Posts Tagged Add new tag

Kā atgūt valsti un nepzaudēt sevi

Posted by on Friday, 8 December, 2017

KĀ ATGŪT VALSTI UN NEPAZAUDĒT SEVI.

Publicēts: “Mājas viesis”. Nr. 47 ( 629 ) 23.-29.11.2017.

Numura saruna

 

Harijs Tumans

Vēstures doktors

Dzimis 1967. gada 1. novembrī Rīgā.

LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors.

Studējis Latvijas un Sanktpēterburgas universitātēs, specializējies antīkās pasaules vēsturē.

Sarakstījis fundamentālu pētījumu “Varoņi un varonība senajā Grieķijā”, pirmo latviski tapušu pētījumu par senās Grieķijas vēsturi un kultūru.

Saņēmis titulu “Gada vēsturnieks Latvijā 2015”.

Precējies ar Margaritu Tumanu. Dēli Dāvis un Georgs.

Izceltie citāti:

 

Vija Beinerte

Foto: Anda Krauze un no Harija Tumana personiskā arhīva

 

Kas piešķir mērķi un jēgu

 

Apveltīts ar asu prātu un gudru sirdi. Viens no Latvijā spēcīgākajiem viedokļu līderiem. Harijs Tumans. Mūsu saruna par to, kāpēc aktuāla ir mūžība, nevis laiks.

 

Kas notiek ar tautu un kultūru, kam laiks ir nauda, nevis žēlastība, kas dota mums līdz ar izredzi uz mūžību?

Tā ir parādība, kas raksturīga kultūrām norieta stadijā. Ne tikai laiks – viss tām ir nauda. Viss tiek mērīts ar naudu, nauda kļūst par cilvēka dzīves mērķi un jēgu. Šāds fenomens civilizācijas vēsturē ir pieredzēts jau vairākkārt: tā gāja bojā Babilonija, Feniķija, Grieķija, Roma utt. Mēs esam kārtējie, fināls ir zināms. Šodien toni nosaka grāmatveži, viss tiek rēķināts un pārvērsts naudas izteiksmē, pat izglītība un veselības aprūpe: cik studentu vai skolnieku uz vienu pedagogu, cik pacientu uz vienu ģimenes ārstu. Slēgsim skolas, slēgsim slimnīcas – jo nauda un cipari ir svarīgāki par visu! Taču tas nogalina, tas ir Kultūras krahs. Ejam vēlās Romas pēdās.

 

Un vēl arī nevēlēšanās domāt par nāvi.

Jā, arī tas ir simptomātiski. Katra Kultūra visupirms risina dzīvības un nāves jautājumu. Kultūra rodas uz kādas idejas pamata, patiesībā – uz reliģijas pamata. Reliģija piešķir dzīvei jēgu un atbild uz jautājumu par pēcnāves dzīvi. Tas ir fundamentāls jautājums, par ko ir jārunā un jādomā visa mūža garumā. Nāve ir kulminācija, svītra, ko pavelk zem saskaitāmajiem. Kopsavilkums. Kvintesence. Tāpēc senajā Ēģiptē, kad cilvēki sanāca uz draudzīgu pasēdēšanu, dzīru telpas vidū atradās reāls sarkofāgs ar reāliem kauliem – lai atgādinātu par laika limitu. Vēlāk to aizstāja simbolisks atveidojums, bet ideja palika tā pati – memento mori ( „atceries, ka tu mirsi!” ). Arī kristietība uztver dzīvi kā ceļu uz mūžību.

 

Nesen kāds Latvijā populārs teologs intervijā pateica, ka kristietības centrā vienmēr ir cilvēks. Ja kāds pēkšņi teiktu, ka Visuma centrā ir Zeme, bet Saule griežas ap to, no tā nekas nemainītos ne Saulei, ne Zemei, nedz pilngadīgam Latvijas pilsonim. Bet kā ir šinī gadījumā? Cilvēka iekšējā pasaulē taču pilnīgi viss ir atkarīgs no tā, ko cilvēks domā.

Nejautāšu, kas ir šis teologs, jo tā nav kristīga teoloģija. Kristietības centrā ir Kristus, nevis cilvēks. Ja pasaules centrā tiek nolikts cilvēks, tas patiesībā ir jau ateisms. Pirmo reizi tas tika izdarīts senajā Grieķijā, kad sofists Protagors pasludināja, ka cilvēks ir visu lietu mērs. Un tā tas ir arī mūsdienās. Bet, ja cilvēks kļūst par visu lietu mēru, tad no tā neizbēgami izriet morālais relatīvisms, kas spēj attaisnot jebkādu noziegumu, jo cilvēks pats sev nosaka, kas ir labs un ļauns. Bībelē tas tiek aprakstīts kā grēkā krišana – aizliegtais auglis tika paņemts tieši no laba un ļauna atzīšanas koka. Labs un ļauns – tās ir morāles normas, tā ir vērtību sistēma, orientieri jeb ceļa zīmes, ko Dievs ir devis cilvēkam, kuram nav tiesību tur kaut ko mainīt vai grozīt. Tātad grēkā krišana ir cilvēka pretenzija nolikt sevi Dieva vietā. Pasludinot sevi par pasaules centru un visu lietu mēru cilvēks faktiski iet Lucifera ceļu. Starp citu, var teikt, ka Lucifers bija pirmais revolucionārs un demokrāts, jo viņš sacēlās pret hierarhiju un pieprasīja sev vienlīdzību un tiesības – kā gaismas nesējs.

Aizmirstot, ka viņa spožums ir atstarota gaisma, jo ne jau viņš pats ir tās avots. Kad zeme pagriež muguru saulei, iestājas nakts. Kad baznīca pagriež muguru Kristus mīlestībai, iestājas tumsa. Kamēr Eiropa bija kristīga, tā spēja turēties pretī islāmam un sekmīgi atvairīt musulmaņu invāziju. Kad un kas ir mainījies?

Karot Eiropa spēj arī tagad – pateicoties tehnoloģijām. Atšķirība ir tāda, ka agrāk kristīgā Eiropa varēja stāties pretī musulmaņu karaspēkam ne tikai ar ieročiem, bet arī ar ideju un gara spēku. Un ar mazākiem spēkiem uzveikt pārspēku. Atcerēsimies kauju pie Puatje 732. gadā, kauju pie Lepanto 1571. gadā, vai Maltu, kura 1565. gadā atvairīja turku uzbrukumu, atcerēsimies Vīnes vārtus, kur 1683. gadā Polijas un Svētās Romas impērijas spēki sakāva Osmāņu impērijas armiju. Visās šajās kaujās kristieši cīnījās un uzvarēja, jo bija gatavi mirt patiesības vārdā. Šodien eiropiešiem nav patiesības, nav ticības, nav idejas, kuras vārdā būtu vērts mirt. Viņi domā tikai par dzīves baudām un kā glābt savu dārgo dzīvību. Un paļaujas nevis uz Dievu, bet uz ieročiem. Te varonībai nav no kā dzimt. Varonība dzimst tur, kur beidzas bailes no nāves. Bet tas var notikt tikai tad, ja ir kāda augstāka vērtība, kas ir svarīgāka un dārgāka par fiziskā ķermeņa eksistenci. Savukārt tehnoloģiskais pārākums nav mūžīgs un nav drošs garants.

 

Parunāsim par valsti, kas arī – kā reiz teicāt – rodas nevis uz asiņu vai teritorijas, bet uz idejas pamata.

Gan rodas, gan iet bojā. Romas impērija gāja bojā ne jau tādēļ, ka barbari to iekaroja, bet gan tāpēc, ka romieši paši bija kļuvuši par barbariem. Viņi bija zaudējuši Ideju, tātad valsts un civilizācijas jēgu. Bet bez jēgas viss sabrūk. Jēga jeb Ideja rada civilizāciju, bet tās zudums nolemj to pazušanai.

 

Un kā ir ar Latviju? Vai mums ir ideja, kas vieno?

Sāpīgs jautājums. Valsts ir cilvēki, jeb, kā teica Aristotelis, cilvēku kopība, kas pastāv kopēja labuma dēļ. Šīs kopības pamatā ir Ideja jeb projekts, kā teica Ortega i Gasets. Tātad vispirms Ideja, kas formulē cilvēku kopības jēgu un mērķi. Ideja, kas apvieno cilvēkus kopīgai darbībai. Bet kāds ir mūsu projekts? Tas ir valstiskās identitātes jautājums, kam jāatbild uz trim jautājumiem: kas mēs bijām, kas mēs esam un kas mēs būsim? Projekts nozīmē virzību: ko darām šodien, lai sasniegtu to, ko gribam rīt? Un te nu mums nav nekādas skaidrības. Mēs tikai apraudam smago pagātni, bet par rītdienu klusējam. Kā vienīgā ideja tautas vienošanai šobrīd tiek piedāvāta rusofobija, bet tā ir destruktīva pēc būtības un tai nav sakara ar kādu konstruktīvu nākotnes projektu. Projekta vietā ir divas savstarpēji konfliktējošas ideoloģijas. No vienas puses tiek sludināts patriotisms kā nacionālas valsts pamats, taču vienlaikus tiek proponētas pretējas vērtības – nauda un bauda. Tā ir reāla vērtību sadursme. Patriotam tēvzemes labklājība ir pirmajā vietā, bet mūsdienu liberālā ideoloģija ir radījusi egocentrisku patērētāju sabiedrību. Patriotisms un egocentrisms ir nesavienojami principi. Neviena sabiedrība, neviena civilizācija nevar uz tādiem pastāvēt. Jau sen ir teikts, ka nevar vienlaikus kalpot Dievam un mamonam…

Tradicionāli valsts vienmēr tika uztverta pēc analoģijas ar ģimeni, kur tēvs – valsts vara nes atbildību un rūpējas par visu locekļu labklājību. Šādā valstī rodas kopības sajūta un nācija saliedējas. Bet, atbilstoši liberālajai ideoloģijai, katram pašam jārūpējas par sevi, lai tiktu pie naudas un baudas, un valsts ir tikai naktssargs, kas pieskata, lai mēs te visi viens otram rīkli nepārkožam. Taču princips „katrs pats par sevi” atbilst nevis civilizācijas, bet mežonības stāvoklim. Pirmais to uzrādīja Homērs savā ciklopu aprakstā. Pēc viņa vārdiem ciklopu pasauli no civilizētas pasaules visvairāk atšķir tas, ka viņiem nav sociālās organizācijas un likumu, jo „taisnība viņiem ir sveša”, tie dzīvo katrs pats par sevi un „par citiem tie neliekas zināt”. Bet tā taču ir ideālā liberāļu pasaule!

 

Ciklopiem ir tikai viena acs, un tā allaž ir pievērsta sev.

(Smejas.) Varam arī tā skaidrot. Bet fakts ir tāds, ka katrs pats par sevi un sev – tā ir mežonība, tas ir visu karš pret visiem. Atgriešanās ciklopu stāvoklī arī liecina par civilizācijas norietu. Ciklopu sindroms izpaužas visos līmeņos – gan valsts lietās, gan privātajā dzīvē. Nereti mūsu likums ir ciklopu pusē, un tādēļ mēs redzam, kā Rīgā šur un tur lēni ruinē arhitektūras pieminekļi – jo nav iespējams iespaidot īpašniekus, kuri pieļauj šādu postu. Un mēs esam ciklopi katru reizi, kad ignorējam citus cilvēkus sev apkārt – vai darbā, vai pie stūres, vai kad terorizējam apkārtējos ar skaļu mūziku savās mājās vai sabiedriskās vietās. Piemēram, Saldū kāds ir uzcēlis kafejnīcu šaurā pilsētas pludmalē pie ezera, izlicis lielas tumbas un visu vasaru terorizē cilvēkus ar skaļu popsu. Kafejnīcas saimnieks nevēlas saprast, ka viņš dara pāri citiem. Tādu piemēru ir daudz mūsu dzīvē…Mēs esam izveidojuši valsti ciklopiem un brīnāmies, kādēļ tauta bēg no valsts. Mums jāatdod valsti tautai. Un dzimteni mums vajadzētu mīlēt ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem.

 

Kas būtu jādara, lai Latvijas simtgadē mēs nepazaudētu savu valsti?  

Vispirms mums tā būtu jāiegūst. Mums ir valsts institūcijas, kuras apkalpo sevi, atsevišķu grupējumu un indivīdu intereses, nevis kopīga labuma projektu. Mums nav paša galvenā – skaidras idejas, kam mūsu valsts ir domāta. Tātad mums ir tikai valsts ārējā forma, apvalks, t.i., ķermenis bez dvēseles. Bet kas ir ķermenis bez dvēseles? Izbāzenis, lelle. Tātad mums sava valsts ir jāatdzīvina, jāieliek tajā saturs un dvēsele – kopēja labuma ideja. Un jāsāk ir ar sevi. Jo valsts – tie esam mēs. Un te nu atkal ir problēmas. Pirmkārt, mūsu viensētnieku psiholoģija, kas traucē mums solidarizēties un mudina meklēt tikai savu, tikai lokālu labumu, ignorējot kopēju labumu. Otrkārt, mums nebija savas aristokrātijas un savas valsts līdz 1918. gadam, tātad nebija arī savas nacionālās elites, kas rada valstisku domāšanu. Tikai XX gs. mums izveidojās nacionālā elite no vakardienas zemniekiem, bet tas bija vēsturiski ļoti vēlu un šī elite tika izkauta un izkaisīta pēc 1940. gada. Tā nepaspēja iepotēt tautai valstisku domāšanu. Un tagad mums elites vietu aizņem tie, kas kaut kādā veidā ir tikuši pie naudas – bieži vien uz citu rēķina. Kādu valstisku domāšanu no viņiem varam sagaidīt? Mums vajadzīga patiesa elite.

 

Radošais mazākums.

Tieši tā! Tas apvieno masas, izvirza ideālu, piešķir jēgu un mērķi valstiskai kalpošanai, tas rada mākslu. Kultūras veido radošais mazākums, nevis masas. Bet mums tā vietā ir „veiksminieki”, kuri turpina dalīt un pārdalīt resursus. Arhibīskaps Jānis Vanags pirms septiņiem gadiem valsts svētkos pateica: valsts ir nozagta. Tā tas ir. Tā izpaužas ciklopu sindroms. Plus vēl dzīves princips, kuru atspoguļo sakāmvārds: „Latvietis latvietim – mīļākais ēdiens”. Ja gribam glābt valsti, jāsāk glābt pašiem sevi. Jāmācās ieraudzīt otrā cilvēkā nevis konkurentu un ienaidnieku, bet partneri, brāli, tuvāko. Kad Grieķijā sākās krīze, tauta bija ielās un viņiem pusi parādu atlaida, vienkārši norakstīja. Mēs tikai vaimanājam savos kaktos, un mums nevienu eiro neviens neatlaida.

 

Kad krīzes laikā valdībai bija jāizvēlas, vai glābt tautu, vai banku īpašniekus, nolēma glābt banku īpašniekus. Mēs klusējām. Un arī tagad – ja mediķi streiko, visiem būtu jābūt ielās, jo tā jau nav tikai mediķu problēma! Taču – nekā. Pārējie klusē.

Tur jau tā lieta! Ja mēs kaut ko gribam glābt, jāmaina apziņa, jāsaprot, ka visi kopā mēs varam iespaidot politisko varu. Jo šai varai ir jādarbojas mūsu interesēs. Taču te ir vēl viena svarīga lieta. Saskaņā ar Aristoteļa koncepciju ir trīs labas politiskās varas formas un trīs sliktas. Labās ir monarhija, aristokrātija un patiesa demokrātija. Sliktās ir tirānija, oligarhija un pūļa vara. Varu labu vai sliktu padara nevis valdošo cilvēku skaits, bet gan tas, kā labā šī vara darbojas – tautas labā, vai savā labā. Tātad vienalga, cik cilvēku ir pie varas – viens vai trīssimts, galvenais ir tas, kā šī vara attiecas pret kopējo labumu. Savukārt vēsture sniedz mums absolūti politnekorektu mācību, proti, ka pārvarēt krīzi un glābt valsti spēj tikai spēcīga centralizēta vara. Nespēj veikt nopietnus soļus valsts glābšanai vara, kas sadalīta naidīgu kliķu starpā. Ir jābūt varai, kas stāv pāri visiem lobijiem un grupējumiem, tādai varai, kas spēj piespiest visas kliķes rēķināties ar valsts interesēm un strādāt valsts labā. Bez šādas varas nav iespējams pieņemt nevienu principiāli svarīgu lēmumu, jo tas noteikti skars kādu ietekmīgu cilvēku intereses un tie caur savu lobiju to nobloķēs.

 

Spēcīgi līderi nerodas tukšā vietā. Izglītība, veselības aprūpe, kultūra. Pamats, uz kā balstās sabiedrības garīgā un fiziskā veselība. Cik stiprs un drošs tas ir Latvijā? 

Te ir jāsmejas vai jāraud. Mēs jau zinām, ka tieši šīs nozares mums ir vissmagākajā situācijā. Rodas jautājums: kādēļ? Tā ir vēl viena zīme, kas liecina, ka ar mūsu valsts modeli kaut kas nav kārtībā. Jo kas tad ir kam – tauta valstij, tas ir, aparātam, vai aparāts tautai? Kurš kuram kalpo?

 

Kurš patiesi ir karalis: tas, kas valdot kalpina, vai tas, kas valdot kalpo?

Precīzi! Tauta šodien ir tikai elektorāts vai resurss, kas domāts izsūkšanai, nevis valstiskuma nesējs un mērķis, kā tam būtu jābūt. Ja valsts kalpotu tautai, tad šīs stratēģiski svarīgās jomas nevarētu būt tik katastrofālā stāvoklī. Deputāti un ministri varētu paciesties, pagaidīt algas pielikumu, taču ne skolotāji, medmāsas, ārsti.

 

Kas notiek ar mākslu un kultūru?

Šodien par mākslu var pasludināt jebko – arī uz paplātes uzliktas vai pa audeklu izsmērētas fekālijas, ja vien tās tiek izstādītas. Un arī tā ir iznīkstošas kultūras pazīme. Kultūras vēsture skaidri parāda, ka mākslas dekadence atbilst kultūras norieta stadijai.

Masu kultūra, abstrakcionisms, atteikšanās no klasiskā stila un skaidrības, instalācijas un performances ir kultūras pirmsnāves stadijas pazīme. Patiesībā tām ar mākslu vairs nav nekāda sakara.

Taču visu izšķir jautājums: kāds ir mērķis? Masu kultūras mērķis ir nopelnīt un izklaidēt, tā cilvēku degradē. Mākslas mērķis ir audzināt, tā dara cilvēku labāku. Mākslas darbs vienmēr ir vēstījums cilvēkiem, tas radīts tādēļ, ka autoram ir ko teikt, nevis tādēļ, lai to varētu labi pārdot vai lai autors kļūtu populārs. Fakts, ka daudzi mākslas darbi tika radīti pēc pasūtījuma un pārdoti, nemaina lietas būtību: visu nosaka tas, kādi mērķi bija māksliniekam. Māksla kā atsevišķa kultūras sastāvdaļa, kas nesakrīt ar kultu, radās senajā Grieķijā. Pirms tam citās senajās kultūrās tie artefakti, kurus mēs uzskatām par mākslas darbiem, tika radīti kā kulta priekšmeti. Pirms simts gadiem Verners Jēgers savā pasaulslavenajā pētījumā pierādīja, ka visa sengrieķu māksla tika veltīta audzināšanai. Manuprāt, tāda ir patiesas Mākslas misija pasaulē. Bet šodien par mākslu var uzdod jebkādus zemapziņas murgus.

 

Te varētu būt vēl kāds aspekts. Piemēram, ko citi risina psihoterapeita kabinetā, to Ingmars Bergmans – uz ekrāna. Taču, pārvērsdams savus dēmonus ekrāna tēlos, viņš spēj tos padarīt par mākslas notikumu, kas skatītājā izraisa katarsi.

Jā, katarse varētu būt atslēgas vārds. Paņēmieni var būt dažādi, bet ja mērķis ir dvēseles šķīstīšana, tad tā ir māksla. Un te nu atkal mans mīļākais piemērs no senās Grieķijas. Tas ir Epidauras teātris, viens no slavenākajiem un skaistākajiem sengrieķu teātriem. Tas atradās līdzās Asklēpija svētnīcai – medicīnas dieva kulta vietai, kurp ļaudis brauca ārstēties. Tur bija viesnīcas, kūrmāja, stadions un teātris. Tātad procedūras un sports ķermenim, bet dvēselei – teātris, kur tai piedzīvot katarsi un dziedināties. Tas nozīmē, ka tas, ko rādīja teātrī, tika domāts dvēseles šķīstīšanai, nevis murgainas zemapziņas izpausmēm.

Grieķu izpratni par mākslu labi ilustrē kāds fakts: dramaturga Frīniha traģēdija “Milētas ieņemšana”. Tā tika uzvesta 492. g. p.m.ē., un tajā tika stāstīts par reāliem notikumiem – par to, kā persieši 494.p.m.ē. ieņēma un izpostīja šo Mazāzijas pilsētu, vīriešus apkāva, bet sievietes un bērnus aizveda verdzībā. Dramaturgs savā lugā to visu bija atainojis visnotaļ spilgti, kā rezultātā publika apraudājās. Bet žūrija piesprieda viņam milzīgu naudas sodu – par to, ka izrāde atstāja destruktīvu iespaidu, tā nerādīja neko cēlu un skaistu, neko neiemācīja un nedeva nekādas cerības uz labo.

Dažreiz es diskutēju ar māksliniekiem. Man saka: es tā gleznoju, jo tā es izpaužu savu zemapziņu, tā es izjūtu to, kas manī ir. Es atbildu: tad parādi savus darbus psihoterapeitam, viņš noteiks tev diagnozi. Tikai nevajag izgāzt savu slimo zemapziņu uz citiem cilvēkiem. Pasaulē ir gana daudz haosa un disharmonijas, nevajag to vairot. Mākslas uzdevums ir pretējs – vairot harmoniju pasaulē, tuvināt cilvēku Dievam. Katrs mākslinieks ir atbildīgs par to, ko viņš ienes pasaulē – gaismu vai tumsu.

 

Kur beidzas tolerance un sākas visatļautība? Un ar ko politkorektums atšķiras no gļēvuma?

Politkorektums ir smuks apzīmējums ideoloģiskai dogmatikai, kura nosaka, par ko un kā drīkst domāt un runāt. Un tolerance ir viena no šādām dogmām. Sākotnēji tā radās kā ideoloģisks ierocis pret kristietību. Kristiešiem pārmeta un pārmet netoleranci, proti, neiecietību pret grēku, kas tiem ir dabiska nostāja. Bet šodien tolerances dogma apkalpo globalizācijas projektu, jo globāla impērija nav iespējama bez šāda ideoloģiska pamata, kas dod iespēju relativizēt un reducēt visas patiesības un vērtības. Bet īstenībā tolerances nemaz nav. Ir ideoloģija, kas propagandē toleranci, bet tā pati nav toleranta pret citu, alternatīvu vērtību sistēmu. Vispār neviena reliģija un neviena ideoloģija nav toleranta, jo katra ideoloģiskā sistēma pretendē uz patiesību. Tā var tolerēt, t.i., pieciest tikai tās lietas, kas nav pretrunā ar tās būtību. Piemēram, ideologi mēdz pretnostatīt antīko it kā toleranto reliģiju netolerantajai kristietībai. Bet tas ir tikai sofistisks triks: iepretī kristiešiem, grieķiem un romiešiem nebija idejas par augstāko patiesību, kuras dēļ varētu mirt, tādēļ tie bija vienaldzīgi pret idejām un mācībām, bet viņiem principiāli svarīgs bija kults, tādēļ viņi pārstāja būt toleranti pret tiem, kas nonāca pretrunā ar formālām kulta prasībām. Tādēļ viņi represēja domātājus ( atcerēsimies kaut vai Sokrātu! ) un dedzināja, sita krustā un meta zvēriem saplosīšanai kristiešus, kuri nevēlējās iesaistīties imperatoru kultā.

Tēze, ka vienas patiesības nav, un ka visas patiesības ir vienādi patiesas, šodien ir kanonizēta un kļuvusi par augstāko patiesību noraidīto patiesību vietā… Un vai tam, kurš neatzīst politkorektuma dogmas – tas kļūst par ķeceri! Te visa tolerance beidzas.

Tādēļ šādu dogmu vietā es par rīcības vadlīniju uzskatu citas lietas – cilvēkmīlestību un cieņu. Cienīt un mīlēt otru – tas nāk no sirds un no audzināšanas. Vienkārši nedari otram to, ko nevēlies, lai citi darītu tev. Nevajag tolerēt, vajag mīlēt cilvēkus – un tad nekāds politkorektums nav vajadzīgs. Bet mīlēt cilvēku nenozīmē atzīt par pareizu visu, ko viņš saka un dara. Tolerances dogma ved tieši uz to, lai šķietama humānisma aizsegā mēs pieņemtu arī visu slikto un to tolerētu. Tas ir viltīgs triks, kas nomaina jēdzienus. Tas ir aplami! Ir jāmīl visi cilvēki, pret visiem jāizturas ar cieņu, bet nav jāakceptē viss, ko tie saka vai dara. Ir jābūt skaidrai vērtību sistēmai ar plusa un mīnusa zīmēm.

 

 

Vai jums ir brīvais laiks?

Ja ar to ir domāts laiks, brīvs no darba pienākumiem, tad ir. Taču īsti brīvs šis laiks tomēr nav, jo tad es cenšos rakstīt. Diemžēl tāda laika man ir maz, gribētos daudz vairāk pagūt uzrakstīt. Un tad vēl ir laiks, kad es atpūšos. Tiesa, tāda laika man ir vēl mazāk. Vislabāk man patīk lasīt, peldēties, braukt ar riteni vai pastaigāties dabā. Brīnišķīga sajūta, kad vasarā savā dārzā varu ērti iekārtoties atpūtas krēslā un palasīt grāmatu. Ziemā gan jāiztiek tikai ar staigāšanu pa mežu vai gar jūru un grāmatām. Bet ziemā var baudīt mākslu, tikai iepriekš jānoskaidro, vai režisors neņirgājas par klasiku un atskaņotāji nav nolēmuši partitūru modernizēt. Man patīk tīra klasika, nesamaitāta. Mocarta rekviēms man ir skaņdarbs numur viens, rakstīts brīdī, kad autors juta nāves elpu pakausī, var teikt – jau sarunājās ar Dievu. Bet mīļākais komponists man ir Vivaldi.

 

Ko darāt kopā ar ģimeni?

Grāmatas lasu viens, bet pārējo cenšos darīt kopā ar ģimeni. Un vēl man patīk ceļot. Reizi pa reizei dodos uz Grieķiju, tā ir zeme, kur gribas atgriezties, mana mīlestības zeme. Otra tāda ir Izraēla. Jeruzālemes muzejā var redzēt, ka šajā zemē atspoguļojas visa civilizācijas vēsture. Tur ir pirmā zemkopība, pirmā pilsēta, pirmie megalīti, tur ir ēģiptieši, persieši, grieķi, romieši – tur ir viss. Un joprojām tā ir ģeopolitiska ass, ap kuru joprojām grozās civilizācijas vēsture.

 

Kur mūsduenās mīt varoņi?

Posted by on Wednesday, 3 August, 2016

Kur mūsdienās mīt varoņi? 0

DSCF1882

Intervija ar Dr. hist. Hariju Tumanu

Agita Salmiņa
19/05/2015

Nesen Latvijas grāmatnīcu plauktos parādījās apjomīgs darbs “Varoņi un varonība Senajā Grieķijā”, ko sarakstījis Dr. hist. Harijs Tumans – šobrīd Latvijā vienīgais antīkās vēstures speciālists. Nosaukums liek aizdomāties pat tiem, kas vienaldzīgi pret senajām kultūrām, un kaut uz mirkli uzdot sev jautājumu – kas tad īsti bija Senās Grieķijas varoņi un kādēļ par viņiem būtu jārunā – turklāt vēl aptuveni 900 lapas puses biezā pētījumā? Uz to Harijs Tumans atbild, sakot, ka vēstures labāka izpratne ļauj mums saprast pašiem sevi un apjaust vispārējo kultūras un sabiedrības situāciju. Zinot, ka Senā Grieķija tiek dēvēta par Eiropas kultūras šūpuli, tālāki jautājumi izpaliek. Ar varonīgu grieķi uz vāka autors ieved stāstā par varonības nozīmi šajā kultūrā, neaizmirstot to salīdzināt ar šodienu un likt saprast kāda loma tai ir mūsdienās. Lai arī līdz grāmatas formātam nonākt nav bijis viegli un nācies arī pašam spert varonīgus soļus, autors sev no sākta gala apsolījies, ka darbu agrāk vai vēlāk pabeigs. Varonības jēdziens Tumanam ir svarīgs – viņš tam dāvājis desmit savas dzīves gadus, spītīgi veltot šo darbu tieši latviski lasošajai auditorijai.

Arterritory.com tikās ar Hariju Tumanu, lai izzinātu varonības jēdzienu un tā nozīmi mūsdienās.


Dr. hist. Harijs Tumans. Foto no personīgā arhīva

Grāmatu sākat ar vārdiem, ka, pirmkārt, šī grāmata prezentē citu pieeju vēsturei, vēstures rakstīšanai. Vai jūs neapmierina tas kā vēsturnieki līdz šim strādājuši?

Nav gluži tā, ka mani neapmierina, bet ir daži konkrēti aspekti, kas izraisa iebildumus. Pirmkārt, saturs, proti, ir divi darbi, ko dara vēsturnieks – faktu atrašana, verificēšana un „iegrāmatošana”, otrs – šo faktu analīze un interpretācija. Tas kritiskais patoss, kas tiek pausts grāmatas ievadā, ir par to, ka neatkarīgi no tā, kādu laikmetu pēta – gan jaunākos laikus, gan senos, –  vēsturnieki mūsdienās bieži aizraujas ar šo faktu uzskaitīšanu vai precizēšanu, atstājot novārtā analīzi un interpretāciju. Rezultātā veidojas tādas smagnējas faktu noliktavas, kas spēj interesēt tikai pašus pētniekus. Manuprāt, vēsturniekam ir ne tikai jākrāj, bet arī jāanalizē fakti. Tie ir būvmateriāli, ar kuriem veidojam vēsturiskās zinātnes ēku. Protams, tālāk seko jautājumi par metodoloģiju, par subjektīvo faktu uztveri utt., taču tas viss nevar kalpot par iemeslu, lai atteiktos no faktu analīzes. Es rakstīju savu grāmatu ar mērķi saprast tos faktus Senās Grieķijas vēsturē, kas ir zināmi un atzīti par drošiem.

Otrkārt, man nepatīk, ka mūsdienu vēsturnieki bieži raksta ļoti sausā un garlaicīgā valodā. Es cenšos lauzt šo tradīciju un padarīt savu tekstu viegli lasāmu un saprotamu ikvienam izglītotam cilvēkam. Cik tas ir izdevies – lai spriež lasītājs. Un vēl es atļaujos uzrunāt savus lasītājus pirmajā personā, jo uzskatu, ka doma nav anonīma un tai nav jāslēpjas aiz jocīgas „mēs” formas vai bezpersoniskām konstrukcijām. Domāju es nevienu neaizvainoju, ja formulēju savas domas pirmajā personā.

Vēl viena problēma ir pētniecības metodoloģiskie pamati. Jāatzīst, ka šajā ziņā vēsturnieki iedalās divās grupās, atkarībā no tā, ko viņi uzskata par vēstures virzošo spēku –  vieni uzskata, ka tā ir ekonomika, materiāli tehniskie faktori, bet citi –  ka tā ir pasaules uztvere, domāšanas veids. Es piederu pie otrās kategorijas. Uzskatu, ka ekonomika pati par sevi nevar būt noteicošais faktors, jo tā ir kultūras produkts – tāpat kā jebkas cits, ko cilvēks dara. Tas ir arī attiecīgas domāšanas produkts, jo ekonomikas var būt ļoti dažādas. Arī, protams, dabas apstākļi ietekmē ekonomiku, savukārt ekonomiskās  attiecības ir atkarīgas no cilvēku domāšanas veida.

Tādēļ arī cenšos atklāt Senās Grieķijas vēsturi caur toreizējo cilvēku mentāliem uzstādījumiem, caur seno grieķu domāšanas prizmu. Es vēlos aiz vēstures notikumiem ieraudzīt dzīvus cilvēkus un saprast viņu motivāciju. Man liekas, ka tikai saprotot cilvēku motivāciju, mēs varam saprast vēsturi.

Un jūs cenšaties atklāt to caur varonību kā konkrētu pamatvērtību…

Pašā pētījuma sākumā man radās iespaids, ka varonība varētu būt tā galvenā ideja, kas spēlē mugurkaula lomu Senās Grieķijas kultūras izveidē. Mans konceptuālais pieņēmums bāzējas tajā, ka katra kultūra rodas, balstoties uz kaut kādām idejām. Kultūru veido ideja vai ideāls. Tās ir vērtības, kas vieno sabiedrību kādiem kopējiem mērķiem. Tas, ka varonība ir grieķu kultūras pamatā, bija hipotēze, kuru es darba gaitā apstiprināju. Līdz ar to arī parādīju, ka kultūra aug un attīstās atbilstoši tam, kā veidojās un aug šī ideja. Protams, varonības ideja Senajā Grieķijā ar laiku tika arī noliegta, un tā pati mainījās – grāmatā es parādu kā līdz ar to manījās arī visi kultūras procesi. Un šajā ziņā man nebija priekšgājēju.


Karavīrs dodas cīņā, statuja no Atēnas Afajas tempļa Aigīnas salā, ap 500. – 480. p.m.ē.

Kas ir tie jautājumi, uz kuriem fokusējas mūslaiku vēsturnieki?

Kā jau minēju – viņi nodarbojas lielākoties ar zināmu faktu pārskatīšanu un precizēšanu, aizraujas ar daudziem sīkiem jautājumiem. Tā ir tāda praktiska pieeja. Lieli, visaptveroši pētījumi, kas ļauj paskatīties uz visu vēstures procesu kopumā, ļoti sen nav bijuši. Un tie, kas kādreiz ir bijuši, attiecīgi balstās uz kaut kādiem citiem pieņēmumiem un citām idejām. Es eju pirmais savu ceļu un man nav iepriekšējās tradīcijas, uz kuru varētu atsaukties. Literatūras sarakstā man ir 935 darbi, bet antīkos avotus neesmu pat skaitījis, jo to ir ļoti daudz – atbilstoši katrai tēmai.

Sanāk gandrīz vai karjeras vai mūža darbs…

Karjeras darbs tas nav, jo mūsu profesionālajā reitingā, ko mums uzspiež „no augšas”, publikācijas latviešu valodā stāv pēdējā vietā… un monogrāfija – vēl jo vairāk. Savukārt mūža darbs tas tiešām varētu būt… Tik lielu darbu, šķiet, es vairāk nerakstīšu un laikam arī latviski vairs neko lielu un nopietnu nerakstīšu. Šo darbu sāku rakstīt desmit gadus atpakaļ, kad biju jau sasniedzis zināmu brieduma pakāpi savā karjerā. Mūsu ačgārnā izglītības sistēma prasa pēc iespējas vairāk publikāciju, pie tam vēlams angļu valodā, un, kā jau teicu, noniecina mūsu tekstus latviešu valodā. Taču es, par spīti tam, gribēju paveikt ko vienu, toties apjomīgu, un noteikti latviešu valodā. Īpaši tādēļ, ka vispār esmu otrais antīkās vēstures vēsturnieks visā Latvijas vēsturē. Pirmais bija Latvijas Universitātes rektors profesors Ernests Felsbergs. Viņam ir vairākas publikācijas latviešu valodā, taču tās veltītas vairāk kādiem konkrētiem kultūras jautājumiem – par grieķu keramiku, par valodu un tamlīdzīgi. Tādēļ es izjutu sevī morālu aicinājumu uzrakstīt fundamentālu pētījumu latviski. Tā kā šādām tēmām mūsu valstī nav naudas, es biju brīvs, jo man nebija jāatstrādā granti. Es biju brīvs gan tēmas izvēlē, gan laika ziņā… Protams, rakstot nebiju pārliecināts, vai vispār darbu pabeigšu un vai varēšu to izdot. Pabeigt gan es biju apņēmies jebkurā gadījumā. Par spīti visai ekonomiskajai krīzei, to biju sev nosolījies – kaut vai ejot kaut kur piestrādāt par apsargu. Taču man izdevās bez tā iztikt (smejas).

Latvijā primāri tiek finansēti pētījumi par latviešu kultūru un vēsturi – tas ir saprotami un tā tam ir jābūt. Taču slikti, ka tikai tas un nekas cits. Pateicoties tam mēs kļūstam provinciāli, jo iznāk tā, ka mēs vēlamies redzēt tikai paši sevi un negribam paskatīties pāri žogam – lielajā pasaulē. Tomēr mēs nevaram izolēties no pasaules un, ja runājam par Senās Grieķijas kultūru, tad mums būtu jāatceras, ka tā ir mūsu Eiropas kultūras pamats, tā ir Eiropas māte – un to mums vajadzētu iepazīt. Manuprāt, šī izolēšanās ir ačgārna un bīstama sistēma. Tādēļ par savu pienākumu uzskatīju izlauzt kādu caurumu šajā provinciālisma mūrī. Tajā ir jau daži atsevišķi caurumi, taču mūris ir liels un biezs un ir vēl daudz vietas citiem caurumiem…

Grāmatas tapšanas stāsts zināmā mērā arī šķiet kā varoņdarbs. Tajā ieguldītas daudz pūļu. Kāda ir varonības nozīme jūsu dzīvē? Minējāt, ka, lai piesēstos un sāktu rakstīt savu grāmatu, nozīme ir arī iegūtajai dzīves pieredzei…

Varonība nav tik vienkārša lieta. Tas arī ir jautājums – kas ir varonis? Par to es arī rakstu. Īstā varonība jau tikai atklājās uz nāves sliekšņa. Kad cilvēks stāv nāves priekšā, tikai tur parādās kāds cilvēks ir pēc savas dabas – vai viņš ir varonis, vergs vai mietpilsonis, kas ir Senās Grieķijas kultūras radītie cilvēku tipi. Apmēram šādā griezumā varam spriest par varonības elementu klātbūtni savā dzīvē.

Atceros vienu padomju laiku filmu par Minhauzenu („Tas pats Minhauzens” – red.). Tajā ir viena epizode, kur valdnieks izskata Minhauzena lietu. Kā liecība pret viņu ir iesniegta viņa dienasgrāmata, kurā ierakstīta apmēram šāda dienas kārtība: „Plkst. 10:00 – izklīdināt mākoņus, plkst. 11:00 – varoņdarbs,“ un tamlīdzīgi. Un tas kalpo par pamatu, lai viņu apsūdzētu vājprātībā. Izskatot dokumentu, kāds ierēdnis atbalstījis Minhauzenu, teikdams: „Es katru rītu ceļos un dodos strādāt uz savu biroju, neteikšu, ka tas ir varoņdarbs, bet kaut kas varonīgs tajā ir” (smejas). Ikdienas darbs arī prasa zināmu varonību, jo tā ir sevis pārvarēšana. Tā arī man, lai uzrakstītu grāmatu bija jāpārvar gan pašam sevi, gan ļoti daudzi ārējie šķēršļi… Tas nav varoņdarbs, bet kaut kas varonīgs ir tajā darbā un rutīnā – kalties tajā klintī, ja aiz tā visa slēpjas cēls mērķis.

Vienā no lekcijām, ko vadīju Mazajā ģildē, kāds no klausītājiem reiz jautāja, ko es domāju par ārstiem vai skolotājiem, kas mūsu dienās pašaizliedzīgi strādā sabiedrības labā – vai tā ir varonība? Protams, es piekritu un teicu, ka tā arī ir sava veida varonība, viena no tās formām. Taču varoņdarbs kā tāds, visā savā pilnībā atklājas nāves priekšā, kad cilvēkam jāizšķiras – saglabāt godu un zaudēt dzīvi vai saglabāt dzīvi un zaudēt godu. Varonis izvēlas pirmo variantu – palikt uzticīgam savam ideālam. Svarīgi ir saprast, kas padara viņu par varoni. No vienas puses, tas ir baiļu trūkums. Katram normālam cilvēkam bailes ir tikai dabīgas, taču vislielākās bailes ir nāves bailes. Varonība sākas tur, kur tiek pārvarētas bailes. Un varonība ar lielo burtu sākas tur, kur tiek pārvarētas nāves bailes. Taču, no otras puses, ir jāsaprot, kas ir tas, kas dod spēku varonim pārvarēt nāves bailes? Manuprāt, ir jābūt kādām virspersoniskām, virsindividuālām vērtībām, kuras cilvēks atzīst par svarīgākām, nekā paša dzīvība. Tā var būt reliģiska ideja, tauta, dzimtene vai mīlestība.

Protams, tādas lielas varonības gadījumi dzīvē ir ļoti reti.

Ne vienmēr katra situācija arī noved līdz šai galējai robežai…

Tieši tā! Var visu dzīvi nodzīvot un nenonākt līdz šādai situācijai. Taču var būt varonis arī citādi – ja godīgi izpildi savus pienākumus, kad to ir ļoti grūti izdarīt, ja dari labus darbus, nenodod citus, palīdzi citiem, glāb citus, ja paliec uzticīgs saviem ideāliem un nes gaismu šajā pasaulē, arī tad, kad tevi apkampj tumsa. Piemēram, skolotāji, kas par spīti naidīgiem ārējiem apstākļiem, kā zemais atalgojums, pazemojums un tamlīdzīgi, turpina uzticīgi strādāt, upurējoties bērnu labā. Saglabāt šo stāju mūsu apstākļos tiešām ir varonība.

Atgriežoties pie Senās Grieķijas, es teikšu, ka esmu konstatējis, ka sākotnējais varonības ideāls tur ir bijis lielu darbu un spēka ideāls, ko iemiesoja Homēra eposa varoņi, kas realizēja sevi kaujas laukā, taču ar laiku akcents tika pārcelts uz ētiku, uz tad tapa ētiskās izvēles varonības ideāls.


Zeva vai Poseidona statuja, bronza, ap 460. p.m.ē. atrasta jūrā pie Artemīdas raga

Kas sakrīt ar valsts izveidi, jo Homēra laikos nekādas valsts Grieķijā vēl nebija?

Tieši tā!  Redziet, valsts un civilizācija uzliek indivīdiem un varoņiem rāmjus. Tas nosaka varoņa un valsts konfliktu. Pateicoties varoņu ideālam grieķu sabiedrībā valsts veidošanās laikos bija daudz harizmātisku līderu, kas pretendēja uz varoņa statusu, bet valsts sāka tos ierobežot, un tad viņi rīkoja valsts apvērsumus, izraisīja karus un dibināja jaunas pilsētas. Zinot, ka visa pamatā ir episkais varonības ideāls, mēs varam labāk saprast arhaikas laika Grieķijas vēsturi  (VII – VI gs. p.m.ē. – red.), kad notika visi šie procesi.

Tad sanāk, ka šī ētiskā varonība ietekmēja lielu notikumu virzību…

Ētiskā varonība nerodas uzreiz, un tā, atšķirībā no iepriekšējā perioda, rodas ikdienas dzīvē. Kad arhaikas laikmetā grieķi pārgāja pie mierīgāka dzīves veida un sāka mazāk karot, ambicioziem aristokrātiem – seno varoņu pēctečiem – radās grūtības ar savas varonības realizāciju. Iespēju pierādīt sevi kaujas laukā palika arvien mazāk, viņi mēģināja kompensēt to ar sporta sacensībām, bet ar to arī bija par maz. Tad viņi iesaistījās politikā un sāka cīņas par varu. Taču viss mainījās un arī kaujas laukā individuālu cīņas veidu nomainīja cīņa ciešā ierindā – falangā. Arī valsts uzlika savus rāmjus. Tā pakāpeniski radās vairāki ierobežojumi. Mainoties dzīves apstākļiem, varoņu vērtību vietā stājās jaunas – naudas vērtības. Un varonim nostājās pretī viņa antipods – mietpilsonis. Šajā situācijā priekšplānā izvirzījās personīgās izvēles jautājumi, kad ir jāizšķiras ikdienas dzīves apstākļos. Piemēram, saglabāt godu un cieņu vai, zaudējot to, iegūt naudu vai amatu. Tā ir izvēle situācijā, kad tev piedāvā kaut ko izdarīt, kas ir pretēji taviem morāles principiem, piesolot par to kādus labumus. Vai kad tev piedāvā kaut ko nodot – savus principus vai savus cilvēkus… Kārdinājumi iespējami  ļoti dažādi – tie var būt ne tikai materiālie labumi, tie var būt arī draudi. Un šeit tev jāizvēlas – vai tu saglabā savu godu un sirdsapziņu tīru…


Sokrāta portrets, romiešu kopija no grieķu oriģināla, ap 330. p.m.ē.

Starp citu, tieši sirdsapziņa šeit ir viens no svarīgiem faktoriem, tas ir priekšnosacījums tam, lai pārvarētu nāves bailes. No nāves nebaidās tas, kam ir tīra sirdsapziņa, kurš zina, ka viņš ne sev, ne citiem nav nodarījis pāri ar savu izvēli. Un tā ir tā ētiskā varonība, kas tieši civilizācijas laikā spēlē arvien lielāku lomu. Un šādas ētiskās varonības kulminatīvais tēls šajā grāmatā ir Sokrāts. Visa viņa dzīve ir varonība. Viņš kalpoja savam augstākajam ideālam, kas bija patiesība un morāles normas, kas tajā sakņojas. Sokrāts mācīja novērsties no māņu vērtībām – no tām, saskaņā ar kurām dzīvoja lielākā daļa tā laika sabiedrības, dzenoties pēc naudas, varas, slavas, karjeras utt. Viņš noliedza visus šos „eirostandartus” un tiem pretī lika morāles vērtības, mācot, ka galvenais par ko cilvēkam jārūpējas dzīves laikā, ir dvēseles kopšana. Tikai tas, viņaprāt, nodrošina cilvēkam laimīgu mūžību. Patiecoties savai pārliecībai, Sokrāts kļuva nabadzīgs, zaudēja savu labklājību, bet viegli to panesa un pieņēma kā dabisku samaksu par brīvību. Visu savu dzīvi viņš gāja pret straumi. Tas parāda, ka ētiskā varonība ir iešana pret straumi. Un arī nāves priekšā, izšķirīgā brīdi, kad viņam pieprasīja atteikties no savas pārliecības, viņš izvēlējās nomirt.

Kā varēja rasties tāda situācija, ka varoņi, kas krita kaujā, tika godināti, bet līdz ar civilizācijas rašanos varoņi ir opozīcijā?

Kā jau minēju – civilizācija un valsts uzliek  savus ierobežojumus un rāmjus. Tas senais varonības ideāls, ko bija radījusi senā grieķu kultūra, bija varonis bez robežām. Viņš tiecas pēc nesasniedzamā, tiecas sasniegt dievišķību un neatzīst nekādas robežas. Bet valstij tādi cilvēki nav vajadzīgi, jo tie apdraud sabiedrisko kārtību. No varoņiem nevar uzcelt valsti, valstij ir vajadzīgi kārtīgi pilsoņi, bet vēl labāk – mietpilsoņi. Tādēļ, jo civilizētāka un sarežģītāka ir valstiskā dzīve, jo mazāk tai vajadzīgi tādi varoņi, kas neiekļaujas rāmjos, un tādēļ jo vairāk ir mietpilsoņu. Varoņi traucē valstij un tādēļ viņi tiek apkaroti. Paskatieties kas notiek šodien – praktiski visi pagātnes varoņi tiek apsmieti – tas pats Sokrats, Aleksandrs Lielais un daudzi citi. Jo šodien nav vajadzīgi varoņi, šodien ir nepieciešami mietpilsoniski pilsoņi – sava darba darītāji, kas interesējas tikai par sevi un savu labklājību, un netraucē varai valdīt. Varoņi apdraud varu. Tas ir tas konflikts starp indivīdu un varu.

Redziet, varonībai grieķu izpratnē ir divi avoti. Viens – cilvēka paša iekšējais spēks, viņa iekšējais gars un stāja. Un otrs ir sakrālais avots – tas, ko es saucu par harizmu. Proti, iedomājaties – kara laukā stāv haotiski izkārtots karaspēks. Homēra laikos, kad vēl nav valsts un disciplīnas, cilvēks pats izvēlas savu vietu. Ja cilvēks vairāk par visu vērtē savu dzīvi – viņš stāv aizmugurē, bet, ja viņš grib gūt kādus panākumus sabiedrībā, viņš nostājas priekšējās rindās. Tas, kas stāv priekšā riskē. Vai nu viņš atnāks no kara ar slavu un iegūs varoņa statusu, vai arī viņš vienkārši ies bojā. Un šeit primāri notiek cilvēka paša izšķiršanās. Bet otrs varonības avots sakņojās grieķu reliģijā, tam ir metafiziskas saknes. Senie grieķi ticēja, ka dievi sniedz palīdzību cilvēkiem, kuri viņiem patīk – viņi pasargā tos no briesmām vai palīdz uzvarēt. Dievi apvelta savus mīluļus ar žēlastību un šī žēlastība grieķu valodā ir ”charis”. Tātad harizma ir dievu dāvana cilvēkam. Taču, lai cilvēks to iegūtu, viņam tā ir jānopelna. Cilvēkam jābūt cienīgam, viņam jāizceļas un tikai tad viņš var cerēt uz harizmu. Tie, kam ir harizma un kas ir pierādījuši to ar saviem varoņdarbiem un panākumiem, tie arī skaitījās varoņi. Un labākais no varoņiem ir ķēniņš – tas nozīmē, ka viņam ir vislielākā harizma.

Arī vēlākos laikos, kad izveidojās valsts, grieķi saglabāja šos ļoti arhaiskos uzskatus par to, ka  valdīt vajadzētu labākajam cilvēkam, kam pieder šī dievu žēlastība. Lai arī grieķu pilsētās jau funkcionēja republikāniskā pārvaldes sistēma, blakus vienmēr pastāvēja šis arhaiskais priekšstats par harizmu. Un parasti tādi varonīgi indivīdi, kas nevarēja atrast vietu savā valstī, rīkoja valsts apvērsumus, cīnījās savā starpā vai ar citām pilsētām. Bieži vien tie, kas nevarēja realizēties savā dzimtenē un nonāca konfrontācijā ar valsti, brauca aiz trejdeviņām jūrām un dibināja jaunas pilsētas, kur viņus godināja kā varoņus. Es cenšos parādīt, ka šis varonības ideāls grieķu kultūrā radīja visus šos Senās Grieķijas vēstures fenomenus – tirāniju, savdabīgus karus, jaunu pilsētu dibināšanu un visu kolonizācijas procesu kopumā, pateicoties kuram grieķi apdzīvoja visu Vidusjūras baseinu. Tam visam blakus ir arī ekonomiskie faktori, taču izšķiroša nozīme ir varonības ideālam, kas radīja grieķiem motivāciju cīnīties par varu, karot un dibināt jaunas pilsētas. Katrā ziņā es konstatēju faktu, ka varonības ideāls iedvesmoja ambiciozus līderus uz nepārtrauktu konfrontāciju ar valsti.

Tā kā šiem diviem fenomeniem bija jāiedarbojas savā starpā, lai nonāktu pie tām vērtībām, kuru dēļ Grieķiju saucam par Eiropas kultūras šūpuli…

Jā! Var teikt, ka jau kopš arhaikas laika izveidojās divas vērtību sistēmas. Viena ir šī varoņu vērtību sistēma, kuru kultivē aristokrāti, un otra ir alternatīvā, kas attīstījās valsts dzīves rezultātā un pateicoties ekonomiskajai attīstībai. Proti, šīs jaunās vērtības pauda parastie pilsētas iedzīvotāji, kas nodarbojas ar tirdzniecību, amatniecību, zemkopību – cilvēki, kas pelnīja naudu un tiecās vienkārši dzīvot labklājībā. Viņiem, protams, varonības ideāls bija svešs. Līdz ar to šajā vidē radās alternatīvā vērtību sistēma, kas sludināja baudu, izpriecas, naudu kā augstāko vērtību. Un grieķu kultūra visos nākošajos gadsimtos attīstījās starp šiem diviem poliem. Tas ir tā kā “pluss” un “mīnuss” zīmes – tie rada spriegumu un izšķiļ dzirksteles. Viss, ko grieķi darīja, bija saistīts ar šo divu ideālu konfrontāciju. Un tas izskaidro visu grieķu kultūras attīstības ceļu.

Paralēli tam attīstījās arī divi varonības tipi – lielu darbu varonība un ētiskā varonība. Militārā varonība ar laiku zaudēja savu nozīmi un pieauga ētiskā. Tas izpaudās gan ikdienas dzīvē, gan mākslā. Šos procesus labi atspoguļo grieķu teātris. Manuprāt, spilgtākais tēls uz grieķu skatuves ir Antigone – varone sieviete, kura, saprotams, nestāv kaujas laukā ar vairogu un zobenu, bet kura ir varone ar savu izšķiršanos. Antigone, neskatoties uz nāves draudiem, izpildīja savu morālo pienākumu dievu priekšā, un tā ir viņas apzinātā izvēle, tā ir viņas varonība, par kuru viņa samaksāja ar savu dzīvi. Un tieši šo pašu varonības ideālu iemieso Sokrāts, kura personā kulminē grieķu varonība kā tāda.


Aleksandrs Lielais kaujā pie Gaugamelām. Mozaīka no Pompejām, ap 100. p.m.ē.

IV gs. p.m.ē. grieķu pasaulē pateicoties Aleksandram Lielajam notika spoža varonības renesanse. Viņš iedvesmojās no Homēra varoņiem un atdarināja tos, par savu mērķi izvirzot sacensību ar senajiem varoņiem. Vēsturiskie apstākļi bija tam maksimāli labvēlīgi un  viņam bija iespēja realizēt savu varonības potenciālu karā ar Persiju. Pēc Persijas uzvaras viņš uzstādīja jaunu mērķi – iekarot visu pasauli… Redziet, ideāls var mainīt vēstures gaitu un Aleksandrs tam ir labs piemērs. Pateicoties Aleksandram, grieķu pasaulē atdzima lielo darbu varonības ideāls. Taču vēlāk viņa pēcnācēji bija tikai ideālu imitatori, nevis darītāji. Tūlīt pēc Aleksandra nāves notika ideālu degradācija un aizmiršana. Bet, kad kultūras ideāls pagrimst, tad mirst arī pati kultūra. Parasti tas izpaužas tā, ka kultūra nodod savas patiesās vērtības un pārorientējas uz citām vērtībām – uz naudas, baudas, patērēšanas vērtībām… Grieķu kultūra gāja šo ceļu, un, kad tā bija sevi izsmēlusi, tai pienāca gals. Tas ir neizbēgams process un šādu piemēru vēsturē ir daudz.

Bet tas spriegums, kas pastāvēja starp varonību un valsti šajā mirklī beidzās un šobrīd, piemēram, mūsdienu sabiedrībā vairs nav tāda sprieguma…

Kur tad mūsdienās ir varoņi?! Protams, kaut kur jau viņi ir, bet sabiedriski viņi nav aktuāli, nav pieprasīti. Būtībā tas vispār ir raksturīgi vecām kultūrām. Ar mums notiek tas pats, kas ar sengrieķu kultūru, kad tā bija novecojusi. Valda nauda un bauda, tātad radikāls egoisms! Kur šeit vieta varonībai? Ideoloģija arī samazina varonības izpausmes. Taču kā jau minēju, ikdienas privātajā dzīvē tā joprojām eksistē. Toties sabiedriskā līmenī tās vairs nav. Faktiski mēs dzīvojam tādā pat kultūras situācijā, kādā dzīvoja vēlā Roma, vēlā Grieķija, Babilona un vēl daudzas citas kultūras savās vecumdienās. Taču individuālai varonībai vienmēr ir kāda vieta, jo tas ir mūžīgi aktuāli – izglābt dzīvību, saglabāt savu godu…  Tās izvēles pastāv  vienmēr, neatkarīgi no tā, kādā laikā cilvēks dzīvo un kādā stadijā atrodas kultūra. Gods un negods, krietnums un nelietība taču pastāv vienmēr! Tieši vecajās kultūrās šie jautājumi ir pat vēl aktuālāki un sāpīgāki, jo ir grūtāk pieņemt pareizo lēmumu un izšķirties.

Nedaudz atkāpjoties, klausoties par varoņiem mūsdienās, nāk prātā dažādi “reformisti” – kādas ir attiecības varonībai ar fanātismu?

Es domāju, ka varonībai ar to nav nekā kopīga. Ētiskā stāja – gods krietnums, nenodarīt citiem pāri… Arī vienā no lekcijām kāds no auditorijas, klausoties stāstu par varonību, jautāja, vai tādā gadījumā arī Breivīks nav varonis – viņš taču domāja, ka cīnās par labu un zināja, ka viņam pēc tam par to būs lielas nepatikšanas… Te ir redzams, cik viegli var manipulēt un  nomainīt jēdzienus (..) taču ir jāsaprot, ka runājot par varonību svarīgāk par visu ir ētiskā stāja. Ja Breivīks būtu izsaucis savus pretinieku uz divkauju un godīgi uzvarējis, mēs vēl varētu padomāt un paspriest (..) taču nogalināt nevainīgus, neapbruņotus un neaizsargātus cilvēkus, tā ir cūcība, nevis varonība! Tas ir vājprāts un noziegums pret cilvēci un nekas vairāk. Ir jābūt uzmanīgiem, nevajag jaukt jēdzienus!

Starp citu, tas, ka cilvēkam nav baiļu, nenozīmē, ka viņš ir varonis. Viņš varbūt vienkārši ir dulls vai viņam ir kāda medicīniska anomālija, organisma īpatnība, ka nav baiļu. Bet tas ir pavisam kaut kas cits. Varonība ir ētiskā stāja, tā ir baiļu pārvarēšana un kalpošana ideāliem. Un varonis riskē ar savu dzīvību, ne ar ko citu. Varonis uzvar godīgā cīņā un arī tikai, ja cīņa ir nepieciešama.


Varoņu divkauja, attēls uz sengrieķu vāzes, ap 530. pm.ē

Senajā Grieķijā sava loma varonības augšanā bija arī Olimpiskajām spēlēm un sacensībai…

Tā ir varonības idejas tiešā izpausme. Sacensību gars ir varoņu kultūras izpausmes veids. Interesanti, ka tās sākušās tieši VIII gadsimtā p.m.ē., t.i., Homēra laikmetā, un tajās sākotnēji piedalījās tikai aristokrāti. Tas bija vieds kā pierādīt savu statusu un varonību ārpus kaujas lauka, jo eliti veidoja tie, kas pretendēja uz varoņa statusu. Bija nepieciešamība radīt sabiedrībai savu „reitingu”, kā mēs šodien teiktu. Līdz ar to visu laiku pastāvēja zināma konkurence. Agonālais (sacensību – red.) gars ir imanenti raksturīgs grieķu kultūrā. Šis sacensību gars tieši izriet no varonības ideāla. Varonība ir impulss, kas to radīja. Pēc tam šis gars pārgāja uz citām kultūras jomām – tad sacensties sāka dzejnieki, rakstnieki, podnieki… Pētnieki jau sen runā, ka grieķu kultūras pamatā ir agonālais gars. Taču no kā tas izriet? No varonības!

Jūs pieminējāt Antigoni kā sievieti varoni. Vai ir vēl kādi citi piemēri?

Sava veida varone ir Penelope – Odiseja sieva, kura divdesmit gadus gaida savu vīru. Viņai jāiztur spiediens no negantajiem preciniekiem, kas apgalvo, ka Odisejs ir miris, un ar varu spiež izvēlēties kādu no viņiem apprecēt. Taču viņa varonīgi turas pretī. Grieķu vēsturē ir daudz tādu piemēru, kad sievas stājās cīņā kritušo vīru vietā. Un jāsaka, ka grieķu sabiedrībā nepastāvēja nekāda sieviešu diskriminācija, kā daudziem šodien gribētos teikt. Vienkārši sievietēm bija paredzēta cita loma, taču tas nenozīmē, ka sievietes tika nicinātas vai apspiestas. Piemēram, Ksenofonts rakstīja, ka dvēseles kvalitātes vīriešiem un sievietēm ir vienādas. Līdz ar to ētiskā izvēle ir pieejama arī sievietēm, un arī viņas var būt varones.

Domājot par arhetipisko varoni, cik daudz tajā spēlē viņa paša egoisms? Kā nekā tiek piesolīta tā dievišķā puse, kas viņu sagaida pēc varoņdarba…

Pareizi! Sākotnēji varoņa ideāls ir izteikti egoistisks. Viņš cīnās par savu slavu un godu, un tas viņam ir pirmajā vietā. Taču jau Homēra laikos bija savi noteikumi – varonis nedrīkstēja pretnostatīt savu egoismu sabiedrības vajadzībām. Jo varoņi karo sabiedrības labā un tieši no sabiedrības saņem pagodinājumus un materiālo apbalvojumu. Un varonis var arī visu zaudēt, sabiedrība visu var atņemt un pat nogalināt varoni, kas nostājies klajā konfrontācijā ar kopienu. Līdz ar to egoisms ir ierobežots. Un būtiski, ka par varoni cilvēku atzīst tieši tauta. Te rodas jautājums par to, kā vispār veidojās elite. Homēra agrīnajā sabiedrībā to veido varoņi karavīri, bet vēsturē ir arī citi varianti. Taču visa pamatā ir viens principiāls jautājums, ko mēs redzam visā pasaulē visās civilizācijās – proti, kādēļ šī konkrētā cilvēku grupa veido eliti? Kādēļ viņi valda, bet citi tiem klausa? Un vienmēr tradicionālajā pasaulē uz šo jautājumu tika sniegta šāda principiāla atbilde – eliti veido tie, kas izpilda svarīgāku darbu sabiedrības labā. Tātad, te iet runa par darbu hierarhiju – kas dara svarīgāku darbu šajā sabiedrībā, tas arī valda. Piemēram, vēstures gaitā tie bija priesteri, ierēdņi, karotāji. Mūsdienās šis princips ir sabrucis – nepastāv nekādas saistības ar sabiedriski nepieciešamu darbu. Tas, kuram visvairāk naudas, tas ir elite. Tas, vai viņš šo naudu ir mantojis, nopelnījis vai nozadzis, nevienu neinteresē. Tā saikne ar darbu un nopelniem sabiedrības labā ir pārrauta. Tas nozīmē, ka šādai elitei nav morālas leģitimācijas…

Kas ir jūsu varoņa ideāls?

No mitoloģiskajiem varoņiem tas ir Hektors. Viņš aizstāv savu dzimteni, cīnās pret Ahileju, kas ir daudz pārāks par viņu. Jo Ahileja māte ir dieviete, un viņš zina no savas mātes, ka viņš uzvarēs. Hektors nezina neko, viņš ir parasts cilvēks un viņš pirmajā mirklī nobīstas, taču viņš spēj pārvarēt savas bailes. Sākumā viņš bēg no Ahileja, taču atrod spēku nostāties pretī.  Viņš saprot, ka dievi viņu atstājuši un būs jāmirst, bet viņš varonīgi izrauj zobenu un metas virsū ienaidniekam, teikdams, ka nomirs ar godu un slavu. Viņš pārvar savu vājumu, savu cilvēciskumu un ar to viņš man šķiet ļoti simpātisks! Savukārt no reāliem cilvēkiem mani visvairāk uzrunā Aleksandrs un Sokrats. Viens ir lielākais varonis kaujas laukā, bet otrs – gara pasaulē.

vēl dažas intervijas

Posted by on Wednesday, 3 August, 2016

Harijs Tumans.

Neatceros, kam, kur un kad devu šīs intervijas ( jo nesaņēmu gatavas versijas tekstus ), bet te tās ir:

Intervija Nr. 1:

 

SONY DSC

Grāmatu sāciet ar vārdiem, ka pirmkārt šī grāmata prezentē  citu pieeju vēsturei, vēstures rakstīšanai. Vai jūs neapmierina tas kā vēsturnieki līdz šim strādājuši?

Nav gluži tā, ka mani neapmierina, bet ir daži konkrēti aspekti, kas izraisa iebildumus. Pirmkārt, par saturu. Un proti, ir divi darbi ko dara vēsturnieks – faktu atrašana, verificēšana, apzināšana un uzskaitīšana, un otrs – šo faktu analīze un interpretācija. Tas kritiskais patoss, kas tiek pausts grāmatas ievadā, ir par to, ka neatkarīgi no tā kādu laikmetu pēta – gan  jaunākos laikus, gan senos –  bieži vēsturnieki mūsdienās aizraujas ar šo faktu uzskaitīšanu vai precizēšanu, atstājot novārtā analīzi un interpretāciju –  rezultātā veidojas tādas smagnējas faktu noliktavas, kas spēj interesēt tikai pašus pētniekus. Manuprāt, vēsturniekam ir ne tikai jākrāj, bet arī jāanalizē fakti. Tie ir būvmateriāli, ar kuriem veidojam vēsturiskās zinātnes ēku. Protams, tālāk seko jautājumi par metodoloģiju, par subjektīvo faktu uztveri utt., taču tas viss nevar kalpot par iemeslu, lai atteiktos no faktu analīzes. Es rakstīju savu grāmatu ar mērķi saprast tos faktus senās Grieķijas vēsturē, kas ir zināmi un atzīti par drošiem.

Un otrkārt, man nepatīk, ka daudzi vēsturnieki mūsdienās raksta ļoti sausā un garlaicīgā stilā. Es cenšos lauzt šo tradīciju un padarīt savu tekstu viegli lasāmu un saprotamu ikvienam izglītotam cilvēkam. Cik tas ir izdevies – lai spriež lasītājs. Un vēl – es atļaujos uzrunāt savus lasītājus pirmajā personā, jo uzskatu, ka doma nav anonīma un tai nav jāslēpjas aiz jocīgas „mēs” formas vai bezpersoniskām konstrukcijām. Manuprāt, es nevienu neaizvainoju, ja formulēju savas domas pirmajā personā.

Vēl viena problēma ir pētniecības metodoloģiskie pamati. Ir jāatzīst, ka šajā ziņā vēsturnieki iedalās divās grupās, atkarībā no tā, ko viņi uzskata par vēstures virzošo spēku – vieni uzskata, ka tā ir ekonomika, materiāli tehniskie faktori, bet citi – ka tā ir pasaules uztvere, domāšanas veids. Es piederu pie otrās kategorijas. Uzskatu, ka ekonomika pati par sevi nevar būt noteicošais faktors, jo tā ir kultūras produkts  – tāpat kā jebkas cits, ko cilvēks dara. Tas ir arī attiecīgas domāšanas produkts, jo ekonomikas var būt ļoti dažādas. Arī, protams, dabas apstākļi ietekmē ekonomiku, savukārt ekonomiskās  attiecības ir atkarīgas no cilvēku domāšanas vieda.

Tādēļ arī cenšos atklāt senās Grieķijas vēsturi caur toreizējo cilvēku mentāliem uzstādījumiem, caur seno grieķu domāšanas prizmu. Es vēlos aiz vēstures notikumiem ieraudzīt dzīvus cilvēkus un saprast viņu motivāciju. Man liekas, ka tikai saprotot cilvēku motivāciju mēs varam saprast vēsturi.

Un jūs cenšaties atklāt to caur varonību kā konkrētu pamatvērtību..

Pašā pētījuma sākumā man radās iespaids, ka varonība varētu būt tā galvenā ideja, kas spēlē mugurkaula lomu senās Grieķijas kultūras izveidē. Mans konceptuālais pieņēmums bāzējas tajā, ka katra kultūra rodas, balstoties uz kaut kādām idejām. Kultūru veido ideja vai ideāls. Tās ir vērtības, kas vieno sabiedrību kādiem kopējiem mērķiem. Tas, ka varonība ir grieķu kultūras pamatā, bija hipotēze, kuru es darba gaitā apstiprināju. Līdz ar to arī parādīju, ka kultūra aug un attīstās atbilstoši tam, kā veidojās un aug šī ideja. Protams, varonības ideja senajā Grieķijā ar laiku tika arī noliegta, un tā pati mainījās – grāmatā es parādu kā līdz ar to manījās arī visi kultūras procesi. Un šajā ziņā man nebija priekšgājēju.

Kas ir tie jautājumi, uz kuriem fokusējas mūslaiku vēsturnieki?

Kā jau minēju – viņi nodarbojas lielākoties ar zināmu faktu pārskatīšanu un precizēšanu, aizraujas ar daudziem sīkiem jautājumiem. Tā ir tāda praktiska pieeja.  Lieli, visaptveroši pētījumi, kas ļauj paskatīties uz visu vēstures procesu kopumā, ļoti sen nav bijuši. Un tie, kas kādreiz ir bijuši, tie attiecīgi balstās uz kaut kādiem citiem pieņēmumiem un citām idejām. Es eju pirmais savu ceļu un man nav iepriekšējās tradīcijas, uz kuru varētu atsaukties. Literatūras sarakstā man ir 935 darbi, bet antīkos avotus neesmu pat skaitījis, jo to ir ļoti daudz – atbilstoši katrai tēmai.

Sanāk gandrīz vai karjeras vai mūža darbs…

Karjeras darbs tas nav, jo mūsu profesionālajā reitingā, ko mums uzspiež „no augšas”, publikācijas latviešu valodā stāv pēdējā vietā… un monogrāfija – vēl jo vairāk. Savukārt mūža darbs tas tiešām varētu būt… Tik lielu darbu, šķiet, es vairāk nerakstīšu un laikam arī latviski vairs neko lielu un nopietnu nerakstīšu. Šo darbu sāku rakstīt desmit gadus atpakaļ, kad biju jau sasniedzis zināmu brieduma pakāpi savā karjerā. Mūsu ačgārna izglītības sistēmā prasa, un toreiz prasīja, pēc iespējas vairāk publikāciju, vēlams angļu valodā, taču es  sajutu sevī vēlmi paveikt ko vienu, toties apjomīgu. Turklāt, mans mērķis bija to noteikti radīt latviešu valodā, jo  vispār esmu otrais antīkās vēstures vēsturnieks visā Latvijas vēsturē. Pirmais bija Latvijas Universitātes rektors profesors Ernests Felsbergs. Viņam ir vairākas publikācijas latviešu valodā, taču tās veltītas vairāk kādiem konkrētiem kultūras jautājumiem – par Grieķu keramiku, par valodu un tamlīdzīgi. Tādēļ es izjutu sevī morālu aicinājumu uzrakstīt fundamentālu pētījumu latviski. Tā kā šādām tēmām mūsu valstī nav naudas, es biju brīvs, jo man nebija jāatstrādā granti. Es biju brīvs gan tēmas izvēlē, gan laika ziņā… Protams, rakstot nebiju pārliecināts vai vispār darbu pabeigšu un vai varēšu to izdot. Pabeigt gan es biju apņēmies jebkurā gadījumā. Par spīti visai ekonomiskajai krīzei, to biju sev nosolījies – kaut vai ejot kaut kur piestrādāt par apsargu. Taču man izdevās bez tā iztikt. (smejas)

Latvijā primāri tiek finansēti pētījumi par latviešu kultūru un vēsturi – tas ir saprotami un tā tam ir jābūt. Taču slikti, ka tikai tas un nekas cits. Pateicoties tam mēs kļūstam provinciāli, jo iznāk tā, ka mēs vēlamies redzēt tikai paši sevi un negribam paskatīties pāri žogam – lielajā pasaulē. Tomēr mēs nevaram izolēties no pasaules un, ja runājam par senās Grieķijas kultūru, tad jāatceras, ka tā ir mūsu Eiropas kultūras pamats, tā ir Eiropas māte – un to mums vajadzētu iepazīt. Manuprāt, šī izolēšanās ir ačgārna un bīstama sistēma. Tādēļ par savu pienākumu uzskatīju izlauzt kādu caurumu šajā provinciālisma mūrī. Tajā ir jau daži atsevišķi caurumi, taču mūris ir liels un biezs un ir vēl daudz vietas citiem caurumiem…

Grāmatas tapšanas stāsts zināmā mērā arī šķiet kā varoņdarbs. Tajā ieguldītas daudz pūles un cīniņi. Kāda ir varonības nozīme jūsu dzīvē? Minējāt, ka, lai piesēstos un sāktu rakstīt savu grāmatu, nozīme ir arī iegūtajai dzīves paredzei..

Varonība nav tik vienkārša lieta. Tas ir arī jautājums – kas ir varonis? Par to es arī rakstu. Īstā varonība jau tikai atklājās uz nāves sliekšņa. Kad cilvēks stāv nāves priekšā, tikai tur parādās kāds cilvēks ir pēc savas dabas – vai viņš ir varonis, vergs vai mietpilsonis, kas ir senās Grieķijas kultūras radītie cilvēku tipi. Apmēram šādā griezumā varam spriest par varonības elementu klātbūtni savā dzīvē.

Atceros vienu padomju laiku filmu par Minhauzenu  ( „Tas pats Minhauzens” ). Tur ir viena epizode, kur pilsētas mērs izskata Minhauzena lietu. Kā liecība pret viņu ir iesniegta viņa dienasgrāmata, kurā ierakstīts, piemēram, šādas lietas: „plkst. 10 – “izklīdināt mākoņus”, plkst. 11 – “varoņdarbs “un tamlīdzīgi. Un tas kalpo par pamatu, lai viņu apsūdzētu vājprātībā. Izskatot dokumentu, kāds ierēdnis atbalstījis Minhauzenu, teikdams: „es katru rītu ceļos un dodos strādāt uz savu biroju, neteikšu, ka tas ir varoņdarbs, bet kaut kas varonīgs tajā ir”. ( smejas ). Tas ikdienas darbs arī prasa zināmu varonību, jo tā ir sevis pārvarēšana. Tā arī man, lai uzrakstītu grāmatu bija jāpārvar gan pašam sevi, gan ļoti daudzi ārējie šķēršļi… Tas nav varoņdarbs, bet kaut kas varonīgs ir tajā darbā un rutīnā – kalties tajā klintī, ja aiz tā visa slēpjas cēls mērķis.

Vienā no lekcijām, ko vadīju Mazajā Ģildē, kāds no klausītājiem reiz jautāja, ko es domāju par ārstiem vai skolotājiem, kas mūsu dienās pašaizliedzīgi strādā sabiedrības labā – vai tā ir varonība? Protams, es piekritu un teicu, ka tā arī ir sava veida varonība, viena no tās formām. Taču varoņdarbs kā tāds, visā savā pilnībā atklājas nāves priekšā, kad cilvēkam jāizšķiras – saglabāt godu un zaudēt dzīvi vai saglabāt dzīvi un zaudēt godu. Varonis izvēlas pirmo variantu – palikt uzticīgam savam ideālam. Svarīgi ir saprast, kas padara viņu par varoni. No vienas puses, tas ir baiļu trūkums. Katram cilvēkam tādas ir, taču vislielākās bailes ir nāves bailes. Varonība sākas tur, kur tiek pārvarētas bailes. Un varonība ar lielo burtu – tur, kur tiek pārvarētas nāves bailes. Taču, no otras puses, ir jāsaprot, kas ir tas, kas ļauj, dod spēku varonim pārvarēt nāves bailes? Manuprāt, ir jābūt kādām virspersoniskām, virsindividuālām vērtībām, kuras cilvēks atzīst par svarīgākām nekā paša dzīvība. Tā var būt reliģiska ideja, tauta, dzimtene vai mīlestība.

Protams, tādas lielas varonības gadījumi dzīvē ir ļoti reti.

Ne vienmēr katra situācija arī noved līdz šai galējai robežai..

Tieši tā! Var visu dzīvi nodzīvot un nenonākt līdz šādai situācijai. Taču var būt varonis arī citādi – ja godīgi izpildi savus pienākumus, kad to ir ļoti grūti izdarīt, ja dari labus darbus, nenodod citus, palīdzi citiem, glābj citus, ja paliec uzticīgs saviem ideāliem un nes gaismu šajā pasaulē, arī tad, kad tevi apkampj tumsa. Piemēram, skolotāji, kas par spīti naidīgiem ārējiem apstākļiem kā zemais atalgojums, pazemojums un tamlīdzīgi, turpina uzticīgi strādāt, upurējoties bērnu labā. Saglabāt šo stāju mūsu apstākļos tiešām ir varonība.

Atgriežoties pie senās Grieķijas es teikšu, ka esmu konstatējis, ka sākotnējais varonības ideāls tur ir bijis lielu darbu un spēka ideāls, ko iemiesoja Homēra eposa varoņi, kas realizēja sevi kaujas laukā, taču ar laiku akcents tika pārcelts uz ētiku, uz tad tapa ētiskās izvēles varonības ideāls.

Un tas sakrīt ar valsts izveidi, jo Homēra laikos nekādas valsts Grieķijā vēl nebija?

Tieši tā. Redziet, valsts un civilizācija uzliek indivīdiem un varoņiem rāmjus. Tas nosaka varoņa un valsts konfliktu. Pateicoties varoņu ideālam grieķu sabiedrībā valsts veidošanās laikos bija daudz harismātisku līderu, kas pretendēja uz varoņa statusu, bet valsts sāka tos ierobežot un tad viņi rīkoja valsts apvērsumus, izraisīja karus un dibināja jaunas pilsētas. Zinot, ka visa pamatā ir episkais varonības ideāls mēs varam labāk saprast arhaikas laika Grieķijas vēsturi  (VII – VI gs. p.m.ē. ), kad notika visi šie procesi.

Tad sanāk, ka šī ētiskā varonība ietekmēja lielu notikumu virzību…

Ētiskā varonība rodas ne uzreiz un tā rodas ikdienas dzīvē. Kad arhaikas laikmetā grieķi pārgāja pie mierīgākās dzīves veida un sāka mazāk karot, ambicioziem aristokrātiem – seno varoņu pēctečiem – radās grūtības ar savas varonības realizāciju. Iespēju pierādīt sevi kaujas laukā palika arvien mazāk, viņi mēģināja kompensēt to ar sporta sacensībām, bet ar to arī bija par maz. Tad viņi iesaistījās politikā un sāka cīņas par varu. Taču viss mainījās un arī kaujas laukā individuālu cīņas veidu nomainīja cīņa ciešā ierindā – falangā. Arī valsts uzlika savus rāmjus. Tā pakāpeniski radās vairāki ierobežojumi.  Mainoties dzīves apstākļiem varoņu vērtību vietā stājās jaunas – naudas vērtības.  Un varonim nostājās pretī viņa antipods – mietpilsonis. Šajos apstākļos priekšplānā izvirzījās personīgs izvēles jautājumi, kad ir jāizšķiras ikdienas dzīves apstākļos. Piemēram, saglabāt godu un cieņu, vai zaudējot to iegūt naudu vai amatu. Tā ir izvēle situācijā, kad tev piedāvā kaut ko izdarīt, kas ir pretēji taviem morāles principiem, piesolot par to kādus labumus.  Vai kad tev piedāvā kaut ko nodot – savus principus vai savus cilvēkus… Kārdinājumi  iespējami  ļoti dažādi – tie var būt ne tikai materiālie labumi, bet arī draudi. Un šeit tev jāizvēlas – vai tu saglabā savu godu un sirdsapziņu tīru…

Starp citu, tieši sirdsapziņa šeit ir viens no svarīgiem faktoriem, tas ir priekšnosacījums tam, lai pārvarētu nāves bailes – no nāves nebaidās tas, kam ir tīra sirdsapziņa, kurš zina, ka viņš ne sev, ne citiem nav nodarījis pāri ar savu izvēli. Un tā ir tā ētiskā varonība, kas tieši civilizācijas laikā spēlē arvien lielāku lomu. Un šādas ētiskās varonības kulminatīvais tēls šajā grāmatā ir Sokrāts. Visa viņa dzīve ir varonība. Viņš kalpoja savam augstākajam ideālam, kas bija patiesība un morāles normas, kas tajā sakņojas. Sokrāts mācīja novērsties no māņu vērtībām, no tām, saskaņā ar kurām dzīvoja lielākā daļa tā laika sabiedrības – dzenoties pēc naudas, varas, slavas , karjeras utt. Viņš noliedza visus šos „eirostandartus” un tiem pretī lika morāles vērtības, mācot, ka galvenais par ko cilvēkam jārūpējas dzīves laikā, ir dvēseles kopšana. Tikai tas, viņaprāt, nodrošina cilvēkam laimīgu mūžību. Patiecoties savai pārliecībai Sokrāts  kļuva nabadzīgs, zaudēja savu labklājību, bet viegli to panesa un pieņēma to kā dabisku samaksu par brīvību. Visu savu dzīvi viņš gāja pret straumi. Tas parāda, ka ētiskā varonība ir iešana pret straumi. Un arī nāves priekšā, izšķirīgā brīdi, kad viņam pieprasīja attiekties no savas pārliecības, viņš izvēlējās nomirt.

Kā varēja rasties tāda situācija, ka varoņi, kas krita kaujā, tika godināti, bet līdz ar civilizācijas rašanos, varoņi ir opozīcijā?

Kā jau minēju  – civilizācija un valsts uzliek ierobežojumus un rāmjus. Tas senais varonības ideāls, ko bija radījusi senā grieķu kultūra, bija varonis bez robežām. Viņš tiecas pēc nesasniedzamā, viņš tiecas sasniegt dievišķību un neatzīst nekādas robežas. Bet valstij tādi cilvēki nav vajadzīgi, jo tie apdraud sabiedrisko kārtību. No varoņiem nevar uzcelt valsti, valstij ir vajadzīgi kārtīgi pilsoņi, bet vēl labāk – mietpilsoņi. Tādēļ – jo civilizētāka un sarežģītāka ir valstiskā dzīve, jo mazāk tai vajadzīgi tādi varoņi, kas neiekļaujas rāmjos, un jo vairāk ir mietpilsoņu. Varoņi traucē valstij un tādēļ viņi tiek apkaroti. Paskatieties kas notiek šodien: praktiski visi pagātnes varoņi tiek apsmieti – tas pats Sokrats ,Aleksandrs Lielais un daudzi citi. Jo šodien nav vajadzīgi varoņi, šodien ir nepieciešami mietpilsoniski pilsoņi – sava darba darītāji, kas interesējas tikai par sevi un savu labklājību, un netraucē varai valdīt. Varoņi apdraud varu. Tas ir tas konflikts starp indivīdu un varu.

Redziet, varonībai grieķu izpratnē ir divi avoti. Viens – cilvēka paša iekšējais spēks ,viņa iekšējais gars un stāja. Un otrs ir sakrālais avots – tas, ko es saucu par harismu. Proti, iedomājaties: kara laukā stāv haotiski izkārtots karaspēks. Homēra laikos, kad vēl nav valsts un disciplīnas, cilvēks pats izvēlas savu vietu, kur stāvēt. Ja cilvēks vairāk par visu vērtē savu dzīvi – viņš stāv aizmugurē, bet, ja  viņš grib gūt kādus panākumus sabiedrībā, viņš nostājas priekšējās rindās. Tas, kas stāv priekšā riskē. Vai nu viņš atnāk no kara ar slavu un iegūst varoņa statusu, vai arī viņš vienkārši iet bojā. Un šeit primāri notiek cilvēka paša izšķiršanās. Un otrs varonības avots sakņojās grieķu reliģijā, tam ir metafiziskās saknes. Grieķi ticēja, ka dievi sniedz palīdzību cilvēkiem, kuri viņiem patīk – viņi pasargā tos no briesmām vai palīdz uzvarēt.  Dievi apvelta savus mīluļus ar žēlastību un šī žēlastība grieķu valodā ir ”charis”. Tātad harisma ir dievu dāvana cilvēkam, taču, lai cilvēks to iegūtu, viņam tā ir jānopelna. Cilvēkam jābūt cienīgam, viņam jāizceļas un tikai tad viņš var cerēt uz harismu. Tie, kam ir harisma un kas ir pierādījuši to ar saviem varoņdarbiem un panākumiem, tie arī skaitījās varoņi. Un labākais no varoņiem ir ķēniņš – tas nozīmē, ka viņam ir vislielākā harisma.

Arī vēlākos laikos, kad izveidojās valsts, grieķi saglabāja šos ļoti arhaiskos uzskatus par to, ka  valdīt vajadzētu labākajam cilvēkam, kam pieder šī dievu žēlastība. Lai arī grieķu pilsētās jau funkcionēja republikāniskā pārvaldes sistēma, blakus vienmēr pastāvēja šis arhaiskais priekšstats par harismu. Un parasti tādi varonīgi indivīdi, kas neatrada vietu valstī, taisīja apvērsumus un kļuva par tirāniem jeb vienvaldniekiem. Tad viņi taisīja valsts apvērsumus,  cīnījās savā starpā vai ar citām pilsētām. Tie, kuri nevarēja realizēties savā dzimtenē un nonāca konfrontācijā ar savu valsti, brauca aiz trejdeviņām jūrām un dibināja jaunas pilsētas, kur viņus godināja kā varoņus. Es cenšos parādīt, ka šis varonības ideāls grieķu kultūrā radīja visus šos senās Grieķijas vēstures fenomenus – tirāniju, savdabīgus karus, jaunu pilsētu dibināšanu un visu kolonizācijas procesu kopumā, pateicoties kuram grieķi apdzīvoja visu Vidusjūras baseinu. Tam visam blakus ir arī  ekonomiskie faktori, taču izšķiroša nozīme ir  varonības ideālam, kas radīja grieķiem motivāciju cīnīties par varu, karot un dibināt jaunas pilsētas. Katrā ziņā es konstatēju faktu, ka varonības ideāls iedvesmoja ambiciozus līderus uz  nepārtrauktu konfrontāciju ar valsti.

Tā kā tiem bija jāiedarbojas savā starpā, lai nonāktu pie tām vērtībām, kuru dēļ Grieķiju saucam par Eiropas kultūras šūpuli..

Jā! Var teikt, ka  jau kopš arhaikas laika izveidojās divas vērtību sistēmas. Viena ir šī varoņu vērtību sistēma, kuru kultivē aristokrāti, un otra ir alternatīvā, kas attīstījās valsts dzīves rezultātā un pateicoties ekonomiskajai attīstībai. Proti, šīs jaunās vērtības pauda parastie pilsētas iedzīvotāji, kas nodarbojas ar tirdzniecību, amatniecību, zemkopību – cilvēki, kas pelnīja naudu un tiecās vienkārši dzīvot labklājībā. Viņiem, protams, varonības ideāls bija svešs. Līdz ar to šajā vidē radās alternatīvā vērtību sistēma, kas sludināja baudu, izpriecas, naudu kā augstāko vērtību. Un grieķu kultūra visos nākošajos gadsimtos attīstījās starp šiem diviem poliem. Tas ir tā kā pluss un mīnuss zīmes – tie rada spriegumu un dzirksteles. Viss, ko grieķi darīja, bija tā vai tā saistīts ar šo divu ideālu konfrontāciju. Un tas izskaidro visu grieķu kultūras attīstības ceļu.

Paralēli tam attīstījās arī divi varonības tipi  – lielu darbu varonība un ētiskā varonība. Militārā varonība ar laiku zaudēja savu nozīmi un pieauga ētiskā. Tas izpaudās gan ikdienas dzīvē, gan mākslā. Šos procesus labi atspoguļo grieķu teātris. Manuprāt, spilgtākais tēls uz grieķu skatuves ir Antigone – varone sieviete, kura, saprotams, nestāv kaujas laukā ar vairogu un zobenu, bet kura ir varone ar savu izšķiršanos. Antigone neskatoties uz nāves draudiem izpildīja savu morālo pienākumu dievu priekšā un tā ir viņas apzinātā izvēle, tā ir viņas varonība, par kuru viņa samaksā ar savu dzīvi. Un tieši šo pašu varonības ideālu iemieso Sokrāts, kurā personā kulminē grieķu varonība kā tāda.

IV gs. p.m.ē. grieķu pasaulē pateicoties Aleksandram Lielajam notika spoža varonības renesanse.  Viņš iedvesmojās no Homēra varoņiem un atdarināja tos, par savu mērķi izvirzot sacensību ar senajiem varoņiem. Vēsturiskie apstākļi bija tam maksimāli labvēlīgi un  viņam bija iespēja realizēt savu varonības potenciālu karā ar Persiju. Pēc Persijas uzvaras viņš uzstādīja jaunu mērķi – iekarot visu pasauli…  Redziet, ideāls var mainīt vēstures gaitu un Aleksandrs tam ir labs piemērs.  Pateicoties Aleksandram grieķu pasaulē atdzima lielo darbu varonības ideāls.  Taču vēlāk viņa pēcnācēji bija tikai ideālu imitatori, nevis darītāji. Tūlīt pēc Aleksandra nāves notika ideālu degradācija un aizmiršana. Bet, kad kultūras ideāls pagrimst, tad mirst arī pati kultūra. Parasti tas izpaužas tā, ka kultūra nodod savas patiesās vērtības un pārorientējas uz citām vērtībām – uz naudas, baudas, patērēšanas vērtībām… Grieķu kultūra gāja šo ceļu, un, kad tā  bija sevi izsmēlusi , tai pienāca gals. Tas ir neizbēgams process un šādu piemēru vēsturē ir daudz.

Bet tas spriegums, kas pastāvēja starp varonību un valsti šajā mirklī beidzās un šobrīd, piemēram, mūsdienu sabiedrībā vairs nav tāda sprieguma..

Kur mūsdienās ir varoņi?! Protams, kaut kur jau viņi ir, bet sabiedriski viņi nav aktuāli, nav pieprasīti. Būtībā tas raksturīgi vispār vecām kultūrām. Ar mums notiek tas pats, kas ar sengrieķu kultūru, kad tā bija novecojusi. Valda nauda un bauda, tātad radikāls egoisms! Kur šeit vieta varonībai? Ideoloģija arī samazina varonības izpausmes. Taču kā jau minēju, ikdienas privātajā dzīvē tā joprojām eksistē. Toties sabiedriskā līmenī tās vairs nav. Faktiski mēs dzīvojam tāda pat kultūras situācijā, kādā dzīvoja vēlā Roma, vēlā Grieķija, Babilona un vēl daudzas citas kultūras savās vecumdienās. Taču individuālai varonībai vienmēr ir kāda vieta, jo tas ir mūžīgi aktuāli – izglābt dzīvību, saglabāt savu godu…  Tās izvēles ir vienmēr, neatkarīgi no tā, kādā laikā cilvēks dzīvo un kādā stadijā atrodas kultūra. Gods un negods, krietnums un nelietība taču pastāv vienmēr! Tieši vecajās kultūrās šie jautājumi ir pat vēl aktuālāki un sāpīgāki, jo ir grūtāk pieņemt pareizo lēmumu un izšķirties.

Nedaudz atkāpjoties, klausoties par varoņiem mūsdienās, nāk prātā dažādi “ reformisti”– kādas ir attiecības varonībai ar fanātismu?

Es domāju, ka varonībai ar to nav nekā kopīga. Ētiskā stāja – gods krietnums, nenodarīt citiem pāri… Arī vienā no lekcijām kāds no auditorijas, klausoties stāstu par varonību jautāja, vai tādā gadījumā arī Breiviks nav varonis – viņš taču domāja, ka cīnās par labu un zināja, ka viņam pēc tam par to būs lielas nepatikšanas… Te ir redzams, cik viegli var manipulēt un  nomainīt jēdzienus … taču ir jāsaprot, ka runājot par varonību svarīgāk par visu ir  ētiskā stāja. Ja Breivīks būtu izsaucis savus pretinieku uz divkauju un godīgi uzvarējis, mēs vēl varētu padomāt un paspriest … taču nogalināt nevainīgus, neapbruņotus un neaizsargātus cilvēkus, tā ir cūcība, nevis varonība! Tas ir vājprāts un noziegums pret cilvēci un nekas vairāk. Tātad ir jābūt uzmanīgiem un nevajag jaukt jēdzienus.

Starp citu: tas, ka cilvēkam nav baiļu, nenozīmē, ka viņš ir varonis. Viņš varbūt vienkārši ir dulls vai viņam ir kāda medicīniska anomālija, organisma īpatnība, ka nav baiļu. Bet tas ir pavisam kaut kas cits. Varonība ir ētiskā stāja, tā ir baiļu pārvarēšana un kalpošana ideāliem. Un varonis riskē ar savu dzīvību, ne ar citu. Varonis uzvar godīgā cīņā un arī tikai, ja cīņa ir nepieciešama.

Senajā Grieķijā sava loma varonības augšanā bija arī Olimpiskajām spēlēm un sacensībai..

Tā ir varonības idejas tiešā izpausme. Sacensību gars ir varoņu kultūras izpausmes veids. Interesanti, ka tās sākušās tieši VIII gadsimtā, t.i., Homēra laikmetā, un tajās sākotnēji piedalījās tikai aristokrāti. Tas bija vieds kā pierādīt savu statusu un varonību ārpus kaujas lauka. Jo eliti veidoja tie, kas pretendēja uz varoņa statusu. Bija nepieciešamība radīt sabiedrībai savu „reitingu” kā mēs šodien teiktu. Līdz ar to visu laiku pastāvēja zināma konkurence. Agonālais ( sacensību ) gars ir imaneneti raksturīgs grieķu kultūrā. Šis sacensību gars tieši izriet no varonības ideāla. Varonība ir impulss, kas to radīja. Pēc tam šis gars pārgāja uz citām kultūras jomām – tad sacensties sāka dzejnieki, rakstnieki, podnieki… Un pētnieki jau sen runā, ka grieķu kultūras pamatā ir agonālais gars. Taču no kā tas izriet? No varonības!

Jūs pieminējāt Antigoni kā sievieti varoni. Vai ir vēl kādi citi piemēri?

Sava veida varone ir Penelope – Odiseja sieva, kura divdesmit gadus gaida savu vīru. Viņai jāiztur spiediens no negantajiem preciniekiem, kas apgalvo, ka Odisejs ir miris un ar varu spiež izvēlēties kādu no viņiem un apprecēt. Taču viņa varonīgi turas pretī. Grieķu vēsturē ir daudz tādu piemēru, kad sievas stājās cīņā kritušo vīru vietā.  Un jāsaka, ka grieķu sabiedrībā nepastāvēja nekāda sieviešu diskriminācija, kā daudziem šodien gribētos teikt. Vienkārši sievietēm bija paredzēta cita loma, taču tas nenozīmē, ka sievietes tika  nicinātas vai apspiestas.  Piemēram, Ksenofonts rakstīja, ka dvēseles kvalitātes vīriešiem un sievietēm ir vienādas. Līdz  ar to ētiskā izvēle ir pieejama arī sievietēm un arī viņas var būt varones.

Domājot par arhetipisko varoni,  cik daudz tajā spēlē viņa paša egoisms? Kā nekā tiek piesolīta tā dievišķā puse, kas viņu sagaida pēc varoņdarba…

Pareizi! Sākotnēji varoņa ideāls ir izteikti egoistisks. Viņš cīnās par savu slavu un godu un tas viņam ir pirmajā vietā. Taču jau Homēra laikos bija savi noteikumi – varonis nedrīkstēja pretnostatīt savu egoismu sabiedrības vajadzībām. Jo varoņi  karo sabiedrības labā un tieši no sabiedrības saņem pagodinājumus un materiālo apbalvojumu. Un varonis var arī visu zaudēt, sabiedrība visu var atņemt un pat nogalināt varoni, kas nostājies klajā konfrontācijā ar kopienu. Līdz ar to egoisms ir ierobežots. Un būtiski, ka par varoni cilvēku atzīst tieši tauta. Te rodas jautājums par to, kā vispār veidojās elite. Homēra agrīnajā sabiedrībā to viedo varoņi- karavīri, bet vēsturē ir arī citi varianti. Taču visa pamatā ir viens principiāls jautājums, ko mēs redzam visā pasaulē visās civilizācijās. Proti, kādēļ šī konkrētā cilvēku grupa veido eliti? Kādēļ viņi valda, bet citi tiem klausa? Un vienmēr tradicionālajā pasaulē uz šo jautājumu tika sniegta šāda principiālā atbilde: eliti veido tie, kas izpilda svarīgāku darbu sabiedrības labā. Tātad, te iet runa par darbu hierarhiju – kas dara svarīgāku darbu šajā sabiedrībā, tas arī valda. Piemēram, vēstures gaitā tie bija priesteri, ierēdņi, karotāji . Mūsdienās šis princips ir sabrucis – nepastāv nekādas saistības ar sabiedriski nepieciešamu darbu. Tas, kuram visvairāk naudas, tas ir elite. Tas, vai viņš šo naudu ir mantojis, nopelnījis vai nozadzis, nevienu neinteresē. Tā saikne ar darbu un nopelniem sabiedrības labā ir pārrauta.  Tas nozīmē, ka šādai elitei nav morālas leģitimācijas…

Kas ir jūsu varoņa ideāls?

No mitoloģiskajiem varoņiem tas ir Hektors. Viņš aizstāv savu dzimteni, cīnās pret Ahilleju, kas ir daudz pārāks par viņu. Jo Ahileja māte ir dieviete un viņš zina no savas mātes, ka viņš uzvarēs. Hektors nezina neko, viņš ir parasts cilvēks un viņš pirmajā mirklī nobīstas. Taču viņš spēja pārvarēt savas bailes. Sākumā viņš bēg no Ahileja, taču atrod spēku nostāties pretī.  Viņš saprot, ka dievi viņu atstājuši un būs jāmirst, bet viņš varonīgi izrauj zobenu un metas virsū ienaidniekam, teikdams, ka nomirs ar godu un slavu.  Viņš pārvar savu vājumu, savu cilvēciskumu un ar to viņš man šķiet ļoti simpātisks! Savukārt no reāliem cilvēkiem mani visvairāk uzrunā Aleksandrs un Sokrats. Viens ir lielākais varonis kaujas laukā, bet otrs – gara pasaulē.

 

Intervija Nr.2:

Šī laikam bija LU intervija no sērijas “Mēneša pētnieks”, 2016. g. pavasarī:

 

Balva

Būt savā vietā un darīt to, kas jādara.

Vēstures zinātņu doktors, antīkās vēstures speciālists un Latvijas Universitātes pasniedzējs Harijs Tumans  nodarbojas ar antīkā laika izpēti un seno tekstu tulkošanu no latīņu un sengrieķu valodām. Pirms gada tika izdota profesora Tumana monogrāfija „Varoņi un varonība Senajā Grieķijā”, kas ir pirmais šāda veida oriģinālpētījums latviešu valodā. Šogad Harijs Tumans ieguva balvu „Gada vēsturnieks Latvijā 2015”.

 

Apsveicu Jūs ar balvas „Gada vēsturnieks Latvijā 2015” iegūšanu. Kādas ir sajūtas?

Paldies. Sajūtas ir labas. Varbūt pat bezkaunīgi teikt – jūtos nedaudz nopelnījis. Patīkami. Lai gan tas neko nemaina.

Gatavojoties mūsu intervijai, izlasīju daudzās intervijas, kurās esat piedalījies. Vienā no tām minējāt, ka monogrāfiju „Varoņi un varonība Senajā Grieķijā” rakstījāt 10 gadus.

Ir tā, ka grāmatu rakstīju astoņus gadus, un tad vēl divus gadus teksts tika rediģēts un labots. Vienu gadu laboju pats, otru gadu – redaktors. Kopā sanāk diezgan ilgi.

Kad iesākāt rakstīt grāmatu, vai zinājāt konkrēti, par ko tā būs?

Tad, kad piesēdos pie baltās lapas, ideja neradās uzreiz, bet es atceros, ka pirms sāku rakstīt, cītīgi domāju par to vismaz pusgadu. Man gribējās uzrakstīt nopietnu pētījumu – monogrāfiju par Seno Grieķiju latviešu valodā. Uzskatīju to par savu pienākumu. Tā sanāca, ka es esmu Latvijas vēsturē otrais, un ļoti iespējams arī, ka pēdējais speciālists šajā tēmā. Pirmais bija Latvijas Universitātes pirmais rektors profesors Ernests Felsbergs.

Atceros, toreiz viens kolēģis mani aicināja rakstīt Grieķijas vēsturi – nevis skolas grāmatu, bet apkopojošu darbu par Grieķijas vēsturi, – un es viņam atbildēju, ka tas būšot nākamais solis, jo vispirms jāuzraksta savs speciālais pētījums. Tajā brīdī, kad es to teicu, koncepcija man jau bija izkristalizējusies. Biju jau nonācis pie varonības tēmas. Šī tēma balstījās manā atziņā, ka katras kultūras pamatā ir kaut kāda ideja jeb ideāls. Osvalds Špenglers ir teicis: Kultūra dzimst tad, kad piedzimst tās dvēsele”. Bet, kas ir tā dvēsele”? Tas ir nezinātnisks termins, ko ir grūti definēt. Protams, izlasot Špenglera darbu to var saprast, bet man gribējās to noformulēt kaut kā savādāk. Es nonācu pie atziņas, ka kultūra dzimst tad, kad rodas tās pasaules uzskats un vērtību sistēma, kas no tā izriet. Uz vērtību pamata sabiedrība izstrādā savu vērtību kopumu un galveno orientieri, t.i., ideālu. Tas, kādā veidā sabiedrība strukturējas, kā tā organizē savu dzīvi – sociālo, politisko, ekonomisko, kultūras – tas viss ir atkarīgs no tā, kā šī sabiedrība saprot šo savu uzdevumu, savu ideālu, mērķi, uz kuru virzīties. Taču tā tas turpinās līdz noteiktam brīdim. Kad šis ideāls ir izsmēlis sevi un sabiedrībā to vairs neatbalsta, kultūra degradē un pēc kāda laika iet bojā – reizē ar visu sabiedrību.

Un kā Jūs nonācāt līdz varonības koncepcijai?

Mēģināju saprast, kādi ideāli ir dažādām kultūrām. Varēju noformulēt Divupes, senās Indijas, Ķīnas, Ēģiptes ideālus, un tad pats sev pajautāju: Kāds varētu būt ideāls Senajai Grieķijai?” Radās pieņēmums, ka grieķu kultūrai tas varētu būt varonības ideāls. Jo visas Senās Grieķijas kultūras vēstures gaitā mēs epicentrā redzam varoņus – gan laikmetīgus, gan pagātnes. Sākumā mans uzdevums bija pavisam vienkāršs – uzrakstīt, kā mainījās priekšstati par varonību Senajā Grieķijā laika gaitā. Šis mērķis toreiz likās šaurs un tuvs, un es biju iedomājies, ka tā būs neliela monogrāfija – ne vairāk par 300 lappusēm.

Beigās darbs izauga līdz 800 lappusēm….

Kad sāku iedziļināties materiālā, koncepcija tika precizēta un noformulējās arvien skaidrāk – es sapratu, ka jāraksta par kultūru vispār, par ideālu un tā lomu kultūras dzīvē. Materiāla apjoms bija pārsteidzoši liels, un tad radās jautājums, ko ar to darīt un kā ar to strādāt. Daži mani draugi teica, lai liekos mierā, jo šeit nav, kas lasa, tātad lai rakstu kaut ko vieglu, populāru, īsu, „sazipotu”! Lai uztaisu tādu vieglu tekstiņu! Un tāpat jau to neizdos, jo nebūs naudas… Es tomēr tam nepiekrītu un turpināju savu darbu. Jo esmu tāds cilvēks, kuram sirdsapziņa neļauj haltūrēt. Haltūru es neciešu! Ja es daru, tad daru līdz galam. Ja strādāju pie tēmas un zinu, ka ir vēl kaut kāda literatūra, avoti un viedokļi – es nevaru tos vienkārši ignorēt. Tā būtu haltūra. Līdz ar to, es iekļauju visu, lai tēma būtu pilnīgi izsmelta. Un tādēļ beigās ir tapis tāds apjoms. Turklāt man bija svarīgi, lai šis darbs būtu zinātnisks, tātad metodoloģiski korekts. Lai nav kauns pasaules un nākamo paaudžu priekšā, lai šo darbu atzītu nākamais antīkais vēsturnieks Latvijā – ja vien tāds būs. Varbūt šobrīd es domāju tik pesimistiski, ka esmu pēdējais antīkais vēsturnieks Latvijā, bet gribas cerēt, ka tomēr nē. Un gribētos, lai viņš, izlasot manu darbu, varētu pateikt: „Jā, tas ir pareizi, tas ir korekti!” Lai neteiktu, ka Tumans toreiz ir rakstījis haltūru! Vēl viens apsvērums bija tāds, ka nākotnē monogrāfiju varētu tulkot – angliski, krieviski. Un tad, ja tulko tādā lielā valodā” un darbu rādi pasaulei, tad jābūt atbilstošai kvalitātei. Es rakstīju šo darbu latviski tā, lai to varētu tulkot tādu, kāds tas ir, bez pārrakstīšanas, un lai varētu to prezentēt pasaulei. Tāds bija mans uzdevums.

Vai redakotrs saīsināja daudz no grāmatas teksta vai kā citādi to izmainīja?

Nē, man bija ārkārtīgi labs redaktors – Aivars Kļaviņš. Mēs strādājām pie labojumiem veselu gadu. Viņš bija stingrs, un es esmu ārkārtīgi apmierināts ar viņa darbu. Es par visu esmu apmierināts. Arī māksliniece radīja izcilu noformējumu. Uz vāka ir redzams bronzas Zevs vai Poseidons – statuja, kas atrodas Atēnu Nacionālajā muzejā. Uzreiz sapratu, ka uz vāka jābūt tieši šim tēlam, un māksliniece prata to ļoti lieliski un skaisti izdarīt. Labāk nekā biju iedomājies.

Ieguldot šajā darbā tik daudz enerģijas un laika, vai vienmēr bija pārliecība, ka grāmata ieraudzīs savu izdošanas brīdi?

Bija laiks, kad cerības zuda. Kad sākās 2008./9. g. krīze, kad drastiski grieza tā jau niecīgas algas, likās, ka izdot grāmatu es nekad nevarēšu. Bet es turpināju rakstīt pat ar domu, ka rakstu galdā, jo apzinājos to kā savu pienākumu.

Uz grāmatas vāka ir autora piebilde: „Šo darbu var lasīt jebkurš, kas prot lasīt”.

Lasīt tas nozīmē kaut ko vairāk kā tikai izklaides izdevumus un īsziņas. Es labi sapratu, ka mērķauditorija nav liela un jāraksta tā, lai jebkurš cilvēks varētu manu grāmatu izlasīt un saprast. Centos, lai stils nebūtu sausi akadēmisks”, lai tas būtu mazliet brīvāks. Lai būtu interesanti un saprotami jebkuram lasītājam, kas nav vēsturnieks. Maksimāli centos izvairīties no svešvārdiem. Un visu, kas nepieciešams –  paskaidroju.

Kādā no intervijām stāstījāt par to, kā izvēlējāties kļūt par vēsturnieku. Jūs bērnībā staigājāt pa Hersonesas drupām Sevastopolē un sapratāt, ka vēlaties kļūt par vēsturnieku.

Jā, es biju tāds romantisks jaunietis un mani saviļņoja sengrieķu pilsētas drupas pie siltas jūras.

Mēģinu iztēloties šādu situāciju mūsdienās. Iedomājieties, ja Jūsu dēls atnāktu un paziņotu, ka vēlas kļūt par antīkās vēstures pētnieku! Kā jūs reaģētu?

(Smejas) Godīgi sakot, es nebūtu priecīgs. Mēģinātu atrunāt. Zinot, cik tas ir smagi un ka nav perspektīvas. Jo es tomēr sāku studijas citos laikos, kad viss bija savādāk… Taču protams, es zinu, ka es esmu savā vietā, jo es to uztveru kā savu aicinājumu. Es droši zinu, ka es daru to, kas man ir jādara, kas atbilst manai būtībai. Tas nozīmē, ka esmu izdarījis savu izvēli, atbildot uz Ērika Forma jautājumu: „To have or to be?”, kas pareizi būtu jātulko kā Gūt vai būt?” Tā ir izvēle starp diviem dzīves veidiem: dzīvot, lai maksimāli iegūtu sev materiālus labumus, vai dzīvot, lai realizētu sevi. Tas ir fundamentāls jautājums, uz kuru ir jāatbild katram cilvēkam. Starp citu, man bija kārdinājums – deviņdesmito gadu sākumā, kad sākās juku laiki un izglītība tika mesta brīvā lidojumā bezdibenī. Tad bija jāstrādā piecās darba vietās, lai izdzīvotu. Redzot, kāda apkārt ritēja dzīve – cilvēki kaut ko prihvatizēja, pirka, pārdeva, mahinēja utt. –  bija grūti samierināties ar savu knapu iztikšanu un cīņu par eksistenci. Bija jāizdara izvēle: palikt pie sava aicinājuma vai pamest profesiju un braukt pelnīt uz Poliju, Vāciju – kaut ko pirkt un pārdot, kā toreiz darīja daudzi. Es, paldies Dievam, sapratu, kas ir kas, un es droši zinu, ka gadījumā, ja es izvēlētos variantu „to have”, tad es būtu vai nu nodzēries, vai traģiski gājis bojā. Arī tagad ir grūti, bet es zinu, ka esmu savā vietā.

Bet varbūt Jūs kļūtu par miljonāru?

Šaubos. Bet, ja es kļūtu par miljonāru, tas man tāpat netraucētu nodzerties un iet bojā. Jo cilvēks, kas nav savā vietā dzīvē, nevar būt harmonijā ar sevi un pasauli. Viņš apzināta vai neapzināt cieš no tā. Par to daudz teikts mākslā – gan pasaules literatūrā, gan filmās, jo tādu gadījumu dzīvē ir daudz. Cilvēkam ārēji viss ir labi, it kā ir sasniedzis visu, ko gribējis, bet iekšējais diskomforts un neapmierinātība viņu moka un iedzen nepatikšanās vai vispār kapā. Tu vienkārši nevari dzīvot normāli, ja zini, ka esi nevietā. Katram ir jābūt savā vietā. Mana vieta ir šī, un es daru tieši to, ko es daru, un darīšu tik ilgi, kamēr varēšu. Un tikai tādēļ man galu galā izdevās uzrakstīt šo darbu.

 

Es uzskatu, ka šīs grāmatas fakts pats par sevi ietver 3 brīnumus – pirmais, ka es to uzrakstīju, jo visi apstākļi bija nelabvēlīgi – bija jācīnās par izdzīvošanu, un situācija valstī nav labvēlīga humanitārajām zinātnēm, vēsturei, it īpaši Antīkajai vēsturei.

Otrais brīnums – grāmata tika izdota. Vēl strādājot pie manuskripta, meklēju līdzekļus grāmatas izdošanai. Trīs gadus bez jebkādiem rezultātiem. Krīzes laiks, mazas algas, un tad bija izmisuma brīdis, kad likās – nebūs. Bet nu nekas, turpināju rakstīt, kamēr pabeidzu. Un tā sanāca, ka tad, kad darbs jau bija uzrakstīts, universitātē tika izsludināts konkurss, un laimīgā kārtā tur varēja pieteikt arī humanitārās disciplīnas. Man izdevās uzvarēt. Esmu ļoti pateicīgs savai universitātei, ka līdzekļi tika piešķirti un grāmatu varēja izdot. Milzīga pateicība arī LU apgādam, kas ļoti palīdzēja grāmatas izdošanā.

Tagad grāmata ir jau pārizdota!

Jā, tas ir trešais brīnums. Es biju patīkami pārsteigts. Tad, kad es rakstīju, daudzi teica: „Ko tu raksti! Kas to lasīs? Un kurš to pirks?” To man teica citi, to es arī pats domāju. Un tad, kad darbs bija gatavs, izrādījās, ka cilvēki ir ļoti atsaucīgi un ļoti labprāt pirka, grāmata ir ļoti liela – 800 lappuses. Diezgan sīkā drukā un arī diezgan dārga. Tik un tā tika izpirkta divu mēnešu laikā. Tas ir fantastiski. Tiešām ārkārtīgi priecājos par to, ka mans darbs ir vajadzīgs, pieprasīts un izrādās, ka mums ir gudra, zinātkāra, izglītota tauta.

Desmit gadi atmaksājās!

Gandarījums ir milzīgs. Vienreiz mūžā var atļauties desmit gadus rakstīt vienu grāmatu, bet tik lielu darbu es vairs nerakstīšu. Tagad man ir citi projekti. Šobrīd strādāju pie darba par Antīko tēlu arhitektūru Rīgas ielās.

Vai Jums ir termiņš, kad būtu jābūt gatavai jaunajai grāmatai?

Nē, tas ir mans brīvais projekts, mana brīvā izvēle. Patīkami, ka Kultūrkapitāla fonds atbalstīja šo projektu, piešķīra man stipendiju. Es ceru, ka ar šo grāmatu būs vieglāk. Es katru dienu cenšos kaut ko izdarīt.

Kāpēc ir jāmācās vēsture?

Atbilde būs banāla – cilvēks, kas nezina pagātni, ir, teiksim tā, nožēlojams. Tas nenozīmē, ka nevar dzīvot bez pagātnes, var, protams, un mēs nerunājam par to, ka katram jābūt vēsturniekam, tā nav. Bet pagātne ir jāzina, jo citādāk cilvēks nevar izveidot savu identitāti. Zināšanas par pagātni cilvēku padara par kulturālu būtni. Cilvēkam ir jānonāk pie jēgas, un vēsture ir viens no tiem palīglīdzekļiem, kas šo jēgu nosaka un veido. Jāzina vēsture kaut minimālā līmenī, jābūt priekšstatam par to, kur tu esi dzimis, kāda ir tavas dzimtenes un ģimenes pagātne. Un jābūt arī cilvēkiem, kas to dara profesionāli, lai saglabātu, šo kolektīvo atmiņu par pagātni. Tā ir vēstures un kultūras funkcija.

Ir teiciens, ka „vēsture atkārtojas

Tā mēdz teikt, bet tas ir nosacīti. Ne gluži. Atkārtojas situācijas, ne jau vēsture, Kā Hērakleits teica par tiem ūdeņiem, divreiz vienā upē neiekāpsi. Vēsture neatkārtojas, katru reizi tas ir cits laiks, cita situācija, citi cilvēki. Un tieši te noder pagātnes pieredze, no kuras mācīties. Jāsaprot situācijas, kas ir bijušas, lai saprastu mūsdienas. Kur mēs esam – sabiedrība, vide un tu. Vēsture ir nepieciešama, lai varētu orientēties apkārtējā situācijā. Bet kā mēs zinām, no vēstures neviens nemācās, līdz ar to bieži vien atkārtojas ne tikai izaicinājumsituācijas, bet arī atbilde uz to. Katram indivīdam ir vērtīgi zināt vēsturi, lai pieņemtu adekvātus lēmumus.

Atskatoties pagātnē, daudzas civilizācijas piedzīvoja savu norietu. Kāds ir jūsu skatījums nākotnē, prognozes?

Par to jau ir daudz runāts. Ziniet, man nav gaišredzības spēju, prognozēt ir ļoti grūti. Ir kaut kādas situācijas, ko var paredzēt. Rietumcivilizācija ir sasniegusi diezgan sirmu vecumu, un šajā ziņā tā ir līdzīga citām civilizācijām (paralēli tam ir Romas impērija, bet tā nav vienīgā, tādu civilizāciju pasaules vēsturē ir daudz, un civilizācijas vecumiem ir līdzīgi simptomi – situācijas, procesi ). Ja mēs skatāmies, kas notiek šodien un kas notika vēlajā Romā – paralēles ir acīmredzamas. Jāsaprot, ka mūsu civilizācija ir diezgan veca, bet tas nenozīmē, ka tagad var prognozēt, ka, teiksim, pēc diviem vai desmit gadiem, tā sagrūs. Romas impērija mira mokoši un diezgan ilgi un sadrupa par daļām, turklāt viena daļa atdzīvojās un otra – ne. Tur sākas vēsturiski smalkumi. Jāsaprot, kas var sekot tālāk, kad kritiskā masa ir sasniegta. Šobrīd es neredzu kritisko masu, tikai to, ka mēs ejam virzienā, ka arvien vairāk atgādinām Romu. Ir iespējami ļoti dažādi scenāriji. Finālā jau viss beigsies slikti. Tādēļ, ka agri vai vēlu, visas civilizācijas iet bojā, agri vai vēlu visi cilvēki mirst, principā, tas ir dabas likums – viss iet uz galu, organismi noveco, tehnika un arī sociālie organismi iet bojā. Perspektīva, principā, ir tāda. Bet, cik ilgi katrs organisms dzīvo, tas atkarīgs no daudzajiem faktoriem.

Parasti runā, ka tad, kad Romas civilizācija beidzās, sākās kaut kas jauns. Tā jau ir. Cikliskums. Tikai nevajag tik ideālistiski uz to skatīties, redziet, bojāeja ir ilgstoša, un jaunais arī top ilgi un bieži vien arī dramatiski. Un tiem cilvēkiem, kas dzīvo vēl šajā, vecajā impērijā, diez vai ir kaut kāds mierinājums, ka pēc tam, pēc pāris simts gadiem, šeit, uz mūsu civilizācijas drupām, izaugs jauna, skaista civilizācija. Protams, ļoti iespējams, bet kāds tas ir mierinājums mums. Barbari atnāk, norok impēriju un padara tos, kas tur dzīvo, par humusu. Pēc tam uz tā humusa izaug skaisti ziedi – Eiropa ir civilizācijas zieds. Šeit nevajadzētu par to ļoti pārdzīvot, process ir ļoti garš, cik mums ir atlicis, to mēs nezinām. Mums jāsaprot, ka mēs dzīvojam noteiktā civilizācijas stadijā ne jau tādēļ , lai uztrauktos un pārdzīvotu, bet redzētu realitāti un adekvāti reaģētu. Un jādzīvo neatkarīgi no civilizācijas vispārējiem likteņiem, mēs to nevaram mainīt. Katram jādzīvo saskaņā ar savu sirdsapziņu. Tas ir katra uzdevums. Galu galā, ja cilvēks dzīvo harmonijā ar pasauli un sevi, kāda starpība, kas tur notiek apkārt. Krīt Roma, atnāk barbari – ja tu esi godīgs cilvēks, tu vienmēr tāds paliksi un tāds arī nomirsi.

Ko jūs darāt brīvajā laikā, vai jums tāds vispār ir?

Formāli jau brīvais laiks ir, bet brīvajā laikā es parasti nodarbojos ar pētniecību. Man, protams, patīk papriecāties par dzīvi, ceļot, pavadīt laiku ar ģimeni. Tagad es gaidu, kad beigsies mācību gads, darbu aizstāvēšanas un sesija, tad varēšu aizbraukt uz laukiem, nogulties saulītē un lasīt grāmatas. Lasīt un rakstīt.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Par profesoru E. Felsbergu un humanitāro zinātņu stāvokli šodien ( diskriminācija )

Posted by on Tuesday, 3 November, 2009

felsbergs

 

Dr. hist. Harijs Tumans

PROF. E. FELSBERGA MANTOJUMS:

ANTĪKĀS STUDIJAS LATVIJAS UNIVERSITĀTES VĒSTURES UN FILOLOĢIJAS FAKULTĀTĒ XX – XXI GS.

 

Nolasīts kā referāts konferencē: „Vēstures un politikas līkločos: vēstures zinātnes attīstības gaita Latvijas Universitātē” , LU Mazajā Aulā, 24.09. 2009.

 

Latvijas Universitāte ir senākā un lielākā Latvijas augstskola, par kuras svaru un nozīmību liecina gan daudzi sasniegumi, gan arī skaista 90 gadu jubileja, kas šogad tiek svinēta. Vēstures un filozofijas fakultāte ir Universitātes organiska sastāvdaļa, kas ir tikpat veca, ka arī pati Alma Mater. Jubilejas ietvaros mūsu fakultāte atskatās uz pavadītiem 90 gadiem un cenšas aptvert paveikto. Tas ir ļoti labi un dabiski, jo katras iestādes jubileja ir laiks, kad tiek apzināti panākumi un sasniegumi. Taču, jo nopietnāka ir iestāde, jo vairāk tā pievērš uzmanību visām savām gaitām un analīzē ne tikai ieguvumus, bet arī zaudējumus. Tas nozīmē, ka to varam darīt arī mēs, savas Universitātes un savas Fakultātes patrioti. Par laimi, sen ir beigušies tie laiki, kad komunistiskās ideoloģijas diktāts ļāva runāt vienīgi par spožiem panākumiem sociālisma celtniecībā. Šodien mēs varam brīvi runāt un uztvert realitāti visā tās pilnībā, ar visiem guvumiem un zaudējumiem, nevis tikai un vienīgi no oficiālās fasādes puses.

Šajā kontekstā es vēlos sniegt īsu analīzi par mūsu pirmā rektora, profesora Ernesta Felsberga mantojumu un tā likteni turpmākās Universitātes un Fakultātes gaitās. Protams, vārds „mantojums” šeit ir jāsaprot alegoriski un runa būs nevis par profesora personīgām lietām vai viņa sarakstītiem darbiem, bet par viņa atstāto garīgo mantojumu ar lielo burtu, t.i., par viņa dzīves lietu, par to, kam viņš ir kalpojis visu savu mūžu un kas notika ar šo lietu pēc tam. Vārdu sakot, dotais vārds šajā kontekstā tiek lietots plašākā nozīmē, kā tā kultūras un izglītības joma, kurā profesors Felsbergs ir radoši strādājis Latvijas labā. Kā zināms, viņš ir bijis antīkās vēstures, kultūras, filoloģijas un mākslas speciālists un ir pasniedzis attiecīgus priekšmetus Latvijas Universitātē. Šo tematisko lauku turpmāk sauksim šeit par „antīkā cikla priekšmetiem / studijām”, kā sinonīmu lietojot vārdu savienojumu „klasiskā cikla priekšmeti / studijas”, jo nosauktais priekšmetu komplekss ir bijis klasiskās izglītības sistēmas pamatā[1]. Tātad, uzmanības centrā šeit būs antīkā cikla studiju liktenis Latvijas Universitātē no profesora Felsberga laikiem līdz mūsu dienām. Protams, izsekot visām izmaiņām antīko studiju gaitā, kā arī visām personālijām šajā jomā 90 gadu garumā, tik maza raksta ietvaros nav iespējams. Tam būtu jāvelta atsevišķs liels pētījums, kas, cerams, arī tiks paveikts savā laikā. Šobrīd tiks runāts par antīko studiju likteņiem, t.i., par to vietu vispārējā mācību procesā, par mācību programmām un attieksmēm. Pie tam tiks akcentēti un salīdzināti tikai divi atskaites punkti – sākums ( 1920 – e gadi ) un patreizējais stāvoklis. Beigās tiks izdarīts mēģinājums izanalizēt un izprast notikušās pārmaiņas. Profesors Felsbergs šajā ziņā ir simbols, mēraukla un atskaites punkts.

Jāsāk ir, protams, ar to, kādā stāvoklī antīkās studijas atradās Latvijas Universitātē profesora Felsberga laikā. Nevienam nebūs pārsteigums dzirdēt, ka tas ir bijis labākais laiks no visiem, kas ir bijuši un šķiet, ka arī būs. Pats profesors uzsāka darbu Filoloģijas un filozofijas fakultātē ( toreiz „Valodnieciski – filosofiskā” fakultāte ) jau 1920. gadā[2] un aktīvi turpināja strādāt līdz 1928. gadam, pie tam vēl paralēli lasot lekcijas arī Mākslas Akadēmijā. Viņš ir lasījis lekcijas un rakstījis zinātniskus darbus par savu tēmu[3] ( nemaz nerunājot par daudzām sabiedriskā rakstura publikācijām[4] ), arī izpildot Universitātes rektora amata pienākumus ( 1920. – 1923. ), gan esot Saeimas deputāts ( 1922. – 1925. ), gan arī izglītības ministrs ( 1924 / 1925 ). Tātad, viņš visu laiku turpināja pētīt un pasniegt antīko vēsturi un kultūru, pat neskatoties uz lielu slodzi administratīvā un sabiedriskā darbā. Jābrīnās par to, kā tas viņam ir izdevies, jo šodienas rādītāji tik lielus amatus ieņemošiem un sabiedriski aktīviem mācībspēkiem parasti ir ievērojami zemāki. Acīmredzot profesora radoša darba ražīgumu ir veicinājuši divi faktori: viņa paša čaklums un tas, ka viņš nav bijis pārslogots un bijis brīvs no blakusdarbiem. Šīs otrais faktors nozīmē pieklājīgu atalgojumu, par ko vēl tiks runāts vēlāk.

Par profesora Felsberga ieguldījumu Latvijas zinātnē un kultūrā varētu uzrakstīt vēl vienu grāmatu[5], bet šeit ir cits mērķis un saskaņā ar to, ir svarīgi raksturot antīko studiju līmeni viņa darbības laikā. Šķiet, ka vislabāk to var izdarīt, ieskatoties toreizējās studiju programmās Filoloģijas un filozofijas fakultātē. Piemēram, paņemsim fakultātes nodarbību plānu 1924. g. rudens semestrī. Tajā ir redzams, ka profesors Felsbergs ir pasniedzis sekojošus kursus: „grieķu mākslas vēsture” ( 2. st[6]. ), „seminārs grieķu mākslas vēsturē” ( 2 st. ) un „grieķu vēsture” ( 2 st. )[7]. Tos pašus kursus viņš turpina lasīt arī nākamajā, pavasara semestrī, 1925. gadā[8]. Pie tam, šajā laikā viņš sākumā ir vēl bijis Saeimas deputāts, bet pēc tam – izglītības ministrs. Interesanti, ka tajā pašā laikā ( abos semestros ), tajā pašā fakultātē, profesors Francis Balodis ir lasījis lekcijas par senās Ēģiptes vēsturi ( 2 st. ), mākslu un arheoloģiju ( 2 st. ), kā arī vadījis prosemināru ēģiptoloģijā ( 2 st. )[9]. Vienlaicīgi klasiskās filoloģijas jomā[10] strādājuši sekojošie mācībspēki: profesors Juris Plāķis ( „latīņu valodas vēsturiskā gramatika” ( 2 st. )), docents Pēteris Ķiķauka ( „Teokrīts ar grieķu komentāru” ( 1 st. ), „Aishila Agamemnons” ( 2 st. ), „grieķu sintakse” ( 1 st. ) un „grieķu literatūras vēsture” ( 2 st. )), docents Kārlis Straubergs ( „romiešu literatūras vēsture”( 3 st. ), „grieķu maģiskie papirusi” ( 1 st. ), „Vergilijs” ( 2 st. )), privātdocents Erihs Dils ( „privatissime – grieķu izmeklētie dzejnieki ( 2 st. katru otru nedēļu ), „Strabona „Ģeogrāfija” ( 2 st. ), „Ovidija „Metamorfozas” ( 2 st.)) un privātdocents Rudolfs Jürgens ( „grieķu valoda” ( 5 st. ), „seminārs par Aristoteļa „perī psychēs” ( 2 st.)). Nākamajā, 1925/1926. gadā, abos semestros tie paši mācībspēki daļēji turpināja pasniegt tos pašus kursus, bet lielākā daļa speckursu ir nomainījušies un ienākuši arī daži vispārīgi kursi ( piemēram, prof. Felsbergs ir lasījis „grieķu mākslas vēsturi”( 2 st. ), „Plinija Naturalis Historia” ( 2 st. ), vadījis praktiskus darbus mākslas vēsturē ( 2 st. ), kā arī semināru grieķu mākslas vēsturē ( 2st. ); savukārt, prof. Balodis ir pasniedzis „seno Austrumu vēsturi” ( 2 st. ), „seno Austrumu arheoloģiju” ( 2 st. ) un vadījis semināru seno Austrumu vēsturē ( 2 st. ))[11].

Tātad, par ko liecina šis konspektīvais ieskats Filoloģijas un filozofijas fakultātes mācību plānos 1924. – 1926. mācību gados? Pirmkārt, patīkami pārsteidz liels antīkā cikla ( un vispār, seno laiku ) priekšmetu īpatsvars toreizējās mācību programmās. Protams, blakus tam visam tiek mācīta Latvijas vēsture, filozofijas vēsture un modernas valodas, bet fakts paliek fakts: lielu daļu, gandrīz pusi no visa apjoma veido klasiskais priekšmetu cikls. Par to liecina arī nopietns mācībspēku skaitlis – šajā nozarē dotajā laikā strādāja 3 profesori un 4 docenti[12]. Otrkārt, uzkrītoši ir tas, cik maz ir vispārīgo priekšmetu un cik daudz ir speckursu ar nopietnu iedziļināšanos tēmā. Protams, lielā mērā tas bija iespējams pateicoties labai pamatizglītībai, kas ļāva koncentrēt uzmanību nopietnai specializācijai. Uzreiz jāsaka, ka tik nopietns profesionālais līmenis šajā jomā mūsu Universitātē nekad vairs nav bijis… Treškārt, īpaši gribas atzīmēt, ka toreiz blakus antīkai vēsturei un visu citu laiku vēsturei, pateicoties profesoram F. Balodim mūsu Universitātē profesionālajā līmenī pastāvēja arī seno Austrumu vēsture, konkrēti ēģiptoloģija. Tātad, kopskatā blakus Latvijas vēsturei ir bijusi labi pārstāvēta arī vispasaules vēsture visos laikos – perspektīva, kas šodien, šķiet, jau bezcerīgi nozaudēta. Pie tam, par klasiskā cikla priekšmetu nozīmi fakultātes dzīvē liecina arī tas fakts, ka šīs nozares pasniedzēji periodiski ir ieņēmuši dekāna amatu[13].

Šī tendence pastāv, kā to rāda materiāli, arī turpmākos gados. Par to labi liecina, piemēram, LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes mācību plāni vēstures nodaļai 1931. gadā[14]. Tajos mēs redzam visai interesantu ainu. Pie vispārīgiem priekšmetiem tiek pieskaitīti sekojošie mācību kursi: „ievads filozofijā” ( 2 st. ), „latviešu valodas propaideutiskais kurss” ( 2 st. ), „filosofijas vēsture” ( 3 st. ), „Latvijas vēsture” ( 3 st. ), „divas jaunas valodas” ( pilns kurss ), „grieķu valoda ( 4 st. divu gadu garumā! ), „grieķu autors” ( 2 st. ), „latviešu literatūras vēsture” ( 2 st. ), „vispārīgā literatūras vēsture” ( 2 st. ), „latīņu autors” ( 2 st. ). Savukārt, par galvenajiem priekšmetiem tika uzskaitīti sekojošie mācību kursi: „austrumu vēsture” ( 4 st. ), „grieķu vēsture” ( 4 st. ), „romiešu vēsture” ( 4 st. ), „viduslaiku vēsture” ( 4 st. ), „jaunlaiku vēsture” ( 4 st. ), „mākslas vēsture” ( 2 st. ), „vispārīgā arheoloģija” ( 2 st. ), „Latvijas arheoloģija” ( 2 st. ), „trīs speciāli kursi seno, vidus un jauno laiku un Latvijas vēsturē pēc izvēles ( 2 st. no katra ), „Latvijas historiogrāfijā ( 2 st. semestrī ), „vēstures metodoloģija” ( 2 st. ), „tautsaimniecība vai tiesību vēsture vai vēstures filosofija” ( socioloģija)” ( 2 st. ). Pie ieteicamiem priekšmetiem ( no tiem viens bija obligāts ) tika pieskaitīti sekojošie kursi: „palaiogrāfija un diplomātika” ( 4 st. ), „vēstures ģeogrāfija” ( 2 st. ), „vispārīgā historiogrāfija” ( 2 st. ), „ievads valodniecībā” ( 2 st. ). Pie tam četru gadu laikā bija paredzēti 4 semināri, trīs no kuriem – speciālos priekšmetos.

Analizējot šo mācību plānu uzkrītoši šķiet vispirms tas, cik lielu vietu tajā ieņem vispārējie humanitārie priekšmeti. Izrādās, ka tā laika vēsturniekam bija jāzina ne tikai Latvijas vēsture un historiogrāfija, ne tikai dažādu laiku vēstures, ne tikai specpriekšmeti un valodas, gan klasiskās, gan modernas, bet arī filozofijas vēsture, mākslas vēsture un arī literatūras vēsture, latviešu un vispārīgā. Tas nozīmē kā vēsturnieki tika gatavoti ne tikai kā vēstures speciālisti, bet vispirms kā vispusīgi izglītoti cilvēki humanitārajā jomā. Pamatdoma šeit ir skaidra: vēsturniekam jābūt labi izglītotam cilvēkam ar plašu redzesloku, jo tikai tā viņš var būt labs speciālists savā nozarē. Būtiski šķiet arī tas, ka programma paredz samērīgu un proporcionālu uzmanību visiem vēstures posmiem. Ir labi redzams, ka seno laiku vēsture ieņem līdzvērtīgu un svarīgu vietu visas programmas ietvaros – tajā ir trīs lielie kursi senajos laikos ( Austrumi, Grieķija, Roma ) un četri lielie kursi vispārējā vēsturē ( Latvijas vēsture un arheoloģija, viduslaiku un jauno laiku vēsture ). Tātad, vēsture vēl tiek uztverta kā vienots process un vēl nav notikusi pārspīlēta jauno un jaunāko laiku akcentēšana. Līdz ar to, vēstures studenti labi apguva ne tikai Latvijas un jauno laiku vēsturi, bet arī vispārējo vēsturi, kā arī ieguva nepieciešamas zināšanas filozofijā, mākslā, literatūrā. Šodien šie principi ir nozaudēti un var tikai apskaust tos cilvēkus, kas tajos laikos ir studējuši vēsturi Latvijas Universitātē – viņi bija guvuši augstvērtīgu pasaules līmeņa humanitāro izglītību. Antīkā cikla priekšmetu cienījama vieta šajā programmā liecina par to, ka fakultāte turpināja klasiskās izglītības tradīcijas.

Lai izveidotu kopainu, atliek vēl izvērtēt to vietu un nozīmi, kādu antīkā cikla priekšmeti un līdz ar to, arī visa klasiskā izglītība, ieņēma gan Latvijas sabiedrībā vispār, gan konkrēti Latvijas Universitātē, Pirmās Republikas laikā. Par to, ka šī vieta bija nozīmīga un atbilstoša klasiskās izglītības statusam, liecina jau tas fakts, ka par pirmo Latvijas Universitātes rektoru tika ievēlēts tieši klasiskā priekšmetu cikla pārstāvis, profesors Felsbergs, nevis kāds fiziķis, matemātiķis vai ekonomists. Situācija, kas ir grūti iedomājama šodien, laikā, kad reti kurš atceras, kad pēdējo reizi rektora amatu ir ieņēmis kāds humanitārietis un kad gandrīz vai fantastisks liekas pieņēmums, ka tas vēl kādreiz varētu notikt… Arī tajos laikos dabzinātņu attīstībai tika pievērsta pastiprināta uzmanība[15] un tāpat visi apzinājās viņu vadošo nozīmi ekonomiskā progresa kontekstā, toties humanitāras zinātnes ne tikai vēl netika atstumtas perifērā nabadzības un ignorances laukā, kā tas ir šodien, bet ieņēma atbilstošu tām goda vietu. Turklāt, augstajos Universitātes amatos bija ticis ne tikai profesors Felsbergs, bet arī profesors Balodis, kurš 1931./32. mācību gadā bija izpildījis prorektora amatu studentu lietās[16]. Tātad, ne tikai humanitārieši vispār, bet arī klasiskās izglītības pārstāvji varēja ieņemt vadošas pozīcijas Latvijas Universitātē tajos „zelta laikos”…

Taču labākais rādītais par Universitātes un sabiedrības attieksmei pret klasiskām vērtībām izglītībā, ir, protams, algas un materiāli pabalsti. Mūsu rīcībā kā reiz ir ziņas par profesora Felsberga atalgojumu. 1923. g. 20. decembrī Latvijas Universitātes Saimniecības Padome sniedz sekojošas ziņas par viņa ienākumiem: pamatalga – 340 Ls; ģimenes piemaksa par 4 ģimenes locekļiem – 16 Ls; 2 virsstundas ar pilnu atalgojumu – 25, 80 Ls; kopā – 451, 60 Ls[17]. Jāsaka, ka šāda summa Universitātes profesoram pēckara Latvijā ( ir pagājuši vēl tikai kādi trīs gadi kopš aktīvas karadarbības izbeigšanās Latvijas teritorijā! ) ir ļoti daiļrunīga liecība par to, kāda vērtību sistēma pastāvēja toreiz mūsu valstī. Ir skaidri redzams, ka izglītība, un arī klasiskā izglītība līdz ar to, ieņem tajā cienījamu vietu, atbilstoši tās lomai tautas garīgas veselības un labklājības veicināšanā. Arī vēlākos gados šī attieksme nav mainījusies, kā par to liecina izziņa par profesora Felsberga atalgojumu 1927. gadā[18]. Saskaņā ar to, viņa ienākumi šajā gadā bija šādi: pamatalga – 600 Ls; ģimenes piemaksa par 2 ģimenes locekļiem – 48 Ls; dzīvokļa nauda, 15% no pamatalgas – 90 Ls; kopā mēnesī: 738 Ls. Atbilstoši tā laika cenām, tas ir ļoti augsts atalgojums, viens no augstākiem valstī. Pārsteidz ne tikai kopēja summa, bet arī piemaksas par ģimenes locekļiem un par dzīvokli – tie nav formāli, bet visai nopietni papildinājumi pie pamatalgas. Tātad, Universitātes profesors Latvijas Pirmās Republikas laikā ir bijis atalgots ne tikai ļoti labi, bet gan izcili, līdzvērtīgi valsts augstākām amatpersonām. Nemaz nav jārunā, ka humanitārajam profesoram alga nav bijusi mazāka, nekā profesoram ekonomikas vai jurisprudences nozarē… tātad, mūsdienu nožēlojama humanitāro disciplīnu materiālā diskriminācija toreiz vēl nebija pazīstama…

Protams, ka labs materiāls stāvoklis humanitārajā nozarē vispār un klasiskās izglītības jomā konkrēti, nozīmēja ne tikai to, ka strādājošie šajā jomā mācībspēki tika pienācīgi atalgoti un varēja baudīt viņu statusa cienīgu dzīvi, bet pirmkārt arī to, ka viņiem ir bijušas lieliskas iespējas viņu profesionālajā darbībā. Tam arī ir savas liecības. Viena no spilgtākām ir saistīta ar profesora Felsberga komandējumu uz Grieķiju un Itāliju. Arhīvā ir saglabājies viņa lūgums piešķirt viņam komandējumu, kas datēts ar 1925. gada 20. martu[19]. Pats iesnieguma teksts ir pietiekoši interesants, lai būtu vērts to nocitēt: „Lūdzu dot man zinātnisku komandējumu uz Grieķiju un Itāliju no š.g. 1. maija līdz 30. jūnijam. Mans nolūks būtu iepazīties ar jaunākiem izrakumiem Grieķijā, uz Krētas salas un Pompejos un pastrādāt dažas nedēļas Atēnu muzejos”. Pārsteidz formas vienkāršība: vispirms tas, ka iesniegums rakstīts uz parasta rūtiņu papīra, ar roku, nevis ar rakstāmmašīnu[20].Pēc tam tas, cik vienkārša, mūsdienām pat naiva ir teksta forma, bez plašiem paskaidrojumiem un pamatojumiem, bez gudriem, birokrātiskiem vai pseidozinātniskiem vārdu savirknējumiem un aprēķiniem, vārdu sakot, bez visām tām milzīgajām formalitātēm, kas ir raksturīgas šāda tipa iesniegumiem šodien. Tas liecina par to, cik zems, salīdzinot ar šodienu, toreiz bija birokratizācijas līmenis Latvijas Universitātes pārvaldē… felsberga iesniegumsTas ir redzams arī reakcijas ātrumā: jau 28. martā fakultāte „nolēma piešķirt komandējumu profesoram E. Felsbergam uz Grieķiju un Itāliju” [21] un tajā pašā dienā šo rezolūciju atbalstīja arī Universitātes dekānu padome[22]. Taču interesantākais šajā lietā ir tas, ka Universitātes pasniedzējs prasa savas augstskolas vadībai komandējumu uz Grieķiju, Krētu un Itāliju vienīgi ar nolūku „iepazīties ar jaunākiem izrakumiem” un „pastrādāt dažas nedēļas Atēnu muzejos” … un Universitāte viņu atbalsta! Protams, šeit pats par sevi rodas jautājums: vai tas būtu iespējams arī mūsdienās?… Jautājums ir acīmredzami retorisks un neko tādu patreiz nevar pat iedomāties… šodien pasniedzēju par tādu lūgumu norātu un apsmietu. Kaut gan tas, ko prasīja profesors Felsbergs, ir tikai dabiski un nepieciešami attiecīga profila speciālistam…

5-felsbergs-atenas3[1]

Pats par sevi saprotams, ka Universitātei bija toreiz pietiekoši līdzekļi, lai iegādātu ārzemēs vajadzīgu literatūru ne tikai eksaktās specialitātēs, bet arī klasiskajā nozarē – gan filoloģijā, gan vēsturē. Par to var pārliecināties LU bibliotēkas fondos – tas, kas ir saglabājies līdz mūsu dienām, liecina par to, ka līdz 1940. gadam Latvijā ienāca visa jauna un svarīga literatūrā šajā priekšmetu ciklā – seno autoru teksti, komentāri, tulkojumi, monogrāfijas, periodiskie izdevumi. Tāpat Universitāte plaši atbalstīja humanitāros pasniedzējus viņu braucienos uz konferencēm ārzemēs. To ir izmantojuši daudzi pasniedzēji, to starpā arī profesors Felsbergs. Taču lielākais rekords braukšanā uz konferencēm pieder profesoram Balodim: absolūti lielākā daļa materiālu viņa personīgā lietā arhīvā attiecas tieši uz viņa ārzemju braucieniem[23]. Vēl ir jāpiebilst, ka piešķirtas pasniedzējiem naudas summas ir visai iespaidīgas: piemēram, 300 Ls profesoram Felsbergam komandējumam uz Gētingeni 1927. gadā[24] un 500 Ls profesoram Balodim komandējumam uz Berlīni 1939. gadā[25]. Šādas summas būtu labas arī šobrīd, tādiem pašiem komandējumiem, nerunājot jau par tiem laikiem… Tas viss ir dabiski labai augstskolai, bet šodien pārsteidz kāds cits fakts: 1927. gadā profesors Felsbergs bija smagi saslimis ( tika atrasts audzējs smadzenēs ) un viņam bija nepieciešami 2000 Ls operācijai Berlīnē. Toreiz tie bija milzīga summa un tādēļ LU rektors lūdza Ministru Kabinetam piešķirt šo naudu[26]. Atrast vajadzīgos līdzekļus nebija viegli, bet beigās valdība dalīja izdevumus ar Universitāti uz pusēm un profesoram tika uztaisīta operācija Berlīnes slimnīcā[27]. Vai šodien tas būtu iespējams? Vēl viens retorisks jautājums…

Tātad, var droši apgalvot, ka 20-e – 30-e gadi bija sava veida „zelta laikmets” gan visai Latvijas Universitātei kopumā, gan konkrēti, klasiskā cikla studijām tajā. Liktenīgajā 1940. gadā krasi mainījās dzīve visā Latvijā un arī Universitātē tai skaitā. Klasisko vērtību vietā stājās „šķiriskās” un „partejiskās” intereses, kas tūdaļ atspoguļojās mācību programmās. Jau tajā pašā gadā Universitātē tika dibināta Vēstures un filoloģijas fakultāte, kurā bija tikai 4 katedras: „dialektiskā un vēsturiskā materiālisma”, „pedagoģijas un psiholoģijas”, „PSRS tautu vēstures” un „Latvijas vēstures”[28]. No tā vien jau var labi redzēt, ka prioritāras tagad ir kļuvušas ideoloģiskas vērtības. Pakāpeniski, laikā gaitā sāka veidoties sabalansētāka koncepcija un jau 1944. gadā Vēstures un filoloģijas fakultātē bija 5 katedras, kuru profils vairāk atbilda vēstures studiju vajadzībām: „PSRS vēstures”, „Latvijas vēstures”, „seno laiku vēstures”, „viduslaiku vēstures” un „jauno laiku vēstures”[29]. Tiesa gan, vēl līdz pat 70-to gadu vidum gan fakultāte kopumā, gan tās struktūra tika pakļauta periodiskām pārmaiņām. Piemēram: 1947. g. 16. septembrī seno laiku vēstures katedra tika apvienota ar viduslaiku un jauno laiku vēstures katedrām vienā vispārējas vēstures katedrā ( pavēle Nr. 1348 ), bet jau 1949. g. 29. oktobrī tika atjaunotas seno laiku un viduslaiku vēstures katedras ( pavēle Nr. 1401 )[30].  Vēlāk, 1954. g. 28. jūlijā LVU Vēstures fakultātei tika pievienota Pedagoģiskā Institūta vēstures fakultāte un Filoloģijas fakultāte, kopā izveidojot Vēstures un filoloģijas fakultāti[31].  Tikai 1970. g. 8. jūnijā tika izveidota, beidzot, esoša Vēstures un filozofijas fakultāte ( IM pavēle Nr. 137; LVU rektora pavēle Nr. 161-k )[32]. Taču katedras atkal tika saplūdinātas kopā, vienā vispārējas vēstures katedrā un tikai 1976. g. 21. jūnijā tika atjaunots vairāku katedru princips, kad tika izveidotas divas jaunas katedras vienas vietā: „seno un viduslaiku vēstures katedra” un „jaunu un jaunāko laiku vēstures katedra”[33].  Vēlāk nāca klāt arī citas katedras.

Šādas juceklīgas pārmaiņas ļauj izdarīt uzreiz divus secinājumus: pirmkārt, klasiskā izglītība nav vajadzīga jaunajai varai un principā tiek atmesta, un otrkārt, ilgu laiku nav līdz galam skaidrības, cik daudz atstāt un kā organizēt humanitārās studijas vispār un vēstures studijas konkrēti; tas pats attiecas arī uz klasisko studiju paliekām. No vienas puses, kā rāda pārmaiņu statistika, spilgti izpaudās, īpaši sākumā, tendence visu vienkāršot, apvienot un reducēt uz minimumu, taču no otrās puses, blakus pastāvēja arī akadēmiskā tradīcija ar tās prasību pēc diferenciācijas, kas arī guva virsroku 1970. –jos gados, tikai, protams, marksisma ideoloģijas ēnā.

Par to, kādu vietu jaunajā sistēmā ieņēma klasiskā cikla priekšmeti, labi liecina tie paši mācību plāni. Lūk, kādi galvenie, vispārīgie mācību priekšmeti bija paredzēti vēstures specialitātes studentiem Vēstures un filoloģijas fakultātes mācību programmā piecu gadu studijām, LVU 1948. gadā[34]: „marksisms – ļeņinisms”, „politekonomija”, dialektiskais materiālisms”, „filozofijas vēsture”, „pedagoģika”, „vēstures pasniegšanas metodika”, „pedagoģiskā prakse”, „speciālā valoda”, „svešvaloda”, „arheoloģijas pamati”, „pirmatnējas sabiedrības vēsture un etnogrāfijas pamati”, „viduslaiku vēsture” ( 2 semestri, kopā170 stundas, lekcijas un praktiskie darbi ), „jauno laiku vēsture” ( 4 semestri, 356 stundas, lekcijas un praktiskie darbi ), „Austrumu valstu vēsture” ( 136 lekcijas ), „dienvidu un rietumu slāvu vēsture” ( 70 lekcijas ), „padomju literatūras vēsture”, „padomju valsts un tiesību pamati”, „PSRS vienas tautas vai vienas pasaules valsts vēsture” ( 70 lekcijas ), „Speciālās disciplīnas” ( 2 semestri, 100 stundas, lekcijas un praktiskie darbi ), „historiogrāfija” ( pēc specializācijas ), „speckursi” ( 100 lekcijas ); „speciālie semināri” ( 100 stundas ), „fiziskā kultūra”. Atsevišķi tika izdalītas fakultatīvas disciplīnas: „loģika”, „psiholoģija”, „svešvaloda”, „speciālā valoda”, „vēsturiskā ģeogrāfija”, kā arī šādi speckursi: „mākslas vēsture”, „padomju māksla”, „padomju literatūra”, „vispārējā literatūra”, „reliģisko mācību vēsture”. Kā speciālās disciplīnas ir minētas šādas: „avotu mācība”, „paleogrāfija”, „epigrafika”, „numismātika”, „praktikums senajās valodās” un „praktikums par vienas valsts vēsturi”. No klasiskā cikla priekšmetiem tika pārstāvēti sekojošie: „latīņu valoda” ( 3 semestri, 170 stundas ), „seno laiku vēsture”( 2 semestri, 170 stundas, lekcijas un praktiskie darbi ), kā arī attiecīgas speciālās disciplīnas: „vienas valsts vēsture” ( senās Ēģiptes vēsture, senās Asīrijas vēsture, senās Babilonas vēsture, senās Grieķijas vēsture, senās Romas vēsture ). Blakus tam tika uzskaitīti arī speciālie kursi un speciālie semināri ar šādām tēmām: „senās Ēģiptes kultūra” , „helēnistiskā Ēģipte”, „Atēnu kultūra V gs. p. m.ē.”, „Peloponēsas kari”, „hellēnistiskā pilsēta”, „patriciju un plebeju cīņa”, „Augusta principāts”, „Romas provinces”, „vergu sacelšanās”, „Romas ārpolitika”. Vēl varētu piebilst, ka tajā pašā programmā tika paredzētas studijas arī klasiskās filoloģijas nodaļā, kur turpinājās vecās tradīcijas un blakus obligātām ideoloģiskām disciplīnām, tika mācītas gan valodas, gan arī antīkā kultūra, māksla un vēsture. Interesanti, ka latīņu valoda tika plānota ne tikai klasiķiem, bet arī visiem citiem filologiem un pat žurnālistiem.

Kādus secinājumus var izdarīt, lasot šo programmu? Pirmkārt, ja nerunāt tagad atsevišķi par studiju sovjetizāciju, tad pirmais un galvenais ir tas, ka šeit ir acīmredzams mēģinājums savienot padomju režīma uzspiesto ideoloģiju ar klasisko izglītības standartu. Šajā ziņā, šo programmu varētu uzskatīt par sava veida kompromisu. Vecās tradīcijas stilā tā cenšas sniegt pēc iespējas plašāku izglītību, jo iekļauj sevī ne tikai pasaules vēsturi un valodas, ieskaitot latīņu valodu, bet arī filozofijas vēsturi un, kaut vai fakultatīvi, arī literatūras vēsturi, mākslas vēsturi un pat „reliģisko mācību vēsturi”. Lieki teikt, ka šodien piedāvājums LU VFF ir krietni šaurāks… Protams, tajos laikos visi šie priekšmeti tika piesātināti ar padomju ideoloģiju, bet tomēr ir jāatzīst, ka programmas autori ir centušies saglābt klasiskās izglītības tradīcijas, cik tas bija viņu spēkos. Kaut vai fakultatīvi un „lasot starp rindiņām”, t.i., filtrējot ideoloģiskus tekstus, gribētājs tajā laikā varēja gūt sev ļoti daudzpusīgas zināšanas, kas nopietni paplašināja viņa redzesloku un piešķīra viņam plašu vēsturiskās domāšanas dimensiju. Bez ideoloģijas, kas toreiz bija neizbēgami un pašsaprotami, šai programmai piemīt viens ļoti būtisks no mūsdienu viedokļa defekts – tajā nav atvēlēta atsevišķa vieta Latvijas vēsturei. Nav šaubu, ka tas bija ideoloģijas nosacīts fakts – toreiz komunistiskam režīmam bija jāapkaro „latviešu buržuāziskais nacionālisms”. No klasiskā cikla ir izkritusi vienīgi grieķu valoda, taču latīņu valoda par laimi ir saglabājusi nopietnas pozīcijas. Otrkārt, padomju ideoloģijas, konkrēti, „šķīru cīņas” koncepcijas iespaidā, ir deformējies skatījums uz vēsturi: visa lielā pasaules vēsture ir saspiedusies jauno un jaunāko laiku vēstures priekšā, kas pēkšņi kļuvusi ļoti milzīga un stundu skaita ziņā pat vairāk nekā divreiz ir pārsniegusi visus senos un viduslaikus kopā. Kā zināms, šī tendence saglabājās visos padomju laikos un turpina pastāvēt arī šodien… Treškārt, ļoti būtiski ir tas, ka šajā programmā studentiem tika dota iespēja izvēlēties un specializēties kādā konkrētā vēstures posmā / nozarē. Tas deva iespēju studentiem apgūt gan vispārējo vēsturi, kas ir absolūti nepieciešams augsti kvalificētam vēsturniekam, gan arī iedziļināties kādā šaurākā nozarē un pat kļūt par speciālistu tajā. Ceturtkārt, izbrīnu rāda cik plašs ir specializēto priekšmetu klāsts seno laiku vēsturē – no Ēģiptes un Babilonijas līdz Romas ārpolitikai. Pie tam, visi šie kursi ir tīri vēsturiski un tikai viens no tiem – „vergu sacelšanās” – norāda uz ciešu saistību ar padomju ideoloģiju. Tas tikai vēlreiz uzrāda to faktu, ka antīkā cikla priekšmeti pēc savas dabas un definīcijas ir visvairāk brīvi no ideoloģiskām saistībām, jo tie ir cēlušies nevis kādas ideoloģijas, bet gan klasiskās izglītības koncepcijas kontekstā. Tāpat arī liels stundu skaits latīņu valodai liecina par nopietnu attieksmi pret šo priekšmetu. Katrā ziņā ir skaidrs, ka jaunajā mācību sistēmā, par spīti visai brutālai sovjetizācijai, dīvainā kārtā ir saglabājušies arī diezgan daudzi klasiskās izglītības rudimenti.

Kā zināms, visos turpmākos gadu desmitos, līdz pat padomju laiku beigām, vēstures studijas Latvijas Valsts Universitātē ( toreiz Pētera Stučkas LVU ) balstījās šajā pašā programmā, kurā laika gaitā notika dažādas, vairāk vai mazāk būtiskas izmaiņas. Viena no galvenajām pārmaiņu tendencēm bija tā, ka ar laiku samazinājās un pakāpeniski izzuda tieši klasiskā cikla priekšmeti[35]. Pamazam saruka speckursu skaits, bet vislielākais zaudējums fakultātei padomju gados bija tas, ka ar laiku bija izzudis diemžēl, arī pats specializācijas princips, kaut gan daudzās citās PSRS universitātēs tas turpināja pastāvēt un vēl joprojām pastāv daudzviet Krievijā. Sociālismā izskaņā, manu studiju laikā,1980-jos gados, no visa klasiskā mantojuma fakultātē bija palikuši vien četri obligāti priekšmeti: „latīņu valoda”, „seno Austrumu vēsture”, „senās Grieķijas vēsture” un „senās Romas vēsture”. Un nekādu vairāk speckursu un specsemināru… Minimum minimorum, kā teiktu senie romieši.

Kas attiecas uz mūsdienu situāciju, tad ar pirmo acu uzmetienu ir skaidrs, ka pašreizēja 3 gadu bakalaura studiju programma ir vēl vairāk samazinājusi to pašu minimumu, kas ir bijis padomju laiku pēdējos gados. Seno laiku apjoms ir samazinājies par vienu trešdaļu, tādēļ seno Austrumu, senās Grieķijas un senās Romas vēsture, kas agrāk ir bijuši trīs ( ! ) atsevišķi kursi, tagad ir apvienoti vienā seno laiku vēstures kursā ( 4 k.p. ). Pēc apjoma kurss ir liels, bet īstenībā, par vienu trešdaļu mazāks, nekā tas būtu nepieciešams normālām studijām. Pats par sevi saprotams, ka tas dod iespēju tikai paviršam skatam uz Eiropas civilizācijas pirmsākumiem. Uzkrītoši ir tas, ka seno laiku vēstures kurss ir visīsākais no visiem laikmetu vēstures kursiem, jo pat viduslaiku vēsturei ir atvēlēts lielāks apjoms ( 6 kp. ), nemaz jau nerunājot par jaunākiem laikiem[36]. Tāpat arī latīņu valoda reducēta līdz nenopietnam minimumam ( 2 kp. ), kas vispār izslēdz iespēju apgūt šo priekšmetu. Dabiski, ka šādos apstākļos ne par kādām specializācijām un speckursiem nevar vairs būt nekādas runas. Vēstures nodaļā mākslas un literatūras vēsture ir zuduši, bet reliģiju vēsture, ja tā kādreiz arī tiek lasīta, ir saspiesta līdz neiespējamībai ( 2 kp. ). Jāpriecājas, ka programmā ir vēl ierakstīti tādi kursi, kā filozofijas pamati ( 4 kp ) un kultūras vēsture un teorija ( 4 kp. ). Tātad, ir palikuši tikai daži, līdz pēdējai pakāpei minimalizēti klasiskās izglītības rudimenti…

Taču cietis ir ne tikai klasisks humanitārās izglītības lauks, cietusi ir arī vispārēja vēsture. Pasaules vēstures dimensija kā tāda ir drastiski sarūkusi – ja neskaita eirocentriskus kursus par dažiem lielajiem vēstures posmiem, no tās ir palikušas vienīgi lauskas – atsevišķo valstu vēstures kursi atsevišķos laika periodos. Ir zudušas pilnas reģionu vai valstu vēstures. Austrumu vēsture sākas un beidzas senajos laikos, Āfrikas un Latīņamerikas vēstures nav vispār. Pie tam, turpinās padomju tradīcija apskatīt vēsturi neproporcionālos laika gabalos – ļoti saspiežot visu garu cilvēces vēsturi un ļoti stipri izvēršot plašumā jaunāko laiku vēsturi. Piemēram, ja visiem senajiem laikiem vispārējas vēstures modulī „A” daļā ir atvēlēti tikai 4 kp., viduslaikiem – 6 k.p., tad jauniem un jaunākiem laikiem, ieskaitot mūsdienu vēsturi – veseli 16 kp[37]. Cilvēces daudzu tūkstošu gadu vēsture sarūk pēdējo 100 – 200 gadu priekšā… Šodien absolūtā uzmanības epicentrā likumsakarīgi un dabiski atrodas Latvija un tādēļ vienīga specializācija mums de facto ir Latvijas vēsture, kas ļoti kvalitatīvi un nopietni tiek studēta visos vēstures posmos. Stingri ņemot, fakultātes ietvaros profesionāli tiek pētīta gandrīz vai vienīgi Latvijas vēsture. Tas, protams, ir lieliski, bet nedrīkst pievērt acis uz to, ka blakus tam pasaules vēstures un kultūras dimensija mūsu šodienas vēstures studijās ir stipri nobālējusi, gandrīz pat izgaisusi. Taču lieki runāt, ka topošam vēsturniekam, lai viņš kļūtu par labu, domājošu speciālistu, ir nepieciešams plašs redzesloks, ar labām zināšanām ne tikai politikā, bet arī reliģiju un kultūru vēsturē, filozofijā, mākslā, literatūrā utt . Saprotams, ka vēsturē sava nozīmīga vieta pieder arī grāmatvedībai, bet pati par sevi vēsture nav grāmatvedība un to nevar izskaidrot ar ekonomiskiem cipariem un ar plikiem politiskiem notikumiem vien. Lai analizētu vēstures procesus ir nepieciešamas plašas zināšanas kultūras laukā, tātad, vairāku humanitāro priekšmetu jomā. To visu bija devusi kādreiz klasiskā izglītības sistēma, bet šodien tas diemžēl, ir aizmirsts…

Nevar nepieminēt vēl tādu faktoru, ka šodien visi mūsu fondi un visas institūcijas, kas nodarbojas ar līdzekļu piešķiršanu kultūras, izglītības un humanitāro zinātņu jomās, par savu galveno, bet bieži vien par vienīgo prioritāti pasludina letoniku un visu, kas ar to ir saistīts. Saprotams, ka letonikai Latvijā noteikti jābūt pirmajā vietā, bet vai tādēļ būtu tik ļoti jācieš pārējam cilvēces kultūras mantojumam? Vai tādēļ mums būtu pavisam jāatsakās no klasiskās izglītības koncepcijas? Jāatzīst, ka patreizēja politika kultūras laukā rada apstākļus, kas maksimāli apgrūtina, vai pat dara gandrīz neiespējamas jebkādas citas studijas, atskaitot letoniku un visu, kas ar to ir saistīts. Šādā situācijā, kas kopumā ir izveidojusies mūsdienu Latvijā, gan profesors Felsbergs, gan profesors Balodis nespētu izdarīt to, ko viņi ir izdarījuši, nedz uzrakstīt to, ko ir uzrakstījuši, nedz, protams, aizbraukt tur, kur aizbraukuši. Viņi nebūtu atstājuši latviešu kultūrai nekādu vērības cienīgu mantojumu. Bet šodien var jau droši teikt, ka profesora Felsberga mantojums ir izputināts. Un ko mēs atstāsim savām nākamām paaudzēm?

Protams, šeit nekādā gadījumā netiek apstrīdēta Latvijas vēstures studiju nozīme un jaunāko laiku aktualitāte šajās studijās. Nekādā gadījumā nevar tikt apstrīdēts arī tas, ka Latvijā pirmajā vietā un goda vietā ir jābūt tieši Latvijas vēsturei un kultūrai un visvairāk tieši tam, kas attiecas uz jaunāko laiku vēsturi. Tas viss ir pašsaprotami un pareizi. Runa ir par to, ka nedrīkst būt tikai, vai arī gandrīz tikai un vienīgi tas. Kvalitatīvas vēstures studijas un pētniecība ir iespējami tikai plašas, labas humanitārās izglītības ietvaros, tikai tad, ja pastāv arī pietiekoši plaša pasaules vēstures un kultūras dimensija. Šī dimensija mums pašlaik atrodas kritiski sliktā stāvoklī un mēs nedrīkstam to pazaudēt, ja nevēlamies ieslīkt aprobežotībā un provinciālismā. Kāds varētu iebilst, ka Latvija ir maza valsts, tai nevajag nekādas plašas pasaules dimensijas, pietiek ar pašmāju vēsturi utt… Tam nevar piekrist vispirms jau tādēļ, ka pasaules dimensija un antīkais priekšmetu cikls tai skaitā ir viens no tiem faktoriem, kas veido vispārējo izglītības un kultūras bāzi, to fonu, bez kura nav iespējama arī kvalitatīva dzimtenes vēstures apzināšana. To labi saprata Latvijas cilvēki Pirmās Republikas laikā, bet šķiet, ka šodien mēs esam šo izpratni zaudējuši. Neviens nevar apgalvot, ka tajos laikos latviešiem trūktu patriotisma vai nacionālā gara, neviens nevarētu apgalvot, ka 1920-tos un 1930-tos gados Latvijas vēsture mūsu Universitātē būtu necieņā. Taču tajā pat laikā mūsu fakultātē tika labi pārstāvēta klasiskā izglītība un blakus dzimtajai vēsturei un filoloģijai varēja brīvi pastāvēt un sekmīgi attīstīties gan antīkā cikla disciplīnas, gan pat ēģiptoloģija. Toreizēja Latvija nebija daudz lielāka un bagātāka par tagadējo, bet varēja atļauties pasaules līmeņa humanitāras studijas savā Universitātē… Kādēļ mēs nevaram šodien?

Šis jautājums vairs nav retorisks, bet gan principiāli svarīgs. Šeit runa nav par to, „cik agrāk bija labi” un „cik tagad ir slikti”. Runa ir par to, lai nodefinētu mūsu zaudējumus pagājušo 90 gadu garumā, lai mēs varētu tos saprast un izskaidrot un, galu galā, par to, lai padomātu, kā rīkoties tālāk. Tas nav tikai jautājums par antīka cikla priekšmetiem, tas ir jautājums par humanitāras izglītības likteņiem vispār. Tādēļ vispirms ir jāsaprot, kas ir mainījies, kādēļ kopš 1930-iem gadiem humanitārā izglītība nepārtraukti degradē? Kādēļ pēc neatkarības atjaunošanas nenotika atgriešanās pie tā izglītības modeļa, kas ir bijis laimīgajos „Latvijas laikos”? Kādēļ tā vietā turpinās padomju laikos iedibināta tendence uz humanitāras jomas reducēšanu? Pie tam nebūtu pareizi vainot, kā mums tas ir iegājies, vienīgi briesmīgu „padomju mantojumu”. Runājot par klasiskām studijām tas noteikti nav nekāds skaidrojums, jo viņu stāvoklis šodien ir jau krietni sliktāks par to, kāds ir bijis tajos pašos padomju laikos, bet nekādi komunisti un čekisti pie tā nav vainīgi…

Tātad, jautājums ir divdaļīgs: par humanitārās jomas degradāciju vispār un par klasiskā cikla studiju bēdīgo stāvokli tajā. Atbilde uz abiem jautājumiem acīmredzama: pie vainas ir nevis naudas trūkums[38], bet attieksme. Tas ir, valsts un sabiedrības attieksme pret izglītību vispār, kā arī attieksme konkrēti pret humanitāro izglītību Universitātes iekšienē. Taču par attieksmi, kā zināms, vislabāk liecina nekas cits, ka atalgojums. Pēc jaunu pētījumu datiem, skolotāju atalgojuma ziņā Latvijā pašlaik atrodas priekšpēdējā vietā ES un NVS valstu starpā[39]. Savukārt, atalgojums LU VFF visu 1990–to gadu garumā ir bijis tik nožēlojams, ka nodrošināja knapu izdzīvošanu jaunam speciālistam, ja viņš dzīvoja viens pats, un nenodrošināja nekādu izdzīvošanu, ja viņam bija ģimene. Vēl tikai 6 gadus atpakaļ, lai mana ģimene varētu izdzīvot, man bija jāstrādā vienlaicīgi 5 vietās…Pie tam, mums ir radusies neredzēta anomālija: bagātas un nabagas, var pat teikt, ubagas fakultātes. Diferenciācijas starp nozarēm un to atalgojumu ir normāla parādība, bet nekur nav redzēta tāda plaisa, īstenībā pat bezdibenis, kad vienā un tajā pašā universitātē, vienādā zinātniskā ranga un darba speciālisti saņem tik atšķirīgu atalgojumu, ka viens knapi savelk galus kopā, bet otrs dzīvo kā bagāts kungs. Nekādi tirgus ekonomikas principi nevar attaisnot šādu stāvokli, ko citiem vārdiem varētu raksturot kā humanitāro speciālistu un humanitāro disciplīnu ekonomisko diskrimināciju. Profesora Felsbergam šāds stāvoklis pat visļaunākajos sapņos nevarēja rādīties. Uz šāda fona viņa paša alga izskatās kā nereāls sapnis par „zelta laikmetu”…

Par algām un kliedzošu netaisnību šajā jautājumā varētu runāt vēl ļoti daudz, bet ar teikto pietiek, lai novērtētu valdošu attieksmi pret izglītību. Taču kas to nosaka? Protams, ka vērtību sistēma. Jo situācijā, kad skolotājs saņem mazāku algu nekā šoferis[40], bet Universitātes pasniedzējs – divreiz vai pat trīsreiz mazāku algu, nekā nekvalificēts darbaspēks celtniecībā, tad ir jāsecina, ka valstī kaut kas nav kārtībā ar vērtību sistēmu. Līdz ar to rodas jautājums: kas tā ir par vērtību sistēmu un kā tā ir radusies? Manuprāt, to varētu nosaukt par galēja pragmatisma vai pat utilitārisma vērtību sistēmu, kas no vienas puses, noliedz klasisko izglītību kā tādu, ar visām tās humanitārajiem ideāliem, bet no otrās puses, pati ir tās izglītības atcelšanas produkts. Šīs vērtības nav dzimušas sociālisma nometnē, kur gan tās ir atradušas ļoti lielu piekrišanu, bet tas ir rietumu civilizācijas produkts, kas ir veidojies ļoti ilgi un pakāpeniski, līdz beidzot, XX gs. guvis virsroku gan rietumos, gan padomju austrumos. Citiem vārdiem, utilitārisms ir moderna pasaules redzējuma sastāvdaļa. Šīs pasaules redzējums visu apskata caur ekonomiska izdevīguma prizmu un pats par sevi saprotams, ka kultūras vērtības tajā tiek izspiestas marginālā perifērijā, vai pat vispār izmestas laukā no apziņas. Tieši ekonomikocentriskais utilitārisms gandrīz visur likvidēja klasisko izglītības sistēmu, kas pastāvēja kādreiz ģimnāzijās un augstskolās. Pēc tam jauna vērtību sistēma ir sākusi atražot pati sevi un padarījusi neiespējamu vecās izglītības atjaunošanu. Tādēļ nav jābrīnās, ka pēc sociālisma krišanas Latvijā nenotika atgriešanas pie klasiskām vērtībām kultūrā un izglītībā. Mūsu nelaime ir tā, ka šīs, ekonomiski pamatotais utilitārisms tika ieviests pie mums visnežēlīgākā veidā, aprijot gandrīz visu kultūras telpu. Līdz ar to, humanitārā izglītība, kas īstenībā ir visas kultūras pamats, uzreiz krita par tā upuri.

Taču runājot par notikušām pārmaiņām vērtību sistēmā ir jāsaprot, ka izglītības dehumanitarizācija nozīmē ne tikai vispārējā izglītības un kultūras līmeņa krišanu, bet gan arī sabiedrības dehumanizāciju. Tas ir labi redzams izglītības koncepcijas nomaiņā. Visi zina, ka klasiskā izglītības sistēma, kas pakāpeniski veidojās sākot no renesanses laikiem, balstījās humānistiskā cilvēka ideālā un par savu mērķi ir izvirzījusi harmoniskas personības attīstību. Blakus visām daudzajām teorijām par to liecina arī jēdziena „izglītība” etimoloģija vairākās eiropiešu valodās. Piemēram, angļu vārds education ir atvasināts no latīņu educere/ educare ( „vest” ,”izvest ārā”, „vadīt” ), kas norāda uz kādu mērķi, uz kuru māceklis tiek vests. Vācu vārdam Ausbildung ir celms Bild, t.i., „tēls”, „bilde”, bet darbības vārds ausbilden ( „izglītot”, „apmācīt” ) burtiski nozīmē „veidot tēlu”. Tieši tas pats ir ar krievu vārdu образование, kas tāpat nozīmē tēla veidošanu ( образ – „tēls” ). Un protams, latviešu vārds „izglītība”, ar celmu glīt, nozīmē to pašu, tikai vēl labāk skan, jo par izglītības procesa būtību nosauc cilvēka veidošanu skaistu / glītu. Vārdu sakot, klasiskās izglītības sistēmas būtība bija daudzpusīga, skaista cilvēka audzināšana. Tādēļ ir vairāk kā dabiski, ka centrālo vietu tajā ieņēma antīka cikla priekšmeti – senās valodas, senā vēsture, kultūra utt. Pie tam, senas valodas toreiz tika mācītas ne tādēļ, lai izmantotu tās praktiskā dzīvē ( kur tad? ), bet tādēļ, ka tās vislabākā veidā attīstīja un trenēja jauniešu domāšanu. Jau XIX gs. pedagogi bija konstatējuši, ka nekas cits tā neattīsta loģisko domāšanu[41], atmiņu, uzmanību un koncentrācijas spējas, kā sengrieķu un latīņu valodas, kas šī iemesla dēļ atradās starp galvenajiem priekšmetiem visās klasiskās ģimnāzijās. Starp citu, kā zināms, tieši šīs spējas ir vislielākā deficītā pie mūsdienu studentiem… Blakus tam, studējot antīkos autorus un mācoties seno laiku vēsturi jauniem cilvēkiem pavērās plašs skats kultūras pasaulē un viņi ne tikai apguva nepieciešamas zināšanas par pagātni, bet arī tika audzināti ar morāles piemēriem – ne velti populārākais autors klasiskajā izglītības sistēmā bija Plutarhs. Vēl daudz varētu teikt par to, cik laba bija šī sistēma, bet tagad ir svarīgi vēlreiz pasvītrot, ka tā tika mērķēta uz cilvēka harmonisku, vispusīgu attīstību atbilstošu humānistiskiem kultūras ideāliem. Tieši tādēļ visa pamatā bija ne dabzinātniskā, ekonomiskā ,vai tehniskā, bet tieši humanitārā izglītība. Vispirms bērni un jaunieši apguva klasiskās vērtības un pēc tam augstskolās kļuva par speciālistiem visās iespējamās nozarēs. Un vienalga, kādā nozarē viņi pēc tam strādāja, viņi bija vispirms augsti izglītotas un attīstītas personības. Starp citu, tieši tādā veidā jurists Jānis Pliekšāns bija kļuvis par rakstnieku Raini. Viņš to spēja pateicoties savam talantam, bet varēja pateicoties savai klasiskai izglītībai, kas deva viņam ļoti plašu redzesloku un intelektuālo bagāžu. Un vai mēs varam tagad iedomāties mūsu ierindas jurisprudences absolventu kļūstam par tāda mēroga literātu? Ja nu vienīgi bagāti vecāki būs sarūpējuši viņam pirms tam klasisku izglītību ārzemēs…

Citiem vārdiem, mēs nedrīkstam aizmirst, ka humanitāras zināšanas veido izglītības un kultūras mugurkaulu. Tāpat arī antīkais priekšmetu cikls ir humanitāras kultūras pamatā. Mūsdienu pieredze spilgti uzrāda, ka Izņemt antīko kultūras pasauli no apziņas, nozīmē ļoti stipri aprobežot šo apziņu un atraut tai saistību ar Eiropas kultūras saknēm, kā arī ar visu šo kultūru kā tādu. To var bieži novērot tipiska situācijā, jebkurā lielā Eiropas mākslas galerijā. Mūsdienu „vidējais” jaunietis bez klasiskās izglītības pamatiem jutās tur apjucis un bieži vien neko nesaprot no tā, ko redz, jo klasiskā Eiropas glezniecībā līdz XIX gs. vidum absolūto vairumu sižetus, ja neskaita portretus un kluso dabu, veido pa pusei kristīga, pa pusei antīkā tematika. Taču mūsdienu „vidēja” izglītība nedz skolā, nedz augstskolā parasti nedod kaut cik pieklājīgu priekšstatu par šīm pasaulēm, jo ir taču daudz „lietderīgākās” lietas, ko mācīties. Līdzīgi var teikt par klasisko mūziku utt… Nav brīnums, ka pasaulē arvien vairāk rodas kultūras analfabētu. Tātad, ir svarīgi saprast, ka izglītības dehumanitarizācija nozīmē vispirms cilvēka dekulturalizāciju un caur to – arī dehumanizāciju, jo par cilvēku ar lielo burtu viņš kļūst vienīgi pateicoties kultūrai, t.i., audzināšanai un izglītībai[42]. Un vēl: jo plašāks cilvēkam redzesloks, jo plašāka un dziļāka ir viņa domāšana, jo labāks speciālists viņš ir arī savā šaurajā laukā. Pirmās Republikas laikā Latvijai bija vajadzīgi plaši un dziļi domājoši cilvēki. Tādēļ bija arī attiecīgi izglītība. Kas ir noticis, ka šodien šādi cilvēki Latvijai vairs nav vajadzīgi?

Viss teiktais ļauj secināt, ka moderna izglītība, kas nojauca veco izglītības sistēmu, balstās pavisam citā koncepcijā un tās mērķis nav un nevar būt vairs harmoniskā cilvēka attīstība. No pragmātiska, utilitāra viedokļa raugoties, tiek mācīts vienīgi tas, „kas ir nepieciešams dzīvē”. Par personības attīstību vairs nevar būt nekādas runas. Tātad, pašreizējas sistēmas uzdevums ir sagatavot jaunu cilvēku praktiskam darbam un integrēt viņu sabiedrībā, citiem vārdiem, izveidot viņu kā derīgu sociālā mehānisma skrūvīti, nevis kā personību. Vēl saka, ka jauniem cilvēkiem esot ātrāk jāiziet “darba tirgū”. Tas nozīmē, ka cilvēks ir kļuvis par preci un ne par kādu kultūru vairs nevar runāt. Tā ir acīmredzama dehumanizācija, kas arī ir mūsdienu izglītības koncepcijas amatā.Tiesa gan, to vairs nevar saukt par izglītību šī vārda īstajā nozīmē… Pateicoties tam, pieaugošs kultūras nihilisms un pat arī analfabētisms, par ko periodiski ceļ trauksmi ārzemju prese, ir kļuvis par dabisku mūsdienu tendenci. Šajā kontekstā vairs nepārsteidz fakts, ka šodien pat mūsu Universitātes vadība var uzskatīt humanitāriešus par„lūdzējiem”, kas nemāk pelnīt naudu un piedāvāt sevi tirgum[43]. Šīs uzskats, kā arī humanitāro nozaru bēdīgais stāvoklis mūsu Alma Mater ir pierādījums tam, ka ir zudusi izpratne par klasiskām vērtībām un par humanitāras izglītības būtību. Tādēļ visam iepriekšteiktajam ir viens mērķis: atgādināt, ka humanitārās izglītības uzdevums ir kultūras reprodukcija, kultūras bāzes radīšana un uzturēšana. Galu galā ir jāsaprot, ka kultūra nav naudas dēļ, tā nevar pastāvēt kā bizness. Kultūra nevar strādāt pēc tirgus ekonomikas principiem, tā ir sabiedrības funkcija, kas virzīta uz nākotni un kas prasa sabiedrības investīcijas. Šīs investīcijas atgriežas nākotnes kultūrā, nevis naudā. Ja tas nav skaidrs, tad kultūrai draud nāve. Mūsu pieredze rāda: nav drošāka veida, ka sagraut kultūru, kā vien pārvērst to par preci. Tad tiešām tiek ražota prece, tas, ko sauc par masu kultūru, bet kāds tam ir sakars ar Kultūru? Eiropa simtiem gadu ir mācījusies no antīkās vēstures un labi zināja no Romas pieredzes: kultūra plaukst tad, kad to finansē Augusts ( valsts ) un Mecenāts ( „privātais sektors” ), tā pagrimst tad, kad visur tiek meklēts vienīgi praktisks, peļņu nesošs pielietojums. Tad paliek vienīgi masu kultūra, tad darbojas princips: panem et circenses[44]. Mums arī jāmācās no klasiskās senatnes, ja mēs vēl domājam par savas tautas nākotni…

Vispār, humanitāro zinātņu nonicināšana ir nopietns simptoms sabiedrībai, pat vairāk – diagnoze. Jau no Osvalda Špenglera laikiem ir zināms un daudzkārt ticis apgalvots, ka visas senās civilizācijas ir radušās ne ekonomikas, bet lielu ideju, t.i., reliģisku mērķu dēļ[45]. Tas ir saprotams arī loģiski: lai nodrošinātu dienišķo maizi un drošību nekādas kultūras nevajag. Eksistenciālas vajadzības var labi apmierināt bez mākslas, literatūras, filozofijas utt. Tas viss rodas tad, kad sabiedrībā dzimst virsikdienišķie, virsutilitāri mērķi un ideāli. Tad rodas kultūras ar lielo burtu, tad top civilizācijas. Senie cilvēki būvēja piramīdas, svētnīcas un kapenes ne tādēļ, lai veicinātu ekonomisko efektivitāti. Šīs būves prasīja lielus pūliņus un visas sabiedrības spēku koncentrāciju augstāko mērķu labā. Nedz piramīdas, nedz svētnīcas nav padarījušas cilvēku dzīvi komfortablāku un bagātāku. Arī pašiem valdniekiem tās nebija vajadzīgas politikas dēļ, jo viņu autoritāti svētīja reliģija un viņiem nebija jādomā par to, vai viņi tiks ievēlēti nākamajās vēlēšanās. Tātad, vispārīgi runājot, var teikt, ka civilizāciju izcelsmi un izaugsmi noteica tas, ko mēs šodien saucām par kultūru. Daudzas kultūras izauga un norietēja bez refleksijas, bet antīkā kultūra mums ir interesanta un noderīga ne tikai ar to, ka tā pirmā ir izgājusi cauri tiem pašiem vēsturiskiem posmiem, kurus vēlāk sāka iet arī jauna Eiropa, bet arī ar to, ka tai bija sava refleksija. Tā piemēram, jau Aristotelis ir atklājis utilitāra un neutilitāra principu lomu kultūras dzīvē. Viņš tos noformulēja kā zemo amatniecību un augsto mākslu /zinātni un noteica viņu robežas: amatniecība dzīvo dēļ ikdienas pieredzes un tai pieder tikai praktiskas zināšanas par lietu darīšanu, bet māksla un zinātne, kas rodas tikai atsvešinoties no ikdienišķām vajadzībām, apjēdz lietu būtību un prot tās izskaidrot ( Arist. Met., I, 1, 981 a15 – 982 a3 etc.). Jāsaka, ka viņam taisnība: amatniecība, ekonomika un sadzīve ir visur, arī „Kongo džungļos, palmu ēnā”, bet kultūra ar lielu burtu – tikai tur, kur ir intereses, vērtības un mērķi virs ikdienišķām vajadzībām. Arī mūsdienu zinātnē prioritāte tomēr paliek teorētiskai zinātnei, uz kuras bāzes tikai var sekmīgi attīstīties praktiskas nozares. Bet ja mēs šodien turam tikai to, kam utilitārs pielietojums, rīt mēs vairs neko paši nespēsim. Ja mums šodien pagrimst humanitāras zinātnes, kāda rīt būs mūsu kultūra? Galu galā ir jāsaprot, ka tas, kas nicina humanitāro izglitību, īstenībā nicina kultūru kā tādu…

Tātad, jāsecina, ka tur, kur valda vienīgi utilitāras intereses, kultūras vai nedzimst vispār, vai iet bojā. Vēsturē tam var atrast daudz liecību un pat ļoti vispārīgs acu uzmetiens uzreiz atklāj, ka utilitārisms nav radījis nevienu kultūru, toties jau daudzas ir pazudinājis. Visspilgtāko piemēru mums sniedz, protams, tā pati antīka civilizācija un protams, tieši Roma, īpaši IV gs., tātad tuvu pirms savas bojāejas. Dzīvojošais tajos laikos rakstnieks Ammians Marcellīns ir atstājis mums ļoti spilgtu Romas dzīves aprakstu, kas piesātināta ar bagātības, izlaidības un izvirtības aprakstiem ( piem.: Amm. Marcell., Res Gestae, XIV, 6 – 14 ). To starpā šīs autors saka, ka viņa laikabiedri „vairās no zinātnes kā no indes” ( Ibid., XXVIII, 2, 14 ), bet tieši elite „vairās no izglītotiem un saprātīgiem cilvēkiem ( eruditos et sobrios ) kā no garlaicīgiem un nelietderīgiem” ( ut infaustos et inutiles – Ibid. XIV, 6, 15 ), un ka tad, kad tiek rīkotas dzīres, „filozofa vietā tiek aicināts dziedātājs, oratora vietā – ākstību meistars ( doctor artium ludicrarum – varētu teikt: ākstību / izpriecu mākslas doktors ), bet bibliotēkas ir aizslēgtas uz mūžiem, kā kapenes, toties tiek būvētas hidrauliskas ērģeles, milzīgas liras ratu lielumā, flautas un visādas smagnējas aktieru ierīces” ( Ibid. XIV, 6, 18 ). Taču visiespaidīgākie ir šie vārdi: „Beidzot ir jau nonākuši līdz tādam kaunam, ka nesen, kad dēļ pārtikas trūkuma briesmām no pilsētas tika izraidīti ārzemnieki, arī zinātņu pārstāvji (sectatoribus disciplinarum liberalium ) tika padzīti nekavējoties bez nekādām atkāpēm, kaut gan izdevumi viņu dēļ bija mazi, toties tika atstāti mīmisko aktrišu kalpi un tie, kas par tādiem uzdevās, palika arī trīs tūkstoši dejotājas ar saviem mūziķiem un tikpat daudz kormeistaru” ( Ibid. XIV, 6, 19 ). Vārdu sakot, krīzes laikā no Romas tika padzīti zinātnes un kultūras nesēji, toties palika visādi „šovmeni”, masu kultūras kalpi. Laikam nav jāsaka, cik aktuāli šodien skan mums šie vārdi… Gribot negribot tie nāk prātā, kad domā par to, ka mūsu valstī, iestājoties krīzei, vispirms un visvairāk tiek nogriezti līdzekļi tieši izglītībai, sākumā Universitātei[46], bet pēc tam arī skolotājiem. Vai tas nozīmē, ka izglītība mums nav vajadzīga? Pat „treknajos gados” tai vienmēr pietrūcis naudas, bet krīzes laikā skolotāji vispār ir kļuvuši lieki…Šeit tikai derētu atcerēties, ka vārdus par izglītības un kultūras nonicināšanu Romā Marcellīns ir rakstījis tikai kādus 40 gadus pirms „mūžīgas pilsētas” bojāejas. Pamācoši…

Saistībā ar krīzi un valdības attieksmi pret izglītību, iezīmējas interesanta un pamācoša likumsakarību ķēdīte: valsts mērogā „mazsvarīga” ir kļuvusi Universitāte, Universitātes mērogā „mazsvarīgas” ir kļuvušas humanitāras nozares, to skaitā vēsture, bet vēstures mērogā „mazsvarīgs” ir tapis klasiskais priekšmetu cikls, t.i., profesora Felsberga mantojums… Saprotams, ka tas nav nejauši un visa pamatā ir viens cēlonis: tā pati pragmātiska, utilitāra domāšana, tāda domāšana, kurai ir svešs ne tikai lidojums vai plašums, bet kurai pati kultūra kā tāda ir sveša. Valstsvīri domā utilitāri un viņiem nevajag „tik daudz” izglītības, Universitātes vadība domā utilitāri un viņai nav vajadzīgas „tik daudz” humanitāras zinātnes, savukārt vēstures programmai nav vajadzīgi „tik daudz” senie laki, latīņu valoda, pasaules vēsture. Rezultātā viss ir tā, kā tas ir un paliek tikai skaists sapnis par, var jau teikt, mītiskiem „Latvijas laikiem”, kad valstsvīri domāja valstiski, kad Universitātes vīri domāja kultūras mērogā utt…

Atgriežoties pie galvenās tēmas ir jāsecina, ka profesora Felsberga mantojums šodien ir ne tikai paplucis, bet jau gandrīz gājis bojā un galvenais cēlonis tam ir attieksme. Ir nonicinātas humanitāras zinātnes un līdz ar to, visa kultūra. Bēdīgā stāvoklī atrodas klasiskā cikla studijas Universitātē un konkrēti, arī mūsu fakultātē. Šodien pat seno laiku vārds ir pazudis no visiem fakultātes nosaukumiem… Ja paskatās uz to no LU 90 pagājušo gadu perspektīvas, tad jāsecina, ka šīs ceļš pēdējos gadu desmitos ir strauji vedis uz leju. Utilitārisms viennozīmīgi guvis virsroku par kultūru un izglītību. Protams, mums vajag šodien menedžerus, juristus un ekonomistus, bet vai tādēļ mums jālaiž postā kultūra, humanitāra izglītība, vēsture? Protams, mums visvairāk vajag šodien Latvijas vēsturi un visvairāk tieši jaunākos laikos, bet vai tādēļ ir jāpagrimst visai citai vēsturei? Mēs nedrīkstam aizmirst, ka plašs redzesloks dara cilvēku bagātāku un speciālistu vienalga cik šaurā tēmā padara par dziļāku un izprotošāku profesionāli savā laukā. Mēs taču gribam uzplaukumu savai tautai, bet kas mums traucē, ja ne pašu domāšana? Vai tad ir kāda direktīva „no augšas”, kas liktu mums graut savu humanitāro izglītību, vai aizliegtu studēt pasaules kultūras mantojumu? Mēs labi zinām, ka tādas nav un nevar būt, tātad, viss atkarīgs no mums pašiem un rūpes par klasiskām vērtībām – tai skaitā. Protams, Latvija tiešām ir maza zeme un nav bagāta, mums nevajag turēt savu arheoloģisku skolu kaut kur Ēģiptē vai Atēnās, bet mūsu Universitātē un mūsu valstī jābūt arī iespējai cilvēkiem profesionāli studēt un pētīt arī pasaules kultūras mantojumu un lai tas notiktu nevis par spīti, bet pateicoties sistēmai, tā, kā tas ir bijis Latvijas Pirmās Republikas laikā. Toreiz Latvijas patrioti, kas vadīja savu valsti un savu Universitāti, domāja par savas tautas izglītību, par tās nākotni. Viņiem bija veselīga vērtību sistēma un tādēļ Latvija toreiz plauka. Un ko darām mēs ar savu Latviju un tās nākotni šodien?

 

 

 

[1] Tajā pat laikā ir jāatceras, ka vārdu savienojums „klasiskās studijas” aptver plašāku nozīmju lauku un var apzīmējot arī humanitāro izglītību vispār ( iekļaujot tajā gan visu seno laiku vēsturi, gan citus humanitārus priekšmetus, piemēram, filozofiju un literatūras vēsturi ). Par to šeit arī tiks runāts, jo antīkās studijas klasiskā izpratnē nevar atdalīt no klasiskās humanitārās izglītības vispār.

[2] Ar izglītības ministra rīkojumu viņš tika apstiprināts profesora amatā no 1. aprīļa 1920. g.: LVVA, 7427, 13, 475, 2.lpp. Šeit un turpmāk atsaucēs uz arhīva materiāliem vispirms tiek norādīts fonda numurs, pēc tam apraksta numurs, lietas numurs un ja vajag, arī attiecīga lappuse.

[3] Lūk, profesora E. Felsberga darbi par antīko vēsturi un kultūru, kas tika publicēti viņa aktīvas darbības laikā: „Egejas kultūra” ( // Izglītības ministrijas mēnešraksts, 11. 1920. );„Grieķu īpašvārdu pareizrakstība latviešu valodā”( 1922 ); „Akropole un Partenons”( 1926. ); „Grieķu mākslas vēstures literatūra” ( 1926. ); „Ievads grieķu mākslas vēsturē”( 1926. ); „Grieķu vāzu gleznas” ( 1927. ).

[4] Pilnu profesora E. Felsberga publikāciju sarakstu skat. LU mājaslapā: http://www.lu.lv/biblioteka/rektori/felsbergs/publicetie-darbi.html

[5] Blakus jau esošai grāmatai: Prof. Dr. phil. h.c. Ernests Felsbergs. Dzīve un darbs. Veltījums pirmajam rektoram Latvijas Universitātes 85. gadskārtā. Rīga, Latvijas Universitāte, 2004.

[6] Šeit un turpmāk: „2. st.” nozīmē 2 stundas nedēļā, kā tas ir norādīts attiecīgā mācību plānā.

[7] Latvijas Universitātes lekciju un praktisko darbu saraksts 1924. g. rudens semestrī. Rīga, 1924. Lpp. 30 – 33 // LVVA, 6, 59.

[8] Latvijas Universitātes lekciju un praktisko darbu saraksts 1925. g. pavasara semestrī. Rīga, 1925. Lpp. 32 – 35 // LVVA, 6, 59.

[9] Turpat.

[10] Šajos laikos klasiskā filoloģija bija nesaraujami saistīta ar seno laiku studijām, tādēļ šajā vietā es nolēmu dot pārskatu ar par filoloģiskiem kursiem.

[11] Latvijas Universitātes lekciju un praktisko darbu saraksts 1925. g. rudens semestrī. Rīga, 1925. Lpp. 32 – 35 // LVVA, 6, 59.

[12] Grūti pateikt, cik tas ir uz kopēja fona, jo ne visi mācībspēki parādās šajos mācību plānos. Par nosacītu atskaites punktu aptuvenam aprēķinam varētu paņemt prof. Felsberga ziņojumu par Latvijas Augstskolas stāvokli 1921. gadā: pēc viņa datiem, toreiz fakultātē strādāja pavisam kopā 7 profesori, 13 docenti un 7 lektori ( skat. E. Felsbergs. Dažas ziņas par Latvijas Augstskolu: http://www.lu.lv/materiali/biblioteka/zinatnes-sakotne/felsbergs/resursi/publicetie-darbi/dazas-zinas-par-latvijas-augstskolu.pdf ). Šajā ziņojumā atklājas vēl kāda interesanta detaļa: jau toreiz mūsu fakultātē mācījās daudz vairāk meiteņu, nekā puišu.

[13] Piemēram, prof. F. Balodis ( 1930./31. m.g.; 1934./35m.g., 1935./36.. m.g. – LVVA,7427, 13, 123, lpp. 15, 23 ) un prof. K. Straubergs ( 1936./37. m.g. – LVVA,7427, 13, 123, lpp. 92. ).

[14] Skat.: LU Filoloģijas un Filosofijas fakultātes mācību plāni un noteikumi. Rīga, 1931 // LVVA, 7427, 6, 63.

[15] Par to katrs var pārliecināties, pašķirstot jau minētos Latvijas Universitātes mācību plānus un programmas.

[16] Skat.: LVVA, 7427, 13, 123. Lpp. 17.

[17] LVVA, 7427, 13, 475. Lpp. 19.

[18] LVVA, 7427, 13, 475. Lpp. 51.

[19] LVVA, 7427, 13, 475. Lpp. 24.

[20] Jebkurš gribētājs var to apskatīt arī LU mājaslapā: http://www.lu.lv/biblioteka/rektori/felsbergs/zinatniskais-darbs.html

[21] LVVA, 7427, 13, 475. Lpp. 26.

[22] Turpat, 25. lpp. Diemžēl nav saglabājušies finansu dokumenti, kas saistīti ar šo komandējumu, bet pats formulējums „piešķirt komandējumu”, norāda uz to, ka profesora Felsberga ceļojums tika apmaksāts no Universitātes kases. Paralēli pastāvēja arī cits formulējums: „piešķirt atvaļinājumu”, kas nebija saistīts ar naudas piešķiršanu. Tas ir labi redzams profesora F. Baloža personīgā lietā Latvijas Valsts Vēstures arhīvā. Viņš ļoti daudz ir ceļojis uz dažādām konferencēm un tajos gadījumos, kad tika lietots vārds „komandējums” ar laiku parādās arī ziņas par komandējuma naudas piešķiršanu,– skat.: LVVA, 7427, 13, 123. Lpp. 30,103, 104 etc. Ziņas par piešķirtiem līdzekļiem parādās tikai sākot ar 1920-to gadu beigām un tas liecina, visdrīzāk, par izmaiņām grāmatvedības darbībā.

[23] LVVA, 7427, 13, 475. Lpp.30 – 112.

[24] Skat.:. Skat.: LVVA, 7427, 13, 475. Lpp. 33 – 34. Komandējums bija diezgan garš – no 20. septembra līdz 2. oktobrim.

[25] LVVA, 7427, 13, 123. Lpp. 103.

[26] LVVA, 7427, 13, 475. Lpp. 36.

[27] Turpat. Lpp. 38 – 49.

[28] LU arhīvs. Vēsturiskā izziņa // LVA,1340, 12, 11. Lpp. 34.

[29] Turpat.

[30] Turpat, lpp. 35.

[31] Turpat.

[32] LU arhīvs. Vēsturiskā izziņa // LVA,1340, 03, 1111. I daļa. Lpp.3.

[33] Turpat.

[34] Vēstures un filoloģijas fakultātes mācību plāni 1948. / 1949. mācību gadā. Rīga, 1948. // LVA, 1340, 12, 53.

[35] Piemēram, jau 1955. / 1956. mācību gadā tika samazināts stundu skaits latīņu valodā – no 170 stundām līdz 136 stundām. Skat.: Vēstures un filoloģijas fakultātes mācību plāns 1955. / 1956. g. Rīga, 1955. // LVA, 1340, 12, 59.

[36] Iespējams, tas ir noticis zināmā mērā arī tādēļ, ka fakultātes pārstāvniecības orgāni ( Dome, bakalaura programmas Padome ) pārstāv katedras un personālijas, nevis studiju un pētniecības virzienus. Senie laiki nekur nav pārstāvēti un tādēļ nevar sevi aizstāvēt…

[37] Savukārt „B” daļā jauno un jaunāko laiku kursi sastāda jau vismaz 80% no visa apjoma.

[38] Naudas trūkums noteikti nevar būt cēlonis, jo naudas nekad nav tik, cik vajag. Arī Pirmās Republikas laikā Latvijai bija savas materiālās grūtības, bet tomēr humanitārā izglītība nebija pamesta un nolemta degradācijai, kā tas notiek šodien. Arī pašlaik Latvija nav vienīga trūcīga valsts Eiropas Savienībā, bet nekur izglītība nav novērtēta tik zemu, kā pie mums un nekur skolotāju darbs nav tik slikti atalgots, kā pie mums ( skat. nākamo atsauci ). Tātad, problēma slēpjas attieksmē, kas nosaka naudas sadali, nevis pašā naudas daudzumā.

[39] Skat.: „Skolotājus Latvijā maz atalgo, bet rūpīgi kontrolē” // LU preses centrs, 27.06.2009 // http://www.lu.lv/laikraksts/zinas/1229/index.html

[40] Turpat.

[41] Ir pierādīts, ka matemātika attīsta pavisam cita tipa abstrakto domāšanu, kas nespēj kompensēt seno valodu zudumu. Tādēļ ģimnāzijās tika mācītas gan senas valodas, gan modernas, gan matemātika, gan daudz kas vēl cits. Starp citu, matemātika gan toreiz, gan šodien tiek mācīta ne pašas matemātikas dēļ ( tad jau pietiktu ar vienkāršu aritmētiku ), bet atkal tās pašas domāšanas dēļ. Diemžēl, šodien valda aplams uzskats, ka domāšanas attīstībai pietiek ar matemātiku vien. Rezultātā mēs redzam, cik vienpusīga un šaura kļuvusi šī domāšana…

[42] Laikmetā, kad audzināšana kā tāda ir atcelta ir vērts atgādināt, ka pats vārds „kultūra” ir celies no latīņu vārda colere – „kopt”, „apstrādāt”. Jau paši romieši lieliski apzinājās to domu, ko šeit sniedz etimoloģija: tāpat, ka zeme ir jākopj, lai tā dotu labus augļus, tāpat ir jākopj arī cilvēka dvēsele un šīs kopšanas process, kas notiek caur izglītību, ir kultūra.

[43] Tā sarunā ar „Dienas” žurnālisti Gunitu Nagli 2000 g. 3. jūnijā ir izteicies toreizējais LU rektors Ivars Lācis. Lūk, citāts no intervijas: „Jautāts par attieksmi pret humanitārajām nozarēm – filoloģiju, filozofiju, vēsturi – jaunais rektors sāk meklēt vārdus, līdz atzīst, ka viņam nepatīkot tie, «kas visu laiku lūdzas». Iespējams, ka jāatbalsta humanitārās nozares, taču jābūt arī perspektīvai, ka pēc gada, trim vai 30 šīs nozares pašas sevi uzturēs. Lūk, uz Ivara Lāča galda stāv fiziķa Edgara Andra Siliņa grāmata Lielo patiesību meklējumi, kurā aizraujošu lasāmvielu varot atrast arī cilvēks, kas nav saistīts ar fiziku. «Kur ir līdzīgi atraktīvi humanitāro nozaru pētnieku izdevumi, kurus cilvēki izpirktu? Nevis sausi pētījumi, precīzi fiksējot katru gada skaitli, bet ieliekot arī kādu tirgus knifu. Man nav izdevies tādas
grāmatas lasīt,» apgalvo Ivars Lācis.” ( G. Nagle. Aktivitāti meklējošs rektors // Diena. 03.06.2000. ). Atbildot uz šo rakstu Janīna Kursīte, toreiz LU Filoloģijas fakultātes dekāne, ir gan nosaukusi veselu virkni atraktīvu un augsti novērtētu (arī starptautiski! ) humanitāro pētījumu latviešu valodā, kā arī pasvītrojusi, ka „humanitārās nozares nekur, vismaz man zināmajās Eiropas un Amerikas valstīs, sevi nav varējušas uzturēt” ( J. Kursīte. Diez vai humanitārās fakultātes nesīs peļņu // Diena. 07.06.2000. ). Tā ir sen zināma patiesība, ka humanitārās nozares, kas ir izglītības un kultūras pamats un balsts, jau pēc savas dabas nevar strādāt peļņas dēļ un rast „ kādu tirgus knifu”. Ja galvenais kritērijs ir nauda, tad dzīvē viss notiek pēc pazīstama amerikāņu teiciena: „if you are so clever, show me your money!” Taču šajā sistēmā nav vietas kultūrai! Par kādu izglītību un kultūru mēs varam šodien runāt, ja šī banālā patiesība nav skaidra pat Universitātes rektoram? Pašreiz mums ir cits rektors, kuram, cerams, nav jāskaidro banālas patiesības, tomēr nekas arī neliecina, ka attieksme pret humanitārām nozarēm būtu mainījusies. Toties dzīve rāda, ka nav drošāka veida, kā nokaut kultūru un izglītību, ka vien pakļaut tās tirgus principiem…Vārdu sakot, kontrasts ar LU rektora E. Felsberga laikiem ir tik liels, ka runāt par progresu izglītības un kultūras jomā nav nekādas iespējas… Un vēl: Ja par Universitātes mērķi tiek pasludinātas spējas pārdoties, tad jāsecina, ka Universitāte  vairs nav nekāda Universitāte, nekāda Alma Mater, bet gan veikals… vai prieka nams! Maigi sakot, tas ir bēdīgi, bet vispār – traģiski….

[44]Katram gadījumam, šīs teiciens ir jāpaskaidro tiem, kas skolojušies postiglītības laikos – tas nozīmē: „maizi un izpriecas!”. Romas plebeju pūļa sauklis, krīzes un degradācijas laikos.

[45] Skat.: Spengler O.Der Untergang des Abendlandes: 2 Bde. Wien – München, 1918-22. Viņš šo sākotnējo rodošo impulsu ir nosaucis par „kultūras dvēseli”, nepaskaidrojot īsti, kas tas ir. Citos variantos to vēl sauc te par „lielo ilūziju”( Андреев Ю. В. Цена свободы и гармонии. Несколько штрихов к портрету греческой цивилизации. Спб., 1999.С. 169сл. ), te par „bāzes scenāriju” (Розин В. М. Предпосылки и особенности античной культуры. М., 2004. С. 33слл., 64 – 68. ) utt. Tās ir teorijas, bet , kas attiecas uz pavisam „precīzām” zināšanām, tādām, kā, teiksim, arheoloģija, tad jāsaka, ka jau diezgan sen tiek runāts par to, ka pirmās pilsētas – civilizāciju „šūpuļi”, ir radušas nebūt ne ekonomisku interešu dēļ ( īpaši skat.: Roscoe P. V. Practice and Political Centralization: a New Approach to Political Evolution // Current Antropology. 34. 1993. P. 111 – 140. ), bet visvairāk tieši reliģisku mērķu dēļ: Mumford L. Concluding Address // City Invencible. A Symposium on Urbanization and Cultural Development in the Ancient Near East / Ed. C. H. Kraeling, R. M. Adams. Chicago, 1960. P. 226, 230, 237; Berger P. A. Herrschaftsform Stadt. Ein Soziologische Rekonstruktion der Stadtgeschichte im Altertum. München, 1983. S. 128f ; Hammond M. The City in the Ancient World. Cambrige ,1972. P. 38; Adams R. M. The Evolution of Urban Society. Early Mesopotamian and Prehispanic Mexico. Chicago, 1966. P. 121, 125 – 127.

[46] Par to, cik bīstami un netaisnīgi ir, ka pirmajā līdzekļu samazināšanā visvairāk cieta tieši Latvijas Universitāte, skat. mūsu rektora M. Auziņa uzrunu LU mājaslapā: http://www.lu.lv/video/rektors/20-02-2009_budzets.html Tāpat arī jūnijā, uzstājoties pa radio ( „Radio klasika”, 17. 06. 2009. Ziņas 10-00 ), rektors atkārtoja savas bažas par valsts politiku līdzekļu samazināšanas jautājumā, kad Universitātei procentuāli tiek samazināts vairāk līdzekļu, nekā valsts pārvaldē ( 17% – pārvaldē un 26% – Universitātē ). Šajā uzrunā viņš ir teicis, ka salīdzinot ar citām Eiropas valstīm Latvijā divreiz mazāk tiek tērēts izglītībai un divreiz vairāk – valsts pārvaldei. Šādu politiku rektors pamatoti ir nosaucis par centieniem glābt valsts pārvaldi uz izglītības rēķina.


Homēra varoņu ētika

Posted by on Wednesday, 28 October, 2009

Homērsargosas-brunjasDr. hist. Harijs TumansPAR HOMĒRA VAROŅU ĒTISKO MOTIVĀCIJU

Pulicēts: Latvijas Universitātes raksti. Filosofija, 2008. Nr. 739. Lpp. 70 – 81.

 

Katra kultūra un laikmets izstrādā savu varoņa tēlu, jeb cilvēka ideālu, tādu, kuram tiek piešķirts parauga statuss. Pasaules vēsture pazīst daudz varoņu – tie ir bijuši priesteri, askēti, karotāji, tirgotāji, biznesmeņi un beidzot, arī killeri, prostitūtas, zagļi, blēži un citi dažāda veida “veiksminieki”. Aiz šiem dažādajiem varoņu tēliem slēpjas katras kultūras īpatnība un tās būtība. Tādēļ zināt par to, kuras cilvēka īpašības un kādēļ tiek uzskatītas par svarīgākajām un cienījamākajām katrā konkrētā laikā un vietā, nozīmē saprast par konkrēto kultūru, jo tā ir viena no tām “atslēdziņām”, kas ļauj mums atslēgt kādas mīklainas durtiņas un ieskatīties pagātnes un tagadnes noslēpumos. Tas ir īpaši aktuāli, ja mēs runājam par sengrieķu kultūru, kur varonības ideja visos laikos spēlēja īpaši nozīmīgu lomu. Nav šaubu, ka varonības ideāls, kurš visspilgtāko iemiesojumu atrada Homēra poēmās, veidoja grieķu kultūras mugurkaulu, jeb tās “dvēseli”, kā dažreiz mēdz teikt[1]. Tādēļ ir īpaši svarīgi saprast šo Homēra varonības fenomenu, kas ir tā savdabīgā “atslēdziņa” grieķu kultūras izpratnei. Nav iespējams iztirzāt visu šī fenomena būtību vienā rakstā, bet var mēģināt apskatīt tā vienu šķautni. Par svarīgāko tādu šķautni es uzskatu varoņu motivācijas jautājumu. Saprast to, kas motivēja varoņus rīkoties, saprast to, kas vispār mudināja cilvēkus pieņemt un turēt varoņa stāju, nozīmē saprast pašu galveno par šo fenomenu. Mana visdziļākā pārliecība ir, ka šie motīvi ir atrodami vienīgi ētikas plaknē un nekur citur. Taču, lai to pieradītu, vispirms ir jānokauj trīsgalvaina hidra – priekšstati par to, ka Homēra varoņu rīcību determinēja trīs lietas: ekonomiskās intereses, dievi un liktenis. Ar šīs hidras nokaušanu es arī sākšu.

Parasti, balstoties uz priekšstatiem par ekonomiku kā cilvēka dzīves pamatu, vēsturnieki izskaidro varoņu statusu ar viņu materiālo labklājību [2]. Daži pat uzskata, ka arī Homēra varoņu gods ( timē ) izriet no viņu bagātības[3]. Man liekas, ka tas ir izteikts vēstures modernizējuma piemērs, jo tikai mūsdienu rietumu sabiedrībā, kur bagātība ir ieņēmusi centrālo vietu vērtību sistēmā, tā ir gan statusa, gan goda avots. Turpretī pats Homērs bija pārliecināts, ka gods izriet no Zeva, nevis no turības ( Il., XVII, 291 ). Un arī paši eposa varoņi bija pārliecināti, ka viņu statuss balstās viņu pašu spējās un nopelnos nevis bagātībā. Lūk, piemēram, kā Likijas ķēniņš Sarpedons uzrunā citu likiešu basileju[4] – Glauku pirms kaujas:

                       Kāpēc gan Likijā, Glauk, mūs godina pārāk par visiem,

                     Ierāda labāko vietu, dod gaļu un vīnkausus pilnus,

                     Skatus met visi pret mums, kā tieši pret vareniem dieviem ?

                     Kāpēc mums jāstrādā zeme ap ziedošiem Ksantupes krastiem,

                     Rūpīgi vīndārzi jākopj un tīrumi, bagāti kviešiem ?

                     Tāpēc mums pienākas arī starp dūšīgiem likiešu pulkiem

                     Nostāties pirmajās rindās un sparīgi cīnīties priekšā,

                     Lai jel tā sacītu katrs starp likiešiem, bruņotiem labi :

                     Ne jau nu gluži bez slavas mums dūšīgi vadoņi valda

                     Auglīgo likiešu zemi, nav veltīgi ēduši aunus,

                     Veltīgi dzēruši vīnu jo saldu, bet spēku tiem gana,

                     Tāpēc, ka priekšējās likiešu rindās tie drosmīgi cīnās!”[5]

                                                                              ( Il., XII. 310 – 321 )[6]

Šī vieta mums atklāj divas būtiskas lietas. Pirmkārt, šeit ir norādītas tās balvas, kuras basileji saņem no tautas: publisks pagodinājums dzīru laikā un labākais zemes gabals ( temenos ); otrkārt, mums skaidri un gaiši tiek pateikts, kāpēc paši varoņi uzskata, ka viņiem tas viss pienākas – tāpēc, ka “spēku tiem gana” un “priekšējās likiešu rindās tie drosmīgi cīnās!” Zīmīgi šķiet tas, ka basilejs pirmajā vietā tomēr neliek zemi, kas ir viņa materiālās labklājības pamats, bet gan publiski saņemto godu. Turklāt, viņš skaidri pasaka arī to, kādā veidā ķēniņi tiek pie savas zemes – to viņiem piešķir pati tauta. Tātad, temenoss un visa varoņu bagātība ir balva[7] un statusa sekas, nevis tā avots! Eposā var atrast vēl vairākas vietas, kas apliecina to pašu, ( Il., VI, 175 – 195;IX, 573 – 599; Od., XIV, 230 – 235 ) un ir tikai viens vienīgais piemērs, kad cilvēks piesakās uz varoņdarbu materiālā apbalvojuma dēļ. Tas ir izteikti karikatūrisks  Dolona tēls, parodija par pseidovaroni.  Viņš ir ārēji neglīts, ( Il., X, 316 ) un pāri pleciem viņam uzmesta vilka āda ( Il., X, 334 ), kas jau pati par sevi raksturo viņa patieso dabu[8]. Pirms pietiekšanās iet izlūkos uz ahaju nometni, viņš pieprasa no Hektora balvu – Ahilleja zirgus un kaujas ratus ( Ibid., 321sqq ). Komiskā veidā ar šādām pārmērīgām ambīcijām uzstājas cilvēks ar gļēvu raksturu, tik gļēvu, ka, tikko ieraudzījis pretiniekus, viņš metas bēgt kā zaķis ( Il., X, 358 – 364 ) un pēc tam, nonācis gūstā, zemiski trīc, cenšas izlūgties dzīvību un nodevīgi izstāsta ahajiem visu, ko tie vēlas zināt ( Il., X, 374 – 381, 390sqq ). Tātad, visā Homēra eposā ekonomiskā motivācija piemīt tikai vienam pseidovaronim.

            Vārdu sakot, saskatīt Homēra varoņu motivācijā ekonomisku faktoru nozīmē modernizēt un projicēt mūsdienu domāšanu uz pagātni, uzspiežot tai savus vērtēšanas kritērijus[9]. Tas, ka mūsdienu dzīve visās tās jomās ir ekonomikas caurstrāvota, tai pakļauta un no tās atkarīga, nenozīmē, ka tā ir bijis visās kultūrās un visos laikos. Tas nozīmē tikai to, ka mēs dzīvojam tādā laikā un tādā sabiedrībā, kur nedalāmi valda nauda, kas ir gan izšķirošais dzīves faktors, gan arī augstākā sabiedrības vērtība. Taču visiem domājošiem cilvēkiem ir skaidrs, ka tā cilvēki nav dzīvojuši visur un vienmēr. Ekonomiskais determinisms nebūt nav universāla domāšanas shēma, tā atbilst vienīgi modernās apziņas specifikai, turklāt ne absolūti. Nav nejauši, ka Johans Heizinga raksturoja šādu domāšanas veidu kā “apkaunojošus maldus”[10].

            Taču ekonomiskais determinisms nav vienīgais, kuram pētnieki cenšas pakļaut Homēra varoņu rīcību. Cits tipisks skaidrojuma veids ir tāds, kas padara tā laika cilvēkus par viscaur bezspēcīgām un nepatstāvīgām būtnēm, īstām spēļu mantiņām dievu un likteņa rokās. Ir pat izskanējis viedoklis, ka pateicoties tam, grieķu varonību vislabāk raksturo bērnības un nebrīvības jēdzieni[11]. Bērnība / bērnišķība – tādēļ, ka Homēra varoņi esot ļoti atkarīgi no dieviem, viņiem nemitīgi nepieciešams dievu atbalsts un palīdzība, bet nebrīvība – tādēļ, ka grieķus uz varonību piespiež liktenis un viņi kļūst par varoņiem pat pret savu gribu[12]. Saprotams, ka tāda pozīcija nedod iespējas runāt par varoņu patstāvīgu ētisko rīcību un gribas brīvību. Tādēļ, lai to vispār atklātu, ir jānokauj vēl šīs divas hidras galvas.

            Kas attiecas uz dieviem, tad jāsaka, ka principā visās reliģijās cilvēku un dievu / Dieva attiecības vislabāk iekļaujas tieši vecāku un bērnu modelī. Tas ir pašsaprotami un tādēļ šķiet, ka nav nekādas vajadzības izcelt to kā specifisku grieķu varonības raksturpazīmi un kaut ko tai pārmest. Par tāda bērnišķīga varoņa paraugu P. Sapronovs uzskata Ahilleju, īpaši norādot uz epizodi, kur varonis sūdzas Tetīdai par aizvainojumu, ko saņēmis no Agamemnona ( Il., I, 351sqq )[13]. Tomēr šis piemērs ir vismazāk korekts dotajā gadījumā, jo Tetīda ir ne tikai dieviete, bet arī īstā Ahileja māte! Bet, runājot par situāciju kopumā, ir jāsaka, ka jau no pirmā acu uzmetiena kļūst uzkrītoša dievu līdzdalība cilvēku un konkrēti, varoņu gaitās. Eposā dievi vienmēr ir klātesoši, un rodas iespaids, ka bez viņiem nekas nenotiek. Olimpa iemītniekiem uz zemes ir savi mīluļi vai bērni un viņi katrs cenšas tiem palīdzēt, iejaucoties viņu lietās. Tas izpaužas tā, ka dievi dod varoņiem spēku ( Il., XV, 243 – 269; XIII, 59sqq; XIX, 350sqq; XX, 95; ), piešķir viņiem skaistu izskatu ( Il., Il., 478sqq; XVIII, 203 – 214; Od., II, 12; VI, 229sqq; VIII, 12sq; XVI, 172sq etc. ), dod zīmi, brīdina par briesmām ( Il., VIII, 75sqq, 130sqq, 245; X, 274sqq; XI, 714sq; Od., III, 371; XV, 7 – 43 ), dod derīgus padomus ( Il., I, 194 – 214; XIII, 219; XVII, 322sqq; Od., II, 268sqq; IV, 360sqq etc. ), iedvesmo un ieliek krūtīs kareivīgumu ( Il., X, 366; XVI, 691; XX, 79sq; XXI, 545sqq ). Vēl vairāk – dievi paši piedalās kara darbībā un palīdz saviem mīluļiem tiešā veidā, dodoties blakus viņiem kaujā ( Il., V, 594sq, 835 sqq ) un glābjot viņus no drošas nāves, atvairot lidojošo bultu vai šķēpu, vai pat izraujot savu varoni prom no kaujas lauka ( Il., III, 374 – 382; IV, 127sqq; XI, 437sq; XII, 401sq; XIII, 554sq; XV, 461sq; XX, 310 – 330; 438 – 454; XXI, 595sqq; Od., XXII, 225sq, 270sqq etc. ). Dažreiz dievība karo arī pati, pavirzot varoņa šķēpu tā, lai tas trāpītu ienaidniekam ( Il., V, 290 ), vai pat pašrocīgi dodot triecienu cilvēkam – tieši tādā veidā Apollons nogalināja Patroklu ( Il., XVI, 788 – 805 ). Dievība var ietekmēt kaujas gaitu arī uzsūtot karavīriem bailes pēc saviem ieskatiem ( Il., XI, 544sqq; XVI, 656; Od., XXII, 297sqq ). Galu galā tieši dievi dod varoņiem uzvaru un slavu (Il., VII, 154sq; XXI, 291sqq; XXII, 130 ). Un “Odisejā” Atēna tik ļoti palīdz savam mīlulim Odiesejam, ka blakus visam minētajam, viņa vēl dod viņam labu ceļa vēju ( Od., 382sqq ), apgaismo viņam ceļu ( Od., XIX, 33sqq ), apsedz viņu ar miglu, lai ienaidnieki viņu nepamanītu ( Od., XXIII, 370sq ), dara vēl daudz ko citu un pat sargā viņa mantas, kamēr viņš guļ ( Od., XIII, 221 – 440 ).

Vārdu sakot, no tā visa viegli var rasties iespaids, ka pašiem varoņiem nav nekādu nopelnu viņu varonībā, jo viņi itin visu saņem no dieviem. Dabiski, ka šādā situācijā, kur viss ir totāli atkarīgs no dieviem, cilvēks visu atbildību var novelt uz dieviem, kā tas lieliski redzams gadījumā, kad abi lielākie varoņi, – Agamemnons un Ahillejs, – uzliek dieviem vainu par viņu starpā izcēlušos strīdu, kas bija tik ļoti postošs visiem ahajiem ( Il., XX, 90 – 99; XIX, 85 – 88, 270 -274 ). Uz šādu piemēru pamata dažiem pētniekiem arī sāka likties, ka Homēra cilvēkiem nav savas gribas, vainas apziņas un atbildības izjūtas, un tas automātiski izraisīja veselu diskusiju par šo tēmu[14]. Taču man šķiet, ka uzskatīt episkos cilvēkus par vienkāršām marionetēm dievu rokās bez savas gribas un nozīmes,[15] ir stipri pārspīlēti. Apelējot pie veselā saprāta un loģikas, var teikt, ka tādā gadījumā varoņu vietā eposā darbotos nesimpātiski, vāji personāži, drīzāk lelles, nekā pilnvērtīgi cilvēki un noteikti ne personības un ne varoņi. Jāsaka, ka diez vai tāds eposs būtu varējis pārdzīvot pat savu laiku, nemaz jau nerunājot par visiem laikiem…

Taču veselais saprāts un loģika ne vienmēr ir arguments zinātniskā strīdā, tādēļ ir jāgriežas pie paša eposa liecībām. Pirmkārt, skeptiski noskaņotie pētnieki “nepamana”, ka citā vietā tas pats Agamemnons veselas divas reizes publiski ir atzinis savu vainu ( IX, 115 – 119 ), uzsvērdams, ka vispirms bija viņa nepareizā rīcība, un tikai pēc tam dievi aptumšoja viņam prātu: “es kļūdījies esmu un Zevs man ir atņēmis prātu” ( Il., XIX, 137 ).Tātad, varonis par notikušā cēloni uzskata dievu, bet tajā pat laikā atzīst savu vainu kā nepareizu rīcību. Tāpat arī Hektors īsi pirms nāves nožēlo, ka nav paklausījis gudram Polidamasa padomam un atzīst savu vainu, teikdams, ka ar savu neprātīgumu viņš ir pazudinājis trojiešu tautu ( Il., XXII, 103sqq ). Viņa gadījumā netiek vainots neviens dievs, bet varonis pats uzņemas atbildību par savu aplamo rīcību. Otrkārt, nav nekāda pamata runāt par to, ka Homēra cilvēkiem nav savas gribas – teksta analīze uzrāda, ka cilvēki pieņem lēmumus ne tikai paklausot dievu vārdiem, bet arī patstāvīgi. Viņi paši izdara izvēli starp dažādiem variantiem, atrod piemērotus līdzekļus savu mērķu sasniegšanai, šaubās, domā un risina iekšējus monologus ( Il., X, 3 – 20; XIII, 455sqq; XVI,646sqq; XXI,551sqq; Od., IX, 300sqq; XI, 229 etc… )[16]. Tas nozīmē, ka viņiem piemīt parastas cilvēciskas īpašības un pirmkārt, brīva griba, pateicoties kurai viņi paši izdara savu izvēli un kļūst par varoņiem. Piemēram, Homēra iemīļotais Odisejs neko nedara neapdomājot, vai akli paklausot kādai dievībai. Šajā ziņā interesanta ir epizode, kad viņš pats savalda sevi, uzrunājot savu sirdi, lai dusmās neuzbruktu savām nodevīgajām kalponēm un negantajiem preciniekiem un tādējādi neatklātu sevi pirms laika: “Pacieties tagad vēl, sirds! Tu cietusi esi daudz vairāk!” ( Od., XX, 5 – 24 ). Odisejs , neskatoties uz Atēnas nerimstošo atbalstu, savā izvēlē ir tik neatkarīgs, ka bīstamā situācijā viņš pieņem lēmumu pat par spīti dievietes Ino padomam, jo šajā situācijā viņš paļaujas tikai pats uz savu prātu un spēku un labi zina, ka dievi var dot arī maldīgus padomus ( Od., V, 333 – 364 ). Starp citu, varonis nebūt vienmēr nav drosmīgs, pateicoties kāda dieva iedvesmai – viņš var būt drosmīgs arī paša sirds pamudināts, kā, piemēram, trojietis Agenors, kuram pietika dūšas nostāties pretī Ahillejam ( I., XXI, 573 ). Arī par pašu Ahilleju ir teikts, ka uz divkauju ar Eneju viņu mudināja “paša spēks un sirds drosme” ( Il., XX, 174sq ).Treškārt, varoņu – dievu attiecības nav nemaz tik viendimenisionālas kā tas varētu likties. Cilvēki tiek iesaistīti dievu savstarpējās ķildās un šajā kontekstā var pat ar ieročiem rokās uzbrukt kādam dievam, kā to darīja Atēnas atbalstītais Diomeds, kad uzbruka gan Afrodītei, gan Arejam ( Il., V, 330 sqq, 837sqq ). Vispār, cilvēku un dievu attiecībās ir iespējams saskatīt vairākus šo attiecību modeļus[17].

Un beidzot, eposā var labi izsekot tam, kā pieaug un nostiprinās doma par cilvēka personīgo atbildību par savu rīcību. Atbildību veicina apziņa, ka dievi soda cilvēkus par morāli ētisko normu pārkāpumu. Šī doma ir skaidri izteikta jau “Iliādā” ( Il., 384 – 393 ), bet savu kulmināciju sasniedz “Odisejā”[18], kur sodīti tiek visi pārkāpēji – gan negantie Penelopes precinieki, kas terorizēja viņu un postīja Odiseja namu ( Od., XXIV, 325, 351sq ), gan Odiseja ceļabiedri, kas apēda dievam veltītos vēršus ( Od., 353 – 420 ) utt.. Var teikt, ka “Odisejas” galvenā vēsts ir tieši tā, ka pateicoties dieviem visi nelieši agri vai vēlu saņems savu sodu un taisnība uzvarēs. Sen jau tika pievērsta uzmanība tam, kā šajā ziņā atšķiras abu poēmu ievadi[19]: ja “Iliādas” sākumā dzejnieks vēršas pie dieviem ar jautājumu, kurš no viņiem izraisīja liktenīgo strīdu starp Ahilleju un Agamemnonu ( Il., 1 – 10 ), tādējādi uzliekot atbildību par visu notikušo uz nemirstīgajiem, tad “Odisejas” sākumā tiek aprakstīta dievu sapulce, kurā pats Zevs apgalvo, ka cilvēki paši nopelna sev sodu ar savu nepareizo rīcību:

                   Brīnums, ka mirstīgie ļaudis par visu tik mūžīgos vaino!

                  Vienīgi, apgalvo viņi, no mūžīgiem rodoties ļaunums –

                  Paši aiz negoda prāta krāj sodu pret likteņa gribu!”

                                                                   ( Od., I, 32 – 34 ).

No visa tā var secināt, ka varonis, neskatoties uz dievu nemitīgu iejaukšanos, ir brīvs savā rīcības izvēlē un patstāvīgs lēmumu pieņemšanā. Kādreiz dievība var viņu izsist no sliedēm, uzsūtot bailes vai arī aptumšot prātu, pamudinot uz kādu neprātīgu rīcību, kā tas bija Agamemnona un Ahilleja gadījumā, taču īsts varonis tomēr ir gatavs nest atbildību par savu rīcību, pat ja viņš apzinās, ka tā ir dievu izraisīta. Tā Agamemnons, kaut arī apgalvoja, ka viņa prātu aptumšoja Ate[20] un Zevs, un pat nosauca viņus par īstiem vaininiekiem ( Il., XIX, 85 – 91 ), tomēr divas reizes publiski atzina savu vainu un meklēja ceļu uz izlīgumu ( Il., IX, 114 – 161; XIX, 76 – 144 ). Vispār šis gadījums ir ļoti zīmīgs un uz viņu vienmēr atsaucas, kad runā par vainas apziņas deficītu Homēra cilvēkos[21], tādēļ ir vērts ieskatīties tajā dziļāk. Agamemnona domu secība ir šāda: vispirms viņš skaidri pasaka, ka ir rīkojies aplami, paklausot savai apbēdinātajai sirdij ( Il., IX, 119 )[22]; pēc tam viņš uzveļ vainu dieviem ( Il., XIX, 85sqq ) un beidzot, apvienojot abus cēloņus kopā, atzīst gan savu vainu, gan dievu iejaukšanos ( Il., XIX, 137sq ). Tātad, par savu vainu Agamemnons uzskata to, ka paklausīja savai aptumšotajai, apbēdinātajai sirdij[23]. Tas nozīmē, ka cilvēka prāts ir viņa “es”, kas pieņem patstāvīgus lēmumus un izvēlas, piekrist sirds impulsiem, vai nē. Savukārt dievi iespaido tieši viņa jūtas. Turklāt svarīgi ir tas, kā viņš pasniedza savu vainu – vispirms tika nosaukta nepareiza rīcība un tikai pēc tam bija teikts, ka Zevs un Ate “laupīja prātu” viņam. Iznāk, ka dievu uzsūtīta apmātība ir otrā pēc kārtas un seko viņa paša aplamai rīcībai. Vai tas nenozīmē to, ka dievi “sajauc galvu” tikai tiem cilvēkiem, kas to ir pelnījuši ar savu ačgārno rīcību? Tādā gadījumā nav vairs nekāda pamata runāt par Homēra varoņu nepatstāvību. Un īstais varonis acīmredzot, ir tas, kas spēj uzņemties atbildību par savu rīcību, kaut arī ar mājieniem dievu virzienā, kā tas ir Agamemnona gadījumā.

Ja dievu sūtīta apmātība un viņu sodi seko cilvēku nepareizai rīcībai, tad ir dabiski domāt, ka arī dievu dotās dāvanas ( harizma ), ir apbalvojums cilvēkam par viņa krietnumu. Šo ideju ļoti labi izsaka seno romiešu teiciens: “fortes fortuna adjuvat[24]. Tā ir universāla antīkā laikmeta pārliecība, ka dievi mīl tos, kas ir krietni un pelnījuši viņu simpātijas. Bieži vien, kad Homēra eposā dievība parādās sava mīļota varoņa priekšā ar laipnu pamudinājumu, ir labi redzama viņas simpātija pret šo cilvēku, jo tādos gadījumos varonis tiek uzrunāts ar cēliem, pagodinošiem vārdiem ( piemēram: Il., X, 507 sqq; Od., II, 268 – 280; III, 330sq; XIII, 375 etc. ). Tas varētu nozīmēt, ka jebkurā gadījumā primāra ir cilvēka daba, viņa iekšējais “es” un morālā izvēle. Taču principā, mēs laikam nekad nevarēsim līdz galam saprast un skaidri pateikt, kas kurā brīdi ir primāri – dievu žēlastība un dusmas, vai cilvēku griba un izvēle? Acīmredzot tas katru reizi ir savādāk…

            Lielā mērā viss teiktais attiecas arī uz likteņa noteikto determinismu. No vienas puses eposā visi ir pārliecināti, ka cilvēks ir pilnībā pakļauts liktenim ( piemēram: Od., XII, 386 ). Katram cilvēkam viņa liktenis ( “daļa” – aisa )[25] jau no pašas dzimšanas auž viņa dzīves līniju ( Il., XX, 127sq ), un beigās visiem ir viens liktenis – nāve:

                    Visur, kur eji, tev priekšā jau nolemta nāve.

                      Slēpties un izbēgt no viņas nav mirstīga cilvēka varā”

                                                                ( Il., XII, 326 – 327 )

Tā ir tipiskākā Homēra doma par likteni un eposā ir izkaisītas vēl daudzas tāda tipa sentences ( piemēram: Il., VI, 488 – 489; XVI, 853; XVIII, 120; XXI, 10 etc. ). Turklāt, bieži vien liktenim tiek pakļauti arī paši dievi, kuri šad un tad tiek parādīti kā likteņa gribas izpildītāji ( Il., III, 155; V, 674; VIII, 69 – 84; XXII, 209 – 213 etc. ). Bet, vai tas tiešām nozīmē totālu fatālismu un to, ka cilvēkam nav gribas un rīcības brīvības? Domājams, ka tas tā tomēr nav. Pirmkārt, jau tādēļ, ka eposā šajā jautājumā nav nekādas dogmatiskas viennozīmības un pastāv arī diametrāli pretējas tendences, kas par likteņa autoriem padara dievus, vai pat liek tos augstāk par likteni ( Il., VIII, 429sqq; XVI, 431 – 438; XVIII, 115sq; Od., III, 242; XI, 556sqq; XIII, 128sqq )[26]. Otrkārt, un galvenokārt, tādēļ, ka Homēra cilvēks parasti neko nezin par savu likteni un rīkojas neatkarīgi no tā, tātad, brīvi. Piemēram, kad Hektors pirmo reizi satiekas ar Ahileju kaujas laukā, viņš, apzinoties pretinieka pārākumu tomēr saka viņam šādus vārdus:

                      „Zinu, cik spēka tev vairāk, cik esmu es vājāks par tevi.

                       Mirstīgo nākotne taču ir apslēpta mūžīgo klēpī[27].

                       Varbūt ka es, kaut esmu daudz vājāks, tev laupīšu elpu,

                       Mezdams šo šķēpu, jo arī šim ierocim smaile ir asa.”

Nav pamata apgalvot, ka Homēra varoņi, kas visā savā būtībā ir orientēti uz panākumiem, uzvaru, slavu, tikai likteņa piespiesti ir gatavi samierināties ar savu varonīgo nāvi, no kuras viņi, ja tas būtu iespējams, labprāt atteiktos[28]. Tas pats Hektora piemērs liecina pret šo pieņēmumu. Vēl pirms viņš bija nostājies ar ieročiem pret Ahilleju, viņa liktenis jau tika izlemts debesīs, kur Zevs dievu vidū nosvēra uz zelta kausiem abu varoņu likteņus un, sekojot iegūtajam rezultātam, paziņoja par Hektora nāvi un Ahilleja slavas stundu ( Il., XXII, 209 – 218 ). Taču tas, par spīti dažiem mūsdienu apgalvojumiem[29], nekādā veidā nenoteica Hektora rīcību, jo viņš neko nezināja par likteņa lēmumu līdz tam brīdim, kad nepārprotami ieraudzīja, ka viņa gals ir klāt. Līdz ar to likteņa spriedums nosaka tikai divkaujas iznākumu un neko nenozīmē varoņa heroismam – Hektors devās cīņā, nezinot gala rezultātu, būdams gatavs uz visu. Pirms cīņas viņš vēl cerēja uz labu iznākumu:

                      “Būtu daudz labāk jau cīniņu sākt, lai redzētu ātrāk,

                       Skaidri mēs to, kam Olimpa valdnieks būs piešķīris slavu”

                                                       ( Il., XXII, 129 – 130 ).

Un pēc brīža, pašās beigās, kad viņš jau saprata savu likteni, tas vairs neizraisīja viņā ne mazāko šaubu, nožēlu, vai baiļu – ar zobenu rokās viņš droši devās pretī savai nemirstībai.

            Vārdu sakot, neskatoties uz dievu un likteņa reālo klātesamību visās pasaules lietās, Homēra varoņi ir principiāli brīvi savā izvēlē. Viņu rīcības motivācija nav determinēta no ārpuses, bet gan slēpjas viņos pašos. Tās avotu tagad var meklēt tikai viņu pašu ētiskajā vērtību sistēmā. Šīs sistēmas būtību veido, kā zināms, varoņa ideāls, kuru ir pierasts apzīmēt ar vārdu kalokagatija un kas iekļauj sevī gan ārējo, gan iekšējo skaistumu[30]. Tā pamatā ir Homēra cilvēku priekšstati par krietnumu ( aretē ), kas aptver visas pozitīvās tikumiskās un fiziskās īpašības[31]. Tādējādi iet varoņa ceļu Homēra pasaulē nozīmē pēc iespējas vairāk līdzināties šim ideālam. Grieķu eposa varoņiem gluži tāpat kā viduslaiku bruņiniekiem “būt”, t.i., būt pašam par sevi, nozīmēja atbilst noteiktajam īpašību kopumam[32].

Taču varonības ceļam, kā ikvienam ceļam, ir savas robežas, kuras pārkāpjot gājējs nonāk neceļā vai grāvī. Par tādām ceļu iezīmējošām robežām Homēra varoņiem kalpo divi diametrāli pretēji ētisko vērtību poli, viens pozitīvs un otrs – negatīvs. Pirmo veido tas, pēc kā varonis visvairāk tiecas, bet otro – tas, no kā viņš visvairāk cenšas izvairīties. Tiecas viņš pēc slavas un baidās krist kaunā. Starp šīm galējībām atrodas viņa ik brīža rīcības izvēle. Gods neļauj varonim rīkoties pretēji pieņemtajai ētikas sistēmai, bet slava dod viņam motivāciju rīcībai un mierinājumu domās par likteni un nāvi. Piemēram, Ahillejs izvēlē starp ilgu dzīvi bez slavas un drīzu nāvi ar slavu, nešauboties izvēlas otro. Apziņu par tuvo nāvi viņš pilnīgi kompensē ar pārliecību, ka “gulēšu kritis, bet tagad sev iegūšu raženu slavu!” (Il., XVIII, 121 ). Tas ir vispārīgs varonības normatīvs, kura dēļ varoņi dodas cīņā, neklausot nekādiem prāta argumentiem, jo gods un slava ir augstāk par visu. Kritiskā brīdī ikviens īsts varonis stājas cīņā ar apņēmību gūt uzvaru, vai zaudēt savu dzīvību ( Il., XIII, 424sqq ). Uzvaras gadījumā viņš iegūst slavu pats, bet pretējā gadījumā – atdos to savam pretiniekam. Varoņi ļoti labi saprot šo “slavas riņķošanas likumu”, uztver to ļoti vienkārši kā dzīves dabisku principu, un tas ir labi redzams viņu pašu vārdos, kas ļoti bieži skan tāpat kā Sarpedona vārdi pirms kaujas: ”tikai uz priekšu ! Lai slavu sev pašiem vai naidniekam gūstam!” ( Il., XII. 328; skat. vēl: Il., V,653sqq; XIII, 326sq; XVI, 619sqq etc. ). Homērs pat divas reizes uzsver, ka Patrokla nāve piešķir slavu Hektoram ( Il., XVIII, 456; XIX, 413 ). Vispār, Homēra varoņi bieži atkārto šo domu, ka varonis cīņā vai nu nopelna sev slavu, nogalinot ienaidnieku, vai pats dāvina slavu savam pretiniekam, ja krīt ( skat.: Il., V, 653sqq; XIII, 326sqq; XVI, 619sqq ). Jebkurā gadījumā kaujas laikā tiek iegūta slava un tad, kad viens to zaudē kopā ar dzīvību, otrs to iegūst. Tas izskatās pēc savdabīga dabas likuma, kas labi iekļaujas antīkās dzīves un pasaules riņķošanas koncepcijā.

Var teikt, ka varonis tiek atpazīts citu starpā arī pēc savām slavas alkām. Par Ahilleju ir teikts, ka viņš “rāvās uz priekšu, lai slavu sev gūtu”( Il., XXI, 543 ). Faktiski, slava ir pats galvenais, pēc kā varonis tiecas un ko viņš ārkārtīgi baidās pazaudēt. Tādēļ Ahillejs, dzenoties pakaļ Hektoram apkārt Trojas mūriem ir aizliedzis saviem karavīriem šaut ar bultām uz Hektoru, jo baidījās, ka “slavu kāds varētu gūt un pats tad vairs būtu tik otrais” ( Il., XXII, 205sq ). Šeit parādās vēl viena raksturīga varoņu īpašība, kas izriet no viņu slavas kāres – tieksme vienmēr būt pirmajiem. Uzvara, pārākums pār citiem, pirmā vieta tādā vai citā lietā – ir nepieciešami slavas un pagodinājuma priekšnosacījumi. Tādēļ ir dabiski, ka varoņi attiecīgi tiek audzināti un visu mūžu dzīvo ar šo tieksmi uz pārākumu. Lūk, piemēram, kā Ahilleja tēvs mācīja savam dēlam varoņa stāju:

                     “Mācīja sirmgalvis Pelējs Ahillejam censties uz priekšu,

                      Nezaudēt vīrišķo drosmi un nostāties pāri pār citiem”

                                                                ( Il., XI, 782 – 783 )

Šie vārdi atkārtojas arī tad, kad likiešu varonis Glauks stāda sevi priekšā savam pretiniekam pirms divkaujas:

                  Esmu Hipoloha dēls; par tēvu es godāju viņu;

                    Mani tas sūtīja šurpu un mācību deva jo krietnu:

                    Visur un vienmēr būt krietnam, lai pārāks būtu par visiem,

                    Godāt tos slavenos senčus, kas bijuši drošākie vīri

                    Auglīgos Efiras laukos un plašajā Likijas zemē.

                    Tāda es dzimuma esmu un tādas man asinis dzīslās”.

                                                                           ( Il., VI. 206 – 211 )  

Būtībā tas ir varonības manifests īsā veidā, kurā autors norāda uz sava krietnuma svarīgākajām sastāvdaļām, kas ir laba izcelsme, laba audzināšana, pareizie dzīves orientieri, cieņa pret senčiem un tieksme pēc pārākuma, kas dod slavu un godu.

            Savukārt tas, no kā varoņi baidās, atrodas otrā vērtību polā, jau ar mīnusa zīmi, un tas ir kauns. Principā varoņiem bailes ir svešas – viņi droši skatās nāvei acīs, bet tam, kas nebaidās no nāves, nav vairs no kā baidīties. Taču tas, kas pakļauj dzīvi goda un slavas imperatīviem, neizbēgami baidās iekrist kaunā, kas apdraud gan viņa godu, gan slavu, gan statusu. Protams, tās vairs nav bailes šī vārda pierastā nozīmē, tas ir drīzāk morālas dabas stimuls, kas neļauj tādam cilvēkam zaudēt varoņa stāju. Tādēļ eposā bieži vien kritiskajos brīžos tiek atgādināts par kaunu, kas liek varoņiem saņemties un turēt savu pozīciju līdz galam. Kauna ideoloģija vislabāk izskan Agamemnona vārdos, ar kuru palīdzību viņš kritiskā brīdī centās iedvesmot ahajus cīņai:

                    Draugi, jel esat kā vīri! Lai drosmes jums netrūktu krūtīs!

                     Kaunēties nākas jums vienam no otra, kad iesākas cīņa!

                     Tur, kur ir valdījis kauns, būs kritušu mazāk kā dzīvu.

                         Bēgošiem slava nav lemta, nav glābiņa pārnākot mājās´.

                                                                          ( Il., V. 529 – 532 )

Tāpat arī citi, gan ahaju, gan trojiešu varoņi mudina viens otru uz cīņu, kauninot vai atgādinot par kaunu un vienmēr tāds atgādinājums stiprina drosmi tajos, kam tas ir veltīts ( Il., V, 785sqq; VII, 161sqq; VIII, 227sqq; XIII, 11sqq; XV, 501sq; XVI, 421sq; XVII, 334sqq ). “Odisejā”, kur kaujas situācija ir sastopama tikai dažreiz, par kaunu tiek atgādināts nepienācīgas, ētiski nepareizas rīcības gadījumos, piemēram, ja saimnieks ļauj citiem aizvainot ciemiņu savā mājā ( Od., XIII, 214 – 225 ), vai arī, ja netiek atriebts par tuvinieku noslepkavošanu ( Od., XXIV, 420 sqq ). Tajā pat laikā par kaunu ne tikai atgādina viens otram, par to atceras katrs varonis arī pats sevis priekšā, līdzīgi kā Odisejs, kurš, palikdams viens pret daudziem pretiniekiem kaujas laukā, uzmundrina sevi ar vārdiem: “vai man! Ko tagad lai sāku? Būs vienīgi negods, ja bēgšu, bīdamies lielāka pūļa” ( Il., XI, 404sq ). Un kad trojiešu uzbrukums piespieda ahajus jau pie pašiem kuģiem, kad likās, ka vēl mazliet un viņi neizturēs spiedienu un metīsies bēgt, tad, Homēra vārdiem “bailes tiem bija un kauns; cits citu tie cīnīties sauca”( Il., XV, 656sq ). 

Tātad, kauns kalpo gan par paškontroles, gan par sabiedriskās kontroles instrumentu. Citiem vārdiem, varonis ir atbildīgs gan savas sirdsapziņas priekšā, gan savas tautas priekšā. Krietnam cilvēkam sirdsapziņa dod pietiekoši spēcīgu motivāciju – viņam kā Odisejam ir kauns pašam sevis priekšā, bet nekrietnus cilvēkus, kā piemēram, Penelopes preciniekus, mobilizē tikai bailes krist kaunā tautas acīs, jo viņiem ir bail no sabiedriskā viedokļa ( Od., XVI, 375; XXI, 321sqq ). Principā ar šo viedokli ir jārēķinās absolūti visiem, un arī īstie varoņi nav brīvi no tā. Piemēram, Odiseja izdomātā stāsta varonis apgalvo, ka viņš bija spiests doties Trojas karā pret savu gribu: “nespējām atteikties mēs, jo saista mūs kopienas spriedums[33] ( Od., XIV. 235 – 239 ). Tātad, visiem kopienas locekļiem bija jārīkojas, atskatoties uz sabiedrisko viedokli un vissliktākais šādos apstākļos bija krist kaunā cilvēku priekšā. Tā ir parasta situācija mazās face to face tipa sabiedrībās, kur kolektīva spriedums faktiski kontrolē visu locekļu morālo stāju un uzvedību. Rezultātā šajā vidē veidojas indivīda atkarība no sabiedriskā viedokļa, kas spēlē dominējošu lomu. Zinātniskajā literatūrā tāda tipa kultūras, kur cilvēka uzvedību kontrolē kolektīva viedoklis, tiek dēvētas par “kauna kultūrām” ( shame cultures )[34]. Kauns un atbildības sajūta kopienas priekšā šajā sistēmā nosaka visu. Tādēļ ir dabiski, ka arī Homēra eposā kauna tēma ( aidōs ) ir viena no centrālajām[35]. Kauna esamība atšķir “labos” cilvēkus no “sliktajiem” un kalpo kā savdabīgs cilvēka krietnuma tests, tā ir obligāta norma visiem krietnajiem[36]. Tas viss ir labi zināms un plaši aprakstīts, bet gribas piebilst, ka saukt Homēra pasauli par “kauna kultūru” nav gluži pareizi, jo, kā jau teikts, kauns ir tikai viens pols, kas iespaido episko cilvēku rīcību, otrā polā ir tieksme pēc goda un slavas, kas ir ne mazāk stipra rīcības motivācija. Slava arī ir iespējama tikai sabiedriskā novērtējuma rezultātā un tādēļ varoņi cenšas apliecināt sevi publiski. Tātad, kolektīvs vienlaicīgi stimulē uz labiem darbiem un attur no sliktajiem. Šeit pozitīvie un negatīvie stimuli harmoniski mijiedarbojas, papildinot viens otru. Tādēļ pareizāk būtu teikt, ka tā bija “slavas un kauna kultūra”.

Uz slavas alkām un kauna bailēm dibinātais ētikas kodekss nosaka visu varoņu rīcību gan miera laikā, gan karā. Visspilgtāk tas izpaužas, protams, kaujas laukā, kur aristokrāti demonstrē un realizē savu varoņu dabu. Tur viņu pienākums ir cīnīties priekšējās rindās ( Il., XII, 321sqq; XIII, 269 – 271; Od., XVIII, 379 ) un sagaidīt savu nāvi ar seju pret to, nevis ar muguru ( Il., XIII, 278 – 291; XXII, 283 – 285 ). Cīnoties viņiem ir jāievēro nerakstīti goda kodeksa priekšraksti, jo, kur gods ir pirmajā vietā, tur galvenais ir nevis rezultāts, bet gan tā sasniegšanas veids. Aristokrātiska ideoloģija neļauj tiekties uz mērķi ar negodīgiem, zemiskiem līdzekļiem, tā nosaka atklātu, godīgu rīcību. Tādēļ varonis skaļi deklarē, ka viņam netīk uzbrukt pretiniekam slēpjoties un nemanāmi, bet gan tikai atklāti un godīgi ( Il.,VII, 242sq ). Tas tiek ievērots ne tikai vārdos, bet arī darbos. Kā piemērs tam ir Hektora un Ajanta divkauja, kas norisinājās atbilstoši visam bruņnieciskajam rituālam un, kad tā beidzās neizšķirti, varoņi atvadījās, apmainoties ar dāvanām ( Il., VII, 219 – 306 ). Galu galā varoņu mērķis ir gods un slava, nevis slaktiņš un nogalināšana. Karš ir tikai godu sacīkstes arēna, kur uz spēles tiek likta visaugstākā likme – varoņa dzīvība. Nevienam šeit nav mērķis “maksimāli sagraut ienaidnieka dzīvo spēku un materiālos resursus” – tas ir progresa un jauno laiku auglis… Homēra pasaulē kaujas lauks ir nevis masu slaktiņa vieta, bet goda un slavas atklāšanas vieta.  Atbilstoši šai ētikai varoņi ne tikai ievēro cīņas normas, bet arī izvēlas ieročus. Īsts varonis iziet kaujā bruņās, ar garu šķēpu un vairogu, jo viņš dodas tuvcīņā. Tālcīņas ieroci – loku ar bultām –  aristokrātu ētika vērtē izteikti negatīvi. Piemēram, kad Parīds ievaino Diomedu ar bultu, tas nikni kliedz viņam šādus vārdus:

                        Bezkaunīgs strēlnieks tu esi! Kam, pavedēj, lielais ar loku[37] ?

                       Ja jau tev bijusi drosme ar ieročiem iznākt pret mani,

                       Redzēsi drīzi, cik bultas un loki tev varētu līdzēt…

                                                                        ( Il., XI. 385 – 387 )

Tātad, īstais varonis uzskata loku par nekrietnu ieroci, un tas ir saprotams – šaut no attāluma var ikviens gļēvulis, kas baidās iziet atklātā cīņā ar varoni. Tas ir arī netaisnīgs cīņas veids, jo sliktajam dot priekšrocību pār labo. Līdzīgi Diomedam pret loku attiecas vēl viens ahaju lielais varonis – Ajants. Viņš aicina Teukru nolikt malā savu loku, paņemt rokās šķēpu un vairogu un iet tuvcīņā ( Il., XV, 470sqq ). Viens trojiešu varonis pat atklāti nožēlo, ka, dodoties karā, taupības nolūkos atstāja mājās savus zirgus ar kaujas ratiem un paņēma līdzi loku ar bultām; dusmās viņš pat sola tos salauzt un sadedzināt ( Il., V, 191 – 215 ). 

            Tomēr šķiet, ka viss teiktais vēl nespēj izskaidrot Homēra varoņu motivācijas būtību visā pilnībā. Viņu ētika nevarētu būt tik iedvesmojoša un mobilizējoša, ja tā nesakņotos kādās metafiziskās vērtībās un ideālos. Šajā gadījumā tas ir tas pats dievu svētītais varonības ideāls, tāds ideāls, kuram varoņi kalpo, tāds, kas veido viņu virspersonisko dzīves mērķi un jēgu. Tikai tāda mēroga ideālam ir iespējams veltīt un upurēt dzīvi. Tādēļ var teikt, ka Homēra varoņu gatavība nāvei sava ideāla dēļ ir viņu galvenā īpašība, tā ir tāda īpašība, kas padara viņus par varoņiem. Tas, kas nostājies uz varonības ceļa, zina, ka viņam jāsaglabā šī stāja jebkurā situācijā un jebkurā brīdī ir jābūt gatavam samaksāt par to ar savu dzīvību. Tā, piemēram, kad Odisejs pieņem lēmumu palikt kaujas laukā viens pats pret daudziem ienaidniekiem, viņš ir gatavs pieņemt savu nāvi ( Il., XI. 401 – 410 ). Citādi viņa pozīcija nemaz nav izskaidrojama. Tā ir ikviena varoņa pamatpozīcija, jo, kā teica tas pats Odisejs, varoņi ir tie, kuriem ir lemts “pārdzīvot drausmīgus karus, līdz visi mēs būsim pagalam” ( Il., XIV, 87 ). Šādā nostājā varonis apliecina savu gara brīvību, savu neatkarību no likteņa, kas viņam paredz nāvi. Toties tikai tādā veidā viņš arī sasniedz savu mērķi, kas ir gods un slava. Piemēram, kad mūžīgi skaistā nimfa Kalipso, gribēdama paturēt Odiseju pie sevis, kārdina viņu, piedāvājot nemirstību un bezrūpīgu dzīvi kopā ar sevi, norādot uz savu nenovīstošo skaistumu, kuram pretī nevar stāvēt novecojošais Penelopes skaistums, kā arī biedējot ar briesmām un pārbaudījumiem, kas sagaida varoni mājupceļā, Odisejs noraida viņas piedāvājumu, demonstrē stingru apņēmību par spīti visam doties uz mājām, un noslēdz savu runu ar vārdiem, kuri uzrāda viņa gatavību pieņemt likteni:

                      “Bet, ja nu tomēr kāds dievs mani satriektu[38] tumšajā jūrā,

                       Cietīšu tālāk, jo krūtīs ir sirds, kas rūdīta bēdās…”

                                                                          ( Od., V, 221 – 222 )

Vēlāk Odisejs atkārtoti apliecina savu apņēmību pieņemt likteni: “lai jel tā, Teiresij, notiek, kā lēmuši mūžīgie dievi” ( Od., XI, 139 ). Šādā varonības kontekstā liktenis figurē kā nāve, kā samaksa par labo un pareizo, t.i., par varoņa cēlo izvēli. Ja Odisejs izvēlētos palikt pie Kalipso, draudīgais liktenis vairs nebūtu aktuāls, bet tad Odisejs būtu pārvērties par mietpilsoni un zaudētu varoņa godu. Tā būtu realizējusies mietpilsoņa laime – bezrūpīga, labklājīga dzīve kopā ar mūžīgi skaistu, nenovecojošu sievieti, kuras seju neskar grumbas, bet ķermeni – celulīts, kuras labā nevajadzētu strādāt un pūlēties[39]…. Turpretī Odiseja izvēle ir balstīta ētikā un ideālos principos, kuru dēļ viņš ir gatavs riskēt un samaksāt ar savu dzīvību, ja liktenis to prasītu. Tieši šādā veidā tiek realizēts viņa varonības ceļš.

            Saprotams, ka varoņa liktenīgā izvēle vispilnīgāk izpaužas kaujas laukā.

Kad Hektors savā pēdējā kaujā sadūšojās nostāties pretī Ahilejam, viņš teica, ka ir gatavs uzņemt pretinieka šķēpu savās krūtīs, kā tas pienākas varonim, ja tāda ir dievu griba, bet, tajā pat laikā vēl arī pats izteica draudu Ahilejam ar savu ieroci ( Il., XXII, 278 – 286 ). Tādā veidā viņš apliecināja, ka dievu vai likteņa griba viņam vēl nav zināma, ka viņš to pieņem jebkurā gadījumā un ir gatavs izpildīt savu varoņa pienākumu līdz galam. Viņš mirst ar izpildīta pienākuma un topošas slavas apziņu, kā tas ir labi redzams viņa pēdējos vārdos:

                                      ….. Ļauns liktenis panāk nu mani.

      Tomēr es nebūšu kritis bez cīņas un gluži bez slavas,

      Bet gan ko darījis esmu, lai pēctečiem būtu ko dzirdēt”

                                                      ( Il., XXII, 304 – 305 )

Taču Ahilejs kā lielākais eposa varonis visvairāk iemieso sevī arī šo varonības pozīciju kā uzticību savam ideālam iepretī un par spīti savam liktenim. No savas mātes, dievietes Tetīdas viņš zina par sava likteņa divām iespējām – izaicināt Hektoru uz divkauju un pašam iet bojā, vai izvairīties no tās un dzīvot ilgus gadus dzimtenē ( Il., IX, 411 – 416; XVIII, 94sqq ). Ahilejs ir varonis, tādēļ viņa izvēle ir jau iepriekš zināma – ne mirkli nešauboties viņš izvēlas varoņdarbu, drīzu nāvi un mūžīgu slavu. Paziņojot mātei par savu lēmumu, viņš pasaka tai pašu galveno:

                    “Bet nu es iešu, jo gribu jau drauga slepkavu sastapt,

                     Hektoru! Likteņa nolemto nāvi es gaidīšu tikai[40]

                     Tobrīd, kad gribēs to Zevs un pārējie mūžīgie dievi.

                     Nāve nevienam nav gājusi garām, pat Hērakla spēkam,

                     Bet gan to liktenis lieca un Hēras drausmīgās dusmas.

                     Gluži tā es, ja likteni tādu man lēmuši dievi,

                     Gulēšu kritis, bet tagad sev iegūšu raženu slavu.”

                                                                (Il., XVIII, 114 – 121 )

Būtībā šis teksts arī ir patiesais varonības manifests – šeit varonis apliecina gatavību par varoņdarbu samaksāt ar savu dzīvību, uzrāda savu paraugu – leģendāro Hēraklu, un nosauc savu gala mērķi – “mirdzošo slavu”. Galvenais moments šajā runā ir tieši varoņa gatavība saņemt savu nāvi. Situācijā, kurā tagad atrodas Ahillejs, viņam nav citas izvēles, ja vien viņš grib saglabāt varoņa statusu. Palikt par varoni šeit nozīmē izvēlēties varoņdarbu un drīzu nāvi. Ikviens cits lēmums būtu nozīmējis atteikšanos no varonības un iepriekšējo nopelnu izdzēšanu. Visi saprot, ka atstāt Patrokla līķi Hektora rokās būtu Ahilejam tāds kauns, no kura viņš nekad nenomazgātos ( Il., XVIII, 175sqq ). Tādēļ Ahilleja izvēle ir jau “ieprogrammēta” viņā no goda un slavas idejām, t.i., no visas varoņu ideoloģijas. Liktenim šeit nav nekādas teikšanas, viņš nenosaka varoņa rīcību, bet gan tikai pasludina divas iespējas, izvēle starp kurām ir paša varoņa ziņā. Viņš pats deklarē savu gatavību nāvei kaujas laikā, tajā brīdī, kad atsakās uzklausīt Priama dēla Likaona lūgumu pēc apžēlošanas:

             „Mirsti tu arī, mans mīļais! Kam raudi patlaban tik žēli?

              Patrokls jau arī ir miris, kaut bija daudz labāks par tevi.

              Raugies uz mani, kāds esmu, cik skaists un cik varens pēc skata.

              Slavena tēva dēls esmu, un dieviete māte ir mana,

              Bet arī man jau ik brīdi draud nāve un liktenis bargais.

              Vai tas būs rītā vai vakarā vēlu, vai pusdienas laikā,

              Tomēr man arī kāds naidnieks drīz dzīvību nolaupīs cīņā,

              Izmezdams šķēpu pret mani vai raidīdams šautru ar stiegru!”

                                                                 ( Il., XXI, 106 – 113 )

            Ahileja apņemšanās iet varoņa ceļu līdz galam tika pārbaudīta divas reizes. Pirmo reizi tas notika brīdī, kad viņa paša dievišķais zirgs pareģoja viņam drīzu nāvi, uz ko Ahilejs atkal apliecināja savu nelokamu gatavību mirt, izpildot varoņa pienākumu līdz galam ( Il., XIX, 420 – 423 ). Otro reizi, kad uzvarētais Hektors pareģoja viņam tuvu nāvi, uz ko Ahilejs atbildēja tikpat pārliecinoši kā vienmēr:                                                                

                 “Mirsti nu! Likteņa nolemto nāvi es gaidīšu tikai[41]

                  Tobrīd, kad gribēs to Zevs un pārējie mūžīgie dievi.”

                                                           ( Il., XXII, 365 – 366 )

Šādu gatavību samaksāt ar savu dzīvi par uzticību varoņa ideālam uzrāda arī citi varoņi  – gan Hekors ( Il., XXII, 25 – 91 ), gan Patrokls ( Il., XVI, 80 – 100, 684 – 711, 784 – 857 ), gan arī citi, mazāk slaveni karotāji ( Il., XIII, 663 – 672 ). Visiem viņiem ir viena balva – nāve un slava.

Tas viss nozīmē ne tikai to, ka varonis vienmēr ir gatavs nāvei, un ka šī gatavība iet pa priekšu jebkurai viņa rīcībai. Tas nozīmē arī to, ka tādā veidā viņš gūst uzvaru pār likteni, jo rīkojas tā, it kā likteņa nemaz “nebūtu bijis”[42]. Citiem vārdiem sakot, viņš ignorē likteni, izrādot uzticību savām vērtībām, t.i., varoņa ideālam. No tā izriet, ka šo ideālu viņš vērtē augstāk par savu dzīvību, un sadursmē starp likteni un ideālu izvēlas ideālu. Tātad, pats galvenais varoņu ētikā ir tas, ka varonis paceļas pāri ikdienai un sāk kalpot ideālam, kas viņam ir pašpietiekams un pārāks par visu citu, par visu to, ko ierindas cilvēks, mietpilsonis, uzskata par savas eksistences mērķi un jēgu: labklājību, ģimeni, mierīgu dzīvi utt. Varonim pārāks par visu ir gods, un kalpo viņš savam krietnuma ideālam, kuram vajadzības gadījumā tiek upurēta arī paša dzīve. Tātad, ideāls ir stiprāks pat par nāves bailēm, un tas nozīmē to, ka varonis sākas tur, kur beidzas bailes, pirmkārt nāves bailes. Taču šīs bailes beidzas tikai tur, kur dzīvei ir cēls, metafiziskas dabas mērķis. Tieši šāds mērķis dara varoņus gatavus nāvei, un šī gatavība padara viņus iekšēji brīvus, tik brīvus, ka ar savu gribu un savu izvēli viņi pārvar likteņa varu. Galu galā brīvs ir tikai tas, kurš ir atbrīvojies no bailēm, tādā veidā iegūstot neatkarību no ārējiem apstākļiem. Savukārt, tas ir iespējams tikai tad, kad cilvēkam ir tīra sirdsapziņa. Un tīru sirdsapziņu viņš iegūst, tikai rīkojoties pēc tā principa, ko var uzskatīt par visas pasaules aristokrātijas kredo: “dari, kas pienākas un lai notiek, kas notikdams”[43]. Tas nozīmē, ka viņš ir pārliecināts par savas rīcības atbilstību morāli ētiskajam ideālam. Tas tad arī ir patiesais varonības ceļš, kuru apdzied nemirstīgais Homēra eposs…         

           

 

 

[1] Skat.: Андреев Ю. В. Цена свободы и гармонии. Несколько штрихов к портрету греческой цивилизации. Спб., 1999. С. 168, 173; Сапронов П. А. Культурология. Спб., 1998. С. 192.

[2] Meyer E. Geschichte des Altertums. Bd. 3. Darmstadt, 1954. S. 279; Spahn P. Mittelschicht und Polisbildung. Frankfurt / Main, 1977. S. 39; Stein – Hölkeskamp E. Adelskultur und Polisgesellschaft. Stuttgart, 1989S. 44 –  69; Ulf Ch. Die homerische Gesellschaft. Materiallien zur analytischen Beschreibung und historischen Lokalisierung. München, 1990. S. 222; Welwei K. – W. Polisbildung , Hetairos – Gruppen und Hetairien / Gymnasium, 1992. Bd. 99. S. 108; Barcelo P. Basileia, Monarhia, Tyrannis. Stuttgart, 1993. S. 69; Walter U. An der Polis teilhaben. Stuttgart, 1993. S.33, 41. Visspilgtāk šis uzstādījums izpaudās, protams, marksistiskajā zinātnē, kur radās pat tāds apgalvojums, ka grieķu aristokrātu varonīgās ģenealoģijas pamats bija viņu bagātība, zemes, lopu, vergu un vērtību daudzums ( Колобова К.M. К вопросу о возникновении Афинского государства // ВДИ, 1968. С. 4, 51. ) Taču man ir grūti iedomāties, kādā veidā lopu daudzums var veidot ģenealoģiju…

[3] Piem.: Barcelo P. Op. Cit. S. 57; Walter U. Op. Cit. S. 41.

[4] Basilejs (grieķu baisleus ) – ķēņiņš, vadonis.

[5] Šajā rindiņā A. Ģiezena tulkojums ir mainīts. Viņš šo vietu ir iztulkojis šādi: “Tāpēc, ka priekšējās likiešu rindās redz dūšīgos likiešu pulkus.” Homēra tekstā ir daudz skaidrāk izteikta doma, ka viņi cīnās pirmajās likiešu rindās: „epei lykoisi meta prōtoisi mahontai”.

[6] Šeit un turpmāk citāti no Homēra tiek sniegti A. Ģiezena tulkojumā

[7] Sīkāk par temenu kā par balvu skat.: Donlan W. Hoemric temenos and the Land Economy of the Dark Age // Museum Helveticum 1989. Vol. 46. P. 129sqq; Arnheim M.Aristocracy in Greek Society. London, 1977. P. 29f.

[8] Ārējais izskats un apģērbs Homēram kalpo par cilvēka iekšējās būtības raksturojošiem elementiem: varoņi ir skaisti, viņi nēsā apģērbu no lauvas ādas, bet zemākas dabas cilvēki ir neglīti un viņi valkā vilkādas kažoku, kā Dolons. Skat.: Il., II, 216 – 219; XVIII, 318sqq;  XX, 164; V, 550sqq, 783; X, 297, 23sq, 177; XI, 72sqq.; XVI, 156 – 165; XVII, 61, 109, 133 etc.

[9] Vispār tā ir nopietna historiogrāfiska problēma, kas traucē mums adekvāti izprast citu laiku kultūras – skat. par to: Гуревич А. Я. От истории ментальности к историческому синтезу // Споры о главном. Дискуссии о настоящем и будущем исторической науки вокруг французской школы ”Аннналов”. Москва, 1993. С. 23; Salīdz.: – “Vēsture ir jāatbrīvo no pētnieka  māņticīgajiem uzskatiem” – Шпенглер O. Закат Европы. Т.1. Новосибирск, 1993. С. 157.

[10] Хейзинга Й. Homo ludens. В тени завтрашнего дня. Пер. В. Ошиса. М., 1992. С. 216.

[11] Сапронов П.A.  Феномен героизма. Спб., 200ш. С. 177.

[12] Turpat. Lpp. 177, 188, 199utt.

[13] Turpat. Lpp. 185 – 189.

[14] Skat.: Adkins A. Merit and Responsibility. A Study in Greek Values. Oxford, 1960. P. 31sqq; Dodds E. The Greeks and Irrational. Berkeley, 1966. P. 7sqq, 17sqq; Snell B. Die Entdeckung des Geistes. Göttingen, 1980. S. 35ff;  ЯрхоВ. Вина и ответственность в гомеровском эпосе // ВДИ, 1962, 2. С. 13слл; Он же: Проблема ответственности и внутренний мир гомеровского человека // ВДИ, 1963, 2. С. 46слл.

[15] Dodds E. Op. Cit. P. 17; Snell B. Op. Cit. S. 35f.

[16] Detalizētu piemēru izlasi un analīzi skat.: ЯрхоВ. Проблема ответственности... С. 56 – 62.

[17] Skat.: Лосев А. Ф. Гомер. Москва, 1996. С. 178слл.

[18] Sīkāk skat.: ЯрхоВ. Вина и ответственность… С. 21- 25.

[19] Turpat. Lpp. 22.

[20] Ate – Zeva meita, dieve, kas aptumšo cilvēku prātus un grūž viņus postā. Viņa iemieso neprātu un apsēstību.

[21] Piemēram: Dodds E. Op. Cit. P. 16sq; ЯрхоВ. Вина и ответственность… С. 14.

[22] Īstenībā tekstā šeit stāv nevis “sirds” ( kardia ), bet frēn – īpatnējs vārds, kas apzīmē gan cilvēka ķermeņa daļu – “krūtis”, “diafragma”, gan garīgās dzīves un emociju centru, ko parasti tulko pēc konteksta kā “sirds”, “dvēsele”, “prāts”, “doma”, kaut gan parasti “prāts” tiek apzīmēts ar citu vārdu – nous ( skat.: ЯрхоВ. Проблема ответственности… С.49 ).Visos minētajos gadījumos Agamemnons lieto tieši šo vārdu, arī tur, kur tulkojumā ir teikts, ka Zevs viņam atņēma “prātu” (Il., XIX, 137 ). Man liekas, ka šis vārds šeit nav nejaušs un apzīmē nevis gluži prātu, bet to iekšējo saviļņojumu, to emociju, kuru tā laika grieķu doma lokalizēja krūtīs. Prāts ir tieši tas, kas pielaida kļūdu, paklausot šai dievu aptumšotajai emocijai.

[23] Viņa sirds varēja būt „noskumusi’ ( Il., IX, 119 ), kā viņš pats izteicās, tādēļ, ka viņš bija spiests atteikties no savas godīgi karā nopelnītās balvas – gūsteknes Hriseīdas . Lai kompensētu šo zaudējumu, Agamemnons nolēma atņemt citu gūstekni Ahillejam, dēļ kā viņu starpā arī izcēlās liktenīgais naids ( Il., I, 9 – 305 ).

[24] “Liktenis palīdz drosmīgajiem”.

[25] Šī “daļa” atklāj mums likteņa personificēto dimensiju, kas vēl neparādās skaidri Homēra eposā, taču visai spilgti izteikta Hēsioda daiļradē, kur ir attēlotas trīs likteņa dieves – Moiras, kas auž cilvēka mūžu. Savukārt, šīs likteņa personifikācijas pieder, acīmredzot, kopējam indoeiropiešu mantojumam un šajā sakarā atgādina analoģiskas latviešu personifikācijas – Laimu, Kārtu, Dēklu.

[26] Sīkāk par to skat.: Горан В. П. Древнегреческая мифологема судьбы. Новосибирск, 1990. С. 222 – 23; Лосев А. Ф. Указ. Соч. С. 382 – 388.

[27] Tas ir atkal tas pats arhaiskais tēls, kas parāda likteni kā vilnas kamolu, kas tiek austs uz dieviešu ceļiem ( klēpī ). Šis tēls izsenis piesaista pētnieku uzmanību: Onians R. The Origins of European Thought about theBody, the Mind, the Soul, the World, Time and Fate. Cambrige, 1954. P. 303 – 309, 333qs; Горан В. П. Указ. Соч. С. 195слл; Лосев А. Ф. Указ. Соч. С. 386сл;

[28] Сапронов П. A. Феномен героизма… С. 193.

[29] Turpat. Lpp. 182.

[30] Skat. Piemēram: Rūmniece I. Pindars un kalokagatija // Kentaurs XXI, 43, 2007. Lpp. 19.

[31] Protams, tam ir arī sociālais aspekts – jo vairāk varonis tuvojas šim ideālam, jo augstāku pakāpienu sociālajā hierarhijā viņš ieņem – skat.: Welwei K. – W. Adel und Demos in der fühen Polis // Gumnasium, 1981. Bd. 88. Heft 1. S. 2; Patzek B. Homer und Mykene. Mündliche Dichtung und Geschitsschreibung. München, 1992. S. 133.

[32] Гуревич А.Я. Индивид и социум на средневековом Западе. Москва, 2005. С. 147.

[33] A. Ģiezena tulkojumā šeit ir: “jo bijos no dažādām tenkām”. Grieķu tekstā nav teikts par bailēm un tiek lietots izteiciens dēmou phēmis, kas apzīmē “ tautas baumas”, “tautas viedokli”. Būtībā tas ir tas pats sabiedrības viedoklis, kas spiež varonim paklausīt tautas gribai, jo varonis apgalvo, ka viņam ir jāpakļaujas “smagajam” tautas viedoklim ( halepē d’ ehe dēmou phēmis ).

[34] Adkins A. Op. Cit. P.48sq; Dodds E. Op. Cit. P. 17sqq; Walter U. Op. Cit. S.69; Зайцев А. Я. Культурный переворот. в древней Греции. в VII – V вв. до н. э. Ленинград, 1985.С. 81.

[35] Van Wees H. Status Warriors. War, Violence and Society in Homer and History. Amsterdam, 1982. P. 67sq.

[36] Ярхо В. Вина и ответственность… С. 9.

[37] A. Ģiezenam šajā vietā ir: “lielais ar stopu”. Vārds “stops” ir nomainīts pret “loku”, lai nerastos asociācijas ar viduslaiku arbaletu.

[38] A. Ģiezena tulkojumā šeit stāv : „man uzbruktu tumšajā jūrā”. Tulkojums ir mainīts, jo vārds rhaiō nozīmē „sist”, „satriekt”, „iznicināt” „sagraut”, nevis tikai uzbrukt. Turklāt, ciešamā kārtā šis vārds nozīmē konkrēti „iet bojā”, bet ciešamās kārtas divdabis apzīmē tieši bojāejošo uz jūras. Tas nozīmē, ka Odisejs rēķinās nevis tikai ar kāda dusmīga dieva uzbrukumu, bet arī ar savas nāves iespēju. Tāpat arī vārds „tomēr” šeit ielikts „atkal” vietā, jo grieķu adverbs au pieļauj zināmu divdomību un var tikt tulkota gan kā „atkal”, gan kā „tomēr”, turpretī”, „no otras puses”. Manuprāt, šajā kontekstā ir jāliek „tomēr” vai „turpretī”, jo šajā vietā ir pretnostatījums – Odisejs pretnostata Kalipso piedāvājumam savu apņēmību doties uz mājām.

[39] Ir ļoti zīmīgi, ka grieķu kultūras pirmsākumos ir ielikta jau tik liela ģimenes vērtība – varonis tiecas atbrīvoties no mūžīgi skaistas sievietes, lai atgrieztos pie savas mirstīgās sievas, par kuru droši zina, ka divdesmit gadu laikā viņa ir novecojusi. Episkā varoņa rīcībai ir normatīvs raksturs, tas ir kultūras paraugs un to aizmirst daudzi mūsdienu ideologi , kas senajā Grieķijā vēlas redzēt tikai pederastiju un sieviešu diskrimināciju… 

[40] Oriģinālā nav teikts „tikai” – tur Ahilejs vienkārši paziņo, ka ir gatavs saņemt nāvi jebkurā brīdī, kad to lems Zevs un citi dievi.

[41] Arī šeit Homēram nav nekāds „tikai”. Ahilejs šeit vienkārši apstiprina savu gatavību mirt jebkurā brīdī.

[42] Сапронов П. Феномен героизма… С. 99сл.

[43] Nav nejauši, ka līdzīgas vērtības un līdzīgu attieksmi pret dzīvi mēs atrodam ne tikai viduslaiku Eiropā, bet arī Japānā, samuraju kultūras apstākļos. Un zīmīgi, ka tur pamācības samurajiem sākās ar domu par ik mirkļa gatavību nāvei – skat.: Клири Т. Кодекс самурая. Современный перевод «бусидо сосинсю» Тайры Шигесуке. Пер. Лаврова Н. Н. Москва, 2001. С. 33слл.  

 

 

 

 

 

 

 


 

Tertulliāns

Posted by on Tuesday, 27 October, 2009

RavennaHarijs Tumans

MIESISKUMS VAI GARĪGUMS?

KULTŪRU KONFLIKTS TERTULLIĀNA SPOGULĪ

Publicēts: Kentaurs XXI, 2007, Nr. 43. Lpp. 28 – 38.

 

            Vispirms daži vārdi par pašu Tertulliānu. Diemžēl, par apoloģēta dzīvi mums ir pārsteidzoši maz datu, neskatoties uz to, ka viņa literārais mantojums ir visai liels un antīkā laikmeta kristiešiem viņa teksti bija labi pazīstami. Pat viņa dzīves dati mums nav zināmi un šodien tiek minēti diezgan plašā diapazonā: dzimšana – no 150. līdz 170. g., miršana – no 220. līdz 240. g[1]. Tātad, Kvints Septīmijs FlorentsTertulliāns piedzima Kartāgā, romiešu virsnieka ģimenē ( tēvs bija prokonsulārais centurions[2] ). Viņš ieguva labu retorisku un juridisku izglītību, kādu laiku dzīvoja Romā un, iespējams, darbojās tur kā profesionāls jurists ( Euseb. II, 2; Dig. XXIX, 1, 23; 2, 30 ). Šis pēdējais fakts dažkārt tiek apstrīdēts[3], taču droši var apgalvot, ka viņš labi pazina jurisprudenci. Katrā ziņā, viņa tekstos var gan sajust juridisko garu, gan atrast piemērus no tiesiskās prakses ( De cultu, II, 2, 4; skat.: skat. 8. atsauci latviskā tulkojumā ). Atgriežoties Romā, Tertulliāns kļuva par kristieti, apprecējās[4] un, iespējams, ieņēma arī presbitera amatu baznīcā[5]. Mūža pēdējā posmā viņš pievērsās montānistu[6] sektai, taču vēlāk to pameta un dibināja pats savu sektu, kuras paliekas ( tertullianistae ) saglabājās līdz pat Augustīna laikiem ( August. De hairesis, 86. ). Par Tertulliāna raksturu var spriest no viņa darbiem – tie rāda mums monolītu, ārkārtīgi spēcīgu un dedzīgu personību, cīnītāju visa sava mūža garumā. 

            Tertulliāna literārais mantojums ir ievērojams – līdz mūsu dienām ir saglabājies 31 traktāts, par kuru autentiskumu nav nekādu šaubu, bez tam vismaz 13 nozaudēti teksti, kuri ir pazīstami pēc nosaukumiem. Pēc būtības Tertulliāns ir polemists, un visos viņa darbos ir jūtams cīņas spars. Polemiskais gars noteica viņa rakstīšanas stilu, kas ir izteikti emocionāls un kaislīgs. No vienas puses šo stilu iespaidoja tādi klasiskie oratori un rakstnieki kā Cicerons, Seneka un citi[7], taču no otras puses, tas jūtami atšķīrās no klasiskajiem paraugiem – bija smags, “nepareizs” un dažviet pat grūti saprotams. Jau Laktancijs ir atzīmējis, ka Tertulliāna valoda ir smaga, ne pārāk smalka un pat “tumša” ( Lact. Divin. V, 1. ). Eduards Nordens, liels antīkās retorikas pazinējs, apgalvoja, un tam nevar nepiekrist, ka Tertulliāns ir vissmagākais autors latīņu literatūrā, kurš uzstāda lasītājam ārkārtīgi nežēlīgas prasības[8]. Tik tiešām, tulkot viņu ir neparasti grūti[9], taču, kad tulkotājam ir izdevies izurbties cauri “tumšajām” vietām un salikt tulkojumu kopā, viņš tiek apbalvots, iegūstot ļoti izteiksmīgu, gudru, asprātīgu, emocionāli piesātinātu un kaislīgu tekstu. Turklāt, nav iespējams ignorēt Tertulliāna nopelnus kristīgās latīņu valodas izveidē, kas tapa lielā mērā pateicoties viņa ieviestajiem loģiskajiem un semantiskajiem neoloģismiem[10]. Šajā ziņā viņš pamatoti tiek salīdzināts ar Ciceronu, kurš savā laikā izveidoja filozofijas latīņu valodu[11].

            Tertulliāns dzīvoja laikmetā, kad kristietībai nācās izturēt lielu spiedienu un periodiskas vajāšanas no laicīgās / pagāniskās Romas impērijas puses. Ja fiziskus uzbrukumus kristieši pacieta nepretojoties, tad pret ideoloģiskajiem uzbrukumiem tie aktīvi aizstāvējās, atmaskojot apmelojumus, noraidot pārmetumus, skaidrojot savu mācību un apkarojot herēzes, kas toreiz auga kā sēnes pēc lietus. Šādos apstākļos pirmie kristīgie rakstnieki neizbēgami kļuva par apoloģētiem. Tertulliāns bija viens no viņiem, jo, kā jau teikts, viņam piemita cīnītāja daba. Vēl vairāk, viņš piešķīra apoloģētikai jaunu asumu – viņš bija pirmais, kurš ne tikai aizstāvēja savu ticību, bet pārgāja uzbrukumā, apsūdzot pašus apsūdzētājus. Atšķirībā no grieķu apoloģētiem, kuri galvenokārt pievērsās teorijas jautājumiem, Tertulliāns ar savu īsteni romisko pragmatismu nodarbojās ar pretinieku argumentu atspēkošanu juridiskā un praktiskā laukā. Šī apoloģētiskā līnija caurstrāvo visu viņa daiļradi, un tieši šī tēma padara viņa uzstāšanos dedzīgu, sarkastisku un kaislīgu. Ar apoloģētiku viņš nodarbojās gan speciālos sacerējumos ( “Apoloģētiks”, “Pagāniem”, “Skapulam” un citi, kur bieži vien pirmais vārds nosaukumā ir “pret” – “Pret valentiniāņiem” utt .), gan arī citos, pastorāla rakstura traktātos, pie kuriem var pieskaitīt arī darbu “Par sieviešu rotājumu”, kura fragmenti šeit tiek piedāvāti. Blakus apoloģētikai viņš pievērsās teoloģijai, kur viņa devums visvairāk izpaudās tādās nozarēs kā trinitātes ideja ( “Pret Prakseju”, “Pret Hermogēnu” un citi ) un kristoloģija ( “Par Kristus miesu”, “Par miesas augšāmcelšanos” un citi ). Tertulliāns nav atstājis vienotu sistemātisku mācību, dažas viņa idejas vēlāk tika atzītas par nekanoniskām, taču viņš deva nopietnu un radošu impulsu kristīgās domas attīstībai. Tomēr visspilgtāk viņa talants izpaudās apoloģētikā un garīgajā audzināšanā. Traktāts “Par sieviešu rotājumu” lieliski raksturo viņu tieši kā kristīgās dzīves skolotāju.

            Viena no centrālajām tēmām, kas spilgti manifestējas gan sacerējumā “Par sieviešu rotājumu”, gan visā Tertulliāna daiļradē, ir vecās un jaunās pasaules konflikts. Veco pasauli viņa darbos iemieso Romas impērija, jauno – kristietība. Tertulliāns ir labi pazīstams kā vecās kultūras skarbs kritiķis un noliedzējs. Ir slaveni vairāki viņa dedzīgi izteicieni par šo tēmu: “Kas ir kopīgs starp filozofu un kristieti? starp Grieķijas skolnieku un Debesu skolnieku? starp patiesības meklētāju un mūžīgās dzīves meklētāju?” ( Apol., 46 ). Vai arī: “Ko Atēnas – Jeruzalemei? Ko Akadēmija – Baznīcai?” ( Praescr., 7. ). Tajā pat laikā Tertulliāns, pateicoties savai izglītībai, pats bija piesūcies ar antīko kultūru – viņš perfekti zināja antīko filozofiju, literatūru un reliģiju. Pētnieki jau sen ir atklājuši lielu stoicisma filozofijas iespaidu viņa daiļradē[12], kā arī saskaitījuši viņa darbos daudzas tiešas un netiešas atsauces uz antīkajiem autoriem[13]. Tas nozīmē, ka antīkās kultūras noraidījums viņa darbos bija ne tikai apzināts un reflektēts, bet tā bija arī izciesta pozīcija, kuras dēļ, ļoti iespējams, viņam kādreiz nācās pārvarēt pašam sevi. Taču tad, kad viņš nostājās uz šīs noraidošās pozīcijas, viņš kļuva par skarbu un nežēlīgu kritiķi. Tajā pat laikā šis kultūru konflikts, kuru Tertulliāns apzināti saasina, ir ne tikai sadursme starp divām atšķirīgām kultūrām, bet tam ir vēl viena dimensija, kas ļauj raksturot to kā antīkā tradicionālisma un modernisma konfliktu.

Kā zināms, laikā, kad teoloģiskā doktrīna vēl tikai veidojās, kristietības smaguma centrs atradās ētikas plāksnē, jo ētika veidoja tos jaunos dzīves pamatus, kuriem bija jānodrošina ticīgo dzīve atbilstoši jaunajai soterioloģijai. Jaunie ētiskie principi uzstādīja ļoti augstas prasības tikumības jomā, taču savā būtībā tas nebija nekas jauns. Jauns bija kristīgais saturs, bet morāles vērtības bija sen pazīstamas. Tas ir labi redzams Tertulliāna darbos – viņa propagandētais kristīgās dzīves tikumiskais ideāls savos pamatos sakrīt ne tikai ar stoicisma filozofiju, bet arī ar klasiskajiem antīkās ētikas ideāliem. Pašlaik nav laiks un vieta, lai runātu par visu Tertulliāna ētisko sistēmu, bet priekšstatu par to mēs varam gūt no tā sievietes ideāla, kas ir iezīmēts dotajā sacerējumā. Tā kā sievietes tēma ir viena no centrālajām katrā ētiskā sistēmā, tajā neizbēgami atspoguļojas galvenās kultūras vērtības.

            Tertulliāna sievietes ideāls ir dievbijīga, krietna sieviete, kuras skaistums vispirms ir viņas tikumība un tikai pēc tam ārējais izskats, kura ģērbjas un uzvedas pēc iespējas neuzkrītošāk un apzinīgi pilda sievas un namamātes pienākumus. Tertulliāns iesaka viņai būt paklausīgai vīram, nodarboties ar vilnas aušanu un uzturēties mājās ( De cultu, II, 13, 7 ). Kā zināms, klasiskais antīkās sievietes ideāls ir tieši tāds pats! Jau grieķu traģēdijā mēs atrodam norādes uz to, ka sievietes īstais rotājums ir viņas tikumība ( Eirip. Androm., 205 – 209; Eirip. Oid., fr. 909 ). Taču vislabāk šo sievietes ideālu ir aprakstījis Ksenofonts savā “Mājsaimniecībā”. Šajā darbā viņš attēlo ideālu sievu, kura ir paklausīga, krietna un tikumīga, viņa ir čakla mājsaimniece, kura lielākoties uzturas mājās, pārvalda visu tās dzīvi, nodarbojas ar aušanu un citiem darbiem ( Xen. Oec., 7, 32 – 41; 10, 10 – 12 ). Vēl vairāk: Ksenofonts nosoda sievas mēģinājumu izskaistināt savu ārieni ar kosmētikas un augstpapēžu kurpju palīdzību. Kad viņas ideālais vīrs ieraudzīja savu ideālo sievu tādā veidā izpušķotu, viņš viņu maigi norāja un pamācīja, ka nevēlas, lai sieva censtos viņu apmānīt ar šiem ārējiem līdzekļiem, jo īstenais skaistums ir viņas dabiskais ķermenis, ko dara skaistu veselīgs darbs, nevis mākslīgi izskaistinājumi (Xen. Oec., 10, 1 – 13 ). Tāpat kā Tertulliāns, kas uzskata krāsotus sievietes matus par sasmērētiem ( De cultu, II, 6, 1 ), tā arī Ksenofonts kosmētikas lietošanu sauca par “sasmērēšanos” ( Xen. Ibid., 10, 5 ). Tas nozīmē, ka abi autori skaistumu saskata dabiskumā, tikai Ksenofonts šo dabiskumu piedēvē pašai dabai, bet Tertulliāns – Dievam ( “Kas mums piemīt no dzimšanas, tas ir Dieva darbs. Tas, kas tiek pievienots klāt, ir velna darbs” – De cultu, II, 5, 4 ). Tātad tas, ko vēlas Ksenofonts no savas ideālās sievas, principā ir tas pats, ko vēlas Tertulliāns no labas kristietes. Atšķirība ir tā, ka Ksenofonts par dabiskā skaistuma kopšanas līdzekli uzskata pirmkārt veselīgu darbu, bet Tertulliāns – tikumību, pirmais akcentē ārējo, otrs – iekšējo faktoru. Tertulliānam tas liekas tik būtiski, ka savu sacerējumu viņš noslēdz ar aicinājumu sievietēm būt dabiski skaistām – ar savu tikumību.

            No minētajiem piemēriem mēs redzam, ka abi ideāli savā būtībā saskan. Līdz ar to rodas jautājums par minēto kultūru konflikta cēloņiem un būtību – ja ētiskie ideāli sakrīt, tad kāpēc ir konflikts? Kādēļ tik asa Romas kritika no Tertulliāna puses? Pētnieki jau sen mēģina izprast viņa Romai naidīgo patosu, taču meklējot atbildes tikai šaurā sociāli – ekonomiskā reālitātē, ir spiesti izdomāt un “pievilkt aiz matiem” dažādus mākslīgus izskaidrojumus, piemēram, Tertulliānam tiek piedēvēts “pūniešu nacionālisms” un pat separātisks noskaņojums[14]. Tomēr, to nevar pierādīt no Tertulliāna tekstiem, to var tikai “piedomāt klāt”, nemaz jau nerunājot par to, ka tā laika Kartāgā nebija iespējams nekāds nacionālais separātisms jau tādēļ vien, ka to apdzīvoja nevis kādreizējā vietējā pūniešu tauta, kuru romieši likvidēja trešā pūniešu kara rezultātā, bet gan tipiska tā laika kosmopolītiska publika – romieši, grieķi un daudzu citu tautu pārstāvji, tai skaitā vietējie. Tātad, izskaidrojums ir jāmeklē nevis šauros sociāli-ekonomiskos / politiskos faktos un apstākļos, bet kultūras dzīvē un tās izpratnē. Tādā gadījumā izrādās, ka izskaidrojums ir ļoti vienkāršs – tā romiešu un grieķu kultūra, kuru pazina un pret kuru vērsās apoloģēts, nebija vairs tā kultūra, kas kādreiz.

Visas kultūras aug, attīstās un noveco, un senā Grieķija un Roma nav izņēmums. Savā attīstībā senie grieķi un romieši nogāja garu ceļu no vienkāršas, patriarhālas, tradicionālas sabiedrības ar stingru morāli un ētiku, līdz modernā tipa urbanizētai sabiedrībai, kurā ir izjukuši vecie dzīves pamati, sākot no reliģiskajiem līdz ekonomiskajiem, un indivīds ir emancipēts no tradīcijas un citiem indivīdiem ( t.i. tas, ko šodien dēvē par mūsdienu sabiedrības “atomizāciju”, jeb situāciju, kad indivīds savā principiālajā vientulībā daudzmiljonu pilsētā pārvēršas par atsevišķu un atsvešinātu “atomu” ), kur visas vērtības ir devalvētas un par galveno dzīves mērķi un jēgu ir kļuvusi nauda un bauda, kam automātiski seko strauja demoralizācija un tikumu sabrukums. Dabiski, ka no veselas, tradicionāla tipa kultūras viedokļa šāds, jebkuras “modernas” kultūras stāvoklis vienmēr tika un tiek uztverts kā degradācija. Tas padara saprotamu Tertulliāna kritisko patosu – viņš pārstāv jaunu un veselīgu kultūru, pret kuru toreiz vērsās veca un jau sapuvusi, viscaur degradēta antīkā civilizācija, kuras spožākie laiki bija jau senā pagātnē un kas acīmredzami iegāja savā norieta stadijā. Tas nozīmē, ka tā laika kristietības un Romas konflikts ir ne tikai reliģiju un ideoloģiju konflikts, bet principiāli un stadiāli atšķirīgu kultūru konflikts, kurā viena ir veca, nogurusi, morāli degradēta un arvien vājāk kļūstoša kultūra, bet otra – jauna, vesela un stipra. Līdz ar to vienas sakāve un otras uzvara ir dabiska vēstures likumsakarība, kas padara nevajadzīgus daudzus un sarežģītus prātojumus par Romas bojāejas cēloņiem. Visi dekadentiskie un destruktīvie procesi vēlajā Romas impērijā bija tikai iekšējas krīzes, kultūras novecošanās un degradācijas sekas, nevis cēloņi. Tādēļ Tertulliāna Romas ne/tikumu kritika tipoloģiski ir līdzīga tai kritikai, kuru pret mūsdienu lietu kārtību pa retam vērš daži tradicionāli noskaņoti prāti, vienalga, vai viņi pārstāv kristīgo, musulmanisko, vai kādu citu tradīciju. Protams, ar piebildi, ka pāri visam Tertulliānam bija viņa pārstāvētā reliģiskā ideja un tās aizstāvēšana.

Iespējams, ka pats Tertulliāns labi apzinājās to fundamentālo pamatu, kas vieno viņa sludināto ētiku ar veco antīkās pasaules ētiku. Par to liecina sekojošie viņa vārdi: “Es uzrunāšu jūs arī tā, it kā jūs būtu pagānietes, un runājot uz jums, došu pamācību, kas ir derīga gan pagāniem, gan vispār visiem…” ( De cultu, II, 4, 1 ). Tālāk viņš runā par to, ka sievai ir jācenšas patikt tikai savam vīram, nevis svešiem vīriešiem. Tātad, tikumība ir tas universālais pamats, kas kopīgs gan pagāniem, gan kristiešiem. Taču tūlīt pēc šīs kopības konstatācijas Tertulliāns uzsver pretējo: “Ikviens vīrs ( gan pagāns, gan kristietis – autora komentārs. ) prasa no sievas tikumību un šķīstību, taču ticīgs vīrs neprasa ķermeņa skaistumu, jo mēs neesam pārņemti no tām lietām, kuras pagāni uzskata par labām…” ( Ibid., II, 4, 2). Šeit viņš atklāj to principiālo pasaules redzējumu atšķirību, kas jau nupat tika atzīmēta: antīkā kultūra uzmanības centrā lika skaistumu, t.i., ārējo formu, bet kristīgā kultūra – iekšējo saturu, t.i. garīgumu un tikumību. Osvalds Špenglers savā slavenajā “Vakareiropas bojāejā” pirmais noformulēja šo antīkās kultūras specifiku, apgalvodams, ka tās valoda ir plastika, un tās būtība ir ķermeniskums un forma, t.i., viss ārējais[15]. Pēc viņa domām antīkās kultūras dvēseli raksturo ķermenis, jo tā visu uztvēra ķermeniski, redzēja pasauli kā ķermeņu summu un nepazina perspektīvas likumu un telpiskumu nedz mākslā, nedz zinātnē[16]. Špenglers saskatīja ķermeniskumu visās antīkās kultūras jomās, no fizikas līdz teātrim, un tādā veidā izdarīja ļoti dziļus un precīzus novērojumus.

Šis fenomens principā norāda uz to nozīmi, kādu antīkajā kultūrā spēlēja vizuālā uztvere. Tik tiešām, antīkajā pasaulē mēs neatradīsim nevienu dzīves sfēru, kas nebūtu saistīta ar principiālu vizualitāti . Šādai vizuālai uztverei bija pakļauta pat abstraktā domāšana un loģika. Uz to norāda jau vārds theōria, kurš, kā zināms, ir atvasināts no vārda “redzēt”, “skatīties” ( theaomai ) un apzīmēja vispirms skatīšanas procesu un tikai pēc tam – abstrakto teoriju mums pierastajā nozīmē[17]. Tas atbilst grieķu domāšanas paradigmai, jo viņu filozofi, kā jau daudzkārt tika atzīmēts, ar savu prātu “aplūkoja” pasauli, atšķirībā no modernās zinātnes, kas to aprēķina un “izskaitļo”[18]. Špengleram ir taisnība – grieķi pasauli “aplūkoja” un apbrīnoja kā ideālu “ķermeni”, nevis centās to iekarot un pakļaut, kā to dara mūsu zinātne[19]. Pateicoties šai mentālajai īpatnībai, antīkās pilsētas tika piepildītas ar mākslas darbiem, literatūrā un filozofijā ienāca vizuālie tēli un apraksti, un pati sadzīve pildījās ar priekšmetiem, kuru izsmalcinātās formas padarīja tos par īstiem mākslas darbiem mūsdienu izpratnē. Ir labi zināms un daudzkārt aprakstīts, ka šo parādību pamatā ir neizsīkstoša tā laika cilvēku tieksme pēc skaistuma, tā skaistuma, kas ir visur un vienmēr[20]. Taču šeit ir svarīgi atzīmēt un pasvītrot, ka skaistums tika saprasts un uztverts tikai vizuāli, caur redzamiem tēliem. Ar to ir saistīta vēl viena mentālā īpatnība, kuru mēs neatrodam nekur citur senajā pasaulē un kas mums tagad ir principiāli svarīga: augstākais skaistums un tā kvintesence antīkajā kultūrā bija pats cilvēks un viņa ķermenis. Protams, tas izveidojās pastarpināti, jo skaistuma un visa pārējā etalons bija dievi, bet tā kā dievus iztēlojās kā ideālus cilvēkus, tad skaisti cilvēki kaut kādā veidā kļuva dievišķoti, jo viņos atklājās dievišķais skaistums. Tādēļ Homērs savus skaistos varoņus sauca par “dieviem līdzīgiem” ( Il., III, 16, 30; IV, 212; IX, 623 utt ), tādēļ skaists cilvēka ķermenis kļuva par absolūta skaistuma iemiesojumu un par galveno antīkās mākslas tēmu.

Skaists cilvēka ķermenis bija gan kosmiskā līdzsvara, gan dievišķā skaistuma, gan cilvēciskā ideāla iemiesojums. Tādējādi, veidojot marmorā cilvēka ķermeni, antīkie mākslinieki attēloja savas kultūras būtiskākās vērtības – harmoniju, mieru, brīvību un pašpietiekamību. Harmonisks, brīvs un pašpietiekams cilvēks ir līdzīgs tādam pašam, pie tam mūžīgam dievam. Šo cilvēka dievišķo stāvokli atklāj viņa ķermenis un tieši tādēļ tas visvairāk tika attēlots antīkajā skulptūrā, kurā mēs vienmēr redzam cilvēku, vienalga, vai tas ir dievišķots cilvēks vai cilvēciskots dievs[21]. Tātad, vizuāli uztverams cilvēka ķermenis saturēja sevī antīkās kultūras absolūtās vērtības un kvalitātes. Tādēļ senajā Grieķijā tika rīkoti vīriešu un sieviešu ( daudz retāk! ) skaistuma konkursi ( ne komerciāli, bet reliģiski! ) un īpaši skaisti cilvēki saņēma īpašu pagodinājumu, līdz pat reliģiskai pielūgsmei pēc nāves ( skat.: Hdt. V, 47 ). Fiziskā skaistuma nozīme senajiem grieķiem bija tik liela, ka aplenktās Trojas vecie “padoma vīri”, ieraugot skaisto Helēnu, izteica savu apbrīnu un attaisnoja karu, kas izcēlās viņas dēļ, jo “mūžīgām dievēm skaistumā līdzinās viņa!” ( Il., III, 154 – 158 ). Nevienā citā kultūrā mēs neatradīsim tāda tipa loģiku![22]. Starp citu, runājot par sievietes krietnumu, Homērs pirmajā vietā liek tieši fizisko skaistumu un tikai pēc tam tikumību un čaklumu ( Il., I, 115 ). Gan vērtības, gan šo vispārējo tieksmi uz vizualitāti un vizuālo pasaules uztveri romieši mantoja no grieķiem, un tādā veidā tas kļuva par visas antīkās kultūras raksturīpašību[23].

Šādu ļoti būtisku antīkās kultūras arhetipisku uzstādījumu noraidīja Tertulliāns un viņa personā – visa kristietība kopumā. Tā vietā jaunā kultūra lika diametrāli pretēju pasaules redzējumu, kas pārcēla uzmanību no materiālās pasaules uz garīgo, no ārējā – uz iekšējo, no formas – uz saturu. Šis pasaules redzējums dematerializēja skaistumu, jo fizisko, vizuāli uztverama skaistuma izpratni aizvietoja ar garīgo. Par skaistuma avotu kļuva transcedentais Dievs, gaismas un visa labā avots. Absolūtais skaistums tagad ir identisks absolūtajam Dievam, tādēļ vairs nav pieejams cilvēkiem visā savā pilnībā. Toties skaistums ir pieejams citā veidā – caur Dieva radību un dievišķā spēka manifestācijām, no kurām svarīgākās ir pats Dievs Kristus personā un viņa Māte. Tādēļ Kristus un Dievmātes attēli, caur kuriem pasaulei atklājas patiesais skaistums, kļuva par jaunās kristīgās mākslas galvenajiem objektiem. Kā zināms, šī māksla attēloja ne fizisko, bet garīgo pasauli, tādēļ ikonu glezniecība pārkāpa fiziskos un optiskos principus, aizvietoja tiešo perspektīvu ar apgriezto utt., lai caur materiāliem fiziskās pasaules simboliem atklātu garīgo pasauli un tās skaistumu. Ja antīkais mākslinieks vēlējās pēc iespējas pilnīgāk attēlot fizisko dabu, tad kristīgais mākslinieks centās to pārvarēt un attēlot to garīgo, kas stāv aiz un pāri fiziskām formām. Tādēļ klasisko ikonu tēli ir maksimāli dematerializēti un apgaroti – viņu funkcija ir kalpot par logu un saikni starp fizisko un garīgo pasauli. Šī skaistuma uztvere izriet no metafizikas un kalpo tai, tā nobīda malā vai pat noraida materiālo dēļ garīgā, laicīgo dēļ sakrālā, ārējo dēļ iekšējā.

Jaunajam pasaules uzskatam rodas atbilstoša jauna antropoloģija, kas cilvēka būtību un dzīves jēgu pasludina viņa garīgajā dimensijā un metafiziskajā misijā. Pateicoties cilvēka garīgajai būtībai viņā var atklāties transcedentais dievišķais skaistums, kura mājoklis ir dvēsele, kas tiek interpretēta kā dievišķā gara dzirksts cilvēkā. Tas ir tas iekšējais skaistums, par kuru runā Tertulliāns. Viņš ir principiāli citāds, jo izpaužas nevis fiziski, ķermeniskā veidā, bet garīgi – cilvēka iekšējā dzīvē, un ir uztverams galvenokārt caur ārējo rīcību, nevis caur ārējo izskatu. Tātad, patiesais cilvēka skaistums ir viņa dvēselē, un to veido dievbijība, tikumība, krietnums. Ja agrāk antīkā pasaule ticēja, ka cilvēka iekšējā kvalitāte izpaužas viņa ārienē un fiziskais skaistums ir iekšējā skaistuma atspoguļojums, tad kristīgajā pasaulē šī sakarība zaudēja savu absolūto raksturu, jo tagad izšķirošs ir iekšējais dvēseles stāvoklis. Gars tagad ir pārāks par matēriju, kas zaudē savu nozīmīgumu. Tādēļ Tertulliāns aicina kopt šo patieso, iekšējo dvēseles skaistumu ārējā skaistuma vietā. Šādā veidā viņa vārdos izpaudās jau kopš Platona laikiem par klasisku kļuvusi dihotomija starp dvēseli un miesu. Oficiālā kristietība nekad nav uzskatījusi miesu par ļaunu, atzīstot to par Dieva radītu, taču vienmēr tika atgādināts, ka caur miesu uz cilvēku darbojas kārdinājumi, kas pakļauj pazušanas briesmām viņa nemirstīgo dvēseli. Šis motīvs ļoti spilgti skan Tertulliāna darbā, kad viņš atgādina sievietēm par to kārdinošo un pazudinošo spēku, kas piemīt viņu fiziskajam skaistumam attiecībā uz vīriešiem. Kristīgais ideāls šajā ziņā ir gara kontrole un vara pār miesu ( evaņģēlisks princips: “gars ir stiprs, bet miesa vāja” ) un tieši uz to Tertulliāns aicina kristīgās sievietes. Interesanti, ka šajā punktā viņa personīgais un kristietības kopējais uzstādījums sakrīt ar seno stojas ideālu… Un protams, šajā pasaules ainā nav vietas ķermeniskumam, miesas dievišķošanai un attēlošanai mākslā, jo miesa un tās izraisītās bīstamās kaislības ir jāsavalda un jāpakļauj gara kontrolei – no tā ir atkarīga pestīšana.

Tā tas izskatās teorijā, bet praksē tas viss reducējas uz tiem jautājumiem, uz kuriem Tertulliāns atbildēja savos darbos un konkrēti, šajā. Galvenais jautājums, kas izsaka traktāta būtību, ir jautājums par to, kā kristiešiem dzīvot pasaulē. Tajā pasaulē, kur valda pretējas vērtības un pretējs dzīves veids, pasaulē, kas ir naidīga ticīgajiem. Sekot pasaulei, vai savai ticības patiesībai? Kam kalpot – garam vai matērijai? Rūpēties par ko – par dvēseli vai par miesu? Šajā ziņā var teikt, ka toreizējā situācija ir ļoti moderna – gan tādēļ, ka mūsu šodienas civilizācija arvien vairāk atgādina vēlo Romu, gan tādēļ, ka tā laika kristiešu stāvoklis savā būtībā ir identisks mūsdienu kristiešu stāvoklim, respektīvi, tiem no viņiem, kas šodien nopietni attiecas pret savas ticības pamatiem, divu pasauļu antagonismu[24] un pestīšanas ideju, kas saprot, ka pestīšana nenotiek automātiski, bet prasa zināmu piepūli. Viņi, tāpat kā Tertulliāna laika kristieši, dzīvo nedraudzīgas un pat naidīgas pasaules aplenkumā un ir pakļauti milzīgam kārdinājumam sekot tai un pieņemt tās normas, stilu un vērtības. Tas nozīmē, ka viņiem Tertulliāna vārdi šodien skan tikpat aktuāli kā toreiz. Vismaz tā tam vajadzētu būt, jo problēmas ir tās pašas… Pat skatoties no malas ar neapbruņoti aci var redzēt cik mūsdienīgs ir apoloģēta aicinājums sievietēm būt pieticīgām apģērbā un nelīdzināties ielasmeitām “…kuras tagad šī laika samaitātība, kas katru dienu pieaug, ir novienādojusi ar cienījamām dāmām jau tiktāl, ka viņas var sajaukt un neatšķirt vienu no otras” ( De cultu, XII, 1. ). Gan šodien, gan toreiz sievietēm, un īpaši jau kristīgām sievietēm, ir jāstāv izvēles priekšā – sekot tikumībai ( baušļiem), vai “laikmeta garam”. Vārdu sakot, šeit mēs redzam, kā dzīvē izpaužas tas pats senais, kristietības noformulētais pretnostatījums starp Dieva valstību un šo pasauli, starp Civitas Dei un Civitas Terrena… Un atkal tas pats jautājums: kam sekot – Dievam vai Mamonam, garam vai pasaulei?

Acīmredzot, laikmeta gars un kultūras paradigma visspilgtāk ir redzami tieši sievietē, viņas izskatā un uzvedībā, kas arī piešķir Tertulliāna tekstam degsmi, asumu un kaismi. Ir redzams, ka toreiz fundamentālākais un aktuālākais jautājums par miesas vai gara prioritāti tiek risināts tieši šeit – cīņā par sievietes ārējo izskatu. Šeit varētu piebilst, ka sievietes tēls principā ir kā savdabīgs lakmusa papīrītis, kas uzrāda sabiedrības vērtības un kultūras stāvokli. Piemēram, šodien pēc austrumu sieviešu ārējā izskata mēs varam diezgan precīzi spriest par to, cik šī sabiedrība ir konservatīva un ciktāl tā ir modernizējusies vai vesternizējusies. Tādēļ labi var saprast, kāpēc Tertulliāns tik neatlaidīgi un uzbāzīgi pieprasa no kristietēm mainīt savu attieksmi pret ārējo izskatu un pieskaņot to kristīgai mācībai. Viņš strikti nodala divas pasaules – Dieva pasauli un šo, laicīgo pasauli un pieprasa no ticīgajiem ievērot robežu starp abām nesamierināmām valstībām. Tāpēc viņš dedzīgi polemizē tieši ar tām sievietēm, kuras grib būt kristietes un pasaules dāmas vienlaicīgi, kuras cenšas būt ticīgas, tajā pat laikā saglabājot pasaulīgu sieviešu ārieni, tādējādi mēģinot savienot sevī divas nesavienojamas lietas. Tādā veidā apoloģēts praksē risina mūžseno filozofisko jautājumu par formu un saturu. Kādreiz Aristotelis jau veltīja šai tēmai daudzus gudrus vārdus, bet Tertulliāns kā īsts romietis turas tālu prom no teoretizēšanas, varbūt pat nezin un negrib zināt, ko par to ir teikuši kādreizējie filozofi, – viņš risina šo jautājumu konkrēti un praktiski. Ar savu nostāju viņš apgalvo un pierāda, ka nevar un nedrīkst būt pretrunas starp formu un saturu, ka neatbilstoša forma neizbēgami maina saturu un otrādi, ka jauns saturs rada arī jaunu formu. Tas ļauj saprast, kādēļ Tertulliāns uzstāj, ka kristīgai sievietei ir jāpakārto sava āriene kristīgam saturam, pamatoti uzsverot, ka cita tipa āriene atspoguļo arī citu saturu. Acīmredzot, viņš nesaprastu arī to, kā operā var spēlēt Bizē mūziku un dziedātāji staigāt pa skatuvi saplēstos šineļos un gumijas zābakos…

Tātad, Tertulliāna traktāts “par sieviešu rotājumu” iezīmē mentālas revolūcijas un divu dažādu kultūru konflikta fiksāciju. Tajā mēs redzam vecās un jaunās pasaules sadursmi, divu pasaules uzskatu konfrontāciju un pārliecināmies par to, ka kultūras paradigmas nomaiņa notika grūti un sāpīgi. Mēs uzzinām, ka par cīņas lauku kļuva ne tikai cilvēka dvēsele, bet arī ķermenis. Šajā ķermenī toreiz izšķīrās cīņa starp miesiskumu un garīgumu, starp Dieva valstību un pasaules valstību…         

[1] Skat. Piemēram: Harnak A. Geschichte der altchristlichen Literatur bis Eusebius. Teil II. Die Chronologie. 2. Bd., 2. Aufl., Leipzig, 1958. S. 294; Albrecht M. Geschichte der  römischen Literatur. Bern, 1992, 2. Bd. S. 1211.

[2] Dažreiz šis fakts tiek apstrīdēts: Barnes T. Tertullian. A historical and literary Study. Oxford, 1985. P. 13sq, 324.

[3] Skat.: Barnes T. Op. Cit. P. 22 – 28; 325; Par to, ka Tertulliāns bija jurists : Harnak A. Op. Cit. S. 293 A. 1.

[4] Par to viņš pats pasaka savā traktātā “Sievai” ( Ad uxorem, I, 1 ).

[5] Šis fakts arī tiek apstrīdēts: Столяров А. Тертуллиан. Эпоха. Жизнь, учение // Тертуллиан. Избранные сочинения. Под ред. А. Столярова. Москва, 1994. С. 14.

[6] Šo sektu dibināja kāds Montans no Frīgijas ( Mazāzija ). Blakus viņam ir zināmas vēl divas pareģes – Priskilla un Maksimilla. Mācības būtība tika pasludināta pareģojumos, kas tika saņemti ekstātiskā stāvoklī. Sektā valdīja askētisks un eshatoloģisks noskaņojums, kā arī sīka ikdienas dzīves reglamentācija. Tas noteikti imponēja Tertulliānam, kurš pats bija dedzīgs askēzes piekritējs.

[7] Skat.: Fredouille J. – C. Tertullien en la conversion de la culture antique. Paris, 1972. P. 37, 170.

[8] Norden E. Die antike Kunstprosa vom VI Jahrhundert v. Chr. bis in die Zeit der Renaissance. 2. Bd., Leipzig, 1918. S. 606.

[9] Kā ļoti tēlaini un precīzi atzīmējis Ammāns, Tertulliāns samin valodu kā ienaidnieku, rada pārspīlējumus ar samākslotiem  paņēmieniem un dzen izmisumā tulkotājus – Амман А. Путь отцов. Краткое введение в патристику. Москва, 1994. С. 49.

[10] Skat. par to: Teeuwen S. Sprachlicher Bedeutungswandel bei Tertullian. Paderborn, 1926; Braun R. „Deus Christianorum“. Recherches sur le vocabulaire doctrinal de Tertullian. Paris, 1962. P. 547 – 554.

[11] Столяров А. Указ. Соч. С. 22.

[12] Rauch G. Der Einfluß der stoischen Philosophie auf die Lehrbildung Tertullians. Halle, 1890; Schelowsky G. Der Apologet Tertullianus in seinem Verhältnis zu der griechisch – römischen Philosophie. Leipzig, 1901; Братухин А. Квинт Септимий Флоренс Тертуллиан // Тертуллиан. О душе. Пер. А. Братухина. Спб., 2004. С. 23сл; Столяров А. Указ. Соч. С. 29сл.

[13] Hagendahl H. Von Tertullian zu Cassiodor. Die Profane literarische Tradition in dem lateinischen christlichen Schrifttum // Studia Graeca et Latina Gothoburgensia. 1983. Vol. 44.  S. 17f; ; Братухин А. Указ. Соч. С. 34слл.

[14] Skat.: Evans R. On the Problem of Church and Empire in Tertullian’s Apologeticum // Studia patristica. 1976. Vol. 14. P. 26; Братухин А. Указ. Соч. С. 10 – 20.

[15] Шпенглер О. Закат Европы. Новосибирск, 1993. С. 307сл.

[16] Turpat , lpp. 260, 263, 325, 369,502.

[17] Šajā sakarā ir vērts atzīmēt arī to, ka grieķu vārds “zināt” ( oida – “es zinu” ) gramatiski ir perfecta forma no vārda horaō – “es redzu”. Tādējādi, arī vispārināta zināšana, zināšana kā tāda ir saistīta ar redzēšanu, tātad, ar vizuālo pasaules uztveri.

[18] Skat.: Йегер В. Пайдейя. Т. 1. Москва, 2001. С. 20.

[19] ШпенглерО. Указ. Соч. С. 190.

[20] Skat. piemēram: Андреев Ю. Цена свободы и гармонии. Несколько штрихов к портрету греческой цивилизации. Спб., 1999. С. 260 слл, 274сл.

[21] Сапронов П. Культурология. Спб., 1998. С.

[22] Андреев Ю.Turpat, lpp. 261.

[23] Protams, ir jāņem vērā arī tas, ka Tertulliāna laikā gan grieķu, gan romiešu kultūra atradās jau pagrimuma stadijā un kādreizējās vērtības bija zaudējušas savu aktualitāti un nozīmi, taču ir skaidrs, ka tik fundamentāla kultūras īpašība kā vizuālā pasaules uztvere nekur nevarēja pazust. Tā izpaudās arvien mazāk mākslā un arvien vairāk sadzīviskās ārišķībās, bet tieši tas arī bija svarīgi Tertulliānam, kurš šajā darbā risināja praktiskas, sadzīviskas problēmas.  

[24] Šodien lielākā daļa kristiešu visās konfesijās ( atskaitot, varbūt, krievu pareizticīgo ) ir “piemirsusi” patiesību par divu pasauļu nesamierināmo pretrunīgumu ( naidīgumu ), ko lieliski zināja senie kristieši un par ko rakstīja apustulis: “…vai jūs nezināt, ka draudzība ar šo pasauli ir naids ar Dievu? Kas nu gribētu būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku” ( Jēk., 4, 4; autora tulkojums ).

         kristus-mozika

KVINTS SEPTĪMIJS TERTULLIĀNS

“PAR SIEVIEŠU ROTĀJUMU”

( DE CULTU FEMINARUM )

Otrā grāmata. Fragmenti[1].

H. Tumana tulkojums.

 

I. 1. Dzīvā Dieva kalpones, manas māsas un līdzgaitnieces[2]! Kā viens no jums, kaut gan pēdējais no visiem, es kā brālis tomēr uzdrošinos uzrunāt jūs ar šiem vārdiem, nevis lai izceltu savu daiļrunību, bet gan pamudināts rūpēs par jūsu pestīšanu. Šī pestīšanas lieta, kas neattiecas tikai uz sievām, bet arī uz vīriem, pastāv īpašā šķīstības ievērošanā. Jo, tā kā mēs visi esam Dieva templis caur Svēto Garu, kas iemājo mūsos un mūs svētī, tad šī tempļa uzraugs un sargs ir šķīstība, kas nepieļauj, lai tajā ieietu kas nešķīsts[3] un profāns, lai Dievs, redzēdams savu mājokli apgānītu, aizvainots to nepamestu. 2. Taču tagad ir vajadzība runāt ne tikai par šķīstību, par kuru dievišķie priekšraksti, pamatojumi un izskaidrojumi ir pietiekoši skaidri, bet man jūs ir jāuzrunā par palikšanu tajā. Daudzas no jums _ _ _[4] kaut gan man pašam Dievs pārmestu vairāk par visiem _ _ _ vai vienkārši nezinādamas, vai drosmīgi izlikdamās uzvedas tā, it kā šķīstība sastāvētu tikai miesas nevainībā un izvairīšanās no izvirtības, it kā tai nebūtu nekā kopīga ar ārieni, – es šeit runāju par rotājumu un apģērba izkārtojumu. Bet viņas izrāda neatlaidīgus centienus vecajās rūpēs par izskatu un skaistumu, un šādu savu ārieni viņas lepni nes apkārtējai pasaulei tāpat kā pagānu sievas, kurām ir sveša izpratne par patieso šķīstību, jo nav nekā patiesa tajos, kas nepazīst Dievu, patiesības valdnieku un skolotāju. 3. Jo, ja arī varētu noticēt, ka starp pagāniem pastāv šķīstība, taču tomēr tā ir tik nepilnīga un nepietiekama, ka, ja arī viņa kaut kādā mērā stingri turētos dvēselē, tad apģērbā tomēr sevi atklāj un atraisa izlaidība, un atbilstoši pagānu būtībai tādā veidā tiek uzrādīta tieksme pēc tā, no kā izvairās. Un cik vispār viņu vidū ir tādu, kas, pat ja nevēlas patikt svešiem vīriešiem, atturas no sevis izmālēšanas, lai noraidītu kaislību? Taču šai te pagānu šķīstībai ir raksturīgi tas, ka, ja viņa neizdara pārkāpumu, tad tomēr vēlas to izdarīt, un, pat ja nevēlas, tad tomēr to nenoraida. Un kāds tur ir brīnums? Sliktas ir visas tās lietas, kas nav no Dieva. 4. Lai nu uzmanās viņas, kuras nevar sasniegt pilnīgu labumu, ka nepiejauc tam savam labajam arī ļaunumu, kas viegli var notikt. Jums no viņām ir jāatšķiras arējā izskatā tāpat, kā jūs no viņām atšķīrāties citās lietās, jo jums ir jābūt pilnīgām, tāpat kā jūsu debesu tēvs ir pilnīgs.

            II. 1. Jums ir jāzina, ka šī pilnība, kas ir kristīga šķīstība, nozīmē to, ka jūs ne tikai nevarat kļūt par iekāres objektu, bet jums pat ir jānolād kaislība. Pirmkārt, ne jau no tīras sirds[5] nāk tieksme patikt ar mākslīgu izskaistinājumu palīdzību, jo mēs zinām, ka tas ir dabisks aicinājums uz iekāri un kaislību. Tad kādēļ tu atmodini tādu ļaunumu? Kādēļ tu citu aicini uz to, no kā tu pati pasludināji sevi brīvu? Otrkārt, nevajag vērt vaļā durvis kārdinājumu priekšā, kurus Dievs dažreiz no savējiem atvaira, bet kuri tomēr nepārtraukti darbojas un noteikti dvēseli vismaz samulsina ( spiritum scandalo permovent ). 2. Mums tomēr sava dzīve ir jāvada svēti un ticībā, tā, lai mēs būtu drošas un pārliecinātas[6] par savu sirdsapziņu[7], cerībā saglabāt to sevī, bet tomēr vēl iepriekš uz to nepaļaujoties. Jo tas, kas iepriekš paļaujas, tas mazāk baidās, kas mazāk baidās, tas mazāk sevi sargā, kas mazāk sevi sargā, tas vairāk tiek pakļauts briesmām. Bailes ir glābšanas pamats, bet pašpārliecinātība traucē bailēm…[8]

4. Kādēļ mums pakļaut briesmām tuvāko? Kādēļ mums būtu jāmodina viņā baudkārības kaisle? Ja reiz Kunga augstais likums soda ziņā neatšķir izvirtības darbu un iekāri uz to, tad es nedomāju, ka var palikt nesodīts tas, kas kļuvis citam par pazušanas cēloni. Jo viņš aizgāja bojā uzreiz, kad iedegās kaislē uz tavām formām un savā dvēselē viņš jau saņēma to, ko iekāroja, un tu esi kļuvusi par zobenu, kas viņu nokāva, un, ja no tieša grēka tu būtu brīva, tad tomēr no dusmām un soda tu neizbēgsi. Tāpat kā, ja kādā lauku īpašumā notiktu laupīšanas gadījums, tad šis noziegums īpašniekam neuzliek tiesisku atbildību, taču viņa muiža tiek apzīmogota ar negoda zīmi, caur to arī viņš pats tiek aptraipīts ar kaunu[9]. 5. Tad nu rotāsim sevi tā, lai citi ietu pazušanā! Bet kā tad būs ar bausli: “Iemīli savu tuvāko kā sevi pašu”?[10] Nav tā, ka Svētā Gara vēsts varētu attiekties un tikt pielietota tikai kādā vienā noteiktā gadījumā, nevis vispārīgi visos gadījumos. Tātad, kad mūsu pašu un citu labums tiek pakļauts briesmām caur visbīstamākajiem rotājumiem, tad jums ir jāzina, ka jums ne tikai ir jānoraida sadomāti un izsmalcināti izstrādāti izskaistinājumi, bet arī jūsu dabiskā skaistuma mirdzums jums ir jādzēš caur tā apsegšanu vai nerūpēšanos par to, jo tas izraisa apgrūtinājumu caur acīm ( ut proinde oculorum incursibus molestum ). 6. Jo, kaut gan skaistums pats par sevi nav nosodāms, jo viņš ir ķermeņa laime, dievišķs tēlniecisks pielikums[11], dvēseles labais apsegs, tad tomēr no tā ir jābaidās iespējamās skatītāju nesavaldības un pārestības dēļ, jo arī ticības tēvs Ābrahams bija nobijies par savas sievas Sāras, kuru viņš samelojot uzdeva par savu māsu un tādā veidā izvairījās no nelaimes[12], skaisto izskatu.

III. 1. Tad nu lai mums nav jābaidās no ārienes spožuma, lai tas nav nedz īpašniecēm smags, nedz arī apkārtējiem pazudinošs, nedz dzīvesbiedriem bīstams, lai tas nav kārdinājumiem atvērts un ar nejaucībām ( scandalis ) aplenkts! Pietiek jau ar to, ka Dieva kalponēm[13] šis spožums nav vajadzīgs. Jo kur ir šķīstība, tur skaistuma spožums ir lieks, jo ķermeņa spožuma auglis un pielietojums īstenībā ir izlaidība un greznība[14], un diez vai būtu iespējams savādāk spriest par šo ķermeņa skaistumu. Tās sievietes, kuras savu skaistumu un to, kas viņām ir dots, izpušķo, un to, kas nav dots, cenšas pielikt klāt, domā, ka ar šīm lietām viņas cenšas priekš sevis, bet īstenībā viņas cenšas priekš citiem. 2. Kāds varētu teikt: „Kā tad tā, vai tad mēs nedrīkstam, izvairoties no izvirtības un saglabājot tikumību, baudīt sava izskata cildinājumus un lepoties ar sava ķermeņa skaistumu?” Lai nu tas paliek tiem, kam sagādā prieku lepoties ar savu miesu! Taču mums nav jātiecas pēc slavas, jo slava ir ceļš uz pašpaaugstināšanos ( exaltatio ). Bet pašpaaugstināšanās neiet kopā ar pazemību un Dieva baušļiem. Tālāk, ja reiz ikviena slava ir tukša un bezjēdzīga, tad cik vairāk tā slava, kas sakņojas miesā, un cik ļoti tas attiecas tieši uz mums! Tātad, ja arī var lepoties ar kaut ko, tad mums ir jācenšas izpatikt tikai labajā garā nevis miesā, jo mēs esam garīgās pasaules ( spiritalium ) sekotāji. 3. Tajās lietās, kurās mēs darbojamies, tajās arī priecājamies, un slavu meklējam tur, kur ceram uz pestīšanu. Protams, kristietis varēs lepoties ar miesu, bet ar tādu miesu, kas tikusi norūdīta caur ciešanām Kristus dēļ, tādu, kurā tiks vainagots gars, nevis tādu, kas velk aiz sevis kāda jaunieša skatienus un nopūtas. Tātad, ja no visām pusēm raugoties, šis miesas skaistums jums nav vajadzīgs, būtu labi, ka tad, kad jums tā nav, jūs tam nepievērstu uzmanību, bet kad ir, jūs to nicinātu. Svēta sieviete, ja tā no dabas ir izskatīga, tad tomēr lai viņas skaistums nebūtu par pazušanas cēloni! Tad viņai vajadzētu nedz atrasties vīriešu uzmanības lokā, nedz arī būt pamanītai no viņiem[15].

IV. 1. Es uzrunāšu jūs arī tā it kā jūs būtu pagānietes, un runājot uz jums, došu pamācību, kas ir derīga gan pagāniem, gan vispār visiem: jums ir jāpatīk tikai saviem vīriem. Bet jūs patiksiet viņiem tikai par tik, par cik jūs nemēģināsiet patikt citiem. Esiet mierīgas, jūs svētīgās ( benedictae ), neviena sieva nav neglīta[16] savam vīram; viņa bija pietiekoši patīkama viņam gan rakstura, gan ķermeņa ziņā, kad tika izvēlēta par sievu.[17] Un nedomājiet, ka, ja jūs nerūpēsieties par savu ārējo izskaistinājumu, tad tam sekos jūsu vīru novēršanās no jums un naids. 2. Ikviens vīrs prasa no sievas tikumību un šķīstību, taču ticīgs[18] vīrs neprasa ķermeņa skaistumu, jo mēs neesam pārņemti no tām lietām, kuras pagāni uzskata par labām; arī pagānam ir aizdomas pret skaistumu tā sliktās reputācijas, kas tam ir pie pagāniem, dēļ, un kas mums liekas noziedzīga[19]. Tad kam tu kop savu skaistumu? Ja ticīgajam, tad viņš to neprasa, ja pagānam, tad viņš tam neuzticas. Kādēļ tad tu centies izpatikt tādam, kas tam neuzticas, vai arī tam, kas to nemaz neprasa?

V. 1. Viss teiktais ir vērsts ne uz to, lai pamudinātu jūs uz rupju un mežonīgu ārējo izskatu, un mēs neaicinām jūs par labām lietām uzskatīt netīrību un nekārtību, bet mērķis ir parādīt, kādā veidā, cik tālu un kā pareizi ir jārūpējas par savu ķermeni. Nav jāpārsniedz tās robežas, kuras pieprasa vienkārša un pietiekama tīrība un izskatīgums, nav jādara vairāk par to, kas ir tīkams Dievam. 2. Vainīgas pret Viņu ir tās, kuras ādu ieziež ar krēmiem, vaigus smērē ar sārtu krāsu, acis pagarina ar tušu. Protams, nepatīk viņām Dieva radītais tēls[20]; tādā veidā viņas atmasko pašas sevi un apsūdz visu lietu radītāju[21]. Jo viņas nosoda tad, kad uzlabo un papildina, un noteikti šie papildinājumi tiek ņemti no pretējā mākslinieka,[22] tas ir, no velna. 3. Kurš tad vēl varētu parādīt, kā mainīt ķermeņa izskatu, ja ne tas, kas ar ļaunumu ir izmainījis cilvēka garu? Nav šaubu, ka viņš tādā veidā ir izgudrojis līdzekļus, lai mūsos paceltu roku pret Dievu. 4. Kas mums piemīt no dzimšanas, tas ir Dieva darbs. Tas, kas tiek pievienots klāt, ir velna darbs. Cik noziedzīgi ir Dieva darbam pievienot sātana izgudrojumus! Mūsu kalpi neko neaizņemas no mūsu pretiniekiem; karavīri neko nevēlas no sava imperatora ienaidniekiem. Jo pieņemt kaut ko no tā, kas ir pretinieks kungam, kura rokās tu esi, nozīmē nodevību. Vai tad var kristietis pieņemt palīdzību no ļaunā? Nedomāju, ka šis vārds būtu tad viņam vairs piemērots. Jo viņš piederēs tam, kura mācību viņš tiecas apgūt. 5. Cik pretēji jūsu mācībai un jūsu solījumiem, cik apkaunojoši kristīgam vārdam ir ar izskaistinājumiem viltot sejas izskatu tiem, kam ir nozīmēta vienīgi vienkāršība, melot savā izskatā tiem, kam tas ir aizliegts valodā, tiekties pēc tā, kas nav atļauts tiem, kam ir pieteikta atturība un atteikšanās no svešā, nodarboties ar izskata viltojumu tiem, kam ir jātiecas pēc šķīstības! Vai jūs ticiet tam, svētīgās, ka jūs varēsiet turēt Dieva baušļus, ja neturat Viņa jums doto izskatu?

VI. 1. Es redzu, ka dažas arī matus krāso ar safrānu. Viņas kaunas no savas izcelsmes, ka nav dzimušas Germānijā vai Gallijā[23]. Tādā veidā mainot matu krāsu viņas maina dzimteni. Sliktu un vissliktāko zīmi viņas rāda ar savu ugunīgi spilgto galvu[24] un uzskata par izskaistinātu to, ko sasmērēja. 2. Tad arī jārēķinās ar matu izkrišanu, kurus dedzina šo līdzekļu spēks, un smadzeņu bojāšanos no visiem tiem šķidrumiem, kas pastāvīgi sakrājas, un tad vēl no matu vēdināšanas un žāvēšanas saules karstumā, kas tik ļoti tiem vajadzīgs[25]. Kas par skaistumu kopā ar kaitējumu? Kas par spožumu kopā ar netīrību? Kristiete liek sev safrānu uz galvas, kā uz altāra?[26] Jo viss tas, kas tiek lietots[27] nešķīstam garam, tas nav nedz labs, nedz derīgs, kā arī nav piemērots veselīgai un labai lietošanai, kurai ir paredzēta Dieva radība, jo tas var tikt uzskatīts par elkdievības ziedojumu… 

  IX. 1. Tātad, kas attiecas uz apģērbu un citām jūsu ārējo izskatu apgrūtinošām lietām, tad jums par to ir jārūpējas tādā veidā, ka jānoraida un jāatmet tie pārlieku daudzie izskaistinājuma līdzekļi. Jo ko jums līdz sejā rādīt godīgu, sakārtotu un vienkāršu izskatu, kas atbilst dievišķajai mācībai, taču citas ķermeņa daļas piepildīt ar bezjēdzīgām greznības un spožuma lietām? 2. Ir viegli saprast, cik ļoti šis spožums veicina izvirtīgas greznības darbu un cik ļoti tas traucē mūsu mācības sludinātajai šķīstībai, jo rūpes par smukumu apkauno dabisko skaistumu ( gratiam ) sabiedrības priekšā[28]. Ir jau tiktāl, ka bez šiem uzbudinošajiem līdzekļiem dabisko skaistumu uzskata par nesmuku, it kā tas būtu atbruņots un nogrimis kā kuģis vētras laikā[29]; turpretī, ja trūkst šis ārējais izskats ( forma ), tad palīglīdzekļi, tā teikt, ar saviem spēkiem palīdz izveidot iztrūkstošo smukumu. 3. Arī pat tās, kuras jau ir sasniegušas atpūtas vecumu un iegājušas pieticības ostā,[30] aizraujas ar rotājumu spilgtumu un spožumu un savās kaislībās zaudē mieru, visai nopietni cenzdamās ar tērpiem un rotājumiem atsvērt vecuma aukstumu. 4. Tātad, svētīgās, vispirms jau nepieļaujiet jūsos līdzību ar pavedinātājiem un izvirtuļiem drēbēs un rotājumos; un tad, ja kādai savas bagātības, izcelsmes, vai iepriekšēja goda apsvērumi pieprasa svinīgu uzstāšanās veidu un izskatu, tad, sekojot saprātam, parūpējieties par to, lai ievērotu mēru šāda veida lietās, lai, aizbildinoties ar nepieciešamību, netiktu atlaisti vaļā visi groži[31] un atraisīta nevaldāma patvaļa. 5. Tik tiešām, kā jūs varēsiet īstenot pazemību, kas mums kristiešiem, ir pasludināta par pienākumu, ja nesamazināsiet  jūsu bagātību un izsmalcinājumu ( elegantiarum ) pielietojumu, kas tikai rada godkārību? Godkārība taču ir pieradusi paaugstināties, nevis pazemināties[32] 

            XI. … 3. Jo tik tiešām, dažas mēdz teikt: “Baidāmies, ka netiktu zaimots Dieva vārds mūsos, ja mēs atteiksimies no iepriekšējiem apģērbiem un rotājumiem”. Tad neatteiksimies arī no iepriekšējiem netikumiem, saglabāsim gan tos pašus ieradumus, gan ārējo izskatu: tad pagāni nezaimos Dieva vārdu. Tā nu gan būs liela zaimošana, ja par kādu teiks: “kopš viņa kļuvusi par kristieti, viņa staigā trūcīgāk ģērbusies”! Vai tiešām tu baidies izskatīties trūcīgāk pēc tam, kad esi kļuvusi bagātāka, un nekārtīgāka pēc tam, kad esi kļuvusi sakārtotāka? Vai pagāniem, vai Dievam ir jācenšas izpatikt kristiešiem?

            XII. 1. Tādēļ mums ir jācenšas, lai mēs nekļūtu par pamatotas zaimošanas cēloni. Un cik tad lielākas zaimošanas cienīgas esat jūs, kas tiek sauktas par šķīstības priesterienēm, kad jūs staigājat sapucētas un sakrāsotas kā izvirtules! Un kas tad ir savādāks tiem nelaimīgajiem sabiedriskās iekāres upuriem?[33] Tām, kuras agrāk tika savaldītas ar likumiem, lai viņas atšķirtos no cienījamām precētām sievietēm un viņu apģērbiem un rotājumiem[34], un kuras tagad šī laika samaitātība[35], kas katru dienu pieaug, ir novienādojusi ar cienījamākajām dāmām pat jau tiktāl, ka viņas var sajaukt un neatšķirt vienu no otras. 2. Kaut gan tas, ka ārējā izskata izlaidība vienmēr ir saistīta ar ķermeņa izvirtību un izriet no tā, par to saka arī Svētie Raksti. Tā stiprā pilsēta, kas sēž uz septiņiem pakalniem un daudziem ūdeņiem, kura ir pelnījusi netikles vārdu no Kunga[36], kādā apģērbā ietērpta viņa tika nosaukta? Patiesi, sēž viņa purpurā un sarkanā tērpā, zeltā un dārgakmeņos. Cik nolādēti ir tie priekšmeti, bez kuriem nevar aprakstīt nolādētu un prostituētu sievieti! 3. Un tā slavenā Tamāra, kas bija sevi izkrāsojusi un izgreznojusi, tādēļ likās Jūdam aizdomīga, un, kaut gan viņa sēdēja apslēpdama seju zem pārklāja, ar apģērba kvalitāti viņa notēloja ielasmeitu, tā ka viņš sagribēja viņu, un pārliecināja un vienojās ar viņu par šo lietu[37]. Tādēļ no tā mums ir jāmācas būt visādā ziņā tālredzīgiem un uzmanīgiem pret šīm lietām un ar savu izskatu neizraisīt aizdomas par savu netiklību. Kādēļ tad ir tīrā prāta nevainība, ja cits to aptraipa ar aizdomām? Kādēļ lai pret mani rodas cerība uz to, no kā es izvairos? Kāpēc lai mans apģērbs nevarētu ziņot par maniem tikumiem, lai mans gars netiktu caur ausīm aizvainots ar nešķīstības aizdomām? Lai top atļauts likties šķīstai, bet nav atļauts likties nešķīstai.

XIII. 1. Kāda no jums, var gadīties, teiks tā: “man nav vajadzīgs cilvēku atbalsts, es nemeklēju liecību no cilvēkiem. Dievs ir manas sirds pazinējs”[38]. To mēs visi zinām, taču atcerēsimies arī to, ko tas pats Dievs saka par šo lietu caur apustuli: “Jūsu krietnums lai kļūst redzams cilvēkiem”[39]. Vai ne tādēļ, lai ļaunumam nebūtu nekādas piekļuves pie jums un lai jūs būtu piemērs un liecība ļaunajiem? Un ko nozīmē vārdi: “Lai spīd jūsu darbi”? Vai arī kādēļ Kungs nosauca mūs par zemes gaismu[40]? 2. Ja tu savu lukturi būsi apslēpis zem pūra, atstājot visus tumsā[41], tad neizbēgami daudzi tev to pārmetīs. Lūk, kas padara mūs par pasaules gaismekļiem, tas ir, protams, mūsu labums[42]. Taču labums, par cik tas ir patiess un pilnīgs, nemīl tumsu un priecājas, kad top redzams un gavilē par to, ka top zināms. 3. Kristīgai šķīstībai nepietiek tikai būt, tai jābūt arī redzamai. Tai jābūt tik lielā daudzumā, lai tā izstarotu no dvēseles uz apģērbu un no sirdsapziņas uz ārējo izskatu, lai tā uzraudzītu visu savu ārpusi līdzīgi kā mājas iedzīvi, lai ārējais un iekšējais savienotos kopā mūžīgai ticības saglabāšanai. Un ir jāiznīcina visa izlaidība un greznība, kas ar savu maigumu un vājumu var padarīt vārgu[43] ticības krietnumu. 4. Jo es nezinu, vai roka, kas ir pieradusi pie aprocēm, spēs izturēt važu smagumu[44]; nezinu, vai kāja, kas ir pieradusi pie tīkamiem apsējiem, spēs panest siešanu ar virvēm; baidos, ka kakls, kas ir apņemts ar pērlēm un smaragdiem, nespēs palikt sevi zem bendes zobena. 5. Tādēļ, svētīgās, domāsim par tām smagākajām lietām, un tad mēs tās nesajutīsim; atstāsim priekus un tad mēs neskumsim pēc tiem; būsim gatavas jebkuram uzbrukumam, neturot īpašumā nekā tāda, ko mēs baidītos pazaudēt[45]. Tās ir mūsu cerības važas. Atmetīsim šīs zemes rotaslietas, ja vēlamies debesu rotas. 6. Nemīliet zeltu, kura dēļ tika izdarīti pirmie Izraēla tautas pārkāpumi[46]. Jums klājas neieredzēt to, kas pazudināja jūdus, to, ko viņi pielūdza, novērsušies no Dieva. Arī tagad zelts ir uguns barība. Tomēr, kristiešu laiki vienmēr, un tagad visvairāk, iet cauri ne zeltam, bet dzelzij[47]: jau tiek gatavotas mocekļu mantijas, eņģeļi jau tur tās rokās un gaida. 7. Tad nu dodieties uz priekšu, izrotātas ar praviešu un apustuļu rotām un skaistumu, paņemot no vienkāršības baltumu, no šķīstības – sārtumu[48], izrotājot acis ar kautrīgumu un lūpas ar klusēšanu, ieliekot ausīs Dieva vārdu, un kakliem uzliekot virsū Kristus jūgu. Galvas pielieciet savu vīru priekšā un tapsiet pietiekoši izgreznotas[49]; rokas aizņemiet ar vilnas aušanu[50], kājas turiet mājās un tad jūs būsiet vairāk tīkamas, nekā zelta dēļ. Ieģērbiet sevi godīguma zīdā, svētuma smalkajā audeklā[51] un šķīstības purpurā. Tādā veidā izrotātas jūs mīlēs Dievs.


[1] Tulkojums veidots pēc iespējas tuvāk oriģināla stilam, ritmam un domas gājumam.

[2] Šeit stāv vārds conservae – burtiski: “līdzinieces nebrīvē”, “līdzkalpones”.

[3] “Nešķīsts”- immundus – burtiski: “tas, kas pasaulē”.

[4] Teksts ir bojāts, bet ir skaidrs, ka šajā vietā Tertulliāns atvainojas par pārmetumiem, kurus viņš grasās izteikt.

[5] Šeit stāv vārds conscientia, kuru var tulkot kā “apziņa”, “pārliecība” un, protams, “sirdsapziņa”.

[6] Interesants paņēmiens: Tertulliāns šeit lieto darbības vārdus pirmā personā daudzskaitlī ( “mēs” ), un attiecīgie lietvārdi stāv sieviešu dzimtē daudzskaitlī – tādā veidā viņš uzrunā savu auditorija kā viena no tām sievietēm, kurām ir veltīta viņa runa.

[7] Šajā vietā arī stāv vārds conscientia.

[8] Tālāk seko Tertulliāna pārdomas par piesardzības nepieciešamību garīgajā dzīvē, kas šeit tiek izlaistas. Pēc tam viņš atgriežas pie iesāktās tēmas par to, cik bīstami un garīgi nepareizi ir sievietēm izraisīt vīriešos kārdinājumu ar saviem greznajiem tērpiem un izskaistināto ārieni.

[9] Šajā vietā par piemēru tiek stādīta tā laika tiesiskā situācija – pēc likuma saimnieks nenes juridisku atbildību par to, ka viņa zemē ir notikusi laupīšana, taču viņš pats savas vainas dēļ iemanto sliktu slavu un negodu, jo nav bijis piesardzīgs un nav parūpējies par drošību. Tā arī sieviete, kas, pēc Tertulliāna domām, ar savu ārieni izraisa svešā vīrietī baudkārības kaisli, juridiski nav vainīga, jo nav pārkāpusi bausli, bet morāliski nes atbildību par to, ka iegrūda šo vīrieti grēcīgā stāvoklī.

[10] Math. 22, 39.

[11] “Tēlniecisks pielikums” ( plasticae accessio ) – šeit ir redzams, ka Tertulliāns, būdams antīkās kultūras cilvēks, lieto šai kultūrai raksturīgu tēlu, kad skaists ķermenis tiek stādīts priekšā kā skaists tēls / skulptūra. Savā ziņā šī vieta var kalpot par labu pierādījumu senajai domai ( kuru aktīvi pauda, piemēram, Osvalds Špenglers ) par antīkās kultūras izteikti tēlniecisko / plastisko pasaules uztveri, kas ļauj runāt par šīs kultūras tēlnieciskumu kā par galveno raksturojošo pazīmi.

[12] Gen. 12, 15, 20, 2.

[13] Tekstā stāv angelis Dei ( “Dieva eņģeļiem” ) un tā ir atstājis savā angļu tulkojumā S. Thelwall ( Angels of God ). Taču, ņemot vērā, ka saturiski šeit nav nekāds sakars ar eņģeļiem, var piekrist La Cerda un H. Kellner’a konjektūrai: ancillis Dei – “Dieva kalponēm”. Krievu Baznīcas tulkojumā ir piedāvāts semantiski tuvs variants: “Kristus līgavām”.

[14] Ar šiem diviem vārdiem ( „izlaidība” un “greznība” ) es nolēmu šeit iztulkot vārdu luxuria, lai pēc iespējas pilnīgāk atspoguļotu to iespējamo jēgu, kuru Tertulliāns ir ielicis šajā vārdā dotajā kontekstā.

[15] Tas atgādina klasisku grieķu un romiešu priekšstatu par sievu / mājsaimnieci – viņai jābūt tik nemanāmai, lai neviens svešs vīrietis nevarētu pateikt par viņu neko sliktu un arī neko labu.

[16] “Neglīta” – deformis. Ja šo vārdu tulkotu burtiski, tad sanāktu – „tā, kurai nav formas, izskata“. Šī etimoloģija atkal uzrāda antīkas kultūras orientāciju uz telpisku tēlu ( „formu“ ).

[17] Šī ir ļoti zīmīga vieta, kas apgāž mūsdienu ideoloģizēto un tādēļ tik ļoti popularizēto viedokli, ka senie romieši tāpat kā senie grieķi precējās tikai formāla pienākuma dēļ un savas sievas arī uzskatīja par pienākumu, bet mīlēja vai nu hetēras, vai zēnus. Šī vieta tāpat kā arī daudzas citas mūsdienās tik nepopulāras un tādēļ noklusētas vietas antīkajā literatūrā pierāda, ka senie grieķi un romieši bija tomēr normāli cilvēki un kā normu viņi pazina ne tikai mīlestību starp dzimumiem, bet arī mīlestību starp laulātajiem draugiem (grieķu materiāls par šo tēmu ir apkopots avotu krājumā: Tumans H. Cilvēks, vara un politika senajā Grieķijā Rīga, 2004, lpp. 217 – 244. ). Pat vairāk, šeit Tertulliāns sniedz nepārprotamu liecību tam, ka precoties romieši domāja par savām simpātijām un jūtām pret savu izredzēto.

[18] „Ticīgais“ šeit un turpmāk nozīmē „kristietis“.

[19] Vācu tulkotājs H. Kellners uzskata, ka šeit ir domātas edipiskas seksuālas izdarības ( incests ar māti ), taču man liekas, ka Tertulliāns šeit runā par sieviešu skaistuma kārdinošo un uz noziegumiem pamudinošo lomu antīkajā mitoloģijā un dzīvē (cik daudz noziegumu antīkajā mitoloģijā un dzīvē tika izdarīti mīlas kaislības dēļ!).

[20] “Dieva radītais tēls” – tekstā ir: plastica Dei. Plastica ir grieķu izcelsmes vārds un norāda uz tēlniecību ( gr. plastikē nozīmē “tēlniecības māksla”, “skulptūra”, vārds plastēs – “tēlotājs”, “tēlnieks” ). Tātad, šis vārda lietojums stāda priekšā Dievu kā tēlnieku, kas radīja cilvēku – skulptūru. Tas vēlreiz demonstrē antīkās kultūras plastisko, tēlniecisko uztveres veidu.

[21] Šeit stāv vārds artifex, ko var tulkot arī kā “mākslinieks”.

[22] Ab adversario artifice – var tulkot arī kā “no konkurējoša mākslinieka”.

[23] Ļoti interesanta Tertulliāna replika, kas liecina par to, ka viņa laika Romā, pateicoties ilgstošam daudzu tautu sajaukšanās procesam, ir mainījusies dominējošā matu krāsa no gaišas uz tumšu, kā arī par to, ka ideāls joprojām ir palicis vecais, Eiropas āriešiem raksturīgais – gaišo matu ideāls. Šis ideāls ir sastopams jau Homēra eposā – tur skaistākās sievietes – Helēna, Nausikāja, Kalipso, Circeja – visas ir gaišas un “zeltmatainas” ( Od., VI, 101; VII, 186sqq, 246, 255; XII, 150 ). Tajās pāris reizēs, kad Homērs pievērš uzmanību vīriešu matiem, tie arī izrādās zeltaini, kā piemēram, Menelajam ( Od., IV, 304 ) un Odisejam ( Od., XIII, 431 ). Tātad, arī vīriešu ideāls bija apveltīts ar gaišiem matiem. Acīmredzot, arī Tertulliāna laika Romā šis ideāls palika vēl spēkā un gaišmatainas sievietes vīriešiem likās vispievilcīgākās. Principā tas ir klasiskais sievišķības un maiguma ideāls, kas visos laikos iedvesmoja Eiropas iedzīvotājus un kas daudzu eiropiešu apziņā ( drīzāk jau zemapziņā ) saglabā savu nozīmi arī mūsdienās, pat neskatoties uz to, ka šodienas masu kultūrā tas tiek intensīvi apkarots ( anekdotes par blondīnēm; agresīvas un ciniskas brunetes tēla popularizācija, kura funkcija ir sagraut sievišķības asociāciju ar maigumu, ko iemieso sevī blondīnes gaišais tēls, mantots vēl no tradicionālās kultūras laikiem ).

[24] Acīmredzot, šeit ir apslēpts mājiens uz elles ugunīm, par ko it kā pareģo ( ne velti šajā vietā stāv vārds auspicari – “pareģot” ) šo sieviešu ugunīgi sārti mati.

[25] Krāsojot matus romiešu sievietes vispirms iesmērēja tos ar speciāliem šķidrumiem un pēc tam stundām ilgi žāvēja saulē, tādā veida matus balinot.

[26] Senie grieķi un romieši uz altāriem ziedoja saviem dieviem dažādas smaržvielas un eļļas , kā arī kvēpināja.

[27] Šeit stāv vārds excremare  – “dedzināt”. Tas norāda uz upuru dedzināšanu, kas tika praktizēta tā laika kultos.

[28] Šeit stāv vārds prostituere, kas nozīmē arī „izstādīt priekšā izvirtības dēļ”.

[29]Nogrimis kā kuģis vētras laikā” – tipisks Tertulliāna tēlains izteiciens. Šajā vietā tekstā stāv vārds naufragus – “cietis jūras katastrofā”, “nogrimis kuģis”.

[30] Latīniski tas skan vēl izteiksmīgāk – et in portum modestiae subductas. Burtiski tulkojot tas būtu tā: “un izvilktas krastā ( subductas ) pieticības ostā”. Parasta izmēra romiešu kuģi mūsu izpratnē būtu lielas laivas un tāpēc tad, kad kuģis piestāja kaut kur uz ilgāku laiku vai pavisam, tas tika izvilkts krastā.

[31] Tekstā stāv vārds habenas, t.i., “groži”, “iemaukti”, ar ko šeit ir jāsaprot mācības uzliktie ierobežojumi.

[32] Viens no svarīgākajiem kristīgajiem tikumiem ir pazemība, tādēļ Tertulliāns īpaši pasvītro, ka godkārība ir pretrunā ar to un ved cilvēku uz pašpaaugstināšanos.

[33] Par sabiedriskās iekāres upuriem Tertulliāns konsekventi sauc prostitūtas.

[34] Senajā Romā kā arī daudzām citām tautām gan senajos laikos, gan viduslaikos pastāvēja likumi, kas noteica prostitūtu ārējo izskatu tā, lai viņas vizuāli atšķirtos no cienījamām sievietēm.

[35] “Šī laika samaitātība” ( saeculi improbitas ) – klasisks, antīkai kristietībai ļoti raksturīgs pretnostatījums starp šo samaitāto laikmetu ( saeculum ) un Dieva pasauli ( aeternum, jeb vēlāk – Civitas Dei sv. Augustīna sniegumā ).

[36] Apok., 17, 1 – 4.

[37] Gen. 38, 13 – 18.

[38] 1. Reg. 16, 7.

[39] Philip. 4, 5.

[40] Math. 5, 14.

[41] Sal.: Math. 5, 15.

[42] “Mūsu labums” – bona. Šo vārdu var tulkot gan kā “labas īpašības”, gan kā “labie darbi”. Iespējams, ka tieši šajā vietā kontekstam vairāk atbilst tulkojums “labie darbi”.

[43] “Padarīt vārgu” – effeminari. Interesanta ir šī vārda etimoloģija, – burtiski tas nozīmē “padarīt sievišķu”, – un pielietojums, – ar šo “sievišķošanu” romieši parasti apzīmēja dvēseles vārgumu un gara vājumu. Tā piemēram, Cēzars, savā slavenajā Gallijas aprakstā atzīmē, ka visdrosmīgākie no visiem galliem ir beļģi, jo “… ļoti reti pie viņiem ierodas tirgotāji un piegādā viņiem tās preces, kuras padara dvēseles vājas un sievišķīgas / mazdūšīgas ( ( ea, quae ad effeminandos animos pertinent ) Caes. De bello Gall. , I, 1, 2 ).  

[44] Tertulliāns atgādina par kristiešu vajāšanu pieredzi, kura katru brīdi var atkārtoties un kurai kristiešiem jābūt gataviem.

[45] Aicinājums atbrīvoties no greznības un piesaistes materiālajai pasaulei vispār nebija jauns tā laika Romā – to sludināja filozofi – kiniķi un stoiķi; aicinājums vienmēr būt gataviem jebkuram pārbaudījumam arī bija labi pazīstams – tas bija viens no stoicisma mācības būtiskākajiem aspektiem . Tātad, šīs bija pazīstamas lietas un nevarēja šokēt tā laika cilvēkus, taču Tertulliāns piešķīra tam visam jaunu motivāciju, kas balstās kristīgā saturā.

[46] Skat.: Exod., 32, 2, 26.

[47] Šeit Tertulliāns lieto visiem saviem laikabiedriem pazīstamu mītu par pieciem, pakāpeniski degradējošiem laikmetiem cilvēces vēsturē – zelta, sudraba, vara, bronzas un dzelzs. Ja zelta laikmetu raksturo pārticība, harmonija un miers, tad dzelzs laikmets nes sev līdzi vardarbību, netaisnību un postu ( skat.: Hes. Erga, 90 – 201 ). Tātad, Tertulliāns apgalvo, ka kristieši vienmēr dzīvo dzelzs laikmetā, kur viņi tiek apkaroti no naidīgās pasaules.

[48] Vārds pudicitia ( “šķīstība” ) nozīmē arī „kautrīgums“. Tātad, sārtums, kas jāņem no šķīstības, ir kautrības krāsa, kas rodas cilvēkam nosarkstot.

[49] Šeit rodas acīmredzamas asociācijas ar klasisko seno ebreju, grieķu un romiešu sievietes ideālu. Šo ideālo sievieti raksturo šķīstība, mājsaimnieces tikumi un paklausība ( skat., piemēram: Xen. Oec. 7, 9; latviski: Tumans H. Cilvēks, vara un politika… lpp. 235 – 242. ). Tertulliāns šo dabisko ideālu pamato un iesakņo kristīgajos tikumos.

[50] Seno romiešu un grieķu ideālās sievas ideāls nodarbošanās veids bija tieši vilnas aušana.

[51] Konkrēti, šis audums nosaukts par bisonu ( byssino ) – t.i., ļoti smalks un dārgs lina audums.

 
 

        

 


sengrieķu politiskā doma

Posted by on Monday, 26 October, 2009

PartenonsagoraHefaista svētnīcaDr. hist. Harijs Tumans

GRIEĶU POLITISKĀ DOMA PIRMSKLASIKAS LAIKMETĀ

 

            Kā zināms, grieķu politiskā teorija radās tikai klasikas laikmetā. Tās pirmie aizmetumi ir redzami jau Hērodota “Vēsturē”, dažu sofistu darbos un Sokrāta dialogos, bet īstā politiskā teorija ir dzimusi tikai Platona un Aristoteļa darbos. Taču tas, protams, nenozīmē, ka politiskā doma nebija agrāk. Acīmredzot, tā ir bijusi citādā, un no tās ir saglabājušies tikai fragmenti. Tādēļ ir vērts apkopot šos fragmentus, lai saprastu, kāda bija šī doma arhaikas laikmetā un kādā virzienā tā ir attīstījusies. Tas ļaus labāk saprast arī klasiskās politiskās teorijas būtību. 

         Politiskās domas pirmsākumi kā pierasts, ir meklējami Homēra eposā. Protams, tur mēs neatrodam nekādu teorētisku refleksiju, toties sastopam vairākus izteikumus, kuros parādās autora vai kāda viņa varoņa viedoklis par vienu vai otru varas aspektu. Šajos izteikumos var saskatīt dažas principiālas nostādnes, kuras gan atspoguļoja, gan arī iespaidoja grieķu sabiedrisko domu. Viena no tādām nostājām ir labi redzama vārdos, kurus saka Odisejs, lai pamudinātu ahajus uz paklausību:

                       Laba nav daudzvīru vara. Tik viens lai ir vadonis visiem,

                      Viens lai ir valdnieks arī, kam viltīgā Krona dēls devis

                      Likumus, valdnieka zizli, lai gudri tu valdi par tautām!”

                                                                          ( Il, II. 204. – 206. )

            Pirmkārt, šeit par vienīgo pareizo varas formu tiek atzīta vienvaldība un, otrkārt, šī vienvaldība tiek pamatota ar Zeva gribu un sankciju. Kā zināms, Homēra basileju vara bija ļoti tālu no īstas monarhijas un balstījās tikai uz personisku autoritāti, piekritēju atbalstu un reliģisku leģitimāciju[1]. Faktiski, tikai reliģija padarīja šo varu par likumīgu. Tādēļ Homērs vienmēr pasvītro basileju reliģisko izredzētību – viņi ir “dieva dzemdētie” ( diogeneiß ), “dieva barotie”( diotrefeiß ) un “dievam līdzīgie” ( qeoeidhß ) – ( Il., XI, 465; IX 106, 229; Od., IV, 856; XXI, 122 utt. ). Pats galvenais ir tas, ka šī vara tiek leģitimēta ar tās dievišķo izcelsmi, jo pats Zevs dod vadonim varas zizli un “likumus” ( qemistaß ). Tas labi redzams arī vārdos, kurus Nestors saka Agamemnonam:

                                                                            “…  jo valdnieks tu esi

                       Tagad  pār vairākām tautām, un Kronids tev ielicis rokā

                       Likumus, valdnieka zizli, lai gudri tu valdi pār viņām.”                                                                                  

                                                                                ( Il, IX. 96. – 99. )

Tātad, varas avots ir debesīs un basilejs ir izredzētais, tas, kuram Zevs ir izrādījis savu žēlastību ( cariß ). Līdz ar to, šo varu var dēvēt par harizmātisku, jo tās pamats ir vadoņa harizma. Šis varas modelis pārstāja eksistēt arhaikas laikmetā, kad grieķu pilsētās tika dibinātas aristokrātiskas republikas, bet harizmātiskā vara periodiski atjaunojās tirānijas veidā un ieguva jaunu dzīvi hellēnisma laikmetā.

            Homēra eposā var atrast vēl divas svarīgas politiskās idejas. Pirmā ir ideja par valdnieka atbildību tautas priekšā. Visspilgtāk par to liecina slavenā epizode, kurā Homērs apraksta ideālu valdnieku:

                     “…Gluži kā valdniekam krietnam, kas prātīgs un līdzināms dieviem,

                      Tādam, kas valda pār lielu un drosmīgu kareivju tautu,

                      Sargādams tiesības visiem; tam auglīgi lauki un lejas,

                      Bagāti kviešiem un miežiem , bet koki līkst sulīgos augļos,

                      Ganībās vairojas lopi, bet jūras ir pilnas ar zivīm

                      Prātīgas rīcības dēļ, un laime ir visiem tā zemē.”

                                                                         ( Od, XIX. 109. – 114. )

Būtībā, šajos vārdos ir atspoguļojies ļoti sens priekšstats par valdnieka maģisko spēku, kas nodrošina labklājību viņa tautai un dabai. Šādu varas modeli pazīst visas senās tautas, īpaši Tuvajos Austrumos[2]. Tajā pat laikā ir redzama arī Homēra novirze no šī senā modeļa – viņš saista tautas un dabas labklājību nevis ar valdnieka maģiskajām spējām, bet ar viņa taisnīgumu, ar to, ka viņš “prātīgi rīkojas” (  ex euhgesihß ) un valda “sargādams tiesības visiem” ( eudikiaß anechsi ). Tātad, no valdnieka tiek prasīta nevis burvestība, bet taisnīga tiesa un “prātīga rīcība”. Šeit jau spilgti izpaužas grieķu racionālais gars.

            Blakus tam “Odisejā” ir vieta, kas atklāj Homēra priekšstatus par sabiedriskās dzīves pamatprincipiem – tas ir mežonīgo ciklopu pasaules apraksts un tās pretnostatījums grieķu pasaulei:

                   “Beidzot mēs stājāmies krastā pie lepnīgo kiklopu zemes;

                     Taisnība viņiem ir sveša, bet mūžīgie dievi tos sargā.

                      Kiklopi nedēsta kokus ar rokām un tīrumus near;

                      Sēklu tur nekaisa zemē, bez aršanas zeme dod visu –

                      Dzeltenos miežus un kviešus, bet vīnāju stīgas dod viņiem

                      Briedušos ķekaros vīnu, un Zevtēva lietus to vairo.

                      Nav tur ne kopēju apspriežu viņiem, ne likumu kādu;

                      Dobajās alās jo dziļi vai augstajos kalnāju galos

                      Kiklopi pavada laiku; ikviens no šiem sievu un bērnus

                      Valda, kā patīkas pašam; par citiem tie neliekas zināt.”

                                                                                     ( Od, IX. 106. – 115. )

            Šajā pretnostatījumā tiek noformulēts tas, kas atšķir mežoņu pasauli no civilizētās grieķu dzīves[3]. Pie būtiskākām atšķirībām pieder tehnoloģiskie sasniegumi – ciklopi nepazīst zemkopību; un sabiedriskās organizācijas forma –  ciklopi nepazīst taisnību ( kuklwpwn … aqemistwn ) un viņiem ir sveši likumi un “kopējas apspriedes” ( out∆ agorai … oute qemisteß ), jo viņi dzīvo tikai katrs priekš sevis, ignorējot citus un rūpēdamies tikai par savu labumu. Tādējādi, civilizētu dzīvi no mežonības atšķir politiskā organizācija, kuru veido sabiedriskās dzīves kooperācija un kuras pamatā nevar būt nekas cits, kā tikai ideja par kādu, pagaidām vēl nenosauktu, kopīgu labumu. Daudz vēlāk Aristotelis šo ideju par kopīgo labumu ielika savas valsts teorijas pamatā, apgalvojot, ka valsts mērķis ir labas dzīves ( eu zhn, zjhn kaloß ) sasniegšana, uz ko cilvēkus pamudina gan kopīgais labums, gan personīgās intereses ( Arist. Pol., 1252 a 1 –5; 1252 b 29 sq;1278 b 20 – 25 ). Paradoksāli, bet fakts – seno grieķu skatījumā mūsdienu liberālais valsts modelis, kas ir atteicies no sociālās atbildības un līdz ar to arī no kopīgā labuma idejas, atbilst nevis civilizētai dzīvei, bet mežonībai!

            Homēra jaunākais laikabiedrs  Hēsiods  ievieš jaunas notis episkajā pasaules ainā un līdz ar to arī varas idejas attīstībā. Viņa galvenā tēma ir taisnība. Šī tēma viņam ir tik svarīga, ka “Teogonijā”, stāstot par Zeva meitām – Mūzām, dzejnieks novirzās no tēmas un lielu pasāžu velta ideāla, t.i., taisnīga valdnieka aprakstam ( Hes. Theog., 75 – 97 ). Tāpat kā Homēra eposā, Hēsiodam ideāls valdnieks pieder “dieva baroto” ķēniņu plejādei ( diotrefewn basilhwn ), un viņu pavada Mūzas, kas ieliek viņa mutē taisnīgas runas un iedvesmo viņu uz taisnīgu tiesu ( 81 – 90 ). Cilvēku vidū viņš izceļas ar savu gudrību un tāpēc iegūst īpašu godu un cieņu:

                   “Kad viņš uz sapulci dodas, šo ļaudis ar bijību dziļu

                    Apsveic kā dievu, un apspriedē viņš ir pārāks par visiem”

                                                ( Hes. Theog., 91 sq., A. Ģiezena tulk. )

Noslēdzot šo tēmu Hēsiods pasvītro, ka visi valdnieki ir no Zeva ( Theog., 96 ). Tātad, šeit dzejnieks turpina episko tradīciju par harizmatisku varu, kuras sakne ir dievišķa. Tikai atšķirībā no Homēra viņš vēl vairāk akcentē taisnīguma ideju un runā vienīgi par šo varas aspektu. 

Savukārt, otrā savā poēmā – “Darbi un dienas” – Hēsiods vairs nerunā par harizmu un harizmātiskiem valdniekiem. Acīmredzot tas ir tāpēc, ka šī poēma stāsta nevis par dievu pasauli, bet par cilvēku ikdienišķo dzīvi un mazāk saistīta ar reliģisko tradīciju. Pavērsis skatu pret cilvēku pasauli, Hēsiods redz to netaisnības un disharmonijas pilnu. Tagad viņš runā nevis par “dievišķiem” valdniekiem, bet par reāliem basilejiem, kuri ir “dāvanu kārie”, kuri ņem kukuļus un spriež netaisnu tiesu ( Erga, 38, 221 sqq., 263 sqq. ). Šeit varas nesēji nav vairs Zeva radītie karavadoņi, bet gan tiesneši. Viņu galvenais pienākums – taisnības sargāšana savā tautā, citas varas funkcijas Hēsiods nemaz nepiemin. Tagad vara tiek leģitimēta nevis caur dievišķo izcelsmi, bet caur taisnību, kuru Hēsiods ir iecēlis dievišķā kārtā, piešķirot tai kosmiska principa statusu. Dike ( Dikh – “taisnība” ) viņam ir Zeva meita, viņa novēro visus cilvēku netaisnos darbus un ziņo par to Zevam, no kura soda neviens nespēj izvairīties ( Erga, 250 – 264 ). Būtībā tas ir tas, ko Hēsiods grib pateikt citiem un kādēļ viņš raksta savu poēmu – viņš uzstājas kā pravietis[4], kurš dievišķas iedvesmas vadīts skaļi nosoda varas un visu cilvēku nekrietnu rīcību un atgādina viņiem par neizbēgamo dieva sodu:

                    “Valdnieki, dāvanu kārie, to paturiet prātā, lai turpmāk

                     Runas jums krietnas! Jums aizmirst pavisam būs netaisno tiesu!”

                                                               ( Hes. Erga, 263 sq., A. Ģiezena tulk. )

Tātad, iemesls, kura dēļ vispār pastāv vara, ir taisnība. Pat vairāk – Hēsiods apgalvo, ka tieši taisnība atšķir cilvēkus no dzīvnieku pasaules:

                    “Uzklausi taisnības balsi un nelieto varu nemūžam!

                     Tādu likumu Kronīds ir mirstīgiem cilvēkiem devis:

                     Plēsīgie zvēri un zivis, un putni spārnotie gaisā

                     Kāri lai aprij cits citu, jo taisnības jūtas tiem svešas;

                     Taču ļaudīm viņš taisnību devis, kas lielākais labums.”

                                                                 ( Hes. Erga, 275 – 279, A. Ģiezena tulk. )

Šeit Hēsiods turpina Homēra domu par to, ka civilizāciju no mežonības atšķir tieši saprātīga kopdzīves organizācija, kuras mērķis ir kopējais labums. Tikai mežonību viņam pārstāv nevis mītiskie ciklopi, bet zvēri, un kopējo labumu viņš konkretizē kā taisnību, pirmkārt kā taisnību tiesā. No tā ir atkarīga visas sabiedrības labklājība. Lai ilustrētu šo domu Hēsiods spilgti attēlo divas valstis – vienu, kurā valda taisnīgs valdnieks un otru, kur taisnība tiek padzīta prom:

                         Taču tiem, kas pilsoņus savus un svešniekus arī

                       Godīgi tiesā un novērsties negrib no taisnības ceļa, –

                       Tādiem mēdz pilsēta plaukt, un tauta tur laimīgi dzīvo.

                       Zemē tad valda miers un audzina cilvēkus jaunos,

                       Visu redzošais Zevs tiem nesūta drausmīgos karus.

                       Vīri, kas taisnīgi tiesā, no bada un nelaimēm visām

                       Brīvi arvien; par Taliju[5] vien tiem rūpes un druvām,

                       Pārtiku zeme tiem dāvā papilnam un ozoli kalnos

                       Zīles galotnēs nes, bet dobumos mitinās bites;

                       Sievas dzemdē tiem bērnus, kas skatā ir līdzīgi tēviem;

                       Visādu labumu tiem ir papilnam, un nevajag viņiem

                       Doties ar kuģiem pa jūru, jo augļus dod vēlīgā zeme.

                       Bet, kur patvaļa valda un ļaunums, nekrietnie darbi,

                       Visu redzošais Zevs par taisnīgu tiesu tur gādā.

                       Dažreiz pat pilsētai visai ir jācieš par nekrietnu vīru,

                       Kas savā rīcībā nelietīgs bijis un noziedzies ļauni.

                       Likstas un nelaimi tādiem no debesīm Krona dēls sūta,

                       Badu un mēri vēl klāt. Tad bojā iet tauta virs zemes.

                       Sievas vairs nedzemdē bērnus, un iznīkst veselas dzimtas,

                       Kā to ir nolēmis Zevs, kas Olimpa mitekļos dzīvo…”

                                                    ( Hes. Erga, 225 – 245, A. Ģiezena tulk. )

Ir būtiski, ka šo tēmu Hēsiods ievada ar taisnības ( dikh ) un netaisnības, konkrēti, augstprātības ( ubriß ) pretnostatījumu :

                    “Klausi jel Pers, tu taisnības balsij un augstprātu atmet!

                     ……………………………. Par augstprātu taisnīgums pārāks…”

                                                                   ( Erga, 213, 217. A. Ģiezena tulk.  )

No tā izriet, ka Hēsioda aprakstītās pilsētas ir ilustrācija viņa taisnības un netaisnības koncepcijai. Abas pilsētas iemieso šos principus, kuri ir materializējušies politiskā dzīvē – viena ir taisnības pilsēta, otra – netaisnības pilsēta[6]. Tas nozīmē, ka valstis tiek šķirotas ne pēc to politiskās formas, bet pēc tā, vai šajās valstīs tiek ievērota taisnība vai nē.

Vēl var pamanīt, ka Hēsioda sniegtais labklājīgas valsts apraksts ļoti atgādina Homēra aprakstīto ideālā valdnieka valdīšanu – abos gadījumos izšķirošais faktors ir varas taisnīgums un abos gadījumos tas nosaka gan dabas, gan cilvēku plaukstošo stāvokli. Tātad, abi dzejnieki par vienīgo pareizo varas modeli uzskata tādu varu, kura cilvēku dzīvē realizē kosmisko taisnības principu, kas ir vienīgais, kas nodrošina mieru un labklājību. Hēsiods īpaši izceļ šo kosmisko aspektu un pasvītro, ka pasaules kārtība balstās tieši uz taisnīguma principiem. Lai to pierādītu, viņš stāsta mītu par Zeva laulību ar Temīdu ( qemiß – “taisnība”, “likums”, “patiesība”, “taisna tiesa” )[7], no kuras piedzima trīs meitas ( Theog., 900 sqq ) – Dike ( Dikh – “taisnIba” ), Eunomija ( Eunomia – “likumība”, jeb burtiski: “lablikumība”, “labs likums” ) un Eirēne ( Eirhnh – “miers” ) . Šie vārdi runā paši par sevi – Zeva dibināta pasaules kārtība nes pasaulei taisnību ( Dike ), likumību ( Eunomija ) un mieru ( Eirēne). No tā izriet, iekļauties šajā pasaules kārtībā var tikai tāda vara, kas atbilst šiem principiem un īsteno tos dzīvē. Tikai tāda vara, kas atbilst kosmiskai kārtībai, ir tiesīga pastāvēt, tikai viņa var sasniegt harmoniju un līdz ar to arī labklājību. Tā ir izteikti teoloģiska varas koncepcija.

Var secināt, ka episkos dzejniekus interesē tikai varas eksistences pamatprincipi un mērķi, bet jautājums par varas formām nav pat vēl piedzimis.  Tomēr ir pamats domāt, ka tas jau pastāv kaut kādā “embrionālā” veidā. Uz to norāda jau tāds fakts, ka Homērs runā par vienu valdnieku, bet Hēsiods – uzreiz par vairākiem “dāvanu kāriem vīriem” un basilejiem, šeit un citur lietojot daudzskaitli – “Taču tiem, kas pilsoņus savus un svešniekus arī / godīgi tiesā…” ( oi de dikaß xeinoisi kai endhmoisi didousin  – Erga, 225 ;; daudzskaitlis tiek lietots arī piemēram, šajās vietās  – Erga, 221, 261, 263. ). Tas nozīmē, ka Hēsiods jau pazīst aristokrātisku republiku, kur pie varas atrodas uzreiz vairāki “labākie”, t.i. aristokrāti – basileji. Viņi joprojām ir ar harizmu apveltīti varoņi, taču būtībā viņu vara ir jau tā pati Homēra nosodītā “ daudzvīru vara”. Tomēr varas forma netiek diskutēta, jo būtiskākais dzejniekam liekas tas, kādai jābūt varai principā un kādi ir tās pienākumi pret sabiedrību.

Par jaunas republikāniskas domāšanas iedīgļiem liecina arī tas , ka pienākumu būt taisnīgiem Hēsods uzliek ne tikai baslijiem, bet visiem sabiedrības locekļiem:

         “Ja kāds bilst taisnīgus vārdus pēc labākās apziņas sirdī,

          Visu redzošais Zevs papilnam tam svētību dāvā;

          Bet, kas liecinieks būdams, reiz melīgu zvērestu devis,

          Taisnībai darījis pāri un apmāts ir nedziedināmi,

          Tādam pēcteči vēlāk grimst pilnīgā nīcības tumsā;

          Taču, kas zvērējis taisni, tā dzimtu nākotnē godā.”

                                                ( Hes. Erga, 280 – 285, A. Ģiezena tulk. )

Tātad, Hēsiodam taisnība ir ne tikai valsts un pašas varas idejas pamats, bet arī absolūts dzīves princips, tas princips, kas attiecas ne tikai uz valdniekiem, bet uz ikvienu sabiedrības locekli. Pagaidām dzejnieks runā tikai par indivīda atbildību viņa dzimtas priekšā, bet no tā ir tikai viens solis līdz atbildībai visas valsts priekšā. Šī ideja piedzims jau pavisam drīz, bet episkā doma ir apstājusies tieši šajā vietā…

            Turpmāko politiskās domas attīstību arhaikas laikmetā var izsekot tikai pēc nedaudziem fragmentiem, kuri ir saglabājušies no arhaiskā laimeta literatūras. Šo literatūru pārstāv galvenokārt dzeja. Tas ir likumsakarīgi, jo dzeju, kā zināms, grieķi uzskatīja par sakrālu žanru un visu, kas viņiem bija svarīgs, centās ielikt dzejiskā formā. Dzejnieks viņiem bija kaut kas līdzīgs pravietim, jo viņa daiļrade bija iedvesmas produkts, kurā viņš atklāja to, ko pats saņēma no Mūzām. Tādēļ filozofi savus gara darbus formulēja dzejas pantos, bet Solons mēģināja pat likumus pierakstīt dzejas formā ( Plut. Sol. 14 ). Tātad, viss, kas cilvēkiem bija svarīgs, tika izteikts dzejā, tai skaitā arī politika. Tas dod mums iespēju rast kaut vai ļoti vispārīgu priekšstatu par grieķu politisko domu  arhaikas laikmetā. Šī laikmeta garīgo dzīvi raksturo divi procesi – no vienas puses, dziļa reliģiozitāte, kas olimpiskās reliģijas vienkāršības dēļ ir sākusi meklēt jaunas izpausmes formas, kas izpaudās misteriālo kultu popularitātē, un no otras puses – tā paša iemesla dēļ, reliģiska skepticisma attīstība, domas sekularizācija un racionālas domas piedzimšana, kas sāka veidot jaunus, racionālus pasaules modeļus[8]. Šai otrai tendencei bija lēmts iespaidot arī politiskās domas attīstību. Kā jau teikts, šī doma vēl joprojām netiek noformulēta eksplicīti, teorijas veidā, toties izkaisītā veidā tā ir atrodama implicīti, dažādu dzejnieku un filozofu darbos. 

            Dzeja, saprotams, ir tāds žanrs, no kura nevar sagaidīt politisko refleksiju, bet tieši dzejā pirmo reizi grieķu literatūrā parādās pirmā abstrakcija par valsti. Tā ir slavenā kuģa metafora, kuru mums atklāja Alkajs:

                  “Brūk bangas virsū mums gan no šejienes,

                   Gan no turienes, un melnais kuģis

                   Šaudās, starp vienām un otrām mētāts ,

                   Un smaga mums pret negaisu cīņa rit.

                   Jau ūdens peļķēm krājas ap mastu un

                   Caurcaurēm sadriskātā bura

                   Lēveru lēveriem plandās vējā,

                   Un atslābst vantis…

                   – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – — – – – – – – – – –

                   Nāk virsū tāds pats vilnis, kāds iepriekš jau,

                   Un nesīs mums gan pūļu, gan raižu daudz –

                   Smelt ūdeni, kas šļācas kuģī…

                   Lai tūdaļ stiprinām mēs borta

                   Sienas un steidzam uz drošu ostu!

                   Un lai neviens nav gļēvs šajā nestundā…”

                                      ( Alc., fr. 119 – 120 D; Ā. Feldhūna tulk. )

            Kuģis šeit simbolizē valsti, bet vēju brāzmas – nekontrolējamu stihiju, t.i., dumpīgu tautu vai vispārināti, politiskās cīņas apstākļus, kas apdraud valsti. Šīs metaforas pamatelementi – vētraina jūra kā saviļņotas tautas simbols un kuģis kā valsts apzīmējums – ir sastopami jau Homēra eposā (piem.: Il., 144 sqq., 207sq, 394 sqq. )[9]. Toties Alkajs pirmo reizi apvieno šos elementus vienā tēlā un pretnostata naidīgu stihiju un valsts kuģi – tā viņš attēlo valsti kritiskā brīdī. Pēc Alkaja šī metafora kļūst ļoti populāra un bieži tiek atkārtota gan grieķu, gan vēlāko laiku eiropiešu literatūrā. Jāatzīst, ka Alkajs ir radījis ļoti atbilstošu tēlu – daudzās grieķu valstīs tajā laikā norisinājās sīvas politiskas cīņas, kas tiešām atgādināja kuģa cīņu ar jūras stihiju. Taču mums šodien būtu svarīgi saprast, kādus priekšstatus par valsti un sabiedrību spēj atklāt kuģa metafora. Alkaja kontekstā ir skaidri saskatāms viens aspekts – ja valsts ir kuģis, tad kuģa komanda ir šīs valsts pilsoņi. Kā kuģi var izglābt tikai visas komandas saliedēta un vienprātīga rīcība, tā arī valsti var glābt tikai pilsoņu solidaritāte cīņā pret kopējām briesmām. No kuģa neviens nespēj glābties individuāli, pametot to bangojošas jūras vidū, tāpat arī politiskā dzīvē – tikai visi pilsoņi kopā var glābties kopā ar savu valsti. Šķiet, ka tas ir tas, ko gribēja pateikt Alkajs, mudinot domubiedrus uz politisku cīņu pret tirāniju. Šajā nostājā jau skan pilsoņu līdzatbildības ideja par savu valsti – tā ir ideja, uz kuras pamata tika būvēta polisa un tās ideoloģija.

            Pēc Alkaja kuģa metafora pirmo reizi ir sastopama jau VI gs. p.m.ē. – saistībā ar atēniešu dzejnieku un likumdevēju Solonu. Plutarhs min, ka pirms likumdošanas Solons ir saņēmis Delfu orākulu, kurā bija šādi vārdi:

                     “Droši ieņemot vietu kuģim pa vidu, mierīgi pārvaldi to.

                      Daudz tev būs palīgu krietnu atēniešu pilsoņu starpā.”

                                                             ( Plut. Sol., 14. H. Tumana tulk. )

Šeit mēs redzam Alkaja radītā tēla tālāku attīstību – tagad ne tikai kuģis tiek pielīdzināts valstij, bet parādās arī jauna ideja – paša Solona vieta tiek nodefinēta kā stūrmaņa vieta kuģa vidū ( kubernhthrion ergon euqunwn ).  Grieķu stūrmanis  ( kubernhthß ) mūsu izpratnē ir kapteinis – viņam paklausa visa komanda gluži kā tauta – valdniekam. Tādā veidā papildināta metaforas semantika iegūst jau divas dimensijas: valsts – kuģis un valdnieks – stūrmanis. Nav izslēgts, ka jau tagad politiskā domā ienāk jauna tēma – pārvaldes formas problēma. Iespējams, ka dotajā tekstā ir apslēpts pamudinājums Solonam iegūt harizmātisku tirāna varu Atēnās – no dažādiem avotiem mēs zinām, ka atēnieši to gaidīja no Solona un pat izdarīja uz viņu spiedienu šajā virzienā ( skat.: Sol., 23, 1 – 4 D; Plut. Sol., 14; Arist. Ath. Pol., !V, 6 ). Tas, ka Solons attiecās no šīs varas, liecina par to, ka viņš domāja jaunās politiskās kategorijās. Kādas bija šīs kategorijas mēs varam spriest no viņa dzejas un no viņa likumiem.

            Tajā pašā situācijā kuģa metafora parādās vēl vienu reizi, jau saistībā ar Solona dibināto valsts domi ( Boulh ) – Plutarhs raksta, ka, dibinot šo institūciju blakus vecajai Areopāgas padomei Solons gribēja stabilizēt valsts pārvaldi “… jo viņš uzskatīja, ka valsts ar divām padomēm būs kā kuģis ar diviem enkuriem, mazāk šūposies un tauta jutīsies mierīgāk” ( Plut. Sol., XIX ). Iespējams, ka šo līdzību ar kuģi šeit ir izmantojis pats Solons kādā dzejolī, kas nav saglabājies līdz mūsu dienām, bet tikpat labi tas var būt arī paša Plutarha komentārs. Lai kā arī tas būtu, viss liecina par kuģa metaforas lielu popularitāti grieķu vidū.

            Savu dzeju Solons ir veltījis galvenokārt savai likumdošanai, bet viņa slavenākā elēģija, kas ir pazīstama ar nosaukumu “Eunomija” ( “lablikumība” ) ir radīta kā politiskā pamācība atēniešiem. Šeit dzejnieks, līdzīgi Hēsiodam, uzstājas kā pravietis, ar misiju pamācīt un pabrīdināt tautiešus, ar pamudinājumu viņiem labot esošo stāvokli, kas ir nobīdījies no dievu sankcionētas normas. Šajā ziņā Solons pilnīgi iekļaujas episkā tradīcijā, tikai ar piebildi, ka Hēsiodu uz to pamudināja Mūzas, bet Solonu – viņa paša sirds ( 3. 30 D )[10]. Šeit var saskatīt ja ne domas sekularizāciju, tad vismaz racionalizāciju. Pašu elēģiju var nosacīti iedalīt četrās daļās. Sākumā, ko var uzskatīt par ievadu, Solons, atbilstoši reliģiskai tradīcijai, pasludina Atēnu pilsētas sakrālo statusu, jo viņu sargā pati dieviete Atēna:

                    “Gan pēc Zevtēva gribas, gan citu mūžīgo prāta

                           Mūsu valstij ir lemts neaiziet bojā nekad.

                      Pilsētas aizgādne taču ir dievu valdnieka meita:

                           Pallāda Atēna tur sargājot roku pār to.”

                                                              ( 3. 1 – 4 D, Ā. Feldhūna tulk. )

Otrā daļā Solons apraksta Atēnu bēdīgo stāvokli un pārmet to atēniešiem:

                  “Tomēr pilsoņi paši, ko urda alkas pēc mantas,

                          Savā aklumā grib pilsētu nelaimē grūst.

                    Netaisni arī ir vīri, kas vada tautu; tos gaida

                            Nekrietnas patvaļas dēļ atmaksai bēdas un posts.

                     Lepnību savu nekādi tie apvaldīt neprot un nemāk

                             Prieku mierīguprāt necilā mielastā rast.

                      …………………………………………………………….

                            Un kļūst bagāti viņi netaisno rīcību kopjot arvien[11].

                     ………………………………………………………………

                            Nav tiem ne tempļa, ne tautas īpašums svēts, viņi zog

                     Nesaudzīgi un laupa kur kurais, un novārtā atstāts

                            Likums mūžsenais tiek, Taisnības dievei kas dārgs.

                    Viņa gan klusē, bet zina it visu, kas notiek un notiks,

                            Un, kad pienāk tam laiks, atmaksāt vainīgiem steidz.

                     Neizbēgami valsti šāds strutu augonis indē,

                             Un tā tauta jo drīz verdzības muklājā slīgst.

                    Snaudošas ķildas tā modina savkārt un pilsoņu karu,

                          Bojā bez skaita tad iet zaļoksnās jaunatnes zieds…”

                                                        ( 3. 5 – 20 D, Ā. Feldhūna tulk. )

Šī fragmenta pēdējās rindiņās Solons pāriet jau pie atēniešu brīdināšanas par sekām, kuras apdraud viņu pilsētu viņu pašu alkatības dēļ. Šeit dzejnieks lieto Hēsioda paņēmienu un atgādina par dievietes Dikes ( “taisnība” ) modrību un viņas neizbēgamo sodu. Tiesa gan, šeit pat viņš izrāda arī savu novatorismu – viņa Dike tiek attēlota ne tik daudz kā dieviete, Zeva meita, bet drīzāk kā abstrakts kosmisks spēks, kā imanents dabas likums, kas valda pasaulē[12]. Tātad, Dikes tēls Solona dzejā tika pakļauts demitoloģizācijai, kas vispār nozīmē taisnības koncepcijas racionalizāciju. Par pieaugušo racionālismu liecina arī tas, ka Solons lieto ne tikai reliģisku argumentu, bet arī pragmatisku – viņš brīdina par iespējamiem pilsoņu nemieriem, kurus var prognozēt, balstoties uz vienkārša aprēķina.

            Vēl viena Solona ideja skaidri skan dotajā fragmentā – tā ir ideja par pilsoņu atbildību savas valsts priekšā[13]. Vaina par pilsētas bēdīgo stāvokli tiek uzlikta uz pašiem pilsoņiem, nevis uz likteni vai dievu gribu. Šeit var redzēt, kā piedzimst jauna politiska domāšana – pilsoniskā domāšana. Tieši ar pilsonisku apziņu sākas demokrātija un tādēļ Mihaēls Štāls šo brīdi ir nosaucis par demokrātiskās idejas piedzimšanas stundu[14]. Solona likumdošana apliecina, ka pilsoniska ideja viņam nebija tikai proklamēts ideāls – viņš to mērķtiecīgi centās realizēt dzīvē. Šim nolūkam kalpoja vesela virkne viņa likumu – viņš centās saliedēt atēniešus vienotā pilsoniskā kolektīvā, tādēļ lika viņiem piedalīties kopīgās sakrālās maltītēs, uzstāties tiesā vienam par otru, aizliedza viņiem publiski dižoties ar savu bagātību etc[15].

            Noslēgumā Solons parāda alternatīvu variantu – pareizi iekārtotu valsti, kurā valda viņa sludinātā Eunomija:

               “Tāpēc vēl mana sirds, lai mācu es Atēnu tautu:

                      Likumi cieņā kad nav ( Dusnomih parecei ), smagi jo smagi cieš valsts.

                 Labi likumi ( Eunomih ) allaž par teicamu kārtību gādā

                       Un, ja kam nelietīgs prāts, tūdaļ pat važās to kaļ,

                 To, kas nav līdzens, vērš gludu un uzliek augstprātam grožus,

                       Pašā iedīglī kalst ziedzīgai iedomai liek,

                  Iztaisno spriedumus greizos un patvaļas nedarbus kavē,

                       Pilsoņu kopā, kur nav saskaņas, atjauno to,

                  Izbeidz derdzīgas ķildas un naidu. Tā cilvēku saimei

                       Visu, kas taisnīgs un krietns, teicami likumi sniedz.”

                                                       ( 3. 30 – 39 D, Ā. Feldhūna tulk. )

Šeit Solons, atkal līdzīgi kā Hēsiods, pretnostata divus pretējus politiskās dzīves principus – Hēsiodam tie bija taisnība ( dikh ) un augstprāts, netaisnība ( ubriß ), bet Solonam tie ir “lablikumība” ( Eunomh ) un nelikumība ( Dusnomih ). Principā, abos gadījumos būtība ir viena – sekošana pareiziem principiem ( taisnība, lablikumība ) nodrošina valstij mieru un labklājību, savukārt sekošana nepareiziem principiem ( netaisnība, nelikumība ) izraisa ķildas un postu. Taču Solons attīsta šo tēmu – viņam taisnība tiek konkretizēta un iemiesojas labos likumos.

            Tātad, var secināt, ka Solona uzmanības centrā ir divas galvenās koncepcijas – ideja par pilsoņu personisko atbildību par savas valsts likteņiem un pareizi organizētas valsts modelis. Zīmīgi, ka Solons nerunā par šādas pareizas valsts politiskās organizācijas formām – tas joprojām netiek apspriests. Viņam svarīgi liekas paši principi, uz kuriem balstās valsts – tie ir taisnība un labi likumi. Jautājums par varas formām vēl nav dienas kārtībā. No citiem Solona dzejas fragmentiem mēs zinām, ko viņš saprata ar lablikumību tās konkrētās izpausmēs – tā ir augtākā likuma vara sabiedrībā ( kuras dēļ viņš atteicās no tirānijas ), vienādi likumi gan dižciltīgiem gan vienkāršiem pilsoņiem, un pareizs politisks samērs starp sociālajiem slāņiem ( Arist. Ath. Pol., 12, 1 –5 )[16]. Šķiet, ka tieši Solona iespaidā grieķu pasaulē sāka izplatīties ideja par likumu kā par augstāku spēku, kuram būtu jāvalda cilvēku sabiedrībā. Katrā gadījumā, drīz pēc Solona šo domu mēs atrodam pie aristokrātiski noskaņotā Hēraklīta, kurš apgalvoja, ka patvaļa ir jādzēš spēcīgāk nekā ugunsgrēks ( Fr. 43 DK ), un tautai jācīnās par likumu kā par savas pilsētas mūriem ( Fr. 44 DK ). Par likuma stingru ievērošanu izteicies arī Pitagors ( Diog. Laert. Pyth., 23 ), kurš, ja varam ticēt Ciceronam, bija viens no pirmajiem, kas pasludināja visas dzīvās radības principiālu vienlīdzību ( Cic. De Rep., III, 11, 19 ).

            Pēdējais dzejnieks, kurš savā daiļradē aktīvi pievērsās politikai, bija Teognīds, kurš dzīvoja VI gs. p.m.ē. beigās, tātad arhaikas laikmeta beigu posmā. Viņa dzimta pilsēta – Megāras – tika pārņemta ar pilsoņu nemieriem, kuru rezultātā pie varas nāca “sliktie”, kas atņēma aristokrātijai gan varu gan īpašumus. Teognīds uztver to ne tikai kā privātu nelaimi, bet kā visas valsts katastrofu, un, skumīgi konstatējot bēdīgo lietu stāvokli, situācijas raksturošanai izmanto jau pierasto kuģa metaforu, un dabiski, ka viņa valsts kuģis parādās tāpat kā Alkajam – cīņas brīdī ar vētraino jūru. Šai cīņai nav izredzes, jo krietns stūrmanis ir padzīts prom:

                       “Spiests es klusēt, kaut gan zinu daudz labāk, kā cits,

                   Kālab mums buras ir nolaistas baltās un kuģis ar vējiem

                         Projām no Mēlas tiek dzīts, apņem to melnmelna nakts.

                    Ūdeni izsmelt neviens vairs negrib, bet bangas no abām

                        Pusēm virsū jau šļāc – glābiņa gandrīz vairs nav!

                    Taču nu rīkojas šie, bet krietno stūrmani viņi

                         Padzinuši, kaut gan tas lietpratīgs bijis un modrs.

                    Bagātības tie grābj sev ar speķu, un zudusi visur

                          Kārtība, taisnības nav, manta kur dalīta tiek;

                    Krāvēji tagad pie varas, pār labajiem nekrietnie valda.

                          Baidos, nav tālu vairs laiks, kuģis kad dzelmenī grims”.

                                                   ( Teogn., 667. – 680, Ā. Feldhūna tulk. )

“Krietnais stūrmanis” šeit ir, protams, aristokrātija vai tās pārstāvis – valdnieks, bet “krāvēji” – parastā tauta un jaunbagātnieki. Tātad, Teognīds turpina attīstīt ideju, kas tika izteikta Delfu orākulā Solonam – viņš savā veidā apspēlē stūrmaņa pielīdzināšanu valsts vadītājam. Tiesa gan, mēs nevaram būt pārliecināti par to, ko Teognīds saprata ar “krietno stūrmani” – aristokrātiju kopumā, vai kādu konkrētu tās pārstāvi – tirānu, jo mums nav zināma viņa laika Megaru vēsture[17]. Mēs varam tikai konstatēt, ka viņa dzejā atspoguļojās nupat radušais jautājums par pārvaldes formām. Ir tapusi alternatīva pārvaldes forma – ne aristokrātiskā, bet oligarhiskā republika, kas dzejniekam nozīmē to, ka “krietnie” tiek padzīti no varas un viņu vietu ieņem “krāvēji”. Līdz ar to, sākās polemika par pareizo valsts formu – tagad tiek diskutēti vairs ne valsts pastāvēšanas pamatprincipi, bet tas, kam būtu jāpieder varai. Tas radikāli maina politiskās domas diskursu, un Teognīda dzeja to labi uzrāda. Viņš izmanto kuģa metaforu, lai darītu uzskatamāku vienvaldības vai “labāko vīru” varas  nepieciešamību.

Ideja, ka valsti jāpārvalda “labākajiem”, ir fundamentālākais aristokrātiskās politiskās domas postulāts jau kopš Homēra laikiem. Šis varas modelis tradicionāli tika pamatots ar “labāko cilvēku” harizmu un dievišķo sankciju. Teognīda laikabiedrs  Hēraklīts  uzsvēra, ka īstais likums būtu paklausīt viena cilvēka gribai ( Fr. 33 DK ), jo viens ir tūkstošu vērts, ja viņš ir labākais ( Fr. 49 DK ). Hēraklīts pat kļuva slavens tā nicinājuma dēļ, kuru viņš izrādīja saviem līdzpilsoņiem, kad viņi noraidīja viņa piedāvāto “labākā vīra” varu ( Fr. 121 DK ).   

Arhaikas dzejas slavu noslēdz Pindars – dzejnieks, kurš vienlaicīgi pieder diviem laikmetiem – lielāko mūža daļu viņš nodzīvoja klasikas laikā, bet kā radoša personība izveidojās arhaikas laikmetā. Visā savā būtībā viņš vēl pieder arhaikai, pieder ne hronoloģiski, bet saturiski un idejiski. Savā dzejā viņš cildina vecos aristokrātu tikumus un vērtības. Un tomēr viņš dzīvo jaunā pasaulē ar tās jaunajām reālijām, kuras dabiski atrod vietu arī viņa dzejā. Piemēram, viņam pieder pirmais mums zināmais triju politisko formu atspoguļojums grieķu literatūrā[18]:

           ”Tas vīrs, kas vārdos taisnus ceļus iet,

            Ir katrai kārtībai noderīgs ( en panta de nomon … proferei )

            Gan pie valdnieka ( para turannidi ),

            Gan pie nesavaldīga pūļa ( labroß stratoß ),

            Gan pilsētā, ko gudrie sargā ( oi sofoi ).”

                                         ( Pind. 2. Pyth., 86 – 88. H. Tumana tulk. )

Šeit ir nosauktas trīs tajā laikā jau pazīstamas pārvaldes formas – vienvaldība, demokrātija un aristokrātija. Vienlaicīgi te ir labi redzama autora attieksme pret nosauktām varas formām – demokrātiju dzejnieks uzskata par “nevaldāma pūļa” varu, bet aristokrātiju – par “gudro vīru” varu. Šajā attieksmē atspoguļojas Pindara aristokrātiskā vērtību sistēma. Jāņem vērā arī tas, ka šīs rindiņas ir rakstītas laikā, kad grieķu doma sāka salīdzināt un analizēt dažādas varas formas un apspriest, kura no tām būtu labāka. Literatūrā šī diskusija ieguva konkrētu izskatu jau Hērodota darbā ( Hdt. III, 80 – 83 ), ar ko tad arī sākās klasiskā grieķu politiskā teorija. Taču Pindars dzīvoja ar skatu uz pagātni – viņš cildināja vecos ideālus un pats bija pēdējā aizejošā laikmeta balss. Tādēļ viņa dzejā ir atraduši sev vietu tradicionālie, no Hēsioda aizgūtie priekšstati par labi sakārtotu valsti:

             “Šeit[19] mājo Lablikumība ( Eunomia )

               Ar savām māsām, kuras ir drošs pilsētu pamats,

               Māsas, kas kopā ir augušas – Taisnība ( Dikh ) un Miers ( Eirhnh ),

               Māsas, kas ir cilvēku turības sardzes,

               Labus padomus dodošās Patiesības ( Qemiß ) zelta meitas,

               Tās mātes meitas, kura atvaira Augstprātu ( Ubriß ) droši.

                                                    ( Pind. 13. Pyth. 6 – 10. H. Tumana tulk. )

Sekojot veciem paraugiem, Pindars šeit slavina galvenos valsts pastāvēšanas pamatprincipus. Tie ir ētiskie principi, kuriem ir dievišķa daba, jo uz viņiem tiek būvēta pasaules kārtība. Tātad, Pindars sludina tradicionālu, teoloģisku varas ideju. Tāpēc ir dabiski, ka vienā odā, kurā viņš sumina kārtējo sacīkšu uzvarētāju un viņa dzimtu, mēs atrodam arī atsauci uz kuģa metaforu:

                    “Slavēsim cienīgus brāļus,

Kas tesaliešu likumu pacēla godā !

                      Jo labākiem pieder no tēviem mantotā pilsētu stūrēšana.”

                                          ( 10. Pyth. 69 – 71; H. Tumana tulk.  )

Šajos vārdos dzejnieks pauž pārliecību, ka valsts pārvaldīšana, jeb kā viņš saka, “pilsētu stūrēšana” ( poliwn kubernasieß ) pienākas labākajiem pilsoņiem. Šeit vienā vārdā tiek ievadīts valsts salīdzinājums ar kuģi un valsts vadītāja – ar stūrmani, no kura dabiski izriet, ka valdniekam jābūt vienam, jo arī stūrmanis uz kuģa ir viens. Saprotams, ka šī metafora nevar tikt izmantota nekādas citas varas formas pamatošanai,  jo absurdi būti pieļaut, ka kuģi var vadīt uzreiz vairāki stūrmaņi vai pat visa komanda. Zīmīgi, ka šis pants par labāko pilsoņu “pilsētu stūrēšanu” ir iekļauts slavas dziesmā par godu sacensību uzvarētājam. Šeit ir redzams ļoti arhaisks priekšstats par to, ka varoņu harizma atklājas tieši sporta sacensībās, jo uzvarētājs ir nevis labākais sportists, bet gan tas, kam dievs ir izrādījis savu lielāko labvēlību[20]. No tā izriet, ka viņam kā labākajam, kā dieva mīlulim, pienākas arī vara dzimtajā pilsētā[21]. Šeit daudzu kultūru pārstāvji var atcerēties pasaku motīvu, kur sacensību uzvarētājs iegūst karaļvalsti, kopā ar valdnieka meitu vai arī bez tās. Grieķiem šis sižets bija labi pazīstams caur vairākiem mītiem, no kuriem populārākie ir mīti par Endimiona un Pelopa rīkotām sacensībām ( Appol., I, 7, 5; Appol. Epit., II, 9; Paus. V, 1, 4; Diod., IV, 73 ). Ir dažas liecības par to, ka reālie, vēsturiskie olimpisko spēļu uzvarētāji pretendēja un ieguva politisko varu ( piem.: Ael. Hist. Var., II, 23 )[22]. Vispazīstamākais piemērs tam ir Kilona sazvērestība Atēnās 640 g. p.m.ē[23]. 

            Interesanti, ka pēc Pindara, jau klasikas laikmetā, harizmātiskās varas ideja turpināja pastāvēt un līdz ar to arī kuģa metafora joprojām tika izmantota vienvaldības pamatojumam. Tā piemēram, Sokrāts, lietojot to, uzsvēra, ka uz kuģa valda zinošais, un visi paklausa zinošajam, no kā izriet, ka arī valsti būtu jāpārvalda zinošajiem ( Xen. Memorab., 3, 9, 11. ). Arī Platons vēlāk dažādos veidos atkārtoja šo domu ( Pol., 297a; 302a; Rep., 488b – e ). Abi lielie domātāji turpināja attīstīt kuģa metaforas semantiku racionālā ceļā – viņi pamatoja vienvaldību caur tās efektivitāti – tāpat kā kuģi veiksmīgi var vadīt tikai viens cilvēks, tas, kuram ir stūrmaņa zināšanas, tā arī valsti efektīvi var pārvaldīt tikai viens cilvēks – tas, kuram ir attiecīgas zināšanas. Tādējādi, klasikas laikmeta filozofi nomaina harizmu pret zināšanām, jo tā izpaužas viņu racionālais laikmets. Taču filozofu varas ideāls atradās pretrunā un opozīcijā ar valdošo republikānisko un demokrātisko varas modeli. Tomēr tieši šis fakts, kā arī neapmierinātība ar esošo lietu kārtību, pamudināja lielākos grieķu domātājus noformulēt savus alternatīvos varas modeļus – tā piedzima grieķu klasiskā politiskā teorija.

Tātad, rezumējot var secināt, ka visā pirmsklasikas laikmetā grieķu politiskā doma iztirzāja sekojošus jautājumus: 1) varas sakrālie avoti un pastāvēšanas pamatprincipi; 2) taisnīgums sabiedrības dzīvē kā varas un indivīda pienākums; 3) indivīda pilsoniskā atbildība par savas valsts likteņiem; 4) likuma vara sabiedrībā. Tie ir jautājumi, kas tika risināti polisas ikdienas politiskajā praksē. Var teikt, ka uz viņu pamata tika uzbūvēta pati polisa. Klasikas laikmeta priekšvakarā pacēlās jautājums par dažādām politiskajām formām, kā rezultātā diskusija tika pārcelta citā līmenī, sagatavojot augsni grieķu politiskai teorijai.

Analizējot grieķu politiskās domas attīstību man liekas zīmīgi, ka arhaikas laikmeta dzejnieki, kas savā daiļradē pieskārās politikai, runāja galvenokārt par to, kādai jābūt varai, t.i., par to, kādi ir varas pienākumi un tās atbildība sabiedrības priekšā. Jautājums par varas formām vēl nebija pazīstams. Tomēr, salīdzinot dzejnieku viedokļus dažādos laikos, var konstatēt politiskās domas pakāpenisku sekularizāciju – ja episkie dzejnieki uzsvēra varas dievišķo izcelsmi, tās atbilstību kosmiskai kārtībai un tās morālos aspektus, tad vēlākie dzejnieki pievērsa uzmanību citiem jautājumiem – viņus vairāk interesēja pareizā valsts organizācija, kas gan joprojām tika saistīta ar kosmiskiem principiem ( Dikh, Eunomia ). Līdz šim brīdim visā dzejiskā diskursā par varu centrālais moments bija tas mērķis, kuram ir vajadzīga vara – kopīgais labums. Taču ar laiku šis mērķis, kā arī varas saistība ar augstākajiem principiem zaudēja aktualitāti un priekšplānā sāka izvirzīties jauna, līdz šim nepazīta pārvaldes formas tematika. Alkaja radītais valsts kā kuģa tēls deva lielisku materiālu šīs tēmas metaforiskai attīstībai. Teognīda daiļrade iezīmē momentu, kad varas problēma, pateicoties politiskai cīņai un valsts apvērsumiem,  ieguva neparasti asu skanējumu. Kam lai pieder vara – labākajiem vai visiem, krietnākajiem vai turīgākajiem? Tas ir jautājums, kuru izvirzīja jaunais, nemieru un cīņu pilnais laikmets un ar kuru noslēdzās arhaikas laikmeta politiskā doma. Tas ir jautājums, uz kuru tagad nācās meklēt atbildes, bet šīs atbildes netika atrastas un tika meklētas vēl veselus divus gadsimtus. Polemika par labāko politisko formu pārauga ideoloģiskā cīņā un noveda pie tā, ko arī mēs labi pazīstam jaunāko laiku vēsturē – pie asas politiskās cīņas un pie “pareizās” politikās formas fetišizācijas, piešķirot tai absolūtu vērtību un aizmirstot par to, kādēļ vispār bija vajadzīga politiskā vara – par sabiedrības kopējo labumu… 

 

[1] Sīkāk skat.: Qviller B. The Dynamics of the Homeric Society // Symbolae Osloenses. V. 56. 1981. P. 109 ff; Stein-Hölkeskamp E. Adelskultur und Polisgesellschaft. Stuttgart, 1989. S. 42; Walter U. An der Polis teilhaben. Stuttgart, 1993. S. 41; Barcelo P. Basileia, Monarchia, Tyrannis. Stuttgart. 1993. S. 65. Х. Туманс. Рождение Афины. Афинской путь к демократии: от  Гомера до Перикла. Спб., 2002. C. 65 – 68.

 

[2] Skat.: Nilsson M. Homer and Mycenae. London, 1933. P. 220.

[3] Sīkāk par to skat.: Gschnitzer F. Zur homerischen Staats – und Gesellschaftsordnung: Grundcharakter und geschichtliche Stellung . // J. Latacz (Hrsg.). Zweihundert Jahre Homer-Erforschung. Rückblick und Ausblick. Colloquium Rauricum. Bd. 2, Stuttgart, 1991, 198f.; Spahn P. Individualisierung und politisches Bewußtsein beiim archaischen Griechenland // K. Raaflaub ( Hrsg. ). Anfänge Politischen Denken in der Antike. München, 1993. S. 347f.

 

[4] Hēsioda salīdzinājums ar Bībeles praviešiem ir ļoti dabisks un likumsakarīgs – zinātniskā literatūrā Hēsiodu parasti salīdzina ar pravieti Amosu: Seybold K., Ungern-Sternberg J. von. Amos und Hesiod. Aspekte eines Vergleichs // Anfänge politisches Denkens in der Antike / Hrsg. K. Raaflaub. München, 1993. S. 215–239.

 

[5] Talija – “Ziedošā” – viena no trim haritam ( haritas – skaistuma dievietes ), ziedošo augu aizbildne.

[6] Šādu interpretāciju skat. piem.: Надь Г.  Греческая мифология и поэтика. Пер. Н. Гринцера. Москва, 2002. С. 97 сл.

[7] Temīda parādās jau pie Homēra gan kā taisnības dieviete, kas ar savu klātbūtni svētī cilvēku sapulces un politisko lēmumu pieņemšanu, gan kā abstrakta taisnība, taisna tiesa ( Il, I, 238; V, 761; XI, 807; XX, 4; Od, II, 68; IX, 112, 215; XVI, 403 ). Tomēr, Homēra eposā Temīda spēlē vēl ļoti pakārtotu un neredzamu lomu – skat.: Фролов Э. Факел Прометея. Ленинград, 1991. С. 143.

[8] Skat.: Туманс Х. Рождение Афины… С. 149 – 158.

[9] Skat.: Казанский Н. К предыстории метафоры ”Государство – корабль” в греческой культуре // Античный мир. Проблемы истории и культуры. Сборник научных статей к 65 – летию со дня рождения проф. Э. Д. Фролова. Спб., 1998. С. 26 сл. Autors šajā rakstā cenšas pierādīt, ka šīs metaforas saknes sniedzas vēl dziļāk – Mikēnu kultūrā ( turpat, lpp. 30 – 34 ).

[10] Sīkāk par to skat.: Jaeger W. Solons Eunomia // Antike Lyrik / Hrsg. W. Eisenhut. Darmstadt, 1970. S.19f.

[11] Šīs frāzes tulkojumu (plouteousin d∆ adikoiß ergmasi peiqomenoi ) ir mainījis H. Tumans, lai precīzāk atspoguļotu Solona domu.

 

 

[12] Skat.: Jaeger W. Op. cit., S. 22 – 24; Mannwald B. Zu Solons Gedankenwelt // Rheinisches Museum für Papirologie. Bd. 132. Heft 1, 1989. S. 23.

[13] Jaeger W. Op. cit., S. 15.

[14] Stahl M. Solon F 3D. Die Geburtstunde der demokratischen Gedankens // Gymnasium. Bd. 99, 1992. S. 39 ff.

[15] Par Solona likumiem skat. piemēram: Woodhouse W. Solon the Liberator. London, 1938; Hön K. Solon. Staatsmann und Weieser. Wien, 1948; Oliva P. Solon – Legende und Wirklichkeit // XENIA. 1988. Bd. 20; Туманс Х. Указ. Соч., с.239 – 259.

[16] Sīkāk skat.: Туманс Х. Указ. Соч., с. 239 слл.;260 слл.

[17] Skat.: Доватур А. Феогнид и его время. Ленинград, 1989.

[18] Skat.: Фролов Э. Указ. соч., с. 147.

[19] Šajā vietā Pindars runā par Korintu.

[20] Гаспаров М. Поэзия Пиндара // Пиндар, Вакхилид. Оды, фрагменты. Москва, 1980. С. 362 слл.

[21] Sīkāk par to skat.: Лурье Я. Клисфен и Писистратиды // ВДИ. 1940, 2. С. 47 слл.; Зельин К. Олимпионики и тираны // ВДИ. 1962, 4. С. 27 сл.

[22] Зайцев А. Культурный переворот в древней Греции в VII – V вв. до н.э. Ленинград, 1985. С. 103 сл.

[23] Sīkāk skat.: Туманс Х. Указ. соч., с. 185 – 187.


Trakums kā brīvības forma

Posted by on Monday, 26 October, 2009

 

Dr. hist. Harijs Tumans

                                 TRAKUMS KĀ BRĪVĪBAS FORMA

( KULTŪROLOĢISKS SKATĪJUMS )

 

Publicēts angļu valodā: H. Tumans. Madness as a Form of Freedom // D. Teters ( Ed. ). Metamorphoses of the Mind. Riga, 2008. P. 190 – 199.

 

 

Reiz šajā pavasarī, kādā sestdienā, ejot cauri Vecrīgai, es pie Saeimas ēkas satiku “ Pasaules Valdnieku”[1], kurš skaļi klaigājot lamāja “ po matuške” visus mūsu politiķus, valsts institūcijas utt. Kad es viņam tuvojos, viņš pārstāja klaigāt, pagriezās man pretī un sāka iet. Taču ejot man garām viņš izkliedza saukli: “ Esmu traks un man ir labi!” Tajā brīdī man sāka likties, ka viņš ir ne tik daudz traks, cik izliekas. Tas arī lika pamatus manām pārdomām par trakumu kā par brīvības formu. “Pasaules Valdniekam”, iespējams, piemīt psihiskas anomālijas, taču man rādās pārliecība, ka viņš vairāk spēlē trako, nekā patiešām ir nenormāls. Pasludinot sevi par trako un zinot, ka visi apkārtējie tā viņu uztver, viņš var atļauties runāt to, ko neviens normāls cilvēks neatļausies. Tā ir viņa brīvība. Man liekas svarīgi tas, ka viņš pats to apzinās un par to liecina šis viņa sauklis: “esmu traks un man ir labi!”. Ieliekot šo gadījumu kultūras kontekstā tam uzreiz var atrast daudzas paralēles, pat vairāk, tas ir vesels kultūras fenomens, kuram es tagad gribētu veltīt dažas savas pārdomas. Protams, ka šo tēmu nav iespējams izsmelt vienā īsā runā vai rakstā ( par to būtu vērts uzrakstīt veselu grāmatu ), tādēļ es tikai ieskicēšu dažas pamatnostādnes.  

Tātad, kāds sakars trakumam ar brīvību? Tāds, ka trakums visos laikos un visur nostāda cilvēku ārpus sociālās kārtības, ārpus normas, un atbrīvo viņu no tiesiskas atbildības. Taču trakumi ir dažādi – ir smaga gara slimība, kas nomāc cilvēka apziņu, ir slimība vieglā formā, kas atstāj cilvēkam refleksijas iespējas un atskaitot kaut kādas “dīvainības”, ļauj viņam normāli funkcionēt ( manuprāt, tas attiecas uz mūsu “Pasaules Valdnieku” ), un beidzot, ir trakums kā maska, kas tiek apzināti uzlikta brīvības saglabāšanai vai iegūšanai. Mani šeit interesēs ne tik daudz trakums kā fizioloģiskas dabas anomālijas cilvēku psihē, cik anomāla uzvedība / runāšana kā tāda, neatkarīgi no tā vai šī anomālija ir medicīniski nosacīta, vai tikai imitēta; un par brīvību es saucu šeit iespēju runāt un darīt to, ko parastie, normatīvos iekļautie cilvēki neatļaujas runāt un darīt. Šajā sakarā gribas atzīmēt, ka latviešu valodā mēs par trakajiem saucām ne tik daudz tos cilvēkus, kas ir garīgi slimi, cik tos, kas rīkojas neparasti, pārkāpjot normas, tātad “negudri”. Ja mēs gribam pasvītrot slimības faktu, mēs sakām – “jukušais”, “vājprātīgs” utt. Taču bieži vien mēs sakām “trakums”, “trakas lietas”, “traks cilvēks”, nemaz nedomājot par medicīnisko aspektu. Analogs latviešu “trakajam” var būt krievu “дурак”, kas arī nenozīmē gluži slimu cilvēku. Tātad, no tā izriet, ka kultūroloģiskā kontekstā trakums biežāk parādās nevis kā slimība, bet gan vairāk kā maska. Jebkurā gadījumā man šeit būs svarīga tā brīvība, kas iegūta caur trakumu vai tā imitāciju. Šī brīvība ir, manuprāt, divējāda – tā ir iekšēja gara brīvība, ar nozīmi “atļaušanās”, “uzdrīkstēšanās”, un tā ir ārēja, sociālā brīvība no sabiedrības uzspiestajiem normatīvu, reglamentu un aizliegumu žņaugiem. Trakums kā diagnoze arī nozīmē cilvēka brīvību no sabiedriskām normām, bet tā ir nereflektēta, fizioloģiska brīvība, ko sauc par slimību. Tādēļ es pievērsīšos vairāk tādam trakumam, kas ir apzināts un tai brīvībai, kas ir apzināti iegūta caur tādu “maigu” trakumu, vai tā atdarināšanu. Tādējādi, trakums šajā kontekstā tiek apskatīts nevis kā tīra fizioloģija, bet gan kā kultūras paradigma, kas cieši saistīta ar slimību vai arī ir slimība, taču tiek interpretēta kā psihes robežstāvoklis starp normu un galīgu vājprātu. Lai neizplūstu, savos novērojumos aprobežošos tikai ar dažiem piemēriem no Eiropas civilizācijas dažādiem kultūras laikmetiem.

Principā, ir iespējamas divas attieksmes pret trakumu kā tādu – reliģiska un laicīga, sekulāra. Pirmajā gadījumā trakums tiek aplūkots kā sakrālas pasaules izpausme, bet otrajā – kā klīnisks gadījums, mediķu un psihologu darbības lauks. Kopumā, abstrahējoties no detaļām, var teikt, ka pirmā pieeja attiecas uz tradicionālām kultūrām, bet otra – uz mūsdienu sekulāro sabiedrību. Ievērojot diahronisko principu, vispirms raksturošu trakumu un ar to saistīto brīvību reliģiskajā aspektā, tātad, tradicionālas kultūras apstākļos. Šeit vispirms ir jāatzīmē, ka reliģiskā attieksme pret trakumu arī nav viennozīmīga, jo vienā gadījumā, trakums tiek interpretēts kā dievu / Dieva sods, bet otrā gadījumā – kā īpaša dievišķa svētība, kā atklāsmes avots. Acīmredzot tie gadījumi, kad cilvēka psihe ir nomākta un nav spējīga uz kādu konstruktīvu darbību, automātiski tika iekļauti pirmajā kategorijā. Pie tās tika pieskaitīti arī tie gadījumi, kad cilvēks rīkojas galīgi aplami, par ļaunumu sev un citiem. Tādos gadījumos, Homērs mēdza teikt: “prātu tam laupīja mūžīgie dievi”. Šeit ir svarīgi tas, ka trakumu izraisa dievi, kas iejaucās cilvēku dzīvē. Viņi to dara, lai nodrošinātu likteņa izpildi, vai arī, lai panāktu savus mērķus. Dažreiz dievi atņem cilvēkam prātu tikai uz kādu brīdi. Piemēram, Atēna aptumšoja prātu Ajantam tādēļ, lai viņš nenogalinātu visus grieķu karavadoņus, bet Hēraklam prātu aptumšoja Hēra, tikai lai tādā veidā atriebtu viņam, jo trakuma lēkmes laikā lielākais grieķu varonis nogalināja visus savas ģimenes locekļus. Šāda ticība trakuma dievišķai izcelsmei deva cilvēkam iespēju vainu par savu aplamu rīcību novelt uz dieviem, kā to izdarīja, piemēram, Agamemnons, taisnojoties par savu postošo konfliktu ar Ahileju ( Il., XIX, 90 – 99 ).Taču principā, gan antīkajā pasaulē, gan viduslaiku Eiropā trakums – slimība tika uztverts kā apsestība un dievišķais sods.

Trakums kā medicīnisks gadījums, bez saistības ar sakrālo pasauli parādās kultūras tekstos diezgan vēlu, jau sekularizācijas stadijā. Par trakumu kā par iedzimtu, konstantu cilvēka psihes stāvokli tradicionālās kultūras parasti nerunā vispār. Tādi gadījumi parādās tekstos ārkārtīgi reti, jo psihiskas anomālijas paliek ārpus mūsu avotu uzmanības loka, – kultūra tos “nepamana” un nobīda ārpus sava redzesloka. Mūsu rīcībā ir tikai retas ziņas par to, ka vājprāts kā cilvēka psihofizisks stāvoklis, tomēr ir pazīstams tradicionālajās kultūrās. Par piemēru tam var kalpot kāda antīkā anekdote par vienu garīgi atpalikušo meiteni, kurai māte bija liegusi iesaistīties kontaktos ar citiem cilvēkiem. Taču vienreiz, kad māte bijusi kaut kur prom, meitene satikās ar kādu svešinieku, kurš, novērtējis viņas stāvokli, ļaunprātīgi izmantoja to savā labā. Viņš teica, ka spēs ievadīt meitenei prātu, kas tai trūkstot, nosauca par prātu savu dzimumlocekli un ievadīja to attiecīgā vietā…

Toties otrs trakuma veids, t.i., sakrālais trakums, tradicionālajai kultūrai ir ļoti svarīgs un tiešā veidā ir saistīts ar brīvību. Gadījumi, kad cilvēks spēj normāli funkcionēt, bet viņam ir raksturīgas kaut kādas “dīvainības” vai “ anomālijas” runā un uzvedībā, bieži vien tiek uztverti reliģiskajā apziņā kā dievišķā spēka iejaukšanas, kā savdabīgs sakrālais “teksts”, kas jāprot lasīt. Šāds ārkārtējs stāvoklis parasti nebija konstants, bet tikai periodiski atkārtojās īpašās kulta situācijās, bet jebkurā gadījumā šeit darbojās vienāds princips – lai dievs varētu runāt caur cilvēku, viņam ir “jāattīra” sev vieta šajā cilvēkā, t.i., jānoņem no viņa kāda daļa no viņa cilvēciskas dabas, jāatbrīvo viņš no “normas”. Tātad, sakrāla pasaule var nest savu vēstījumu cilvēku pasaulei tikai tad, kad cilvēks, kas ir izraudzīts par abu pasauļu starpnieku, ir izvadīts no parasta, ikdienišķa cilvēciska stāvokļa, kad viņš izkrīt ārā no normas un spēj uztvert citu, garīgo pasauli.

Tādēļ Delfu orākulā, pītijai, pirms Apolons sāka runāt caur viņu, bija jāieelpo īpašie garaiņi, kas nāca no pazemes un ievadīja viņu transa stāvoklī. Savukārt, Dionīsa mistēriju laikā menādas atbrīvojās no visām normām un no cilvēciskas dabas važām, ieejot svētajā transā ar ritmiskas mūzikas, vīna un iespējams, arī narkotisku vielu palīdzību. Šajā stāvoklī viņas ieguva absolūto brīvību, kas vienoja viņas ar dabas stihisko spēku, t.i., ar pašu Dionīsu. Ne velti šim mistēriju Dionīsam bija īpašs vārds – Lysios, kas nozīmē “Atbrīvotājs”. Šis dievs caur ekstāzi sniedza cilvēkam atbrīvošanu no viņa paša, t.i., no cilvēciskas dabas, un savienoja viņu ar savu sakrālo pasauli. Taču panākt to bija iespējams tikai caur transu, t.i., caur trakumu[2]. Sakrālais trakums deva menādām ne tikai brīvību, bet arī īstu, briesmīgu neprātu, kura pārņemtas viņas spēja padarīt neticamas lietas ( spēlēties ar indīgām čūskām, ņemt rokās uguni, ar plikām rokām saplosīt gabalos meža zvērus utt. ), kā arī izdarīt visbriesmīgākos noziegumus, pat bērnu slepkavības. Taču pašas menādas nenesa nekādas atbildības par savu rīcību transa stāvoklī – tā bija Dionīsa rīcība, kas cilvēkam bija jārespektē. Ēriks Dodds savā laikā nosauca šādu stāvokli par “sakrālo” vai “pravietisko” trakumu[3] un jāsaka, ka šis fenomens ir pazīstams visā pasaulē un tiek uzskatīts par neatņemamu šamāniskas prakses sastāvdaļu.

Tāda tipa sakrāla pasaules uztvere radīja cilvēkos uzmanīgu attieksmi pret dažu indivīdu uzvedības anomālijām, jo nenormālība pati par sevi jau tika identificēta ar to īpašo stāvokli, kurā cilvēks atrodas, kontaktējoties ar sakrālo pasauli[4]. No tā izriet, ka cilvēks “ar anomālijām” gandrīz automātiski ieguva sabiedrībā īpašu statusu. Šīs statuss, savukārt, deva viņam zināmu brīvību, jo viņš varēja nesodīti pārkāpt citiem obligātas normas. Šāda brīvība deva iespēju pateikt vai izdarīt kaut ko svarīgu, “politiski nekorektu”, kaut ko tādu, uz ko neviens cits nekad neuzdrošināsies.

Senākais “ trakuma brīvības” vēsturiskais piemērs cilvēces vēsturē ir piefiksēts senajās Atēnās. VII gs. Beigās p.m.ē. atēnieši bija zaudējuši Salamīnas salu, kas pārgāja kaimiņu pilsētas, Megāru, īpašumā. Vairāki mēģinājumi atgūt salu bija beigušies neveiksmīgi un tādēļ atēnieši nolēma uz visiem mūžiem aizmirst par zaudēto salu un pieņēma likumu, kas noteica nāves sodu ikvienam, kurš uzdrošinātos atkal pacelt jautājumu par Salamīnu. Tad Solons, nākamais likumdevējs un dzejnieks, bet toreiz vēl tikai parasts pilsonis, kurš ļoti pārdzīvoja savas dzimtenes negodu, pieņēma lēmumu atmodināt atēniešos patriotisku garu un pamudināt viņus atkarot savu salu atpakaļ. Oficiāli izdarīt to viņš nevarēja un tādēļ, lai apietu likumu izdomāja viltīgu gājienu. Antīkā tradīcija vēsti, ka Solons izlikās par traku un, nostājoties pilsētas laukuma vidū, nolasīja savu dzejoli “Salamīna” ( šis dzejolis ir saglabājies līdz mūsu dienām ), kurā aicināja atēniešus atbrīvoties no kauna un ar ieročiem rokās atgūt savu varu pār salu. Tas radīja atēniešos tik lielu patriotisku garu, ka viņi tūlīt atcēla savu iepriekšējo likumu par Salamīnu, savāca karaspēku, iecēla Solonu par savu karavadoni un viņa vadībā atkaroja sev salu ( Demosth. XIX, 252; Plut. Sol., 8 –10; Diog. Laert., I, 46 – 48 ). Zīmīgi ir tas, ka Solons apzināti izmantoja savas sabiedrības īpašo attieksmi pret trakiem cilvēkiem – izliekoties par trako, viņš cerēja uz nesodāmību, kas tiem piemīta. Tātad, tieši trakums deva viņam iespēju brīvi runāt tautas priekšā. Faktiski, jau šeit mēs redzam visu laiku un visu tautu klasisku paradigmu – tad, kad īstas vārda brīvības nav, brīvi runāt var tikai trakie.

Solona gadījumā viņa trakumam bija, noteikti, mākslīgs, neīsts raksturs, bet tas nespēj aizsegt no mums pašu galveno – šis gadījums labi atspoguļo tā laika sabiedrības un visas kultūras attieksmi pret trakumu. Solona trakumam savas kultūras kontekstā noteikti piemīta sakrāls piepildījums, jo tauta ticēja, ka caur viņu, tāpat kā citos līdzīgos gadījumos, runāja kāds dievs. Vienlaicīgi šajā pseidotrakumā izpaudās cilvēka gara brīvības akts. Starp citu, nav nejauši, ka slavenais grieķu likumdevējs uzstājās tautas priekšā ar dzejoli – grieķu uztverē dzeja, atšķirībā no profānas prozas, bija sakrāls atklāsmes žanrs. Dzeja, pēc viņu domām, radās tikai atklāsmes rezultātā; dzejā cilvēkus uzrunāja dievi ( tāpēc Apollona teicieni Delfu orākulā vienmēr tika ietērpti dzejas formā ); dzejā runāja leģendārais Homērs, kurš tika uzskatīts par dieviem tuvu cilvēku, visas iespējamas gudrības nesēju; dzejā iemūžināja savas domas pirmie filozofi. Tāpēc arī vēlāk, kad Solons kļuva par likumdevēju, viņš aprakstīja savu darbību dzejas formā. Ir ziņas, ka pat savus likumus viņš mēģināja pierakstīt dzejas formā ( Plut. Sol., 14 ). Tādējādi, Solona viltotais trakums un dzeja bija tie līdzekļi, kas piešķīra viņam pašam un viņa darbībai sakrālo sankciju un sakrālu statusu.

Tajā pat laikā, tradicionālajā pasaulē trakums dod cilvēkam brīvību ne tikai sakrālītātes dēļ, bet arī tā sociālā status dēļ. Šeit svaru iegūst tas fakts, ka cilvēks “ar nobīdēm” dabiski nonāk ārpus sociuma, tātad, viņš atrodas savā īpašā pasaulē, kur viņam vairs nav saistoši tie normatīvu un reglamentu žņaugi, kas ir obligāti “parastiem mirstīgiem”. Tādēļ viņš var runāt un rīkoties brīvi, tā, it kā uz viņu neattiektos vispārpieņemtas normas. Šķiet, ka to labi saprata senie kiniķi, kas apzināti šokēja publiku ar savām runām un savu uzvedību. Ne velti Diogēnu no Sinopas iesauca par “jukušo Sokrātu” – sava skolotāja Sokrāta idejas viņš noformulēja galīgās kategorijās, kas pārkāpa normas robežu, un arī pats viņš piekopa tādu dzīvos veidu, kas pārkāpa visas sabiedriskas normas – mitinājās mucā, staigāja netīrs, visas dabiskas vajadzības kārtoja publiski ( arī onanēja publiski ) un vēl ņirgājās par mietpilsoņiem, kas dzīvoja kārtīgu, “normālā” cilvēka dzīvi. Piemēram, vienreiz viņš pilsētas laukumā sāka kliegt: “cilvēki! cilvēki!” Kad pie viņa saskrēja garāmgājēji, viņš metās tiem virsū ar savu spieķi, teikdams, ka esot saucis cilvēkus, nevis neliešus. Tāpat visi zina, ka viņš dienas vidū staigāja pa pilsētas burzmu ar lukturi rokās, sacīdams, ka meklējot cilvēkus. Protams, arī stāsts par to, kā Aleksandrs Lielais tikās ar Diogēnu, ir lieliska šāda “trakuma brīvības” ilustrācija. Diogēns varēja atļauties ignorēt Aleksandra statusu un vienīgais, kas viņam bija vajadzīgs no Grieķijas iekarotāja, bija tas, lai viņš paietu nostāk un neaizsegtu viņam sauli. Diogēnam tā bija trakuma maska, taču tā, tāpat kā Solonam deva viņam brīvību.

Nav šaubu, ka šāda Diogēna rīcība tika uztverta kā anomālija, kā trakuma izpausme. Tajā pat laikā viņa laikabiedri labi saprata, ka tas ir nevis fizioloģiskais, bet gan tas īpašais trakums, kas dod tiesības trakajam brīvi runāt un caur kuru viņiem tiek pateikta patiesība par viņiem pašiem. Šeit vairs nav runas par dievu iejaukšanos, jo tas ir jau vēlais laikmets, kad tradicionālā ticība ir jau stipri devalvēta, bet galvenais ir tas, ka kiniķi paši pēc savas, nevis pēc dievu gribas, izgāja “ārpus normas’, atteicās no normālas dzīves un uzņēmās visas ar to saistītas neērtības un ciešanas. Šāds “ārpus normas” statuss deva viņiem dubulto brīvību – brīvību no normatīviem un reglamentiem, kas viscaur aptin apkārt parastos cilvēkus, un brīvību uzvesties un runāt tā, kā pašiem tīk. Iespējams, ka arī šeit tā laika apziņa paredzēja vietu kādai sakrālai iedvesmai, kas lika tai mierīgi paciest savā tuvumā tādus “trakos”.

Tātad, tradicionālā kultūra tic trakumam kā sakrālai anomālijai un šai ticībai ir dažādas formas. Tas izpaudās arī ticībā trakumam kā apslēptai patiesai gudrībai. Tautas mutvārdu daiļradē šī ticība vislabāk atspoguļojās pasakās par trīs dēliem, kur jaunākais vienmēr ir “muļķītis”, taču beigās vienmēr izrādās, ka šī viņa muļķībā īstenībā ir patiesa gudrība, kas ir liegta tiem pirmajiem un varenajiem. Mēs labi pazīstam šo sižetu no latviešu tautas pasakām, bet jāsaka, ka Eiropā laikam nav daudz tādu tautu, kurām nebūtu pasakas par šo tēmu. Taču senajā Romā šis pasaku motīvs tika attiecināts uz reālu vēsturi un uz reālu cilvēku – Jūniju Brutu. Pēc leģendas, Jūnijs Bruts bija despotiskā valdnieka Tarkvīnija Lepnā māsas dēls. Viņa radiniekus tirāns vija nogalinājis un viņš, saprazdams sava stāvokļa bīstamību izlikās par muļķīti ( vārds Brutus to arī nozīmē ). Taču aiz muļķa maskas slēpās drosme un patiesa gudrība, jo viņš bija viens no tiem, kas organizēja tirāna gāšanu un vēlāk kļuva par pirmo konsulu Romas republikā. Ir saglabājies stāsts, ka Tarkvīnijs sūtīja Brutu kopā ar saviem dēliem pie Delfu orākula. Bruts, kuru visi uzskatīja par atpalikušo, uzdāvināja Apollonam neparastu dāvanu – zelta zizli, kas bija ielikts iekš tukša parasta zižļa un kas tādējādi simbolizēja viņa patieso dabu. Pītija teica, ka Romā valdīs tas, kas pirmais noskūpstīs savu māti un, tajā laikā, kad valdnieka dēli metās bučot savu mammu, Bruts skūpstīja dzimto zemi ( Liv. I, 4 – 13 ). Tātad, Bruts arī ir pseidotrakais, kas aiz trakuma maskas slēpa savu gudrību. Viņa piemērs atkal uzrāda mums to arhetipisko nebrīves situāciju, kas neskaitāmas reizes atkārtojas cilvēces vēsturē. Un vienmēr nebrīvē tikai trakums, vai drīzāk, tā maska, ir tas, kas dod domājošam cilvēkam patvērumu un brīvību.

Starp citu, ja reiz runa iet par seno Romu, man rodas doma – vai nav tā, ka trakie Romas princepsi I. gs. p.m.ē., kas izcēlās ar savām nenormālām izdarībām ( Kaligula, Klaudijs, Nerons ), arī bija ne tik daudz medicīniski traki, cik izlikās par tādiem, uzliekot sev trakuma masku, lai tādā veidā piešķirtu sev un savai varai iztrūkstošu sakralitāti un attaisnotu savas represijas pret Senātu? Tēlojot trakos arī viņi ieguva sev brīvību izrēķināties ar politisko opozīciju, cīņai pret kuru viņiem nebija leģitīmu līdzekļu.

Kristīgā kultūra padziļināja trakuma tēmu, piešķirot tai jaunu skanējumu. Tā arī pazina divu veidu trakumus – medicīnisko un sakrālo. Protams, ka trakums kā slimība tika uztverts ne medicīniski, bet garīgi – to interpretēja kā dēmonu apsēstību. Evaņģēlijos ir parādīts, kā Kristus ir izdzinis dēmonus no trakajiem cilvēkiem ( Mt. 17, 14 – 21; Mk, 5, 1 – 13; Lk, 8, 26 – 33 ), un tas acīmredzot, lika pamatus kristīga ekzorcisma praksei. Savu lomu attiecīgā kontekstā noteikti spēlēja arī Dieva soda ideja, taču tas bija ļoti sekundāri. Galvenais akcents tika likts uz sakrālo aspektu, kurā trakums tika uztverts kā garīgas iedvesmas rezultāts, kā iekšēja brīvība un ar to saistīta atrašanās ārpus ierastas normas. Būtībā jau pats Kristus pestīšanas akts – viņa dzīve, mācība un nāve, – labi iekļaujas šajā “ārpus normas” arhetipā. Daudzu tā laika dievbijīgo jūdu acīs Viņš bija kaut kāds trakais, Mesijas statusa uzurpators. Par to liecina viņu zaimi pie Golgātas krusta ( Mt. 27, 39 – 44 ). Šis “trakuma”, t.i., nenormālības un atstumtības aspekts spilgti parādās jau pašā Jaunajā Derībā – tur veselas trīs reizes ( Mt. 21, 42; Acta, 4, 11; 1. Pt., 2, 7 ) tiek citēts šis fragments no viena psalma:

             “Akmens, ko namdari ir nometuši pie malas,

               Ir kļuvis par stūra akmeni” ( Ps. 118, 22 ).

   Jāņa Evaņģēlija sākumā tiek runāts par Gaismu, kuru pasaule ir noraidījusi ( Jn., 1, 10 – 11 ). Pāvila pirmajā vēstulē korintiešiem autors saka, ka viņš sludina Kristu, krusta sisto, “kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība” ( 1, 23 ). Arī pašu savu sludināšanu apustulis Pāvils raksturo kā ģeķību tiem, kas pazūd un kā Dieva spēku tiem, kas top izglābti ( 1, 18 ). Šis pretnostatījums vēlāk iegūst vēl spilgtākas formas: “Ja kas jūsu starpā tur sevi par gudru šīs pasaules lietās, tam jātop ģēķim, lai tas kļūtu gudrs. Jo šīs pasaules gudrība ir Dieva priekšā ģeķība” ( 1. Kor. 18 – 19 ). Aiz šiem vārdiem slēpjas šīs pasaules un Dieva pasaules pretnostatījums, kas bija kādreiz tik ļoti būtisks kristīgai pasaules uztverei: “… vai jūs nezināt, ka draudzība ar šo pasauli ir naids ar Dievu?[5] Kas nu gribētu būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku” ( Jac., 4, 4 ).

 Tātad, patiesība šajā pasaulē prezentējās kā “ģeķība”, jo starp patiesību un pasauli tika pasludināta nesamierināma pretruna. Tādēļ patiesības sekotājs neizbēgami kļūst “traks” šīs pasaules acīs. Pat vairāk – tas no viņa tiek prasīts. Šāda nostāja no vienas puses padarīja agrīnos kristiešus par tādiem “trakajiem”, bet no otras puses, deva viņiem to pašu brīvību, jo viņi jūtās piederīgi nevis šai pasaulei, kuras pamatprincipus viņi noraidīja, bet gan mūžīgai Dieva valstībai. Viņi bija brīvi no šīs pasaule normām un dzīvoja pēc saviem ētiskiem principiem, par kuru avotu uzskatīja pašu Dievu. Šī viņu iekšēja brīvība var izskaidrot gan kristīgas misijas fenomenu tā laika pasaulē, gan kristīgās moceklības fenomenu. Tie kristieši misionēja, labi zinot par savu principiālu atstumtību un “nobīdi no normas”, taču bija par to priecīgi un bezbailīgi gāja gan pie laupītājiem, gan pie pasaules varenajiem. Ar tādu pašu brīvības sajūtu viņi uzņēmās moceklības krustu, kad bija iestājušies vajāšanu laiki. Kristiešu brīvība bija toreiz dubulta – viņi bija brīvi gan no šīs pasaules, gan no savām bailēm.

Protams, ka šāda pozīcija nebija saistīta ar trakumu tā medicīniskā nozīmē, drīzāk tā bija trakuma maska, kas pamatoja un izskaidroja kristiešu brīvību. Tam bija vēl viens efekts – sabiedrības respekts un cieņa pret visām tāda veida “anomālijām”, neprātu, nobīdēm no “normas”, jo aiz tā visa tika postulēta tā pati sakrāla sakne. Tātad, kristīgā kultūrā, tāpat, kā senajos laikos, patiesais trakums tika uztverts vai kā Dieva sods / pārbaudījums, vai kā atklāsmes forma. Atklāsmes koncepcija sakņojās gan paša Kristus būtībā, gan arī Vecās Derības praviešu ideoloģijā – kā zināms, tie pravieši arī bija cilvēki “no malas” – viņi atradās ārpus parastas sociālas vides, viņu dzīves veids un sludināšana pārkāpa ierastas dzīves normas un bija pretrunā ar tām. Citiem vārdiem, starp pravieti un trako ir principiāla tipoloģiska līdzība – abi ir sabiedrības autsaideri un caur abiem izskan patiesības vārds ( ar to piebildi, ka caur praviešiem vienmēr, bet caur trakajiem – dažreiz ). Tāpēc viduslaikos, kad Eiropas dzīve tika iekļauta kristīgajos normatīvos un kristīga misija sen jau bija institucionalizēta, sabiedrībā saglabājās uzmanīga attieksme pret “trakiem” un “dīvaiņiem”, jo vienmēr bija jārēķinās ar to, ka caur viņiem runā pats Dievs. Turklāt, vienmēr pastāvēja grēka apziņa, kas pieļāva domu, ka esoša dzīve ar tās formāli kristīgiem normatīviem, īstenībā nav īsti patiesa un kaut kādos aspektos var neatbilst Dieva gribai. Tas lika ieklausīties “trakajos”, kas runāja brīvi un atmaskoja sabiedrības netikumus. Izveidojās paradoksāla situācija – oficiāla kristīga pasaule uzklausīja brīvu kritiku no tai opozicionāriem kristīgiem “trakajiem”, kuri bija atteikušies no šīs pasaules oficiālajiem normatīviem.

Šādu kristīgo trako kategorijā var ierakstīt daudzus sludinātājus un askētus[6], to starpā, piemēram, arī sv. Asīzes Francisku. Kā zināms, viņš izcēlās ar daudzām dīvainībām – viņš ģērbās drānās, vienreiz pat iegāja baznīcā pilnīgi kails, sludināja putniem un zvēriem utml. Taču tas netraucēja viņam kļūt par svēto un atklāt jaunu lappusi kristīga garīguma vēsturē. Starp citu, šis fakts liecina par to, cik uzmanīgi tā laika sabiedrība attiecās pret tādiem “trakajiem” un cik gatava tā bija saklausīt viņu balsīs Dieva balsi. Brīva runa, kas sakņojās viņu iekšējā brīvībā, bija tas, kas piešķīra viņu vārdiem ticamību. Tātad, šeit mēs atkal redzam mums jau pazīstamas lietas  – trakums ir sakrālas iedvesmas produkts un tas izpaužas brīvībā no pasaules normām, brīvībā runāt un darīt, nerēķinoties ar pastāvošiem reglamentiem. Tādēļ tas ir tikai dabiski, ka starp daudzajiem askētiem un sludinātājiem pietiekoši daudz bija arī medicīniski trako cilvēku. Taču attieksme pret viņiem bija tāda pati – ārējais trakums kā forma un trakums kā slimība netika īpaši šķiroti.

Kristīga kultūra radīja divus interesantus, ar trakumu saistītus fenomenus. Pareizticīgā Krievijas augsnē bija izveidojies īpašs fenomens – “юродивые”, t.i.’, ubagojušie un sludinošie cilvēki ar garīgām nobīdēm, pret kuriem pastāvēja īpaši labvēlīga attieksme, kas balstījās tajā pašā pārliecībā par viņu trakuma sakrālo izcelsmi un sakrālo jēgu. Viņu murgainā, bet reizēm arī visai skaidrajā sludināšanā cilvēki bieži vien saklausīja Dieva balsi. Savukārt, Rietumeiropā radās galma āksta personāžs, kas savā būtībā ir nekas cits, ka adoptēts un institucionalizēts “trakuma brīvības” fenomens. Āksts smīdina galmu ar savām dullām izdarībām, tātad, viņš imitē trakumu. Īstenībā viņš uzliek trakuma masku, lai brīvi runātu ar valdnieku. Tas ir svarīgi, ka tā laika apziņa uzskatīja par nepieciešamu izveidot šāda āksta institūtu. Loģika šeit ir skaidra – valdniekam blakus ir vajadzīgs cilvēks, kas atgādinās viņam par patiesības eksistenci, kas parādīs viņa rīcību patiesības gaismā un liks viņam samērot savu rīcību ar šo dievišķo patiesību. Tādā veidā āksts izpilda galma pravieša funkcijas. Trakuma maska viņam ir nepieciešama, lai viņš varētu brīvi runāt. Āksts stāv ārpus sociālas hierarhijas, ārpus normas un spēlē trako, taču šajā spēlē viņš ir brīvs. Tātad, mēs atkal varam redzēt, ka trakums nozīmē brīvību.

Starp citu, ir vēl viens piemērs no “vecās Eiropas” laikiem, kas parāda mums “trakuma brīvības” fenomenu un kuru mēs visi pazīstam jau no skolas laikiem. Tas ir Hamlets. Aiz viņa šķietama trakuma slēpās, tāpat, kā Bruta gadījumā, patiesība un atriebība. Arī Hamletam, tāpat kā daudziem citiem, trakuma maska deva brīvību runāt un atklāt patiesību. Tiesa gan, man ir grūti spriest, kā tas ir sācies – vai Hamlets pats pirmais uzlika sev trakuma masku, vai to viņam uzspieda Polonijs. Taču zīmīgi, ka par Hamleta “dīvainībām” un viņa “trakumu” mēs vispirms uzzinām no Polonija mutes. Tas nozīmē, ka šeit parādās vēl viens aspekts – “normālas” sabiedrības acīs jau pati par sevi atklāta un godīga runāšana, kā arī principiāla turēšanas pie patiesības un taisnības tiek kvalificēta kā trakums. Tā arī ir mūžīga tēma, ko mēs atrodam vienmēr un visur… Tātad, patiesība jebkurā gadījumā lec no “normas” ārā un tiek uztverta kā trakums. Taču, lai cilvēks varētu atļauties pie tās turēties un kļūt par trako citu acīs, viņam ir vajadzīga iekšēja brīvība, kas dod arī spēku un drosmi pastāvēt pie sava. Un otrādi – trakuma maska atbrīvo cilvēku no “normas” žņaugiem un tādā veidā arī kļūst par brīvības avotu.

Un beidzot, īsi aplūkojot mūsdienu sekulāras sabiedrības situāciju, gribas atzīmēt, ka tajā principā saglabājas iepriekšējais trakuma diskurss, tikai ar citām izkārtnēm. Dominē, protams, trakuma medicīniska uztvere – trakums kā slimība tiek pētīts no attiecīga profila speciālistiem, bet paralēli tam pastāv arī attieksme pret trakumu kā pret anomāliju, kas saista to ar īpašām cilvēka spējām. Šīs īpašas spējas šodien vairs netiek saistītas ar sakrālo pasauli, bet tiek sauktas par ģenialitāti, kas pārceļ visu lietu profānajā plāksnē. Šo trakuma un ģenialitātes tuvību un kopsakarību atklāja un pirmo reizi zinātniski aprakstīja Čezare Lombrozo jau XIX. gs. beigās[7]. Kopš tā laika pētījumi šajā virzienā nepārtraukti turpinās, taču masu apziņā, neskatoties uz visiem zinātniskiem formulējumiem joprojām vēl glabājas kaut kāda rudimentāri specifiska attieksme pret trakumu kā pret īpašo apziņas robežstāvokli, kurā parastiem cilvēkiem var atklāties neparastas lietas. Ģeniālais trakums vai traka ģenialitāte joprojām mulsina mūsdienu cilvēku prātus un joprojām tajā paliek kaut kas noslēpumains un vilinošs. Tas nozīmē, ka tāpat, kā agrāk, arī šodien paliek spēkā “trakuma brīvības” fenomens, jo trakums arī tagad nozīmē brīvību no reglamentiem un iespēju brīvi izteikties.

Apziņas sekularizācija nenozīmē cilvēka brīvību, tas nozīmē tikai citas nebrīves formas. Visradikālāk šī nebrīve mūsu laikmetā izpaudās totalitāro režīmu apstākļos. Tā ir labi zināma lieta, kādu bēdīgi slavenu lomu Padomju Savienībā spēlēja psihiatriskas iestādes. Taču arī tad pastāvēja iespēja lietot trakuma masku, iegūstot tādā veidā brīvību. Tā piemēram, slavenajam krievu filologam – klasiķim Aleksandram Zaicevam, kas tika apsūdzēts un notiesāts par pretpadomju propagandu, izdevās, uzliekot trakuma masku, nokļūt Kazaņas cietuma psihiatriskā slimnīcā, tur izdzīvot un sagaidīt atbrīvošanu[8]. Vēl vienu spilgtu “trakuma brīvības” piemēru padomju laikos sniedz literatūra. Iljas Ilfa un Eugēnija Petrova “Zelta Teļā” ir aprakstīts, kā kadru “tīrīšanu” laikā korumpētie ierēdņi, blēži un krāpnieki slēpās psihiatriskā slimnīcā, tēlojot dažādas trakuma formas. Viens no tādiem viltus trakajiem nonāca psihenē idejisko apsvērumu dēļ. Viņa mutē autori ir ielikuši šādus vārdus: “Padomju Krievijā… trako nams – ir vienīga vieta, kur var dzīvot normāls cilvēks. Viss pārējais – ir superbedlams. Nē, dzīvot kopā ar boļševikiem es nevaru. Labāk es padzīvošu kādu laiku šeit, kopā ar parastiem trakajiem. Šie vismaz neceļ sociālismu. Turklāt šeit baro. Bet tur, viņu bedlamā ir jāstrādā. Bet es nestrādāšu viņu sociālisma labā. Šeit, beidzot, man ir personīga brīvība. Ticības brīvība. Vārda brīvība…”[9] Vēl pēc brīža viņš, tēlojot trako, demonstratīvi izkliedza dažus provokatīvus saukļus un pagriezdamies pret “domu brāli”, tādu pašu pseidotrako, teica: “Redzējāt? Ko gribu, to kliedzu. Bet pamēģiniet uz ielas!”[10]. Jāatzīst, ka šim personāžam bija taisnība…

 Taču nav dabā nav un nevar būt tādas sabiedrības, kur nebūtu kaut kādas nebrīves un kur būtu absolūta vārda brīvība. Tādēļ vienmēr pastāv opozicionāra doma un tai, tāpat kā agrāk, ir jālieto trakuma maska. Tāpēc mūsdienās turpinās spēles ar trakumu un “Pasaules Valdnieks” var kalpot par piemēru tam. Viņš ir spējīgs uz refleksiju un tas nozīmē, ka neatkarīgi no viņa patiesas diagnozes, viņš apzināti izmanto trakuma masku savai runas brīvībai. Starp citu, viņš aktualizē arī trakuma sakrālo aspektu, jo pasludina sevi par Dieva sūtni, vai reizēm pat par pašu Dievu.

Zīmīgi, ka “trakuma brīvība” mūsdienās izpaužas arī masu kultūrā, kur tā arī dod iespēju brīvi, t.i., alternatīvi izteikties. Spilgtākais piemērs tam ir krievu pop -rokmūziķa Sergeja Šnurova ( “Шнур”, grupa “Ленинград” ) daiļrade. Viņš dzied “alternatīva” satura dziesmas, kas noraida oficiālas ideoloģiskās dogmas kopā ar visu “pareizo”, par ”normālo” atzītu domas un dzīves veidu. Viņš ieņem pozīciju “ārpus normas” un tādēļ bieži vien viņa dziesmu varoņi ir tādi margināli cilvēki, kas ir “aiz borta”. Šī pozīcija tiek pasvītrota un izteikta caur necenzētas leksikas izmantošanu dziesmās. Tātad, Šnurs būtībā uzliek sev trakuma masku un, tāpat kā daudzi citi pirms viņa, tādā veidā iegūst sev vārda brīvību. Viens viņa dziesmas varonis ( dziesma “Распиздяй” – radioversijā ), pamatojot savu asociālo dzīves pozīciju saka: “дуракам все можно, я же ведь дурак!”

Tātad, rezumējot visu teikto secināšu, ka Eiropas vidē visos laikos un visās kultūrās trakajam ir atļauts tas, kas nav atļauts parastiem pilsoņiem, tiem kas dzīvo atbilstoši priekšrakstiem un pieņemtajām normām. Trakais var brīvi izpausties un tas arī nozīmē, ka trakums ir brīvības forma. Kādreiz tas trakums ir psihiskā anomālija, kādreiz tikai maska, bet abos gadījumos tas nozīmē iekšējo brīvību, kas izpaužas kā vārda un alternatīva dzīves veida brīvība. 

 

 

 

 

[1] “ Pasaules Valdnieks” – daudziem rīdziniekiem pazīstamais trakais, kuru raksturo liels augums, sirma bārda, garie mati, liels koka paštaisīts spieķis rokā un huligāniski – provokatīvie saucieni, ar kuriem viņš uzstājas sabiedriskās vietās.

[2] Sīkāk par to skat.: Dodds E. R. The Greeks and Irrational. Berkeley, 1966. P. 112.

[3] Dodds E. R. Op. cit. P. 98sqq.

[4] Protams, ka bija iespējami arī izņēmumi, jo senie dievi ir ambivalenti, no tiem var sagaidīt gan labo, gan ļauno. Tādēļ ir svarīgi, lai sabiedrība ticētu, ka šis “trakais” ir kontaktā ar “pareizo” sakrālo pasauli. Pretējā gadījumā viņam ir nolemts Kasandras liktenis, vai arī vienkārši slima cilvēka statuss.

[5] Šajā vietā tulkojums ir labots, lai precīzi atspoguļotu oriģināla domu.

[6] Starp citu, radikālo askētismu arī var pieskaitīt pie tāda veida “trakuma”, jo tā praktizētāji pameta visu “normālo” dzīvi un nodevās tādām lietām, kas ikdienas mietpilsonim var likties par trakuma izpausmēm, vai labākā gadījumā, par dīvainībām.

[7] Lombroso Ch. The Man of Genius. London, 1891.

[8]Жмудь Л. Я. А. И. Зайцев и его “Культурный переворот”// Зайцев А. Я. Культурный переворот в древней Греции VIII – V до н.э. Спб., 2001. С. 7сл.

[9] Ильф И. Петров Е. Золотой теленок. Москва, 2006. С. 198.

[10] Turpat, lpp. 198.


Globalizācija vēstures kontekstā

Posted by on Monday, 26 October, 2009

romakolizejs

Dr. hist. Asoc. Prof. Harijs Tumans

GLOBALIZĀCIJA UN KULTŪRA

VĒSTURISKĀ RETROSPEKCIJĀ.

Publicēts: Kultūras krustpunkti. Latvijas Kultūras Akadēmijas zinātnisko rakstu krājums. 1. laidiens. Rīga, 2004, lpp. 116 – 132.

 

            Šodien Latvijas sabiedrībā daudz tiek runāts par globalizāciju, tās iespaidu uz latviešu kultūru un varbūtējo draudu tās identitātei. Ir dzirdamas gan optimistiskas, gan pesimistiskas prognozes, gan vieniem, gan otriem ir savi pamatojumi. Visas mūsu vīzijas slēpjas nezināmā nākotnē, un par to patiesumu mēs uzzināsim tikai tad, kad nākotne būs kļuvusi par tagadni. Tomēr, mēs varam mēģināt labāk saprast to, kas , iespējams, mūs sagaida rīt, ieskatoties pagātnes pieredzē. Globalizācija nav jauna un nepazīstama parādība, kā tas varbūt mums šķiet. Tas ir tas pats vecais, labais divritenis, kas izgudrots ilgi pirms mums.

Lai runātu par globalizāciju pagātnē, vispirms jāsaprot, kādas parādības raksturo šo procesu vispār. Šobrīd mans mērķis nav sniegt precīzu globalizācijas definīciju, bet gan atklāt pamatu vēsturiskām analoģijām.

Jau XX gs. 20. gados pazīstamais domātājs Ortega – i – Gassets  sāka runāt par to, ka nacionālās robežas kļūst par Eiropas attīstības kavēkli un izteica prognozi par valstu un kultūru integrāciju[1] nākotnē. ХХ gs. pēdējā ceturksnī Elvins Tofflers, apkopojot globalizācijas sākotnējo pieredzi, uzskicēja samērā precīzu jaunās civilizācijas portretu, kura raksturīgākās iezīmes bija nacionālo valstu atmiršana, visaptveroša tautu un kultūru integrācija, un jaunas, globālas, jeb planetāras apziņas veidošanās[2]. ХХI gs. sākumā globalizācijas procesi ir kļuvuši vēl skaidrāki un vieglāk prognozējami. Šodien dažādu nozaru speciālisti – ekonomisti, politologi, sociologi, filozofi runā par jauna tipa globālu, savstarpēji saistītu un atkarīgu ekonomiku, par kultūru integrāciju un nacionālo valstu atmiršanu[3].

Tātad, varam teikt, ka globalizāciju raksturo tādas parādības kā ekonomiska, kultūras, politiska un ideoloģiska integrācija, kas aptver daudzas tautas un valstis. Vienā vārdā to varētu nosaukt arī par unifikāciju jeb universalizāciju. Šodien šie procesi ir ieguvuši planetāru mērogu, kādu mēs nevaram atrast pagātnē. Toties var atrast kultūras un laikmetus, kad līdzīgi procesi norisinājušies kādā ierobežotā laikā un telpā. Vistuvākās paralēles ir atrodamas divu impēriju vēsturiskajā pieredzē – Romas impērijā un Padomju Savienībā. Abos gadījumos mēs atrodam lielas, “globālas” impērijas, kuras apzināti piekopa unifikācijas politiku, kā rezultātā daudzas ļoti atšķirīgas kultūras tika sakausētas vienā valstiskā organismā, lietojot politiskas, ekonomiskas, ideoloģiskas un kultūras saites. Izsekojot šo abu impēriju pieredzei mēs varam izdarīt slēdzienu, ka globalizācija notiek tur un tad, kur ir izveidojusies viena “globāla” lielvara, kas realizē savu politiku noteiktā reģionā.

*****

            Tātad, pirmo plašo globalizāciju mēs sastopam senās Romas Impērijā. Tās izveide faktiski noslēdzās līdz ar mūsu ēras sākumu, kad pie varas nāca Oktavians Augusts un republiku nomainīja faktiska princepsa vienvaldība. Iekarojumi turpinājās arī vēlāk, bet impērijas struktūra un ideoloģija tika izveidoti jau Augusta laikā. Gala rezultātā zem Romas varas nonāca lielākā Eiropas daļa, t.i., ķeltu, ģermāņu, vēlāk arī slāvu zemes; tām pievienojās Āfrikas un Tuvo Austrumu provinces. Tātad, impērija apvienoja daudzas un dažādas tautas, kuras atšķīrās ne tikai ar savām nacionālajām īpatnībām, temperamentiem, raksturiem, kultūru, bet arī ar savu attīstības līmenī. Tā, piemēram, ja Eiropas provincēs dzīvoja lielākoties rupjas, bieži vien pat mežonīgas barbaru ciltis, tad Austrumu provinces apdzīvoja senas, attīstītas tautas ar bagātām kultūrām, pie tam, lielākā daļa šo kultūru bija senākas un attīstītākas kā pašu romiešu kultūra. Lai šāds mākslīgs, nevienāds un ļoti raibs politisks veidojums varētu pastāvēt, bija nepieciešami ne tikai politiskie un ekonomiskie, bet pirmām kārtām, ideoloģiskie un kultūras līdzekļi, kas radītu impērijas vienotības ideoloģisko pamatu. Romieši ļoti veiksmīgi risināja šo uzdevumu, kā rezultātā radās kultūras fenomens, kuru mēs šodien saucam par globalizāciju, bet kuru vēsturnieki apzīmē ar vārdu romanizācija.

            Runājot par romanizāciju, vispirms mums ir jāsaprot, kas ir tās pamats, uz kādas bāzes tā ir veidojusies. Šeit, manuprāt, varētu izdalīt trīs noteicošus faktorus. Pirmais ir pati Romas impērija, t.i., ģeopolitiskā telpa, kurā notika unifikācijas procesi. Tikai impērija kā vienots valsts mehānisms varēja mērķtiecīgi realizēt dažādu kultūru integrācijas procesu. Otrs faktors ir impērijas tauta, t.i., tauta, kas ceļ impēriju un kas “eksportē” savu kultūru citām tautām, tādējādi kalpojot par vienotības pamatu un stimulējot pārējo impērijā iekļauto kultūru unifikāciju. Šādas tautas lomu globalizācijas procesā var salīdzināt ar lokomotīves lomu vilcienā. Romā šo funkciju pildīja romiešu tauta. Un beidzot, trešais faktors, šķiet, pats galvenais, ir Impērijas Ideja, t.i., tā ideoloģiskā dogma, uz kuras pamata notiek globalizācijas process. Šo faktoru gribētos raksturot mazliet sīkāk. Ideoloģiskās virsidejas nozīmi sabiedriskajā dzīvē nav iespējams pārvērtēt. Jau pieminētais Ortega – i – Gassets, kurš jau XX gs. pirmajā ceturksnī viens no pirmajiem sāka runāt par nākamo apvienoto Eiropu, norādīja uz globālas idejas nepieciešamību, jo ideja pēc viņa domām ir  tas, uz kā balstās ikviena vara un valsts[4]. Romā par valsts ideju kļuva mūžīgās Romas misijas ideja, kas sakņojās Romas civilizācijas pārākuma apziņā. Divās jomās romieši pierādīja pasaulei savu pārākumu: karošanas mākslā un likumdošanā. Karošana deva viņiem varu pār pasauli, bet perfektie likumi deva iespēju to pārvaldīt. Šie panākumi radīja priekšstatu par romiešu izredzētību un viņu cēlo misiju citu tautu vidū. Ideju par militāru pārākumu labi ilustrē vārdi, kurus pēc leģendas esot teicis Romas pamatlicējs Romuls, kad viņš pēc savas nāves parādījās kādam romietim: “Dodies un paziņo romiešiem, ka dievi vēlas, lai mana Roma kļūtu par visu pasaules zemju galvaspilsētu ( caput orbis terrarum ); tādēļ lai viņi rūpējas par kara lietām, un lai viņi paši zina un lai nodod to pēcnācējiem, ka nav tādu cilvēcisku spēku, kas varētu pretoties romiešu ieročiem” ( Liv., I, 16, 7. ). Savukārt, par tiesisko pārākumu ļoti pārliecinoši izteicies Cicerons: “Neticami, cik juceklīgs, gandrīz smieklīgs ir visu pārējo tautu civillikums, atskaitot mūsējo; esmu jau pieradis runāt par to katru dienu, kad es pretnostatu mūsu cilvēku gudrību citiem cilvēkiem, it īpaši grieķiem” ( De orat., I, 197, 5.  – 9. ). Tas pats Cicerons arī definēja romiešu pārākuma  pamatojumu – pati daba dod varu labākajiem cilvēkiem, un šī vara nāk par labu pārvaldāmajiem, jo dabā ir iekārtots tā, ka labākais valda pār vājāko: dievs – pār cilvēku, prāts – pār miesas kaislībām utt. ( De re publ.,  III, 24. ). Romiešu pakļaušanās citiem būtu pretdabiska, tas būtu pasaules likuma pārkāpums ( fas non est ), jo “romieši ar dievu gribu ir radīti, lai valdītu pār citām tautām” ( In. M. Ant., 19. ). Slavenais romiešu dzejnieks Vergīlijs izteica romiešu misijas ideju savdabīgā dzejiskā manifestā:

       Statujas liedinās citi un varam liks dzīvību dvašot,

       Ticu es tam; no marmora dzīvus tie izveidos vaibstus,

       Tiesnešu priekšā tie runās daudz daiļāk un spīdekļu ceļus

       Novilks ar cirkuli labāk, un zvaigznāju kustības noteiks.

       Romieti, iegaumē to, tev valdīt pār pasaules tautām!

       Tāpēc būs uzdevums tavs: tās radināt mierīgai dzīvei,

       Pakļautās žēlīgi sargāt, bet spītīgus satriekt ar varu.

                                   ( Aen., 847. – 853. A. Ģiezeņa tulk. )

Šie vārdi atklāj divas būtiskas lietas: pirmkārt, apziņu par savas kultūras atpalicību, salīdzinājumā ar grieķu kultūru, un otrkārt, romiešu misijas būtību: “valdīt pār pasaules tautām” ( tu regere imperio populos ) un “tās radināt mierīgai dzīvei”, jeb burtiski, “mierīgus tikumus ieviest” ( pacique imponere morem ). Pēdējais romiešu vēsturnieks, grieķis pēc izcelsmes, Ammians Marcellins par Romas lielākajiem nopelniem uzskatīja mežonīgu tautu savaldīšanu un to pakļaušanu mūžīgajiem likumiem ( Res Gestae, XIV, 6, 5. ).

Tātad, romiešu misiju varētu formulēt kā: iekarot pasauli, pārvaldīt to un dibināt tajā mierīgu dzīvi. Tik tiešām, mēs to labi zinām no vēstures – tur, kur ienāca romiešu leģioni, tur tika ieviesti romiešu likumi un beidzās savstarpējie kari, tie kari, kas līdz šim plosījās praktiski visur, kur tika dibināta jaunā romiešu kārtība. Jaunās kārtības dibināšana bija romanizācijas galvenā ideja, jo tā ietvēra sevī gan valdīšanu, gan “mierīgu tikumu” ieviešanu. V gadsimtā, Romas Impērijas norieta laikā, dzejnieks Rutīlijs Namnciāns dažās dzejas rindās, cildinot Romu, apdziedāja romananizācijas augļus:

              Daudzām un dažādām tautām tu radīji vienotu dzimteni jaunu:

             Kas nav pazinis likumus agrāk, tiem nāk tava vara par labu.

            Tu paņēmi tiesībās savās sev līdzās tos, kas ar ieročiem pieveikti taviem:

  Tas, kas par pasauli saucās līdz šim, kļuva par Pilsētu[5] tagad”.

                                                ( De red., I, 63 – 66. H. Tumana tulk. )

Šajos vārdos tiek parādīti tā laika kultūru integrācijas rezultāti, kā to saprata paši romieši – taisnīga Romas vara, kas nes pasaulei taisnīgus likumus, un visu kultūru saplūšana vienotā Romā. Tātad, pirmā globalizācija ir noritējusi veiksmīgi un uz tās veidotā pamata bija lemts piedzimt jaunajai Eiropai.

            Ir vērts īsumā raksturot līdzekļus, ar kādiem impērijas iedzīvotāji tika pārvērsti par romiešiem. Pirmkārt, kā jau teikts, tas ir politiskais faktors. Tikai tad, kad visas impērijā dzīvojošās tautas tika iekļautas vienotā valsts organismā, tās tika ierautas arī vienotās romiešu kultūras orbītā. Ar 212 g. Karakallas ediktu visi impērijas iedzīvotāji tika pasludināti par pilsoņiem, kas kalpoja kā tālākas integrācijas politiskais un juridiskais pamats. Romas administratīvais aparāts veiksmīgi pārvaldīja provinces, kā rezultātā attīstījās ekonomiskie sakari starp dažādiem impērijas reģioniem un tika veicināta šo reģionu ciešāka integrācija, kā arī politiska un juridiska unifikācija. 

Otrs faktors ir oficiālā valsts ideoloģija, kas daudzināja pasaulē Romas misijas ideju un veidoja ideoloģisko impērijas vienotību. Visur tika ieviests Romas pilsētas un imperatora kults. Jāatzīst, ka šai ideoloģijai bija spoži panākumi, jo par Romas idejas sludinātājiem kļuva arī citu tautu pārstāvji, it īpaši grieķi, tie paši grieķi, kas sākumā nicināja romiešus kā barbarus un lepojās ar savu kultūras pārākumu. Tā piemēram, grieķu vēsturnieks Polibijs rakstīja, ka romiešu tautas varenība pārspēj visu, kas bijis līdz šim un kas būs pēc tam un, ka Romiešu iekārojumi nāk par labu iekarotajām tautām ( I, 2, 7. – 8. ). Arī Romas misijas pēdējais apdziedātājs bija grieķis – jau pieminētais vēsturnieks Ammians Marcellins, kas pauda līdzīgas idejas.

            Treškārt, romanizācijas galvenais instruments un vienlaicīgi izpausmes veids bija kultūras politika. Romieši apzināti un mērķtiecīgi visur izplatīja savu kultūru, jeb precīzāk, civilizāciju, saprazdami, ka tikai tā viņi var nodrošināt savu varu. Eiropā lielā daudzumā tika celtas jaunas pilsētas pēc romiešu parauga. Katra pilsēta tika būvēta kā ”maza Roma” – tur bija savs forums, savs kapitolijs, amfiteātris, cirks, pirtis, stadions, akvedukts utt[6]. Savukārt Austrumu pilsētās romieši veica lielus pārbūves darbus, izveidojot tur tos pašus romiešu dzīves veidam raksturīgos elementus. Rezultātā visās Impērijas pilsētās vietējie iedzīvotāji varēja baudīt romiešu civilizācijas sasniegumus – likumus, kārtību un izklaides. Amfiteātri, stadioni, pirtis un cirki liecina tieši par izklaides kultūras ieviešanu iekarotajās zemēs. Taču tā nebija kultūra šī vārda īstajā nozīmē, bet gan tikai masu kultūra. Būtībā romieši neko citu arī nevarēja citiem piedāvāt kā tikai savu organizāciju un izklaides. Masu kultūrai piemīt universāls raksturs, jo tās būtība ir izklaides, kas balstās uz instinktiem, vienādi piemītošiem visiem cilvēkiem neatkarīgi no tautības. Tieši tas ir tas pamats, kurš visātrāk un vieglāk apvieno dažādu kultūru cilvēkus…

Jau Jūlijs Cēzars bija pamanījis, ka katras tautas spēja pretoties romiešu varai ir atkarīga no tā, vai šī tauta ir jau iepazinusies ar romiešu civilizācijas augļiem vai nē. Savā Gallijas aprakstā viņš raksturoja beļģu ciltis ar šādiem vārdiem: “No šīm tautām kareivīgākā ir beļģi, jo viņi ir vistālāk no mūsu provinces izsmalcinātās dzīves un izglītības. Ļoti reti pie viņiem ierodas tirgotāji un piegādā viņiem tās preces, kuras padara dvēseles vājas un mazdūšīgas” ( ea, quae ad effeminandos animos pertinent ). Tātad, beļģi ir kareivīgi tāpēc, ka viņi nepazīst romiešu masu kultūru! Tik tiešām, tikt galā ar viņiem Cēzaram bija visgrūtāk. Tādējādi, romieši bija atraduši universālu līdzekli, ar kura palīdzību viņi varēja reāli apvienot daudzas un ļoti atšķirīgas tautas. Masu kultūra pakāpeniski aizstāja nacionālās kultūras, padarot impērijas iedzīvotājus vienādus. To var izskaidrot ar kultūras un masu kultūras dabu: kultūra nav pieejama visiem, jo gan tās radīšana, gan baudīšana prasa garīgu piepūli, kā arī zināmu izglītības un personības attīstības līmeni, kurpretī masu kultūrai nav nepieciešama nekāda piepūle, tā sagādā it visiem pieejamu primitīvu baudījumu.

            Romiešu kultūras ekspansijas politika vainagojās ar spožiem panākumiem. Lūk, kā romiešu vēsturnieks Tacits ( ap 55 – ap 120 g. m.ē. ) aprakstīja romiešu karavadoņa Jūlija Agrikolas kultūras politikas rezultātus Britānijā:Cerēdams ar izpriecu palīdzību pieradināt pie mierīgas un sakārtotas dzīves cilvēkus, kuri dzīvo vientulīgi un mežonīgi un tādēļ viegli ķeras pie ieročiem, viņš privātā kārtā un vienlaicīgi izmantojot valsts līdzekļus, cildinot un slavinot centīgos un nopeļot nolaidīgos, uzstājīgi mudināja britus celt svētnīcas, forumus un mājas, līdz sacensības gars viņu centienos izcelties aizvietoja piespiešanu. Vēl vairāk, jauniešus no dižciltīgām ģimenēm viņš sāka apmācīt brīvajās mākslās, turklāt britu dabisko apdāvinātību viņš vērtēja augstāk par gallu centību, un tie, kam latīņu valoda vēl pavisam nesen izraisīja atklātu riebumu, dedzīgi ķērās pie latīņu daiļrunības studēšanas. Tam sekoja vēlēšanās ģērbties kā mēs ģērbjamies un daudzi ir ieģērbušies togās. Tā soli pa solim mūsu netikumi ir savaldzinājuši britus, un viņi ir pieķērušies pie portikiem, termām[7] un smalkām dzīrēm. Un to, kas ir bijis līdzeklis viņu tālākai paverdzināšanai, viņi, būdami nepieredzējuši un vientiesīgi, dēvēja par izglītotību un apgaismību” ( Agr., 21. ). Līdzīgā veidā slavenais grieķu ģeogrāfs Strabons aprakstīja romanizācijas rezultātus Spānijā, turditānu cilts zemēs: “…turditāni, īpaši tie, kuri dzīvo pie Bētijas upes, pilnīgi ir nomainījuši savu dzīves veidu pret romiešu dzīves veidu un pat ir aizmirsuši savu dzimto valodu. Lielākā viņu daļa ir kļuvusi par latīņu pilsoņiem,[8] viņi ir pieņēmuši pie sevis romiešu kolonistus tā kā viņi visi gandrīz pārvērtušies par romiešiem. Un arī tagad dibinātās pilsētas – Pax Augusta – ķeltu zemē, Augusta Emerita – turdulu zemē, Caesar Augusta pie ķeltibēriem, un vēl dažas citas skaidri apliecina minētās pārmaiņas viņu pilsoniskās dzīves veidā. Turklāt visi ibēri, kas pieder pie šīs kategorijas, tiek saukti togati [9]. Viņu starpā ir arī keltibēri, kuri kādreiz tika uzskatīti par vismežonīgākajiem no visiem” ( III, 2, 14. ). Šeit ir skaidri redzams, ka Tacita briti un Strabona turditāni ir zaudējuši savu kultūras identitāti un pārvērtušies par “romiešiem”.

            Tajā pat laikā ir arī citi piemēri: dažas tautas saglabāja savu kultūras identitāti. Tie bija grieķi, kas tikai vārda pēc pārņēma romiešu dzīves veidu un kļuva par romiešiem, saglabājot savu nacionālo apziņu un kultūras īpatnības. Tie bija arī ebreji, kuri principā nepieņēma romiešu dzīves veidu un kultūru, saglabājot uzticību savam Dievam, reliģijai un savām tradīcijām. Analizējot šos faktus, dabiski rodas to izskaidrojums: globalizācijas gaitā savu identitāti zaudēja tautas, kuru kultūras attīstības līmenis bija zemāks par iekarotāju, t.i., impēriskās tautas kultūras līmeni, un savu identitāti saglabāja tās tautas, kuru kultūras līmenis bija augstāks. Visos  gadījumos izšķirošo lomu spēlēja nacionālās idejas faktors, t.i., tas idejiskais pamats, kas veidoja kultūras mugurkaulu, jeb, citiem vārdiem, kas veidoja nacionālo pašapziņu un tautas identitāti. Grieķu lepnās pašapziņas pamatā bija viņu bagātās kultūras tradīcijas un vēsture. Ebrejiem tā bija viņu reliģija, jo tā noteica viņu domāšanas un dzīves veidu, tas ir, pašidentifikāciju. Tādējādi, Romas pieredze ļauj secināt, ka ir divi faktori, kas nodrošina nacionālas kultūras pastāvēšanu globalizācijas apstākļos – tā ir tautas pašidentifikācija caur spēcīgu kultūras mantojumu vai reliģiju.

*****

            Aplūkojot Padomju Savienības vēsturisko pieredzi, kas vēl ir atmiņā daudziem no mums, mēs redzam, ka Padomju globalizācijas pamatu veido tie paši trīs faktori, kurus mēs redzējām senajā Romā. Pirmkārt, šeit, tāpat kā Romā, globalizācijas politiskais pamats bija liela daudznacionāla impērija, kurā tāpat kā Romas impērijā tika integrētas daudzas tautas ar ļoti dažādām kultūrām un attīstības līmeņiem. Šajā milzīgajā teritorijā notika savdabīga kultūru unifikācija pēc padomju sociālisma standartiem. Arī otrs faktors šeit bija labi izteikts – impērijas tauta, globalizācijas nesēja, kuras lomu pildīja vadošā krievu tauta, jeb “lielais brālis”. Oficiālā ideoloģija apkaroja gan nacionālismu, gan šovinismu, bet tajā pat laikā visur un vienmēr tika cildināti vadošās tautas nopelni un tās “cēlā vēsturiskā misija”. Tas ir labi redzams pat valsts himnas vārdos: “Союз нерушимый республик свободных сплотила навеки великая Русь”.  Lielā tauta apvienoja mazās tautas dižu vēsturisku uzdevumu veikšanai. Trešais faktors – misijas ideja Padomju impērijā bija lielās krievu tautas vēsturiskā misija nest pasaulē sociālismu, ko var salīdzināt ar romiešu taisnīgā likuma nešanu mazattīstītajām tautām. Abos gadījumos misijas ideja izrietēja no pārliecības par savas valsts iekārtas pārākumu. Krievu tautas misija dažādos reģionos izpaudās dažādi – mazattīstītām tautām tā nesa civilizāciju un sociālismu, pārlecot pāri citām vēstures stadijām, bet attīstītākajos reģionos impērijas rietumu daļā šī misija tika iztēlota kā atbrīvošana – vispirms no kapitālistiskās un imperiālistiskas ekspluatācijas, pēc tam no fašisma.

Padomju globalizācijas izpausmes pēc savas būtības labi iekļāvās seno romiešu izstrādātajā shēmā. Vispirms tika veikta politiskā integrācija vienotā valsts organismā, lietojot gan ekonomikas, gan kultūras līdzekļus. Tika realizēti daudzi no ekonomiskā viedokļa ačgārni projekti, kuru mērķis bija pēc iespējas ciešāk sasaistīt un padarīt savstarpēji atkarīgus dažādus impērijas kultūrvēsturiskos reģionus. Šī mērķa īstenošanā padomju vara izrādījās daudz uzņēmīgāka par romiešu varu. Tā efektīvi veicināja impērijas iedzīvotāju sajaukšanos, pārvietojot tos no vienām dzīves vietām uz citām gan lietojot vardarbīgas metodes, gan stimulējot brīvprātīgu izceļošanu. Tas bija nepieciešami, lai pēc iespējas vairāk impērijas iedzīvotāju zaudētu saites ar savu dzimteni, nacionālo kultūru un tradīcijām. Tādi cilvēki ir vieglāk pakļaujami ideoloģijai, tātad vieglāk manipulējami un pārvaldāmi.

Otrs globalizācijas instruments un izpausmes veids padomju valstī bija visaptveroša ideoloģija, kas pieprasīja no padotajiem absolūtu ticību un uzticību, tādējādi ieņemot padzītās reliģijas vietu. Visiem impērijas iedzīvotājiem bija jāpieņem vienoti padomju standarti un ideāli, vienas sociālistiskās vērtības. Uz šī pamata tika panākta kultūru tuvināšanās un saplūšana. Arī kultūras politika, vēl viens globalizācijas instruments, tika pakļauts šim mērķim. Kultūras politikas uzdevums bija radīt, izplatīt un īstenot dzīvē jauna tipa kultūru, tā saucamo sociālistisko kultūru. Visām Padomju Savienībā dzīvojošām tautām drīkstēja būt tikai viena tipa kultūra – “nacionāla pēc formas, sociālistiska pēc satura”. Tā bija unificēta sociālistiska masu kultūra, nesaistīta ar tradicionālo kultūru saknēm, savdabīga superkultūra, kas stāvēja pāri visām etniskajām un jebkādām citām atšķirībām. Pēc ārējās formas sociālistiskā kultūra bija tipiska masu kultūra, bet tās būtība bija nevis izklaidēt, bet gan audzināt padomju sociālistiskās vērtības ar virsmērķi radīt jauna tipa cilvēku – “sociālistisko cilvēku”. Šai programmai bija iespaidīgi panākumi, un oficiālajai propagandai bija pamats apgalvot, ka Padomju Savienībā ir radīta “jauna cilvēku kopa – padomju tauta”. Šai “jaunajai cilvēku kopai” piemita nevis nacionāls, bet ideoloģiski – politisks raksturs. Tādējādi, padomju globalizācijas augstākais sasniegums bija kultūru un tautu ideoloģiskā un sociālā unifikācija. Līdzīgā veidā, tikai nedaudz specifiskās formās padomju tipa globalizācija izpaudās tā saucamajās “sociālisma nometnes” valstīs, kur arī valdīja sociālistiskā ideoloģija, tika kultivēta attiecīga vērtību sistēma, izcelta krievu tautas misijas ideja un veidots ideoloģijai atbilstošs dzīves veids.

Runājot par nacionālās identitātes saglabāšanu padomju  impērijā, mēs redzam to pašu likumsakarību, ko senajā Romā – padomju globalizācija mazāk skāra attīstītākās tautas, ar augstāku pašapziņu un dziļākām kultūras un reliģiskajām tradīcijām. Galvenokārt tas attiecas uz Austrumeiropas, Baltijas, Kaukāza un Vidusāzijas tautām. Par spīti represijām un padomju varas ideoloģijas žņaugiem latviešu tauta spēja saglabāt savu kultūras mantojumu un identitāti. 

*****

Ja mēs šodien paskatīsimies uz mūsdienu globalizācijas procesu no šādas vēsturiskās perspektīvas, mēs ieraudzīsim visas mums pazīstamās pazīmes. Arī šodienas globalizācijas pamatu veido tie paši trīs faktori, kas bija raksturīgi Romas un Padomju impēriju globalizācijai. Par politisko faktoru šodien kalpo jaunā politiskā monopolārā situācija, kas izveidojusies pēc PSRS sabrukšanas, un kurā vadošā loma pieder Amerikas Savienotajām Valstīm. Amerika nepārvalda pasauli tiešā veidā, tāpēc šīs valsts vadošās pozīcijas mūsdienu pasaulē nevar nosaukt par impēriju šī vārda tradicionālajā nozīmē. Vairāk piemērots būtu ASV vēsturnieka A. Šlēzingera apzīmējums – kvaziimpērija[10]. Tomēr,  jau Dž. Vašingtons 1783. gadā raksturoja jauno republiku kā impēriju[11]. Arī XX gs. no pašu amerikāņu mutes bieži vien var dzirdēt šādus apgalvojumus: “Savienotās Valstis pēc savas būtības ir imperiālistiska lielvalsts, kas izvēršas plašumā”[12]. Acīmredzot, šo valsti tiešām var uzskatīt par impēriju, tikai jauna tipa impēriju, tādu, kāda vēl nav bijusi, tādu, kas valda un izplata pasaulē savu civilizāciju, bet nepievieno sev svešas teritorijas. Tādēļ šķiet, ka mūsdienās piemērotāks ir Zbigneva Bžezinska piedāvātais termins – “American primacy”[13], ko varētu tulkot ar vārdu “hegemonija”. Šajā hegemonijā ir ļoti daudz impērijas iezīmju, ko skaidri apzinās arī paši tās ideologi. Tas pats Bžezinskis atzīst, ka Amerikas hegemonija atgādina iepriekšējo laiku impērijas un salīdzina savu valsti ar tām, it īpaši ar Romas impēriju[14]. Šis salīdzinājums nav nejaušs. Šķiet, ka ideja par ASV idejisko pēctecību ( vai sacensību? ) ar Romas impēriju imanenti piemīt šai valstij, par ko liecina tādu valsts institūciju nosaukumi kā, piemēram “Senāts”, “Kongress”, “Kapitolijs”, kā arī valsts simbols – impēriskais ērglis[15]. Savukārt  Bžezinskis, raksturojot Amerikas hegemoniju, uzsver, ka tā veido jauna tipa globālu varu, vai vienkāršāk sakot, impēriju[16]. Amerikas ģeostratēģiskais mērķis ir jaunās pasaules kārtības dibināšana un nostiprināšana, kas nodrošina ASV hegemoniju un globālu sadarbību visās dzīves jomās[17]. Tā paredz vienotu ģeopolitisku telpu, kuru vieno politiskie, ekonomiskie, ideoloģiskie un kultūras sakari. Saprotams, ka tikai šādā telpā var notikt globalizācija, un otrādi –  globalizācija ir nepieciešama, lai šī telpa vispār varētu rasties.

Šīs jaunās pasaules telpas veidotāja, jaunā impērijas tauta, ir specifiski atšķirīga no savām vēsturiskajām priekštecēm. Tā ir nācija, bet nav etnoss, tātad, tā ir nācija, kas sastāv no dažādām pasaules tautām[18], kuras vienotības pamats ir nevis etnisks, bet politisks – valsts ideoloģija, kura, kā bieži tiek atzīmēts, ir kļuvusi par savdabīgu valsts reliģijas formu[19]. Tātad, amerikāņu nācija pati ir globalizācijas produkts, tas ir ideoloģisks un politisks sakausējums, kurā sajaukusies visa pasaule. Tāpēc ir dabiski, ka globalizācija šodien bieži vien tiek uztverta kā amerikanizācija, kuras rezultātā visai pasaulei ir lemts kļūt par lielu Ameriku, kur sajauksies kopā visas tautas un kultūras. Kā zināms, Rietumeiropa ir stipri pietuvojusies šādam stāvoklim.

Trešais mūsdienu globalizācijas pamats – misijas ideja ir Amerikas lielā misija jaunās pasaules kārtības dibināšanā. Šīs misijas mērķis ir “brīvības un demokrātijas nešana pasaulē”. Līdzīgi kā Romas un Padomju impērijās, tā sakņojas savas politiskās sistēmas pārākuma idejā un pārliecībā par to, ka viņa nes pasaulei vislabāko kārtību. Jau XVIII gs. šajā valstī radās un nostiprinājās ideja, ka Amerika ir izredzēta zeme, kuru izvēlējusies dievišķā Providence globālo cilvēces pestīšanas plānu realizācijai,  tādējādi, amerikāņi ir jauna izredzētā tauta, jaunais Izraēls[20]. XX gs. šī pārliecība nostiprinās un iegūst jaunu skanējumu, kas labi redzams šādos Vudro Vilsona vārdos: “ Amerikāņi ir vienīgā ideālistiskā nācija pasaulē. Šīs tautas sirds ir tīra. Šīs tautas sirds ir patiesa… Es piemēram, ticu Savienoto Valstu liktenim vairāk kā ikvienai citai cilvēku lietai… Es ticu, ka šī nācija satur sevī garīgu enerģiju, kuru neviena cita nācija nav spējīga novirzīt uz cilvēces atbrīvošanu… Amerikai tika iedota neierobežota privilēģija pildīt predestinētu likteni un izglābt pasauli”[21]. Vārdu sakot, Amerikas misija ir glābt pasauli, nesot tai mieru, brīvību, drošību…Pašlaik mums ir iespēja novērot, kā notiek šo vērtību eksports uz Tuvajiem Austrumiem.

Globalizācijas izpausmes veidi šodien būtībā ir tādi paši kā agrāk. Ārēja valstu integrācija visās jomās, robežu atcelšana, neredzēti plaša un brīva komunikācija, visu iespējamo standartu unifikācija utt. Tie visi ir globalizācijas līdzekļi un izpausmes veidi vienlaicīgi. Īpaši svarīgs faktors šajā ceļā kā vienmēr ir ideoloģija. Šodien ar to ir jāsaprot modernās demokrātiskās vērtības, nostājas un attieksmes, kas ir kopīgas visai Amerikas orbītā iekļautajai pasaulei. Šīs vērtības veido modernu, progresīvi un politiski korekti domājošu cilvēku, neatkarīgi no viņa nacionālās izcelsmes. Modernās vērtības, kā pieklājas impēriskai ideoloģijai, ir pārnacionālas, tāpēc tās rada kosmopolītiskas vienotības pamatu. Tomēr, ir jāatzīst, ka visspēcīgākais globalizācijas instruments mūsdienās ir kultūra. Zbignevs Bžezinskis vairākkārtīgi uzsver kultūras lomu Amerikas hegemonijas nostiprināšanā visā pasaulē[22]. Ne velti ir radies speciāls termins – kultūras imperiālisms, kurš tiek definēts kā tāds imperiālisms, kas iekaro nevis teritorijas, bet apziņu, kas pakļauj sev domāšanas un dzīves veidu[23]. Amerikāņi, tāpat kā romieši, pasaulei var piedāvāt faktiski tikai masu kultūru, jeb citiem vārdiem, savu civilizāciju. Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, šodien ir grandiozas masu kultūras translācijas iespējas, kas padara to daudz iespaidīgāku, aptverošāku, tādēļ nesalīdzināmi efektīvāku. Amerikas masu kultūras ekspansija pasaulē ir labi zināms fakts, un tās grandiozo panākumu cēlonis slēpjas tās izklaidējošajā dabā un iedarbībā uz universāliem cilvēciskiem instinktiem. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka masu kultūrai ir milzīga piekrišana visā pasaulē un tā viegli iekaro tautas un kontinentus. Tam pievienojas ideoloģijas iespaids, jo modernais cilvēks apliecina savu piederību laikmetam caur savu piederību masu kultūrai.

Protams, arī šeit ir savi izņēmumi, un joprojām ir tautas, kuras pretojas vai mazāk un lēnāk pakļaujas globalizācijai un masu kultūras ietekmei. Lielākoties tās ir tautas, kuru identitāte sakņojas senās un spēcīgās tradīcijās, kā piemēram, dažas tautas Eiropas dienvidos, Latīņamerikas tautas, vai austrumu tautas, kuru identitāti veido reliģija, piemēram islams. Tādējādi globalizācijas panākumi ir atkarīgi no tā, cik ātri un efektīvi notiek tradicionālo saišu sairšana un sabiedrības sekularizācija. To veicina mūsdienu dzīves jaunie nosacījumi, kas padara globalizācijas apritē nonākušās sabiedrības arvien atvērtākas un mobilākas. Tādēļ kultūras politika šodien veicina cilvēku ceļošanu, studēšanu un strādāšanu ārzemēs, dažādu etnisku elementu līdzās pastāvēšanu un pēc iespējas arī sajaukšanos. Rezultātā modernā pasaule veidojas par globālu Babilonu, kurā sajaucas dažādas tautas un kultūras. Šajā vidē viegli zūd tradicionālās saites un notiek vispārēja unifikācija uz modernās ideoloģijas un masu kultūras pamata. Tā veidojas jauna cilvēku kopa – moderna globalizēta cilvēce…

*****

POSTSCRIPTUM

Dabiski rodas jautājums, kā šie aprakstītie globālie procesi attiecas uz mums šeit, Latvijā? Manuprāt, domājot un runājot par šo tēmu, mums vispirms jāsaprot divas lietas. Pirmkārt, ir nepareizi uzdot jautājumu – pieņemt globalizāciju vai noraidīt. Pēc neatkarības atgūšanas mēs jau esam izdarījuši savu izvēli par labu Eiropai, un šodien, kad mēs jau stāvam uz apvienotās Eiropas sliekšņa, mums jāpieņem tās spēles noteikumi. Tātad, jautājuma nostādne: “par” vai “pret” globalizāciju nav pamatota un neatbilst mūsdienu situācijai. Globalizācija notiek nerēķinoties ar to, vai tas mums patīk vai nē, un neatkarīgi no tā, ko mēs par to domājam. Tas nozīmē, ka mums jāvirza mūsu spriedumi konstruktīvā gultnē, ko nosaka divi būtiski jautājumi­: ko mēs paši vēlamies? un izejot no tā: kas mums jādara?  Otrkārt, mums nevajadzētu domāt, ka globalizācija ir kaut kas jauns un nezināms, kas mūs sasniegs tuvākajā nākotnē. No vienas puses, savā īsajā vēsturiskajā retrospekcijā es centos parādīt, ka globalizācija savā būtībā ir vecs un labi pazīstams fenomens, ar dabisku piebildi, ka šodien tam piemīt arī jaunas un vēl nebijušas izpausmes formas. No otras puses ir jāsaprot arī tas, ka globalizācija jau sen ir mūsu tagadne, un jau vairākus gadus mēs esam tai pakļauti. Latvijā jau ir redzami pirmie globalizācijas augļi un zināmi mūsu zaudējumi. Par to liecina masu kultūras pilnīgs triumfs un kultūras bēdīgais, lai neteiktu katastrofālais stāvoklis mūsu valstī.

Atliek pateikt tikai divus vārdus – izglītība un kultūra… Kas stāv aiz šiem vārdiem mūsu zemē, visiem ir labi zināms. Šīs, būtībā svarīgākās nozares Latvijā tiek finansētas pēc padomju principa – no pārpalikumiem, bet īstenībā sanāk vēl krietni sliktāk nekā toreiz, jo pārāk maz paliek pāri… Vai ir brīnums, ka šajos apstākļos kultūru izspiež masu kultūra? Kā zināms, cilvēka iekšējo kultūru un attieksmi pret citiem cilvēkiem veido divi faktori – audzināšana un humanitārā izglītība. Nav īpaši jārunā par to, kas Latvijā šodien notiek šajās jomās… Galvenā audzinātāja lomu spēlē masu kultūra, kā rezultātā mums pat augstskolās ir nopietnas problēmas ar elementāru cilvēcisku pieklājību un cieņu, un humanitārā izglītība mūsu valstī tiek nicināta, uzskatot to par kaut ko nevajadzīgu un lieku. Varētu pat runāt par humanitāro zinātņu diskrimināciju, par ko liecina, piemēram, humanitāro fakultāšu stāvoklis Latvijas Universitātē, īpaši ja to salīdzina ar “komerciāli izdevīgo” fakultāšu stāvokli. Tiesa gan, šeit nav vainīga globalizācija, jo nekur Eiropas augstskolās mēs neatradīsim tādu humanitāro specialitāšu diskrimināciju, kad humanitāro zinātņu pasniedzēji un zinātnieki ar attiecīgu zinātnisko grādu saņem krietni mazāk, pat vairākkārt mazāk nekā viņu kolēģi tās pašas augstskolas “komerciāli izdevīgajās”  fakultātēs. Līdzīgā stāvoklī atrodas arī daudzi dabas zinātnes speciālisti. Šāda situācija ir izveidojusies, pateicoties mūsu pašu valsts politikai un attieksmei. Ja mēs paši pasūtām un pērkam tikai masu kultūru, ja mēs par derīgu uzskatām tikai to, kas nes peļņu vai kādus citus materiālus labumus, vai tad ir jābrīnās, ka kultūra atmirst? Šeit es nevaru atturēties no vēsturiskas analoģijas: divas tautas veidoja antīko kultūru – grieķi un romieši. Grieķi visaugstāk vērtēja patiesību, izpratni, skaistumu, rezultātā radot kultūru; romieši vērtēja tikai utilitāras, praktiskas lietas un radīja masu kultūru. Pirmie radīja antīko kultūru, otrie –  pazudināja…

Un kas notiek ar mūsu nacionālo pašapziņu un identitāti? Šeit ir acīmredzamas problēmas. Ja mēs negribam būt paši un cenšamies līdzināties citiem, t.i., tiem, kas pieder globalizētajai pasaulei, mēs zaudējam savu kultūras identitāti, savu “es”. Tas ir dabisks process. Masu kultūra, kā zināms, visus padara vienādus. Vai tas nav simptoms, ka mūsu tautas identitāti, mūsu kopīgo piederību šodien veido ne tik daudz mūsu kultūras mantojums, cik masu kultūras fenomeni – hokejs un Eirovīzija? Šīs parādības liek uztraukties par mūsu likteni globalizētā pasaulē. Vēsturiskā pieredze liecina, ka šādā pasaulē savu identitāti spēj saglabāt tikai kultūras ar izteiktu pašapziņu vai tās kultūras, kas stāv uz stipra reliģiska pamata. Un kā ir ar mums?  

Tātad, ir jāatzīst, ka pēdējās desmitgades laikā mūsu kultūra un nacionālā identitāte ir stipri cietusi, varbūt pat vairāk nekā visos padomju okupācijas gados. Kāpēc tas tā ir noticis? Kāpēc padomju varas apstākļos mēs spējām par spīti visam saglabāt sevi un savu kultūras pašapziņu, bet šodien to vairs nespējam? Manuprāt, tam ir pavisam vienkāršs izskaidrojums – tas izriet no atšķirīgām varas metodēm. Padomju vara rīkojās ļoti brutāli un centās panākt savus mērķus ar vardarbības palīdzību, kas izraisīja mūsos lielu protestu un centienus pretoties kaut vai ar savu iekšējo nostāju. Turpretī tagad, brīvības apstākļos mēs paši brīvprātīgi atsakāmies no savas kultūras un etniskās identitātes, dzenoties pēc eirostandartiem un eiroizpriecām. Šodien mēs esam tie Tacita aprakstītie briti, kas ar prieku un sacenšoties savā starpā atmet savas tradīcijas un tiecas pēc jauno romiešu piedāvātajiem masu kultūras labumiem. 

Izvērtējot esošo stāvokli un perspektīvas, mums būtu jāsaprot, ko vēl mēs varam zaudēt, pilnībā iekļaujoties globalizācijas procesā un ko mēs vēlamies darīt, lai to aizkavētu. Vai mēs esam ar mieru zaudēt to, kas vēl ir palicis? Vai mēs tomēr vēlamies glābt to, kas glābjams un varbūt atgūt kaut ko no zudušā? Ja uz šiem pēdējiem jautājumiem mēs atbildam pozitīvi, tad mums būtu jādomā par to, kas jādara lietas labā. Ar to es gribu teikt, ka mums vajadzētu nevis kritizēt, nosodīt, noraidīt vai cīnīties pret globalizāciju, bet gan domāt par savas kultūras saglabāšanu. Mums jāpieņem globalizācijas neizbēgamība kā reāls fakts, tāpat, kā mēs pieņemam laika apstākļus aiz mājas durvīm, un dodoties laukā rūpējamies par to, lai pasargātu sevi no aukstuma, karstuma, sniega vai lietus. Rūpēties par savu kultūru šodien nozīmē domāt par divām lietām – mūsu kultūras mantojuma saglabāšanu un kultūras tālāko attīstību, jo kā teica senie romieši – non progredi est regredi [24]. Tas nozīmē, ka mums ir jāpārskata līdzšinējā valsts politika kultūras jomā, it īpaši kultūras un izglītības finansēšanas jautājumos, un jāizstrādā jauna kultūras un izglītības politika, kas atbilstu globalizācijas apstākļiem. 

 

           

[1] Ортега – и – Гассет. Восстание масс. Москва, 2001. С. 160 слл., 164слл.

[2] Э. Тоффлер. Третья волна. Москва, 2002. С. 521 сл., 567 слл.

[3] Skat. piem.: П. Друкер. Новые реальности в правительстве и политике, в экономике и бизнесе, в обществе и мировоззрении. Москва, 1994. С. 84 слл., 174 слл.; М. Манделбаум. Будущее национализма. Ч. 1 – 2 // Русский Журнал / Политика / Мегаполитика // www. russ.ru/politics/meta/20000918_mandelbaum.html; П. Щедровицкий. Государство в эпоху гуманитарных технологий // // Русский Журнал / Политика / Мегаполитика // www. russ.ru/politics/meta/20000721_sch.html; П. Щедровицкий. Бунт капиталов. Национальные государства не соответствуют требованиям постиндустриального общества // Эксперт, 23 ( 234 ), 19. 06. 2000.

[4] Хосе Ортега – и – Гассет. Указ. Соч., с. 119 слл., 163 слл.

[5] Par Pilsētu ( ar lielu burtu ) romieši sauca vienīgi savu Romu.

[6] Par Romas idejas realizāciju provinču pilsētās skat.: Ю. Колосовская. Римский провинциальный город, его идеология и культура // Культура древнего Рима. т. 2, М., 1985. С. 168 слл/

[7] Termas – romiešu pirtis, kur ar pirti tika savienotas sporta zāles, pastaigu atpūtas vietas, strūklakas un dažreiz pat bibliotēkas.

[8] Latīņu pilsoņi – t.i. tie pilsoņi, kuriem ir t.s. latīņu tiesības. Šis tiesības bija nepilnas romiešu pilsoņu tiesības, kas tika piešķirtas draudzīgām tautām.

[9] Togati – burtiski: “tie, kas ģērbjas togās”. Togās ģērbās romiešu pilsoņi un tā tika apzīmēti paši romieši.

[10]  А. Шлезингер. Циклы американской истории. Москва, 1992. С. 235.

[11] Turpat, lpp. 188.

[12] R. W. Van Alstyne. The Rising American Empire. New York, 1960. P.9. Šeit ir jāpiebilst, ka XVIII gs. kontekstā vārds “impērija” tika lietots mazliet citādā nozīme, nekā šodien, jo tam vēl nepiemita XIX gs. radusies “imperiālsima”, t.i., ārējās ekspansijas ideja ( skat.: А. Шлезингер. Указ. соч., с. 200сл. ). Tādēļ ar Vašingtona “imperiālismu” būtu jāsaprot jaunās valsts veidošanu, apvienojot Amerikas štatus vienotā valsts organismā. Šo procesu varētu nosaukt par Amerikas iekšējo ekspansiju savas ģeopolitiskās telpas robežās. Tas ļauj runāt par Ameriku kā būtībā imperiālistisku valsti, kuras ekspansija sākumā bija lokāla, bet ar laiku ieguva vispasaules mērogu. Tad par ASV sāka runāt kā par impēriju šī vārda klasiskajā nozīmē, vienlaicīgi pasvītrojot tās principiālo atšķirību no vecā tipa impērijām – skat. piemēram: Walter La Feber. The New Empire. Ithaca, 1963.

[13] Z. Brzezinski. The Great Chessboard. American Primacy and ist Geostrategic Imperatives. Basic Books, 1997.

[14] Turpat, lpp. 20 ff.

[15] Sīkāk par to skat.: H. Tumans. Antīkās pasaules politiskais mantojums // Itaka. Klasiskās filoloģijas gadugrāmata. Antīkā kultūra: vērtības un pārvērtības. Rīga, 2001, lpp. 18 – 24.

[16] Z. Brzezinski. Op. cit., 36 ff.

[17] Turpat, lpp. 12, 254.

[18] Šeit arī var saskatīt zināmu līdzību ar seno Romu – abas nācijas, gan romiešu, gan amerikāņu, ir izveidojušās “mākslīgi”, t.i., ne uz viena etnosa bāzes, bet uz vairāku tautu sajaukšanās pamata. Romieši par savu ciltstēvu uzskatīja Eneju, kurš ieradās Itālijā šķērsojot gandrīz visu Vidusjūru, un viņu nacionālā kopība izveidojās sajaucoties vismaz trīs etniskām grupām – latīņiem, etruskiem un sabīņiem, ar izteiktu latīņu etnosa dominanti. Amerikāņu nācija ir veidojusies sajaucoties uzreiz daudzām etniskām grupām, kas šķērsoja vienu vai otru okeānu, bet ar izteiktu angļu etnisko dominanti.

[19] Skat.: L. G. Taivāns, E. Taivāne. Reliģiju vēsturē. Rīga, 2003. Lpp. 252 ut.; Д. Бурстин. Американцы: национальный опыт. М., 1993.

[20] Sīkāk skat.: А. Шлезингер. Указ. Соч. С. 28 – 40.

[21] Citēts pēc: Wilson. Messages and Papers. New York, 1924. 2,  P. 815, 822, 969, 1025, 1086.

[22] Z. Brzezinski. Op. cit., p. 36, 38 sqq.,  250.

[23] А. Шлезингер. Указ. Соч., с. 227 сл.

[24] “Ne iet uz priekšu nozīmē iet atpakaļ” – latīņu val.


Senie romieši

Posted by on Monday, 26 October, 2009

imperium-romanum2Dr. hist. Harijs Tumans

SENIE ROMIEŠI: “PIRMIE VĀCIEŠI” VAI “PIRMIE AMERIKĀŅI”?            

KULTŪRAS TIPOLOĢIJAS PROBLĒMA.

 

Publicēts: Klasiskās Filoloģijas gadugrāmata. Rīga, 2004. vai: // Antiquitas viva II. Studia classica. Rīga: Zinatne, 2005. 11.-26.lpp.   

 

            Kultūras tipoloģija vienmēr ir ļoti sarežģīts jautājums, jo savā būtībā tas ir abstrakts kultūras raksturojums, kas ietver sevī daudzu konkrētu jautājumu analītiskus rezumējumus. Turklāt, katras kultūras specifiku var nodefinēt tikai caur attiecīgas tautas mentalitātes izpratni un salīdzinājumā ar citu tautu kultūrām. Šķiet, ka runājot par seno romiešu tautu un tās kultūru, dabiski būtu salīdzināt to pirmām kārtām ar sengrieķu tautu un kultūru, jo abas šīs tautas veidoja vienotu antīko civilizāciju. Tajā pat laikā šīs kultūras būtiski atšķīrās savā starpā un tas nozīmē, ka būtu svarīgi saprast to, kas viņām ir kopīgs un kas atšķirīgs. Bet arī tas vēl nav viss. Seno romiešu kultūras fenomens sniedzās tālu aiz Romas valsts robežām, teritoriālām un hronoloģiskām, līdz pat mūsu dienām. Vairākas tautas dažādos laikos ir atradušas par iespējamu identificēt sevi ar “mūžīgo Romu”. Lai saprastu šo fenomenu, būtu jāatrod tas kopīgais pamats šajās kultūrās, kas padarīja iespējamu šādu pašidentifikāciju. Tā radās ideja salīdzināt romiešus ne tikai ar seniem grieķiem, kā tas ir jau pierasts, bet arī ar vāciešiem un amerikāņiem. Protams, ka vienā rakstā nav iespējams plaši izvērst seno romiešu kultūras analīzi, tādēļ man gribētos ieskicēt šeit dažas svarīgākās vadlīnijas, kuras raksturo problēmas būtību.

            Vispirms būtu lietderīgi īsumā aplūkot, kas senos romiešus tuvināja ar seniem grieķiem, un kas viņus atšķīra. Tas ļautu labāk saprast slavenā “romiskā gara” būtību un tā unikalitāti senajā pasaulē. Faktiski, galvenā kopīgā iezīme ir tā, ka abas kultūras sākotnēji veidojās un pastāvēja kā polisas kultūras. Kā zināms, abas tautas uztvēra polisu pirmām kārtām kā pilsoņu kolektīvu, kas apvieno visus brīvos pilsoņus, kuriem ir savi pienākumi un tiesības ( piem.: Thuk,. VII, 77, 7; Aristot. Pol., 1252. a 1 – 5, 1279. a 19 – 20; Cic., De resp., I, 25, 39. )[1]. Latīņu valodā jau pats vārds, kas apzīmē valsti, norāda uz to, ka tas ir kaut kas tāds, kas attiecas uz visiem un visiem pieder – res publica – “kopēja lieta”, “kopīgs īpašums”. No tā izriet galvenās pamatvērtības: dzimtenes slava un labklājība, tautas vara, valsts un personas brīvība utt.. Šajā ziņā abas tautas ir līdzīgas, bet tieši šeit sākas arī būtiskas atšķirības viņu starpā. Grieķi nekad nav varējuši izkļūt no polisas šaurajiem rāmjiem un izveidot pat ne lielvalsti, bet kaut vai tikai teritoriālu valsti. Lielāka politiskās kooperācijas forma viņiem bija nestabila federācija. Turpretī romieši izrādījās spējīgi izveidot ne tikai lielvalsti, bet pat milzīgu impēriju, kuras slava un iespaids sniedzas līdz pat mūsdienām[2]. Lai izskaidrotu šos faktus mums ir jāsaprot abu tautu atšķirības gan mentālajā sfērā, gan kultūru veidojušos apstākļos.

            Grieķu un romiešu mentālās atšķirības uzskatāmi parādās jau viņu valodās – ja sengrieķu valoda satur ļoti bagātīgu leksisku klāstu ar daudziem sinonīmiem, ja tai piemīt  sarežģīta gramatiska struktūra, kurā izņēmumu ir gandrīz tikpat daudz cik noteikumu, ja tajā ir ļoti bagāts izteiksmes līdzekļu klāsts, kas ļauj izteikt pat vissmalkākās domas nianses, bet vienlaicīgi pieļauj dažādu interpretāciju iespējas un pat divdomības, tad latīņu valoda izceļas ar savu lakonismu, pat sausumu, kas sākumā radīja nopietnas problēmas literārās valodas veidošanā, taču vēlāk kļuva par stipro pusi, jo šai valodai piemīt skaidra loģiska struktūra, kas padara formulējumus skaidrus un lielākoties viennozīmīgus. To pašu var redzēt abu tautu raksturā: senie grieķi bija impulsīvi, atvērti iracionālajam un radošai darbībai, kas nerēķinās ar izdevīgumu, viņi viegli uzņēma jauninājumus un ar grūtībām pakļāvās organizācijai; turpretī senie romieši izcēlās ar savu skarbumu, jūtu savaldību, konservatīvismu, maksimālu racionālismu, uzkrītošu pragmatismu un perfektu organizāciju. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka tas ir tas, kas parasti atšķir ziemeļniekus no dienvidniekiem, kaut gan formāli skatoties, abas tautas vienādi pieder dienvidiem. Tas tik tiešām ir savdabīgs paradokss – dienvidu tauta, kas pēc sava nacionālā rakstura un mentālajām īpašībām vairāk līdzinās ziemeļnieciskajām Eiropas tautām. Tādēļ var secināt, ka savā laikmetā romiešu kultūra bija unikāla un senajos laikos nav otras tādas tautas un kultūras, kurā būtu sastopams ”romiskais gars”. Meklējot tuvākās vēsturiskās paralēles ārpus antīkās kultūras, skats dabiski vēršas pāri Alpiem, ziemeļu virzienā…

            Atbilstoši nacionāliem raksturiem ir abu kultūru sasniegumi. Seno grieķu kultūras mantojums aptver visas humanitārās jomas – viņi ir radījuši mākslu, literatūru, teātri, filozofiju utt Romiešu mantojumam ir pavisam cits raksturs – valsts organizācija, tiesības, kara māksla, amfiteātris, būvniecība… Vārdu sakot, tas ir tas, kas pēc Osvalda Špenglera domām atšķir kultūru no civilizācijas pēc opozīcijas principa: grieķu dvēsele un romiešu intelekts[3]. Šo opozīciju viņš ir ilustrējis ar spilgtu un asprātīgu līdzību: “Katrā grieķī ir kaut kas no Dona Kihota, katrā romietī – kaut kas no Sančo Pansas…”[4] Pašus romiešus Špenglers raksturoja kā bezdvēseliskus, pragmatiskus un rupjus barbarus[5]. Neskatoties uz acīmredzamu pārspīlējumu, šādam viedoklim ir savs pamatojums. Lai pārliecinātos par to, atliek tikai paskatīties uz abu tautu garīgajiem meklējumiem un sasniegumiem. Iepretī grieķu mitoloģijai, kas pārsteidz ar tēlu un sižetu bagātību un daudzveidību, Romā mēs redzam absolūtu mitoloģijas nabadzību, var teikt, pat tās neesamību, tēlu deficītu un fantāzijas trūkumu. Nevarētu teikt, ka Romā vispār nebija mitoloģijas, bet kā atzīmē daudzi speciālisti, romiešu mītiem ir principiāli cits raksturs – tie stāsta nevis par dieviem un dievišķiem varoņiem, bet par Romu un tās varoņiem – cilvēkiem[6]. Tā piemēram, kosmogoniskos mītus viņiem aizvieto leģendas par Romas dibināšanu, bet mītus par dievu cīņām – teikas par romiešu ķēniņu un varoņu cīņām[7]. Tādējādi var teikt, ka Romā ir notikusi ne tikai indoeiropiešu mītu “vēsturiskošanās”, kā to ir nosaucis Mirča Eliade[8], bet arī savas pilsētas un vēstures iecelšana sakrālā statusā, piešķirot tām reliģisku vērtību. No vienas puses tas nepārprotami liecina par romiešu reliģijas un viņu gara nemetafizisko raksturu un pragmatisko dabu, bet no otras puses, tajā visspilgtāk atklājas romiešu mentalitātes un līdz ar to, arī visas viņu kultūras būtība un specifika – tā ir pārliecība par savu unikalitāti, pārākumu un vēsturisko misiju.

            Ja Grieķijā katras pilsētas iedzīvotāji skaidri apzinājās savu piederību kopējai grieķu pasaulei, kurai ir vairāki kopīgie centri Delfos, Olimpijā un citur, turklāt šajā pasaulē pilsētas atšķirās tikai pēc to vecuma, lieluma, spēka un ietekmes, tad Roma jau no pašiem pirmsākumiem apzinājās savu unikālo raksturu un uztvēra sevi kā īpašu pasauli, kuras centrs ir pati Roma. Ne velti Forumā romieši ievietoja pasaules centru, kuru apzīmēja ar to pašu vārdu, ar kuru tika apzīmēta arī pati pasaule – mundus ( Plut. Rom., 11. ). Ne velti arī Romas pilsētas robeža – pomerium – ieguva sakrālu statusu, tik sakrālu, ka pilsētas iekšienē nedrīkstēja atrasties nekas tāds, kas saistīts ar nāvi – nedz kapi, nedz bruņotie karavīri, jo svētajā Romas pilsētā atrodas pati mūžība, dievišķā klātbūtne un spēks[9].  Ar to tad arī radās vispirms priekšstats par “mūžīgo pilsētu”. Tātad, Roma iemiesoja sevī visu pasauli, tāpēc ir dabiski, ka romieši, atšķirībā no grieķiem, kuri nepazina absolūtu hronoloģiju[10], atklāja vēstures atskaites punktu un tas bija viņu pilsētas / pasaules dibināšanas diena. Vienlaicīgi romieši atklāja arī vēstures virzības ideju, jo vēsture viņu izpratnē saplūda ar Romu un tās būtība bija tas, ka Roma kļuva par pasauli un pasaule par Romu[11].

Tik cēls pilsētas statuss dabiski radīja atbilstošas ambīcijas, kuras ir labi redzamas romiešu patriotiskajā mitoloģijā un propagandā. Tajā laikā, kad visas citas tautas lepojas ar savu autohtono izcelsmi, romieši lepojās ar to, ka viņu sencis bija Enejs – bēglis no Trojas, tātad cilvēks, kurš bija zaudējis savu dzimteni. Toties viņš bija cilvēks, kuru pats liktenis bija izraudzījis cēlai misijai kļūt par “mūžīgās” Romas pamatlicēju. Romas pilsētu ir dibinājuši arī klaidoņi – Romuls  un Rems, un pati tauta veidojās no bēgļiem un klaidoņiem, kā viņi paši to atzina ( Liv., I, 9, 1; Plut. Rom., 9. ). Ropmieši burtiski iekaroja sev vietu zem saules un izcīnīja sev tiesības uz eksistenci. Kaimiņi viņus nicināja, tādēļ viņiem nācās ar varu sev iegūt sievas, nolaupot tās no sabīņiem. Tātad, romieši bija pirmā tauta, kas droši varēja apgalvot, ka tā pati sevi izveidoja, faktiski šeit pirmo reizi radās selfmademan tipa cilvēks. Visas šīs leģendas vienlaicīgi gan atspoguļoja, gan arī veidoja romiešu pašapziņu, pie tam viņu vēsturiskie panākumi to tikai pavairoja. Rezultātā viņos nostiprinājās pārākuma apziņa, kas savukārt radīja pārliecību par īpašu Romas misiju cilvēces vēsturē. Tas ir labi redzams vārdos, kurus Tits Līvijs ir ielicis Romula mutē, kad viņš pēc savas nāves, jau dieva statusā, parādījās kādam romietim un pavēstīja viņam par romiešu tautas nākotni: “Dodies un paziņo romiešiem, ka dievi vēlas, lai mana Roma kļūtu par visu pasaules zemju galvaspilsētu ( caput orbis terrarum ); tādēļ lai viņi rūpējas par kara lietām, un lai viņi paši zina un lai nodod to pēcnācējiem, ka nav tādu cilvēcisku spēku, kas varētu pretoties romiešu ieročiem” ( Liv., I, 16, 7. ).

Tiesa gan, būdami racionālisti un pragmatiķi romieši apzinājās, ka viņu pārākums attiecas ne uz visām, bet tikai uz konkrētām sfērām, kā to labi uzrāda slavenie Vergilija vārdi:

            Statujas liedinās citi un varam liks dzīvību dvašot,

       Ticu es tam; no marmora dzīvus tie izveidos vaibstus,

       Tiesnešu priekšā tie runās daudz daiļāk un spīdekļu ceļus

       Novilks ar cirkuli labāk, un zvaigznāju kustības noteiks.

       Romieti, iegaumē to, tev valdīt pār pasaules tautām!

       Tāpēc būs uzdevums tavs: tās radināt mierīgai dzīvei,

       Pakļautās žēlīgi sargāt, bet spītīgus satriekt ar varu.

                                   ( Aen., 847. – 853. A. Ģiezeņa tulk. )

Šajos vārdos ir redzamas divas būtiskas lietas: pirmkārt, romieši skaidri apzinās savu atpalicību no grieķiem kultūras laukā, otrkārt, viņi tikpat skaidri apzinās savu pārākumu militārā laukā un valstiskas dzīves organizācijas jomā. Šeit ir redzama arī romiešu misijas būtība: “valdīt par pasaules tautām” ( tu regere imperio populos ) un “tās radināt mierīgai dzīvei”, jeb, burtiski, “mierīgus tikumus ieviest” ( pacique imponere morem ). Pēdējais romiešu vēsturnieks, grieķis pēc izcelsmes, Ammians Marcellins par Romas lielākajiem nopelniem uzskatīja mežonīgo tautu savaldīšanu un to pakļaušanu mūžīgiem likumiem ( Res Gestae, I, 6, 5. ).

Tātad, rezumējot, romiešu misiju varētu noformulēt šādi: iekarot pasauli, pārvaldīt to un dibināt tajā mierīgu dzīvi. Tik tiešām, mēs to labi zinām no vēstures – tur, kur ienāca romiešu leģioni, tika ieviesti romiešu likumi un beidzās savstarpēji kari, t. i. tie kari, kas līdz šim plosījās praktiski visur, kur tika dibināta jaunā romiešu kārtība. Būtībā, galvenais šeit ir tieši kārtības dibināšana, jo tā iekļauj sevī gan valdīšanu, gan “mierīgu tikumu” ieviešanu. Savukārt, kārtības ideja balstās slavenajās romiešu tiesībās un šeit romieši atkal varēja runāt par savu pārākumu, kā to spilgti apliecina Cicerona vārdi: “Neticami, cik juceklīgs, gandrīz smieklīgs ir visu pārējo tautu civillikums, atskaitot mūsējo; esmu jau pieradis runāt par to katru dienu, kad es pretnostatu mūsu cilvēku gudrību citiem cilvēkiem, it īpaši grieķiem” ( De orat., I, 197, 5.  – 9. ). Tas pats Cicerons atrada romiešu pārākumam arī augstāko  pamatojumu – pati daba varu dod labākiem cilvēkiem un šī vara nāk par labu pārvaldāmajiem, jo dabā ir iekārtots tā, ka labākais valda pār vājāko: dievs – pār cilvēku, prāts – pār miesas kaislībām utt. ( De re publ.,  III, 24. ). Romiešu pakļaušanās citiem būtu pretdabiska, tas būtu pasaules likumu pārkāpums ( fas non est ), jo “romieši ar dievu gribu ir radīti, lai valdītu pār citām tautām” ( In. M. Ant., 19. ). Ar laiku izkristalizējās Romas idejas kulminātīvais punkts – vara pār visu pasauli. Šī ideja, balstīta romiešu pārākuma apziņā, atstāja tik grandiozu iespaidu, ka pat grieķu vēsturnieks Polibijs to pieņēma kā pareizu un rakstīja, ka romiešu tautas varenība pārspēj visu, kas bija līdz šim un kas būs pēc tam ( I, 2, 7. – 8. ). Nav brīnums, ka Horācijs savā dzejā varēja apgalvot, ka Saule nevar ieraudzīt pasaulē neko labāku pār Romu! ( Carm. Saec., 9. sqq. ). Romas Impērijas norieta laikā V gadsimtenī, dzejnieks Rutīlijs Namnciāns sekojošiem vārdiem cildināja Romas civilizējošo misiju visā pasaulē:

              Daudzām un dažādām tautām tu radīji vienotu dzimteni jaunu:

                 Kas nav pazinis likumus agrāk, tiem nāk tava vara par labu.

            Tu paņēmi tiesībās savās sev līdzās tos, kas ar ieročiem pieveikti taviem:

       Tas, kas par pasauli saucās līdz šim, kļuva par Pilsētu[12] tagad”.

                                                ( De red., I, 63 – 66. )

Tātad, var droši apgalvot, ka romiešu kultūras būtību, tās “garu” veidoja slavenā Romas ideja, taču šīs idejas vēsture ir atsevišķs un visai grandiozs temats. Dotajā brīdī, runājot par kultūru svarīgi ir saprast, kas visvairāk iespaidoja cilvēku domāšanu un viņu rīcību visās sfērās, sākot no politikas, literatūras, mākslas, un beidzot ar sadzīvi. Šeit visur mēs redzam to pašu Romas ideju, turklāt, tā nebija tikai ideoloģija, bet gan reāls cilvēku domu veids un dzīves veids. To atspoguļo romiešu oficiālā vērtību sistēma, kuru lieliski izklāstīja Cicerons savā traktātā “Par pienākumiem”. Par pirmo un galveno pienākumu, kas ir pārāks pat par pienākumu vecāku priekšā, viņš vairākkārtīgi nosauca pilsoņu kalpošanu savai tēvijai ( De offic., I, 57, 86, 90. ). Romas vēsture pazīst daudzus tādas kalpošanas piemērus, un daudzus varoņu vārdus ir saglabājusi leģendāra romiešu tradīcija[13]. Šajā kalpošanā  varoņi nesaudzēja nedz savas, nedz arī citu cilvēku dzīvības. Tā piemēram, pirmais konsuls Junijs Bruts pats piesprieda nāvessodu saviem dēliem, kuri tika pieķerti sazvērestībā ar Tarkviniju dzimtu ( Liv., II, 3. – 5. ). Konsuls Tits Manlijs, ar iesauku Torkvats, piesprieda nāvessodu savam dēlam par to, ka viņš pārkāpa tēva pavēli, kas aizliedza karavīriem atstāt ierindu, un piedalījās divkaujā ar ienaidnieku. Pat viņa uzvara nespēja mainīt tēva lēmumu, jo pienākums dzimtenes priekšā, disciplīna un varas autoritāte ir pārāki pār tēva mīlestību uz dēlu ( Liv., VIII, 5. – 6.; Flor., I, 10, 15. ). Slavenais Horācijs, ar uzvaru atgriezies mājās, nogalināja savu māsu par to, ka viņa apraudāja kritušu ienaidnieku ( Liv., I, 24. – 26.; Flor., I, 3, 1. – 6. ). Mucijs Scevola, lai pierādītu etrusku valdniekam romiešu gatavību aizstāvēt savu dzimteni un mirt par to, ar priecīgu prātu upurēja savu labo roku ( Liv., II, 12, 1. – 5.; Flor., I, 4, 5. – 6. ), bet Decijs Musus, kritiskā brīdī, dodoties kaujā upurēja dieviem sevi pašu Romas valsts labad ( Liv., VIII, 9, 1. – 8. ).

Visi šie un vēl citi piemēri uzrāda indivīda pilnīgu piederību un pakļaušanos savai valstij, jo Romas ideja ir absolūta, visaptveroša, kosmiska un pārcilvēciska. Indivīds pilnībā pieder savai valstij, viņa dzīves būtība un jēga ir kalpošana dzimtenei. Šo ideoloģiju labi atspoguļo pazīstamie Horācija vārdi: “Dulce et decorum est pro patria mori![14] Tas ļauj saprast, kāpēc romieši izrādījās tik neradoši reliģijas laukā – viņu īstā reliģija bija pati viņu valsts un tās ideoloģija. Ne velti, tajā laikmetā, kad šī ideoloģija sāka zaudēt savu ietekmi uz cilvēku apziņu, slavenais jauninājumu apkarotājs, bargais Katons Cenzors cīnījās ne tikai pret greznību un alkatību, bet galvenokārt pret individuālistisku apziņu. Viņa vēsturiskais darbs – “Origines[15] ir veltīts romiešu tautas varoņdarbiem un tajā nebija vietas karavadoņu un varoņu vārdiem, jo vienīgais īstais varonis ir pati tauta, pati Romas valsts. Šāds varonības modelis uzrāda vēl vienu romiešu atšķirību no grieķiem – romiešu varonība, kā teikts, pilnīgi kalpo valstij, bet grieķu varoņi pirmajā vietā lika savu godu un tas bieži noveda viņus konfrontācijā ar savu valsti, kā tas bija ar Ahilleju, Miltiādu, Temistoklu, Pausāniju un citiem[16]. 

Atbilstoši sociālajām ideālam Romā tika kultivētās tieši tās rakstura īpašības, kuras bija nepieciešamas valstiskai kalpošanai – militāra drosme, izturība, pieticība, pat nabadzība, ar kuru romieši lepojās, gods, krietnums utt. Visi leģendārie Romas varoņi iemieso sevī šos tikumus. Varonība izpaudās ne tikai militārā drosmē, bet arī pieticībā un atturībā, jo pieticīgs cilvēks neizraisa ķildas un vislabāk kalpo valstij. Slavenie pagātnes vīri kļuva par pareizā dzīves veida paraugu – ar lepnumu tika stāstīts, ka piemēram, slavenais Manijs Kūrijs, kad viņu ieraudzīja pārsteigti samnītu sūtņi, no koka šķīvja ēda parastāko rāceni ( Plin. N. H., 19, 87.; Val. Max. IV, 3, 5. ), bet tautas varoņiem Atilijam Regulam un Cincinnatam piederēja mazi zemes pleķīši ( Val. Max., IV, 4, 6. –7. ). Ir labi pazīstama romiešu cīņa pret greznību vēlās republikas laikā[17], kuras degsmīgākais iedvesmotājs bija tas pats Katons Cenzos. Līdz pat republikas krīzes laikiem romiešu mākslas galvenais uzdevums bija cildināt slaveno romiešu tautu un tās varoņus. Ievērojamākie romieši, kā piemēram, Katons, Cēzars, Cicerons, Oktavians un citi, gribēdami izpelnīties godu un atzinību, pat krīzes laikmetā centās demonstrēt savu atbilstību “tēvu ideāliem”.

Vārdu sakot, valstiskuma un misijas idejas bija tas mugurkauls ap kuru veidojās romiešu kultūra un kas izveidoja tā saucamo Romas ideju. Izbrīnu izraisa tas, ka šī Romas ideja pārauga vienas nācijas rāmjus un aptvēra vairākas tautas. Šo ideju pārņēma grieķi, galli, sīrieši un citi. Zīmīgi, ka pēdējais Romas idejas sludinātājs, neilgi pirms Romas Impērijas krišanas bija Ammians Marcellīns, grieķis. Tas nozīmē, ka romiešu kultūra bija kļuvusi par universālu, kosmopolītisku kultūru, kas arī noteica tās dzīvīgumu un spēcīgo asimilējošo raksturu, kas radīja tādu fenomenu, kā romanizācija. 

Šajā kontekstā, meklējot vēsturiskās analoģijas runa ir nevis par Romas idejas pārmantojamību, bet gan par tipoloģiski līdzīgām pazīmēm. Romas ideju, t.i. globālas impērijas modeli pārņēma vairākas tautas, kuras šādā vai citādā veidā pretendēja uz Romas impērijas atjaunošanu, vai tās goda iemantošanu. Šeit būtu jārunā par grieķiem, krieviem, frankiem, francūžiem, itāļiem, vāciešiem un amerikāņiem, bet es izvēlējos tikai divus pēdējus piemērus. Tas ir tādēļ, ka visi pārējie piemēri ir pārāk specifiski, tie ir vai nu  vāji izteikti ( franki ), vai arī tiem ir pārāk stipri nacionāli akcenti, kas nosaka krasas atšķirības no romiešu mentalitātes ( grieķi, krievi, francūži, itāļi ). Tādējādi par galveno kritēriju es paņēmu ne Romas ideju kā tādu, bet gan tās pazīmes tautas kultūrā, mentalitātē un vēsturē, kuras visvairāk atgādina līdzīgas pazīmes senajā Romā. Turklāt, manis izvēlētām tautām ir izdevies viskonsekventāk un vispilnīgāk realizēt Romas ideju, un ir pamats domāt, ka tas nav nejauši.

Tātad, kāpēc tieši vācieši? Pirmo reizi es iedomājos par viņiem šādā kontekstā, kad es kārtējo reizi biju Vācijā, sarunas laikā ar vācu kolēģiem. Toreiz es pamanīju, ka praktiski visās vāciski runājošo zemju universitātēs antīkās vēstures pētnieku vidū izteikti dominē senās Romas speciālisti un senās Grieķijas pētnieki ir absolūtā mazākumā ( parasta proporcija ir aptuveni 7 pret 3 )[18]. Es pajautāju kolēģiem, kā viņi to izskaidro un viņi atbildēja, ka tas tā ir laikam tāpēc, ka vācu jaunieši jau skolā iepazīst latīņu valodu, bet sengrieķu valodu ir speciāli jāmācās augstskolā. Man likās ka šis izskaidrojums tomēr nav pietiekams un es atsaucos uz Krievijas piemēru, kur situācija ir ja ne gluži pretēja, tad vismaz tāda, ka “grieķu” skaits parasti ir jūtami lielāks nekā “romiešu” skaits, un kur abas valodas tiek apgūtas tikai augstskolā, kaut gan pēdējo desmit gadu laikā arvien vairāk ir vidusskolu, kur tiek mācīta latīņu valoda. Man liekas, ka gan Vācijas gan Krievijas gadījumā var runāt par kultūru “simpātijām”, t.i., par fenomenu, kad cilvēkus pievelk tās kultūras, kas ir tuvākas viņu pašu nacionālajam garam. Kad es piedāvāju vācu kolēģiem savu izskaidrojumu un minēju par vāciešu un romiešu mentalitātes līdzībām, kas padara senos romiešus pievilcīgus vāciešiem, kolēģu reakcija bija visai pozitīva un piekrītoša. Tas arī iedvesmoja mani uz turpmākiem mēģinājumiem noformulēt savas domas.

Pirmais, kas nāk prātā, domājot par tradicionālo vāciešu raksturu ir kārtības mīlestība, precizitāte un darba kvalitāte. Ikviens, kas to pazīst, var atcerēties neskaitāmus piemērus, kas to apstiprina. Bet tādas pašas īpašības lieliski raksturo arī senos romiešus – arī tur mēs redzam perfektu pax romana organizāciju, darba precizitāti un izcilu kvalitāti. Pirms pāris tūkstoš gadiem būvētie romiešu tilti, ceļi un akvedukti joprojām saglabā savas funkcionālās spējas. Klasiskā vāciešu emocionālā atturība un mērenība atgādina romiešu skarbumu, slaveno severitas. Bieži vien, skatoties uz skarbajiem romiešu portretiem mani pārņem sajūta, ka es redzu pazīstamus vāciskus vaibstus. Bet ko lai saka par visiem zināmo vāciešu militāro drosmi un disciplīnu? Šķiet, ka Eiropā joprojām nav citas tautas, kas varētu viņus pārspēt šajā ziņā. Šeit nav tuvākas un precīzākas paralēles, kā senie romieši. Abu tautu militārais gars ir ārkārtīgi līdzīgs. To pašu var teikt par hierarhijas respektēšanu un daudzām citām lietām. Un protams, pats būtiskākais – misijas apziņa. Vācu tautas Svētā Romas Impērija tika dibināta ar domu kļūt par kristīgās Eiropas, un perspektīvā visas pasaules vienojošu spēku. Šiem plāniem nebija lemts īstenoties, bet īpaša apziņa un hegemoniskās ambīcijas palika un atdzima no jauna XIX gadsimtā. Diemžēl, XX gadu simtenī gan izredzētības gan misijas idejas ieguva vācu augsnē kroplīgas un briesmīgas formas t.s. “Trešajā Impērijā”. Toties mūsdienu demokrātiskā Vācija ir veiksmīgi atbrīvojusies no vecajiem kompleksiem un ambīcijām, taču saglabā lielvalsts statusu un attiecīgu pašapziņu, ieskaitot arī augstāk minētās nacionālās īpašības, kurās, neskatoties uz globalizāciju un masu kultūras graujošo iespaidu, joprojām ir vēl jūtams “romiskais gars”. Šodien Vācija, atteikusies no Romas idejas kopā ar Franciju spēlē vadošu lomu Eiropas apvienošanā un it īpaši tās paplašināšanā uz austrumiem[19].  Aplūkojot vācu kultūras vēsturisko pieredzi no Romas idejas aspekta rodas pārliecība, ka pēc pašas “pirmās” Romas šī ideja ir atradusi vispilnīgāko iemiesojumu tieši šajā tautā un kultūrā. 

Taču šodien mūsu acu priekšā pirmajā plānā ir izvirzījusies cita tauta un kultūra, kas pretendē uz Romas idejas realizāciju un uz “romiešu gara” iemiesojumu. Sekojot tam, cik veiksmīgi šī ideja tiek realizēta un cik dziļi tā ir iesakņojusies Amerikas valstī un kultūrā, dabiski gribas domāt, ka tas nav nejauši. Tas mudina meklēt paralēles romiešu kultūrā un tādas paralēles viegli atrodas. Protams, ka šajā gadījumā grūti ir runāt par nacionālā rakstura salīdzināšanu, toties var konstatēt būtiskas līdzības mentalitātē un kultūras struktūrelementos. Pirmā līdzība ir tā, ka abas nācijas ir izveidojušās “mākslīgi”, t.i., ne uz viena etnosa bāzes, bet uz vairāku tautu sajaukšanās pamata. Romieši par savu ciltstēvu uzskatīja Eneju, kurš ieradās Itālijā šķērsojot gandrīz visu Vidusjūru, un viņu nacionālā kopība izveidojās sajaucoties vismaz trīs etniskām grupām – latīņiem, etruskiem un sabīņiem, ar izteiktu latīņu etnosa dominanti. Amerikāņu nācija ir veidojusies sajaucoties uzreiz daudzām etniskām grupām, bet ar izteiktu angļu etnisko dominanti. Abos gadījumos sajaukšanās rezultāti ir atšķirīgi – ja Romā galu galā izveidojās vienots etnoss[20], tad Amerikā saglabājas daudzas nacionālās kopienas, kas veido nāciju ne uz etniska, bet uz politiska pamata. Neskatoties uz to, abu nāciju fundamentu veido līdzīgi principi – kosmopolītisms un politiska ideja, – vienojošie elementi, uz kuriem balstās nacionālā apziņa un valsts vienotība. Turklāt, pirmo kolonistu sociālais sastāvs gan Romā, gan Amerikā bija visai zems un margināls – nabagi, bēguļojoši vergi, noziedznieki un visādi avantūristi un klaidoņi. Un dabiski, ka šajos apstākļos, kurus noteica līdzīga abu nāciju izcelsme, abās kultūrās likumsakarīgi plaukst selfmademan cilvēka ideoloģija un psiholoģija.

Šīs divas kultūras ir principiāli atklātas un tajās var ieplūst citu kultūru elementi, kas veiksmīgi tiek integrēti valstiskā universā. Tiesa gan, abos gadījumos vispirms nācās pārvarēt nacionālās problēmas – Amerikai bija jātiek galā ar rasismu, bet Romai – ar ksenofobiju. Mēs zinām, ka Romā tas nenotika viegli un uzreiz, ka tur norisinājās nopietnas cīņas pret svešām ietekmēm, un it īpaši pret grieķu kultūras ienākšanu. Bet jau vēlās republikas laikā, līdz ar Romas imperiālistiskas  lielvalsts izveidi, šī cīņa beidzās par labu kosmopolītismam, kas vēl vairāk nostiprinājās un paplašinājās impērijas laikmetā. Horācijs ir teicis, ka sagūstīta Grieķija ir paņēmusi gūstā savus rupjos uzvarētājus, ienesot mākslas skarbajā Lācijā ( Graecia capta ferum victorem cepit et artes intulit agresti Latio.  – Epist., II, 1, 156. – 157. ). Tas tā patiešām arī bija, bet galu rezultātā Romas universālā kosmopolītiskā kultūra uzvarēja visu, tai skaitā arī Grieķiju. Visur impērijas teritorijā iesakņojās romiešu civilizācija, valoda, mode un vērtības. Impērijas iedzīvotāji sāka identificēt sevi ar Romu un tās ideju. Tāpēc bija dabiski, ka grieķu vēsturnieks rakstīja Romas vēsturi latīņu valodā, bet Bizantijas impērija pasludināja sevi par Romu un tās iedzīvotāji – grieķi un citas tautas – turpināja sevi dēvēt par romiešiem. Tātad, abos gadījumos mēs redzam universālas imperiālistiskas kultūras ekspansiju, ko vienā gadījumā sauc par romanizāciju, bet otrā – par amerikanizāciju. Zīmīgi, ka abos gadījumos mums ir darīšana ne tik daudz ar kultūru, šī vārda īstajā nozīmē, cik ar masu kultūru. Gan romiešu gan amerikāņu politiķi labi apzinājās šī faktora spēku un nozīmīgumu. Zbignevs Bžezinskis pilnīgi pamatoti uzskata Amerikas masu kultūras ekspansiju par vienu no spēcīgākiem līdzekļiem Amerikas pasaules hegemonijas stiprināšanā[21].

Savukārt, kultūras ekspansija gan Romā gan Amerikā balstās pārākuma apziņā un misijas idejā. Tas ir dabiski, jo tikai uz tādas idejas pamata var būvēt pasaules mēroga impēriju. Romieši, kā jau teikts, par savu misiju uzskatīja kārtības un likumības izplatīšanu pasaulē; Amerika šodien savu misiju saskata  jaunās pasaules kārtības dibināšanā, jeb Bžezinska vārdiem, sadarbībai atklātās pasaules sabiedrības radīšanu[22]. Tas protams, nozīmē arī  “pareizā likuma” nešanu pasaulē, kas Romai nozīmēja barbarisko tautu civilizēšanu, bet mūsdienās – brīvības un demokrātijas eksportu, kā tas ir redzams gan ģeopolitiskā teorijā[23], gan reālā dzīvē, piemēram Tuvajos Austrumos un postpadomju telpā. Tāpat kā senā Roma Amerika no pašiem sākumiem ir pārliecināta par to, ka viņa nes pasaulei vislabāko kārtību. Jau no valsts dibināšanas laikiem šeit rodas un nostiprinās ideja par to, ka Amerika ir izredzēta zeme, kuru izvēlējusies dievišķā Providence globālu cilvēces pestīšanas plānu realizācijai, tādējādi, amerikāņi ir jauna izredzētā tauta, jaunais Izraēls[24]. XX gs. šī pārliecība nostiprinās un iegūst jaunu skanējumu, ko var labi redzēt šādos Vudro Vilsona vārdos: “ Amerikāņi ir vienīgā ideālistiskā nācija pasaulē. Šīs tautas sirds ir tīra. Šīs tautas sirds ir patiesa… Es piemēram, ticu Savienoto Valstu liktenim vairāk, ka ikvienai citai cilvēku lietai… Es ticu, ka šī nācija satur sevī garīgu enerģiju, kuru neviena cita nācija nav spējīga novirzīt uz cilvēces atbrīvošanu… Amerikai tika iedota neierobežota privilēģija izpildīt predestinēto likteni un izglābt pasauli”[25]. Vārdu sakot, Amerikas misija ir glābt pasauli, dodot tai patiesības gaismu… Zīmīgi, ka Amerika pati apzinās savu misiju kā Romas idejas realizācijas turpinājumu, par ko liecina gan teorētiķu vārdi, gan valsts simbolika[26].

Kā zināms, katras kultūras pašrealizācija laikā un telpā notiek ciešā saistībā ar valdošo ideoloģiju. Gan Romā gan Amerikā tā ir impērija, jo vienmēr tieši impērijā vispilnīgāk iemiesojas “romiskais gars”. Amerika par tādu apzinājās sevi ļoti agri. Jau Dž. Vašingtons 1783. g. raksturoja jauno republiku kā impēriju[27]. Šodien Amerikā šad tad var dzirdēt šādus apgalvojumus: “Savienotās Valstis pēc savas būtības ir imperiālistiska lielvalsts, kas izvēršas plašumā”[28]. Tiesa gan, mūsdienās biežāk tiek lietots Zbigneva Bžezinska piedāvātais termins – “American primacy”[29], ko varētu tulkot ar vārdu “hegemonija”. Tajā pat laikā šajā hegemonijā ir ļoti daudz no impērijas, un to skaidri apzinās paši tās ideologi. Tas pats Bžezinskis atzīst, ka Amerikas hegemonija atgādina iepriekšējo laiku impērijas, un salīdzina savu valsti ar tām, īpašu uzmanību pievēršot tieši Romas impērijai[30].    

Beidzot, vēl viens moments tuvina šīs abas kultūras – tā ir tā ekstremāli lielā loma, kādu sabiedrībā spēlē valsts ideoloģija. Iepriekš jau tika pateikts, ka Romā valsts ideoloģija kļuva par reliģiju, un būtībā to pašu var teikt arī par mūsdienu Ameriku, kur šo ideoloģiju sauc par “pilsonisko reliģiju”, un kur to veido un apraksta vadošie socioloģi[31]. Šajā reliģijā ir viss, kas vajadzīgs – savi dievi: brīvība, demokrātija, Amerika, savi “svētie raksti” – Konstūcija, Neatkarības Deklarācija utt., savi “svētie” – Vašingtons, Linkolns un citi, bet galvenais, tāpat kā Romā nāciju šeit apvieno Valsts ideja un misijas ideja.

Tātad, var secināt, ka Romas un Amerikas tipoloģisko līdzību nosaka nevis nacionālās īpašības, kuras vairāk tuvina romiešus un vāciešus, bet gan pati kultūras ideja un tās būtība, kas visspilgtāk izpaužas politiskā laukā imperiālisma un pasaules misijas idejā. Tagad atbildot uz virsraksta jautājumu: kam ir tuvāki senie romieši – vāciešiem vai amerikāņiem, man gribas teikt, ka figurāli izsakoties, romieši bija vienlaicīgi gan pirmie vācieši gan pirmie amerikāņi. Pirmajā gadījumā ir izteikta līdzība nacionālā raksturā un mentalitātē, bet otrajā gadījumā abas kultūras tuvina to kosmopolītiskais un globālistiskais raksturs. Tajā pat laikā, gan ar vāciešiem, gan amerikāņiem senos romiešus tuvina misijas un pasaules impērijas ideja. Poētiski runājot, abos gadījumos šajās kultūrās bija iemiesojies “romiskais gars”. Bet Roma bija pirmā un tādēļ var teikt, ka Roma ir kļuvusi par universālu arhetipu rietumu civilizācijas attīstībā, jo visi nākamie “romieši”, visi, kas dibināja savu Romu, visi viņi vienmēr atkārtoja pirmo Romu. Un tā tas turpinās arī šodien. Tas nozīmē, ka arī no šāda viedokļa skatoties var apgalvot, ka Roma tik tiešām ir Urbs Aeterna

 

 

 

 

 

 

 

           

[1] Skat.: M. Hammond. The City in the Ancient World. Camrige, 1972.; V. Ehrenberg. The Greek State, L., 1969.;С. Л. Утченко. Социально – политические учения древнего Рима. М., 1977. С. 18 – 41.; Г. А. Кошеленко. Древнегреческий полис // Античная Греция. М., 1983. С. 9 – 36.

[2] Sīkāk par to skat.: H. Tumans. Antīkās kultūras politiskais mantojums // Itaka, Rīga, 2001. Lpp. 18 – 29.

[3] О. Шпенглер. Закат Европы. Новосибирск, 1993. С. 69 слл.

[4] Turpat, lpp.76.

[5] Turpat, lpp. 70.

[6] Skat. piemēram: G. Dumézil. La religion romaine archaïque. Paris, 1974.; Ю. Кулаковский. Эсхатология и эпикуреизм в античном мире. Спб., 2002. С. 203 сл.; М. Элиаде. История веры и религиозных идей. Т. 2, М., 2002. С. 94 – 98.

[7] G. Dumézil. Ľ héritage indoeiropéen à Rome. Paris, 1949. P. 127 – 142.;  La religion romaine archaïque… P. 82. sqq.  

[8] М. Элиаде. Указ. Соч., с. 95 сл.

[9] Sīkāk skat.: Г. Кнабе. Историческое пространство и историческое время в культуре древнего Рима // Культура древнего Рима. Т. 2. М., 1985. С. 110 сл.

[10] Seniem grieķiem, tāpat kā citām senajām tautām, nebija viens hronoloģisks atskaites punkts – laiku viņi skaitīja cikliski, pa Olimpiādēm, vai pēc amatpersonām.

[11] Skat.: П. Сапронов. Культурология. Спб., 1998. С. 257 сл.

[12] Par Pilsētu ( ar lielo burtu ) romieši sauca vienīgi savu Romu.

[13] Skat.: П. Сапронов. Указ. Соч., с. 258 слл.

[14] “Saldi un skaisti ir mirt par tēviju!”

[15] “Sākumi”.

[16] Piemēru apskatu un analīzi skat.: П. Сапронов. Указ. Соч., с. 260 слл.

[17] Sīkāk skat.: Г. Кнабе. Указ. Соч., с. 161 слл.  

[18] Protams, manā rīcībā nav precīzas statistikas un šie dati balstās tikai uz personīgiem novērojumiem un sarunām, kas protams, neuzrāda patieso situāciju, toties ļauj runāt par redzamām tendencēm.

 

[19] Par Vācijas līdera lomu apvienotā Eiropā ļoti pārliecinoši ir izteicies Z. Bzežinskis: З. Бзежинский. Великая шахматная доска. М., 1999. С. 91 слл.

[20] Acīmredzot, tas varēja notikt tikai III gs. p.m.ē., kad pilnīgi pazuda politiskā nevienlīdzība starp patriciešiem un plebejiem.

[21] З. Бжезинский. Великая шахматная доска. М., 1999. С. 21, 37 слл.

[22] Turpat, lpp. 12., 40. – 41., 254.

[23] Turpat, lpp. 253.

[24] Sīkāk skat.: А. Шлезингер. Указ. Соч. С. 28 – 40.

[25] Citēts pēc: Wilson. Messages and Papers. New York, 1924. 2,  P. 815, 822, 969, 1025, 1086.

[26] Sīkāk par to skat.: H. Tumans. Antīkās pasaules politiskais mantojums. // Itaka. Klasiskās filoloģijas gadugrāmata. Antīkā kultūra: vērtības un pārvērtības. Rīga, 2001. Lpp. 18. – 29.

[27] Turpat, lpp. 188.

[28] R. W. Van Alstyne. The Rising American Empire. New York, 1960. P.9.

[29] Z. Brzezinski. The Great Chessboard. American Primacy and ist Geostrategic Imperatives. Basic Books, 1997.

[30] Turpat, lpp. 20 ff.

[31] Skat.: L. Taivāns, E. Taivāne. “Reliģiju vēsture”. Rīga, 2003, lpp. 252 – 253; Д. Бурстин. Американцы: национальный опыт. М., 1993.