Posts Tagged civilizācija

Vai Rietumi drīz sapūs?

Posted by on Monday, 16 August, 2021

Andris Bernāts

Vai Rietumi drīz sapūs?

Intervija publicēta žurnālā “Patiesā dzīve” 2021. 13.: https://jauns.lv/raksts/9viri/453524-vai-rietumi-driz-sapus-pasaule-arvien-skaidrak-iezimejas-virziba-uz-totalu-kontroli-saruna-ar-vesturnieku-hariju-tumanu

Padomju laikos populārs bija apgalvojums, ka kapitālistiskā Rietumu pasaule neglābjami pūst un drīz sapūs. Tomēr daudz ātrāk par Rietumiem sapuva Padomju Savienība, kurai komunisti prognozēja saules mūžu. Runas par Rietumu civilizācijas norietu ir aktuālas arī šodien, tāpēc par to, uz kurieni mēs īsti virzāmies, intervija ar vēsturnieku Hariju Tumanu.

Savulaik lielu ievērību guva filozofa Osvalda Špenglera 1918. gadā izdotais darbs Vakareiropas noriets (Der Untergang des Abendlandes), kurā viņš pareģoja Eiropas un Amerikas civilizācijas bojāeju. Civilizāciju attīstības un bojāejas tēmai pastiprinātu uzmanību pievērsa arī britu vēsturnieks un sociologs Arnolds Toinbijs. Viņš, tāpat kā Špenglers, pauda uzskatu, ka nav vienotas cilvēces vēstures, ir tikai atsevišķu savdabīgu, noslēgtu civilizāciju vēsture. Toinbijs norādīja, ka civilizācijas iet bojā nevis ārēja ienaidnieka, bet gan pašu vainas dēļ. Viņaprāt, civilizācijas iet bojā nevis vecuma, bet gan izlaidības dēļ. Ikviena civilizācija balstās uz saviem morāles un tikumības pamatiem, un, kad tie kļūst vāji un sāk drupt, civilizācija iet bojā. Bojāejas pamatā ir valdošā mazākuma egoisms un vairākuma slinkums.

Par to, vai mūs tiešām gaida neglābjams sabrukums, Patiesā Dzīve uz sarunu aicināja vēsturnieku Hariju Tumanu, kurš, vērtējot šodienas situāciju, velk paralēles ar Seno Romu un saskata sabiedrības virzību uz tehnokrātisku totalitārismu.

Kad pāri visam – komforts un labklājība

Pirms gadiem sešiem laidāt klajā savu grāmatu Varoņi un varonība Senajā Grieķijā. Kā domājat, vai šis laiks ir piemērots varoņiem?

Varoņiem un varonībai vienmēr ir vieta dzīvē, taču ir laikmeti, kas veicina varonību, un ir laikmeti, kas to neveicina un pat nicina. Tas ir jautājums par to, kādu cilvēku sabiedrība uzskata par ideālu un kādu cilvēku tā veido. Cilvēka ideāls, ko sabiedrība rada noteiktā laikā, atspoguļo tās vērtības. Mūsu laiks varoņiem ir nelabvēlīgs, ar savu nicinošo attieksmi pret varonību kā tādu tas pat nedod iespēju tai rasties. Mēs dzīvojam laikmetā, kad varoņi nav vajadzīgi.

Varoņi neiederas mūsu laika kontekstā?

Atklāti sakot, varoņi vienmēr ir traucēklis lielai sabiedrības daļai, jo viņi neiekļaujas sistēmas rāmjos. Šeit es nerunāju par pašsaprotamām lietām, piemēram, par slīkstoša cilvēka izglābšanu. Manuprāt, tā ir dabiska katra normāla cilvēka rīcība. Ar vārdu varonība es te saprotu īpašu dvēseles un prāta stāvokli, kas paredz gatavību upurēties kāda augstāka mērķa labā. Varonība sākas tur, kur beidzas bailes no nāves, un tas ir iespējams tikai uz īpašas vērtību sistēmas pamata. Eiropas vēsturē zinām laikus, kad varonība tika veicināta un varoņi bija sabiedrības ideāls. Nevar nepamanīt, ka laika gaitā ir mainījušies priekšstati par to, kas ir varonība. Piemēram, Homēra varonis senajā Grieķijā kalpoja savai ekskluzīvajai varoņa slavai un godam, viņa individuālie panākumi bija pāri visam. Protams, ļoti svarīgs bija ētiskais aspekts. Savukārt romiešiem varonis bija tas, kas kalpoja Romas valstij un bija gatavs par to mirt.  Viduslaikos varoņi bija bruņinieki, kuri kalpoja Dievam, karalim, godam, slavai un daiļajai dāmai. Vēlāk izveidojās priekšstats, ka varonis kalpo savai tautai, nācijai, valstij. Savukārt šodien valdošais ir uzskats, ka nevienam nav jākalpo, vien savam komfortam un labklājībai. Tagad ir pieprasījums pēc paklausīga mietpilsoņa, kas savā garā ir mazs cilvēciņš un labi iekļaujas noteiktos uzvedības rāmjos. Šodien varoņi būtu liels traucēklis pastāvošajai sistēmai, jo viņi nespētu tajā iekļauties. Kā mēs redzam, pasaulē arvien skaidrāk iezīmējas virzība uz totālu kontroli. Mēs visi izjūtam, cik ļoti pieaug dažādas atskaites, kontroles un pārbaudes, cik pieaug dažādas atkarības un saistības. Valdošā ideoloģija kļūst totalitāra, pieaug cenzūras spiediens un arvien vairāk rodas vārda brīvības ierobežojumu. Šī sistēma acīmredzami ir virzīta uz maza, ierobežota, paklausīga un sazombēta cilvēciņa izveidi. Brīvam, domājošam cilvēkam un varonim tajā nav vietas..

Šodien trūkst ne tikai varoņu, bet vispār spilgtu personību.

Tieši tā. Turklāt visās jomās. Piemēram, paņemsim politiku. Atceramies laikus, kad pie varas bija Čērčils, Golls, vēlāk – Reigans, Tečere, Miterāns, Kols. Lai ko mēs teiktu par viņu personīgajām īpašībām un politiku, viņi bija spēcīgas personības. Tagadējo politiķu plejāde ir pelēcības no sīko ierēdņu sugas. Tas pats vērojams citur, arī populārajā mūzikā. Agrāk topā bija tādi dižgari kā Fredijs Merkūrijs, Fils Kolinss, Rodžers Voterss un citi, kuriem balsīs skanēja liels personības spēks. Tie bija laiki, kad visur bija sastopamas personības ar mugurkaulu, t.i., ar savu pārliecību un ideju pasauli. Bet kāds šodien ir valdošais tips? Glums dzīves baudītājs bez mugurkaula. Jo kas šodien tiek prasīts no cilvēkiem? Vispirms fleksiblitāte, t.i., spēja adaptēties un pielāgoties. Tagad ļoti populārs ir sauklis: „Kas nemainīsies, tas nepastāvēs.” Mūs aicina kļūt par hameleoniem, kas ātri spēj piemēroties ārējiem apstākļiem.  Šodien sistēma tiek veidota tāda, lai cilvēkam nebūtu nekā patstāvīga un pastāvīga. Tādas vērtības kā Dievs, dzimtene, tauta tiek pakāpeniski izstumti no apziņas. Galvenais esi tu pats un tava labklājība. Svarīga ir gatavība pieskaņoties mainīgajiem apstākļiem, lai varētu saglabāt savu komforta līmeni. Šodien nauda un bauda ir augstākās vērtības, cilvēka galvenais kredo un dzīves princips. Šādas vērtības var radīt tikai gļēvu patērētāju un viegli manipulējamu būtni. Cilvēks arvien vairāk sāk līdzināties tārpam, kuram galvenās īpašības ir locīties un pielāgoties. Tārpam nav mugurkaula, bet kas tad ir mugurkauls? Tā ir pārliecība, stabils pasaules uzskats, noteikta vērtību sistēma.

Kaut arī šis laiks nav labvēlīgs varoņiem, tādi cilvēki noteikti joprojām ir mums līdzās, bet mēs par viņiem neko nezinām. Vispār varonība savā galējā izpausmē atklājas kritiskā brīdī, nāves priekšā. Jo tikai kritiskās situācijās atklājas cilvēka patiesā daba, tas, uz ko viņš ir gatavs nāves priekšā. Kā jau teicu, varonis ir tas, kas gatavs mirt augstāku mērķu labā, mirt ar godu. Viņš ir spējīgs sevi upurēt, lai izpildītu savu pienākumu, savu misiju. Savukārt tārps lokās un piemērojas, līdz viņu saspiež. Es nevienam nenovēlu nokļūt kritiskā situācijā, taču mums jāapzinās, ka ikviena cilvēka dzīves kulminācija ir nāve. Tas ir brīdis, kad tiek novilkta strīpa zem rēķina, kur stāv rakstīts: “kopā”. Proti, tad atklājas viss, ko cilvēks pēc sevis ir atstājis. Mums visiem būtu derīgi biežāk domāt par savu nāvi, par to, ko mēs atstāsim aiz sevis, jo tas pēdējais rēķins var pienākt ikvienā brīdī. Atcerēšanās par to varētu pamudināt dzīvot jēgpilnāk.

Vai šodien pasaulē noteicošie patērētājsabiedrības principi nepadara cilvēkus vājākus, neuzņēmīgākus?  

Protams. Kāds konkrēts piemērs. Pirms gadiem padsmit kādā ASV universitātē notika šaušana. Kāds students atnāca uz auditoriju un sāka šaut. Uzbrucējam bija divas pistoles, viņš nošāva aptuveni piecdesmit cilvēkus.  Auditorijā bija vairāk nekā simts studentu, kuri visi paslēpās zem galdiem. Uzbrucējstikai staigāja apkārt un šāva. Viens pret simts. Un neviens neuzdrošinājās viņam pretoties, pat tajā brīdī, kad viņš pārlādēja pistoles. Viņš apšāva cilvēkus kā tādus paklausīgus lopiņus. Lūk, ko nozīmē sabiedrība bez varoņiem.

Varu piesaukt arī citus piemērus. Pirms gadiem septiņiem Ķelnē jaungada naktī emigranti seksuāli aizskāra vācu sievietes. Un nebija nekādas pretreakcijas. Tas vien skaidri apliecina, ka Eiropā vīrieši vairs nespēj aizstāvēt savas sievietes. Te pat nav runa par varonību, bet par elementāru goda un ģimenes aizstāvību. Pat uz to vīrieši nav spējīgi. Tā ir civilizācijas katastrofa, jo pašaizsardzības instinkts vairs nedarbojas. Protams, es sabiezinu krāsas, un droši vien Eiropā vēl ir vīri, kas gatavi aizstāvēt gan sevi, gan savas sievietes, taču viņi ir margināli, jo šodien vadošais trends virzās nevis drošsirdības, bet gļēvulības virzienā. Kad Amerikā pēc Floida nāves sākās grautiņi, mani ļoti iespaidoja video, kurā bija nofilmēti baltie vīrieši, kuri ar ieročiem rokās nostājās ķēdē savu māju priekšā un trakojošo mežoņu pūlis neuzdrošinājās viņiem pietuvoties un pagāja garām. Kamēr ir tādi vīri, tikmēr viss vēl nav zaudēts un pastāv cerība.

Ceļā uz tehnokrātisko totalitārismu

Jau simts gadus tiek runāts par Rietumeiropas norietu. Vēl no savas bērnības atceros runas par drīzo Rietumu sapūšanu. Taču Rietumu pasaule nekādi nevar sapūt līdz galam. Kā domājat, vai Rietumi tiešām sapūs?  

Kad mēs bijām mazi, padomju propaganda izmantoja tēzi par pūstošajiem Rietumiem, lai cildinātu sociālismu. Taču par Rietumu norietu ( redz, cik interesanti skan šie vārdi kopā ) runāja jau sen pirms padomju valsts piedzimšanas, pēc tās sabrukuma, un arvien vairāk mūsdienās. Tam ir pamats. Tas, ka Rietumu pasaule vēl nav sabrukusi, nenozīmē, ka tā nepūst. Savulaik Romas impērija puva kādus pārsimts gadu, šim procesam nav skaidru termiņu. Osvalds Špenglers nebija vienīgais, kurš runāja par Vakareiropas norietu. Par to runāja arī citi domātāji gan tajā laikā, gan vēlāk. Piemēram, franču vēsturnieks Žans Gimpels jau pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados prognozēja Amerikas norietu. Toreiz, kad ASV strauji attīstījās,  daudzi par Gimpelu pasmējās, taču septiņdesmitajos gados viņā sāka ieklausīties, jo atklājās, ka viņam bija taisnība. Un arī Špengleram bija taisnība. Savu grāmatu par Vakareiropas norietu viņš rakstīja vēl pirms Pirmā Pasaules kara un var tikai brīnīties par to, cik precīzi, balstoties tikai racionālā analīzē, viņš spēja prognozēt attīstības virzienu. Jau 20. gadsimta sākumā Špenglers spēja saskatīt tās tendences, kuras kļuva aktuālas tikai mūsdienās. No mūsdienu skatupunkta viņa uzskati ir politnekorekti un ir pretrunā ar šodienas ideoloģiju, tādēļ mūsu pasaule ir skeptiska pret viņa idejām.

.

Šodien daudzi gudrinieki norāda, ka pasaules politekonomiskā pārvaldības sistēma atrodas dziļā krīzē, tai nepieciešama transformācija.

Ne velti pats Klauss Švābs un viņam tuvie cilvēki runā par ceturto industriālo revolūciju. Švābs lieto jēdzienu Great reset un norāda, ka agrākais modelis vairs nestrādā, tas ir jāmaina. Taču tas, ko Švābs piedāvā, nav sevišķi pievilcīgs variants, jo tas paredz ekonomikas un patēriņa reducēšanu un daudzus ierobežojumus, kuri kopā var summēties elektroniskajā koncentrācijas nometnē. Skaidrs, ka kaut kas ir jāmaina, jo bezgalīga patērēšana nav iespējama. Taču līdzās politekonomiskajai krīzei es gribētu akcentēt kultūras degradāciju un pieaugošo amoralitāti, kas ir vecas un pūstošas civilizācijas pazīmes.

Kā rāda vēsture, kultūras attīstās kā dzīvi organismi – tās dzimst, aug, sasniedz kulmināciju, noveco un iet bojā. Un tāpat kā visiem organismiem līdzīgi izpaužas jaunības un vecuma pazīmes, tas pats sakāms par kultūrām: valdošās tendences sabiedrībā skaidri norāda uz augšupejošu vai lejupejošu attīstību. Lūkojoties uz šodienas Rietumu civilizāciju, varam redzēt pazīmes, kuras bija raksturīgas vecajai, brūkošajai Romas impērijai.  Protams, līdzīgus procesus varam redzēt arī senās Grieķijas, Ēģiptes, Babilonijas vai Persijas vēlajos periodos. Es vienmēr saku, ka kultūras rodas uz lielas idejas pamata un tās iet bojā tad, kad zaudē savu lielo Ideju, jeb saturu un jēgu. Vēsture to labi parāda.

Vārdu sakot, mums nevajadzētu mierināt sevi ar domu, ka Roma puva ilgi un mums ir vēl daudz laika. Mūsdienās visi procesi paātrinās, mēs dzīvojam ātro tehnoloģiju un komunikāciju pasaulē. Turklāt vēsture nemēdz precīzi atkārtoties, atkārtojas situācijas, nevis notikumi. Cilvēku rīcība tipiskās situācijās var būtiski atšķirties. Piemēram, Romas impērija rietumos sabruka un beidza savu eksistenci, bet austrumu daļā izveidojās Bizantija – tā pati impērija, tikai jau uz kristietības pamata. Tur tik tiešām notika restarts. Radās jauna kultūra un jauns saturs, kas vecajām formām piešķīra jaunu dzīvi. Konkrētais piemērs tikai apliecina, ka restarts vai resets ir iespējams. Protams, pienāca laiks, kad sabruka arī Bizantijas impērija. Šajā pasaulē tā ir iekārtots, ka viss reiz izbeidzas. Entropijas likums dara savu. Tas, vai spēsim izmantot restarta iespējas, atkarīgs no mums pašiem un valdošās elites.

Varbūt bojāeja nav nekas slikts? Kad civilizācija mirst, uz tās drupām veidojas jauna. Un varbūt tas jaunais ir kaut kas labs un vērtīgs

Protams, ar šādu domu mēs varētu sevi mierināt, īpaši, ja mēs kā nemirstīgas būtnes, no kosmiskiem augstumiem novērotu cilvēces vēsturi daudzu simtu gadu garumā. Bet mēs esam parasti cilvēki ar īsu mūžu un diez vai perspektīva pazust zem brūkošas civilizācijas drupām spēj sagādāt mums kādu prieku. Un diez vai lielu mierinājumu var sniegt doma, ka uz humusa, kas izveidosies no beigtās civilizācijas atliekām, izaugs jaunas civilizācijas skaistie ziedi. Tiem, kas kļuva par humusu Romas impērijas drupās, laikam bija vienaldzīgs tas, kas pēc tam izveidojās tajā vietā.  

No šodienas pozīcijām raugoties, Rietumu civilizācijas virziens nepavisam nav iepriecinošs. Uz to jau pagājušā gadsimtā norādīja tādi rakstnieki kā Oldess Hakslijs, Reds Bredberijs un Džordžs Orvels. Interesanti, ka viņu antiutopijās vienmēr tiek attēlota totalitāra nākotne. Tātad viņi jau XX gs. pirmajā pusē saskatīja un saprata attīstības tendences. Pagāja vairāki gadu desmiti, un tagad mēs redzam, ka viņu antiutopijas pamazām sāk piepildīties. It sevišķi precīzs bija Hakslijs savā darbā Brīnišķīgā Jaunā pasaule. Kā jau teicu, mēs skaidri redzam, kā pasaulē pieaug dažāda veida kontrole, uzraudzība, pārraudzība. Arvien vairāk mūsu dzīvē sāk dominēt dažnedažādas instrukcijas, pārbaudes, atskaites. Sistēma cenšas kontrolēt katru cilvēka soli, un šis kontrolējošais slogs kļūst arvien smagāks, tas uzspiež arvien jaunas direktīvas un normatīvus. Turklāt šodien milzīgas kontroles iespējas sniedz modernās tehnoloģijas, kuras arvien vairāk tiek izmantotas. Šajā ziņā priekšgalā visiem soļo Ķīna, kur t.s. reitingu sistēma jau reāli ievieš tehnokrātisko totalitārismu. Jaunās tehnoloģijas strauji attīstās, pasaule kļūst arvien caurspīdīgāka, un nemaz tik fantastiska vairs nešķiet iespēja, ka pavisam drīz mēs nonāksim Lielā Brāļa pastāvīgā kontrolē. Faktiski jau tagad mēs ar vienu kāju atrodamies elektroniskajā koncentrācijas nometnē, vēl tikai daži soļi, lai mēs tur būtu pilnībā. Šī nometne jau ir uzbūvēta, un ir skaidri redzams tās perimetrs. Vēl visur nav novilktas dzeloņdrātis un vadiem nav pieslēgta elektrība, taču viss jau ir gatavs, lai cietuma torņos iekārtotos uzraugi. Ja nemainīsies mūsu civilizācijas virzība, mūs sagaida totalitārisms.

Vai civilizāciju piebeigs muļķi?

Šodien daudz runā par izglītības degradāciju. Vai tiešām tā ir?

Pirmkārt, uz to norāda IQ mērījumi un citi testi, kas veikti pēdējos gadu desmitos. Un otrkārt, par to liecina mana pieredze. Drīz būs trīsdesmit gadi, kopš strādāju par pasniedzēju un labi redzu, kā krītas studentu intelektuālā kapacitāte. Protams, studenti ir dažādi, tomēr kopējais līmenis slīd uz leju. Es runāju par spēju uzņemt, apstrādāt un atcerēties informāciju, spēju mobilizēties nopietnam darbam, saprast tekstus un radīt tekstus. Šo situāciju veicina divi faktori: degradēta izglītības sistēma un masu kultūra.

Par pirmo faktoru tiek runāts bieži, bet par otro stipri retāk, lai gan tam ir milzīga nozīme. Ja bērni netiek audzināti nopietnam darbam, ja viņi tiek orientēti tikai uz izklaidi, tad ko no tiem var sagaidīt? Audzināšana de facto ir atcelta, tā tiek tulkota kā  vardarbība pret bērnu, jo audzināšana ir saistīta ar piespiešanu, bet piespiešana skaitās vardarbība. Taču – ja bērnus neaudzina, pastāv risks, ka viņi izaugs par mežoņiem, t.i., par barbariem. Barbars ir tas, kam nav izglītības un kam ir sveša Kultūra. Šeit ir vietā atcerēties Seno Romu, kura gāja bojā ne jau tāpēc, ka to ieņēma barbari, bet gan tāpēc, ka paši romieši kļuva par barbariem. Viņi degradējās, jo zaudēja Kultūru.

Vispār varam redzēt interesantu likumsakarību: kad Rietumu civilizācija strauji auga un vadīja tehnisko progresu, sabiedrībā valdīja liels optimisms un cerības, sociālo ideālu veidoja  darbīgi un mērķtiecīgi cilvēki, kuri bija tendēti uz lieliem sasniegumiem un šķēršļu pārvārēšanu. Iepretī tam šodien valda pesimisms, vienaldzība un – pats galvenais – vēlme izvairīties no grūtībām un jebkādas piepūles. Tipiska situācija dekadentiskai civilizācijai. Atkal nāk prātā tā pati Roma.

Kā jau teicu, šādu situāciju veicina gan masu kultūra, kas orientē cilvēku tikai uz baudām un izklaidi, gan izglītības sistēma, turklāt ne tikai pateicoties degradētām programmām un koncepcijām, bet arī pateicoties principam “nauda seko studentam”, kas padara augstskolas finansiāli atkarīgas no studentu skaita, kā rezultātā izglītības latiņa neizbēgami slīd uz leju – lai šo skaitu varētu nodrošināt.

Ja muļķu ir ļoti daudz, viņi sāk diktēt noteikumus.

Protams, minētie divi faktori vairo muļķu skaitu. Mēs dzīvojam masu kultūras laikā, ko pareizāk būtu nosaukt par bezkultūras laikmetu. Starp citu, pirmais, kurš sāka runāt par muļķu masas diktātu, bija spāņu filozofs Hosē Ortega i Gasets, kurš savā ievērojamajā darbā Masu sacelšanās analizēja bezkultūras uzbrukumu. Gasets – tāpat kā Špenglers – jau pirms simts gadiem paredzēja tos procesus, kas norisinās šodien.

Viņš pauda uzskatu, ka Rietumu civilizāciju izveidoja cilvēki ar noteiktām īpašībām un kvalitātēm, un ka tieši šo īpašību iztrūkums nākamajās paaudzēs var būt fatāls visai Rietumu civilizācijai. Tie ir pravietiski vārdi. Cilvēki, kas izveidoja Rietumu civilizāciju, bija apveltīti ar gribasspēku, mērķtiecību un atbildības sajūtu. Viņiem bija laba izglītība un viņi bija gatavi uz smagu darbu, gatavi upurēties augstāku mērķu labā. Tagad šādas īpašības iet mazumā, jo ir pavisam citas vērtības. Protams, cilvēki ir dažādi utt., taču es nerunāju par atsevišķiem gadījumiem, es norādu uz kopīgo tendenci. Jau šodien tiek izteiktas bažas, ka jaunā formatējuma ļaudis nespēs pārvaldīt mūsu tehniski augsti attīstītu civilizāciju. Vairs nebūs pietiekami daudz kompetentu cilvēku, lai šo tehnoloģisko sistēmu uzturētu un attīstītu.

Jau tagad speciālisti norāda uz problēmām zinātnē, jo tās attīstība sāk bremzēties. Zinātnieki noveco, un fundamentāli izrāvieni zinātnē vairs nenotiek. Pārsvarā tiek izmantoti un pielietoti agrāk veiktie lielie atklājumi.

Vai iepriekšminētie procesi nav saistīti ar to, ka pasaule vairojas sprintera ātrumā? 20. gadsimta sākumā dzīvoja aptuveni 1,6 miljardi cilvēku, bet šodien – teju astoņi miljardi. Un šo miljardu vidējais izglītības līmenis diemžēl slīd uz leju.

Jā, tas ir dabiski: masas kļūst arvien neizglītotākas un tumsonīgākas, un diktē savu plebeju gaumi. Masu kultūra uzspiež zemo un primitīvo, pie tam ideoloģiski tiek grautas visas vērtību hierarhijas, zemo un zemisko pielīdzinot cēlajam un skaistajam. Tā rezultātā cēlais un skaistais tiek diskvalificēts un izspiests no apziņas. Mēs jau sākam pierast dzīvot starp kroplo un neglīto.

Šodien jebkas tiek atzīts par vērtīgu, ikviena muļķība pasludināta par viedokli, kurā jāieklausās. Tas ceļ gan muļķības statusu, gan pašu muļķu pašapziņu. Tā rodas plebeju domas un gaumes diktāts, tā veidojas agresīvs plebeju pūlis, kas iznīcina kultūru. Tas ir tas, par ko savulaik runāja Hosē Ortega i Gasets. Starp citu, viņam ir trāpīgs formulējums, kas ir plebejs. Tas ir cilvēks, kurš nevienu neatzīst labāku par sevi. Tātad plebejs ir nevis sociālais statuss, bet dvēseles stāvoklis. Šodien tādu cilvēku kļūst arvien vairāk. Viņiem ir maz spēju un zināšanu, toties milzīgas ambīcijas, pretenzijas pret citiem un apkārtējo pasauli. Tā ir tumsonība. Kad šādu tumsoņu kļūst pietiekami daudz, viņi kļūst par civilizācijas kapračiem. Vēl pavisam nesen tāds pūlis boļševiku vadībā iznīcināja Krievijas impēriju. Ir arī citas analoģijas, tādu gadījumu ir pietiekami daudz vēsturē. Vēstures filozofs Arnolds Toinbijs rakstīja, ka civilizāciju grauj iekšējais un ārējais proletariāts. Un šodien tas ir reāls mūsu civilizācijas drauds.  

Esmu dzirdējis apgalvojumu, ka latviešu tauta pastāvēs tik ilgi, kamēr būs Dziesmu svētki. Tas ir galvenais vienojošais un mobilizējošais faktors latvietības uzturēšanai un apliecināšanai.

Dziesmu svētki – tā ir iespēja apzināties un piedzīvot, ka esam tauta un esam vienoti. Diemžēl ikdienas dzīvē esam sašķelti, un ne velti teic – kur divi latvieši, tur trīs partijas. Cīnoties par materiālajiem labumiem esam gatavi viens otru “apēst”. Manuprāt, tautas attīstības galvenais priekšnosacījums ir savstarpēja solidaritāte. Ja būsim solidāri, būsim spēcīgi. Un tad nebūsim tik ļoti pakļauti ārējiem procesiem. Katrs no mums ir atbildīgs Dieva un mūžības priekšā, kā arī sabiedrības priekšā. Katram jādara tas, ko viņš savā vietā spēj un var izdarīt dzimtenes labā.  

Tuvojamies ciklopu līmenim

Posted by on Sunday, 26 February, 2017

Tuvojamies ciklopu līmenim. Saruna ar Hariju Tumanu

Publicēts “Sestdienā” 26.02.2017.:  https://www.diena.lv/raksts/sestdiena/intervijas/tuvojamies-ciklopu-limenim.-saruna-ar-hariju-tumanu-14166807

Man visu laiku par vienu un to pašu sanāk runāt – pirms intervijas nosaka Harijs Tumans, likdams noprast, ka profesoram pašam arī nepaliek nepamanīta mediju lielā interese par viņa viedokli Rietumu civilizācijas nākotnes perspektīvu sakarā. Droši vien tāpēc, ka atšķirībā no eirooptimistiem Tumans šīs perspektīvas zīmē nolemtības krāsās.

 

Harijs Tumans (1967) ir vēstures doktors, LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors, studējis Latvijas un Sanktpēterburgas universitātē, specializējies antīkās pasaules vēsturē, tostarp sarakstījis fundamentālu pētījumu Varoņi un varonība Senajā Grieķijā. 2015. gadā Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība viņu atzina par gada vēsturnieku Latvijā. Vaicāts, vai viņa mūžam Rietumu civilizācijas vēl pietiks, Tumans nedod konkrētu prognozi, tikai akcentē, ka mūsdienās procesi rit ātrāk nekā Senajā Romā. *Kad Eiropa ies bojā?(Smejas.) Par Eiropas bojāeju tik daudzkārt jau ir runāts… Es neesmu pareģis, to laiku neviens nezina, bet par tendencēm runā jau simt gadus. 1918.gadā iznāca Osvalda Špenglera grāmata Vakarzemes noriets, kurā viņš apgalvoja, ka Rietumeiropas civilizācija atrodas norieta periodā. Mājieni šajā virzienā bija jau agrāk, bet Špenglers šo norietu fundamentāli aprakstīja un pamatoja. Šodien ir 2017.gads, Eiropa vēl ir dzīva, bet procesi attīstās tajā virzienā, kādu paredzēja Špenglers XX gs. sākumā. Piemēram, viņš paredzēja divas revolūcijas – sociālo un krāsaino. Krāsainā ir tā, ko mēs šodien piedzīvojam ar bēgļiem, sociālā bija sociālisms. Špenglers paredzēja arī kultūras degradāciju. Viņa laikā tas nebija iedomājams, ir pat grūti saprast, kā viņš kaut ko tādu varēja prognozēt tad, kad vēl pastāvēja klasiskā izglītība un neviens nebija skaļi ierunājies par to, ka tā būtu jāatceļ. Tādu izglītības degradāciju, kādu redzam šodien, tajos laikos bija grūti paredzēt.

Špengleram pieder vārdi par kultūras nākotni, kas man šķiet ļoti precīzi: “Pienāks laiks, kad beigs pastāvēt Mocarts un Rembrants, bet nevis tāpēc, ka vairs nebūs to gleznu un nošu pierakstu, bet tāpēc, ka nebūs to ausu un acu, kas spēs viņas uztvert.” Mēs šo laiku gandrīz jau esam sasnieguši.

Vai nu tā ir? Koncertzāles pilnas. 

Jau šodien šādu ausu un acu ir ļoti daudz, bet rīt tās būs vairākumā. Jaunām paaudzēm Mocarts un Rembrants kļūst arvien svešāki. Gadījumā, ja liekat klāt to frāzi par koncertzālēm, liekat klāt lūdzu arī manu atbildi: “Zāles pilnas, kamēr vēl ir dzīvas vecākas paaudzes, bet, kad tās aizies, situācija mainīsies.” Un jūs taču redziet tendenci: klasiku arvien biežāk cenšas “modernizēt”, “uzlabot”, bet par teātriem vispār nav ko runāt: klasikas klasiskie iestudējumi jau ir retums… .

rembrants-shodienRembrants šodien nav trednā…

Vai Špenglers viņa prognozētās revolūcijas uzskatīja par soli degradācijas virzienā?Protams. Viņš ir viens no ciklisma pārstāvjiem. Tādi bija jau pirms viņa un pēc viņa bija slavenais Arnolds Toinbijs, kurš runāja par civilizācijas vēsturi kā ciklu sēriju. Atskaites punkts šai koncepcijai ir tas, ka cilvēcei nav viena maģistrāla ceļa, nav viena plāna, pēc kura tai būtu jāattīstās. Špenglers sāka savu darbu ar to, ka uzstājās pret eirocentrismu, proti, uzskatu, ka visai pasaulei būtu jāattīstās tāpat kā Eiropai. Lai gan, šī Rietumu paradigma joprojām ir dzīva. Komunisti uzskatīja, ka visām tautām un kultūrām ir jāiet sociālismā un komunismā, tagad demokrātiskā pasaule ir pārliecināta, ka visiem ir jādzīvo demokrātijā un visur ir jāvalda liberālajām vērtībām.Vai tad tā nav?    

Ja Indijas vai Ķīnas civilizācijas agrāk nebija attīstījušas tehnisko revolūciju un ražošanu, tas nenozīmē, ka tās būtu atpalikušas vai mazāk svarīgas civilizācijas.

Starp citu, Eiropas civilizāciju Špenglers raksturoja kā faustisko civilizāciju – to, kura pārdeva savu dvēseli materiālās labklājības un varas dēļ. Šķiet, ka Fausta tēls tik tiešām, labi raksturo Eiropas civilizācijas būtību.

Civilizācija attīstās kā dzīvs organisms – piedzimst, aug, sasniedz briedumu un pēc tam noveco un mirst. Tas nozīmē arī to, ka dažādas civilizācijas nevar salīdzināt vispār, bet tikai to atbilstošās stadijās ar attiecīgām pazīmēm, pēc kurām tās var atpazīt.

Mēs esam faustiskās civilizācijas sastāvdaļa. Šī civilizācija izveidojās uz kristīgās kultūras pamata, bet tad tā savu garīgo pamatu noraidīja un pārgāja uz sekulāriem principiem. Tagad nauda un vara ir divi galvenie spēki un centri, uz kuriem šī civilizācija balstās.

Kristīgā civilizācija jau arī nepastāvēja bez varas.  

Vara ir vienmēr, bet kristīgajā civilizācijā vara nebija pašvērtība, tās uzdevums bija sargāt kristīgas vērtības un kristīgo sabiedrību. Tā šīs varas būtību formulēja svētais Augustīns. Protams, bija arī ideja šo labo vēsti nest plašumā. Ar kristīgās telpas paplašināšanu nodarbojās gan Kārlis Lielais, gan Svētās Romas impērija, gan Bizantijas impērija, un vara tā vai citādi apkalpoja šo ideālu. Es vienmēr saku, ka katras kultūras pamatā ir kāds ideāls, bet  ideālu rada reliģija. Civilizācija jeb kultūra veidojas, kamēr sabiedrība realizē un apkalpo šo ideālu. Kad tā pārstāj to darīt un pārslēdzas uz tīri materiālām lietām – labklājību, tehniku un varu kā pašmērķi -, tas nozīmē, ka tā jau ir novecošanas stadija.. Vēsturē netrūkst piemēru.

Protams, Špengleram ir arī kļūdas, pārspīlējumi un neskaidrības. Piemēram, viņš apgalvoja, ka kultūra dzimst tad, kad dzimst tās dvēsele. Bet šo dvēseli viņš nedefinēja. Špenglers ir laicīgs autors, nevis kristīgs, un šāda dvēseles kategorija viņa darbā šķiet dīvaina, turklāt absolūti nezinātniska. Es dvēseles vietā lietotu jēdzienu “ideāls” vai “idejas”. Katru sabiedrību mobilizē un satur kopā idejas. Citi to sauc citādi, piemēram, par projektiem vai bāzes scenārijiem, bet man labāk patīk vārds “ideāls”. Kad ideāls tiek izsmelts, sabiedrība vairs to neapkalpo un pārslēdzas uz citām lietām – parasti uz naudu un baudu, un varu varas dēļ. Tad sākās noriets.

Tās jau ir cilvēka dabiskas tieksmes.       

Tur jau tā lieta, ka dabiskas. Cilvēks vienmēr grib dzīvot labklājībā, komfortā un brīvībā. Taču te ir pamats aizdomāties, kas ir civilizācija vispār. To var saprast, salīdzinot ar pretējo stāvokli – mežonību. Proti, civilizācija uzliek cilvēkam rāmjus un ierobežojumus – ētiskos, morālos, sociālos, politiskos utt. -, bet mežoņiem ir daudz vairāk brīvības. Antropologi ir konstatējuši likumsakarību: jo mežonīgāka sabiedrība, jo vairāk tajā ir šādas brīvības no ētiskām normām, jo lielāka instinktu vara pār cilvēkiem. Tātad, dzīvot pavisam dabiski nozīmē dzīvot instinktu varā, būt mežonim. No tā izriet secinājums: jo vairāk mēs raisām vaļā savus instinktus, jo vairāk līdzināmies mežoņiem.

Bet, kas attiecas uz civilizācijas jēdzienu kā tādu, tad jāsaka, ka Špengleru daudz kritizēja par to, ka viņš pretnostata civilizāciju un kultūru – viņam kultūra ir augšupejošas attīstības stadija, kad sabiedrība realizē dvēseles potenciālu jeb, kā es saku, savu ideālu. Kad tas ir realizēts, sākas tehnokrātiska sekulāra fāze – kultūras vecumdienas, ko Špenglers sauc par civilizāciju.

Jūsuprāt, civilizācija un kultūra nav sinonīmi?

Gan jā, gan nē – atkarīgs no vārdu lietojuma. Kā jau teicu, Špengleram šie divi jēdzieni ir pretmeti, bet šodien visbiežāk mēs tos lietojam kā sinonīmus. Bet man šķiet, ka tā gluži nav, jo tie ir divi atsevišķi vārdi, katrs ar savu nokrāsu. Civilizācija ir atvasināta no latīņu vārda “civilis” – pilsonisks. Šis vārds norāda uz sabiedrisko organizāciju. Vārds kultūra ir atvasināta no “colere” – kopt, tātad tas ir tas, ko sabiedrība kopj, un vēsturiski tās ir parasti garīgas vērtības. Starp citu, no šī vārda atvasināts arī vārds “cultus” – kults. Un, ka jau teicu, katras lielas kultūras pamatā ir reliģija.

Kur tad agnostiķi paliks?       

Tie rodas postkultūras laikmetā! Ateisms un agnosticisms ir katras vecas civilizācijas pazīmes, kad notiek atteikšanās no vērtībām, kuras kādreiz radīja šo kultūru. Sākotnējās stadijās mēs tos neredzam, ja arī ir kaut kur ateisti, tad tie ir ļoti margināli, nav pamānāmi. Vēlajā stadijā ateisti un agnostiķi kļūst ļoti ievērojami un pat veido vairākumu.

Starp citu: izpratne par kultūru kā kopšanu atbilst tikpat senam priekšstatam par izglītību kā cilvēka dvēseles kopšanu. Cicerons pirmais cilvēka audzināšanu salīdzināja ar zemkopja darbu. Nevar iesēt graudu vai iestādīt kociņu un aizmirst, tikai gaidīt rudenī ražu.

Kaut kas jau izaug arī bez kopšanas, vismaz nezāles noteikti.

Tas gan! Tikai tas augs būs pagalam, vai izaugs par kropli. Lai tas izaugtu skaists, tas ir jākopj. Tātad izglītības procesa būtība ir dvēseles kopšana. Mēs taču redzam, kādi izskatās kopti bērni un kādi tie, kas savā vaļā ganās pa ielām.

Dažs labs ielas bērns izskatās veselīgāks nekā koptie un pieskatītie.

Bet kas notiek viņa galvā, viņa dvēselē? Ar tādiem cilvēkiem parasti negribas satikties vienatnē vārtrūmē vakaros. Un arī citādi – ne. Nezāles vienmēr ir stiprākas un nomāc kultūras augus, kuriem nepieciešama kopšana.

Tātad kultūra ir kopšana. Ļaut vaļu instinktiem, atteikties no kopšanas nozīmē ļaut uzvarēt nezālēm, atgriezties mežonībā. Un jāatzīst, ka mūsu civilizācija jau sāk nostāties uz šī ceļa. Katrā ziņā pētnieki saskata paralēles ētiskajos uzstādījumos starp tiem, kas dzīvo koku džungļos, un mūsdienu cilvēkiem, kas dzīvo akmens džungļos.

Šīs paralēles ir reālas vai šķietamas?   

Par to var diskutēt. Bet var nosaukt divas pazīmes, kas tuvina koku un akmens džungļu iemītniekus. Pirmkārt, ētisko normu vājums. Piemēram, ir tāds jēdziens – “hotentotu morāle”. Tam pamatā ir stāsts par to, ka reiz kāds misionārs pajautāja hotentotam: “Kas ir slikti?” Tas atbildēja: “Slikti ir tad, kad kaimiņš nozog man kazu.” “Un kas ir labi?” jautāja misionārs. “Labi ir tad, kad es nozogu kaimiņam kazu,” bija atbilde. Arvien vairāk cilvēku mūsu civilizētajā pasaulē sāk dzīvot pēc šī principa…

Otru faktoru savulaik ļoti asprātīgi noformulēja Džeimss Džordžs Frēzers, kad atklāja, ka ir zināma līdzība starp to, ko dara modernais zinātnieks un pirmatnējais burvis – abi tiecas gūt varu pār dabu, grib pakļaut to, piespiest kalpot sev dabas spēkus. Atšķiras tikai metodes: zinātnieks operē ar dabas likumiem, bet burvis – ar gariem…

Burvis gan vairāk nodarbojas ar savas cilts locekļu psihoterapiju, nevis valda pār dabas spēkiem.  

Maģijas būtība ir dabas spēku un garu pakļaušana cilvēkam. Reliģiju no maģijas atšķir lūgšana. Maģijas praktiķis ir pārliecināts un ka konkrētai maģiskai darbībai būs konkrēts, paredzamais rezultāts. Starp citu, tāda pati pārliecība ir arī zinātniekam, kad viņš savas darbības. Turpretī reliģisks cilvēks var tikai lūgt, nezinot, vai rezultāts būs tāds, kādu viņš vēlas.

Bet mežonības pārvarēšana sākas tad, kad sabiedrība pāriet no maģiskā uz reliģisko pasaules uzskatu un organizē sociālo telpu, ierobežojot individuālo instinktu patvaļu un ieviešot kopīgas normas, kopīgas intereses un kopīgos mērķus uz kāda ideāla pamata.

Interesantu liecību tam mēs atrodam Homēra eposā, kur pirmo reizi tika skaidri noformulēta atšķirība starp civilizāciju un mežonību. Tā ir epizodē, kurā Odisejs apraksta ciklopu pasauli. Viņam ciklopi simbolizē mežonību iepretīm civilizētajiem grieķiem. Pirmā atšķirība ir tā, ka ciklopiem nav zemkopības, viņi pārtiek no tā, ko daba dod bez darba. Un tad – pats galvenais: viņiem nav nekādu kopīgu sapulču, apspriežu, likumu un citu sociālo formu – pilnīga brīvība. Viņi dzīvo alās, rūpējas katrs par savu saimi un “par citiem tie neliekas zināt”.

Katrs pats par sevi – tas taču ir mūsu liberālās sabiedrības ideāls! Kā redzam, tipoloģiski tas atbilst mežonības stadijai. Smieklīgi, bet sanāk, ka mēs tagad no otra gala tuvojamies tam līmenim, kas bija pirms civilizācijas. Vārdu sakot, tuvojamies ciklopu līmenim.

Pilnīga brīvība jau nu gan dabā nepastāv. Pat lielie putni lido kāšos nevis kā pagadās.  

Protams. To nevajag absolutizēt, dzīvnieku baros pastāv ļoti stingra hierarhija, un džungļu likumi nav valdījuši pat neandertāliešu sabiedrībā. Atgriežoties pie sākotnējās tēzes: cilvēkam ir dabiska tiekšanās pēc naudas un baudas, bet, ja cilvēkam dod vaļu to darīt, tad sabiedrība izjūk. Ja katrs sāk dzīvot tikai pats priekš sevis un “par citiem neliekas zināt”, tad notiek atgriešanās pirmatnējā mežonībā, ciklopu pasaulē. Odisejs, kurš saka šos vārdus par ciklopiem, zina, ka civilizēta dzīve nozīmē sociāli atbildīgu dzīves veidu pilsoņu kolektīvā, likumus, ierobežojumus un kopēja labuma ideju. Katrā ziņā ir skaidrs, ka ar principu “katrs par sevi” sabiedrība nevar pastāvēt. Un atkal tas pats – civilizācija nozīmē instinktu un patvaļas ierobežojumus.

Kuram kuru sabiedrībā būtu jāiegrožo?

To vienmēr dara vara un ētiskas normas.

Kuriem ideāli būtu jāpieder tiesībām iegrožot citus? Vecākiem cilvēkiem, gudrākiem, stiprākiem?

Neesmu utopiju būvētājs. Utopiju pasaules ir daudz, un pirmie utopijas būvēja jau senie grieķi.

Vai tagad Rietumu pasaulē ir utopisti?

Šodien pastāv tehnokrātiskās utopijas: vēl mazliet saņemsimies, vēl mazliet kaut ko izgudrosim, un tad būs tāds progress un tādas tehnoloģijas, kas ļaus atrisināt visas problēmas, visus pabarot un visiem visu atvieglot. Pirms tam bija pabriesmīgas sociālās utopijas – piemēram, komunistiem, nacionālsociālistiem. Godīgi sakot, mūsu tagadējais modelis, kas tagad ir krīzē – liberāldemokrātija – arī ir sava veida utopija. Atceraties, 1992. gadā Fukujama teica: PSRS ir sabrukusi, liberālās vērtības uzvarējušas, vēl mazliet, un pasaulē iestāsies demokrātiskā laime un paradīze. Jo demokrātija ir labākā pārvaldes forma, ko cilvēks izgudrojis, tagad visa cilvēce dzīvos labi un pareizi.

Bet ļoti drīz Semjuels Hantingtons paziņoja, ka nekā tamlīdzīga, ir pienācis civilizāciju sadursmju laiks. Tagad redzam, ka Fukujamas utopija ir izgāzusies.

Jums arī šķiet, ka tagad ir sadursmju laiks?

Jā. Lai gan ne gluži tādā veidā kā Hantingtonam. Manuprāt, pamatprocess ir tāds, ka Rietumu civilizācijas palaistais globalizācijas ceļu rullis samaļ citas kultūras. Tā ir galvenā tendence, bet pēdējā laikā šajā procesā ir radušās grūtības. Problēmas ir ar islāmu, jo izrādās, ka to nav tik viegli samalt. Un tagad ir jautājums: kurš kuru?  To var apskatīt arī kā civilizāciju sadursmi. Kas attiecas uz Ķīnu, piekrītu Hantingtonam, ka no tās nevajadzētu baidīties, Ķīna integrēsies vesternizācijas procesu rezultātā. Islāms atšķirībā no Ķīnas ir karojoša kultūra.

Teicāt, ka Eiropa atteikusies no saviem kristīgajiem pamatiem, bet esmu dzirdējis arī viedokli, ka ar bēgļu uzņemšanu tā tiem tieši tuvojas, rīkodamās atbilstoši kristīgajai morālei.  

Tā ir kārtējā utopija, Eiropa sen nav kristīga, tā ir postkristīga civilizācija un politiskie motīvi sen vairs nav kristīgi.

Kā Kristus sevi ziedoja cilvēcei, tā Eiropa ar tā saukto velkamismu ziedo sevi citai kultūrai, vai ne tā? Ir taču dzirdēti ieteikumi nozāģēt baznīcām krustus, lai neaizskartu musulmaņu jūtas.

Ja mēs kādas lietas salīdzinām pēc ārējām pazīmēm, tad iebraucam auzās. Kā anekdotē par Paltonu un Diogēnu: reiz Platons skolniekiem definējis cilvēku kā būtni ar divām kājām un bez spalvām. Otrā dienā Diogēns atnesis un nosviedis skolnieku priekšā noplūktu gaili: re, kur Platona cilvēks!

Atceraties Špenglera faustisko kultūru. Rietumu civilizācija, kādu mēs to pazīstam pēdējos pārsimt gadus, ir radusies kristīgo vērtību nolieguma rezultātā. Tā ir postkristīgā, varētu pat teikt, antikristīgā civilizācija, ja skatāmies, kādas vērtības ir kristīgās civilizācijas pamatā un kādas – mūsējās. Šīs vērtību sistēmas ir pretējas.

Eiropa jau sen nedzīvo pēc kristīgiem principiem, te valda nauda un bauda, sekulārajā civilizācijā tās pasludinātas par augstākām vērtībām un novietotas Dieva vietā.

Un ieteikums nozāģēt krustus, aizliegt baznīcas zvanus utt. liecina tieši par šīs civilizācijas postkristīgo statusu.

Sekularizācija, jūsuprāt, ir solis uz priekšu civilizācijas attīstībā vai kritiens atpakaļ?      

Jebkurā civilizācijā sekularizācija ir vēlās stadijas pazīme un tā nozīmē atteikšanos no saviem garīgajiem pamatiem.

Varbūt civilizāciju nelaime ir bijusi tā, ka tās šo savu garīgo pamatu tiecas konkretizēt?   

Kādā veidā?

Ja ir runa par augstāku spēku, kā mēs varam zināt, kāds tas ir, kur nu vēl tulkot, ko tas no mums vēlas?  

Tas jau ir reliģiskās tehnoloģijas jautājums, ko risina teologi. Bet runa ir par to, vai ir Dievs pasaulē vai nav. Agrāk cilvēks bija Dieva radība un kalpoja Dievam. Tagad ir otrādi, cilvēks pats sevi vēlas redzēt Dieva vietā. Dekarts teica: “Es domāju, tātad eksistēju,” bet pirms viņa bija Protagors ar savu tēzi “cilvēks ir visu lietu mērs”. Tātad nekas nav jauns zem saules. Sekularizācijas procesu mēs varam redzēt gan senajā Grieķijā, gan Romā – attiecīgi vēlīnās stadijās.

Vai tad?

Precizēju: formāli grieķi un romieši nebija dibinājuši ateistiskas valstis, viņiem bija altāri, kuros nesa upurus, bet tā vairs nebija dzīva reliģija. Jau republikas beigu periodā, t.i., pēdējā gadsimtā pirms Kristus jau inteliģence atklāti smējās par romiešu dieviem. Tad radās savdabīgi reliģijas surogāti – visaptverošas filozofiskās sistēmas – platonisms, epikūrisms, stoicisms. Tās bija savdabīgas filozofiskās reliģijas inteliģencei, bet tautai bija māņticība un maģija. Bet vienlaicīgi šie piemēri rāda, ka paradigmas maiņa ir ļoti radoša, sākotnēji tā izraisa domas eksploziju, literatūras un mākslas uzplaukumu. Un, kamēr jaunais sekulārais pasaules redzējums vēl neapkaro veco un pastāv blakus tam, tas kultūrai ir ļoti auglīgs laiks. Tad gan antīkā pasaule, gan jauno laiku Eiropa piedzīvo savu renesansi un savu baroku, kas ir spoži laikmeti. Taču, kad vecais pasaules modelis tiek izspiests no kultūras telpas un jaunais sāk ātri izsmelties, tad pamazam sāk attīstīties dekadence.

Vai tad Romu nesagrāva kristietība?

Muļķības! (Smejas). Roma sapuva jau labu laiku pirms kristietības. Par oficiālo reliģiju kristietība Romā kļuva tikai 4.gadsimtā. Un impērijas centrā, tur, kur kristietība iekaroja vadošās pozīcijas, Roma tika nevis sagrauta, bet mainījās, ieguva otro elpu Bizantijas impērijā, restartējoties kā kristīga civilizācija. Savukārt impērijas rietumdaļā tas vairāku iemeslu dēļ nenotika, tur saglabājās visi vecie modeļi – sociālie, politiskie, ekonomiskie. Tur nenotika kultūras restarts un tādēļ Rietumu impēriju saplosīja barbari.

Bet Romas bojāeja ir atsevišķa liela tēma. Mēs drīzāk varētu runāt par to, ka Romas piemērs rāda – civilizācijas agonija var turpināties ļoti ilgi.

Špenglers jau arī neizteica konkrētas prognozes attiecībā uz Vakarzemes norieta ātrumu.

Tas tikai palielina uzticību viņa koncepcijai. Viņa vīzija pamatvilcienos piepildās, bet noriets var turpināties gan dažus desmitus, gan simtus gadu. Lai gan, ja paklausās zinātnieku prognozes par resursu izsīkumu, demogrāfijas un ekoloģijas problēmām, un vēl citiem procesiem, es tik daudz nedotu.

Teicāt, ka Rietumu civilizācijā ir izskaloti ētiskie rāmji. Bet kriminālkodekss taču vēl pastāv, tas neatļauj ne izvirtību ar nepilngadīgajiem, ne otra seksuālu izmantošanu pret viņa gribu.

Tur jau tā lieta! Ja mēs liekam cerības uz kriminālkodeksu, tas ir novecojošas sabiedrības simptoms. Augšupejošās kultūras vispār iztiek bez rakstītiem likumiem vai ar minimāliem likumiem. Spartā vispār bija aizliegts pierakstīt likumus. Un vispār, nevar ētikas līmeni mērīt ar kriminālkodeksu, ētika ar kodeksu nesakrīt. Turklāt ir zināma likumsakarība: jo vairāk likumu, jo mazāk tos ievēro. Jo sarežģītāka ir tiesiskā sistēma, jo zemāks sabiedrības tikumiskais līmenis. Ar likumu daudzumu un sarežģītību cenšas kompensēt morāles normu izskalošanos. Tad bailes no soda ir vienīgais sabiedrības regulēšanas līdzeklis. Normāli būtu otrādi – kad cilvēks nepārkāpj morāles normas tāpēc, ka viņa apziņa to neļauj. Parasti neļauj Dievs vai dievi, bet, kad no Dieva nebaidās, tad ir atļauts viss.

Senajā Romā tās spēka vecumā tiesības bija vienkāršas un skaidras, tās zināja katrs izglītots pilsonis, un katrs varēja uzstāties par apsūdzētāju vai aizstāvi tiesā, jo nebija profesionālo juristu kārtas. Profesionāla juristu kārta radās impērijas laikā, jau dekadences laikmetā, bet tiesību kodifikācija vispār notika jau pēc Romas bojāejas.

Dieva delūzijas autors Ričards Dokinss šim apgalvojumam nepiekristu.  

Labi, es arī varu viņam nepiekrist. Bet, skatoties no vēsturiskās perspektīvas, labi var redzēt, ka tiesību mudžeklis un tiesāšanās mānija ir viens no civilizācijas novecošanas simptomiem. Tas norāda uz to, ka ir zuduši tādi jēdzieni kā gods un goda vārds, ka visi no visiem baidās un neviens nevienam neuzticas. Turpretī islāma pasaulē pastāv tāda naudas pārskaitīšanas sistēma, kad cilvēks dod nepazīstam cilvēkam lielas summas, bez papīriem, līgumiem un kvītīm, tikai uz goda vārda, jo droši zina, ka recipients citā valstī un pat citā pasaules malā saņems šo naudu bez problēmām.  Bet paskatieties, līdz kādam absurdam mēdz aiziet mūsu tiesāšanās. Piemēram, cilvēks kādā fastfūdā nopērk kafiju papīra krūzē, uzlej sev uz ceļiem, iesūdz uzņēmumu tiesā un dabū miljonu kompensāciju  – it kā viņš nezinātu, ka ar karstu kafiju var aplieties. Un tagad uz papīra krūzes raksta, ka karsta kafija ir bīstama. Vai arī cits piemērs: kāds pilsonis apdrošina piecus cigārus pret visādām nelaimēm, izpīpē tos un pieprasa kompensāciju par to, ka cigāri gājuši bojā ugunsgrēka rezultātā. Viņam kompensāciju samaksā, bet tūlīt arī viņu iesūdz tiesā par to, ka viņš tīšuprāt ir izraisījis piecus ugunsgrēkus. Tiesisks absurds, vēlas civilizācijas simbols.

Kā ir jārīkojas cilvēkam, kurš apzinās, ka dzīvo civilizācijā, kas ir norietā? Jācenšas šis noriets aizkavēt vai jāļaujas un jāmēģina gūt baudu?    

Uz šo jautājumu katrs atbild pats.

Nekādā gadījumā nevajag cīnīties pret, bet vienmēr – par. Par to, kas tev tuvs un dārgs.

Bet nevar taču apturēt civilizācijas vilcienu! Vēstures rats griežas, pagriezt atpakaļ to nevar. Tikai katram jāatrod sava vieta šai pasaulē saskaņā ar sirdsapziņu. Lai viss apkārt iet, kā iet, bet tu dari savu, rīkojies pēc savas sirds pārliecības. Nepatīk kolektīvais ārprāts – nepievienojies. Turi sevī savu gaismu un izstaro to apkārt. Nes Kultūras, izglītības, ticības gaismu.

Vai Rietumu civilizācija tagad neizstaro humānisma gaismu, cilvēktiesību aizstāvības gaismu?

Nu atkal: nejauksim cilvēku un noplūktu gaili! Kāda tur gaisma? Šīs cilvēktiesības ir politisks instruments un ideoloģiska dogma, un tam ir maz sakara ar patiesu humānismu. Šī ideoloģiskā humānisma vārdā notiek daudzas antihumānas lietas. Un vispār, humānistisko runu aizsegā cilvēks ir iekritis tādā verdzībā, kā vēl nekad.

Ar lāpstu jau nemaz tik daudz nestrādā.

Vienkārši vergošanas veidi ir citi. Un visi vergo, cīnās par eksistenci. Ģimene, bērni, draudzība, cilvēciskas attiecības – tas viss aiziet kaut kur malā, tam nav laika un spēka, jo vieniem ir jāizdzīvo, bet citiem jācīnās par standartiem un karjeru. Ģimenes locekļiem bieži vien pat nav laika kopā paēst pie viena galda. Un ir vēl viena interesanta parādība: apkārt ir daudz tādu darbavietu, kur vienmēr atrodas nauda remontiem, jaunām mēbelēm un datoriem, bet nekad nav naudas, lai maksātu cilvēka cieņai atbilstošu algu. Un mēs domājam, ka dzīvojam humānisma pasaulē!  Un cilvēks tiek arvien vairāk nonicināts un noniecināts ar visu to bezkultūru, kas viņam gāžas virsū un kas veicina dehumanizāciju.

Nevienu taču ar varu nespiež skatīties lētus šovus. Arī to, ka kādu azartspēļu zālē aiz rokām vilktu iekšā, neesmu redzējis.  

Tikpat labi mēs varam atbrīvot no atbildības narkodīlerus, teikdami, ka katram ir brīva izvēle – pirkt vai nepirkt, lietot vai nelietot. Nē, tas nav arguments! Mēs dzīvojam masu kultūras samazgu telpā, bet šīs samazgas tiek radītas apzināti, tikai neviens par to neatbild. Ļoti ērta pozīcija: pārlikt atbildību uz patērētāju! Rezultātā samazgu apjomi tikai pieaug, un tie apņem cilvēku no visām pusēm, tā kā izvairīties par nav iespējams.

Vai tad izglītības sistēma nav tā, kas tieši rada imunitāti pret lētumu?    

Tur jau tā lieta, ka izglītības sistēma pati mums ir degradēta, ir šīs kopējās sistēmas daļa. Masu kultūras telpa ir lielāka, nekā skolas telpa un bērns tiek pakļauts tai no pašas mazotnes un no visām pusēm. Un izglītības iestādes vairs nenodarbojas ar iz GLĪTošanu un ar Kultūras audzināšanu – to dara tikai atsevišķi indivīdi, atsevišķas ģimenes.

Jūs pats esat šīs sistēmas loceklis, vai tiešām no iekšpuses tas izskatās tik slikti?

Izglītības sistēmas degradācija ir atsevišķa liela tēma. Jaunajos laikos izveidotās klasiskās izglītības ideja bija cilvēka veidošana, tātad kopšana. Vārda celms ir “glīti”, tātad izglītībai ir jāpadara cilvēks glīts, skaists, jāveido vispusīgi attīstīta personība. 20.gadsimta otrajā pusē no tā atteicās, un faktiski izglītības sistēma sāka veidot nevis vispusīgi attīstītas personības, bet cilvēkus – funkcijas.

Tuvākā laikā mums sāks iedzīvināt kompetenču koncepciju izglītībā. Tas ir šī paša procesa nākamais etaps. Tā nozīmē, ka runa ir nevis par vispārēju attīstību, bet kompetencēm atsevišķās nozarēs. Jau iepriekšējās izglītības reformas nolaida latiņu zemāk, cilvēka redzesloks ir ticis sašaurināts, zināšanas un domāšanas spējas drastiski samazinājušās un turpina samazināties. Tagad vēl lielāks akcents tiks likts uz praktiskiem aspektiem, kas vēl vairāk sašaurinās redzesloku un domāšanas spējas, jo zināšanas tagad vairs nav prioritāras.

Protams, viss tiek iepakots ļoti smukos vārdos, taču tas nemaina būtību. Bet būtība ir izglītības telpas sašaurinājums. Saka, ka kompetenču pieeja attīstīšot domāšanu, radošumu utt., bet rodas jautājums: to visu lieliski darīja klasiskā izglītības sistēma, un daudz daudz labāk, nekā šodien. Bet, ja šodien proklamē tādus pašus mērķus, kādēļ atsakās no vecām un efektīvām metodēm? Kādēļ to veco sistēmu apkaro, ja tā bija efektīva? Tas nozīmē, ka mērķi tomēr nesakrīt, un ir acīmredzami, ka šī jaunā pieeja veicinās redzesloka sašaurinājumu, jo tā tendēta uz funkcionālismu, tā atsakās no zināšanu koncepcijas un no teorijas mācīšanas. Bet kāda var būt domāšana, kādas kompetences bez zināšanām, bez teorijas, bez izpratnes par likumsakarībām un ar šauru redzesloku? Drīzāk būtu jāveido divas izglītības sistēmas – klasisko un profesionālo -, būtu jāveido arodskolas utt.

Viens otrs saka: nekas traks nenotiks, būs mums kā agrāk – 10% izglītotas elites un stulba masa. Bet tas nozīmē, ka mūsu tehnokrātiskā civilizācija nespēs vairs pastāvēt. Ortega i Gasets, man tuvs autors, rakstīja, ka Rietumeiropas civilizāciju radīja cilvēks ar noteiktām kvalitātēm. Jau pagājušā gadsimta 30.gados Ortega pamanīja, ka šīs kvalitātes sāk zust un teica, ka šo īpašību iztrūkums cilvēkā var būt nāvējošs civilizācijas rītdienai. Un tiešām: kas rīt uzturēs šo tehnisko civilizāciju?

Un kadru jau sāk trūkt – pat Amerikā, kura pērk smadzenes no visas pasaules. Jau bija ziņas, ka NASA kvalificētais personāls noveco. Un statistika rāda gan to, ka revolucionāro atklājumu skaits ir drastiski krities, gan to, ka pieaug tehnogēno katastrofu skaits. Viens no šo katastrofu cēloņiem ir cilvēka faktors – cilvēka kvalitātes arvien mazāk atbilst tehniskās civilizācijas līmenim. Šajā situācijā atteikšanās no apgaismības idejām, no kvalitatīvas masu izglītības, nozīmēs šīs civilizācijas krahu un atgriešanos barbarismā.

Jūs esat par vai pret vispārējām vēlēšanu tiesībām?  

Ha! Kā šis jautājums izriet no manis teiktā?

Vistiešākajā veidā – stulbā tauta vēlē tos, kas cita starpā nosaka arī izglītības sistēmu.  

Nu jā, ar tumsonīgu masu ir vieglāk manipulēt. Un tai vieglāk iestāstīt, kas jāpērk… Izdevīgi gan varai, gan kapitālam. Es vēlēšanās būtu ieviesis izglītības cenzu. Arī par turības cenzu varētu padomāt, jo nav loģiski, ka bomzim vai tam, kurš nestrādā un sēž uz pabalstiem, ir tādas pašas tiesības kā tam, kurš strādā un maksā nodokļus. Bet vispārējās vēlēšanu tiesības ir tikai maza kopējās sistēmas sastāvdaļa. Ieviešot cenzu, mēs varētu kaut ko mazliet uzlabot, bet ne vairāk. Vienalga visu noteiks naudas vara.

Vai Senajā Grieķijā, kur visi viens otru pazina, nevis balsoja par plakātos redzamiem tēliem, demokrātija nestrādāja?

Protams, tur bija vairāk demokrātijas, bet arī tur bija turīgāki un ietekmīgāki cilvēki, kuri grozīja politiku vajadzīgā virzienā, arī tur tika praktizēta elektorāta pirkšana, pārliecināšana un iebiedēšana. Domājat, ka bez šiem paņēmieniem Perikls 15 gadus pēc kārtas katru gadu tika pārvēlēts augstākajā valsts amatā?

Manam un jūsu mūžam Rietumu civilizācijas vēl pietiks?   

Var gadīties, ka pietiks. Arī Roma trešā gadsimta beigās spēja vēl saņemties, reformēties un eksistēt vēl turpat simts gadus. Bet, tā kā mūsdienās procesi rit ātrāk, domāju, ka tuvāko simt gadu laikā kaut kas noskaidrosies. Katrā ziņā priekšā mums ir smagi laiki, un vājš mierinājums, ka uz mūsu civilizācijas drupām, kurās barbari būs mūs iemīdījuši, izaugs jaunas civilizācijas krāšņais zieds.

Civilizācija

Posted by on Friday, 30 October, 2009

                          

Dr. hist. Harijs Tumans

                CIVILIZĀCIJA UN TĀS IZCELSME

( Šis teksts ir tapis Latvijas Kultūras Vēstures Pedagogu Asociācijas vajadzībām )

A)    Civilizācijas jēdziens

Definēt, kas ir civilizācija, ir tikpat grūti kā definēt kultūru. Šis jēdziens ir tikpat izplūdis cik daudznozīmīgs. Pats vārds ir atvasināts no latīņu vārdiem civilis – „pilsonisks”, „valstisks”, „cienījams”, „pieklājīgs” un civilitas – „pieklājība”. Savukārt, abi šie vārdi attiecas uz diviem citiem latīņu lietvārdiem, kas ietver visu minēto nozīmju diapazonu un tie ir: civitas – „valsts”, „pilsoņu kopiena”, „sabiedrība”, „pilsēta” un civis – „pilsonis”. Tātad, paša vārda saknē ir ielikta norāde uz attīstītu valstiskās kopdzīves formu. Tādēļ ir ļoti dabiski, ka renesanses laikā, kad sāka veidoties civilizācijas jēdziens, tas apzīmēja vispirms ideāla cilvēka – pilsoņa izkoptās īpašības, tādas kā pieklājība, izglītība, pilsoniskā apziņa utt. Par stabilu terminu šis vārds kļuva tikai apgaismības laikā, kad tā nozīmju lauks vēl vairāk tika paplašināts. Vispirms Francijā un pēc tam arī citur vārds „civilizācija” sāka apzīmēt apgaismību un tikumu attīstību kā pretstatu mežonībai un tumsonībai. Zinātniskas koncepcijas par civilizācijas jēdzienu un tā būtību veidojās kopš XIX gs. sākuma, kad pirmo reizi šis vārds parādījās daudzskaitļa formā. Laika gaitā par civilizācijas jēdzienu izveidojās dažādas koncepcijas un pieejas, kā rezultātā mums šodien ir neiespējami izveidot vienu visaptverošu kopsavilkumu. Tā vietā mēs varam raksturot galvenās pieejas, aspektus un definēšanas veidus.

            Zinātnē ļoti ātri izveidojās divas galvenās pieejas – viena uzskatīja civilizāciju par universālu fenomenu, kopīgu visai cilvēcei, bet otra, noraidot šādu universālismu, atklāja daudzas lokālas civilizācijas cilvēces vēsturē. Pirmajā gadījumā paveras taisnais ceļš uz eirocentrismu, kas sāka vērtēt visas kultūras caur Eiropas attīstības prizmu un kas neizbēgami veidoja augstprātīgu attieksmi pret citām kultūrām, kuras „nav paspējušas” attīstīties, vai ir „novirzījušās” no „progresa taisnes”. Šāda pieeja bija arī marksisma vēstures doktrīnas pamatā ar tās formāciju koncepciju teorijā, bet praksē ar mēģinājumiem vardarbīgi iedzīt tādas „nepareizās” tautas sociālismā, „pārkāpjot pāri kapitālisma stadijai”. Saskaņā ar otru pieju katras kultūras attīstība tiek aplūkota kā atsevišķs un individuāls dzīves cikls. Tas dod iespēju iepazīt katras kultūras specifiku, atklājot tajā gan individuālas, gan universālas iezīmes. Taču šai pieejai piemīt savas vājās vietas, no kurām galvenā ir neskaidrība par civilizācijas kritērijiem, kas, savukārt, paver iespējas autoru patvaļai un traucē vienoties par vienotu kopsaucēju. Piemēram, Osvalds Špenglers ( „Vakareiropas bojāeja” ) ir saskaitījis astoņas atsevišķas civilizācijas cilvēces vēsturē, bet Arnolds Toinbijs ( „Vēstures pētīšana” ) spēja ieraudzīt jau divdesmit vienu civilizāciju….

            Civilizāciju definīcijas, kā jau teikts, ir ļoti daudzas un dažādas un tikpat dažādas ir arī tās interpretācijas. Būtiskākās no tām civilizāciju šodien interpretē kā: 1) pretstatu mežonībai un pretstatu starp attīstītu un t.s. „primitīvo” kultūru; 2) sabiedriskās attīstības vispārējo ideālu un progresu; 3) cilvēku / sabiedrības sasniegumu kopumu visās dzīves jomās – šajā ziņā vārds „civilizācija” bieži vien tiek lietots kā sinonīms vārdam „kultūra”[1]; 4) materiāli tehnisko attīstību pretstatā kultūrai kā garīgai, radošai darbībai[2]; 5) normatīvas uzvedības kompleksu; 6) sabiedrības attīstības līmeni; 7) pašu sabiedrību ar visiem tās komponentiem; 8) pilsētu un pilsētas sabiedrisko dzīvi; 9) konkrēti moderno rietumu sabiedrību ar tās politisko un tehnoloģisko attīstības līmeni; 10) īpašu kultūras / kultūru kopumu, kas veidots uz universālu, virslokālu vērtību bāzes[3].

Tātad, interpretāciju diapazons ir ļoti plašs – no kultūras sinonīma līdz tās pretmetam. Šajos apstākļos civilizācijas jēdziena izpratne katru reizi ir atkarīga no lietošanas konteksta. Piemēram, runājot par civilizāciju vēsturi, mēs runājam par lokālām kultūrām, vai lielākiem kultūru kopumiem un to attīstību laika gaitā. Šādā skatījumā civilizācija ir plašāks jēdziens par kultūru un viena civilizācija var aptvert uzreiz vairākas kultūras[4]. Pavisam plašā līmenī tiek runāts arī par civilizāciju tipiem, kas ļauj klasificēt kultūru kopumus ( civilizācijas ) pēc būtiskākajām pazīmēm. Tās ir sekojošas: 1) garīgās dzīves kopīgās iezīmes; 2) vēsturisko un politisko likteņu kopība, ekonomiskās attīstības kopība; 3) kultūru savstarpējās saiknes lielākas kopības ietvaros; 3) kopīgas intereses un kopīgi uzdevumi.  Uz šo pazīmju pamata var izdalīt, piemēram, šādus civilizāciju tipus: 1) dabas tipa civilizācijas / kultūras ( materiāli, tehniski un politiski neattīstītas sabiedrības, kas dzīvo, maksimāli pakļaujoties dabas ciklam un harmonijā ar dabu utt.); 2)austrumu civilizācijas ( tām raksturīgi:udzīja tradicionālisms, stabilitāte, valstiskuma dominēšana pār indivīdu, valstiskas un kolektīvas īpašuma formas, tieksme uz reliģisko atbrīvošanos no pasaules, nevis uz tās pārkārtošanu utt..;  3) rietumu civilizācija ( tai raksturīgi: individuālisms, personas autonomija, dinamisms, brīvības ideāls, privātīpašums, tehnokrātiskā attīstība, tieksme uz pasaules pārkārtošanu utt. ); 4) mūsdienu globalizētā civilizācija ( ekonomiskās, politiskās, ekoloģiskās un kultūras darbības internacionalizācija ). Šo tipoloģisko shēmu viegli var pielāgot universālajam skatījumam, kas cilvēces attīstību uztver kā vienu kopīgu plūsmu. Ja tam pievieno progresu kā universālu kategoriju, rodas tā pati vecā lineārā attīstības shēma, kas visas kultūras dala „progresīvajās” un „atpalikušajās”. Uz šāda teorētiskā pamata mūsdienās ir radusies koncepcija par „vēstures beigām” ( Fukujama ), kuras it kā esot iestājušās pēc sociālisma sistēmas kraha un liberāli demokrātisko vērtību uzvaras ( tātad, vēsturē viss ir panākts un iestājusies „laiku pilnība” ). Taču šai koncepcijai joprojām oponē lokālo civilizāciju koncepcija, kas paredz nākotnē arvien asāku civilizāciju sadursmi ( S. Hantingtons ). Šajā kontekstā daudzie mūsdienu konflikti, kā arī cīņa ar terorismu tiek interpretēti kā rietumu civilizācijas sadursme ar islāma civilizāciju. Tas nozīmē, ka vēsture ne tikai nav beigusies, bet pāriet jaunā stadijā.

 

 

B) Civilizācijas izcelsme

Runājot par civilizācijas izcelsmi, mēs apspriežam pārejas procesu no mežonības uz attīstītām sabiedriskās dzīves formām. Šeit vispirms rodas jautājums par civilizācijas kritērijiem, un parasti katrs pētnieks veido tos pats, jo arī šajā gadījumā vienoties ir ļoti grūti. Viedokļi ir ļoti atšķirīgi, tomēr tos apkopojot, var nosaukt pašas svarīgākās civilizācijas pazīmes, un tās ir:

1)     būtiskas izmaiņas reliģiskajā sistēmā ( tā kļūst sarežģītāka, tiek sistematizēta un tajā izdalās kāda centrālā ideja ), kā arī morāli ētiskajā kodeksā kopumā, kas veicina būtiskas pārmaiņas pasaules uzskatā, vērtību sistēmā un sabiedriskajā dzīvē;

2)     kvalitatīvas pārmaiņas sabiedrības organizācijā un sociālajā struktūrā, kā rezultātā veidojas noteikta sabiedriskā hierarhija un tiek izveidota valsts ar tai piemītošu pārvaldes sistēmu;

3)     rakstības izveide un garīgā darba atdalīšana no fiziskā darba;

4)     ekonomiskās dzīves attīstība, kuras rezultātā pieaug darba ražīgums, notiek darbu dalījums, veidojas specializācijas un rodas jaunas ekonomiskās darbības integrācijas formas, kas atbilst jaunajai sociālajai struktūrai.

Taču pats galvenais jautājums ir tas, kādēļ visas šīs pārmaiņas notiek. Kā un kādēļ rodas civilizācijas? Jāsaka, ka tas ir viens no tiem jautājumiem, kuros galīga un izsmeļoša atbilde nevienam nav zināma.  Arī šeit valda dažādas pieejas un interpretācijas. Taču, visā šajā viedokļu raibumā var izdalīt galvenās nostādnes, kas dod priekšroku vienam vai otram faktoram. Viens faktors ir materiālais, otrs – garīgais jeb mentālais.

Pirmajā gadījumā par civilizācijas izcelsmes cēloņiem sauc dažādas ekonomiskās vajadzības, kuras vienā vai citā veidā stimulē konkrēti dabas apstākļi ( irigācijas nepieciešamība utt.). Ekonomiskās vajadzības, savukārt, veicina ražošanu, darba dalīšanu, sabiedrisko kooperāciju un sociālās sistēmas izveidi. Šo koncepciju var nosaukt par ekonomisko determinismu, t.i., par tādu uzskatu sistēmu, kas visa pamatā liek ekonomiku. Civilizācija šajā skatījumā kļūst par saimniecības attīstības blakusproduktu. Maksimālu izpausmi šie uzskati ir sasnieguši marksisma – ļeņinisma teorētiķu darbos. Var teikt, ka mūsdienu ekonomiskais determinisms savā būtībā ir tas pats marksisms, tikai bez Marksa, jo no tā tiek izmesta tikai šķīru cīņas ideja un ir pamainīta frazeoloģija. No metodoloģiskā viedokļa šai koncepcijai tiek pārmesta modernizācija, t.i., mūsdienu stereotipu pārcelšana pagātnē. Šīs koncepcijas kritiķi apgalvo, ka senais cilvēks nav bijis tik totāli atkarīgs no ekonomikas kā mūsdienu cilvēks un ekonomika viņa motivāciju sistēmā ir spēlējusi tikai pakārtotu lomu. No saturiskā viedokļa nepārvaramas grūtības šādai interpretācijai sagādā jautājums par ekonomiskā progresa cēloņiem. Norādes uz dabas un klimatiskajiem apstākļiem neko neatrisina, jo tādā gadījumā nevar saprast, kādēļ vienādi apstākļi uz dažādām sabiedrībām atstāj tik atšķirīgu iespaidu un kādēļ vienādā situācijā dažādas tautas rīkojas ļoti dažādi. Tas viss liek meklēt citus faktorus, kas varētu būt noteicoši civilizācijas tapšanas procesā. Mūsdienās arvien vairāk pētnieku pieņem viedokli, ka visa pamatā bija nevis ekonomiskās vajadzības, bet cilvēku apziņa.

Doma par to, ka sabiedrisko attīstību nosaka pašu cilvēku apziņas faktors, nav jauna, tās sākumi meklējami XIX gadsimtā. Jau daudzkārt ticis apgalvots, ka katras lielas kultūras pamatā ir kāds idejisks impulss, kas to ir radījis. Domstarpības rodas tad, kad pētnieki mēģina noformulēt, kas ir tas, kas liek cilvēku dvēselēs iedegties radošajam garam. Viens runā par mistisko kultūras „dvēseli „ (O. Špenglers ), nepaskaidrojot tās būtību, cits spriež par kādu lielu ilūziju, kas baro kultūru ( J. Andrejevs ), bet trešais definē to kā kultūras „bāzes scenāriju”, uz kura pamata tiek veidotas visas kultūras formas ( V. Rozins ). Šo definējumu dažādība norāda uz zināmām metodoloģiskām grūtībām, bet kopumā var secināt, ka visos gadījumos tiek runāts par kādu augstāku ideju, kas sākotnēji veidoja kultūras saturisko kodolu un motivēja cilvēkus radošai darbībai un sabiedriskai organizācijai. Svarīgi ir tas, ka visos gadījumos mēs varam atrast kādu šiem cilvēkiem ļoti būtisku idejisku motivāciju, kurai nav pragmātisks raksturs. Tas ir dabiski, jo radošais gars nevar iedvesmoties no ikdienišķām vajadzībām, tam ir nepieciešams augstāka līmeņa stimuls. Pats par sevi saprotams, ka dzīves uzturēšanas uzdevumu risināšanai nav vajadzīga kultūra. Māksla, dzeja un viss pārējais, ko mēs pieskaitām pie kultūras, nav vajadzīgs, lai tiktu pie dienišķās maizes un uzturētu cilvēka bioloģisko eksistenci. Tātad, kultūra apkalpo kādas citas, neutilitāras vajadzības. Senie cilvēki būvēja piramīdas, svētnīcas un kapenes ne tādēļ, lai veicinātu ekonomisko efektivitāti. Šīs būves prasīja lielus pūliņus un visas sabiedrības spēku koncentrāciju augstāko mērķu labā. Nedz piramīdas, nedz svētnīcas nav padarījušas cilvēku dzīvi komfortablāku un bagātāku. Arī pašiem valdniekiem tās nebija vajadzīgas, jo viņu autoritāti svētīja reliģija un viņiem nebija jādomā par to, vai viņi tiks ievēlēti nākamajās vēlēšanās…

Tātad, ir skaidrs, ka visi ideju impulsi, kas ir radījuši lielas civilizācijas, ir dzimuši reliģiskās pasaules ainas ietvaros. Reliģija bija tas spēks, kas piešķīra jēgu ikvienai cilvēku darbībai – politiskai, sociālai, ekonomiskai. Mūsdienu arheologu pētījumi rāda, ka visas senās civilizācijas ir radušās pilsētās, taču visas senākās pilsētas, kas mums ir pazīstamas, vispirms ir bijuši reliģiskie centri un tikai vēlāk laika gaitā ir izveidojušies par varas un valsts centriem. Pētnieki šodien pierāda divas lietas: pirmkārt, pilsētu izveidi noteica kaut kādi mentāli, neekonomiski faktori, jeb, pavisam vienkārši runājot, tā bija cilvēku vēlme dzīvot kopā. Šeit savu lomu spēlēja gan drošības faktors, gan idejiskais faktors. Otrkārt, pašlaik ir jau pilnīgi skaidrs, ka pirmās pilsētas veidojās apkārt senākām svētnīcām, kuras veidoja šo pilsētu sakrālo un administratīvo centru. Valsts un valdnieka pils parādījās vēlāk. Tātad, svētnīca bija katras agrīnās civilizācijas integrējošais centrs. Tas nozīmē, ka izšķirošu lomu gan pilsētu, gan civilizāciju izveidē spēlēja reliģija. Katrā senajā civilizācijā mēs varam atrast šādu galveno reliģisko ideju, kas ir tās pamatā un ir tās veidotāja. Piemēram, senajai Divupes civilizācijai šo ideju var noformulēt kā dievam kalpošanas ideju ( katra pilsēta apkalpoja savu dievu, kas „mājoja” tās svētnīcā ), senajā Ēģiptē tā bija nemirstības un mūžības ideja, ko iemiesoja faraons, Indijā – tā bija karmiskās kārtības ideja, ko iemiesoja visa sociālā iekārta un kastu ( varnu ) sistēma, bet senajā Ķīnā tā bija ideja par cilvēka harmonisku iekļaušanos kosmiskās dzīves rituālā. Arī skatoties uz mūsdienu civilizācijām mēs redzam, ka galvenās atšķirības starp tām veido pasaules uzskatu sistēmas, kas nosaka visas pārējās sabiedriskās dzīves formas – politisko, ekonomisko, sociālo utt. 

 

 

 

 

 


[1] Vēsturiski bija pat izveidojusies tāda situācija, ka viena vai otra termina lietošana bija atkarīga no autora piederības kādai nacionālai historiogrāfijas skolai. Piemēram, raksturojot kādu kultūru, franču pētnieki parasti lietoja vārdu „civilizācija”, bet vācu zinātnieki to pašu labprātāk dēvēja par „kultūru”.

[2] Šo interpretāciju radīja Osvalds Špenglers, viņa skatījumā civilizācija ieguva negatīvu nozīmi, jo ar šo vārdu viņš apzīmēja kultūras degradācijas procesu, kad materiāli tehniskās vērtības izspiež garīgās vērtības. Par civilizāciju viņš nosauca to attīstības stadiju, kas seko pēc kultūras nāves.

[3] Šeit tiek domātas lielas kultūru kopības, kas aptver gan vienu, gan dažādas tautas. Piemēram, Samuēls Hantingtons runā par rietumu civilizāciju, islāma, hinduisma, japāņu, latīņamerikāņu, afrikāņu civilizācijām utt.

[4] Pie tam daži pētnieki uzskata, ka arī vispārinātā nozīmē kultūra ir civilizācijas sastāvdaļa, jo civilizācija aptver visus sabiedrības aspektus, bet kultūra – tikai garīgos.