Archive for category grāmatas izdošana

Grāmata “Antīkie tēli Rīgas ielās”. Tiek meklēti mecenāti.

Posted by on Wednesday, 13 January, 2021

Mīļie draugi un visi, kam nav vienaldzīga kultūra un kultūras mantojums!

Man ir laba ziņa: esmu pabeidzis rakstīt grāmatu “Antīkie tēli Rīgas ielās”. Tajā es atklāju Rīgu no jauna skatupunkta, jo es analizēju un skaidroju antīkās izcelsmes tēlus, sižetus, dekorus un uzrakstus uz namu fasādēm. Būsiet pārsteigti un uzzināsiet daudz jauna par savu pilsētu. Sīkāka informācija ir atrodama pielikumā.

Taču grāmatu vēl vajag izdot, un tam ir vajadzīga nauda. Esmu noslēdzis vienošanās protokolu ar izdevniecību, un mēs sākam darbu pie finansējuma meklējumiem: gatavojam projektus, sniedzam dokumentus utt. Tomēr ir skaidrs, ka projekts ir ļoti dārgs (1 082 161 zīmes un 358 ilustrācijas), un atrast visu summu (provizoriska tāme: 9962 eur.) būs ļoti grūti. Tādēļ es aicinu iespējamos mecenātus (ceru, ka tādi vēl ir) atbalstīt šo projektu un lūdzu visus padalīties ar šo ziņu, lai šādus mecenātus varētu atrast. Būšu pateicīgs par jūsu atbalstu grāmatas izdošanai. Ja kādam ir vēlme atbalstīt šo skaisto un vērtīgo projektu, lūdzu rakstiet man. 

HARIJS TUMANS

ANTĪKĀS PĒDAS RĪGAS IELĀS

SATURA RĀDĪTĀJS:

  1. NODAĻA. ARHITEKTŪRA………………………………………………..
    1. Antīkie orderi, to izcelsme un būtība………………………………………..
    1. Antīkie orderi Eiropas arhitektūras vēsturē………………………………..
    1. Antīkie orderi Rīgas ielās…………………………………………………………
    1. Triumfa arkas Romā, pasaulē un Rīgā………………………………………
  • NODAĻA. MITOLOĢISKIE TĒLI
    • Rīgas Operas tēli ………………………………………………………………..
    • Dievi ………………………………………………………………………………..
    • Alegorijas …………………………………………………………………………
    • Varoņi ……………………………………………………………………………….
    • Mītiskās būtnes ……………………………………………………………………
    • Atlanti un kariatīdes ……………………………………………………………..
    • Amori un putti …………………………………………………………………….
  • NODAĻA. DEKORI UN UZRAKSTI…………………………………..
    • Simboli……………………………………………………………………………….
    • Ornamenti…………………………………………………………………………….
    • Maskas…………………………………………………………………………………
    • Uzraksti………………………………………………………………………………..
  • SECINĀJUMI.
  • PIELIKUMS: AUGUSTS FOLCS UN VIŅA TĒLI………………

IEVADS

Šīs grāmatas ideja radās negaidīti un spontāni. 2014. gada septembrī man, tāpat kā daudziem maniem kolēģiem, tika piedāvāts nolasīt publisku lekciju LU Vēstures un filozofijas fakultātē par brīvi izvēlētu tēmu, kas būtu veltīta Latvijas vēsturei, izņemot historiogrāfiju, t.i., par citu pētnieku veikumiem. Piedāvājums likās kārdinošs, taču grūtības sagādāja tēmas izvēle. Pirmkārt tādēļ, ka es esmu antīkās vēstures speciālists un kopš studiju gadiem neko nebiju profesionāli pētījis no Latvijas vēstures, otrkārt tādēļ, ka tajā laikā es vēl turpināju strādāt pie savas monogrāfijas „Varoņi un varonība senajā Grieķijā”, tā kā man nebija laika pat padomāt par citiem projektiem. Vārdu sakot, manas izredzes iesaistīties publisko lekciju ciklā izskatījās minimālas. Turklāt atbilde bija jādod jau pēc divām – trīs dienām. Tomēr manas domas periodiski atgriezās pie šī jautājuma, un es turpināju meklēt seno Grieķiju vai Romu Latvijas vēsturē… Galvā grozījās idejas ap Rīgas vēsturi, jo es atcerējos vienu latviešu teiku par Rīgas dibināšanu, proti, to, kā vācieši piemuļķoja lībiešus, kuri bija atļāvuši tiem paņemt pilsētai tik daudz zemes, cik var apklāt ar vērša ādu, un tie, sagriezuši šo ādu sīkās strēmelēs, apklāja diezgan prāvu gabalu. Īstenībā tā ir antīkā leģenda par Kartāgas dibināšanu, kas ir pārcelta uz mūsu vēsturisko augsni. Šis stāsts pats par sevi ir interesants, bet nepietiekams veselai lekcijai. Kad pie vakariņu galda es izstāstīju savas pārdomas sievai, viņai, pārdomājot Rīgas tēmu, drīz vien radās risinājums – „paskaties uz māju fasādēm un tu redzēsi daudzus antīkos tēlus”. Šajā brīdī, ar sievas vieglo roku, es, var teikt, noķēru Ņūtona ābolu uz savas galvas. Ideja likās ģeniāla un tēma bija skaidra. Kad tēma tika apstiprināta, es nekavējoties ķēros pie darba un jau tuvākajā nedēļas nogalē devos Rīgas ielās ar fotoaparātu. Vairākas nedēļās es pie katras izdevības centos „izmest līkumu” pa Rīgas ielām un veicu speciālas ekskursijas gan kājām, gan ar velosipēdu. Tas, ko es ieraudzīju, pilnībā pārņēma mani, un es iegāju azartā. Ar pārsteigumu es konstatēju, ka atklāju sev jaunu Rīgu, pavisam citu, ne tādu, pie kādas biju pieradis mūža garumā. Es sāku skatīties uz savu dzimto pilsētu ne tā, kā agrāk, ne tā, kā parasti skatās vidējais statiskais „iedzīvotājs”, kurš ikdienā pārvietojoties no punkta „A” uz punktu „B”, reti paceļ acis uz augšu, lai aplūkotu arhitektūras skaistumu, un, savu rūpju pārņemts, tikai atzīmē kaut kur apziņas virsējos slāņos, ka tas, ko viņš redz, „ir skaisti”, bet necenšas tajā iedziļināties. Es sāku skatīties uz Rīgas fasādēm ar tūrista acīm –  tā, kā es to parasti daru ārzemēs, t.i., apbrīnojot kaut ko jaunu, skaistu un neredzētu. Rīga man atklājās jaunā dimensijā, un es ar pārsteigumu konstatēju, ka tās ēkas, kurām gadu desmitiem ilgi es ikdienā skrēju garām uz darbu un no darba, nepievēršot tām nekādu uzmanību, ir ne tikai skaistas (to es jau sen droši zināju, tikai nekad nepievērsu tam uzmanību), bet arī pilnas ar antīkās kultūras elementiem. Izrādījās, ka gandrīz katrā ēkā Rīgas centrā var ieraudzīt kādu antīko tēlu, simbolu vai dekoru. Jo vairāk es iedziļinājos šajā jaunajā pasaulē, jo lielāka auga mana sajūsma. Protams, paralēli jaunajai Rīgas „apgūšanai” notika arī literatūras meklēšana un lasīšana, kas padziļināja manu izpratni un izraisīja jaunus jautājumus. Kā tas parasti notiek, darba gaitā radās jaunas koncepcijas un atklājumi.

Rezultātā es nolasīju savu lekciju 2014. gada decembrī, divreiz pārsniedzot man atvēlēto laiku, un tomēr nepaspēju izstāstīt pat trešo daļu no visa, ko biju sakrājis. Savāktais materiāls izrādījās tik liels, ka tas nebija ietilpināms lekcijas apjomā. Tad es sapratu, ka man rokās ir materiāls veselai grāmatai. Turklāt izrādījās, ka skatījums uz Rīgu caur antīko tēlu prizmu ir jauns un neparasts arī citiem Rīgas pazinējiem. Noskaidrojās arī, ka atsevišķiem tēliem uz namu fasādēm ir ačgārni skaidrojumi un daudziem tēliem skaidrojumu nav vispār, jo tas neietilpst arhitektu, mākslas vēsturnieku un vēsturnieku-Rīgas speciālistu kompetencē. Radās pārliecība, ka ir pienācis laiks pētījumam, kas apkopotu un izskaidrotu antīkos elementus Rīgas arhitektūrā. Tādā veidā man pavērās plašs pētīšanas lauks un izkristalizējās grāmatas koncepcija.

Diemžēl ir jāsecina, ka šodien mēs lielā mērā esam zaudējuši spēju lasīt pagātnes tekstus, kuri rakstīti uz skaisto namu fasādēm. Parasti tie klusē, jo mēs, ar retiem izņēmumiem, vairs nepazīstam viņu valodu. Mūsu izglītības sistēmā antīkās kultūras mantojums ir tik ļoti minimizēts, ka lielākajai daļai šodienas cilvēku ir visai vāji un pavirši priekšstati par seno Grieķiju un seno Romu. Var teikt, ka ir noticis kultūras pārrāvums starp mums un iepriekšējiem laikmetiem, jo, skatoties uz to mantojumu, kuram mēs katru dienu ejam garām, visbiežāk mēs to nespējam uztvert un saprast. Šajā ziņā mēs līdzināmies tiem barbariem, kuri, staigājot iekarotās Romas ielās, redzēja sev apkārt skaistus tempļus un pieminekļus, bet nesaprata, ko viņi redz… Tas nozīmē, ka ir nepieciešams speciāls darbs, lai saprastu, kādas idejas mūsu priekšteči ir iemūžinājuši Rīgas ielās.

Tāds arī ir šī darba mērķis: atklāt jaunu Rīgu – tādu, kādu es to ieraudzīju, skatoties caur antīkās kultūras prizmu. Tas nozīmē, ka šeit tiek piedāvāts neierasts skatījums uz mūsu galvaspilsētu – nevis no mākslas vai vēstures skatupunkta, bet caur antīkās kultūras elementiem tās arhitektūrā. No vienas puses tas ļaus parādīt antīkā mantojuma nozīmi un klātbūtni mūsu kultūras telpā, bet no otras puses tas atklās jaunas nianses un dos iespēju labāk saprast tās idejas, kas ierakstītas namu fasādēs. Mans uzdevums nav tikai parādīt antīkā mantojuma klātbūtni Rīgas ielās, bet iespēju robežās to izskaidrot un aiz skaistas formas ieraudzīt interesantu saturu, kas veicinātu lasītāju izpratni par mūsu pagātni, dzīves telpu un mums pašiem.

Teiktais nozīmē, ka lielā mērā šis ir starpdiscilplīnārs pētījums, lai gan šis vārds ir dīvains iespējamas divdomības dēļ: burtiski tas nozīmē, ka šādi pētījumi atrodas pa vidu kādām citām disciplīnām, t.i., nekur, taču visi saprot, ka īstenībā tas apzīmē pētījumus, kuri pārstāv kādas divas vai vairākas disciplīnas vienlaicīgi. Šajā gadījumā tās ir mākslas vēsture un sabiedrības vēsture. No mākslas vēstures ir pats pētījuma priekšmets, kaut gan tieši ar tāda veida analīzi mākslas vēsturnieki parasti nenodarbojas. No vēstures ir zinātniskā pieeja, skatījuma veids un metode, kaut arī vēsturnieki neveic šāda tipa pētījumus. Es uzdrošinājos uzsākt šo pētījumu tādēļ, ka esmu vēsturnieks, turklāt tieši antīkās vēstures speciālists, proti, es pazīstu antīkos tekstus un tēlus, kas ir galvenais priekšnosacījums šim darbam. Kā arī tādēļ, ka šāds darbs ir jau sen nobriedis, lai to paveiktu.

Laikā, kad tika apbūvēts areāls, ko mēs saucam par Rīgas vēsturisko centru, Eiropas izglītība lielā mērā balstījās antīkās kultūras mantojumā, kas tika apgūts skolās, ģimnāzijās un universitātēs. Izglītoti cilvēki mācījās senās valodas, lasīja grieķu un romiešu autorus un pazina antīkās mākslas šedevrus. Antīkā māksla deva eiropiešiem skaistuma etalonus un iedvesmoja arhitektus, gleznotājus un tēlniekus, savukārt antīkie literārie tēli un personāži – kā mītiskie, tā arī vēsturiskie – kalpoja par morāliem paraugiem un plaši tika izmantoti audzināšanas nolūkos. Pateicoties tam Eiropas kultūra bija piesātināta ar antīkiem tēliem un simboliem, kas bija klātesoši praktiski visās dzīves jomās – mākslā, mūzikā, literatūrā, publicistikā, politikā un ikdienas dzīvē. Tie bija sastopami sadzīves priekšmetu dekoros, arhitektūras formās un rotājumos, literārajos tekstos un mākslas darbos. Citiem vārdiem sakot, cilvēkus no agras bērnības līdz sirmam vecumam pavadīja antīko tēlu un simbolu pasaule. Šīs pasaules valoda bija zināma un pašsaprotama visiem, kas dzīvoja kultūras un izglītības telpā. Tādēļ mākslinieki, tēlnieki un arhitekti brīvi lietoja antīkos tēlus drošā pārliecībā, ka tie tiks saprasti. Rīga bija Eiropas pilsēta un tās arhitektūra dabiski atspoguļoja tos pašus procesus, kuri norisinājās citās Eiropas valstīs. Pateicoties tam, mēs varam redzēt Rīgas ielās pārsteidzoši daudz antīkās pasaules elementus, kurus mēs ikdienā pat nepamanām, bet kuri var atklāt mūsu pilsētu no citas puses.

Lai iepazītos ar antīko Rīgu, nepietiek tikai apkopot un sistematizēt antīkos tēlus, simbolus un dekorus, jo katrs gribētājs pats ar savām acīm var tos apskatīt. Lai nonāktu pie izpratnes, ir nepieciešams tos arī izskaidrot, parādot izcelsmi, nozīmi un vēsturiskos likteņus. Izejot no tā, šajā grāmatā tiek piedāvāts sistemātisks, vēsturisks un analītisks antīko formu un tēlu apskats Rīgas ielās. Tas gan nenozīmē, ka šeit tiek apkopoti visi antīkās izcelsmes arhitektoniskie elementi, kas atrodami Rīgā. Šī grāmata nav enciklopēdija un tās mērķis nav savākt, saskaitīt un iegrāmatot visus saglabājušos ornamentus, simbolus un tēlus, bet gan analītiski apskatīt, sistematizēt un izskaidrot svarīgākos antīkos elementus Rīgas arhitektūrā. Lai darbs būtu paveicams, tika novilkta arī aptuvena ģeogrāfiskā robeža – Rīgas centrālā daļa no Daugavas līdz VEF kultūras pilij, Pārdaugavu un nomaļu rajonus neiekļaujot.

Jāatzīst, ka šī iecere bija grūti izpildāma, jo tās realizācija prasīja atrast pētāmos objektus Rīgas ielās, tos nofotografēt un pēc tam analītiski apstrādāt un rakstiski izskaidrot. Tā kā es pats esmu fotogrāfiju autors un es neesmu profesionāls fotogrāfs, no fotomākslas viedokļa manas fotogrāfijas nav ideālas, taču mans mērķis bija nevis radīt māksliniecisko vērtību, bet gan sagatavot ilustrācijas, kas dotu skaidru priekšstatu par apskatāmajiem objektiem. Uzskatu, ka ar šo uzdevumu esmu caurmērā sekmīgi ticis galā. Man pat šķiet, ka neperfektām fotogrāfijām ir viena priekšrocība salīdzinājumā ar profesionāliem fotoattēliem – tās rāda pilsētas arhitektūras vidi bez izskaistinošas idealizācijas, tādu, kādu to redz mūsu acis. Profesionāla fototehnika izskaistina realitāti, uzlabojot krāsas un iztaisnojot līnijas, kā rezultātā uz skaistām bildēm mēs redzam savu pilsētu idealizēti skaistu. Tātad manas fotogrāfijas vairāk vai mazāk atbilst tam, ko mēs redzam ar savām acīm, staigājot pa Rīgas ielām. Protams, es meklēju labākos rakursus, ķēru momentus, kad Rīgā spīd saule, un tās retās stundas, kad man ir brīvs laiks, lai vajadzīgā brīdī nonāktu pie vajadzīga objekta un nofotografētu to pēc iespējas labākā gaismā. Kaut kas ir sanācis labāk, kaut kas sliktāk, bet šķiet, ka lasītājs bez problēmām spēs atpazīt visus aprakstāmos objektus. Ja tas tā būs, tad var teikt, ka mans mērķis ir sasniegts.

Pati lielākā un reizē arī visinteresantākā problēma, kas man bija jārisina darba gaitā, bija tēlu identifikācija. Būvniecības dokumentācija parasti nesatur informāciju par fasādes dekora elementiem, t.i., par tēliem, vārdiem un sižetiem. Līdz ar to dekoratīvos figūru tēlus var identificēt, tikai izejot no tiem pašiem. Visdrošākais un vieglākais veids ir noteikt tēlus pēc to atribūtiem. Proti, antīkajiem dieviem katram bija savs atribūts, pēc kura tos var atpazīt – zizlis, cepure, ķivere utt. Līdzīgi arī varoņiem un alegorijām. Taču mūsu galvaspilsētas fasādēs mēs redzam daudzus tēlus, kuri ir antīki pēc formas, bet kuriem nav šādu specifisku atribūtu. Tādos gadījumos viņu identifikācijai ir jāizmanto visi iespējamie konteksti. Pirmais ir kompozīcijas konteksts – figūras izskats, poza, stāja attiecībā pret citām figūrām. Otrais ir laika un telpas konteksts, proti, līdzīgie tēli un sižeti attiecīgā laika Rīgas arhitektūrā. Trešais ir kultūras telpas konteksts, proti tas, kā šis sižets tiek atspoguļots tā laika arhitektūrā, literatūrā un mākslā gan Latvijas teritorijā, gan Eiropā, gan Krievijas impērijas teritorijā. Un ceturtais ir Eiropas kultūras vēstures konteksts, t.i., antīkā mantojuma apgūšanas tradīcija Eiropā vairāku gadsimtu gaitā, kā rezultātā tika izstrādāti zināmi kanoni. Kombinējot visus šos faktorus kopā, man bieži vien izdevās atrast jaunus un negaidītus pavērsienus, ar kuriem vēlos dalīties šajā grāmatā[1].

Tātad galvenais avots antīko tēlu identificēšanai ir paši tēli un to analoģijas Rīgā vai kādā citā pilsētā Eiropas kultūras telpā. Tajā pat laikā atsevišķos gadījumos lielu lomu spēlē blakus avoti, piemēram, laikmetīgā prese, kurā pa retam var atrast vērtīgu informāciju par kādu interesējošu objektu, kā arī tēlnieku un arhitektu rokasgrāmatas, kurās tie varēja smelties iedvesmu, izvēloties dekorus saviem projektiem[2]. Kas attiecas uz speciālo literatūru, tad jāatzīst, ka šajā jomā man praktiski nav priekšgājēju, un attiecīga historiogrāfiskā tradīcija vēl nav izveidojusies. Tādēļ es izmantoju literatūru, kas atbilst katrai tēmai un katram konkrētam objektam. Protams, es plaši izmantoju visiem pazīstamās Jāņa Krastiņa grāmatas par arhitektūru, kuras sniedz primāri nepieciešamo informāciju par Rīgas namiem un arhitektiem, kā arī citu autoru publikācijas periodikā un atsevišķus pētījumus, veltītus konkrētiem objektiem vai arhitektiem[3]. No tiem visvairāk uzmanības izpelnījās Silvijas Grosas publicētie darbi, jo viņas galvenā pētniecības tēma ir dekori Rīgas arhitektūrā. Īpaši aktuāla mana pētījuma kontekstā ir Grosas jaunākā grāmata par jūgendstila dekoru Rīgas arhitektūrā[4], jo tajā ir pieminēti vairāki objekti, kuri interesē arī mani. Lai gan, iepazīstoties ar šo darbu brīdī, kad paša grāmatas teksts pamatvilcienos bija jau gatavs, es konstatēju, ka dažos gadījumos man nāksies atteikties no atklājuma prioritātes, par cik pētnieki mēdz izdarīt vienus un tos pašus atklājumus neatkarīgi viens no otra. Tomēr jāsecina, ka ir taisnība senajiem romiešiem, kuri šādos gadījumos mēdza teikt: si duo faciunt idem, non faciunt idem[5]. Mākslas vēsturnieki galvenokārt pēta formālas dabas jautājumus (kas? kur? kad? ko? no kurienes?), un, tāpat kā arhitekti, lielākoties nepievērš uzmanību ēku dekoratīvo tēlu skaidrojumam, tikai viegli pieskaroties šai tēmai gadījumos, kad skaidrojumi liekas acīmredzami. Citos gadījumos viņi parasti aprobežojas ar frāzēm: “alegorisks attēls” vai “alegoriska kompozīcija”. Tas nozīmē, ka tēlu jēgas skaidrošana ļoti bieži paliek atklāts jautājums. Līdz ar to antīkie tēli un sižeti dabiski nonāk manā kompetencē. Mans uzdevums ir tos identificēt un pēc iespējas labāk izskaidrot to jēgu  – cik tas ir iespējams katrā konkrētā gadījumā.

Lai padarītu tekstu viegli uztveramu visiem ieinteresētiem lasītājiem, es, sekojot savam ieradumam, izvēlējos rakstīt pēc iespējas brīvākā valodā, izvairoties no smagnējuma un pseidoobjektīva pseidozinātniskuma. Kā vienmēr, es pieturos pie principa godīgi atspoguļot faktus, tos nesagrozot un nenoklusējot, bet tajā pat laikā es atļaujos paust savus vērtējumus un attieksmes. Tā kā pētnieks ir dzīvs cilvēks, viņš definitīvi nevar būt objektīvs, taču viņa pienākums ir būt zinātniski godīgam. Katrs pētnieks ir vērtīgs tieši ar savu skatījumu uz faktiem, par kuriem viņš raksta, tādēļ viņam ir jābūt spējīgam atklāti paust savus vērtējumus un savas attieksmes. Šajā gadījumā man šķiet svarīgi arī tas, lai katrs, kam ir tuva Latvija un Rīga, varētu iepazīties ar mūsu galvaspilsētu no nepierasta skatupunkta. Tādēļ es nolēmu savā darbā neizmantot arhitektūras terminu vārdnīcas un pēc iespējas atteikties no profesionālo arhitektūras terminu lietošanas, jo tad, kad tekstā parādās dzegas, zelmiņi, atiki, antablementi un pārējie rizalīti, teksts kļūst smagnējs, grūti uztverams un dzen lasītāju panikā. Ņemot to vērā, nolēmu aprobežoties ar minimāliem un absolūti neizbēgamiem terminiem, tādiem kā portiks, portāls, frontons vai erkeris, pārejos gadījumos iztiekot ar aprakstošām vārdu konstrukcijām.      

Tematiski visi apskatāmie objekti tiek iedalīti trīs grupās: antīkās formas arhitektūrā, antīkie tēli un sižeti, dekori un latīņu uzraksti. Atbilstoši šim sadalījumam ir izveidota darba struktūra. Ievadot katru tēmu, tiek stāstīts par attiecīgiem antīkiem prototipiem un to turpmāko dzīvi Eiropas kultūras vēsturē. Beigās pielikumā tiek piedāvāta īsa eseja par slaveno Rīgas tēlnieku Augustu Folcu, kurš ļoti daudz ir izdarījis mūsu pilsētas izdaiļošanā un radījis visskaistākās skulptūras par antīkiem motīviem.  


[1] XIX gs. beigās un XX gs. sākumā arhitektūras tēlniecībā dažreiz tika radīti tik sarežģīti sintētiski tēli, ka tos ne vienmēr ir iespējams viennozīmīgi interpretēt. Tādos gadījumos es sekoju vēstures tēva Hērodota piemēram: izskatu vairākas iespējas un izvēlos sev pieņemamāko versiju ar norādi par drošu pierādījumu neesamību.

[2] Piemēram, dažas šādas rokasgrāmatas, kuras deva lielu ieguldījumu šī pētījuma tapšanā: Meyer F.S. Handbook of Ornament. New York, 1849; Ripa C. Iconologia or Moral Emblems. London, 1709; Garlach M.P. Allegorien und Embleme. Originalentwürfe von den hervorragendsten modernen Künstlern, sowie Nachbildungen alter Zunftzeichen und moderne Entwürfe von Zunftwappen im Charakter der Renaissance. Bd.1-2. Wien, 1882. Sīkāk par attiecīgu literatūru un meistaru iedvesmas avotiem jūgendstila laikā skat.: Grosa S. Dekors Rīgas jūgendstila perioda arhitektūrā. Rīga, 2019. Lpp. 152-155.

[3] Visi izmantotie teksti norādīti atsaucēs un literatūras sarakstā.

[4] Grosa S. Dekors Rīgas jūgendstila perioda arhitektūrā. Rīga, 2019.

[5] Ja divi dara vienu un to pašu, viņi nedara vienu un to pašu – tulkojums no latīņu valodas.