Posts Tagged izglītība Latvijā

Iespējams civilizācijas gals

Posted by on Sunday, 3 January, 2021

Tumans: Iespējams, mūs gaida civilizācijas gals

„Vara vēlas visu kontrolēt, un, pateicoties digitālajām tehnoloģijām, rodas arvien jaunas iespējas to īstenot. Tagad – ciešā sasaistē ar tā dēvēto kovida pandēmiju ‒ tiek ieviesta arvien lielāka kontrole. Vairs nešķiet neticami, ka reiz visi nonāksim elektroniskajā koncentrācijas nometnē,” uzskata vēstures zinātņu doktors, profesors Harijs Tumans. Šodien saruna ar profesoru.

15.09.2020. Elita Veidemane

Publicēts nra.lv: https://neatkariga.nra.lv/intervijas/324648-tumans-iespejams-mus-gaida-civilizacijas-gals?fbclid=IwAR03rbkDsOlGQJmQXqwPfkyjyLhTVTed_CS3FNZVcXgh9Nvq6R9EDP3P26U

Tīmeklī nesen bija lasāma prātula par to, ka Darvina teorijai par cilvēka izcelšanos no pērtiķa esot turpinājums: cilvēks nu pamazām pārtopot par pērtiķi. Katrā jokā, protams, ir daļa joka…

Jā, novērojot šodienas procesus, var teikt, ka cilvēks dzīvnieciskojas. Brīžiem šķiet, ka vieglāk būtu noticēt, ka pērtiķis ir degradējies cilvēks, nevis otrādi (smaida). Redzot tās dzīvnieciskās izpausmes, līdz kādām ir nogrimis cilvēks, īpaši runājot par tā dēvēto BLM kustību, jāsāk domāt, kas gan cilvēku atšķir no dzīvnieka.

Manuprāt, dzīvniekus nevajag apvainot ar aizdomām par līdzināšanos cilvēkiem.

Patiesībā – jā. Ja cilvēka dzīves mērķis ir tikai apmierināt savas bioloģiskās vajadzības, proti, ēst, dzert un labi gulēt, tad – laimīgākais cilvēks pasaulē ir mans kaķis: viņam nav jāiet uz darbu, viņš labi ēd, guļ, cik ilgi vēlas, un visi viņu mīl. Bet cilvēku no dzīvnieka atšķir prāts, dvēsele un kultūra, un tas viss ir jākopj. Šādā aspektā nekopts cilvēks top par dzīvnieku. Tāds cilvēks dzīvo, pamatojoties uz instinktiem un primitīvām dziņām, tādējādi ne ar ko neatšķiroties no dzīvnieka. Prāts viņam kalpo tikai, lai izdomātu, kā gūt sev labumus, nereti tīšuprāt nodarot pāri citiem. Dzīvnieki nedara pāri cits citam tīšuprāt.

Tāpēc mums jāsāk domāt par to, kas ir kultūra.

Vārds „kultūra” cēlies no latīņu „colere” – kopt, uzturēt. Sākotnēji tas attiecās uz zemkopību, un tā ir ļoti laba paralēle: zeme nedod ražu bez kopšanas, kultūraugi izaug tikai ar kopšanas palīdzību, pašas aug tikai nezāles. Tāpat arī cilvēks un viņa dvēsele – tie ir jākopj. Mēs redzam, ka ikvienas kultūras pamatā ir reliģija, ko cilvēks tradicionāli, vēsturiski kopa primāri un visvairāk. Vārdi „kults” un „kultūra” ir no viena celma. Jau renesanses laikā, kad sāka veidoties mūsu kultūras jēdziens, kultūra tika saprasta kā pretstats mežonībai, t.i., nekoptības stāvoklim.

Kultūra ir vissvarīgākā jebkurai sabiedrībai. Bet sabiedrība bez kultūras – tas nav pat dzīvnieku bars, tā ir kaut kāds amēbu sakopojums.

Tieši tā. Cilvēks kļūst par cilvēku – šī vārda īstajā nozīmē – tikai kopšanas rezultātā. Bet vēsture rāda, ka cilvēka dabā ir ārkārtīgi plāns kultūras slānis, un tas var izzust jebkurā mirklī – to redzam pasaules vēsturē: karos, revolūcijās, citos milzu satricinājumos… Tā pati BLM ārdīšanās Amerikā: šis ārprāts ļoti labi parāda kultūrslāņa trauslumu.

Vai tas jums bija pārsteigums, kad maijā sākās tas #BlackLivesMatter ārprāts? Vai arī šādu saprāta un kultūras plīsumu mēs varējām sagaidīt?

Sen jau bija sajūta, ka uz esošās ideoloģijas augsnes kas tāds varētu izaugt. Par to jau sen rakstīja Osvalds Špenglers*, kuru liberālās aprindas uzskata par politnekorektu domātāju – acīmredzot tādēļ, ka viņš pārāk kritiski noraksturoja mūsu civilizāciju un tās politisko sistēmu. Starpkaru periodā viņš rakstīja, ka sociālajai revolūcijai sekos krāsainā revolūcija, proti, krāsainās tautas sacelsies pret balto rasi. Un tagad tas notiek. Drīzāk varētu brīnīties, ka tas notiek tikai tagad. Zīmīgi, ka šī situācija tiek politiski veicināta: ASV Demokrātu partija atbalsta BLM ārdīšanos. Tagad redzam, ka Amerikā melnie uzbrūk baltajie un baltajiem jābaidās par savu dzīvību, ‒ tas nozīmē, ka šī „krāsainā revolūcija” ir sākusies. Izskatās, ka tas reizē ir gan kultūru konflikts, gan mežonības un civilizācijas sadursme.

Bet kāpēc tas viss netiek apturēts?

Acīmredzot kādam tas ir izdevīgi. Bet to nevar reducēt tikai uz ASV priekšvēlēšanu cīņām. Mēs redzam, ka pasaulē notiek haotizācija, redzam, ka Eiropā tika pieļauta migrantu krīze. Kāpēc? Grūti noticēt, ka augstākās varas ešelonos neviens nesaprot, ar ko tas draud. Arvien biežāk dzirdam, ka Eiropā tiek demolētas un dedzinātas baznīcas – nav šaubu, tas ir karš pret mūsu civilizāciju.

Tātad – kurš ir galvenais šajā karā? Kurš ir karavadonis un virspavēlnieks?

Nezinu. Šodienas pasaulē nauda ir dievs un valdnieks… Ir redzams, ka paralēli notiek divi procesi: no vienas puses, pasaules haotizācija, bet no otras – totalitāras tendences pieaugums. Varai ir tieksme visu kontrolēt, un, pateicoties digitālajām tehnoloģijām, rodas arvien jaunas iespējas to īstenot. Tagad ciešā sasaistē ar tā dēvēto kovida pandēmiju tiek ieviesta arvien lielāka kontrole. Šis kovids ir radies īstajā laikā un ļoti veicina šo procesu. Vairs neliekas neticami, ka reiz visi nonāksim elektroniskajā koncentrācijas nometnē. Tagad iezīmējas divi nākotnes modeļi: vienai pasaules daļai tā ir arhaizācija, proti, primitivizācija, bads un karš, bet citai – dzīve iestāžu un elektronisko iekārtu kontrolē, kam priekšzīmi rāda Ķīna ar tās sociālo reitingu sistēmu. Un te nāk prātā XX gs. antiutopijas – ne tik daudz Orvels, cik Hakslijs, Bredberijs un Zamjatins, kuri paredzēja nākotni ar totālu kontroli pār cilvēku. Zīmīga detaļa: Bredberijs apraksta pasauli, kurā aizliegts lasīt grāmatas, un Hakslijs apraksta sabiedrību, kurā bērniem zemapziņā tiek iedzīts riebums pret skaistumu un pret grāmatām. Šodien redzam, ka šīs vīzijas sāk piepildīties: bez piespiešanas un vardarbības skaistums un grāmatas tiek izstumtas no dzīves telpas.

Grāmatas arvien retāk tiek lasītas, modernais stils neparedz tām vietu mājokļos, savukārt skaistumu apkaro mūsdienu „māksla” un mode – katra no savas puses uzspiežot neglītumu kā normu. Pirms simt gadiem Špenglers rakstīja, ka pienāks laiks, kad nebūs vairs Mocarta un Rembranta – nevis tādēļ, ka nebūs vairs nošu pierakstu un gleznu, bet tādēļ, ka nebūs ausu un acu, kas spēs viņus uztvert. Pravietiski vārdi.

Starp citu, neglīta un bezjēdzīga māksla ir kultūras slimības simptoms. Jo māksla ir kā lakmusa papīrs, kas uzrāda kultūras vecuma stadiju. Ir zināma vēsturiska likumsakarība: kad kultūra noveco un noriet, māksla vairs neatbilst tās klasiskajiem kanoniem, tā kļūst kroplīga un primitīva…

To redzam arī tepat Latvijas ikdienā. Un tomēr kaut kādi īstas kultūras aizmetņi vēl ir pamanāmi…

Protams, tikai kultūru arvien vairāk izspiež masu kultūras surogāts, un globalizācijas ceļa rullis visu samaļ vienā globālā putrā. Kā teikts, kultūra prasa piepūli jeb kopšanu, tā audzina, tā soli pa solim tiek apgūta ģimenē un caur izglītību, un katrai tautai tā ir sava. Turpretī masu kultūra neprasa pūliņus, tā tikai izklaidē, balstās uz instinktiem un dziņām, primitivizējot tā padara dažādu tautību cilvēkus vienādus, faktiski tā cilvēkus dzīvniecisko. Un tieši primitīvs cilvēks šodien ir pieprasīts. Ir teiciens, ka galvenais kapitālisma resurss ir muļķis – jo viņam var viegli „iesmērēt” visu. Jāpiebilst, ka arī vadīt viņu ir viegli.

Vēlēšanas to parāda itin skaidri.

Dabiski. Un vispār galvenais tagad ir bezdomu paklausīga sekošana trendam.

Cik labi, ka tāds kovids tika izdomāts: tas perfekti palīdz cilvēkus turēt īsā saitītē. Kāda tur vairs kultūra…

Tagad sociālā dresūra ir pirmajā vietā, un kovids tam ir tik piemērots! Arī labs trieciens izglītībai, ko tagad aktīvi pārceļ onlainā. Ir bažas, ka pēc tam, kad kovids pāries, izglītības onlainizācija turpināsies. Bet izglītība ir kultūras pamats, un tās degradācija ir simptomātiska. Līdz šim gandrīz visas mūsu izglītības reformas bija degradējošas, bet mūsu jaunā reforma būs graujoša, un tās paredzamo rezultātu vislabāk var raksturot ar vienu vārdu – debilizācija.

Ko jūs! Tā taču ir kompetenču izglītība!

Jā gan, ar nesaprotamām mistiskām „kompetencēm” tagad tiks aizvietotas zināšanas un izpratne. Apkarojot visu vispārīgo un teorētisko, šī reforma sagraus spējas vispārināt un analizēt, tātad sagraus spējas ieraudzīt kopsakarības un līdz ar to – patstāvīgi domāt un saprast lietas. Eiropas klasiskās izglītības mērķis bija vispusīgi attīstīts cilvēks, personība, tagad tas būs šaura pasaules uzskata un šauru iemaņu speciālists – skrūvīte sociālajā mehānismā. Zināšanas par vēsturi un kultūru skrūvītei ir liekas, tās nedod „kompetenci”. Toties cilvēks – skrūvīte ir tieši tas muļķis, kas vajadzīgs – labs patērētājs, viegli manipulējams indivīds.

Tas taču ir pasaules gals.

Civilizācijas gals. Kā teica Ortega i Gasets, mūsu civilizāciju radīja cilvēks ar noteiktām spējām un īpašībām, to trūkums var izrādīties fatāls. Domāju, ka mūs gaida nopietni satricinājumi.

Izskatās, ka tas ir mērķis – likvidēt kristīgo kultūru, izstumjot to no aprites. Bet vieta tukša nepaliks: nāks iekšā agresīvs islāmisms. Daudz kur tas jau ienācis.

Kristīgās Eiropas vairs nav. Dzīvojam postkristīgajā Eiropā, naudas civilizācijā. Šeit viss tiek pakļauts naudai, un tā ir augstāka vērtība par Dievu. Mūsdienu sabiedrībā pieņemtie uzvedības un vērtību normatīvi lielākoties ir pretēji kristīgajiem. Mēs dzīvojam postkristīgā civilizācijā, kurā vēl ir saglabājušies daži kristīgie rudimenti. Taču Eiropas kultūras pamatvērtības – cieņa pret cilvēku, humānisms, brīvība utt. – izauga kristīgās kultūras ietvaros, mūsu civilizācijas māte ir kristietība. Politikas vajadzībām šīs vērtības tika deformētas un papildinātas ar citām, mākslīgi radītām. Taču vērtības bez metafiziska pamata ātri devalvējas. Tagad redzam šo mākslīgo vērtību krīzi.

Piemēram, par kādām vērtībām runājat?

Par ideoloģiskām, par tām, kuras atspoguļo politkorektuma dogmatika. Bez reliģiskā pamata mūsdienu Rietumos vairs nav ideju, kas iedvesmotu un rādītu jaunus apvāršņus. Nauda un bauda ir galvenās vērtības, un diez vai atrādīsies daudz cilvēku, kuri būtu gatavi mirt demokrātisko procedūru vārdā. Vērtības, kas nav balstītas metafizikā, ilgi nestrādā, un komunisma vēsture tam ir labs piemērs. Starp citu, komunisti savu valsts iekārtu arī sauca par demokrātiju, turklāt īsto… Šodien ir likumsakarīgi, ka kareivīgais islāms ir nopietns drauds Rietumu civilizācijai. Vācijā virs kāda autobāņa reiz bija uzvilkts plakāts „Jūsu bērni pielūgs Allāhu vai mirs”. Un tiešām, metafiziskais vakuums ilgi nemēdz eksistēt – tā vietu ieņem cita reliģija, jo ideoloģija tikai īslaicīgi var aizpildīt šo nišu. Katras kultūras pamatā ir reliģija – tās māte un spēks. Vēsture rāda, ka kultūras, kas zaudē savu garīgo pamatu, iet bojā. Ja Eiropa nerestartēs sevi, tad var notikt tas, kas bija rakstīts minētajā plakātā.

Tam, ka naudas vērtība aizstāj garīgās vērtības, bija tipisks piemērs: 15. augustā ar apšaubāmiem kovida draudiem faktiski tika izjaukti un iznīcināti Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki Aglonā, kamēr tajā pašā dienā tika atklāts kaut kāds Jūrmalas šosejas autlets, kur pulcējās cilvēku tūkstoši. Tātad tur nekāds kovids neplosījās?

Tas uzrāda valdošās vērtības. Tipiski naudas civilizācijai.

Bet ko mēs varam darīt? Ko varam mainīt šajā totalitārisma pārņemtajā vidē? Pie mums gan vēl negrauj baznīcas…

Pret laika gaitu mēs neko nevaram izdarīt… Vienīgi – paši ar sevi varam strādāt. Varam mēģināt saglabāt veselo saprātu. Taču, protams, arī valstiskā līmenī kaut kas būtu jādara.

Jā, kā mums nezaudēt valsti, kas pagaidām vēl balstās uz kristīgām vērtībām?

Vieglāk būtu pateikti – kā mēs to varam zaudēt… Un zaudēt mēs to varam, turpinot visu kā līdz šim. No vēstures ir zināma tikai viena recepte, kas ir bijusi iedarbīga šādos gadījumos. Šodien tā daudziem nepatīk, bet… Tā ir varas centralizācija vienās rokās. Krīzes laikā, kad dominē destruktīvi procesi, apturēt lejupslīdi un krahu var tikai vienā veidā – ar varas centralizāciju.

Jaunāko laiku vēsturē tas varēja izpausties dažādi – gan prezidenta varas stiprināšanā, kā, piemēram, Rūzvelta gadījumā, gan diktatūrā. Jāsaka, ko no vienvaldības un stipras valsts visvairāk baidās tieši ietekmīgu grupējumu locekļi, jo valsts viņus ierobežo, toties tauta ar valsti saista cerības uz problēmu risināšanu un valstisku projektu realizāciju. Protams, būtu vēlams, lai viss notiktu leģitīmi un mierīgi. Piemēram, Senajā Romas republikā bija speciāls diktatora amats. Kad valstij draudēja nopietnas briesmas, Senāts iecēla diktatoru ar ārkārtējām pilnvarām uz pusgadu, bet vajadzības gadījumā varēja pagarināt termiņu. Daudzos gadījumos šī leģitīmā diktatūra paglāba Romu no nopietnām briesmām.

Šai receptei ir dabisks skaidrojums: krīzes gadījumos ir nepieciešamas nopietnas pārmaiņas, taču tām traucē milzīgie Gordija mezgli*, kuros kopā sasietas vadošo kliķu un vareno indivīdu intereses. Atraisīt tos no iekšpuses nav iespējams, tos var tikai pārcirst. Bet pārcirst tos var tikai centralizēta vara, kas stāv ārpus šiem mezgliem un virs tiem. Normālā veidā tam būtu vajadzīga prezidentāla republika, bet par to mēs pat sapņot nevaram – šī ideja pie mums tiek cītīgi apkarota.

Toties mums ir parlaments, kurā visas partijas cīnās par savām interesēm.

Visu nosaka grupu un indivīdu šauras intereses, valsts labums ļoti bieži eksistē tikai retorikā. Un, ja mainīt mēs to nevaram, atliek tikai aicināt katram apzināties savu atbildību valsts un tautas priekšā.

Piedodiet, bet tādi aicinājumi izklausās mazliet smieklīgi.

Nu jā, bet ko darīt? Situāciju tādā veidā mainīt nevar, var tikai cerēt uz kādiem individuāliem pavērsieniem…

Vai jūs redzat personības, kuras spētu vadīt valsti krīzes laikā, izveidojot tādu pozitīvo vienvaldību valsts interesēs?

Šobrīd neredzu. Tomēr – ja šāda iespēja būtu, tādi cilvēki rastos.

Mums nebūtu slikti paturēt prātā dažas Aristoteļa idejas par varu. Viņš uzskatīja, ka trīs labas valsts pārvaldes formas ar laiku pārtop sliktās: monarhija izvirst par tirāniju, aristokrātija – par oligarhiju un tautas vara – par pūļa varu. Vērtējumu nosaka viens kritērijs, kas atšķir labo pārvaldes formu no sliktās, un proti: kā labā tiek realizēta vara? Pašu valdošo vai valsts un tautas labā? Tātad nav svarīgi, cik cilvēku ir pie varas. Svarīga ir tautas labklājība. Tas ir īstais kritērijs, nevis politiskās procedūras. Pie mums ir otrādi: politiskās procedūras ir svarīgākas par visu.

Vispār mums derētu biežāk atcerēties, ka Aristotelis definēja valsti kā pilsoņu kopību, bet romiešu vārds res publica tulkojams kā „kopēja lieta”. Tātad tā ir lieta, kas attiecas uz mums visiem, un mums visiem par to ir jārūpējas. Mēs esam stipri, protam strādāt un pārvarēt grūtības, mūsos vēl ir veselais saprāts, kas iedveš cerības. Taču ir jāsaprot, ka kaut kas ir arī jādara kopējās lietas labā.

  • Ortega i Gassets (1888‒1955) – spāņu filozofs un publicists, slavens ar sacerējumu „Masu sacelšanās”, kurā pirmo reizi sāka runāt par masu sabiedrību un tās problēmām.
  • Osvalds Arnolds Gotfrīds Špenglers (1880-1936) – vācu vēsturnieks un filozofs. Špenglera pazīstamākais darbs ir „Rietumeiropas noriets” (Der Untergang des Abendlandes), kurā viņš izvirza teoriju par civilizāciju ciklisku rašanos, attīstību un bojāeju. Špenglers uzskatīja, ka Rietumeiropas civilizācija atrodas norieta periodā.
  • Frāze „Pārcirst Gordija mezglu” nozīmē noteiktu situāciju, kad izpildāmais uzdevums vai problēma ir tik sarežģīta, ka personai, kas šo problēmu risina, ir jāizmanto oriģināla nestandarta pieeja. Sākotnēji tas ir stāsts par Aleksandru Lielo. Orākuls paziņoja, ka persona, kas atraisīs Gordija mezglus, radīs vislielāko impēriju uz planētas. Aleksandrs Lielais, nevarēdams atraisīt zemnieka Gordija mezglu, to vienkārši pārcirta, atrisinot šo problēmu.

Dzīva zivs peld pret straumi

Posted by on Saturday, 4 February, 2017

Juris Lorencs.

Dzīva zivs peld pret straumi. Saruna ar vēsturnieku Hariju Tumanu.

Latvijas Avīze, 2017. gada 4. februāris.

Publicēts: http://www.la.lv/dziva-zivs-peld-pret-straumi/

tumans_juris_lorencs_10-664x498

 

Harijs Tumans (dz. 1967. g.) ir vēstures doktors, LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors. Studējis Latvijas un Sanktpēterburgas universitātē, kur specializējies antīkās pasaules vēsturē. Sarakstījis fundamentālo pētījumu “Varoņi un varonība senajā Grieķijā”, kas ir pirmais latviešu valodā tapušais oriģinālais pētījums par senās Grieķijas vēsturi un kultūru. Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība viņam piešķīrusi balvu “Gada vēsturnieks Latvijā 2015”.

Pēdējā laikā medijos un publiskajā telpā izskan aicinājumi atgriezties pie tradicionālajām vērtībām. Bet ko mēs ar tām saprotam?

  1. Tumans: Patiesībā tas ir visai izplūdis jēdziens. Dažs ar to saprot latvisko dzīvesziņu, cits – kristīgo baznīcu. Tomēr ir vērtības, kas bijušas klasiskas visos laikos. Piemēram, “Dievs, Daba, Darbs”, kā to izteica Anna Brigadere. Latvietim var likties īpaši svarīgi, ka tām ir vienoti kopsaucēji gan etnogrāfiskajā, gan kristīgajā pasaules skatījumā. Tomēr pamatā viss centrējas ap ētiku un ģimeniskām vērtībām – bērni, mazbērni, vecāki, paaudžu saites, savstarpēja gādība un atbildība vienam par otru. Tradicionālo vērtību sistēmā augušam cilvēkam veidojas stabils ētisks pamats, kas māca ar cieņu attiekties pret augstākiem spēkiem, pret dabu un pret līdzcilvēku. Diemžēl modernajā sabiedrībā šīs vērtības un ar tām saistītie cilvēku uzvedības modeļi jau ir daļēji izskaloti.

Jāsaprot, ka tradicionālās vērtības visupirms ir kultūras vērtības, turklāt kultūras ar lielo burtu. Pamatā tās kopējas visām tautām, visām reliģijām un visiem laikiem. Jau senie romieši pārsteigti konstatēja, ka pamatvērtības un ētiskās normas saskan gan “civilizētajiem” Romas pilsoņiem, gan tiem, kurus viņi dēvēja par “barbariem”. Uz šo normu pamata romieši izveidoja savas universālās tiesībās, kuras mēs principā izmantojam joprojām.

Manuprāt, šodienas pasaulē ne tik svarīgs ir cilvēku dalījums tautās, rasēs, reliģijās un civilizācijās, cik dalījums kultūras un bezkultūras cilvēkos. Ir iezīmējusies robežšķirtne, kas sadala cilvēci kultūras un pēckultūras laikmetos.

Pēckultūras laikmets – kā jūs to raksturotu?

Tā galvenā pazīme – tradicionālo vērtību izskalošanās, kā dēļ cilvēks zaudē pamatu zem kājām. Tas ir cilvēks bez reliģijas un kultūras, tāds, kurš nav iesakņots ne nacionālajā, ne pasaules kultūrā. Sekls, paviršs, iekšēji tukšs, orientēts vienīgi uz materiālo pasauli, labklājību, dzīves baudīšanu uz nepārtrauktu izklaidi un “tusiņu”. Filozofs Herberts Markūze nosauca šādu tipu par viendimensionālo cilvēku – tādu, kuram zudusi garīgā un ētiskā dimensija.

Starp citu, savā starpā daudz labāk saprotas divi kultūras cilvēki nekā kultūras cilvēks ar bezkultūras cilvēku. Ticīgs kristietis un musulmanis drīzāk atradīs kopēju valodu, nekā kristietis vai musulmanis ar ateistu.

Kādi mehānismi izskalojuši tradicionālās vērtības?

Visi kopā – politiskie, ekonomiskie, garīgie. Es piekrītu koncepcijai, ka kultūras, tāpat kā viss dzīvais šajā pasaulē, ir pakļautas zināmām likumsakarībām: tās aug, nobriest, noveco un iet bojā. Tas ir ciklisks attīstības ritms. Tas atbilst arī dzīves uztverei, ko mēs redzam tradicionālajā pasaulē – cilvēki tajā uztvēra laiku cikliski. Valodnieki zina, ka vairāku seno valodu gramatikā nav laiku formas, nav pagātnes un nākotnes, ir tikai pabeigta un nepabeigta darbība. Tradicionālajam cilvēkam gads simbolizē pasaules ciklu, gada laikā secīgi mainās gadskārtas, lauku darbi, svētki un rituāli.

Kā Edvarta Virzas “Straumēnos”?

Jā, zemnieka pasaules izjūta atbilst dzīvās dabas ritējumam. Cikliskais laiks neprasa īpašu jēgu, tas ir dabisks, pašsaprotams, jo pastāv kopā ar gadalaikiem, ar aršanu, sēju, pirmo ganu dienu, ražas novākšanu, pļauju. Pavisam citāds ir lineārais laiks, kas parādās līdz ar lielajām reliģijām – jūdaismu, kristietību, islāmu. Dievs rada pasauli, kurai jāiet bojā, tai ir sākums un beigas laikā un telpā. Tie ir pavisam citi atskaites punkti. Lineārais laiks prasa jēgu, piepildījumu. Vecajā, kristīgajā Eiropā laikam bija reliģisks piepildījums. Cilvēks uz pasauli raudzījās pasaules radīšanas, Kristus piedzimšanas, Lieldienu un Pastarās tiesas kontekstā, savu dzīvi viņš uztvēra kā ceļu uz Mūžību.

Šodien tas viss ir nograuts. Lielā franču revolūcija savā aizrautībā pat mēģināja ieviest jaunu kalendāru! Taču, nograujot reliģisko saturu, laikam tika atņemta jēga. Bet lineārais laiks nevar pastāvēt bez jēgas, kas ir viņa pamatbūtība. To mēģināja aizpildīt ar progresa ideju, kas būtībā ir primitīvs lielveikalu sauklis – “labāk, ērtāk, lētāk”. Progresa matrica šodien tik dziļi iespiedusies cilvēka apziņā, ka mēs citādi nemaz neprotam raudzīties uz dzīvi. Uz tās pamata jau 18. gadsimtā radās ideja būvēt jaunu pasauli, kuras centrā ir nevis Dievs, bet cilvēks. Būtībā būvēja ideālo Dieva valstību zemes virsū, tikai jau bez Dieva. Šo ceļu turpināja boļševiki un nacisti, ceļot komunismu un Trešo reihu – tie arī būvēja savu paradīzi zemes virsū bez Dieva. Un mēs šodien darām principā to pašu, tikai mums ir cits šīs iedomātās paradīzes modelis…

  1. gadsimta beigās progresa modeli sāka apšaubīt daži Eiropas domātāji. Pats spilgtākais bija vācietis Osvalds Špenglers, kurš īsi pirms Pirmā pasaules kara uzrakstīja fundamentālo darbu “Vakarzemes noriets”. Viņš izvirzīja teoriju, ka kultūras attīstās cikliski – tās dzimst, realizē sevi, noveco un iet bojā.

Ko tas nozīmē Vakarzemes jeb Eiropas civilizācijai?

Ar medicīnu un veselīgu dzīvesveidu var pagarināt cilvēka dzīvi, bet nevar apturēt pašu novecošanās procesu un nāvi. Tāpat ir ar kultūrām. Špenglers uzskatīja, ka tās iet bojā brīdī, kad izsmeļ sevi un tajās izsīkst radošais gars. Kultūras vecuma stadiju viņš sauca par civilizāciju, jo tajā vairs nav radošā gara, tajā valda tehnika un ekonomika. Es uzskatu, ka katru kultūru veido ideja jeb ideāls, kas ir tās pamatā. Kultūra dzīvo un attīstās tik ilgi, kamēr tā apkalpo savu ideālu, un tā iet bojā, kad pārstāj to darīt.

Tieši to mēs vērojam šodienas Rietumu pasaulē. Mēs dzīvojam tās norieta laikā jeb vēlas civilizācijas stadijā. Nav vairs ideālu un vērtību, kas spēj cilvēkus mobilizēt, nav uz ko tiekties. Kultūrā valda destruktīvi procesi, bet sabiedrību pārņem pragmatisma, egocentrisma un patēriņa gars. Masas pielūdz divus elkus – naudu un baudu. Visas dzīves sfēras tiek pakļautas ekonomiskajām interesēm, un tas nokauj kultūru un visu dzīvo cilvēkā. Tā ir savdabīga ekonomikas diktatūra. Mūsu vēlajai civilizācijai atslēgas vārds ir “patēriņš”, un viss, kas nevar pārdoties, tiek apkarots, tas nedrīkst pastāvēt. Tā tiek apkarota pati kultūra, kas ir ideju auglis, nevis tirgus produkts. Tādēļ tā tiek aizstāta ar masu kultūru, kas ir tirgus prece un debilizācijas līdzeklis. Tādējādi kultūrofobija kļūst par ideoloģisko dogmu un pragmatiskas politikas principu. Tādēļ nav brīnums, ka, līdzīgi kā citos dekadences laikos, šodien uzplaukst tumsonība, maģija un okultisms, bet izglītība tiek degradēta.

Krītas cilvēku intelekta līmenis. Īpaši apdraudēti ir jaunieši. Degradāciju veicina divi faktori: masu kultūra un izglītības sistēmas “reformas”. Tuvākajā laikā mūsu izglītībā tiks ieviesta atkal jauna paradigma – tā saucamā kompetence. Zināšanas un spriešanas spējas nav vajadzīgas, tagad ir vajadzīgas “kompetences”, tātad praktiskas iemaņas. Klasiskā izglītība par savu mērķi uzskatīja cilvēka veidošanu. Jau vārda “izglītība” saknē ir vārds “glīts”, tā veidoja cilvēku glītu, tātad skaistu – ārēji un iekšēji. Tagad mērķis ir radīt cilvēku – skrūvīti, cilvēku – funkciju ar “kompetencēm”.

Cilvēks tiek sadrumstalots, viņš grib “dzīvot viegli”, patērēt un baudīt, viņš vairs nespēj mobilizēties, saspringt, cīnīties. Drīzumā būs grūti atrast kādu, kurš gribēs studēt “smagās” disciplīnas – medicīnu, matemātiku, inženierzinātnes. Jo tās prasa lielu darbu, zināšanas un domāšanu, nevis tikai “kompetences”.

Par to cīnīšanos – vienīgie, kuri izrādīja pretošanos norvēģu teroristam Breivīkam, kad viņš 2011. gadā Ūtejas salā aukstasinīgi apšāva 69 cilvēkus, bija divi sešpadsmit un septiņpadsmit gadus veci čečenu pusaudži.

Tas ir dabiski. Šie puiši nāk no tradicionālas sabiedrības, viņiem vēl ir izpratne par vīrišķību un godu – atšķirībā no “civilizētajiem” eiropiešiem.

Bet vai to var attiecināt arī uz latviešiem? Mēs taču esam salīdzinoši jauna tauta!

Latvijā vēl netrūkst cilvēku ar veselīgu domāšanu. Tomēr mēs esam Rietumu civilizācijas sastāvdaļa un līdz ar to esam pakļauti tās novecošanas ritmiem. Tā ir sanācis, ka mēs neesam radījuši savu oriģinālo kultūru. Kad 13. gadsimtā šajā zemē ieradās vācieši, mūsu senči dzīvoja apmēram tāpat kā cilvēki senajā Itālijā 2000 gadus pirms Kristus – ciltis, koka pilskalni un visu karš pret visiem… Latvijas teritorija toreiz atradās starp divām civilizācijām, diviem dzirnakmeņiem – Rietumeiropu un Krievzemi. Tā kā mūsu senči nepaguva izveidot savu valsti, tiem bija lemts pieslieties vienai vai otrai kultūrai. Mūsu zeme tika iekļauta Rietumeiropas kultūras telpā, kurā latvieši atrada savu nišu – bagātu, interesantu, spēcīgu, bet tikai nišu. Par to nevajadzētu bēdāties, līdzīga vēsture ir daudzām Eiropas tautām – somiem, igauņiem, īriem, norvēģiem.

  1. gadā, kad dibinājās Latvijas valsts, atklājās, ka mums ir izcili valstsvīri, rakstnieki, mākslinieki, juristi, zinātnieki, karavadoņi. Tie bija vēl vecās kultūras tradīcijā veidojušies cilvēki. No šodienas perspektīvas raugoties – neaizsniedzamas virsotnes. Bet šobrīd mēs lēni novecojam kopā ar Rietumu civilizāciju. Vienīgā atšķirība ir tā, ka, būdami bioloģiski jaunāka tauta, uz “vecās Eiropas” fona izskatāmies mazliet vitālāki.

Jā, patiešām, kāpēc jaunākās neatkarības gados nav radušies jauni blaumaņi, raiņi, ziedoņi, raimondi pauli?

Grūti tādus sagaidīt postkultūras laikmetā. Pirmkārt, vairs nav klasiskās izglītības. Otrkārt, valda kultūrofobisks utilitārs, komerciāls gars, kurā nav vietas gudriem, vispusīgi attīstītiem cilvēkiem. Godā celti miljonāri, politikāņi, šovbiznesa zvaigznes. Un te atkal ir acīm redzamas paralēles ar Senās Romas norietu. Reiz, 4. gadsimta vidū, kad Romas pilsētai radās grūtības ar pārtiku, no tās tika padzīti kultūras darbinieki, bet dažādi triku meistari un aktrises palika pilsētā. Līdzīgi arī mums – kad 2008. gadā sākās krīze, par vienu no pirmajiem “taupības avotiem” tika izvēlēta Latvijas Universitāte, kurai drastiski nogrieza budžetu. Starp citu, vēl līdz šim nav atjaunots pilna apjoma finansējums! Senajā Romā tās beigu posmā sacīkšu ratu braucējs vienā dienā pelnīja tik, cik skolotājs veselā gadā. To pašu vērojam šodien, kad pop­zvaigne par vienu koncertu saņem pat vairāk nekā skolotājs gada laikā.

Man gan šķiet, ka šodien degradējušās pat baudas. Sportu aizstāj nīkšana pie televizora ar alus pudeli rokā, randiņus – iepazīšanās portāli internetā, kāršu spēli draugu starpā – virtuāls pokers. Pat žurnālos blakus garšīgu un sātīgu ēdienu receptēm atrodam padomus, kā prasmīgāk spīdzināt sevi, kā badoties un tievēt.

Jā, tie ir tehniskā progresa augļi. Senajā Romā skatītājs amfiteātrī redzēja līstam īstas asinis – “tiešais ēters” viņam bija reāls. Šodien televīzija nepārtraukti piedāvā asinsizliešanu, un, lai gan tās ir virtuālas, būtība ir tāda pati.

Savā pētījumā par seno Grieķiju jūs velkat paralēles, ka kultūras izzušana iet roku rokā ar varoņu izzušanu.

Tas ir viens no krīzes simptomiem. Kas tad ir varonis? Cilvēks, kurš gatavs atdot pašu dārgāko – savu dzīvību kādas augstākas idejas vārdā – reliģijas, tautas, dzimtenes, mīlestības, goda vārdā. Bet varonība var rasties vienīgi tur, kur pastāv vērtības, kas svarīgākas par paša dzīvību. Kultūra ir tā, kas rada vērtības, savukārt varonis kalpo vērtībām. Un ir tikai loģiski, ka pēckultūras laikā, kad reliģija un politika ir degradētas, kad vērtības tiek noliegtas, kad viss ir relatīvs, apsmiets, mediju un interneta komentāru nozākāts, pazūd arī varoņi. Vērtību izskalošanu veicina divi faktori – liberālā pēckultūra, jo tā, apkalpojot politiku, nodarbojas ar vērtību demontāžu, un pati politika jeb konkrēti – pārstāvnieciskā demokrātija, kas veido bezvērtību pasauli.

Kā tas iespējams?

Vispirms jāatbild uz jautājumu – kas ir varas avots? Cilvēce zina tikai divas atbildes – Dievs vai tauta. Politiskās formas veidojas atbilstoši šai atbildei. Ja Dievs – tad rodas teokrātija, monarhija vai aristokrātija. Savukārt, ja vara izriet no tautas, tad tiek veidotas dažādas “demokrātijas”, kuras leģitimē sevi ar tautas gribu. Tās var izpausties gan kā partokrātija, kā to redzam boļševiku un nacistu režīmos, gan kā pluto­krātija jeb naudas vara. Protams, “tautas griba” ir katras šādas sistēmas pamats un attaisnojums, tādēļ visu laiku tiek spekulēts ar “tautas interesēm”.

Saprotams, tautas vārdā politiku īsteno politiskie spēki. Daudzpartiju sistēmā tauta kļūst par elektorātu, kuram tiek noteikta pircēja loma – viņam jāizvēlas partiju piedāvātā politiskā “prece”, lai gan īstenībā prece visu laiku ir viena un tā pati. Tādēļ politiskajā dzīvē valda mainīga “tirgus” konjunktūra, ar kuru spēlē profesionāli “brokeri” – politiķi. Līdz ar to profesionālajā politikā nevar būt nekādu vērtību, tajā var darboties tikai intereses, kuras jāprot izdevīgi pārdot. Par vērtībām cīnās līdz galam, bet intereses tirgo, un politika šodien ir šāds interešu “tirgus”. Šodien visu cenšas pataisīt par preci – jo tā visu var nopirkt un pakļaut. Un vēl viens aspekts: vērtības veido personības ar mugurkaulu, bet varai vajadzīgi viegli manipulējami cilvēki bez mugurkaula, tātad bez vērtībām. Vērtībām nav vietas šajā pasaulē, tātad arī kultūrai…

Vai tad mēs varam uzskatīt par varoņiem islāmistu pašnāviekus?

Nē, jo viņi cīnās nevis atklāti kaujas laukā, bet gan nogalina nevainīgas dzīvības. Pat no islāma reliģijas viedokļa viņi nav nekādi varoņi.

Bet varbūt varonība šodien izpaužas citādi nekā senos laikos? Vai cilvēks, kurš gadiem ilgi kopj slimu, uz gultas guļošu tuvinieku, nav varonis?

Maksimāla varonība var izpausties tikai uz nāves sliekšņa. Tieši tad atklājas cilvēka īstā daba. Jau Homēra eposos aprakstīts, kā cilvēkam dažu sekunžu laikā jāpieņem lēmums – mirt kaujas laukā un saglabāt godu vai padoties, nolikt ieročus un saglabāt dzīvību. Ne visi ir spējīgi uz šādu varonību, kas prasa paša dzīvību, tāpēc kultūra apbrīno šādus cilvēkus.

Bet jāpiekrīt, ka pastāv arī klusa ikdienas varonība. Ir cilvēki, kuri kopj nespējīgus vecākus, atsakoties paši no savas dzīves. Skolotāja pacietīgi gadiem ilgi palīdz atpalikušam, jau “norakstītam” bērnam, tērējot savu laiku un pūles, un burtiski izglābj šo cilvēku – es šādu gadījumu zinu.

Vai modernais cilvēks apzinās faktu, ka viņš reiz mirs?

Par nāvi nav pieņemts runāt, tā ir tabu tēma. Mēs cenšamies izlikties, ka nāves nav, ka tā uz mums neattiecas, ka nāve – “tie ir citi”. Kultūras laikmetā, kad vēl dzīva bija reliģija, cilvēki nāvi uztvēra citādi, no tās tik ļoti nebaidījās, tā bija dabiska dzīves sastāvdaļa. Ja tu zini, ka tev dots laika nogrieznis no punkta A uz punktu B, tad ir jautājums – kā to piepildīt? Visas reliģijas atbild uz šo jautājumu, jo par atskaites punktu pieņem cilvēka nemirstību. Reliģija piešķir dzīvei augstāko jēgu. Bet nāve kultūrā ir dzīves augstākais punkts, kurā tiek savilkta bilance.

Turpretim pēckultūras sabiedrībā nāve ir bieds, kas draud pārtraukt vienīgo eksistences jēgu – nemitīgo dzīves baudīšanu. Ja mēs uzskatām, ka šī ir mūsu vienīgā dzīve, kuras vērtība ir tikai materiālas lietas, nauda un bauda, tad mēs būtībā ne ar ko neatšķiramies, piemēram, no mana kaķa. Patiesībā esam pat sliktākā pozīcijā, jo mums tomēr ir jāstrādā, kamēr mincim viss tiek nolikts priekšā uz paplātes.

Varbūt jūs kā filozofs varat dot padomu – kā mums šajā laikmetā nodzīvot savu individuālo dzīvi?

Neesmu filozofs, es tikai mēģinu domāt. Bet atbilde ir – censties saglabāt sevī cilvēcisko, nest sevī kultūru, domāt par savu bilanci nāves stundā. Bet tas nozīmē peldēt pret straumi. Kāds gudrais esot teicis – kamēr zivs ir dzīva, tā peld pret straumi.

 

Par anonīmām anketām

Posted by on Tuesday, 26 August, 2014

PAR ANONĪMĀM ANKETĀM

Vai Tu piedalies izglītības degradēšanā?
Pirms vairākiem gadiem mūsu augstskolās tika ieviesta prakse pēc studiju kursa noklausīšanās studentiem aizpildīt anketas, kurās viņiem tiek piedāvāts anonīmi novērtēt pasniedzēju un viņa lasīto kursu. Oficiāli tas tiek pamatots ar nepieciešamību rūpēties par studiju kvalitāti, vēlmi uzzināt studentu viedokli etc. Taču, ieskatoties dziļāk lietas būtībā, mēs redzam, ka šī prakse var izrādīties ļoti kaitīga un veicināt mūsu izglītības tālāku degradāciju. Lūk, dažas pārdomas, kas liek izdarīt šādu secinājumu:
1) Ir pilnīgi skaidrs, ka vienmēr atradīsies studenti, kuri izmantos šo situāciju, lai atriebtu pasniedzējam, kurš viņiem ir izdarījis kādu aizrādījumu ( piemēram, par biežiem kavējumiem, demonstratīvu gulēšanu vai pļāpāšanu lekciju laikā utml., kas, jāatzīst, šodien ir diezgan tipiska situācija, lai gan joprojām ir sastopami pasniedzēji, kas necieš klajas necieņas izpausmes pret sevi un auditoriju ), kura lekcijas viņi nav sapratuši, vai kurš viņiem vienkārši „nav paticis”. Šobrīd mēs vēl varam mierināt sevi ar domu, ka šādu cilvēku nebūs daudz, bet nav nekādu šaubu, ka ar laiku, anketēšanai kļūstot par normu, viņu skaits arvien pieaugs. Tomēr svarīgākais šajā kontekstā ir tas, ka pats fakts, ka anketa ir jāaizpilda anonīmi, ir amorāls. Jo ikviena anonīma ziņa par cilvēku, kas iesniegta viņa priekšniecībai, ir definitīvi amorāla. Ne velti tautas valodā tam tiek piešķirti negatīvi apzīmējumi ( kļauza, stučīšana ), kas semantiski saistīti ar tādiem jēdzieniem kā „nodevība” un „neģēlība”.
Kopš seniem laikiem normāli, krietni cilvēki uzskata ziņošanu par nepieņemamu, tādēļ cienījamās organizācijās un krietnās sabiedrībās anonīmi ziņojumi netika izskatīti. Lūk, piemēram, ko rakstīja Romas imperators Trajans savam draugam Plīnijam Jaunākajam, Bitīnijas provinces pārvaldniekam, atbildot uz viņa jautājumu par to, ko darīt ar kristiešu sarakstu, kuru viņam bija piegādājis kāds anonīms „labvēlis”: „ziņojumus par noziegumiem, kas iesniegti bez autora, nav jāņem vērā. Tas būtu slikts piemērs un neatbilst mūsu laika garam ( Nam et pessimi exempli nec nostri saeculi est )” ( X, 97 ). Tātad, tas ir slikts piemērs un neatbilst „laika garam”… Šie vārdi tika rakstīti laikmetā, kas uzskatīja sevi par civilizācijas un humanitātes paraugu. Taču šos vārdus var attiecināt uz ikvienu laiku un vietu, kur pastāv tādas lietas kā gods un cilvēka cieņa. Šajā sakarā nevar neatcerēties mūsu pašu bēdīgo pieredzi: visiem ir labi zināms, kādu lomu anonīmas ziņas spēlēja 1940. gadu represijās.
Un šodien, XXI gs. mēs redzam, ka mūsu bērni tiek audzināti par anonīmiem ziņotājiem… Protams, ka anonīma anketēšana mūsdienās ir ļoti izplatīta parādība pasaules augstskolās (par laimi, ne visur, un arī Latvijā tā nav vēl ieviesta visās augstskolās ), taču vai šis fakts pats par sevi ir pietiekošs arguments par labu tam, lai mēs pieņemtu šo lietu automātiski, bez kritiskas analīzes? Vai ir pareizi akli pārņemt to, ko dara citi, nepadomājot par to, vai tas mums nesīs labu vai ļaunu? Tādēļ neizpratni un uztraukumu izraisa tas, ka pie mums anonīma anketēšana tika ieviesta bez apspriešanas, ar rīkojumu „no augšas”. Rezultātā mūsu jaunieši nemanāmi tiek pieradināti pie tā, ka anonīma ziņošana ir normāla, ikdienišķa parādība. Pavirši raugoties, kādam tas var likties nesvarīgi un pat nenopietni, bet, iedziļinoties lietā, ir viegli ieraudzīt, ka sekas tam var būt visai nopietnas…
Vispār, ir jāsaka, ka ziņošanas kāre ir totalitāras apziņas fenomens, kas atbilst totalitāras sabiedrības modelim, kur cilvēki ir atsvešināti cits no cita, neuzticas cits citam, baidās un ziņo cits par citu. Nevar nepamanīt, ka ikvienā brīdī anonīma anketēšana var kļūt par pasniedzēju ideoloģiskas kontroles instrumentu – precīzi pēc Orvela un Hakslija antiutopijām. Vai mēs gribam dzīvot šādā sabiedrībā? Pavisam nesen mēs esam atbrīvojušies no padomju totalitārisma, vai tagad mums būtu jāveicina kāds cits totalitārisma paveids?
Tātad, ja mēs piekristu, ka anketēšana vispār ir nepieciešama ( kas ir diskutabla tēze), tad būtu jāpieņem, ka vienīgais veids, kā to padarīt morāli nevainojamu, ir izslēgt anonimitāti. Katram ir jābūt atbildīgam par saviem vārdiem. Anonīmu anketu vietā augstskolās varētu ieviest lekciju kursu elektronisko reitingu, kurā studenti liktu savus vērtējumus – tas būtu ētiski pieņemami un, iespējams, arī lietderīgi.
2) Parasti tiek apgalvots, ka anketēšana tika ieviesta, lai augstskolas vadība varētu iegūt objektīvu informāciju par studiju kvalitāti, bet anonimitāte ir nepieciešama, lai students varētu brīvi izteikties, jo atklāti runāt viņš nevar atļauties saprotamu baiļu dēļ. Tam var iebilst sekojošo.
Pirmkārt, ir naivi cerēt, ka anonīmas anketas var nodrošināt objektīvu novērtējumu (sīkāk par to skat. zemāk ).
Otrkārt, ja kādam studentam ir individuālas psiholoģiska rakstura problēmas ar kādu pasniedzēju, tas nevar būt iemesls dot viņam iespēju atriebt pasniedzējam anonīmā veidā. Šādas problēmas katram būtu jāiemācās risināt individuāli, strādājot pašam ar sevi. Jebkurā gadījumā students var minimizēt komunikāciju ar nepatīkamu pasniedzēju, veltot vairāk laika patstāvīgam darbam attiecīgajā priekšmetā… Gadījumā, ja problēma skar lielāku studentu skaitu, šodien pastāv attiecīgi administratīvie mehānismi šādu situāciju risināšanai. Pat padomju totalitārisma apstākļos studentu kolektīvi risināja šāda tipa problēmas sarunās ar dekanātu, bet mūsdienās, pastāvot studentu pašpārvaldei, nav nekādu šķēršļu, lai visi problemātiskie jautājumi tiktu risināti leģitīmā ceļā bez anonīmu ziņojumu palīdzības.
Un treškārt, situācijā, kad studentam tiek dota iespēja atriebt vai nodarīt pāri savam pasniedzējam ar anonīmas anketas palīdzību, kas aizsargās pašu pasniedzēju no netaisnības? Šajos apstākļos neaizsargāts paliek pats pasniedzējs, kas var viegli kļūt par kādas ļaunprātības upuri. Kā rāda prakse, sūdzību gadījumā vadība vairāk tic studentam, nekā pasniedzējam, jo saskaņā ar patreizējo universitātes modeli universitāte ir veikals, pasniedzējs – apkalpojošais personāls ( „pakalpojumu sniedzējs” ), bet students – klients, kuram „vienmēr taisnība”. Tātad, pasniedzējs ir a priori „vainīgs” un nevar pierādīt savu taisnību, īpaši tad, ja sūdzība tiek iesniegta anonīmā veidā…
Pieredze rāda, ka lieta attīstās tieši šajā virzienā: tajās Latvijas augstskolās, kurās jau ir ieviesta anonīma anketēšana, tā tiek izmantota negodīgi un vienpusīgi – pasniedzējs netiek informēts par labajām atsauksmēm, toties sūdzību ( kļauzu ) gadījumā viņš tiek saukts „uz paklāja”…
3) Runājot par anonīmas anketēšanas sekām, vispirms ir jāņem vērā, ka mūsu augstskolu darbību šodien lielā mērā nosaka ačgārns princips: „nauda seko studentam”, kā rezultātā mācību iestādes ir kļuvušas atkarīgas no studentu skaita. Tas degradē mūsu izglītības sistēmu, drastiski pazeminot tās kvalitāti. Šajos apstākļos anonīmas anketas padara situāciju vēl smagāku, jo palielina pasniedzēju atkarību no studentiem. Tas neizbēgami novedīs pie tā, ka pasniedzējam būs jābaidās no studentiem un tiem jāizdabā… Tas nozīmē, ka iz-GLĪT-ošanas vietā ( iz-glīt-ot burtiski nozīmē „darīt glītu”, t.i., audzināt un kopt cilvēku, veidot viņu skaistu un attīstītu ), pasniedzējam būs jārūpējas par savu „reitingu”, jāpielāgojas studentiem un jāizdabā viņiem. Tā vietā, lai celtu jauniešus „uz augšu”, viņam pašam būs jānolaižas „uz leju”… Tā vietā, lai pildītu izglītības misiju, viņam būs jāizklaidē publika, un tā vietā, lai prasītu no studentiem zināšanas, viņam būs jāspēlē teātris, cenšoties būt pēc iespējas vieglākam un patīkamākam, un būs jāliek pēc iespējas labākas atzīmes… Un kāda būs lekciju kvalitāte, ja pasniedzējs tā vietā, lai brīvi dalītos ar studentiem savās zināšanās un atziņās, baidīsies par katru savu vārdu, lai nepateiktu kaut ko „nepareizu” un nepārkāptu ( nedod Dievs! ) kādu politkorektuma dogmu, zinot, ka katrā auditorijā noteikti atradīsies kāds „uzraugs”( stukačs ), kurš ziņos par viņa „pārkāpumiem” anonīmajā anketā… Šajos apstākļos vajadzības gadījumā „pārkāpumu” var arī izdomāt… Rezultātā paši studenti būs zaudētāji, jo viņiem būs jāklausās sausas un garlaicīgas, toties „pareizas” lekcijas. Turklāt neizbēgami pieaugs atsvešinātība un neuzticēšanās starp pasniedzēju un studentiem. Rezultātā neatgriezeniski tiks sagrauta pasniedzēja autoritāte. Taču katrai kultūrai, kamēr tā ir dzīva, ir ļoti svarīgi uzturēt veselīgu un tīru saikni starp skolotāju un skolēnu, kas lielā mērā balstās skolotāja autoritātē…
Mēdz teikt, ka nekas nav jauns zem Saules, un tiešām, līdzīgu stāvokli mēs varam atrast katrā dekadences laikmetā. Lūk, kā Platons raksturoja situāciju sava laika dekadentiskajās Atēnās: „…pie šādas lietu kārtības ( t.i., kad tiek pārprasts brīvības jēdziens – autora paskaidrojums ) skolotājs baidās no skolēniem, skolēni ne par ko netur skolotājus un audzinātājus; un vispār, jaunieši sāk atdarināt pieaugušos un sacensties ar viņiem vārdos un darbos, bet pieaugušie un vecie, pielāgojoties jaunajiem, tik to vien dara, kā bārsta jokus un asprātības, pielīdzinādamies jauniešiem, lai tikai viņi neliktos nepatīkami un valdonīgi…” …”Viņiem liekas, ka viss, kas saistīts ar piespiešanos, sagādā viņiem verdzību un nav paciešams, bet beidzot, kā tu zini, viņi vairs nerēķināsies arī ar likumiem, rakstītiem un nerakstītiem, tā lai pār viņiem vispār nebūtu nekādas varas…” … „Jo šķiet, ka vislielākā brīvība gan atsevišķam cilvēkam, gan veselai valstij pārvēršas par vislielāko verdzību” ( Plat. Resp. 563 a – b; autora tulk. ). Tik tiešām, viss jau kādreiz ir bijis. Platons paredzēja, ka šāda pārspīlēta brīvība beigsies ar vislielāko verdzību ( tirāniju ), un viņam bija taisnība. Bet ko tas nozīmē mums? Vai tiešām mēs nespējam mācīties no vēstures un mums ir jāuzkāpj uz tiem pašiem grābekļiem?….
4) Protams, nevar neapšaubīt arī pašas anonīmās anketēšanas idejas būtību: vai students ir pietiekoši kompetents un nobriedis, lai adekvāti novērtētu savu pasniedzēju? Vai tas nav gadījums, kad ola māca vistu? Šie jautājumi ir acīmredzami retoriski, un tas kļūst īpaši uzskatāmi, ja mēs aizdomājamies par vērtēšanas kritērijiem. Kā rāda pieredze, lielākoties tiek lietoti šādi kritēriji: „patīk” – „nepatīk”, „atraktīvs” – neatraktīvs”, „prasīgs – nav prasīgs”. Tas ir dabiski, jo citu kritēriju nespeciālistam vienkārši nevar būt. Īpaši bēdīgi ir tas, ka mūsdienu realitātē, kad augstskola ir kļuvusi par veikalu, nereti priekšroka tiek dota tam pasniedzējam, kurš nav prasīgs un pie kura var visvieglāk dabūt pozitīvu atzīmi… Tomēr būtiskākais ir tas, ka spriedumi, kuri ir balstīti principā „patīk”- „nepatīk”, nevar tikt uzskatīti par adekvātu un objektīvu pamatu studiju kvalitātes izvērtēšanai.
Arī šajā ziņā situācija nav jauna: jau V gs. p.m.ē. Sokrāts apšaubīja visu spējas spriest par visu, uzsvērdams, ka vērā ņemams ir tikai kompetentu cilvēku viedoklis, nevis nezinoša un nesaprotoša „vairākuma” spriedums ( piem.: Plat. Crit., 48a; Laches, 184e etc. ). Par to pašpārliecinātais nekompetentais vairākums viņu nogalināja, lai gan pavisam drīz nožēloja padarīto un sodīja Sokrāta apsūdzētājus, bet… mainīt neko vairs nebija iespējams. Turklāt ir vispārzināms, ka ļoti bieži cilvēks spēj novērtēt lietas, īpaši citus cilvēkus daudz vēlāk, nereti tikai tad, kad ir jau tos zaudējuši …
Tātad, ir jāatzīst, ka speciālista darbu adekvāti var novērtēt tikai kompetenti speciālisti, nevis katrs un ikviens. Pieņemt, ka studenti ir pietiekoši kompetenti, lai izvērtētu savus pasniedzējus, ir līdzvērtīgi tam, kā piekrist Ļeņina tēzei, ka katra mājsaimniece var pārvaldīt valsti. Mēs zinām, ka šādu ideju vadīti revolucionārie zaldāti nošāva kompetentus virsniekus un iecēla par virsniekiem „savējos” – tos, kas viņiem bija tīkami… Un mēs zinām, pie kā tas viss noveda. Vai kāpsim vēlreiz uz tiem pašiem grābekļiem?

5) Viss teiktais ļauj secināt, ka anonīma anketēšana ir amorāla un grauj mūsu izglītību. Atcelt to nav mūsu spēkos, bet, rīkojoties krietni un apzinīgi, mēs varam būtiski mazināt tās kaitīgās sekas. Tas nozīmē, ka krietna un godprātīga vadība varētu nepraktizēt anonīmo anketēšanu, bet, ja tas nav atļauts, tad atstāt šādas anketas bez ievērības, tās nelasot. Savukārt godprātīgi studenti, kam ir krietnums un pašcieņa, var neaizpildīt anketas, vai arī gadījumā, ja anketēšana tiek uzspiesta „no augšas”, viņi var to sabotēt, aizpildot visas ailes visiem pasniedzējiem ar vienādi labiem novērtējumiem. Lietas labums un tīra sirdsapziņa ir pietiekoši laba motivācija krietna cilvēka krietnai rīcībai.

sarkanarmietisgatavs

 

 

PS. Un vispār, mūsdienu sistēmā šīs anonīmās anketas spēlē svarīgu psiholoģisko funkciju: parasts cilvēks šodien īstenībā neko nespēj un nevar: politikā viņš nespēj neko mainīt un iespaidot, ar viņu nerēķinās, ekonomikā, kultūrā un visās citās jomās – tas pats… bet tas atrodas krasā pretrunā ar demokrātisko ideoloģiju un tādēļ, lai aizsmērētu šo plaisu starp realitāti un ideoloģisko fikciju mietpilsonim tiek piedāvātas psihooģiskās kompensācijas: visādi talk show, aptaujas, intervijas, karaoke et.etc., kas rāda ilūziju, ka no cilvēka kaut kas ir atkarīgs, ka viņa viedoklis ir svarīgs, ka viņš ir sazin cik izcila personība utt. Ar šādu ilūziju parasti pietiek. Tā arī šeit: nedz pasniedzēji, nedz studenti nevar paglābt iglītību no degradācijas, nespēj ietekmēt procesus ( piemēram, nespēj apturēt vai atcelt Boloņas procesu ), nespēj neko mainīt utt. Toties studentam atkal tiek piedāvāta psiholoģiska kompensācija – anonīma anketa. Ar to vadība ir kā saka viņam: redzi, tavs viedoklis mums ir svarīgs, mēs vēlamies to zināt, tādā veidā tu vari uzlabot izglītības kvalitāti utt. blā-blā-blā… Īstenībā neko viņš nevar un un nespēj mainīt un nevienam nav interesants viņa viedoklis, toties viņa anonīmu tekstu var izmantot pret pasniedzēju utt. Kā tas veicinās izglītības degradāciju, esmu jau uzrakstījis šajā rakstā… 

Par profesoru E. Felsbergu un humanitāro zinātņu stāvokli šodien ( diskriminācija )

Posted by on Tuesday, 3 November, 2009

felsbergs

 

Dr. hist. Harijs Tumans

PROF. E. FELSBERGA MANTOJUMS:

ANTĪKĀS STUDIJAS LATVIJAS UNIVERSITĀTES VĒSTURES UN FILOLOĢIJAS FAKULTĀTĒ XX – XXI GS.

 

Nolasīts kā referāts konferencē: „Vēstures un politikas līkločos: vēstures zinātnes attīstības gaita Latvijas Universitātē” , LU Mazajā Aulā, 24.09. 2009.

 

Latvijas Universitāte ir senākā un lielākā Latvijas augstskola, par kuras svaru un nozīmību liecina gan daudzi sasniegumi, gan arī skaista 90 gadu jubileja, kas šogad tiek svinēta. Vēstures un filozofijas fakultāte ir Universitātes organiska sastāvdaļa, kas ir tikpat veca, ka arī pati Alma Mater. Jubilejas ietvaros mūsu fakultāte atskatās uz pavadītiem 90 gadiem un cenšas aptvert paveikto. Tas ir ļoti labi un dabiski, jo katras iestādes jubileja ir laiks, kad tiek apzināti panākumi un sasniegumi. Taču, jo nopietnāka ir iestāde, jo vairāk tā pievērš uzmanību visām savām gaitām un analīzē ne tikai ieguvumus, bet arī zaudējumus. Tas nozīmē, ka to varam darīt arī mēs, savas Universitātes un savas Fakultātes patrioti. Par laimi, sen ir beigušies tie laiki, kad komunistiskās ideoloģijas diktāts ļāva runāt vienīgi par spožiem panākumiem sociālisma celtniecībā. Šodien mēs varam brīvi runāt un uztvert realitāti visā tās pilnībā, ar visiem guvumiem un zaudējumiem, nevis tikai un vienīgi no oficiālās fasādes puses.

Šajā kontekstā es vēlos sniegt īsu analīzi par mūsu pirmā rektora, profesora Ernesta Felsberga mantojumu un tā likteni turpmākās Universitātes un Fakultātes gaitās. Protams, vārds „mantojums” šeit ir jāsaprot alegoriski un runa būs nevis par profesora personīgām lietām vai viņa sarakstītiem darbiem, bet par viņa atstāto garīgo mantojumu ar lielo burtu, t.i., par viņa dzīves lietu, par to, kam viņš ir kalpojis visu savu mūžu un kas notika ar šo lietu pēc tam. Vārdu sakot, dotais vārds šajā kontekstā tiek lietots plašākā nozīmē, kā tā kultūras un izglītības joma, kurā profesors Felsbergs ir radoši strādājis Latvijas labā. Kā zināms, viņš ir bijis antīkās vēstures, kultūras, filoloģijas un mākslas speciālists un ir pasniedzis attiecīgus priekšmetus Latvijas Universitātē. Šo tematisko lauku turpmāk sauksim šeit par „antīkā cikla priekšmetiem / studijām”, kā sinonīmu lietojot vārdu savienojumu „klasiskā cikla priekšmeti / studijas”, jo nosauktais priekšmetu komplekss ir bijis klasiskās izglītības sistēmas pamatā[1]. Tātad, uzmanības centrā šeit būs antīkā cikla studiju liktenis Latvijas Universitātē no profesora Felsberga laikiem līdz mūsu dienām. Protams, izsekot visām izmaiņām antīko studiju gaitā, kā arī visām personālijām šajā jomā 90 gadu garumā, tik maza raksta ietvaros nav iespējams. Tam būtu jāvelta atsevišķs liels pētījums, kas, cerams, arī tiks paveikts savā laikā. Šobrīd tiks runāts par antīko studiju likteņiem, t.i., par to vietu vispārējā mācību procesā, par mācību programmām un attieksmēm. Pie tam tiks akcentēti un salīdzināti tikai divi atskaites punkti – sākums ( 1920 – e gadi ) un patreizējais stāvoklis. Beigās tiks izdarīts mēģinājums izanalizēt un izprast notikušās pārmaiņas. Profesors Felsbergs šajā ziņā ir simbols, mēraukla un atskaites punkts.

Jāsāk ir, protams, ar to, kādā stāvoklī antīkās studijas atradās Latvijas Universitātē profesora Felsberga laikā. Nevienam nebūs pārsteigums dzirdēt, ka tas ir bijis labākais laiks no visiem, kas ir bijuši un šķiet, ka arī būs. Pats profesors uzsāka darbu Filoloģijas un filozofijas fakultātē ( toreiz „Valodnieciski – filosofiskā” fakultāte ) jau 1920. gadā[2] un aktīvi turpināja strādāt līdz 1928. gadam, pie tam vēl paralēli lasot lekcijas arī Mākslas Akadēmijā. Viņš ir lasījis lekcijas un rakstījis zinātniskus darbus par savu tēmu[3] ( nemaz nerunājot par daudzām sabiedriskā rakstura publikācijām[4] ), arī izpildot Universitātes rektora amata pienākumus ( 1920. – 1923. ), gan esot Saeimas deputāts ( 1922. – 1925. ), gan arī izglītības ministrs ( 1924 / 1925 ). Tātad, viņš visu laiku turpināja pētīt un pasniegt antīko vēsturi un kultūru, pat neskatoties uz lielu slodzi administratīvā un sabiedriskā darbā. Jābrīnās par to, kā tas viņam ir izdevies, jo šodienas rādītāji tik lielus amatus ieņemošiem un sabiedriski aktīviem mācībspēkiem parasti ir ievērojami zemāki. Acīmredzot profesora radoša darba ražīgumu ir veicinājuši divi faktori: viņa paša čaklums un tas, ka viņš nav bijis pārslogots un bijis brīvs no blakusdarbiem. Šīs otrais faktors nozīmē pieklājīgu atalgojumu, par ko vēl tiks runāts vēlāk.

Par profesora Felsberga ieguldījumu Latvijas zinātnē un kultūrā varētu uzrakstīt vēl vienu grāmatu[5], bet šeit ir cits mērķis un saskaņā ar to, ir svarīgi raksturot antīko studiju līmeni viņa darbības laikā. Šķiet, ka vislabāk to var izdarīt, ieskatoties toreizējās studiju programmās Filoloģijas un filozofijas fakultātē. Piemēram, paņemsim fakultātes nodarbību plānu 1924. g. rudens semestrī. Tajā ir redzams, ka profesors Felsbergs ir pasniedzis sekojošus kursus: „grieķu mākslas vēsture” ( 2. st[6]. ), „seminārs grieķu mākslas vēsturē” ( 2 st. ) un „grieķu vēsture” ( 2 st. )[7]. Tos pašus kursus viņš turpina lasīt arī nākamajā, pavasara semestrī, 1925. gadā[8]. Pie tam, šajā laikā viņš sākumā ir vēl bijis Saeimas deputāts, bet pēc tam – izglītības ministrs. Interesanti, ka tajā pašā laikā ( abos semestros ), tajā pašā fakultātē, profesors Francis Balodis ir lasījis lekcijas par senās Ēģiptes vēsturi ( 2 st. ), mākslu un arheoloģiju ( 2 st. ), kā arī vadījis prosemināru ēģiptoloģijā ( 2 st. )[9]. Vienlaicīgi klasiskās filoloģijas jomā[10] strādājuši sekojošie mācībspēki: profesors Juris Plāķis ( „latīņu valodas vēsturiskā gramatika” ( 2 st. )), docents Pēteris Ķiķauka ( „Teokrīts ar grieķu komentāru” ( 1 st. ), „Aishila Agamemnons” ( 2 st. ), „grieķu sintakse” ( 1 st. ) un „grieķu literatūras vēsture” ( 2 st. )), docents Kārlis Straubergs ( „romiešu literatūras vēsture”( 3 st. ), „grieķu maģiskie papirusi” ( 1 st. ), „Vergilijs” ( 2 st. )), privātdocents Erihs Dils ( „privatissime – grieķu izmeklētie dzejnieki ( 2 st. katru otru nedēļu ), „Strabona „Ģeogrāfija” ( 2 st. ), „Ovidija „Metamorfozas” ( 2 st.)) un privātdocents Rudolfs Jürgens ( „grieķu valoda” ( 5 st. ), „seminārs par Aristoteļa „perī psychēs” ( 2 st.)). Nākamajā, 1925/1926. gadā, abos semestros tie paši mācībspēki daļēji turpināja pasniegt tos pašus kursus, bet lielākā daļa speckursu ir nomainījušies un ienākuši arī daži vispārīgi kursi ( piemēram, prof. Felsbergs ir lasījis „grieķu mākslas vēsturi”( 2 st. ), „Plinija Naturalis Historia” ( 2 st. ), vadījis praktiskus darbus mākslas vēsturē ( 2 st. ), kā arī semināru grieķu mākslas vēsturē ( 2st. ); savukārt, prof. Balodis ir pasniedzis „seno Austrumu vēsturi” ( 2 st. ), „seno Austrumu arheoloģiju” ( 2 st. ) un vadījis semināru seno Austrumu vēsturē ( 2 st. ))[11].

Tātad, par ko liecina šis konspektīvais ieskats Filoloģijas un filozofijas fakultātes mācību plānos 1924. – 1926. mācību gados? Pirmkārt, patīkami pārsteidz liels antīkā cikla ( un vispār, seno laiku ) priekšmetu īpatsvars toreizējās mācību programmās. Protams, blakus tam visam tiek mācīta Latvijas vēsture, filozofijas vēsture un modernas valodas, bet fakts paliek fakts: lielu daļu, gandrīz pusi no visa apjoma veido klasiskais priekšmetu cikls. Par to liecina arī nopietns mācībspēku skaitlis – šajā nozarē dotajā laikā strādāja 3 profesori un 4 docenti[12]. Otrkārt, uzkrītoši ir tas, cik maz ir vispārīgo priekšmetu un cik daudz ir speckursu ar nopietnu iedziļināšanos tēmā. Protams, lielā mērā tas bija iespējams pateicoties labai pamatizglītībai, kas ļāva koncentrēt uzmanību nopietnai specializācijai. Uzreiz jāsaka, ka tik nopietns profesionālais līmenis šajā jomā mūsu Universitātē nekad vairs nav bijis… Treškārt, īpaši gribas atzīmēt, ka toreiz blakus antīkai vēsturei un visu citu laiku vēsturei, pateicoties profesoram F. Balodim mūsu Universitātē profesionālajā līmenī pastāvēja arī seno Austrumu vēsture, konkrēti ēģiptoloģija. Tātad, kopskatā blakus Latvijas vēsturei ir bijusi labi pārstāvēta arī vispasaules vēsture visos laikos – perspektīva, kas šodien, šķiet, jau bezcerīgi nozaudēta. Pie tam, par klasiskā cikla priekšmetu nozīmi fakultātes dzīvē liecina arī tas fakts, ka šīs nozares pasniedzēji periodiski ir ieņēmuši dekāna amatu[13].

Šī tendence pastāv, kā to rāda materiāli, arī turpmākos gados. Par to labi liecina, piemēram, LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes mācību plāni vēstures nodaļai 1931. gadā[14]. Tajos mēs redzam visai interesantu ainu. Pie vispārīgiem priekšmetiem tiek pieskaitīti sekojošie mācību kursi: „ievads filozofijā” ( 2 st. ), „latviešu valodas propaideutiskais kurss” ( 2 st. ), „filosofijas vēsture” ( 3 st. ), „Latvijas vēsture” ( 3 st. ), „divas jaunas valodas” ( pilns kurss ), „grieķu valoda ( 4 st. divu gadu garumā! ), „grieķu autors” ( 2 st. ), „latviešu literatūras vēsture” ( 2 st. ), „vispārīgā literatūras vēsture” ( 2 st. ), „latīņu autors” ( 2 st. ). Savukārt, par galvenajiem priekšmetiem tika uzskaitīti sekojošie mācību kursi: „austrumu vēsture” ( 4 st. ), „grieķu vēsture” ( 4 st. ), „romiešu vēsture” ( 4 st. ), „viduslaiku vēsture” ( 4 st. ), „jaunlaiku vēsture” ( 4 st. ), „mākslas vēsture” ( 2 st. ), „vispārīgā arheoloģija” ( 2 st. ), „Latvijas arheoloģija” ( 2 st. ), „trīs speciāli kursi seno, vidus un jauno laiku un Latvijas vēsturē pēc izvēles ( 2 st. no katra ), „Latvijas historiogrāfijā ( 2 st. semestrī ), „vēstures metodoloģija” ( 2 st. ), „tautsaimniecība vai tiesību vēsture vai vēstures filosofija” ( socioloģija)” ( 2 st. ). Pie ieteicamiem priekšmetiem ( no tiem viens bija obligāts ) tika pieskaitīti sekojošie kursi: „palaiogrāfija un diplomātika” ( 4 st. ), „vēstures ģeogrāfija” ( 2 st. ), „vispārīgā historiogrāfija” ( 2 st. ), „ievads valodniecībā” ( 2 st. ). Pie tam četru gadu laikā bija paredzēti 4 semināri, trīs no kuriem – speciālos priekšmetos.

Analizējot šo mācību plānu uzkrītoši šķiet vispirms tas, cik lielu vietu tajā ieņem vispārējie humanitārie priekšmeti. Izrādās, ka tā laika vēsturniekam bija jāzina ne tikai Latvijas vēsture un historiogrāfija, ne tikai dažādu laiku vēstures, ne tikai specpriekšmeti un valodas, gan klasiskās, gan modernas, bet arī filozofijas vēsture, mākslas vēsture un arī literatūras vēsture, latviešu un vispārīgā. Tas nozīmē kā vēsturnieki tika gatavoti ne tikai kā vēstures speciālisti, bet vispirms kā vispusīgi izglītoti cilvēki humanitārajā jomā. Pamatdoma šeit ir skaidra: vēsturniekam jābūt labi izglītotam cilvēkam ar plašu redzesloku, jo tikai tā viņš var būt labs speciālists savā nozarē. Būtiski šķiet arī tas, ka programma paredz samērīgu un proporcionālu uzmanību visiem vēstures posmiem. Ir labi redzams, ka seno laiku vēsture ieņem līdzvērtīgu un svarīgu vietu visas programmas ietvaros – tajā ir trīs lielie kursi senajos laikos ( Austrumi, Grieķija, Roma ) un četri lielie kursi vispārējā vēsturē ( Latvijas vēsture un arheoloģija, viduslaiku un jauno laiku vēsture ). Tātad, vēsture vēl tiek uztverta kā vienots process un vēl nav notikusi pārspīlēta jauno un jaunāko laiku akcentēšana. Līdz ar to, vēstures studenti labi apguva ne tikai Latvijas un jauno laiku vēsturi, bet arī vispārējo vēsturi, kā arī ieguva nepieciešamas zināšanas filozofijā, mākslā, literatūrā. Šodien šie principi ir nozaudēti un var tikai apskaust tos cilvēkus, kas tajos laikos ir studējuši vēsturi Latvijas Universitātē – viņi bija guvuši augstvērtīgu pasaules līmeņa humanitāro izglītību. Antīkā cikla priekšmetu cienījama vieta šajā programmā liecina par to, ka fakultāte turpināja klasiskās izglītības tradīcijas.

Lai izveidotu kopainu, atliek vēl izvērtēt to vietu un nozīmi, kādu antīkā cikla priekšmeti un līdz ar to, arī visa klasiskā izglītība, ieņēma gan Latvijas sabiedrībā vispār, gan konkrēti Latvijas Universitātē, Pirmās Republikas laikā. Par to, ka šī vieta bija nozīmīga un atbilstoša klasiskās izglītības statusam, liecina jau tas fakts, ka par pirmo Latvijas Universitātes rektoru tika ievēlēts tieši klasiskā priekšmetu cikla pārstāvis, profesors Felsbergs, nevis kāds fiziķis, matemātiķis vai ekonomists. Situācija, kas ir grūti iedomājama šodien, laikā, kad reti kurš atceras, kad pēdējo reizi rektora amatu ir ieņēmis kāds humanitārietis un kad gandrīz vai fantastisks liekas pieņēmums, ka tas vēl kādreiz varētu notikt… Arī tajos laikos dabzinātņu attīstībai tika pievērsta pastiprināta uzmanība[15] un tāpat visi apzinājās viņu vadošo nozīmi ekonomiskā progresa kontekstā, toties humanitāras zinātnes ne tikai vēl netika atstumtas perifērā nabadzības un ignorances laukā, kā tas ir šodien, bet ieņēma atbilstošu tām goda vietu. Turklāt, augstajos Universitātes amatos bija ticis ne tikai profesors Felsbergs, bet arī profesors Balodis, kurš 1931./32. mācību gadā bija izpildījis prorektora amatu studentu lietās[16]. Tātad, ne tikai humanitārieši vispār, bet arī klasiskās izglītības pārstāvji varēja ieņemt vadošas pozīcijas Latvijas Universitātē tajos „zelta laikos”…

Taču labākais rādītais par Universitātes un sabiedrības attieksmei pret klasiskām vērtībām izglītībā, ir, protams, algas un materiāli pabalsti. Mūsu rīcībā kā reiz ir ziņas par profesora Felsberga atalgojumu. 1923. g. 20. decembrī Latvijas Universitātes Saimniecības Padome sniedz sekojošas ziņas par viņa ienākumiem: pamatalga – 340 Ls; ģimenes piemaksa par 4 ģimenes locekļiem – 16 Ls; 2 virsstundas ar pilnu atalgojumu – 25, 80 Ls; kopā – 451, 60 Ls[17]. Jāsaka, ka šāda summa Universitātes profesoram pēckara Latvijā ( ir pagājuši vēl tikai kādi trīs gadi kopš aktīvas karadarbības izbeigšanās Latvijas teritorijā! ) ir ļoti daiļrunīga liecība par to, kāda vērtību sistēma pastāvēja toreiz mūsu valstī. Ir skaidri redzams, ka izglītība, un arī klasiskā izglītība līdz ar to, ieņem tajā cienījamu vietu, atbilstoši tās lomai tautas garīgas veselības un labklājības veicināšanā. Arī vēlākos gados šī attieksme nav mainījusies, kā par to liecina izziņa par profesora Felsberga atalgojumu 1927. gadā[18]. Saskaņā ar to, viņa ienākumi šajā gadā bija šādi: pamatalga – 600 Ls; ģimenes piemaksa par 2 ģimenes locekļiem – 48 Ls; dzīvokļa nauda, 15% no pamatalgas – 90 Ls; kopā mēnesī: 738 Ls. Atbilstoši tā laika cenām, tas ir ļoti augsts atalgojums, viens no augstākiem valstī. Pārsteidz ne tikai kopēja summa, bet arī piemaksas par ģimenes locekļiem un par dzīvokli – tie nav formāli, bet visai nopietni papildinājumi pie pamatalgas. Tātad, Universitātes profesors Latvijas Pirmās Republikas laikā ir bijis atalgots ne tikai ļoti labi, bet gan izcili, līdzvērtīgi valsts augstākām amatpersonām. Nemaz nav jārunā, ka humanitārajam profesoram alga nav bijusi mazāka, nekā profesoram ekonomikas vai jurisprudences nozarē… tātad, mūsdienu nožēlojama humanitāro disciplīnu materiālā diskriminācija toreiz vēl nebija pazīstama…

Protams, ka labs materiāls stāvoklis humanitārajā nozarē vispār un klasiskās izglītības jomā konkrēti, nozīmēja ne tikai to, ka strādājošie šajā jomā mācībspēki tika pienācīgi atalgoti un varēja baudīt viņu statusa cienīgu dzīvi, bet pirmkārt arī to, ka viņiem ir bijušas lieliskas iespējas viņu profesionālajā darbībā. Tam arī ir savas liecības. Viena no spilgtākām ir saistīta ar profesora Felsberga komandējumu uz Grieķiju un Itāliju. Arhīvā ir saglabājies viņa lūgums piešķirt viņam komandējumu, kas datēts ar 1925. gada 20. martu[19]. Pats iesnieguma teksts ir pietiekoši interesants, lai būtu vērts to nocitēt: „Lūdzu dot man zinātnisku komandējumu uz Grieķiju un Itāliju no š.g. 1. maija līdz 30. jūnijam. Mans nolūks būtu iepazīties ar jaunākiem izrakumiem Grieķijā, uz Krētas salas un Pompejos un pastrādāt dažas nedēļas Atēnu muzejos”. Pārsteidz formas vienkāršība: vispirms tas, ka iesniegums rakstīts uz parasta rūtiņu papīra, ar roku, nevis ar rakstāmmašīnu[20].Pēc tam tas, cik vienkārša, mūsdienām pat naiva ir teksta forma, bez plašiem paskaidrojumiem un pamatojumiem, bez gudriem, birokrātiskiem vai pseidozinātniskiem vārdu savirknējumiem un aprēķiniem, vārdu sakot, bez visām tām milzīgajām formalitātēm, kas ir raksturīgas šāda tipa iesniegumiem šodien. Tas liecina par to, cik zems, salīdzinot ar šodienu, toreiz bija birokratizācijas līmenis Latvijas Universitātes pārvaldē… felsberga iesniegumsTas ir redzams arī reakcijas ātrumā: jau 28. martā fakultāte „nolēma piešķirt komandējumu profesoram E. Felsbergam uz Grieķiju un Itāliju” [21] un tajā pašā dienā šo rezolūciju atbalstīja arī Universitātes dekānu padome[22]. Taču interesantākais šajā lietā ir tas, ka Universitātes pasniedzējs prasa savas augstskolas vadībai komandējumu uz Grieķiju, Krētu un Itāliju vienīgi ar nolūku „iepazīties ar jaunākiem izrakumiem” un „pastrādāt dažas nedēļas Atēnu muzejos” … un Universitāte viņu atbalsta! Protams, šeit pats par sevi rodas jautājums: vai tas būtu iespējams arī mūsdienās?… Jautājums ir acīmredzami retorisks un neko tādu patreiz nevar pat iedomāties… šodien pasniedzēju par tādu lūgumu norātu un apsmietu. Kaut gan tas, ko prasīja profesors Felsbergs, ir tikai dabiski un nepieciešami attiecīga profila speciālistam…

5-felsbergs-atenas3[1]

Pats par sevi saprotams, ka Universitātei bija toreiz pietiekoši līdzekļi, lai iegādātu ārzemēs vajadzīgu literatūru ne tikai eksaktās specialitātēs, bet arī klasiskajā nozarē – gan filoloģijā, gan vēsturē. Par to var pārliecināties LU bibliotēkas fondos – tas, kas ir saglabājies līdz mūsu dienām, liecina par to, ka līdz 1940. gadam Latvijā ienāca visa jauna un svarīga literatūrā šajā priekšmetu ciklā – seno autoru teksti, komentāri, tulkojumi, monogrāfijas, periodiskie izdevumi. Tāpat Universitāte plaši atbalstīja humanitāros pasniedzējus viņu braucienos uz konferencēm ārzemēs. To ir izmantojuši daudzi pasniedzēji, to starpā arī profesors Felsbergs. Taču lielākais rekords braukšanā uz konferencēm pieder profesoram Balodim: absolūti lielākā daļa materiālu viņa personīgā lietā arhīvā attiecas tieši uz viņa ārzemju braucieniem[23]. Vēl ir jāpiebilst, ka piešķirtas pasniedzējiem naudas summas ir visai iespaidīgas: piemēram, 300 Ls profesoram Felsbergam komandējumam uz Gētingeni 1927. gadā[24] un 500 Ls profesoram Balodim komandējumam uz Berlīni 1939. gadā[25]. Šādas summas būtu labas arī šobrīd, tādiem pašiem komandējumiem, nerunājot jau par tiem laikiem… Tas viss ir dabiski labai augstskolai, bet šodien pārsteidz kāds cits fakts: 1927. gadā profesors Felsbergs bija smagi saslimis ( tika atrasts audzējs smadzenēs ) un viņam bija nepieciešami 2000 Ls operācijai Berlīnē. Toreiz tie bija milzīga summa un tādēļ LU rektors lūdza Ministru Kabinetam piešķirt šo naudu[26]. Atrast vajadzīgos līdzekļus nebija viegli, bet beigās valdība dalīja izdevumus ar Universitāti uz pusēm un profesoram tika uztaisīta operācija Berlīnes slimnīcā[27]. Vai šodien tas būtu iespējams? Vēl viens retorisks jautājums…

Tātad, var droši apgalvot, ka 20-e – 30-e gadi bija sava veida „zelta laikmets” gan visai Latvijas Universitātei kopumā, gan konkrēti, klasiskā cikla studijām tajā. Liktenīgajā 1940. gadā krasi mainījās dzīve visā Latvijā un arī Universitātē tai skaitā. Klasisko vērtību vietā stājās „šķiriskās” un „partejiskās” intereses, kas tūdaļ atspoguļojās mācību programmās. Jau tajā pašā gadā Universitātē tika dibināta Vēstures un filoloģijas fakultāte, kurā bija tikai 4 katedras: „dialektiskā un vēsturiskā materiālisma”, „pedagoģijas un psiholoģijas”, „PSRS tautu vēstures” un „Latvijas vēstures”[28]. No tā vien jau var labi redzēt, ka prioritāras tagad ir kļuvušas ideoloģiskas vērtības. Pakāpeniski, laikā gaitā sāka veidoties sabalansētāka koncepcija un jau 1944. gadā Vēstures un filoloģijas fakultātē bija 5 katedras, kuru profils vairāk atbilda vēstures studiju vajadzībām: „PSRS vēstures”, „Latvijas vēstures”, „seno laiku vēstures”, „viduslaiku vēstures” un „jauno laiku vēstures”[29]. Tiesa gan, vēl līdz pat 70-to gadu vidum gan fakultāte kopumā, gan tās struktūra tika pakļauta periodiskām pārmaiņām. Piemēram: 1947. g. 16. septembrī seno laiku vēstures katedra tika apvienota ar viduslaiku un jauno laiku vēstures katedrām vienā vispārējas vēstures katedrā ( pavēle Nr. 1348 ), bet jau 1949. g. 29. oktobrī tika atjaunotas seno laiku un viduslaiku vēstures katedras ( pavēle Nr. 1401 )[30].  Vēlāk, 1954. g. 28. jūlijā LVU Vēstures fakultātei tika pievienota Pedagoģiskā Institūta vēstures fakultāte un Filoloģijas fakultāte, kopā izveidojot Vēstures un filoloģijas fakultāti[31].  Tikai 1970. g. 8. jūnijā tika izveidota, beidzot, esoša Vēstures un filozofijas fakultāte ( IM pavēle Nr. 137; LVU rektora pavēle Nr. 161-k )[32]. Taču katedras atkal tika saplūdinātas kopā, vienā vispārējas vēstures katedrā un tikai 1976. g. 21. jūnijā tika atjaunots vairāku katedru princips, kad tika izveidotas divas jaunas katedras vienas vietā: „seno un viduslaiku vēstures katedra” un „jaunu un jaunāko laiku vēstures katedra”[33].  Vēlāk nāca klāt arī citas katedras.

Šādas juceklīgas pārmaiņas ļauj izdarīt uzreiz divus secinājumus: pirmkārt, klasiskā izglītība nav vajadzīga jaunajai varai un principā tiek atmesta, un otrkārt, ilgu laiku nav līdz galam skaidrības, cik daudz atstāt un kā organizēt humanitārās studijas vispār un vēstures studijas konkrēti; tas pats attiecas arī uz klasisko studiju paliekām. No vienas puses, kā rāda pārmaiņu statistika, spilgti izpaudās, īpaši sākumā, tendence visu vienkāršot, apvienot un reducēt uz minimumu, taču no otrās puses, blakus pastāvēja arī akadēmiskā tradīcija ar tās prasību pēc diferenciācijas, kas arī guva virsroku 1970. –jos gados, tikai, protams, marksisma ideoloģijas ēnā.

Par to, kādu vietu jaunajā sistēmā ieņēma klasiskā cikla priekšmeti, labi liecina tie paši mācību plāni. Lūk, kādi galvenie, vispārīgie mācību priekšmeti bija paredzēti vēstures specialitātes studentiem Vēstures un filoloģijas fakultātes mācību programmā piecu gadu studijām, LVU 1948. gadā[34]: „marksisms – ļeņinisms”, „politekonomija”, dialektiskais materiālisms”, „filozofijas vēsture”, „pedagoģika”, „vēstures pasniegšanas metodika”, „pedagoģiskā prakse”, „speciālā valoda”, „svešvaloda”, „arheoloģijas pamati”, „pirmatnējas sabiedrības vēsture un etnogrāfijas pamati”, „viduslaiku vēsture” ( 2 semestri, kopā170 stundas, lekcijas un praktiskie darbi ), „jauno laiku vēsture” ( 4 semestri, 356 stundas, lekcijas un praktiskie darbi ), „Austrumu valstu vēsture” ( 136 lekcijas ), „dienvidu un rietumu slāvu vēsture” ( 70 lekcijas ), „padomju literatūras vēsture”, „padomju valsts un tiesību pamati”, „PSRS vienas tautas vai vienas pasaules valsts vēsture” ( 70 lekcijas ), „Speciālās disciplīnas” ( 2 semestri, 100 stundas, lekcijas un praktiskie darbi ), „historiogrāfija” ( pēc specializācijas ), „speckursi” ( 100 lekcijas ); „speciālie semināri” ( 100 stundas ), „fiziskā kultūra”. Atsevišķi tika izdalītas fakultatīvas disciplīnas: „loģika”, „psiholoģija”, „svešvaloda”, „speciālā valoda”, „vēsturiskā ģeogrāfija”, kā arī šādi speckursi: „mākslas vēsture”, „padomju māksla”, „padomju literatūra”, „vispārējā literatūra”, „reliģisko mācību vēsture”. Kā speciālās disciplīnas ir minētas šādas: „avotu mācība”, „paleogrāfija”, „epigrafika”, „numismātika”, „praktikums senajās valodās” un „praktikums par vienas valsts vēsturi”. No klasiskā cikla priekšmetiem tika pārstāvēti sekojošie: „latīņu valoda” ( 3 semestri, 170 stundas ), „seno laiku vēsture”( 2 semestri, 170 stundas, lekcijas un praktiskie darbi ), kā arī attiecīgas speciālās disciplīnas: „vienas valsts vēsture” ( senās Ēģiptes vēsture, senās Asīrijas vēsture, senās Babilonas vēsture, senās Grieķijas vēsture, senās Romas vēsture ). Blakus tam tika uzskaitīti arī speciālie kursi un speciālie semināri ar šādām tēmām: „senās Ēģiptes kultūra” , „helēnistiskā Ēģipte”, „Atēnu kultūra V gs. p. m.ē.”, „Peloponēsas kari”, „hellēnistiskā pilsēta”, „patriciju un plebeju cīņa”, „Augusta principāts”, „Romas provinces”, „vergu sacelšanās”, „Romas ārpolitika”. Vēl varētu piebilst, ka tajā pašā programmā tika paredzētas studijas arī klasiskās filoloģijas nodaļā, kur turpinājās vecās tradīcijas un blakus obligātām ideoloģiskām disciplīnām, tika mācītas gan valodas, gan arī antīkā kultūra, māksla un vēsture. Interesanti, ka latīņu valoda tika plānota ne tikai klasiķiem, bet arī visiem citiem filologiem un pat žurnālistiem.

Kādus secinājumus var izdarīt, lasot šo programmu? Pirmkārt, ja nerunāt tagad atsevišķi par studiju sovjetizāciju, tad pirmais un galvenais ir tas, ka šeit ir acīmredzams mēģinājums savienot padomju režīma uzspiesto ideoloģiju ar klasisko izglītības standartu. Šajā ziņā, šo programmu varētu uzskatīt par sava veida kompromisu. Vecās tradīcijas stilā tā cenšas sniegt pēc iespējas plašāku izglītību, jo iekļauj sevī ne tikai pasaules vēsturi un valodas, ieskaitot latīņu valodu, bet arī filozofijas vēsturi un, kaut vai fakultatīvi, arī literatūras vēsturi, mākslas vēsturi un pat „reliģisko mācību vēsturi”. Lieki teikt, ka šodien piedāvājums LU VFF ir krietni šaurāks… Protams, tajos laikos visi šie priekšmeti tika piesātināti ar padomju ideoloģiju, bet tomēr ir jāatzīst, ka programmas autori ir centušies saglābt klasiskās izglītības tradīcijas, cik tas bija viņu spēkos. Kaut vai fakultatīvi un „lasot starp rindiņām”, t.i., filtrējot ideoloģiskus tekstus, gribētājs tajā laikā varēja gūt sev ļoti daudzpusīgas zināšanas, kas nopietni paplašināja viņa redzesloku un piešķīra viņam plašu vēsturiskās domāšanas dimensiju. Bez ideoloģijas, kas toreiz bija neizbēgami un pašsaprotami, šai programmai piemīt viens ļoti būtisks no mūsdienu viedokļa defekts – tajā nav atvēlēta atsevišķa vieta Latvijas vēsturei. Nav šaubu, ka tas bija ideoloģijas nosacīts fakts – toreiz komunistiskam režīmam bija jāapkaro „latviešu buržuāziskais nacionālisms”. No klasiskā cikla ir izkritusi vienīgi grieķu valoda, taču latīņu valoda par laimi ir saglabājusi nopietnas pozīcijas. Otrkārt, padomju ideoloģijas, konkrēti, „šķīru cīņas” koncepcijas iespaidā, ir deformējies skatījums uz vēsturi: visa lielā pasaules vēsture ir saspiedusies jauno un jaunāko laiku vēstures priekšā, kas pēkšņi kļuvusi ļoti milzīga un stundu skaita ziņā pat vairāk nekā divreiz ir pārsniegusi visus senos un viduslaikus kopā. Kā zināms, šī tendence saglabājās visos padomju laikos un turpina pastāvēt arī šodien… Treškārt, ļoti būtiski ir tas, ka šajā programmā studentiem tika dota iespēja izvēlēties un specializēties kādā konkrētā vēstures posmā / nozarē. Tas deva iespēju studentiem apgūt gan vispārējo vēsturi, kas ir absolūti nepieciešams augsti kvalificētam vēsturniekam, gan arī iedziļināties kādā šaurākā nozarē un pat kļūt par speciālistu tajā. Ceturtkārt, izbrīnu rāda cik plašs ir specializēto priekšmetu klāsts seno laiku vēsturē – no Ēģiptes un Babilonijas līdz Romas ārpolitikai. Pie tam, visi šie kursi ir tīri vēsturiski un tikai viens no tiem – „vergu sacelšanās” – norāda uz ciešu saistību ar padomju ideoloģiju. Tas tikai vēlreiz uzrāda to faktu, ka antīkā cikla priekšmeti pēc savas dabas un definīcijas ir visvairāk brīvi no ideoloģiskām saistībām, jo tie ir cēlušies nevis kādas ideoloģijas, bet gan klasiskās izglītības koncepcijas kontekstā. Tāpat arī liels stundu skaits latīņu valodai liecina par nopietnu attieksmi pret šo priekšmetu. Katrā ziņā ir skaidrs, ka jaunajā mācību sistēmā, par spīti visai brutālai sovjetizācijai, dīvainā kārtā ir saglabājušies arī diezgan daudzi klasiskās izglītības rudimenti.

Kā zināms, visos turpmākos gadu desmitos, līdz pat padomju laiku beigām, vēstures studijas Latvijas Valsts Universitātē ( toreiz Pētera Stučkas LVU ) balstījās šajā pašā programmā, kurā laika gaitā notika dažādas, vairāk vai mazāk būtiskas izmaiņas. Viena no galvenajām pārmaiņu tendencēm bija tā, ka ar laiku samazinājās un pakāpeniski izzuda tieši klasiskā cikla priekšmeti[35]. Pamazam saruka speckursu skaits, bet vislielākais zaudējums fakultātei padomju gados bija tas, ka ar laiku bija izzudis diemžēl, arī pats specializācijas princips, kaut gan daudzās citās PSRS universitātēs tas turpināja pastāvēt un vēl joprojām pastāv daudzviet Krievijā. Sociālismā izskaņā, manu studiju laikā,1980-jos gados, no visa klasiskā mantojuma fakultātē bija palikuši vien četri obligāti priekšmeti: „latīņu valoda”, „seno Austrumu vēsture”, „senās Grieķijas vēsture” un „senās Romas vēsture”. Un nekādu vairāk speckursu un specsemināru… Minimum minimorum, kā teiktu senie romieši.

Kas attiecas uz mūsdienu situāciju, tad ar pirmo acu uzmetienu ir skaidrs, ka pašreizēja 3 gadu bakalaura studiju programma ir vēl vairāk samazinājusi to pašu minimumu, kas ir bijis padomju laiku pēdējos gados. Seno laiku apjoms ir samazinājies par vienu trešdaļu, tādēļ seno Austrumu, senās Grieķijas un senās Romas vēsture, kas agrāk ir bijuši trīs ( ! ) atsevišķi kursi, tagad ir apvienoti vienā seno laiku vēstures kursā ( 4 k.p. ). Pēc apjoma kurss ir liels, bet īstenībā, par vienu trešdaļu mazāks, nekā tas būtu nepieciešams normālām studijām. Pats par sevi saprotams, ka tas dod iespēju tikai paviršam skatam uz Eiropas civilizācijas pirmsākumiem. Uzkrītoši ir tas, ka seno laiku vēstures kurss ir visīsākais no visiem laikmetu vēstures kursiem, jo pat viduslaiku vēsturei ir atvēlēts lielāks apjoms ( 6 kp. ), nemaz jau nerunājot par jaunākiem laikiem[36]. Tāpat arī latīņu valoda reducēta līdz nenopietnam minimumam ( 2 kp. ), kas vispār izslēdz iespēju apgūt šo priekšmetu. Dabiski, ka šādos apstākļos ne par kādām specializācijām un speckursiem nevar vairs būt nekādas runas. Vēstures nodaļā mākslas un literatūras vēsture ir zuduši, bet reliģiju vēsture, ja tā kādreiz arī tiek lasīta, ir saspiesta līdz neiespējamībai ( 2 kp. ). Jāpriecājas, ka programmā ir vēl ierakstīti tādi kursi, kā filozofijas pamati ( 4 kp ) un kultūras vēsture un teorija ( 4 kp. ). Tātad, ir palikuši tikai daži, līdz pēdējai pakāpei minimalizēti klasiskās izglītības rudimenti…

Taču cietis ir ne tikai klasisks humanitārās izglītības lauks, cietusi ir arī vispārēja vēsture. Pasaules vēstures dimensija kā tāda ir drastiski sarūkusi – ja neskaita eirocentriskus kursus par dažiem lielajiem vēstures posmiem, no tās ir palikušas vienīgi lauskas – atsevišķo valstu vēstures kursi atsevišķos laika periodos. Ir zudušas pilnas reģionu vai valstu vēstures. Austrumu vēsture sākas un beidzas senajos laikos, Āfrikas un Latīņamerikas vēstures nav vispār. Pie tam, turpinās padomju tradīcija apskatīt vēsturi neproporcionālos laika gabalos – ļoti saspiežot visu garu cilvēces vēsturi un ļoti stipri izvēršot plašumā jaunāko laiku vēsturi. Piemēram, ja visiem senajiem laikiem vispārējas vēstures modulī „A” daļā ir atvēlēti tikai 4 kp., viduslaikiem – 6 k.p., tad jauniem un jaunākiem laikiem, ieskaitot mūsdienu vēsturi – veseli 16 kp[37]. Cilvēces daudzu tūkstošu gadu vēsture sarūk pēdējo 100 – 200 gadu priekšā… Šodien absolūtā uzmanības epicentrā likumsakarīgi un dabiski atrodas Latvija un tādēļ vienīga specializācija mums de facto ir Latvijas vēsture, kas ļoti kvalitatīvi un nopietni tiek studēta visos vēstures posmos. Stingri ņemot, fakultātes ietvaros profesionāli tiek pētīta gandrīz vai vienīgi Latvijas vēsture. Tas, protams, ir lieliski, bet nedrīkst pievērt acis uz to, ka blakus tam pasaules vēstures un kultūras dimensija mūsu šodienas vēstures studijās ir stipri nobālējusi, gandrīz pat izgaisusi. Taču lieki runāt, ka topošam vēsturniekam, lai viņš kļūtu par labu, domājošu speciālistu, ir nepieciešams plašs redzesloks, ar labām zināšanām ne tikai politikā, bet arī reliģiju un kultūru vēsturē, filozofijā, mākslā, literatūrā utt . Saprotams, ka vēsturē sava nozīmīga vieta pieder arī grāmatvedībai, bet pati par sevi vēsture nav grāmatvedība un to nevar izskaidrot ar ekonomiskiem cipariem un ar plikiem politiskiem notikumiem vien. Lai analizētu vēstures procesus ir nepieciešamas plašas zināšanas kultūras laukā, tātad, vairāku humanitāro priekšmetu jomā. To visu bija devusi kādreiz klasiskā izglītības sistēma, bet šodien tas diemžēl, ir aizmirsts…

Nevar nepieminēt vēl tādu faktoru, ka šodien visi mūsu fondi un visas institūcijas, kas nodarbojas ar līdzekļu piešķiršanu kultūras, izglītības un humanitāro zinātņu jomās, par savu galveno, bet bieži vien par vienīgo prioritāti pasludina letoniku un visu, kas ar to ir saistīts. Saprotams, ka letonikai Latvijā noteikti jābūt pirmajā vietā, bet vai tādēļ būtu tik ļoti jācieš pārējam cilvēces kultūras mantojumam? Vai tādēļ mums būtu pavisam jāatsakās no klasiskās izglītības koncepcijas? Jāatzīst, ka patreizēja politika kultūras laukā rada apstākļus, kas maksimāli apgrūtina, vai pat dara gandrīz neiespējamas jebkādas citas studijas, atskaitot letoniku un visu, kas ar to ir saistīts. Šādā situācijā, kas kopumā ir izveidojusies mūsdienu Latvijā, gan profesors Felsbergs, gan profesors Balodis nespētu izdarīt to, ko viņi ir izdarījuši, nedz uzrakstīt to, ko ir uzrakstījuši, nedz, protams, aizbraukt tur, kur aizbraukuši. Viņi nebūtu atstājuši latviešu kultūrai nekādu vērības cienīgu mantojumu. Bet šodien var jau droši teikt, ka profesora Felsberga mantojums ir izputināts. Un ko mēs atstāsim savām nākamām paaudzēm?

Protams, šeit nekādā gadījumā netiek apstrīdēta Latvijas vēstures studiju nozīme un jaunāko laiku aktualitāte šajās studijās. Nekādā gadījumā nevar tikt apstrīdēts arī tas, ka Latvijā pirmajā vietā un goda vietā ir jābūt tieši Latvijas vēsturei un kultūrai un visvairāk tieši tam, kas attiecas uz jaunāko laiku vēsturi. Tas viss ir pašsaprotami un pareizi. Runa ir par to, ka nedrīkst būt tikai, vai arī gandrīz tikai un vienīgi tas. Kvalitatīvas vēstures studijas un pētniecība ir iespējami tikai plašas, labas humanitārās izglītības ietvaros, tikai tad, ja pastāv arī pietiekoši plaša pasaules vēstures un kultūras dimensija. Šī dimensija mums pašlaik atrodas kritiski sliktā stāvoklī un mēs nedrīkstam to pazaudēt, ja nevēlamies ieslīkt aprobežotībā un provinciālismā. Kāds varētu iebilst, ka Latvija ir maza valsts, tai nevajag nekādas plašas pasaules dimensijas, pietiek ar pašmāju vēsturi utt… Tam nevar piekrist vispirms jau tādēļ, ka pasaules dimensija un antīkais priekšmetu cikls tai skaitā ir viens no tiem faktoriem, kas veido vispārējo izglītības un kultūras bāzi, to fonu, bez kura nav iespējama arī kvalitatīva dzimtenes vēstures apzināšana. To labi saprata Latvijas cilvēki Pirmās Republikas laikā, bet šķiet, ka šodien mēs esam šo izpratni zaudējuši. Neviens nevar apgalvot, ka tajos laikos latviešiem trūktu patriotisma vai nacionālā gara, neviens nevarētu apgalvot, ka 1920-tos un 1930-tos gados Latvijas vēsture mūsu Universitātē būtu necieņā. Taču tajā pat laikā mūsu fakultātē tika labi pārstāvēta klasiskā izglītība un blakus dzimtajai vēsturei un filoloģijai varēja brīvi pastāvēt un sekmīgi attīstīties gan antīkā cikla disciplīnas, gan pat ēģiptoloģija. Toreizēja Latvija nebija daudz lielāka un bagātāka par tagadējo, bet varēja atļauties pasaules līmeņa humanitāras studijas savā Universitātē… Kādēļ mēs nevaram šodien?

Šis jautājums vairs nav retorisks, bet gan principiāli svarīgs. Šeit runa nav par to, „cik agrāk bija labi” un „cik tagad ir slikti”. Runa ir par to, lai nodefinētu mūsu zaudējumus pagājušo 90 gadu garumā, lai mēs varētu tos saprast un izskaidrot un, galu galā, par to, lai padomātu, kā rīkoties tālāk. Tas nav tikai jautājums par antīka cikla priekšmetiem, tas ir jautājums par humanitāras izglītības likteņiem vispār. Tādēļ vispirms ir jāsaprot, kas ir mainījies, kādēļ kopš 1930-iem gadiem humanitārā izglītība nepārtraukti degradē? Kādēļ pēc neatkarības atjaunošanas nenotika atgriešanās pie tā izglītības modeļa, kas ir bijis laimīgajos „Latvijas laikos”? Kādēļ tā vietā turpinās padomju laikos iedibināta tendence uz humanitāras jomas reducēšanu? Pie tam nebūtu pareizi vainot, kā mums tas ir iegājies, vienīgi briesmīgu „padomju mantojumu”. Runājot par klasiskām studijām tas noteikti nav nekāds skaidrojums, jo viņu stāvoklis šodien ir jau krietni sliktāks par to, kāds ir bijis tajos pašos padomju laikos, bet nekādi komunisti un čekisti pie tā nav vainīgi…

Tātad, jautājums ir divdaļīgs: par humanitārās jomas degradāciju vispār un par klasiskā cikla studiju bēdīgo stāvokli tajā. Atbilde uz abiem jautājumiem acīmredzama: pie vainas ir nevis naudas trūkums[38], bet attieksme. Tas ir, valsts un sabiedrības attieksme pret izglītību vispār, kā arī attieksme konkrēti pret humanitāro izglītību Universitātes iekšienē. Taču par attieksmi, kā zināms, vislabāk liecina nekas cits, ka atalgojums. Pēc jaunu pētījumu datiem, skolotāju atalgojuma ziņā Latvijā pašlaik atrodas priekšpēdējā vietā ES un NVS valstu starpā[39]. Savukārt, atalgojums LU VFF visu 1990–to gadu garumā ir bijis tik nožēlojams, ka nodrošināja knapu izdzīvošanu jaunam speciālistam, ja viņš dzīvoja viens pats, un nenodrošināja nekādu izdzīvošanu, ja viņam bija ģimene. Vēl tikai 6 gadus atpakaļ, lai mana ģimene varētu izdzīvot, man bija jāstrādā vienlaicīgi 5 vietās…Pie tam, mums ir radusies neredzēta anomālija: bagātas un nabagas, var pat teikt, ubagas fakultātes. Diferenciācijas starp nozarēm un to atalgojumu ir normāla parādība, bet nekur nav redzēta tāda plaisa, īstenībā pat bezdibenis, kad vienā un tajā pašā universitātē, vienādā zinātniskā ranga un darba speciālisti saņem tik atšķirīgu atalgojumu, ka viens knapi savelk galus kopā, bet otrs dzīvo kā bagāts kungs. Nekādi tirgus ekonomikas principi nevar attaisnot šādu stāvokli, ko citiem vārdiem varētu raksturot kā humanitāro speciālistu un humanitāro disciplīnu ekonomisko diskrimināciju. Profesora Felsbergam šāds stāvoklis pat visļaunākajos sapņos nevarēja rādīties. Uz šāda fona viņa paša alga izskatās kā nereāls sapnis par „zelta laikmetu”…

Par algām un kliedzošu netaisnību šajā jautājumā varētu runāt vēl ļoti daudz, bet ar teikto pietiek, lai novērtētu valdošu attieksmi pret izglītību. Taču kas to nosaka? Protams, ka vērtību sistēma. Jo situācijā, kad skolotājs saņem mazāku algu nekā šoferis[40], bet Universitātes pasniedzējs – divreiz vai pat trīsreiz mazāku algu, nekā nekvalificēts darbaspēks celtniecībā, tad ir jāsecina, ka valstī kaut kas nav kārtībā ar vērtību sistēmu. Līdz ar to rodas jautājums: kas tā ir par vērtību sistēmu un kā tā ir radusies? Manuprāt, to varētu nosaukt par galēja pragmatisma vai pat utilitārisma vērtību sistēmu, kas no vienas puses, noliedz klasisko izglītību kā tādu, ar visām tās humanitārajiem ideāliem, bet no otrās puses, pati ir tās izglītības atcelšanas produkts. Šīs vērtības nav dzimušas sociālisma nometnē, kur gan tās ir atradušas ļoti lielu piekrišanu, bet tas ir rietumu civilizācijas produkts, kas ir veidojies ļoti ilgi un pakāpeniski, līdz beidzot, XX gs. guvis virsroku gan rietumos, gan padomju austrumos. Citiem vārdiem, utilitārisms ir moderna pasaules redzējuma sastāvdaļa. Šīs pasaules redzējums visu apskata caur ekonomiska izdevīguma prizmu un pats par sevi saprotams, ka kultūras vērtības tajā tiek izspiestas marginālā perifērijā, vai pat vispār izmestas laukā no apziņas. Tieši ekonomikocentriskais utilitārisms gandrīz visur likvidēja klasisko izglītības sistēmu, kas pastāvēja kādreiz ģimnāzijās un augstskolās. Pēc tam jauna vērtību sistēma ir sākusi atražot pati sevi un padarījusi neiespējamu vecās izglītības atjaunošanu. Tādēļ nav jābrīnās, ka pēc sociālisma krišanas Latvijā nenotika atgriešanas pie klasiskām vērtībām kultūrā un izglītībā. Mūsu nelaime ir tā, ka šīs, ekonomiski pamatotais utilitārisms tika ieviests pie mums visnežēlīgākā veidā, aprijot gandrīz visu kultūras telpu. Līdz ar to, humanitārā izglītība, kas īstenībā ir visas kultūras pamats, uzreiz krita par tā upuri.

Taču runājot par notikušām pārmaiņām vērtību sistēmā ir jāsaprot, ka izglītības dehumanitarizācija nozīmē ne tikai vispārējā izglītības un kultūras līmeņa krišanu, bet gan arī sabiedrības dehumanizāciju. Tas ir labi redzams izglītības koncepcijas nomaiņā. Visi zina, ka klasiskā izglītības sistēma, kas pakāpeniski veidojās sākot no renesanses laikiem, balstījās humānistiskā cilvēka ideālā un par savu mērķi ir izvirzījusi harmoniskas personības attīstību. Blakus visām daudzajām teorijām par to liecina arī jēdziena „izglītība” etimoloģija vairākās eiropiešu valodās. Piemēram, angļu vārds education ir atvasināts no latīņu educere/ educare ( „vest” ,”izvest ārā”, „vadīt” ), kas norāda uz kādu mērķi, uz kuru māceklis tiek vests. Vācu vārdam Ausbildung ir celms Bild, t.i., „tēls”, „bilde”, bet darbības vārds ausbilden ( „izglītot”, „apmācīt” ) burtiski nozīmē „veidot tēlu”. Tieši tas pats ir ar krievu vārdu образование, kas tāpat nozīmē tēla veidošanu ( образ – „tēls” ). Un protams, latviešu vārds „izglītība”, ar celmu glīt, nozīmē to pašu, tikai vēl labāk skan, jo par izglītības procesa būtību nosauc cilvēka veidošanu skaistu / glītu. Vārdu sakot, klasiskās izglītības sistēmas būtība bija daudzpusīga, skaista cilvēka audzināšana. Tādēļ ir vairāk kā dabiski, ka centrālo vietu tajā ieņēma antīka cikla priekšmeti – senās valodas, senā vēsture, kultūra utt. Pie tam, senas valodas toreiz tika mācītas ne tādēļ, lai izmantotu tās praktiskā dzīvē ( kur tad? ), bet tādēļ, ka tās vislabākā veidā attīstīja un trenēja jauniešu domāšanu. Jau XIX gs. pedagogi bija konstatējuši, ka nekas cits tā neattīsta loģisko domāšanu[41], atmiņu, uzmanību un koncentrācijas spējas, kā sengrieķu un latīņu valodas, kas šī iemesla dēļ atradās starp galvenajiem priekšmetiem visās klasiskās ģimnāzijās. Starp citu, kā zināms, tieši šīs spējas ir vislielākā deficītā pie mūsdienu studentiem… Blakus tam, studējot antīkos autorus un mācoties seno laiku vēsturi jauniem cilvēkiem pavērās plašs skats kultūras pasaulē un viņi ne tikai apguva nepieciešamas zināšanas par pagātni, bet arī tika audzināti ar morāles piemēriem – ne velti populārākais autors klasiskajā izglītības sistēmā bija Plutarhs. Vēl daudz varētu teikt par to, cik laba bija šī sistēma, bet tagad ir svarīgi vēlreiz pasvītrot, ka tā tika mērķēta uz cilvēka harmonisku, vispusīgu attīstību atbilstošu humānistiskiem kultūras ideāliem. Tieši tādēļ visa pamatā bija ne dabzinātniskā, ekonomiskā ,vai tehniskā, bet tieši humanitārā izglītība. Vispirms bērni un jaunieši apguva klasiskās vērtības un pēc tam augstskolās kļuva par speciālistiem visās iespējamās nozarēs. Un vienalga, kādā nozarē viņi pēc tam strādāja, viņi bija vispirms augsti izglītotas un attīstītas personības. Starp citu, tieši tādā veidā jurists Jānis Pliekšāns bija kļuvis par rakstnieku Raini. Viņš to spēja pateicoties savam talantam, bet varēja pateicoties savai klasiskai izglītībai, kas deva viņam ļoti plašu redzesloku un intelektuālo bagāžu. Un vai mēs varam tagad iedomāties mūsu ierindas jurisprudences absolventu kļūstam par tāda mēroga literātu? Ja nu vienīgi bagāti vecāki būs sarūpējuši viņam pirms tam klasisku izglītību ārzemēs…

Citiem vārdiem, mēs nedrīkstam aizmirst, ka humanitāras zināšanas veido izglītības un kultūras mugurkaulu. Tāpat arī antīkais priekšmetu cikls ir humanitāras kultūras pamatā. Mūsdienu pieredze spilgti uzrāda, ka Izņemt antīko kultūras pasauli no apziņas, nozīmē ļoti stipri aprobežot šo apziņu un atraut tai saistību ar Eiropas kultūras saknēm, kā arī ar visu šo kultūru kā tādu. To var bieži novērot tipiska situācijā, jebkurā lielā Eiropas mākslas galerijā. Mūsdienu „vidējais” jaunietis bez klasiskās izglītības pamatiem jutās tur apjucis un bieži vien neko nesaprot no tā, ko redz, jo klasiskā Eiropas glezniecībā līdz XIX gs. vidum absolūto vairumu sižetus, ja neskaita portretus un kluso dabu, veido pa pusei kristīga, pa pusei antīkā tematika. Taču mūsdienu „vidēja” izglītība nedz skolā, nedz augstskolā parasti nedod kaut cik pieklājīgu priekšstatu par šīm pasaulēm, jo ir taču daudz „lietderīgākās” lietas, ko mācīties. Līdzīgi var teikt par klasisko mūziku utt… Nav brīnums, ka pasaulē arvien vairāk rodas kultūras analfabētu. Tātad, ir svarīgi saprast, ka izglītības dehumanitarizācija nozīmē vispirms cilvēka dekulturalizāciju un caur to – arī dehumanizāciju, jo par cilvēku ar lielo burtu viņš kļūst vienīgi pateicoties kultūrai, t.i., audzināšanai un izglītībai[42]. Un vēl: jo plašāks cilvēkam redzesloks, jo plašāka un dziļāka ir viņa domāšana, jo labāks speciālists viņš ir arī savā šaurajā laukā. Pirmās Republikas laikā Latvijai bija vajadzīgi plaši un dziļi domājoši cilvēki. Tādēļ bija arī attiecīgi izglītība. Kas ir noticis, ka šodien šādi cilvēki Latvijai vairs nav vajadzīgi?

Viss teiktais ļauj secināt, ka moderna izglītība, kas nojauca veco izglītības sistēmu, balstās pavisam citā koncepcijā un tās mērķis nav un nevar būt vairs harmoniskā cilvēka attīstība. No pragmātiska, utilitāra viedokļa raugoties, tiek mācīts vienīgi tas, „kas ir nepieciešams dzīvē”. Par personības attīstību vairs nevar būt nekādas runas. Tātad, pašreizējas sistēmas uzdevums ir sagatavot jaunu cilvēku praktiskam darbam un integrēt viņu sabiedrībā, citiem vārdiem, izveidot viņu kā derīgu sociālā mehānisma skrūvīti, nevis kā personību. Vēl saka, ka jauniem cilvēkiem esot ātrāk jāiziet “darba tirgū”. Tas nozīmē, ka cilvēks ir kļuvis par preci un ne par kādu kultūru vairs nevar runāt. Tā ir acīmredzama dehumanizācija, kas arī ir mūsdienu izglītības koncepcijas amatā.Tiesa gan, to vairs nevar saukt par izglītību šī vārda īstajā nozīmē… Pateicoties tam, pieaugošs kultūras nihilisms un pat arī analfabētisms, par ko periodiski ceļ trauksmi ārzemju prese, ir kļuvis par dabisku mūsdienu tendenci. Šajā kontekstā vairs nepārsteidz fakts, ka šodien pat mūsu Universitātes vadība var uzskatīt humanitāriešus par„lūdzējiem”, kas nemāk pelnīt naudu un piedāvāt sevi tirgum[43]. Šīs uzskats, kā arī humanitāro nozaru bēdīgais stāvoklis mūsu Alma Mater ir pierādījums tam, ka ir zudusi izpratne par klasiskām vērtībām un par humanitāras izglītības būtību. Tādēļ visam iepriekšteiktajam ir viens mērķis: atgādināt, ka humanitārās izglītības uzdevums ir kultūras reprodukcija, kultūras bāzes radīšana un uzturēšana. Galu galā ir jāsaprot, ka kultūra nav naudas dēļ, tā nevar pastāvēt kā bizness. Kultūra nevar strādāt pēc tirgus ekonomikas principiem, tā ir sabiedrības funkcija, kas virzīta uz nākotni un kas prasa sabiedrības investīcijas. Šīs investīcijas atgriežas nākotnes kultūrā, nevis naudā. Ja tas nav skaidrs, tad kultūrai draud nāve. Mūsu pieredze rāda: nav drošāka veida, ka sagraut kultūru, kā vien pārvērst to par preci. Tad tiešām tiek ražota prece, tas, ko sauc par masu kultūru, bet kāds tam ir sakars ar Kultūru? Eiropa simtiem gadu ir mācījusies no antīkās vēstures un labi zināja no Romas pieredzes: kultūra plaukst tad, kad to finansē Augusts ( valsts ) un Mecenāts ( „privātais sektors” ), tā pagrimst tad, kad visur tiek meklēts vienīgi praktisks, peļņu nesošs pielietojums. Tad paliek vienīgi masu kultūra, tad darbojas princips: panem et circenses[44]. Mums arī jāmācās no klasiskās senatnes, ja mēs vēl domājam par savas tautas nākotni…

Vispār, humanitāro zinātņu nonicināšana ir nopietns simptoms sabiedrībai, pat vairāk – diagnoze. Jau no Osvalda Špenglera laikiem ir zināms un daudzkārt ticis apgalvots, ka visas senās civilizācijas ir radušās ne ekonomikas, bet lielu ideju, t.i., reliģisku mērķu dēļ[45]. Tas ir saprotams arī loģiski: lai nodrošinātu dienišķo maizi un drošību nekādas kultūras nevajag. Eksistenciālas vajadzības var labi apmierināt bez mākslas, literatūras, filozofijas utt. Tas viss rodas tad, kad sabiedrībā dzimst virsikdienišķie, virsutilitāri mērķi un ideāli. Tad rodas kultūras ar lielo burtu, tad top civilizācijas. Senie cilvēki būvēja piramīdas, svētnīcas un kapenes ne tādēļ, lai veicinātu ekonomisko efektivitāti. Šīs būves prasīja lielus pūliņus un visas sabiedrības spēku koncentrāciju augstāko mērķu labā. Nedz piramīdas, nedz svētnīcas nav padarījušas cilvēku dzīvi komfortablāku un bagātāku. Arī pašiem valdniekiem tās nebija vajadzīgas politikas dēļ, jo viņu autoritāti svētīja reliģija un viņiem nebija jādomā par to, vai viņi tiks ievēlēti nākamajās vēlēšanās. Tātad, vispārīgi runājot, var teikt, ka civilizāciju izcelsmi un izaugsmi noteica tas, ko mēs šodien saucām par kultūru. Daudzas kultūras izauga un norietēja bez refleksijas, bet antīkā kultūra mums ir interesanta un noderīga ne tikai ar to, ka tā pirmā ir izgājusi cauri tiem pašiem vēsturiskiem posmiem, kurus vēlāk sāka iet arī jauna Eiropa, bet arī ar to, ka tai bija sava refleksija. Tā piemēram, jau Aristotelis ir atklājis utilitāra un neutilitāra principu lomu kultūras dzīvē. Viņš tos noformulēja kā zemo amatniecību un augsto mākslu /zinātni un noteica viņu robežas: amatniecība dzīvo dēļ ikdienas pieredzes un tai pieder tikai praktiskas zināšanas par lietu darīšanu, bet māksla un zinātne, kas rodas tikai atsvešinoties no ikdienišķām vajadzībām, apjēdz lietu būtību un prot tās izskaidrot ( Arist. Met., I, 1, 981 a15 – 982 a3 etc.). Jāsaka, ka viņam taisnība: amatniecība, ekonomika un sadzīve ir visur, arī „Kongo džungļos, palmu ēnā”, bet kultūra ar lielu burtu – tikai tur, kur ir intereses, vērtības un mērķi virs ikdienišķām vajadzībām. Arī mūsdienu zinātnē prioritāte tomēr paliek teorētiskai zinātnei, uz kuras bāzes tikai var sekmīgi attīstīties praktiskas nozares. Bet ja mēs šodien turam tikai to, kam utilitārs pielietojums, rīt mēs vairs neko paši nespēsim. Ja mums šodien pagrimst humanitāras zinātnes, kāda rīt būs mūsu kultūra? Galu galā ir jāsaprot, ka tas, kas nicina humanitāro izglitību, īstenībā nicina kultūru kā tādu…

Tātad, jāsecina, ka tur, kur valda vienīgi utilitāras intereses, kultūras vai nedzimst vispār, vai iet bojā. Vēsturē tam var atrast daudz liecību un pat ļoti vispārīgs acu uzmetiens uzreiz atklāj, ka utilitārisms nav radījis nevienu kultūru, toties jau daudzas ir pazudinājis. Visspilgtāko piemēru mums sniedz, protams, tā pati antīka civilizācija un protams, tieši Roma, īpaši IV gs., tātad tuvu pirms savas bojāejas. Dzīvojošais tajos laikos rakstnieks Ammians Marcellīns ir atstājis mums ļoti spilgtu Romas dzīves aprakstu, kas piesātināta ar bagātības, izlaidības un izvirtības aprakstiem ( piem.: Amm. Marcell., Res Gestae, XIV, 6 – 14 ). To starpā šīs autors saka, ka viņa laikabiedri „vairās no zinātnes kā no indes” ( Ibid., XXVIII, 2, 14 ), bet tieši elite „vairās no izglītotiem un saprātīgiem cilvēkiem ( eruditos et sobrios ) kā no garlaicīgiem un nelietderīgiem” ( ut infaustos et inutiles – Ibid. XIV, 6, 15 ), un ka tad, kad tiek rīkotas dzīres, „filozofa vietā tiek aicināts dziedātājs, oratora vietā – ākstību meistars ( doctor artium ludicrarum – varētu teikt: ākstību / izpriecu mākslas doktors ), bet bibliotēkas ir aizslēgtas uz mūžiem, kā kapenes, toties tiek būvētas hidrauliskas ērģeles, milzīgas liras ratu lielumā, flautas un visādas smagnējas aktieru ierīces” ( Ibid. XIV, 6, 18 ). Taču visiespaidīgākie ir šie vārdi: „Beidzot ir jau nonākuši līdz tādam kaunam, ka nesen, kad dēļ pārtikas trūkuma briesmām no pilsētas tika izraidīti ārzemnieki, arī zinātņu pārstāvji (sectatoribus disciplinarum liberalium ) tika padzīti nekavējoties bez nekādām atkāpēm, kaut gan izdevumi viņu dēļ bija mazi, toties tika atstāti mīmisko aktrišu kalpi un tie, kas par tādiem uzdevās, palika arī trīs tūkstoši dejotājas ar saviem mūziķiem un tikpat daudz kormeistaru” ( Ibid. XIV, 6, 19 ). Vārdu sakot, krīzes laikā no Romas tika padzīti zinātnes un kultūras nesēji, toties palika visādi „šovmeni”, masu kultūras kalpi. Laikam nav jāsaka, cik aktuāli šodien skan mums šie vārdi… Gribot negribot tie nāk prātā, kad domā par to, ka mūsu valstī, iestājoties krīzei, vispirms un visvairāk tiek nogriezti līdzekļi tieši izglītībai, sākumā Universitātei[46], bet pēc tam arī skolotājiem. Vai tas nozīmē, ka izglītība mums nav vajadzīga? Pat „treknajos gados” tai vienmēr pietrūcis naudas, bet krīzes laikā skolotāji vispār ir kļuvuši lieki…Šeit tikai derētu atcerēties, ka vārdus par izglītības un kultūras nonicināšanu Romā Marcellīns ir rakstījis tikai kādus 40 gadus pirms „mūžīgas pilsētas” bojāejas. Pamācoši…

Saistībā ar krīzi un valdības attieksmi pret izglītību, iezīmējas interesanta un pamācoša likumsakarību ķēdīte: valsts mērogā „mazsvarīga” ir kļuvusi Universitāte, Universitātes mērogā „mazsvarīgas” ir kļuvušas humanitāras nozares, to skaitā vēsture, bet vēstures mērogā „mazsvarīgs” ir tapis klasiskais priekšmetu cikls, t.i., profesora Felsberga mantojums… Saprotams, ka tas nav nejauši un visa pamatā ir viens cēlonis: tā pati pragmātiska, utilitāra domāšana, tāda domāšana, kurai ir svešs ne tikai lidojums vai plašums, bet kurai pati kultūra kā tāda ir sveša. Valstsvīri domā utilitāri un viņiem nevajag „tik daudz” izglītības, Universitātes vadība domā utilitāri un viņai nav vajadzīgas „tik daudz” humanitāras zinātnes, savukārt vēstures programmai nav vajadzīgi „tik daudz” senie laki, latīņu valoda, pasaules vēsture. Rezultātā viss ir tā, kā tas ir un paliek tikai skaists sapnis par, var jau teikt, mītiskiem „Latvijas laikiem”, kad valstsvīri domāja valstiski, kad Universitātes vīri domāja kultūras mērogā utt…

Atgriežoties pie galvenās tēmas ir jāsecina, ka profesora Felsberga mantojums šodien ir ne tikai paplucis, bet jau gandrīz gājis bojā un galvenais cēlonis tam ir attieksme. Ir nonicinātas humanitāras zinātnes un līdz ar to, visa kultūra. Bēdīgā stāvoklī atrodas klasiskā cikla studijas Universitātē un konkrēti, arī mūsu fakultātē. Šodien pat seno laiku vārds ir pazudis no visiem fakultātes nosaukumiem… Ja paskatās uz to no LU 90 pagājušo gadu perspektīvas, tad jāsecina, ka šīs ceļš pēdējos gadu desmitos ir strauji vedis uz leju. Utilitārisms viennozīmīgi guvis virsroku par kultūru un izglītību. Protams, mums vajag šodien menedžerus, juristus un ekonomistus, bet vai tādēļ mums jālaiž postā kultūra, humanitāra izglītība, vēsture? Protams, mums visvairāk vajag šodien Latvijas vēsturi un visvairāk tieši jaunākos laikos, bet vai tādēļ ir jāpagrimst visai citai vēsturei? Mēs nedrīkstam aizmirst, ka plašs redzesloks dara cilvēku bagātāku un speciālistu vienalga cik šaurā tēmā padara par dziļāku un izprotošāku profesionāli savā laukā. Mēs taču gribam uzplaukumu savai tautai, bet kas mums traucē, ja ne pašu domāšana? Vai tad ir kāda direktīva „no augšas”, kas liktu mums graut savu humanitāro izglītību, vai aizliegtu studēt pasaules kultūras mantojumu? Mēs labi zinām, ka tādas nav un nevar būt, tātad, viss atkarīgs no mums pašiem un rūpes par klasiskām vērtībām – tai skaitā. Protams, Latvija tiešām ir maza zeme un nav bagāta, mums nevajag turēt savu arheoloģisku skolu kaut kur Ēģiptē vai Atēnās, bet mūsu Universitātē un mūsu valstī jābūt arī iespējai cilvēkiem profesionāli studēt un pētīt arī pasaules kultūras mantojumu un lai tas notiktu nevis par spīti, bet pateicoties sistēmai, tā, kā tas ir bijis Latvijas Pirmās Republikas laikā. Toreiz Latvijas patrioti, kas vadīja savu valsti un savu Universitāti, domāja par savas tautas izglītību, par tās nākotni. Viņiem bija veselīga vērtību sistēma un tādēļ Latvija toreiz plauka. Un ko darām mēs ar savu Latviju un tās nākotni šodien?

 

 

 

[1] Tajā pat laikā ir jāatceras, ka vārdu savienojums „klasiskās studijas” aptver plašāku nozīmju lauku un var apzīmējot arī humanitāro izglītību vispār ( iekļaujot tajā gan visu seno laiku vēsturi, gan citus humanitārus priekšmetus, piemēram, filozofiju un literatūras vēsturi ). Par to šeit arī tiks runāts, jo antīkās studijas klasiskā izpratnē nevar atdalīt no klasiskās humanitārās izglītības vispār.

[2] Ar izglītības ministra rīkojumu viņš tika apstiprināts profesora amatā no 1. aprīļa 1920. g.: LVVA, 7427, 13, 475, 2.lpp. Šeit un turpmāk atsaucēs uz arhīva materiāliem vispirms tiek norādīts fonda numurs, pēc tam apraksta numurs, lietas numurs un ja vajag, arī attiecīga lappuse.

[3] Lūk, profesora E. Felsberga darbi par antīko vēsturi un kultūru, kas tika publicēti viņa aktīvas darbības laikā: „Egejas kultūra” ( // Izglītības ministrijas mēnešraksts, 11. 1920. );„Grieķu īpašvārdu pareizrakstība latviešu valodā”( 1922 ); „Akropole un Partenons”( 1926. ); „Grieķu mākslas vēstures literatūra” ( 1926. ); „Ievads grieķu mākslas vēsturē”( 1926. ); „Grieķu vāzu gleznas” ( 1927. ).

[4] Pilnu profesora E. Felsberga publikāciju sarakstu skat. LU mājaslapā: http://www.lu.lv/biblioteka/rektori/felsbergs/publicetie-darbi.html

[5] Blakus jau esošai grāmatai: Prof. Dr. phil. h.c. Ernests Felsbergs. Dzīve un darbs. Veltījums pirmajam rektoram Latvijas Universitātes 85. gadskārtā. Rīga, Latvijas Universitāte, 2004.

[6] Šeit un turpmāk: „2. st.” nozīmē 2 stundas nedēļā, kā tas ir norādīts attiecīgā mācību plānā.

[7] Latvijas Universitātes lekciju un praktisko darbu saraksts 1924. g. rudens semestrī. Rīga, 1924. Lpp. 30 – 33 // LVVA, 6, 59.

[8] Latvijas Universitātes lekciju un praktisko darbu saraksts 1925. g. pavasara semestrī. Rīga, 1925. Lpp. 32 – 35 // LVVA, 6, 59.

[9] Turpat.

[10] Šajos laikos klasiskā filoloģija bija nesaraujami saistīta ar seno laiku studijām, tādēļ šajā vietā es nolēmu dot pārskatu ar par filoloģiskiem kursiem.

[11] Latvijas Universitātes lekciju un praktisko darbu saraksts 1925. g. rudens semestrī. Rīga, 1925. Lpp. 32 – 35 // LVVA, 6, 59.

[12] Grūti pateikt, cik tas ir uz kopēja fona, jo ne visi mācībspēki parādās šajos mācību plānos. Par nosacītu atskaites punktu aptuvenam aprēķinam varētu paņemt prof. Felsberga ziņojumu par Latvijas Augstskolas stāvokli 1921. gadā: pēc viņa datiem, toreiz fakultātē strādāja pavisam kopā 7 profesori, 13 docenti un 7 lektori ( skat. E. Felsbergs. Dažas ziņas par Latvijas Augstskolu: http://www.lu.lv/materiali/biblioteka/zinatnes-sakotne/felsbergs/resursi/publicetie-darbi/dazas-zinas-par-latvijas-augstskolu.pdf ). Šajā ziņojumā atklājas vēl kāda interesanta detaļa: jau toreiz mūsu fakultātē mācījās daudz vairāk meiteņu, nekā puišu.

[13] Piemēram, prof. F. Balodis ( 1930./31. m.g.; 1934./35m.g., 1935./36.. m.g. – LVVA,7427, 13, 123, lpp. 15, 23 ) un prof. K. Straubergs ( 1936./37. m.g. – LVVA,7427, 13, 123, lpp. 92. ).

[14] Skat.: LU Filoloģijas un Filosofijas fakultātes mācību plāni un noteikumi. Rīga, 1931 // LVVA, 7427, 6, 63.

[15] Par to katrs var pārliecināties, pašķirstot jau minētos Latvijas Universitātes mācību plānus un programmas.

[16] Skat.: LVVA, 7427, 13, 123. Lpp. 17.

[17] LVVA, 7427, 13, 475. Lpp. 19.

[18] LVVA, 7427, 13, 475. Lpp. 51.

[19] LVVA, 7427, 13, 475. Lpp. 24.

[20] Jebkurš gribētājs var to apskatīt arī LU mājaslapā: http://www.lu.lv/biblioteka/rektori/felsbergs/zinatniskais-darbs.html

[21] LVVA, 7427, 13, 475. Lpp. 26.

[22] Turpat, 25. lpp. Diemžēl nav saglabājušies finansu dokumenti, kas saistīti ar šo komandējumu, bet pats formulējums „piešķirt komandējumu”, norāda uz to, ka profesora Felsberga ceļojums tika apmaksāts no Universitātes kases. Paralēli pastāvēja arī cits formulējums: „piešķirt atvaļinājumu”, kas nebija saistīts ar naudas piešķiršanu. Tas ir labi redzams profesora F. Baloža personīgā lietā Latvijas Valsts Vēstures arhīvā. Viņš ļoti daudz ir ceļojis uz dažādām konferencēm un tajos gadījumos, kad tika lietots vārds „komandējums” ar laiku parādās arī ziņas par komandējuma naudas piešķiršanu,– skat.: LVVA, 7427, 13, 123. Lpp. 30,103, 104 etc. Ziņas par piešķirtiem līdzekļiem parādās tikai sākot ar 1920-to gadu beigām un tas liecina, visdrīzāk, par izmaiņām grāmatvedības darbībā.

[23] LVVA, 7427, 13, 475. Lpp.30 – 112.

[24] Skat.:. Skat.: LVVA, 7427, 13, 475. Lpp. 33 – 34. Komandējums bija diezgan garš – no 20. septembra līdz 2. oktobrim.

[25] LVVA, 7427, 13, 123. Lpp. 103.

[26] LVVA, 7427, 13, 475. Lpp. 36.

[27] Turpat. Lpp. 38 – 49.

[28] LU arhīvs. Vēsturiskā izziņa // LVA,1340, 12, 11. Lpp. 34.

[29] Turpat.

[30] Turpat, lpp. 35.

[31] Turpat.

[32] LU arhīvs. Vēsturiskā izziņa // LVA,1340, 03, 1111. I daļa. Lpp.3.

[33] Turpat.

[34] Vēstures un filoloģijas fakultātes mācību plāni 1948. / 1949. mācību gadā. Rīga, 1948. // LVA, 1340, 12, 53.

[35] Piemēram, jau 1955. / 1956. mācību gadā tika samazināts stundu skaits latīņu valodā – no 170 stundām līdz 136 stundām. Skat.: Vēstures un filoloģijas fakultātes mācību plāns 1955. / 1956. g. Rīga, 1955. // LVA, 1340, 12, 59.

[36] Iespējams, tas ir noticis zināmā mērā arī tādēļ, ka fakultātes pārstāvniecības orgāni ( Dome, bakalaura programmas Padome ) pārstāv katedras un personālijas, nevis studiju un pētniecības virzienus. Senie laiki nekur nav pārstāvēti un tādēļ nevar sevi aizstāvēt…

[37] Savukārt „B” daļā jauno un jaunāko laiku kursi sastāda jau vismaz 80% no visa apjoma.

[38] Naudas trūkums noteikti nevar būt cēlonis, jo naudas nekad nav tik, cik vajag. Arī Pirmās Republikas laikā Latvijai bija savas materiālās grūtības, bet tomēr humanitārā izglītība nebija pamesta un nolemta degradācijai, kā tas notiek šodien. Arī pašlaik Latvija nav vienīga trūcīga valsts Eiropas Savienībā, bet nekur izglītība nav novērtēta tik zemu, kā pie mums un nekur skolotāju darbs nav tik slikti atalgots, kā pie mums ( skat. nākamo atsauci ). Tātad, problēma slēpjas attieksmē, kas nosaka naudas sadali, nevis pašā naudas daudzumā.

[39] Skat.: „Skolotājus Latvijā maz atalgo, bet rūpīgi kontrolē” // LU preses centrs, 27.06.2009 // http://www.lu.lv/laikraksts/zinas/1229/index.html

[40] Turpat.

[41] Ir pierādīts, ka matemātika attīsta pavisam cita tipa abstrakto domāšanu, kas nespēj kompensēt seno valodu zudumu. Tādēļ ģimnāzijās tika mācītas gan senas valodas, gan modernas, gan matemātika, gan daudz kas vēl cits. Starp citu, matemātika gan toreiz, gan šodien tiek mācīta ne pašas matemātikas dēļ ( tad jau pietiktu ar vienkāršu aritmētiku ), bet atkal tās pašas domāšanas dēļ. Diemžēl, šodien valda aplams uzskats, ka domāšanas attīstībai pietiek ar matemātiku vien. Rezultātā mēs redzam, cik vienpusīga un šaura kļuvusi šī domāšana…

[42] Laikmetā, kad audzināšana kā tāda ir atcelta ir vērts atgādināt, ka pats vārds „kultūra” ir celies no latīņu vārda colere – „kopt”, „apstrādāt”. Jau paši romieši lieliski apzinājās to domu, ko šeit sniedz etimoloģija: tāpat, ka zeme ir jākopj, lai tā dotu labus augļus, tāpat ir jākopj arī cilvēka dvēsele un šīs kopšanas process, kas notiek caur izglītību, ir kultūra.

[43] Tā sarunā ar „Dienas” žurnālisti Gunitu Nagli 2000 g. 3. jūnijā ir izteicies toreizējais LU rektors Ivars Lācis. Lūk, citāts no intervijas: „Jautāts par attieksmi pret humanitārajām nozarēm – filoloģiju, filozofiju, vēsturi – jaunais rektors sāk meklēt vārdus, līdz atzīst, ka viņam nepatīkot tie, «kas visu laiku lūdzas». Iespējams, ka jāatbalsta humanitārās nozares, taču jābūt arī perspektīvai, ka pēc gada, trim vai 30 šīs nozares pašas sevi uzturēs. Lūk, uz Ivara Lāča galda stāv fiziķa Edgara Andra Siliņa grāmata Lielo patiesību meklējumi, kurā aizraujošu lasāmvielu varot atrast arī cilvēks, kas nav saistīts ar fiziku. «Kur ir līdzīgi atraktīvi humanitāro nozaru pētnieku izdevumi, kurus cilvēki izpirktu? Nevis sausi pētījumi, precīzi fiksējot katru gada skaitli, bet ieliekot arī kādu tirgus knifu. Man nav izdevies tādas
grāmatas lasīt,» apgalvo Ivars Lācis.” ( G. Nagle. Aktivitāti meklējošs rektors // Diena. 03.06.2000. ). Atbildot uz šo rakstu Janīna Kursīte, toreiz LU Filoloģijas fakultātes dekāne, ir gan nosaukusi veselu virkni atraktīvu un augsti novērtētu (arī starptautiski! ) humanitāro pētījumu latviešu valodā, kā arī pasvītrojusi, ka „humanitārās nozares nekur, vismaz man zināmajās Eiropas un Amerikas valstīs, sevi nav varējušas uzturēt” ( J. Kursīte. Diez vai humanitārās fakultātes nesīs peļņu // Diena. 07.06.2000. ). Tā ir sen zināma patiesība, ka humanitārās nozares, kas ir izglītības un kultūras pamats un balsts, jau pēc savas dabas nevar strādāt peļņas dēļ un rast „ kādu tirgus knifu”. Ja galvenais kritērijs ir nauda, tad dzīvē viss notiek pēc pazīstama amerikāņu teiciena: „if you are so clever, show me your money!” Taču šajā sistēmā nav vietas kultūrai! Par kādu izglītību un kultūru mēs varam šodien runāt, ja šī banālā patiesība nav skaidra pat Universitātes rektoram? Pašreiz mums ir cits rektors, kuram, cerams, nav jāskaidro banālas patiesības, tomēr nekas arī neliecina, ka attieksme pret humanitārām nozarēm būtu mainījusies. Toties dzīve rāda, ka nav drošāka veida, kā nokaut kultūru un izglītību, ka vien pakļaut tās tirgus principiem…Vārdu sakot, kontrasts ar LU rektora E. Felsberga laikiem ir tik liels, ka runāt par progresu izglītības un kultūras jomā nav nekādas iespējas… Un vēl: Ja par Universitātes mērķi tiek pasludinātas spējas pārdoties, tad jāsecina, ka Universitāte  vairs nav nekāda Universitāte, nekāda Alma Mater, bet gan veikals… vai prieka nams! Maigi sakot, tas ir bēdīgi, bet vispār – traģiski….

[44]Katram gadījumam, šīs teiciens ir jāpaskaidro tiem, kas skolojušies postiglītības laikos – tas nozīmē: „maizi un izpriecas!”. Romas plebeju pūļa sauklis, krīzes un degradācijas laikos.

[45] Skat.: Spengler O.Der Untergang des Abendlandes: 2 Bde. Wien – München, 1918-22. Viņš šo sākotnējo rodošo impulsu ir nosaucis par „kultūras dvēseli”, nepaskaidrojot īsti, kas tas ir. Citos variantos to vēl sauc te par „lielo ilūziju”( Андреев Ю. В. Цена свободы и гармонии. Несколько штрихов к портрету греческой цивилизации. Спб., 1999.С. 169сл. ), te par „bāzes scenāriju” (Розин В. М. Предпосылки и особенности античной культуры. М., 2004. С. 33слл., 64 – 68. ) utt. Tās ir teorijas, bet , kas attiecas uz pavisam „precīzām” zināšanām, tādām, kā, teiksim, arheoloģija, tad jāsaka, ka jau diezgan sen tiek runāts par to, ka pirmās pilsētas – civilizāciju „šūpuļi”, ir radušas nebūt ne ekonomisku interešu dēļ ( īpaši skat.: Roscoe P. V. Practice and Political Centralization: a New Approach to Political Evolution // Current Antropology. 34. 1993. P. 111 – 140. ), bet visvairāk tieši reliģisku mērķu dēļ: Mumford L. Concluding Address // City Invencible. A Symposium on Urbanization and Cultural Development in the Ancient Near East / Ed. C. H. Kraeling, R. M. Adams. Chicago, 1960. P. 226, 230, 237; Berger P. A. Herrschaftsform Stadt. Ein Soziologische Rekonstruktion der Stadtgeschichte im Altertum. München, 1983. S. 128f ; Hammond M. The City in the Ancient World. Cambrige ,1972. P. 38; Adams R. M. The Evolution of Urban Society. Early Mesopotamian and Prehispanic Mexico. Chicago, 1966. P. 121, 125 – 127.

[46] Par to, cik bīstami un netaisnīgi ir, ka pirmajā līdzekļu samazināšanā visvairāk cieta tieši Latvijas Universitāte, skat. mūsu rektora M. Auziņa uzrunu LU mājaslapā: http://www.lu.lv/video/rektors/20-02-2009_budzets.html Tāpat arī jūnijā, uzstājoties pa radio ( „Radio klasika”, 17. 06. 2009. Ziņas 10-00 ), rektors atkārtoja savas bažas par valsts politiku līdzekļu samazināšanas jautājumā, kad Universitātei procentuāli tiek samazināts vairāk līdzekļu, nekā valsts pārvaldē ( 17% – pārvaldē un 26% – Universitātē ). Šajā uzrunā viņš ir teicis, ka salīdzinot ar citām Eiropas valstīm Latvijā divreiz mazāk tiek tērēts izglītībai un divreiz vairāk – valsts pārvaldei. Šādu politiku rektors pamatoti ir nosaucis par centieniem glābt valsts pārvaldi uz izglītības rēķina.


par plaģiātu un humanitāro izglītību Latvijā

Posted by on Monday, 2 November, 2009

Dr. hist. Harijs Tumans

PAR PLAĢIĀTU UN HUMANITĀRO IZGLĪTĪBU LATVIJĀ

( publicēts portālā „Diena.lv” 29.03.2010 // http://www.diena.lv/lat/politics/viedokli/par-plagiatu-un-humanitaro-izglitibu-latvija )

 

Lasītājs, kurš seko sabiedriskajām aktualitātēm, no raksta nosaukuma būs sapratis, ka es vēlos izteikties par t.s. „plaģiāta lietu”, kas ir izskanējusi visā Latvijā un guvusi lielu rezonansi sabiedrībā. Šīs rezonanses vienpusīgais tendenciozais raksturs liek arī man ķerties pie spalvas. Īsi sakot, lieta ir šāda: kāds students publiski nāca klajā ar apgalvojumu, ka LU Vēstures un Filozofijas Fakultātes vadošie filozofi, prof. Rihards Kūlis un Igors Šuvajevs, kā arī LMA profesors Andris Rubenis, esot nodarbojušies ar plaģiātu. Vēl kādu laiku pirms tam līdzīgus mājienus profesora Kūļa virzienā izteica kāds žurnālists un kāds sociālantropologs, taču minētā studenta uzstāšanās izraisīja sprāgušas bumbas efektu un izcēlās liels skandāls. Vispirms par plaģiātu tika apsūdzēts profesors Rihards Kūlis par savu Kanta tulkojumu, kurš it kā esot nošpikots no agrākā tulkojuma, ko savulaik paveicis Atis Rolavs. Drīz vien tika celti gaismā arī citi filozofu vārdi, uz kuriem tika attiecināta tāda pati apsūdzība, bet jau par citiem darbiem. Kopš šī brīža sabiedrības viedokļi dalās, bet, kā labi redzams internetā, virsroku gūst tie, kam patīk mest akmeņus uz citiem. Beidzot ir parādījies objekts, ko var kārtīgi un bezbailīgi nomētāt! Bet reti kurš atceras, ka pirms ņemt rokās akmeni, ir jāpadomā par to, vai tiešām tie, kas kliedz „sit viņu!”, ir pelnījuši uzticību. Nemaz jau nerunājot par to, ka nebūtu slikti atcerēties veco principu: „kas bez vainas, tas pirmais met akmeni”… Vispār, lietas būtība ir divējāda: plaģiāta jautājums un secinājumi, kurus uz tā pamata var izdarīt un viens otrs jau ir izdarījis.

1) Par plaģiātu

Kas attiecas uz šo jautājumu, tad par to pietiekami labi ir izteicies pats prof. Rihards Kūlis savā rakstā „Kultūras Forums” ( R. Kūlis. Vai tiešām plaģiāts? // Kultūras forums. 2010. gada 19.- 26. marts, Nr.11 (390) ). No savas puses es varu piebilst tikai to, ka ir augstākā mērā amorāli un bezkaunīgi publiski uzstāties ar tik smagiem apvainojumiem bez atbilstoša pamatojuma. Kur ir ekspertu komisijas atzinums? Kur ir paša apsūdzētāja izvērsta abu Kanta tulkojumu tekstu analīze? Ir tikai propagandiska tēze, sauklis un vairāk nekā. Lai pierādītu plaģiāta faktu, būtu nepieciešamas divas lietas: 1) precīzi tekstu fragmenti no abiem tekstiem ar precīzām atsaucēm, bet vislabāk, kserokopētā veidā; 2) kompetents ekspertu komisijas atzinums. Tie daži teikumi, kas it kā sakrīt un kurus var izlasīt internetā, nav nekāds pierādījums. Varbūt ne visi zina, ka humanitārās tehnoloģijas arī paredz savu precizitāti, un man savā pētnieciskajā darbā ir ļoti korekti jālieto avoti, jāliek precīzas atsauces uz tiem, jāveic frāzes analīze kontekstā utt. Un, protams, visiem faktiem ir jābūt precīzi verificējamiem, pretējā gadījumā apgalvojums skaitās nepamatots. Tātad, kamēr nav īstu pierādījumu, tikmēr runāšana par plaģiātu ir gaisa tricināšana un neslavas celšana.

Turklāt, nav nekas neparasts un briesmīgs, ja divos viena teksta tulkojumos daži teikumi patiešām sakrīt. Tam var būt divi iemesli. No vienas puses, otrs tulkotājs, izmantojot iepriekšējo tulkojumu (visi tulki skatās iepriekšējos tulkojumos! ) vienā otrā gadījumā varēja atrast sava kolēģa variantu par optimālu un atstāt to bez izmaiņām. Tādā gadījumā viņam varētu pārmest atsauces trūkumu, nevis pasludināt visu tekstu par plaģiātu! No otras puses, nav brīnums, ja divi teikumi noformulējas vienādi neatkarīgi viens no otra. Protams, katrs tulkojums ir interpretācija un ikvienu domu var izteikt dažādi, bet, ja tulkotāja uzdevums ir pēc iespējas precīzāk atveidot autora domu, mazāk rūpējoties par literāro skaistumu, tad izteiksmes iespējas stipri sašaurinās. Jebkurš rūpīgs tulkotājs vispirms rūpējas par tulkojuma precizitāti, nevis par to, lai viņa teksts maksimāli atšķirtos no priekšgājēja teksta. Kā zināms, pastāv arī iespēja, ka kāds nekrietns tulkotājs paņemtu sava priekšgājēja darbu un to pārveidotu, mainot vārdus un teikumu konstrukcijas, lai teksti pēc iespējas vairāk atšķirtos, un uzdotu to par savu oriģinālu novatorisku darbu. Precizitāte būtu zudusi, jēga būtu zudusi, toties neviens nevarētu pārmest plaģiātismu. Vai tādus tulkojumus vēlētos tie, kas šodien sāka kampaņu ap plaģiātu? Fakts, ka profesors Kūlis savā tulkojumā nav nolaidies līdz šādiem lētiem trikiem un nav baidījies no dažu teikumu sakritības, liecina tikai viņam par labu.

Ir pavisam nesaprotami, kādēļ plaģiāts tiek „piešūts” profesoram Rubenim. Šādiem apvainojumiem nav nekāda pamatojuma, un rodas iespaids, ka kritiķi nespēj atšķirt žanrus un novērtēt, ko un kādā žanrā viņš raksta. Acīmredzot bija svarīgi pavairot „noziedzīgo” profesoru skaitu, lai viņu vārdi tiktu izslēgti no iespējamo ekspertu saraksta, kuri vajadzības gadījumā varētu izvērtēt jauno Kanta tulkojumu. Šī iemesla dēļ tika celta apsūdzība arī pret profesoru Šuvajevu un viņa paveikto Kanta tulkojumu. Rodas iespaids, ka abu šo profesoru „vaina” ir tā, ka viņi ir lojāli profesoram Kūlim. Kā Profesors Kūlis raksta „Kultūras Forumā”, tas ļauj domāt, ka turpmāk „…Kanta tulkojumu izvērtējumu varētu veikt, piemēram, Latvijas kosmonauti vai fiziķi”. Tas vedina uz nopietnām pārdomām, ka viss šis skandāls izskatās pēc labi organizētas PR akcijas jeb kampaņas, kā izteicās profesors Kūlis. Visu šo lietu taču varētu mierīgi risināt fakultātes ietvaros, „mājās kārtībā”, bet kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ to vajadzēja iznest sabiedrībā. Interesanti, kam un ar kādiem mērķiem tas bija vajadzīgs? Pagaidām mēs to varam tikai minēt…

Sekas šobrīd ir šādas: iedragāta minēto pasniedzēju reputācija, bet skandāla iniciatori plūc lētas popularitātes augļus uz citu rēķina. Akmeņi tiek mesti tikai profesoru virzienā, un neviens neaizdomājas par studenta rīcību, kura patiesībā ir pelnījusi vismaz nosodījumu. Protams, filozofijas studiju padomes lēmums par studenta – provokatora atskaitīšanu no LU bijis kļūdains, bet psiholoģiski pasniedzējus var saprast: aizvainojums ir liels un sašutums lies. Acīmredzot pasniedzēji nebija cerējuši saņemt taisnīgu un adekvātu situācijas izvērtējumu un dzīve pierādīja, ka viņu bažas ir bijušas pamatotas. Tas nozīmē, ka šodien var viegli kļūt par varoni, publiski ceļot neslavu akadēmiskajam personālam bez atbilstošiem pierādījumiem. Un nekādas atbildības par morālo kaitējumu! Pie tam, ir jādomā arī par to, kādas sekas šis notikums varētu atstāt uz pasniedzēju un studentu attiecībām. Kā radio intervijā izteicās profesors Kūlis, turpmāk agrāko silto attiecību vietā varētu sagaidīt arvien lielāku to formalizēšanos ( LR1, 26. 03. 2010.; plkst. 7:15, „dienas aktualitāte”). Tik tiešām, kā tagad jutīsies pasniedzējs, kuram jebkurā brīdī jābūt gatavam saņemt no saviem studentiem naža dūrienu mugurā vai vismaz spļāvienu?

 Šajā sakarā nāk prātā vēsturiska paralēle: savā laikā, kad Pēteris Stučka piedalījās revolucionārās akcijās Sankt – Pēterburgas Universitātē, viņš par to nesaņēma citu nosodījumu kā tikai rektora rājienu. Toreizējais cariskais režīms bija tik maigs, ka ļāva boļševikiem izvērst savu darbību, pienācīgi nesodot par pretvalstisku propagandu. Kā tas beidzās, mēs visi labi zinām… Ar to es gribu teikt nevis to, ka mums šodien būtu vajadzīgas represijas utt., bet gan to, ka nedrīkst ļaut publiski graut ētiskos, akadēmiskos un citus pamatprincipus, jo sabiedrība, kas to pieļauj, grauj pati sevi, un sekas tam ir zināmas. Nedrīkst arī atstāt nesodītus tādus bezatbildīgus publiskus aizvainojumus akadēmiskajam personālam. Vēl jo vairāk nedrīkst padarīt vainīgos par varoņiem. Par saviem vārdiem ir jāatbild, un minētais students, kā arī viņu atbalstošais žurnālists īstenībā ir pelnījuši tiesas prāvu par goda aizskaršanu. Viņi bez kādiem pierādījumiem ir cēluši neslavu cienījamiem mācībspēkiem. Vai tiešām tā ir atbalstāma rīcība un par to nav jāatbild? Tas, ka aizskartie pasniedzēji nevēlas ar viņiem tiesāties, raksturo viņus no labās puses, bet vai tādēļ viņiem nesāp šāda netaisnība? Kas kompensēs viņiem morālos zaudējumus?

Un vēl kas: vai tiešām 2. kursa students var būt eksperts priekšmetā, ko viņš studē, un vai tiešām viņš ir spējīgs un tiesīgs publiski vērtēt savu pasniedzēju? Vai tas neatgādina olu, kas uzdrošinās mācīt vistu? Ir taču jāsaprot, ka brīvībai un demokrātijai arī ir savi ierobežojumi, starp kuriem ir arī morāles un kompetences principi. Visi nevar spriest par visu. Jau Sokrats norādīja uz kompetences principa nepieciešamību, teikdams, ka ir muļķīgi ievēlēt valsts amatos nekompetentus cilvēkus, jo neviens taču nevēlas sev vēlētu galdnieku, stūrmani vai kāda cita amata speciālistu, kaut gan kļūdas šajās lietās ir mazāk kaitīgas kā kļūdas valsts vadīšanā. ( Xen. Memor., I, 2, 9 ). Izglītība ir joma, kurā vienmēr un visur bijusi svarīga pasniedzēja autoritāte. Kultūra tiek translēta no skolotāja skolniekam, un šīs attiecības visur un vienmēr ir bijušas svētas. Skolotājam definitīvi ir nepieciešama autoritāte. Tā nav augstprātība, bet viens no kultūras pamatprincipiem. Citādi nevar un nedrīkst būt. Vai es varētu uzdoties par ekspertu fizikas priekšmetā un vērtēt pasniedzēja darbu tajā, kaut gan pašam ir tikai pusaizmirstas skolas zināšanas? Tikpat labi es varētu vērtēt mūziķus, kaut gan neko nesaprotu no mūzikas teorijas, nedziedu un nespēlēju nevienu mūzikas instrumentu utt. Šajā sakarā gribas piebilst, ka aplama ir arī augstskolu mode pēdējos gados dalīt studentiem anonīmas anketas par pasniedzējiem. Pirmkārt jau tādēļ, ka students vēl nav pietiekoši kompetents, lai novērtētu sava pasniedzēja profesionālo darbu, otrkārt tādēļ, ka tāda anonimitāte ir amorāla, jo atbrīvo no jebkādas atbildības un ļauj ieriebt pasniedzējam, kurš „vienkārši nepatīk”, vai kurš ir aizrādījis par nepiedienīgu uzvedību nodarbības laikā un tamlīdzīgi. Vai tam var būt kāda pozitīva nozīme? Civilizētā sabiedrībā vispār nevajadzētu izskatīt anonīmas kļauzas, atcerēsimies, kā to ir darījuši čekisti… Tātad, es uzskatu, ka ir jārespektē kompetences princips un jāsaprot, kur ir vieta vistai un kur – olai. Citādi „visi var darīt visu!” un „katra mājsaimniece var vadīt valsti!” Kaut kur dzirdēti saukļi… Tie bija uz boļševiku karogiem, un mēs esam to izdzīvojuši. Varbūt pietiek?

Tātad, nedrīkst jaukt lietas un graut kompetences principu, jo tas var ņemt sliktu galu. Tas viss jau ir bijis cilvēces vēsturē un vienmēr atkārtojas civilizācijas krīzes un pagrimuma laikā. Lūk, citāts no Platona, kurā viņš raksturo sava laika situāciju Atēnās: „Turklāt, notiek vēl visādas šādas sīkas lietas: pie šādas kārtības skolotājs baidās no skolēniem un pieglaimojas viņiem, bet skolēni ne par ko netur skolotājus un audzinātājus; un vispār, jaunieši sāk atdarināt pieaugušos un sacensties ar viņiem vārdos un darbos, bet veci cilvēki, pielāgojoties jaunajiem, tik vien bārsta jokus un asprātības, atdarinot jauniešus, lai tikai neliktos nepatīkami un valdonīgi… Viņiem liekas, ka jebkas, kas saistīts ar piespiešanos, sagādā kaut kāda veida verdzību, tas izraisa viņos sašutumu un liekas nepaciešams, bet beidzot, kā tu zini, viņi vairs nerēķināsies arī ar likumiem, rakstītiem un nerakstītiem, tā, lai pār viņiem vispār nebūtu nekādas varas” ( Plato. Resp., 563 b; mans tulkojums ). Vai tas neko neatgādina? Ja skolotājs sāk baidīties no skolnieka, tas ir slikts simptoms… Varbūt tomēr sāksim mācīties no vēstures?

 

2. Par humanitāro izglītību Latvijā

Vēl mani uztrauc secinājumi, kas tiek izdarīti uz visa notikušā pamata. Jau ir atskanējušas balsis, ka mūsu akadēmiskās tradīcijas ir aplamas un pienācis laiks tās mainīt. Runa ir par Marijas Golubevas rakstu „Laiks mainīt akadēmiskās tradīcijas” ( „Cita diena”. Publicēts 16.03.2010: http://www.citadiena.lv/2010/03/16/laiks-mainit-akademisks-tradicijas ). Šajā rakstā tiek pausts viedoklis, ka mums Latvijā esot „iesūnojis” ( mans izteikums ) un novecojošs kontinentālais Universitātes modelis ( Vācija, Francija, Austrumeiropa, Krievija ), ko raksturo hierarhija, formālisms un birokrātija, un ka tas būtu jāaizstāj ar „progresīvo” anglosakšu Universitātes modeli, kur valda brīvība, savstarpēja cieņa un kur pasniedzēji tiek vērtēti nevis pēc hierarhiskā statusa, bet pēc starptautiski atzīto publikāciju skaita utt. Tēze ir ļoti nopietna un ir atsevišķas diskusijas vērta, bet šeit es ieskicēšu tikai dažas savas anti –tēzes.

Vispirms jāsaka, ka šāds divu Universitātes modeļu pretnostatījums ir pārspīlēts, jo šodien tīrā veidā šie modeļi gandrīz vairs nav sastopami. Gan šodienas vācu profesori ir demokrātiski un draudzīgi studentiem, bet tajā pašā laikā atkarīgi no starptautiskām publikācijām un grantiem, gan arī britu un amerikāņu augstskolās ir sava hierarhija un birokrātija. Nav korekts arī pretnostatījums starp „cieņu” kā kontinentālā modeļa pasniedzēju statusa pamatojumu un mistisku „zinātnisko izcilību” kā pamatu anglosakšu zinātnieku statusam. Katram ir skaidrs, ka „cieņu” pasniedzējam sniedz nevis tikai viņa amats, bet gan tā pati zinātniskā izcilība, ko viņš ir uzrādījis, lai nopelnītu savu amatu, kā arī viņa pastāvīgais zinātniskais darbs. Tāpat ir skaidrs, ka abām sistēmām noteikti ir savi trūkumi, jo ideāls zem šīs saules nav neviens cilvēku darbs. Tādēļ pirms mēs runājam par modeļu maiņu, mums viņi būtu rūpīgi jāizvērtē.

Man šķiet, ka starptautisko publikāciju skaits un citējamība nav un nevar būt galvenais kritērijs akadēmiskajā darbā. Tas ir mehānisks kritērijs, kas labāk piestāvētu kādai fabrikai ( saražoto preču daudzums ), vai veikalam ( pārdoto preču daudzums ). Tā ir ābeces patiesība, ka kvantitāte nenozīmē kvalitāti. Protams, starptautiskām publikācijām ir jābūt, bet tas nevar būt galvenais kritērijs. Vai tad pasniedzējam nevajadzētu vispirms rakstīt savai sabiedrībai savā dzimtajā valodā? Vai tad viņam nav jāstrādā dzimtenes labā? Ja viņš rakstīs tikai angliski un par katru cenu vēlēsies vairot starptautisko publikāciju skaitu, kāds labums no viņa būs Latvijai? Tad lai viņš strādā ārzemēs, lielajā pasaules telpā un arī algu lai saņem turpat. Tomēr es šeit uzstājos nevis pret publikācijām kā tādām, bet gan par to, ka tās nevar izmantot kā galveno kritēriju. Katrā ziņā to nevar attiecināt uz humanitāriešiem, kuri, ja neskaita tos dažus, kuri „sēž uz zelta āderes”, ieņemot svarīgus amatus un piedaloties svarīgās komisijās, kurās dala naudu, nabadzības dēļ ir spiesti skraidīt apkārt, meklēdami, kur vēl varētu nolasīt kādu lekciju. Viņi varbūt daudz labprātāk vairāk rakstītu, bet tā vietā viņiem ir jāpelna sev dienišķo maizi šeit un tagad, tagad un tūlīt.

Starp citu, šī cildinātā anglosakšu sistēma lielā mērā ir atbildīga par humanitāro nozaru krīzi mūsdienu pasaulē. Jo tā uzliek pasniedzējam milzīgu slogu, kas neļauj viņam brīvi un radoši strādāt savā nozarē. Tā vietā viņam nemitīgi ir jādomā par grantiem un atskaitēm, drudžaini jāvairo publikāciju skaits, atkal jāmeklē nauda jaunam projektam utt. Rezultātā mācībspēki ir spiesti izplūst tematiskos sīkumos un ražot daudz sīkas publikācijas, bet nopietnam ilgtermiņa projektam bieži vien neatliek laika un spēka. Tā arī izsīkst zinātne, izšķīst sīkumos… Pie tam pasniedzējs ir atkarīgs no grantiem, t.i., no naudas, kas pasūta mūziku. Tā vietā, lai darītu to, ko viņš pats vēlas, pasniedzējs ir spiests meklēt attiecīgu grantu un darīt to, kas atbilst naudas devēja prasībām. Tādā veidā pazūd radoša darba brīvība ( un kā tad šajā gadījumā ir ar ideoloģisko atkarību / brīvību? ).

Manuprāt, pareiza būtu pavisam pretēja kārtība: nevis pasniedzējs pieskaņojas grantiem un projektiem, lai izdzīvotu vai nopelnītu, bet viņš pieskaņo grantus un projektus savām zinātniskajām interesēm un vajadzībām. Tieši šādu principu nodrošina klasiskais vācu Universitātes modelis, kas padara pasniedzēju stabilu un neatkarīgu no svešas naudas. Turpretī, ja pasniedzējs nav nodrošināts savā darba vietā un meklē naudu malu malās, viņš ir spiests nodarboties ar zinātnisko prostitūciju. Bet kāda var būt zinātne, kāds radošais darbs, ja pētnieks nav brīvs? Tādēļ nav jābrīnās, ka ir problēmas ar humanitārajiem pētījumiem… Tas nozīmē, ka vienīgais pareizais modelis mūsu apstākļos varētu būt tas pats vecais kontinentālais modelis, kam būtu jāizskatās šādi – pasniedzējs strādā savā Universitātē, lasa lekcijas un saņem par to pieklājīgu algu. Mācību slodze viņam nedrīkst būt pārāk liela, lai atliktu brīvais laiks zinātniskam darbam. Ja mūsu mazajā valstī visām humanitārajām tēmām nav pieejami granti, tad pasniedzēja algai ir jābūt tik lielai, lai viņš varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi arī bez papildus grantiem un projektiem. Tajā pat laikā atalgojumam būtu jābūt atkarīgam no viņa zinātniskajiem nopelniem, un šeit lielu lomu būtu jāspēlē tām pašām starptautiskajām publikācijām un visam tam, ko viņš ir izdarījis zinātnes laukā. Granti varētu būt tikai papildus iespēja vairāk nopelnīt ar savu darbu, kā arī finansēt savus projektus un nekas vairāk. Tikai šāda sistēma var nodrošināt zinātniskā darba brīvību un radošo garu, tikai tad var cerēt uz pozitīviem rezultātiem.

Starp citu, uz kāda pamata un ar kādām tiesībām mums tagad būtu jāgrauj savas kultūras tradīcijas? Ja pie mums ir iesakņojies vācu Universitātes modelis, tad ir jāsaprot, ka tas arī ir atbilstošākais mūsu apstākļiem un mūsu kultūras videi. Kādēļ tas tagad būtu jāgrauj? Vai tādēļ, ka kādam vairāk patīk tas modelis, ko viņš ir iepazinis savu studiju laikā? Vai tādēļ, ka kādam ir uznākusi graušanas mānija un rokas niez kaut ko sagraut? Tas tiešām izraisa asociācijas ar boļševiku revolucionāro sparu: „mēs nograusim veco pasauli!”, „nost ar veco buržuāzisko zinātni!” utt. Tas viss jau ir bijis, un sekas bijušas katastrofālas. Varbūt tomēr sāksim mācīties no vēstures?

Protams, mūsu sistēmā ir trūkumi, mums ir ko mainīt un pilnveidot. Protams, vajadzētu mazāk formālisma un birokrātijas utt., bet galvenais, manuprāt, ir kaut kas cits. Mūsu humanitārās izglītības problēmu saknes ir jāmeklē nevis Universitātes modelī, bet gan attieksmē pret šo zinātnes jomu kā tādu. Diemžēl, šī attieksme izraisa tikai bažas un rūgtumu. Humanitārieši pat savas Universitātes ietvaros tiek uzskatīti par „lūdzējiem”, kas nemāk pelnīt naudu. Vismaz tā sarunā ar „Dienas” žurnālisti Gunitu Nagli 2000 g. 3. jūnijā izteicās toreizējais LU rektors Ivars Lācis. Lūk, citāts no intervijas: „Jautāts par attieksmi pret humanitārajām nozarēm – filoloģiju, filozofiju, vēsturi – jaunais rektors sāk meklēt vārdus, līdz atzīst, ka viņam nepatīkot tie, «kas visu laiku lūdzas». Iespējams, ka jāatbalsta humanitārās nozares, taču jābūt arī perspektīvai, ka pēc gada, trim vai 30 šīs nozares pašas sevi uzturēs… Kur ir … atraktīvi humanitāro nozaru pētnieku izdevumi, kurus cilvēki izpirktu? Nevis sausi pētījumi, precīzi fiksējot katru gada skaitli, bet ieliekot arī kādu tirgus knifu. Man nav izdevies tādas grāmatas lasīt,» apgalvo Ivars Lācis.” ( G. Nagle. Aktivitāti meklējošs rektors // „Diena”. 03.06.2000. ). Atbildot uz šo rakstu, toreizējā LU Filoloģijas fakultātes dekāne Janīna Kursīte gan nosauca veselu virkni atraktīvu un augsti novērtētu (arī starptautiski! ) humanitāro pētījumu latviešu valodā, gan pasvītroja, ka „humanitārās nozares nekur, vismaz man zināmajās Eiropas un Amerikas valstīs, sevi nav varējušas uzturēt” ( J. Kursīte. Diez vai humanitārās fakultātes nesīs peļņu // „Diena”. 07.06.2000. ). Tā ir sen zināma patiesība, ka humanitārās nozares, kas ir izglītības un kultūras pamats un balsts, jau pēc savas dabas nevar strādāt peļņas dēļ un rast „kādu tirgus knifu”. Ja galvenais kritērijs ir nauda, tad dzīvē viss notiek pēc pazīstamā amerikāņu teiciena: „If you are so clever, show me your money!” Taču šajā pasaules uzskatā nav vietas kultūrai! Diemžēl, daudziem tas nav skaidrs un par nožēlu, dažreiz arī pat tiem, no kuriem ir atkarīgi mūsu kultūras un izglītības likteņi… Kopš šīm abām minētajām intervijām ir pagājuši jau 10 gadi, bet šķiet, ka nekas nav mainījies. No mums joprojām pieprasa „tirgus preci” un joprojām humanitārieši dzīvo uz bada maizes. Bet, ja par Universitātes mērķi tiek pasniegta spēja efektīvi pārdoties, tad jāsaprot, ka tā vairs nav nekāda Universitāte, nekāda Alma Mater, bet gan veikals vai…prieka nams! Un tagad mums ir godīgi jāatbild uz jautājumu: ko mēs īsti vēlamies no savas Universitātes – Universitāti vai veikalu?

Atsevišķa tēma būtu humanitāro nozaru ekonomiskais stāvoklis, drīzāk pat ekonomiskais sabrukums, kas šodien izveidojies mūsu LU. Pie mums ir radusies neredzēta anomālija: bagātas un nabagas, var pat teikt, ubagas fakultātes. Protams, diferenciācija starp nozarēm un algām ir normāla parādība un neviens pret to neiebilst principā, neviens neprasa komunistisko vienādošanu, bet… nekur nav redzēta tāda plaisa, īstenībā pat bezdibenis, kad vienā un tajā pašā Universitātē, vienāda zinātniskā ranga speciālisti par vienādu vai gandrīz vienādu slodzi saņem tik atšķirīgu atalgojumu, ka viens saņem dažus simtus latu, bet cits dažus tūkstošus, viens knapi savelk galus kopā, bet otrs dzīvo kā bagāts kungs. Nekādi tirgus ekonomikas principi nevar attaisnot šādu stāvokli, kuru adekvāti var raksturot tikai kā profesionālo diskrimināciju. Humanitārieši Latvijā konstanti ir spiesti nodarboties ne tik daudz ar zinātni un radošo darbu, cik ar izdzīvošanu. Es neesmu dzirdējis, ka vēl kaut kur Eiropā būtu sastopama tik kliedzoša humanitāro nozaru diskriminācija. Tādēļ pareizi būtu teikt, ka pie mums nepastāv nedz anglosakšu, nedz kontinentālais Universitātes modelis, bet gan kaut kas nesaprotams, kaut kāds supermārketa modelis, kurā humanitārieši ir „liekēži”…

Vispār, par algām un kliedzošo netaisnību šajā lietā varētu runāt vēl ļoti ilgi, bet būtība ir skaidra. Taču rodas jautājums: kas nosaka šo stāvokli? Protams, ka vērtību sistēma. Jo visas lietas mūsu dzīvē nosaka vērtības un domāšanas veids. Un situācijā, kad skolotājs saņem mazāku algu nekā šoferis, bet Universitātes pasniedzējs – divreiz vai pat trīsreiz mazāku algu nekā nekvalificēts darbaspēks celtniecībā, ir jāsecina, ka valstī kaut kas nav kārtībā ar vērtību sistēmu. Tas nozīmē, ka kultūru un izglītību mums nevajag, ka mūs interesē tikai nauda. Bet vai kāds ir aizdomājies par to, ka tieši izglītība un kultūra veido cilvēku un humanitārās izglītības nonicināšana grauj ne tikai kaut kādu abstraktu kultūru, bet arī pazemina to cilvēku potenciālu, kuriem būs jānodarbojas ar „praktiskām lietām”, t.i., ar dabzinātnēm, biznesu un politiku? No viņu cilvēciskajām kvalitātēm būs atkarīgi viņu panākumi darbā un līdz ar to valsts attīstība un sabiedrības labklājība kopumā. Kādi būs šie panākumi, ja vēl ilgstoši turpināsies patreizējā humanitāro nozaru diskriminācija? Jau divdesmit gadus humanitārās nozares mūsu valstī ir nolemtas skarbai izdzīvošanai, bet krīzes laikā stāvoklis kļuvis kritisks. Gaisā ož pēc katastrofas. Un šajā situācijā nāk klajā sadomātas apsūdzības! Ko tas varētu nozīmēt? 

Šajā kontekstā skandāls ap plaģiātu iegūst pavisam citu skanējumu – tas sāk izskatīties pēc uzbrukuma humanitārajai izglītībai kā tādai. Graut ir viegli, bet kas būs pēc tam? Kas notiks, ja Latvijā tiks sadragāta humanitārā izglītība? Vai kāds ir padomājis, kādas sekas tas nesīs Latvijas kultūrai, Latvijas nākotnei? Šeit derētu atcerēties seno un bagāto cilvēces pieredzi, kas rāda, ka nav drošāka veida, kā nokaut kultūru un izglītību, kā vien pakļaut tās tirgus principiem. Mēs neesam pirmie, kas iet šo ceļu un atskatoties vēsturē var skaidri redzēt, ka visas civilizācijas, kas par galveno lietu mērauklu ir likušas peļņu, vispirms zaudēja savu kultūru un drīz vien arī pašas pārstāja eksistēt. Ļoti labi tas redzams uz senās Romas piemēra, kur vēlajos laikos tāpat tika pieprasītas tikai preces un izklaides, tikai maize un izpriecas ( sīkāk par to skat.: H. Tumans. Prof. E. Felsberga mantojums: antīkās studijas Latvijas Universitātes Vēstures un Filoloģijas Fakultātē XX – XXI gs. // http://blogi.lu.lv/harijs ). Arī senākā Indijas civilizācija, t.s. Harapas kultūra, pirms nāves uzrādīja līdzīgus simptomus: tad arī cilvēkiem bija tikai utilitāras vērtības un visur uz centrālajām ielām tika lipinātas veikalu būdas vai darbnīcas. Tikai veikali un darbnīcas, veikali un darbnīcas… un drīz vien pilnīgs krahs. Piemēru ir daudz, un pašlaik svarīgi ir saprast, ka mēs paši drīzumā varētu ierindoties to sarakstā, ja nemainīsim dažas attieksmes. Vispirms mums būtu jāatceras, ka humanitārā izglītība ir visas kultūras pamats, un nicinājums pret to ir nicinājums pret kultūru vispār. Un, kad tiks sagrauta pirmā, tad sabruks arī otra…