Archive for category civilizācija

Mīlēt dzimteni

Posted by on Thursday, 27 April, 2017

Elita Veidemane

 

Harijs Tumans: Mīlēt dzimteni nozīmē darīt kaut ko tās labā

 

Nopublicēts Neatkarīgajā rīta avīzē 24.04.2017.

 

http://nra.lv/latvija/207891-harijs-tumans-milet-dzimteni-nozime-darit-kaut-ko-tas-laba.htm

 

Šeit tiek piedāvāta pilna versija, bez saīsinājumiem

 

 

 

Harijs Tumans ir brīvs savos izpaudumos, viņš necieš liekuļošanu un nemēdz izlikties labāks, nekā patiesībā ir. Tiklīdz laika apstākļi ir „paciešami”, viņš brauc uz Universitāti ar velosipēdu. Viņš ir politnekorekts, brīvs, ironisks un draudzīgs.

Šodien saruna ar Latvijas Universitātes vēstures un filozofijas fakultātes profesoru, vēstures doktoru Hariju Tumanu.

 

  • Jūs esat minējis, ka neciešat politkorektumu. Esat ar to saskāries?
  • Jo nedrīkst teikt tā vai vēl kā, piemēram, nedrīkst nēģerus saukt par nēģeriem utt. Piedodiet, latīņu valodā niger nozīmē „melns”. Iespējams, Amerikā tā nedrīkst, bet kāpēc mūs spiež nēģerus saukt par afroamerikāņiem? Varbūt labāk par afrolatviešiem? Melns kaķis – afrokaķis, Maļeviča Melnais kvadrāts – afrokvadrāts?
  • Kāda ir mūsu politiskā elite? Politkorekta?
  • Mūsu politiskā elite runā putnu valodā. Šī politiķu valoda ir visiem apnikusi, arī amerikāņiem, un tas bija viens no iemesliem, kādēļ viņi nobalsoja par Trampu – cilvēki ir noguruši no politkorektās vāvuļošanas.
  • Cik lielā mērā politiķu un ierēdņu politkorektā uzvedība ir atkarīga no izglītības un kultūras līmeņa?
  • Nav atkarīga: visi, kas iekļuvuši sistēmā, sāk spēlēt pēc tās noteikumiem. Daudz kas atkarīgs no tā, cik apķērīgs ir konkrētais cilvēks, lai pēc iespējas labāk nospēlētu šo spēli. Bet galvenais ir sistēmas „labais tonis”, kam pieskaņojas ikviens, kas tajā iekļuvis.
  • Nesen TV24 raidījumā Preses klubs izcēlās skandāls starp Saeimas deputāti Ilzi Viņķeli (Vienotība) un mūzikas pedagogu Edgaru Kramiņu. Pēdējais bija spoži politnekorekts. Ja Kramiņa kungu ievēlētu Saeimā, viņš kļūtu politkorekts?
  • Sistēma spēj parūpēties par to, lai šādi cilvēki tajā neiekļūtu, bet ja iekļūst, tad tikai klauna lomā – kā Žirinovskis, piemēram. Ja tu nepieņemsi spēles noteikumus, sistēma tevi izspļaus.
  • Ko tauta, jūsuprāt, varētu ievēlēt, ja Latvijā notiktu tiešas prezidenta vēlēšanas?
  • Jūs domājat personālijas?
  • Jā.
  • Viens no reālākajiem kandidātiem, manuprāt, būtu Aivars Lembergs. Ir viedoklis, ka viņš visu nopircis un ir galvenais ļaunuma avots Latvijā. Bet kurš var pateikt, cik tur patiesības un cik melnā piāra? Jo viņš atļaujas runāt lietas, kas nepatīk valdošajai elitei. Taču paskatīsimies no tautas viedokļa: cilvēki brauc uz Ventspili un redz, cik brīnišķīgi ir attīstījusies šī pilsēta, pateicoties tam, ka tai ir saimnieks. Un laba komanda, protams. Turpretī Rīgu, kur mainās valdošie grupējumi, tā arī nav izdevies sakopt. Latvijā ir daudz oligarhu, bet ko viņi labu darījuši dzimtenei? Bet te viens pacēlis veselu pilsētu, un cilvēki to novērtē, viņi spriež, ka tas, kurš spēj sakopt vienu pilsētu, spēs sakopt arī visu valsti. Tāda ir cilvēku loģika, un es to pazīstu jau no senajiem avotiem: sengrieķu vēsturnieks Hērodots apraksta šādu gadījumu. Kad Milētas pilsētas iedzīvotāji bija noguruši no pilsoņu kara, tie pasauca par šķīrējtiesnešiem kaimiņus un tie, apstaigājuši pilsētu, nolēma nodot varu tiem nedaudzajiem pilsoņiem, kuru saimniecības bija uzturētas labā kārtībā. Savu lēmumu viņi pamatoja ar to, ka tie, kas spēj rūpēties par savu saimniecību, spēs rūpēties arī par valsti.
  • Mēs iesākām runāt par izglītību. Daudzi apgalvo, ka senāk studenti un skolēni mācījušies daudz vairāk. Kā ir tagad?
  • Tā ir, bet ir jānodala divi līmeņi. No vienas puses, jaunieši vienmēr ir jauki un gudri, man patīk ar viņiem strādāt. Bet no otras puses, viņi kļūst par sistēmas upuriem. Jo sistēma ir degradējoša un izglītības līmenis visu laiku krīt. Universitātē es strādāju jau 25 gadus un labi redzu, kā ir krities līmenis. Reizēm šķiet, ka ar tādām zināšanām, kādas šodien ir vienam otram studentam, es savā laikā nevarētu pat vidusskolu pabeigt… Kāds teiks: tā taču bija padomju sistēma! Jā, ar ideoloģiju saindēta un pabojāta, taču pamatā tā bija klasiskā sistemātiskā izglītība. Šodien nav ne sistēmas, ne prasību. Toties ir absolūti idiotisks princips: nauda seko studentam (vai skolēnam). Tas ir daudzu nelaimju sākums. Šis princips nozīmē, ka augstskolām galvenais uzdevums ir dabūt pēc iespējas vairāk studentu, jo no tā būs atkarīgs budžets. Es smējos: rīt mēs iesim ielās, dalīsim kolu un prezervatīvus un aicināsim pie mums mācīties! Augstskola ir pārtaisīta par veikalu, un tas nozīmē totālu degradāciju, jo prasību latiņa visu laiku tiek laista arvien zemāk. Tā ir problēmas viena puse. Otra: no skolām lielākoties nāk bērni, kas nav iemācīti mācīties. Piespiest mācīties – tā ir vardarbība pret bērnu! Skolas uzdevums taču ir izklaidēt – lai mācības būtu atraktīvas! Nākamais solis izglītības degradācijā būs tā dēvētā kompetenču izglītība. Kas tas ir? Cik var saprast no ierēdņu tekstiem, galvenais princips ir tas, ka vajag mazāk zināšanu, bet vairāk iemaņu un prasmju to realizācijai praksē.
  • Kaut kas uz zema līmeņa „profenes” pusi?
  • Uz to pusi. Protams, tieši tā to neviens neteiks, bet virziens būs šāds. Un tad kādā brīdī izrādīsies, ka, piemēram, vēstures un literatūras zināšanas nav praksē pielietojamas. Jo tās taču nav kompetences! Kā tad tu „praksē pielietosi” viduslaikus vai Blaumaņa noveles?! Nevajag mācīties un domāt, bērniņiem svarīgāk ir izklaidēties un „praktiski darboties”!
  • Bet skolotāji ir dažādi, un daudzi noteikti pretosies šādai primitivizācijai.
  • Ir divi faktori, kas degradē izglītību: tā ir pati izglītības sistēma un masu kultūra, kura orientē uz izklaidi, patēriņu un baudu. Savukārt izglītības sistēma pieskaņojas masu kultūras līmenim. Bet izglītība savā būtībā ir smags darbs, sevi ir jāpiespiež mācīties, un ne velti ārzemju elitārajās skolās, kurās par bērnu izglītību vecāki maksā milzīgas summas, ir ārkārtīgi stingra disciplīna un pat tiek lietoti žagari. Tur labi saprot, ka, lai no cilvēka izveidotu Cilvēku, ir nepieciešami ārēji mobilizēšanas līdzekļi. Bet pie mums domā, ka bērnus vajag izklaidēt, nevis mobilizēt, un rezultātā liela daļa vairs neprot mācīties un vispār negrib piepūlēties. Un jautājums par to, lai atceltu principu „nauda seko studentam”, vispār netiek kustināts. Interesanti kādēļ?
  • Uz kurieni tad mēs ejam ar tādu izglītības sistēmu? Kāda būs sabiedrība pēc gadiem divdesmit?
  • Arī man tas šķiet biedējoši. Ja tas ir projekts, tad kāds ir projekta mērķis? Spāņu filozofs Hosē Ortega i Gasets rakstīja, ka mūsdienu civilizāciju radīja cilvēki ar noteiktu īpašību kopumu, un ka tagad šīs kvalitātes sāk zust. Viņš to rakstīja 20.gadsimta 20.gados. Ko viņš teiktu par šodienu? Mēs taču redzam, ka cilvēka kvalitātes pazūd drastiski! Viņš nebija nekāds alarmists, bet izdarīja secinājumu, ka civilizācija tiek būtiski apdraudēta. Un viņš runāja par pelēcības dominanci…
  • Šobrīd ir vienkārši dramatiska pelēcību dominance.
  • Bet vai šīs pelēcības ar savu mentālo kapacitāti spēs uzturēt tehnokrātisko civilizāciju esošajā līmenī, nemaz nerunājot par progresu? Varam cerēt uz ķīniešiem, indiešiem, bet agri vai vēlu dominējošā pelēcība pārmāks arī viņus.
  • Ja valda mentālas pelēcības, tad vajadzība pēc kultūras – šā vārda augstākajā nozīmē – pakāpeniski izzūd.
  • Kultūra šodien tiek apkarota un cilvēks pārvēršas par zombiju, par robotu.
  • Par mankurtu: par vergu, kas neatceras ne savu, ne savas tautas pagātni, par būtni, kas uzticīga saimniekam – mankurts ir ideāls vergs, kas nekad neprotestēs pret esošo kārtību un varu.
  • Cilvēku bez kultūras un vēsturiskās atmiņas ir daudz vieglāk vadīt. Oldesa Hakslija darbā Brīnišķīgā jaunā pasaule(1932) ir epizode, kurā parādīts, kā bērni tiek atradināti no kultūras un dabas – no skaistā. Tiklīdz bērns paņem rokās grāmatu vai tiek aizvests „uz dabu”, sāk skanēt baisas sirēnas un mirgot gaismas, un bērnus pārņem šausmas. Tas atkārtojas vairākas reizes, līdz zemapziņā tiek ieprogrammēts riebums pret visu skaisto. Šodien tas pats mērķis tiek panākts ar citiem līdzekļiem – visa „kultūras vide” veicina to, lai cilvēkiem nebūtu vēlmes izglītoties, lasīt grāmatas, tiekties uz skaisto…
  • Beigās viss būs tā, kā aprakstīts šajā Hakslija darbā: cilvēkos ieprogrammēs viņu sociālo funkciju un fizioloģiskās vajadzības, apmierinātību ar savu nožēlojamo stāvokli, savukārt intelekts, emocijas un pilnīgi nevajadzīgā vēlme kaut ko mainīt šajā status quo tiks uzskatīta par krimināli amorālu parādību.
  • Tā var notikt. Piemēram, kļūst arvien grūtāk atrast tādu teātra izrādi, kurā nebūtu ņirgāšanās par klasiku. Bet es gribu redzēt stāstu par Pelnrušķīti, kura būtu Pelnrušķīte, nevis prostitūta. Taču šodien pat fekālijas uz paplātes var nodēvēt par mākslu…
  • Jūs tiksiet nodēvēts par tumsoņu, ja noliegsiet šādu „mākslu”.
  • Piekritīšu Sokrātam, kurš ir teicis: man nav svarīgi, ko saka muļķi un ko saka vairākums, man ir svarīgi, ko teiks gudri cilvēki, kurus es cienu. Esmu visai „atpalicis” un aizkavējies kaut kur 18.gadsimtā vai senajā Grieķijā. Mana pārliecība: mākslas uzdevums ir darīt cilvēku skaistu. Iekšēji un ārēji. Mākslas uzdevums ir cilvēku darīt labāku nevis slimāku. Kāda jēga no mākslas, ja mākslinieks savu slimo zempaziņu izgāž pār skatītāju? Kāds gleznotājs man stāstīja, ka viņš savā murgainajā „daiļradē” iepazīst savas apziņas dziļumus utt. Ieteicu viņam paņemt savas gleznas un aiziet pie psihoterapeita: tas vismaz diagnozi noteiks. Mēs katrs esam ar savām drazām zemapziņā, bet nevajag to izgāzt uz citiem, nevajag vairot tumsu, rakājoties pa netīrumiem, pēcāk nodēvējot to par mākslu! Ja gribas baudīt negatīvo – lasiet kriminālhroniku. Bet māksla būs tikai tad, kad no negatīvā tiks izvilkts pozitīvais, kad no mēslu kaudzes tiks izvilkts dimants. Kad tiks izdarīti vērtīgi vispārinājumi, kad tiks parādīts ceļš, kā izkļūt no tumsas. Liela daļa pasaules literatūras klasikas sižetu tiešām izskatās kā patapinātas no kriminālhronikas. Ir šāds joks: tēvs runā ar meitu, kurai sešpadsmit gadu, un aizrāda viņai, ka tikties ar puisi vēl par agru. Meita iebilst, ka Romeo un Džuljeta bija vēl jaunāki. Tēvs atbild: viņu mīlestība turpinājās trīs dienas, un rezultātā gāja bojā pieci cilvēki. Tas ir kriminālhronikas sižets. Bet par mākslu to padara teksts un konteksts. Tur ielikta jēga: par mīlestību, par visaugstāko vērtību. Ja neglītajā ir cēlais, tad tā ir māksla.
  • Vai latviešu tautai ir kādas iespējas saglabāties un augt, ņemot vērā nekultūras un nemākslas pārbagāto straumi?
  • Jautājums pravietim… Manuprāt, izredzes ir diezgan niecīgas. Mēs bēgam, izmirstam, esam depresijā. Vērojot reakciju uz manām intervijām, tomēr jūtos patīkami pārsteigts, ka ir tik daudz domājošu cilvēku: mūsu tautā vēl ir veselais saprāts. Taču joprojām nav skaidra nacionālā un valstiskā identitāte, proti, kas ir mūsu valsts, kas ir mūsu valsts projekts? Kāds ir tā mērķis? Valsts nerodas uz asiņu vai teritorijas, bet gan uz idejas pamata. Valsts vienmēr ir cilvēku sadarbības projekts. Nacionālā un valstiskā identitāte veidojas no trim sastāvdaļām: kas mēs bijām vakar, kas mēs esam šodien un kas mēs gribam būt rīt. Par to, kas bijām, stāsts mums ir, tiesa gan, diezgan depresīvs, lai gan labāk būtu ar pagātni lepoties, nevis to apraudāt, un mums ir ar ko lepoties. Savukārt šodiena ir neskaidra un nestabila, bet nākotne tik biedējoša, ka par to negribas runāt… Un kurš tagad pateiks: kas ir Projekts Latvija? Kāds ir mūsu visu kopīgais mērķis? Neviens šos jautājumus pat neuzdod. Dzīvojam tādā kā mentālā putrā. No vienas puses dzirdam: mums ir nacionāla valsts, un tādai tai jābūt. Labi, attīstām nacionālās vērtības, tikai lūdzu, bez nacionālā naida. Bet no otras puses liberālā ideoloģija sludina: katrs pats par sevi, katrs lai pelna un bauda kā var, valsts nepiedalās, valsts ir tikai „naktssargs”, lai jūs, dzīdamies pēc naudas, nepārgrieztu cits citam rīkli. Taču šādi uzskati ir pretrunā ar nacionālas valsts ideju, jo pēdējā nozīmē kopdarbību un solidaritāti, nevis egoismu. Ja mēs dzīvojam tikai katrs priekš sevis, tad esam kā ciklopi, jeb mežoņi Homēra Odisejā: tie dzīvo katrs sev, „par citiem tie neliekas zināt”. Latviešiem tā ir sena problēma – mums ir viensētnieku psiholoģija, mums ir grūti sadarboties… Mēs saprotam, ka tas ir nepareizi, tāpēc mums tik ļoti patīk dziesmusvētki – vismaz tajos mēs jūtamies vienoti, ar kopīgiem mērķiem un ideāliem, tad mēs esam tauta. Bet paiet dziesmusvētki, un mēs atkal pārvēršamies par ciklopiem. Taču – ja iemācīsimies sadarboties, no mums var sagaidīt lielas lietas. Valsts ir ne tikai sadarbības projekts, bet arī kopējs labums. Aristotelis apzīmē valsti ar jēdzienu „koinonia” (κοινωνία) – kopība. Valsts ir kopība, nācijas kopīgais labums. Akmens, uz kura viss balstās. Tas, kas integrē visus valsts iedzīvotājus un viņu intereses. Pagaidām gan ir tā, ka valstiskas nozīmes lēmumi visbiežāk tiek pieņemti, balstoties uz savtīgām interesēm. Bet mīlēt dzimteni nozīmē darīt kaut ko tās labā. Dzimteni, tāpat kā sievieti, nevar mīlēt tikai ar vārdiem…
  • Atliek secināt, ka esam nācija, ko viegli būs iznīcināt… „Bēgļu” invāzija var katalizēt šo procesu.
  • Man ļoti nepatīk Briseles pasivitāte un noklusēšana attiecībā uz „bēgļu” problēmu. Bet jāatceras: jo dziļāk tu slēpj savu galvu smiltīs, jo lielākam riskam tu pakļauj savu dibenu. Te ir acīmredzama saistība ar barbariem, kas sagrāva seno Romu. Toreiz bija liela barbaru masa – gan ārpus, gan iekšpus Romas, un vienā brīdī šī masa bija tik liela, ka romieši ar to vairs netika galā. Arī paši romieši kļuva par barbariem, jo bija zaudējuši savu Kultūru. Ja iznīcināsim izglītību un kultūru, ja ļausim nekontrolēti ienākt barbariem, tad arī paši par tādiem kļūsim.
  • Bet ko mēs varam darīt?
  • Sokrāts ir teicis: katram jāstāv tur, kur viņš pats sevi ir nolicis vai kur Dievs viņu nolicis. Tātad katram cilvēkam ir godprātīgi jādara savs darbs savā vietā, jācenšas radīt gaismu sev apkārt. Par laimi – mums ir daudz tādu cilvēku. Pateicoties viņiem, mēs vēl esam. Jācer, ka arī būsim.

 

 

 

 

Save

Tuvojamies ciklopu līmenim

Posted by on Sunday, 26 February, 2017

Tuvojamies ciklopu līmenim. Saruna ar Hariju Tumanu

Publicēts “Sestdienā” 26.02.2017.:  https://www.diena.lv/raksts/sestdiena/intervijas/tuvojamies-ciklopu-limenim.-saruna-ar-hariju-tumanu-14166807

Man visu laiku par vienu un to pašu sanāk runāt – pirms intervijas nosaka Harijs Tumans, likdams noprast, ka profesoram pašam arī nepaliek nepamanīta mediju lielā interese par viņa viedokli Rietumu civilizācijas nākotnes perspektīvu sakarā. Droši vien tāpēc, ka atšķirībā no eirooptimistiem Tumans šīs perspektīvas zīmē nolemtības krāsās.

 

Harijs Tumans (1967) ir vēstures doktors, LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors, studējis Latvijas un Sanktpēterburgas universitātē, specializējies antīkās pasaules vēsturē, tostarp sarakstījis fundamentālu pētījumu Varoņi un varonība Senajā Grieķijā. 2015. gadā Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība viņu atzina par gada vēsturnieku Latvijā. Vaicāts, vai viņa mūžam Rietumu civilizācijas vēl pietiks, Tumans nedod konkrētu prognozi, tikai akcentē, ka mūsdienās procesi rit ātrāk nekā Senajā Romā. *Kad Eiropa ies bojā?(Smejas.) Par Eiropas bojāeju tik daudzkārt jau ir runāts… Es neesmu pareģis, to laiku neviens nezina, bet par tendencēm runā jau simt gadus. 1918.gadā iznāca Osvalda Špenglera grāmata Vakarzemes noriets, kurā viņš apgalvoja, ka Rietumeiropas civilizācija atrodas norieta periodā. Mājieni šajā virzienā bija jau agrāk, bet Špenglers šo norietu fundamentāli aprakstīja un pamatoja. Šodien ir 2017.gads, Eiropa vēl ir dzīva, bet procesi attīstās tajā virzienā, kādu paredzēja Špenglers XX gs. sākumā. Piemēram, viņš paredzēja divas revolūcijas – sociālo un krāsaino. Krāsainā ir tā, ko mēs šodien piedzīvojam ar bēgļiem, sociālā bija sociālisms. Špenglers paredzēja arī kultūras degradāciju. Viņa laikā tas nebija iedomājams, ir pat grūti saprast, kā viņš kaut ko tādu varēja prognozēt tad, kad vēl pastāvēja klasiskā izglītība un neviens nebija skaļi ierunājies par to, ka tā būtu jāatceļ. Tādu izglītības degradāciju, kādu redzam šodien, tajos laikos bija grūti paredzēt.

Špengleram pieder vārdi par kultūras nākotni, kas man šķiet ļoti precīzi: “Pienāks laiks, kad beigs pastāvēt Mocarts un Rembrants, bet nevis tāpēc, ka vairs nebūs to gleznu un nošu pierakstu, bet tāpēc, ka nebūs to ausu un acu, kas spēs viņas uztvert.” Mēs šo laiku gandrīz jau esam sasnieguši.

Vai nu tā ir? Koncertzāles pilnas. 

Jau šodien šādu ausu un acu ir ļoti daudz, bet rīt tās būs vairākumā. Jaunām paaudzēm Mocarts un Rembrants kļūst arvien svešāki. Gadījumā, ja liekat klāt to frāzi par koncertzālēm, liekat klāt lūdzu arī manu atbildi: “Zāles pilnas, kamēr vēl ir dzīvas vecākas paaudzes, bet, kad tās aizies, situācija mainīsies.” Un jūs taču redziet tendenci: klasiku arvien biežāk cenšas “modernizēt”, “uzlabot”, bet par teātriem vispār nav ko runāt: klasikas klasiskie iestudējumi jau ir retums… .

rembrants-shodienRembrants šodien nav trednā…

Vai Špenglers viņa prognozētās revolūcijas uzskatīja par soli degradācijas virzienā?Protams. Viņš ir viens no ciklisma pārstāvjiem. Tādi bija jau pirms viņa un pēc viņa bija slavenais Arnolds Toinbijs, kurš runāja par civilizācijas vēsturi kā ciklu sēriju. Atskaites punkts šai koncepcijai ir tas, ka cilvēcei nav viena maģistrāla ceļa, nav viena plāna, pēc kura tai būtu jāattīstās. Špenglers sāka savu darbu ar to, ka uzstājās pret eirocentrismu, proti, uzskatu, ka visai pasaulei būtu jāattīstās tāpat kā Eiropai. Lai gan, šī Rietumu paradigma joprojām ir dzīva. Komunisti uzskatīja, ka visām tautām un kultūrām ir jāiet sociālismā un komunismā, tagad demokrātiskā pasaule ir pārliecināta, ka visiem ir jādzīvo demokrātijā un visur ir jāvalda liberālajām vērtībām.Vai tad tā nav?    

Ja Indijas vai Ķīnas civilizācijas agrāk nebija attīstījušas tehnisko revolūciju un ražošanu, tas nenozīmē, ka tās būtu atpalikušas vai mazāk svarīgas civilizācijas.

Starp citu, Eiropas civilizāciju Špenglers raksturoja kā faustisko civilizāciju – to, kura pārdeva savu dvēseli materiālās labklājības un varas dēļ. Šķiet, ka Fausta tēls tik tiešām, labi raksturo Eiropas civilizācijas būtību.

Civilizācija attīstās kā dzīvs organisms – piedzimst, aug, sasniedz briedumu un pēc tam noveco un mirst. Tas nozīmē arī to, ka dažādas civilizācijas nevar salīdzināt vispār, bet tikai to atbilstošās stadijās ar attiecīgām pazīmēm, pēc kurām tās var atpazīt.

Mēs esam faustiskās civilizācijas sastāvdaļa. Šī civilizācija izveidojās uz kristīgās kultūras pamata, bet tad tā savu garīgo pamatu noraidīja un pārgāja uz sekulāriem principiem. Tagad nauda un vara ir divi galvenie spēki un centri, uz kuriem šī civilizācija balstās.

Kristīgā civilizācija jau arī nepastāvēja bez varas.  

Vara ir vienmēr, bet kristīgajā civilizācijā vara nebija pašvērtība, tās uzdevums bija sargāt kristīgas vērtības un kristīgo sabiedrību. Tā šīs varas būtību formulēja svētais Augustīns. Protams, bija arī ideja šo labo vēsti nest plašumā. Ar kristīgās telpas paplašināšanu nodarbojās gan Kārlis Lielais, gan Svētās Romas impērija, gan Bizantijas impērija, un vara tā vai citādi apkalpoja šo ideālu. Es vienmēr saku, ka katras kultūras pamatā ir kāds ideāls, bet  ideālu rada reliģija. Civilizācija jeb kultūra veidojas, kamēr sabiedrība realizē un apkalpo šo ideālu. Kad tā pārstāj to darīt un pārslēdzas uz tīri materiālām lietām – labklājību, tehniku un varu kā pašmērķi -, tas nozīmē, ka tā jau ir novecošanas stadija.. Vēsturē netrūkst piemēru.

Protams, Špengleram ir arī kļūdas, pārspīlējumi un neskaidrības. Piemēram, viņš apgalvoja, ka kultūra dzimst tad, kad dzimst tās dvēsele. Bet šo dvēseli viņš nedefinēja. Špenglers ir laicīgs autors, nevis kristīgs, un šāda dvēseles kategorija viņa darbā šķiet dīvaina, turklāt absolūti nezinātniska. Es dvēseles vietā lietotu jēdzienu “ideāls” vai “idejas”. Katru sabiedrību mobilizē un satur kopā idejas. Citi to sauc citādi, piemēram, par projektiem vai bāzes scenārijiem, bet man labāk patīk vārds “ideāls”. Kad ideāls tiek izsmelts, sabiedrība vairs to neapkalpo un pārslēdzas uz citām lietām – parasti uz naudu un baudu, un varu varas dēļ. Tad sākās noriets.

Tās jau ir cilvēka dabiskas tieksmes.       

Tur jau tā lieta, ka dabiskas. Cilvēks vienmēr grib dzīvot labklājībā, komfortā un brīvībā. Taču te ir pamats aizdomāties, kas ir civilizācija vispār. To var saprast, salīdzinot ar pretējo stāvokli – mežonību. Proti, civilizācija uzliek cilvēkam rāmjus un ierobežojumus – ētiskos, morālos, sociālos, politiskos utt. -, bet mežoņiem ir daudz vairāk brīvības. Antropologi ir konstatējuši likumsakarību: jo mežonīgāka sabiedrība, jo vairāk tajā ir šādas brīvības no ētiskām normām, jo lielāka instinktu vara pār cilvēkiem. Tātad, dzīvot pavisam dabiski nozīmē dzīvot instinktu varā, būt mežonim. No tā izriet secinājums: jo vairāk mēs raisām vaļā savus instinktus, jo vairāk līdzināmies mežoņiem.

Bet, kas attiecas uz civilizācijas jēdzienu kā tādu, tad jāsaka, ka Špengleru daudz kritizēja par to, ka viņš pretnostata civilizāciju un kultūru – viņam kultūra ir augšupejošas attīstības stadija, kad sabiedrība realizē dvēseles potenciālu jeb, kā es saku, savu ideālu. Kad tas ir realizēts, sākas tehnokrātiska sekulāra fāze – kultūras vecumdienas, ko Špenglers sauc par civilizāciju.

Jūsuprāt, civilizācija un kultūra nav sinonīmi?

Gan jā, gan nē – atkarīgs no vārdu lietojuma. Kā jau teicu, Špengleram šie divi jēdzieni ir pretmeti, bet šodien visbiežāk mēs tos lietojam kā sinonīmus. Bet man šķiet, ka tā gluži nav, jo tie ir divi atsevišķi vārdi, katrs ar savu nokrāsu. Civilizācija ir atvasināta no latīņu vārda “civilis” – pilsonisks. Šis vārds norāda uz sabiedrisko organizāciju. Vārds kultūra ir atvasināta no “colere” – kopt, tātad tas ir tas, ko sabiedrība kopj, un vēsturiski tās ir parasti garīgas vērtības. Starp citu, no šī vārda atvasināts arī vārds “cultus” – kults. Un, ka jau teicu, katras lielas kultūras pamatā ir reliģija.

Kur tad agnostiķi paliks?       

Tie rodas postkultūras laikmetā! Ateisms un agnosticisms ir katras vecas civilizācijas pazīmes, kad notiek atteikšanās no vērtībām, kuras kādreiz radīja šo kultūru. Sākotnējās stadijās mēs tos neredzam, ja arī ir kaut kur ateisti, tad tie ir ļoti margināli, nav pamānāmi. Vēlajā stadijā ateisti un agnostiķi kļūst ļoti ievērojami un pat veido vairākumu.

Starp citu: izpratne par kultūru kā kopšanu atbilst tikpat senam priekšstatam par izglītību kā cilvēka dvēseles kopšanu. Cicerons pirmais cilvēka audzināšanu salīdzināja ar zemkopja darbu. Nevar iesēt graudu vai iestādīt kociņu un aizmirst, tikai gaidīt rudenī ražu.

Kaut kas jau izaug arī bez kopšanas, vismaz nezāles noteikti.

Tas gan! Tikai tas augs būs pagalam, vai izaugs par kropli. Lai tas izaugtu skaists, tas ir jākopj. Tātad izglītības procesa būtība ir dvēseles kopšana. Mēs taču redzam, kādi izskatās kopti bērni un kādi tie, kas savā vaļā ganās pa ielām.

Dažs labs ielas bērns izskatās veselīgāks nekā koptie un pieskatītie.

Bet kas notiek viņa galvā, viņa dvēselē? Ar tādiem cilvēkiem parasti negribas satikties vienatnē vārtrūmē vakaros. Un arī citādi – ne. Nezāles vienmēr ir stiprākas un nomāc kultūras augus, kuriem nepieciešama kopšana.

Tātad kultūra ir kopšana. Ļaut vaļu instinktiem, atteikties no kopšanas nozīmē ļaut uzvarēt nezālēm, atgriezties mežonībā. Un jāatzīst, ka mūsu civilizācija jau sāk nostāties uz šī ceļa. Katrā ziņā pētnieki saskata paralēles ētiskajos uzstādījumos starp tiem, kas dzīvo koku džungļos, un mūsdienu cilvēkiem, kas dzīvo akmens džungļos.

Šīs paralēles ir reālas vai šķietamas?   

Par to var diskutēt. Bet var nosaukt divas pazīmes, kas tuvina koku un akmens džungļu iemītniekus. Pirmkārt, ētisko normu vājums. Piemēram, ir tāds jēdziens – “hotentotu morāle”. Tam pamatā ir stāsts par to, ka reiz kāds misionārs pajautāja hotentotam: “Kas ir slikti?” Tas atbildēja: “Slikti ir tad, kad kaimiņš nozog man kazu.” “Un kas ir labi?” jautāja misionārs. “Labi ir tad, kad es nozogu kaimiņam kazu,” bija atbilde. Arvien vairāk cilvēku mūsu civilizētajā pasaulē sāk dzīvot pēc šī principa…

Otru faktoru savulaik ļoti asprātīgi noformulēja Džeimss Džordžs Frēzers, kad atklāja, ka ir zināma līdzība starp to, ko dara modernais zinātnieks un pirmatnējais burvis – abi tiecas gūt varu pār dabu, grib pakļaut to, piespiest kalpot sev dabas spēkus. Atšķiras tikai metodes: zinātnieks operē ar dabas likumiem, bet burvis – ar gariem…

Burvis gan vairāk nodarbojas ar savas cilts locekļu psihoterapiju, nevis valda pār dabas spēkiem.  

Maģijas būtība ir dabas spēku un garu pakļaušana cilvēkam. Reliģiju no maģijas atšķir lūgšana. Maģijas praktiķis ir pārliecināts un ka konkrētai maģiskai darbībai būs konkrēts, paredzamais rezultāts. Starp citu, tāda pati pārliecība ir arī zinātniekam, kad viņš savas darbības. Turpretī reliģisks cilvēks var tikai lūgt, nezinot, vai rezultāts būs tāds, kādu viņš vēlas.

Bet mežonības pārvarēšana sākas tad, kad sabiedrība pāriet no maģiskā uz reliģisko pasaules uzskatu un organizē sociālo telpu, ierobežojot individuālo instinktu patvaļu un ieviešot kopīgas normas, kopīgas intereses un kopīgos mērķus uz kāda ideāla pamata.

Interesantu liecību tam mēs atrodam Homēra eposā, kur pirmo reizi tika skaidri noformulēta atšķirība starp civilizāciju un mežonību. Tā ir epizodē, kurā Odisejs apraksta ciklopu pasauli. Viņam ciklopi simbolizē mežonību iepretīm civilizētajiem grieķiem. Pirmā atšķirība ir tā, ka ciklopiem nav zemkopības, viņi pārtiek no tā, ko daba dod bez darba. Un tad – pats galvenais: viņiem nav nekādu kopīgu sapulču, apspriežu, likumu un citu sociālo formu – pilnīga brīvība. Viņi dzīvo alās, rūpējas katrs par savu saimi un “par citiem tie neliekas zināt”.

Katrs pats par sevi – tas taču ir mūsu liberālās sabiedrības ideāls! Kā redzam, tipoloģiski tas atbilst mežonības stadijai. Smieklīgi, bet sanāk, ka mēs tagad no otra gala tuvojamies tam līmenim, kas bija pirms civilizācijas. Vārdu sakot, tuvojamies ciklopu līmenim.

Pilnīga brīvība jau nu gan dabā nepastāv. Pat lielie putni lido kāšos nevis kā pagadās.  

Protams. To nevajag absolutizēt, dzīvnieku baros pastāv ļoti stingra hierarhija, un džungļu likumi nav valdījuši pat neandertāliešu sabiedrībā. Atgriežoties pie sākotnējās tēzes: cilvēkam ir dabiska tiekšanās pēc naudas un baudas, bet, ja cilvēkam dod vaļu to darīt, tad sabiedrība izjūk. Ja katrs sāk dzīvot tikai pats priekš sevis un “par citiem neliekas zināt”, tad notiek atgriešanās pirmatnējā mežonībā, ciklopu pasaulē. Odisejs, kurš saka šos vārdus par ciklopiem, zina, ka civilizēta dzīve nozīmē sociāli atbildīgu dzīves veidu pilsoņu kolektīvā, likumus, ierobežojumus un kopēja labuma ideju. Katrā ziņā ir skaidrs, ka ar principu “katrs par sevi” sabiedrība nevar pastāvēt. Un atkal tas pats – civilizācija nozīmē instinktu un patvaļas ierobežojumus.

Kuram kuru sabiedrībā būtu jāiegrožo?

To vienmēr dara vara un ētiskas normas.

Kuriem ideāli būtu jāpieder tiesībām iegrožot citus? Vecākiem cilvēkiem, gudrākiem, stiprākiem?

Neesmu utopiju būvētājs. Utopiju pasaules ir daudz, un pirmie utopijas būvēja jau senie grieķi.

Vai tagad Rietumu pasaulē ir utopisti?

Šodien pastāv tehnokrātiskās utopijas: vēl mazliet saņemsimies, vēl mazliet kaut ko izgudrosim, un tad būs tāds progress un tādas tehnoloģijas, kas ļaus atrisināt visas problēmas, visus pabarot un visiem visu atvieglot. Pirms tam bija pabriesmīgas sociālās utopijas – piemēram, komunistiem, nacionālsociālistiem. Godīgi sakot, mūsu tagadējais modelis, kas tagad ir krīzē – liberāldemokrātija – arī ir sava veida utopija. Atceraties, 1992. gadā Fukujama teica: PSRS ir sabrukusi, liberālās vērtības uzvarējušas, vēl mazliet, un pasaulē iestāsies demokrātiskā laime un paradīze. Jo demokrātija ir labākā pārvaldes forma, ko cilvēks izgudrojis, tagad visa cilvēce dzīvos labi un pareizi.

Bet ļoti drīz Semjuels Hantingtons paziņoja, ka nekā tamlīdzīga, ir pienācis civilizāciju sadursmju laiks. Tagad redzam, ka Fukujamas utopija ir izgāzusies.

Jums arī šķiet, ka tagad ir sadursmju laiks?

Jā. Lai gan ne gluži tādā veidā kā Hantingtonam. Manuprāt, pamatprocess ir tāds, ka Rietumu civilizācijas palaistais globalizācijas ceļu rullis samaļ citas kultūras. Tā ir galvenā tendence, bet pēdējā laikā šajā procesā ir radušās grūtības. Problēmas ir ar islāmu, jo izrādās, ka to nav tik viegli samalt. Un tagad ir jautājums: kurš kuru?  To var apskatīt arī kā civilizāciju sadursmi. Kas attiecas uz Ķīnu, piekrītu Hantingtonam, ka no tās nevajadzētu baidīties, Ķīna integrēsies vesternizācijas procesu rezultātā. Islāms atšķirībā no Ķīnas ir karojoša kultūra.

Teicāt, ka Eiropa atteikusies no saviem kristīgajiem pamatiem, bet esmu dzirdējis arī viedokli, ka ar bēgļu uzņemšanu tā tiem tieši tuvojas, rīkodamās atbilstoši kristīgajai morālei.  

Tā ir kārtējā utopija, Eiropa sen nav kristīga, tā ir postkristīga civilizācija un politiskie motīvi sen vairs nav kristīgi.

Kā Kristus sevi ziedoja cilvēcei, tā Eiropa ar tā saukto velkamismu ziedo sevi citai kultūrai, vai ne tā? Ir taču dzirdēti ieteikumi nozāģēt baznīcām krustus, lai neaizskartu musulmaņu jūtas.

Ja mēs kādas lietas salīdzinām pēc ārējām pazīmēm, tad iebraucam auzās. Kā anekdotē par Paltonu un Diogēnu: reiz Platons skolniekiem definējis cilvēku kā būtni ar divām kājām un bez spalvām. Otrā dienā Diogēns atnesis un nosviedis skolnieku priekšā noplūktu gaili: re, kur Platona cilvēks!

Atceraties Špenglera faustisko kultūru. Rietumu civilizācija, kādu mēs to pazīstam pēdējos pārsimt gadus, ir radusies kristīgo vērtību nolieguma rezultātā. Tā ir postkristīgā, varētu pat teikt, antikristīgā civilizācija, ja skatāmies, kādas vērtības ir kristīgās civilizācijas pamatā un kādas – mūsējās. Šīs vērtību sistēmas ir pretējas.

Eiropa jau sen nedzīvo pēc kristīgiem principiem, te valda nauda un bauda, sekulārajā civilizācijā tās pasludinātas par augstākām vērtībām un novietotas Dieva vietā.

Un ieteikums nozāģēt krustus, aizliegt baznīcas zvanus utt. liecina tieši par šīs civilizācijas postkristīgo statusu.

Sekularizācija, jūsuprāt, ir solis uz priekšu civilizācijas attīstībā vai kritiens atpakaļ?      

Jebkurā civilizācijā sekularizācija ir vēlās stadijas pazīme un tā nozīmē atteikšanos no saviem garīgajiem pamatiem.

Varbūt civilizāciju nelaime ir bijusi tā, ka tās šo savu garīgo pamatu tiecas konkretizēt?   

Kādā veidā?

Ja ir runa par augstāku spēku, kā mēs varam zināt, kāds tas ir, kur nu vēl tulkot, ko tas no mums vēlas?  

Tas jau ir reliģiskās tehnoloģijas jautājums, ko risina teologi. Bet runa ir par to, vai ir Dievs pasaulē vai nav. Agrāk cilvēks bija Dieva radība un kalpoja Dievam. Tagad ir otrādi, cilvēks pats sevi vēlas redzēt Dieva vietā. Dekarts teica: “Es domāju, tātad eksistēju,” bet pirms viņa bija Protagors ar savu tēzi “cilvēks ir visu lietu mērs”. Tātad nekas nav jauns zem saules. Sekularizācijas procesu mēs varam redzēt gan senajā Grieķijā, gan Romā – attiecīgi vēlīnās stadijās.

Vai tad?

Precizēju: formāli grieķi un romieši nebija dibinājuši ateistiskas valstis, viņiem bija altāri, kuros nesa upurus, bet tā vairs nebija dzīva reliģija. Jau republikas beigu periodā, t.i., pēdējā gadsimtā pirms Kristus jau inteliģence atklāti smējās par romiešu dieviem. Tad radās savdabīgi reliģijas surogāti – visaptverošas filozofiskās sistēmas – platonisms, epikūrisms, stoicisms. Tās bija savdabīgas filozofiskās reliģijas inteliģencei, bet tautai bija māņticība un maģija. Bet vienlaicīgi šie piemēri rāda, ka paradigmas maiņa ir ļoti radoša, sākotnēji tā izraisa domas eksploziju, literatūras un mākslas uzplaukumu. Un, kamēr jaunais sekulārais pasaules redzējums vēl neapkaro veco un pastāv blakus tam, tas kultūrai ir ļoti auglīgs laiks. Tad gan antīkā pasaule, gan jauno laiku Eiropa piedzīvo savu renesansi un savu baroku, kas ir spoži laikmeti. Taču, kad vecais pasaules modelis tiek izspiests no kultūras telpas un jaunais sāk ātri izsmelties, tad pamazam sāk attīstīties dekadence.

Vai tad Romu nesagrāva kristietība?

Muļķības! (Smejas). Roma sapuva jau labu laiku pirms kristietības. Par oficiālo reliģiju kristietība Romā kļuva tikai 4.gadsimtā. Un impērijas centrā, tur, kur kristietība iekaroja vadošās pozīcijas, Roma tika nevis sagrauta, bet mainījās, ieguva otro elpu Bizantijas impērijā, restartējoties kā kristīga civilizācija. Savukārt impērijas rietumdaļā tas vairāku iemeslu dēļ nenotika, tur saglabājās visi vecie modeļi – sociālie, politiskie, ekonomiskie. Tur nenotika kultūras restarts un tādēļ Rietumu impēriju saplosīja barbari.

Bet Romas bojāeja ir atsevišķa liela tēma. Mēs drīzāk varētu runāt par to, ka Romas piemērs rāda – civilizācijas agonija var turpināties ļoti ilgi.

Špenglers jau arī neizteica konkrētas prognozes attiecībā uz Vakarzemes norieta ātrumu.

Tas tikai palielina uzticību viņa koncepcijai. Viņa vīzija pamatvilcienos piepildās, bet noriets var turpināties gan dažus desmitus, gan simtus gadu. Lai gan, ja paklausās zinātnieku prognozes par resursu izsīkumu, demogrāfijas un ekoloģijas problēmām, un vēl citiem procesiem, es tik daudz nedotu.

Teicāt, ka Rietumu civilizācijā ir izskaloti ētiskie rāmji. Bet kriminālkodekss taču vēl pastāv, tas neatļauj ne izvirtību ar nepilngadīgajiem, ne otra seksuālu izmantošanu pret viņa gribu.

Tur jau tā lieta! Ja mēs liekam cerības uz kriminālkodeksu, tas ir novecojošas sabiedrības simptoms. Augšupejošās kultūras vispār iztiek bez rakstītiem likumiem vai ar minimāliem likumiem. Spartā vispār bija aizliegts pierakstīt likumus. Un vispār, nevar ētikas līmeni mērīt ar kriminālkodeksu, ētika ar kodeksu nesakrīt. Turklāt ir zināma likumsakarība: jo vairāk likumu, jo mazāk tos ievēro. Jo sarežģītāka ir tiesiskā sistēma, jo zemāks sabiedrības tikumiskais līmenis. Ar likumu daudzumu un sarežģītību cenšas kompensēt morāles normu izskalošanos. Tad bailes no soda ir vienīgais sabiedrības regulēšanas līdzeklis. Normāli būtu otrādi – kad cilvēks nepārkāpj morāles normas tāpēc, ka viņa apziņa to neļauj. Parasti neļauj Dievs vai dievi, bet, kad no Dieva nebaidās, tad ir atļauts viss.

Senajā Romā tās spēka vecumā tiesības bija vienkāršas un skaidras, tās zināja katrs izglītots pilsonis, un katrs varēja uzstāties par apsūdzētāju vai aizstāvi tiesā, jo nebija profesionālo juristu kārtas. Profesionāla juristu kārta radās impērijas laikā, jau dekadences laikmetā, bet tiesību kodifikācija vispār notika jau pēc Romas bojāejas.

Dieva delūzijas autors Ričards Dokinss šim apgalvojumam nepiekristu.  

Labi, es arī varu viņam nepiekrist. Bet, skatoties no vēsturiskās perspektīvas, labi var redzēt, ka tiesību mudžeklis un tiesāšanās mānija ir viens no civilizācijas novecošanas simptomiem. Tas norāda uz to, ka ir zuduši tādi jēdzieni kā gods un goda vārds, ka visi no visiem baidās un neviens nevienam neuzticas. Turpretī islāma pasaulē pastāv tāda naudas pārskaitīšanas sistēma, kad cilvēks dod nepazīstam cilvēkam lielas summas, bez papīriem, līgumiem un kvītīm, tikai uz goda vārda, jo droši zina, ka recipients citā valstī un pat citā pasaules malā saņems šo naudu bez problēmām.  Bet paskatieties, līdz kādam absurdam mēdz aiziet mūsu tiesāšanās. Piemēram, cilvēks kādā fastfūdā nopērk kafiju papīra krūzē, uzlej sev uz ceļiem, iesūdz uzņēmumu tiesā un dabū miljonu kompensāciju  – it kā viņš nezinātu, ka ar karstu kafiju var aplieties. Un tagad uz papīra krūzes raksta, ka karsta kafija ir bīstama. Vai arī cits piemērs: kāds pilsonis apdrošina piecus cigārus pret visādām nelaimēm, izpīpē tos un pieprasa kompensāciju par to, ka cigāri gājuši bojā ugunsgrēka rezultātā. Viņam kompensāciju samaksā, bet tūlīt arī viņu iesūdz tiesā par to, ka viņš tīšuprāt ir izraisījis piecus ugunsgrēkus. Tiesisks absurds, vēlas civilizācijas simbols.

Kā ir jārīkojas cilvēkam, kurš apzinās, ka dzīvo civilizācijā, kas ir norietā? Jācenšas šis noriets aizkavēt vai jāļaujas un jāmēģina gūt baudu?    

Uz šo jautājumu katrs atbild pats.

Nekādā gadījumā nevajag cīnīties pret, bet vienmēr – par. Par to, kas tev tuvs un dārgs.

Bet nevar taču apturēt civilizācijas vilcienu! Vēstures rats griežas, pagriezt atpakaļ to nevar. Tikai katram jāatrod sava vieta šai pasaulē saskaņā ar sirdsapziņu. Lai viss apkārt iet, kā iet, bet tu dari savu, rīkojies pēc savas sirds pārliecības. Nepatīk kolektīvais ārprāts – nepievienojies. Turi sevī savu gaismu un izstaro to apkārt. Nes Kultūras, izglītības, ticības gaismu.

Vai Rietumu civilizācija tagad neizstaro humānisma gaismu, cilvēktiesību aizstāvības gaismu?

Nu atkal: nejauksim cilvēku un noplūktu gaili! Kāda tur gaisma? Šīs cilvēktiesības ir politisks instruments un ideoloģiska dogma, un tam ir maz sakara ar patiesu humānismu. Šī ideoloģiskā humānisma vārdā notiek daudzas antihumānas lietas. Un vispār, humānistisko runu aizsegā cilvēks ir iekritis tādā verdzībā, kā vēl nekad.

Ar lāpstu jau nemaz tik daudz nestrādā.

Vienkārši vergošanas veidi ir citi. Un visi vergo, cīnās par eksistenci. Ģimene, bērni, draudzība, cilvēciskas attiecības – tas viss aiziet kaut kur malā, tam nav laika un spēka, jo vieniem ir jāizdzīvo, bet citiem jācīnās par standartiem un karjeru. Ģimenes locekļiem bieži vien pat nav laika kopā paēst pie viena galda. Un ir vēl viena interesanta parādība: apkārt ir daudz tādu darbavietu, kur vienmēr atrodas nauda remontiem, jaunām mēbelēm un datoriem, bet nekad nav naudas, lai maksātu cilvēka cieņai atbilstošu algu. Un mēs domājam, ka dzīvojam humānisma pasaulē!  Un cilvēks tiek arvien vairāk nonicināts un noniecināts ar visu to bezkultūru, kas viņam gāžas virsū un kas veicina dehumanizāciju.

Nevienu taču ar varu nespiež skatīties lētus šovus. Arī to, ka kādu azartspēļu zālē aiz rokām vilktu iekšā, neesmu redzējis.  

Tikpat labi mēs varam atbrīvot no atbildības narkodīlerus, teikdami, ka katram ir brīva izvēle – pirkt vai nepirkt, lietot vai nelietot. Nē, tas nav arguments! Mēs dzīvojam masu kultūras samazgu telpā, bet šīs samazgas tiek radītas apzināti, tikai neviens par to neatbild. Ļoti ērta pozīcija: pārlikt atbildību uz patērētāju! Rezultātā samazgu apjomi tikai pieaug, un tie apņem cilvēku no visām pusēm, tā kā izvairīties par nav iespējams.

Vai tad izglītības sistēma nav tā, kas tieši rada imunitāti pret lētumu?    

Tur jau tā lieta, ka izglītības sistēma pati mums ir degradēta, ir šīs kopējās sistēmas daļa. Masu kultūras telpa ir lielāka, nekā skolas telpa un bērns tiek pakļauts tai no pašas mazotnes un no visām pusēm. Un izglītības iestādes vairs nenodarbojas ar iz GLĪTošanu un ar Kultūras audzināšanu – to dara tikai atsevišķi indivīdi, atsevišķas ģimenes.

Jūs pats esat šīs sistēmas loceklis, vai tiešām no iekšpuses tas izskatās tik slikti?

Izglītības sistēmas degradācija ir atsevišķa liela tēma. Jaunajos laikos izveidotās klasiskās izglītības ideja bija cilvēka veidošana, tātad kopšana. Vārda celms ir “glīti”, tātad izglītībai ir jāpadara cilvēks glīts, skaists, jāveido vispusīgi attīstīta personība. 20.gadsimta otrajā pusē no tā atteicās, un faktiski izglītības sistēma sāka veidot nevis vispusīgi attīstītas personības, bet cilvēkus – funkcijas.

Tuvākā laikā mums sāks iedzīvināt kompetenču koncepciju izglītībā. Tas ir šī paša procesa nākamais etaps. Tā nozīmē, ka runa ir nevis par vispārēju attīstību, bet kompetencēm atsevišķās nozarēs. Jau iepriekšējās izglītības reformas nolaida latiņu zemāk, cilvēka redzesloks ir ticis sašaurināts, zināšanas un domāšanas spējas drastiski samazinājušās un turpina samazināties. Tagad vēl lielāks akcents tiks likts uz praktiskiem aspektiem, kas vēl vairāk sašaurinās redzesloku un domāšanas spējas, jo zināšanas tagad vairs nav prioritāras.

Protams, viss tiek iepakots ļoti smukos vārdos, taču tas nemaina būtību. Bet būtība ir izglītības telpas sašaurinājums. Saka, ka kompetenču pieeja attīstīšot domāšanu, radošumu utt., bet rodas jautājums: to visu lieliski darīja klasiskā izglītības sistēma, un daudz daudz labāk, nekā šodien. Bet, ja šodien proklamē tādus pašus mērķus, kādēļ atsakās no vecām un efektīvām metodēm? Kādēļ to veco sistēmu apkaro, ja tā bija efektīva? Tas nozīmē, ka mērķi tomēr nesakrīt, un ir acīmredzami, ka šī jaunā pieeja veicinās redzesloka sašaurinājumu, jo tā tendēta uz funkcionālismu, tā atsakās no zināšanu koncepcijas un no teorijas mācīšanas. Bet kāda var būt domāšana, kādas kompetences bez zināšanām, bez teorijas, bez izpratnes par likumsakarībām un ar šauru redzesloku? Drīzāk būtu jāveido divas izglītības sistēmas – klasisko un profesionālo -, būtu jāveido arodskolas utt.

Viens otrs saka: nekas traks nenotiks, būs mums kā agrāk – 10% izglītotas elites un stulba masa. Bet tas nozīmē, ka mūsu tehnokrātiskā civilizācija nespēs vairs pastāvēt. Ortega i Gasets, man tuvs autors, rakstīja, ka Rietumeiropas civilizāciju radīja cilvēks ar noteiktām kvalitātēm. Jau pagājušā gadsimta 30.gados Ortega pamanīja, ka šīs kvalitātes sāk zust un teica, ka šo īpašību iztrūkums cilvēkā var būt nāvējošs civilizācijas rītdienai. Un tiešām: kas rīt uzturēs šo tehnisko civilizāciju?

Un kadru jau sāk trūkt – pat Amerikā, kura pērk smadzenes no visas pasaules. Jau bija ziņas, ka NASA kvalificētais personāls noveco. Un statistika rāda gan to, ka revolucionāro atklājumu skaits ir drastiski krities, gan to, ka pieaug tehnogēno katastrofu skaits. Viens no šo katastrofu cēloņiem ir cilvēka faktors – cilvēka kvalitātes arvien mazāk atbilst tehniskās civilizācijas līmenim. Šajā situācijā atteikšanās no apgaismības idejām, no kvalitatīvas masu izglītības, nozīmēs šīs civilizācijas krahu un atgriešanos barbarismā.

Jūs esat par vai pret vispārējām vēlēšanu tiesībām?  

Ha! Kā šis jautājums izriet no manis teiktā?

Vistiešākajā veidā – stulbā tauta vēlē tos, kas cita starpā nosaka arī izglītības sistēmu.  

Nu jā, ar tumsonīgu masu ir vieglāk manipulēt. Un tai vieglāk iestāstīt, kas jāpērk… Izdevīgi gan varai, gan kapitālam. Es vēlēšanās būtu ieviesis izglītības cenzu. Arī par turības cenzu varētu padomāt, jo nav loģiski, ka bomzim vai tam, kurš nestrādā un sēž uz pabalstiem, ir tādas pašas tiesības kā tam, kurš strādā un maksā nodokļus. Bet vispārējās vēlēšanu tiesības ir tikai maza kopējās sistēmas sastāvdaļa. Ieviešot cenzu, mēs varētu kaut ko mazliet uzlabot, bet ne vairāk. Vienalga visu noteiks naudas vara.

Vai Senajā Grieķijā, kur visi viens otru pazina, nevis balsoja par plakātos redzamiem tēliem, demokrātija nestrādāja?

Protams, tur bija vairāk demokrātijas, bet arī tur bija turīgāki un ietekmīgāki cilvēki, kuri grozīja politiku vajadzīgā virzienā, arī tur tika praktizēta elektorāta pirkšana, pārliecināšana un iebiedēšana. Domājat, ka bez šiem paņēmieniem Perikls 15 gadus pēc kārtas katru gadu tika pārvēlēts augstākajā valsts amatā?

Manam un jūsu mūžam Rietumu civilizācijas vēl pietiks?   

Var gadīties, ka pietiks. Arī Roma trešā gadsimta beigās spēja vēl saņemties, reformēties un eksistēt vēl turpat simts gadus. Bet, tā kā mūsdienās procesi rit ātrāk, domāju, ka tuvāko simt gadu laikā kaut kas noskaidrosies. Katrā ziņā priekšā mums ir smagi laiki, un vājš mierinājums, ka uz mūsu civilizācijas drupām, kurās barbari būs mūs iemīdījuši, izaugs jaunas civilizācijas krāšņais zieds.

Masu kultūra

Posted by on Thursday, 4 August, 2016

Dr. hist. Harijs Tumans

MASU KULTŪRA VĒSTURISKĀS RETROSPEKCIJAS SPOGULĪ:

SENO LAIKU PIEMĒRS

( Publicēts žurnālā “Sans” Nr 3, 2015.: https://las.am/lv/e-content/sans-nr-3 )

DSCF0129

 

Par masu kultūru tiek runāts un rakstīts ļoti dažādi – gan aplūkojot tās no dažādiem skatu punktiem, gan analizējot ar dažādu metodoloģiju palīdzību. Taču parasti ar masu kultūru saprot jaunāko laiku fenomenu, kas ir sācies, kā daži domā- XIX gs. beigās vai XX gs. sākumā, kā domā citi. Arī internetā atrodamās definīcijas saista šo fenomenu ar moderno sabiedrību un mūsdienu masu medijiem. Tomēr labi izglītoti ļaudis iebilst, ka masu kultūra pastāvēja jau senajā Romā. Un viņiem ir taisnība: visi ir dzirdējuši seno romiešu saukli „maizi un izpriecas”, un visi zina, kas ir amfiteātris. Dabiski, ka šeit rodas jautājums: vai tam, kas ir bijis senajā Romā un tam, ko mēs pazīstam šodien, ir kopīga daba vai tā ir tikai nejauša analoģija? Lai rastu atbildi, vispirms jāsaprot, kas masu kultūra vispār ir. Taču šeit mēs ieejam tādos domu, viedokļu un teoriju brikšņos, ka izkļūt no tiem sveikā, t.i., tā, lai iegūtu skaidru priekšstatu, ir praktiski neiespējami. Un tiešām: ja mēs nespējam vienoties par to, kas ir kultūra ( šodien pastāv jau teju 1000 definīciju ), kā lai mēs definējam tās surogātu – masu kultūru?

Man šķiet, ka šajā situācijā vislabāk ir atsvešināties no definīcijām un vienkārši mēģināt saprast lietas būtību. Piedāvāju to izdarīt caur vēstures skatupunktu. Jau pats apzīmējums norāda uz to, ka runa iet (sic!) par kultūru, kas domāta masu patēriņam. Ja vajag, to var uzskatīt pat par formālu definējumu. Taču visi formālie definējumi ir defektīvi, un šis arī. Jo masu faktora konstatācija pati par sevi vēl neko nedod lietas izpratnei un, skatoties dziļāk, atklājas papildus nozīme: masu kultūra ir tā, kas ir zemākas kvalitātes nekā elitārā kultūra. Citiem vārdiem sakot, ir Kultūra un blakus tai arī kaut kāda kvazi (it kā) kultūra, ne gluži kultūra. Šāda izpratne ir sastopama jau XX gs. vidū-rakstos, kas kritizēja televīzijas raidījumus. Arī tā laika domātāji (Jasperss, Toinbijs) vērtēja masu kultūru kā Kultūras degradāciju. Pats par sevi saprotams, ka mūsdienu postmodernisms neatzīst vērtējošus spriedumus, noraida pretstatu starp masu un elitāro kultūru un, protams, nevēlas neko dzirdēt par degradāciju. Tas ir dabiski, jo sevi gribas redzēt pozitīvā gaismā un nav patīkami, ja kāds rāda ar pirkstu un kliedz, ka karalis ir pliks. Tādējādi postmodernisti šodien mēdz teikt, ka Šekspīrs un Mocarts arī izklaidēja publiku, t.i., radīja sava laika popsu, tātad darīja to pašu, ko šodien dara Lady Gaga. Kad es to dzirdu, nevaru valdīt iekšējo protestu: vai tiešām starp Mocartu un Lady Gaga nav principiālas atšķirības?!

Tam es iebilstu gan konceptuāli, gan metodoloģiski. Pirmkārt, šāda pieeja nojauc robežu starp cēlo un zemo, labo un ļauno, skaisto un neglīto. Tā rezultātā tiek stiprināts nevis skaistais un labais, bet gan tieši pretēji – neglītais un tumšais, jo tas tiek attaisnots. Kad Lady Gaga tiek nostādīta līdzās Mocartam, viņa sāk valdīt, bet Mocarts aiziet ēnā. Tas ir dabiski, jo masa definitīvi ir vairākumā un nospiež visu tieši „ar savu masu”. Var pat teikt, ka tas ir dabas likums – katrs var izdarīt vienkāršu eksperimentu: pielikt pie sienas galda lampu un pavērot gaismas un ēnas spēli. Tuvu gaismas ķermenim robeža starp gaismu un tumsu ir ļoti asa, bet jo tālāk, jo vājāka tā kļūst, līdz beidzot pazūd pavisam, pārejot vispirms pelēkā zonā un beidzot – pilnīgā tumsā. Kur beidzas gaismas un ēnas robeža, tur sākas tumsa. Šis princips ir labi redzams arī kultūru vēsturē: gaismas ķermenim šeit atbilst Kultūras impulss – sākumā tas spoži spīd, bet ar laiku paliek arvien vājāks, pelēcība (masa) pakāpeniski visu pārņem, līdz beigās iestājas pilnīga tumsa, kas atbilst Kultūras nāvei. Citiem vārdiem, masu dominance ir vecas kultūras pazīme un norāda uz attiecīgu stadiju tās dzīvē, kā to savulaik precīzi noformulēja Špenglers. Starp citu, balstoties savā teorijā, viņš jau XX gs. sākumā konstatēja, ka pienāks laiks, kad beigs pastāvēt Mocarts un Rembrants, un nevis tādēļ, ka nebūs nošu pierakstu vai gleznu, bet gan tādēļ, ka nebūs acu un ausu, kas spēs tos uztvert. Šodien ir acīmredzami, ka šis pareģojums sācis piepildīties, un mūsu pasaulē arvien mazāk paliek to ausu un acu, kas spēj uztvert Mocartu un Rembrantu, toties arvien vairāk kļūst Lady Gaga apjūsmotāju…

Otrkārt, postmodernā ideoloģija šajā gadījumā lieto viltīgu paņēmienu, kas tiek balstīts formālā pieejā: ja starp lietām pastāv kaut neliela ārēja līdzība, tiek apgalvots, ka šīs lietas ir identiskas. Skaidrs, ka tādā veidā visu ko var pielīdzināt visam kam. Bet, ja mēs skatāmies pēc būtības, redzam būtiskas atšķirības. Piemēram – klasiskais sengrieķu teātris. Kā zināms, tas bija paredzēts visiem polisas iedzīvotājiem, tātad toreizējām masām. Taču nevienam nav ienācis prātā to raksturot kā masu kultūru, taisni otrādi – to sauc par klasisko mākslu, sengrieķu Kultūras izpausmi. Tas nozīmē, ka galvenais kritērijs tomēr ir kvalitāte, nevis formālie kvantitātes rādītāji. Acīmredzot masu kultūra sākas tur, kur kvantitāte kļūst par kvalitāti. Pirmais uz to norādīja spāņu domātājs Ortega-i-Gasets, kurš apgalvoja, ka Kultūru rada radošais mazākums, bet masas, kad tās pārņem sabiedrisko telpu, uzspiež savu bezgaumību un vidusmēra cilvēka mērauklu. Tādā veidā izpaužas „masu sacelšanās”. Ja to saprot, tad ir skaidrs, ka starp Mocartu un Lady Gaga ir grandioza kvalitātes distance, drīzāk pat bezdibenis. Bet, lai apjēgtu šīs atšķirības, ir tuvāk jāieskatās lietas būtībā un jāienirst vēstures dzīlēs.

Mūsdienās, runājot par masu kultūru, tiek akcentēts tās komerciālais raksturs, kas nemanāmi kļūst par galveno tās pazīmi. Tik tiešām: mūsu laikmetā, kad valda nauda un viss ir kļuvis par preci, arī māksla un kultūra kopumā ir kļuvusi par preci. Līdz ar to šodien mākslinieka galvenais uzdevums ir pārdot savu produkciju, tādēļ  viņš rada to, ko masas labprāt pērk un patērē. Tomēr šis skatījums ir vienpusīgs un neatklāj lietas otru pusi, un proti, to, ka masu kultūras saturu diktē ne tikai tirgus pieprasījums, bet arī valdošā masu ideoloģija, jeb mainstream. Par spilgtu piemēru tam var kalpot tas pats sengrieķu teātris, kurš no Kultūras nesēja ar laiku pārvērtās par masu kultūras nesēju. Tam ir divi liecinieki: teātra vēsture un Platons.

Vēsture mums saka, ka pēc Eiripīda senajā Grieķijā nebija vairs neviena tik nozīmīga dramaturga, kura sacerējumi varētu pārdzīvot savu laiku un saglabāties līdz šīm dienām; mūsu rīcībā ir tikai autoru vārdi un viņu darbu atsevišķi fragmenti. Tomēr tā vēl nebija teātra nāve – vairākus gadsimtus pēc Eiripīda vēl Romas impērijas laikā visās pilsētās tika būvētas teātru ēkas un rīkotas izrādes. Bet, acīmredzot tās bija tik mākslinieciski mazvērtīgas, ka neizturēja laika pārbaudījumu, jo lugu teksti netika pārrakstīti un nodoti nākamajām paaudzēm. Tas nozīmē, ka uz skatuves tika uzvestas vai nu veco klasiķu lugas, bieži vien „jaunā interpretācijā” gandrīz mūsdienu garā, vai arī laikmetīgu autoru ludziņas, kas bija domātas vienīgi izklaidei vai īsas slavas meklēšanai. Bet kādēļ tā notika? Kādēļ grieķu teātra māksla tik ātri degradējās? Atbildes uz šiem jautājumiem mums sniedz Platons.

Platona dialogos Sokrāts periodiski runā par mākslu, tās patieso uzdevumu un patreizējo (t.i., V gs.p.m.ē. otrā puse) degradāciju. Viņš vairākas reizes ļoti kritiski izsakās par sava laika dzeju, teātra mākslu un runas mākslu. Dialogā „Likumi” viņš parāda degradācijas procesa gaitu: viņaprāt vecajos labajos laikos, kad viss bija pareizi, dzejnieki ievēroja žanru robežas, bet skatītāji klusi skatījās un gaidīja kompetentas žūrijas spriedumu, taču tagad jaunie dzejnieki ir sabojājuši mākslu, sajaucot kopā žanrus un cenšoties tikai pēc tā, lai izdabātu publikai un sagādātu tai baudījumu. Savukārt publika ir iedomājusies, ka ir spējīga kompetenti spriest par lietām, kurās tā īstenībā neko nesaprot, kļuvusi bezkaunīga un sākusi skaļi paust savus vērtējumus izrādes laikā ar kliegšanu, svilpšanu vai aplausiem ( starp citu, tas ir pirmais aplausu pieminējums vēsturē ). Rezultātā, secina Platons, teātros visu nosaka nevis labākie cilvēki, bet tumsonīga pūļa patvaļa un bezgaumība ( Plat. Leges, 700b-e). Vai tas nav masu kultūras apraksts? Retorisks jautājums, jo paralēles ar mūsdienām ir acīmredzamas. Vārdu sakot, sengrieķu teātris kā māksla un kā Kultūras izpausme beidza pastāvēt tad, kad tajā sāka valdīt masas gaume, t.i., masu kultūra. Kā redzams, ne tirgus, bet masu gaume kā ideoloģiskais mainstream bija tas, kas noteica mākslas pārtapšanu par surogātu. Atcerēsimies, ka tas notika Atēnās demokrātijas laikā, tātad gan politikā, gan mākslā notika viens process – tā pati „masu sacelšanās”. Nav brīnums, ka teātris pārstāja būt māksla un pārvērtās par šovu…

Protams, šeit rodas jautājums: vai paši grieķi saprata šīs pārmaiņas būtību? Platona dialogs „Gorgijs” dod apstiprinošu atbildi. Tajā Sokrāts pretnostata īsto mākslu un pseidomākslu: pirmajā gadījumā par mērķi tiek izvirzīts uzdevums darīt cilvēkus labākus, bet otrajā gadījumā tiek domāts vienīgi par peļņu un citu labumu gūšanu. Tiek paskaidrots, ka māksla audzina, bet pseidomāksla izdabā un sagādā baudījumu, uz kā pamata Sokrāts vispār to neatzīst par mākslu, bet dēvē par kaut kādu māku, līdzīgu pavāra mākai (Plat. Gorg., 459b-503b, 513e). Saprotams, ka tie, kas praktizē šādas mākas, rūpējoties par savu izdevīgumu, komercializē tās un padara par preci. Rezultātā tāpat kā šodien, viss griežas apburtā lokā: mainstream nosaka vērtības, gaumi un rada pasūtījumu tirgum, bet tirgus apkalpo un nosaka mainstream. Tomēr galvenais Platona vārdos ir tas, ka par mākslas uzdevumu viņš pasludina cilvēku audzināšanu. Principā tas attiecas uz visu Kultūru kopumā, jo katra Kultūra audzina – tāda ir tās būtība. Un, kā uzskatāmi parādīja Verners Jēgers savā nemirstīgajā „Paideijā”, visa sengrieķu Kultūra tika pakļauta šim uzdevumam. Iepretī tam masu kultūra izklaidē, jeb, kā mēdza teikt Platons, „izdabā pūļa gaumei”.

Masu kultūru mēdz saukt arī par patērētāju kultūru, kam tāpat ir paralēle senajā Grieķijā: kopš IV gs.p.m.ē. arheoloģija fiksē masu patēriņa preču izplatību visā grieķu pasaulē. Pārsvarā tā ir keramika, luksus preces, dažādi sadzīves priekšmeti un sīkas terakotas statuetes, kuras katrs varēja atļauties iegādāties atbilstoši principam: „mākslu – katrā mājā”. Citiem vārdiem, senie grieķi ikdienā lieliski pazina to, ko mēs saucam par plaša patēriņa preci (širpotrebu). Dabiski, ka ar laiku širpotrebs parādījās arī citās kultūras jomās – mākslā un literatūrā, kur arī sākās izdabāšana masu gaumei. Taču pilnīgi jaunu līmeni masu kultūra sasniedza jau hellēnisma laikmetā (IVgs. beigas – I gs.p.m.ē.).

Aleksandra Lielā iekarojumu rezultātā izauga jauna, liela, kosmopolītiska pasaule, kurā grieķi dzīvoja kopā ar Austrumu tautām pilsētās, kas tika celtas vai pārbūvētas pēc grieķu pilsētu parauga. Tur valdīja grieķu vara, dzīves stils, mode un mākslas. Šajā pasaulē pirmo reizi izveidojās fenomens, ko ir pierasts saukt par globalizāciju. Absolūts vairākums mūsdienu definīciju apraksta globalizāciju kā dažāda veida komunikāciju, saistību, apmaiņu un integrāciju procesus visās dzīves jomās. Taču ļoti reti kad šajās definīcijās parādās vārds, kas izsaka patieso lietas būtību – unifikācija. Jo visu šo apmaiņas un integrācijas procesu rezultāts ir tieši unifikācija. Tā tas bija šodien, un tā tas bija toreiz. Savukārt unifikācija nevar rasties pati no sevis, tā ir iespējama tikai uz kādas kultūras pamata. Un tiešām, mēs redzam, ka mūsdienu globalizācija notiek uz Rietumu, pārsvarā amerikāņu masu kultūras pamata, kam atbilst termins vesternizācija, kurš cita starpā apzīmē arī masu kultūras izplatīšanos svešu kultūru vidē. Savukārt hellēnisma laikmetā grieķu masu kultūra iekaroja Austrumu pasauli, un šo procesu vēsturnieki sauc par hellenizāciju. Vārds „iekaroja” ir principiāli svarīgs, jo tas norāda uz procesa būtību: abos gadījumos runa iet par masu kultūras ekspansiju, t.i., pasaules iekarošanu. Jo iekaro ne tikai ar zobenu vai ekonomiku, iekaro visvairāk tieši ar kultūras palīdzību. Ko tas nozīmē ģeopolitikā, lieliski parādīja Zbigņevs Bžezinskis savā slavenajā „Lielajā šaha dēlī”. Globalizācija ar tās nesto masu kultūru ir ne tikai dabisks integrācijas process, bet arī un vispirms tāda maiga (soft) pasaules iekarošanas forma, kas nodrošina vienas civilizācijas hegemoniju, jeb primacy, kā saka Bžezinskis.

Tātad attiecīgos apstākļos masu kultūra kļūst par globalizācijas, t.i., pasaules iekarošanas līdzekli vai instrumentu. Te var jautāt: kādēļ tieši masu kultūra? Atbilde ir acīmredzama: tādēļ, ka tā izklaidē, nevis audzina. Kultūra audzina un tiek apgūta audzināšanas ceļā, Kultūra nozīmē tradīciju, vērtības, garīgu un intelektuālu darbu, piepūli. Tradīcija nozīmē piesaisti pie dzimtenes, tautas, skolas. Pretēji tam masu kultūra iedarbojas uz cilvēka instinktiem, tā neprasa iepriekšējo sagatavotību un izglītību, tā nemāca un neprasa piepūli, tā tikai izklaidē un notrulina. Tradīcija katrai tautai un katrai reliģijai ir sava, bet instinkti ir visiem cilvēkiem vienādi. Tas nozīmē, ka impērijas vai hegemonijas ietvaros nav iespējams apvienot vienā veselumā dažādas tautas uz kādas vienas Tradīcijas vai Kultūras pamata, jo tā ir sveša citām tautām un Kultūrām. Toties visus var apvienot ar masu kultūru – uz instinktu pamata. Visas Tradīcijas un Kultūras pazūd zem masu kultūras visu nolīdzinošā ceļa ruļļa – kad amerikānis, vācieties, latvietis, krievs, arābs un indietis valkā vienādas drēbes, skatās vienādas filmas, klausās vienādu mūziku, runā vienā valodā un atkārto vienādus spriedumus par būtiskām lietām, viņi paši kļūst vienādi un atšķirības starp viņiem ir tikai sekundāras un nebūtiskas. Tā izpaužas unifikācija, ko rada masu kultūra.

Tas pats notika hellēnisma laikmetā, kad grieķi nesa Austrumu tautām nevis savu Kultūru, kas jau bija kļuvusi par vakardienu, bet savu masu kultūru. Viņu radītajā globalizētajā pasaulē dažādu tautību pārstāvji dzīvoja viņu pilsētās ar tām piemītošo komfortu un izklaidēm, kur visi runāja grieķu valodā, ģērbās grieķu tērpos, piekopa grieķisku dzīves stilu un gāja uz teātriem un stadioniem skatīties šovus. Protams, masu kultūra ne tikai kalpoja globalizētas varas mērķiem, bet blakus tam izpildīja arī savas primārās funkcijas – izklaidēja tautu un kalpoja par peļņas avotu. Dzejnieki rakstīja izklaidējošas vārsmas, bet rakstnieki sacerēja romānus ar saistošiem sižetiem un eksotiskiem notikumiem vai arī aizraujošus un fantastiskus stāstus, slavenu cilvēku biogrāfijas, pilnas ar tenkām dzeltenās preses garā, apkopojumus „īsi par visu” stilā utt. Savukārt tēlnieki un gleznotāji sacentās savā starpā mākā pārsteigt skatītājus ar neredzēti sarežģītām kompozīcijām un ārējiem efektiem. Arhitektūrā valdīja tendence uz gigantomāniju un efektivitāti, kas arī ir tipiska masu laikmeta pazīme. Īsi sakot, visas mākslas centās pārsteigt un izklaidēt pūli, tātad kultūrā valdīja širpotrebs. Līdzīgi procesi notika arī sabiedriskajā dzīvē. Ir pētījumi, kas parāda, ka politikā plaši ienāca izrāžu elementi. Un proti, politiskās debates un vēlēšanas, karavadoņu un politiķu uzstāšanās, kā arī oficiālās ceremonijas tika maksimāli teatralizētas un arvien biežāk notika teātros, nevis speciāli paredzētās vietās. Rezultātā visa sabiedriskā dzīve pārvērtās par šovu. Lieki teikt, cik ļoti tas atgādina mūsdienas…

Ieejot hellēnisma laikmetā, grieķu civilizācija jau atradās cienījamā vecumā, kā par to liecina masu kultūras fenomens. Hellēnisms nozīmēja šīs masu kultūras ekspansiju Austrumu pasaulē, kas pagarināja tās mūžu par pāris gadsimtiem. Taču ekspansijas impulss ātri izsmēlās, Austrumu civilizācija ņēma revanšu un sāka savu pretspiedienu. Šādā situācijā hellēnisms izrādījās vārgs – atbilstoši savam vecumam, un no pilnīgas iznīcības to izglāba tikai romiešu iekarojumi.

Senā Roma neradīja savu oriģinālu Kultūru, bet pārņēma un adaptēja pakļauto grieķu kultūru tās vecumdienās (III – I gs. p.m.ē.), jau masu kultūras formā. Sākotnēji visi mākslinieki, rakstnieki un dzejnieki bija vergi vai ārzemnieki, līdz ar to viņu statuss bija zems. Romas pilsoņa uzdevums bija kalpot savai tēvijai karā un politikā, nodarbošanās ar literatūru vai mākslu skaitījās viņa necienīga. Tomēr diezgan ātri Romas varenie ieraudzīja, ka masām patīk izklaides un sāka to izmantot savā politikā. Proti, kandidāti uz augstākiem amatiem par saviem līdzekļiem sāka rīkot dažādus šovus – gan teātra izrādes, gan gladiatoru spēles. Kurš greznāku šovu sarīkoja, tam bija lielākas izredzes tikt pie amata. Vajadzēja tikai prast izdabāt pūļa gaumei… Tātad masu kultūra kļuva par politikas instrumentu. Tā arī Romā iestājās pūļa bezgaumības vara. Patriciešiem bija jāuzpērk plebeji ne tikai ar maizi, bet arī ar izrādēm. Teātrī nedalāmi valdīja komēdija (lielākoties grieķu komēdiju apdares) un mims (frivolas ainiņas), jo pūlim nepatīk nopietnība un mācīšanās. Taču pat šāds teātris nespēja konkurēt ar gladiatoriem: Terencija komēdija „Vīramāte” divas reizes izgāzās, jo skatītāji bija aizbēguši: vienreiz skatīties dūru cīņas, bet citreiz – gladiatoru spēles. Starp citu, gladiatoru cīņas sākotnēji bija ļoti pieticīgas, jo tā bija reliģiska ceremonija pie kapa par godu mirušajam. Ar laiku, pateicoties politikai, šīs cīņas pārvērtās par grandioziem šoviem amfiteātros (masu kultūra visu spēj padarīt par šovu). Tāpat arī ratu braukšanas sacīkstes sākotnēji bija reliģisks rituāls ražas novākšanas laikā (zemnieki veda ražu ratos, lai nestu pateicības upurus dieviem), bet pārvērtās par aizraujošu šovu, kura vajadzībām Romā tika uzcelta iespaidīga arēna – slavenais Circus Maximus, kas atradās blakus vēl vairāk slavenajam Kolizejam.

Impērijas laikā (I – V gs.) masu kultūra sasniedza patiesi grandiozus apmērus: lai milzīgās masas būtu mierīgas, imperatoriem bija jāgādā tautai maize un izpriecas milzīgos daudzumos. Un tas tika darīts ar patiesi impērisku vērienu: Romā bija gladiatoru un ratu braucēju komandas, skatītāju fanklubi, reklāma un investīcijas, ap šoviem grozījās milzīgas naudas summas un vārījās politikas dzira… Plus vēl globalizācija: romieši lieliski apzinājās masu kultūras nozīmi citu tautu pakļaušanā un piekopa tās ekspansiju ne tikai ar vērienu, bet arī sistemātiski un mērķtiecīgi. Visur tika būvētas pilsētas pēc Romas parauga – ar saviem senātiem, amfiteātriem, stadioniem, pirtīm, ceļiem utt. Visur valdīja romiešu masu kultūra, visur valdīja pax romana. Vēsturnieki to sauc par romanizāciju, kas ir cits nosaukums globalizācijai.

Jau Cēzars savā Gallijas aprakstā bija secinājis, ka visvairāk pretestību izrāda tās tautas, kuras vēl nav izbaudījušas romiešu masu kultūras preces, „kas padara dvēseles vājas un mazdūšīgas” ( Caes. De bello gall., 1, 1). Simts gadus vēlāk Tacits aprakstīja, ar kādām metodēm romiešu karavadonis Agripa pakļāva britus: ”Cerēdams ar izpriecu palīdzību pieradināt pie mierīgas un sakārtotas dzīves cilvēkus, kuri dzīvo vientulīgi un mežonīgi un tādēļ viegli ķeras pie ieročiem, viņš … uzstājīgi mudināja britus celt svētnīcas, forumus un mājas…Vēl vairāk, jauniešus no dižciltīgām ģimenēm viņš sāka apmācīt brīvajās mākslās … un tie, kam latīņu valoda vēl pavisam nesen izraisīja atklātu riebumu, dedzīgi ķērās pie latīņu daiļrunības studēšanas. Tam sekoja vēlēšanās ģērbties tā, kā mēs ģērbjamies, un daudzi ir ieģērbušies togās. Tā soli pa solim mūsu netikumi savaldzināja britus un viņi pieķērās portikiem, pirtīm un smalkām dzīrēm. Un to, kas bija līdzeklis viņu tālākai paverdzināšanai, viņi, būdami nepieredzējuši un vientiesīgi, dēvēja par izglītotību un apgaismību” (Tac. Agr., 21). Skaidrāk vairs nevar pateikt, mums atliek tikai kārtējo reizi konstatēt, ka nekas nav jauns zem Saules.

Protams, romanizācijas politika deva savus augļus – impērijas spožums vilināja barbarus un tie labprāt pārcēlās uz pilsētām, kur tie varēja baudīt komfortu un masu kultūru. Grieķu rakstnieks Strabons m.ē. I gs. sākumā, aprakstot kādu spāņu cilti saka, ka Turditānijas apgabala iedzīvotāji „pilnīgi ir nomainījuši savu dzīves veidu pret romiešu dzīves veidu un pat ir aizmirsuši savu dzimtu valodu. Lielāka viņu daļa ir kļuvuši par latīņu pilsoņiem un viņi ir pieņēmuši pie sevis romiešu kolonistus, tā kā viņi visi gandrīz pārvērtušies par romiešiem” ( Strab., C 151, III, 2, 15). Nav brīnums, ka Romas impērijas izskaņā dzejnieks Rutilijs Namanciāns jūsmīgi iesaucās: „kas par pasauli saucās līdz šim, kļuva par Pilsētu tagad”. Par Pilsētu ( Urbs ) romiešu sauca vienīgi Romu…

Kad Hjū Hefners svinēja savu 80. dzimšanas dienu, intervijā kādam žurnālam viņš teica, ka ir ļoti gandarīts par mūža veikumu, bet cīņa vēl nav beigusies-nākamais mērķis ir islāma pasaule, kurā žurnāls „Playboy” nesīs demokrātiskās vērtības. Komentāri ir lieki – Romas ideja tiešām ir mūžīga. Masu kultūra dzīvo un uzvar. Un noslēgumā – vārds Ortega-i-Gasetam: „masa ir tas, kurš peld pa straumi un kam nav orientieru.”

Varonim jābūt gatavam mirt

Posted by on Wednesday, 3 August, 2016

Saruna

Varonim ir jābūt gatavam mirt

Ar antīkās vēstures speciālistu Dr. hist. Hariju Tumanu sarunājas Arturs Skutelis

( publicēts: e-žurnāls SANS Nr 3. 2015.g.: http://sans.lv/ )

DSC03594

Foto – no H. Tumana personiskā arhīva

Hariju Tumanu es savulaik iepazinu studiju pirmajā kursā. Nekādu sauso faktu vai grāmatu atreferējumu – viņa antīkās kultūras vēstures lekcijas vienmēr izcēlās ar dzīvu un aizraujošu stāstījumu, pret kuru vienaldzīgi nebija pat snaudulīgākie un garlaikotākie kursabiedri. Šogad profesors beidzot izdevis ilgi tapušo, apjomīgo un daudzos aspektos novatorisko monogrāfiju “Varoņi un varonība Senajā Grieķijā”.

Ar Hariju Tumanu tiekamies 2015. gada rudenī Latvijas Kultūras akadēmijas telpās. Sarunā pievēršamies varoņa un varonības konceptam mūsdienās un Senajā Grieķijā, kultūras ideāliem un vērtībām, izpratnei par mākslu un tās mērķiem un līdzekļiem.

Arturs Skutelis: Apzinos, ka šis jautājums ir ļoti plašs, tomēr piedāvāju sākt tieši ar to, jo tādējādi, iespējams, varēsim iezīmēt uzreiz vairākas būtiskas mūsu sarunas tēmas. Jautājums ir šāds: vai mūsdienu varonim ir kaut kas kopīgs ar varoni Senajā Grieķijā?

Harijs Tumans: Jā, jautājums tiešām ir plašs. Jāsāk ar to, ka varonības būtība nemainās – tā ir ētiska pozīcija. Mana tēze ir tāda, ka varonība sākas tur, kur beidzas bailes. Un galvenās bailes, protams, ir bailes no nāves. Uz varoņdarbu ir spējīgs tikai tāds cilvēks, kurš ir pārvarējis sevī šīs bailes, tātad pārvarējis sevi, savu cilvēcisko dabu, savu cilvēcisko vājumu. Un tas ir pats galvenais, neskatoties uz to, ka mūsdienās un Senajā Grieķijā atšķiras šīs varonības pielietošana: ja mēs skatāmies uz Homēra pasauli, tad redzam, ka galvenais varonības pielietošanas lauks ir kaujaslauks, tāpat tas ir arī Viduslaikos un dažādās citās sabiedrībās, taču tas nav vienīgais. Jau Senā Grieķija mums rāda, ka ir arī cits varonības veids, es to saucu par ētiskās izvēles varonību. To mums rāda, piemēram, Sokrāts, kurš gan nebaidījās nomirt arī kaujaslaukā, bet būtiski, ka viņš bija gatavs pieņemt nāvi miera apstākļos netaisnas tiesas dēļ. Nav svarīgi, kādi ir ārējie apstākļi, varonība vispirms ir cilvēka iekšējā stāja un attieksme pret apstākļiem. Un šeit ir tas kopīgais varonības izpratnē vispār – tā ir gatavība par varonību nest augstāku cenu, tas ir, pašu dzīvi.

Skutelis: Vai mūsdienās par varoni var kļūt arī parastais cilvēks, kurš ne ar ko būtisku neizceļas un vienkārši rūpīgi veic savus ikdienas darbus?

Tumans: Jā, tas ir jautājums, kuru man bieži uzdod. (Smejas.) Protams, tas ir jautājums par to, ko mēs uzskatām par varonību un kā mēs mērām varonību. Ja varonību mērītu kaut kādā sabiedriskajā labumā, efektā, tad mēs varētu teikt, ka varonis ir tas, kurš visvairāk ir izdarījis, saražojos u. tml. Padomju laikos pat bija tāds apzīmējums “darba varonis”. Manuprāt, tas ir pavisam kas cits, jo augstā ranga varonība, īstā varonība ir tā, kas izšķiras uz nāves sliekšņa – tad, kad cilvēks izvēlas starp dzīvi un nāvi. Tā ir absolūta varonība. Tas ir tad, kad cilvēks tiešām ir nostādīts izvēles priekšā: saglabāt godu un nomirt, tādā veidā samaksājot par savu izvēli, vai arī atkāpties, pastrādāt nekrietnību, negodīgumu, padoties, kļūt par nodevēju, bet saglabāt savu dzīvību.

Bet par to ikdienas varonību, ko jautājāt, es vienmēr kā piemēru minu padomju laiku filmu “Tas pats Minhauzens”. Tajā ir tāda interesanta epizode: kad Minhauzena lietu – viņam inkriminēja kaut kādas nobīdes no vispārpieņemtajām normām – izskata pilsētas vadība, tiek analizēta viņa dienasgrāmata, un tajā ir šāds ieraksts “10.00 – varoņdarbs”. Tad Minhauzenam prasa: “Kas tas tāds ir? Paskaidrojiet!”. Un kāds Minhauzena draugs, ierēdnis bilst: “Nu, ziniet, es varu to saprast, es arī katru rītu ceļos un eju uz savu kantori. Es neteikšu, ka tā ir varonība, bet kaut kas varonīgs tajā ir.” Humors kā humors, bet, redziet, tāda ikdienas varonība arī prasa cilvēka upuri – viņš neupurē savu dzīvību, bet nopietns, pašaizliedzīgs darbs arī var būt varonīgs. Tikai tā ir cita tipa varonība. Un mūsu apstākļos tai, protams, ir liels diapazons. Es teiktu, ka varonis ir ārsts, kurš pašaizliedzīgi glābj cilvēku dzīvības, neskatoties uz kaut kādiem kavēkļiem, šķēršļiem utt., ka varonis ir skolotājs, kurš pašaizliedzīgi kalpo un veic savu misiju nepiemērotos apstākļos par nožēlojamu atalgojumu utt. Jā, to arī var saukt par varonību, protams. Ikdienišķas dzīves varonību. Un tā ir varonība mūža garumā, jo noturēt to sevī ir ārkārtīgi grūti.

Skutelis: Vai varoni vispirms definē darbi vai arī rakstura īpašības?

Tumans: Darbi. Rakstura īpašībām nav tik lielas nozīmes. Varonība ir iekšēja izvēle – rīcība, gatavība upurēties, gatavība mirt.

Skutelis: Bet, ja runājam par lielām vēstures personībām, piemēram, Maķedonijas Aleksandru, kas, kā zinu, jums ir īpaši iecienīts…

Aleksandra kauja2

Tumans: Jā, jā!

Skutelis: …Vai nav tā, ka šādu personību veikums no varonības aspekta nav tikai izvēļu rezultāts? Vai viņos nebija jābūt arī noteiktām rakstura īpašībām?

Tumans: Jā, bet jautājums – vai tādas īpašības ir iedzimtas? Es, godīgi sakot, uzskatu, ka tas nav iespējams. Varonības gēna nav, to nav iespējams pārmantot. Varonība kā izvēle saistāma ar varoņa ētisko stāju un vērtību sistēmu. Kā jau teicu, varonim ir jābūt gatavam mirt – tātad jāspēj nest upuris kāda augstāka ideāla vārdā, un ir svarīgi, lai šāds ideāls cilvēkam būtu. Par varoni kļūst tas, kurš ir gatavs nest upuri un kalpot augstākam mērķim, augstākam ideālam. Ir sabiedrības, kurās šādi ideāli ir, un tādas, kurās šos ideālus nograuj – kā tas ir, piemēram, mūsu sabiedrībā –, kad tiek apsmieti visi varoņi, arī tas pats Maķedonijas Aleksandrs, un par vienīgo vērtību kļūst nauda un bauda. Tad ir grūti cerēt uz varonību. Bet vienalga atrodas tādi, kas pašaizliedzīgi kalpo: slimniekam, bērnam, ideālam utt., mēs par to jau runājām, un ir tādi, kas gatavi arī mirt, taču tie ir drīzāk izņēmuma gadījumi. Bet ir sabiedrības, kur tā ir norma, piemēram, Senās Grieķijas sabiedrība. Atkārtoju – varonis ir tas, kuram ir ideāls, kurš visu savu dzīvi gatavs nolikt uz šī ideāla altāra, kas ir gatavs tam kalpot. Ideāla esamība un kalpošanas apziņa dod varonim spēkus pārvarēt bailes, un, kā jau teicu pašā sākumā, varonība sākas tur, kur beidzas bailes no nāves. Bet, lai pārvarētu šīs bailes, ir nepieciešamas vērtības, kas svarīgākas par paša dzīvi. Tās, atgriežoties pie jūsu jautājuma, ir būtiskākas par rakstura īpašībām.

Skutelis: Tātad runa ir par ētisku sistēmu?

Tumans: Jā! Par ētisku sistēmu un cilvēka nostāju. Un to nevar pārmantot. Tas pats Aleksandrs Lielais – viņš tā tika audzināts, apveltīts ar noteiktu raksturu, aizrāvās ar Homēra tekstiem un gribēja atdarināt Homēra varoņus, apzinājās sevi kā slavenu senču – Ahilleja un Hērakla – pēcnācēju. Tur vairāki faktori bija salikušies kopā, kā rezultātā eksplodēja tas kultūras fenomens, ko mēs saucam par Aleksandru Lielo. Viņa dvēselē sajaucās neparasts degmaisījums un – uzsprāga. Šo degmaisījumu veidoja izglītība, audzināšana, ētiskā sistēma, arī rakstura īpašības, individuālās īpatnības un, protams, vide – vārdu sakot, tas viss kopā. Bet pats svarīgākais, protams, ir vērtības. Ja cilvēkam par visu svarīgākais ir nauda un bauda, tad viņš, dabiski, izvairīsies no nepatīkamām situācijām un apstākļiem, kas var kaut kādā veidā viņu skart un traucēt, – tādam nauda ir svarīgāka nekā gods. Par varoni var kļūt tikai cilvēks ar augstākām vērtībām un ideāliem. Varonība, atkārtoju, ir izvēle.

Skutelis: Vai varonis vienmēr ir vientuļš?

Tumans: Nav obligāti, bet tā tas ir ļoti bieži. Varoņu jau vispār ir maz, jo viņi savā būtībā ir virs normas. Senie grieķi stāstīja mītus par varoņu dievišķiem senčiem vai dieviem, un šie mīti izgaismo mums vienu konkrētu faktu – varonis ir pārāks par ikdienišķo cilvēku, apveltīts ar kādu garīgu, ētisku, psiholoģisku, fizisku pārākumu. Un līdz ar to viņš ir vientuļš. Apkārtējie parasti netiek viņam līdzi. Varonis parasti nonāk izolācijā vai pat nostājas pret sabiedrību, kā tas ir, piemēram, Sokrāta gadījumā. Viņš ir viens pret visiem. Arī tas pats Aleksandrs Lielais bija diezgan vientuļš, lai gan viņam bija draugi, bet īstenībā viņš bija viens, ļoti daudzi viņu nesaprata, un beigās viss karaspēks atteicās viņam sekot. Tas arī Homēra eposā parādīts – kad Odisejs liek biedriem braukt ar kuģi garām bīstamai salai, kur varētu atpūsties, jūrnieki pieprasa: “Klau, tu esi no dzelzs, bet mēs esam parasti cilvēki, mums vajag atpūsties!” Un tad viņi tur atpūšas un apēd dievu vēršus, par ko viņus piemeklē dievu sods, un viņi iet bojā vētrā, bet Odisejs vēršus neēd, lai gan ir tikpat noguris un izsalcis, cik pārējie, un tādēļ viņš vienīgais paliek dzīvs. Tātad, redziet, varonis spēj tikt galā ar savu dabu, varoņa prāts un gars ir stiprāki par miesu! Jo tam, kas valda pār citiem, vispirms ir jāprot valdīt pašam pār sevi. Tādā veidā viņš iegūst patieso brīvību, kas ir tikai un vienīgi iekšēja brīvība. Iepretī tam parastais cilvēks padodas vājumam, kārdinājumam, viņš ir savu kaislību un instinktu vergs, nespēj valdīt pār sevi un iet bojā.

Skutelis: Varonis var šķist kaitinošs.

Tumans: Jā! Varonis izceļas, un ar to viņš kaitina parastos cilvēkus, kas jūt viņa pārākumu. Lai gan varonis var ieņemt sociāli neapskaužamu pozīciju, bet plebejs – mietpilsonis – var būt daudz pārāks pār viņu savā statusā, tomēr viņš nespēj izturēt sev blakus varoni, jo apzinās tā pārākumu. Tas rada skaudību un vēlmi novākt varoni nost no ceļa vai vismaz pie katras izdevības nodarīt tam pāri vai kaut kā ieriebt: “Viņš iet uz priekšu? Viņam būs kāds labums? To nedrīkst pieļaut! Jāliek šķēršļi!” Tādu piemēru ir daudz dzīvē, tas ir labi zināms, tas ir arī stāsts par balto vārnu. Starp citu, tajā filmā, kuru pieminēju, – “Tas pats Minhauzens” – tas ir lieliski parādīts: sabiedrība uzspiež viduvējības mērauklu un visus grib nogriezt vienādus, ielikt visus vienādā rāmī u. tml. Un cilvēku, kas šajā rāmī neiekļaujas, sistēma vienkārši salauž vai nogalina. Atceraties, pirmajā sērijā varonis izceļas, un tad vara viņu ieliek rāmī, piespiež viņu atteikties no sava “es”, no savas būtības un pārliecības, citiem vārdiem sakot, – liek zaudēt sevi? Un viņš pirmajā brīdī to pieņem. Taču pēc tam, kad saprot, ka nevar tā dzīvot, viņš atdzimst, atgūst savu “es”, atgūst savu sievieti, un tad sistēma viņu nogalina. Tas ir tipisks varoņa liktenis.

Skutelis: Viņš negrib būt normāls.

Tumans: Tieši tā! Varonim būt normālam nozīmē zaudēt sevi. Bet viņš nevar dzīvot, zaudējis sevi, tad labāk zaudēt dzīvību. Viņam atkal ir jāizvēlas: dzīvot un kļūt par nodevēju pret sevi vai arī mirt, bet sevi atgūt. Un varonis vienmēr izvēlas otro. Tāpat kā Ahillejs Homēra eposā – viņš labi zina, ka dodas nāvē, viņa māte ir dieviete, un tā saka priekšā, ka gadījumā, ja viņš izaicinās savu ienaidnieku Hektoru uz divkauju, tad drīz pats ies bojā, bet, ja viņš to neizdarīs, tad laimīgi nodzīvos līdz sirmam vecumam. Ko izvēlas Ahillejs? Protams, ka varoņdarbus, slavu, godu un nāvi. Pretējā gadījumā viņš būtu zaudējis sevi. Varonim šādas konfrontācijas ir tipiskas, tādēļ varoņi parasti ilgi nedzīvo.

Skutelis: Savā monogrāfijā jūs rakstāt, ka kultūra dzīvo tikai ar savu ideālu, kas kalpo tai par ceļa zvaigzni. Sakiet, vai šobrīd mums ir šāds ideāls?

Tumans: (Smejas.) Tā arī varat pierakstīt – iesmējās! (Smejas.) Kā jau teicu – šis ideāls mums ir bauda un nauda. Es uzskatu, ka šobrīd mūsu kultūra ir sasniegusi savas vecumdienas. Tas gan ir visu kultūru liktenis. Kultūra sevi realizē tad, kad tā kalpo savam ideālam, kas jāsaprot kā savs skats uz pasauli, kā vērtību sistēma, kas formulē dzīves jēgu un mērķus, tātad veidu, kā cilvēks atrod sevi pasaules telpā. Kad kultūra realizē šo ideālu, šo savu vērtību sistēmu, tad top tie lieliskie sasniegumi mākslā, glezniecībā, arhitektūrā un vispār visās dzīves jomās, ko mēs saucam par Kultūru ar lielo burtu.

Skutelis: Vai šobrīd mēs esam kultūras zemākajā punktā?

Tumans: Jā. Jo kultūra ir sevi izsmēlusi un ideāli ir zuduši. Tā ir veca kultūra, kas tuvojas savai nāvei. Tāpat cilvēks vecumdienās ir noguris – ne viņš skries kaujaslaukā, ne atklās jaunus kontinentus, ne kalnus gāzīs, bet gan rāmi un klusi pavadīs savas pēdējās dienas pie silta kamīna. Tā arī kultūra pensionē, starp citu, pat pensionāru īpatsvars Rietumeiropā arvien palielinās. Pensionāru skats uz pasauli un uz dzīvi – tas tagad ir vadošais. Daudzas kultūras tam jau ir gājušas cauri. Ja mēs paskatāmies civilizāciju vēsturi, mēs redzam tos pašus simptomus, jo visas jaunās kultūras izpaužas līdzīgi, lai gan pasaules uzskati var būt ļoti dažādi, bet ārējās pazīmes, ārējie simptomi ir vieni un tie paši – noteikta kombinācija liecina par kultūras jaunību, briedumu vai vecumu. Un visas vecās kultūras ir līdzīgas – ideāli un vērtības ir atmesti, visi tiecas uz rāmu un mierīgu barošanos katrs savā siltā kaktiņā un degradējas.

Skutelis: Un nākamais posms ir nāve vai atjaunotne?

Tumans: (Brīdi klusē.) Nākamais posms ir tikai nāve. Nevienai kultūrai nav izdevies nomirt un atdzimt. Dzimst kaut kas cits. Kultūra tāpat kā cilvēks var dzīvot tikai pēcnācējos. Paņemsim par piemēru Romas impēriju. Roma ir mirusi jau sen – 476. gads mums ir atskaites punkts –, bet Romas ideja turpina dzīvot. Atnāca barbari – pavisam cita kultūra – un uzbūvēja jaunu pasauli, bet, kas ir ļoti svarīgi, uzskatīja to par iepriekšējās pasaules – Romas impērijas – turpinātāju. Un vispār, Eiropa un Rietumu civilizācija kā tāda visas savas vēstures laikā nodarbojas tikai ar to, ka mēģina reanimēt Romu. Joprojām mēģina. Es uzskatu, ka mēs šobrīd dzīvojam 11. Romas pasaulē: Roma, Konstantinopole, Maskava, Kārļa Lielā impērija, Svētā Romas impērija, Pētera I Krievijas impērija, Napoleona Francija, Bismarka impērija, Itālija Musolīni laikā, Trešais Reihs un tagad – 11. Roma ar visiem atribūtiem: Senātu, Kapitoliju, ērgli utt.

Skutelis: Par teātri. Jūs rakstāt, ka antīkās dramaturģijas mērķis ir audzināt un antīkā dramaturga uzdevums – kalpot tautai ar savu talantu. Vai šobrīd, pēc jūsu domām, teātrim un dramaturgam ir kāds mērķis un uzdevums?

Tumans: (Smejas.)

Skutelis: Jūs atkal smejaties.

Tumans: (Smejas.) Jā, redziet, mūsdienu māksla… tas vēl ir jautājums, vai to var saukt par mākslu. Mans uzstādījums ir tāds, ka mākslai ir divi pamatprincipi. Pirmais ir kalpošana kā virsmērķis – mākslinieks uzrunā pasauli ar savu vēstījumu, un tam ir audzināšanas, pamācības nozīme. Tas ir kā Urbi et Orbi – vēstījums, ko mākslinieks grib no sirds pateikt, viņš uzstājas kā pravietis. Tātad mākslā ir jābūt saturam, pozitīvam, konstruktīvam vēstījumam. Otrais ir estētika, tas ir skaistums. Skaistums nozīmē harmoniju, un mākslai ir jābūt saistītai ar skaistumu, tajā nevar būt neglītuma estētikas, kas nes sevī disharmoniju un graujošu haosu, – ko tādu man par mākslu iesmērēt nevar, es to neatzīstu. Jā, es esmu konservatīvs, kā tas ir labi redzams, un par mākslu esmu gatavs atzīt tikai to, kas atbilst nupat nosauktajiem kritērijiem.

Es nesaku, ka tas ir attiecināms uz visu mūsdienu mākslu, bet šobrīd ļoti bieži, pat lielākoties, māksliniekam nav uzdevuma kaut ko pateikt, parasti tas ir uzdevums pārsteigt un izklaidēt, uztaisīt šovu. Taču tas vairs nav mākslas, bet gan masu kultūras uzdevums. Bet masu kultūra ir tikai Kultūras, ar lielo burtu, surogāts. Savukārt tie, kas mēģina iet mākslas ceļu, bieži vien paši nesaprot, kāds ir viņu uzdevums, un par tādu pieņem – izcelties, būt oriģinālam, eksperimentēt ar formām. Novitāte kā uzdevums un pašmērķis. Bet pazūd pats galvenais – kāda tam ir jēga?

Skutelis: Vai, piemēram, provocēt publiku, tādējādi pievēršot uzmanību kādai problēmai, nevar būt labs mērķis?

Tumans: Nekādā gadījumā. Tas var būt tikai instruments. Provokācijai ir jēga tikai tad, kad tā ir līdzeklis, nevis pašmērķis. Jo provokācija pati par sevi ir bezjēdzīga.

Es nesaku, ka māksla šobrīd ir pilnībā mirusi, ir arī ļoti labi mākslas darbi, un ir arī patiesi mākslinieki. Bet es runāju par kopējo tendenci – lielākoties mākslinieki šodien tiecas izaicināt, pārsteigt ar oriģinalitāti un novitāti vienalga kādiem līdzekļiem – citreiz šokējošiem, pazemojošiem, pat aizvainojošiem –, un tādējādi par mākslas jēgu kļūst novitāte pati par sevi, kas būtībā ir absolūta tukšība un bezjēdzība, turklāt bieži vien destruktīvās un graujošās formās.

Mūsdienās ir bieži redzams, ka novitātes labad mākslinieks uz skatītājiem vienkārši izgāž savu slimo zemapziņu. Tādam es gribu jautāt: “Kāpēc? Kāpēc man jāskatās uz tavas slimās zemapziņas ekskrementiem? Turi tos pie sevis!” Esmu jautājis šādiem māksliniekiem, un viņi atbild apmēram vienu un to pašu: “Jā, bet es tā redzu, tā es izpaužos, mēģinu kaut ko saprast pats par sevi, tā es atbrīvojos utt.” “Nu labi,” es saku, “ja tas ir tavs psihoterapijas veids, tad dari to mājās, glezno savus murgojumus un ej pie psihiatra – viņš pēc tavām gleznām pateiks, kur ir tavas problēmas un izrakstīs zāles. Bet kāpēc man ir jāskatās uz tavas zemapziņas vēmekļiem? Kādēļ tu ar savu slimo zemapziņu gribi darīt slimus skatītājus?” Es, atvainojiet, varbūt izklausos rupji un daudz prasu, bet esmu pārliecināts, ka, pirmkārt, mākslā ir jābūt jēgai, otrkārt, tai ir jābūt skaistai, tātad dziedinošai, nevis slimību nesošai, un, treškārt, tai ir jābūt atbildīgai. Es šajā jautājumā tiešām esmu senais grieķis – es uzskatu, ka mākslai ir jāaudzina un jāparāda skaistais un labais. Tas nenozīmē, ka visam jābūt ideālistiskam, smuki sapucētam un nedzīvam – mākslai ir jārāda arī dzīves čūlas, bet tas nevar būt pašmērķis. Mākslinieks ir kā ķirurgs. Ķirurga uzdevums nav vienkārši uzgriezt čūlu un parādīt strutas uz āru – re, skatieties visi! –, tas ir tikai pirmais etaps, bet nākamais ir uzlikt zāles – redziet, šādi mēs varam to ārstēt! Uzdevums tomēr ir ārstēt, nevis patīksmināties par strutām. Un māksliniekam ir jāpadara cilvēks labāks – tas ir mākslas uzdevums. Pasaule jau pati no sevis ir disharmoniska un haosa pilna, un to nevajag un nedrīkst vairot, bet taisni otrādi – māksliniekam ir jāvairo harmonija, skaistais un cēlais. Tā mākslas jēgu saprata senie grieķi, un tā arī es to saprotu. Šāds uzskats gan ir mūsdienām ļoti neatbilstošs, bet es pie tā stāvu un palieku.

Skutelis: Nobeigumā varbūt varat pastāstīt par to, kā meklējat antīkās pasaules pēdas Rīgas ielās [1] – vai tas šobrīd ir vien lekciju kurss, vai arī pētījums pāraugs monogrāfijā?

Tumans: Tas virzās uz grāmatu. Man ir publiskas lekcijas, dažas jau nolasītas, dažas vēl tikai būs. Ar šo tēmu esmu aizrāvies kopš pērnā gada rudens, kad man piedāvāja nolasīt vienu lekciju, kurā vajadzēja sasaistīt antīko pasauli ar Latviju. Tā kā tiešas saskarsmes nebija, padomāju un ar sievas palīdzību – tā bija viņas ideja – atradu antīkās pasaules pēdas Rīgas ielās: arhitektūrā, skulptūrās, dekoros utt., un mani ļoti aizgrāba šī pasaule, es atklāju Rīgu jaunām acīm, ieraudzīju Rīgu kā tūrists. Sāku daudz staigāt pa pilsētu, braucu ar riteni, fotografēju, vēroju. Sapratu, ka šāda pētniecība ir tieši atbilstoša manai specialitātei un man te ir jāpasaka savs vārds. Tā ir tēlu un ideju pasaule, kas mums ir aizmirsta, – antīkie tēli it kā ir mums līdzās, bet mēs ikdienā tos nepamanām un lielākoties pat nezinām, ko tie nozīmē, lai gan tie nes mums savu vēstījumu, ir tikai jāprot to lasīt. Un es vēlos atklāt šo ārkārtīgi bagāto un skaisto pasauli mūsu cilvēkiem. Liels darbs vēl priekšā, turpināšu lasīt par to lekcijas, beigās, cerams, izdosies par to arī izdot grāmatu. Es domāju, ka tā ir interesanta tēma, un gribētu, lai arī citi atklātu sev Rīgu no jauna.

 

[1] Asoc. prof. Harija Tumana lekcija “Antīkās pasaules pēdas Rīgas ielās”: https://youtu.be/nGpt4oxKi9I.

  1. decembrī Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē notiks atvērtā lekcija “Arhitektonisko tēlu interpretācija: antīkie dievi, varoņi un briesmoņi Rīgas ielās”: http://www.lu.lv/zinas/t/35746.

Varonība nav kolektīvais fenomens

Posted by on Wednesday, 3 August, 2016

Harijs Tumans: varonība nav kolektīvais fenomens, tas vienmēr ir individuāls gribas akts

LV portālam: HARIJS TUMANS, antīkās vēstures speciālists, Latvijas Universitātes asociētais profesors

Guntars Laganovskis10.11.2015
http://m.lvportals.lv/visi/viedokli/274982-harijs-tumans-varoniba-nav-kolektivais-fenomens-tas-vienmer-ir-individuals-gribas-akts/

“ĪSUMĀ”
  • Varonības koncepts dažādās kultūrās ir bijis atšķirīgs, bet vienmēr tiem ir bijis kopīgs pats galvenais – varonība nozīmē upurēšanos, gatavību upurēt sevi augstākas vērtības labā. Varonība nav kolektīvais fenomens, tas vienmēr ir individuāls gribas akts. Varonis Eiropas kultūrā vienmēr bijis aktuāls līdz pat nesenam laikam, kad tas kļuvis nevajadzīgs.
  • Jau sākot ar II gs., kultūrā sāka dominēt destruktīvie procesi – pieauga sociālās un ekonomiskās problēmas, korupcija un birokratizācija, zuda interese pret mākslu, literatūru, filozofiju un zinātni, bibliotēkas stāvēja tukšas, toties milzīgā cieņā bija izklaides un šovi – gladiatoru cīņas, ratu braukšanas sacīkstes, cirka spēles utt. Tad skolotājs gadā saņēma tikpat lielu atalgojumu, cik ratu braucējs – analogs mūsdienu šovmenim, sportistam vai kinozvaigznei – saņēma vienā dienā…  Tie visi ir nopietnas krīzes simptomi.
  • Mēs patlaban piedzīvojam to, ka  patieso vērtību un ideālu nav, ir tikai saldās dzīves mirāža, pēc kā visi tiecas, tikai nauda un bauda…
  • Pašlaik Eiropā notiekošais dod pamatu runāt par civilizāciju sadursmi, kura ir Eiropai graujoša un var beigties ar jaunu mežonību. Masas, kas patlaban ienāk Eiropā, nenes nekādu kultūru. Varētu iebilst, ka tās pārstāv islāma kultūru. Taču tā tas ir tikai daļēji.
  • Postmodernajā laikmetā visas vērtības ir izskalotas. Tās bieži vien mēdz būt tikai lozungi uz naudas un baudas meklēšanas fona. Jā, protams, ir un būs cilvēki, kas būtu ar mieru nacionālo interešu vārdā upurēt savu dzīvību un kļūt par varoņiem. Un nav izslēgts, ka šāda iespēja viņiem arī būs. Tomēr nedomāju, ka šādi varoņi spētu mainīt pasaules attīstības virzienu – tas būtu tas pats, kas nostāties pret braucošu vilcienu.
Varonis un varonība pastāv noteiktā vērtību sistēmā. Kad tā sabrūk, zūd gan ideāli, kas veido varoņus, gan pati civilizācija, kuru tie pārstāvējuši, skaidro antīkās vēstures speciālists, Latvijas Universitātes asociētais profesors HARIJS TUMANS. Viņa šogad izdotā monogrāfija „Varoņi un varonība Senajā Grieķijā” ir pirmais latviešu valodā tapušais oriģinālais pētījums par senās Grieķijas vēsturi un kultūru. Kas notiek ar Eiropas civilizāciju un tās varoņiem šodien, ieskaitot šo brīdi, kad atceramies Brīvības cīņas un valsts dibināšanu?

Kā ir veidojies varonības jēdziens Eiropā? Kas, kādas īpašības, ideāli ir tā pamatā?

Varonības koncepts laika gaitā mainās; runāt par vienotu varoņa ideālu nevar – tāda nav. Eiropas kultūra ir veidojusies no antīkās kultūras, kristietības tradīciju un ģermāņu, barbaru kultūras mantojuma. Tajās ir daudz atšķirīgā, taču kopējais ir tas, ka varonis Eiropas kultūrā vienmēr bijis aktuāls līdz pat nesenam laikam, kad tas kļuvis nevajadzīgs.

Katrā laikā dominējis kāds varonības tips. Antīkajā pasaulē tas ir bijis karotājs, bet kristietība radīja citu varoņa tipu, kas ir varonis askēts un moceklis, garīgās varonības piemērs. Senajā Grieķijā varoņa ideāls bija varonības kā goda un slavas ideāls. Grieķu varonis būtībā kalpoja pats savas varonības idejai. Viduslaikos garīgās varonības ideālam pievienojas arī bruņinieka, karavīra ideāls, kurš mēģina apvienot kristietības garīgos un varonīga karotāja ideālus. Cita varonība ir ģermāņu cilšu varonība, kuru redzam ģermāņu eposos un poēmās, kur varonis veic varoņdarbu un bieži vien iet bojā. Tas viss veidojis Eiropas kultūras telpu un priekšstatu par varonību.

Varonības koncepts dažādās kultūrās ir bijis atšķirīgs, bet vienmēr tiem ir bijis kopīgs pats galvenais – varonība nozīmē upurēšanos, gatavību upurēt sevi augstākas vērtības labā. Varonis ideāla vārdā upurē pašu dārgāko, kas viņam ir, – savu dzīvību. Viņš pārvar lielāko šķērsli ceļā uz varonību – dabiskās cilvēka bailes. Visvairāk cilvēki baidās no nāves, un tikai tas, kas ir uzvarējis šīs bailes, var kļūt par varoni. Un bailes varonis var pārvarēt tikai tāpēc, ka viņam ir ideāls, ir vērtība, kas dārgāka par dzīvību. Eiropas civilizācijas vēsture, pat neraugoties, ka to veidojušas dažādas kultūras, saglabā šo varonības ideālu.

Kas ar varonību un tās ideāliem notiek patlaban?

Tādu vairs nav. Es atbalstu konceptu, ka katra kultūra līdzīgi dzīvam organismam savas dzīves laikā iziet cauri dažādām attīstības stadijām – bērnībai, briedumam un vecumam, kas beidzas ar nāvi. Katram no šiem posmiem atbilst noteikti procesi, ieskaitot deģenerāciju mūža nogalē.

Katras kultūras pamatā ir kāda ideja. Mana tēze ir, ka kultūras veidojas nevis uz ekonomiska, bet ideju pamata. Pasauli vada idejas, un idejas veido vēsturi un kultūru. Tad, kad kultūra ir realizējusi savu ideju, izsmēlusi to, tā ieiet vecumdienu stadijā. Eiropa patlaban jau tur atrodas. Tā ir kultūra, kurā ideāli ir zuduši, bet par galveno vērtību kļuvis personīgais labums. Vienkāršoti izsakoties, nauda un bauda.

Tas ir raksturīgi vecai kultūrai, kura jau piedzīvo degradāciju. Šai stadijai ir gājušas cauri Babilonija, Senā Grieķija un Roma un daudzas citas kultūras, tagad to piedzīvo Eiropa. Kad augstākā vērtība ir materiālā labklājība un bauda, beidz pastāvēt tādi ideāli, kuru dēļ cilvēks būtu gatavs upurēt savu dzīvību, būt varonis.

Jūs sakāt: kultūra nonāk norieta stadijā, kad ir realizējusi savu ideju. Taču – vai Eiropas kristietības un apgaismības idejas var uzskatīt par realizētām? Un kad vispār Eiropas kristīgā kultūra ir sasniegusi savu kvalitatīvo kulmināciju? Jau 1918. gadā Osvalds Špenglers raksta par Vakarzemes norietu…

Civilizācija var realizēt savu ideālu, bet var arī atteikties no tā. Eiropa acīmredzami ir atteikusies vispirms no kristietības ideāliem, bet vēlāk – arī no apgaismības. Nav nejauši, ka Špenglers jauno laiku Eiropas kultūru nosauca par Fausta kultūru – Fausts, kā zināms, ir pārdevis savu dvēseli. Figurāli izsakoties, var teikt, ka Eiropa izdarīja to pašu – atteicās no savām saknēm, no savas kultūras varas un naudas dēļ. Rezultātā nav jābrīnās, ka šodien mums nav nekādu ideju un vērtību, atskaitot naudu un baudu…

Pāvests Francisks, pērn uzrunājot Eiropas Parlamentu, salīdzināja Eiropu ar vecmāmiņu, taču vienlaikus aicināja uz jaunu renesansi. Vai tas ir iespējams – norietošai kultūrai atgriezties jaunības vai brieduma posmā?  

Protams, pāvestam tas bija jāsaka, un daudzi cilvēki tā arī varbūt domā. Un pareizi dara. Bet no otras puses, ir taču saprotams – tas ir tikpat reāli kā otrā jaunība cilvēkam. Tā ir utopija. Cilvēks var uz kādu laiku uzlabot savu stāvokli, bet nevar kļūt jaunāks. Tas pats attiecināms uz kultūru – nekad nevienam nav izdevies pagriezt civilizācijas laika ratu atpakaļ.

Tātad Eiropa, Eiropas Savienība, Rietumu kultūra kopumā ir bez perspektīvas?

Es šeit nerunāju konkrēti par Eiropas Savienību un politiku. Es runāju par Rietumu civilizāciju kā tādu. Un šajā skatījumā kultūras vecuma stadija ir acīmredzams fakts. Jautājums tikai – cik ilgs būs šis periods? Romas impērija savās vecumdienās pastāvēja ļoti ilgi. Mūsdienās, kad sabiedriskie procesi risinās ātrāk, šis periods, iespējams, nebūs tik garš kā Romai, taču minēt ir bezjēdzīgi. Pagaidām viss norāda, ka Eiropas civilizācija nav spējīga mainīt sevi tik ļoti, lai atgūtu jaunību.

Ko vispār nozīmē mainīt sevi? Tas nozīmē atteikties no saviem pamatprincipiem. Tas nozīmētu atteikties arī no demokrātijas un no kapitālisma – diviem galvenajiem pamatprincipiem, uz kuriem patlaban viss balstās. Vai tas ir iespējams? Domāju, ka nē. Tātad viss pamazām ripos līdzšinējā virzienā līdz kādam finālam. Tad, visticamāk, ir divi varianti – straujas beigas vai gara agonija. Varbūt varam mierināt sevi ar cerību, ka atnāks barbari un uz impērijas drupām uzcels savu jauno pasauli, kā tas jau ir bijis Eiropā. Tomēr šķiet, ka mūsdienu barbari nav spējīgi uz jaunas civilizācijas radīšanu, tie tāpat degradē. Procesus uz priekšu modelēt ir iespējams tikai salīdzinoši īsam laika posmam, taču civilizācijas nenomainās ātri.

Kā šajā kontekstā vērtēt pašreiz notiekošo migrāciju no Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas uz Eiropu?

Manuprāt, tas ir atpakaļceļš uz mežonību, ceļš uz Eiropas sagrāvi. Masas, kas patlaban ienāk Eiropā, nenes nekādu kultūru. Varētu iebilst, ka tās pārstāv islāma kultūru. Taču tā tas ir tikai daļēji, turklāt ļoti bieži – zem islāma karoga ienāk radikāli noskaņoti grupējumi, kuri nav noskaņoti konstruktīvi, bet drīzāk destruktīvi – tie ir tendēti uz mūsu civilizācijas graušanu. Jauna kultūra nes jaunas konstruktīvas vērtības, jaunu sabiedrības modeli, jaunus ideālus, bet šeit nekā tāda nav. Imigrantu masas ir ar ļoti zemu kultūras līmeni, un arī islāma ticība nav galvenais viņus motivējošais faktors. Liela daļa no viņiem ir nevis bēgļi, bet vienkārši migranti. Par to mēs šodien nevēlamies sevišķi runāt, bet viņu nolūks nav integrācija Eiropā, bet – labākajā gadījumā – labāka dzīve.

Pašlaik Eiropā notiekošais dod pamatu runāt par civilizāciju sadursmi, kura ir Eiropai graujoša un var beigties ar jaunu mežonību. Jau tagad Vācijā redzam plakātus: “Jūsu bērni pielūgs Allāhu vai mirs.” Tā diemžēl daudzi no musulmaņu ieceļotājiem saskata savu misiju Eiropā, tādu viņi redz alternatīvu nākotnē. Un tāda arī ir reālā mūsu alternatīva – vai nu Rietumu civilizācija spēs ar šo problēmu tikt galā, vai arī notiks tā, kā ir rakstīts uz šiem plakātiem. Tas būtu Eiropas civilizācijas gals. Cerēsim, ka tik traki vēl nav, taču uztraukumam ir pamats.

Mūsu politiķu bieži piesauktais arguments par to, ka arī latvieši ir bijuši bēgļi, ir nekorekts, maldinošs un aizēno lietas būtību. Jo tiek “aizmirsts” fakts, ka latvieši bija bēgļi Rietumu civilizācijas telpā, tātad meklēja un atrada patvērumu starp “savējiem”. Latvieši bija lojāli un draudzīgi pret tām valstīm, kuras viņus uzņēma, un labprāt integrējās. Turpretī šie bēgļi, starp kuriem lielu īpatsvaru veido migranti, ir citas civilizācijas pārstāvji, kas parasti nevēlas integrēties, turklāt ļoti bieži viņi ir naidīgi noskaņoti pret mums un mūsu civilizāciju. Te ir civilizāciju sadursme, te ir reāli draudi Eiropai, nevis kaut kādu nevainīgu bēgļu ienākšana.

Cik reāli, jūsuprāt, Eiropas valstu un Eiropas Savienības līderi raugās uz šo faktu, sevišķi ņemot vērā, ka paši ir atzinuši – integrācijas politika Eiropā ir izgāzusies?

Tas ir visiem skaidrs, ka izgāzusies. Varam vilkt skaidru paralēli ar Seno Romu, kura arī savulaik nespēja tikt galā ar “bēgļu” masām. 376.gadā Romas impērijas teritorijā no austrumiem masveidā ienāca goti, kuri bēga no huņņiem – mežonīgiem klejotājiem no Tālajiem Austrumiem. Goti lūdza patvērumu Romas impērijas teritorijā. Romieši viņus ielaida kā bēgļus, atļaujot ienākt bez ieročiem, bet goti ienāca, protams, ar ieročiem. Pēc dažiem gadiem izcēlās viņu konflikts ar Romas administrāciju, sacelšanās. 378.gadā notika kauja pie Adrianopoles, kur romiešu karaspēks tika sakauts, ar ko faktiski sākās Romas impērijas sabrukums.

Aina bija tieši tāda kā patlaban – sākumā Romas impērija bija stipra un pletās plašumā. Vairākus gadsimtus tā ļoti labi pastāvēja – kā kosmopolītiska sistēma, kas spēj integrēt dažādas tautas ar dažādām kultūrām uz Romas kultūras, likumu, ideoloģijas, labklājības un barbarus fascinējoša impērijas spožuma pamata.

Roma bija ļoti toleranta pret ienācējiem no perifērijas – piedāvāja savu dzīves modeli, romiešu tiesības, turklāt bija izteikti lojāla pret ienācēju un pievienoto teritoriju reliģiju. Tas neapšaubāmi atgādina šodienas Eiropas pieeju. Kāpēc tieši tas vainagojās ar impērijas sabrukumu?

Kādus trīs gadsimtus šis modelis, kurš bija ļoti vilinošs, pastāvēja. Taču labas dzīves modelis, bez kādiem ideāliem pats par sevi izrādījās tukšs un nekonstruktīvs  – tas nevis vienoja, bet šķēla sabiedrību. Tā noslāņojās, un, trūkstot vērtībām, kas to vienotu kādam augstākam kopējam mērķim, sākās atšķirīgu sabiedrības grupu cīņa par varu, labāku vietu zem saules – tā teikt, skorpionu cīņa stikla burkā.

Tas ir tas pats, ko mēs piedzīvojam patlaban – patieso vērtību un ideālu nav, ir tikai saldās dzīves mirāža, pēc kā visi tiecas, tikai nauda un bauda… Un dzīve līdz ar to kļūst grūtāka – labumu visiem nepietiek, plus vēl ekonomiskās problēmas. Principā visi ekonomiskie un politiskie modeļi darbojas kādu noteiktu laiku, līdz tie izsmeļas. Kad laika gaitā uzkrājas pārmaiņas, kuras ir pretrunā ar pastāvošo modeli un tas nespēj reģenerēties, radīt kaut ko kvalitatīvi jaunu, tas kļūst graujošs un iznīcinošs.

Vienu laiku romieši varēja teikt: mūsu dzīves modelis un mūsu likumi ir vislabākie, mēs nesam pasaulē gaismu. Taču ar laiku impērijas spožums nobālēja un sākās grūtības. Un vienmēr, pienākot brīdim, kad resursi ir izsmelti, sākas cīņa par vietu zem saules, cilvēki rauj kumosu viens otram no mutes un ir gatavi pārgriezt rīkles viens otram, tie pārvēršas par mežoņiem. Ir teiciens: Roma gāja bojā nevis tāpēc, ka barbari iekaroja Romu, bet tāpēc, ka romieši bija kļuvuši par barbariem. Viņi tiešām bija zaudējuši savu kultūru, varonības un citus ideālus.

Šis process labi atspoguļots avotos: romiešu autori liecina, ka, jau sākot ar II gs., kultūrā sāka dominēt destruktīvi procesi – pieauga sociālās un ekonomiskās problēmas, korupcija un birokratizācija, zuda interese par mākslu, literatūru, filozofiju un zinātni, bibliotēkas stāvēja tukšas, toties milzīgā cieņā bija izklaides un šovi – gladiatoru cīņas, ratu braukšanas sacīkstes, cirka spēles utt. Tad skolotājs gadā saņēma tikpat lielu atalgojumu, cik ratu braucējs – analogs mūsdienu šovmenim, sportistam vai kinozvaigznei – saņēma vienā dienā…  Tie visi ir nopietnas krīzes simptomi, un tālāk mēs redzam, ka slavenais pax romana nespēja vairs iedvesmot ne tikai barbarus, bet arī pašus romiešus.

Romas impērijā samazinājās dzimstība, pietrūka darbaspēka un karavīru armijai. Tajā pašā laikā turpināja  ienākt barbari no malas  – kā “gestarbaiteri”. Impērijas vadība domāja, ka savas problēmas varēs atrisināt uz barbaru ienācēju rēķina. Un tiešām, pirmajā brīdī bija efekts: barbari ienāca, strādāja, dienēja armijā – pat veselas armijas vienības tika komplektētas no ģermāņiem. Taču neizbēgami pienāca brīdis, kad barbaru daudzums impērijas teritorijā sasniedza kritisko masu. Tad apstājās integrācijas process un sākās kultūru konflikts. Tad izrādījās, ka šis civilizācijas modelis ir sevi izsmēlis – tas vairs nav vilinošs nedz pašiem romiešiem, nedz barbariem. Romieši nicināja barbarus kā mežoņus, savukārt barbari nicināja romiešus kā augstprātīgus sapuvušās civilizācijas  pārstāvjus, nekam vairs nederīgus hedonistus.

Konflikts atspoguļojās arī likumdošanā – IV gadsimtā tika pieņemti likumi, kas aizliedza Romā valkāt bikses un kažokādas, ko uzskata par barbaru pazīmēm; tika pieņemti edikti, kuri nosodīja romiešu laulības ar ģermāņiem. Radās savstarpēja konfrontācija, integrācijas process bija beidzies, pretrunas un naids pieauga.

Arī patlaban pastāv uzskats, ka Eiropas laipnā pretimnākšana patvēruma lūdzējiem un labklājība būs uz integrāciju iedvesmojošs piemērs musulmaņiem.

Kāda daļa imigrantu tiešām ir spējīgi integrēties, bet šķiet, ka lielākā daļa to nemaz nedomā darīt. Viņi ļoti labprāt bauda Rietumu civilizācijas radītās vērtības, bet izturas nicinoši pret to, jo uzskata eiropiešus par neticīgajiem un degradentiem. Tāpēc arī rodas lozungi par islāma triumfu Eiropā… Gribot negribot ir jāatceras Romas impērijas pieredze: kad tai uzbruka barbari no ārpuses, tos atbalstīja nelojālu barbaru masas iekšpusē. Rezultātā Romas impērija pazuda no pasaules kartes.

Un ir jāatceras, ka romieši paši pieņēma lēmumu barbarus ielaist un iesaistīt – dot viņiem dzīves telpu, valsts amatus, pieņemt armijas dienestā. Pēc tam šie barbari pārvērtās par Romas impērijas kapračiem. Ja šodien Eiropa dara to pašu, zinot Romas pieredzi, rodas jautājums: kādēļ tas tiek darīts? Zinot, kādas problēmas šāda rīcība var radīt, ir laiks aizdomāties, kāda būs mūsu nākotne. Redzot, ka tik daudzi imigranti nevēlas integrēties, ir skaidrs, ka Eiropas modelis viņiem jau vairs nav saistošs – ar visām izrietošajām sekām…

Cik lielā mērā, jūsuprāt, Eiropas politiķi apzinās šos riskus? Kā šajā kontekstā raudzīties uz Turcijas uzņemšanu Eiropas Savienībā, sevišķi, zinot, ka tai tiek solīta pretimnākšana apmaiņā pret bēgļu izmitināšanu šīs valsts teritorijā?

Nevaru par šo jautājumu pietiekami kompetenti spriest, jo neesmu nedz politiķis, nedz politologs. Varu izteikt tikai savu viedokli. Runājot par imigrantu ienākšanu Eiropā, redzam, ka tas tiek darīts apzināti. Tādēļ gribētos zināt: kādi ir varas mērķi, kāds ir projekts? Pagaidām nav atbildes.

Kas attiecas uz Turciju, domāju, ka situācija ir pavisam cita, un tā jāaplūko globālā kontekstā. Es šo jautājumu skatu caur Semjuela Hantingtona koncepcijas par civilizāciju sadursmi prizmu. Manuprāt, viņa “The Clash of Civilizations” joprojām ir ļoti aktuāls darbs, lai gan rakstīts vēl 90.gados. Tas ir visai pravietisks, jo prognozēja nevis vispārēja miera un saticības iestāšanos pasaulē pēc PSRS sabrukuma, bet paredzēja civilizāciju sadursmi. Hantingtons redz pasauli sastāvošu no dažādām civilizācijām. Katrai civilizācijai ir sava “mugurkaula valsts”, kā viņš saka, – tā valsts, kas šo civilizāciju ir radījusi un kas to uztur. Taču ir arī “sašķeltas civilizācijas”, kurās savulaik tika veiktas radikālas reformas civilizācijas identitātes nomaiņai.

Izrādījās, ka līdz galam nomainīt identitāti nav iespējams, un tādas valstis paliek iekšēji sašķeltas. Spilgtākie piemēri, viņaprāt, ir Turcija un Krievija. Par Turciju Hantingtons saka, ka tagad tā vairs nav nedz īsti islāma, nedz arī Rietumu valsts, tā ir daļēji vesternizēta islāma valsts. Tomēr Turcijas vesternizācijas procesa rezultāti dod pamatu redzēt šo valsti kā Eiropas sastāvdaļu.

Islāma civilizācijai šobrīd nav savas “mugurkaula valsts”. Tas, protams, sadrumstalo islāma pasaules spēku. Taču Hantingtons raksta, ka vismaz teorētiski jārēķinās ar iespēju, ka Turcija varētu pārskatīt savu kultūras identitāti un atjaunot savu piederību islāma civilizācijai. Tādā gadījumā Turcija, ņemot vērā tās ekonomisko un militāro potenciālu, varētu kļūt par islāma civilizācijas “mugurkaula valsti”. Kā zināms, islamizācijas process pēdējos gados Turcijā iet plašumā. Perspektīvā tas draud sagādāt Eiropai lielas problēmas.

Noraidot Turciju, Eiropa riskētu, ka tā sevi “restartēs” kā islāma civilizācijas valsti. Tas savukārt varētu radīt lielākus riskus nekā Turcijas tālākā vesternizācija un pievienošana Eiropai. Turklāt, iespējams, vesternizācijas riski nav tik lieli, jo zināms, ka līdz šim Eiropā nonākušie turki pārsvarā ir labi integrējušies. Viņiem ir liels gan intelektuālais, gan darba potenciāls. Turki patiešām prot strādāt atšķirībā no tiem pūļiem, kas tagad plūst uz Eiropu.

Galvenos riskus rada radikālā islāma pārstāvji vai vispār bezkultūras masu ienākšana, kas mēdz būt agresīva vai labākajā gadījumā parazītiski noskaņota. Manuprāt, Eiropas līderi labi apzinās situāciju un iespējamās alternatīvas…

Nacionālā identitāte, kuru lielā mērā nosaka nacionālā varoņa tēls un vēstījums, daudzām Eiropas nācijām joprojām ir ļoti nozīmīga. Varonis parasti uzvar un arī iet bojā. Ar Lāčplēsi situācija ir divdomīga – diezin vai iegāšanos dzelmē kopā ar Melno bruņinieku var nosaukt par uzvaru. Kalpaks iet bojā pārpratuma pēc. Kādu iespaidu, jūsuprāt, tas atstāj uz latviešu identitāti? Kā to vērtēt no simboliskā viedokļa?

Es nedomāju, ka šiem varoņu tēliem vajadzētu piešķirt kādu maģiska spēka nozīmi vai programmējošu arhetipu raksturu. Lāčplēsis tomēr ir rakstnieka radīts literārs tēls, turklāt vēlu radīts. Un vispār, ir labi, ka pastāv nacionālie mīti, tie ir nepieciešami katrai tautai, bez tiem nevar būt identitātes (šeit mīts ir jāsaprot kā ideoloģisks konstrukts, nevis kā melu stāsts.) Cita lieta, ka mīti var novecot un zaudēt aktualitāti citos laikos. Taču būtiskāk ir tas, ka šodien tiek apkarotas nacionālās valsts ideja un nacionālā identitāte kā tāda. Šodien mēs arvien biežāk dzirdam, ka nacionālā valsts un nacionālā identitāte ir novecojuši jēdzieni. Tas nav nejauši, un tas norāda virzienu, kurā attīstās procesi. Acīmredzot jaunajā nākotnes pasaulē nebūs vietas nacionālajiem mītiem un nacionālajiem varoņiem.

Varētu iebilst, ka šī tendence varētu izraisīt plašu pretreakciju, nāciju mobilizēšanos uz nacionālās identitātes un vērtību apdraudējuma pamata.

Postmodernajā laikmetā visas vērtības ir izskalotas. Tās bieži vien mēdz būt tikai lozungi uz naudas un baudas meklēšanas fona. Jā, protams, ir un būs cilvēki, kuri būtu ar mieru nacionālo interešu vārdā upurēt savu dzīvību un kļūt par varoņiem. Un nav izslēgts, ka šāda iespēja viņiem arī būs. Tomēr nedomāju, ka šādi varoņi spētu mainīt pasaules attīstības virzienu – tas būtu tas pats, kas nostāties pret braucošu vilcienu. Un pastāv draudi, ka krīzes laikmetā patriotismu var aizstāt bīstams surogāts – nacisms.

Brīvības cīņas saista ar varonību. Tai pašā laikā šajās cīņās neizgaismojas atsevišķi spilgti varoņi. Tādi kā Ahilejs un Hektors Trojas karā. Vai var teikt, ka Neatkarības karam Latvijā piemīt vairāk kolektīvas varonības raksturs?

Varonība nav kolektīvais fenomens, tas vienmēr ir individuāls gribas akts. Ir ļoti labi, kad tautai ir daudz varoņu – tad mēs varam tēlaini runāt par tautas varonību. Tas viss ir pareizi, bet jāsaprot, ka katru reizi ir bijusi katra konkrēta cilvēka izvēle, viņa gatavība mirt par dzimteni. Patiesa varonība izpaužas uz dzīvības un nāves sliekšņa, un tā ir vienmēr individuāla izvēle.

Vai ētiskā relatīvisma un savtīguma laikmetā varonības statusu varētu iemantot kāda šķietami pašsaprotama kvalitāte, piemēram, vienkāršs godīgums?

Jā, var runāt par ētisko varonību. Varonība nav vienmēr noteikti jāmeklē tikai kara laukā. Sokrāts, izšķiroties iedzert indi, rīkojās varonīgi savu ētisko principu vārdā.

Brīvības cīņām ir cits konteksts. Tas bija laikmets, kad cilvēki tika audzināti tradicionālā garā, viņiem bija gan tradicionāla izglītība, gan tradicionāla vērtību sistēma – toreiz dzimtenes mīlestība, gods un cieņa bija augstākās vērtības, nevis tukši vārdi. Brīvības cīņu laikā Latvijā bija daudz cilvēku, kuri tika audzināti ar šādām vērtībām un bija gatavi upurēties dzimtenes vārdā, tieši tādēļ tika izcīnīta brīvība.

Rietumu vērtības

Posted by on Wednesday, 3 August, 2016

 

Harijs Tumans: Tagadējās Rietumu vērtības ir radušās kristīgo vērtību nolieguma rezultātā

(12)

Harijs Tumans: Tagadējās "Rietumu vērtības" ir radušās kristīgo vērtību nolieguma rezultātā Foto: Alberts Paeglis

19. janvāris, 8:12 ( citēts no: aprinkis.lv: http://www.aprinkis.lv/component/k2/item/29024-tagadejas-rietumu-vertibas-ir-radusas-kristigo-vertibu-nolieguma-rezultata )

Nekontrolētais patvērumu meklētāju pieplūdums Eiropā uz ilgu laiku liks aizmirst to, kāda izskatījās vecā labā Eiropa. Tā mainīsies. Uz kādiem pamatiem tā tikusi balstīta? Kas šodien notiek ar Eiropas tā sauktajām vērtībām? Par to portālam “Apriņķis.lv” intervija ar Latvijas Universitātes asociēto profesoru Hariju Tumanu.

– Bieži tiek piesauktas tā dēvētās Rietumu vērtības, ar ko parasti saprot Franču revolūcijas un pēc tās sekojošo ideoloģiju vērtības. Kādas ir patiesi klasiskas Rietumu vērtības?

– Jautājums nav vienkāršs. Šobrīd ar Rietumu vērtībām publiskajā telpā visbiežāk saprot politisko dogmatiku – liberāli demokrātiskās vērtības, cilvēktiesības utt., bet tā nav visa Rietumu civilizācija. Rietumu civilizācija ir vismaz tūkstoš gadu senāka par šīm modernajām vērtībām, tā sākās kā kristīgā civilizācija, veidojās un ilgstoši pastāvēja uz kristīgo vērtību pamata. Tagadējās “Rietumu vērtības” ir radušās kristīgo vērtību nolieguma rezultātā, tādēļ lielā mērā tās ir pat pretējas kristīgajām vērtībām. Var pat teikt, ka mūsdienu Rietumu civilizācija ir izveidojusies, noliedzot pati sevi, t.i., atsakoties no saviem pamatiem. To vietā tiek piedāvātas mūsdienu materiālās un politiski ideoloģiskās vērtības, kuras Rietumi nes pārējai pasaulei, uzskatot to par savu misiju. Taču mēs redzam, ka pārējai pasaulei ir iebildumi un ne visi šīs vērtības grib pieņemt.

Profesors Leons Taivāns kādā intervijā atstāstīja savu sarunu ar arābu inteliģences pārstāvjiem, kuri ir teikuši, ka daudzas Rietumu vērtības viņiem ir pat ļoti pieņemamas, taču komplektā ar tām nāk morāla degradācija, ģimeņu izjukšana, alkoholisms, narkotikas, azartspēles un tā tālāk, un to visu kā kopumu viņi nevēlas. Kaut ko līdzīgu arī es pats esmu dzirdējis no Austrumu cilvēkiem.

Manuprāt, Rietumu civilizācija tiešām ir sasniegusi savas vecumdienas, bet vecumdienās gan cilvēki, gan civilizācijas būtiski atšķiras no sevis jaunības un brieduma gados. Tātad nevar runāt par Rietumu vērtībām vispār – kā par kaut ko vienotu, universālu un mūžīgu. Tās mainās, un šodienas Rietumu civilizācijai raksturīgais ir pilnīgi pretējs vakardienas Rietumu civilizācijai. Franču revolūcija tiešām ir atskaites punkts, kad sākās Rietumu civilizācijas pārveidošanās un pārslēgšanās uz jaunām vērtībām. Tas prasīja apmēram divus gadsimtus, un šobrīd redzam zināmus rezultātus. Līdz ar to rodas jautājums: kas notiks ar Rietumu civilizāciju tālāk? Šodien ir radušies daudzi izaicinājumi, un nav skaidrs, vai Rietumi spēs adekvāti uz tiem reaģēt un vai vispār spēs.

– Vai uzskatāt, ka Rietumi šobrīd atrodas tādā pašā stadijā kā Romas impērija pirms tās sabrukuma?

– Protams, bet, ja mēs runājam šādās kategorijās, vispirms ir jāsaprot, kāda ir civilizāciju attīstības iekšēja loģika. Kā jau vairākkārt esmu teicis, uzskatu, ka civilizācijas attīstās cikliski. Nav viena ceļa visām civilizācijām, nav progresīvas taisnās līnijas no pirmatnējiem laikiem uz gaišo nākotni, kā tas tika mācīts gan padomju laikos, gan tiek mācīts mums šodien. Katrai kultūrai ir sava dzīve, savs cikls, un dzīves laikā tā iziet cauri dažādām stadijām, ko var saukt arī par vecumiem. Citiem vārdiem sakot, kultūru var salīdzināt ar dzīvu organismu. Gudrie prāti runā par to jau kopš 19. gadsimta, bet vispopulārākais šīs teorijas paudējs ir Osvalds Špenglers ar darbu “Vakareiropas noriets”, kur šī teorija tiek ļoti plaši izskaidrota un pamatota.

Jāteic, ka šis darbs, kas iznācis 1918. gadā, tieši beidzoties Pirmajam pasaules karam, konceptuāli pareizi paredzēja tālāk notiekošos procesus, lai gan par detaļām, protams, var strīdēties. Bet pirmie šo koncepciju izteica jau antīkie domātāji – Platons un Aristotelis, kuri runāja par valsts formu ciklisku atkārtošanos vēstures gaitā. Par cikliem kultūrā izteicās Romas vēsturnieki Polibijs un Sallusts. Polibijs piedzīvoja savas dzimtās Grieķijas norieta laiku un varēja apkopot arī citu seno kultūru pieredzi. Viņš pirmais aizdomājas par to, ka arī Romas valstij, kas viņa laikā sasniedza savu kulmināciju, nāksies kādreiz piedzīvot pagrimumu un krahu – līdzīgi kā tas ir noticis ar romiešu uzvarētu Kartāgu.

Savukārt Sallusts, kurš dzīvoja Romas republikas krīzes un pilsoņu karu laikā, izdarīja jau apkopojošus secinājumus un atklāja šādu likumsakarību: viņaprāt, visas tautas un valstis sasniedz maksimālu spēku un varenību, pateicoties savu cilvēku krietnumam un tēvzemes mīlestībai, bet visas valstis zaudē varu un spēku tad, kad tās kļūst bagātas un cilvēki morāli degradējas.

Vārdu sakot, jau senos laikos tika pamanītas zināmas likumsakarības un izdarīti secinājumi par noteiktām attīstības stadijām kultūru dzīvē. Kopš tā laika uzkrātā vēsturiskā pieredze tikai apstiprina šīs koncepcijas principiālu pareizību.

Manuprāt, kultūru vēsturē ir labi redzama arī cita universāla likumsakarība, proti, tas, ka katras kultūras pamatā ir kāda ideja jeb ideāls. Cilvēkiem vienmēr ir nepieciešama kāda kopīga ideja, kas viņus apvienotu vienā veselumā un motivētu kopīgai darbībai, kas piešķirtu dzīvei mērķus. Valstis un kultūras aug, tiecoties pēc šiem mērķiem, kas ne vienmēr ir sasniedzami, toties vienmēr rāda ceļu, motivē un iedvesmo. Ideālam ir milzīgs motivējošs un konsolidējošs spēks. Visas Kultūras (ar lielo burtu) ir tapušas, apkalpojot kādu ideju/ideālu. Un nekad kultūra neveidojas ekonomikas dēļ, jo kultūra ir domāšanas produktus un tās pamatā ir pasaules modelis ar no tā izrietošo vērtību sistēmu. Arī ekonomika ir domāšanas produkts, tātad kultūras auglis, nevis cēlonis, kā apgalvoja marksisti.

Īsi sakot, ideāls kultūru rada, iedvesmo un motivē. Bet, kad sabiedrība vairs nevēlas apkalpot savu ideālu, sākas kultūras noriets. Augstāko sabiedrisko vērtību vietā nāk individuālās vērtības – labklājība, personīgais patēriņš, t.i., nauda un bauda, kam seko morālā degradācija. Tas nozīmē, ka, ja mēs gribam saprast kādas kultūras būtību, mums ir jāsaprot ideāls, kas ir tās pamatā. Un te mēs vienmēr varam redzēt, ka šo ideālu rada reliģija. Tā ir katras kultūras mugurkauls un stūrakmens, tā rāda pasaules uzskatu, no kura izriet sabiedriskās vērtības un ideāli.

Atgriežoties pie mūsdienu Rietumu civilizācijas, mēs redzam, ka kristīgo ideālu vietā šodien valda politkorektuma dogmas un neierobežots egocentrisms, bet par augstākām vērtībām ir kļuvušas nauda un bauda. Tas viss noved pie sabiedrības atomizācijas, kā rezultātā tā vairs nespēj organizēties, jo spēku cilvēkam dod tikai virsvērtības, kas motivē un dod mērķus. Un tāds ir visu vēlo kultūru liktenis… Roma sabruka tad, kad romieši bija zaudējuši savus ideālus un pārvērtušies par egoistiskiem dzīves baudītājiem, kuriem nav nekādu vērtību. Atkal jāatkārto senā atziņa, ka Roma krita nevis tāpēc, ka tai uzbruka barbari, bet tāpēc, ka paši romieši bija pārvērtušies par barbariem. Un, protams, barbari no ārpuses palīdzēja Romai nomirt, pielika tai punktu.

– Kas ir barbars?

– Barbars ir cilvēks bez kultūras un izglītības. Profesors Andris Rubenis kādā sarunā ir teicis, ka barbars ir tas, kurš ir atteicies no izglītības, kurš neizglītojas pats un neizglīto savus bērnus. Es tam pilnīgi piekrītu! Mēs varam teikt to gan par senajiem romiešiem, gan paši par sevi. Paskatāmies, kas šodien notiek ar izglītību un kultūru tepat Latvijā, Eiropā vai Amerikā, un saprotam, ka mēs esam nonākuši jaunā barbarismā.

– Turpinot par virsmērķiem… Pagājušajā gadsimtā totalitārie režīmi meklēja laicīgus risinājumus cilvēku mobilizēšanai, piemēram, šķirisko un rasistisko ideju. Kā tas iekļaujas iepriekš minētajā civilizācijas attīstības koncepcijā? Vai tā ir daļa no Rietumu pagrimuma?

– Jā, tā tiešām ir daļa no Vakareiropas norieta. Būtība ir pavisam vienkārša: abos gadījumos Dieva vietā tika likti pašu cilvēku sacerētie pseidoideāli – šķiriskie vai rasistiskie. Principā abos gadījumos bija mērķis uzcelt paradīzi zemes virsū, bet bez Dieva. Īsi to var paskaidrot šādi. Kad eiropieši no savas pasaules ainas izmeta Dievu, tie mainīja ne tikai priekšstatus par pasauli un cilvēku, bet arī vērtību sistēmu. Pasaule tika desakralizēta, vecās vērtības sagrautas, un to vietā bija jāliek jaunas, pašu cilvēku radītas. Līdz ar to bija no jauna jāatklāj jēga pasaulei un cilvēka dzīvei. Pirms tam pasaules jēga bija ceļš no Atklāsmes uz Pastaro tiesu un pasaules atjaunotni, bet indivīda dzīves jēgu veidoja Pestīšanas ideja.

Jaunai, desakralizētājai pasaulei tika radīta jauna jēga, kas balstījās priekšstatos par lineāro laiku. Lineārais laika modelis bija palicis no kristietības (lai gan vispār tas bija radies jūdaismā), un atteikties no tā vairs nebija iespējams. Taču lineārais laiks, atšķirībā no cikliskā laika, paredz jēgu, saturisku piepildījumu – jo tas atbild uz jautājumu par pasaules virzību. Šo jauno jēgu jaunajai pasaulei piedāvāja sekulāra progresa koncepcija. Un tad sākās…

Jo progresu var traktēt dažādi – kā zinātnes un tehnikas progresu, kā sociālā taisnīguma un labklājības izaugsmi un daudzos citos veidos. Vispirms franču revolucionāri ar giljotīnas palīdzību mēģināja uzcelt taisnības valstību zemes virsū, tad krievu boļševiki gāja viņu pēdās un ar asinīm sāka būvēt savu komunistisko paradīzi, un tad vēl nāca Hitlers, kurš Darvina dabiskās atlases teoriju pielāgoja sociālajai dzīvei un radīja savu mācību par to, ka visu tautu savstarpējās cīņās uzvarēs labākie, t.i., viņa vadītie ārieši, kuri uzcels savu, “pareizāko” paradīzi zemes virsū. Par laimi, visi šie necilvēcīgie projekti ir izgāzušies un nogājuši no skatuves. Un šodien mēs atkal būvējam jaunu, nu jau krietni miermīlīgāku “paradīzi”, kuru pasaulei nes liberālā demokrātija un kapitālisms.

Lai gan, uzspiežot sevi citām kultūrām, šī sistēma arī lieto spēku, rīkojoties pēc formulas: “Jums vēl nav demokrātijas? – Mēs jau lidojam pie jums!” Šobrīd izskatās, ka arī šis “paradīzes” projekts ir sācis buksēt, un, ja tagad runā par Rietumu krīzi, tad runā tieši par šā projekta krīzi. Turklāt, līdzīgi kā Romas impērijai, arī tagadējai Rietumu impērijai ir problēmas gan iekšēji, gan ārēji, un arī “barbari” apdraud impēriju gan no iekšienes, gan ārpuses. Jo izrādās, ka ne visa pasaule ir ar mieru pieņemt to paradīzi, ko tai nes Rietumi, – tas rada jaunus konfliktus… Vārdu sakot, nekas nav jauns.

– Turpinot par konfliktiem… Pastāv koncepcija par karu starp varoņiem un tirgoņiem, ko arī minat savā grāmatā “Varoņi un varonība Senajā Grieķijā”. Vai mūsdienu konfliktos varam noteikt šādu dalījumu? Īsti vairs neredzam varoņus, kad radikālie islāmisti, piemēram, spridzina vēsturiskos pieminekļus. Vai ir kāds glābiņš?

– Pirmā pasaules kara uzstādījums par varoņiem un tirgoņiem vairs nedarbojas. Vernera Zombarta sniegumā tas bija konflikts starp diviem kultūras tipiem – starp britu “tirgoņu kultūru” un vācu “varoņu kultūru”, tas bija karš par to, kādu attīstības ceļu ies Eiropa. Savukārt šodien ir pavisam cita dienas kārtība. Un vispār varoņi ir tie, kas upurē savu dzīvi augstāko ideālu vārdā. Bet islāmisti, kas nogalina nevainīgus un bezpalīdzīgus cilvēkus, ir nelieši un noziedznieki, nevis varoņi. Tā nav nekāda varonība – nogriezt galvu gūsteknim, kuram sasietas rokas, vai veselā barā uzbrukt sievietei, – tā ir zemiska gļēvuļa rīcība. Turklāt šie islāmisti nenes un nepārstāv nekādu kultūru, bet grauj un iznīcina to. Tas ir drauds ne tikai Rietumiem, bet arī kultūrai kā tādai.

Tātad ir absolūti skaidrs, ka Rietumi šodien saduras ar “jauno barbaru” izaicinājumu – tāpat kā senā Romas impērija bija sadūrusies ar tā laika barbariem. Paralēles ir acīm redzamas, un toreizējais iznākums ir labi zināms…. Dažreiz var dzirdēt apgalvojumus, ka tajā nav nekā slikta, jo uz Romas impērijas drupām izveidojās jauna civilizācija utt. Bet tie, kas to saka, aizmirst, ka starp Romas bojāeju un jauno Eiropas civilizāciju pagāja ilgs laiks.

Jauna civilizācija nedzimst vienā dienā, tas ir ilgstošs process. Un šādi spriedumi nav nekāds mierinājums cilvēkiem, kuri dzīvo vēlajā Romā, jo barbari ne tikai sagrauj civilizāciju, tie padara par humusu tos, kuri tajā dzīvo un kuriem nav nekāda prieka no tā, ka kādreiz uz viņu humusa pamata izaugs kāds jauns zieds…

Protams, Roma gāja bojā visupirms iekšēja vājuma dēļ, pašu romiešu degradācijas un barbarizācijas dēļ. Tiem romiešiem nebija vajadzīga nedz kultūra, nedz izglītība, viņus interesēja tikai nauda un izklaides – gluži tāpat kā mūs šodien. Ārējie barbari Romas sabrukuma procesā spēlēja tikai katalizatora lomu. Starp citu, šeit ir uzkrītoša paralēle: Romas krahs sākās ar savdabīgu “bēgļu krīzi”, kad 376. gadā goti, kuri pameta savas zemes, glābjoties no huņņu invāzijas, lūdza, lai viņiem tiktu atļauts ieiet impērijas teritorijā. Romieši ļāva šiem “bēgļiem” apmesties savās zemēs, bet divus gadus vēlāk izcēlās konflikts, goti sacēlās un sakāva romiešu karaspēku kaujā pie Adrianopoles. Tālāk viss attīstījās ar kāpinājumu… Tiešām, nekas nav jauns, tikai jābrīnās, kādēļ cilvēki nevēlas mācīties no vēstures.

Kā rāda Jaungada ekscesi Eiropā – te es domāju ne tikai notikumus Ķelnē, bet arī Ziemassvētku eglītes nodedzināšanu Briselē un citus līdzīgus incidentus –, mums šodien ir ļoti līdzīga situācija, jo ir acīm redzams kultūru konflikts. Migrantu masas neieredz Rietumu civilizāciju un atklāti demonstrē savu nicinājumu pret to. Tieši tas pats bija vērojams vēlajā Romā. Turklāt ļoti simptomātiska liekas oficiālā reakcija Vācijā – politkorektuma dogmu dēļ četras dienas oficiālie mediji neuzdrošinājās runāt par Ķelnes notikumiem. Izskatās, ka sistēma vairs nespēj sagremot realitāti un ne tikai adekvāti uz to reaģēt, bet pat adekvāti to nosaukt. Sakiet ko gribat, bet tas ir sapuvušas sistēmas simptoms… Tas atgādina gan pirmsnāves Romu, gan Padomju Savienību tādā pašā vecumā…

– Osvalds Špenglers arī rakstīja, ka šodienas cilvēka uzdevums ir kā romiešu karavīram stāvēt savā postenī, ja reiz tas tur nolikts, pat ja apkārt notiek vulkāna izvirdums. Respektīvi, pieņemt savu likteni un darboties tā ietvaros.

– Neatceros, vai tieši tā teica Špenglers, toties labi atceros, ka šo domu bija izteicis jau Sokrāts īsi pirms nāves. Un šai domai es pilnībā piekrītu. Šī doma ir ļoti aktuāla šodien. Jo tas fakts, ka Rietumu civilizācija arvien vairāk līdzinās mirstošajai Romas impērijai, nenozīmē, ka tādēļ mums būtu jākrīt depresijā un jāzaudē dzīvesprieks. Nekādā gadījumā! Es nekādā depresijā nekrītu un turpinu priecāties par dzīvi, un es zinu, ka dzīve vēlajā Romā var būt ļoti jēgpilna un cēla, ja cilvēks saprot, kas viņam šajā dzīvē jādara – principā tāpat kā ikvienā citā laikā.

Cilvēkam vienmēr ir izvēle: peldēt pa straumei un ļauties vispārējam neprātam vai saglabāt sevi un stāvēt pretī valdošai entropijai. Krietni un gudri cilvēki vienmēr izvēlas otro ceļu – pat ja tas ir saistīts ar dzīvības risku, kā tas bijis Sokrāta gadījumā. Un tā ir īstā varonība. Man šķiet, ka galvenais ir vienmēr būt mierā ar savu sirdsapziņu, jo tikai tādu dzīvi var saukt par patiesi cienījamu. Galu galā tāds ir universāls varonības princips visos laikos un visās zemēs: dari, kas jādara, un lai notiek tas, kam jānotiek.

Un nevajag bēgt no realitātes, likt rozā brilles un meklēt “kaut ko pozitīvu”, lai tikai uzturētu sevī samākslotu optimismu, kā tas šodien ir modē. Ja šāds mākslīgais optimisms nav darba pienākums tam, kas apkalpo ideoloģiju, tad tas ir infantilisms vai stulbums. Visos gadījumos ačgārni. Es uzskatu, ka ir droši jāskatās patiesībai acīs un jāsadzīvo ar tādu realitāti, kāda tā ir, nemeklējot glābiņu ilūzijās, kas šo realitāti izpušķotu. Dzīve ir skaista arī bez rozā brillēm, bet tās smagums ir jānes ar gaišu prātu un mierīgu skatu. Lai ar civilizāciju notiek tas, kas ar to notiek, mēs to nevaram mainīt, un tas mums ir jāpieņem, taču katram ir jāatbild par savu dzīvi un saviem tuvākajiem…

– Bet vai ir iespējama atgriešanās pie sākotnējā civilizācijas garīguma un novērst šādus procesus vai vismaz mazināt to graujošās sekas? Pakļaut ekonomiku garīgumam?

– Tikai teorētiski, bet praktiski civilizāciju vēsturē šādu gadījumu nav. Vecs cilvēks nevar atgriezties jaunībā, toties viņš var labi uzturēt sevi formā. Tas ir atkarīgs no viņa paša gara, un līdzīgi tas ir arī kultūras dzīvē, jo arī tai pamatā ir domāšana. Arī Romas impērijā bija mēģinājumi attālināt bojāeju. Piemēram, pirmais Romas imperators Augusts pasludināja atgriešanos pie senajiem romiešu tikumiem. Jau 1. gadsimtā p.m.ē. Roma bija nonākusi smagā garīgā, reliģiskā, politiskā un ekonomiskā krīzē. Pēc asiņainiem pilsoņu kariem pie varas nāca Augusts un iedibināja monarhiju, kas imitēja republiku. Bet Augusta uzstādījums bija atjaunot Romas varenību un atgriezties pie senču tikumiem. Viņš pats rādīja personīgo piemēru, dzīvojot krietni, pieticīgi un dievbijīgi, viņš izdeva likumus pret laulības pārkāpšanu un par ģimeņu atbalstu. Viņa reformas stabilizēja Romas impēriju un uzlaboja tās morālo klimatu, tādējādi attālinot tās bojāeju, taču tas nespēja atjaunot kādreizējo tikumību un krietnumu. Un tas ir dabiski: mironi nevar atdzīvināt, vecā miesā nevar atgriezt jaunības spēkus. Un kāds garīgums var būt naudas ekonomikai, kas balstīta uz jebkādam garīgumam naidīgiem pamatiem?

Vārdu sakot, es neticu, ka mūsdienu eiropieši varētu atgriezties pie ticības un senajiem tikumiem… Lai “restartētu” šodienas Rietumu civilizāciju, būtu nepieciešams pavisam cits, alternatīvs modelis, kura šobrīd nav, un diez vai tas var parādīties, jo tas nozīmētu, ka būtu jāatsakās no visa tā, kas šobrīd veido šīs civilizācijas pamatus – no kapitālisma, liberālisma, demokrātijas un tā tālāk. Domāju, ka tas nav iespējams. Nedz brīvprātīgi, nedz arī piespiedu kārtā. Teorētiski „pārskatīt pamatus” varētu piespiest, teiksim, ekoloģiskā katastrofa vai energoresursu deficīts, bet, domāju, arī tad valdošie spēki neatteiksies no visa tā, kas nodrošina tiem pārākumu un varu. Visticamāk, viss tā arī turpināsies līdz savam loģiskam nobeigumam… Un barbari, kas spiež gan no ārpuses, gan no iekšas, savā laikā nospēlēs tiem atvēlētu lomu.

Domājot par vēsturiskām paralēlēm, nāk prātā arī Aleksandrs Lielais, kurš Grieķijas pagrimuma posmā ar savu harizmu “restartēja” grieķu kultūru.

– Grieķu kultūru Aleksandrs Lielais “nerestartēja”. Maķedonieši bija grieķiem radniecīga, bet tomēr cita tauta. Atšķirībā no grieķiem, kas bija sasnieguši savas kultūras vecumdienas, maķedoniešu tauta bija vēl jauna un dzīvoja Homēra laikmetā, kas grieķu kultūrai bijis bērnības laikmets. Maķedonijā valdīja varonības ideāls, kas iedvesmoja Aleksandru Lielo iekarot pasauli. Pati Grieķija nemainījās, tikai tie cilvēki, kuriem vēl tuvs bija senais varoņa ideāls, sekoja Aleksandram un kopā ar viņu dibināja jaunu pasauli Austrumos. Grieķiju Aleksandrs izglāba tikai politiski no absolūta kraha, jo grieķu pilsētas iznīcināja viena otru nepārtrauktos karos. Tomēr arī jauna hellēnistiskā pasaule bija dekadenta, jo jau nākamajā paaudzē pēc Aleksandra tā strauji sāka līdzināties vecajai grieķu pasaulei un ātri sasniedza savu vecuma stadiju. Tas pats notika ar Romu, kas iekaroja šo hellēnistisko pasauli.

Sākotnēji romieši bija skarbi un pieticīgi, ļoti krietni un godīgi barbari, kas ar savu spēku un gatavību upurēties augstas idejas vārdā padarīja savu valsti varenu un slavenu, bet, kad viņi nonāca saskarsmē ar sapuvušo hellēņu pasauli un kad viņiem iepatikās nauda un bauda, tie pārspēja vēlos grieķus savā degradācijā. Parasti ir tā, ka vecās kultūras pakļauj un samaļ jaunās. Varonības renesanse Aleksandra laikā bija ļoti spoža, bet arī ļoti īsa. Tā tikai attālināja vecās kultūras bojāeju, bet „nerestartēja” to. Kad romieši pakļāva šos vēlos hellēnistiskos grieķus, viņi apzīmēja tos ar vārdu graeculi, kas tulkojumā nozīmē “grieķīši”. Slavenos kultūras cilvēkus, varoņus un karavadoņus romieši vairs nesatika – tie bija “beigušies”. Kādreiz skaista un stipra kultūra bija pārvērtusies par vraku, jo tajā nebija vairs varoņu, tajā nebija cilvēku, kuriem būtu svarīga Kultūra un Izglītība…

Radošais mazākums, kas veido kultūru, bija izšķīdis, un aristokrātija, kas radīja un nesa varonības ideālu – visas senās Grieķijas Kultūras ideālu – bija zudusi daudzos karos un naudas ekonomikas valgos. Bija zuduši lielie cilvēki, un grieķu pilsētās zēla un plauka dažādi blēži un krāpnieki, tie paši “grieķīši”, kuri lielā skaitā pārcēlās uz Romu saldas dzīves meklējumos. Romieši ar šiem imigrantiem bija ļoti neapmierināti. Satīriķis Juvenāls rakstīja, ka krietns romietis nevar atrast sev vietu grieķiskajā Romā, kur valda zagšana un blēdīšanās.

– Cita paralēle – atšķirību palielināšanās starp Austrumiem un Rietumiem. Rietumroma un Austrumroma jeb Bizantija atšķīrās, tāpat kā atšķiras Rietumeiropa un Austrumeiropa. Vienai bija “smagā piezemēšanās”, kamēr otra puse pārveidojās bez sabrukuma.

– Jā, Bizantija piedzīvoja kultūras “restartu”, pateicoties tam, ka tur tika izveidots jauns kultūras pamats un notika pārēja no pagāniskās Romas uz kristīgo. Tādā veidā neatdzima vecā civilizācija, bet gan tapa jauna civilizācija ar jaunu “mugurkaulu” – ar jaunu pasaules uzskatu, vērtību sistēmu, ideāliem un tā tālāk. Un šī civilizācija nodzīvoja vēl aptuveni tūkstoš gadu. Bet šo gadījumu nevar projicēt uz mūsdienu Eiropu, jo Austrumeiropai nav savas atsevišķas oriģinālas kultūras, tā dzīvo no Rietumeiropas kultūras un tās vērtībām, tai nav sava alternatīva projekta. Un neizskatās, ka tāds varētu rasties.

Cita vēsturiskā pieredze nosaka Austrumeiropas atšķirības no tās Rietumu māsas, bet šīs atšķirības – teiksim, tas pats konservatīvisms vai kādas citas mentālas pazīmes – neko būtībā nemaina, un tajās nav saskatāmas citas civilizācijas pazīmes… Velkot paralēles ar senajiem laikiem, šodienas Austrumeiropu varētu salīdzināt ar Romas impērijas barbaru perifēriju. Jo Romas laikos barbari, kas dzīvoja provincēs, atšķīrās no Itālijas iedzīvotājiem ar konservatīvismu un vēl citām īpašībām, bet viņi tik un tā atradās Romas kultūras varā, kā rezultātā viņi nevarēja glābt Romas impēriju. Vārdu sakot, mēs, austrumeiropieši, esam iekļauti vecajā Romas civilizācijā un tas, ka mēs kaut kādā ziņā esam iepalikuši, nenozīmē, ka mēs esam kaut kam priekšā.

Jāteic, ka tik daudzas mūsdienu paralēles ar seno Romu nav nejaušas. Var teikt, ka mēs joprojām dzīvojam Romas impērijā, un šī ideja nav jauna. Toties mana ideja ir tā, ka Romas impērija Rietumu civilizācijai ir ne tikai simbols, bet arī arhetips. Ieskatoties vēsturē, mēs redzam, ka Rietumu civilizācija visu laiku ir nodarbojusies ar Romas impērijas reanimāciju. Pavisam oficiāli tika deklarētas 11 Romas impērijas. Uzskaitīšu tās: Roma, Bizantija, Maskava kā “trešā Roma”, Kārļa Lielā impērija, Svētā Romas impērija, Sanktpēterburga – Pētera I Krievijas impērija, Napoleona Francija, Bismarka Otrais Vācu Reihs, Musolīnī Itālija, Trešais Reihs un šodien – Vašingtona… Tas ir atsevišķs stāsts, bet tagad tikai atzīmēšu, ka Romas impērijas ideja ir pretenzija uz universālu pasaules impēriju.

Tātad šodien mēs joprojām dzīvojam Romas impērijā. Ne burtiski, protams, bet tomēr… Vēsture rāda, ka Roma dzimst un mirst, un atkal dzimst. Mēs esam kārtējās Romas norieta stadijā, bet to, vai šī būs pēdējā Roma vai arī tai sekos cita, rādīs laiks. Uz mums tas viss attiecas tādā veidā, ka mums ir jāsaprot, kādā pasaulē mēs dzīvojam, lai mēs varētu adekvātāk uztvert realitāti un adekvātāk reaģēt uz to. Bet galvenais vienmēr ir un visos laikos paliek tas pats: dari, kas darāms, un lai notiek, kam jānotiek.


vēl dažas intervijas

Posted by on Wednesday, 3 August, 2016

Harijs Tumans.

Neatceros, kam, kur un kad devu šīs intervijas ( jo nesaņēmu gatavas versijas tekstus ), bet te tās ir:

Intervija Nr. 1:

 

SONY DSC

Grāmatu sāciet ar vārdiem, ka pirmkārt šī grāmata prezentē  citu pieeju vēsturei, vēstures rakstīšanai. Vai jūs neapmierina tas kā vēsturnieki līdz šim strādājuši?

Nav gluži tā, ka mani neapmierina, bet ir daži konkrēti aspekti, kas izraisa iebildumus. Pirmkārt, par saturu. Un proti, ir divi darbi ko dara vēsturnieks – faktu atrašana, verificēšana, apzināšana un uzskaitīšana, un otrs – šo faktu analīze un interpretācija. Tas kritiskais patoss, kas tiek pausts grāmatas ievadā, ir par to, ka neatkarīgi no tā kādu laikmetu pēta – gan  jaunākos laikus, gan senos –  bieži vēsturnieki mūsdienās aizraujas ar šo faktu uzskaitīšanu vai precizēšanu, atstājot novārtā analīzi un interpretāciju –  rezultātā veidojas tādas smagnējas faktu noliktavas, kas spēj interesēt tikai pašus pētniekus. Manuprāt, vēsturniekam ir ne tikai jākrāj, bet arī jāanalizē fakti. Tie ir būvmateriāli, ar kuriem veidojam vēsturiskās zinātnes ēku. Protams, tālāk seko jautājumi par metodoloģiju, par subjektīvo faktu uztveri utt., taču tas viss nevar kalpot par iemeslu, lai atteiktos no faktu analīzes. Es rakstīju savu grāmatu ar mērķi saprast tos faktus senās Grieķijas vēsturē, kas ir zināmi un atzīti par drošiem.

Un otrkārt, man nepatīk, ka daudzi vēsturnieki mūsdienās raksta ļoti sausā un garlaicīgā stilā. Es cenšos lauzt šo tradīciju un padarīt savu tekstu viegli lasāmu un saprotamu ikvienam izglītotam cilvēkam. Cik tas ir izdevies – lai spriež lasītājs. Un vēl – es atļaujos uzrunāt savus lasītājus pirmajā personā, jo uzskatu, ka doma nav anonīma un tai nav jāslēpjas aiz jocīgas „mēs” formas vai bezpersoniskām konstrukcijām. Manuprāt, es nevienu neaizvainoju, ja formulēju savas domas pirmajā personā.

Vēl viena problēma ir pētniecības metodoloģiskie pamati. Ir jāatzīst, ka šajā ziņā vēsturnieki iedalās divās grupās, atkarībā no tā, ko viņi uzskata par vēstures virzošo spēku – vieni uzskata, ka tā ir ekonomika, materiāli tehniskie faktori, bet citi – ka tā ir pasaules uztvere, domāšanas veids. Es piederu pie otrās kategorijas. Uzskatu, ka ekonomika pati par sevi nevar būt noteicošais faktors, jo tā ir kultūras produkts  – tāpat kā jebkas cits, ko cilvēks dara. Tas ir arī attiecīgas domāšanas produkts, jo ekonomikas var būt ļoti dažādas. Arī, protams, dabas apstākļi ietekmē ekonomiku, savukārt ekonomiskās  attiecības ir atkarīgas no cilvēku domāšanas vieda.

Tādēļ arī cenšos atklāt senās Grieķijas vēsturi caur toreizējo cilvēku mentāliem uzstādījumiem, caur seno grieķu domāšanas prizmu. Es vēlos aiz vēstures notikumiem ieraudzīt dzīvus cilvēkus un saprast viņu motivāciju. Man liekas, ka tikai saprotot cilvēku motivāciju mēs varam saprast vēsturi.

Un jūs cenšaties atklāt to caur varonību kā konkrētu pamatvērtību..

Pašā pētījuma sākumā man radās iespaids, ka varonība varētu būt tā galvenā ideja, kas spēlē mugurkaula lomu senās Grieķijas kultūras izveidē. Mans konceptuālais pieņēmums bāzējas tajā, ka katra kultūra rodas, balstoties uz kaut kādām idejām. Kultūru veido ideja vai ideāls. Tās ir vērtības, kas vieno sabiedrību kādiem kopējiem mērķiem. Tas, ka varonība ir grieķu kultūras pamatā, bija hipotēze, kuru es darba gaitā apstiprināju. Līdz ar to arī parādīju, ka kultūra aug un attīstās atbilstoši tam, kā veidojās un aug šī ideja. Protams, varonības ideja senajā Grieķijā ar laiku tika arī noliegta, un tā pati mainījās – grāmatā es parādu kā līdz ar to manījās arī visi kultūras procesi. Un šajā ziņā man nebija priekšgājēju.

Kas ir tie jautājumi, uz kuriem fokusējas mūslaiku vēsturnieki?

Kā jau minēju – viņi nodarbojas lielākoties ar zināmu faktu pārskatīšanu un precizēšanu, aizraujas ar daudziem sīkiem jautājumiem. Tā ir tāda praktiska pieeja.  Lieli, visaptveroši pētījumi, kas ļauj paskatīties uz visu vēstures procesu kopumā, ļoti sen nav bijuši. Un tie, kas kādreiz ir bijuši, tie attiecīgi balstās uz kaut kādiem citiem pieņēmumiem un citām idejām. Es eju pirmais savu ceļu un man nav iepriekšējās tradīcijas, uz kuru varētu atsaukties. Literatūras sarakstā man ir 935 darbi, bet antīkos avotus neesmu pat skaitījis, jo to ir ļoti daudz – atbilstoši katrai tēmai.

Sanāk gandrīz vai karjeras vai mūža darbs…

Karjeras darbs tas nav, jo mūsu profesionālajā reitingā, ko mums uzspiež „no augšas”, publikācijas latviešu valodā stāv pēdējā vietā… un monogrāfija – vēl jo vairāk. Savukārt mūža darbs tas tiešām varētu būt… Tik lielu darbu, šķiet, es vairāk nerakstīšu un laikam arī latviski vairs neko lielu un nopietnu nerakstīšu. Šo darbu sāku rakstīt desmit gadus atpakaļ, kad biju jau sasniedzis zināmu brieduma pakāpi savā karjerā. Mūsu ačgārna izglītības sistēmā prasa, un toreiz prasīja, pēc iespējas vairāk publikāciju, vēlams angļu valodā, taču es  sajutu sevī vēlmi paveikt ko vienu, toties apjomīgu. Turklāt, mans mērķis bija to noteikti radīt latviešu valodā, jo  vispār esmu otrais antīkās vēstures vēsturnieks visā Latvijas vēsturē. Pirmais bija Latvijas Universitātes rektors profesors Ernests Felsbergs. Viņam ir vairākas publikācijas latviešu valodā, taču tās veltītas vairāk kādiem konkrētiem kultūras jautājumiem – par Grieķu keramiku, par valodu un tamlīdzīgi. Tādēļ es izjutu sevī morālu aicinājumu uzrakstīt fundamentālu pētījumu latviski. Tā kā šādām tēmām mūsu valstī nav naudas, es biju brīvs, jo man nebija jāatstrādā granti. Es biju brīvs gan tēmas izvēlē, gan laika ziņā… Protams, rakstot nebiju pārliecināts vai vispār darbu pabeigšu un vai varēšu to izdot. Pabeigt gan es biju apņēmies jebkurā gadījumā. Par spīti visai ekonomiskajai krīzei, to biju sev nosolījies – kaut vai ejot kaut kur piestrādāt par apsargu. Taču man izdevās bez tā iztikt. (smejas)

Latvijā primāri tiek finansēti pētījumi par latviešu kultūru un vēsturi – tas ir saprotami un tā tam ir jābūt. Taču slikti, ka tikai tas un nekas cits. Pateicoties tam mēs kļūstam provinciāli, jo iznāk tā, ka mēs vēlamies redzēt tikai paši sevi un negribam paskatīties pāri žogam – lielajā pasaulē. Tomēr mēs nevaram izolēties no pasaules un, ja runājam par senās Grieķijas kultūru, tad jāatceras, ka tā ir mūsu Eiropas kultūras pamats, tā ir Eiropas māte – un to mums vajadzētu iepazīt. Manuprāt, šī izolēšanās ir ačgārna un bīstama sistēma. Tādēļ par savu pienākumu uzskatīju izlauzt kādu caurumu šajā provinciālisma mūrī. Tajā ir jau daži atsevišķi caurumi, taču mūris ir liels un biezs un ir vēl daudz vietas citiem caurumiem…

Grāmatas tapšanas stāsts zināmā mērā arī šķiet kā varoņdarbs. Tajā ieguldītas daudz pūles un cīniņi. Kāda ir varonības nozīme jūsu dzīvē? Minējāt, ka, lai piesēstos un sāktu rakstīt savu grāmatu, nozīme ir arī iegūtajai dzīves paredzei..

Varonība nav tik vienkārša lieta. Tas ir arī jautājums – kas ir varonis? Par to es arī rakstu. Īstā varonība jau tikai atklājās uz nāves sliekšņa. Kad cilvēks stāv nāves priekšā, tikai tur parādās kāds cilvēks ir pēc savas dabas – vai viņš ir varonis, vergs vai mietpilsonis, kas ir senās Grieķijas kultūras radītie cilvēku tipi. Apmēram šādā griezumā varam spriest par varonības elementu klātbūtni savā dzīvē.

Atceros vienu padomju laiku filmu par Minhauzenu  ( „Tas pats Minhauzens” ). Tur ir viena epizode, kur pilsētas mērs izskata Minhauzena lietu. Kā liecība pret viņu ir iesniegta viņa dienasgrāmata, kurā ierakstīts, piemēram, šādas lietas: „plkst. 10 – “izklīdināt mākoņus”, plkst. 11 – “varoņdarbs “un tamlīdzīgi. Un tas kalpo par pamatu, lai viņu apsūdzētu vājprātībā. Izskatot dokumentu, kāds ierēdnis atbalstījis Minhauzenu, teikdams: „es katru rītu ceļos un dodos strādāt uz savu biroju, neteikšu, ka tas ir varoņdarbs, bet kaut kas varonīgs tajā ir”. ( smejas ). Tas ikdienas darbs arī prasa zināmu varonību, jo tā ir sevis pārvarēšana. Tā arī man, lai uzrakstītu grāmatu bija jāpārvar gan pašam sevi, gan ļoti daudzi ārējie šķēršļi… Tas nav varoņdarbs, bet kaut kas varonīgs ir tajā darbā un rutīnā – kalties tajā klintī, ja aiz tā visa slēpjas cēls mērķis.

Vienā no lekcijām, ko vadīju Mazajā Ģildē, kāds no klausītājiem reiz jautāja, ko es domāju par ārstiem vai skolotājiem, kas mūsu dienās pašaizliedzīgi strādā sabiedrības labā – vai tā ir varonība? Protams, es piekritu un teicu, ka tā arī ir sava veida varonība, viena no tās formām. Taču varoņdarbs kā tāds, visā savā pilnībā atklājas nāves priekšā, kad cilvēkam jāizšķiras – saglabāt godu un zaudēt dzīvi vai saglabāt dzīvi un zaudēt godu. Varonis izvēlas pirmo variantu – palikt uzticīgam savam ideālam. Svarīgi ir saprast, kas padara viņu par varoni. No vienas puses, tas ir baiļu trūkums. Katram cilvēkam tādas ir, taču vislielākās bailes ir nāves bailes. Varonība sākas tur, kur tiek pārvarētas bailes. Un varonība ar lielo burtu – tur, kur tiek pārvarētas nāves bailes. Taču, no otras puses, ir jāsaprot, kas ir tas, kas ļauj, dod spēku varonim pārvarēt nāves bailes? Manuprāt, ir jābūt kādām virspersoniskām, virsindividuālām vērtībām, kuras cilvēks atzīst par svarīgākām nekā paša dzīvība. Tā var būt reliģiska ideja, tauta, dzimtene vai mīlestība.

Protams, tādas lielas varonības gadījumi dzīvē ir ļoti reti.

Ne vienmēr katra situācija arī noved līdz šai galējai robežai..

Tieši tā! Var visu dzīvi nodzīvot un nenonākt līdz šādai situācijai. Taču var būt varonis arī citādi – ja godīgi izpildi savus pienākumus, kad to ir ļoti grūti izdarīt, ja dari labus darbus, nenodod citus, palīdzi citiem, glābj citus, ja paliec uzticīgs saviem ideāliem un nes gaismu šajā pasaulē, arī tad, kad tevi apkampj tumsa. Piemēram, skolotāji, kas par spīti naidīgiem ārējiem apstākļiem kā zemais atalgojums, pazemojums un tamlīdzīgi, turpina uzticīgi strādāt, upurējoties bērnu labā. Saglabāt šo stāju mūsu apstākļos tiešām ir varonība.

Atgriežoties pie senās Grieķijas es teikšu, ka esmu konstatējis, ka sākotnējais varonības ideāls tur ir bijis lielu darbu un spēka ideāls, ko iemiesoja Homēra eposa varoņi, kas realizēja sevi kaujas laukā, taču ar laiku akcents tika pārcelts uz ētiku, uz tad tapa ētiskās izvēles varonības ideāls.

Un tas sakrīt ar valsts izveidi, jo Homēra laikos nekādas valsts Grieķijā vēl nebija?

Tieši tā. Redziet, valsts un civilizācija uzliek indivīdiem un varoņiem rāmjus. Tas nosaka varoņa un valsts konfliktu. Pateicoties varoņu ideālam grieķu sabiedrībā valsts veidošanās laikos bija daudz harismātisku līderu, kas pretendēja uz varoņa statusu, bet valsts sāka tos ierobežot un tad viņi rīkoja valsts apvērsumus, izraisīja karus un dibināja jaunas pilsētas. Zinot, ka visa pamatā ir episkais varonības ideāls mēs varam labāk saprast arhaikas laika Grieķijas vēsturi  (VII – VI gs. p.m.ē. ), kad notika visi šie procesi.

Tad sanāk, ka šī ētiskā varonība ietekmēja lielu notikumu virzību…

Ētiskā varonība rodas ne uzreiz un tā rodas ikdienas dzīvē. Kad arhaikas laikmetā grieķi pārgāja pie mierīgākās dzīves veida un sāka mazāk karot, ambicioziem aristokrātiem – seno varoņu pēctečiem – radās grūtības ar savas varonības realizāciju. Iespēju pierādīt sevi kaujas laukā palika arvien mazāk, viņi mēģināja kompensēt to ar sporta sacensībām, bet ar to arī bija par maz. Tad viņi iesaistījās politikā un sāka cīņas par varu. Taču viss mainījās un arī kaujas laukā individuālu cīņas veidu nomainīja cīņa ciešā ierindā – falangā. Arī valsts uzlika savus rāmjus. Tā pakāpeniski radās vairāki ierobežojumi.  Mainoties dzīves apstākļiem varoņu vērtību vietā stājās jaunas – naudas vērtības.  Un varonim nostājās pretī viņa antipods – mietpilsonis. Šajos apstākļos priekšplānā izvirzījās personīgs izvēles jautājumi, kad ir jāizšķiras ikdienas dzīves apstākļos. Piemēram, saglabāt godu un cieņu, vai zaudējot to iegūt naudu vai amatu. Tā ir izvēle situācijā, kad tev piedāvā kaut ko izdarīt, kas ir pretēji taviem morāles principiem, piesolot par to kādus labumus.  Vai kad tev piedāvā kaut ko nodot – savus principus vai savus cilvēkus… Kārdinājumi  iespējami  ļoti dažādi – tie var būt ne tikai materiālie labumi, bet arī draudi. Un šeit tev jāizvēlas – vai tu saglabā savu godu un sirdsapziņu tīru…

Starp citu, tieši sirdsapziņa šeit ir viens no svarīgiem faktoriem, tas ir priekšnosacījums tam, lai pārvarētu nāves bailes – no nāves nebaidās tas, kam ir tīra sirdsapziņa, kurš zina, ka viņš ne sev, ne citiem nav nodarījis pāri ar savu izvēli. Un tā ir tā ētiskā varonība, kas tieši civilizācijas laikā spēlē arvien lielāku lomu. Un šādas ētiskās varonības kulminatīvais tēls šajā grāmatā ir Sokrāts. Visa viņa dzīve ir varonība. Viņš kalpoja savam augstākajam ideālam, kas bija patiesība un morāles normas, kas tajā sakņojas. Sokrāts mācīja novērsties no māņu vērtībām, no tām, saskaņā ar kurām dzīvoja lielākā daļa tā laika sabiedrības – dzenoties pēc naudas, varas, slavas , karjeras utt. Viņš noliedza visus šos „eirostandartus” un tiem pretī lika morāles vērtības, mācot, ka galvenais par ko cilvēkam jārūpējas dzīves laikā, ir dvēseles kopšana. Tikai tas, viņaprāt, nodrošina cilvēkam laimīgu mūžību. Patiecoties savai pārliecībai Sokrāts  kļuva nabadzīgs, zaudēja savu labklājību, bet viegli to panesa un pieņēma to kā dabisku samaksu par brīvību. Visu savu dzīvi viņš gāja pret straumi. Tas parāda, ka ētiskā varonība ir iešana pret straumi. Un arī nāves priekšā, izšķirīgā brīdi, kad viņam pieprasīja attiekties no savas pārliecības, viņš izvēlējās nomirt.

Kā varēja rasties tāda situācija, ka varoņi, kas krita kaujā, tika godināti, bet līdz ar civilizācijas rašanos, varoņi ir opozīcijā?

Kā jau minēju  – civilizācija un valsts uzliek ierobežojumus un rāmjus. Tas senais varonības ideāls, ko bija radījusi senā grieķu kultūra, bija varonis bez robežām. Viņš tiecas pēc nesasniedzamā, viņš tiecas sasniegt dievišķību un neatzīst nekādas robežas. Bet valstij tādi cilvēki nav vajadzīgi, jo tie apdraud sabiedrisko kārtību. No varoņiem nevar uzcelt valsti, valstij ir vajadzīgi kārtīgi pilsoņi, bet vēl labāk – mietpilsoņi. Tādēļ – jo civilizētāka un sarežģītāka ir valstiskā dzīve, jo mazāk tai vajadzīgi tādi varoņi, kas neiekļaujas rāmjos, un jo vairāk ir mietpilsoņu. Varoņi traucē valstij un tādēļ viņi tiek apkaroti. Paskatieties kas notiek šodien: praktiski visi pagātnes varoņi tiek apsmieti – tas pats Sokrats ,Aleksandrs Lielais un daudzi citi. Jo šodien nav vajadzīgi varoņi, šodien ir nepieciešami mietpilsoniski pilsoņi – sava darba darītāji, kas interesējas tikai par sevi un savu labklājību, un netraucē varai valdīt. Varoņi apdraud varu. Tas ir tas konflikts starp indivīdu un varu.

Redziet, varonībai grieķu izpratnē ir divi avoti. Viens – cilvēka paša iekšējais spēks ,viņa iekšējais gars un stāja. Un otrs ir sakrālais avots – tas, ko es saucu par harismu. Proti, iedomājaties: kara laukā stāv haotiski izkārtots karaspēks. Homēra laikos, kad vēl nav valsts un disciplīnas, cilvēks pats izvēlas savu vietu, kur stāvēt. Ja cilvēks vairāk par visu vērtē savu dzīvi – viņš stāv aizmugurē, bet, ja  viņš grib gūt kādus panākumus sabiedrībā, viņš nostājas priekšējās rindās. Tas, kas stāv priekšā riskē. Vai nu viņš atnāk no kara ar slavu un iegūst varoņa statusu, vai arī viņš vienkārši iet bojā. Un šeit primāri notiek cilvēka paša izšķiršanās. Un otrs varonības avots sakņojās grieķu reliģijā, tam ir metafiziskās saknes. Grieķi ticēja, ka dievi sniedz palīdzību cilvēkiem, kuri viņiem patīk – viņi pasargā tos no briesmām vai palīdz uzvarēt.  Dievi apvelta savus mīluļus ar žēlastību un šī žēlastība grieķu valodā ir ”charis”. Tātad harisma ir dievu dāvana cilvēkam, taču, lai cilvēks to iegūtu, viņam tā ir jānopelna. Cilvēkam jābūt cienīgam, viņam jāizceļas un tikai tad viņš var cerēt uz harismu. Tie, kam ir harisma un kas ir pierādījuši to ar saviem varoņdarbiem un panākumiem, tie arī skaitījās varoņi. Un labākais no varoņiem ir ķēniņš – tas nozīmē, ka viņam ir vislielākā harisma.

Arī vēlākos laikos, kad izveidojās valsts, grieķi saglabāja šos ļoti arhaiskos uzskatus par to, ka  valdīt vajadzētu labākajam cilvēkam, kam pieder šī dievu žēlastība. Lai arī grieķu pilsētās jau funkcionēja republikāniskā pārvaldes sistēma, blakus vienmēr pastāvēja šis arhaiskais priekšstats par harismu. Un parasti tādi varonīgi indivīdi, kas neatrada vietu valstī, taisīja apvērsumus un kļuva par tirāniem jeb vienvaldniekiem. Tad viņi taisīja valsts apvērsumus,  cīnījās savā starpā vai ar citām pilsētām. Tie, kuri nevarēja realizēties savā dzimtenē un nonāca konfrontācijā ar savu valsti, brauca aiz trejdeviņām jūrām un dibināja jaunas pilsētas, kur viņus godināja kā varoņus. Es cenšos parādīt, ka šis varonības ideāls grieķu kultūrā radīja visus šos senās Grieķijas vēstures fenomenus – tirāniju, savdabīgus karus, jaunu pilsētu dibināšanu un visu kolonizācijas procesu kopumā, pateicoties kuram grieķi apdzīvoja visu Vidusjūras baseinu. Tam visam blakus ir arī  ekonomiskie faktori, taču izšķiroša nozīme ir  varonības ideālam, kas radīja grieķiem motivāciju cīnīties par varu, karot un dibināt jaunas pilsētas. Katrā ziņā es konstatēju faktu, ka varonības ideāls iedvesmoja ambiciozus līderus uz  nepārtrauktu konfrontāciju ar valsti.

Tā kā tiem bija jāiedarbojas savā starpā, lai nonāktu pie tām vērtībām, kuru dēļ Grieķiju saucam par Eiropas kultūras šūpuli..

Jā! Var teikt, ka  jau kopš arhaikas laika izveidojās divas vērtību sistēmas. Viena ir šī varoņu vērtību sistēma, kuru kultivē aristokrāti, un otra ir alternatīvā, kas attīstījās valsts dzīves rezultātā un pateicoties ekonomiskajai attīstībai. Proti, šīs jaunās vērtības pauda parastie pilsētas iedzīvotāji, kas nodarbojas ar tirdzniecību, amatniecību, zemkopību – cilvēki, kas pelnīja naudu un tiecās vienkārši dzīvot labklājībā. Viņiem, protams, varonības ideāls bija svešs. Līdz ar to šajā vidē radās alternatīvā vērtību sistēma, kas sludināja baudu, izpriecas, naudu kā augstāko vērtību. Un grieķu kultūra visos nākošajos gadsimtos attīstījās starp šiem diviem poliem. Tas ir tā kā pluss un mīnuss zīmes – tie rada spriegumu un dzirksteles. Viss, ko grieķi darīja, bija tā vai tā saistīts ar šo divu ideālu konfrontāciju. Un tas izskaidro visu grieķu kultūras attīstības ceļu.

Paralēli tam attīstījās arī divi varonības tipi  – lielu darbu varonība un ētiskā varonība. Militārā varonība ar laiku zaudēja savu nozīmi un pieauga ētiskā. Tas izpaudās gan ikdienas dzīvē, gan mākslā. Šos procesus labi atspoguļo grieķu teātris. Manuprāt, spilgtākais tēls uz grieķu skatuves ir Antigone – varone sieviete, kura, saprotams, nestāv kaujas laukā ar vairogu un zobenu, bet kura ir varone ar savu izšķiršanos. Antigone neskatoties uz nāves draudiem izpildīja savu morālo pienākumu dievu priekšā un tā ir viņas apzinātā izvēle, tā ir viņas varonība, par kuru viņa samaksā ar savu dzīvi. Un tieši šo pašu varonības ideālu iemieso Sokrāts, kurā personā kulminē grieķu varonība kā tāda.

IV gs. p.m.ē. grieķu pasaulē pateicoties Aleksandram Lielajam notika spoža varonības renesanse.  Viņš iedvesmojās no Homēra varoņiem un atdarināja tos, par savu mērķi izvirzot sacensību ar senajiem varoņiem. Vēsturiskie apstākļi bija tam maksimāli labvēlīgi un  viņam bija iespēja realizēt savu varonības potenciālu karā ar Persiju. Pēc Persijas uzvaras viņš uzstādīja jaunu mērķi – iekarot visu pasauli…  Redziet, ideāls var mainīt vēstures gaitu un Aleksandrs tam ir labs piemērs.  Pateicoties Aleksandram grieķu pasaulē atdzima lielo darbu varonības ideāls.  Taču vēlāk viņa pēcnācēji bija tikai ideālu imitatori, nevis darītāji. Tūlīt pēc Aleksandra nāves notika ideālu degradācija un aizmiršana. Bet, kad kultūras ideāls pagrimst, tad mirst arī pati kultūra. Parasti tas izpaužas tā, ka kultūra nodod savas patiesās vērtības un pārorientējas uz citām vērtībām – uz naudas, baudas, patērēšanas vērtībām… Grieķu kultūra gāja šo ceļu, un, kad tā  bija sevi izsmēlusi , tai pienāca gals. Tas ir neizbēgams process un šādu piemēru vēsturē ir daudz.

Bet tas spriegums, kas pastāvēja starp varonību un valsti šajā mirklī beidzās un šobrīd, piemēram, mūsdienu sabiedrībā vairs nav tāda sprieguma..

Kur mūsdienās ir varoņi?! Protams, kaut kur jau viņi ir, bet sabiedriski viņi nav aktuāli, nav pieprasīti. Būtībā tas raksturīgi vispār vecām kultūrām. Ar mums notiek tas pats, kas ar sengrieķu kultūru, kad tā bija novecojusi. Valda nauda un bauda, tātad radikāls egoisms! Kur šeit vieta varonībai? Ideoloģija arī samazina varonības izpausmes. Taču kā jau minēju, ikdienas privātajā dzīvē tā joprojām eksistē. Toties sabiedriskā līmenī tās vairs nav. Faktiski mēs dzīvojam tāda pat kultūras situācijā, kādā dzīvoja vēlā Roma, vēlā Grieķija, Babilona un vēl daudzas citas kultūras savās vecumdienās. Taču individuālai varonībai vienmēr ir kāda vieta, jo tas ir mūžīgi aktuāli – izglābt dzīvību, saglabāt savu godu…  Tās izvēles ir vienmēr, neatkarīgi no tā, kādā laikā cilvēks dzīvo un kādā stadijā atrodas kultūra. Gods un negods, krietnums un nelietība taču pastāv vienmēr! Tieši vecajās kultūrās šie jautājumi ir pat vēl aktuālāki un sāpīgāki, jo ir grūtāk pieņemt pareizo lēmumu un izšķirties.

Nedaudz atkāpjoties, klausoties par varoņiem mūsdienās, nāk prātā dažādi “ reformisti”– kādas ir attiecības varonībai ar fanātismu?

Es domāju, ka varonībai ar to nav nekā kopīga. Ētiskā stāja – gods krietnums, nenodarīt citiem pāri… Arī vienā no lekcijām kāds no auditorijas, klausoties stāstu par varonību jautāja, vai tādā gadījumā arī Breiviks nav varonis – viņš taču domāja, ka cīnās par labu un zināja, ka viņam pēc tam par to būs lielas nepatikšanas… Te ir redzams, cik viegli var manipulēt un  nomainīt jēdzienus … taču ir jāsaprot, ka runājot par varonību svarīgāk par visu ir  ētiskā stāja. Ja Breivīks būtu izsaucis savus pretinieku uz divkauju un godīgi uzvarējis, mēs vēl varētu padomāt un paspriest … taču nogalināt nevainīgus, neapbruņotus un neaizsargātus cilvēkus, tā ir cūcība, nevis varonība! Tas ir vājprāts un noziegums pret cilvēci un nekas vairāk. Tātad ir jābūt uzmanīgiem un nevajag jaukt jēdzienus.

Starp citu: tas, ka cilvēkam nav baiļu, nenozīmē, ka viņš ir varonis. Viņš varbūt vienkārši ir dulls vai viņam ir kāda medicīniska anomālija, organisma īpatnība, ka nav baiļu. Bet tas ir pavisam kaut kas cits. Varonība ir ētiskā stāja, tā ir baiļu pārvarēšana un kalpošana ideāliem. Un varonis riskē ar savu dzīvību, ne ar citu. Varonis uzvar godīgā cīņā un arī tikai, ja cīņa ir nepieciešama.

Senajā Grieķijā sava loma varonības augšanā bija arī Olimpiskajām spēlēm un sacensībai..

Tā ir varonības idejas tiešā izpausme. Sacensību gars ir varoņu kultūras izpausmes veids. Interesanti, ka tās sākušās tieši VIII gadsimtā, t.i., Homēra laikmetā, un tajās sākotnēji piedalījās tikai aristokrāti. Tas bija vieds kā pierādīt savu statusu un varonību ārpus kaujas lauka. Jo eliti veidoja tie, kas pretendēja uz varoņa statusu. Bija nepieciešamība radīt sabiedrībai savu „reitingu” kā mēs šodien teiktu. Līdz ar to visu laiku pastāvēja zināma konkurence. Agonālais ( sacensību ) gars ir imaneneti raksturīgs grieķu kultūrā. Šis sacensību gars tieši izriet no varonības ideāla. Varonība ir impulss, kas to radīja. Pēc tam šis gars pārgāja uz citām kultūras jomām – tad sacensties sāka dzejnieki, rakstnieki, podnieki… Un pētnieki jau sen runā, ka grieķu kultūras pamatā ir agonālais gars. Taču no kā tas izriet? No varonības!

Jūs pieminējāt Antigoni kā sievieti varoni. Vai ir vēl kādi citi piemēri?

Sava veida varone ir Penelope – Odiseja sieva, kura divdesmit gadus gaida savu vīru. Viņai jāiztur spiediens no negantajiem preciniekiem, kas apgalvo, ka Odisejs ir miris un ar varu spiež izvēlēties kādu no viņiem un apprecēt. Taču viņa varonīgi turas pretī. Grieķu vēsturē ir daudz tādu piemēru, kad sievas stājās cīņā kritušo vīru vietā.  Un jāsaka, ka grieķu sabiedrībā nepastāvēja nekāda sieviešu diskriminācija, kā daudziem šodien gribētos teikt. Vienkārši sievietēm bija paredzēta cita loma, taču tas nenozīmē, ka sievietes tika  nicinātas vai apspiestas.  Piemēram, Ksenofonts rakstīja, ka dvēseles kvalitātes vīriešiem un sievietēm ir vienādas. Līdz  ar to ētiskā izvēle ir pieejama arī sievietēm un arī viņas var būt varones.

Domājot par arhetipisko varoni,  cik daudz tajā spēlē viņa paša egoisms? Kā nekā tiek piesolīta tā dievišķā puse, kas viņu sagaida pēc varoņdarba…

Pareizi! Sākotnēji varoņa ideāls ir izteikti egoistisks. Viņš cīnās par savu slavu un godu un tas viņam ir pirmajā vietā. Taču jau Homēra laikos bija savi noteikumi – varonis nedrīkstēja pretnostatīt savu egoismu sabiedrības vajadzībām. Jo varoņi  karo sabiedrības labā un tieši no sabiedrības saņem pagodinājumus un materiālo apbalvojumu. Un varonis var arī visu zaudēt, sabiedrība visu var atņemt un pat nogalināt varoni, kas nostājies klajā konfrontācijā ar kopienu. Līdz ar to egoisms ir ierobežots. Un būtiski, ka par varoni cilvēku atzīst tieši tauta. Te rodas jautājums par to, kā vispār veidojās elite. Homēra agrīnajā sabiedrībā to viedo varoņi- karavīri, bet vēsturē ir arī citi varianti. Taču visa pamatā ir viens principiāls jautājums, ko mēs redzam visā pasaulē visās civilizācijās. Proti, kādēļ šī konkrētā cilvēku grupa veido eliti? Kādēļ viņi valda, bet citi tiem klausa? Un vienmēr tradicionālajā pasaulē uz šo jautājumu tika sniegta šāda principiālā atbilde: eliti veido tie, kas izpilda svarīgāku darbu sabiedrības labā. Tātad, te iet runa par darbu hierarhiju – kas dara svarīgāku darbu šajā sabiedrībā, tas arī valda. Piemēram, vēstures gaitā tie bija priesteri, ierēdņi, karotāji . Mūsdienās šis princips ir sabrucis – nepastāv nekādas saistības ar sabiedriski nepieciešamu darbu. Tas, kuram visvairāk naudas, tas ir elite. Tas, vai viņš šo naudu ir mantojis, nopelnījis vai nozadzis, nevienu neinteresē. Tā saikne ar darbu un nopelniem sabiedrības labā ir pārrauta.  Tas nozīmē, ka šādai elitei nav morālas leģitimācijas…

Kas ir jūsu varoņa ideāls?

No mitoloģiskajiem varoņiem tas ir Hektors. Viņš aizstāv savu dzimteni, cīnās pret Ahilleju, kas ir daudz pārāks par viņu. Jo Ahileja māte ir dieviete un viņš zina no savas mātes, ka viņš uzvarēs. Hektors nezina neko, viņš ir parasts cilvēks un viņš pirmajā mirklī nobīstas. Taču viņš spēja pārvarēt savas bailes. Sākumā viņš bēg no Ahileja, taču atrod spēku nostāties pretī.  Viņš saprot, ka dievi viņu atstājuši un būs jāmirst, bet viņš varonīgi izrauj zobenu un metas virsū ienaidniekam, teikdams, ka nomirs ar godu un slavu.  Viņš pārvar savu vājumu, savu cilvēciskumu un ar to viņš man šķiet ļoti simpātisks! Savukārt no reāliem cilvēkiem mani visvairāk uzrunā Aleksandrs un Sokrats. Viens ir lielākais varonis kaujas laukā, bet otrs – gara pasaulē.

 

Intervija Nr.2:

Šī laikam bija LU intervija no sērijas “Mēneša pētnieks”, 2016. g. pavasarī:

 

Balva

Būt savā vietā un darīt to, kas jādara.

Vēstures zinātņu doktors, antīkās vēstures speciālists un Latvijas Universitātes pasniedzējs Harijs Tumans  nodarbojas ar antīkā laika izpēti un seno tekstu tulkošanu no latīņu un sengrieķu valodām. Pirms gada tika izdota profesora Tumana monogrāfija „Varoņi un varonība Senajā Grieķijā”, kas ir pirmais šāda veida oriģinālpētījums latviešu valodā. Šogad Harijs Tumans ieguva balvu „Gada vēsturnieks Latvijā 2015”.

 

Apsveicu Jūs ar balvas „Gada vēsturnieks Latvijā 2015” iegūšanu. Kādas ir sajūtas?

Paldies. Sajūtas ir labas. Varbūt pat bezkaunīgi teikt – jūtos nedaudz nopelnījis. Patīkami. Lai gan tas neko nemaina.

Gatavojoties mūsu intervijai, izlasīju daudzās intervijas, kurās esat piedalījies. Vienā no tām minējāt, ka monogrāfiju „Varoņi un varonība Senajā Grieķijā” rakstījāt 10 gadus.

Ir tā, ka grāmatu rakstīju astoņus gadus, un tad vēl divus gadus teksts tika rediģēts un labots. Vienu gadu laboju pats, otru gadu – redaktors. Kopā sanāk diezgan ilgi.

Kad iesākāt rakstīt grāmatu, vai zinājāt konkrēti, par ko tā būs?

Tad, kad piesēdos pie baltās lapas, ideja neradās uzreiz, bet es atceros, ka pirms sāku rakstīt, cītīgi domāju par to vismaz pusgadu. Man gribējās uzrakstīt nopietnu pētījumu – monogrāfiju par Seno Grieķiju latviešu valodā. Uzskatīju to par savu pienākumu. Tā sanāca, ka es esmu Latvijas vēsturē otrais, un ļoti iespējams arī, ka pēdējais speciālists šajā tēmā. Pirmais bija Latvijas Universitātes pirmais rektors profesors Ernests Felsbergs.

Atceros, toreiz viens kolēģis mani aicināja rakstīt Grieķijas vēsturi – nevis skolas grāmatu, bet apkopojošu darbu par Grieķijas vēsturi, – un es viņam atbildēju, ka tas būšot nākamais solis, jo vispirms jāuzraksta savs speciālais pētījums. Tajā brīdī, kad es to teicu, koncepcija man jau bija izkristalizējusies. Biju jau nonācis pie varonības tēmas. Šī tēma balstījās manā atziņā, ka katras kultūras pamatā ir kaut kāda ideja jeb ideāls. Osvalds Špenglers ir teicis: Kultūra dzimst tad, kad piedzimst tās dvēsele”. Bet, kas ir tā dvēsele”? Tas ir nezinātnisks termins, ko ir grūti definēt. Protams, izlasot Špenglera darbu to var saprast, bet man gribējās to noformulēt kaut kā savādāk. Es nonācu pie atziņas, ka kultūra dzimst tad, kad rodas tās pasaules uzskats un vērtību sistēma, kas no tā izriet. Uz vērtību pamata sabiedrība izstrādā savu vērtību kopumu un galveno orientieri, t.i., ideālu. Tas, kādā veidā sabiedrība strukturējas, kā tā organizē savu dzīvi – sociālo, politisko, ekonomisko, kultūras – tas viss ir atkarīgs no tā, kā šī sabiedrība saprot šo savu uzdevumu, savu ideālu, mērķi, uz kuru virzīties. Taču tā tas turpinās līdz noteiktam brīdim. Kad šis ideāls ir izsmēlis sevi un sabiedrībā to vairs neatbalsta, kultūra degradē un pēc kāda laika iet bojā – reizē ar visu sabiedrību.

Un kā Jūs nonācāt līdz varonības koncepcijai?

Mēģināju saprast, kādi ideāli ir dažādām kultūrām. Varēju noformulēt Divupes, senās Indijas, Ķīnas, Ēģiptes ideālus, un tad pats sev pajautāju: Kāds varētu būt ideāls Senajai Grieķijai?” Radās pieņēmums, ka grieķu kultūrai tas varētu būt varonības ideāls. Jo visas Senās Grieķijas kultūras vēstures gaitā mēs epicentrā redzam varoņus – gan laikmetīgus, gan pagātnes. Sākumā mans uzdevums bija pavisam vienkāršs – uzrakstīt, kā mainījās priekšstati par varonību Senajā Grieķijā laika gaitā. Šis mērķis toreiz likās šaurs un tuvs, un es biju iedomājies, ka tā būs neliela monogrāfija – ne vairāk par 300 lappusēm.

Beigās darbs izauga līdz 800 lappusēm….

Kad sāku iedziļināties materiālā, koncepcija tika precizēta un noformulējās arvien skaidrāk – es sapratu, ka jāraksta par kultūru vispār, par ideālu un tā lomu kultūras dzīvē. Materiāla apjoms bija pārsteidzoši liels, un tad radās jautājums, ko ar to darīt un kā ar to strādāt. Daži mani draugi teica, lai liekos mierā, jo šeit nav, kas lasa, tātad lai rakstu kaut ko vieglu, populāru, īsu, „sazipotu”! Lai uztaisu tādu vieglu tekstiņu! Un tāpat jau to neizdos, jo nebūs naudas… Es tomēr tam nepiekrītu un turpināju savu darbu. Jo esmu tāds cilvēks, kuram sirdsapziņa neļauj haltūrēt. Haltūru es neciešu! Ja es daru, tad daru līdz galam. Ja strādāju pie tēmas un zinu, ka ir vēl kaut kāda literatūra, avoti un viedokļi – es nevaru tos vienkārši ignorēt. Tā būtu haltūra. Līdz ar to, es iekļauju visu, lai tēma būtu pilnīgi izsmelta. Un tādēļ beigās ir tapis tāds apjoms. Turklāt man bija svarīgi, lai šis darbs būtu zinātnisks, tātad metodoloģiski korekts. Lai nav kauns pasaules un nākamo paaudžu priekšā, lai šo darbu atzītu nākamais antīkais vēsturnieks Latvijā – ja vien tāds būs. Varbūt šobrīd es domāju tik pesimistiski, ka esmu pēdējais antīkais vēsturnieks Latvijā, bet gribas cerēt, ka tomēr nē. Un gribētos, lai viņš, izlasot manu darbu, varētu pateikt: „Jā, tas ir pareizi, tas ir korekti!” Lai neteiktu, ka Tumans toreiz ir rakstījis haltūru! Vēl viens apsvērums bija tāds, ka nākotnē monogrāfiju varētu tulkot – angliski, krieviski. Un tad, ja tulko tādā lielā valodā” un darbu rādi pasaulei, tad jābūt atbilstošai kvalitātei. Es rakstīju šo darbu latviski tā, lai to varētu tulkot tādu, kāds tas ir, bez pārrakstīšanas, un lai varētu to prezentēt pasaulei. Tāds bija mans uzdevums.

Vai redakotrs saīsināja daudz no grāmatas teksta vai kā citādi to izmainīja?

Nē, man bija ārkārtīgi labs redaktors – Aivars Kļaviņš. Mēs strādājām pie labojumiem veselu gadu. Viņš bija stingrs, un es esmu ārkārtīgi apmierināts ar viņa darbu. Es par visu esmu apmierināts. Arī māksliniece radīja izcilu noformējumu. Uz vāka ir redzams bronzas Zevs vai Poseidons – statuja, kas atrodas Atēnu Nacionālajā muzejā. Uzreiz sapratu, ka uz vāka jābūt tieši šim tēlam, un māksliniece prata to ļoti lieliski un skaisti izdarīt. Labāk nekā biju iedomājies.

Ieguldot šajā darbā tik daudz enerģijas un laika, vai vienmēr bija pārliecība, ka grāmata ieraudzīs savu izdošanas brīdi?

Bija laiks, kad cerības zuda. Kad sākās 2008./9. g. krīze, kad drastiski grieza tā jau niecīgas algas, likās, ka izdot grāmatu es nekad nevarēšu. Bet es turpināju rakstīt pat ar domu, ka rakstu galdā, jo apzinājos to kā savu pienākumu.

Uz grāmatas vāka ir autora piebilde: „Šo darbu var lasīt jebkurš, kas prot lasīt”.

Lasīt tas nozīmē kaut ko vairāk kā tikai izklaides izdevumus un īsziņas. Es labi sapratu, ka mērķauditorija nav liela un jāraksta tā, lai jebkurš cilvēks varētu manu grāmatu izlasīt un saprast. Centos, lai stils nebūtu sausi akadēmisks”, lai tas būtu mazliet brīvāks. Lai būtu interesanti un saprotami jebkuram lasītājam, kas nav vēsturnieks. Maksimāli centos izvairīties no svešvārdiem. Un visu, kas nepieciešams –  paskaidroju.

Kādā no intervijām stāstījāt par to, kā izvēlējāties kļūt par vēsturnieku. Jūs bērnībā staigājāt pa Hersonesas drupām Sevastopolē un sapratāt, ka vēlaties kļūt par vēsturnieku.

Jā, es biju tāds romantisks jaunietis un mani saviļņoja sengrieķu pilsētas drupas pie siltas jūras.

Mēģinu iztēloties šādu situāciju mūsdienās. Iedomājieties, ja Jūsu dēls atnāktu un paziņotu, ka vēlas kļūt par antīkās vēstures pētnieku! Kā jūs reaģētu?

(Smejas) Godīgi sakot, es nebūtu priecīgs. Mēģinātu atrunāt. Zinot, cik tas ir smagi un ka nav perspektīvas. Jo es tomēr sāku studijas citos laikos, kad viss bija savādāk… Taču protams, es zinu, ka es esmu savā vietā, jo es to uztveru kā savu aicinājumu. Es droši zinu, ka es daru to, kas man ir jādara, kas atbilst manai būtībai. Tas nozīmē, ka esmu izdarījis savu izvēli, atbildot uz Ērika Forma jautājumu: „To have or to be?”, kas pareizi būtu jātulko kā Gūt vai būt?” Tā ir izvēle starp diviem dzīves veidiem: dzīvot, lai maksimāli iegūtu sev materiālus labumus, vai dzīvot, lai realizētu sevi. Tas ir fundamentāls jautājums, uz kuru ir jāatbild katram cilvēkam. Starp citu, man bija kārdinājums – deviņdesmito gadu sākumā, kad sākās juku laiki un izglītība tika mesta brīvā lidojumā bezdibenī. Tad bija jāstrādā piecās darba vietās, lai izdzīvotu. Redzot, kāda apkārt ritēja dzīve – cilvēki kaut ko prihvatizēja, pirka, pārdeva, mahinēja utt. –  bija grūti samierināties ar savu knapu iztikšanu un cīņu par eksistenci. Bija jāizdara izvēle: palikt pie sava aicinājuma vai pamest profesiju un braukt pelnīt uz Poliju, Vāciju – kaut ko pirkt un pārdot, kā toreiz darīja daudzi. Es, paldies Dievam, sapratu, kas ir kas, un es droši zinu, ka gadījumā, ja es izvēlētos variantu „to have”, tad es būtu vai nu nodzēries, vai traģiski gājis bojā. Arī tagad ir grūti, bet es zinu, ka esmu savā vietā.

Bet varbūt Jūs kļūtu par miljonāru?

Šaubos. Bet, ja es kļūtu par miljonāru, tas man tāpat netraucētu nodzerties un iet bojā. Jo cilvēks, kas nav savā vietā dzīvē, nevar būt harmonijā ar sevi un pasauli. Viņš apzināta vai neapzināt cieš no tā. Par to daudz teikts mākslā – gan pasaules literatūrā, gan filmās, jo tādu gadījumu dzīvē ir daudz. Cilvēkam ārēji viss ir labi, it kā ir sasniedzis visu, ko gribējis, bet iekšējais diskomforts un neapmierinātība viņu moka un iedzen nepatikšanās vai vispār kapā. Tu vienkārši nevari dzīvot normāli, ja zini, ka esi nevietā. Katram ir jābūt savā vietā. Mana vieta ir šī, un es daru tieši to, ko es daru, un darīšu tik ilgi, kamēr varēšu. Un tikai tādēļ man galu galā izdevās uzrakstīt šo darbu.

 

Es uzskatu, ka šīs grāmatas fakts pats par sevi ietver 3 brīnumus – pirmais, ka es to uzrakstīju, jo visi apstākļi bija nelabvēlīgi – bija jācīnās par izdzīvošanu, un situācija valstī nav labvēlīga humanitārajām zinātnēm, vēsturei, it īpaši Antīkajai vēsturei.

Otrais brīnums – grāmata tika izdota. Vēl strādājot pie manuskripta, meklēju līdzekļus grāmatas izdošanai. Trīs gadus bez jebkādiem rezultātiem. Krīzes laiks, mazas algas, un tad bija izmisuma brīdis, kad likās – nebūs. Bet nu nekas, turpināju rakstīt, kamēr pabeidzu. Un tā sanāca, ka tad, kad darbs jau bija uzrakstīts, universitātē tika izsludināts konkurss, un laimīgā kārtā tur varēja pieteikt arī humanitārās disciplīnas. Man izdevās uzvarēt. Esmu ļoti pateicīgs savai universitātei, ka līdzekļi tika piešķirti un grāmatu varēja izdot. Milzīga pateicība arī LU apgādam, kas ļoti palīdzēja grāmatas izdošanā.

Tagad grāmata ir jau pārizdota!

Jā, tas ir trešais brīnums. Es biju patīkami pārsteigts. Tad, kad es rakstīju, daudzi teica: „Ko tu raksti! Kas to lasīs? Un kurš to pirks?” To man teica citi, to es arī pats domāju. Un tad, kad darbs bija gatavs, izrādījās, ka cilvēki ir ļoti atsaucīgi un ļoti labprāt pirka, grāmata ir ļoti liela – 800 lappuses. Diezgan sīkā drukā un arī diezgan dārga. Tik un tā tika izpirkta divu mēnešu laikā. Tas ir fantastiski. Tiešām ārkārtīgi priecājos par to, ka mans darbs ir vajadzīgs, pieprasīts un izrādās, ka mums ir gudra, zinātkāra, izglītota tauta.

Desmit gadi atmaksājās!

Gandarījums ir milzīgs. Vienreiz mūžā var atļauties desmit gadus rakstīt vienu grāmatu, bet tik lielu darbu es vairs nerakstīšu. Tagad man ir citi projekti. Šobrīd strādāju pie darba par Antīko tēlu arhitektūru Rīgas ielās.

Vai Jums ir termiņš, kad būtu jābūt gatavai jaunajai grāmatai?

Nē, tas ir mans brīvais projekts, mana brīvā izvēle. Patīkami, ka Kultūrkapitāla fonds atbalstīja šo projektu, piešķīra man stipendiju. Es ceru, ka ar šo grāmatu būs vieglāk. Es katru dienu cenšos kaut ko izdarīt.

Kāpēc ir jāmācās vēsture?

Atbilde būs banāla – cilvēks, kas nezina pagātni, ir, teiksim tā, nožēlojams. Tas nenozīmē, ka nevar dzīvot bez pagātnes, var, protams, un mēs nerunājam par to, ka katram jābūt vēsturniekam, tā nav. Bet pagātne ir jāzina, jo citādāk cilvēks nevar izveidot savu identitāti. Zināšanas par pagātni cilvēku padara par kulturālu būtni. Cilvēkam ir jānonāk pie jēgas, un vēsture ir viens no tiem palīglīdzekļiem, kas šo jēgu nosaka un veido. Jāzina vēsture kaut minimālā līmenī, jābūt priekšstatam par to, kur tu esi dzimis, kāda ir tavas dzimtenes un ģimenes pagātne. Un jābūt arī cilvēkiem, kas to dara profesionāli, lai saglabātu, šo kolektīvo atmiņu par pagātni. Tā ir vēstures un kultūras funkcija.

Ir teiciens, ka „vēsture atkārtojas

Tā mēdz teikt, bet tas ir nosacīti. Ne gluži. Atkārtojas situācijas, ne jau vēsture, Kā Hērakleits teica par tiem ūdeņiem, divreiz vienā upē neiekāpsi. Vēsture neatkārtojas, katru reizi tas ir cits laiks, cita situācija, citi cilvēki. Un tieši te noder pagātnes pieredze, no kuras mācīties. Jāsaprot situācijas, kas ir bijušas, lai saprastu mūsdienas. Kur mēs esam – sabiedrība, vide un tu. Vēsture ir nepieciešama, lai varētu orientēties apkārtējā situācijā. Bet kā mēs zinām, no vēstures neviens nemācās, līdz ar to bieži vien atkārtojas ne tikai izaicinājumsituācijas, bet arī atbilde uz to. Katram indivīdam ir vērtīgi zināt vēsturi, lai pieņemtu adekvātus lēmumus.

Atskatoties pagātnē, daudzas civilizācijas piedzīvoja savu norietu. Kāds ir jūsu skatījums nākotnē, prognozes?

Par to jau ir daudz runāts. Ziniet, man nav gaišredzības spēju, prognozēt ir ļoti grūti. Ir kaut kādas situācijas, ko var paredzēt. Rietumcivilizācija ir sasniegusi diezgan sirmu vecumu, un šajā ziņā tā ir līdzīga citām civilizācijām (paralēli tam ir Romas impērija, bet tā nav vienīgā, tādu civilizāciju pasaules vēsturē ir daudz, un civilizācijas vecumiem ir līdzīgi simptomi – situācijas, procesi ). Ja mēs skatāmies, kas notiek šodien un kas notika vēlajā Romā – paralēles ir acīmredzamas. Jāsaprot, ka mūsu civilizācija ir diezgan veca, bet tas nenozīmē, ka tagad var prognozēt, ka, teiksim, pēc diviem vai desmit gadiem, tā sagrūs. Romas impērija mira mokoši un diezgan ilgi un sadrupa par daļām, turklāt viena daļa atdzīvojās un otra – ne. Tur sākas vēsturiski smalkumi. Jāsaprot, kas var sekot tālāk, kad kritiskā masa ir sasniegta. Šobrīd es neredzu kritisko masu, tikai to, ka mēs ejam virzienā, ka arvien vairāk atgādinām Romu. Ir iespējami ļoti dažādi scenāriji. Finālā jau viss beigsies slikti. Tādēļ, ka agri vai vēlu, visas civilizācijas iet bojā, agri vai vēlu visi cilvēki mirst, principā, tas ir dabas likums – viss iet uz galu, organismi noveco, tehnika un arī sociālie organismi iet bojā. Perspektīva, principā, ir tāda. Bet, cik ilgi katrs organisms dzīvo, tas atkarīgs no daudzajiem faktoriem.

Parasti runā, ka tad, kad Romas civilizācija beidzās, sākās kaut kas jauns. Tā jau ir. Cikliskums. Tikai nevajag tik ideālistiski uz to skatīties, redziet, bojāeja ir ilgstoša, un jaunais arī top ilgi un bieži vien arī dramatiski. Un tiem cilvēkiem, kas dzīvo vēl šajā, vecajā impērijā, diez vai ir kaut kāds mierinājums, ka pēc tam, pēc pāris simts gadiem, šeit, uz mūsu civilizācijas drupām, izaugs jauna, skaista civilizācija. Protams, ļoti iespējams, bet kāds tas ir mierinājums mums. Barbari atnāk, norok impēriju un padara tos, kas tur dzīvo, par humusu. Pēc tam uz tā humusa izaug skaisti ziedi – Eiropa ir civilizācijas zieds. Šeit nevajadzētu par to ļoti pārdzīvot, process ir ļoti garš, cik mums ir atlicis, to mēs nezinām. Mums jāsaprot, ka mēs dzīvojam noteiktā civilizācijas stadijā ne jau tādēļ , lai uztrauktos un pārdzīvotu, bet redzētu realitāti un adekvāti reaģētu. Un jādzīvo neatkarīgi no civilizācijas vispārējiem likteņiem, mēs to nevaram mainīt. Katram jādzīvo saskaņā ar savu sirdsapziņu. Tas ir katra uzdevums. Galu galā, ja cilvēks dzīvo harmonijā ar pasauli un sevi, kāda starpība, kas tur notiek apkārt. Krīt Roma, atnāk barbari – ja tu esi godīgs cilvēks, tu vienmēr tāds paliksi un tāds arī nomirsi.

Ko jūs darāt brīvajā laikā, vai jums tāds vispār ir?

Formāli jau brīvais laiks ir, bet brīvajā laikā es parasti nodarbojos ar pētniecību. Man, protams, patīk papriecāties par dzīvi, ceļot, pavadīt laiku ar ģimeni. Tagad es gaidu, kad beigsies mācību gads, darbu aizstāvēšanas un sesija, tad varēšu aizbraukt uz laukiem, nogulties saulītē un lasīt grāmatas. Lasīt un rakstīt.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

par plaģiātu un humanitāro izglītību Latvijā

Posted by on Monday, 2 November, 2009

Dr. hist. Harijs Tumans

PAR PLAĢIĀTU UN HUMANITĀRO IZGLĪTĪBU LATVIJĀ

( publicēts portālā „Diena.lv” 29.03.2010 // http://www.diena.lv/lat/politics/viedokli/par-plagiatu-un-humanitaro-izglitibu-latvija )

 

Lasītājs, kurš seko sabiedriskajām aktualitātēm, no raksta nosaukuma būs sapratis, ka es vēlos izteikties par t.s. „plaģiāta lietu”, kas ir izskanējusi visā Latvijā un guvusi lielu rezonansi sabiedrībā. Šīs rezonanses vienpusīgais tendenciozais raksturs liek arī man ķerties pie spalvas. Īsi sakot, lieta ir šāda: kāds students publiski nāca klajā ar apgalvojumu, ka LU Vēstures un Filozofijas Fakultātes vadošie filozofi, prof. Rihards Kūlis un Igors Šuvajevs, kā arī LMA profesors Andris Rubenis, esot nodarbojušies ar plaģiātu. Vēl kādu laiku pirms tam līdzīgus mājienus profesora Kūļa virzienā izteica kāds žurnālists un kāds sociālantropologs, taču minētā studenta uzstāšanās izraisīja sprāgušas bumbas efektu un izcēlās liels skandāls. Vispirms par plaģiātu tika apsūdzēts profesors Rihards Kūlis par savu Kanta tulkojumu, kurš it kā esot nošpikots no agrākā tulkojuma, ko savulaik paveicis Atis Rolavs. Drīz vien tika celti gaismā arī citi filozofu vārdi, uz kuriem tika attiecināta tāda pati apsūdzība, bet jau par citiem darbiem. Kopš šī brīža sabiedrības viedokļi dalās, bet, kā labi redzams internetā, virsroku gūst tie, kam patīk mest akmeņus uz citiem. Beidzot ir parādījies objekts, ko var kārtīgi un bezbailīgi nomētāt! Bet reti kurš atceras, ka pirms ņemt rokās akmeni, ir jāpadomā par to, vai tiešām tie, kas kliedz „sit viņu!”, ir pelnījuši uzticību. Nemaz jau nerunājot par to, ka nebūtu slikti atcerēties veco principu: „kas bez vainas, tas pirmais met akmeni”… Vispār, lietas būtība ir divējāda: plaģiāta jautājums un secinājumi, kurus uz tā pamata var izdarīt un viens otrs jau ir izdarījis.

1) Par plaģiātu

Kas attiecas uz šo jautājumu, tad par to pietiekami labi ir izteicies pats prof. Rihards Kūlis savā rakstā „Kultūras Forums” ( R. Kūlis. Vai tiešām plaģiāts? // Kultūras forums. 2010. gada 19.- 26. marts, Nr.11 (390) ). No savas puses es varu piebilst tikai to, ka ir augstākā mērā amorāli un bezkaunīgi publiski uzstāties ar tik smagiem apvainojumiem bez atbilstoša pamatojuma. Kur ir ekspertu komisijas atzinums? Kur ir paša apsūdzētāja izvērsta abu Kanta tulkojumu tekstu analīze? Ir tikai propagandiska tēze, sauklis un vairāk nekā. Lai pierādītu plaģiāta faktu, būtu nepieciešamas divas lietas: 1) precīzi tekstu fragmenti no abiem tekstiem ar precīzām atsaucēm, bet vislabāk, kserokopētā veidā; 2) kompetents ekspertu komisijas atzinums. Tie daži teikumi, kas it kā sakrīt un kurus var izlasīt internetā, nav nekāds pierādījums. Varbūt ne visi zina, ka humanitārās tehnoloģijas arī paredz savu precizitāti, un man savā pētnieciskajā darbā ir ļoti korekti jālieto avoti, jāliek precīzas atsauces uz tiem, jāveic frāzes analīze kontekstā utt. Un, protams, visiem faktiem ir jābūt precīzi verificējamiem, pretējā gadījumā apgalvojums skaitās nepamatots. Tātad, kamēr nav īstu pierādījumu, tikmēr runāšana par plaģiātu ir gaisa tricināšana un neslavas celšana.

Turklāt, nav nekas neparasts un briesmīgs, ja divos viena teksta tulkojumos daži teikumi patiešām sakrīt. Tam var būt divi iemesli. No vienas puses, otrs tulkotājs, izmantojot iepriekšējo tulkojumu (visi tulki skatās iepriekšējos tulkojumos! ) vienā otrā gadījumā varēja atrast sava kolēģa variantu par optimālu un atstāt to bez izmaiņām. Tādā gadījumā viņam varētu pārmest atsauces trūkumu, nevis pasludināt visu tekstu par plaģiātu! No otras puses, nav brīnums, ja divi teikumi noformulējas vienādi neatkarīgi viens no otra. Protams, katrs tulkojums ir interpretācija un ikvienu domu var izteikt dažādi, bet, ja tulkotāja uzdevums ir pēc iespējas precīzāk atveidot autora domu, mazāk rūpējoties par literāro skaistumu, tad izteiksmes iespējas stipri sašaurinās. Jebkurš rūpīgs tulkotājs vispirms rūpējas par tulkojuma precizitāti, nevis par to, lai viņa teksts maksimāli atšķirtos no priekšgājēja teksta. Kā zināms, pastāv arī iespēja, ka kāds nekrietns tulkotājs paņemtu sava priekšgājēja darbu un to pārveidotu, mainot vārdus un teikumu konstrukcijas, lai teksti pēc iespējas vairāk atšķirtos, un uzdotu to par savu oriģinālu novatorisku darbu. Precizitāte būtu zudusi, jēga būtu zudusi, toties neviens nevarētu pārmest plaģiātismu. Vai tādus tulkojumus vēlētos tie, kas šodien sāka kampaņu ap plaģiātu? Fakts, ka profesors Kūlis savā tulkojumā nav nolaidies līdz šādiem lētiem trikiem un nav baidījies no dažu teikumu sakritības, liecina tikai viņam par labu.

Ir pavisam nesaprotami, kādēļ plaģiāts tiek „piešūts” profesoram Rubenim. Šādiem apvainojumiem nav nekāda pamatojuma, un rodas iespaids, ka kritiķi nespēj atšķirt žanrus un novērtēt, ko un kādā žanrā viņš raksta. Acīmredzot bija svarīgi pavairot „noziedzīgo” profesoru skaitu, lai viņu vārdi tiktu izslēgti no iespējamo ekspertu saraksta, kuri vajadzības gadījumā varētu izvērtēt jauno Kanta tulkojumu. Šī iemesla dēļ tika celta apsūdzība arī pret profesoru Šuvajevu un viņa paveikto Kanta tulkojumu. Rodas iespaids, ka abu šo profesoru „vaina” ir tā, ka viņi ir lojāli profesoram Kūlim. Kā Profesors Kūlis raksta „Kultūras Forumā”, tas ļauj domāt, ka turpmāk „…Kanta tulkojumu izvērtējumu varētu veikt, piemēram, Latvijas kosmonauti vai fiziķi”. Tas vedina uz nopietnām pārdomām, ka viss šis skandāls izskatās pēc labi organizētas PR akcijas jeb kampaņas, kā izteicās profesors Kūlis. Visu šo lietu taču varētu mierīgi risināt fakultātes ietvaros, „mājās kārtībā”, bet kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ to vajadzēja iznest sabiedrībā. Interesanti, kam un ar kādiem mērķiem tas bija vajadzīgs? Pagaidām mēs to varam tikai minēt…

Sekas šobrīd ir šādas: iedragāta minēto pasniedzēju reputācija, bet skandāla iniciatori plūc lētas popularitātes augļus uz citu rēķina. Akmeņi tiek mesti tikai profesoru virzienā, un neviens neaizdomājas par studenta rīcību, kura patiesībā ir pelnījusi vismaz nosodījumu. Protams, filozofijas studiju padomes lēmums par studenta – provokatora atskaitīšanu no LU bijis kļūdains, bet psiholoģiski pasniedzējus var saprast: aizvainojums ir liels un sašutums lies. Acīmredzot pasniedzēji nebija cerējuši saņemt taisnīgu un adekvātu situācijas izvērtējumu un dzīve pierādīja, ka viņu bažas ir bijušas pamatotas. Tas nozīmē, ka šodien var viegli kļūt par varoni, publiski ceļot neslavu akadēmiskajam personālam bez atbilstošiem pierādījumiem. Un nekādas atbildības par morālo kaitējumu! Pie tam, ir jādomā arī par to, kādas sekas šis notikums varētu atstāt uz pasniedzēju un studentu attiecībām. Kā radio intervijā izteicās profesors Kūlis, turpmāk agrāko silto attiecību vietā varētu sagaidīt arvien lielāku to formalizēšanos ( LR1, 26. 03. 2010.; plkst. 7:15, „dienas aktualitāte”). Tik tiešām, kā tagad jutīsies pasniedzējs, kuram jebkurā brīdī jābūt gatavam saņemt no saviem studentiem naža dūrienu mugurā vai vismaz spļāvienu?

 Šajā sakarā nāk prātā vēsturiska paralēle: savā laikā, kad Pēteris Stučka piedalījās revolucionārās akcijās Sankt – Pēterburgas Universitātē, viņš par to nesaņēma citu nosodījumu kā tikai rektora rājienu. Toreizējais cariskais režīms bija tik maigs, ka ļāva boļševikiem izvērst savu darbību, pienācīgi nesodot par pretvalstisku propagandu. Kā tas beidzās, mēs visi labi zinām… Ar to es gribu teikt nevis to, ka mums šodien būtu vajadzīgas represijas utt., bet gan to, ka nedrīkst ļaut publiski graut ētiskos, akadēmiskos un citus pamatprincipus, jo sabiedrība, kas to pieļauj, grauj pati sevi, un sekas tam ir zināmas. Nedrīkst arī atstāt nesodītus tādus bezatbildīgus publiskus aizvainojumus akadēmiskajam personālam. Vēl jo vairāk nedrīkst padarīt vainīgos par varoņiem. Par saviem vārdiem ir jāatbild, un minētais students, kā arī viņu atbalstošais žurnālists īstenībā ir pelnījuši tiesas prāvu par goda aizskaršanu. Viņi bez kādiem pierādījumiem ir cēluši neslavu cienījamiem mācībspēkiem. Vai tiešām tā ir atbalstāma rīcība un par to nav jāatbild? Tas, ka aizskartie pasniedzēji nevēlas ar viņiem tiesāties, raksturo viņus no labās puses, bet vai tādēļ viņiem nesāp šāda netaisnība? Kas kompensēs viņiem morālos zaudējumus?

Un vēl kas: vai tiešām 2. kursa students var būt eksperts priekšmetā, ko viņš studē, un vai tiešām viņš ir spējīgs un tiesīgs publiski vērtēt savu pasniedzēju? Vai tas neatgādina olu, kas uzdrošinās mācīt vistu? Ir taču jāsaprot, ka brīvībai un demokrātijai arī ir savi ierobežojumi, starp kuriem ir arī morāles un kompetences principi. Visi nevar spriest par visu. Jau Sokrats norādīja uz kompetences principa nepieciešamību, teikdams, ka ir muļķīgi ievēlēt valsts amatos nekompetentus cilvēkus, jo neviens taču nevēlas sev vēlētu galdnieku, stūrmani vai kāda cita amata speciālistu, kaut gan kļūdas šajās lietās ir mazāk kaitīgas kā kļūdas valsts vadīšanā. ( Xen. Memor., I, 2, 9 ). Izglītība ir joma, kurā vienmēr un visur bijusi svarīga pasniedzēja autoritāte. Kultūra tiek translēta no skolotāja skolniekam, un šīs attiecības visur un vienmēr ir bijušas svētas. Skolotājam definitīvi ir nepieciešama autoritāte. Tā nav augstprātība, bet viens no kultūras pamatprincipiem. Citādi nevar un nedrīkst būt. Vai es varētu uzdoties par ekspertu fizikas priekšmetā un vērtēt pasniedzēja darbu tajā, kaut gan pašam ir tikai pusaizmirstas skolas zināšanas? Tikpat labi es varētu vērtēt mūziķus, kaut gan neko nesaprotu no mūzikas teorijas, nedziedu un nespēlēju nevienu mūzikas instrumentu utt. Šajā sakarā gribas piebilst, ka aplama ir arī augstskolu mode pēdējos gados dalīt studentiem anonīmas anketas par pasniedzējiem. Pirmkārt jau tādēļ, ka students vēl nav pietiekoši kompetents, lai novērtētu sava pasniedzēja profesionālo darbu, otrkārt tādēļ, ka tāda anonimitāte ir amorāla, jo atbrīvo no jebkādas atbildības un ļauj ieriebt pasniedzējam, kurš „vienkārši nepatīk”, vai kurš ir aizrādījis par nepiedienīgu uzvedību nodarbības laikā un tamlīdzīgi. Vai tam var būt kāda pozitīva nozīme? Civilizētā sabiedrībā vispār nevajadzētu izskatīt anonīmas kļauzas, atcerēsimies, kā to ir darījuši čekisti… Tātad, es uzskatu, ka ir jārespektē kompetences princips un jāsaprot, kur ir vieta vistai un kur – olai. Citādi „visi var darīt visu!” un „katra mājsaimniece var vadīt valsti!” Kaut kur dzirdēti saukļi… Tie bija uz boļševiku karogiem, un mēs esam to izdzīvojuši. Varbūt pietiek?

Tātad, nedrīkst jaukt lietas un graut kompetences principu, jo tas var ņemt sliktu galu. Tas viss jau ir bijis cilvēces vēsturē un vienmēr atkārtojas civilizācijas krīzes un pagrimuma laikā. Lūk, citāts no Platona, kurā viņš raksturo sava laika situāciju Atēnās: „Turklāt, notiek vēl visādas šādas sīkas lietas: pie šādas kārtības skolotājs baidās no skolēniem un pieglaimojas viņiem, bet skolēni ne par ko netur skolotājus un audzinātājus; un vispār, jaunieši sāk atdarināt pieaugušos un sacensties ar viņiem vārdos un darbos, bet veci cilvēki, pielāgojoties jaunajiem, tik vien bārsta jokus un asprātības, atdarinot jauniešus, lai tikai neliktos nepatīkami un valdonīgi… Viņiem liekas, ka jebkas, kas saistīts ar piespiešanos, sagādā kaut kāda veida verdzību, tas izraisa viņos sašutumu un liekas nepaciešams, bet beidzot, kā tu zini, viņi vairs nerēķināsies arī ar likumiem, rakstītiem un nerakstītiem, tā, lai pār viņiem vispār nebūtu nekādas varas” ( Plato. Resp., 563 b; mans tulkojums ). Vai tas neko neatgādina? Ja skolotājs sāk baidīties no skolnieka, tas ir slikts simptoms… Varbūt tomēr sāksim mācīties no vēstures?

 

2. Par humanitāro izglītību Latvijā

Vēl mani uztrauc secinājumi, kas tiek izdarīti uz visa notikušā pamata. Jau ir atskanējušas balsis, ka mūsu akadēmiskās tradīcijas ir aplamas un pienācis laiks tās mainīt. Runa ir par Marijas Golubevas rakstu „Laiks mainīt akadēmiskās tradīcijas” ( „Cita diena”. Publicēts 16.03.2010: http://www.citadiena.lv/2010/03/16/laiks-mainit-akademisks-tradicijas ). Šajā rakstā tiek pausts viedoklis, ka mums Latvijā esot „iesūnojis” ( mans izteikums ) un novecojošs kontinentālais Universitātes modelis ( Vācija, Francija, Austrumeiropa, Krievija ), ko raksturo hierarhija, formālisms un birokrātija, un ka tas būtu jāaizstāj ar „progresīvo” anglosakšu Universitātes modeli, kur valda brīvība, savstarpēja cieņa un kur pasniedzēji tiek vērtēti nevis pēc hierarhiskā statusa, bet pēc starptautiski atzīto publikāciju skaita utt. Tēze ir ļoti nopietna un ir atsevišķas diskusijas vērta, bet šeit es ieskicēšu tikai dažas savas anti –tēzes.

Vispirms jāsaka, ka šāds divu Universitātes modeļu pretnostatījums ir pārspīlēts, jo šodien tīrā veidā šie modeļi gandrīz vairs nav sastopami. Gan šodienas vācu profesori ir demokrātiski un draudzīgi studentiem, bet tajā pašā laikā atkarīgi no starptautiskām publikācijām un grantiem, gan arī britu un amerikāņu augstskolās ir sava hierarhija un birokrātija. Nav korekts arī pretnostatījums starp „cieņu” kā kontinentālā modeļa pasniedzēju statusa pamatojumu un mistisku „zinātnisko izcilību” kā pamatu anglosakšu zinātnieku statusam. Katram ir skaidrs, ka „cieņu” pasniedzējam sniedz nevis tikai viņa amats, bet gan tā pati zinātniskā izcilība, ko viņš ir uzrādījis, lai nopelnītu savu amatu, kā arī viņa pastāvīgais zinātniskais darbs. Tāpat ir skaidrs, ka abām sistēmām noteikti ir savi trūkumi, jo ideāls zem šīs saules nav neviens cilvēku darbs. Tādēļ pirms mēs runājam par modeļu maiņu, mums viņi būtu rūpīgi jāizvērtē.

Man šķiet, ka starptautisko publikāciju skaits un citējamība nav un nevar būt galvenais kritērijs akadēmiskajā darbā. Tas ir mehānisks kritērijs, kas labāk piestāvētu kādai fabrikai ( saražoto preču daudzums ), vai veikalam ( pārdoto preču daudzums ). Tā ir ābeces patiesība, ka kvantitāte nenozīmē kvalitāti. Protams, starptautiskām publikācijām ir jābūt, bet tas nevar būt galvenais kritērijs. Vai tad pasniedzējam nevajadzētu vispirms rakstīt savai sabiedrībai savā dzimtajā valodā? Vai tad viņam nav jāstrādā dzimtenes labā? Ja viņš rakstīs tikai angliski un par katru cenu vēlēsies vairot starptautisko publikāciju skaitu, kāds labums no viņa būs Latvijai? Tad lai viņš strādā ārzemēs, lielajā pasaules telpā un arī algu lai saņem turpat. Tomēr es šeit uzstājos nevis pret publikācijām kā tādām, bet gan par to, ka tās nevar izmantot kā galveno kritēriju. Katrā ziņā to nevar attiecināt uz humanitāriešiem, kuri, ja neskaita tos dažus, kuri „sēž uz zelta āderes”, ieņemot svarīgus amatus un piedaloties svarīgās komisijās, kurās dala naudu, nabadzības dēļ ir spiesti skraidīt apkārt, meklēdami, kur vēl varētu nolasīt kādu lekciju. Viņi varbūt daudz labprātāk vairāk rakstītu, bet tā vietā viņiem ir jāpelna sev dienišķo maizi šeit un tagad, tagad un tūlīt.

Starp citu, šī cildinātā anglosakšu sistēma lielā mērā ir atbildīga par humanitāro nozaru krīzi mūsdienu pasaulē. Jo tā uzliek pasniedzējam milzīgu slogu, kas neļauj viņam brīvi un radoši strādāt savā nozarē. Tā vietā viņam nemitīgi ir jādomā par grantiem un atskaitēm, drudžaini jāvairo publikāciju skaits, atkal jāmeklē nauda jaunam projektam utt. Rezultātā mācībspēki ir spiesti izplūst tematiskos sīkumos un ražot daudz sīkas publikācijas, bet nopietnam ilgtermiņa projektam bieži vien neatliek laika un spēka. Tā arī izsīkst zinātne, izšķīst sīkumos… Pie tam pasniedzējs ir atkarīgs no grantiem, t.i., no naudas, kas pasūta mūziku. Tā vietā, lai darītu to, ko viņš pats vēlas, pasniedzējs ir spiests meklēt attiecīgu grantu un darīt to, kas atbilst naudas devēja prasībām. Tādā veidā pazūd radoša darba brīvība ( un kā tad šajā gadījumā ir ar ideoloģisko atkarību / brīvību? ).

Manuprāt, pareiza būtu pavisam pretēja kārtība: nevis pasniedzējs pieskaņojas grantiem un projektiem, lai izdzīvotu vai nopelnītu, bet viņš pieskaņo grantus un projektus savām zinātniskajām interesēm un vajadzībām. Tieši šādu principu nodrošina klasiskais vācu Universitātes modelis, kas padara pasniedzēju stabilu un neatkarīgu no svešas naudas. Turpretī, ja pasniedzējs nav nodrošināts savā darba vietā un meklē naudu malu malās, viņš ir spiests nodarboties ar zinātnisko prostitūciju. Bet kāda var būt zinātne, kāds radošais darbs, ja pētnieks nav brīvs? Tādēļ nav jābrīnās, ka ir problēmas ar humanitārajiem pētījumiem… Tas nozīmē, ka vienīgais pareizais modelis mūsu apstākļos varētu būt tas pats vecais kontinentālais modelis, kam būtu jāizskatās šādi – pasniedzējs strādā savā Universitātē, lasa lekcijas un saņem par to pieklājīgu algu. Mācību slodze viņam nedrīkst būt pārāk liela, lai atliktu brīvais laiks zinātniskam darbam. Ja mūsu mazajā valstī visām humanitārajām tēmām nav pieejami granti, tad pasniedzēja algai ir jābūt tik lielai, lai viņš varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi arī bez papildus grantiem un projektiem. Tajā pat laikā atalgojumam būtu jābūt atkarīgam no viņa zinātniskajiem nopelniem, un šeit lielu lomu būtu jāspēlē tām pašām starptautiskajām publikācijām un visam tam, ko viņš ir izdarījis zinātnes laukā. Granti varētu būt tikai papildus iespēja vairāk nopelnīt ar savu darbu, kā arī finansēt savus projektus un nekas vairāk. Tikai šāda sistēma var nodrošināt zinātniskā darba brīvību un radošo garu, tikai tad var cerēt uz pozitīviem rezultātiem.

Starp citu, uz kāda pamata un ar kādām tiesībām mums tagad būtu jāgrauj savas kultūras tradīcijas? Ja pie mums ir iesakņojies vācu Universitātes modelis, tad ir jāsaprot, ka tas arī ir atbilstošākais mūsu apstākļiem un mūsu kultūras videi. Kādēļ tas tagad būtu jāgrauj? Vai tādēļ, ka kādam vairāk patīk tas modelis, ko viņš ir iepazinis savu studiju laikā? Vai tādēļ, ka kādam ir uznākusi graušanas mānija un rokas niez kaut ko sagraut? Tas tiešām izraisa asociācijas ar boļševiku revolucionāro sparu: „mēs nograusim veco pasauli!”, „nost ar veco buržuāzisko zinātni!” utt. Tas viss jau ir bijis, un sekas bijušas katastrofālas. Varbūt tomēr sāksim mācīties no vēstures?

Protams, mūsu sistēmā ir trūkumi, mums ir ko mainīt un pilnveidot. Protams, vajadzētu mazāk formālisma un birokrātijas utt., bet galvenais, manuprāt, ir kaut kas cits. Mūsu humanitārās izglītības problēmu saknes ir jāmeklē nevis Universitātes modelī, bet gan attieksmē pret šo zinātnes jomu kā tādu. Diemžēl, šī attieksme izraisa tikai bažas un rūgtumu. Humanitārieši pat savas Universitātes ietvaros tiek uzskatīti par „lūdzējiem”, kas nemāk pelnīt naudu. Vismaz tā sarunā ar „Dienas” žurnālisti Gunitu Nagli 2000 g. 3. jūnijā izteicās toreizējais LU rektors Ivars Lācis. Lūk, citāts no intervijas: „Jautāts par attieksmi pret humanitārajām nozarēm – filoloģiju, filozofiju, vēsturi – jaunais rektors sāk meklēt vārdus, līdz atzīst, ka viņam nepatīkot tie, «kas visu laiku lūdzas». Iespējams, ka jāatbalsta humanitārās nozares, taču jābūt arī perspektīvai, ka pēc gada, trim vai 30 šīs nozares pašas sevi uzturēs… Kur ir … atraktīvi humanitāro nozaru pētnieku izdevumi, kurus cilvēki izpirktu? Nevis sausi pētījumi, precīzi fiksējot katru gada skaitli, bet ieliekot arī kādu tirgus knifu. Man nav izdevies tādas grāmatas lasīt,» apgalvo Ivars Lācis.” ( G. Nagle. Aktivitāti meklējošs rektors // „Diena”. 03.06.2000. ). Atbildot uz šo rakstu, toreizējā LU Filoloģijas fakultātes dekāne Janīna Kursīte gan nosauca veselu virkni atraktīvu un augsti novērtētu (arī starptautiski! ) humanitāro pētījumu latviešu valodā, gan pasvītroja, ka „humanitārās nozares nekur, vismaz man zināmajās Eiropas un Amerikas valstīs, sevi nav varējušas uzturēt” ( J. Kursīte. Diez vai humanitārās fakultātes nesīs peļņu // „Diena”. 07.06.2000. ). Tā ir sen zināma patiesība, ka humanitārās nozares, kas ir izglītības un kultūras pamats un balsts, jau pēc savas dabas nevar strādāt peļņas dēļ un rast „kādu tirgus knifu”. Ja galvenais kritērijs ir nauda, tad dzīvē viss notiek pēc pazīstamā amerikāņu teiciena: „If you are so clever, show me your money!” Taču šajā pasaules uzskatā nav vietas kultūrai! Diemžēl, daudziem tas nav skaidrs un par nožēlu, dažreiz arī pat tiem, no kuriem ir atkarīgi mūsu kultūras un izglītības likteņi… Kopš šīm abām minētajām intervijām ir pagājuši jau 10 gadi, bet šķiet, ka nekas nav mainījies. No mums joprojām pieprasa „tirgus preci” un joprojām humanitārieši dzīvo uz bada maizes. Bet, ja par Universitātes mērķi tiek pasniegta spēja efektīvi pārdoties, tad jāsaprot, ka tā vairs nav nekāda Universitāte, nekāda Alma Mater, bet gan veikals vai…prieka nams! Un tagad mums ir godīgi jāatbild uz jautājumu: ko mēs īsti vēlamies no savas Universitātes – Universitāti vai veikalu?

Atsevišķa tēma būtu humanitāro nozaru ekonomiskais stāvoklis, drīzāk pat ekonomiskais sabrukums, kas šodien izveidojies mūsu LU. Pie mums ir radusies neredzēta anomālija: bagātas un nabagas, var pat teikt, ubagas fakultātes. Protams, diferenciācija starp nozarēm un algām ir normāla parādība un neviens pret to neiebilst principā, neviens neprasa komunistisko vienādošanu, bet… nekur nav redzēta tāda plaisa, īstenībā pat bezdibenis, kad vienā un tajā pašā Universitātē, vienāda zinātniskā ranga speciālisti par vienādu vai gandrīz vienādu slodzi saņem tik atšķirīgu atalgojumu, ka viens saņem dažus simtus latu, bet cits dažus tūkstošus, viens knapi savelk galus kopā, bet otrs dzīvo kā bagāts kungs. Nekādi tirgus ekonomikas principi nevar attaisnot šādu stāvokli, kuru adekvāti var raksturot tikai kā profesionālo diskrimināciju. Humanitārieši Latvijā konstanti ir spiesti nodarboties ne tik daudz ar zinātni un radošo darbu, cik ar izdzīvošanu. Es neesmu dzirdējis, ka vēl kaut kur Eiropā būtu sastopama tik kliedzoša humanitāro nozaru diskriminācija. Tādēļ pareizi būtu teikt, ka pie mums nepastāv nedz anglosakšu, nedz kontinentālais Universitātes modelis, bet gan kaut kas nesaprotams, kaut kāds supermārketa modelis, kurā humanitārieši ir „liekēži”…

Vispār, par algām un kliedzošo netaisnību šajā lietā varētu runāt vēl ļoti ilgi, bet būtība ir skaidra. Taču rodas jautājums: kas nosaka šo stāvokli? Protams, ka vērtību sistēma. Jo visas lietas mūsu dzīvē nosaka vērtības un domāšanas veids. Un situācijā, kad skolotājs saņem mazāku algu nekā šoferis, bet Universitātes pasniedzējs – divreiz vai pat trīsreiz mazāku algu nekā nekvalificēts darbaspēks celtniecībā, ir jāsecina, ka valstī kaut kas nav kārtībā ar vērtību sistēmu. Tas nozīmē, ka kultūru un izglītību mums nevajag, ka mūs interesē tikai nauda. Bet vai kāds ir aizdomājies par to, ka tieši izglītība un kultūra veido cilvēku un humanitārās izglītības nonicināšana grauj ne tikai kaut kādu abstraktu kultūru, bet arī pazemina to cilvēku potenciālu, kuriem būs jānodarbojas ar „praktiskām lietām”, t.i., ar dabzinātnēm, biznesu un politiku? No viņu cilvēciskajām kvalitātēm būs atkarīgi viņu panākumi darbā un līdz ar to valsts attīstība un sabiedrības labklājība kopumā. Kādi būs šie panākumi, ja vēl ilgstoši turpināsies patreizējā humanitāro nozaru diskriminācija? Jau divdesmit gadus humanitārās nozares mūsu valstī ir nolemtas skarbai izdzīvošanai, bet krīzes laikā stāvoklis kļuvis kritisks. Gaisā ož pēc katastrofas. Un šajā situācijā nāk klajā sadomātas apsūdzības! Ko tas varētu nozīmēt? 

Šajā kontekstā skandāls ap plaģiātu iegūst pavisam citu skanējumu – tas sāk izskatīties pēc uzbrukuma humanitārajai izglītībai kā tādai. Graut ir viegli, bet kas būs pēc tam? Kas notiks, ja Latvijā tiks sadragāta humanitārā izglītība? Vai kāds ir padomājis, kādas sekas tas nesīs Latvijas kultūrai, Latvijas nākotnei? Šeit derētu atcerēties seno un bagāto cilvēces pieredzi, kas rāda, ka nav drošāka veida, kā nokaut kultūru un izglītību, kā vien pakļaut tās tirgus principiem. Mēs neesam pirmie, kas iet šo ceļu un atskatoties vēsturē var skaidri redzēt, ka visas civilizācijas, kas par galveno lietu mērauklu ir likušas peļņu, vispirms zaudēja savu kultūru un drīz vien arī pašas pārstāja eksistēt. Ļoti labi tas redzams uz senās Romas piemēra, kur vēlajos laikos tāpat tika pieprasītas tikai preces un izklaides, tikai maize un izpriecas ( sīkāk par to skat.: H. Tumans. Prof. E. Felsberga mantojums: antīkās studijas Latvijas Universitātes Vēstures un Filoloģijas Fakultātē XX – XXI gs. // http://blogi.lu.lv/harijs ). Arī senākā Indijas civilizācija, t.s. Harapas kultūra, pirms nāves uzrādīja līdzīgus simptomus: tad arī cilvēkiem bija tikai utilitāras vērtības un visur uz centrālajām ielām tika lipinātas veikalu būdas vai darbnīcas. Tikai veikali un darbnīcas, veikali un darbnīcas… un drīz vien pilnīgs krahs. Piemēru ir daudz, un pašlaik svarīgi ir saprast, ka mēs paši drīzumā varētu ierindoties to sarakstā, ja nemainīsim dažas attieksmes. Vispirms mums būtu jāatceras, ka humanitārā izglītība ir visas kultūras pamats, un nicinājums pret to ir nicinājums pret kultūru vispār. Un, kad tiks sagrauta pirmā, tad sabruks arī otra…

Civilizācija

Posted by on Friday, 30 October, 2009

                          

Dr. hist. Harijs Tumans

                CIVILIZĀCIJA UN TĀS IZCELSME

( Šis teksts ir tapis Latvijas Kultūras Vēstures Pedagogu Asociācijas vajadzībām )

A)    Civilizācijas jēdziens

Definēt, kas ir civilizācija, ir tikpat grūti kā definēt kultūru. Šis jēdziens ir tikpat izplūdis cik daudznozīmīgs. Pats vārds ir atvasināts no latīņu vārdiem civilis – „pilsonisks”, „valstisks”, „cienījams”, „pieklājīgs” un civilitas – „pieklājība”. Savukārt, abi šie vārdi attiecas uz diviem citiem latīņu lietvārdiem, kas ietver visu minēto nozīmju diapazonu un tie ir: civitas – „valsts”, „pilsoņu kopiena”, „sabiedrība”, „pilsēta” un civis – „pilsonis”. Tātad, paša vārda saknē ir ielikta norāde uz attīstītu valstiskās kopdzīves formu. Tādēļ ir ļoti dabiski, ka renesanses laikā, kad sāka veidoties civilizācijas jēdziens, tas apzīmēja vispirms ideāla cilvēka – pilsoņa izkoptās īpašības, tādas kā pieklājība, izglītība, pilsoniskā apziņa utt. Par stabilu terminu šis vārds kļuva tikai apgaismības laikā, kad tā nozīmju lauks vēl vairāk tika paplašināts. Vispirms Francijā un pēc tam arī citur vārds „civilizācija” sāka apzīmēt apgaismību un tikumu attīstību kā pretstatu mežonībai un tumsonībai. Zinātniskas koncepcijas par civilizācijas jēdzienu un tā būtību veidojās kopš XIX gs. sākuma, kad pirmo reizi šis vārds parādījās daudzskaitļa formā. Laika gaitā par civilizācijas jēdzienu izveidojās dažādas koncepcijas un pieejas, kā rezultātā mums šodien ir neiespējami izveidot vienu visaptverošu kopsavilkumu. Tā vietā mēs varam raksturot galvenās pieejas, aspektus un definēšanas veidus.

            Zinātnē ļoti ātri izveidojās divas galvenās pieejas – viena uzskatīja civilizāciju par universālu fenomenu, kopīgu visai cilvēcei, bet otra, noraidot šādu universālismu, atklāja daudzas lokālas civilizācijas cilvēces vēsturē. Pirmajā gadījumā paveras taisnais ceļš uz eirocentrismu, kas sāka vērtēt visas kultūras caur Eiropas attīstības prizmu un kas neizbēgami veidoja augstprātīgu attieksmi pret citām kultūrām, kuras „nav paspējušas” attīstīties, vai ir „novirzījušās” no „progresa taisnes”. Šāda pieeja bija arī marksisma vēstures doktrīnas pamatā ar tās formāciju koncepciju teorijā, bet praksē ar mēģinājumiem vardarbīgi iedzīt tādas „nepareizās” tautas sociālismā, „pārkāpjot pāri kapitālisma stadijai”. Saskaņā ar otru pieju katras kultūras attīstība tiek aplūkota kā atsevišķs un individuāls dzīves cikls. Tas dod iespēju iepazīt katras kultūras specifiku, atklājot tajā gan individuālas, gan universālas iezīmes. Taču šai pieejai piemīt savas vājās vietas, no kurām galvenā ir neskaidrība par civilizācijas kritērijiem, kas, savukārt, paver iespējas autoru patvaļai un traucē vienoties par vienotu kopsaucēju. Piemēram, Osvalds Špenglers ( „Vakareiropas bojāeja” ) ir saskaitījis astoņas atsevišķas civilizācijas cilvēces vēsturē, bet Arnolds Toinbijs ( „Vēstures pētīšana” ) spēja ieraudzīt jau divdesmit vienu civilizāciju….

            Civilizāciju definīcijas, kā jau teikts, ir ļoti daudzas un dažādas un tikpat dažādas ir arī tās interpretācijas. Būtiskākās no tām civilizāciju šodien interpretē kā: 1) pretstatu mežonībai un pretstatu starp attīstītu un t.s. „primitīvo” kultūru; 2) sabiedriskās attīstības vispārējo ideālu un progresu; 3) cilvēku / sabiedrības sasniegumu kopumu visās dzīves jomās – šajā ziņā vārds „civilizācija” bieži vien tiek lietots kā sinonīms vārdam „kultūra”[1]; 4) materiāli tehnisko attīstību pretstatā kultūrai kā garīgai, radošai darbībai[2]; 5) normatīvas uzvedības kompleksu; 6) sabiedrības attīstības līmeni; 7) pašu sabiedrību ar visiem tās komponentiem; 8) pilsētu un pilsētas sabiedrisko dzīvi; 9) konkrēti moderno rietumu sabiedrību ar tās politisko un tehnoloģisko attīstības līmeni; 10) īpašu kultūras / kultūru kopumu, kas veidots uz universālu, virslokālu vērtību bāzes[3].

Tātad, interpretāciju diapazons ir ļoti plašs – no kultūras sinonīma līdz tās pretmetam. Šajos apstākļos civilizācijas jēdziena izpratne katru reizi ir atkarīga no lietošanas konteksta. Piemēram, runājot par civilizāciju vēsturi, mēs runājam par lokālām kultūrām, vai lielākiem kultūru kopumiem un to attīstību laika gaitā. Šādā skatījumā civilizācija ir plašāks jēdziens par kultūru un viena civilizācija var aptvert uzreiz vairākas kultūras[4]. Pavisam plašā līmenī tiek runāts arī par civilizāciju tipiem, kas ļauj klasificēt kultūru kopumus ( civilizācijas ) pēc būtiskākajām pazīmēm. Tās ir sekojošas: 1) garīgās dzīves kopīgās iezīmes; 2) vēsturisko un politisko likteņu kopība, ekonomiskās attīstības kopība; 3) kultūru savstarpējās saiknes lielākas kopības ietvaros; 3) kopīgas intereses un kopīgi uzdevumi.  Uz šo pazīmju pamata var izdalīt, piemēram, šādus civilizāciju tipus: 1) dabas tipa civilizācijas / kultūras ( materiāli, tehniski un politiski neattīstītas sabiedrības, kas dzīvo, maksimāli pakļaujoties dabas ciklam un harmonijā ar dabu utt.); 2)austrumu civilizācijas ( tām raksturīgi:udzīja tradicionālisms, stabilitāte, valstiskuma dominēšana pār indivīdu, valstiskas un kolektīvas īpašuma formas, tieksme uz reliģisko atbrīvošanos no pasaules, nevis uz tās pārkārtošanu utt..;  3) rietumu civilizācija ( tai raksturīgi: individuālisms, personas autonomija, dinamisms, brīvības ideāls, privātīpašums, tehnokrātiskā attīstība, tieksme uz pasaules pārkārtošanu utt. ); 4) mūsdienu globalizētā civilizācija ( ekonomiskās, politiskās, ekoloģiskās un kultūras darbības internacionalizācija ). Šo tipoloģisko shēmu viegli var pielāgot universālajam skatījumam, kas cilvēces attīstību uztver kā vienu kopīgu plūsmu. Ja tam pievieno progresu kā universālu kategoriju, rodas tā pati vecā lineārā attīstības shēma, kas visas kultūras dala „progresīvajās” un „atpalikušajās”. Uz šāda teorētiskā pamata mūsdienās ir radusies koncepcija par „vēstures beigām” ( Fukujama ), kuras it kā esot iestājušās pēc sociālisma sistēmas kraha un liberāli demokrātisko vērtību uzvaras ( tātad, vēsturē viss ir panākts un iestājusies „laiku pilnība” ). Taču šai koncepcijai joprojām oponē lokālo civilizāciju koncepcija, kas paredz nākotnē arvien asāku civilizāciju sadursmi ( S. Hantingtons ). Šajā kontekstā daudzie mūsdienu konflikti, kā arī cīņa ar terorismu tiek interpretēti kā rietumu civilizācijas sadursme ar islāma civilizāciju. Tas nozīmē, ka vēsture ne tikai nav beigusies, bet pāriet jaunā stadijā.

 

 

B) Civilizācijas izcelsme

Runājot par civilizācijas izcelsmi, mēs apspriežam pārejas procesu no mežonības uz attīstītām sabiedriskās dzīves formām. Šeit vispirms rodas jautājums par civilizācijas kritērijiem, un parasti katrs pētnieks veido tos pats, jo arī šajā gadījumā vienoties ir ļoti grūti. Viedokļi ir ļoti atšķirīgi, tomēr tos apkopojot, var nosaukt pašas svarīgākās civilizācijas pazīmes, un tās ir:

1)     būtiskas izmaiņas reliģiskajā sistēmā ( tā kļūst sarežģītāka, tiek sistematizēta un tajā izdalās kāda centrālā ideja ), kā arī morāli ētiskajā kodeksā kopumā, kas veicina būtiskas pārmaiņas pasaules uzskatā, vērtību sistēmā un sabiedriskajā dzīvē;

2)     kvalitatīvas pārmaiņas sabiedrības organizācijā un sociālajā struktūrā, kā rezultātā veidojas noteikta sabiedriskā hierarhija un tiek izveidota valsts ar tai piemītošu pārvaldes sistēmu;

3)     rakstības izveide un garīgā darba atdalīšana no fiziskā darba;

4)     ekonomiskās dzīves attīstība, kuras rezultātā pieaug darba ražīgums, notiek darbu dalījums, veidojas specializācijas un rodas jaunas ekonomiskās darbības integrācijas formas, kas atbilst jaunajai sociālajai struktūrai.

Taču pats galvenais jautājums ir tas, kādēļ visas šīs pārmaiņas notiek. Kā un kādēļ rodas civilizācijas? Jāsaka, ka tas ir viens no tiem jautājumiem, kuros galīga un izsmeļoša atbilde nevienam nav zināma.  Arī šeit valda dažādas pieejas un interpretācijas. Taču, visā šajā viedokļu raibumā var izdalīt galvenās nostādnes, kas dod priekšroku vienam vai otram faktoram. Viens faktors ir materiālais, otrs – garīgais jeb mentālais.

Pirmajā gadījumā par civilizācijas izcelsmes cēloņiem sauc dažādas ekonomiskās vajadzības, kuras vienā vai citā veidā stimulē konkrēti dabas apstākļi ( irigācijas nepieciešamība utt.). Ekonomiskās vajadzības, savukārt, veicina ražošanu, darba dalīšanu, sabiedrisko kooperāciju un sociālās sistēmas izveidi. Šo koncepciju var nosaukt par ekonomisko determinismu, t.i., par tādu uzskatu sistēmu, kas visa pamatā liek ekonomiku. Civilizācija šajā skatījumā kļūst par saimniecības attīstības blakusproduktu. Maksimālu izpausmi šie uzskati ir sasnieguši marksisma – ļeņinisma teorētiķu darbos. Var teikt, ka mūsdienu ekonomiskais determinisms savā būtībā ir tas pats marksisms, tikai bez Marksa, jo no tā tiek izmesta tikai šķīru cīņas ideja un ir pamainīta frazeoloģija. No metodoloģiskā viedokļa šai koncepcijai tiek pārmesta modernizācija, t.i., mūsdienu stereotipu pārcelšana pagātnē. Šīs koncepcijas kritiķi apgalvo, ka senais cilvēks nav bijis tik totāli atkarīgs no ekonomikas kā mūsdienu cilvēks un ekonomika viņa motivāciju sistēmā ir spēlējusi tikai pakārtotu lomu. No saturiskā viedokļa nepārvaramas grūtības šādai interpretācijai sagādā jautājums par ekonomiskā progresa cēloņiem. Norādes uz dabas un klimatiskajiem apstākļiem neko neatrisina, jo tādā gadījumā nevar saprast, kādēļ vienādi apstākļi uz dažādām sabiedrībām atstāj tik atšķirīgu iespaidu un kādēļ vienādā situācijā dažādas tautas rīkojas ļoti dažādi. Tas viss liek meklēt citus faktorus, kas varētu būt noteicoši civilizācijas tapšanas procesā. Mūsdienās arvien vairāk pētnieku pieņem viedokli, ka visa pamatā bija nevis ekonomiskās vajadzības, bet cilvēku apziņa.

Doma par to, ka sabiedrisko attīstību nosaka pašu cilvēku apziņas faktors, nav jauna, tās sākumi meklējami XIX gadsimtā. Jau daudzkārt ticis apgalvots, ka katras lielas kultūras pamatā ir kāds idejisks impulss, kas to ir radījis. Domstarpības rodas tad, kad pētnieki mēģina noformulēt, kas ir tas, kas liek cilvēku dvēselēs iedegties radošajam garam. Viens runā par mistisko kultūras „dvēseli „ (O. Špenglers ), nepaskaidrojot tās būtību, cits spriež par kādu lielu ilūziju, kas baro kultūru ( J. Andrejevs ), bet trešais definē to kā kultūras „bāzes scenāriju”, uz kura pamata tiek veidotas visas kultūras formas ( V. Rozins ). Šo definējumu dažādība norāda uz zināmām metodoloģiskām grūtībām, bet kopumā var secināt, ka visos gadījumos tiek runāts par kādu augstāku ideju, kas sākotnēji veidoja kultūras saturisko kodolu un motivēja cilvēkus radošai darbībai un sabiedriskai organizācijai. Svarīgi ir tas, ka visos gadījumos mēs varam atrast kādu šiem cilvēkiem ļoti būtisku idejisku motivāciju, kurai nav pragmātisks raksturs. Tas ir dabiski, jo radošais gars nevar iedvesmoties no ikdienišķām vajadzībām, tam ir nepieciešams augstāka līmeņa stimuls. Pats par sevi saprotams, ka dzīves uzturēšanas uzdevumu risināšanai nav vajadzīga kultūra. Māksla, dzeja un viss pārējais, ko mēs pieskaitām pie kultūras, nav vajadzīgs, lai tiktu pie dienišķās maizes un uzturētu cilvēka bioloģisko eksistenci. Tātad, kultūra apkalpo kādas citas, neutilitāras vajadzības. Senie cilvēki būvēja piramīdas, svētnīcas un kapenes ne tādēļ, lai veicinātu ekonomisko efektivitāti. Šīs būves prasīja lielus pūliņus un visas sabiedrības spēku koncentrāciju augstāko mērķu labā. Nedz piramīdas, nedz svētnīcas nav padarījušas cilvēku dzīvi komfortablāku un bagātāku. Arī pašiem valdniekiem tās nebija vajadzīgas, jo viņu autoritāti svētīja reliģija un viņiem nebija jādomā par to, vai viņi tiks ievēlēti nākamajās vēlēšanās…

Tātad, ir skaidrs, ka visi ideju impulsi, kas ir radījuši lielas civilizācijas, ir dzimuši reliģiskās pasaules ainas ietvaros. Reliģija bija tas spēks, kas piešķīra jēgu ikvienai cilvēku darbībai – politiskai, sociālai, ekonomiskai. Mūsdienu arheologu pētījumi rāda, ka visas senās civilizācijas ir radušās pilsētās, taču visas senākās pilsētas, kas mums ir pazīstamas, vispirms ir bijuši reliģiskie centri un tikai vēlāk laika gaitā ir izveidojušies par varas un valsts centriem. Pētnieki šodien pierāda divas lietas: pirmkārt, pilsētu izveidi noteica kaut kādi mentāli, neekonomiski faktori, jeb, pavisam vienkārši runājot, tā bija cilvēku vēlme dzīvot kopā. Šeit savu lomu spēlēja gan drošības faktors, gan idejiskais faktors. Otrkārt, pašlaik ir jau pilnīgi skaidrs, ka pirmās pilsētas veidojās apkārt senākām svētnīcām, kuras veidoja šo pilsētu sakrālo un administratīvo centru. Valsts un valdnieka pils parādījās vēlāk. Tātad, svētnīca bija katras agrīnās civilizācijas integrējošais centrs. Tas nozīmē, ka izšķirošu lomu gan pilsētu, gan civilizāciju izveidē spēlēja reliģija. Katrā senajā civilizācijā mēs varam atrast šādu galveno reliģisko ideju, kas ir tās pamatā un ir tās veidotāja. Piemēram, senajai Divupes civilizācijai šo ideju var noformulēt kā dievam kalpošanas ideju ( katra pilsēta apkalpoja savu dievu, kas „mājoja” tās svētnīcā ), senajā Ēģiptē tā bija nemirstības un mūžības ideja, ko iemiesoja faraons, Indijā – tā bija karmiskās kārtības ideja, ko iemiesoja visa sociālā iekārta un kastu ( varnu ) sistēma, bet senajā Ķīnā tā bija ideja par cilvēka harmonisku iekļaušanos kosmiskās dzīves rituālā. Arī skatoties uz mūsdienu civilizācijām mēs redzam, ka galvenās atšķirības starp tām veido pasaules uzskatu sistēmas, kas nosaka visas pārējās sabiedriskās dzīves formas – politisko, ekonomisko, sociālo utt. 

 

 

 

 

 


[1] Vēsturiski bija pat izveidojusies tāda situācija, ka viena vai otra termina lietošana bija atkarīga no autora piederības kādai nacionālai historiogrāfijas skolai. Piemēram, raksturojot kādu kultūru, franču pētnieki parasti lietoja vārdu „civilizācija”, bet vācu zinātnieki to pašu labprātāk dēvēja par „kultūru”.

[2] Šo interpretāciju radīja Osvalds Špenglers, viņa skatījumā civilizācija ieguva negatīvu nozīmi, jo ar šo vārdu viņš apzīmēja kultūras degradācijas procesu, kad materiāli tehniskās vērtības izspiež garīgās vērtības. Par civilizāciju viņš nosauca to attīstības stadiju, kas seko pēc kultūras nāves.

[3] Šeit tiek domātas lielas kultūru kopības, kas aptver gan vienu, gan dažādas tautas. Piemēram, Samuēls Hantingtons runā par rietumu civilizāciju, islāma, hinduisma, japāņu, latīņamerikāņu, afrikāņu civilizācijām utt.

[4] Pie tam daži pētnieki uzskata, ka arī vispārinātā nozīmē kultūra ir civilizācijas sastāvdaļa, jo civilizācija aptver visus sabiedrības aspektus, bet kultūra – tikai garīgos.

Сократ и софисты: проблематизация интеллектуального творчества

Posted by on Thursday, 20 August, 2009

Dr. hist. Харийс Туманс

( Ассоциированный профессор Латвийского Университета )

СОКРAТ И СОФИСТЫ:

 ПРОБЛЕМAТИЗAЦИЯ ИНТЕЛЛЕТКТУAЛЬНОГО ТВОРЧЕСТВA

опубликовано в журнале “Мнемон”  10, 2011. С. 335 – 362.

 

О Сократе и софистах сказано уже бесконечно много, однако эта тема имеет такое количество аспектов и нюансов, что исчерпать их пока не представляется возможным. Мне бы хотелось здесь вкратце обсудить ту новую культурную ситуацию, которую выявила полемика Сократа с софистами. Смыслом этой полемики было, на мой взгляд, столкновение двух противоположных мировоззрений и производных от них ценностных систем. Внешне же это выражалось в дискуссиях по различным вопросам, но в ходе полемики всякий раз проблематизировалась и сама интеллектуальная деятельность как таковая, ее возможности, задачи и цели. В результате были выявлены две противоположные позиции, которые раз и навсегда поставили вопрос о самоопределении интеллектуального творчества. Эти позиции как раз и станут здесь предметом пристального рассмотрения. Поскольку Сократ обсуждал с софистами в – основном риторику и философию ( «мудрость» ), то под интеллектуальным творчеством здесь подразумевается всякая интеллектуальная деятельность, направленная на создание новых идей и смыслов, и прежде всего, искусство слова[1].

Любому, кто берется за тему Сократа, необходимо сначала решить вопрос о его историчности, что на самом деле есть вопрос об источниках. В рамках данного обсуждения достаточно сформулировать занимаемую позицию, не углубляясь в сложный анализ проблематики, представляющей из себя отдельную большую и уже весьма избитую тему. Суть проблемы состоит в том, чтобы отделить литературный образ Сократа, созданный Платоном, от настоящего Сократа[2]. Следуя распространенному мнению, за основной источник по Сократу я принимаю ранние, т.н. «сократические» сочинения Платона, в которых, как принято считать, больше Сократа, чем Платона[3].  В то же время, в гораздо большей степени, чем это принято у многих авторов, я склонен оказывать доверие свидетельствам Ксенофонта[4], полагая их ценным дополнением к тому, что сообщает нам Платон. При этом следует отметить, что для данной темы проблема исторического Сократа не имеет принципиального значения, ведь по большому счету, не так уж важно, кто сформулировал и вынес на повестку дня вопрос о смысле интеллектуальной деятельности – Сократ или Платон. Главное, что вопрос был поставлен именно таким образом, и тем самым был зафиксирован важный момент в истории греческой культуры. Тем не менее, я считаю нужным заметить, что, по моему глубокому убеждению, живую полемику с софистами вел все-таки сам Сократ, а Платон принял в ней участие не напрямую, но лишь в процессе своей литературной деятельности. Думается, он в – принципе верно отразил суть противоречий Сократа с софистами, поскольку писал свои диалоги что называется «по свежим следам». Вместе с тем, если принять во внимание  специфику жизни в  face to face society, то следует признать, что Платон не мог откровенно лгать или фантазировать, говоря о людях, хорошо известных многим из его читателей, ведь в его намерения явно не входило прослыть этаким Мюнхгаузеном или негодяем[5]. Отсюда следует, что он, скорее всего, не приписывал конкретным людям несвойственных им мнений, но лишь комбинировал и оформлял эти мнения в литературной форме. Таким образом, тексты Платона и Ксенофонта, хоть и с оговорками относительно их литературной природы, принимаются здесь как вполне достоверные источники о Сократе[6].

Однако, приступая к разговору о Сократе и софистах, необходимо еще решить вопрос об их размежевании, ведь только сделав это возможно вообще говорить о полемике между ними.  Дело в том, что уже издавна укоренилось мнение, будто бы  Сократ не только не был противоположен софистам, но скорее наоборот, был к ним очень близок, или даже сам являлся одним из них[7]. При таком подходе, естественно, все принципиальные противоречия между Сократом и софистами отрицаются и объявляются выдумкой Платона[8], а вместо этого постулируются несущественные разногласия по частным вопросам[9].

Единственным аргументом в пользу такой интерпретации, если не считать тенденциозный полет мысли самих авторов, может служить аристофановская комедия «Облака», в которой Сократ представлен именно в качестве софиста. Однако на самом деле это никакой не аргумент. Целью Аристофана было высмеять и дискредитировать софистов, а не ознакомить публику с идеями Сократа. Поэтому ожидать от его комедии верного отображения сократовских мыслей было бы, по меньшей мере, слишком опрометчиво[10]. Другое дело, что по каким-то неизвестным нам причинам,  Аристофан именно Сократа сделал ответственным за все грехи софистов, превратив его в настоящего «козла отпущения». Возможно, он поступил так потому, что Сократ, в отличие от бродячих «учителей мудрости», был местным уроженцем, и афиняне в любой момент могли его увидеть и, что называется, «потрогать руками». Но возможно, имела место и какая – то личная неприязнь. Во всяком случае, ясно, что те смешные «учения», которые изображаются в комедии, не имеют ничего общего с идеями Сократа, зато для них легко находятся соответствия именно в теориях софистов, тех самых, против кого на самом деле и выступил Аристофан. Единственное, что можно извлечь из этой комедии относительно Сократа, так это то, что в глазах несведущего обывателя он действительно выглядел обычным софистом. Однако несправедливость такой идентификации была очевидна уже в древности и поэтому уже тогда возникла традиция, объясняющая появление «Облаков» происками врагов Сократа – тех самых, которые устроили суд над ним, но сначала заказали дискредитирующую его комедию ( Diog. Laert., II, 5, 38; Ael. Hist. Var., II, 13 ). Конечно, эта версия явно надуманная, т.к. постановку комедии (423) и смерть Сократа (399) разделяет большой промежуток времени, но, сам по себе факт такой привязки этих двух событий весьма показателен.

Что же касается существа вопроса, то внешне, т.е. чисто формально, Сократ и в самом деле походил на софиста. Как у софистов, у него была своя «школа», в которой он чему – то учил своих учеников, и в которой произносились заумные и непонятные простому обывателю речи на странные, отвлеченные темы. Если не говорить о сути дела и не вникать в содержание, то это и может кому-то показаться достаточным основанием для причисления Сократа к софистам. Но имеем ли мы право не вникать и судить только формально? Ведь тогда, пользуясь таким методом, мы можем уподобить что угодно чему угодно. В этой связи на память приходит анекдот из Диогена Лаэртского, о том, как Диоген – киник посмеялся над таким формальным определением человека, якобы данным Платоном. Определение гласило, что человек – это «животное о двух ногах, лишенное перьев». Тогда Диоген предъявил публике ощипанного петуха, заявив, что это и есть платоновский человек  ( Diog. Laert., VI, 2, 46f ). Вот как раз с таким же точно успехом можно идентифицировать или сближать Сократа с софистами…

Если же говорить серьезно и по существу, то очень скоро становится очевидной противоположность Сократа и софистов[11]. Эту противоположность в наибольшей степени выявляет всем известный и часто обсуждаемый вопрос о плате за учебу[12]. Софисты, как известно, взимали плату за свои уроки, а Сократ по принципиальным соображениям считал это неприемлемым для себя. Правда, наиболее тенденциозные авторы, чтобы представить Сократа как можно более софистом, договариваются даже до того, что заявляют, будто он не брал плату только потому, что якобы стеснялся афинян[13]. Чтобы сделать такое заявление, надо, конечно, наплевать на источники и огульно обвинить их во лжи. Но такой подход явно противоречит здравому смыслу и потому не заслуживает внимания. В источниках же совершенно ясно выражена принципиальная позиция Сократа по вопросу о плате за учебу, за которой просматривается не только его отношение к деньгам, но и вообще все его мировоззрение. Для нас вопрос о плате имеет особое значение, поскольку именно в нем, как в одной точке, с наибольшей ясностью проблематизируется интеллектуальное творчество. Иными словами, вопрос ставится о его смысле, т.е. о целях и задачах.

Итак, все по порядку. С наибольшей заостренностью вопрос о плате за науку дискутируется в одном диалоге в «Воспоминаниях» Ксенофонта. Позицию софистов представляет Антифонт и он же выполняет роль «нападающего». Здесь Ксенофонт объединяет сразу два разговора, и оба раза Антифонт ставит в вину Сократу то, что он не берет денег с учеников. В первый раз он заявляет, что, по его мнению, занятия философией должны делать человека счастливым, а Сократ получает плоды прямо противоположные и все из – за своей чудовищной бедности. «Живешь ты, например, так, что ни один раб при таком образе жизни не остался бы у своего господина: еда и питье у тебя самые скверные, гиматий ты носишь не только скверный, но один и тот же и летом и зимой; ходишь ты всегда босой и без хитона. Денег ты не берешь, а они доставляют радость, когда их приобретаешь, а когда владеешь ими, дают возможность жить и приличнее и приятнее» ( Xen Memor., I, 6, 3 )[14]. Такой образ жизни кажется Антифонту настолько ужасным, что в заключение своей речи он объявляет Сократа учителем злополучия. В следующей беседе софист повторяет свой упрек в более изысканной форме – он заявляет, что, поскольку все вещи имеют свою стоимость, то Сократ не берет деньги за свои беседы, видимо, потому, что сам не считает их чего – нибудь стоящими, а следовательно, они и в самом деле, ничего не стоят ( Ibid., 11 -12 ).

В обеих речах прекрасно показана система ценностей Антифонта – для него цену и смысл имеет только то, что измеряется деньгами и продается. Конечно, при желании можно было бы списать этот пассаж на недобросовестность Ксенофонта, якобы стремившегося очернить софистов, но вряд ли это так. Во – первых, у нас есть хоть и косвенные, но весьма существенные факты из совершено посторонних, т.е. нейтральных источников, которые заставляют с доверием отнестись к словам Ксенофонта. Это, прежде всего тот факт, что, согласно данным античной традиции, в несохранившейся комедии «Писандр», написанной комедиографом Платоном, высмеивалось сребролюбие Антифонта ( Ps. Plut. Antiph. ). Следовательно, есть все основания полагать, что он и в самом деле любил деньги, а раз так, он вполне мог обратиться к Сократу с упреками в бедности. Затем, нам известно, что Антифонт пропагандировал новаторские, даже революционные идеи[15], например идею равенства всех людей по рождению ( Fragm. 44 В, col. 2 DK). И кроме того, анализ его политической деятельности показывает, что он выступал против знатнейших аристократов[16]. Все вместе это характеризует его  как сторонника анти – традиционной идеологии и как носителя «прогрессивного» типа мышления. Именно такой настрой мыслей является необходимой предпосылкой для столь принципиального выступления против Сократа, как это показано у Ксенофонта. Сократ, с его консервативным образом мыслей, и особенно, с его делением людей на знающих и не знающих, на лучших и худших, автоматически оказывался в противоположном лагере. Поэтому нападки на него со стороны Антифонта кажутся вполне естественными[17].

Во – вторых, точно такой же, как у Антифонта, образ мыслей софистов мы находим и в платоновских диалогах. В «Гиппии Большем» известный софист похваляется тем, что он зарабатывает больше других, включая и самого знаменитого из них – Протагора ( Plat., Hipp. Maior 282e ). Там же сообщается, что все серьезные софисты, такие как Горгий, Продик и Протагор, зарабатывают своей мудростью немалые деньги, большие, чем другие мастера каким угодно искусством ( Ibid., 282b – d). Сократ же, как всегда иронично подтрунивает над этим и делает заключение, что, согласно мнению многих, мудрец должен быть мудр прежде всего для себя самого, а отсюда следует, что мудр на самом деле тот, кто заработал много денег (Ibid., 283b ). Тем самым он кратко определил самую суть деятельности софистов, и Гиппий молчаливо с этим согласился. В конце диалога, когда Сократ окончательно запутал его рассуждениями о том, что прекрасно, а что нет, Гиппий, уже раздраженный, объявил всю беседу с Сократом пустой болтовней и сформулировал свое понимание прекрасного, свое настоящее софистическое «credo». Прекрасным он считает умение выступить с хорошей, красивой речью, убедить слушателей и удалиться с наградой, притом «не ничтожнейшей, но величайшей» ( Ibid., 304b ). Действительно, этим все сказано. Именно так софисты и понимали задачи своего мастерства – блестяще выступить и заработать. В таком же точно духе и Горгий объясняет Сократу смысл искусства красноречия: по его мнению, оно необходимо, чтобы убеждать людей в собраниях и судах, а убеждая – править ими и зарабатывать деньги ( Plat. Gorg., 452e). Деньги являются целью ораторского искусства потому, что они стоят на первом месте в системе ценностей софистов. Так, например, Гиппий, на вопрос о прекрасном отвечает, что это – прежде всего, быть богатым, затем здоровым и т.д. ( Plat. Hipp. Maior, 291d ). А в диалоге «Менон», главный собеседник Сократа, тоже софист, ученик Горгия, определяя сущность блага так и говорит, что оно состоит в том, чтобы «накопить золота и серебра и достичь почестей и власти в государстве» ( Plat., Meno. 78c )[18].

Конечно же, такой установке соответствует полная моральная свобода[19]. Для достижения цели средства не имеют значения. Это прямо заявляет Сократу Пол в «Горгии», когда утверждает, что успешные люди достойны зависти, независимо от того, были ли их действия справедливыми или нет ( Plat. Gorg. 469e; 471a – d etc. ). Вообще, для софиста важно лишь обладание искусством слова и потому сам Горгий утверждает, что оратору не нужно знать существо дела, по которому он выступает, т.к. главное для него – убедить слушателей в том, что ему необходимо. В любом споре со специалистом из любой другой области оратор выйдет победителем потому, что он умеет убеждать, а народ выберет не того врача, который знаток своего дела, а того, который владеет словом и может убедить, что он – лучший. Последствия таких действий софиста не интересуют[20]. Оратор может добиться всего, чего ни пожелает, но при этом учитель риторики свободен от ответственности за то, как его ученики применяют на деле его искусство, т.е., он морально свободен ( Plat., Gorg.456b – 457b; 459b – c ). Таким образом, для софиста главное – владение силой слова и достижение с его помощью заветных целей – денег, власти, славы. Без зазрения совести он заставит слушателей избрать врачом не искусного медика, а «нужного» человека. Если учесть, что сам Горгий сферой применения своего искусства считает общественную деятельность, и прежде всего, политику ( Ibid., 452e, 454b, 456b ), то напрашивается вывод, что по сути дела, он – самый настоящий политтехнолог, «делающий» выборы и влияющий на политику под заказ. От современного коллеги его отличают лишь используемые средства – за отсутствием технических средств массовой пропаганды, его главным инструментом манипулирования людьми служит живое слово. А цели все те же – «накопить золота и серебра»…

В наше время стало модным отрицать все эти данные Платона как неверные и представлять софистов «белыми и пушистыми», исключительно в качестве прагматичных и критически мыслящих специалистов в области риторики, права и т.д.[21] Однако у нас нет серьезных оснований подозревать Платона в намеренном и грубом искажении правды о софистах. Конечно, он их не любил и вел с ними острую дискуссию в своих трудах, но ведь мы должны учитывать, что выносить на суд широкой публики свою полемику с кем-то можно только в том случае, если автор уверен в своей корректности, т.е. в том, что он верно, без принципиальных искажений, передает позицию своих оппонентов. Платон был серьезным и уважающим себя автором, чтобы игнорировать этот основополагающий принцип. Он мог в сгустить краски, но не лгать. Конечно, все тексты сочинены им самим и им же облечены в изящную литературную форму, но при этом очевидно, что он верно передает принципиальные установки Сократа и его оппонентов. Да и кто из современных критиков может сказать, что он лучше Платона знает софистов? Или, что его взгляд на вещи более правильный и объективный? Похоже, что все попытки обелить софистов и очернить Платона с Сократом, вызваны именно тем обстоятельством, что софисты выглядят слишком уж современно, а нам свойственно защищать свое время и считать его наилучшим… Феномен софистики и в самом деле как нельзя лучше вписывается в современность. Если упрощенно обобщить софистическое мировоззрение, то о нем можно сказать, что это материалистический, даже атеистический взгляд на мир, которому свойствен релятивизм, скептицизм и максимально прагматический, утилитарный подход ко всему на свете. А в основе всего  лежит сугубо эгоцентрическая система ценностей, на первое место ставящая деньги и личное благополучие. Все это вполне современно и хорошо нам знакомо.

В результате, следует признать неверным устоявшееся мнение, будто софисты представляли собой движение Просвещения и  прогресса[22]. На самом деле они никого не просвещали и не несли никакого прогресса. Это были самые настоящие постмодернисты, т.е. люди вполне в духе нашего времени[23]. Все, что мы о них знаем, как нельзя лучше соответствует тому, что сказали о них Платон с Ксенофонтом. Софисты и в самом деле вели вполне современный, образ жизни и деятельности, свободно передвигаясь по Элладе в поисках денег и славы, хорошо зарабатывая, где придется и как придется своим искусством слова, и не утруждая себя при этом размышлениями о моральной стороне своей деятельности. Неудивительно, что в «Софисте» Платон определяет софистику как охоту за богатыми юношами, торговлю знаниями и вообще, как способ наживать деньги путем словопрений ( Plat. Soph., 223b; 224d; 226a ). Кстати, античная традиция сохранила свидетельства о богатстве софистов. Известно, например, что Горгий поставил себе в Дельфах золотую статую, а это – показатель весьма больших доходов ( Paus., VI, 17, 7; Athen., XI,505 d; Cic., De orat. III, 32, 129 ). Более того, Плиний утверждает, что Горгий был первым из людей, поставившим самому себе золотую статую в храме ( Plin., Hist. Nat. XXXIII, 83 ). В таком случае, это еще и свидетельство его дерзости, ставшей плодом тщеславия. Кроме того, в античности ходили легенды о том, что Горгий и Гиппий выступали в пурпурных одеждах, а это был несомненный показатель роскоши ( Ael., Hist. Var. XII, 32 ). Все это прекрасно вписывается в картину, нарисованную Платоном.

Итак, цель интеллектуального творчества для софистов вырисовывается вполне отчетливо – это прибыль, власть и слава, т.е., собственная выгода. Причем, без моральных ограничений. В этом софисты были, опять же, очень современны нашей эпохе. В их системе ценностей мудрость, как и у нас сегодня, действительно измеряется количеством денег, согласно нашей же современной поговорке: if you are so clever, show me your money.  Такой взгляд на вещи имеет под собой концептуальное обоснование и оно ясно выражено в убеждении, что мудрец должен быть мудрым прежде всего для себя самого ( Plat., Hipp. Maior 283b ). Тем самым формулируется ключевой вопрос интеллектуальной деятельности, как его тогда понимали: для кого нужна мудрость, т. е. к чему ее следует прилагать? Софисты ответили однозначно: мудрость, она же интеллектуальная деятельность, нужна для собственного блага того, кто ей занимается.

Такова новая точка зрения на творчество, рожденная новой эпохой. Спор о плате выявляет ее как нельзя более рельефно. Бросается в глаза, что она очевиднейшим образом противостоит двум другим точкам зрениям, представленным Сократом. Одна из них – это вся  предшествующая традиция греческой культуры, а другая – позиция самого Сократа. Первую Сократ представляет в своей излюбленной шутливо ироничной форме в беседе с Гиппием у Платона ( Plat., Hipp. Maior, 281a – 283b ). После того как в самом начале разговора Гиппий похвалился своими успехами на дипломатическом поприще, Сократ поинтересовался, как, по его мнению, можно объяснить тот факт, что древние мудрецы – такие как Биант, Питтак и Фалес – воздерживались от общественной деятельности. Естественно, Гиппий объяснил это ограниченностью их ума, т.е., неспособностью объять одновременно дела общественные и частные. Отсюда закономерно последовал вывод, что мудрецы прошлого заметно уступают мудрецам нынешним, т.е. софистам. Затем Сократ с иронией, если не сказать с издевкой, перечислил успехи софистов в зарабатывании денег, а напоследок с наигранной наивностью воскликнул, как просты были древние мудрецы, раз они не заметили, что деньги имеют большую цену. Да и вообще, в отличие от мудрецов современных, они не только не умели преумножать свои состояния, но даже теряли то, что имели.

Таким образом, в центре внимания опять оказывается вопрос о плате за интеллектуальное творчество. Кстати, тот факт, что оба наших основных источника показывают Сократа за обсуждением этого вопроса с софистами, свидетельствует о том, насколько важна была для него эта тема, и что полемика по данному предмету действительно имела место.   Но, независимо от того, как на самом деле проходили дискуссии, ясно одно: Платон в «Гиппии большем» очень четко зафиксировал противоположность новомодной софистики и традиционной греческой мудрости, на стороне которой выступает Сократ. Все, что говорит Сократ в первой части диалога, акцентирует внимание на том, что, в отличие от современной алчной софистики, традиционной мудрости был свойствен дух нестяжательства и бескорыстия.

Здесь будет уместным напомнить, что в греческой культуре издавна бытовали представления, согласно которым наемный труд считался признаком несвободы, низким и позорным делом, недостойным свободного человека. Хорошо известно, как классические тексты хвалят земледелие – за то, что оно обеспечивает все основные потребности граждан, закаляя заодно их дух и тело; и в то же время, те же тексты осуждают ремесло с торговлей как занятия, вредящие духовному и физическому здоровью ( Od., XVIII. 366 – 379; Xen. Oec., IV, 2 – 4;V, 1 – 12; Arist. Pol.,1277 a 36 – 1277 b 3; 1278a 6 – 7 ). Как видно, моральная оценка разных видов деятельности явно доминирует над экономической. Причем, опять же, свою роль играет и то обстоятельство, что традиционное земледелие, как его понимают данные авторы, имеет некоммерческую природу, будучи направленным исключительно на самообеспечение; напротив, ремесло с торговлей изначально ориентированы на продажу[24]. А Плутарху, как известно,  даже труд знаменитых скульпторов и поэтов кажется недостойным свободного человека ( Plut. Per., II ).

Сократ очень остроумно использовал этот комплекс традиционных представлений в полемике с Антифонтом. В первой беседе, отвечая на упрек в своей бедности, он заявил, что, не беря денег с учеников, он сохраняет свою свободу, и не обязан говорить, с кем не желает, в то время как софист должен отрабатывать полученные деньги ( Xen. Memor., I, 6, 4 – 5 ). Таким образом, софист, работающий за плату, приравнивается к любому другому наемному работнику, т.е. к человеку, по определению несвободному. Вместе с тем, Сократ своим ответом продемонстрировал свою приверженность традиционным ценностям. Во второй беседе он очень удачно парировал выпад Антифонта о ничтожной ценности его знаний, якобы из-за того, что за них не назначена плата. На софизм он ответил более искусным софизмом, уподобив знания красоте, а затем приравняв торговлю знаниями к торговле телом: «так, красоту если кто продает за деньги кому угодно, того обзывают распутником (povrno” )… Точно так же, кто продает свои знания за деньги кому угодно, тех обзывают софистами» ( Ibid., I, 6, 13 ). Кажется, больше унизить софистику было нельзя[25]. Сократ попал не в бровь, а в глаз! В рамках традиционных ценностей это очень точное попадание.

Однако вернемся к платоновской беседе с Гиппием. Поиронизировав над заработками софистов, Сократ заводит не менее ироничный разговор о  невостребованности софистического искусства Гиппия в Спарте, славящейся своей доблестью, хорошими законами и приверженностью к обычаям предков ( Ibid., 283b – 285b ). Сократ, как известно, высоко ценил спартанское государственное устройство, и придавал ему статус образцового ( Xen., Memor. III, 5, 14 – 15). Следовательно, для него тот факт, что лакедемоняне, больше всего ценящие добродетель, не желают отдавать своих детей на воспитание Гиппию и остаются верными традициям отцов, есть уже само по себе свидетельство против его учености, не имеющей ничего общего с добродетелью[26]. Тем самым еще раз подчеркивается противоположность софистической псевдомудрости традиционным греческим представлениям о мудрости настоящей.

Из сказанного следуют два вывода относительно мудрости древних, как ее понимали Сократ, Платон, и, видимо, Ксенофонт. Во – первых, она имеет своей целью добродетель, а во – вторых, она совершенно чужда прибыли и всякого вообще стяжательства. Оба принципа взаимосвязаны, и один перетекает в другой. При этом оба они прямо противоположны софистическому принципу личной выгоды. Поскольку Сократ обсуждает мудрость в контексте творчества и связывает оба понятия воедино, то отсюда вытекает, что традиционным смыслом творчества, как он его понимает, является служение добродетели. С этим можно согласиться, но с оговоркой относительно понимания добродетели, которое изменялось со временем и от автора к автору. Нравственность во главу угла впервые поставили Сократ с Платоном, а до них акценты ставились по- разному. Например, для Гомера высшей добродетелью была воинская доблесть, для Гесиода – справедливость и честный труд, для Алкея, Феогнида и Пиндара – доблесть аристократа в разных ее ипостасях, для Солона – доблесть гражданина и т.д. Но всех их связывает одна общая черта – установка на то, чтобы служить своим творчеством общественному благу или, как минимум, благу конкретной группы людей. В этом проявляется смысл традиционной мудрости – она имеет целью не личное благо творящего индивида, а благо других. Такая направленность изначально была свойственна греческому интеллектуальному творчеству уже начиная с Гомера. Связано это, скорее всего, с особым отношением к искусству слова, почитавшемуся как дар богов.

Как известно, изначально высшей формой словесного искусства у греков являлась поэзия, а поэт считался избранником высших сил, вещим мудрецом, проницающим истину. Предполагалось, что, подобно известному Демодоку из «Одиссеи», поэт «дар песней принял от богов» ( Od., VIII, 44 ), и потому он «муж многочтимый в народе» ( Od., XIII, 28)[27]. Гомер и Гесиод обращались к Музам как к источнику знаний и вдохновения. Они выступали носителями божественной истины в мире людей и их действительно можно называть великими воспитателями греков[28]. К ним вполне применимы слова певца Фемия из «Одиссеи» сказавшего о себе так: «пению сам я себя научил, вдохновением боги душу согрели мою[29]….» ( Od., XXII, 347f )[30]. Правда, если Гомер вообще никак не проявлял своего «я», то Гесиод уже вещал от своего имени, но при этом его окрылял пафос владения высшей истиной, которую он нес людям. Неслучайно поэтому современные исследователи иногда сравнивают его с библейским пророком Амосом[31]. Гесиоду же подражал Солон, обративший свой поэтический дар на служение родному полису[32]. Кстати, не случайно он хотел сначала издать свои законы в виде поэмы ( Plut., Sol. XIV ), – таким способом он придал бы им священный статус и сам выступил бы в роли пророка. Да и философы, как известно, довольно долго облекали свои сочинения в поэтическую форму, причем с той же целью, ведь они также выступали в роли вдохновенных глашатаев истины.

С развитием литературы, данная установка творческой деятельности перешла и на другие жанры. Греческая проза тоже изначально имела перед собой цель принести пользу обществу. Например, Геродот пишет свою историю, «чтобы прошедшие события с течением времени не пришли в забвение» ( Hdt., I, 1 ), т.е. он ставит перед собой большую цель общественного значения. Трезвый и прагматичный Фукидид пишет для того, чтобы его читатели могли извлечь для себя пользу ( Thuc. I, 22, 4). И, что интересно, даже греческая комедия, которая в силу своего жанра  должна развлекать, тем не менее ставит перед собой еще и воспитательные цели, как это хорошо видно в творчестве Аристофана[33]. Комедийный поэт стремится принести пользу своим согражданам и «легкий» жанр ему не помеха, ведь, как он сам говорит, «правду знает даже и комедия» ( Aristoph. Acharn. 500 ). Одним словом, традиционно творчество ( «мудрость» ) в той или иной степени служило благу других и выполняла великую функцию воспитания сограждан, что хорошо показал Вернер Йегер в своей знаменитой «Пайдейе».

Но времена меняются, а с ними меняются и люди, и их ценности. Похоже, что поэзия первая открыла взору новый мир ценностей, подспудно вызревавший в греческом космосе. В ней довольно рано произошло разделение на несколько путей, в зависимости от идейной направленности авторов. Поэзия уже сразу после Гесиода стала обретать все более субъективный характер, в ее недрах развились  развлекательные, даже гедонистические мотивы, не имеющие ничего общего ни с интеллектуальным творчеством, ни с какой-то особой миссией поэта. Отсюда понятно скептическое отношение Сократа, а затем и Платона, к поэзии. Они остались на прежних позициях интеллектуального творчества, критерием для которого они сделали его роль в воспитании добродетели[34]. Именно поэтому в беседе с Гиппием, Сократ, ссылаясь на мудрецов древности, не приводит в пример ни одного поэта, а называет лишь мыслителей из серии знаменитых «семи мудрецов» ( Plat., Hipp. Maior, 281a – 283 b ). В  «Горгии» же он вообще дисквалифицирует современную поэзию, приравняв ее к софистической риторике, поскольку она не учит добродетели, а занята угодничеством перед публикой, благоволения которой добивается ( Plat., Gorg.501e – 502d ). Однако это касается именно новой поэзии, ведь классическую трагедию, если не включать в нее Еврипида[35], никак нельзя упрекнуть в угодничестве или в недостатке внимания к добродетели. Ее воспитательная роль не вызывает сомнений[36]. Правда теперь все изменилось, и новые трагики, вроде Кинесия и Мелета, которых упоминает Сократ, никого ничему не учат, а служат лишь собственному благу. А ведь еще недавно на той же сцене ставились произведения Эсхила и Софокла.

Конечно, перемены произошли сначала не в поэзии, а в мировоззрении,  поэзия же лишь зафиксировала их. Однако наиболее полное воплощение новые тенденции получили в софистике, обозначившей рубеж полной десакрализации картины мира. Верно замечено, что софистам стали не нужны Музы для легитимации их творчества, т.к. их заменила техника, т.е. мастерство[37]. В соответствии с этим софисты преподносили себя в образе не пророков, а учителей. Но учителей чего? Именно этот вопрос со всей остротой поставил Сократ, особенно у Платона, и особенно в начале «Протагора». Именно этот вопрос и выявил наличие резко противоположных подходов к интеллектуальному творчеству…

Сказанное означает, что перелом, четко обозначившийся с появлением софистики, произошел не только в риторике и философии, но и в культуре в целом. Менялись не просто какие – то условия жизни и деятельности, менялись сами фундаментальные ценности. На смену прежним идеалам и образцам приходили новые. Софисты шли в авангарде новой эпохи, подводя теоретическое обоснование под мир новых ценностей. Своей деятельностью они обозначили тот культурный перелом, который мы сегодня могли бы назвать, скажем, «древнегреческой модернизацией». Эта модернизация затронула практически все сферы жизни – политику, экономику, социальную сферу, культуру. Одним из ее проявлений стало новое понимание смысла творчества, и прежде всего, интеллектуального. Таким смыслом, вместо прежней пользы для других, сделалась теперь собственная выгода автора. Софисты были глашатаями и теоретиками новых ценностей и смыслов. И тут они столкнулись с Сократом.

Собственная позиция Сократа в отношении интеллектуального творчества, как уже можно было заметить, на самом деле есть лишь продолжение и развитие греческой традиции, произведенное мыслящим, рефлектирующим индивидом. Из приведенных примеров видно, что Сократ разделяет два основных традиционных постулата: это убежденность в принципиально нестяжательском характере творчества и в его направленности на благо других. Его собственный вклад состоит в том, что он развил постулат о пользе, прочно связав ее с добродетелью, определяемую им как нравственное совершенство. Поэтому в  самом начале «Протагора» он ставит вопрос о нравственной пользе обучения и показывает, насколько опасно молодому человеку браться за обучение какому-либо искусству,– а речь идет, ни много ни мало, как о научении мудрости у самого Протагора, – не выяснив предварительно, принесет ли обучение вред или пользу для души ( Plat. Protag., 313a – 314a ). Иными словами, Сократ придал творчеству нравственное содержание и сделал нравственность критерием его оценки. Отсюда вытекает и главная задача интеллектуального творчества – воспитание добродетели. Смысл в том, что искусство должно делать людей лучше ( Plat., Gorg. 513e). Поэтому, говоря конкретно о риторике, утверждается, что «речи достойного человека всегда направлены к высшему благу» ( ejpi; to; bevltiston  – Ibid., 503d )[38]. Софистическая же риторика плоха именно тем, что угождая людям, способствует их нравственной порче, а потому ее вообще нельзя называть искусством ( = творчеством ), а в лучшем случае, некоей сноровкой, вроде поварской ( Ibid., 459b – 466b, 502c – 503b ). Как раз этой теме и посвящен знаменитый платоновский «Горгий»[39]. Поставив вначале диалога вопрос о смысле риторики, Сократ затем приходит к главному человеческому вопросу: «как надо жить?» ( Ibid., 500b ). В контексте диалога это означает вопрос о смысле жизни вообще[40]. Речь идет не только о выборе между жизнью активной и жизнью философской[41], но о выборе основных ценностных ориентиров. Выбор между софистической риторикой и подлинной философией у Сократа – Платона означает выбор между путем порока и путем праведности. Это же есть выбор между истинным и ложным творчеством.

Итак, Сократ оказывается пророком добродетели. Но для того, чтобы стать пророком, человек должен сделать себя служителем высшей истины. И Сократ сделал это. Следуя греческой традиции он называл себя служителем Муз ( Plat., Phaed. 60e ), а также служителем Аполлона ( Plat., Apol. 85b ). Это выводит нас на теологические основания его позиции, о чем следует сказать хоть пару слов, чтобы прояснить суть дела. Даже если отбросить все данные Платона о религии Сократа[42] – чтобы не смешать случайно его собственную метафизику с верой его учителя – у нас остаются весьма убедительные свидетельства Ксенофота. В его «Воспоминаниях» Сократ не только периодически обращается к некой невидимой, но всесильной и абсолютной сущности, обозначаемой им то как «бог», то как «божество», но и напрямую доказывает существование божественного промысла, управляющего вселенной ( Xen. Memor. I, 6, 10; 4, 4 – 18; IV, 3, 1 – 14  ). Здесь не место углубляться в детальный анализ данных свидетельств, но уже с первого взгляда понятно, что они вполне созвучны той метафизике, которую мы находим в платоновских диалогах. Нет сомнений, Платон внес много нового в метафизику Сократа, создав на ее базе свою собственную, но ясно и то, что он не мог приписать учителю метафизику как таковую, если бы ее не вообще было, он мог ее только развить и дополнить[43]. Именно метафизика была источником вдохновения для Сократа и основанием для его моральной философии[44]. Иными словами, мировоззрение Сократа было насквозь религиозным и теоцентричным.  Собственно говоря, без религиозной составляющей мы ничего не можем понять о феномене Сократа – ни его нравственную позицию, ни его образ жизни, ни конечно же, смерть[45].

Кстати, образ жизни в данном контексте имеет принципиальное значение, т.к. Сократ постулировал нестяжание и воздержанность как основной принцип жизни добродетельного человека. Но если интеллектуальной деятельностью, как он считал, должны заниматься только добродетельные люди, то принцип бескорыстия тем самым становится также фундаментальным принципом творчества. Сам Сократ жил в бедности, в полном соответствии со своими убеждениями. На вопрос о стоимости своего имущества он ответил, что его цена составит не больше пяти мин ( Xen. Oeck., 2, 3 ), а на суде он заявил, что может заплатить штрафа максимум на одну мину ( Plat., Apol. 33 b ). О его бедности и скромных запросах ходили легенды, намного пережившие его время ( Diog. Laert. II, 5, 24, 25, 35 ). Неудивительно, что первый упрек Антифонта ему состоит именно в бедности, причем такой, что даже для раба она была бы несносной ( Xen. Memor., I, 6, 2 – 3 ). Сократ отвечает ему целой речью в защиту скромного образа жизни ( Ibid., 5 – 10 ). А в другой беседе с одним богачом он уже в наступательном тоне хвалит бедность, противопоставляя ее богатству ( Xen. Oeck., 2, 2 – 9 ). Как Платон, так и Ксенофонт, оба свидетельствуют о том, что тема воздержанности была близка Сократу и часто становилась предметом обсуждения в его беседах, включая и защитную речь на суде, где он даже бравировал своей бедностью ( Xen. Memor., I, 5, 1 – 5; III, 14, 2 – 7; IV, 5, 1 – 12; Plat., Apol, 31b – c, 38 b; Gorg. 507 a, e. etc. ). Благодаря своей воздержанности Сократ приобрел удивительную закалку и был способен обходиться минимальными потребностями и переносить всяческие лишения, всегда сохраняя спокойствие духа ( Xen. Memor., I, 2, 1sqq; I, 3, 5 sq; Plat. Symp., 220a – b ).

Таким образом, бедность Сократа была не случайным явлением, но его принципиальной и осознанной жизненной позицией[46]. Как сказано, воздержанность была для него основой добродетели, а следовательно, и творчества. В результате, образ жизни и творческий принцип оказываются у него нераздельно слиты. И в этом позиция Сократа явилась революционной, идущей вразрез с господствующей тенденцией и самим духом времени. В эпоху, когда большинство увлеклось погоней за деньгами и «евростандартами», нашелся вдруг один чудак, который бросил открытый вызов господствовавшим ценностям. Выбрав радикально «несовременный» образ жизни он сознательно встал в оппозицию к обществу и поставил себя в положение аутсайдера. Естественно, что из- за  этого ему приходилось выдерживать колоссальный натиск со стороны окружающего мира. Отголоски этой борьбы отразились в текстах. Помимо Антифонта в бедности его упрекали и другие софисты. Так, например, в «Горгии» они проповедуют власть силы и богатства, а заодно с издевкой советуют Сократу бросить пустые философские разглагольствования и брать пример с сильных, знаменитых и богатых ( Plat., Gorg. 483a ff, 486c). Он же в ответ им говорит о воздержанности и о том, что счастье заключается не в деньгах, а в справедливости и т.д. ( Ibid., 470e, 491e ). Легко представить, что таких нападок было гораздо больше, и не только со стороны образованных софистов…Но это была его добровольная плата за свободу, которую он обрел в себе.

Понятно, что для удержания столь необычной и чуждой окружающему миру позиции Сократ должен был обладать колоссальными духовными силами. В текстах мы легко находим их источник – это его вера. Отвечая Антифонту он так объясняет свой базовый принцип: «не иметь никаких потребностей есть свойство божества, а иметь потребности минимальные – значит быть очень близким к божеству» ( Xen., Memor. I, 6, 10 ). Тем самым его образ жизни получает метафизическое обоснование. Круг замыкается: вера Сократа в метафизическую истину формирует его мировоззрение, она же задает ему базовые ценности, определяет его образ жизни, а главное, дает ему смысл этой жизни, он же и смысл творчества, который заключается в служении добродетели, т.е., идеалу, т.е., божеству, т.е., той самой метафизической истине, которую он полагает источником своей веры. С предельной ясностью это выражено в «Апологии» у Платона – там Сократ открыто заявляет, что он всю свою сознательную жизнь служит богу ( Plat., Apol. 21e, 23c, 29d, 30a;также: Phaed., 85b ). Благодаря этому он полагает себя обладающим истиной ( Plat., Gorg. 472b, 526d ) и становится пророком на службе у истины. Служение это состоит в том, что он, забросив домашние дела и не заботясь о богатстве, славе, карьере и всем том, о чем заботится большинство, но занимаясь вместо этого философией, старается принести пользу своим согражданам ( Plat., Apol. 29d  – 30b, 36b – d; Gorg. 526d )[47]. Он убежден, что делать это ему поручено богом, а значит, занимаясь философией и беседуя с людьми, он выполняет божественную миссию ( Plat., Apol. 33e ).

Интеллектуальное творчество Сократа воплощалось в его новых идеях и смыслах, которые он творил в своих беседах с людьми. Поэтому он сам о себе сказал, что вел свои разговоры только ради высшего блага ( prov” to; bevltiston ) и никогда – ради угождения или удовольствия, как софисты ( Plat., Gorg. 521e). Идея служения, как мы видели, была ненова для греческой культуры, но Сократ наполнил ее новым содержанием, подняв на небывалую высоту. У него смысл жизни и смысл творчества полностью совпали в его новой концепции служения людям, божеству, истине. В этом он действительно был, с одной стороны, греческим традиционалистом, а с другой стороны, новатором, открывшим новые горизонты, невидимые пока его согражданам[48].

 

Итак, в спорах Сократа с софистами по поводу смысла интеллектуального творчества столкнулись не просто две разные точки зрения, но два цельных мировоззрения. Именно разность, даже противоположность мировоззрений и определила столь разные подходы к пониманию «умного» творчества, т.е., прежде всего, к искусству слова. Софисты представляли новое, «прогрессивное» мировоззрение новой эпохи, которое определяется антропоцентрическим, материалистическим и релятивистским видением мира, уже тогда снабженное целым комплектом постмодернистских ценностей. Сократ противопоставил им консервативную теоцентрическую модель мира с базирующимися на ней морально – этическими ценностями. Эти базовые установки определили различие в жизненных приоритетах: если для софистов целью жизни было материальное процветание, то для Сократа – добродетель и служение богу, истине, людям. Именно отсюда произошла и разность в понимании задач интеллектуального творчества – для софистов это было достижение материальных благ, власти и славы, а для Сократа – служение высшим идеалам. Именно тогда, в столкновении Сократа с софистами эти две позиции окончательно оформились, а затем, благодаря гению Платона, были впервые четко сформулированы и увековечены в текстах. С тех пор, собственно говоря, по сути ничего не изменилось и всякое творчество по – прежнему должно самоопределяться в выборе пути.

 


[1] При таком подходе поэзия и нефилософская проза попадают в эту категорию лишь частично – постольку, поскольку имеют отношение к созданию новых смыслов. В – основном же, конечно, речь идет о риторике и философии, имея в виду также и другие тексты, так или иначе содержащие в себе артикулированные идеи и смыслы.

[2] Как верно заметил Йегер, сложность состоит в том, чтобы определить, с какого места в тексте становится больше Платона, чем Сократа Йегер В. Пайдейя. Воспитание античного грека ( эпоха великих воспитателей и воспитательных систем ). Т. 2. Москва, 1997. С. 67.  См. также: Chroust A.- H. Socrates: Man and Myth. London, 1957. P1ff;Guardini R. Der Tod des Sokrates. Mainz, 1987. S. 12f, 80 – 99; Stone I. F. Der Prozess gegen Sokrates. Wien, 1990. S. 17; Martens E. Die Sache Sokrates. Stuttgart, 1992. S. 13f; Böhme G. Der Typ Sokrates. Frankfurt / Main, 1992. S. 17; Navia L.E. The Socratic Presence: A Study of the Sources. N.Y. 1993; Wallach J. The Platonic Political Art. UniversityPrk Pennsylvanina, 2001. P. 86ff. etc… Поскольку источники дают нам весьма нечеткую и местами противоречивую картину, сегодня нет недостатка в авторах, которые, ничтоже сумняшеся, разрубают Гордиев узел одним махом, объявляя всю античную литературу о Сократе литературной фикцией, позволяющей говорить лишь о «литературном образе» Сократа, а не о нем самом – см. например: Martens E. Op. Cit. S. 13; Böhme G. Op. Cit. S. 25f, 31; Gigon O. Sokrates. Bern, 1947. S. 14; Dupréel E. La légende Socratique et le sources de Platon. Bruxelles, 1922; Fischer J. L.The Case of Socrates. Prag, 1969; Waterfield R. Why Socrates Died. Dispelling the Myts. London, 2009. P. 10ff; Рассел Б. История западной философии. Москва, 2002. С. 107. etc… Мне такой гиперкритический подход кажется неприемлемым, т.к. он опирается не на строгие доказательства, а на вольные интерпретации самих авторов, берущих за основу деструктивный принцип «презумпции виновности» источников.

[3] См. например: Burnet J. Greek Philosophy. London, 1914.; Maier H. Sokrates. Tübingen, 1913. S. 103f, 147f,156; Pohlenz M. Aus Platos Werdezeit. Berlin, 1913;Guthrie W. K.C. Socrates. Cambrige, 1971. P. 29 – 35; Pleger W. Sokrates. Der Beginn des philosophischen Dialogs. Hamburg, 1998.S. 96f.; Benson H. Socratic Wisdom. N.Y., 2000; Йегер В. Указ. Соч. С.108 слл. Etc., etc…

[4] См.: Jöel K. Der echte und xenophontische Sokrates. Berlin, 1893 – 1901; Maier H. Op. Cit. S. 20 – 77;Pleger W. Op. Cit. S. 80ff, 99; Chroust A.- H. Op. Cit. P. 2ff; Mosse C. Der Prozess des Sokrates. Hintermänner, Motive, Auswirkungen. Freiburg, 1999. S. 65; Böhme G. Op. Cit. S. 29f; Colaiaco J.A. Socrates against Athens. Philosophy on Trial. N.Y., 2001. P. 2f, 17 – 21 etc.; Йегер В. Указ. Соч. С. 54. Я солидарен с мнением С. И. Соболевского, который считал Ксенофонта хорошим источником по Сократу: Соболевский С. И. Комментарии. Воспоминания о Сократе // Ксенофонт. Воспоминания о Сократе. Москва, 1993. С. 285 – 291. Главными аргументами в пользу Ксенофонта, на мой взгляд, является то, что у него не было собственной философии, которую он мог бы вложить в уста Сократа, а также то, что его диалоги гораздо больше похожи на настоящие беседы, чем длинные и сильно литературизированные диалоги Платона. И, хотя целью Ксенофонта было оправдать своего учителя, это еще не повод обвинять его во лжи или фальсификациях, ведь для оправдания честного человека нужна именно правда, а не вымысел. Наконец, следует учитывать и то, что Ксенофонт не мог сочинять неправду о вещах, широко известных его читателям. Он мог только приукрашивать, но не лгать.

[5] Несмотря на это, уже в античности Платону были адресованы упреки в очернительстве людей, изображенных в его диалогах ( Athen., XI, 504f – 509e ). Однако, традиция эта уже не только посмертная, но и вообще поздняя, к тому же, очень неточная в деталях, с приписками,  и вообще, откровенно враждебная Платону, так что все вместе это делает ее недостоверной.

[6] В наше время  господствует критическое отношение как к Платону, так и Ксенофонту. С одной стороны, их тексты, как сказано, объявляются до такой степени вольной литературой, что делается вывод о невозможности нахождения в них «исторического Сократа». В подтверждение этого обычно приводится список несовпадений и противоречий в изображении Сократа обоими авторами ( например: Dorion L.A. Xenophon’s Socrates // S. Ahbel – Rappe, R. Kamtekar ( Eds ). A Companion to Socrates. Blackwell, 2006. P. 93 – 109). При этом, конечно же, обходятся молчанием гораздо более серьезные совпадения…Что же касается различий, то ведь понятно, что при другой интерпретации их легко можно либо рассыпать, либо свести на нет и обратить в доказательства противоположного тезиса, т.к. при отсутствии достоверных фактов, в искусстве построения аргументации все зависит от позиции пишущего автора и его сноровки. С другой стороны, Платона с Ксенофонтом обвиняют в стремлении оправдать своего учителя, из чего также следует заключение о непригодности их как источников по Сократу. Таким образом, например, доказывается неподлинность обеих «Апологий», до недавних пор считавшихся главными текстами для реконструкции Сократа – см.: Danzig G. Apologizing for Socrates: Plato and Xenophon on Socrates’ Behavior in Court // Transacitons of the American Philological Association. Vol. 133. Nr. 2, 2003. P. 281 – 321; см. также: Waterfield R. Why Socrates Died: Dispelling the Myths. London, 2009. P. 9ff. Мне такой подход представляется шараханьем из одной крайности в другую. Как уже сказано, оправдание еще не означает лжи. Если судить непредвзято, то у нас нет доказательств недобросовестности обоих авторов, а есть лишь подозрения. Логичней полагать, что эти писатели все-таки заботились о своей репутации, а потому могли себе позволить лишь приукрасить или проинтерпретировать факты, но не сочинять небылицы. Думается, у них не было оснований для сознательной фальсификации образа Сократа – см.: Кессиди Ф. Х. Сократ. Москва, 1988. С. 14. Вообще же, состояние историографии по вопросу о Сократе дает повод задуматься и отрефлектировать ситуацию в целом. Понятно, что источники дают нам неясную, затуманенную субъективизмом картину, но показательно то, как меняется отношение к ней с течением времени. Если предыдущие эпохи имели склонность доверять источникам и идеализировать Сократа, то наше время отмечено прямо противоположной тенденцией – сейчас идет повальный демонтаж «светлого образа», источники дисквалифицируются, софисты оправдываются, а в Сократе ищут темные стороны и уже густыми слоями наводят на него тень. Вообще здесь прослеживается общая черта  времени:  похоже, что наша эпоха просто не выносит героев и по возможности стремится смешать их с грязью. Если прежние эпохи создавали образы героев, то наша их разрушает. Сократ – лишь один пример в числе многих. Следовательно, здесь мы имеем дело уже не столько с прогрессом научного знания, сколько с идеологическими установками. С научной точки зрения сегодняшний «демонтаж Сократа» оправдан не более, чем его прежняя идеализация. И то и другое в равной степени доказуемо и недоказуемо. Поэтому, говоря о современной критике сократовской традиции, речь может идти скорее о диагнозе нашей эпохи и нашего сознания, чем о научном прогрессе. Все наши концепции, как положительные, так и отрицательные, строятся на гипотетических предположениях, а потому в равной степени обоснованы / необоснованны. Но если это так, то самое правильное в данной ситуации – придерживаться золотой середины здравого смысла и не впадать в крайности.

[7] См. например: Maier H. Op. Cit. S. 256ff; Böhme G. Op. Cit. S. 29; Mosse C. Op. Cit. S. 148; Martens E. Op. Cit. S. 28f. Эти идеи получили распространение в XX в., в рамках тенденции по реабилитации софистов: Johnson S. Skills, Socrates ad the Sophists: Learning from History // British Journal of Educational Studies. Vol. 46. Nr. 2, 1998. P. 202ff.

[8] Maier H. Op. Cit. S. 198ff,257;Martens E. Op. Cit. S. 29; Waterfield R. Op. Cit. P. 14.

[9] Maier H. Op. Cit. S. 257 – 261.

[10] Однако некоторые авторы пытаются получить из этой комедии какое-то представление о личности Сократа: Mhire J.J. Socrates as Citizen? The Implications of Socratic Eros for Contemporary Models of Citizenship. University of Louisiana at Lafayette. 2006. P. 21f, 28ff, 35 – 59. Основанием для этого служит логичное допущение, что комедия, хотя и создает карикатурный образ, но предполагает, что этот образ должен быть узнаваем: Taylor A. E. Socrates – the Man and his Thoughts. N. Y., 1953. P. 20; Strauss L. The Rebirth of Classical Political Rationalism. Chicago, 1989. P. 110, 133. Тем не менее, не следует забывать об условности, ограниченности и целевой направленности комедии. Ее задачей ни в коей мере нельзя считать создание верного образа пародируемого человека. Конечно, он должен быть узнаваем, но в то же время он не может быть совсем точным, подобно шаржу, нарисованному профессиональным художником. Шарж дает в чем – то верное представление о человеке, но наделяет его весьма гипертрофированными чертами, которые не позволяют принять шарж за нормальный портрет. То же самое относится и к греческой комедии. Одним словом, данные «Облаков» Аристофана могут нам в чем-то помочь при реконструкции «реального» Сократа, но их никак нельзя принимать за «perfect source material», как это кому-то кажется (Mhire J.J. OP. Cit. P. 22). Столь же курьезным выглядит попытка приравнять ценность данных Аристофана к данным Платона с Ксенофонтом, на том якобы основании, что, дескать, все эти тексты есть не что иное, как литературная беллетристика ( fiction ), а раз так, то все они в равной мере искажают правду: Woodruf P. Socrates among the Sophists // A Companion to Socrates… P. 36. Это уже явный перебор, ведь необходимо все-таки различать жанры, тексты, авторов…

[11] Это становится очевидным даже на примере сугубо формальных показателей, если сравнение производится по-научному корректно. Тогда выясняется, что, несмотря на отдельные, чисто внешние точки совпадения, большинство показателей диаметрально расходятся: Woodruf P. Op. Cit.P. 38 – 45.

[12] Правда, и тут некоторые сторонники софистов уже издавна стремятся умалить значение этого вопроса, пытаясь представить дело так, будто у Сократа не было никаких серьезных расхождений с софистами по поводу платы за учебу: Maier H. Op. Cit. S. 190f; Böhme G. Op. Cit. S. 28 f. Надо сказать, что это совершенно произвольная интерпретация, основанная на полном игнорировании данных источников. Но если до такой степени не доверять источникам, то у нас не остается вообще никаких оснований для разговора, и, следовательно, все гипотетические построения относительно софистической, или любой другой природы сократовского учения, просто повисают в воздухе, будучи из пальца высосанными.

[13] Böhme G. Op. Cit. S. 29. В свою очередь, еще в начале прошлого века Генрих Майер, весьма сильно сочувствовавший софистам, аналогично наплевав на источники, заявил, что Сократ- де ничего не имел против взимания платы за учебу, и что он якобы выступал лишь против того, чтобы софисты называли своих последователей учениками: Maier H. Op. Cit. S. 190f. Воистину, нет предела тенденциозности исследователей, когда дело касается их идеологических убеждений! Причем, что интересно, эта тенденциозность имеет место в рамках пресловутого позитивизма, позиционирующего себя в качестве «объективного» способа исследования, будто бы лишенного всякого субъективизма. Как видно, эта амбиция не соответствует действительности…

[14] Ксенофонт цитируется в переводе С.И. Соболевского.

[15] Эти идеи были настолько революционными, что уже в  наши дни оказалось возможным, – и не без основания, – объявить его первым в истории анархистом: Лурье С.Я. Антифонт – творец древнейшей анархической системы. М., 2009.

[16] Суриков И. ANTIPHONTEA III. Друзья и враги Антифонта (просопографический этюд) // Studia Historica VIII. М., 2008. С. 77 слл.

[17] К этому можно добавить и естественный фактор конкуренции – см.: Суриков И. Указ. Соч. С.83.

[18] Перевод А. С. Ошерова.

[19] Для непредвзятых исследователей это является непреложным фактом, имеющим подтверждение в источниках и помимо Платона:  Romilly J. De. The Great Sophists in Periclean Athens. Oxford, 2002. P. 134 – 161.

[20] Сегодня, на языке политкорректности, такая моральная безответственность софистического искусства характеризуется как позиция «этически нейтрального», чистого искусства / мастерства: Johnson S. Op. Cit. P. 201, 204.

[21] См. например: Maier H. Op. Cit. S. 198ff, 201ff; Martens E. Op. Cit. S. 28f.; Böhme G. Op. Cit. S. 28; Irmscher I. Sokrates.Leipzig, 1985. S.69; Johnson S. Op. Cit. 203ff; Woodruf P. Op. Cit.P. 37ff. etc., etc…

[22] Например: Maier H. Op. Cit. S. 241f, 253, 257f; Лосев А. Ф. История античной эстетики. Софисты, Сократ, Платон. М., 2000. C. 11.

[23] На мой взгляд, софистов вполне можно считать, как это делает А.Ф. Лосев, также и декадентами: Лосев. А.Ф. Указ. Соч. С. 93. Правда, по непонятной причине, в декаденты он записал и Сократа, поставив его в один ряд с софистами: Там же. С. 93. Такая интерпретация кажется мне очень странной, но это уже другой разговор.

[24] Кстати, именно поэтому  в «Домострое» Ксенофонта Сократ иронично подтрунивает над Исхомахом, когда тот рассказывает о том, как его отец научился извлекать прибыль из сельского хозяйства , занимаясь скупкой, улучшением и перепродажей земельных участков ( Xen., Oec. 20, 22 – 29 ). Этот эпизод ясно показывает, что Сократу, как традиционно мыслящему человеку, кажется неприемлемой любая деятельность, имеющая целью наживу.

[25] Это уже давно подмечено: Maier H. Op. Cit. S. 254.

 

[26] Далее в разговоре выясняется, что Гиппий  умудрился- таки и в Спарте заслужить успех своими речами, но не в качестве учителя добродетели, а как рассказчик о родословных, деяниях старины и даже как сочинитель нравоучительных историй ( Ibid., 285 d – 286b ). Тем самым показывается, во – первых, беспринципность софиста, готового приноровиться под любой заказ, а во-вторых, его неспособность быть полезным в самом главном  – в приобретении доблести.

[27] О силе уважения, которое люди питали к поэту, свидетельствует один эпизод у Гомера: когда Одиссей учинил расправу над женихами, он оставил в живых только певца Фемия, да глашатая Медонта, за которого просил Телемах: Оd., XXII, 330 – 377.

[28] Йегер В. Пайдейя. Воспитание античного грека. Т.1. пер. А. И. Любжина. 2001. С. 41 – 56.

[29] Буквально это выглядит так: «бог мне в душу вложил разные песни» ( qeo;” dev moi oi[ma” pantoiva” ejnevfusen).

[30] Перевод В. Жуковского.

[31] Seybold K., Ungern-Sternberg J. von. Amos und Hesiod. Aspekte eines Vergleichs // Anfänge politisches Denkens in der Antike / Hrsg. K. Raaflaub. München, 1993. S. 215–239.

[32] См.: Jaeger W. Solons Eunomiа // Antike Lyrik. Hrsg. W. Eisenhut. Darmstadt, 1970. S. 7–31; Manuwald B. Zu Solons Gedankenwelt // Rheinisches Museum für Philologie. Bd. 132. Heft 1.1989. S.12ff.

[33] См.; Йегер В. Указ. Соч. Т.1. С. 196– 210.

[34] Значение обоих для воспитания ( пайдейи ) было подробно и, кажется, исчерпывающе описано Вернером Йегером: Йегер В. Указ. Соч. Т.2. С. 59 – 100, 108 – 139 etc.

[35] Еврипида следует исключить именно из-за его идейной близости к софистам. Кстати, в одном фрагменте у него есть такие слова: «ненавижу мудреца, который мудр не для себя» ( Fragm. 95 N. – Sn. ). Похоже, Еврипид в какой-то мере разделял взгляды софистов на смысл творчества.

[36] См.: Йегер В. Указ. Соч. Т.1. С. 127 – 154.

[37] Redfield J. M. Nature and Culture in the Iliad: the Tragedy of Hektor. Chicago, 1975. P. 41.

[38] Перевод С. П. Маркиша.

[39] Этот диалог содержит столь много принципиальных положений, что его можно считать своего рода манифестом сократовской ( и сократической ) мысли; поэтому он издавна привлекает к себе особо пристальное внимание исследователей:  Kahn Ch. Drama and Dialectic in Plato’s Gorgias // Oxford Studies in Ancient Philosphy. 1. 1983. P. 75 – 121; Klosko G. The Refutation of Callicles in Plato’s Gorgias // Greece and Rome, 31, 1984. P. 126 – 139; Йегер В. Указ. Соч. Т. 2. С. 140 – 168. еtc., etc…

[40] Конечно, в наши дни предпринимаются попытки показать, что смысл диалога вовсе не такой, каким он кажется при обычном прочтении, и что, дескать, Калликл – главный оппонент Сократа в Горгии – вовсе не такой гедонист, каким он кажется, и что Сократ вовсе не то хочет сказать, что он говорит, и т.д. и т.п.- например: Stauffer D. Socrates and Callicles: A Reading of Plato’s Gorgias // The Review of Politics. Vol. 64. Nr. 4. 2002. P. 647f, 654ff. Однако при здравом, непредвзятом прочтении, все это кажется беспочвенной софистической риторикой, пытающейся увидеть в тексте то, чего там нет, с одной лишь целью – сделать софистов еще «белее» и «пушистей», а на Сократа бросить тень, представив его по возможности «не таким», «ненастоящим». Однако все это белыми нитками шито.

[41] Этот аспект «Горгия» не раз обсуждался в параллель к еврипидовской «Антиопе», где в знаменитом диалоге Зета и Амфиона ставилась та же проблема: Nightingale A.W. Plato’s Gorgias adn Euripides’ Antiope // Classical Antiquity. 11, 1992. P. 121 – 141; Stauffer D. Op. Cit. P. 627 – 657; Фестюжьер А. – Ж. Созерцание и созерцательная жизнь по Платону. Пер. А.С. Гагонина. Спб., 2009. С. 35слл.

[42] Тем не менее, эти данные вполне можно изучать на предмет религии Сократа: Bussanich J. Socrates and Religious Experience // A Companion to Socrates… P. 200 – 213.

[43] Поэтому надуманной и искусственной кажется попытка отделить «исторического» Сократа от «выдуманного» Платоном по признаку метафизики, как это делает Властос: будто бы первый Сократ был лишь моралистом и ироником, а второй – метафизиком: Vlastos G. Socrates. Ironist and Philosopher. Cambrige, 1991. P. 47ff. В том- то и заключается вся суть сократовской моральной философии, что она питается метафизикой, и из нее же вытекает. Без этой метафизики вся жизнь и деятельность Сократа, равно как и вся его мудрость, повисают в воздухе без объяснения. Нелепой кажется также попытка свести феномен Сократа к исследованию терминов: Martens E. Op. Cit. S. 154ff. Любому непредвзятому читателю ясно, что такие исследования для Сократа являлись лишь средствами, инструментами, а не самоцелью.

[44] Фестюжьер А. – Ж. Указ. Соч. С. 64сл., 69 слл.

[45] Поэтому довольно странным и экстравагантным представляется мнение, будто бы Сократ не был религиозным человеком, т.к., дескать, у его мудрости не было сакрального источника, он не основал свою церковь, и он мало говорил об обязанностях человека перед богом: Montgomery J. D. Introduction. The Unfinished Trial // J.D. Montgomery ( Ed. ). The State versus Socrates. A Case Study in Civic Freedom. Boston, 1954. P. 4ff. Совершенно очевидно, что эта точка зрения вызвана завышенными ожиданиями, в соответствии с современными представлениями о религии. Конечно, Сократ понятия не имел о божественном Откровении, но от этого его религиозность не перестает быть религиозностью. Как уже сказано, у нас достаточно материала для заключения о его теоцентрической картине мира, даже если многие детали этой картины остаются спорными и могут быть приписаны Платону.

[46] Зная все это, кажется по меньшей мере нелепым курьезом попытка оспорить факт бедности Сократа и доказать его принадлежность к высшим слоям общества, на том лишь основании, что среди его слушателей было много аристократов и богатых людей: Wood E. M., Wood N. Class Ideology and Ancient Political Theory. Socrates, Plato and Aristotle in Social Context. Oxford, 1978. P. 3, 5f, 82f, 94ff, 103, 261 etc. См. также: Waterfield R. Op. Cit. P. 58f. Чтобы утверждать такое, нужно, опять же, полностью наплевать на все источники.

[47] Кстати, очень может быть, что именно поэтому он, в отличие от странствующих по свету в поисках заработков софистов, никогда не покидал свой город, но всегда оставался в нем, даже подвергая себя при этом опасности. Это становится понятным, если принять, что смыслом его жизни было служение родному городу.

[48] В результате, как верно заметил В. С. Нерсесянц, Сократ оказался посередине между традиционной греческой верой и новомодной позицией софистов, чуждый и той и другой стороне, т.к. традиционалисты видели в нем софиста, а софисты – традиционалиста: Нерсесянц В. С. Сократ М., 1984. С.21. По словам А. Ф. Лосева, такое часто бывает с переходными фигурами, которые невыносимы ни для старых, ни для новых идеалов: Лосев А. Ф. Указ. Соч. С. 93. Правда, эта фраза скорее красивая, чем верная, т.к. Сократа вряд ли можно считать переходной фигурой. В самом деле: от кого и к кому был этот переход? От традиции к софистам? Нет, конечно! Только от традиции к Платону, но как определить суть такого перехода? Да и был ли вообще переход? Мне представляется, что Сократ и Платон, хотя каждый и сам по себе, но оба вместе являют собой один общий феномен в его развитии. Можно сказать, оба они слились в одном феномене на двоих. Они оба были традиционалистами, но уже совершенно нового типа. На базе традиции они построили свой новый мир, общий для них обоих. Это был именно новый виртуальный мир идей, хотя и на фундаменте старинных ценностей. Они ниоткуда и никуда не переходили, но сразу создали свой новый мировоззренческий и философский космос на базе материала, предоставленного им традицией.