Posts Tagged polisa

KAS IR PATRIOTISMS SENAJĀ GRIEĶIJĀ?

Posted by on Wednesday, 9 December, 2020

KAS IR PATRIOTISMS SENAJĀ GRIEĶIJĀ?

Dr. hist. Harijs Tumans.

Publicēts: Antiquitas viva 5, 2019. Lpp. 72-89.

Šajā rakstā tiek analizēti seno grieķu priekšstati par patriotismu arhaikas un klasikas laikmetos. Par pamatu tiek ņemts vārds filovpoli un tā pielietojums Tukidīda „Vēsturē”. Šajā darbā Tukidīds rāda divus patriotisma veidus, kurus iemieso, no vienas puses Perikla bēru runa par godu karā kritušajiem atēniešiem, bet no otras puses – Alkibiada runa Spartā. Gan Perikls, gan Alkibiads attiecina uz sevi vārdu oJ filovpoli”, taču viņu pārstāvētie patriotisma veidi radikāli atšķiras viens no otra. Avotu analīze rāda, ka tas patriotisms, kuru pārstāv Perikls un kas apgalvo polisas prioritāti pilsoņa dzīvē, ir attīstījies Grieķijā tikai pēc grieķu – persiešu kariem. Savukārt Alkibiada priekšstati par filovpoli” sakņojas senajos aristokrātijas ideālos, kuri tika noformulēti Homēra eposā un bija aktuāli arhaikas laikmetā.

Atslēgas vārdi: patriotisms, polisa, Perikls, Tukidīds, Alkibiads, Homērs.

Vārds oJ filovpoli” pirmo reizi parādās Tukidīda ( Thucydides, 460. – ap 400.p.mē. ) “Vēsturē” un tiek tulkots  kā “tēvijas draugs”, “tas, kas mīl dzimteni”, jeb, citiem vārdiem, ”patriots”. Šī vārda esamība norāda uz to, ka grieķu kultūrā tajā laikā vajadzētu pastāvēt arī attiecīgai izpratnei par patriotismu. Taču paradoksālā veidā mēs neatrodam senajā Grieķijā šādu jēdzienu un veidojam savus priekšstatus par toreizējo patriotisma izpratni, balstoties tekstuālā kontekstā un savā intuīcijā. Vairāk vai mazāk vienprātīgi tiek pieņemta atziņa, ka uz senajiem grieķiem nevar attiecināt patriotismu mūsu dzimtenes mīlestības izpratnē kā Vaterlandsliebe ( Pursey 1940, 51, 217ff; Chroust 1954, 288f; Карпюк 2010, 101 ). Skaidrs ir arī tas, ka sengrieķu patriotismam bija politisks raksturs un noteikti ne nacionāls, jo nacionālās apziņas kā tādas tolaik vēl nebija ( Anderson 1991 ). Tas nozīmē, ka ar grieķu patriotismu vajadzētu saprast divas lietas: pirmkārt, lojalitāti polisai kā pilsoņu kolektīvam jeb kopībai (koinoniva) Aristoteļa izpratnē (Arist. Pol., 1253a 9); un otrkārt katram normālam cilvēkam piemītošas dabiskas mīlestības un piesaistes jūtas uz dzimto vietu, lai gan ar piebildi, ka grieķiem šīs jūtas izpaudās savādāk nekā mums. Turklāt vēl jāpiemetina, ka abos gadījumos ir pašsaprotama vēlme un gatavība aizstāvēt dzimteni ar ieročiem rokās, kas skaitījās pilsoņa tiešs pienākums. Tas viss nozīmē arī to, ka grieķu pilsonim polisas intereses bija jāstāda augstāk par savējām. Un, protams, ideālam pilsonim bija jābūt gatavam atdod dzīvību, sargājot savu polisu.

Tukidīda „Vēsturē” mēs redzam, ka Peloponēsas kara laikā šāda izpratne par patriotismu jau bija kļuvusi par Atēnu oficiālās ideoloģijas sastāvdaļu. Par to spilgti liecina slavenā Perikla ( Perikles, ap 494.-429.pm.ē. ) runa par godu karā kritušajiem atēniešiem. Visvairāk Perikls cildina kritušos par to, ka viņi ir izpildījuši savu pienākumu pret dzimteni : „Tā nu šie ir par tik krietniem izrādījušies, kā to viņu pienākums pret pilsētu prasīja” (Kaˆ o†de men proshkÒntwj tÍ pÒlei toio…de ™gšnonto -Thuc. II, 43,1; tulk. F. Garais ). Turklāt Perikls īpaši atzīmē, ka kritušie karavīri nonicināja baudas un cerību tikt pie bagātības nākotnē ( Thuc. II, 42, 2). Tātad dzimtenes mīlestība viņiem bija svarīgāka par pašu labumu. Viņi ir pelnījuši slavu par to, ka brīvprātīgi upurēja dzimtenei skaistāko dāvanu – savu dzīvi ( Thuc., II, 43, 2 ). Lielu runas daļu veido slavas dziesma demokrātiskajām Atēnām, kas dod Periklam iespēju vēl vairāk izcelt kritušo nopelnus: „Negribēdami šādu pilsētu zaudēt, ir nu drošsirdīgi cīnījušies un nāvē gājuši šeit kapā guldītie…” ( Thuc., II, 41, 4; tulk. F. Garais).

Faktiski šo runu var uzskatīt par polisas patriotisma manifestu, kurā ir skaidri nodeklarēts, ka ideāli savas valsts pilsoņi ir patrioti, kuri gatavi upurēt savas dzīves dzimtenes vārdā. Tas ir oficiāls uzstādījums, kas parāda, ka šāda patriotisma izpratne ir kļuvusi par valsts ideoloģijas sastāvdaļu. Lai arī šajā runā ir skaidri izteikta oficiālā izpratne par patriotismu, pats vārds filovpoli” šeit vēl neparādās. Pirmo reizi Tukidīda „Vēsturē” Perikls šo vārdu lieto citā savā runā citā tautas sapulcē. Nākamajā 430. gadā p.m.ē. , kad Atēnās plosījās mēris, kara gaitā iezīmējās negatīva stagnācija un atēniešu vidū parādījās izmisums un neapmierinātība ar Perikla politiku, viņš bija spiests taisnoties tautas sapulces priekšā un teica runu, kurā, pēc Tukidīda domām, bija arī šādi vārdi: „Un tomēr jūs ļaunojieties uz cilvēku, kas labāk par kuru katru citu, man šķiet, saprot, kas vajadzīgs, un spēj to arī paskaidrot, – kas tēviju mīl un mantkārībai nav pieejams” (ka…toi ™moˆ toioÚtJ ¢ndrˆ Ñrg…zesqe Öj oÙdenÕj ¼sswn o‡omai enai gnîna… te t¦ dšonta kaˆ ˜rmhneàsai taàta, filÒpol…j te kaˆ crhm£twn kre…sswn ; Thuc. II, 60, 5; tulk. F. Garais ). Kā redzams, šeit Perikls atklāti sauc sevi par patriotu ( „kas tēviju mīl” ), tātad par cilvēku, kurš pakļauj savas intereses ( „mantkārībai nav pieejams” ) valsts labumam. Kontekstā ar iepriekšējo runu ir pilnīgi skaidrs, ka vārdā filovpoli” tiek ielikta tieši šāda nozīme.

Taisnības labad ir jāatzīst, ka, neskatoties uz visu to, ko var pārmest Periklam[1], viņš bez kautrēšanās varēja sevi saukt par neuzpērkamu patriotu, jo viņš patiešām bija spējīgs upurēt savas intereses valsts labā. Kad kara sākumā Atikā iebruka un sāka postīt laukus spartiešu karaspēks ķēniņa Arhidāma vadībā, Perikls, zinot, ka, visticamāk, viņa zemes īpašumi netiks aiztikti to viesmīlības saišu dēļ, kas saistīja viņa dzimtu ar Arhidāma dzimtu, lai pasargātu sevi no iespējamiem pārmetumiem, nodeva savus īpašumus valstij ( Plut. Per., XXXIII; Polyaen, I, 36 ). Tādā veidā viņš ne tikai rīkojās cēli, bet arī nodemonstrēja uzticību saviem principiem, upurējot valsts labā savu materiālo labklājību. Pat ja tā bija tikai poza, kuru diktēja viņa politiskais tēls, ir jāatzīst, ka viņš rādīja izcilu patriotiskās rīcības piemēru.

Protams, Perikls bija tikai polisas patriotisma idejas propagandētājs, nevis autors. Dzimtenes mīlestības jūtas ir dabiskas katram cilvēkam, bet valsts un politiķi tās izmanto savām vajadzībām un savās polittehnoloģijās. Tas nozīmē, ka pirms patriotisms kļuva par oficiālās ideoloģijas sastāvdaļu, tam bija jābūt iesakņotam kultūrā. Sengrieķu kultūrā visu lietu sākums bija Homēra eposs. Tādēļ ir dabiski, ka tieši „Iliādā” mēs atrodam pirmo patriotisko uzrunu – Hektora aicinājumu dedzīgi cīnīties par dzimteni: ajmuvnesqaiperi; pavtrh” ( Il., XII, 243 ; Skat.: Walter 1993, 72f, 74; Strassburger 1954, 131ff.). Kallina un Tirtaja dzejas patriotiski kareivīgie motīvi turpināja šo tradīciju ( Starr 1986, 52f. )

Jaunu pavērsienu patriotisma tēmas attīstībai deva Solons ( Solon, ap 640/635. – 559.p.m.ē.) – gan ar darbiem, gan ar dzejas pantiem. Viņš veltīja savai valstij ne tikai politisko darbību, bet arī savu mūzu. Vispirms pašā VI gs. p.m.ē. sākumā viņš ar savu dedzīgo aicinājumu glābt Atēnu pilsētas godu un atkarot Salaminas salu modināja pilsoņos patriotiskas jūtas un pilsonisku apziņu (Stahl1987, 206. ). Šo tēmu viņš vēlāk attīstīja savā elēģijā „Lablikumība”, kurā skaidri pauda ideju par pilsoņu līdzatbildību par savas pilsētas likteni ( Sol. Fragm. 3, 5 – 11 Diehl³ ). Īsi sakot, kā atzīst speciālisti, ar šādu nostāju Solons atklāja jaunu laikmetu politiskās domas vēsturē (Jaeger 1970, 7–31; Manuwald 1989, 12ff; Туманс 2002, 210слл. ). Faktiski viņš pirmais pacēla valsts vērtību, t.i., kopējas lietas vērtību pāri personīgajām interesēm un ar savu piemēru īstenoja šo principu dzīvē. Tādā veidā viņš ielika pamatus pilsoniskajai ideoloģijai[2], kuras kodolu veido patriotisma ideja.

Klasiskajā laikmetā, pateicoties grieķu – persiešu kariem, grieķu patriotiskās jūtas saasinājās, kas neizbēgami sekmēja kopēja hellēņu patriotisma izveidi[3]. Fakts, ka daudzas polisas spēja apvienoties cīņai pret kopēju ienaidnieku, liecina par attiecīgiem priekšnosacījumiem grieķu mentalitātē. Hellāda tik tiešām tika apzināta kā grieķu „kopīga māja”, par kuras simbolu kalpoja kopējais pavards Delfu svētnīcā (  Plut. Arist., XX, 4 )[4].

 Dabiski, ka kara iespaidā jaunā līmenī pacēlās arī lokālais, jeb polisas patriotisms. Pie tam ne tikai militāras drosmes ziņā, bet arī politiskās apziņas līmenī, proti, par labu normu kļuva tendence upurēt savas intereses valsts interešu labā. Labs piemērs tam ir Aristīds, kurš atrada sevī spēkus uzrunāt savu galveno politisko pretinieku Tēmistoklu ar piedāvājumu sadarboties kopējā lietā un sacensties savā starpā par to, „kurš vairāk laba izdarīs tēvzemei”( Hdt., VIII, 79;arī: Plut., Arist. VIII ). Tādā veidā divi aristokrāti pārtrauca savstarpējās ķildas, lai kopā kalpotu dzimtenei. Starp citu, tas pats Aristeids ( Aristeides, ap 530.-467.p.m.ē) desmit gadus iepriekš ( 490.g.p.m.ē.) atteicās no savām ambīcijām un karaspēka vadīšanas, lai Miltiāds Jaunākais (Militades, 550. – 489.p.m.ē. ) varētu realizēt savu kaujas plānu, kurš tā rezultātā vainagojās ar spožu uzvaru (Plut., Arist.V ). Tātad Perikls nebija pirmais, kurš spēja upurēt personīgās intereses valsts labā. Protams, karu laikā grieķu pasaulē netrūka varoņu, kuri bija gatavi upurēties dzimtenes vārdā[5], taču visspilgtāko patriotisma piemēru pasaulei radīja slavenie trīssimts spartieši ( Hdt., VII, 220; Diod.,XI, 9, 1 )[6]

Tā visa iespaidā izveidojās klasiskais pilsoņa ideāls – pilsonis, kurš gatavs atdot dzīvi par dzimteni. Tādēļ Hērodota ( Herodotos, ap 494. – 425. p.m.ē. )stāstā par Solona sarunu ar Krēzu par laimīgāko cilvēku tiek nosaukts atēnietis Tells – pilsonis, kurš cienījami nodzīvoja savu mūžu, izaudzināja bērnus un mazbērnus un gāja bojā kaujas laukā, cīnoties par savu dzimteni      ( Hdt. I, 30 ) . Peloponēsas kara laikā polisas patriotisms vēl vairāk nostiprinājās un bija tipiski, ka pilsoņi spēja pārvarēt iekšējās pretrunas un nesaskaņas, un apvienoties kopējo draudu priekšā. Pretinieki rēķinājās ar to, tādēļ nav brīnums, ka Atēnu demokrātijas līderis Kleons tautas sapulcē prasīja nāvi visiem mitileniešiem bez izņēmuma, jo viņi – un to viņš īpaši pasvītroja – bija to pelnījuši, jo sacēlās pret atēniešu kundzību vienprātīgi – gan tauta, gan oligarhi ( Thuc. III, 39, 6 ). Tā paša kara laikā izveidojās Sicīlijas grieķu patriotisma koncepcija ar saukli pārtraukt savstarpējas ķildas un apvienoties, lai kopīgi aizstāvētu sevi pret atēniešu ekspansiju ( Thuc. IV, 59 – 64; Skat.: Фролов 2011, 95 – 101. ).  Īsi sakot, var apgalvot, ka tieši patriotisko tendenču attīstība grieķu pasaulē kļuva par svarīgāko priekšnosacījumu panhellēnisma ideoloģijas izveidei vēlās klasikas laikmetā ( IV gs.p.m.ē. ).

Šajā vietā varētu pielikt punktu īsā sengrieķu patriotisma vēstures apskatā, taču viens kliedzošs fakts neļauj to darīt. Un proti, Tukidīda „Vēsturē” ne tikai Perikls apzīmē sevi ar vārdu filovpoli” , bet tieši to pašu dara arī Alkibiads( Alcibiades, 450. – 404. p.m.ē. ) savā runā spartiešu priekšā, kurā viņš pamato savu ierašanos pie tiem ( Thuc. VI, 92, 4 ). Starp citu, tas ir zīmīgi, ka vārds filovpoli” Tukidīda darbā figurē nevis autora tekstā un nevis slavenajā Perikla runā par godu kritušajiem atēniešiem, bet divu politiķu – antipodu runās par sevi, un abos gadījumos viņi attiecina šo vārdu uz sevi nevis uz citiem cilvēkiem. Zinot Tukidīda stila īpatnības, ir jādomā, ka tas nav nejauši – visticamāk tādā veidā viņš, kā tas bija ierasts toreizējā retorikā, pretnostatīja divus dažādus priekšstatus par vienu lietu. Bet, neskatoties uz to, pats fakts, ka Alkibiads sauc sevi par patriotu brīdī, kad viņš ir aizbēdzis uz Spartu, lai palīdzētu spartiešiem cīņā pret viņa dzimtajām Atēnām, liekas īpaši dīvains un pārsteidzošs. Tātad viņš pagriež ieročus pret savu dzimteni, kļūst par nodevēju, bet uzskata sevi par patriotu! Jāsaka, ka šāda rīcība Alkibiadam ir tipiska – vispirms viņš aizbēg uz Spartu, tad no Spartas – uz Persiju, no Persijas – atpakaļ uz Atēnām… Un tas nekad nav traucējis viņam uzskatīt sevi par patriotu!

Alkibiada rīcība dabiski piesaista pētnieku interesi, kuri piedāvā tai dažādus izskaidrojumus. Tomēr šis ir diezgan sarežģīts fenomens, un to nevar izskaidrot, piemēram, ar norādi uz kaut kādu Alkibiada „dēmonisko dabu”( Тaeger 1943, 127.). Tāpat nevar piekrist mēģinājumiem skaidrot viņa nodevības ar tēzi, ka grieķu polisa vēl nepazina patriotismu (Pursey 1940, 215 – 231; Chroust 1954,  280 – 288; Iebildumi – skat.:  Карпюк 2010, 109; Фролов  2001, 81). Šīs koncepcijas piekritēji uzskata, ka polisas partikulārisms vēl nav patriotisms un apgalvo, ka senie grieķi daudz vairāk bija integrēti lokālās apvienībās – vispirms asinsradinieku grupās ( dzimtas, fratrijas, fīlas ), pēc tam draudzīgās un politiskās apvienībās, kas ļaujot izskaidrot sengrieķu pasaulei tik tipiskos nodevības gadījumus (Pursey 1940,217f, 220ff, 224ff, 230; Chroust 1954, 281ff, 288.). Tam var iebilst, ka, pirmkārt, šie pētnieki, kā jau ticis atzīmēts, pārspīlē „partejiskuma” faktora nozīmi toreizējā grieķu ideoloģijā un dzīvē (Карпюк 210, 109. ); otrkārt, viņi stipri pārvērtē indivīdu integrācijas līmeni dažādās lokālās grupās un aizmirst par personīgo ambīciju nozīmi un personīgās harizmas lomu grieķu dzīvē [7] un treškārt, viņi atstāj bez ievērības jau šeit pieminēto Perikla runu, kā arī Solona dzeju un citus tekstus, kuros skaidri izteikta kopienas prioritātes ideja personīgo interešu priekšā. Neatkarīgi no tā, cik cilvēku pārkāpa šos idejiskos uzstādījumus un patriotisma principus, svarīgs ir pats fakts, ka šie priekšstati bija aktuāli cilvēku apziņā. Citiem vārdiem sakot, ja ir teksti par patriotismu, tad ir arī pats patriotisms. Tas nozīmē, ka Alkibiada patriotisma trūkums prasa citu izskaidrojumu.

Manuprāt, Alkibiada „rakstura mainīgums”, viņa pārbēgšana no vienas valsts uz citu, ko šodien sauc par nodevību, ļoti labi iekļaujas aristokrātiskās kultūras kontekstā. Gabriels Hermans pārliecinoši pierādīja, ka viņa rīcību vajadzētu uztvert nevis kā „jauna gara” izpausmi, bet tā būtu jāskata aristokrātu ritualizētas draudzības kontekstā (Herman 1987, 117ff.  ). Tik tiešām, visas Alkibiada pārvietošanās balstījās uz personīgo sakaru sistēmas un viesmīlības tradīcijām (Суриков 2002, 4 – 13.). Piemēram, vēl pirms bēgšanas no Atēnām viņš bija spartiešu proksens  ( aizbildnis, pārstāvis ) un kārtoja jautājumus, saistītus ar spartiešu gūstekņiem( Plut., Alcib. XIV ). Tādēļ viņa bēgšana uz Spartu bija labi pamatota no tradicionālās aristokrātu morāles viedokļa, un viņš varēja cerēt uz atbildes pakalpojumiem no spartiešu puses. Arī visi pārējie viņa darbi, viņa slavas kāre, demonstratīvā greznība, uzvaras un triumfālā atgriešanās Atēnās liecina par to, ka viņš domāja senās aristokrātu ētikas kategorijās. Visvairāk viņš sevi realizēja militārās slavas laukā, tika ievēlēts par stratēgu ar neierobežotām pilnvarām, guva milzīgu atbalstu tautā un varētu kļūt par tirānu, ja vien pats to vēlētos ( Plut. Alcib., XXXIII – XXXIV )[8]. Taču ambīcijas likumsakarīgi noveda viņu pie konflikta ar Atēnām un kraha (Forde 1989, 8, 55, 208; Фролов 2001, 101.).

            Patriotisko jūtu vieta tradicionālajā aristokrātijas vērtību sistēmā uzskatāmi tiek parādīta vienā epizodē „Īliadā”. Kad kaujas laukā cīņai satikās divi dižciltīgi pretinieki – Glauks un Diomeds, tie, uzrunājot viens otru, atklāja, ka viņu tēvi un vectēvi bija dibinājuši draudzības un viesmīlības saites, kuras attiecas arī uz viņiem pašiem ( Il., VI, 119 – 236 ). Noskaidrojuši šo faktu, abi varoņi atteicās no cīņas un apmainījās ar dāvanām – saviem šķēpiem. Turklāt Diomeds teica šādus vārdus:

             „Arģiešu zemē arvienu es mielošu tevi jo laipni,

                  Likijā plašā tu mani, ja nokļūtu kādreiz šai zemē.

                  Vairīties nākas mums vienam no otra, kad tiekamies pūlī!

                  Pulka man trojiešu vīru un slavenu palīgu pulku;

                  Gāzīšu katru, ko dievs man būs ļāvis, ko varēšu panākt.

                  Daudz tev būs ahaju vīru; tos varēsi gāzt, cik tev tīkas;

                  Mainīsim ieročus spožos, lai zina kā vieni, tā otri

                  To, ka mums tēvi jau agrāk ir bijuši draugi un viesi!”

                  Teica tā varoņi abi un nolēca zemē no ratiem;

                  Rokas viens otram tie spieda un solījās draudzību noslēgt”.

                                                         ( Il., VI, 224 – 229; A. Ģiezena tulk. )

Kā redzams, draudzības un viesmīlības saites varoņi liek augstākā vērtē, nekā saiknes, kas saista viņus ar savu pilsētu. Šeit acīmredzami personīgās attiecības stāv pāri kopējām. Šeit prioritāra ir varoņu ētika, gods un slava, bet sabiedriskās intereses atkāpjas otrajā plānā. Un, kā parādīja Hermans, tā ir tipiska situācija Homēra laikiem (Herman 1987, 2ff. ). Šķiet, ka Alkibiada rīcība, pārbēgot no Atēnām uz Spartu, iekļaujas šajā pašā vērtību sistēmā.

            Taču Alkibiada laikabiedru pasaulē aristokrātu aprindās varēja pastāvēt arī cits savstarpējo attiecību modelis – tāds, kurā valsts labumam tika dota priekšroka. Tā, piemēram, Ksenofonts ( Xenophon, ap 430.- 356. p.m.ē.) interesanti apraksta situāciju, kad 394. g.p.m.ē. karā satikās Persijas satraps Farnabazs ( Pharnabazes, 432. – 387. p.m.ē.)un Spartas ķēniņš Agesilājs ( Agesilaos, 452-358. p.m.ē.). Farnabazs ieradās pie Agesilāja ar pārmetumiem par postījumiem, kurus spartiešu karavīri bija nodarījuši viņa īpašumiem, un atgādināja par iepriekšējo savstarpējo draudzību. Viņa vārdi lika visiem klātesošajiem spartiešiem nokaunēties, bet viņu ķēniņš atbildes runā teica šādus vārdus: „Farnabaz, es domāju, ka tev ir labi zināms, ka cilvēki no  dažādām hellēņu pilsētām kļūst par viesmīlības draugiem savā starpā. Taču, kad šīs pilsētas iesāk karu savā starpā, tiek karots ar visiem naidīgās pilsētas pavalstniekiem un viesmīlības draugiem, un tie nogalina viens otru. Arī tagad mēs karojam ar jūsu valdnieku un esam spiesti uzskatīt par naidīgu visu, kas tam pieder; taču ar tevi pašu mēs visvairāk gribētu būt draugi uz visiem laikiem” (Xen. Hell. IV, 1, 3; H. Tumana tulkojums). Atšķirībā no Homēra varoņiem Agesilājs pakļauj personīgās intereses polisas interesēm un neatzīst nekādus izņēmumus no šī principa. Viņš rīkojas kā pilsonis, nevis kā privātpersona[9]. Ksenofonts ar simpātijām atstāsta šo gadījumu un pilnīgi atbalsta Agesilāja pozīciju, kuru pasniedz kā normatīvu. Var domāt, ka Alkibiadam šāds domu gājiens noteikti bija zināms, bet viņš pilnīgi to ignorēja – kādēļ?

            Iespējams, ka kaut kādu priekšstatu par paša Alkibiāda domu gājienu var iegūt jau pieminētajā runā, kuru viņš teica Spartā, lai izskaidrotu savu ierašanos tur, un kuru atstāsta Tukidīds. Šajā runā ir šādi vārdi: „Es nevēlos, lai jūs uzskatītu mani tamdēļ par mazvērtīgu, ka es, kam agrāk bija liela tēvijas drauga (filovpoli”) slava, tagad gribu viņai kopā ar tās niknākajiem ienaidniekiem vislielākos zaudējumus nodarīt; es nevēlos arī, ka jums būtu aizdomas, it kā mani priekšlikumi celtos no emigranta dedzības. Es esmu izvairījies no to cilvēku ļaunprātības, kas mani ir izdzinuši, bet es nevairos parādīt jums labdarījumu, ja tik jūs sekojat manam padomam; un par ienaidniekiem es uzskatu ne tik daudz tos, kas saviem ienaidniekiem reiz ir zaudējumus nodarījuši, kā piemēram jūs, bet gan tos, kas savus draugus piespiež tapt par ienaidniekiem. Tēvijas mīlestību es nejūtu, kur man pārestību nodara, bet viņa man bija, kad es kā pilntiesīgs pilsonis dzīvoju drošībā. Es arī nedomāju, ka uzsāktu tagad  naidīgu rīcību pret zemi, kas vēl būtu mana tēvija, – daudz vairāk es gribētu zaudēto tēviju no jauna iegūt. Patiesībā nevis tas ir tēvijas draugs (filovpoli”), kas nepareizā kārtā to zaudējis, atstāj viņu mierā, bet gan tas, kas pēc viņas ilgodamies visādā ziņā mēģina to atkal iegūt” (Thuc.VI, 92, 1 – 4; tulk. F. Garais ).

           Neatkarīgi no tā, cik šī runa ir autentiska, skaidrs ir tas, ka šeit Tukidīds parāda ne tikai sofistiskās retorikas paraugu, bet arī aristokrāta individuālistisko loģiku, kuras ietvaros Alkibiada rīcība tiešām iegūst attaisnojumu. Divos vārdos runas būtība ir tāda, ka savu lojalitāti polisai Alkibiads dara atkarīgu no polisas attieksmes pret sevi. Ja polisa ir netaisnīga pret viņu, viņš uzskata, ka viņam ir tiesības cīnīties ar to, lai atgūtu savu godu un dzimteni, kuru ir zaudējis. Pēc šīs loģikas aizvainotam indivīdam ir tiesības karot pret savu polisu, uzskatot, ka tas ir karš nevis pret polisu, bet par to. Citiem vārdiem, šis ir tas pats senais aristokrātijas princips, kurš individuālo godu liek pāri kopējam labumam. Acīmredzot visos Alkibiada darbos šis princips ir dominējošs. Viņš rīkojas kā tipisks seno laiku aristokrāts, nerēķinoties ar sava laika realitātēm. Un jāatzīst, ka no aristokrātijas pozīcijām raugoties, viņam ir taisnība. Uzrunājot šādā veidā spartiešus, viņš noteikti cerēja uz atsaucību, labi zinot klausītāju tradicionālo domu gājienu. Lai izpatiktu spartiešiem, viņam bija jāprezentē sevi kā tradicionālo vērtību piekritēju, un viņš lieliski tiek galā ar šo uzdevumu… vai Tukidīds viņa vietā.

            Zīmīgi, ka šo argumentāciju pieņem un atbalsta romiešu autors – Kornēlijs Nepots ( Cornelius Nepos, 99.-24. p.m.ē.), kurš apgalvo, ka Alkibiads karoja nevis pret dzimteni, bet pret tiem ienaidniekiem, kuru dēļ tas bija spiests pamest tēviju ( Nep., Alcib. 4 ). Tātad vainīgi ir šie Alkibiada ienaidnieki, kuri, zinādami, cik lielu labumu viņš var nest savai dzimtenei, tomēr izraidīja viņu, vadoties no savām dusmām, nevis no sabiedriskajām interesēm ( Ibid. ). Šos vārdus saka romietis, audzināts romiešu patriotisma garā, kurš pilsonim izvirzīja vēl lielākas prasības nekā grieķu patriotisms. Tas nozīmē, ka Alkibiada loģika tik tiešām ir pamatota antīkajā tradīcijā, lai cik tas dīvaini neliktos mūsdienās. Starp citu, Nepots īpaši pasvītro, ka Alkibiads mīlēja savu dzimteni un domāja tikai par tās atbrīvošanu ( Ibid. 8; 9 ). Tam var piekrist, jo, arī pēc otrās izraidīšanas trimdā  viņš nepalika vienaldzīgs pret savu pilsētu, bet ieradās atēniešu nometnē pie Aigospotamiem, lai ar savu padomu censtos novērst neizbēgamu katastrofu. Atēniešu stratēgi, vadoties no personīgajām ambīcijām, rupji noraidīja viņa padomus, kas beidzās ar briesmīgu atēniešu sakāvi (Xen. Hell., II, 1, 25; Plut., Alcib. XXXVI; Nep., Alcib. 8 ).

            Tātad Alkibiada fenomens nav traktējams viennozīmīgi, un, spriežot pēc visa, mēs to varam saprast tikai ieskatoties viņa laikabiedru mentalitātē.  Uz to norāda daži fakti. Pirmkārt, tā ir jūsmīga Alkibiada uzņemšana Atēnās, kad viņš atgriezās dzimtajā pilsētā. Izrādījās, ka atēnieši ne tikai piedeva viņam nodevību, bet gandrīz viņu dievināja, apbērdami ar lentēm, vainagiem un citiem pagodinājumiem, turklāt tādiem, kuri parasti tika piešķirti tikai Olimpisko spēļu uzvarētājiem ( Plut., Alcib. XXXVI; Nep., Alcib. 6 ). Un daudzi sauca viņu par labāko pilsoni, kurš patiesi kalpojis valstij un cietis no cilvēkiem, kuri nodarbojās ar politiku vienīgi sava labuma dēļ (Xen. Hell. I, 4, 13 ). Pēkšņi atklājās, ka tas, kuru vakar nolādēja kā nodevēju, īstenībā bija valsts labdaris un varonis! Šāds atēniešu noskaņojuma mainīgums ir tik uzkrītošs, ka prasa pēc izskaidrojuma. Protams, no vienas puses, šeit bija sava loma gan parastajai pūļa vieglprātībai, gan Alkibiada personības šarmam. Šo šarmu atzīmēja Plūtarhs ( Plutarchus, 46.-127. ), teikdams, ka Alkibiada senču slava, vārda spēks, skaistums un ķermeņa stiprums lika atēniešiem izturēties pret viņu iecietīgi un piedot viņam visas izdarības(  Plut., Alcib. XVI ). Taču ar to vien nebūtu pietiekoši, lai atēnieši tik viegli aizmirstu par viņa nodevību un zaudējumiem, kurus piedzīvoja viņa dēļ. Ir jābūt vēl kādam izšķirošam faktoram , kas veicināja atēniešu „aizmāršību”.

            Alkibiads atgriezās Atēnās kā slavens karavadonis, guvis vairākas spožas uzvaras, kuras iedvesa pilsoņiem cerības uz labu kara iznākumu un viņam pašam atvēra ceļu uz dzimteni. Viņa varoņdarbu aprakstā avoti piemin vienu ārkārtīgi interesantu faktu: karavīri, kuri cīnījās Alkibiada vadībā, atteicās sajaukties ar tiem karavīriem, kuri cīnījās citu karavadoņu vadībā un nesen bija piedzīvojuši neveiksmi. Un tikai pēc pirmās uzvaras, izcīnītas kopīgiem spēkiem Alkibiada vadībā, karavīri ar prieku apvienojās vienā nometnē ( Xen. Hell., I, 2 15 – 17; Plut. Alcib., XXIX ). Nav šaubu, ka tādā veidā izpaudās atēniešu ticība sava karavadoņa harismai. Bet harisma ir dievu dāvana, dievišķo spēku izpausme cilvēkā, tā iemiesojas skaistumā, spēkā, talantā un, protams, veiksmē, kura liecina par dievu labvēlību cilvēkam (Tumans 2015, 52 – 67). Sen ir atzīts, ka Homēra eposā harismas esamība ir neatņemams varoņa atribūts[10]. Alkibiadam bija visas pazīmes, kas liecināja par harismas klātbūtni – Plūtarha pieminētie „vārda spēks, skaistums un ķermeņa stiprums” [11] un protams, arī īpaša veiksme, kas pavadīja viņu visos darbos[12]. Un tieši tādēļ – lai „neaizbaidītu veiksmi” – viņa karavīri nevēlējās sajaukties ar citiem.

            Ja mēs saprotam harismu kā reliģisku fenomenu, mēs varam izskaidrot gan paša Alkibiada rīcību, gan atēniešu reakciju uz to-viņu gatavību piedot. Tas nozīmē, ka nedz viņš pats, nedz atēnieši neuztvēra viņa rīcību kā nodevību. Sekojot šai loģikai, ja cilvēkam ir harisma un viņā darbojas dievišķie spēki – un Alkibiada gadījumā nevienam par to nebija šaubu, tad pret šo cilvēku jāattiecas gandrīz tāpat kā pret pašu dievību, šo spēku nesēju. Ar savu rīcību cilvēki var nopelnīt gan dievu labvēlību, gan arī dusmas. Un tas ir tieši tas, kas notika atēniešu attiecībās ar Alkibiadu – nodarot viņam pāri, tie aizvainoja ne tikai viņu pašu, bet arī to dievišķo spēku, kas viņā darbojās un kas tādēļ pavērsās pret viņiem. Tas dara saprotamu atēniešu līksmību un „aizmāršību”, kad šī dievišķā enerģija atkal kļuva tiem draudzīga un pagriezās pret viņu ienaidniekiem. 

            Tātad Alkibiada nepatriotiskā rīcība ir izskaidrojama ne tikai ar viņa personības īpatnībām, bet arī ar seniem reliģiskiem priekšstatiem, saistītiem ar varonības ideālu. No tā izriet, ka Alkibiadu ir jāvērtē, nevis izejot no mūsu vēsturiskajiem priekšstatiem un nevis attiecībā pret nākamo postklasisko un hellēnisma laikmetu, par kura priekšteci viņu bieži vien uzskata[13], bet gan attiecībā pret iepriekšējo arhaisko laikmetu, kuram tas īstenībā piederēja. Pēc savas domāšanas un uzvedības viņš bija arhaikas cilvēks, aristokrātiskās tradīcijas nesējs, kurš neierakstījās savā demokrātiskajā laikmetā.  Viņš kalpoja savai varoņa harismai un varoņa ideālam, bet varoņi, kā zināms, neiekļaujas pilsoniskās sabiedrības rāmjos.

Teiktais nozīmē, ka Alkibiada rīcībai bija paraugi pagātnē. Un tiešām, senākās paralēles ir atrodamas jau Homēra eposā, kur varoņi, līdzīgi Diomēdam un Glaukam, brīvi rīkojas savās interesēs un maz rēķinās ar kolektīva vajadzībām (Donlan 1980, 8f; Stein – Hölkeskamp 1989, 32f; Van Wees 1996, 15f). Piemēram, Ahillejs, apvainojies uz Agamemnonu, pameta ahajus un atteicās tiem palīdzēt pat kritiskā brīdī. Viņš meklēja slavu un godu, bet ahaju liktenis viņu neuztrauca ( Skat. par to: Redfield 1975, 10f,108f, 124f; Zanker 1997, 73; Schein, 1984, 180f: Сапронов 1998, 259 ). Tāpat arī Hektors, kaut arī pauda patriotisku saukli par dzimtenes aizstāvēšanu, tomēr pirmajā vietā lika savu godu, kad izvēlējās pieņemt divkauju ar Ahilleju, labi zinot, ka viņa nāve atņems pilsētai pēdējo cerību uz glābiņu ( Il., XXII, 37 – 76; Skat.: Zanker G. Op. Cit. P. 55 ).

Tāpat arī arhaikas laikmeta vēsturē mēs atrodam vairākus nepatriotiskas uzvedības piemērus, un vienmēr tie ir saistīti ar aristokrātu priekšstatiem par godu, slavu un varu. Vistuvākais piemērs ir Atēnu tirāns Hipijs, kurš zaudēja varu un 490. g.p.m.ē. kopā ar persiešu karaspēku ieradās Attikā, lai „atgūtu savu dzimteni” ( Hdt., VI, 102, 107 ). Acīmredzot viņš vadījās no tādas pašas loģikas kā Alkibiads.  Apmēram simts gadus iepriekš   (ap 640. – 630. g.p.m.ē. ) dižciltīgais Kilons ( Cylon, VII gs. p.m.ē.) ar karavīru vienību mēģināja sagrābt varu Atēnās no sievastēva Teagena ( Theagenes, VII gs. p.m.ē.)– Megāru tirāna ( Hdt. V, 71; Thuc. I, 126; Plut. Sol. 12 ). Situācija atkārtojās 508.g.p.m.ē., kad pēc tirānijas krišanas Isagors ( Isagoras, VI gs. p.m.ē.), cīnoties par varu ar Kleistēnu ( Cleisthenes, VI gs. p.m.ē.), paaicināja palīgā spartiešu ķēniņu Kleomenu ( Cleomenes, VI gs. p.m.ē.), kurš ieradās ar karavīru vienību ( Arist., Ath. Pol. 20, 1 – 3 ). Un, protams, šo uzskaiti noslēdz Tēmistokla (Themistocles,  ap 524.-429. p.m.ē.) piemērs, lai gan tas pieder jau agrajai klasikai. Šis kara varonis, slavenās Salamīnas jūras kaujas „autors” līdzīgi Alkibiadam bija spiests bēgt no Atēnām un meklēt patvērumu pie savas polisas pretiniekiem – tiem pašiem persiešiem, pret kuriem viņš pavisam nesen cīnījās ( Thuc,, I, 137 – 138; Plut. Them., XXXI ). Tāpat kā Alkibiadam viņa vadmotīvs bija milzīga slavas kāre, kas lika viņam vienādi labi cīnīties gan par dzimteni, gan pret to.

Protams, ne tikai Atēnās, bet arī citās polisās varas kārotāji šad un tad izmantoja savās cīņās citu, pat naidīgu valstu militāros spēkus. Kad 480.g.p.m.ē. Kserkss veica savu karagājienu pret Hellādu, viņa karaspēkā atradās trimdā esošais spartiešu ķēniņš Dēmarats ( Demaratos, 515. – 491. p.m.ē.), kurš sapņoja ar persiešu palīdzību atgūt varu dzimtenē ( Hdt., VI, 65 – 70; VII, 234, 239 ). Arhaikas laikmeta vēsture rāda, ka ambiciozie harismātiskie līderi apbrīnojami viegli varēja mainīt pusi, kurā karot. Piemēram, Aristagors ( Aristagoras, V gs. p.m.ē.) vispirms karoja kopā ar persiešiem pret grieķiem Naksos salā, bet, kad cieta neveiksmi, lai izbēgtu no soda, iniciēja grieķu sacelšanos pret persiešu kundzību ( Hdt., V, 30 – 36 ). Vēlāk, kad sakāve kļuva neizbēgama, viņš pameta savu nolemto pilsētu un dibināja koloniju Trāķijā ( Hdt., V, 124 – 126 ). Pētnieki uzskata, ka arī šajā gadījumā visa pamatā ir cīņa par varu Milētā (Manville 1977, 80 – 91. Skat. arī: Walter 1993, 257 – 278; Forrest 1979, 311 – 322 ). Principā līdzīgas norises mēs redzam arī Sicīlijā. Slavenajā kaujā pie Himeras 480.g.p.m.ē., kurā izšķīrās salas liktenis, kartāgiešu pusē karoja Terills ( Terillos, VI – V gs. mijā p.m.ē.)- Himēras tirāns, kuru pirms tam bija padzinis no viņa pilsētas Akragantas tirāns Tērons ( Theron, 540./530. – 473. p.m.ē.), un viņa znots, Regijas pilsētas tirāns Anaksilājs (Anaxilaos,? – 476. p.m.ē.) ), kurš, pēc Hērodota vārdiem bija galvenais pūniešu karagājiena iniciators ( Hdt., VII, 165; Skat.: How, Wells1961, 165. ). Zīmīgi, ka izšķirošu lomu šī kara izraisīšanā spēlēja aristokrātiskās draudzības un viesmīlības saites, kuras saistīja Terillu ar Hamilkaru ( Hamilcar, V gs. p.m.ē.) – kartāgiešu karavadoņi ( Ibid. ). Līdzīga situācija atkārtojās Sicīlijā arī 344.g.p.m.ē., kad uz salas atkal notika asas cīņas par varu un Leontīnu pilsētas tirāns Hikets ( Hiketes, IV gs. p.m.ē.) cīņai pret Timoleontu ( Timoleon, 411. – 337. p.m.ē.) pasauca tos pašus grieķu ienaidniekus – kartāgiešus( Plut. Timoleon., XI, XVII ). Kā redzams, senie domāšanas standarti palika spēkā vēl ilgi pēc Alkibiāda nāves. 

No mūsdienu pozīcijām raugoties, visi šie piemēri izskatās briesmīgi un nesaprotami, taču antīkajiem cilvēkiem bija cita attieksme – gan Hērodots, gan citi autori stāsta par šiem notikumiem mierīgi, bez sašutuma un nosodījuma. Viņiem tas liekas pašsaprotami. Rodas iespaids, ka varas iegūšana ar ārzemju militāra spēka palīdzību arhaiskajā laikmetā bija ikdienišķa parādība. Izskatās, ka pastāvēja savdabīgs sabiedriskais konsenss, saskaņā ar kuru tas, kurš uzskatīja, ka viņam ir tiesības uz varu, varēja izmantot visus iespējamos resursus varas iegūšanai, ieskaitot ārzemju militāro spēku. Acīmredzot, harismas ideja kalpoja tam par attaisnojumu. Tas nozīmē, ka Allkibiada rīcība attiecībā pret Atēnām bija visai tipiska, jo viņš principā darīja to pašu, ko daudzi viņa priekšgājēji. Viņa pozīcija varēja izraisīt nosodījumu tikai no jaunās polisas ideoloģijas puses, kuru visspilgtāk pārstāvēja Perikls. Iepretī tai „vecajos labajos laikos” viņa nodevības netika uzskatītas par nodevībām.

No tā izriet, ka mēs nevaram attiecināt uz senajiem grieķiem nedz mūsdienu izpratni par patriotismu, nedz arī mūsu priekšstatus par nodevību. Vienkārši tādi bija spēles noteikumi lielajā aristokrātu agonā, kurā balva bija vara. Ierindas pilsoņi bija gatavi pieņemt ikvienu uzvarētāju šajā agonā, atzīdami viņa harismas spēku, bet viņa saistības pret tiem, kas viņam palīdzēja iegūt varu, tika uzskatītas par viņa personīgo lietu. Un šādai attieksmei bija pamatojums. Tik tiešām: kas būtu mainījies atēniešu dzīvē, ja Hipijam izdotos atgūt varu ar persiešu palīdzību? Visticamāk, nekas būtisks – viņi turpinātu dzīvot tāpat kā agrāk tirānijas laikā. Un tikai naidīgi noskaņotie aristokrāti, tāpat kā agrāk, būtu spiesti doties trimdā. Un nevienu nemulsinātu fakts, ka Hipijs vai viņa mantinieks[14] būtu spiests maksāt dāvanas Persijas valdniekam un laiku pa laikam parādīties viņa galmā, kā to darīja Jonijas pilsētu valdnieki. Tas pats princips attiecas uz Dēmaratu, Terillu un daudziem citiem. Lietas būtība acīmredzot slēpjas faktā, ka atbilstoši toreizējiem priekšstatiem un senajām paražām, varas maiņa neskāra tautas vairākumu un neko nemainīja cilvēku dzīvē – nedz viņu dzīvesveidā, nedz valsts iekārtā un ekonomiskajā sistēmā, nedz arī reliģijā, paražās un kultūrā. Atšķirībā no jaunajiem un jaunākajiem laikiem tas bija varas jautājums tīrā veidā, kas skāra tikai ieinteresētās personas un to tuviniekus. Tas bija jautājums par „politisko jumtu” (atvainojos par žargonismu, bet šeit tas ļoti precīzi raksturo lietas būtību), tātad jautājums par to, kam maksāt par drošību un kārtību. Valdošās elites maiņa neiespaidoja iedzīvotāju masu[15] un tai bija vienalga, kas kuram palīdz, jo izšķirošā nozīme bija atziņai, ka uzvarētājs uzvarēja tādēļ, ka viņam ir labvēlīgi dievi.

Atliek vēl tikai izdarīt vienu piebildi: gan Alkibiada nodevības, gan visi minētie arhaiskā laikmeta piemēri ir jāuztver vienīgi arhaiskās domāšanas un aristokrātiskās kultūras kontekstā. Viņu pozīciju nedrīkst jaukt ar patriotisma trūkumu vai pat noliegumu vēlās klasikas laikmetā[16], kad gan aristokrātisko, gan pilsonisko vērtību vietā stājās jaunās merkantilās intereses un jauni dzīves principi, kurus labi raksturo divi vārdi – nauda un bauda. Šo jaunā tipa domāšanu labi ilustrē fragments no Līsija ( Lysias, 445 – 380. p.m.ē.) runas pret Filonu:

„Es apgalvoju, ka kļūt par Padomes locekli pie mums ir tiesības tikai tam cilvēkam, kurš ne tikai ir pilsonis, bet arī vēlas tāds būt, jo viņam nav vienalga, vai mūsu valstij klājas labi vai slikti, tādēļ, ka viņš uzskata par nepieciešamu priekš sevis dalīt ar to arī nelaimes, tāpat kā viņš piedalās savas valsts laimē. Bet tas, kas ir dzimis pilsonis, bet pieturas pie uzskata, ka jebkura valsts viņam ir dzimtene, kur viņam ir līdzekļi, tas, protams, viegli atmetīs dzimtenes kopējo labumu un meklēs savu personīgo izdevīgumu, jo viņš par dzimteni uzskata ne savu valsti, bet savu labklājību”  ( dia; to; mh; th;n povlin, ajlla; th;n oujsivan patrivda aujtoi'” hJgei’sqai -Lys. XXXI, 5 – 6 ). Šajā tekstā no vienas puses tiek parādīts, kādam ir jābūt normatīvajam pilsonim  – patriotam , bet no otras puses tiek parādīta arī nobīde no normas – pilsonis, kurš savu labklājību vērtē augstāk par dzimteni. Par to, ka šāda nobīde bija kļuvusi par tipisku parādību, liecina vēl divi teksti. Pirmkārt, tā ir slavenā frāze no Aristofāna ( Aristophanes, 444. – 387./380. p.m.ē.) komēdijas „Plūts”: „Kur labi klājas man, tur mana dzimtene”              (Patri;” gavr ejsti pa’s’ i{n’ a[n pravtth/ ti” euj’ – Aristph., Plut. 1151). Un otrkārt, fragments no kādas nesaglabājušās Eurīpida ( Euripides, 480.-406. p.m.ē.) drāmas, kurā ir šādi vārdi: „Kur labi klājas man, tur mana dzimtene”  (Patri;” gavr ejsti pa’s’ i{n’ a[n pravtth/ ti” euj’ – Aristph., Plut. 1151 ). Kā redzams, visos šajos gadījumos personīgā labklājība tiek likta dzimtenes vietā.

            Taču šādu pozīciju nevar pielīdzināt Alkibiada pozīcijai. Kopīgais ir tikai tas, ka indivīda mērķi tiek likti augstāk par polisas labumu. Taču motivācija un pamatojums ir ļoti atšķirīgi. Alkibiads un citi aristokrātiskie līderi nepārdod savu dzimteni, viņi ir gatavi tai kalpot un pat mirt par to, lai gan ar noteikumu, ka tiks akceptētas viņu tiesības uz vadošām pozīcijām valstī. Viņu ambīcijas pamatoja reliģiskā harismas ideja, kas bija pašsaprotama tālaika cilvēkiem. Turpretī tie, kuri par augstāko vērtību uzskata labklājību, iekšēji vairs nav saistīti ar dzimteni un jebkurā brīdī ir gatavi to pamest un pārcelties uz vietu, kur būs iespējas sasniegt vēlamo bagātību. Dzimtene šādiem cilvēkiem ir vienaldzīga, tiem tā ir tikai telpa biznesam. Tas ir sofistu paustais dzīves princips, kas atbilst grieķu „jauno laiku” merkantilajam garam…  

Tātad var secināt, ka V gs. otrajā pusē senajā Grieķijā vienlaicīgi pastāvēja divi atšķirīgi priekšstati par patriotismu: tradicionālais aristokrātiskais, kurš balstījās senajos priekšstatos par harismu un varu, un jaunais politiskais, kuru radīja polisas jaunā pilsoniskā ideoloģija. Pirmo principu iemieso Alkibiada figūra, bet otro – Perikla personība. Pirmais uzskats atspoguļo varoņu ētikas skatupunktu, saskaņā ar kuru izcilais harizmātiskais indivīds, par cik viņam ir dievu atbalsts un nopelni kopienas priekšā, ir tiesīgs pretendēt uz varu un cīnīties par to ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Šis priekšstatu kopums saistīts ar seno pārliecību, ka vara pienākas labākajam, bet labākais tiek atklāts cīņās un sacensībās, pateicoties dievu labvēlībai (Sīkāk skat.: Tumans 2105, 41 – 51; 80 – 87, 215 – 223 ). Šajās cīņās labi un pašsaprotami iekļāvās ārzemju militārā spēka izmantošana. Lielā mērā tas bija iespējams pateicoties tam, ka šajā uzskatu sistēmā kolektīva labums tika pakārtots harismātiska  indivīda tiesībām un interesēm. Iepretī tam otrs uzskatu komplekss pakļauj indivīdu kolektīvam un akcentē kopējo labumu kā sabiedriskās dzīves stūrakmeni. Interesanti ir tas, ka abu uzskatu pārstāvji – gan Alkibiads, gan Perikls sauc sevi par patriotiem un abi lieto vienu un to pašu vārdu – filovpoli”. Šis ir gadījums, kad vārds ir viens, bet izpratnes par to, ko tas nozīmē ir dažādas…


[1] Skat.: Туманс 2010, 117 -154. Arī latviski elektroniskā versijā: http://www.antiquitas.lv/periks-muzigi/

[2] Šeit jāatceras, ka Solonam pieder likumi, kuru mērķis bija stimulēt pilsoniskās apziņas, kopības un patriotisko jūtu izaugsmi atēniešu tautā. Piemēram: likums, kas noteica pilsoņu dalību kopīgās maltītēs ( Plut., Sol., 24 ), likums, kas atņem pilsoņu tiesības tiem, kuri nemieru laikā nepieslejas nevienai pusei ( Arist. Ath. Pol., 8, 5; Plut, Sol.20 ), kā arī likums pret greznību ( Plut., Sol. 20, 21; Cic., De leg., II, 63 ).

[3]Kopēja hellēņu patriotisma pamatus mēs redzam tajā vietā pie Hērodota, kur viņš atstāsta atēniešu atbildi spartiešu sūtņiem, kuri bija uztraukušies par baumām, ka starp Atēnām un Persijas valdnieku varētu tikt noslēgts separāts miers. Savā runā atēnieši paziņoja, ka šāds miers nav iespējams divu iemeslu dēļ: pirmkārt tādēļ, ka apgānītās grieķu svētnīcas sauc pēc atriebības, un otrkārt tādēļ, ka atēnieši apzinās savu radniecību ar citiem grieķiem, t.i., kopējo izcelsmi un valodu, kopējas svētnīcas un rituālus un vienādu dzīves veidu ( Hdt., VIII, 144 ). Jāsaka, ka šeit Hērodots ideāli noformulēja sava laika priekšstatus par hellēņu kopību, kuru veido gan etniskās, gan kultūras pazīmes. Zīmīgi, ka arī šeit patriotisma uztverē nav vietas emocijām un sentimentiem, bet ir vienīgi racionāli pamatotas kategorijas.

[4] Par pavardu kā par valsts sakrālo simbolu skat.: Tumans  2016, 111-122; Туманс 2006, 77 – 105.

[5] Turklāt, ne tikai kaujas laukā. Kā spilgtu piemēru var minēt kādu epizodi no Spartas vēstures. Hērodots raksta, ka pirms kara spartieši iemeta akā divus persiešu sūtņus, kuri bija ieradušies pie viņiem, prasot „zemi un ūdeni”, t.i., pakļaušanos Persijas valdniekam. Tūlīt pēc tam spartieši sāka regulāri saņemt sliktas zīmes no dieviem upurēšanas laikā. Tad divi dižciltīgi pilsoņi brīvprātīgi pieteicās un devās pie Persijas valdnieka, lai ar savu nāvi izpirktu valsts vainu ( Hdt., VII, 133 – 136 ). Principā tas ir tipisks vainas izpirkšanas upuris, tātad reliģisks akts, taču ir jāatzīst, ka šāds izpirkšanas upuris tautas labā savā būtībā ir arī patriotisks. Atēniešu mitoloģijā varam atrast vēl dažus piemērus, kad leģendārie varoņi bija gatavi upurēt savas dzīves kopienas labā – tie bija valdnieks Kodrs ( Iust., II, 6, 20; Valer. Max., V, 6, ext. 1) un Makarija, Hērakla meita ( Paus., I, 32, 6 ). Tātad šādi izpirkšanas upuri par valsti pastāvēja gan mītos, gan reālajā dzīvē.

[6] Stingri ņemot, šis gadījums nav vienkāršs. Hērodots skaidro ķēniņa Leonīda izvēli palikt Termopilu aizā ar to, ka viņam esot bijis kauns atkāpties, jo paliekot uz vietas, viņš cerēja, ka viņu sagaida mūžīga slava un Spartas laime netiks aptumšota ; viņš atlaida sabiedrotos tādēļ, ka esot vēlējies iegūt slavu tikai spartiešiem  ( Hdt., VII, 220 ). Jau ticis pamanīts, ka šajā motivācijā dominē nevis patriotisma, bet varonības ētikas motīvi – kauns un slava, bet „Spartas laime” it kā nobīdās otrajā plānā ( Сапронов 1998, 260 ). Man šķiet, ka tas nav tik viennozīmīgi, jo slava tikai spartiešiem Leonīda uztverē noteikti ir tā pati „Spartas laime”. Taču kopumā ir jāatzīst, ka Leonīda izvēli visvairāk noteica varonības ētika. Jādomā, ka Hērodots kā laikabiedrs būtībā adekvāti atspoguļoja Spartas ķēniņa motivāciju. To pašu par Leonīda izvēles pamatojumu – noteikti Hērodota iespaidā – saka arī Diodors, lai gan pats viņš uzskata trīssimts spartiešu varoņdarbu par patriotisku rīcību visas Hellādas vārdā ( Diod.,XI, 9, 1 ). Var vēl tikai piebilst, ka šim varoņdarbam arī piemīt reliģiska upura nozīme: pirms tam ir bijis Delfu orākuls, kurā ticis apgalvots, ka Sparta uzvarēs karā ar persiešiem, ja tās valdnieks ies bojā ( Hdt., VII, 220). No tā izriet, ka Leonīds kopā ar saviem izlases vīriem palika nomirt Termopīlās, lai tādā veidā piepildītos dieva pareģojums un Sparta uzvarētu karā. Bez šaubām, tas ir patriotisks upuris, neskatoties uz visiem pārējiem motīviem.

[7]Šeit ir vērts atgādināt, ka senie grieķi, kā labi zināms, bija izteikti individuālisti nevis „komandas spēlētāji”. Acīmredzot tieši tādēļ viņi ir radījušu daudzus individuālos sporta sacensību veidus, bet nav radījuši nevienu komandas tipa sacensību veidu.

[8] Atklāts paliek jautājums, kādēļ viņš to neizdarīja. Mēs varam tikai minēt, vai viņam pietrūka drosmes ( Beloch 1914, 361), vai viņam traucēja polisas domāšana (Суриков2001, 218 ), vai viņš bija iekšēji mainījies un atteicies no sava egoisma (Vischer 1877,117f ), vai vienkārši saprata, ka nespēs noturēties pie varas ( Фролов 2001, 98 ). Man liekas, ka Alkibiads  nekļuva par tirānu tādēļ, ka labi apzinājās, ka nespēs noturēt varu ar tradicionāliem godīgiem līdzekļiem, un ka viņam nāksies lietot modernas „netīras” polittehnoloģijas, līdzīgi kā to darīja Perikls ( Sīkāk skat.: Туманс 2010, 117 – 156. ). Visticamāk, viņš principiāli nevēlējās lietot šādas polittehnoloģijas un deva priekšroku tradicionālām metodēm, gūstot ietekmi ar militāru slavu un labdarību.

[9] Skat.: Herman 1987, 2ff. Šis autors uzskata, ka abi minētie teksti – Homēra teksts par Glauku un Diomedu un šis Ksenofonta teksts par Agesilāju iezīmē evolūciju, kuru piedzīvoja patriotisma izpratne senajā Grieķijā ( Ibid. ). Tam var piekrist tikai daļēji, jo Agesilajs pārstāv ne visu Grieķiju, bet tikai Spartu, kurā, kā zināms, indivīds bija daudz vairāk pakļauts polisai, kā jebkurā citā vietā.

[10] Skat. : Taeger 1957, 51 – 63;Calhoun, 192; Strassburger 1954, 238; Spahn 1977,  42f; Stein – Hölkeskamp 1989, 24; Ulf 1990, 106, 219; Barcelo 1993, 56f.

[11] Detalizētu Alkibiāda īpašību apskatu avotos skat: Gribble 1999, 13 -15, 29ff.

[12] Plūtarhs tā arī saka: „veiksme nekad nav pametusi Alkibiadu” ( Plut. Alcib., XXIV).

[13] Skat.:Vischer 1877, 87 – 152; Beloch 1922, 1f; Taeger 1943, 235—236; Фролов 2001,79, 102, 136, 290 ит.д.; Строгецкий 2008, 40; Суриков 2001, 224. Domāju, ka paralēle ar pagātni šeit ir vairāk vietā, un ka Alkibiads, tāpat kā citi līdzīgi tā laika līderi bija nevis nākamā laikmeta priekšgājēji, kas grāva ideālo polisas kārtību, bet gan iepriekšējā laikmeta relikti grieķu „jaunajos laikos”. Jo hellēnismu var uztvert ne tikai kā jaunas pasaules būvniecību, bet arī kā vecā varoņu laikmeta restaurāciju, lai gan vairāk simbolisku, nekā reālu. Sīkāk par to skat.: Tumans 2015, 414 – 421.

[14] Hipijs tajā brīdī jau bija ļoti vecs un drīz nomira.

[15] Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad tika „izgudrota” demokrātija, kuras izveide radikāli mainīja situāciju, jo no tā brīža politiskās sistēmas maiņa sāka skart lielu cilvēku daudzumu un tas kļuva par daudzu satricinājumu cēloni grieķu pasaulē.

[16] Dažreiz šie patriotismi tiek sajaukti: Карпюк 2010, 112сл.

Literatūras sarakts:

Anderson, Benedict.Imagined Communities. N.Y: Verso, 1991.

 Barcelo, Pedro. Basileia, Monarchia, Tyrannis. Stuttgart: Franz Steiner Verlag, 1993.

Beloch, Julius. Griechische Geschichte. Bd. II, 1. Strassburg: Trübner,1914.

Beloch Karl Julius. Griechische Geschichte. Bd. V, 1, Berlin, 1922.

Calhoun, George M. Classes and Masses in Homer. Classical Philology. 29,1934, 301-316.

Chroust, Anton Hermann. Treason and Patriotism in Ancient Greece.  Journal of the History of Ideas. 15, 1954, 2, 280-288.   

Donlan, Walter. The Aristocratic Ideal in Ancient Greece. Lawrence: Coronado Press, 1980.

Forde, Steven. The Ambition to Rule: Alcibiades and the Politics of Imperialism in Thucydides. Ithaca: Cornell University Press, 1989.

Forrest, William George. Motivation in Herodotos: The Case of  the Ionian Revolt.  International History Review. 1, 3, 1979, 311 – 322.

Gribble, David. Alcibiades and Athens. A Study in Literary Presentation. Oxford: Oxford University Press, 1999.

 Herman, Gabriel. Ritualised Friendship and the Greek City. Cambrige: Cambrige University Press, 1987.

How W., Wells J. A Commentary on Herodotus. Vol. 2. Oxford: Oxford Clarendon Press, 1961.

Jaeger W. Solons Eunomiа: Antike Lyrik. W. Eisenhut (Hrsg. ).Darmstadt, 1970,  7–31

Manuwald, Bernd. Zu Solons Gedankenwelt, in: Rheinisches Museum für Philologie, 132. Heft 1.1989.

Manville P. B. Aristagoras and Histiaios: The Leadership Struggle in the Ionian Revolt. Classical Quarterly. New Series 27, 1, 1977, 80 – 91.

Pursey, Natan Marsh. Alcibiades and to; filovpoli.  Harvard Studies in Classical Philology 51, 1940. 51. P. 215 -231.

Redfield, James M. Nature and Culture in the Iliad: The Tragedy of Hector. Cicago: Duke University Press, 1975.

Schein, Seth  L. The Mortal Hero. An Introduction to Homer’s Iliad. Berkeley: University of Californa Press, 1984.  

Spahn, Peter. Mittelschicht und Polisbildung. Frankfurt/ Main: Peter Lang Verlag, 1977

Stahl, Michael. Aristokraten und Tyrannen im archaischen Athen. Stuttgart: Franz Steiner Verlag, 1987.

Starr, Chester. Individual and Community. The Rise of the Polis 800 – 500 B.C. New York: Oxford University Press, 1986.

Strassburger, Hermann. Die Einzlene und die Gemeinschaft im Denken der Griechen. Historische Zeitschrift 177, 1954, 97 – 122.

Stein – Hölkeskamp. Adelskultur und Polisgsellschaft. Stutgart: Franz Steiner Verlag, 1989.

Тaeger, Fritz. Alkibiades. München, 1943.

Taeger Fritz, Charisma. Studien zur Geschichte des antiken Herrschekultes. Bd. 1. Stuttgart: W. Kohlhammer Verlag, 1957.

Tumans H. Maltītes sociālās un politiskās funkcijas sengrieķu sabiedrībā . Vēsture 1 ( 96 ), 2016, 111-122.

Tumans H. Varoņi un varonība senajā Grieķijā. Rīga: LU Akadēmiskais Apgāds, 2015.

Ulf , Christoph. Die homerische Gesellschaft. Materiallien zur analytischen Beschreibung und historischen Lokalisierung. München: C.H. Beck Verlag, 1990.

Van Wees, Han.  Heroes, Knights and Nutters: Warrior Maentality in Homer:Battle in Antiquity A. B Lloyd. ( Ed. ), London: Duckworth, 1996, 1 – 86.

Vischer W. Alkibiades und Lysandros: Vischer W. Kleine Schriften. Bd. I. Leipzig, 1877.

Walter, Uwe. An der Polis teilhaben. Stuttgart: Franz Steiner verlag,1993.

Walter, Uwe. Herodot und die Ursachen des Jonischen Aufstands. Historia. 42, 3. 1993, 257 – 278.

Zanker, Graham. The Heart of Achilleus. Characterization and Personal Ethics in the Iliad. The University of Michigan Press, 1997.

Карпюк, Сергей Георгиевич. Два патриотизма в «истории» Фукидида. Вестник РГГУ, 10 ( 53 ), 2010.

Сапронов, Петр  Александрович. Культурология. Спб.: Лениздат, 1998.

Суриков, Игорь Евгеньевич.  Ксенические связи в дипломатии Алкивиада. Античный мир и археология. Вып. 11. Саратов, 2002, 4 – 13.

Суриков, Игорь Евгеньевич. Алкивиад: афинский денди или первый «сверхчеловек»? Диалог со временем: Альманах интеллектуальной истории. 5. Специальный выпуск: Историческая биография и персональная история. Москва, 2001.

Строгецкий, Владимир Михайлович. Афины и Спарта. Борьба за гегемонию в Греции в V в. до н.э. ( 478 – 431 гг. ). СПб.: Издательство С.-Петербургского Университета, 2008.

Туманс, Харийс.  Перикл на все времена. Вестник РГГУ  10, 2010, 117 -154.

Туманс, Харийс. Рождение Афины. Афинский путь к демократии: от Гомера до Перикла. Спб.: Гуманитарная Aкадемия, 2002.

Туманс, Харийс. К идее государства в архаической Греции. Вестник Древеней Истории 3, 2006, 77 – 105.

 Фролов, Эдуард. Давидович. Проблема мира в политике и публицистике античной Греции.  Мнемон. 10,  2011, 95 – 101.

Фролов, Эдуард. Давидович.Греция в эпоху поздней классики. Общество, личность, власть. Спб., 2001.

Dr. hist. Harijs Tumans

oJ filovpoli”: what was patriotism in ancient Greece?

This article analyzes the ancient Greek concept of patriotism during the Archaic and Classical era. It is based on the word oJ filovpoli” and its use in Thucydides’ “History”. In this work, Thucydides shows two types of patriotism, that are embodied, on the one hand, by the funeral speech of Pericles to honor the Athenians killed during the war (Thuc. II, 35-46), but on the other hand, by Alcibiades’ speech in Sparta (Thuc., VI, 92, 1-4). On this basis, an opinion is voiced, that Pericles represents the classical patriotism of a city state which puts the benefit of the native city in the first place, while Alcibiades represents a “new type” of patriotism, that was influenced by sophistry and gives priority to the individual interests. Both Pericles (Thuc., II, 60, 5), and Alcibiades (Ibid. ) use the word  oJ filovpoli” but the forms of patriotism they represent are so radically different from one another that it raises the question – how to understand this word, and what does the patriotism of Ancient Greeks mean altogether? Some authors have expressed a view that there was no patriotism at all in ancient Greece, yet it is not acceptable as many facts and texts prove the existence of patriotism in Ancient Greece, although that was obviously a different form of patriotism from what we have nowadays.

Source analysis shows that the patriotism represented by Pericles and which confirms the priority of the polis in the lives of citizens, evolved in Greece following the Greek-Persian wars and reached its culmination during the Peloponnese war. Alcibiades’ understanding of to; filovpoli  is rooted in the ideals of the ancient aristocracy, which were defined in Homer’s epos, and followed during the archaic age. These ideals were based on the notions of divine assistance to outstanding heroes, which was regarded as the reason for their merits. According to these concepts, the distinguished aristocrats could claim power in their city because power was regarded as a prize for their merits. It gave these heroes the rights to fight for power, even if acting against their city. It explains both, the betrayal of Alcibiades and the ability of Athenians to forgive him. Multiple similar examples can be found in the history of the archaic period.

In general, it can be concluded that Pericles and Alcibiades represent two notions of patriotism that emerged at different times. The patriotism of Alcibiades is inherited from the previous era and prefers merits of distinguished aristocrats and their rights to claim power. While Pericles stands for the type of patriotism which subjects the interests of the individual to the interests of the polis. At the same time, the Sophists created a new attitude towards the State and the homeland, which favored the interests of the people, based on convenience. And so the decline of the polis patriotism began.

sengrieķu politiskā doma

Posted by on Monday, 26 October, 2009

PartenonsagoraHefaista svētnīcaDr. hist. Harijs Tumans

GRIEĶU POLITISKĀ DOMA PIRMSKLASIKAS LAIKMETĀ

 

            Kā zināms, grieķu politiskā teorija radās tikai klasikas laikmetā. Tās pirmie aizmetumi ir redzami jau Hērodota “Vēsturē”, dažu sofistu darbos un Sokrāta dialogos, bet īstā politiskā teorija ir dzimusi tikai Platona un Aristoteļa darbos. Taču tas, protams, nenozīmē, ka politiskā doma nebija agrāk. Acīmredzot, tā ir bijusi citādā, un no tās ir saglabājušies tikai fragmenti. Tādēļ ir vērts apkopot šos fragmentus, lai saprastu, kāda bija šī doma arhaikas laikmetā un kādā virzienā tā ir attīstījusies. Tas ļaus labāk saprast arī klasiskās politiskās teorijas būtību. 

         Politiskās domas pirmsākumi kā pierasts, ir meklējami Homēra eposā. Protams, tur mēs neatrodam nekādu teorētisku refleksiju, toties sastopam vairākus izteikumus, kuros parādās autora vai kāda viņa varoņa viedoklis par vienu vai otru varas aspektu. Šajos izteikumos var saskatīt dažas principiālas nostādnes, kuras gan atspoguļoja, gan arī iespaidoja grieķu sabiedrisko domu. Viena no tādām nostājām ir labi redzama vārdos, kurus saka Odisejs, lai pamudinātu ahajus uz paklausību:

                       Laba nav daudzvīru vara. Tik viens lai ir vadonis visiem,

                      Viens lai ir valdnieks arī, kam viltīgā Krona dēls devis

                      Likumus, valdnieka zizli, lai gudri tu valdi par tautām!”

                                                                          ( Il, II. 204. – 206. )

            Pirmkārt, šeit par vienīgo pareizo varas formu tiek atzīta vienvaldība un, otrkārt, šī vienvaldība tiek pamatota ar Zeva gribu un sankciju. Kā zināms, Homēra basileju vara bija ļoti tālu no īstas monarhijas un balstījās tikai uz personisku autoritāti, piekritēju atbalstu un reliģisku leģitimāciju[1]. Faktiski, tikai reliģija padarīja šo varu par likumīgu. Tādēļ Homērs vienmēr pasvītro basileju reliģisko izredzētību – viņi ir “dieva dzemdētie” ( diogeneiß ), “dieva barotie”( diotrefeiß ) un “dievam līdzīgie” ( qeoeidhß ) – ( Il., XI, 465; IX 106, 229; Od., IV, 856; XXI, 122 utt. ). Pats galvenais ir tas, ka šī vara tiek leģitimēta ar tās dievišķo izcelsmi, jo pats Zevs dod vadonim varas zizli un “likumus” ( qemistaß ). Tas labi redzams arī vārdos, kurus Nestors saka Agamemnonam:

                                                                            “…  jo valdnieks tu esi

                       Tagad  pār vairākām tautām, un Kronids tev ielicis rokā

                       Likumus, valdnieka zizli, lai gudri tu valdi pār viņām.”                                                                                  

                                                                                ( Il, IX. 96. – 99. )

Tātad, varas avots ir debesīs un basilejs ir izredzētais, tas, kuram Zevs ir izrādījis savu žēlastību ( cariß ). Līdz ar to, šo varu var dēvēt par harizmātisku, jo tās pamats ir vadoņa harizma. Šis varas modelis pārstāja eksistēt arhaikas laikmetā, kad grieķu pilsētās tika dibinātas aristokrātiskas republikas, bet harizmātiskā vara periodiski atjaunojās tirānijas veidā un ieguva jaunu dzīvi hellēnisma laikmetā.

            Homēra eposā var atrast vēl divas svarīgas politiskās idejas. Pirmā ir ideja par valdnieka atbildību tautas priekšā. Visspilgtāk par to liecina slavenā epizode, kurā Homērs apraksta ideālu valdnieku:

                     “…Gluži kā valdniekam krietnam, kas prātīgs un līdzināms dieviem,

                      Tādam, kas valda pār lielu un drosmīgu kareivju tautu,

                      Sargādams tiesības visiem; tam auglīgi lauki un lejas,

                      Bagāti kviešiem un miežiem , bet koki līkst sulīgos augļos,

                      Ganībās vairojas lopi, bet jūras ir pilnas ar zivīm

                      Prātīgas rīcības dēļ, un laime ir visiem tā zemē.”

                                                                         ( Od, XIX. 109. – 114. )

Būtībā, šajos vārdos ir atspoguļojies ļoti sens priekšstats par valdnieka maģisko spēku, kas nodrošina labklājību viņa tautai un dabai. Šādu varas modeli pazīst visas senās tautas, īpaši Tuvajos Austrumos[2]. Tajā pat laikā ir redzama arī Homēra novirze no šī senā modeļa – viņš saista tautas un dabas labklājību nevis ar valdnieka maģiskajām spējām, bet ar viņa taisnīgumu, ar to, ka viņš “prātīgi rīkojas” (  ex euhgesihß ) un valda “sargādams tiesības visiem” ( eudikiaß anechsi ). Tātad, no valdnieka tiek prasīta nevis burvestība, bet taisnīga tiesa un “prātīga rīcība”. Šeit jau spilgti izpaužas grieķu racionālais gars.

            Blakus tam “Odisejā” ir vieta, kas atklāj Homēra priekšstatus par sabiedriskās dzīves pamatprincipiem – tas ir mežonīgo ciklopu pasaules apraksts un tās pretnostatījums grieķu pasaulei:

                   “Beidzot mēs stājāmies krastā pie lepnīgo kiklopu zemes;

                     Taisnība viņiem ir sveša, bet mūžīgie dievi tos sargā.

                      Kiklopi nedēsta kokus ar rokām un tīrumus near;

                      Sēklu tur nekaisa zemē, bez aršanas zeme dod visu –

                      Dzeltenos miežus un kviešus, bet vīnāju stīgas dod viņiem

                      Briedušos ķekaros vīnu, un Zevtēva lietus to vairo.

                      Nav tur ne kopēju apspriežu viņiem, ne likumu kādu;

                      Dobajās alās jo dziļi vai augstajos kalnāju galos

                      Kiklopi pavada laiku; ikviens no šiem sievu un bērnus

                      Valda, kā patīkas pašam; par citiem tie neliekas zināt.”

                                                                                     ( Od, IX. 106. – 115. )

            Šajā pretnostatījumā tiek noformulēts tas, kas atšķir mežoņu pasauli no civilizētās grieķu dzīves[3]. Pie būtiskākām atšķirībām pieder tehnoloģiskie sasniegumi – ciklopi nepazīst zemkopību; un sabiedriskās organizācijas forma –  ciklopi nepazīst taisnību ( kuklwpwn … aqemistwn ) un viņiem ir sveši likumi un “kopējas apspriedes” ( out∆ agorai … oute qemisteß ), jo viņi dzīvo tikai katrs priekš sevis, ignorējot citus un rūpēdamies tikai par savu labumu. Tādējādi, civilizētu dzīvi no mežonības atšķir politiskā organizācija, kuru veido sabiedriskās dzīves kooperācija un kuras pamatā nevar būt nekas cits, kā tikai ideja par kādu, pagaidām vēl nenosauktu, kopīgu labumu. Daudz vēlāk Aristotelis šo ideju par kopīgo labumu ielika savas valsts teorijas pamatā, apgalvojot, ka valsts mērķis ir labas dzīves ( eu zhn, zjhn kaloß ) sasniegšana, uz ko cilvēkus pamudina gan kopīgais labums, gan personīgās intereses ( Arist. Pol., 1252 a 1 –5; 1252 b 29 sq;1278 b 20 – 25 ). Paradoksāli, bet fakts – seno grieķu skatījumā mūsdienu liberālais valsts modelis, kas ir atteicies no sociālās atbildības un līdz ar to arī no kopīgā labuma idejas, atbilst nevis civilizētai dzīvei, bet mežonībai!

            Homēra jaunākais laikabiedrs  Hēsiods  ievieš jaunas notis episkajā pasaules ainā un līdz ar to arī varas idejas attīstībā. Viņa galvenā tēma ir taisnība. Šī tēma viņam ir tik svarīga, ka “Teogonijā”, stāstot par Zeva meitām – Mūzām, dzejnieks novirzās no tēmas un lielu pasāžu velta ideāla, t.i., taisnīga valdnieka aprakstam ( Hes. Theog., 75 – 97 ). Tāpat kā Homēra eposā, Hēsiodam ideāls valdnieks pieder “dieva baroto” ķēniņu plejādei ( diotrefewn basilhwn ), un viņu pavada Mūzas, kas ieliek viņa mutē taisnīgas runas un iedvesmo viņu uz taisnīgu tiesu ( 81 – 90 ). Cilvēku vidū viņš izceļas ar savu gudrību un tāpēc iegūst īpašu godu un cieņu:

                   “Kad viņš uz sapulci dodas, šo ļaudis ar bijību dziļu

                    Apsveic kā dievu, un apspriedē viņš ir pārāks par visiem”

                                                ( Hes. Theog., 91 sq., A. Ģiezena tulk. )

Noslēdzot šo tēmu Hēsiods pasvītro, ka visi valdnieki ir no Zeva ( Theog., 96 ). Tātad, šeit dzejnieks turpina episko tradīciju par harizmatisku varu, kuras sakne ir dievišķa. Tikai atšķirībā no Homēra viņš vēl vairāk akcentē taisnīguma ideju un runā vienīgi par šo varas aspektu. 

Savukārt, otrā savā poēmā – “Darbi un dienas” – Hēsiods vairs nerunā par harizmu un harizmātiskiem valdniekiem. Acīmredzot tas ir tāpēc, ka šī poēma stāsta nevis par dievu pasauli, bet par cilvēku ikdienišķo dzīvi un mazāk saistīta ar reliģisko tradīciju. Pavērsis skatu pret cilvēku pasauli, Hēsiods redz to netaisnības un disharmonijas pilnu. Tagad viņš runā nevis par “dievišķiem” valdniekiem, bet par reāliem basilejiem, kuri ir “dāvanu kārie”, kuri ņem kukuļus un spriež netaisnu tiesu ( Erga, 38, 221 sqq., 263 sqq. ). Šeit varas nesēji nav vairs Zeva radītie karavadoņi, bet gan tiesneši. Viņu galvenais pienākums – taisnības sargāšana savā tautā, citas varas funkcijas Hēsiods nemaz nepiemin. Tagad vara tiek leģitimēta nevis caur dievišķo izcelsmi, bet caur taisnību, kuru Hēsiods ir iecēlis dievišķā kārtā, piešķirot tai kosmiska principa statusu. Dike ( Dikh – “taisnība” ) viņam ir Zeva meita, viņa novēro visus cilvēku netaisnos darbus un ziņo par to Zevam, no kura soda neviens nespēj izvairīties ( Erga, 250 – 264 ). Būtībā tas ir tas, ko Hēsiods grib pateikt citiem un kādēļ viņš raksta savu poēmu – viņš uzstājas kā pravietis[4], kurš dievišķas iedvesmas vadīts skaļi nosoda varas un visu cilvēku nekrietnu rīcību un atgādina viņiem par neizbēgamo dieva sodu:

                    “Valdnieki, dāvanu kārie, to paturiet prātā, lai turpmāk

                     Runas jums krietnas! Jums aizmirst pavisam būs netaisno tiesu!”

                                                               ( Hes. Erga, 263 sq., A. Ģiezena tulk. )

Tātad, iemesls, kura dēļ vispār pastāv vara, ir taisnība. Pat vairāk – Hēsiods apgalvo, ka tieši taisnība atšķir cilvēkus no dzīvnieku pasaules:

                    “Uzklausi taisnības balsi un nelieto varu nemūžam!

                     Tādu likumu Kronīds ir mirstīgiem cilvēkiem devis:

                     Plēsīgie zvēri un zivis, un putni spārnotie gaisā

                     Kāri lai aprij cits citu, jo taisnības jūtas tiem svešas;

                     Taču ļaudīm viņš taisnību devis, kas lielākais labums.”

                                                                 ( Hes. Erga, 275 – 279, A. Ģiezena tulk. )

Šeit Hēsiods turpina Homēra domu par to, ka civilizāciju no mežonības atšķir tieši saprātīga kopdzīves organizācija, kuras mērķis ir kopējais labums. Tikai mežonību viņam pārstāv nevis mītiskie ciklopi, bet zvēri, un kopējo labumu viņš konkretizē kā taisnību, pirmkārt kā taisnību tiesā. No tā ir atkarīga visas sabiedrības labklājība. Lai ilustrētu šo domu Hēsiods spilgti attēlo divas valstis – vienu, kurā valda taisnīgs valdnieks un otru, kur taisnība tiek padzīta prom:

                         Taču tiem, kas pilsoņus savus un svešniekus arī

                       Godīgi tiesā un novērsties negrib no taisnības ceļa, –

                       Tādiem mēdz pilsēta plaukt, un tauta tur laimīgi dzīvo.

                       Zemē tad valda miers un audzina cilvēkus jaunos,

                       Visu redzošais Zevs tiem nesūta drausmīgos karus.

                       Vīri, kas taisnīgi tiesā, no bada un nelaimēm visām

                       Brīvi arvien; par Taliju[5] vien tiem rūpes un druvām,

                       Pārtiku zeme tiem dāvā papilnam un ozoli kalnos

                       Zīles galotnēs nes, bet dobumos mitinās bites;

                       Sievas dzemdē tiem bērnus, kas skatā ir līdzīgi tēviem;

                       Visādu labumu tiem ir papilnam, un nevajag viņiem

                       Doties ar kuģiem pa jūru, jo augļus dod vēlīgā zeme.

                       Bet, kur patvaļa valda un ļaunums, nekrietnie darbi,

                       Visu redzošais Zevs par taisnīgu tiesu tur gādā.

                       Dažreiz pat pilsētai visai ir jācieš par nekrietnu vīru,

                       Kas savā rīcībā nelietīgs bijis un noziedzies ļauni.

                       Likstas un nelaimi tādiem no debesīm Krona dēls sūta,

                       Badu un mēri vēl klāt. Tad bojā iet tauta virs zemes.

                       Sievas vairs nedzemdē bērnus, un iznīkst veselas dzimtas,

                       Kā to ir nolēmis Zevs, kas Olimpa mitekļos dzīvo…”

                                                    ( Hes. Erga, 225 – 245, A. Ģiezena tulk. )

Ir būtiski, ka šo tēmu Hēsiods ievada ar taisnības ( dikh ) un netaisnības, konkrēti, augstprātības ( ubriß ) pretnostatījumu :

                    “Klausi jel Pers, tu taisnības balsij un augstprātu atmet!

                     ……………………………. Par augstprātu taisnīgums pārāks…”

                                                                   ( Erga, 213, 217. A. Ģiezena tulk.  )

No tā izriet, ka Hēsioda aprakstītās pilsētas ir ilustrācija viņa taisnības un netaisnības koncepcijai. Abas pilsētas iemieso šos principus, kuri ir materializējušies politiskā dzīvē – viena ir taisnības pilsēta, otra – netaisnības pilsēta[6]. Tas nozīmē, ka valstis tiek šķirotas ne pēc to politiskās formas, bet pēc tā, vai šajās valstīs tiek ievērota taisnība vai nē.

Vēl var pamanīt, ka Hēsioda sniegtais labklājīgas valsts apraksts ļoti atgādina Homēra aprakstīto ideālā valdnieka valdīšanu – abos gadījumos izšķirošais faktors ir varas taisnīgums un abos gadījumos tas nosaka gan dabas, gan cilvēku plaukstošo stāvokli. Tātad, abi dzejnieki par vienīgo pareizo varas modeli uzskata tādu varu, kura cilvēku dzīvē realizē kosmisko taisnības principu, kas ir vienīgais, kas nodrošina mieru un labklājību. Hēsiods īpaši izceļ šo kosmisko aspektu un pasvītro, ka pasaules kārtība balstās tieši uz taisnīguma principiem. Lai to pierādītu, viņš stāsta mītu par Zeva laulību ar Temīdu ( qemiß – “taisnība”, “likums”, “patiesība”, “taisna tiesa” )[7], no kuras piedzima trīs meitas ( Theog., 900 sqq ) – Dike ( Dikh – “taisnIba” ), Eunomija ( Eunomia – “likumība”, jeb burtiski: “lablikumība”, “labs likums” ) un Eirēne ( Eirhnh – “miers” ) . Šie vārdi runā paši par sevi – Zeva dibināta pasaules kārtība nes pasaulei taisnību ( Dike ), likumību ( Eunomija ) un mieru ( Eirēne). No tā izriet, iekļauties šajā pasaules kārtībā var tikai tāda vara, kas atbilst šiem principiem un īsteno tos dzīvē. Tikai tāda vara, kas atbilst kosmiskai kārtībai, ir tiesīga pastāvēt, tikai viņa var sasniegt harmoniju un līdz ar to arī labklājību. Tā ir izteikti teoloģiska varas koncepcija.

Var secināt, ka episkos dzejniekus interesē tikai varas eksistences pamatprincipi un mērķi, bet jautājums par varas formām nav pat vēl piedzimis.  Tomēr ir pamats domāt, ka tas jau pastāv kaut kādā “embrionālā” veidā. Uz to norāda jau tāds fakts, ka Homērs runā par vienu valdnieku, bet Hēsiods – uzreiz par vairākiem “dāvanu kāriem vīriem” un basilejiem, šeit un citur lietojot daudzskaitli – “Taču tiem, kas pilsoņus savus un svešniekus arī / godīgi tiesā…” ( oi de dikaß xeinoisi kai endhmoisi didousin  – Erga, 225 ;; daudzskaitlis tiek lietots arī piemēram, šajās vietās  – Erga, 221, 261, 263. ). Tas nozīmē, ka Hēsiods jau pazīst aristokrātisku republiku, kur pie varas atrodas uzreiz vairāki “labākie”, t.i. aristokrāti – basileji. Viņi joprojām ir ar harizmu apveltīti varoņi, taču būtībā viņu vara ir jau tā pati Homēra nosodītā “ daudzvīru vara”. Tomēr varas forma netiek diskutēta, jo būtiskākais dzejniekam liekas tas, kādai jābūt varai principā un kādi ir tās pienākumi pret sabiedrību.

Par jaunas republikāniskas domāšanas iedīgļiem liecina arī tas , ka pienākumu būt taisnīgiem Hēsods uzliek ne tikai baslijiem, bet visiem sabiedrības locekļiem:

         “Ja kāds bilst taisnīgus vārdus pēc labākās apziņas sirdī,

          Visu redzošais Zevs papilnam tam svētību dāvā;

          Bet, kas liecinieks būdams, reiz melīgu zvērestu devis,

          Taisnībai darījis pāri un apmāts ir nedziedināmi,

          Tādam pēcteči vēlāk grimst pilnīgā nīcības tumsā;

          Taču, kas zvērējis taisni, tā dzimtu nākotnē godā.”

                                                ( Hes. Erga, 280 – 285, A. Ģiezena tulk. )

Tātad, Hēsiodam taisnība ir ne tikai valsts un pašas varas idejas pamats, bet arī absolūts dzīves princips, tas princips, kas attiecas ne tikai uz valdniekiem, bet uz ikvienu sabiedrības locekli. Pagaidām dzejnieks runā tikai par indivīda atbildību viņa dzimtas priekšā, bet no tā ir tikai viens solis līdz atbildībai visas valsts priekšā. Šī ideja piedzims jau pavisam drīz, bet episkā doma ir apstājusies tieši šajā vietā…

            Turpmāko politiskās domas attīstību arhaikas laikmetā var izsekot tikai pēc nedaudziem fragmentiem, kuri ir saglabājušies no arhaiskā laimeta literatūras. Šo literatūru pārstāv galvenokārt dzeja. Tas ir likumsakarīgi, jo dzeju, kā zināms, grieķi uzskatīja par sakrālu žanru un visu, kas viņiem bija svarīgs, centās ielikt dzejiskā formā. Dzejnieks viņiem bija kaut kas līdzīgs pravietim, jo viņa daiļrade bija iedvesmas produkts, kurā viņš atklāja to, ko pats saņēma no Mūzām. Tādēļ filozofi savus gara darbus formulēja dzejas pantos, bet Solons mēģināja pat likumus pierakstīt dzejas formā ( Plut. Sol. 14 ). Tātad, viss, kas cilvēkiem bija svarīgs, tika izteikts dzejā, tai skaitā arī politika. Tas dod mums iespēju rast kaut vai ļoti vispārīgu priekšstatu par grieķu politisko domu  arhaikas laikmetā. Šī laikmeta garīgo dzīvi raksturo divi procesi – no vienas puses, dziļa reliģiozitāte, kas olimpiskās reliģijas vienkāršības dēļ ir sākusi meklēt jaunas izpausmes formas, kas izpaudās misteriālo kultu popularitātē, un no otras puses – tā paša iemesla dēļ, reliģiska skepticisma attīstība, domas sekularizācija un racionālas domas piedzimšana, kas sāka veidot jaunus, racionālus pasaules modeļus[8]. Šai otrai tendencei bija lēmts iespaidot arī politiskās domas attīstību. Kā jau teikts, šī doma vēl joprojām netiek noformulēta eksplicīti, teorijas veidā, toties izkaisītā veidā tā ir atrodama implicīti, dažādu dzejnieku un filozofu darbos. 

            Dzeja, saprotams, ir tāds žanrs, no kura nevar sagaidīt politisko refleksiju, bet tieši dzejā pirmo reizi grieķu literatūrā parādās pirmā abstrakcija par valsti. Tā ir slavenā kuģa metafora, kuru mums atklāja Alkajs:

                  “Brūk bangas virsū mums gan no šejienes,

                   Gan no turienes, un melnais kuģis

                   Šaudās, starp vienām un otrām mētāts ,

                   Un smaga mums pret negaisu cīņa rit.

                   Jau ūdens peļķēm krājas ap mastu un

                   Caurcaurēm sadriskātā bura

                   Lēveru lēveriem plandās vējā,

                   Un atslābst vantis…

                   – – – – – – – – – – – – – – – – – – – – — – – – – – – – – –

                   Nāk virsū tāds pats vilnis, kāds iepriekš jau,

                   Un nesīs mums gan pūļu, gan raižu daudz –

                   Smelt ūdeni, kas šļācas kuģī…

                   Lai tūdaļ stiprinām mēs borta

                   Sienas un steidzam uz drošu ostu!

                   Un lai neviens nav gļēvs šajā nestundā…”

                                      ( Alc., fr. 119 – 120 D; Ā. Feldhūna tulk. )

            Kuģis šeit simbolizē valsti, bet vēju brāzmas – nekontrolējamu stihiju, t.i., dumpīgu tautu vai vispārināti, politiskās cīņas apstākļus, kas apdraud valsti. Šīs metaforas pamatelementi – vētraina jūra kā saviļņotas tautas simbols un kuģis kā valsts apzīmējums – ir sastopami jau Homēra eposā (piem.: Il., 144 sqq., 207sq, 394 sqq. )[9]. Toties Alkajs pirmo reizi apvieno šos elementus vienā tēlā un pretnostata naidīgu stihiju un valsts kuģi – tā viņš attēlo valsti kritiskā brīdī. Pēc Alkaja šī metafora kļūst ļoti populāra un bieži tiek atkārtota gan grieķu, gan vēlāko laiku eiropiešu literatūrā. Jāatzīst, ka Alkajs ir radījis ļoti atbilstošu tēlu – daudzās grieķu valstīs tajā laikā norisinājās sīvas politiskas cīņas, kas tiešām atgādināja kuģa cīņu ar jūras stihiju. Taču mums šodien būtu svarīgi saprast, kādus priekšstatus par valsti un sabiedrību spēj atklāt kuģa metafora. Alkaja kontekstā ir skaidri saskatāms viens aspekts – ja valsts ir kuģis, tad kuģa komanda ir šīs valsts pilsoņi. Kā kuģi var izglābt tikai visas komandas saliedēta un vienprātīga rīcība, tā arī valsti var glābt tikai pilsoņu solidaritāte cīņā pret kopējām briesmām. No kuģa neviens nespēj glābties individuāli, pametot to bangojošas jūras vidū, tāpat arī politiskā dzīvē – tikai visi pilsoņi kopā var glābties kopā ar savu valsti. Šķiet, ka tas ir tas, ko gribēja pateikt Alkajs, mudinot domubiedrus uz politisku cīņu pret tirāniju. Šajā nostājā jau skan pilsoņu līdzatbildības ideja par savu valsti – tā ir ideja, uz kuras pamata tika būvēta polisa un tās ideoloģija.

            Pēc Alkaja kuģa metafora pirmo reizi ir sastopama jau VI gs. p.m.ē. – saistībā ar atēniešu dzejnieku un likumdevēju Solonu. Plutarhs min, ka pirms likumdošanas Solons ir saņēmis Delfu orākulu, kurā bija šādi vārdi:

                     “Droši ieņemot vietu kuģim pa vidu, mierīgi pārvaldi to.

                      Daudz tev būs palīgu krietnu atēniešu pilsoņu starpā.”

                                                             ( Plut. Sol., 14. H. Tumana tulk. )

Šeit mēs redzam Alkaja radītā tēla tālāku attīstību – tagad ne tikai kuģis tiek pielīdzināts valstij, bet parādās arī jauna ideja – paša Solona vieta tiek nodefinēta kā stūrmaņa vieta kuģa vidū ( kubernhthrion ergon euqunwn ).  Grieķu stūrmanis  ( kubernhthß ) mūsu izpratnē ir kapteinis – viņam paklausa visa komanda gluži kā tauta – valdniekam. Tādā veidā papildināta metaforas semantika iegūst jau divas dimensijas: valsts – kuģis un valdnieks – stūrmanis. Nav izslēgts, ka jau tagad politiskā domā ienāk jauna tēma – pārvaldes formas problēma. Iespējams, ka dotajā tekstā ir apslēpts pamudinājums Solonam iegūt harizmātisku tirāna varu Atēnās – no dažādiem avotiem mēs zinām, ka atēnieši to gaidīja no Solona un pat izdarīja uz viņu spiedienu šajā virzienā ( skat.: Sol., 23, 1 – 4 D; Plut. Sol., 14; Arist. Ath. Pol., !V, 6 ). Tas, ka Solons attiecās no šīs varas, liecina par to, ka viņš domāja jaunās politiskās kategorijās. Kādas bija šīs kategorijas mēs varam spriest no viņa dzejas un no viņa likumiem.

            Tajā pašā situācijā kuģa metafora parādās vēl vienu reizi, jau saistībā ar Solona dibināto valsts domi ( Boulh ) – Plutarhs raksta, ka, dibinot šo institūciju blakus vecajai Areopāgas padomei Solons gribēja stabilizēt valsts pārvaldi “… jo viņš uzskatīja, ka valsts ar divām padomēm būs kā kuģis ar diviem enkuriem, mazāk šūposies un tauta jutīsies mierīgāk” ( Plut. Sol., XIX ). Iespējams, ka šo līdzību ar kuģi šeit ir izmantojis pats Solons kādā dzejolī, kas nav saglabājies līdz mūsu dienām, bet tikpat labi tas var būt arī paša Plutarha komentārs. Lai kā arī tas būtu, viss liecina par kuģa metaforas lielu popularitāti grieķu vidū.

            Savu dzeju Solons ir veltījis galvenokārt savai likumdošanai, bet viņa slavenākā elēģija, kas ir pazīstama ar nosaukumu “Eunomija” ( “lablikumība” ) ir radīta kā politiskā pamācība atēniešiem. Šeit dzejnieks, līdzīgi Hēsiodam, uzstājas kā pravietis, ar misiju pamācīt un pabrīdināt tautiešus, ar pamudinājumu viņiem labot esošo stāvokli, kas ir nobīdījies no dievu sankcionētas normas. Šajā ziņā Solons pilnīgi iekļaujas episkā tradīcijā, tikai ar piebildi, ka Hēsiodu uz to pamudināja Mūzas, bet Solonu – viņa paša sirds ( 3. 30 D )[10]. Šeit var saskatīt ja ne domas sekularizāciju, tad vismaz racionalizāciju. Pašu elēģiju var nosacīti iedalīt četrās daļās. Sākumā, ko var uzskatīt par ievadu, Solons, atbilstoši reliģiskai tradīcijai, pasludina Atēnu pilsētas sakrālo statusu, jo viņu sargā pati dieviete Atēna:

                    “Gan pēc Zevtēva gribas, gan citu mūžīgo prāta

                           Mūsu valstij ir lemts neaiziet bojā nekad.

                      Pilsētas aizgādne taču ir dievu valdnieka meita:

                           Pallāda Atēna tur sargājot roku pār to.”

                                                              ( 3. 1 – 4 D, Ā. Feldhūna tulk. )

Otrā daļā Solons apraksta Atēnu bēdīgo stāvokli un pārmet to atēniešiem:

                  “Tomēr pilsoņi paši, ko urda alkas pēc mantas,

                          Savā aklumā grib pilsētu nelaimē grūst.

                    Netaisni arī ir vīri, kas vada tautu; tos gaida

                            Nekrietnas patvaļas dēļ atmaksai bēdas un posts.

                     Lepnību savu nekādi tie apvaldīt neprot un nemāk

                             Prieku mierīguprāt necilā mielastā rast.

                      …………………………………………………………….

                            Un kļūst bagāti viņi netaisno rīcību kopjot arvien[11].

                     ………………………………………………………………

                            Nav tiem ne tempļa, ne tautas īpašums svēts, viņi zog

                     Nesaudzīgi un laupa kur kurais, un novārtā atstāts

                            Likums mūžsenais tiek, Taisnības dievei kas dārgs.

                    Viņa gan klusē, bet zina it visu, kas notiek un notiks,

                            Un, kad pienāk tam laiks, atmaksāt vainīgiem steidz.

                     Neizbēgami valsti šāds strutu augonis indē,

                             Un tā tauta jo drīz verdzības muklājā slīgst.

                    Snaudošas ķildas tā modina savkārt un pilsoņu karu,

                          Bojā bez skaita tad iet zaļoksnās jaunatnes zieds…”

                                                        ( 3. 5 – 20 D, Ā. Feldhūna tulk. )

Šī fragmenta pēdējās rindiņās Solons pāriet jau pie atēniešu brīdināšanas par sekām, kuras apdraud viņu pilsētu viņu pašu alkatības dēļ. Šeit dzejnieks lieto Hēsioda paņēmienu un atgādina par dievietes Dikes ( “taisnība” ) modrību un viņas neizbēgamo sodu. Tiesa gan, šeit pat viņš izrāda arī savu novatorismu – viņa Dike tiek attēlota ne tik daudz kā dieviete, Zeva meita, bet drīzāk kā abstrakts kosmisks spēks, kā imanents dabas likums, kas valda pasaulē[12]. Tātad, Dikes tēls Solona dzejā tika pakļauts demitoloģizācijai, kas vispār nozīmē taisnības koncepcijas racionalizāciju. Par pieaugušo racionālismu liecina arī tas, ka Solons lieto ne tikai reliģisku argumentu, bet arī pragmatisku – viņš brīdina par iespējamiem pilsoņu nemieriem, kurus var prognozēt, balstoties uz vienkārša aprēķina.

            Vēl viena Solona ideja skaidri skan dotajā fragmentā – tā ir ideja par pilsoņu atbildību savas valsts priekšā[13]. Vaina par pilsētas bēdīgo stāvokli tiek uzlikta uz pašiem pilsoņiem, nevis uz likteni vai dievu gribu. Šeit var redzēt, kā piedzimst jauna politiska domāšana – pilsoniskā domāšana. Tieši ar pilsonisku apziņu sākas demokrātija un tādēļ Mihaēls Štāls šo brīdi ir nosaucis par demokrātiskās idejas piedzimšanas stundu[14]. Solona likumdošana apliecina, ka pilsoniska ideja viņam nebija tikai proklamēts ideāls – viņš to mērķtiecīgi centās realizēt dzīvē. Šim nolūkam kalpoja vesela virkne viņa likumu – viņš centās saliedēt atēniešus vienotā pilsoniskā kolektīvā, tādēļ lika viņiem piedalīties kopīgās sakrālās maltītēs, uzstāties tiesā vienam par otru, aizliedza viņiem publiski dižoties ar savu bagātību etc[15].

            Noslēgumā Solons parāda alternatīvu variantu – pareizi iekārtotu valsti, kurā valda viņa sludinātā Eunomija:

               “Tāpēc vēl mana sirds, lai mācu es Atēnu tautu:

                      Likumi cieņā kad nav ( Dusnomih parecei ), smagi jo smagi cieš valsts.

                 Labi likumi ( Eunomih ) allaž par teicamu kārtību gādā

                       Un, ja kam nelietīgs prāts, tūdaļ pat važās to kaļ,

                 To, kas nav līdzens, vērš gludu un uzliek augstprātam grožus,

                       Pašā iedīglī kalst ziedzīgai iedomai liek,

                  Iztaisno spriedumus greizos un patvaļas nedarbus kavē,

                       Pilsoņu kopā, kur nav saskaņas, atjauno to,

                  Izbeidz derdzīgas ķildas un naidu. Tā cilvēku saimei

                       Visu, kas taisnīgs un krietns, teicami likumi sniedz.”

                                                       ( 3. 30 – 39 D, Ā. Feldhūna tulk. )

Šeit Solons, atkal līdzīgi kā Hēsiods, pretnostata divus pretējus politiskās dzīves principus – Hēsiodam tie bija taisnība ( dikh ) un augstprāts, netaisnība ( ubriß ), bet Solonam tie ir “lablikumība” ( Eunomh ) un nelikumība ( Dusnomih ). Principā, abos gadījumos būtība ir viena – sekošana pareiziem principiem ( taisnība, lablikumība ) nodrošina valstij mieru un labklājību, savukārt sekošana nepareiziem principiem ( netaisnība, nelikumība ) izraisa ķildas un postu. Taču Solons attīsta šo tēmu – viņam taisnība tiek konkretizēta un iemiesojas labos likumos.

            Tātad, var secināt, ka Solona uzmanības centrā ir divas galvenās koncepcijas – ideja par pilsoņu personisko atbildību par savas valsts likteņiem un pareizi organizētas valsts modelis. Zīmīgi, ka Solons nerunā par šādas pareizas valsts politiskās organizācijas formām – tas joprojām netiek apspriests. Viņam svarīgi liekas paši principi, uz kuriem balstās valsts – tie ir taisnība un labi likumi. Jautājums par varas formām vēl nav dienas kārtībā. No citiem Solona dzejas fragmentiem mēs zinām, ko viņš saprata ar lablikumību tās konkrētās izpausmēs – tā ir augtākā likuma vara sabiedrībā ( kuras dēļ viņš atteicās no tirānijas ), vienādi likumi gan dižciltīgiem gan vienkāršiem pilsoņiem, un pareizs politisks samērs starp sociālajiem slāņiem ( Arist. Ath. Pol., 12, 1 –5 )[16]. Šķiet, ka tieši Solona iespaidā grieķu pasaulē sāka izplatīties ideja par likumu kā par augstāku spēku, kuram būtu jāvalda cilvēku sabiedrībā. Katrā gadījumā, drīz pēc Solona šo domu mēs atrodam pie aristokrātiski noskaņotā Hēraklīta, kurš apgalvoja, ka patvaļa ir jādzēš spēcīgāk nekā ugunsgrēks ( Fr. 43 DK ), un tautai jācīnās par likumu kā par savas pilsētas mūriem ( Fr. 44 DK ). Par likuma stingru ievērošanu izteicies arī Pitagors ( Diog. Laert. Pyth., 23 ), kurš, ja varam ticēt Ciceronam, bija viens no pirmajiem, kas pasludināja visas dzīvās radības principiālu vienlīdzību ( Cic. De Rep., III, 11, 19 ).

            Pēdējais dzejnieks, kurš savā daiļradē aktīvi pievērsās politikai, bija Teognīds, kurš dzīvoja VI gs. p.m.ē. beigās, tātad arhaikas laikmeta beigu posmā. Viņa dzimta pilsēta – Megāras – tika pārņemta ar pilsoņu nemieriem, kuru rezultātā pie varas nāca “sliktie”, kas atņēma aristokrātijai gan varu gan īpašumus. Teognīds uztver to ne tikai kā privātu nelaimi, bet kā visas valsts katastrofu, un, skumīgi konstatējot bēdīgo lietu stāvokli, situācijas raksturošanai izmanto jau pierasto kuģa metaforu, un dabiski, ka viņa valsts kuģis parādās tāpat kā Alkajam – cīņas brīdī ar vētraino jūru. Šai cīņai nav izredzes, jo krietns stūrmanis ir padzīts prom:

                       “Spiests es klusēt, kaut gan zinu daudz labāk, kā cits,

                   Kālab mums buras ir nolaistas baltās un kuģis ar vējiem

                         Projām no Mēlas tiek dzīts, apņem to melnmelna nakts.

                    Ūdeni izsmelt neviens vairs negrib, bet bangas no abām

                        Pusēm virsū jau šļāc – glābiņa gandrīz vairs nav!

                    Taču nu rīkojas šie, bet krietno stūrmani viņi

                         Padzinuši, kaut gan tas lietpratīgs bijis un modrs.

                    Bagātības tie grābj sev ar speķu, un zudusi visur

                          Kārtība, taisnības nav, manta kur dalīta tiek;

                    Krāvēji tagad pie varas, pār labajiem nekrietnie valda.

                          Baidos, nav tālu vairs laiks, kuģis kad dzelmenī grims”.

                                                   ( Teogn., 667. – 680, Ā. Feldhūna tulk. )

“Krietnais stūrmanis” šeit ir, protams, aristokrātija vai tās pārstāvis – valdnieks, bet “krāvēji” – parastā tauta un jaunbagātnieki. Tātad, Teognīds turpina attīstīt ideju, kas tika izteikta Delfu orākulā Solonam – viņš savā veidā apspēlē stūrmaņa pielīdzināšanu valsts vadītājam. Tiesa gan, mēs nevaram būt pārliecināti par to, ko Teognīds saprata ar “krietno stūrmani” – aristokrātiju kopumā, vai kādu konkrētu tās pārstāvi – tirānu, jo mums nav zināma viņa laika Megaru vēsture[17]. Mēs varam tikai konstatēt, ka viņa dzejā atspoguļojās nupat radušais jautājums par pārvaldes formām. Ir tapusi alternatīva pārvaldes forma – ne aristokrātiskā, bet oligarhiskā republika, kas dzejniekam nozīmē to, ka “krietnie” tiek padzīti no varas un viņu vietu ieņem “krāvēji”. Līdz ar to, sākās polemika par pareizo valsts formu – tagad tiek diskutēti vairs ne valsts pastāvēšanas pamatprincipi, bet tas, kam būtu jāpieder varai. Tas radikāli maina politiskās domas diskursu, un Teognīda dzeja to labi uzrāda. Viņš izmanto kuģa metaforu, lai darītu uzskatamāku vienvaldības vai “labāko vīru” varas  nepieciešamību.

Ideja, ka valsti jāpārvalda “labākajiem”, ir fundamentālākais aristokrātiskās politiskās domas postulāts jau kopš Homēra laikiem. Šis varas modelis tradicionāli tika pamatots ar “labāko cilvēku” harizmu un dievišķo sankciju. Teognīda laikabiedrs  Hēraklīts  uzsvēra, ka īstais likums būtu paklausīt viena cilvēka gribai ( Fr. 33 DK ), jo viens ir tūkstošu vērts, ja viņš ir labākais ( Fr. 49 DK ). Hēraklīts pat kļuva slavens tā nicinājuma dēļ, kuru viņš izrādīja saviem līdzpilsoņiem, kad viņi noraidīja viņa piedāvāto “labākā vīra” varu ( Fr. 121 DK ).   

Arhaikas dzejas slavu noslēdz Pindars – dzejnieks, kurš vienlaicīgi pieder diviem laikmetiem – lielāko mūža daļu viņš nodzīvoja klasikas laikā, bet kā radoša personība izveidojās arhaikas laikmetā. Visā savā būtībā viņš vēl pieder arhaikai, pieder ne hronoloģiski, bet saturiski un idejiski. Savā dzejā viņš cildina vecos aristokrātu tikumus un vērtības. Un tomēr viņš dzīvo jaunā pasaulē ar tās jaunajām reālijām, kuras dabiski atrod vietu arī viņa dzejā. Piemēram, viņam pieder pirmais mums zināmais triju politisko formu atspoguļojums grieķu literatūrā[18]:

           ”Tas vīrs, kas vārdos taisnus ceļus iet,

            Ir katrai kārtībai noderīgs ( en panta de nomon … proferei )

            Gan pie valdnieka ( para turannidi ),

            Gan pie nesavaldīga pūļa ( labroß stratoß ),

            Gan pilsētā, ko gudrie sargā ( oi sofoi ).”

                                         ( Pind. 2. Pyth., 86 – 88. H. Tumana tulk. )

Šeit ir nosauktas trīs tajā laikā jau pazīstamas pārvaldes formas – vienvaldība, demokrātija un aristokrātija. Vienlaicīgi te ir labi redzama autora attieksme pret nosauktām varas formām – demokrātiju dzejnieks uzskata par “nevaldāma pūļa” varu, bet aristokrātiju – par “gudro vīru” varu. Šajā attieksmē atspoguļojas Pindara aristokrātiskā vērtību sistēma. Jāņem vērā arī tas, ka šīs rindiņas ir rakstītas laikā, kad grieķu doma sāka salīdzināt un analizēt dažādas varas formas un apspriest, kura no tām būtu labāka. Literatūrā šī diskusija ieguva konkrētu izskatu jau Hērodota darbā ( Hdt. III, 80 – 83 ), ar ko tad arī sākās klasiskā grieķu politiskā teorija. Taču Pindars dzīvoja ar skatu uz pagātni – viņš cildināja vecos ideālus un pats bija pēdējā aizejošā laikmeta balss. Tādēļ viņa dzejā ir atraduši sev vietu tradicionālie, no Hēsioda aizgūtie priekšstati par labi sakārtotu valsti:

             “Šeit[19] mājo Lablikumība ( Eunomia )

               Ar savām māsām, kuras ir drošs pilsētu pamats,

               Māsas, kas kopā ir augušas – Taisnība ( Dikh ) un Miers ( Eirhnh ),

               Māsas, kas ir cilvēku turības sardzes,

               Labus padomus dodošās Patiesības ( Qemiß ) zelta meitas,

               Tās mātes meitas, kura atvaira Augstprātu ( Ubriß ) droši.

                                                    ( Pind. 13. Pyth. 6 – 10. H. Tumana tulk. )

Sekojot veciem paraugiem, Pindars šeit slavina galvenos valsts pastāvēšanas pamatprincipus. Tie ir ētiskie principi, kuriem ir dievišķa daba, jo uz viņiem tiek būvēta pasaules kārtība. Tātad, Pindars sludina tradicionālu, teoloģisku varas ideju. Tāpēc ir dabiski, ka vienā odā, kurā viņš sumina kārtējo sacīkšu uzvarētāju un viņa dzimtu, mēs atrodam arī atsauci uz kuģa metaforu:

                    “Slavēsim cienīgus brāļus,

Kas tesaliešu likumu pacēla godā !

                      Jo labākiem pieder no tēviem mantotā pilsētu stūrēšana.”

                                          ( 10. Pyth. 69 – 71; H. Tumana tulk.  )

Šajos vārdos dzejnieks pauž pārliecību, ka valsts pārvaldīšana, jeb kā viņš saka, “pilsētu stūrēšana” ( poliwn kubernasieß ) pienākas labākajiem pilsoņiem. Šeit vienā vārdā tiek ievadīts valsts salīdzinājums ar kuģi un valsts vadītāja – ar stūrmani, no kura dabiski izriet, ka valdniekam jābūt vienam, jo arī stūrmanis uz kuģa ir viens. Saprotams, ka šī metafora nevar tikt izmantota nekādas citas varas formas pamatošanai,  jo absurdi būti pieļaut, ka kuģi var vadīt uzreiz vairāki stūrmaņi vai pat visa komanda. Zīmīgi, ka šis pants par labāko pilsoņu “pilsētu stūrēšanu” ir iekļauts slavas dziesmā par godu sacensību uzvarētājam. Šeit ir redzams ļoti arhaisks priekšstats par to, ka varoņu harizma atklājas tieši sporta sacensībās, jo uzvarētājs ir nevis labākais sportists, bet gan tas, kam dievs ir izrādījis savu lielāko labvēlību[20]. No tā izriet, ka viņam kā labākajam, kā dieva mīlulim, pienākas arī vara dzimtajā pilsētā[21]. Šeit daudzu kultūru pārstāvji var atcerēties pasaku motīvu, kur sacensību uzvarētājs iegūst karaļvalsti, kopā ar valdnieka meitu vai arī bez tās. Grieķiem šis sižets bija labi pazīstams caur vairākiem mītiem, no kuriem populārākie ir mīti par Endimiona un Pelopa rīkotām sacensībām ( Appol., I, 7, 5; Appol. Epit., II, 9; Paus. V, 1, 4; Diod., IV, 73 ). Ir dažas liecības par to, ka reālie, vēsturiskie olimpisko spēļu uzvarētāji pretendēja un ieguva politisko varu ( piem.: Ael. Hist. Var., II, 23 )[22]. Vispazīstamākais piemērs tam ir Kilona sazvērestība Atēnās 640 g. p.m.ē[23]. 

            Interesanti, ka pēc Pindara, jau klasikas laikmetā, harizmātiskās varas ideja turpināja pastāvēt un līdz ar to arī kuģa metafora joprojām tika izmantota vienvaldības pamatojumam. Tā piemēram, Sokrāts, lietojot to, uzsvēra, ka uz kuģa valda zinošais, un visi paklausa zinošajam, no kā izriet, ka arī valsti būtu jāpārvalda zinošajiem ( Xen. Memorab., 3, 9, 11. ). Arī Platons vēlāk dažādos veidos atkārtoja šo domu ( Pol., 297a; 302a; Rep., 488b – e ). Abi lielie domātāji turpināja attīstīt kuģa metaforas semantiku racionālā ceļā – viņi pamatoja vienvaldību caur tās efektivitāti – tāpat kā kuģi veiksmīgi var vadīt tikai viens cilvēks, tas, kuram ir stūrmaņa zināšanas, tā arī valsti efektīvi var pārvaldīt tikai viens cilvēks – tas, kuram ir attiecīgas zināšanas. Tādējādi, klasikas laikmeta filozofi nomaina harizmu pret zināšanām, jo tā izpaužas viņu racionālais laikmets. Taču filozofu varas ideāls atradās pretrunā un opozīcijā ar valdošo republikānisko un demokrātisko varas modeli. Tomēr tieši šis fakts, kā arī neapmierinātība ar esošo lietu kārtību, pamudināja lielākos grieķu domātājus noformulēt savus alternatīvos varas modeļus – tā piedzima grieķu klasiskā politiskā teorija.

Tātad, rezumējot var secināt, ka visā pirmsklasikas laikmetā grieķu politiskā doma iztirzāja sekojošus jautājumus: 1) varas sakrālie avoti un pastāvēšanas pamatprincipi; 2) taisnīgums sabiedrības dzīvē kā varas un indivīda pienākums; 3) indivīda pilsoniskā atbildība par savas valsts likteņiem; 4) likuma vara sabiedrībā. Tie ir jautājumi, kas tika risināti polisas ikdienas politiskajā praksē. Var teikt, ka uz viņu pamata tika uzbūvēta pati polisa. Klasikas laikmeta priekšvakarā pacēlās jautājums par dažādām politiskajām formām, kā rezultātā diskusija tika pārcelta citā līmenī, sagatavojot augsni grieķu politiskai teorijai.

Analizējot grieķu politiskās domas attīstību man liekas zīmīgi, ka arhaikas laikmeta dzejnieki, kas savā daiļradē pieskārās politikai, runāja galvenokārt par to, kādai jābūt varai, t.i., par to, kādi ir varas pienākumi un tās atbildība sabiedrības priekšā. Jautājums par varas formām vēl nebija pazīstams. Tomēr, salīdzinot dzejnieku viedokļus dažādos laikos, var konstatēt politiskās domas pakāpenisku sekularizāciju – ja episkie dzejnieki uzsvēra varas dievišķo izcelsmi, tās atbilstību kosmiskai kārtībai un tās morālos aspektus, tad vēlākie dzejnieki pievērsa uzmanību citiem jautājumiem – viņus vairāk interesēja pareizā valsts organizācija, kas gan joprojām tika saistīta ar kosmiskiem principiem ( Dikh, Eunomia ). Līdz šim brīdim visā dzejiskā diskursā par varu centrālais moments bija tas mērķis, kuram ir vajadzīga vara – kopīgais labums. Taču ar laiku šis mērķis, kā arī varas saistība ar augstākajiem principiem zaudēja aktualitāti un priekšplānā sāka izvirzīties jauna, līdz šim nepazīta pārvaldes formas tematika. Alkaja radītais valsts kā kuģa tēls deva lielisku materiālu šīs tēmas metaforiskai attīstībai. Teognīda daiļrade iezīmē momentu, kad varas problēma, pateicoties politiskai cīņai un valsts apvērsumiem,  ieguva neparasti asu skanējumu. Kam lai pieder vara – labākajiem vai visiem, krietnākajiem vai turīgākajiem? Tas ir jautājums, kuru izvirzīja jaunais, nemieru un cīņu pilnais laikmets un ar kuru noslēdzās arhaikas laikmeta politiskā doma. Tas ir jautājums, uz kuru tagad nācās meklēt atbildes, bet šīs atbildes netika atrastas un tika meklētas vēl veselus divus gadsimtus. Polemika par labāko politisko formu pārauga ideoloģiskā cīņā un noveda pie tā, ko arī mēs labi pazīstam jaunāko laiku vēsturē – pie asas politiskās cīņas un pie “pareizās” politikās formas fetišizācijas, piešķirot tai absolūtu vērtību un aizmirstot par to, kādēļ vispār bija vajadzīga politiskā vara – par sabiedrības kopējo labumu… 

 

[1] Sīkāk skat.: Qviller B. The Dynamics of the Homeric Society // Symbolae Osloenses. V. 56. 1981. P. 109 ff; Stein-Hölkeskamp E. Adelskultur und Polisgesellschaft. Stuttgart, 1989. S. 42; Walter U. An der Polis teilhaben. Stuttgart, 1993. S. 41; Barcelo P. Basileia, Monarchia, Tyrannis. Stuttgart. 1993. S. 65. Х. Туманс. Рождение Афины. Афинской путь к демократии: от  Гомера до Перикла. Спб., 2002. C. 65 – 68.

 

[2] Skat.: Nilsson M. Homer and Mycenae. London, 1933. P. 220.

[3] Sīkāk par to skat.: Gschnitzer F. Zur homerischen Staats – und Gesellschaftsordnung: Grundcharakter und geschichtliche Stellung . // J. Latacz (Hrsg.). Zweihundert Jahre Homer-Erforschung. Rückblick und Ausblick. Colloquium Rauricum. Bd. 2, Stuttgart, 1991, 198f.; Spahn P. Individualisierung und politisches Bewußtsein beiim archaischen Griechenland // K. Raaflaub ( Hrsg. ). Anfänge Politischen Denken in der Antike. München, 1993. S. 347f.

 

[4] Hēsioda salīdzinājums ar Bībeles praviešiem ir ļoti dabisks un likumsakarīgs – zinātniskā literatūrā Hēsiodu parasti salīdzina ar pravieti Amosu: Seybold K., Ungern-Sternberg J. von. Amos und Hesiod. Aspekte eines Vergleichs // Anfänge politisches Denkens in der Antike / Hrsg. K. Raaflaub. München, 1993. S. 215–239.

 

[5] Talija – “Ziedošā” – viena no trim haritam ( haritas – skaistuma dievietes ), ziedošo augu aizbildne.

[6] Šādu interpretāciju skat. piem.: Надь Г.  Греческая мифология и поэтика. Пер. Н. Гринцера. Москва, 2002. С. 97 сл.

[7] Temīda parādās jau pie Homēra gan kā taisnības dieviete, kas ar savu klātbūtni svētī cilvēku sapulces un politisko lēmumu pieņemšanu, gan kā abstrakta taisnība, taisna tiesa ( Il, I, 238; V, 761; XI, 807; XX, 4; Od, II, 68; IX, 112, 215; XVI, 403 ). Tomēr, Homēra eposā Temīda spēlē vēl ļoti pakārtotu un neredzamu lomu – skat.: Фролов Э. Факел Прометея. Ленинград, 1991. С. 143.

[8] Skat.: Туманс Х. Рождение Афины… С. 149 – 158.

[9] Skat.: Казанский Н. К предыстории метафоры ”Государство – корабль” в греческой культуре // Античный мир. Проблемы истории и культуры. Сборник научных статей к 65 – летию со дня рождения проф. Э. Д. Фролова. Спб., 1998. С. 26 сл. Autors šajā rakstā cenšas pierādīt, ka šīs metaforas saknes sniedzas vēl dziļāk – Mikēnu kultūrā ( turpat, lpp. 30 – 34 ).

[10] Sīkāk par to skat.: Jaeger W. Solons Eunomia // Antike Lyrik / Hrsg. W. Eisenhut. Darmstadt, 1970. S.19f.

[11] Šīs frāzes tulkojumu (plouteousin d∆ adikoiß ergmasi peiqomenoi ) ir mainījis H. Tumans, lai precīzāk atspoguļotu Solona domu.

 

 

[12] Skat.: Jaeger W. Op. cit., S. 22 – 24; Mannwald B. Zu Solons Gedankenwelt // Rheinisches Museum für Papirologie. Bd. 132. Heft 1, 1989. S. 23.

[13] Jaeger W. Op. cit., S. 15.

[14] Stahl M. Solon F 3D. Die Geburtstunde der demokratischen Gedankens // Gymnasium. Bd. 99, 1992. S. 39 ff.

[15] Par Solona likumiem skat. piemēram: Woodhouse W. Solon the Liberator. London, 1938; Hön K. Solon. Staatsmann und Weieser. Wien, 1948; Oliva P. Solon – Legende und Wirklichkeit // XENIA. 1988. Bd. 20; Туманс Х. Указ. Соч., с.239 – 259.

[16] Sīkāk skat.: Туманс Х. Указ. Соч., с. 239 слл.;260 слл.

[17] Skat.: Доватур А. Феогнид и его время. Ленинград, 1989.

[18] Skat.: Фролов Э. Указ. соч., с. 147.

[19] Šajā vietā Pindars runā par Korintu.

[20] Гаспаров М. Поэзия Пиндара // Пиндар, Вакхилид. Оды, фрагменты. Москва, 1980. С. 362 слл.

[21] Sīkāk par to skat.: Лурье Я. Клисфен и Писистратиды // ВДИ. 1940, 2. С. 47 слл.; Зельин К. Олимпионики и тираны // ВДИ. 1962, 4. С. 27 сл.

[22] Зайцев А. Культурный переворот в древней Греции в VII – V вв. до н.э. Ленинград, 1985. С. 103 сл.

[23] Sīkāk skat.: Туманс Х. Указ. соч., с. 185 – 187.