Archive for category Bez tēmas

KO ŠODIEN NOZĪMĒ BŪT KONSERVATĪVAM?

Posted by on Monday, 16 August, 2021

Dr. hist. Prof. Harijs Tumans

KO ŠODIEN NOZĪMĒ BŪT KONSERVATĪVAM?

Priekšvārds grāmatai: E. Rusanovs, S. Skutele. Konservatīvisms Rodžera Skrūtona izpratnē. Rīga, 2021.

       Rodžers Skrutons pavisam nesen pameta šo pasauli, faktiski viņš vēl ir mūsu laikabiedrs, lai gan klasiķis jau dzīves laikā. Viņa spilgtā un neparastā personība jau sen piesaista domājošu cilvēku uzmanību, īpaši tagad, kad domātāja vairs nav starp mums. Viņa intelektuālais mantojums ir tik spēcīgs, ka jau tagad tiek pētīts un analizēts, viņa darbi tiek tulkoti un par viņu top grāmata pat mazajā latviešu valodā. Šis sacerējums ir vēl jo vairāk svarīgs tādēļ, ka Skrutons liek mums aizdomāties par to, kas ir konservatīvisms šodien.

            Konservatīvisms iekļauj tik plašu jēgu un kategoriju klāstu, ka to nav iespējams ietvert vienā definīcijā. Lielā mērā tas ir tādēļ, ka šis jēdziens ir cieši piesaistīts kādam konkrētam laikmeta un kultūras kontekstam. Piemēram, Edmundam Berkam, viņa laikmetam un viņa valstī konservatīvisms nozīmēja kaut ko vienu, Skrutonam kaut ko citu, bet mūsdienu latvietim vai krievam vēl kaut ko citu. Turklāt tas, kā mēs saprotam konservatīvismu, ir Rietumu civilizācijas fenomens, citās civilizācijās ar šo vārdu tiks saprasts kaut kas cits. Tātad  konservatīvisms nav universāla ideoloģija, kura uzspiež sevi ar mērķi padarīt cilvēci laimīgu, bet tā ir konkrētu vērtību aizstāvēšana konkrētā laikā un telpā. Tās var būt reliģiskas, politiskas, sociālas vai estētiskas vērtības, vai kā tas ir šodien-paša cilvēka jeb homo sapiens dabisko dzimumu un ģimenes aizstāvība. Tam pateicoties šodienas Rietumu pasaules ietvaros konservatīvismam ir arī izteiktas universālas pazīmes, jo visā mūsu civilizācijas telpā tiek apdraudētas tādas pamatvērtības kā skaistums, kultūra, cilvēcība. R.Skrutonam šo vērtību aizstāvība nozīmē “nevis likt lietas atpakaļ, bet tās iekonservēt”. Tātad iekonservēt jeb aizsargāt to, kas tiek apdraudēts. Tas nenozīmē atgriezties atpakaļ un reanimēt to, kas ir pagājis, kā tas daudziem varētu likties, bet tas nozīmē paturēt un saglabāt to, kas ir vērtīgs un mantots no pagātnes. Jāatzīst, ka vieglāk ir pateikt, kas konservatīvisms nav, nekā kas viņš ir. Droši var teikt, ka tā nav nedz politiska kustība, nedz politiska ideoloģija. Atšķirībā no sociālisma un liberālisma, kuras ir viscaur dogmatiskas sistēmas, konservatīvisms nav dogmatisks. Tas ir domāšanas veids, tā ir vērtību sistēma un uzskatu kopums. Tā ir Tradīcija ar lielo burtu, tradīcija, kuru veido reliģija, kultūra, cilvēks un nesošās sociālās konstrukcijas, uz kurām turas sabiedrība. 

            Taču šodien, post- postmodernajā pasaulē, kad viss ir sajaukts un apgāzts ar kājām gaisā, ir grūti atšķirt, kas ir konservatīvs un kas tikai izliekas par tādu, jo vārdu “konservatīvs” piesavinās arī politiskie spēki ar liberālu ideoloģiju un politiku. Grūti orientēties mentālajā haosā, kad liberāļiem patīk tēlot konservatīvos, atļaujoties nelielu kritiku vai publikācijas konservatīvā portālā un pasmīkņāšanu par kādu citu liberāli, dedzīgu un fanātisku. Tādā veidā konservatīvā doma tiek falsificēta un izspiesta. Agrāk uzticību tradicionālām vērtībām nodrošināja piederība reliģijai, mūsu gadījumā kristietībai, bet tagad tā vairs nav: es pazīstu ārstu, kurš Dievam netic, bet ir patiesi konservatīvs, un es pazīstu katoli, kurš ir kareivīgs kreisais liberālis. Īstenībā es pazīstu daudzus šādus piemērus. Arī konfesionālā piederība vairs nav uzskatu rādītājs. Konceptuāli katoļu baznīcai vajadzētu būt konservatīvisma citadelei, bet protestantu konfesijām – liberālām, jo tās ir liberālas pēc savas izcelsmes. Taču dzīvē mēs redzam, ka luterāņu baznīcas galva savās runās ir konservatīvāks par katoļu baznīcas līderi, un arī parastie kristieši, neatkarīgi no konfesionālās piederības, mēdz pārstāvēt visu uzskatu spektru no radikāli kreisā līdz radikāli konservatīvajam. R. Skrutona attiecības ar reliģiju uzrāda, ka tas noteikti nebija noteicošais faktors viņa dzīves pozīcijas izvēlē. Lai gan paliek atklāts jautājums, cik lielā mērā reliģiskie uzskati veicināja viņa pasaules uztveri un vērtību sistēmas izveidi.

            Vispārējā sajaukuma apstākļos ir skaidrs, ka patiess konservatīvisms izpaužas nevis ārējās deklarācijās un formālā statusā, bet dzīves pozīcijā, kas balstās attiecīgā vērtību sistēmā. Savukārt dzīves pozīcija tiek iegūta dzīves gaitā, tā var tikai būt vai nebūt, to nevar imitēt. Tātad konservatīvisms ir iespējams tikai kā “būt”, nevis “šķist” vai “izlikties”, kā tas ir pierasts mūsdienu pasaulē, kad šķietamība ir svarīgāka par būtību. Un te dabiski rodas jautājums: kā var kļūt par konservatoru? Pirmo atbildi sniedz Skrutona dzīves piemērs: par konservatoru nevar piedzimt, šo pozīciju nevar pārmantot no tēva. Viņa gadījums šajā ziņā ir uzkrītošs: tēvam sociālistam izauga dēls konservators, pārliecināts antisociālists. Pats Skrutons ir devis teorētisku refleksiju par šo faktu savā rakstā “Kādēļ es kļuvu par konservatoru?”[1]. Pēc Skrutona teiktā viņa uzskatus visvairāk ietekmēja divi faktori: piedzīvotais Parīzē 1968. g. un Edmunda Berka filozofija.  

            Redzot, kā huligāni, kas sauca sevi par revolucionāriem, ārdās Parīzes ielās, Skrutons saprata, ka ar šiem cilvēkiem viņam nav pa ceļam. Huligānu agresijai viņš pretstatīja Šarla de Golla politisko viedumu un personīgo drosmi. Tātad konservatīvisms ir arī veselā saprāta dabiska reakcija uz revolucionāru apmātību. Un arī tā ir savā ziņā tradīcija: līdzīgi arī Edmunda Berka filozofija lielā mērā bija reakcija uz Franču revolūciju. Skrutons ieraudzīja šeit acīmredzamas paralēles, kas palīdzēja viņam izvērtēt sava laika pieredzi. Var teikt, ka abos gadījumos veselais saprāts nonāca pie secinājuma, ka mēģinājumi pārveidot sabiedrību pēc brīvības, vienlīdzības un brālības principiem ir utopiski un izraisa naidu un karu. No tā dabiski izriet atziņa par varu un hierarhiju kā nepieciešamiem sabiedrības pastāvēšanas pamatprincipiem. Nākamais solis ir tradīcijas vērtības atzīšana. Skrutonam kļuva tuvs Berka uzskats par sabiedrību kā par partnerību starp mirušajiem, dzīvajiem un tiem, kas vēl nav dzimuši. Atbilstoši tam revolucionāri, graujot tradīciju, nostāda sevi diktatoru pozīcijā attiecībā pret senčiem, kurus tie nicina, un pret nākamām paaudzēm, kurām tie atņem mantojumu. Pēc Čehoslovākijas apmeklējuma, kura laikā Skrutons saskārās ar reālu sociālismu, viņā nostiprinājās pārliecība par savu un Berka uzskatu pareizību. Tātad viņa gadījumā konservatīvismu veicināja trīs faktori: veselais saprāts, adekvāta politiskā teorija un pieredze.

            Taču konservatīvisms, kā jau teikts, neizsmeļas ar politisko teoriju. Kā vērtību un uzskatu sistēma tas ir vērsts uz visas Kultūras (ar lielo burtu) aizsardzību, jo visu laiku revolucionāri savā graušanas patosā neizbēgami apkaro arī Kultūru kā vecās, viņu nīstamās pasaules pastāvēšanas formu un spilgtāko izpausmi. Tādēļ ideju cīņa notiek ne tikai politikas, bet arī estētikas laukā, un Skrutona biogrāfija tam ir labs apliecinājums. Skandāls ar viņa dalību valdības komisijā par arhitektūras jautājumiem atklāj, ka arī arhitektūra mūsdienās ir kļuvusi par ideoloģiskās cīņas lauku. Arī mēs savā Rīgā redzam, ka problēmas būtība nav tikai pašā mūsdienu revolucionāro arhitektūras formu pastāvēšanas faktā. Ieraduma vai pārpratuma pēc mēs turpinām saukt šīs dīvainās formas par arhitektūru, kaut gan tām nav nekāda sakara ar arhitektūru kā mākslu un tas nav nekas cits kā vien būvtehnoloģiju un oriģinalitātes ambīciju apvienojums. Protams, ar nosacījumu, ka mākslu saprot klasiskā veidā kā skaistuma un idejas harmoniju. Mūsdienu revolucionārā “māksla”, kā zināms, skaistumu un harmoniju principiāli noliedz un apkaro, tā vietā uzspiežot neglītumu kā normu. Tātad konservatīvisms šodien nozīmē arī Skaistuma aizstāvību. Runājot par arhitektūru ir jāatzīst, ka mums nebūtu lielu iebildumu, ja modernās un oriģinālās stikla konstrukcijas rotātu Pļavniekus, Imantu vai Zolitūdi, kur tās nekonfrontētu ar kultūras mantojuma objektiem. Taču mēs redzam, ka pastāv maniakāla tendence iespiest stikla konstrukcijas tieši vēsturiskās apbūves vidē, kur tās ar savu kliedzošo mākslīgumu, nedabiskumu un stikla virsmu aukstumu grauj vietas atmosfēru un apkārtējās arhitektūras šarmu. Tādā veidā šis revolucionārās bezgaumības laikmets noliedz iepriekšējo gadsimtu Kultūras mantojumu un cenšas apliecināt savu pārākumu. Tas  mudina padomāt par arhitektūru kā par ideoloģiskās cīņas lauku un līdzekli, jo ar stikla virsmām, kas ir vardarbīgi iespraustas starp arhitektūras objektiem, tiek noniecināts kultūras mantojums, tiek uzspiesta attiecīga attieksme un vērtību sistēma. Mēs neesam spiesti apmeklēt mākslas galerijas un skatīties moderno mākslu, ja tā nepatīk, taču, staigājot pa pilsētu, nav iespējams izvairīties no modernajām celtnēm. Skrutona piemērs rāda, ka iestāties pret šādu vizuālās antiestētikas agresiju[2] mūsdienās var būt bīstami. Toties šis fakts atklāj vēl vienu niansi konservatīvisma izpratnē: būt konservatīvam šodien nozīmē aizstāvēt Skaistumu un Kultūru, tātad stāvēt pretī bezkultūrai un antikultūrai, jeb, citiem vārdiem sakot, stāvēt pretī entropijai.  

Konservatīvisms kā Kultūras aizstāvības princips dabiski sniedzas pāri nacionālajām robežām, tas ir draudzīgs jebkurai kultūras tradīcijai, kas ir īsta tradīcija ar savu identitāti. Tādēļ Skrutons bija draudzīgs islāmam, un daudzi zinoši musulmaņi uzskatīja viņu par islāma draugu. Tajā pat laikā, būdams patriots, viņš atklāti runāja par draudiem, ko Eiropai nes nekontrolēta islamizācija, par to saņemot apsūdzību islamofobijā no ideoloģiskajiem pretiniekiem. Starp citu, Skrutona piemērs parāda, ka konservatīvisms nenozīmē nacionālismu: viņš nošķīra patriotismu kā dzimtenes mīlestību un nacionālismu kā ideoloģiju, kurai ir tendence pārvērsties par reliģiju. Tik tiešām, pie mums nereti var redzēt, ka patriotismu aizstāj rusofobija. Taču patriotisms nozīmē vēlmi kalpot dzimtenei, nevis apkarot cittautiešus. Savukārt konservatīvisms ciena jebkuru kultūru kā savu dabisku sabiedroto. Reizē ar to konservatīvi domājošam ir dabiski būt patriotam, jo dzimtene ir viena no katra normāla cilvēka pamatvērtībām.

Un beidzot: būt konservatīvam nozīmē iet pret straumi un pakļaut sevi riskam. Naida un apmelošanas kampaņa, kas tika sacelta pret Skrutonu 2018.g. labi parāda, cik agresīvi ir politkorektuma ideoloģijas adepti un cik ļoti tie necieš citu viedokli. Šis gadījums, kā viens no daudziem, spilgti uzrāda, ka Rietumu pasaulē agresīvā liberālā ideoloģija faktiski jau ir likvidējusi vārda brīvību. Raganu medības, proti ideoloģisko oponentu vajāšanas, jau ir kļuvušas par ikdienu. Tā rezultātā liberālisms, kura nosaukums ir atvasināts no vārda “brīvība” un kurš sākotnēji cīnījās par visa veida brīvībām, ieskaitot vārda brīvību, nemanāmi ir evolucionējis par savu pretmetu un pārvērties par totalitāru sistēmu, kas vajā citādi domājošos. Viss ir apgriezies otrādi: kādreizējie brīvības cīnītāji ir kļuvuši par brīvības apkarotājiem, bet konservatori par tās aizstāvjiem. Paralēli ideoloģiskajai intoksikācijai sabiedrībā notiek strauja polarizācija pēc uzskatiem, bet valdošais liberālisms, kas uzspiež savas dogmas kā politkorektuma normas, kļūst arvien agresīvāks, nikni apkarojot jebkādu brīvdomību. Šīs lavīnas pirmais vilnis jau ir sasniedzis Latviju: arī pie mums tiek uzspiests vienīgi “pareizais” viedoklis un apkaroti citādi domājošie. Publiskā telpā jau skan trauksmes signāli par apdraudējumu vārda brīvībai. Tautas vairākums vēl ir pārliecinoši konservatīvs, taču dienas kārtībā ienāk jautājums, vai šī liberālisma spiediena apstākļos tauta spēs saglabāt sevi, savu kultūru un identitāti. Šajā situācijā konservatīvā doma iegūst īpašu aktualitāti, tādēļ  mūsu laikabiedra, domātāja Skrutona piemērs mums ir īpaši interesants un svarīgs. Tas rāda, ka būt konservatīvam nenozīmē iekonservēt pagātni, bet tas nozīmē šodien pastāvēt par pagātni, tagadni un nākotni, pastāvēt uz veselā saprāta un tradicionālo vērtību principiem. Jeb, kā teica pats Skrutons: “ir jābūt moderniem, lai spētu aizstāvēt pagātni, un radošiem, lai aizsargātu tradīcijas”.  


[1] Scruton R. Why I became conservative? // The New Criterion. Vol. 39, N0 7, March, 2021. Pieejams: https://newcriterion.com/issues/2003/2/why-i-became-a-conservative . Skatīts: 10.03.2021.

[2] Par moderno arhitektūru Skrutons izteicās visai precīzi un skarbi, piemēram, šādi: “Modernisms arhitektūrā bija mēģinājums pārtaisīt pasauli tā, it kā tajā nekas nebūtu bijis, atskaitot atomus – indivīdus, atrautus no pagātnes un dzīvojošus kā skudras savos metāliskajos un funkcionālajos skudru pūžņos”: Scruton R. Ibid.

Vai Rietumi drīz sapūs?

Posted by on Monday, 16 August, 2021

Andris Bernāts

Vai Rietumi drīz sapūs?

Intervija publicēta žurnālā “Patiesā dzīve” 2021. 13.: https://jauns.lv/raksts/9viri/453524-vai-rietumi-driz-sapus-pasaule-arvien-skaidrak-iezimejas-virziba-uz-totalu-kontroli-saruna-ar-vesturnieku-hariju-tumanu

Padomju laikos populārs bija apgalvojums, ka kapitālistiskā Rietumu pasaule neglābjami pūst un drīz sapūs. Tomēr daudz ātrāk par Rietumiem sapuva Padomju Savienība, kurai komunisti prognozēja saules mūžu. Runas par Rietumu civilizācijas norietu ir aktuālas arī šodien, tāpēc par to, uz kurieni mēs īsti virzāmies, intervija ar vēsturnieku Hariju Tumanu.

Savulaik lielu ievērību guva filozofa Osvalda Špenglera 1918. gadā izdotais darbs Vakareiropas noriets (Der Untergang des Abendlandes), kurā viņš pareģoja Eiropas un Amerikas civilizācijas bojāeju. Civilizāciju attīstības un bojāejas tēmai pastiprinātu uzmanību pievērsa arī britu vēsturnieks un sociologs Arnolds Toinbijs. Viņš, tāpat kā Špenglers, pauda uzskatu, ka nav vienotas cilvēces vēstures, ir tikai atsevišķu savdabīgu, noslēgtu civilizāciju vēsture. Toinbijs norādīja, ka civilizācijas iet bojā nevis ārēja ienaidnieka, bet gan pašu vainas dēļ. Viņaprāt, civilizācijas iet bojā nevis vecuma, bet gan izlaidības dēļ. Ikviena civilizācija balstās uz saviem morāles un tikumības pamatiem, un, kad tie kļūst vāji un sāk drupt, civilizācija iet bojā. Bojāejas pamatā ir valdošā mazākuma egoisms un vairākuma slinkums.

Par to, vai mūs tiešām gaida neglābjams sabrukums, Patiesā Dzīve uz sarunu aicināja vēsturnieku Hariju Tumanu, kurš, vērtējot šodienas situāciju, velk paralēles ar Seno Romu un saskata sabiedrības virzību uz tehnokrātisku totalitārismu.

Kad pāri visam – komforts un labklājība

Pirms gadiem sešiem laidāt klajā savu grāmatu Varoņi un varonība Senajā Grieķijā. Kā domājat, vai šis laiks ir piemērots varoņiem?

Varoņiem un varonībai vienmēr ir vieta dzīvē, taču ir laikmeti, kas veicina varonību, un ir laikmeti, kas to neveicina un pat nicina. Tas ir jautājums par to, kādu cilvēku sabiedrība uzskata par ideālu un kādu cilvēku tā veido. Cilvēka ideāls, ko sabiedrība rada noteiktā laikā, atspoguļo tās vērtības. Mūsu laiks varoņiem ir nelabvēlīgs, ar savu nicinošo attieksmi pret varonību kā tādu tas pat nedod iespēju tai rasties. Mēs dzīvojam laikmetā, kad varoņi nav vajadzīgi.

Varoņi neiederas mūsu laika kontekstā?

Atklāti sakot, varoņi vienmēr ir traucēklis lielai sabiedrības daļai, jo viņi neiekļaujas sistēmas rāmjos. Šeit es nerunāju par pašsaprotamām lietām, piemēram, par slīkstoša cilvēka izglābšanu. Manuprāt, tā ir dabiska katra normāla cilvēka rīcība. Ar vārdu varonība es te saprotu īpašu dvēseles un prāta stāvokli, kas paredz gatavību upurēties kāda augstāka mērķa labā. Varonība sākas tur, kur beidzas bailes no nāves, un tas ir iespējams tikai uz īpašas vērtību sistēmas pamata. Eiropas vēsturē zinām laikus, kad varonība tika veicināta un varoņi bija sabiedrības ideāls. Nevar nepamanīt, ka laika gaitā ir mainījušies priekšstati par to, kas ir varonība. Piemēram, Homēra varonis senajā Grieķijā kalpoja savai ekskluzīvajai varoņa slavai un godam, viņa individuālie panākumi bija pāri visam. Protams, ļoti svarīgs bija ētiskais aspekts. Savukārt romiešiem varonis bija tas, kas kalpoja Romas valstij un bija gatavs par to mirt.  Viduslaikos varoņi bija bruņinieki, kuri kalpoja Dievam, karalim, godam, slavai un daiļajai dāmai. Vēlāk izveidojās priekšstats, ka varonis kalpo savai tautai, nācijai, valstij. Savukārt šodien valdošais ir uzskats, ka nevienam nav jākalpo, vien savam komfortam un labklājībai. Tagad ir pieprasījums pēc paklausīga mietpilsoņa, kas savā garā ir mazs cilvēciņš un labi iekļaujas noteiktos uzvedības rāmjos. Šodien varoņi būtu liels traucēklis pastāvošajai sistēmai, jo viņi nespētu tajā iekļauties. Kā mēs redzam, pasaulē arvien skaidrāk iezīmējas virzība uz totālu kontroli. Mēs visi izjūtam, cik ļoti pieaug dažādas atskaites, kontroles un pārbaudes, cik pieaug dažādas atkarības un saistības. Valdošā ideoloģija kļūst totalitāra, pieaug cenzūras spiediens un arvien vairāk rodas vārda brīvības ierobežojumu. Šī sistēma acīmredzami ir virzīta uz maza, ierobežota, paklausīga un sazombēta cilvēciņa izveidi. Brīvam, domājošam cilvēkam un varonim tajā nav vietas..

Šodien trūkst ne tikai varoņu, bet vispār spilgtu personību.

Tieši tā. Turklāt visās jomās. Piemēram, paņemsim politiku. Atceramies laikus, kad pie varas bija Čērčils, Golls, vēlāk – Reigans, Tečere, Miterāns, Kols. Lai ko mēs teiktu par viņu personīgajām īpašībām un politiku, viņi bija spēcīgas personības. Tagadējo politiķu plejāde ir pelēcības no sīko ierēdņu sugas. Tas pats vērojams citur, arī populārajā mūzikā. Agrāk topā bija tādi dižgari kā Fredijs Merkūrijs, Fils Kolinss, Rodžers Voterss un citi, kuriem balsīs skanēja liels personības spēks. Tie bija laiki, kad visur bija sastopamas personības ar mugurkaulu, t.i., ar savu pārliecību un ideju pasauli. Bet kāds šodien ir valdošais tips? Glums dzīves baudītājs bez mugurkaula. Jo kas šodien tiek prasīts no cilvēkiem? Vispirms fleksiblitāte, t.i., spēja adaptēties un pielāgoties. Tagad ļoti populārs ir sauklis: „Kas nemainīsies, tas nepastāvēs.” Mūs aicina kļūt par hameleoniem, kas ātri spēj piemēroties ārējiem apstākļiem.  Šodien sistēma tiek veidota tāda, lai cilvēkam nebūtu nekā patstāvīga un pastāvīga. Tādas vērtības kā Dievs, dzimtene, tauta tiek pakāpeniski izstumti no apziņas. Galvenais esi tu pats un tava labklājība. Svarīga ir gatavība pieskaņoties mainīgajiem apstākļiem, lai varētu saglabāt savu komforta līmeni. Šodien nauda un bauda ir augstākās vērtības, cilvēka galvenais kredo un dzīves princips. Šādas vērtības var radīt tikai gļēvu patērētāju un viegli manipulējamu būtni. Cilvēks arvien vairāk sāk līdzināties tārpam, kuram galvenās īpašības ir locīties un pielāgoties. Tārpam nav mugurkaula, bet kas tad ir mugurkauls? Tā ir pārliecība, stabils pasaules uzskats, noteikta vērtību sistēma.

Kaut arī šis laiks nav labvēlīgs varoņiem, tādi cilvēki noteikti joprojām ir mums līdzās, bet mēs par viņiem neko nezinām. Vispār varonība savā galējā izpausmē atklājas kritiskā brīdī, nāves priekšā. Jo tikai kritiskās situācijās atklājas cilvēka patiesā daba, tas, uz ko viņš ir gatavs nāves priekšā. Kā jau teicu, varonis ir tas, kas gatavs mirt augstāku mērķu labā, mirt ar godu. Viņš ir spējīgs sevi upurēt, lai izpildītu savu pienākumu, savu misiju. Savukārt tārps lokās un piemērojas, līdz viņu saspiež. Es nevienam nenovēlu nokļūt kritiskā situācijā, taču mums jāapzinās, ka ikviena cilvēka dzīves kulminācija ir nāve. Tas ir brīdis, kad tiek novilkta strīpa zem rēķina, kur stāv rakstīts: “kopā”. Proti, tad atklājas viss, ko cilvēks pēc sevis ir atstājis. Mums visiem būtu derīgi biežāk domāt par savu nāvi, par to, ko mēs atstāsim aiz sevis, jo tas pēdējais rēķins var pienākt ikvienā brīdī. Atcerēšanās par to varētu pamudināt dzīvot jēgpilnāk.

Vai šodien pasaulē noteicošie patērētājsabiedrības principi nepadara cilvēkus vājākus, neuzņēmīgākus?  

Protams. Kāds konkrēts piemērs. Pirms gadiem padsmit kādā ASV universitātē notika šaušana. Kāds students atnāca uz auditoriju un sāka šaut. Uzbrucējam bija divas pistoles, viņš nošāva aptuveni piecdesmit cilvēkus.  Auditorijā bija vairāk nekā simts studentu, kuri visi paslēpās zem galdiem. Uzbrucējstikai staigāja apkārt un šāva. Viens pret simts. Un neviens neuzdrošinājās viņam pretoties, pat tajā brīdī, kad viņš pārlādēja pistoles. Viņš apšāva cilvēkus kā tādus paklausīgus lopiņus. Lūk, ko nozīmē sabiedrība bez varoņiem.

Varu piesaukt arī citus piemērus. Pirms gadiem septiņiem Ķelnē jaungada naktī emigranti seksuāli aizskāra vācu sievietes. Un nebija nekādas pretreakcijas. Tas vien skaidri apliecina, ka Eiropā vīrieši vairs nespēj aizstāvēt savas sievietes. Te pat nav runa par varonību, bet par elementāru goda un ģimenes aizstāvību. Pat uz to vīrieši nav spējīgi. Tā ir civilizācijas katastrofa, jo pašaizsardzības instinkts vairs nedarbojas. Protams, es sabiezinu krāsas, un droši vien Eiropā vēl ir vīri, kas gatavi aizstāvēt gan sevi, gan savas sievietes, taču viņi ir margināli, jo šodien vadošais trends virzās nevis drošsirdības, bet gļēvulības virzienā. Kad Amerikā pēc Floida nāves sākās grautiņi, mani ļoti iespaidoja video, kurā bija nofilmēti baltie vīrieši, kuri ar ieročiem rokās nostājās ķēdē savu māju priekšā un trakojošo mežoņu pūlis neuzdrošinājās viņiem pietuvoties un pagāja garām. Kamēr ir tādi vīri, tikmēr viss vēl nav zaudēts un pastāv cerība.

Ceļā uz tehnokrātisko totalitārismu

Jau simts gadus tiek runāts par Rietumeiropas norietu. Vēl no savas bērnības atceros runas par drīzo Rietumu sapūšanu. Taču Rietumu pasaule nekādi nevar sapūt līdz galam. Kā domājat, vai Rietumi tiešām sapūs?  

Kad mēs bijām mazi, padomju propaganda izmantoja tēzi par pūstošajiem Rietumiem, lai cildinātu sociālismu. Taču par Rietumu norietu ( redz, cik interesanti skan šie vārdi kopā ) runāja jau sen pirms padomju valsts piedzimšanas, pēc tās sabrukuma, un arvien vairāk mūsdienās. Tam ir pamats. Tas, ka Rietumu pasaule vēl nav sabrukusi, nenozīmē, ka tā nepūst. Savulaik Romas impērija puva kādus pārsimts gadu, šim procesam nav skaidru termiņu. Osvalds Špenglers nebija vienīgais, kurš runāja par Vakareiropas norietu. Par to runāja arī citi domātāji gan tajā laikā, gan vēlāk. Piemēram, franču vēsturnieks Žans Gimpels jau pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados prognozēja Amerikas norietu. Toreiz, kad ASV strauji attīstījās,  daudzi par Gimpelu pasmējās, taču septiņdesmitajos gados viņā sāka ieklausīties, jo atklājās, ka viņam bija taisnība. Un arī Špengleram bija taisnība. Savu grāmatu par Vakareiropas norietu viņš rakstīja vēl pirms Pirmā Pasaules kara un var tikai brīnīties par to, cik precīzi, balstoties tikai racionālā analīzē, viņš spēja prognozēt attīstības virzienu. Jau 20. gadsimta sākumā Špenglers spēja saskatīt tās tendences, kuras kļuva aktuālas tikai mūsdienās. No mūsdienu skatupunkta viņa uzskati ir politnekorekti un ir pretrunā ar šodienas ideoloģiju, tādēļ mūsu pasaule ir skeptiska pret viņa idejām.

.

Šodien daudzi gudrinieki norāda, ka pasaules politekonomiskā pārvaldības sistēma atrodas dziļā krīzē, tai nepieciešama transformācija.

Ne velti pats Klauss Švābs un viņam tuvie cilvēki runā par ceturto industriālo revolūciju. Švābs lieto jēdzienu Great reset un norāda, ka agrākais modelis vairs nestrādā, tas ir jāmaina. Taču tas, ko Švābs piedāvā, nav sevišķi pievilcīgs variants, jo tas paredz ekonomikas un patēriņa reducēšanu un daudzus ierobežojumus, kuri kopā var summēties elektroniskajā koncentrācijas nometnē. Skaidrs, ka kaut kas ir jāmaina, jo bezgalīga patērēšana nav iespējama. Taču līdzās politekonomiskajai krīzei es gribētu akcentēt kultūras degradāciju un pieaugošo amoralitāti, kas ir vecas un pūstošas civilizācijas pazīmes.

Kā rāda vēsture, kultūras attīstās kā dzīvi organismi – tās dzimst, aug, sasniedz kulmināciju, noveco un iet bojā. Un tāpat kā visiem organismiem līdzīgi izpaužas jaunības un vecuma pazīmes, tas pats sakāms par kultūrām: valdošās tendences sabiedrībā skaidri norāda uz augšupejošu vai lejupejošu attīstību. Lūkojoties uz šodienas Rietumu civilizāciju, varam redzēt pazīmes, kuras bija raksturīgas vecajai, brūkošajai Romas impērijai.  Protams, līdzīgus procesus varam redzēt arī senās Grieķijas, Ēģiptes, Babilonijas vai Persijas vēlajos periodos. Es vienmēr saku, ka kultūras rodas uz lielas idejas pamata un tās iet bojā tad, kad zaudē savu lielo Ideju, jeb saturu un jēgu. Vēsture to labi parāda.

Vārdu sakot, mums nevajadzētu mierināt sevi ar domu, ka Roma puva ilgi un mums ir vēl daudz laika. Mūsdienās visi procesi paātrinās, mēs dzīvojam ātro tehnoloģiju un komunikāciju pasaulē. Turklāt vēsture nemēdz precīzi atkārtoties, atkārtojas situācijas, nevis notikumi. Cilvēku rīcība tipiskās situācijās var būtiski atšķirties. Piemēram, Romas impērija rietumos sabruka un beidza savu eksistenci, bet austrumu daļā izveidojās Bizantija – tā pati impērija, tikai jau uz kristietības pamata. Tur tik tiešām notika restarts. Radās jauna kultūra un jauns saturs, kas vecajām formām piešķīra jaunu dzīvi. Konkrētais piemērs tikai apliecina, ka restarts vai resets ir iespējams. Protams, pienāca laiks, kad sabruka arī Bizantijas impērija. Šajā pasaulē tā ir iekārtots, ka viss reiz izbeidzas. Entropijas likums dara savu. Tas, vai spēsim izmantot restarta iespējas, atkarīgs no mums pašiem un valdošās elites.

Varbūt bojāeja nav nekas slikts? Kad civilizācija mirst, uz tās drupām veidojas jauna. Un varbūt tas jaunais ir kaut kas labs un vērtīgs

Protams, ar šādu domu mēs varētu sevi mierināt, īpaši, ja mēs kā nemirstīgas būtnes, no kosmiskiem augstumiem novērotu cilvēces vēsturi daudzu simtu gadu garumā. Bet mēs esam parasti cilvēki ar īsu mūžu un diez vai perspektīva pazust zem brūkošas civilizācijas drupām spēj sagādāt mums kādu prieku. Un diez vai lielu mierinājumu var sniegt doma, ka uz humusa, kas izveidosies no beigtās civilizācijas atliekām, izaugs jaunas civilizācijas skaistie ziedi. Tiem, kas kļuva par humusu Romas impērijas drupās, laikam bija vienaldzīgs tas, kas pēc tam izveidojās tajā vietā.  

No šodienas pozīcijām raugoties, Rietumu civilizācijas virziens nepavisam nav iepriecinošs. Uz to jau pagājušā gadsimtā norādīja tādi rakstnieki kā Oldess Hakslijs, Reds Bredberijs un Džordžs Orvels. Interesanti, ka viņu antiutopijās vienmēr tiek attēlota totalitāra nākotne. Tātad viņi jau XX gs. pirmajā pusē saskatīja un saprata attīstības tendences. Pagāja vairāki gadu desmiti, un tagad mēs redzam, ka viņu antiutopijas pamazām sāk piepildīties. It sevišķi precīzs bija Hakslijs savā darbā Brīnišķīgā Jaunā pasaule. Kā jau teicu, mēs skaidri redzam, kā pasaulē pieaug dažāda veida kontrole, uzraudzība, pārraudzība. Arvien vairāk mūsu dzīvē sāk dominēt dažnedažādas instrukcijas, pārbaudes, atskaites. Sistēma cenšas kontrolēt katru cilvēka soli, un šis kontrolējošais slogs kļūst arvien smagāks, tas uzspiež arvien jaunas direktīvas un normatīvus. Turklāt šodien milzīgas kontroles iespējas sniedz modernās tehnoloģijas, kuras arvien vairāk tiek izmantotas. Šajā ziņā priekšgalā visiem soļo Ķīna, kur t.s. reitingu sistēma jau reāli ievieš tehnokrātisko totalitārismu. Jaunās tehnoloģijas strauji attīstās, pasaule kļūst arvien caurspīdīgāka, un nemaz tik fantastiska vairs nešķiet iespēja, ka pavisam drīz mēs nonāksim Lielā Brāļa pastāvīgā kontrolē. Faktiski jau tagad mēs ar vienu kāju atrodamies elektroniskajā koncentrācijas nometnē, vēl tikai daži soļi, lai mēs tur būtu pilnībā. Šī nometne jau ir uzbūvēta, un ir skaidri redzams tās perimetrs. Vēl visur nav novilktas dzeloņdrātis un vadiem nav pieslēgta elektrība, taču viss jau ir gatavs, lai cietuma torņos iekārtotos uzraugi. Ja nemainīsies mūsu civilizācijas virzība, mūs sagaida totalitārisms.

Vai civilizāciju piebeigs muļķi?

Šodien daudz runā par izglītības degradāciju. Vai tiešām tā ir?

Pirmkārt, uz to norāda IQ mērījumi un citi testi, kas veikti pēdējos gadu desmitos. Un otrkārt, par to liecina mana pieredze. Drīz būs trīsdesmit gadi, kopš strādāju par pasniedzēju un labi redzu, kā krītas studentu intelektuālā kapacitāte. Protams, studenti ir dažādi, tomēr kopējais līmenis slīd uz leju. Es runāju par spēju uzņemt, apstrādāt un atcerēties informāciju, spēju mobilizēties nopietnam darbam, saprast tekstus un radīt tekstus. Šo situāciju veicina divi faktori: degradēta izglītības sistēma un masu kultūra.

Par pirmo faktoru tiek runāts bieži, bet par otro stipri retāk, lai gan tam ir milzīga nozīme. Ja bērni netiek audzināti nopietnam darbam, ja viņi tiek orientēti tikai uz izklaidi, tad ko no tiem var sagaidīt? Audzināšana de facto ir atcelta, tā tiek tulkota kā  vardarbība pret bērnu, jo audzināšana ir saistīta ar piespiešanu, bet piespiešana skaitās vardarbība. Taču – ja bērnus neaudzina, pastāv risks, ka viņi izaugs par mežoņiem, t.i., par barbariem. Barbars ir tas, kam nav izglītības un kam ir sveša Kultūra. Šeit ir vietā atcerēties Seno Romu, kura gāja bojā ne jau tāpēc, ka to ieņēma barbari, bet gan tāpēc, ka paši romieši kļuva par barbariem. Viņi degradējās, jo zaudēja Kultūru.

Vispār varam redzēt interesantu likumsakarību: kad Rietumu civilizācija strauji auga un vadīja tehnisko progresu, sabiedrībā valdīja liels optimisms un cerības, sociālo ideālu veidoja  darbīgi un mērķtiecīgi cilvēki, kuri bija tendēti uz lieliem sasniegumiem un šķēršļu pārvārēšanu. Iepretī tam šodien valda pesimisms, vienaldzība un – pats galvenais – vēlme izvairīties no grūtībām un jebkādas piepūles. Tipiska situācija dekadentiskai civilizācijai. Atkal nāk prātā tā pati Roma.

Kā jau teicu, šādu situāciju veicina gan masu kultūra, kas orientē cilvēku tikai uz baudām un izklaidi, gan izglītības sistēma, turklāt ne tikai pateicoties degradētām programmām un koncepcijām, bet arī pateicoties principam “nauda seko studentam”, kas padara augstskolas finansiāli atkarīgas no studentu skaita, kā rezultātā izglītības latiņa neizbēgami slīd uz leju – lai šo skaitu varētu nodrošināt.

Ja muļķu ir ļoti daudz, viņi sāk diktēt noteikumus.

Protams, minētie divi faktori vairo muļķu skaitu. Mēs dzīvojam masu kultūras laikā, ko pareizāk būtu nosaukt par bezkultūras laikmetu. Starp citu, pirmais, kurš sāka runāt par muļķu masas diktātu, bija spāņu filozofs Hosē Ortega i Gasets, kurš savā ievērojamajā darbā Masu sacelšanās analizēja bezkultūras uzbrukumu. Gasets – tāpat kā Špenglers – jau pirms simts gadiem paredzēja tos procesus, kas norisinās šodien.

Viņš pauda uzskatu, ka Rietumu civilizāciju izveidoja cilvēki ar noteiktām īpašībām un kvalitātēm, un ka tieši šo īpašību iztrūkums nākamajās paaudzēs var būt fatāls visai Rietumu civilizācijai. Tie ir pravietiski vārdi. Cilvēki, kas izveidoja Rietumu civilizāciju, bija apveltīti ar gribasspēku, mērķtiecību un atbildības sajūtu. Viņiem bija laba izglītība un viņi bija gatavi uz smagu darbu, gatavi upurēties augstāku mērķu labā. Tagad šādas īpašības iet mazumā, jo ir pavisam citas vērtības. Protams, cilvēki ir dažādi utt., taču es nerunāju par atsevišķiem gadījumiem, es norādu uz kopīgo tendenci. Jau šodien tiek izteiktas bažas, ka jaunā formatējuma ļaudis nespēs pārvaldīt mūsu tehniski augsti attīstītu civilizāciju. Vairs nebūs pietiekami daudz kompetentu cilvēku, lai šo tehnoloģisko sistēmu uzturētu un attīstītu.

Jau tagad speciālisti norāda uz problēmām zinātnē, jo tās attīstība sāk bremzēties. Zinātnieki noveco, un fundamentāli izrāvieni zinātnē vairs nenotiek. Pārsvarā tiek izmantoti un pielietoti agrāk veiktie lielie atklājumi.

Vai iepriekšminētie procesi nav saistīti ar to, ka pasaule vairojas sprintera ātrumā? 20. gadsimta sākumā dzīvoja aptuveni 1,6 miljardi cilvēku, bet šodien – teju astoņi miljardi. Un šo miljardu vidējais izglītības līmenis diemžēl slīd uz leju.

Jā, tas ir dabiski: masas kļūst arvien neizglītotākas un tumsonīgākas, un diktē savu plebeju gaumi. Masu kultūra uzspiež zemo un primitīvo, pie tam ideoloģiski tiek grautas visas vērtību hierarhijas, zemo un zemisko pielīdzinot cēlajam un skaistajam. Tā rezultātā cēlais un skaistais tiek diskvalificēts un izspiests no apziņas. Mēs jau sākam pierast dzīvot starp kroplo un neglīto.

Šodien jebkas tiek atzīts par vērtīgu, ikviena muļķība pasludināta par viedokli, kurā jāieklausās. Tas ceļ gan muļķības statusu, gan pašu muļķu pašapziņu. Tā rodas plebeju domas un gaumes diktāts, tā veidojas agresīvs plebeju pūlis, kas iznīcina kultūru. Tas ir tas, par ko savulaik runāja Hosē Ortega i Gasets. Starp citu, viņam ir trāpīgs formulējums, kas ir plebejs. Tas ir cilvēks, kurš nevienu neatzīst labāku par sevi. Tātad plebejs ir nevis sociālais statuss, bet dvēseles stāvoklis. Šodien tādu cilvēku kļūst arvien vairāk. Viņiem ir maz spēju un zināšanu, toties milzīgas ambīcijas, pretenzijas pret citiem un apkārtējo pasauli. Tā ir tumsonība. Kad šādu tumsoņu kļūst pietiekami daudz, viņi kļūst par civilizācijas kapračiem. Vēl pavisam nesen tāds pūlis boļševiku vadībā iznīcināja Krievijas impēriju. Ir arī citas analoģijas, tādu gadījumu ir pietiekami daudz vēsturē. Vēstures filozofs Arnolds Toinbijs rakstīja, ka civilizāciju grauj iekšējais un ārējais proletariāts. Un šodien tas ir reāls mūsu civilizācijas drauds.  

Esmu dzirdējis apgalvojumu, ka latviešu tauta pastāvēs tik ilgi, kamēr būs Dziesmu svētki. Tas ir galvenais vienojošais un mobilizējošais faktors latvietības uzturēšanai un apliecināšanai.

Dziesmu svētki – tā ir iespēja apzināties un piedzīvot, ka esam tauta un esam vienoti. Diemžēl ikdienas dzīvē esam sašķelti, un ne velti teic – kur divi latvieši, tur trīs partijas. Cīnoties par materiālajiem labumiem esam gatavi viens otru “apēst”. Manuprāt, tautas attīstības galvenais priekšnosacījums ir savstarpēja solidaritāte. Ja būsim solidāri, būsim spēcīgi. Un tad nebūsim tik ļoti pakļauti ārējiem procesiem. Katrs no mums ir atbildīgs Dieva un mūžības priekšā, kā arī sabiedrības priekšā. Katram jādara tas, ko viņš savā vietā spēj un var izdarīt dzimtenes labā.  

Iespējams, dodamies uz globālu katastrofu

Posted by on Monday, 16 August, 2021

Elita Veidemane.

Harijs Tumans: Iespējams, virzāmies uz globālu katastrofu.

Intervija publicēts “NRA” 27.07.2021.: https://neatkariga.nra.lv/intervijas/353365-harijs-tumans-iespejams-mes-dodamies-uz-globalu-katastrofu

„Cilvēki nereti cieš no ideoloģiskās intoksikācijas, viens otrs pat zaudē veselo saprātu. Līdzīga ideoloģiskā intoksikācija bija komunistu laikos, bet domāju, ka toreiz daudzi tikai tēloja, ka ir saindējušies. Tagad šī intoksikācija ir daudz bīstamāka, jo to neuzspiež ar varu, tā maigi un nemanāmi tiek iepotēta – caur medijiem, publisko sfēru, sociālajiem tīkliem. Tādēļ daudzi uztver šīs ideoloģiskās dogmas kā savējās. Diemžēl ne visi cilvēki ir spējīgi uz analīzi un izpratni,” pesimistisks par realitāti ir Latvijas Universitātes profesors, Dr.hist. Harijs Tumans. Viņš ir viens no Latvijas Vīru biedrības dibinātājiem. Šodien – intervija ar Hariju Tumanu.

Nesen ir nodibināta Latvijas Vīru biedrība. Izstāstiet, lūdzu, par to.

Biedrības mērķis ir laulības un ģimenes institūta stiprināšana sabiedrībā. Mēs nevēršamies ne pret vienu un ne pret ko, mēs esam par, nevis pret, proti, mēs esam par ģimeni. Biedrības uzdevums ir popularizēt un veicināt vīru un tēvu iesaisti ģimenē un bērnu audzināšanā. Tas nozīmē atbalstīt tradicionālās ģimenes, kas ir latviešu nācijas un Latvijas valsts pamats. Darbības līdzekļi un veidi var būt dažādi: mūsu biedrības valdes priekšsēdētājs Andars Ignacs ir iesniedzis Centrālajā vēlēšanu komisijā dokumentus, lai rosinātu tautas nobalsošanu par ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē. Paredzēts rīkot seminārus, publicēt tekstus un rīkot nometnes, vārdu sakot, dažādos veidos atbalstīt tradicionālo ģimeni un popularizēt veselīgu dzīvesveidu.

.

Kas jūs – divpadsmit vīrus – pamudināja dibināt šādu biedrību?

Katram bija savs impulss, bet mēs visi apzināmies ģimenes nozīmi un saprotam, ka ir pienācis laiks kaut ko darīt lietas labā. Kas attiecas uz mani, šā gada janvārī man piezvanīja daži pazīstami cilvēki un izstāstīja ideju. Es nekavējoties piekritu darboties šajā biedrībā. Šis ir laiks, kad ģimene un vispār tradicionālās vērtības ir jāaizstāv un jāpopularizē. Tagad notiek plašs un pārdomāts uzbrukums šīm vērtībām. Tā kā pats nesen biju pakļauts šādiem uzbrukumiem*, es faktiski pat negribot nokļuvu uz neredzamas frontes līnijas, bet no šīs pozīcijas nav atkāpšanās. Tātad man šis lēmums bija dabisks. Bet atkārtošu: mēs cīnāmies par, nevis pret. Mēs esam par ģimeni un par vīrieša vietu tajā. Šī ideja man ir ļoti tuva.

Cik ilgi jau notiek uzbrukumi tradicionālajām vērtībām un to nesējiem?

Tas sācies diezgan sen, process notiek jau vairākus gadu desmitus. Tomēr aktīvi uzbrukumi sākušies salīdzinoši nesen, pieaugot spiedienam uz tradicionālajām vērtībām, kuras aktīvi tiek “demontētas”. Pie tā var pieskaitīt agresīvu propagandu, ideoloģisko cenzūru, un t.s. “kancelēšanas kultūru” ( cancel culture), kas faktiski nogalina vārda brīvību. Tas ir spiediens uz tiem, kuri pārstāv un aizstāv tradicionālās vērtības. Varbūt atceraties, gluži nesen sociālajos tīklos bija uzbrukumi kādai sievietei, kura atļāvās pateikt, ka viņai viendzimuma attiecību popularizēšana sabiedrībā ir nepieņemama. Viņai virsū gāzās milzīga naida lavīna. Šāda tendence – naids pret citādi domājošajiem, proti, pret tradicionāli domājošajiem, – pēdējā laikā ļoti aktivizējusies. Kādreiz varēja teikt, ka tās ir dažādas ideoloģiskās pozīcijas – konservatīvā un ultraliberālā, kas eksistē paralēlās pasaulēs un mierīgi sadzīvo, bet tagad redzam, ka mierīga līdzāspastāvēšana ir beigusies un sācies ideoloģiju karš. Turklāt konservatīvajiem spēkiem kļūst arvien grūtāk sevi aizstāvēt.

Tikko bija arī sociālo tīklotāju uzbrukums dziedātājai Elīnai Garančai, kura atļāvās pateikt, ka „mūsdienu demokrātijā nevienam nav tiesību brīvi izteikties”. Proti, cilvēka teiktais tiek pakļauts cenzūrai, cilvēks nedrīkst „nepareizi” izteikties par seksuālajām minoritātēm, reliģiju, blondīnēm, par sievietēm un vīriešiem, ādas krāsu izteikties par ādas krāsu vai etnisko piederību.

Kārtējais mēslu gāziens… nav brīnums. Protams, Elīna Garančai ir taisnība. Vārda brīvība šodien ir nopietni apdraudēta. Izteikties visbiežāk liedz tiem, kuri pārstāv konservatīvās vērtības, toties brīvi var izteikties kreisie liberāļi. Tie, kuri pārstāv normalitāti un veselo saprātu, kļūst par minoritāti un  uzbrukuma objektu.

Sagaidāt, ka arī pret jūsu biedrību vērsīsies kreisie liberāļi? Jūsu biedrībā taču ir tikai vīrieši, sak, kāpēc tāda “diskriminācija”?

Protams, ka būs uzbrukumi. Bet diskriminācijas, protams, nekādas nav. Statūtos nav nekāda lieguma iestāties biedrībā, taču tās nosaukums paredz, ka to veido vīri. Mūsu biedrībā līdzdarbojas arī sievietes: ļoti aktīvi mums palīdz, piemēram, juriste Baiba Rudevska, rakstniece Inguna Roga – Saulīte. Mēs viņas mīlam un cienām. Taču būtībā mūsu organizācija ir tieši vīru apvienība.

Idejiskais pamats ir tas, ka ģimeni veido ne tikai sieva / māte, bet arī vīrs / tēvs. Mums svarīgs aspekts ir uzsvērt vīra un tēva lomu ģimenē. Bērniem ir vajadzīgs tēvs. Normāla ģimene ir sieva, vīrs un bērni. Par bērniem atbild ne tikai sieviete – māte, bet arī vīrietis – tēvs.

Mēs akcentējam to, ka uz vīra un tēva pleciem gulstas liela atbildība. Šobrīd redzu, ka ir vīrišķības un vīrietības krīze, mūsu sabiedrība diemžēl ir stipri feminizēta, sievišķais tiek agresīvi izcelts, bet vīrišķais apspiests. Ne velti tiek runāts, ka patlaban visvairāk apdraudēts ir baltais, heteroseksuālais, kristīgais vīrietis. Tā ir apzināti veidota un apmaksāta politika. Piemēram, nupat bija oficiāla ziņa, ka Bila un Melindas Geitsu fonds ir veltījis 2,1 miljardu dolāru cīņai par dzimumu līdztiesību (gender equality). Starp citu, kovida apkarošanai šis fonds veltīja mazāku summu – tikai 1,7 dolāru, tātad, šī t.s. pandēmija viņiem liekas mazāk svarīga, nekā sabiedrības feminizācija un attiecīgās ideoloģijas uzspiešana.

Dzīve rāda, ka cīņa par sieviešu tiesībām bieži vien noved pie vīriešu diskriminācijas, un to tagad sauc par “pozitīvu diskrimināciju”, kas pats par sevi ir absurds.  

Ir labi redzams, ka šodien sieviete kļūst arvien vīrišķīgāka, bet vīrietis arvien sievišķīgāks. Tas rada disharmoniju dzimumu attiecībās un grauj tradicionālo ģimeni. Vīriešu vidū šodien izplatīts ir morāls vājums, neuzņēmība, gļēvulība, cenšanās izvairīties no atbildības. Nav brīnums, ka šodien Rietumu sabiedrībā trūkst vīriešu, proti, trūkst vīrišķības. Jo, kad migranti uzmācās vācu sievietēm, izrādījās, ka Vācijā nav vīriešu, kuri būtu spējīgi aizstāvēt savas sievietes. Bet ja vīrietis nespēj aizstāvēt savu sievu un savu ģimeni, tā ir katastrofa.

Kopēja tendence ir skaidra: jo stiprāka ir sieviete, jo vājāks ir vīrietis. Faktiski, ja sieviete grib sev blakus lupatu vīrieša vietā, lai audzē savu spēku… (Smejas). Bet ja sieviete grib drošu aizmuguri un sev blakus ērgli, nevis lupatu, viņai jābūt sievišķīgai un pat nedaudz vājai. Tad vīrietim, figurāli izsakoties, izaugs spārni un viņš jutīsies nepieciešams, jutīs atbildību par sievu, bērniem, savu ģimeni, tad viņš būs stiprs. Vīrietis ir ģimenes mugurkauls, bet sieviete – ģimenes dvēsele un sirds. Tik vienkārši.

Diemžēl par šo skaidrību un vienkāršību publika interesējas daudz mazāk nekā, piemēram, par kādu divu latvju jaunekļu pārīti, kuri apprecējās kaut kur ārzemēs. Viena jaunekļa tēvs izteicās, ka atbalsta sava dēla izvēli: viņa līgavainis ir atlētisks, nodarbojas ar sportu…

Pasaule jūk prātā. Propaganda un masu kultūra padara smadzenes par ķīseli, kā rezultātā cilvēks nonāk pilnīgā meinstrīma varā un zaudē spēju patstāvīgi domāt. Es to saucu par ideoloģisko intoksikāciju. Daudzi zaudē pat veselo saprātu un vairs nespēj adekvāti uztvert realitāti. Līdzīga ideoloģiskā intoksikācija bija vērojama arī komunistu laikos, kaut gan es domāju, ka ne tik efektīva, jo daudzi tikai tēloja ideoloģisku dedzību. Tagad šī intoksikācija ir daudz bīstamāka, jo netiek uzspiesta ar varu, bet tiek maigi iepotēta – caur medijiem, publisko sfēru, caur sociālajiem tīkliem. Un daudzi cilvēki sāk uztver šīs ideoloģiskās dogmas kā savējās. Diemžēl ne visi cilvēki ir spējīgi analizēt un izprast… Vēl viens faktors ir izglītības degradācija, kas ļoti veicina apziņas primitivizāciju. Tā visa rezultātā veidojas jauna tipa cilvēki – tādi, kādi ir pieprasīti mūsdienu situācijā: bez savas domāšanas, bez iekšēja mugurkaula un viegli iespaidojami. Man ir ļoti žēl, ka cilvēki nesaprot elementāras lietas un zaudē veselo saprātu. Bet tāda ir laikmeta tendence.

Augustā mūsu valsti un tās galvaspilsētu „iepriecinās” praids. Skolēnu dziesmusvētkus aizliedza kovidpandēmiajs dēļ, savukārt praids tika atļauts. Nesaskatāt kādu segregāciju? Vai arī – dziesmu svētku dalībniekus kovids apraudētu, bet praida dalībnieki ir imūni pret to?

Praidistiem pat kovidsertifikātus nepieprasīs? Tātad viņiem ir atļauts tas, kas nav atļauts citiem. Gluži pēc Orvela: daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem. Ja Dziesmusvētkiem jānotiek attālināti, kāpēc arī praidu nevarētu rīkot attālināti? Tas parāda, kas patiesībā ir šis meinstrīms, un ka tas ir vērsts pret tradicionālo vērtību sistēmu. Starp citu, man te ienāca prātā joks: tiem, kuri nevar vai nevēlas vakcinēties, vajadzētu definēt sevi kā seksuālo minoritāti, tad viņus liks mierā un nevienam neienāks prātā runāt par cilvēktiesību atņemšanu viņiem…

Līdz kam nonāksim, tā dzīvojot?

Tas var beigties ar to, ka veselā saprāta un normālas domāšanas nesēji kļūs par vajātu minoritāti. Varam nonākt pie tā, ka jau oficiāli tiks aizliegts brīvi izteikties un paust savus uzskatus, bet nākamais solis būs vajāšana. Šis virziens var iznīcināt visas pasaules civilizāciju, un patlaban izskatās, ka, iespējams, mēs jau dodamies uz globālu katastrofu. Paralēles ar senās Romas civilizācijas bojāeju ir gana spilgtas: vērtību zudums un morāles degradācija, ģimenes sabrukums, barbaru masu pieplūdums, ekonomiska krīze utt. Mūsdienas no tiem laikiem atšķiras tikai ar tehnoloģiju līmeni, bet būtība ir tāda pati. Vēsture mūs māca, tikai mēs – negribam mācīties.

  • Aptuveni pirms divarpus gadiem Latvijas Kultūras akadēmija nepagarināja darba līgumu ar profesoru Hariju Tumanu, formāli pamatojot šo nepagarināšanu ar to, ka Kultūras akadēmijai nav vajadzīgs antīkās kultūras vēstures kurss. Taču „pie vainas” bija anonīmu anketu sūdzības, no kurām trijās profesors atpazina savus jokus, savukārt divas bija pilnībā izdomātas. „Šajā gadījumā patiesais lietas stāvoklis nevienu neinteresēja, anonīmām sūdzībām tika piešķirts absolūtas patiesības statuss, un pasniedzējs tika atzīts par vainīgu bez uzklausīšanas, tātad bez aizstāvības tiesībām. Es varu to izskaidrot tikai kā ideoloģiskas diktatūras izpausmi.” „Nepareizo” profesoru, kurš ironizēja par feminismu un tā izpausmēm, vajadzēja dabūt ārā no augstskolas ar jebkuriem paņēmieniem. Visu notikuma aprakstu var izlasīt šeit: https://neatkariga.nra.lv/komentari/elita-veidemane/338528-vai-kulturas-akademijas-feministes-dejos-kailas

Foto F64

Par anonīmām anketām un vārda brīvību

Posted by on Monday, 16 August, 2021

Dr. hist. Harijs Tumans

Par anonīmām anketām un vārda brīvību.

Publicēts portālā “Telos” 2021-04-16.: https://telos.lv/par-anonimam-anketam-un-varda-brivibu

2014. g. augustā es savā blogā nopublicēju rakstu par anonīmām anketām  – toreiz vēl samērā jaunu parādību Latvijā (https://blogi.lu.lv/harijs/2014/08/26/par-anktesanu/ ). Ir pagājuši seši gadi, un tas, par ko es toreiz brīdināju, ir kļuvis par mūsu šodienas realitāti, proti, anonīmās anketas augstskolās ir kļuvušas par ideoloģiskās cenzūras un vārda brīvības apkarošanas instrumentu. Mani toreizējie vārdi izrādījās pravietiski, un 2019. gadā es zaudēju darbu Latvijas Kultūras akadēmijā, pateicoties kareivīgu feministisku studenšu anonīmām sūdzībām. Augstskolas vadība bez pārrunām ar mani un bez brīdinājuma pārtrauca ar mani darba attiecības. Septembra sākumā es atnācu uz darbu un uzzināju, ka Kultūras akadēmijā vairs nestrādāju ( sīkāk par to skat.: https://neatkariga.nra.lv/komentari/elita-veidemane/338528-vai-kulturas-akademijas-feministes-dejos-kailas ). Tātad piepildījās tas, par ko es savulaik rakstīju: pasniedzējs automātiski tika atzīts par vainīgu un represēts bez lietas noskaidrošanas. Šim stāstam ir turpinājums: pērnā gada izskaņā līdzīga rakstura ideoloģiskas un anonīmas sūdzības parādījās arī LU Vēstures un filozofijas fakultātes elektroniskajā sistēmā. Arī šoreiz galvenais uzbrukums nāca no kareivīga feminisma pozīcijām, kam pievienojās pāris citas apsūdzības politkorektuma dogmu pārkāpšanā. Tātad tā ir tendence un jauna parādība, kas prasa uzmanību un liek man atgriezties pie jautājuma par anonīmām anketām, šoreiz jau vārda brīvības tēmas kontekstā. Pēdējā laikā šī tēma ir aktualizēta arī režisora Alvja Hermaņa publiskajos izteikumos ( https://www.delfi.lv/kultura/news/theatre/hermanis-publice-septinus-etiskas-uzvedibas-noteikumus-jrt-darbiniekiem-un-skatitajiem.d?id=52976919 ). Šodien mēs redzam kliedzoši daudz faktu, kuri liecina par reāliem apdraudējumiem vārda brīvībai, un anonīmās anketas ir viens no lielākajiem riska faktoriem. Tādēļ ir vērts apskatīt šo problēmu kompleksi.

            Vispirms vajadzētu saprast tagadējās tendences cēloņus. Kas ir izraisījis vērienīgos uzbrukumus vārda brīvībai, tai skaitā ar anonīmo anketu starpniecību, lai gan šādas anketas tiek praktizētas jau vairākus gadus? Man liekas, ka tam, kā vienmēr, ir vairāki iemesli. Kā pirmo varētu nosaukt audzināšanas deficīta problēmu. Lai rakstītu anonīmas sūdzības par pasniedzēju, kurš nav izdarījis neko sliktu, bet ir paudis savu personīgo-atšķirīgu viedokli, ir jābūt cilvēkam ar zemu morāli un kultūras līmeni, cilvēkam, kuram ir sveši priekšstati par godu un godīgumu un kuram nav nedz pašcieņas, nedz cieņas pret citiem cilvēkiem. Acīmredzot šodien šādu cilvēku ir savairojies pietiekami daudz. Tas nav brīnums, ņemot vērā, ka tradicionālā audzināšana de facto ir atcelta – pateicoties ideoloģiskajai dogmai, kura ikvienu piespiešanu vai prasību interpretē kā vardarbību pret bērnu. Rezultātā visatļautības atmosfērā auguši bērni ļoti bieži veidojas par bezkaunīgiem un bezatbildīgiem mežoņiem, kuriem nav cieņas ne pret vienu un ne pret ko. Par laimi ne visi vecāki pieļauj šādu “audzināšanu”, bet problēma jau ir labi redzama. Tajā pat laikā liberālā ideoloģija, kas apkaro patieso audzināšanu, proti, morāles un ētisko normu, kultūras, intelekta un pieklājības audzināšanu, piedāvā vien politkorektuma surogātu un hipertrofētu pašvērtības apziņu, kas viegli pāraug augstprātībā un lielās ambīcijās bez atbilstošām spējām un nopelniem. No pašas mazotnes bērniem tiek iepotēta viņu svarīguma apziņa, politkorektam skolotājam ir jārespektē un jāapjūsmo katra muļķība, ko skolēns saka, jo katrs viedoklis tiek pasludināts par vērtīgu. Līdz kādam absurdam tas var aiziet, rāda viena īsa videofilma, kura pirms pāris gadiem klīda sociālajos tīklos. Tas ir satīrisks stāsts par to, ka kādā amerikāņu skolā tika represēta un atlaista no darba matemātikas skolotāja, kura atļāvās netoleranti uzspiest “savu” viedokli, ka divreiz divi ir četri, nevis divdesmit divi, kā bija iedomājies kāds skolnieks, kura viedoklis tika brutāli “diskriminēts” (https://www.youtube.com/watch?v=Zh3Yz3PiXZw ). Šodien šis sižets vairs nešķiet smieklīgs, šodien šādi skolēni reāli apdraud reālus skolotājus. Šādā situācijā vairs nepārsteidz, ka vienā otrā indivīdā ideoloģiskās dogmas viegli izspiež elementāru cilvēcību, kā par to liecina neseni fakti, kad Amerikā bērni nodeva varai savus vecākus, kuri atbalstīja Trampu un piedalījās Kapitolija šturmēšanā (https://www.youtube.com/watch?v=mvYtktsIsBo ) . Savukārt Kanādā meitene, kura nolēma mainīt dzimumu, iesūdzēja tiesā savu tēvu (Robert Hoogland ), kurš turpināja saukt viņu par meitu. Tiesa to kvalificēja kā vardarbību pret bērnu, un rezultātā tēvam draud pieci gadi cietumā (https://www1.cbn.com/cbnnews/us/2021/march/canadian-father-jailed-for-speaking-out-against-biological-daughter-rsquo-s-gender-transition?fbclid=IwAR3AXvaFH_rrSG7c6kHevV3VDezk6NvtfAmKrWvIsKtVzYl-oFu7BibnJ20 )… Ideoloģijas apsēstie, kuriem nekas nav svēts un kuri spēj nodot un pazudināt savus vecākus, daudz vieglāk var nodot, apsūdzēt un apmelot savus pasniedzējus, kuri atļāvušies pateikt kaut ko tādu, kas tiem nav pa prātam. Kam nav morāles, tam nav sirdsapziņas. Tāds ir ideoloģiskās “audzināšanas” rezultāts.

            Cilvēkam, kurš nevienu neciena, nav un nevar būt nekādu autoritāšu. Turklāt valdošā ideoloģija cītīgi nodarbojas ar pagātnes autoritāšu “dekonstrukciju”, kas grauj kultūras pamatus. Savukārt izglītības sistēmas “reformas” un skolotāju sociālais stāvoklis principā noliedz iespēju runāt par skolotāja autoritāti, kā rezultātā arvien biežāk skolotāji cieš no bērnu rupjības un agresijas. Taču līdz šim visos laikos un visur skolotāja un skolnieka attiecības veidojās uz hierarhijas un cieņas principiem, un tas bija katras kultūras tradīcijas pamatā. Šīs tradīcijas sagrāve no vienas puses atspoguļo izglītības degradāciju, bet no otras puses tā iezīmē ceļu uz sabiedrības barbarizāciju. Spāņu domātājs Ortega-i-Gasets rakstīja, ka pūļa cilvēku, jeb plebeju raksturo nevēlēšanās atzīt nekādu cita cilvēka pārākumu. Grūti noticēt, ka tas ir bijis aktuāli jau XX gs. pirmajā ceturksnī, bet šodien jau skaidri redzams, ka plebeju gars ir ieņēmis valdošās pozīcijas. Bet plebejs, kā savulaik teica Arnolds Toinbijs, ir nevis sociāls statuss, bet dvēseles stāvoklis. Var secināt, ka šodien ideoloģija, skola un masu kultūra kopīgiem spēkiem audzina plebejus.

            Otrs minētās problēmas cēlonis ir fakts, ka kreisais liberālisms pēdējā laikā arvien  agresīvāk uzspiež savas dogmas un kļūst arvien neiecietīgāks un vardarbīgāks pret visiem citiem viedokļiem un to paudējiem. Ne tikai Sniegbaltīte un Otello ir atzīti par politnekorektiem un rasistiskiem tēliem, bet arī matemātika, klasiskā mūzika un antīkā vēsture ir pasludinātas par rasistiskām izpausmēm, un ir sākusies virzība uz to, lai aizliegtu vārdus “tēvs”, “māte”, “vīrietis” un “sieviete”. Jau plosās “kancelēšanas kultūra” (cancel culture; skat.: https://www.delfi.lv/news/versijas/janis-vanags-elinas-didrihsones-tests.d?id=52957469&fbclid=IwAR1LY5Io8oc_MEM7pRBZFdQSZbqvrt-QnoXRY-J58DOLc1APneGs21otpx4 ), kas represē citādi domājošos, par cenzūru medijos nemaz nerunājot. Kā ironiski izteicās Alvis Hermanis, šodien izrādās, ka vārda brīvība apdraud demokrātiju. Šo parādību varētu nosaukt par mūsu laikmeta paradoksu: liberālisms, kura nosaukums ir atvasināts no vārda “brīvība” un kurš kādreiz cīnījās par dažādu veidu brīvībām, tai skaitā par vārda brīvību, ir pārvērties par totalitāru ideoloģiju, kas apkaro jebkāda veida brīvdomību. Faktiski kreisais liberālisms ir kļuvis par surogātisku pseidoreliģiju bez metafizikas, jeb “pilsonisko reliģiju”, kā saka sociologi. Turklāt tā ir ļoti agresīva kvazireliģija, kas necieš un tiecas iznīcināt ikvienu citu viedokli. Šādas totālas neiecietības apstākļos liekas dabiski, ka cīņā pret citādi domājošiem tiek iesaistītas arī anonīmās anketas augstskolās, kuras pirms tam vairākus gadus nelika sevi manīt. Bumba ar laika degli sprāgst, šautene, kas karājas pie sienas, šauj. Un tas bija  sagaidāms, jo anonīmās anketas savā būtībā ir ideoloģiskās kontroles un represiju instruments. Tas nozīmē, ka ir pienācis tas kritiskais brīdis, kad veselā saprāta cilvēkiem ir jāiestājas par vārda brīvību. Cīņā par to Latvijā šobrīd iezīmējas divas frontes līnijas: mākslas jomā, ko tagad pārstāv Alvis Hermanis, un izglītības jomā, kur nepieciešama veselīgo spēku konsolidācija – līdzīgi kā Vācijā, kur nupat ir nodibināta zinātnieku apvienība ar mērķi pasargāt mācībspēkus no “kancelēšanas kultūras” agresijas (https://www.faz.net/aktuell/feuilleton/debatten/cancel-culture-in-der-wissenschaft-ausbruch-aus-der-tabuzone-17179746.html?fbclid=IwAR3IKbLLUetrebkmuBOPTP42tCnufkMIN-1E1eF0J9ec0392ObJyz5_DK00 ).

            Rezumējot ir vēlreiz jāsaka, kādēļ anonīmās anketas nav pieņemamas. Pirmkārt tādēļ, ka tās paredz un provocē amorālu rīcību, pret kuru tauta izsenis izturas negatīvi un ko raksturo ar tādiem vārdiem kā “stučīšana” un “kļauzu rakstīšana”. Šādas anketas dod iespēju ikvienam nekrietnam studentam atriebt pasniedzējam, kurš viņam ir aizrādījis par kavējumiem vai  nepiedienīgu uzvedību auditorijā, vai vienkārši nepatīk. Un, protams, kā tas tagad notiek, tā ir iespēja izrēķināties ar “ideoloģiskajiem pretiniekiem”, kuru uzskati pašam šķiet nepareizi.

            Vienīgā morāli pieņemamā rīcība būtu godīga un atklāta saruna, jo par saviem vārdiem katram ir jāatbild. Un nevajag stāstīt, ka students nevar to izdarīt tādēļ, ka viņam ir bail no pasniedzēja atriebības. Gadījumā, ja pastāv reāla problēma ar pasniedzēju, studentiem ir vairāki veidi, kā viņi var to risināt: pastāv studentu pašpārvaldes un pārstāvniecība augstskolu koleģiālajās institūcijās, viņi var runāt ar vadību arī tiešā veidā gan individuāli, gan kolektīvi. Bet, ja kādam ir psiholoģiskas problēmas, tam vajadzētu prast pašam tās risināt, nevis atriebt pasniedzējam par saviem kompleksiem. Vispār studentam, kā ikvienam cilvēkam būtu jāapgūst elementāras pieklājības norma: spēja pieņemt, ka citam var būt atšķirīgs, pat pretējs viedoklis, un spēja vienkārši uzklausīt, to neapkarojot.    

            Kā vēl vienu argumentu anonīmo anketu aizstāvji min atgriezeniskās saites nodrošināšanu, taču arī tas nav korekti. Kā jau teikts, katrā augstskolā studentiem ir vārda un balss tiesības un katra administrācija uzmanīgi ieklausās studentu vārdos. Turklāt pastāv arī anonīmo reitingu sistēma, kad studenti ar atzīmēm pēc noteiktiem kritērijiem vērtē noklausītos kursus. Šajā gadījumā var rasties jautājums par studentu kompetenci izdarīt šādu vērtējumu, kas atgādina slaveno situāciju, kad ola māca vistu, bet vismaz no morālā viedokļa tas nav nepieņemami. Lai gan, ņemot vērā patreizējās izglītības sistēmas koncepciju, ar kuru saskaņā augstskolas vairs nepilda cēlo izglītošanas misiju, bet apkalpo klientus, aptauju prakse vēl vairāk pastiprina vispārējo izdabāšanas un pielāgošanās tendenci, kas neizbēgami pazemina izglītības kvalitāti. Nožēlojams ir pasniedzējs, kurš spiests izdabāt studentiem un nožēlojami studenti, kuri to pieprasa. Taču tas ir cits jautājums.

Otrkārt, anonīmās anketas nav pieņemamas tādēļ, ka tajās ierakstītās sūdzības nav iespējams verificēt, t.i., pārbaudīt to patiesumu. Līdz ar to pasniedzējam nav iespēju pierādīt savu nevainību. Prakse rāda, ka studenti mēdz pārprast vai ačgārni interpretēt pasniedzēja vārdus un dažreiz arī kaut ko piefantazēt. Tātad nedz no morālā, nedz juridiskā viedokļa anonīmās anketas nav izmantojamas. Taču tās pastāv, un ne tikai pastāv, bet augstskolu administrācija uzskata par savu pienākumu uz tām reaģēt, pat nepārbaudot tās. Kā rāda dzīve, reakcijai ir plašs diapazons: no aizrādījuma līdz atlaišanai no darba. Tādā veidā tiek pārkāpts galvenais taisnīguma princips: audiatur et altera pars, proti, “lai top uzklausīta arī otra puse”. Te slēpjas vēl viena netaisnība: parasti vadība “neredz” pozitīvus, celsmīgus un jūsmīgus ierakstus tajās pašās anonīmajās anketās, lai cik daudz to būtu, toties tā labi redz un reaģē uz pāris sūdzībām, kuru patiesumu tā nevēlas pārbaudīt.

Treškārt, anonīmās anketas grauj uzticēšanos un atklātību pasniedzēja attiecībās ar auditoriju, tās bojā morālo klimatu kursa biedru vidū un sēj neuzticēšanās sēklas. Faktiski šis iestādījums liek pasniedzējam baidīties no auditorijas un iekšēji viņu sasaista, kas nevar neatstāt iespaidu uz pasniegšanas kvalitāti. Kā zināms, studiju procesā vienmēr milzīgu lomu ir spēlējusi un spēlē pasniedzēja personība, viņa dzīves pieredze un skatījums uz lietām. Jebkurš īsts pasniedzējs savu vielu pasniedz “izlaižot caur sevi”, kas ir galvenā sāls viņa lekcijās. Tas ir īpaši svarīgi mūsdienās, kad pliku faktoloģisko informāciju ikviens var atrast internetā. Taču anonīmu anketu dēļ un dažu ideoloģisku fanātiķu dēļ šis pats galvenais studiju procesa aspekts tiek apdraudēts. Iespiests politkorektuma dogmu Prokrusta gultā un baidoties no anonīmām kļauzām, pasniedzējs neizbēgami pārvērtīsies par faktu atstāstīšanas mašīnu, kuras nepieciešamība interneta laikmetā kļūs arvien vairāk apšaubāma. Šeit nāk prātā filma „Brave New World”, uzņemta tālajā 1988. gadā pēc Oldesa Hakslija romāna ar tādu pašu nosaukumu. Tas ir stāsts par tālu totalitāru nākotni, un vienā epizodē ir parādīts, kā skolotāja vada stundu, lasot tekstu no mācību grāmatas, bet skolēni uzmanīgi seko un ziņo skolas vadībai, kad skolotāja atļaujas atkāpties no mācību grāmatas teksta…  Izskatās, ka mēs esam uzņēmuši kursu uz šo „brīnišķīgo jauno pasauli”, lai gan, ja saglabāsies tagadējā tendence, digitalizētajā nākotnē dzīva skolotāja klasē visticamāk vairs nebūs. Tātad mums šodien vajadzētu aizdomāties par to, kādu nākotni mēs gribam saviem bērniem vai mazbērniem. Jautājums par vārda brīvību un anonīmām anketām ir viens no tiem ķieģelīšiem, no kuriem tiek būvēta šī nākotne.

Šajā sakarā nevajadzētu ignorēt faktu, ka anonīmu sūdzību izmantošana ir totalitāru sistēmu iecienīts līdzeklis, to ļoti labprāt izmantoja gan nacisti, gan komunisti. Ir jāatzīst, ka tie, kas tagad raksta anonīmas sūdzības, principā ne ar ko neatšķiras no tiem, kas sadarbojās ar čeku padomju laikā. Daži fakti liecina, ka šodien ziņošana jeb “stučīšana” tiek apzināti veicināta. Pagājušā vasarā, braucot ar vilcienu uz Daugavpili, man neskaitāmas reizes uz vagonā iebūvētiem ekrāniem rādīja sociālo reklāmu ar aicinājumu ziņot par visu, kas liekas “nepareizs” un aizdomīgs. Tas liek domāt, ka anonīmās anketas ir viens elements kādā lielākā sistēmā. Rodas iespaids, ka mūs veido par stukaču tautu – pēc jauniem paraugiem no “lielās pasaules”. Jau redzam, ka Amerikā ir izaudzināti jauni pavļiki morozovi, kuri ideoloģijas vārdā ir gatavi nodot savu tēvu un māti. Taču mēs jau esam gājuši tam cauri un mēs zinām, kas ir totalitārisms un vajāšanas par domas un vārda brīvību. Mūsu sabiedrībā veselais saprāts vēl dominē pār ideoloģisko apmātību. Tomēr jaunā tendence ir jau skaidri iezīmējusies, un tas liek mums padomāt par to, uz kurieni mēs virzāmies, ja mūsu dzīvē ienāk totalitāras tehnoloģijas. Vai nebūtu laiks apdomāties un apturēt šo virzību?

Rezumējot izteikšu savu viedokli par to, kas būtu jādara šajā situācijā. Pirmkārt, ir jāaizstāv vārda brīvība publiskajā telpā – mākslā, literatūrā, izglītībā, zinātnē, literatūrā un visur, kur vien tas ir iespējams. Pietiek ar cenzūru medijos, esam jau samierinājušies, ka tie paši filtrē savu telpu un nedod vārdu tiem, kuru viedokļi nesakrīt ar viņu veidotā meinstrīma “pareizajiem” viedokļiem. Tagad ir jācīnās par to, lai netiktu pieļautas vajāšanas pret citādi domājošiem. Tādēļ, otrkārt, vajadzētu panākt anonīmo anketu atcelšanu. Iespējams, ka tas būtu izdarāms tikai valsts līmenī, kas nozīmētu, ka tā ir neatrisināma problēma. Tādā gadījumā, treškārt, visiem veselā saprāta un godaprāta cilvēkiem vajadzētu elementāri sabotēt anonīmās anketas. Godprātīgiem studentiem tas nozīmētu vienkārši neaizpildīt tās, ja tas ir iespējams, bet ja nav iespējams, rakstīt par visiem pasniedzējiem tikai labas atsauksmes, kas laupītu šim uzspiestajam iestādījumam jebkādu jēgu. Zinu, ka daudzi krietni studenti tā arī dara: visiem pasniedzējiem ieraksta vienādi labas atsauksmes. Un tas ir pareizi. Savukārt godprātīgiem administrācijas pārstāvjiem tas nozīmētu ignorēt pret personālu vērstas anonīmas sūdzības, atstājot tās bez ievērības. Katrā ziņā katram ir jāizdara sava izvēle šajā cīņā par veselo saprātu un savu bērnu nākotni.   

Uzbrukums vārda brīvībai

Posted by on Monday, 16 August, 2021

Saruna

Vija Beinerte       

Harijs Tumans: “Ir sācies globāls uzbrukums vārda brīvībai”

Nopublicēts “Aprinkis.lv” 05.03.2021.: http://www.aprinkis.lv/index.php/viedokli/23065-harijs-tumans-ir-sacies-globals-uzbrukums-varda-brivibai?fbclid=IwAR1nr-tzFOb4YjKXEV6ix5aTy6ZCIi_xy2PAlsspno-SLF5woTafl5bEYB4

Harijs Tumans – vēsturnieks, LU profesors, fundamentālā pētījuma “Varoņi un varonība senajā Grieķijā” autors. Apveltīts ar asu prātu un gudru sirdi. Viens no Latvijā spēcīgākajiem viedokļu līderiem. Mūsu saruna par vienlīdzību, taisnīgumu, politkorektumu un toleranci. Un vēl arī par to, kā dekonstrukcijas un sagrauto robežu laikā nepazaudēt sevi. Jo tikai tad, ja nepazaudēsim sevi, spēsim nosargāt savu valsti. Un tad varbūt arī civilizāciju.   

Vienlīdzības vārds ir plīvojis gan franču revolūcijas, gan Ļeņina apvērsuma karogos. Un nu atkal tiek runāts par vienlīdzību un taisnīgumu. Bet kas īsti ir vienlīdzība? Vai ir iespējama vienlīdzība starp Dāvidu un Golitātu? Un ko par to liecina vēsture?

Jau senajā Grieķijā dumpīgais pūlis pieprasīja vienlīdzību. Vispār ir jāatzīst, ka šis sauklis dabiski izaug no demokrātijas idejas – ja vienlīdzība, tad lai ir pilnīga. Senajā Grieķijā sofisti pamatoja demokrātiju ar to, ka visi cilvēki ir vienādi no dabas. Taču dzīve atklāja, ka šī principa konsekventa īstenošana rada netaisnību, jo tiek ignorētas cilvēku dabiskās atšķirības. Jau Aristotelis pievērsās šai problēmai un, būdams demokrātijas piekritējs, rakstīja, ka netaisna ir “vienlīdzība pēc skaita”, kas vienādo nevienādus cilvēkus, un ka taisnīga var būt tikai “vienlīdzība pēc goda”, kad par vienlīdzīgiem tiek atzīti tikai tie, kas ir līdzvērtīgi kvalitātēs un nopelnos. Tam nevar nepiekrist, jo nav iespējams novienādot gudro un muļķi, krietno un nelieti, varoni un noziedznieku, strādīgu cilvēku un dzērāju.

Vienlīdzības idejai kā jebkurai lietai ir sava labā un sava sliktā puse. Bet šāsdienas runas par vienlīdzību mani arvien biežāk biedē. Mēs uz savas ādas esam izjutuši, kas notiek, kad sauklis pēc vispārējas vienlīdzības tiek īstenots ar varu. Vēsture rāda, ka cīņā par vienlīdzību ļoti bieži saceļas zemais pret augsto, zemiskais pret cēlo, neglītais pret skaisto, kroplība pret normu. Un parasti šādos gadījumos cēlais un skaistais cieš un iet bojā, bet tumšais un zemais triumfē.   

ASV prezidents Baidens kā vienu no pirmajiem parakstīja rīkojumu, ka turpmāk zēni, kas jūtas kā meitenes, drīkst koledžu sporta sacensības startēt meiteņu konkurencē. Lai novērstu transpersonu diskrimināciju. Rezultātā puiši, kuru sasniegumi nav pietiekami, lai kvalificētos valsts čempionātam zēnu grupā, meiteņu konkurencē plūc uzvarētāju laurus. Par kādu taisnīgumu te varētu būt runa?

Domāju, ka tā ir ņirgāšanās par veselo saprātu, tas ir ideoloģijas uzspiests absurds un murgs. Tas ir tieši tas gadījums, kad tā saucamā cīņa par taisnīgumu un vienlīdzību rada vēl lielāku netaisnību un nevienlīdzību. Kā teica Cicerons, atkārtojot sava laika juristu teicienu: summum ius, summa iniuria, tas ir: vislielākais taisnīgums rada vislielāko netaisnību.Šajā gadījumā puisis, “kas jūtas kā meitene” un uzstājas boksa sacensībās meiteņu grupā, vienkārši piekauj savas pretinieces ringā. Vēsturē ir daudz piemēru tam, cik briesmīgas sekas var būt šādai cīņai par taisnīgumu, arī mūsu pašu vēsturiskā pieredze par to liecina. Taču tagad tik acīmredzamas lietas daudziem vairs nav saprotamas. Man arvien vairāk liekas, ka pasaule jūk prātā…

Jūk prātā, jo ir apjukusi un dezorientēta. Priekš 2000 gadiem Poncijs Pilāts rādīja uz Kristu: Ecce homo! – Lūk, cilvēks! Kad Kristus bija visas cilvēcības pirmveids, bija skaidrs, ka cilvēks ir cilvēks tik lielā mērā, cik viņš ir līdzīgs Kristum – savā gribā, atziņā un rīcībā. Bet tagad neviens vairs nevar pateikt, kas ir cilvēks. Mūsdienu cilvēks vairs īsti nespēj saprast, kas ir vīrietis un kas ir sieviete. Kas notiek?

Man nāk prātā teiciens no padomju armijas: «маразм крепчает», t.i. marasms pieņemas spēkā. Taču jāatzīst, ka tas ir dabisks process, ja cilvēks ir zaudējis saikni ar Dievu. Jo cilvēks ir būtne ar divām dabām: garīgo, kas tam ir no Dieva, un miesīgo, kas ir no zemes, no matērijas. Tādēļ viņš ir līdzīgs gan pērtiķim, gan Dievam. Taču no pērtiķa cilvēks atšķiras tieši ar savu garīgo dimensiju, kas iekļauj arī prātu. Tātad jo cilvēks ir tuvāk Dievam, jo tālāk viņš ir no pērtiķa. Un otrādi – zaudējis līdzību Dievam, viņš sāk līdzināties dzīvniekam vai kļūst pat sliktāks par to. Vai arī, kā mums tagad tiek piedāvāts, cilvēks var līdzināties robotam, kaut kam vispār nedzīvam…

Ja ir zudusi skaidra vērtību sistēma un orientieri, zūd saprašana par pamatlietām, un ar tādu indivīdu ir viegli manipulēt. Dzimumu un ģimenes nojaukšana ir vēl viens etaps vispārējā dehumanizācijas procesā, kura ietvaros jau labu laiku tiek apkarots viss dabiskais un  skaistais un tiek uzspiests mākslīgais un neglītais. Ir redzama skaidra tendence nomainīt dabisko vidi ar mākslīgu un pašu cilvēku padarīt par robotu, tehnisku, bezdvēselisku skrūvīti lielā sociālā mehānismā. Ne velti jau tiek runāts, ka homo sapiens kā suga var iznīkt. Vai arī, ka tehniski advancētie kiborgi sāks valdīt pār “atpalikušajiem” cilvēkiem. Taču es gribu dzīvot un nomirt kā cilvēks, nevis kā kiborgs vai kiborga vergs…  

Kāpēc ir tik svarīgi nosargāt ģimeni un laulību kā ģimenes pamatu?  

Tieši tādēļ, lai saglabātu cilvēku, cilvēcību un sabiedrību, lai cilvēce varētu turpināties un lai pastāvētu normāla cilvēciska sabiedrība, nevis biorobotu koncentrācijas nometne. Ģimene kā vīrieša un sievietes savienība pieder pie pasaules pamatiestādījumiem, kas nodrošina cilvēces attīstību un turpinājumu. Dabiska ģimene ir dabisks dzīvības turpināšanās pamats.

Vladimirs Bukovskis, rakstnieks un disidents, 12 gadus pavadījis PSRS gulagā, mūža nogalē nonāca pie secinājuma: “Politkorektums ir ļaunāks par ļeņinismu, tā ir jauna, vēl niknāka barbarisma, tumsonības un naida diktatūras forma, vērsta pret visiem, kas domā atšķirīgi.” Ko tu par to domā?

Vēl pavisam nesen man tas liktos pārspīlēti, bet tagad man tā vairs nešķiet. Politkorektums ir tikai glīts vārds ideoloģijas piesegšanai. Spriežot pēc šīs ideoloģijas izpausmēm, tas ir tas pats karojošais boļševisms, jo tas necieš brīvu domu un neko, kas ir pretrunā ar tā dogmām. Turklāt tas ir agrīnais, ļoti agresīvais, vēl pirmsstaļina laika boļševisms, kas dedzīgi cīnījās pret visām “vecās, sapuvušās pasaules” izpausmēm. Toreizējais boļševisms apkaroja reliģiju, kultūru, izglītību, ģimeni, morāli un veselo saprātu. Komjauniešu aktīvisti un aktīvistes ar milzīgu azartu apkaroja “regresīvo” un “kaitīgo” buržuāzisko profesūru ar visu tās zinātni – gluži tāpat kā tas notiek patlaban. Piemēram, tagad Amerikā tiek klāstīts, ka matemātika esot “kaitīga”, “rasistiska” zinātne, kas apliecinot “balto pārākumu”. Tātad viņiem nepietiek ar grautiņiem un pieminekļu gāšanu, nepietiek ar balto cilvēku pazemošanu, viņi jau saceļas pret pašu civilizāciju. Jau tiek apgalvots, ka antīkā vēsture nevar tikt uzskatīta par Rietumu civilizācijas pamatu, jo tā arī esot “rasistiska un netaisnīga”. Lasot šādas ziņas, es nespēju noticēt, ka tā ir realitāte, nevis parodija vai murgains sapnis.  

Vai esi ievērojis, ka prasība pēc tolerances ir tāda kā vienvirziena kustība? Ka tolerances sludinātāji paši ir pagalam neiecietīgi pret atšķirīgu viedokli? Un sāk kareivīgi apspriest personas, nevis to paustās idejas?

Tieši tā. Mūsdienu boļševiki prasa toleranci tikai pret sevi un savām dogmām un ir gatavi saplosīt ikvienu, kas neatbilst viņu ideoloģijas standartam. Es pats esmu to izbaudījis uz savas ādas. Pirms diviem gadiem zaudēju darbu Latvijas Kultūras akadēmija dažu feministisku studenšu anonīmu sūdzību dēļ. Viņām neesot patikuši kādi mani izteicieni un joki, bet, spriežot no tā, ko man toreiz pauda LKA vadība, bija skaidri redzams, ka šīm kareivīgajām būtnēm ļoti nepatika mana konservatīvā uzskatu sistēma. Zīmīgi, ka neviens mani neuzrunāja un necentās neko noskaidrot, es atnācu uz darbu un uzzināju, ka vairs tur nestrādāju. Es to vērtēju kā ideoloģisku represiju un ļoti bīstamu simptomu, jo tas parāda, ka tiek apdraudēta domas un vārda brīvība. Šajā kontekstā gribu pievērst uzmanību anonīmām anketām, kuras, kā redzams, viegli pārvēršas par ideoloģiskās kontroles un diktatūras instrumentu. Manuprāt tā ir amorāla un izglītībai kaitīga prakse, kas būtu jāatceļ. Šim jautājumam esmu veltījis arī speciālu rakstu savā blogā. 

Kādi ir tavi secinājumi? 

Secinājumi ir divējādi. Vispirms pašam sev. Es sapratu, ka ideoloģijas žņaugi pieaug un ka tagad ir jākontrolē katrs savs vārds – gluži kā padomju laikos. Otrkārt, par procesiem sabiedrībā. Šis gadījums acīmredzami parādīja, ka ideoloģiskās intoksikācijas līmenis ir jūtami pieaudzis un ideoloģiskie fanātiķi kļuvuši ļoti agresīvi, dedzīgi apkarojot jebkādu “brīvdomību”, proti, tradicionālās vērtības. Gluži kā boļševiki apkaroja veco “buržuāzisko” pasauli. Nebiju domājis, ka šajos laikos nāksies piedzīvot “raganu medības”.

Starp citu, diskusijas sociālajos tīklos uzskatāmi parādīja, kas notiek ar mūsu sabiedrību. Feisbukā, cik es redzēju, absolūti lielākā komentētāju daļa atbalstīja mani un pauda sašutumu par notikušo. Bija liels prieks redzēt, ka mani atbalstīja daudzas bijušās LKA studentes – gan komentāros, gan rakstot uz manu e-pastu. Kreisie vairāk uzstājās Tvīterī, bet arī tur bija mani atbalstītāji. Un ir interesanta likumsakarība: visvairāk man uzbruka tie, kuri nekad nav klausījušies manas lekcijas. Neko nezinot par lietas būtību, viņi izdomāja apsūdzību “seksismā”. Kā Staļina laikos. Tātad apsūdzība “seksismā”, aiz kuras stāv banāls uzbrukums konservatīviem priekšstatiem par ģimeni, šodien tiek izmantota gandrīz tāpat kā apsūdzība “trockismā” vai “buržuāziskajā nacionālismā” tajos laikos.

Bet man prieks par to, ka lielākā daļa komentētāju, kā jau teicu, izteica man atbalstu un adekvāti uztvēra šo lietu. Tas nozīmē, ka ar mums nav tik slikti.
Taču perspektīvas ir biedējošas: nupat pirms dažām dienām bija ziņa, ka Japānas olimpiskās komitejas priekšsēdis atkāpās no amata, jo bija nodēvējis sievietes par pļāpīgām… Man stāstīja, ka Amerikā profesori pie mājām liekot plāksnītes ar uzrakstu, ka viņi atbalstot “black lives matter”, – lai pasargātu savus mājokļus no demolēšanas. Pasaule tiešām jūk prātā.

Ukraiņu filozofs Andrejs Baumeisters šo stāvokli raksturo kā naida civilizāciju un šķiet, ka viņam ir taisnība. Ļoti plaši pasaulē tiek kultivēts naids pret citādi domājošiem. Mēs esam nonākuši situācijā, kad jebkuru izteicienu vai joku kreisie fanātiķi var pasludināt par aizvainojošu un pieprasīt izrēķināties ar ķeceri. Tā ir gan ideoloģiska diktatūra, gan reizē arī cenzūra. Šodien cenzūra plosās visos medijos, arī internetā, kas līdz šim skaitījās brīva telpa. Ja mediji var “aizbāzt muti” ASV prezidentam, tas ir ļoti nopietns precedents, kura nozīmi mēs vēl neesam sapratuši. Rodas iespaids, ka ir sācies globāls uzbrukums vārda brīvībai. Nav grūti saprast, uz ko tas ved…

Un tieši tāpēc mums ir jārunā par šīm problēmām, lai fanātiski agresīvais mazākums, kas sāk pārņemt Latvijas publisko telpu, neuzspiestu savu viedokli visai sabiedrībai.

Protams. Un te man gribas teikt par kreiso liberāļu fanātismu: tam ir reliģisks raksturs, jo laicīgās ideoloģijas savā būtībā ir surogātiskas reliģijas, tikai bez Dieva. Šādās reliģijās nav Dieva, toties ir vērtības, par kurām karot un iznīcināt pretiniekus. Kā saka, svēta vieta tukša nepaliek, Dieva vietu ieņem monstri. Starp citu, vai tu esi ievērojusi, cik daudz monstru tagad ražo masu kultūra? Mediju telpa un tā sauktā mākslas telpa ir pilna ar viņiem.

Nepamanīt to varētu vien garīgi akls cilvēks. Lai gan mākslinieka uzdevums, kā man šķiet, ir meklēt un apliecināt patiesību. Kaut arī tā kādam var šķist sāpīga. Gluži kā ārsta pienākums ir uzrādīt diagnozi. Kaut arī tā ne vienmēr var iepriecināt pacientu.

Tieši tā! Māksliniekam, ārstam, žurnālistam un skolotājam ir jāsaka patiesība, tas ir viņu uzdevums un sūtība. Ir dabiski, ka patiesība daudziem nepatīk un izraisa uzbrūkošu reakciju, tas pieder pie lietas. Taču ir ļoti svarīgi, lai sabiedrība spētu atšķirt, kas ir patiesība, un to atbalstīt. Pretējā gadījumā sāk valdīt meli un šāda sabiedrība agri vai vēlu iet bojā. Nekāda “patiesības ministrija” nespēs to apturēt. Kā mēs to labi zinām. Šobrīd ikviena sabiedrība mūsu Rietumu pasaulē ir sašķelta divās labi redzamās daļās: tajos, kas saglabā veselo saprātu, un ideoloģijas apsēstajos. Nākotne ir atkarīga no tā, uz kuru pusi svērsies kausi. Ja mēs šodien klusēsim, rīt mums aizliegs lietot vārdus “tēvs”, “māte”, “vīrietis”, “sieviete”. Un ja kāds publiski pateiks vārdu “sieviete” tā vietā, lai teiktu “menstruējošs cilvēks”, tas viņam tiks inkriminēts kā “seksisms” smagā formā un viņš tiks represēts. Un tas pat vairs nav joks…

Jēga jeb Ideja rada civilizāciju, bet, kad tā zūd, arī civilizācija iet bojā. Tā tu reiz teici man sarunā. Un piekodināji abas rakstīt ar lielo burtu.

Jā, civilizācijas vēsture labi uzrāda šo likumsakarību. Un patlaban mums ir problēma tieši ar tādu Ideju un Jēgu, kas abas būtu rakstāmas ar lielo burtu. Ne tikai mums, bet mūsu civilizācijai kopumā. Līdz šim ideoloģija aktīvi pumpēja mūsu apziņā personiskās labklājības ideju, kā rezultātā patērētāju sabiedrībā par galveno vērtību ir kļuvusi nauda un bauda. Taču šāda egoistisku vērtību sistēma nevar vienot cilvēkus, gluži  otrādi, tā šķeļ sabiedrību, jo tieksmē pēc sava labuma cilvēki cits citā saskata konkurentu un ienaidnieku. Bet civilizācija, nācija un valsts var pastāvēt tikai tad, kad to vieno kopēja Ideja, kas piešķir Jēgu. Pasaules pārveidošana ar boļševiku saukļiem un paņēmieniem nevar radīt civilizācijas lielo Jēgu, uz šāda pamata var uzcelt tikai elektronisko koncentrācijas nometni.

Kur smelt cerību un jēgu?

Ticībā, cerībā, mīlestībā. Nāk grūti laiki, iespējams, jauni “tumšie laiki”, taču ir jāatceras, ka ikkatrs ir atbildīgs pats par sevi un saviem tuviniekiem. Nekādi ārējie faktori neatbrīvo no atbildības. Tā ir katra paša izvēle – nostāties gaismas vai tumsas pusē, veselā saprāta vai neprāta pusē. Visiem krietniem un saprātīgiem cilvēkiem šodien atkal ir kļuvis aktuāls senais varonības princips: dari, kas darāms, un lai notiek, kam jānotiek. 

Andas Krauzes foto

Saite uz rakstu Harija blogā https://blogi.lu.lv/harijs/2014/08/26/par-anktesanu/ 

Grāmata “Antīkie tēli Rīgas ielās”. Tiek meklēti mecenāti.

Posted by on Wednesday, 13 January, 2021

Mīļie draugi un visi, kam nav vienaldzīga kultūra un kultūras mantojums!

Man ir laba ziņa: esmu pabeidzis rakstīt grāmatu “Antīkie tēli Rīgas ielās”. Tajā es atklāju Rīgu no jauna skatupunkta, jo es analizēju un skaidroju antīkās izcelsmes tēlus, sižetus, dekorus un uzrakstus uz namu fasādēm. Būsiet pārsteigti un uzzināsiet daudz jauna par savu pilsētu. Sīkāka informācija ir atrodama pielikumā.

Taču grāmatu vēl vajag izdot, un tam ir vajadzīga nauda. Esmu noslēdzis vienošanās protokolu ar izdevniecību, un mēs sākam darbu pie finansējuma meklējumiem: gatavojam projektus, sniedzam dokumentus utt. Tomēr ir skaidrs, ka projekts ir ļoti dārgs (1 082 161 zīmes un 358 ilustrācijas), un atrast visu summu (provizoriska tāme: 9962 eur.) būs ļoti grūti. Tādēļ es aicinu iespējamos mecenātus (ceru, ka tādi vēl ir) atbalstīt šo projektu un lūdzu visus padalīties ar šo ziņu, lai šādus mecenātus varētu atrast. Būšu pateicīgs par jūsu atbalstu grāmatas izdošanai. Ja kādam ir vēlme atbalstīt šo skaisto un vērtīgo projektu, lūdzu rakstiet man. 

HARIJS TUMANS

ANTĪKĀS PĒDAS RĪGAS IELĀS

SATURA RĀDĪTĀJS:

  1. NODAĻA. ARHITEKTŪRA………………………………………………..
    1. Antīkie orderi, to izcelsme un būtība………………………………………..
    1. Antīkie orderi Eiropas arhitektūras vēsturē………………………………..
    1. Antīkie orderi Rīgas ielās…………………………………………………………
    1. Triumfa arkas Romā, pasaulē un Rīgā………………………………………
  • NODAĻA. MITOLOĢISKIE TĒLI
    • Rīgas Operas tēli ………………………………………………………………..
    • Dievi ………………………………………………………………………………..
    • Alegorijas …………………………………………………………………………
    • Varoņi ……………………………………………………………………………….
    • Mītiskās būtnes ……………………………………………………………………
    • Atlanti un kariatīdes ……………………………………………………………..
    • Amori un putti …………………………………………………………………….
  • NODAĻA. DEKORI UN UZRAKSTI…………………………………..
    • Simboli……………………………………………………………………………….
    • Ornamenti…………………………………………………………………………….
    • Maskas…………………………………………………………………………………
    • Uzraksti………………………………………………………………………………..
  • SECINĀJUMI.
  • PIELIKUMS: AUGUSTS FOLCS UN VIŅA TĒLI………………

IEVADS

Šīs grāmatas ideja radās negaidīti un spontāni. 2014. gada septembrī man, tāpat kā daudziem maniem kolēģiem, tika piedāvāts nolasīt publisku lekciju LU Vēstures un filozofijas fakultātē par brīvi izvēlētu tēmu, kas būtu veltīta Latvijas vēsturei, izņemot historiogrāfiju, t.i., par citu pētnieku veikumiem. Piedāvājums likās kārdinošs, taču grūtības sagādāja tēmas izvēle. Pirmkārt tādēļ, ka es esmu antīkās vēstures speciālists un kopš studiju gadiem neko nebiju profesionāli pētījis no Latvijas vēstures, otrkārt tādēļ, ka tajā laikā es vēl turpināju strādāt pie savas monogrāfijas „Varoņi un varonība senajā Grieķijā”, tā kā man nebija laika pat padomāt par citiem projektiem. Vārdu sakot, manas izredzes iesaistīties publisko lekciju ciklā izskatījās minimālas. Turklāt atbilde bija jādod jau pēc divām – trīs dienām. Tomēr manas domas periodiski atgriezās pie šī jautājuma, un es turpināju meklēt seno Grieķiju vai Romu Latvijas vēsturē… Galvā grozījās idejas ap Rīgas vēsturi, jo es atcerējos vienu latviešu teiku par Rīgas dibināšanu, proti, to, kā vācieši piemuļķoja lībiešus, kuri bija atļāvuši tiem paņemt pilsētai tik daudz zemes, cik var apklāt ar vērša ādu, un tie, sagriezuši šo ādu sīkās strēmelēs, apklāja diezgan prāvu gabalu. Īstenībā tā ir antīkā leģenda par Kartāgas dibināšanu, kas ir pārcelta uz mūsu vēsturisko augsni. Šis stāsts pats par sevi ir interesants, bet nepietiekams veselai lekcijai. Kad pie vakariņu galda es izstāstīju savas pārdomas sievai, viņai, pārdomājot Rīgas tēmu, drīz vien radās risinājums – „paskaties uz māju fasādēm un tu redzēsi daudzus antīkos tēlus”. Šajā brīdī, ar sievas vieglo roku, es, var teikt, noķēru Ņūtona ābolu uz savas galvas. Ideja likās ģeniāla un tēma bija skaidra. Kad tēma tika apstiprināta, es nekavējoties ķēros pie darba un jau tuvākajā nedēļas nogalē devos Rīgas ielās ar fotoaparātu. Vairākas nedēļās es pie katras izdevības centos „izmest līkumu” pa Rīgas ielām un veicu speciālas ekskursijas gan kājām, gan ar velosipēdu. Tas, ko es ieraudzīju, pilnībā pārņēma mani, un es iegāju azartā. Ar pārsteigumu es konstatēju, ka atklāju sev jaunu Rīgu, pavisam citu, ne tādu, pie kādas biju pieradis mūža garumā. Es sāku skatīties uz savu dzimto pilsētu ne tā, kā agrāk, ne tā, kā parasti skatās vidējais statiskais „iedzīvotājs”, kurš ikdienā pārvietojoties no punkta „A” uz punktu „B”, reti paceļ acis uz augšu, lai aplūkotu arhitektūras skaistumu, un, savu rūpju pārņemts, tikai atzīmē kaut kur apziņas virsējos slāņos, ka tas, ko viņš redz, „ir skaisti”, bet necenšas tajā iedziļināties. Es sāku skatīties uz Rīgas fasādēm ar tūrista acīm –  tā, kā es to parasti daru ārzemēs, t.i., apbrīnojot kaut ko jaunu, skaistu un neredzētu. Rīga man atklājās jaunā dimensijā, un es ar pārsteigumu konstatēju, ka tās ēkas, kurām gadu desmitiem ilgi es ikdienā skrēju garām uz darbu un no darba, nepievēršot tām nekādu uzmanību, ir ne tikai skaistas (to es jau sen droši zināju, tikai nekad nepievērsu tam uzmanību), bet arī pilnas ar antīkās kultūras elementiem. Izrādījās, ka gandrīz katrā ēkā Rīgas centrā var ieraudzīt kādu antīko tēlu, simbolu vai dekoru. Jo vairāk es iedziļinājos šajā jaunajā pasaulē, jo lielāka auga mana sajūsma. Protams, paralēli jaunajai Rīgas „apgūšanai” notika arī literatūras meklēšana un lasīšana, kas padziļināja manu izpratni un izraisīja jaunus jautājumus. Kā tas parasti notiek, darba gaitā radās jaunas koncepcijas un atklājumi.

Rezultātā es nolasīju savu lekciju 2014. gada decembrī, divreiz pārsniedzot man atvēlēto laiku, un tomēr nepaspēju izstāstīt pat trešo daļu no visa, ko biju sakrājis. Savāktais materiāls izrādījās tik liels, ka tas nebija ietilpināms lekcijas apjomā. Tad es sapratu, ka man rokās ir materiāls veselai grāmatai. Turklāt izrādījās, ka skatījums uz Rīgu caur antīko tēlu prizmu ir jauns un neparasts arī citiem Rīgas pazinējiem. Noskaidrojās arī, ka atsevišķiem tēliem uz namu fasādēm ir ačgārni skaidrojumi un daudziem tēliem skaidrojumu nav vispār, jo tas neietilpst arhitektu, mākslas vēsturnieku un vēsturnieku-Rīgas speciālistu kompetencē. Radās pārliecība, ka ir pienācis laiks pētījumam, kas apkopotu un izskaidrotu antīkos elementus Rīgas arhitektūrā. Tādā veidā man pavērās plašs pētīšanas lauks un izkristalizējās grāmatas koncepcija.

Diemžēl ir jāsecina, ka šodien mēs lielā mērā esam zaudējuši spēju lasīt pagātnes tekstus, kuri rakstīti uz skaisto namu fasādēm. Parasti tie klusē, jo mēs, ar retiem izņēmumiem, vairs nepazīstam viņu valodu. Mūsu izglītības sistēmā antīkās kultūras mantojums ir tik ļoti minimizēts, ka lielākajai daļai šodienas cilvēku ir visai vāji un pavirši priekšstati par seno Grieķiju un seno Romu. Var teikt, ka ir noticis kultūras pārrāvums starp mums un iepriekšējiem laikmetiem, jo, skatoties uz to mantojumu, kuram mēs katru dienu ejam garām, visbiežāk mēs to nespējam uztvert un saprast. Šajā ziņā mēs līdzināmies tiem barbariem, kuri, staigājot iekarotās Romas ielās, redzēja sev apkārt skaistus tempļus un pieminekļus, bet nesaprata, ko viņi redz… Tas nozīmē, ka ir nepieciešams speciāls darbs, lai saprastu, kādas idejas mūsu priekšteči ir iemūžinājuši Rīgas ielās.

Tāds arī ir šī darba mērķis: atklāt jaunu Rīgu – tādu, kādu es to ieraudzīju, skatoties caur antīkās kultūras prizmu. Tas nozīmē, ka šeit tiek piedāvāts neierasts skatījums uz mūsu galvaspilsētu – nevis no mākslas vai vēstures skatupunkta, bet caur antīkās kultūras elementiem tās arhitektūrā. No vienas puses tas ļaus parādīt antīkā mantojuma nozīmi un klātbūtni mūsu kultūras telpā, bet no otras puses tas atklās jaunas nianses un dos iespēju labāk saprast tās idejas, kas ierakstītas namu fasādēs. Mans uzdevums nav tikai parādīt antīkā mantojuma klātbūtni Rīgas ielās, bet iespēju robežās to izskaidrot un aiz skaistas formas ieraudzīt interesantu saturu, kas veicinātu lasītāju izpratni par mūsu pagātni, dzīves telpu un mums pašiem.

Teiktais nozīmē, ka lielā mērā šis ir starpdiscilplīnārs pētījums, lai gan šis vārds ir dīvains iespējamas divdomības dēļ: burtiski tas nozīmē, ka šādi pētījumi atrodas pa vidu kādām citām disciplīnām, t.i., nekur, taču visi saprot, ka īstenībā tas apzīmē pētījumus, kuri pārstāv kādas divas vai vairākas disciplīnas vienlaicīgi. Šajā gadījumā tās ir mākslas vēsture un sabiedrības vēsture. No mākslas vēstures ir pats pētījuma priekšmets, kaut gan tieši ar tāda veida analīzi mākslas vēsturnieki parasti nenodarbojas. No vēstures ir zinātniskā pieeja, skatījuma veids un metode, kaut arī vēsturnieki neveic šāda tipa pētījumus. Es uzdrošinājos uzsākt šo pētījumu tādēļ, ka esmu vēsturnieks, turklāt tieši antīkās vēstures speciālists, proti, es pazīstu antīkos tekstus un tēlus, kas ir galvenais priekšnosacījums šim darbam. Kā arī tādēļ, ka šāds darbs ir jau sen nobriedis, lai to paveiktu.

Laikā, kad tika apbūvēts areāls, ko mēs saucam par Rīgas vēsturisko centru, Eiropas izglītība lielā mērā balstījās antīkās kultūras mantojumā, kas tika apgūts skolās, ģimnāzijās un universitātēs. Izglītoti cilvēki mācījās senās valodas, lasīja grieķu un romiešu autorus un pazina antīkās mākslas šedevrus. Antīkā māksla deva eiropiešiem skaistuma etalonus un iedvesmoja arhitektus, gleznotājus un tēlniekus, savukārt antīkie literārie tēli un personāži – kā mītiskie, tā arī vēsturiskie – kalpoja par morāliem paraugiem un plaši tika izmantoti audzināšanas nolūkos. Pateicoties tam Eiropas kultūra bija piesātināta ar antīkiem tēliem un simboliem, kas bija klātesoši praktiski visās dzīves jomās – mākslā, mūzikā, literatūrā, publicistikā, politikā un ikdienas dzīvē. Tie bija sastopami sadzīves priekšmetu dekoros, arhitektūras formās un rotājumos, literārajos tekstos un mākslas darbos. Citiem vārdiem sakot, cilvēkus no agras bērnības līdz sirmam vecumam pavadīja antīko tēlu un simbolu pasaule. Šīs pasaules valoda bija zināma un pašsaprotama visiem, kas dzīvoja kultūras un izglītības telpā. Tādēļ mākslinieki, tēlnieki un arhitekti brīvi lietoja antīkos tēlus drošā pārliecībā, ka tie tiks saprasti. Rīga bija Eiropas pilsēta un tās arhitektūra dabiski atspoguļoja tos pašus procesus, kuri norisinājās citās Eiropas valstīs. Pateicoties tam, mēs varam redzēt Rīgas ielās pārsteidzoši daudz antīkās pasaules elementus, kurus mēs ikdienā pat nepamanām, bet kuri var atklāt mūsu pilsētu no citas puses.

Lai iepazītos ar antīko Rīgu, nepietiek tikai apkopot un sistematizēt antīkos tēlus, simbolus un dekorus, jo katrs gribētājs pats ar savām acīm var tos apskatīt. Lai nonāktu pie izpratnes, ir nepieciešams tos arī izskaidrot, parādot izcelsmi, nozīmi un vēsturiskos likteņus. Izejot no tā, šajā grāmatā tiek piedāvāts sistemātisks, vēsturisks un analītisks antīko formu un tēlu apskats Rīgas ielās. Tas gan nenozīmē, ka šeit tiek apkopoti visi antīkās izcelsmes arhitektoniskie elementi, kas atrodami Rīgā. Šī grāmata nav enciklopēdija un tās mērķis nav savākt, saskaitīt un iegrāmatot visus saglabājušos ornamentus, simbolus un tēlus, bet gan analītiski apskatīt, sistematizēt un izskaidrot svarīgākos antīkos elementus Rīgas arhitektūrā. Lai darbs būtu paveicams, tika novilkta arī aptuvena ģeogrāfiskā robeža – Rīgas centrālā daļa no Daugavas līdz VEF kultūras pilij, Pārdaugavu un nomaļu rajonus neiekļaujot.

Jāatzīst, ka šī iecere bija grūti izpildāma, jo tās realizācija prasīja atrast pētāmos objektus Rīgas ielās, tos nofotografēt un pēc tam analītiski apstrādāt un rakstiski izskaidrot. Tā kā es pats esmu fotogrāfiju autors un es neesmu profesionāls fotogrāfs, no fotomākslas viedokļa manas fotogrāfijas nav ideālas, taču mans mērķis bija nevis radīt māksliniecisko vērtību, bet gan sagatavot ilustrācijas, kas dotu skaidru priekšstatu par apskatāmajiem objektiem. Uzskatu, ka ar šo uzdevumu esmu caurmērā sekmīgi ticis galā. Man pat šķiet, ka neperfektām fotogrāfijām ir viena priekšrocība salīdzinājumā ar profesionāliem fotoattēliem – tās rāda pilsētas arhitektūras vidi bez izskaistinošas idealizācijas, tādu, kādu to redz mūsu acis. Profesionāla fototehnika izskaistina realitāti, uzlabojot krāsas un iztaisnojot līnijas, kā rezultātā uz skaistām bildēm mēs redzam savu pilsētu idealizēti skaistu. Tātad manas fotogrāfijas vairāk vai mazāk atbilst tam, ko mēs redzam ar savām acīm, staigājot pa Rīgas ielām. Protams, es meklēju labākos rakursus, ķēru momentus, kad Rīgā spīd saule, un tās retās stundas, kad man ir brīvs laiks, lai vajadzīgā brīdī nonāktu pie vajadzīga objekta un nofotografētu to pēc iespējas labākā gaismā. Kaut kas ir sanācis labāk, kaut kas sliktāk, bet šķiet, ka lasītājs bez problēmām spēs atpazīt visus aprakstāmos objektus. Ja tas tā būs, tad var teikt, ka mans mērķis ir sasniegts.

Pati lielākā un reizē arī visinteresantākā problēma, kas man bija jārisina darba gaitā, bija tēlu identifikācija. Būvniecības dokumentācija parasti nesatur informāciju par fasādes dekora elementiem, t.i., par tēliem, vārdiem un sižetiem. Līdz ar to dekoratīvos figūru tēlus var identificēt, tikai izejot no tiem pašiem. Visdrošākais un vieglākais veids ir noteikt tēlus pēc to atribūtiem. Proti, antīkajiem dieviem katram bija savs atribūts, pēc kura tos var atpazīt – zizlis, cepure, ķivere utt. Līdzīgi arī varoņiem un alegorijām. Taču mūsu galvaspilsētas fasādēs mēs redzam daudzus tēlus, kuri ir antīki pēc formas, bet kuriem nav šādu specifisku atribūtu. Tādos gadījumos viņu identifikācijai ir jāizmanto visi iespējamie konteksti. Pirmais ir kompozīcijas konteksts – figūras izskats, poza, stāja attiecībā pret citām figūrām. Otrais ir laika un telpas konteksts, proti, līdzīgie tēli un sižeti attiecīgā laika Rīgas arhitektūrā. Trešais ir kultūras telpas konteksts, proti tas, kā šis sižets tiek atspoguļots tā laika arhitektūrā, literatūrā un mākslā gan Latvijas teritorijā, gan Eiropā, gan Krievijas impērijas teritorijā. Un ceturtais ir Eiropas kultūras vēstures konteksts, t.i., antīkā mantojuma apgūšanas tradīcija Eiropā vairāku gadsimtu gaitā, kā rezultātā tika izstrādāti zināmi kanoni. Kombinējot visus šos faktorus kopā, man bieži vien izdevās atrast jaunus un negaidītus pavērsienus, ar kuriem vēlos dalīties šajā grāmatā[1].

Tātad galvenais avots antīko tēlu identificēšanai ir paši tēli un to analoģijas Rīgā vai kādā citā pilsētā Eiropas kultūras telpā. Tajā pat laikā atsevišķos gadījumos lielu lomu spēlē blakus avoti, piemēram, laikmetīgā prese, kurā pa retam var atrast vērtīgu informāciju par kādu interesējošu objektu, kā arī tēlnieku un arhitektu rokasgrāmatas, kurās tie varēja smelties iedvesmu, izvēloties dekorus saviem projektiem[2]. Kas attiecas uz speciālo literatūru, tad jāatzīst, ka šajā jomā man praktiski nav priekšgājēju, un attiecīga historiogrāfiskā tradīcija vēl nav izveidojusies. Tādēļ es izmantoju literatūru, kas atbilst katrai tēmai un katram konkrētam objektam. Protams, es plaši izmantoju visiem pazīstamās Jāņa Krastiņa grāmatas par arhitektūru, kuras sniedz primāri nepieciešamo informāciju par Rīgas namiem un arhitektiem, kā arī citu autoru publikācijas periodikā un atsevišķus pētījumus, veltītus konkrētiem objektiem vai arhitektiem[3]. No tiem visvairāk uzmanības izpelnījās Silvijas Grosas publicētie darbi, jo viņas galvenā pētniecības tēma ir dekori Rīgas arhitektūrā. Īpaši aktuāla mana pētījuma kontekstā ir Grosas jaunākā grāmata par jūgendstila dekoru Rīgas arhitektūrā[4], jo tajā ir pieminēti vairāki objekti, kuri interesē arī mani. Lai gan, iepazīstoties ar šo darbu brīdī, kad paša grāmatas teksts pamatvilcienos bija jau gatavs, es konstatēju, ka dažos gadījumos man nāksies atteikties no atklājuma prioritātes, par cik pētnieki mēdz izdarīt vienus un tos pašus atklājumus neatkarīgi viens no otra. Tomēr jāsecina, ka ir taisnība senajiem romiešiem, kuri šādos gadījumos mēdza teikt: si duo faciunt idem, non faciunt idem[5]. Mākslas vēsturnieki galvenokārt pēta formālas dabas jautājumus (kas? kur? kad? ko? no kurienes?), un, tāpat kā arhitekti, lielākoties nepievērš uzmanību ēku dekoratīvo tēlu skaidrojumam, tikai viegli pieskaroties šai tēmai gadījumos, kad skaidrojumi liekas acīmredzami. Citos gadījumos viņi parasti aprobežojas ar frāzēm: “alegorisks attēls” vai “alegoriska kompozīcija”. Tas nozīmē, ka tēlu jēgas skaidrošana ļoti bieži paliek atklāts jautājums. Līdz ar to antīkie tēli un sižeti dabiski nonāk manā kompetencē. Mans uzdevums ir tos identificēt un pēc iespējas labāk izskaidrot to jēgu  – cik tas ir iespējams katrā konkrētā gadījumā.

Lai padarītu tekstu viegli uztveramu visiem ieinteresētiem lasītājiem, es, sekojot savam ieradumam, izvēlējos rakstīt pēc iespējas brīvākā valodā, izvairoties no smagnējuma un pseidoobjektīva pseidozinātniskuma. Kā vienmēr, es pieturos pie principa godīgi atspoguļot faktus, tos nesagrozot un nenoklusējot, bet tajā pat laikā es atļaujos paust savus vērtējumus un attieksmes. Tā kā pētnieks ir dzīvs cilvēks, viņš definitīvi nevar būt objektīvs, taču viņa pienākums ir būt zinātniski godīgam. Katrs pētnieks ir vērtīgs tieši ar savu skatījumu uz faktiem, par kuriem viņš raksta, tādēļ viņam ir jābūt spējīgam atklāti paust savus vērtējumus un savas attieksmes. Šajā gadījumā man šķiet svarīgi arī tas, lai katrs, kam ir tuva Latvija un Rīga, varētu iepazīties ar mūsu galvaspilsētu no nepierasta skatupunkta. Tādēļ es nolēmu savā darbā neizmantot arhitektūras terminu vārdnīcas un pēc iespējas atteikties no profesionālo arhitektūras terminu lietošanas, jo tad, kad tekstā parādās dzegas, zelmiņi, atiki, antablementi un pārējie rizalīti, teksts kļūst smagnējs, grūti uztverams un dzen lasītāju panikā. Ņemot to vērā, nolēmu aprobežoties ar minimāliem un absolūti neizbēgamiem terminiem, tādiem kā portiks, portāls, frontons vai erkeris, pārejos gadījumos iztiekot ar aprakstošām vārdu konstrukcijām.      

Tematiski visi apskatāmie objekti tiek iedalīti trīs grupās: antīkās formas arhitektūrā, antīkie tēli un sižeti, dekori un latīņu uzraksti. Atbilstoši šim sadalījumam ir izveidota darba struktūra. Ievadot katru tēmu, tiek stāstīts par attiecīgiem antīkiem prototipiem un to turpmāko dzīvi Eiropas kultūras vēsturē. Beigās pielikumā tiek piedāvāta īsa eseja par slaveno Rīgas tēlnieku Augustu Folcu, kurš ļoti daudz ir izdarījis mūsu pilsētas izdaiļošanā un radījis visskaistākās skulptūras par antīkiem motīviem.  


[1] XIX gs. beigās un XX gs. sākumā arhitektūras tēlniecībā dažreiz tika radīti tik sarežģīti sintētiski tēli, ka tos ne vienmēr ir iespējams viennozīmīgi interpretēt. Tādos gadījumos es sekoju vēstures tēva Hērodota piemēram: izskatu vairākas iespējas un izvēlos sev pieņemamāko versiju ar norādi par drošu pierādījumu neesamību.

[2] Piemēram, dažas šādas rokasgrāmatas, kuras deva lielu ieguldījumu šī pētījuma tapšanā: Meyer F.S. Handbook of Ornament. New York, 1849; Ripa C. Iconologia or Moral Emblems. London, 1709; Garlach M.P. Allegorien und Embleme. Originalentwürfe von den hervorragendsten modernen Künstlern, sowie Nachbildungen alter Zunftzeichen und moderne Entwürfe von Zunftwappen im Charakter der Renaissance. Bd.1-2. Wien, 1882. Sīkāk par attiecīgu literatūru un meistaru iedvesmas avotiem jūgendstila laikā skat.: Grosa S. Dekors Rīgas jūgendstila perioda arhitektūrā. Rīga, 2019. Lpp. 152-155.

[3] Visi izmantotie teksti norādīti atsaucēs un literatūras sarakstā.

[4] Grosa S. Dekors Rīgas jūgendstila perioda arhitektūrā. Rīga, 2019.

[5] Ja divi dara vienu un to pašu, viņi nedara vienu un to pašu – tulkojums no latīņu valodas.

Iespējams civilizācijas gals

Posted by on Sunday, 3 January, 2021

Tumans: Iespējams, mūs gaida civilizācijas gals

„Vara vēlas visu kontrolēt, un, pateicoties digitālajām tehnoloģijām, rodas arvien jaunas iespējas to īstenot. Tagad – ciešā sasaistē ar tā dēvēto kovida pandēmiju ‒ tiek ieviesta arvien lielāka kontrole. Vairs nešķiet neticami, ka reiz visi nonāksim elektroniskajā koncentrācijas nometnē,” uzskata vēstures zinātņu doktors, profesors Harijs Tumans. Šodien saruna ar profesoru.

15.09.2020. Elita Veidemane

Publicēts nra.lv: https://neatkariga.nra.lv/intervijas/324648-tumans-iespejams-mus-gaida-civilizacijas-gals?fbclid=IwAR03rbkDsOlGQJmQXqwPfkyjyLhTVTed_CS3FNZVcXgh9Nvq6R9EDP3P26U

Tīmeklī nesen bija lasāma prātula par to, ka Darvina teorijai par cilvēka izcelšanos no pērtiķa esot turpinājums: cilvēks nu pamazām pārtopot par pērtiķi. Katrā jokā, protams, ir daļa joka…

Jā, novērojot šodienas procesus, var teikt, ka cilvēks dzīvnieciskojas. Brīžiem šķiet, ka vieglāk būtu noticēt, ka pērtiķis ir degradējies cilvēks, nevis otrādi (smaida). Redzot tās dzīvnieciskās izpausmes, līdz kādām ir nogrimis cilvēks, īpaši runājot par tā dēvēto BLM kustību, jāsāk domāt, kas gan cilvēku atšķir no dzīvnieka.

Manuprāt, dzīvniekus nevajag apvainot ar aizdomām par līdzināšanos cilvēkiem.

Patiesībā – jā. Ja cilvēka dzīves mērķis ir tikai apmierināt savas bioloģiskās vajadzības, proti, ēst, dzert un labi gulēt, tad – laimīgākais cilvēks pasaulē ir mans kaķis: viņam nav jāiet uz darbu, viņš labi ēd, guļ, cik ilgi vēlas, un visi viņu mīl. Bet cilvēku no dzīvnieka atšķir prāts, dvēsele un kultūra, un tas viss ir jākopj. Šādā aspektā nekopts cilvēks top par dzīvnieku. Tāds cilvēks dzīvo, pamatojoties uz instinktiem un primitīvām dziņām, tādējādi ne ar ko neatšķiroties no dzīvnieka. Prāts viņam kalpo tikai, lai izdomātu, kā gūt sev labumus, nereti tīšuprāt nodarot pāri citiem. Dzīvnieki nedara pāri cits citam tīšuprāt.

Tāpēc mums jāsāk domāt par to, kas ir kultūra.

Vārds „kultūra” cēlies no latīņu „colere” – kopt, uzturēt. Sākotnēji tas attiecās uz zemkopību, un tā ir ļoti laba paralēle: zeme nedod ražu bez kopšanas, kultūraugi izaug tikai ar kopšanas palīdzību, pašas aug tikai nezāles. Tāpat arī cilvēks un viņa dvēsele – tie ir jākopj. Mēs redzam, ka ikvienas kultūras pamatā ir reliģija, ko cilvēks tradicionāli, vēsturiski kopa primāri un visvairāk. Vārdi „kults” un „kultūra” ir no viena celma. Jau renesanses laikā, kad sāka veidoties mūsu kultūras jēdziens, kultūra tika saprasta kā pretstats mežonībai, t.i., nekoptības stāvoklim.

Kultūra ir vissvarīgākā jebkurai sabiedrībai. Bet sabiedrība bez kultūras – tas nav pat dzīvnieku bars, tā ir kaut kāds amēbu sakopojums.

Tieši tā. Cilvēks kļūst par cilvēku – šī vārda īstajā nozīmē – tikai kopšanas rezultātā. Bet vēsture rāda, ka cilvēka dabā ir ārkārtīgi plāns kultūras slānis, un tas var izzust jebkurā mirklī – to redzam pasaules vēsturē: karos, revolūcijās, citos milzu satricinājumos… Tā pati BLM ārdīšanās Amerikā: šis ārprāts ļoti labi parāda kultūrslāņa trauslumu.

Vai tas jums bija pārsteigums, kad maijā sākās tas #BlackLivesMatter ārprāts? Vai arī šādu saprāta un kultūras plīsumu mēs varējām sagaidīt?

Sen jau bija sajūta, ka uz esošās ideoloģijas augsnes kas tāds varētu izaugt. Par to jau sen rakstīja Osvalds Špenglers*, kuru liberālās aprindas uzskata par politnekorektu domātāju – acīmredzot tādēļ, ka viņš pārāk kritiski noraksturoja mūsu civilizāciju un tās politisko sistēmu. Starpkaru periodā viņš rakstīja, ka sociālajai revolūcijai sekos krāsainā revolūcija, proti, krāsainās tautas sacelsies pret balto rasi. Un tagad tas notiek. Drīzāk varētu brīnīties, ka tas notiek tikai tagad. Zīmīgi, ka šī situācija tiek politiski veicināta: ASV Demokrātu partija atbalsta BLM ārdīšanos. Tagad redzam, ka Amerikā melnie uzbrūk baltajie un baltajiem jābaidās par savu dzīvību, ‒ tas nozīmē, ka šī „krāsainā revolūcija” ir sākusies. Izskatās, ka tas reizē ir gan kultūru konflikts, gan mežonības un civilizācijas sadursme.

Bet kāpēc tas viss netiek apturēts?

Acīmredzot kādam tas ir izdevīgi. Bet to nevar reducēt tikai uz ASV priekšvēlēšanu cīņām. Mēs redzam, ka pasaulē notiek haotizācija, redzam, ka Eiropā tika pieļauta migrantu krīze. Kāpēc? Grūti noticēt, ka augstākās varas ešelonos neviens nesaprot, ar ko tas draud. Arvien biežāk dzirdam, ka Eiropā tiek demolētas un dedzinātas baznīcas – nav šaubu, tas ir karš pret mūsu civilizāciju.

Tātad – kurš ir galvenais šajā karā? Kurš ir karavadonis un virspavēlnieks?

Nezinu. Šodienas pasaulē nauda ir dievs un valdnieks… Ir redzams, ka paralēli notiek divi procesi: no vienas puses, pasaules haotizācija, bet no otras – totalitāras tendences pieaugums. Varai ir tieksme visu kontrolēt, un, pateicoties digitālajām tehnoloģijām, rodas arvien jaunas iespējas to īstenot. Tagad ciešā sasaistē ar tā dēvēto kovida pandēmiju tiek ieviesta arvien lielāka kontrole. Šis kovids ir radies īstajā laikā un ļoti veicina šo procesu. Vairs neliekas neticami, ka reiz visi nonāksim elektroniskajā koncentrācijas nometnē. Tagad iezīmējas divi nākotnes modeļi: vienai pasaules daļai tā ir arhaizācija, proti, primitivizācija, bads un karš, bet citai – dzīve iestāžu un elektronisko iekārtu kontrolē, kam priekšzīmi rāda Ķīna ar tās sociālo reitingu sistēmu. Un te nāk prātā XX gs. antiutopijas – ne tik daudz Orvels, cik Hakslijs, Bredberijs un Zamjatins, kuri paredzēja nākotni ar totālu kontroli pār cilvēku. Zīmīga detaļa: Bredberijs apraksta pasauli, kurā aizliegts lasīt grāmatas, un Hakslijs apraksta sabiedrību, kurā bērniem zemapziņā tiek iedzīts riebums pret skaistumu un pret grāmatām. Šodien redzam, ka šīs vīzijas sāk piepildīties: bez piespiešanas un vardarbības skaistums un grāmatas tiek izstumtas no dzīves telpas.

Grāmatas arvien retāk tiek lasītas, modernais stils neparedz tām vietu mājokļos, savukārt skaistumu apkaro mūsdienu „māksla” un mode – katra no savas puses uzspiežot neglītumu kā normu. Pirms simt gadiem Špenglers rakstīja, ka pienāks laiks, kad nebūs vairs Mocarta un Rembranta – nevis tādēļ, ka nebūs vairs nošu pierakstu un gleznu, bet tādēļ, ka nebūs ausu un acu, kas spēs viņus uztvert. Pravietiski vārdi.

Starp citu, neglīta un bezjēdzīga māksla ir kultūras slimības simptoms. Jo māksla ir kā lakmusa papīrs, kas uzrāda kultūras vecuma stadiju. Ir zināma vēsturiska likumsakarība: kad kultūra noveco un noriet, māksla vairs neatbilst tās klasiskajiem kanoniem, tā kļūst kroplīga un primitīva…

To redzam arī tepat Latvijas ikdienā. Un tomēr kaut kādi īstas kultūras aizmetņi vēl ir pamanāmi…

Protams, tikai kultūru arvien vairāk izspiež masu kultūras surogāts, un globalizācijas ceļa rullis visu samaļ vienā globālā putrā. Kā teikts, kultūra prasa piepūli jeb kopšanu, tā audzina, tā soli pa solim tiek apgūta ģimenē un caur izglītību, un katrai tautai tā ir sava. Turpretī masu kultūra neprasa pūliņus, tā tikai izklaidē, balstās uz instinktiem un dziņām, primitivizējot tā padara dažādu tautību cilvēkus vienādus, faktiski tā cilvēkus dzīvniecisko. Un tieši primitīvs cilvēks šodien ir pieprasīts. Ir teiciens, ka galvenais kapitālisma resurss ir muļķis – jo viņam var viegli „iesmērēt” visu. Jāpiebilst, ka arī vadīt viņu ir viegli.

Vēlēšanas to parāda itin skaidri.

Dabiski. Un vispār galvenais tagad ir bezdomu paklausīga sekošana trendam.

Cik labi, ka tāds kovids tika izdomāts: tas perfekti palīdz cilvēkus turēt īsā saitītē. Kāda tur vairs kultūra…

Tagad sociālā dresūra ir pirmajā vietā, un kovids tam ir tik piemērots! Arī labs trieciens izglītībai, ko tagad aktīvi pārceļ onlainā. Ir bažas, ka pēc tam, kad kovids pāries, izglītības onlainizācija turpināsies. Bet izglītība ir kultūras pamats, un tās degradācija ir simptomātiska. Līdz šim gandrīz visas mūsu izglītības reformas bija degradējošas, bet mūsu jaunā reforma būs graujoša, un tās paredzamo rezultātu vislabāk var raksturot ar vienu vārdu – debilizācija.

Ko jūs! Tā taču ir kompetenču izglītība!

Jā gan, ar nesaprotamām mistiskām „kompetencēm” tagad tiks aizvietotas zināšanas un izpratne. Apkarojot visu vispārīgo un teorētisko, šī reforma sagraus spējas vispārināt un analizēt, tātad sagraus spējas ieraudzīt kopsakarības un līdz ar to – patstāvīgi domāt un saprast lietas. Eiropas klasiskās izglītības mērķis bija vispusīgi attīstīts cilvēks, personība, tagad tas būs šaura pasaules uzskata un šauru iemaņu speciālists – skrūvīte sociālajā mehānismā. Zināšanas par vēsturi un kultūru skrūvītei ir liekas, tās nedod „kompetenci”. Toties cilvēks – skrūvīte ir tieši tas muļķis, kas vajadzīgs – labs patērētājs, viegli manipulējams indivīds.

Tas taču ir pasaules gals.

Civilizācijas gals. Kā teica Ortega i Gasets, mūsu civilizāciju radīja cilvēks ar noteiktām spējām un īpašībām, to trūkums var izrādīties fatāls. Domāju, ka mūs gaida nopietni satricinājumi.

Izskatās, ka tas ir mērķis – likvidēt kristīgo kultūru, izstumjot to no aprites. Bet vieta tukša nepaliks: nāks iekšā agresīvs islāmisms. Daudz kur tas jau ienācis.

Kristīgās Eiropas vairs nav. Dzīvojam postkristīgajā Eiropā, naudas civilizācijā. Šeit viss tiek pakļauts naudai, un tā ir augstāka vērtība par Dievu. Mūsdienu sabiedrībā pieņemtie uzvedības un vērtību normatīvi lielākoties ir pretēji kristīgajiem. Mēs dzīvojam postkristīgā civilizācijā, kurā vēl ir saglabājušies daži kristīgie rudimenti. Taču Eiropas kultūras pamatvērtības – cieņa pret cilvēku, humānisms, brīvība utt. – izauga kristīgās kultūras ietvaros, mūsu civilizācijas māte ir kristietība. Politikas vajadzībām šīs vērtības tika deformētas un papildinātas ar citām, mākslīgi radītām. Taču vērtības bez metafiziska pamata ātri devalvējas. Tagad redzam šo mākslīgo vērtību krīzi.

Piemēram, par kādām vērtībām runājat?

Par ideoloģiskām, par tām, kuras atspoguļo politkorektuma dogmatika. Bez reliģiskā pamata mūsdienu Rietumos vairs nav ideju, kas iedvesmotu un rādītu jaunus apvāršņus. Nauda un bauda ir galvenās vērtības, un diez vai atrādīsies daudz cilvēku, kuri būtu gatavi mirt demokrātisko procedūru vārdā. Vērtības, kas nav balstītas metafizikā, ilgi nestrādā, un komunisma vēsture tam ir labs piemērs. Starp citu, komunisti savu valsts iekārtu arī sauca par demokrātiju, turklāt īsto… Šodien ir likumsakarīgi, ka kareivīgais islāms ir nopietns drauds Rietumu civilizācijai. Vācijā virs kāda autobāņa reiz bija uzvilkts plakāts „Jūsu bērni pielūgs Allāhu vai mirs”. Un tiešām, metafiziskais vakuums ilgi nemēdz eksistēt – tā vietu ieņem cita reliģija, jo ideoloģija tikai īslaicīgi var aizpildīt šo nišu. Katras kultūras pamatā ir reliģija – tās māte un spēks. Vēsture rāda, ka kultūras, kas zaudē savu garīgo pamatu, iet bojā. Ja Eiropa nerestartēs sevi, tad var notikt tas, kas bija rakstīts minētajā plakātā.

Tam, ka naudas vērtība aizstāj garīgās vērtības, bija tipisks piemērs: 15. augustā ar apšaubāmiem kovida draudiem faktiski tika izjaukti un iznīcināti Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki Aglonā, kamēr tajā pašā dienā tika atklāts kaut kāds Jūrmalas šosejas autlets, kur pulcējās cilvēku tūkstoši. Tātad tur nekāds kovids neplosījās?

Tas uzrāda valdošās vērtības. Tipiski naudas civilizācijai.

Bet ko mēs varam darīt? Ko varam mainīt šajā totalitārisma pārņemtajā vidē? Pie mums gan vēl negrauj baznīcas…

Pret laika gaitu mēs neko nevaram izdarīt… Vienīgi – paši ar sevi varam strādāt. Varam mēģināt saglabāt veselo saprātu. Taču, protams, arī valstiskā līmenī kaut kas būtu jādara.

Jā, kā mums nezaudēt valsti, kas pagaidām vēl balstās uz kristīgām vērtībām?

Vieglāk būtu pateikti – kā mēs to varam zaudēt… Un zaudēt mēs to varam, turpinot visu kā līdz šim. No vēstures ir zināma tikai viena recepte, kas ir bijusi iedarbīga šādos gadījumos. Šodien tā daudziem nepatīk, bet… Tā ir varas centralizācija vienās rokās. Krīzes laikā, kad dominē destruktīvi procesi, apturēt lejupslīdi un krahu var tikai vienā veidā – ar varas centralizāciju.

Jaunāko laiku vēsturē tas varēja izpausties dažādi – gan prezidenta varas stiprināšanā, kā, piemēram, Rūzvelta gadījumā, gan diktatūrā. Jāsaka, ko no vienvaldības un stipras valsts visvairāk baidās tieši ietekmīgu grupējumu locekļi, jo valsts viņus ierobežo, toties tauta ar valsti saista cerības uz problēmu risināšanu un valstisku projektu realizāciju. Protams, būtu vēlams, lai viss notiktu leģitīmi un mierīgi. Piemēram, Senajā Romas republikā bija speciāls diktatora amats. Kad valstij draudēja nopietnas briesmas, Senāts iecēla diktatoru ar ārkārtējām pilnvarām uz pusgadu, bet vajadzības gadījumā varēja pagarināt termiņu. Daudzos gadījumos šī leģitīmā diktatūra paglāba Romu no nopietnām briesmām.

Šai receptei ir dabisks skaidrojums: krīzes gadījumos ir nepieciešamas nopietnas pārmaiņas, taču tām traucē milzīgie Gordija mezgli*, kuros kopā sasietas vadošo kliķu un vareno indivīdu intereses. Atraisīt tos no iekšpuses nav iespējams, tos var tikai pārcirst. Bet pārcirst tos var tikai centralizēta vara, kas stāv ārpus šiem mezgliem un virs tiem. Normālā veidā tam būtu vajadzīga prezidentāla republika, bet par to mēs pat sapņot nevaram – šī ideja pie mums tiek cītīgi apkarota.

Toties mums ir parlaments, kurā visas partijas cīnās par savām interesēm.

Visu nosaka grupu un indivīdu šauras intereses, valsts labums ļoti bieži eksistē tikai retorikā. Un, ja mainīt mēs to nevaram, atliek tikai aicināt katram apzināties savu atbildību valsts un tautas priekšā.

Piedodiet, bet tādi aicinājumi izklausās mazliet smieklīgi.

Nu jā, bet ko darīt? Situāciju tādā veidā mainīt nevar, var tikai cerēt uz kādiem individuāliem pavērsieniem…

Vai jūs redzat personības, kuras spētu vadīt valsti krīzes laikā, izveidojot tādu pozitīvo vienvaldību valsts interesēs?

Šobrīd neredzu. Tomēr – ja šāda iespēja būtu, tādi cilvēki rastos.

Mums nebūtu slikti paturēt prātā dažas Aristoteļa idejas par varu. Viņš uzskatīja, ka trīs labas valsts pārvaldes formas ar laiku pārtop sliktās: monarhija izvirst par tirāniju, aristokrātija – par oligarhiju un tautas vara – par pūļa varu. Vērtējumu nosaka viens kritērijs, kas atšķir labo pārvaldes formu no sliktās, un proti: kā labā tiek realizēta vara? Pašu valdošo vai valsts un tautas labā? Tātad nav svarīgi, cik cilvēku ir pie varas. Svarīga ir tautas labklājība. Tas ir īstais kritērijs, nevis politiskās procedūras. Pie mums ir otrādi: politiskās procedūras ir svarīgākas par visu.

Vispār mums derētu biežāk atcerēties, ka Aristotelis definēja valsti kā pilsoņu kopību, bet romiešu vārds res publica tulkojams kā „kopēja lieta”. Tātad tā ir lieta, kas attiecas uz mums visiem, un mums visiem par to ir jārūpējas. Mēs esam stipri, protam strādāt un pārvarēt grūtības, mūsos vēl ir veselais saprāts, kas iedveš cerības. Taču ir jāsaprot, ka kaut kas ir arī jādara kopējās lietas labā.

  • Ortega i Gassets (1888‒1955) – spāņu filozofs un publicists, slavens ar sacerējumu „Masu sacelšanās”, kurā pirmo reizi sāka runāt par masu sabiedrību un tās problēmām.
  • Osvalds Arnolds Gotfrīds Špenglers (1880-1936) – vācu vēsturnieks un filozofs. Špenglera pazīstamākais darbs ir „Rietumeiropas noriets” (Der Untergang des Abendlandes), kurā viņš izvirza teoriju par civilizāciju ciklisku rašanos, attīstību un bojāeju. Špenglers uzskatīja, ka Rietumeiropas civilizācija atrodas norieta periodā.
  • Frāze „Pārcirst Gordija mezglu” nozīmē noteiktu situāciju, kad izpildāmais uzdevums vai problēma ir tik sarežģīta, ka personai, kas šo problēmu risina, ir jāizmanto oriģināla nestandarta pieeja. Sākotnēji tas ir stāsts par Aleksandru Lielo. Orākuls paziņoja, ka persona, kas atraisīs Gordija mezglus, radīs vislielāko impēriju uz planētas. Aleksandrs Lielais, nevarēdams atraisīt zemnieka Gordija mezglu, to vienkārši pārcirta, atrisinot šo problēmu.

Intervija par naudu un baudu

Posted by on Wednesday, 11 January, 2017

APRIŅĶIS.LV

Profesors Harijs Tumans: Nauda un bauda – vērtības, kas iznīcinājušas veselas kultūras:

http://www.aprinkis.lv/component/k2/item/35379-profesors-harijs-tumans-nauda-un-bauda-%E2%80%93-vertibas-kas-iznicinajusas-veselas-kulturas

(16)

Profesors Harijs Tumans: "Nauda un bauda" – vērtības, kas iznīcinājušas veselas kultūras Foto: Einārs Binders

9. janvāris, 14:44

Vēsturnieks Harijs Tumans ir antīkās vēstures speciālists, profesors un pasniedzējs Latvijas Universitātē, kurš nereti izteicies arī par globalizācijas procesiem un to ietekmi. Vai tuvojas Eiropas noriets? Ko ikviens no mums var darīt, lai neapjuktu informācijas gūzmā? Un vai cilvēki ņem vērā vēstures sniegtās mācības?

– Vai piekrītat baisajām vīzijām par to, ka islāms pārņem Eiropu?

– Tāda tendence, nenoliedzami, ir vērojama. Bet droši apgalvot, ka tā notiks, nevaru. Cilvēks ir tikai daļēji prognozējama būtne. Es drīzāk teiktu – islāms pārņems Eiropu tādā gadījumā, ja notikumi turpinās attīstīties tāpat kā līdz šim un nekas nemainīsies.

– Vai mums ir, ko likt pretī islāmam?

– Nav! Tikai bumbas un raķetes, taču tās nevienu nevar pārliecināt, tikai nogalināt… Likt pretī islāmam var tikai kaut ko ideoloģiskā ziņā tikpat spēcīgu – tikai reliģiju, nevis kādu reliģijas surogātu vai laicīgo ideoloģiju. Reliģija cilvēkam piedāvā pasaules uzskatu, vērtību sistēmu, mobilizē viņu. Reliģijas surogāti parasti pastāv īsu laiku un tad sabrūk. Tā tas notika, piemēram, ar komunismu. Šobrīd sabiedrību nevada ne spēcīga laicīga, ne reliģiska ideoloģija.

Laikā, kad Eiropa bija kristīga, tā spēja turēties pretī islāmam, pat sekmīgi karot ar musulmaņiem. Tas bija laiks, kad kristieši bija gatavi mirt par savu pārliecību, – tad tas bija nopietns pretspēks.
– Mūsdienu kristietība to nespēj?

– Protams, ka ne! Šobrīd spēki nav līdzīgi. Šim nolūkam būtu jābūt kristīgai civilizācijai, bet tādas Eiropā sen vairs nav, tā ir demontēta. Kristietība ir marginalizējusies, tā ir reducējusies līdz atsevišķām kopienām. Var pat teikt, ka tā jau tiek vajāta. Aizliegumi zvanīt baznīcas zvanus kādās atsevišķās valstīs vai nēsāt krustiņu uz kakla ir tikai daži piemēri, kas raksturo šo situāciju. Turklāt – arī paši kristieši ir konfesionāli sašķelti, un tas jebkurai reliģijai atņem spēku.

Mūsdienu sabiedrību raksturo patērēšanas kultūra, bet tā nespēj cilvēkus “celt” un mobilizēt. Tā mudina cilvēku tērēt, būt egocentriskam. Galvenās vērtības – nauda un bauda. Tās ir radikāli pretējas kristietības postulātiem. Un, balstoties šādās vērtībās, neviena civilizācija, neviena tauta nekad neko nav sasniegusi un panākusi! Tieši pretēji – šīs vērtības cilvēkus un veselas kultūras ir iznīcinājušas, un tam vēsturē atrodami neskaitāmi piemēri, bet mēs no šīm kļūdām nemācāmies.

Mūsu garīgais potenciāls ir pilnīgi izsmelts. Eiropa vairs nekad nebūs tāda kā Krusta karu laikā, kad tā spēja pretoties islāma invāzijai. Vienīgais, ko varam darīt, – izmantot savu tehnoloģisko pārākumu. Kamēr mums ir pārāki ieroči, tikmēr nezaudēsim.

– Vai tad ar ieročiem maz var uzvarēt ideju?

– Protams, ir idejas, kuras ar ieročiem nav iespējams ne apturēt, ne uzvarēt. Un spēcīgu ideju, kuras likt pretī, mums pašiem vairs nav. Tomēr varam atrisināt konkrētas konfliktsituācijas. Bet, ja mēs pat to vairs nedarām… tas nozīmē, ka trūkst politiskās gribas! Kāpēc? Šis jautājums paliek neatbildēts.

– Vai dzīves baudīšanā iegrimušu sabiedrību var atmodināt?

– Tas būtu tikpat sekmīgi kā mēģināt iedot otro jaunību vecam cilvēkam. Tie būtu centieni apturēt nenovēršamo. Vēsturē nav piemēru, kad tas būtu izdevies.

Varam vilkt paralēles starp sabiedrības attīstību un cilvēka dzīves posmiem, jo abos gadījumos ir redzamas tās pašas stadijas: piedzimšana, jaunība, briedums, vecums un nāve. Protams, ar labu uzturu, medikamentiem, fiziskām aktivitātēm cilvēka dzīvi var pagarināt un uzlabot tās kvalitāti, tomēr gals ir neizbēgams. Tas pats attiecināms uz sabiedrību.

Piemēram, Romas impērija pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras bija iegrimusi dziļā krīzē. Romas civilizācija bija iegājusi patērēšanas fāzē, sabiedrībā valdīja egocentrisms, skepticisms, ateisms un hedonisms. Situāciju mazliet “atsvaidzināja” politiskās varas maiņa – kad pie varas nāca Augusts, tika dibināta monarhija, daudzas problēmas tika atrisinātas, notika ekonomiskās situācijas un kultūras uzplaukums, sabiedrība tika strukturēta citādi. Tas viss pagarināja šīs sabiedrības dzīvi, bet tas nenozīmē, ka Roma atgriezās jaunībā. Smagākas vecās “slimības” nekur nepazuda, tikai uz brīdi tika novērsti vairāki simptomi. Vēlāk neizbēgami sākās Romas civilizācijas agonija, kas turpinājās divus gadsimtus.

Vecu organismu var stimulēt un kādu laiku uzturēt, bet to noteikti nevar atjaunot, un tas attiecināms gan uz cilvēku, gan veselām kultūrām. Nav atpakaļceļa uz jaunību! Un Rietumu civilizācija, nenoliedzami, ir veca. Par to liecina daudzi simptomi – tie paši, kas raksturīgi visām vecām kultūrām, kuru vēsture mums ir zināma.

– Sabiedrība vispār spēj mainīties bez kādas ārējas ietekmes un spiediena?

– Bez ārēja spiediena jebkura sabiedrība izjūk un nespēj pastāvēt! Pastāv kāda ārēja un iekšēja ietekme, kas ir nosacījums jebkuras sabiedrības pastāvēšanai. No ārpuses vienmēr nāk kāds izaicinājums vai apdraudējums, kas veicina sabiedrības konsolidēšanos, bet iekšienē rodas sociālā spriedze, kuru savalda vara. Bez varas jebkurš cilvēku kopums būtu kā ganāmpulks bez gana. Aitas aizietu katra uz savu pusi, dažas pazustu, dažas aiznestu vilks. Bez varas sabiedrība nebūtu spējīga sevi organizēt. Taču ar to nepietiek, ir nepieciešama arī spēcīga ideja, uz kuras visa šī konstrukcija balstās.

Visas civilizācijas ir radušās uz kādas idejas vai ideāla pamata. Šis ideāls mobilizē cilvēkus, apvieno tos un rāda tiem mērķus. Civilizācijas beidz pastāvēt drīz pēc tam, kad tās ir novērsušās no sava ideāla… Šodien, kā jau teicu, redzam, ka ideja, kas varētu sabiedrību mobilizēt, nepastāv. Tieši pretēji – sabiedrība tiek demobilizēta un dezorganizēta. No visām pusēm tev it kā saka: “Ēd, dzer, izklaidējies, baudi! Priecājies un neraizējies ne par ko! Gan jau pārējais kaut kā notiks.” Kā liecina vēsture, ar šādu sabiedrību nekas labs nevar notikt.

Un tad pēkšņi analītiķus pārsteidz tas, ka pilsoniskā aktivitāte visā Rietumeiropā samazinājusies, cilvēki nepiedalās vēlēšanās, kļūst pasīvi. Kā citādi gan varētu būt, ja cilvēki tiek mudināti dzīvot tikai savam materiālajam labumam, tikai grābt un tērēt? Ja vienīgais ideāls un mērķis ir tikai personīgā labklājība? Un atkal – kā liecina vēsture, šīs idejas iznīcina sabiedrību, jo tiek radīts cilvēks, kurš neko nevēlas, neko nevar, kurš bēg no grūtībām un nespēj tās panest. Protams, viņš nespēj pretoties.

Pēc tam brīnāmies, ka atnāk musulmaņi, kuri ir saliedēti, iedvesmoti un mobilizēti un, redzot šeit notiekošo, nicina mūs un pie pirmās izdevības labprāt pazemo vai pat nogalina. Viņu acīs mēs esam kā auni, kas domāti kaušanai. Viņiem mēs esam viegli iegūstams upuris. Nevaram no vilka gribēt, lai viņš staigā apkārt aitai un izrāda tai savu cieņu un toleranci! Tā notiek, ja sabiedrības vērtību pamati tiek sašķobīti un grauti.

– Vai demobilizētā sabiedrībā ir vieta tādiem jēdzieniem kā “patriotisms”, “lepnums par savu valsti”?

– Domāju, ka ne. Šādā sabiedrībā tas ir nemoderni un neaktuāli. Ja Eiropā nacionālas valsts koncepcija tiek pasludināta par novecojušu arhaismu, kas ir jāpārvar, arī patriotismam vairs nav vietas. Notiek mēģinājumi padarīt aizvien izplūdušākus tādus jēdzienus kā “nācija”, “tauta”. Paldies Dievam, Latvijā par patriotismu vēl varam runāt un būt patriotam ir dabiski, bet Vecās Eiropas valstīs to uzskata par nevajadzīgu pagātnes palieku. Tas liecina par to, ka vēl neesam līdz galam modernizēti (smejas).

–Vai pretošanās šim spiedienam nevar rezultēties kādās nacionāli radikālās izpausmēs?

– Protams! Piemēram, Hitlers sākumā bija tikai vienkārši nacionālists. Viņš pats sevi dēvēja par nacionālistu. Jo sliktāka kļuva situācija Vācijā, jo radikālāki kļuva nacionālisti. Radikālās izpausmēs nacionālisms pārvēršas par fašismu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Šobrīd situācija ir bīstama: no vienas puses, vērojams totāls liberālisms, atteikšanās no vērtībām un dzimtenes, tautu saplūšana kosmopolītiskā putrā, no otras puses, radikālisms, kurš reizēm pāraug fašismā, kas ir otra galējība. Jābūt patriotam, bet jāmēģina saglabāt cilvēcību un veselo saprātu. Kas ir patriotisms? Tā ir dzimtenes mīlestība. Bet mīlēt dzimteni nozīmē darīt tai labu. Dzimteni, tāpat kā sievieti, nevar mīlēt tikai ar vārdiem, ir vajadzīgi arī darbi. Taču daudz vieglāk ir ienīst cittautiešus un domāt, ka tādēļ esi patriots. Hitlers parādīja, uz kurieni šis ceļš ved…

Tātad izvēle ir skaidra – mīlestības ceļš vai naida ceļš. Mīlestība ir pozitīva – kad satiekas divi mīloši cilvēki, rodas jauna dzīvība. Naids ir destruktīvs – kad divi ienīst viens otru, tas bieži beidzas ar slepkavību… Tātad pareizi ir mīlēt, nevis ienīst.

– Vai cilvēkam ir iespēja šajā informācijas jūklī izšķirt, kam ticēt un kam ne?

– Tas atkarīgs no katra paša spējas kritiski domāt, no cilvēka vērtību sistēmas un pasaules uzskata. Informācijas apjoms ir milzīgs, un tas nozīmē, ka domājošam cilvēkam ir jāiemācās pastāvēt tajā. Ir divu veidu cilvēki: tie, kuri ļaujas plūdumam un uzņem visu, ko tiem liek smadzenēs iekšā, un tie, kuri domā ar savu galvu, bet tādu ir daudz mazāk. Vieglāk dzīvot, protams, ir tiem, kuri plūst līdzi straumei un neanalizē notiekošo. Domāt pašam – tas prasa daudz spēka un darba. Bet vispirms ir nepieciešams ieradums domāt. Pašam domāt…

– Vai plašsaziņas līdzekļi palīdz cilvēkiem domāt vai aprobežojas tikai ar informācijas sniegšanu?

– Grūti iedomāties, ka plašsaziņas līdzekļi varētu tikai informēt cilvēkus, nemanipulējot un nepiedāvājot jau gatavus viedokļus. Mediji vienmēr ir bijuši un būs propagandas instrumenti. Tie balstās uz manipulatīvām tehnoloģijām. Jā, formāli tā skaitās informācijas pasniegšana, bet realitātē tā ir manipulēšana, jo informācija tiek pasniegta attiecīgā “iepakojumā”. Kam ir acis, tas redz, kam ir smadzenes, tas saprot… bet citi ņem visu, tā teikt, “pa pilno”. Varu tikai atkārtot: cilvēkiem ir jāspēj domāt kritiski, lai saprastu, kas notiek.

– Kādu redzat Latviju pēc 30–50 gadiem?

– Godīgi sakot – bail pat domāt! Pārāk daudz destruktīvu procesu. Kaut vai demogrāfija un cilvēku bēgšana no valsts… Nerunājot par izglītību, kultūru, ekonomiku un pārējām lietām… Negribu par to domāt un runāt. Kā parasti – ceru uz to labāko, bet gatavojos sliktākajam.

– Kāds ir sliktākais scenārijs?

– Tad var sanākt kā anekdotē: divi latvieši stāv uz Mao Dzeduna ielas (bijusī Brīvības iela) un sarunājas ķīniešu valodā. Vai – kā variants – arābu valodā… Taču gribētos cerēt uz to labāko.

– Vai demogrāfijas problēmas vienmēr saistāmas tikai ar finansiālo situāciju?

– Vēsture rāda, ka demogrāfijas problēmas rodas tur, kur pazūd vērtības. Ja galvenais dzīvē ir nauda un bauda, patēriņš un komforts, kur šeit var atrasties vieta bērnam? Bērns samazina labklājību, prasa laiku, spēku un pūles, bet tam nav vietas hedonisko un egocentrisko indivīdu dzīvē. Lai dzimtu bērni, sabiedrībā jāvalda tradicionālām vērtībām, kur priekšplānā ir ģimene. Visās tradicionālajās kultūrās bērni ir svētība un laime.

Jāņem vērā arī sievietes loma sabiedrībā. Ja sieviete uzskata, ka galvenais dzīvē ir pašrealizācija, naudas pelnīšana, karjera un baudas, nevis ģimene, viņai bērni būs traucēklis. Ja ģimene nav sabiedrības pamats, vietā rodas citas kopā būšanas formas. Satiekas divi cilvēki, noslēdz partnerības līgumu, lai nodrošinātu savu tiesību aizsardzību, katrs rūpējas, lai gūtu maksimālu labumu sev… Kur šādā savienībā radīsies laiks un vieta bērniem? Tur pat mīlestībai nav vietas, jo mīlestība nozīmē dot sevi citam, neprasot neko sev, bet šeit katrs ir tendēts tikai uz savu labumu.

Tā dzīvo visas vecās un izmirstošās kultūras. Nekā jauna: 2. gadsimtā pirms mūsu ēras grieķu vēsturnieks Polibijs, runājot par demogrāfiskām problēmām tā laika Grieķijā, teica, ka tās radušās nevis tādēļ, ka sievietes būtu kļuvušas neauglīgas, bet gan tādēļ, ka cilvēki kļuvuši godkārīgi, alkatīgi un izlepuši, negrib precēties, bet, ja precas, tad negrib barot un audzināt bērnus… Ļoti mūsdienīgi, vai ne?

Sava loma šeit ir arī masīvajai seksualizācijai, kas notrulina gan jūtas, gan dzimumdziņas.

– Ko par sabiedrību vēsta bērnunamu un veco ļaužu pansionātu pastāvēšana?

– To pašu, ko es jau visu laiku saku: tie ir vecas kultūras simptomi, kad cilvēcības vērtības ir zudušas un cilvēki ir atsvešinājušies cits no cita. Vienkārši mums ir jāprot saprast simptomus, lai adekvāti novērtētu realitāti, kurā dzīvojam. Uz šo realitāti jāskatās pēc iespējas skaidrāk, bez rozā un bez melnām brillēm.

Paideija

Posted by on Thursday, 28 August, 2014

Dr. Hist. Harijs Tumans

HELLĒŅU DISKUSIJAS PAR PAIDEIJU

Šis raksts ticis nopublicēts šeit: Antiquitas viva 4. Rīga, 2014. Lpp. 22 – 40.

skola

Šeit paideija tiks saprasta plašākā nozīmē – ne tikai kā izglītība / izglītošanās, bet arī kā audzināšana, kas vienmēr, līdz pat neseniem laikiem, bija ļoti svarīgs, un bieži vien pats svarīgākais izglītības uzdevums. Tādēļ hellēņu diskusijas par paideiju šajā kontekstā nozīmē diskusijas par audzināšanas / izglītības mērķiem un jēgu. Ilgu laiku grieķu kultūras telpā nebija publisku diskusiju par šo tēmu, jo, acīmredzot, paideijas būtība likās pašsaprotama. Īsumā to var noformulēt ļoti vienkārši: mācīt krietnumu ( ajrethv ). Kā parādīja Vērners Jēgers savā slavenajā darbā „Paideia”, visa sengrieķu kultūra savā būtībā nodarbojās ar paideiju šādā izpratnē[1]. Par svarīgāko mākslu, kā zināms, grieķi uzskatīja vārda mākslu, tādēļ tieši literatūra dod mums iespēju izsekot tam, kā Hellādas zemē attīstījās priekšstati par paideijas mērķiem un uzdevumiem.

Tātad, no pašiem pirmsākumiem ilgā laika periodā grieķu literatūra kalpoja krietnuma ideālam. Protams, izpratne par krietnumu laika gaitā mainījās, arī autoru izpratne varēja nedaudz atšķirties, tomēr palika spēkā vadošā tieksme- ar savu daiļradi būt noderīgam ( t.i., audzinošam) citiem cilvēkiem.

124

Piemēram, Homērs ( VIII gs. p.m.ē. ) sludināja aristokrātisko krietnuma ideālu, savukārt Hēsiods ( VIII gs. p.m.ē. ) uzstājās ar alternatīvām mietpilsoniskām vērtībām. Viens pirmajā vietā lika militāru krietnumu, bet otrs – taisnīgumu un godīgu darbu. Katrs no viņiem mācīja savu dzīves ideālu, un pārliecību abi smēlās savā iedvesmā, kurai bija sakrāls avots – pašas Mūzas. Tajos laikos valdīja uzskats, ka dzejnieks saņem dzejas dāvanu no pašiem dieviem ( Od., VIII, 44 ), tieši tādēļ viņš tiek īpaši godāts tautā ( Od., XIII, 28)[2]. Katrs no viņiem varēja teikt par sevi ar episkā dzejnieka Tēmija vārdiem: ”kāds mūžīgais dzimstot man sirdī ielicis dažādas dziesmas”[3] ( Od., XXII, 347f ). Tādā veidā arī Homērs un Hēsiods uzstājās kā dievišķās patiesības nesēji cilvēku pasaulē. Viņi audzināja vērtības, un tādēļ viņus patiešām var saukt par lielajiem grieķu skolotājiem[4]. Pie tam, ja Homērs vēl nekādā veidā neizpauda savu personību, savu radošo „es”, tad Hēsiods jau uzstājās savā vārdā, jo viņu iedvesmoja viņa cēlās misijas apziņa – nest patiesību ļaudīm. Nav nejauši, ka mūsdienu pētnieki dažreiz salīdzina viņu ar Bībeles pravieti Amosu[5].

Arhaikas laikmetā dzejnieki turpināja audzināt savos klausītājos krietnumu, katrs atbilstoši savai izpratnei un aktualitātei. Kallins ( VII gs. p.m.ē. ) un Tirtajs ( VII gs. p.m.ē. ) mācīja līdzpilsoņiem militāru drosmi un patriotismu, bet Alkajs ( VII gs. p.m.ē. ), Teognīds ( VI gs. p.m.ē. ) un Pindars ( 522./ 518. – 448. / 438. p.m.ē.) dziedāja par aristokrātu krietnumu, pie tam Teognīds, kā zināms, visu savu dzeju veltīja jauneklim Kirnam, kuram viņš mācīja dzīves mākslu. Savukārt Solons ( 640. / 635. – 559. p.m.ē. ) veltīja savu dzejnieka talantu savas polisas politiskajai audzināšanai, mācot tai pilsonisku krietnumu. Viņš arī uzņēmās pravieša lomu un savā didaktiskajā patosā apzināti atdarināja Hēsiodu[6]. Nav nejauši, ka arī savus likumus viņš vēlējās izdot vispirms poēmas formā ( Plut., Sol. XIV ) – tādā veidā viņš cerēja piešķirt likumiem sakrālu statusu, pasniedzot tos kā atklāsmes augļus. Starp citu, arī filozofi ilgu laiku ar tādu pašu mērķi ietērpa savus sacerējumus poētiskā formā, jo arī viņi uzstājās patiesības vēstnešu lomā.

Tātad, arhaikas laikmetā dzejnieki un filozofi, proti, visi tie, kas rakstiski pauda savas domas citiem, uzņēmās sabiedrības skološanas un audzināšanas funkciju. Viņi veltīja savu daiļradi sabiedrībai, mācot laikabiedriem savu izpratni par pasauli un lietām. Tādā veidā viņi realizēja katrs savu paideiju.

Protams, ne visi dzejnieki savā daiļradē nodarbojās ar paideiju, un visai drīz pēc Hēsioda liriskā dzeja sāka pievērsties subjektīvu emociju attēlošanai, bieži vien ar hedoniskiem motīviem. Šī dzeja vairs neko nemācīja un neaudzināja, tikai izklaidēja. Bet, ja par dzejas mērķi kļūst izklaide, tad nevar vairs būt runas par dzejnieka īpašo misiju. Tādēļ ir likumsakarīgi, ka arhaiskā laikmeta izskaņā un klasiskā laikmeta sākumā, kad liriskā dzejā bija pārvērtusies, ar dažiem izņēmumiem, par „vieglo žanru”, paideijas funkcijas pārņēma drāma.

Kā zināms, grieķu dramaturgi apstrādāja un pat modernizēja[7] sen zināmos mītu sižetus, lai runātu par jautājumiem, kas bija aktuāli viņu klausītājiem. Risinot uz skatuves morālas dabas jautājumus dramaturgi uzstājās kā tautas audzinātāji[8] un no viņiem katru reizi tika sagaidīta kāda audzinoša pamācība. Labs piemērs tam ir slavenais stāsts par Frīniha ( VI gs. beigās – V gs pirmā puse p.m.ē. ) izrādi „Milētas ieņemšana”, kas tika uzvesta Atēnās 494. g. p.m.ē., t.i., pavisam drīz pēc pilsētas bojāejas karā ar persiešiem. Izrāde atstāja uz atēniešiem tik satriecošu iespaidu, ka visi skatītāji apraudājās. Mūsdienās tas tiktu atzīts par dramaturga spožu panākumu, bet toreizējie tiesneši piesprieda autoram balvas vietā prāvu naudassodu ( 1000 drahmu ) un uz visiem laikiem aizliedza šīs lugas izrādīšanu ( Hdt., VI, 21; Strab., XIV, 635 ). Tajā laikā pirmkārt tika vērtēta lugas audzinošā nozīme, tieši tādēļ Frīnihs tika sodīts par to, ka lika skatītājiem pārdzīvot sāpīgas izjūtas, aizkustināja viņus, bet atstāja auditoriju bez pozitīvas pamācības, t.i., bez paideijas. Tādēļ šī luga pat netika atzīta par mākslas darbu…. Starp citu, iespējams, ka tas ir pirmais gadījums grieķu teātra vēsturē, kad dramaturgs bija atteicies no paideijas kā vadošā daiļrades principa.

Zīmīgi, ka ar paideiju nodarbojās ne tikai traģēdija, bet arī komēdija, kuras uzdevums žanra „viegluma” dēļ būtu izklaidēt, nevis audzināt. Tomēr, kā uzskatami parādīja Jēgers, Aristofāna ( 444. – 438. – 387. / 380. p.m.ē. ) daiļrade ir veltīta tieši paideijai[9].

Aristophanes

Arī pats Aristofāns kādā savā lugā apgalvoja, ka cenšas būt noderīgs saviem skatītājiem un iemācīt viņiem ko labu, ka „vieglais” žanrs viņam nav šķērslis, jo „patiesību zina arī komēdija” ( Aristoph. Acharn.500 ).

Principā šo pašu uzstādījumu var atrast arī klasiskā laikmeta prozā, un vispirms vēsturnieku sacerējumos. Hērodots ( ap 484. – 425. p.m.ē.) rakstīja savu slaveno „Vēsturi”, lai neietu zudumā svarīgas ziņas par hellēņu un barbaru darbiem, kas var būt pamācošas cilvēkiem ( Hdt., I, 1 ). Tāpat arī Tukidīds ( ap 450. – 399. / 396. p.m.ē. ) rakstīja savu „Vēsturi”, lai viņa lasītāji varētu gūt sev kādu labumu ( Thuc. I, 22, 4). Vēlāk, kad klasiskās drāmas spožums norietēja, paideijas karogu pacēla filozofiskā proza, kas mācīja cilvēkiem „mākslu dzīvot”.

Vārdu sakot, slavenie grieķu dzejnieki, dramaturgi, vēsturnieki un filozofi savā daiļradē nodarbojās ar paideiju, cenzdamies iemācīt saviem laikabiedriem tās patiesības, kuras paši bija sapratuši. Visi viņi vairāk vai mazāk, vienā vai citā veidā mācīja cilvēkus dzīvot, un visus viņus vienoja kopīgs uzdevums – būt noderīgiem citiem cilvēkiem, visai sabiedrībai vai vismaz kādai tās daļai. Visa mācība tika būvēta uz klasiskās krietnuma ( ajrethv ) koncepcijas bāzes. Faktiski, tāds arī toreiz bija radošās darbības galvenais uzdevums – mācīt cilvēkiem krietnumu, mācīt viņiem dzīvot, kas nozīmē realizēt paideiju.

Taču tieši klasiskajā laikmetā, kad grieķu kultūra sasniedza savu spožāko virsotni, tika problematizēta pati paideija , tās būtība un uzdevumi. Jau arhaikas laikmetā bija dzejnieki, kuri ne tikai pašu daiļradē bija atteikušies no vecās izpratnes par dzeju un tās uzdevumiem, bet arī atklāti kritizēja aristokrātisko vērtību sistēmu, kas bija tradicionālās paideijas pamats[10]. Arī grieķu drāma vēl tikai neilgu laiku noturējās pie tradicionālās paideijas principiem un jau Eiripīds ( 480. – 406. p.m.ē. ) – trešais no lielajiem traģiķiem, savā daiļradē no tiem atteicās.

A Z Eiripids2ab

Viņš vairs nemācīja vecās vērtības un neaudzināja auditoriju, bet nodarbojās, kā mēs teiktu, ar „tīru mākslu”. Citi dzejnieki sekoja viņa piemēram, kā rezultātā Sokrāts ( ap. 469. – 399. p.m.ē. ) Platona „Gorgijā” pilnīgi diskvalificēja laikmetīgo dzeju no paideijas viedokļa, jo tā vairs nemācīja tikumību, bet nodarbojās ar izdabāšanu skatītājiem ( Plat., Gorg.501e – 502d ). Viņa asā kritika un laikmetīgās dzejas noraidījums norāda, ka klasiskā paideijas koncepcija atradās dziļas krīzes stāvoklī-tika apšaubīta pati vecās paideijas orientācija uz cilvēka audzināšanu. Bija sācies racionālais laikmets, kas sludināja jaunas pragmatiskas vērtības un piedāvāja jaunu izglītības koncepciju. Šīs jaunās koncepcijas nesēji bija sofisti, kuri uzņēmās mācīt, bet vairs ne audzināt. Tātad, audzināšana tika atrauta no izglītības, jeb, citiem vārdiem, no izglītības tika izņemts morālais aspekts. Līdz ar to grieķu kultūras telpā ienāca diskusija par paideiju, tās mērķiem un uzdevumiem. Vispirms radās teksti, kas problematizēja paideiju, un ļoti drīz literatūrā sākās atklāta polemika par šiem jautājumiem.

Senākais teksts, kas tiešā veidā uzdod jautājumu par paideijas mērķiem un uzdevumiem, ir Aristofāna komēdija „Mākoņi”, kas tika uzvesta 423. g.p.m.ē. Tajā tiek parādīts jauns cilvēks, vārdā Feidipīds, kurš ir nonācis dzīves krustcelēs. Komēdijas kulminācijas ainā par viņu iestājas cīņā divas personificētas figūras – Taisnība un Netaisnība ( Aristoph., Nubes, 709 – 1105). Viena piedāvā jauneklim iet tikumu un taisnības ceļu, bet otra – nekrietnu dzīves baudīšanas ceļu. Šis agons notiek brīdī, kad Feidipīds ir atnācis pie Sokrāta ar mērķi iemācīties netaisnas runas mākslu, lai atbrīvotu tēvu no kreditoru vajāšanām. Tātad, jauneklis ir nonācis dzīves krustcelēs un šajā brīdī tiek risināts jautājums par to, kam viņš sekos – tikumībai un krietnumam, ko iemieso Taisnība, vai jaunmodīgajām sofistu gudrībām, kas liek atteikties no morāles, solot par to pārtikušu un patīkamu dzīvi. Zīmīgi, ka Taisnība tiek sakauta un Feidipīds izvēlas netaisnu, bet jautru un tīkamu dzīvi. Acīmredzot tā Aristofāns bija novērtējis situāciju savā pilsētā… Lai kā tas būtu, mēs varam apgalvot, ka tas ir pirmais teksts, kurā implicētā veidā tiek risināts jautājums par audzināšanu ( izglītību ) un tās būtību. Faktiski grieķu pasaulē tā ir pirmā diskusija par šo tēmu.

Līdzīgi šis jautājums tiek formulēts sofista Prodika ( ap 465. – ap 395. p.m.ē. ) slavenajā alegorijā par Hēraklu krustcelēs, ko atstāsta Ksenofonts ( Xen. Memorab., II, 1, 21 – 34 ).

Paolo_di_Matteis_-_Hercules_at_the_crossroads

Alegorijā vēstīts par brīdi jaunā Hērakla dzīvē, kad viņš, nobriedis patstāvīgai dzīvei, apdomā dzīves ceļa izvēli-pie viņa ierodas divas sievietes – viena ir cēla un atturīgi skaista, pieklājīga un kautrīga, baltās drēbēs, bet otra – kliedzoši skaista, ar kārdinošām formām, caurspīdīgās drēbēs, plaši atvērtām acīm un bagātīgi izrotāta. Protams, pirmā ir Tikumība, bet otrā – Netikumība. Viena sieviete aicina Hēraklu iet grūtu, bet skaistu taisnības, krietnuma un slavas ceļu saskaņā ar dieviem un cilvēkiem ( Ibid., 27 – 28 ), savukārt otrā sola vieglu un patīkamu, baudu un izpriecu pilnu dzīvi, ko var nodrošināt prasme gūt izdevīgumu visur, kur vien iespējams ( Ibid., 23 – 25 ). Kā redzams, arī šajā stāstā notiek agons starp abām ētikas personifikācijām ( Ibid. 29 – 31 ), tikai šoreiz uzvar Tikumība un gala vārds paliek viņai( Ibid., 32 – 33 ). Principā tā ir līdzība par dzīves ceļa izvēli, bet vienlaicīgi tajā alegoriskā veidā tiek risināts tas pats jautājums par paideijas būtību. Šeit parādīta dilemma, kas bija aktuāla tā laika jauniešiem: mācīties krietnumu, vai to, kā gūt praktisku labumu, pat ja tas tiek sasniegts nekrietnā ceļā? Principā tas ir jautājums par izglītības mērķiem un virzienu, jo visiem, uz kuriem attiecās paideija, bija jāizdara sava izvēle-mācīt/mācīties krietnumu vai izdevīgumu?

Vēlreiz šis jautājums tika aktualizēts Sofokla ( 485. – 405. p.m.ē. ) lugā „Filoktēts”, kas tika uzvesta Atēnās 409.g.p.m.ē.

A Sophocles3

Šajā darbā izvēles priekšā nonāk Ahilleja atvase Neoptolems, vēl nepieredzējis jaunietis, kurš nonācis liktenīgas izvēles priekšā: viņam ir jāizšķiras starp praktisku nepieciešamību, kas saistīta ar negodu, un tīru, neaptraipītu krietnumu. Jauneklim kopā ar Odiseju tiek uzticēts iegūt Filoktēta loku, bez kura ahaji nevar ieņemt Troju. Filoktēts jau deviņus gadus vientulībā dzīvo uz neapdzīvotas salas, kur viņš, ahaju pamests, cieš šausmīgas sāpes no savas brūces. Viņš ir nāvīgi apvainojies uz visiem ahajiem, un pierunāt viņu uz izlīgumu nav nekādas iespējas. Tādēļ Odisejs piedāvā Neoptolemam viltīgu plānu: viņam ir jāaiziet pie Filoktēta un jāmelo, ka viņš bēg no ahajiem viņu netaisnības dēļ (tādā veidā viņam ar viltu ir jānopelna vientuļnieka uzticība), izdevīgā brīdī jānozog loks un jādodas uz kuģi, kur viņu gaidīs Odisejs. Sākumā Neoptolems pretojas, teikdams, ka nav spējīgs uz nekrietnu rīcību, bet beigās viņš padodas Odiseja spiedienam. Jo pieredzes bagātais viltnieks Odisejs uzstājas kā īsts sofists, lietojot visus iespējamos argumentus: viņš sola jauneklim lielu slavu operācijas izdošanās gadījumā, bet vienlaicīgi arī glaimo un draud ar visu ahaju naidu un vajāšanām atteikšanās gadījumā. Stiprākais arguments ir nepieciešamība glābt ahaju karaspēku, jo bez Filoktēta loka visi viņu pūliņi un upuri pie Trojas mūriem būtu veltīgi. Tātad, Neoptolemam bija jāizdara izvēle starp racionāli pamatotu nepieciešamību, kas atstumj malā morāli, un pašu morāli, kas, neatkarīgi no apstākļiem, liedz krietnam cilvēkam rīkoties nekrietni. Objektīva nepieciešamība sākumā ņem virsroku un Ahilleja dēls rīkojas pēc Odiseja plāna, taču sirdsapziņas pārmetumi neļauj viņam novest lietu līdz galam, viņš atzīstas Filoktētam un atdod nozagto loku viņam atpakaļ. Neoptolems izlemj palikt uz krietnuma ceļa un ir gatavs nest atbildību par savu izvēli. Pateicoties šādam jaunekļa lēmumam, situācija kopumā nonāk strupceļā, jo bez Filoktēta loka nevar piepildīties Trojas liktenis, kas jau iepriekš ir augstāko spēku noteikts. Tādēļ atbilstoši formulai „deus ex machina” no debesīm nolaižas Hērakls un paziņo visiem dievu gribu: Filoktētam ir jāatsakās no savām dusmām un jādodas uz ahaju nometni, kur viņš taps dziedināts, nogalinās Parīdu, un kopā ar Neoptolēmu veiks lielus varoņdarbus, līdz beidzot Troja tiks ieņemta. Šāds fināls liecina, ka Sofokls nav redzējis konflikta atrisinājumu parastiem cilvēciskiem līdzekļiem.

Dabiski, ka lugas gaitā Neoptolems nonāk konfliktā ar Odiseju, kurš visiem spēkiem cenšas nepieļaut viņa izvēli par labu krietnumam, jeb, kā to definē mūsdienu pētnieki „atgriešanos pie savas patiesās dabas”[11]. Šajā konfliktā viņi abi iemieso divus pretējus kultūras principus, jeb divas pretējas paideijas. Formāli spriežot, lugā tiek risināts praktiskas dabas jautājums, t.i., konkrēta jaunieša izvēle konkrētā situācijā. Taču pēc būtības tas ir principiāls jautājums par paideiju.Kā atzīmē kritiķi, lugas sākumā, kad Odisejs pamāca Neoptolemu, viņi abi atrodas skolotāja un skolnieka situācijā[12]. Vienlaicīgi tā ir kārdināšanas situācija, kurā jauns un nepieredzējis varonis tiek kārdināts un neiztur pārbaudījumu[13]. Tiek pārbaudīta jaunieša patiesā paideija, pakļaujot viņu spiedienam no neīstas, morāli nosodāmas paideijas puses, kas krietnumu upurē par labu lietderīgumam. Faktiski Sofokls šajā lugā parāda divu vērtību sistēmu konfrontāciju – tradicionālo, kas centrā liek aristokrātiska krietnuma kategoriju, un moderno, demokrātisko, kas visas lietas pakārto praktiskam labumam[14]. Šajos laikos cilvēkiem ir jāizdara sava izvēle starp abām šīm pozīcijām, un no viņu lēmuma ir atkarīga arī paideijas izvēle. Tagad ir jāizvēlas paideija – tradicionālā vai modernā, ar morāli vai bez tās, izglītība kopā ar tikumisko audzināšanu, vai bez tās…

Pirmā atklātā diskusija par abām paideijam ir parādīta Aristofāna komēdijā „Vardes”, kas tika uzvesta 405. g.p.m.ē. Šajā lugā Dionīss nokāpj pazemes valstībā, lai izvēlētos kādu no lielajiem dramaturgiem, kuram būtu jāatgriežas dzīvības gaismā, jo augšā, t.i., virszemē, labu dramaturgu vairs nav. Komēdijas kulmināciju veido Aishila un Eiripīda vārdiskais agons pazemes valstībā. Šīs diskusijas laikā Aishils uzdod Eirpīdam vissvarīgāko jautājumu: par ko tiek cildināti dzejnieki? Un saņem šādu atbildi:

„Tik par saprātu, protams, un padomu gudru! Tik

Tāpēc mēs dzimtenē savā

Ļaudis labākus audzināt varam”

( Aristoph. Ranae, 1009 – 1010; A. Ģiezena tulk. )

Uz šo vārdu pamata Aishils pārmet Eirīpidam, ka viņš nav sekojis šim uzdevumam un ar savu dzeju esot pārvērtis ļaudis „par neliešiem īstiem”. Dionīss tūdaļ iesaucās, ka par to Eiripīds ir pelnījis nāvessodu ( Ibid.1011 – 1014 ). Turpinot polemiku Aishils apvaino Eiripīdu cilvēku samaitāšanā ( Ibid.1069 – 1073 ) un vēlreiz noformulē dzejnieka misijas būtību: „kā skolotājs mēdz vadīt un audzināt zēnus, tā jaunāko paaudzi – dzejnieks. Visu cēlu un daiļu pauž dzejnieks” ( Ibid. 1055sqq; A. Ģiezena tulk. ). Var viegli ieraudzīt, ka šajos vārdos ir ļoti precīzi noformulēti tradicionālie priekšstati par dzejas mākslas būtību: dzejnieks tiek pasludināts par skolotāju, kura uzdevums ir audzināt tautai krietnumu. Kā jau teikts, tas ir attiecināms uz jebkuru grieķu mākslu, bet īpaši uz vārda mākslu, un visvairāk tieši dzeju. Tā diskusija par mākslas uzdevumiem pārvēršas diskusijā par paideiju. Ar Aishila vārdiem Aristofāns izteica tradicionālās paideijas pašu būtību.

Tomēr pats publiskās polemikas fakts liecina par to, ka šajā laikā grieķu sabiedrībā tradicionālā paideijas izpratne tiek noliegta un pat apkarota. Lūzums, kas bija noticis grieķu kultūrā klasikas laikmetā, noveda pie tā, ka daudzi mākslinieki bija atteikušies no šī principa, un Eiripīds bija to skaitā. Tieši tādēļ konservatīvi noskaņotais Aristofāns polemizē ar Eiripīdu gan šajā lugā, gan uzbrūk viņam arī citās savās komēdijās. Taču saprotams, ka Eiripīds nebija pats radījis šo jauno izpratni par mākslu un paideiju, viņš bija tikai jauno uzskatu sekotājs. Jaunās ideoloģijas patiesie autori un sludinātāji bija sofisti. Viņi bija īsti vārda meistari, kas ceļoja pa visu grieķu pasauli, pārdodami savu gudrību par lielu naudu. Viņi bija retorikas skolotāji, tātad, profesionāli nodarbojās ar paideiju, tikai viņu paideija radikāli atšķīrās no tradicionālās. Konfrontācija starp abām ideoloģijām bija neizbēgama, un liktenis bija sarūpējis sofistiem divus ģeniālus oponentus, tradicionālo vērtību aizstāvjus – Sokrātu un Platonu ( 428./427. – 348./347. p.m.ē.). Viņu polemika ar sofistiem maksimāli skaidri un izvērsti uzrādīja abu paideijas koncepciju principiālās atšķirības.

Protams, situācija ar avotiem ir tāda, ka mums šodien ir grūti nodalīt Sokrātu no Platona, un katram, kas raksta par Sokrātu, ir jānoformulē sava pozīcija šajā jautājumā[15]. Neielaižoties garās debatēs par šo tēmu, teikšu, ka manuprāt, Sokrāts ir atrodams Ksenofonta ( 444. – 356. ) „Atmiņās”[16] un Platona agrīnajos, jeb, t.s. „sokrātiskajos” dialogos[17]. Nav šaubu, ka Sokrāts polemizēja ar sofistiem mutiski sarunu laikā, bet Platons darīja to pašu savos sacerējumos. Bet, pat neatkarīgi no tā, kā mēs risinām jautājumu par Sokrāta un Platona identitāti, šajā gadījumā svarīgākais fakts ir tas, ka jautājumā par paideiju viņi pauda vienotu konservatīvo pozīciju. Tātad, Sokrāta diskusija ar sofistiem, kā to apraksta Platons un Ksenofonts[18], atspoguļo reālu vērtību sadursmi.

Z Sokrates3

Pirmais jautājums, kas tika diskutēts starp Sokrātu un sofistiem paideijas sakarā, ir jautājums par studiju maksu. Kā zināms, Sokrāts neņēma naudu par savām mācībām, iepretī sofistiem, kuriem tas bija peļņas avots. Ksenofonta „Atmiņās” ir dialogs, kurā slavens sofists Antifonts ( V gs. p.m.ē., otrā puse) uzbrūk Sokrātam par to, ka viņš neņem maksu par savām nodarbībām. Faktiski tās ir divas sarunas un divas argumentācijas: pirmajā reizē Antifonts pārmet Sokrātam nožēlojami trūcīgo dzīvesveidu ( Xen Memor., I, 6, 3 ), bet otrajā reizē viņš jau lieto smalku sofismu un uzstājas ar apgalvojumu, ka, tā kā visām lietām ir sava cena, bet Sokrāts neņem naudu par savām mācībām, tas nozīmē, ka viņš pats neuzskata tās par kaut cik vērtām, tātad, tās tiešām nav neko vērtas ( Ibid., 11 -12 ). Uz pirmo tēzi Sokrāts atbild, ka, neņemot naudu no mācekļiem viņš saglabā savu brīvību un nav spiests runāt, ar ko nevēlas, turpretī sofistam ir jāatstrādā sava nauda ( Ibid., I, 6, 4 – 5 ). Tam seko arī izvērsts teksts par savaldības un pieticības tikumiem ( Ibid., I, 6, 6 – 10 ). Savukārt otro tēzi viņš atspēko, pret sofismu lietojot vēl smalkāku sofismu: vispirms viņš pielīdzina zināšanas skaistumam, bet pēc tam salīdzina tirgošanos ar zināšanām ar tirgošanos ar skaistumu, t.i., miesu: „Ja kāds savu skaistumu kuram katram pārdod par naudu, to sauc par prostitūtu (povrno” )… Tāpat tas ir ar zināšanām: cilvēkus, kas tās kuram katram pārdod par naudu, sauc par sofistiem” ( Ibid., I, 6, 13; Ā. Feldhūna tulk. ). Pats par sevi Sokrāts saka, ka viņš gūst baudījumu nevis no miesīgām izpriecām, bet no apziņas, ka pats kļūst labāks un dara labākus savus draugus ( Ibid., I, 6, 9 ). Šeit ir jāatzīst, ka Sokrāts trāpīja tieši desmitniekā, jo tradicionālo vērtību sistēmas ietvaros vēl vairāk pazemot sofistiku nebija iespējams[19]. Lai to saprastu, ir jāatceras, ka grieķu kultūrā ne tikai prostitūcija tika kvalificēta kā zema nodarbe, bet arī jebkurš algots darbs tika uzskatīts par apkaunojošu lietu un nebrīves pazīmi[20].

Ir labi redzams, ka šajā īsajā diskusijā par studiju maksu saduras ne tikai divas dažādas attieksmes pret paideiju, bet arī divas pretējas vērtību sistēmas. Ja Sokrāts pārstāv tradicionālo grieķu kultūras pozīciju un viņa pasaules uzskatā pirmo vietu ieņem morāles kategorijas, tad Antifonta vērtību sistēma ir visai moderna un tajā par vērtīgu tiek atzīts tikai tas, kas var tikt izmērīts ar naudu un pārdots[21]. Pie tam, šī vērtību sistēma piemita ne tikai viņam, bet arī citiem sofistiem, kuri profesionāli tirgojās ar savām zināšanām. Par to var pārliecināties, lasot Platona dialogus.

Plato4

Piemēram, „Hippijā Lielākajā” slavens sofists lielās ar to, ka viņš pelna vairāk par citiem, ieskaitot dižāko no sofistiem – pašu Protagoru ( Plat., Hipp. Maior 282e ). Turpat tiek pastāstīts, ka arī citi vareni sofisti, tādi kā Gorgijs ( 483. – 380. p.m.ē. ) un Prodiks pelna lielu naudu ar savu gudrību, pat lielāku, nekā citu arodu meistari ( Ibid., 282b – d). Sokrāts ironiski pajoko par to un secina, ka atbilstoši daudzu cilvēku viedoklim, par gudru tiek atzīts vienīgi tas, ­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­kurš ir gudrs pats priekš sevis, no kā izriet, ka gudrs ir tas, kurš pelna daudz naudas (Ibid., 283b). Tādā veidā viņš īsi noformulē sofistu darbības būtību, un Hippijs viņam klusējot piekrīt. Dialoga beigās, kad Sokrāta spriedumi par to, kas ir skaisti un kas nav, Hippiju ir pamatīgi sakaitinājuši, viņš kodolīgi noformulē sofistikas patieso „credo”: par skaisto viņš uzskata māku uzstāties ar labu, skaistu runu, pārliecināt klausītājus un aiziet prom ar balvu, turklāt, ne niecīgu, bet vislielāko ( Ibid., 304b ). Tādā pašā stilā arī Gorgijs skaidro Sokrātam retorikas mākslas uzdevumus: viņaprāt, šī māksla ir vajadzīga, lai pārliecinātu cilvēkus sapulcēs un tiesās, bet pārliecinot – valdīt pār viņiem un pelnīt naudu ( Plat. Gorg., 452e). Nauda ir kļuvusi par daiļrunības mērķi tādēļ, ka tā stāv pirmajā vietā sofistu vērtību sistēmā. Tādēļ uz jautājumu, kas ir skaisti, Hippijs atbild, ka vispirms tas ir būt bagātam, tad veselam utt. ( Plat. Hipp. Maior, 291d ). Savukārt dialogā „Menons” Gorgija skolnieks, definējot labumu saka, ka labums ir sakrāt zeltu un sudrabu, iegūt godu un varu valstī ( Plat., Meno. 78c ). Nav brīnums, ka „Sofistā” Platona Sokrāts definē sofistiku kā bagātu jauniešu medības, kā tirgošanos ar zināšanām, un vispār, kā naudas pelnīšanas veidu ar vārdiem ( Plat. Soph., 223b; 224d; 226a).

Kā zināms, sofisti darbojās pilnīgā saskaņā ar šiem saviem principiem: viņi ceļoja pa visu Hellādu, pārdodami savas zināšanas un prasmes, gan uzstājoties ar runām, gan mācot. Mūsu rīcībā ir fakti, kas liecina par viņu panākumiem. Tā, piemēram, ir zināms, ka Gorgijs uzcēla sev Delfos zelta statuju ( Paus., VI, 17, 7;Athen., XI,505 d; Cic., De orat. III, 32, 129 ), kas, bez šaubām, ir lielas bagātības rādītājs. Vēl jo vairāk – Plīnijs apgalvo, ka Gorgijs bija pirmais, kas pats sev uzcēla zelta statuju svētnīcā ( Plin., Hist. Nat. XXXIII, 83). Šajā gadījumā tā ir arī liecība viņa godkārībai un augstprātībai ( u[bri” ), vai pat bezkaunībai. Vēl par Gorgiju un Hippiju tika stāstīts, ka viņi mēdza uzstāties purpura mantijās ( Ael., Hist. Var. XII, 32 ), kas arī ir lielas greznības rādītājs. Katrā ziņā tas viss saskan ar to, ko mēs redzam Platona dialogos[22]. Tādēļ nav brīnums, ka ne tikai Antifonts, bet arī citi sofisti pārmeta Sokrātam viņa nabadzību. Tā, piemēram, Platona dialogā „Gorgijs” viņi cildina naudas un varas spēku un iesaka Sokrātam pamest savas tukšās runas un ņemt piemēru no vareniem, slaveniem un bagātiem ( Plat., Gorg. 483a ff, 486c). Sokrāts atbildēja viņiem savā stilā – ar vārdiem par atturību, par to, ka laime ir nevis naudā, bet taisnībā utt. ( Ibid., 470e, 491e ).

Tātad, sofistu darbības mērķis ir nevis mācīt un audzināt, bet labi nopelnīt. Viņi lieto savas prasmes ( „gudrību” ) un māca tās citiem tikai naudas dēļ. Viņu valodā tas nozīmē „būt gudram pašam priekš sevis”[23]. Viņu paideija ir vērsta nevis uz skolnieka labumu, bet uz paša skolotāja pašlabumu, t.i., peļņu. Tas uzrāda asu kontrastu ar visu iepriekšējo paideijas tradīciju, kas līdz šim veidoja grieķu kultūru un saskaņā ar kuru katrs radošs cilvēks tiecās būt „gudrs” vispirms citiem cilvēkiem, proti, centās savā daiļradē audzināt citus, vai vismaz būt citiem noderīgs. Tā vietā sofisti par gudrības mērauklu nolika naudu, kas pilnībā saskan ar mūsdienu populāro teicienu “ If you are so clever, show me your money”. Tātad, sofisti bija ļoti moderni, un tas ļauj saprast mūsu laikmeta simpātijas pret viņiem. Starp citu, šajā kontekstā tradicionālais viedoklis par sofistiem kā par apgaismības un progresa nesējiem[24]šķiet nekorekts. Ņemot vērā viņu patiesos mērķus pareizāk būtu saukt viņus par postmodernistiem. Galu galā arī mūsdienās arvien biežāk mēs redzam, ka par augstskolas uzdevumu tiek uzskatīta naudas pelnīšana…

Pats par sevi saprotams, ka pateicoties savam principiālajam uzstādījumam par naudas pelnīšanu, sofisti izmeta no klasiskās grieķu paideijas tās galveno sastāvdaļu – audzināšanu. Tas ir dabiski, jo audzināšanas mērķis ir tikums, bet ja tikuma vietu ieņem nauda, tad nevar būt arī nekādas audzināšanas, tad ir iespējama tikai profesionāla apmācība. Pie tam, tā arī var būt ļoti dažāda – ar morāli vai bez. Sofisti par lielu naudu mācīja iemaņas nopelnīt naudu ar retorikas palīdzību, neatkarīgi no morāles apsvērumiem. Citiem vārdiem, viņi gatavoja tādus pašus sofistus. Tāda bija viņu jaunā izpratne par paideiju. Kā redzams, tās pamatā ir pilnīga morālā brīvība[25]. Sofistam visi līdzekļi ir labi, lai panāktu savu mērķi. „Gorgijā” to skaidri pasaka sofists Pols, kurš Sokrātam apgalvo, ka veiksmīgi cilvēki ir apskaušanas vērti neatkarīgi no tā, vai viņu rīcība ir bijusi taisnīga, vai nē ( Plat. Gorg. 469e; 471a – detc. ). Pats Gorgijs uzskata, ka oratoram pat nav jāzina lietas būtība, par kuru viņš runā, svarīgākais ir pārliecināt klausītājus par to, kas viņam ir vajadzīgs. Jebkurā strīdā ar jebkuras nozares speciālistu orators būšot uzvarētājs, jo viņš prot pārliecināt, un tauta izvēlēsies nevis to ārstu, kurš ir lietpratējs, bet to, kurš pārzina vārda mākslu un var pārliecināt, ka viņš ir labākais. Dabiski, ka sekas sofistu neinteresē[26], jo viņa mērķis ir tikai nopelnīt. Turklāt tālāk tiek apgalvots, ka retorikas skolotājs ir brīvs no atbildības par to, kā viņa skolnieki izmantos viņa mākslu ( Plat., Gorg.456b – 457b; 459b-c).

Citi avoti apstiprina šo Platona sniegto sofistu raksturojumu. Piemēram, par Protagoru ( ap. 490 – ap 420. p.m.ē. ) tika stāstīts, ka viņš pelna lielu naudu mācot, kā ar vārda mākslas palīdzību padarīt vāju argumentu par stipru ( Diog. Laert., IX, 51; Aul. Gell.V, 3, 7 )[27]. Saprotams, ka šai mācībai nebija nekas kopīgs ar patiesību. Vārdu sakot, sofisti paši lietoja savu daiļrunības mākslu bez morāles bremzēm un mācīja to darīt arī saviem skolniekiem. Šeit nav un nevar būt vieta morālei un audzināšanai, tātad, paideijai tās klasiskajā izpratnē.

Kā jau minēts, pret sofistiem nostājās Sokrāts un Platons – divi tradicionālās paideijas aizstāvji. Viņi abi pauž pārliecību, ka radošajam darbam ir jābūt brīvam no alkatības un vērstam uz to, lai nestu labumu cilvēkiem. Šī orientācija uz labuma nešanu cilvēkiem piešķir jebkurai mākslai audzināšanas funkciju, tātad, padara to par paideiju. Balstoties uz šiem principiem, Platona dialogā „Protagors” tiek izvērsta diskusija par izglītības jēgu. Šeit jaunietim, kurš grasās studēt pie Protagora, tiek uzdots jautājums, ko viņš grib iemācīties no dižā sofista. Noskaidrojas, ka jaunietim pat nav priekšstata, par kāda veida gudrību viņš grasās maksāt naudu (Plat. Protag., 312 a – e ). Tad Sokrāts parāda, ka viņa dvēselei draud lielas briesmas, ja viņš nespēj pateikt, vai jaunās zināšanas nāks tai par labu vai par ļaunu, un ka to nezina arī paši sofisti, kuri braukā pa pasauli un piedāvā savas zināšanas pa labi un pa kreisi kā pārtikas tirgotāji, kuri tikai slavē savu preci, bet izvairās no jautājuma par tās lietderību ( Ibid., 313 a – 314a ). Tādā veidā Sokrāts liek akcentu uz paideijas tikumisko nozīmi un padara krietnuma kategoriju par galveno vērtēšanas kritēriju. Tas ir viņa klajš izaicinājums sofistikai kā tādai.

Šī tēma tiek attīstīta dialogā „Gorgijs”, kurā ļoti spilgti parādīts Sokrāta konflikts ar sofistiem, uzstādot jautājumu par retorikas jēgu. Pēc tam, kad Gorgijs prezentē sofistu vērtību sistēmu, atklājot savus mērķus pelnīt un valdīt ( Plat. Gorg., 452e; līdzīgi: 454b – 455a; 455b – 459c), Sokrāts pretnostata tai savu, morālē balstīto vērtību sistēmu. Viņš apgalvo, ka visas mākslas ir jāvērtē pēc tā, vai tās nāk par labu vai par ļaunu cilvēkiem. Īstās mākslas ir tikai tās, kuras vērstas uz augstāko labumu ( ejpi; to; bevltiston – Ibid., 503d ), atšķirībā no dažādām zemākas dabas mākām, kas vērstas uz baudu un spēj tikai izdabāt un kaitēt ( Ibid., 459b – 465d ). Sofistu runas māksla ir slikta tieši tādēļ, ka, izdabājot cilvēkiem, tā veicina viņu tikumisko degradāciju, tādēļ to vispār nedrīkst saukt par mākslu, bet labākajā gadījumā par kādu māku, līdzīgu pavāra mākai ( Ibid., 459b – 466b, 502c – 503b ). Līdz ar to, par mākslu tiek pasludinātas tikai tādas mākas, kas dara cilvēkus labākus, proti, tādas, kas audzina un atbilst īstās paideijas sūtībai. Tiek secināts, ka jebkuras mākslas uzdevums ir audzināt tikumību, tātad, darīt cilvēkus labākus ( Ibid. 513e). No vienas puses tas ir skolotāja uzdevums, bet no otras puses- paša jaunā cilvēka, kurš vēlas mācīties, uzdevums.

Tādā veidā jautājums par intelektuālas darbības mērķiem pakāpeniski pāraug jautājumā par to, kā vispār dzīvot ( Ibid., 500b )[28]. Dialoga kontekstā tas izskan kā jautājums par dzīves jēgu kā tādu[29]. Pie tam, runa šeit ir ne tikai par izvēli starp aktīvu dzīvi un filozofisku dzīvi[30], bet arī par galveno dzīves orientieru izvēli. Rezultātā izvēle starp sofistisko retoriku un patieso retoriku Sokrātam un Platonam nozīmē izvēli starp netikuma un tikuma ceļu. Vienlaikus tā ir izvēle starp patieso paideiju un neīsto. Vārdu sakot, tā ir tā pati izvēles situācija, kuru aprakstīja Aristofāns „Mākoņos”, Sofokls „Filoktētā” un Prodiks savā līdzībā par Hēraklu. Nav šaubu, ka tikumiskā pagrimuma laikos, ko piedzīvoja toreizējās Atēnas, tas bija ārkārtīgi aktuāls jautājums.

Pats par sevi Sokrāts saka, ka viņš vienmēr vada savas sarunas tikai augstākā labuma dēļ ( prov” to; bevltiston ), un nekad – izdabāšanas vai baudas dēļ kā sofisti ( Plat., Gorg. 521e). Būtībā to pašu, tikai citiem vārdiem, Sokrāts saka Ksenofonta „Atmiņās”. Tur, atbildējis uz Antifonta pārmetumu par naudas neņemšanu un nosaucis sofistu mākslu par prostitūciju, viņš turpina: „bet par tādu, kas citam, kurā saskata labas dotības, māca ko labu, ko zina pats, un iegūst viņu par savu draugu, spriežam, ka viņš rīkojas tā, kā pienākas cildenam un krietnam vīram” ( Xen., Memor. I, 6, 13; Ā. Feldhūna tulk. ). Kā redzams, šajos vārdos Sokrāts noformulē īstās paideijas uzdevumu – mācīt citiem „to labo, ko zina pats”. Tā rīkojas arī viņš pats, mīlot savus draugus un cenšoties darīt visu, lai veicinātu viņu tikumisko attīstību ( Ibid. I, 6, 14 ).

Tātad, Sokrāts pasludina sevi par skolotāju, kurš, mācot citiem tikumu, kalpo paideijas augstajam ideālam. Acīmredzot, ka reaģējot uz sava laika sabiedriskajām realitātēm, un ideoloģiskās cīņas apstākļos ar sofistiem, viņš savā paideijā uzsver tieši tikumības audzināšanu, uzskatot to par pašu galveno visā izglītībā. Tā izpaudās Sokrāta dzīves jēga un misija: kļūt labākam pašam un censties darīt labākus arī citus sev apkārt. Ja sofisti ir gudri ”paši priekš sevis”, tad Sokrāta gudrība kalpo citiem. Tas nozīmē, ka viņš veltīja sevi audzināšanai, t.i., tikumības mācīšanai[31]. Platona „Apoloģijā” viņš visu savu dzīvi raksturo kā nodarbošanos ar paideiju, kā kalpošanu cilvēkiem un savai valstij ( Plat., Apol. 29d – 30b, 36b – d; skat. arī: Gorg. 526d )[32]. Viņš ir pārliecināts, ka darīt to viņam ir likusi dievība un ka savās sarunās ar cilvēkiem viņš izpilda dievišķu misiju. Tātad, viņa izpratnē paideija ir kalpošana cilvēkiem, bet kalpošana, kā zināms, ir upurēšanās, nevis pelnīšana. Taču upurēšanās var prasīt arī paša dzīvi un uz Sokrātu tas attiecas pilnā mērā – viņš bija uzticīgs savai misijai līdz nāves stundai un izvēlējās labāk nomirt nekā atteikties no tās… Pēc viņa nāves diskusijas par paideiju nemanāmi apklusa, jo divas izšķirošās pozīcijas tika nodefinētas reiz un uz visiem laikiem un turpmāk katram atlika tikai izvēlēties savu paideijas veidu un savu dzīves ceļu atbilstoši savai vērtību sistēmai…

Rezumējot var secināt, ka grieķu priekšstati par paideiju laika gaitā piedzīvoja nozīmīgu evolūciju, kā rezultātā sākotnējo vienprātību nomainīja divu radikāli pretēju viedokļu polemika. Vispirms dramaturgi, atbildot uz laika prasībām, uz skatuves uzdeva jautājumu par paideijas jēgu, bet vēlāk sofistu-Sokrāta / Platona diskusija par divām paideijas koncepcijām pārvērtās īstā konfrontācijā. Sofistu koncepcija balstījās viņu jaunajā vērtību sistēmā, kurā centrālo vietu ieņēma nauda un praktiskie panākumi, neskatoties uz morāli. Viņu paideija kalpoja paša labumam un panākumu gūšanai. Iepretī tam Sokrāts un Platons attīstīja tradicionālo izpratni par paideiju, interpretējot to galvenokārt kā tikumisko audzināšanu un kalpošanu cilvēkiem. Šī pozīcija balstās reliģiskā vērtību sistēmā, lai arī viņu abu reliģiozitāte būtiski atšķīrās no grieķu tradicionālās dievbijības. Tātad, Sokrāta un sofistu polemika savā būtībā bija divu pasaules uzskatu konfrontācija. Tas nozīmē, ka lūzums bija noticis ne tikai paideijas izpratnē, bet kultūrā kopumā. Mainījās ne tikai dzīves apstākļi, bet fundamentālas vērtības. Vecos ideālus nomainīja jauni. Sofisti gāja jaunā laikmeta avangardā, likdami teorētisko pamatu jauno vērtību pasaulei. Viņu darbība iezīmēja kultūras lūzumu, kuru mēs varētu nosaukt par savdabīgu „grieķu modernizāciju”. Šī „modernizācija” skāra visas dzīves jomas – politiku, ekonomiku, sociālo sfēru, kultūru. Viena no tās izpausmēm bija arī jaunā izpratne par paideiju un tās jēgu. Taču vecā pasaule un vecā vērtību sistēma nepadevās un ieguva jaunu interpretāciju un jaunu dzīvi Sokrāta idejās un Platona darbos. Rezultātā hellēņu diskusijas par paideiju atklāj mums ne tikai priekšstatu evolūciju par izglītību un audzināšanu, bet arī paver mums iespēju dziļāk saprast tā kultūras lūzuma jēgu, kas bija noticis klasiskā laikmeta Hellādā. Kopš tā laika un līdz šai dienai katram, kas nodarbojas ar radošu darbu, ir jāatbild sev pašam uz jautājumu: kam kalpo viņa daiļrade – viņam pašam, vai citiem cilvēkiem, t.i, paideijai? Un protams, šodien, kad mūsu izglītības sistēma stāv kārtējo reformu priekšā, mums kā nekad ir aktuāls seno grieķu diskutētais jautājums par izglītības mērķiem – vai tai ir jākalpo paideijas cēlajiem ideāliem, vai tai ir jākļūst par naudas pelnīšanas instrumentu?

 

Dr. Hist. Harijs Tumans

Hellenic discussion about paideia

Here paideia will be understood more broadly – not only as an education / learning, but also as upbringing, which has always been a very important task of education. Therefore, the Hellene discussion about paideia in this context means the debate about purpose and meaning of upbringing / education. For a long time there was no public discussion on this topic in the Greek cultural space, because the nature of paideia seemed self-evident. In short it can be formulated very simply: to teach goodness ( ajrethv ). As demonstrated by Werner Jaeger, the whole ancient Greek culture in point of fact was dealing with paideia in this sense.

Since the art of word was considered by Greeks as the most important field of art literature, gives us the best opportunity to follow how concepts of goals and tasks of paideia were developed in the Hellada land.

From the very beginning, the Greek literature served the ideal of goodness, although the perception of goodness changed with time and from author to author. Beginning with Homer and Hesiod poets tried to teach listeners goodness, each according to his own understanding and topicality. Of course, not all of the poets dealt with the paideia in their works and many of them turned to the expression of subjective emotions, often with hedonistic motives. Therefore, it is natural that in the early classical era drama took over the functions of paideia. And, it’s significant that not only tragedy, what is natural, dealt with paideia, but comedy as well, as it can be seen in the works of Aristophanes.

Rational era that advocated new values and proposed a new educational concept had begun in V century BC. These new concepts were brought by sophists, who undertook teaching, but no longer upbringing. So, upbringing was removed from education, or in other words, moral aspect was taken out of education. As a result, the question about education, its tasks and aims aroused in the Greek cultural area. The oldest text that erects the matter is a comedy “Clouds” by Aristophanes. It shows a young man, for whom the start of learning means the choice between righteousness and unrighteousness. The question was formulated very similarly in the famous allegory of Prodicus about Heracles at the crossroads, who had to choose what to learn – probity or benefit. Also in this case the choice of paideia means the choice of path of life.

The question was raised once again in the play “Philoctetes“ by Sophocles which shows a young man choosing between probity and dishonesty. Here as well the choice of the young man means the simultaneous choice of paideia and life path. That’s how two possible paideia’s were marked in drama.

The first open debate about both paideia’s is shown in Aristophanes comedy “Frogs”, culmination of which is discussion between Aischylos and Euripides about the tasks of poets` creative works in the underground kingdom. In the words of Aishil, the new art without upbringing, represented by Euripides, is combated and the traditional conception of paideia, the purpose of which is moral upbringing, is praised.

Eiripīda portrets

Serious ideological confrontation about the meaning of paideia developed in the polemics between Socrates and sophists, as it is reflected in the works of Plato and Xenophon. First of all, the issue about the studies` payment was discussed: Socrates was reproached for not taking money for his lessons. During the discussion it was revealed, that two opposite systems of values which also defined opposite points of view about paideia, collided in this question.

If Socrates represents the traditional point of view and believes that the main purpose of education is the moral upbringing, then sophists considered making money, fame and gaining power as the main goals of their work, regardless of moral norms. Socrates (and / or Plato) proclaims paideia that brings people up and makes them better, and rejects the concept of paideia of sophists, from which the moral was removed and the goal of which was set to be personal benefit.

In summary it can be concluded that the Greek concepts of paideia experienced major evolution throughout time, and as a result the initial consensus was replaced by polemics of two radically opposite views. At first, dramatists, according to the requirements of the time, erected the question about sense of paideia, but in the end the discussion between Socrates/Plato and sophists turned into a confrontation of two concepts of paideia. The analysis of this discussion shows that the polemics of Socrates and sophists was basically a confrontation of two world-views. That means that the breach had happened not only in the understanding of paidea but in the culture in general. Not only individual realities of life had changed but also the fundamental values, the old ideals were replaced by the new ones. As a result, discussions of Hellenes about paideia let us understand the meaning of the cultural break, happening in the Hellada of classical era, more deeply…

———–

[1] Jaeger 1934. Turpmāk šis darbs tiek citēts no krievu tulkojuma: Йегер1997 – 2001.

[2] Par cieņu, ko baudīja dzejnieki, liecina šāda epizode Homēra eposā: kad Odisejs izrēķinājās ar preciniekiem, viņš atstāja dzīvu vienīgi dzejnieku Tēmiju un ziņnesi Medontu, par kuru bija lūdzis Telemaks ( Оd., XXII, 330 – 377 ).

[3] Burtiski tas būtu tā: „dievs man ielika dvēselē dažādas dziesmas” ( qeo;” dev moi oi[ma” pantoiva” ejnevfusen).

[4] Йегер2001, 41 – 56.

[5] Seybold, Ungern-Sternberg1993, 215–239.

[6] Skat.: Jaeger1970, 7–31; Manuwald1989, 12ff.

[7] Tādā veidā tika radītas asociācijas ar šodienu, kas aktualizēja lugas problemātiku skatītāja acīs – sīkāk par to skat.: Easterling1997, 22 – 25. Turklāt bieži vien traģēdiju tekstā tika iepītas norādes uz tā laika politiskajām aktualitātēm : Podlecki 1996. Skat. arī: Ehrenberg 1954, 12 – 24 etc.

[8] Sīkāk skat.: Йегер2001, 127 – 154.

[9] Ibid 196– 210.

[10] Skat.: Donlan1973, 145 – 154.

[11] Egermann1979, 6f; Ярхо 2005, 208.

[12] Roisman2005, 92f; sal.: Melchinger1979, 153.

[13] Ibid.153f.

[14] Protams, sociālais konteksts šeit ir acīmredzams: ja Neoptolems viennozīmīgi iemieso senu aristokrātisko pozīciju, tad Odisejs pārstāv jauna tipa racionālo pragmatismu, jeb, tās saucamo „demokrātisko skatupunktu” ( democratic viewpoint ) – skat.: Knox1964, 122.

[15] Kā trāpīgi atzīmēja Jēgers, problēmas sāls ir noteikt, no kuras vietas tekstā ir vairāk Platona nekā Sokrāta: Йегер1997, 67. Skat. arī: Chroust 1957,1ff; Guardini. 1987, 12f, 80 – 99; Stone1990, 17; Martens, 1992, 13f; Böhme1992, 17; Navia1993; Wallach 2001, 86ff. etc…Par cik avoti sniedz mums neskaidru un brīžiem pat pretrunīgu ainu, šodien netrūkst autoru, kuri cenšas ar vienu cirtienu pārcirst Gordija mezglu un visu literatūru par Sokrātu pasludina par literāru fikciju, kas ļaujot mums runāt tikai par Sokrāta tēlu, nevis par viņu pašu: Martens 1992, 13; Böhme1992, 25f, 31; Gigon 1947, 14; Dupréel1922; Fischer1969; Waterfield 2009., 10ff; Рассел 2002, 107. etc…Šāda hiperkritiska pieeja man liekas nepieņemama, jo tā balstās nevis uz stingriem pierādījumiem, bet autoru brīvas interpretācijas, kuras par pamatu ņem „avotu vainas prezumpciju´.

[16] Attieksme pret Ksenofonta liecībām parasti ir kritiska – sīkāk skat.: Jöel1893 – 1901; Maier1913, 20 – 77;Pleger W. Sokrates. Der Beginn des philosophischen Dialogs. Hamburg, 1998. S. 80ff, 99; Chroust1957. 2ff; Mosse 1999, 65; Böhme 1992, 29f;Colaiaco2001, 2f, 17 – 21 etc.; Йегер1997, 54. Es piekrītu S. Sobolevksa viedoklim, kurš Ksenofonta „Atmiņas” uzskatīja par vērtīgu avotu par Sokrātu: Соболевский1993, 285 – 291. Galvenais arguments par labu Ksenofontam ir tas, ka viņam nebija savas filozofijas, kuru viņš varētu ielikt Sokrāta mutē. Turklāt viņa dialogi ir īsi un vairāk izskatās pēc sarunu pierakstiem, nekā garie un stipri literarizētie Platona dialogi. Fakts, ka Ksenofonts centās attaisnot savu skolotāju, vēl nenozīmē, ka viņš būtu melojis. Viņš rakstīja par lietām, kas bija labi pazīstamas plašai publikai, un varēja tikai izpušķot vai interpretēt, nevis melot. Pie tam, kā zināms, lai attaisnotu godīgu cilvēku no meliem, ir vajadzīga tikai patiesība, nevis citi meli.

[17] Skat.: Burnet 1914; Maier1913, 103f, 147f,156; Pohlenz1913;Guthrie 1971, 29 – 35; Pleger1998, 96f.; Benson2000; Йегер1997, 108 слл. Etc.,etc.,etc…

[18] Protams, skeptiski noskaņoti pētnieki liek akcentu uz pretrunām Platona un Ksenofonta liecībās: Dorion2006, 93 – 109. Taču jāņem vērā divas lietas: pirmkārt, abos tekstos ir vairāk sakritību, nekā pretrunu, un otrkārt, tie paši fakti atkarībā no pētnieka pozīcijas var tikt izskaidroti pavisam citā, pat pretējā veidā, jo visas interpretācijas ir atkarīgas tikai no paša zinātnieka subjektivitātes.

[19] Maier 1913, 254.

[20] Jādomā, ka tas ir tādēļ, ka grieķi bija pieraduši vērtēt visas nodarbes vispirms no morālā viedokļa. Piemēram, ir labi zināms, kā klasiskie teksti slavē zemkopību par to, ka tā apmierina visas pilsoņu svarīgākās vajadzības, reizē arī stiprinot viņu miesu un garu. Šie paši teksti nosoda amatniecību un tirdzniecību par to, ka tās kaitē garīgai un fiziskai veselībai (Od., XVIII. 366 – 379; Xen.Oec., IV, 2 – 4;V, 1 – 12; Arist. Pol.,1277 a 36 – 1277 b 3; 1278a 6 – 7 ).

[21] Tā informācija, ko mēs zinām par Antifontu, liecina par to, ka šāds domu gājiens patiešām varēja būt raksturīgs viņam: piemēram, ir saglabājies fragments no Platona ( komēdiju autora, ne filozofa ) komēdijas „Pisandrs”, kurā tiek apsmieta Antifonta alkatība ( Ps. Plut. Antiph. ). Turklāt, Antifonts pauda radikālas, pat revolucionāras idejas ( piemēram, ideju par visu cilvēku vienlīdzību pēc dzimšanas: Fragm. 44B. Col. 2 DK ) un aktīvi nostājās pret dižciltīgiem aristokrātiem ( sīkāk skat.: Лурье2009;Суриков2008,77 слл.). Tas viss raksturo viņu kā radikālas antiaristokrātiskās ideoloģijas pārstāvi. Ja tam pievienot klāt vēl arī konkurences faktoru, tad Antifonta konfrontācija ar Sokrātu, kurš aizstāvēja tradicionālās vērtības, kļūst ļoti likumsakarīga un dabiska. Kā zināms, Plutarham pat slaveno tēlnieku un dzejnieku darbs liekas brīva cilvēka necienīgs ( Plut. Per., II ).

[22] Protams, mūsdienās valdošā tendence ir noraidīt Platona liecības par sofistiem kā neobjektīvas un tēlot sofistus „baltus un pūkainus”, kā speciālistus retorikas un tiesību nozarēs – skat.: Maier 1913, 198ff, 201ff; Martens 1992, 28f.; Böhme1992, 28; Irmscher1985, 69; Johnson1998, 203ff;Woodruf 2011, 37ff. etc., etc…Tomēr liekas, ka tas ir pārspīlēti un ka mums nav pamata neticēt Platona liecībām. Protams, viņš asi polemizēja ar sofistiem, bet tas vēl nenozīmē, ka viņš būtu viņus apmelojis. Jāņem vērā tomēr tas apstāklis, ka mazas face to face sabiedrības apstākļos nav iespējams publiski apmelot sabiedrībā labi pazīstamus cilvēkus bez negatīvām sekām pašam priekš sevis. Šādā situācijā cilvēks, kurš iesaistās publiskā polemikā ar citiem, ir spiests korekti atveidot savu oponentu argumentus. Platons bija nopietns autors un nevēlējās iegūt meļa vai Minhauzena reputāciju, tādēļ ir jādomā, ka viņš sniedz mums visai korektu informāciju par sofistiem. Viņš varēja sabiezināt krāsas, bet ne melot un sagrozīt faktus. Un uz kāda pamata mūsdienu pētnieki var apgalvot, ka viņi labāk pazīst sofistus kā Platons? Tas viss liek domāt, ka šodienas pētnieku simpātijas pret sofistiem un antipātijas pret Platonu / Sokrātu ir ideoloģiski nosacītas. Ir acīmredzami, ka sofistu pasaules uzskats ir ļoti tuvs mūsdienās valdošajam, un ka Platona uzskati un vērtības ir krasā pretrunā ar mūsu uzskatu sistēmu…

[23] Vienā fragmentā no nesaglabājušās Eiripīda traģēdijas ir šādi vārdi: „es neieredzu gudro, kurš nav gudrs priekš sevis” ( Fragm. 95 N. – Sn. ). Tā ir vēl viena liecība par labu tam, ka Eiripīdam bija līdzīgi priekšstati par gudrību un radošu darbu kā sofistiem. Tas ļauj labāk saprast, kādēļ Aristofāns tik ļoti viņam uzbruka savās komēdijās.

[24] Piemēram: Maier 1913, 241f, 253, 257f; Лосев 2000, 11.

[25] Skat.: Romilly 2002, 134 – 161.

[26] Šodien, politkorektuma valodā šī sofistikas morālā bezatbildība tiek dēvēta par „ētiski neitrālo”, tīro mākslu, jeb meistarību: Johnson 1998, 201, 204.

[27] Lai gan Protagors bija liels meistars šajās lietās, tomēr viens viņa skolnieks, vārdā Euatls izrādījās vēl veiklāks par viņu un atrada veidu, kā ar viltības un retorikas palīdzību nesamaksāt skolotājam pusi no solītās summas par apmācību ( Aul. Gell., V, 10; Apul., Flor., XVIII; Diog. Laert., IX, 54 ). Tātad, sofisti patiešām visvairāk vērtēja māku panākt savu mērķi, bez jebkādiem morāles ierobežojumiem.

[28]Šis dialogs satur tik daudz principiālu uzstādījumu, ka to var uzskatīt par Sokrāta ( un sokrātiskās ) domas manifestu. Tādēļ tas piesaista īpašu pētnieku uzmanību: Kahn 1983, 75 – 121; Klosko 1984, 126 – 139; Йегер 1997,140 – 168. Etc., еtc., etc…

[29] Protams, mūsdienās tiek veikti mēģinājumi pierādīt, ka dialoga jēga ir cita, nekā tas liekas no pirmās izlasīšanas, un ka Kallikls – Sokrāta galvenais oponents – nemaz nav tāds hedonists, kāds viņš liekas, un ka Sokrāts grib teikt ne to, ko viņš saka utt. – skat. piemēram:Stauffer 2002, 647f, 654ff. Taču, lasot šo dialogu bez ideoloģiskās ievirzes, visi šie prātuļojumi izskatās pēc nepamatotas sofistiskas retorikas, kas cenšas ieraudzīt tekstā to, kā tur nav. Šķiet, ka tam visam ir tikai viens mērķis – padarīt sofistus vēl „baltākus un pūkainākus”, un apšaubīt Sokrāta autoritāti, parādot viņu pēc iespējas „ne tādu”, „neīstu”. Tomēr tas viss ir baltiem diegiem šūts.

[30] Šis „Gorgija” aspekts jau vairākkārtīgi ticis apspriests, velkot paralēles ar Eirpīda „Antiopi”, kur slavenajā Zeta un Amfiona dialogā tika uzstādīts šis jautājums: Nightingale1992, 121 – 141; Stauffer2002, 627 – 657; Фестюжьер2009, 35слл.

[31] Par audzināšanas vietu un nozīmi Sokrāta sistēmā īpaši skat.: Йегер1997, 59 – 100.

[32] Starp citu, iespējams, ka tieši tādēļ Sokrāts, atšķirībā no sofistiem, kuri klīda pa pasauli naudas meklējumos, nekad nepameta savu dzimto pilsētu, pat riskējot ar dzīvi. Tas kļūst saprotams, ja pieņemam, ka par savas dzīves jēgu viņš uzskatīja kalpošanu savai pilsētai.

Homēra Humors

Posted by on Thursday, 29 October, 2009

Dr. Hist. Harijs Tumans

HUMORA SOCIĀLAIS ASPEKTS HOMĒRA EPOSĀ

Publicēts: Antiquitas viva – 3. Rīga, 2009. Lpp.37 – 49.

                                                                              

                                                                                      

            Par Homēra humoru tiek runāts ļoti sen un daudz[1], un jāsaka, ka pati šī tekstu daudzveidība, kā arī to pretrunīgais raksturs liecina par tēmas neviennozīmību. Cilvēki bieži uzskata, ka humors vienmēr un visur ir vienāds. Bieži vien tiek piemirsts kultūru atšķirību faktors, jeb tas, ka runājot par ikvienas citas, no mūsu pašu atšķirīgas kultūras humoru, it īpaši par kādas senās tautas humoru, mums vienmēr jārēķinās ar humora uztveres dažādībām dažādās kultūrās. Pat laikabiedru starpā, kas pieder dažādām tautām, ir iespējama pilnīgi dažāda humora izpratne-tas, kas liekas smieklīgs vienam, nemaz tāds neliekas otram. Šajā ziņā runāt par Homēra humoru ir sevišķi grūti, jo mēs varam saskatīt smieklīgo tur, kur to nesaskatīja nedz pats dzejnieks, nedz viņa klausītāji, kā arī palaist garām to, kas viņiem likās smieklīgs. Arī tas, ko viens pētnieks interpretēs kā humoru, to kāds cits uztvers visai nopietni[2]. Tomēr, tas nenozīmē, ka atrast komisko Homēra eposā nav iespējams – tur smejas gan dievi, gan cilvēki, un jau šis fakts vien liecina par jūtamu humora klātbūtni šajā tekstā, kas arī izprovocēja lielu literatūras klāstu par šo tēmu. Lai drošāk varētu analizēt šo episko humoru, samazinot pārpratuma risku, ir iespējams piemērot vismaz divus kritērijus: pirmkārt, par komiskām var uzskatīt tās eposa vietas, kur kā reakcija uz kādu darbību vai vārdu ir parādīti smiekli; un otrkārt, par komisko var pieņemt tāda veida universālu situāciju, kas figurē šādā statusā visos laikos un visās kultūrās, kā, piemēram, uzkrītoša neatbilstība starp sagaidāmo mērķi un panākto rezultātu, starp ambīciju, pretenziju uz kaut ko un reālo spēju vai iespēju utt[3].

Parasti, spriežot par Homēra humoru tiek runāts par dievu “homēriskajiem smiekliem” un līdzīgām lietām, bet es šeit gribu pievērsties konkrēti episkā humora sociālajai dimensijai. Sociālajai ne attiecību un kategoriju ziņā, bet sociālā ideāla, jeb normatīva ziņā. Šajā aspektā smieklīgais visspilgtāk var izpausties tieši kā kontrasts starp sociāli atzīto normu un tai pretējo uzvedību. Eposā ir dažas ļoti zīmīgas vietas, kurās humoristiski, kā man liekas, tiek parādīta tāda sociālās neatbilstības situācija. Visos šajos gadījumos mēs redzam nepamatotas ambīcijas komisku attēlojumu. Lai saprastu tā sociālo būtību, ir vērs dziļāk ieskatīties dažos piemēros.

Pirmais un visplašāk pazīstamais piemērs ir slavenā epizode ar Tersīta piekaušanu, par ko visvairāk tika spriests un rakstīts. Tersīts bija vienīgais, kas ahaju sapulcē uzdrošinājās runāt pret basilejiem un, konkrēti, pret pašu galveno apvienotā karaspēka karavadoni – Agamemnonu. Savā runā viņš pārmeta viņam neremdināmu alkatību, savtīgas intereses, Ahilleja aizvainošanu un aicināja visus pamest Agamemnonu vienu pašu karojam pie Trojas un doties uz mājām. Tersītam atbildēja Odisejs, kurš lika viņam apklust, piedraudēja ar sodiem, ja tādas runas vēl kādreiz atkārtosies un iesita viņam ar zizli, ar ko visas diskusijas tika izbeigtas. Parasti šajā epizodē mēdz saskatīt sociālas pretrunas Homēra sabiedrībā un Tersita tēlu interpretē kā tautas balsi, jeb kā antiaristokrātiskas domas izpausmi[4]. Var piekrist tam, ka Tersīta runa atspoguļo nearistokrātisku domu gājienu un vērtību sistēmu, bet šķiet, ka piešķirt tam kaut kādu īpašu sociālu nozīmi ir pārsteidzīgi. Tersītu nevar uzskatīt par tautas balsi, jo nebūt ne visus cilvēkus no tautas Homērs sauc par “sliktajiem”, daudzi no tiem tiek uzskatīti arī par “krietnajiem” ( piemēram: Od., XIV, 3sqq; XIX, 424 etc. ). Turklāt, Tersīts paliek principiālā vientulībā, neviens viņa uzstāšanos neatbalsta un, pēc Homēra vārdiem, visi ahaji viņu “briesmīgi nīda un īgnumu glabāja sirdī” ( Il., II, 222sq ). Ir jāpiekrīt viedoklim, ka Tersīts ir vienkārši morāli slikts cilvēks, nevis tautas pārstāvis[5]. Šis tēls tiešām ir karikatūra, tikai nevis par “tautas psiholoģiju”, kā daži domā[6], bet gan par varoņa antipodu, par personāžu, kas ir diametrāli pretējs varonim. Par to, ka viņš ir komisks, nevis traģisks tēls, liecina visu ahaju reakcija uz šo epizodi – visi viņi “par Tersītu pasmējās gardi” ( turpat, 270 ).

Tātad, epizodē ar Tersītu komiskais efekts rodas uz kontrasta pamata, kad esošais krasi atšķiras no tā, kas dotajā situācijā ir sagaidāms. Homēra tautas sapulcēs uzstājas tikai “krietnie”, tie, kam ir attiecīgs statuss sabiedrībā, tie, kam ir ko teikt un kas prot to darīt, citiem vārdiem – varoņi. Parasta tauta veido bezpersonisku masu un klusē[7]. Tas nozīmē, ka Tersīts, būdams anti-varonis pēc savas dziļākās būtības, pārkāpj normu, kad ņem vārdu sapulces priekšā. Pēc episkās loģikas nekas labs no tā sanākt nevar. Pēc šīs loģikas viņa uzbrukums Agamemnonam bija negants un to nespēja mainīt fakts, ka viņa vārdos mēs šodien varam saskatīt zināmu patiesību, racionālu graudu utt. Homērs, lai kas viņš būtu, kā arī ikviens viņa laikabiedrs, nedomāja mūsdienu sociālajās kategorijās, un normas, kārtības un hierarhijas pārkāpums viņam, tāpat kā ikvienam citam tradicionāli un mitoloģiski domājošam cilvēkam, bija savā būtība nepatiess, netaisnīgs un soda cienīgs. Šādā ziņā Tersita piekaušana beigās bija pareiza un simbolizēja taisnības un kārtības uzvaru. Tādēļ Odiseja rīcība atrod tautā absolūtu atbalstu ( Il., II, 271 – 275 ). Līdz ar to Tersīta tēls kā tāds un viss, ko Homērs par viņu saka, ir veidots izteikti tendenciozi, ar mērķi parādīt komiskā gaismā viņu pašu un viņa rīcību. Viņa zemisko būtību dzejnieks lakoniski un precīzi raksturo jau dažos ievadvārdos:

                                                         “… bija viņš pļāpīgs bez mēra.

                      Mūžam daudz nejauku vārdu un domu šim vīram bij sirdī.

                      Sāka ar vadoņiem ķildas un pļāpāja tukšu bez jēgas,

            Visu tas varēja runāt, kas ahajiem izlikās smieklīgs”

                                                                 ( Il., II, 212 – 215 )[8]

Zīmīgi, ka īpaši tiek atrunāts tas, ka viņa runas vienmēr tautai liekas smieklīgas. Tādā veidā klausītājs tiek sagatavots tam, ka viņa priekšā ir komisks personāžs un viss, kas ar viņu tālāk notiks, ir jāuztver komiskuma gaismā. Šo parodisko efektu veido arī Tersīta ārienes apraksts:                       

                     “Riebīgāks bija par visiem, kas nākuši cīņā pret Troju:

                      Pakliba kāja un šķības bij acis, vēl izliekti pleci,

                      Virzīti vairāk pret krūtīm; tam sarāvās galva uz augšu

                        Šaura, un pakauša vidū bij pareti, cirtaini mati.”

                                                            ( Il., II, 216 – 219 )

Šajā brīdī eposa klausītājiem jau bija jāsmejas, jo tādā veidā aprakstīta garīga un fiziska kroplība viņiem likās smieklīga jau pati par sevi, bet kontrasts ar ierasto varoņa etalonu šo efektu vēl vairāk paspilgtināja. Kā zināms, Homēra eposs ir radījis visai sengrieķu kultūrai fundamentālu kalokagatijas (kalok#gaqja ) ideālu, kas aptver sevī visas iespējamās pozitīvās īpašības un apraksta harmonisku cilvēku, kas ir skaists gan ārēji, gan iekšēji (kal4~ k#gaq3~ ). Atbilstoši šim ideālam visiem Homēra varoņiem piemīt skaistums, spēks, drosme, gudrība un cēlsirdība. Viņiem, gluži tāpat kā viduslaiku bruņiniekiem[9] “būt”, t.i., būt pašam par sevi, nozīmēja atbilst noteiktam īpašību kopumam. Aprakstīt šo īpašību kopumu nozīmē faktiski aprakstīt grieķu krietnuma kategoriju – aretē ( #ret/ ). Varoņi savā būtībā iemieso visu to maksimālo, ko var sasniegt cilvēks ar dievu palīdzību, viņi ir cilvēki vispārākā pakāpē[10], tādā pakāpē, kad viņi paši kļūst līdzīgi dieviem. Tādēļ eposā viņi bieži tiek saukti par “dievišķiem” un “dieviem / dievam līdzīgiem” ( Il.,II, 478; III, 16; XI, 604; Od., I, 21, 61; III, 307, 409 etc ). Šī varoņu “dievišķība” ir uztverama pirmām kārtām vizuāli, jo tā izpaužas viņu ārējā skaistumā. Homēra varoņi visi ir skaisti, var teikt, ka skaistums ir neatņemams viņu atribūts. Protams, ka arī šeit neiztiek bez dievu līdzdalības, kuri vajadzīgajos brīžos piešķir saviem mīluļiem īpašu spožumu. Kad tāds dieva apspīdēts varonis parādās cilvēku priekšā, visi viņu apbrīno:

                 “… Daudz brīnījās ļaudis, kad redzēja viņi

                 Prātīgo Laerta dēlu; tad Pallada Atēna tūdaļ

                 Dievišķā skaistumā tērpa tam galvu un vīrišķos plecus,

                 Darīja lielāku pašu un deva tam pilnāku stāvu,

                 Lai tas šeit būtu jo tīkams it visiem starp faiaku vīriem…”

                 .                                        ( Od., VIII. 16 – 23 )

Varonis Homēra pasaulē tiek atpazīts pirmām kārtām pēc sava ārējā izskata, pat tad, kad viņam nav nekādu spožu drēbju un varas atribūtu ( Od., IV, 23 – 27; IV, 60 sqq; VI, 242sq; XX, 194; XVIII, 218sq etc. ). Tādā veidā šeit izpaužas sengrieķu kultūras raksturīgākā pazīme – neizsīkstoša tieksme pēc skaistuma, tā skaistuma, kas ir visur un vienmēr[11]. Ir svarīgi, ka skaistums tika saprasts un uztverts pirmkārt vizuāli, caur redzamiem tēliem. Tas atbilst grieķu vizuālajai, tēlainajai uztverei, kuru savā laikā ļoti precīzi un spilgti aprakstīja Osvalds Špenglers savā slavenajā “Vakareiropas bojāejā”[12]. Taču pats galvenais šeit ir tas, ka cilvēka ārējais izskats eposā ir drošākā liecība par viņa iekšējo būtību. Tādēļ varoņa, kā arī antivaroņa ārējais apraksts redzami dominē Homēra tēlojumos.

            Šajā kontekstā ir skaidrs, ko nozīmēja Homēra laikmeta cilvēkiem Tersīta tēls – tas ir pilnīgs kontrasts varonībai kā tādai, tas ir varoņa antipods. Neglīts ārēji un iekšēji viņš atļāvās runāt sapulcē tā, it kā viņš būtu vienā rangā ar varoņiem, turklāt runāja varoņiem aizvainojošas lietas. Šī situācija kopumā ir nekas cits, kā nepamatota ambīcija un tās kaunpilna sakāve. Tādēļ fināls arī ir pasniegts komiski un tādas ambīcijas cienīgi – Odisejs sita Tersītam ar scepteri un tad:

                     “Salīka Tersīts pēc mirkļa, un asaras bira no acīm;

                      Uztūka sarkana svītra no sceptera sitieniem smagiem

                      Nejauka Tersīta sānos. Viņš trīcēdams nosēdās zemē,

                      Kurnēdams savieba seju un slaucīja asaras acīs.

                      Visi, kaut sagrauzti sirdī, par Tersītu pasmējās gardi.”

                                                           ( Il., II, 266 – 270 )

Komiskais šeit atkal rodas no kontrasta: ja varoņi ir stipri karavīri, kas drosmīgi karo un vīrišķīgi pacieš sāpes, tad Tersīts ir vārgs un gļēvs, daži sitieni izraisa viņā nožēlojamu reakciju – asaras. Ja varonis par savu godu cīnās līdz nāvei un ir gatavs tā dēļ uz visu, kā, piemēram, Ahillejs, kurš bija tuvu tam, lai ar zobenu rokās uzbruktu Agamemnonam ( Il., I, 188 – 220 ), tad Tersīts, būdams savā dabā zemisks, padevīgi pieņem savu pazemojumu ar asarām. Un visiem tas liekas ne tikai taisnīgi, bet arī smieklīgi!

            Zīmīgi, ka saturiski Tersīts runā būtībā to pašu, ko Ahillejs, kurš arī pārmeta Agamemnonam alkatību un bezkaunību un pasludināja savu nevēlēšanos karot viņa labā ( Il., I, 148 –171 ). Abos gadījumos ir būtībā vienāda kritika pret galveno karavadoni un kara izraisītāju, tikai situācijas pasniegšana un tās rezultāti ir diametrāli pretēji – konflikts ar Ahilleju tiek parādīts un uztverts nopietni, visai dramatiski un ar smagām sekām, bet Tersīta izlēciens attēlots kā komisks starpgadījums, kuru neviens nopietni neuztver un uz kuru pats Agamemnons neuzskata par vajadzīgu kaut kādā veidā reaģēt. Vienā gadījumā ambīcija ir taisnīga un pamatota ar visiem iepriekšējiem nopelniem, otrā gadījumā tas ir nepamatots, augstprātīgs lecīgums, pretenzija uz to, kas nepienākas. Šāds kontrasts atspoguļo fundamentālu dihotomiju starp patiesu varonību un tās neadekvātu imitāciju. Sabiedrībā, kurā sociālas normas un politiskas institūcijas nav nostabilizējušās, kur viss ir atkarīgs no personīgās harizmas un nopelniem, šādam gadījumam ir liela pamācoša nozīme. Tas ir no vienas puses paraugs tiem, kas ir varonības cienīgi, bet no otras puses – brīdinājums tiem, kas nav cienīgi. Tersīta epizode caur humoru un komiskumu diskreditē tieši tādu nepamatotu ambīciju, kas pārkāpj sociālās normas un apdraud esošo kārtību. Humors šeit pirmo reizi vēsturē parādās kā ideoloģisks ierocis. Nevēlams fenomens tiek apkarots, padarot to par smieklīgu un nožēlojamu. Šis ir tieši tāds gadījums. 

            Epizode ar Tersītu nav vienīgā, kur komiskā veidā tiek risināts konflikts starp varonību un tās antipodu. Šādā veidā tendēts humors izpaužas arī stāstā par trojiešu spiegu Dolonu ( Il., X 314 – 464 ). Kad Hektors piedāvāja trojiešu varoņiem aiziet izlūkos uz ahaju nometni un piedāvāja drosminiekiem cēlu balvu – kaujas ratus ar diviem zirgiem, vienīgi Dolons atsaucās uz šo aicinājumu. Bija viņš vēstneša dēls, turklāt  bagāts, un par balvu sev pieprasīja ne vairāk ne mazāk, bet paša Ahilleja kaujas ratus un zirgus. Hektors viņam to apsolīja, taču nepaspēja Dolons nekur tālu aiziet no pilsētas mūriem, kad uzdūrās uz grieķu izlūkiem – Odiseju un Diomedu, kuri viegli viņu sagūstīja un nopratināja. Dolons aiz lielām bailēm izstāstīja viņiem visu, ko vien tie vēlējās zināt, bet dzīvību sev izglābt tā arī nespēja – grieķu varoņi nogalināja viņu, upurējot gan pašu, gan viņa bruņojumu dievei Atēnai par godu.

            Šī stāsta būtība ir tāda pati – nepamatota ambīcija, kas parāda neadekvāti pretenciozu cilvēku komiskā veidā un beigās noved pie slikta gala. Dolona zemā daba tiek parādīta dažādos veidos. Vispirms tiešā veidā, raksturojot ārieni : „Izskatā gan viņš nebija košs, bet tomēr labs skrējējs” ( Il., X, 317 ). Pēc Tersīta Homēram vairs nav vajadzības aprakstīt antivaroņa izskatu, pietiek tikai pateikt, ka viņam ir neglīta āriene, lai klausītājam uzreiz būtu skaidrs, ar ko viņam ir darīšana. Otrkārt, ļoti svarīgs Dolona raksturojums ir tas, ka, dodoties ceļā viņš apliek sev ap pleciem vilkādas kažoku ( Il., X, 334 ). Tas ir ļoti būtiski, jo eposā, kā jau mitoloģiskajā domāšanā vispār, cilvēks tiek raksturots arr mantām, kuras viņš lieto. Senajā pasaulē cilvēkam bija daudz mazāk mantu nekā šodien, tās kalpoja daudz ilgāk, bieži pat vairākām paaudzēm, tādēļ to vērtība bija daudz lielāka, un attiecības daudz nopietnākas, tuvākas, ciešākas. Manta bija cilvēka turpinājums ārpus viņa ķermeņa, viņa būtības, viņa “labuma” nesējs[13]. Tas pilnā mērā attiecas arī uz Homēru – viņš vienmēr īpašu uzmanību pievērš varoņu mantām un apraksta tās, atklājot savu varoņu cēlo būtību [14].

Piemēram, šādu ,varoņu raksturojošu funkciju eposā izpilda apģērbs, parasti kāda dzīvnieka, īpaši lauvas, kažokāda. Tā laika grieķu kultūrā dievišķas majestātes, cēluma, varenības un spēka simbols dzīvnieku pasaulē bija lauva. Tādēļ īsts varonis pēc situācijas parasti tiek salīdzināts ar lauvu, kas ir plēsīgs dzīvnieks un tolaik dabiski asociējās ar aristokrātu – kareivi, kas līdzīgā veidā gūst sev medījumu kara laukā. Vēl lauvam piemīt zināms cēlums un majestātiskums, kas iedveš pret viņu pelnītu respektu. Dabiska paralēle cilvēku pasaulē tam ir varoņa cēla stāja un viņa harizmātiska daba, kas tuvina viņu dievu pasaulei un atbilst viņa “dievam līdzīgā” cilvēka statusam. Līdz ar to varoņu salīdzinājumi ar lauvu eposā ir dabiski un pašsaprotami ( Il., XVIII, 318sqq; XX, 164; V, 550sqq, 783; X, 297; XVII, 61, 109, 133 etc. ). Taču var pamanīt, ka šis tēls tiek piemērots tikai visspēcīgākajiem varoņiem, tādiem, kuriem ir “lauvas sirds” vai “lauvas dvēsele” (Il., V, 639; VII, 228 ). Lauvas tēls visprecīzāk raksturo viņu būtību un tādēļ viņiem ir arī atbilstošs apģērbs – lauvas ādas kažoks ( Il.,X, 23sq;177 ). Pirmais to valkāja leģendārais Hērakls un tie, kas iet viņa pēdās, dara to pašu. Tādā veidā varoņu iekšējā būtība tiek prezentēta arī ārēji – ar atbilstošu apģērba gabalu. Lauvas āda acīmredzami nozīmē attiecīgu statusu un prestižu, kā arī simbolizē varoņa līdzību ar šo dzīvnieku.

Varoņu “lauvas daba” visspilgtāk parādās kaujas laukā, kad viņi uzbrūk pretiniekam tāpat kā lauva uzbrūk govīm vai avīm ( Il., XI, 173 – 180; XV, 630sq; V, 161; XI, 383 ). Homērs salīdzina kareivjus arī ar citiem dzīvniekiem – leopardiem, kuiļiem, ērgļiem un piekūniem ( Il., VII, 256sq; V, 782sq; VII, 256sq; X, 29sq; XVI, 583sq;XIII, 470 – 475; XVI, 428; XXI, 252sq ), un katrā gadījumā šis salīdzinājums raksturo cilvēka statusu sabiedrībā. Dažreiz cilvēki tiek pielīdzināti arī vilkiem un saprotams, ka šis tēls nes sevī pavisam citu simbolisku informāciju. Interesanti, ka parasti Homērs runā par vilkiem daudzskaitlī, kam arī ir sava nozīme. Vilki, kā zināms, dzīvo un medī baros, tātad, viņi veido masu. Tas izraisa dabisku asociāciju ar cilvēku masu, kas īstenībā ir pūlis, bet pūli veido parasti cilvēki, tie, kas nav varoņi. Un tiešām, pārsvarā vilki simbolizē tieši šādus parastus cilvēkus. Piemēram, parastie karavīri cīnās savā starpā kā vilki ( Il., XI, 72sqq ) un parastie ahaji uzbrūk trojiešiem kā vilki jēriem vai briežiem ( Il., XVI, 156 – 165 ). Šie karavīri bieži vien arī ir varoņi, tikai zemāka ranga – acīmredzot, viņi ir tā saucamie “mazie karotāji”, kuri, kā jau sen ir pamanījuši zinātnieki, kalpo par “lielgabalu gaļu” lielajiem varoņiem[15]. Viņu funkcija ir tā, ka viņi krīt no lielo varoņu rokas, ar savu nāvi sagādājot viņiem slavu. Šķiet, ka vilks ir ļoti piemērots salīdzinājums viņiem, jo vilks ir plēsīgs un bīstams dzīvnieks, taču zemāka “ranga”, nekā lauva vai kuilis. Viņš ir vājāks un gļēvāks par viņiem, viņam nav cēlas stājas un viņš uzbrūk barā, nevis iesaistās divkaujā. Tas viss liek domāt, ka šis tēls kalpo Homēram ne tikai kā parasts salīdzinājums, bet arī kā statusa apzīmējums, jo bieži vien izrādās, ka šāds “vilks” apzīmē zemas dabas cilvēku, plebeju. Šad un tad mēs redzam, kā tādi zemākas dabas karotāji veselā barā uzbrūk kādam dižam varonim, kurš drosmīgi cīnās pret viņiem kā lauva vai kuilis ( Il., XIII, 470 – 475; XI, 544 – 557, 473 – 479, 480sqq, 314 – 327 etc. ). Šādās epizodēs vilka tēls parādās viennozīmīgi negatīvā kontekstā.

Vārdu sakot, var secināt, ka ar dzīvnieku tēlu palīdzību Homērs ilustrē rangu hierarhiju, kas pastāv to karotāju vidū, kas cīnās pie Trojas mūriem. Ja lauva stāv pašā spicē, tad piramīdas apakšā atrodas vilks. Zemāk par vilku ir tikai suns – tas un, ja nav runas par medībām, tad šo vārdu Homēra cilvēki un dievi lieto vienīgi kā lamuvārdu ( Il., XI, 362; XIII, 623; XX, 449; XXI, 481 ). Toties morāli un fiziski nepilnvērtīgu karotāju salīdzinājums ar vilkiem no vienas puses spilgtāk ataino patieso varoņu cēlumu, bet no otras puses, apzīmē ne tikai sociālo statusu, bet arī morālo stāju, tātad, tāpat kā citi salīdzinājumi ar dzīvniekiem, uzrāda cilvēka patieso dabu

Tātad, Dolons ir “vilka statusā”. Zemais rangs, bet ne pats zemākais, nav tik traki, kā ar Tersītu. Tomēr viņš ir bagāts, viņam ir “ātras kājas”, viņš ir karavīrs un pat pieteicās uz varoņdarbu. Taču viņa zemisko dabu uzrāda gan viņa neglītā āriene, gan vilka āda pār pleciem. Komiskums sākas brīdī, kad viņš pieprasa sev par balvu Ahilleja zirgus un kaujas ratus. No episkās ētikas viedokļa tas ir galīgs absurds! “Vilks” pretendē uz “lauvas” tiesu! Šeit tad arī sākas komiskais – atkal kā neatbilstoša ambīcija. Ne velti ziņa par šādu pretenziju izraisa Odiseja smaidu ( ™pimeid»saj prosšfh polÚmhtij ‘OdusseÚj – Il., X, 400 ). Viņa vārdi Dolonam atklāj lietas būtību:

           “Tiešām gan slavenu balvu sirds tava ir iekārojusi –

            Cildā Aiakida zirgus! Bet mirstīgiem vīriem nav viegli

            Valdīt šā varoņa zirgus un kaujratos vadīt uz priekšu,

            Atskaitot Pēleju dēlu, kas piedzimis dievišķai mātei.”

                                                             ( Il., X, 401 – 404 )

Kā mēs atceramies, manta un viss, kas cilvēkam pieder, atspoguļo viņa garīgo, t.i., viņa patieso būtību un Ahillejam, kurš ir dievietes dēls, viss ir neparasts. Viņš ir pārāks par visiem cilvēkiem un viss viņam ir no dieviem – gan bruņas ( Il., XVII, 428 – 616; XVI, 140sqq; XIX, 387sqq  ), gan zirgi ( Il., XVII, 75sqq, 441 – 447; XIX, 399 – 417 ). Pat vārtu aizbīdnis viņa nometnē ir tāds, ka no parastiem mirstīgajiem tikai trīs vīri spēj knapi to pakustināt ( Il., XXIV, 452 sqq ). Un tagad kaut kāds cilvēks – “vilks” izsaka pretenziju uz tāda varoņa lepnāko īpašumu – dievišķajiem zirgiem! Turklāt, viņš pieteicās iet izlūkos ne savas varonības dēļ, bet alkatības un nepamatotas ambīcijas pamudināts. Tādēļ Homēra tēlojumā viņš ir reizē gan nožēlojams, gan smieklīgs.

            Abas šīs Dolona īpašības –komiskums un nožēlojamība spilgti parādās brīdī, kad viņš satiekas ar ahaju izlūkiem. Tikko ieraugot viņus viņš metas bēgt, un abi varoņi vajā viņu kā medību suņi mēdz vajāt zaķi ( Il., X, 358 – 364 ). Pats salīdzinājums norāda uz to, ka šajā pasākumā nebija nekā cēlā, drīzāk tas izskatās stipri komiski. Un, kad Diomeds meta šķēpu virs Dolona galvas, lai apturētu viņu, viņš kļuva pavisam nožēlojams un smieklīgs vienlaicīgi:

                   “Gludenā šķēpkāta smaile ar sparu virs pleca pa labi

                     Iestrēdza zemē. Viņš apstājās pēkšņi, aiz izbīļa stinga,

                     Raustījās izlūka lūpas, un mutē tam klabēja zobi,

                     Bālēja seja aiz bailēm. Šie elsdami panāca viņu,

                     Satverot cieši aiz rokām; viņš sacīja asaras liedams:

                     „Dzīvību saudziet! Es atpirkties varu. Man mājā daudz mantas,

                     Daudz tur ir vara un zelta, dzelzs prasmīgi izkaldināta…”

                                                              ( Il., X, 374 – 379 )

 Drosmes un varonības vietā viņš demonstrē gļēvumu un raud tāpat kā Tersīts, ar kuru viņš tagad ir vienāds savā komiskumā. Vienlaicīgi viņš ir arī divkārši nožēlojams – gan tādēļ, ka izrādīja sev neatbilstošu, pārmērīgu ambīciju, gan tādēļ, ka rīkojās zemisku instinktu dzīts – pieteicās iet izlūkos ne varonības, bet mantkārības dēļ. Ņemot vērā to, ka viņš ir bagāts, šis gadījums vēlreiz apstiprina, ka “krietnums” un “sliktums” Homēra izpratnē ir morālas, nevis sociālas kategorijas. Dolons un Tersīts ir nožēlojami un smieklīgi ne tādēļ, ka viņi ir no tautas, bet tādēļ, ka viņi ir slikti. Acīmredzot, taisnība ir Arnoldam Toinbijam, kurš ir teicis, ka plebejs savā būtībā ir dvēseles stāvoklis, nevis sociālais statuss[16].

Dolona piemērs tāpat kā Tersīta piemērs, Homēra auditorijai bija ļoti pamācošs un audzinošs – no tā katram eposa klausītājam bija jāsaprot, kas viņš ir un kāda vieta viņam pienākas, jo ikviena pretenzija uz augstāku vietu, kas ir pretrunā ar paša cilvēka dabu, beigsies slikti un apkaunojoši viņam pašam. Tersītam bija mazāka ambīcija un viņš palika dzīvs, samaksājot par savu uzvedību tikai ar dažiem sitieniem un pazemojumu. Dolons pretendēja uz pavisam pārmērīgu, uz to, uz ko pat varoņi nevarēja pretendēt un tādēļ viņa samaksa bija nāve. Tāda ir episkās taisnības manifestācija. Un tādā veidā šeit atklājas dabiska tā laika sabiedrības problēma: atbilstība un neatbilstība statusam. Abos gadījumos runa ir par to, ka varoņa cienījamo statusu nevar ieņemt cilvēks, kas nav varonis pēc dabas. Tas, kas to nesaprot, kļūst smieklīgs un saņem pienākošos sodu. Tādā veidā komiskais šeit rodas kā ideāla un tā pretstata kontrasts, kā pamatota statusa un nepamatotas ambīcijas sadursme.

Un beidzot, Homēram ir vēl viena komiska epizode, kas izturēta līdzīgā stilā – tas ir stāsts par bezkaunīgā Īra piekaušanu ( Od., XVIII, 1 – 117 ). Kad Odisejs bija atgriezies mājās ubaga ceļotāja izskatā un izzināja situāciju, lai varētu atriebt negantajiem preciniekiem, kas nelietīgi saimniekoja viņa mājā, viņam izveidojās konflikts ar vietējo klaidoni Īru. Šis Īrs grasījās padzīt Odiseju, lai varētu pats netraucēti baroties ar pārpalikumiem no precinieku galda. Odiseja miermīlīgā atrunāšana uz viņu neiedarbojās un notika kautiņš. Preciniekus uzjautrināja un sasmīdināja pati šī situācija – kautiņš starp diviem ubagiem par vietu pie durvīm. Par Antinoju ir teikts, ka viņš „iesmējās skaļi” un paaicināja visus uz šo izklaidi  ( Od., XVIII, 35 ). Beigās, kad Odisejs ar vienu sitienu nogāza viņu zemē un aiz kājām izvilka ārā no telpas, visi precinieki “pacēla rokas un smējās bez elpas” ( Od., XVIII, 100 ). Tātad, notikums ir viennozīmīgi smieklīgs pašiem Homēra cilvēkiem. Un šķiet, ka smieklīgais šeit ir viss tas pats, kas arī iepriekšējos piemēros.

Vispirms jau Īra raksturojums ievada komisko noti – viņš ir klaidonis, kurš:

           “Dāvanas lūdza un izslavēts bija ar rijību savu.

            Izsalkums mocīja viņu arvien un slāpes, bet tomēr

            Nebij tam spēka un drosmes, kaut augumā pārspēja citus.

            Māte par Arnaju viņu jau nosauca dzimšanas dienā.

            Pilsētas jaunekļi visi to devēja tomēr par Īru –

            Labprāt tas aiznesa vēsti, ja kādam kas vajadzīgs bija.”

                                                  ( Od., XVIII, 2 – 7 )                                                                             

Šajā gadījumā Homērs neapraksta viņa ārieni, bet rada tēlu, aprakstot tādas varonībai pretējas īpašības kā klaidonība, bezkaunība, rijība, dzeršanas kāre un pakalpiņa statuss. Liels augums kopā ar mazu spēku raksturo nepilnvērtīgu un tā laika domāšanai komisku personāžu. Šim tēlam atbilst arī attiecīga uzvedība – kad pirms kautiņa viņš ieraudzīja Odiseja stipros muskuļus, tad uzreiz:

                    “                 … un Īram sirds bailīgā samulsa krūtīs.

                     Vergi to apjoza tūdaļ uz cīņu un vilka ar varu.

                     Izbijies bija tas ļoti, un locekļi drebēja viņam.”       

                                                        ( Od., XVIII, 75 – 77 )                                                 

Var teikt, ka Īra tēls savā būtībā atkārto gan Tersīta, gan Dolona tēlus – tāds pats fizisks neglītums, vārgums, gļēvulība un nepamatotas ambīcijas. Dolons no visiem trijiem bija visaugstākā ranga cilvēks, un arī ambīcija viņam bija visaugstākā, bet Īram gan statuss, gan ambīcija ir viszemākie. Vārdu sakot, Homērs tādā komiskā veidā parāda mums vienu un to pašu sociāli psiholoģisku fenomenu trijos līmeņos, trijos sociālajos “stāvos” – augšējā, vidējā un zemā. Un fenomena būtība visur ir tā pati – garīga un fiziska kroplība ar nepamatotām ambīcijām. Homēra pasaulē šī ambīcija vienmēr tiek pienācīgi sodīta, un zīmīgi, ka visās reizēs tas notiek caur Odiseju[17]. Tāda, acīmredzot, Odisejam bija atvēlēta funkcija eposā – sodīt nepamatotas un nelietīgas nekrietnu cilvēku ambīcijas. Starp citu, tieši tādā veidā var interpretēt arī viņa izrēķināšanos ar preciniekiem.

            Tātad, Homēra komiskums sociālajā plāksnē nozīmē pasmiešanos par varonības antipodu. Visas trīs komiskās situācijas veido zemas dabas ambīcijas uz to, kas pienākas tikai augstākajai dabai, t.i., krietnumam. Komiskuma pamatā ir kontrasta princips: ja varonība ar visu tai piemītošo kalokagatiju ir absolūts ideāls, kuram eposā tiek veltīts viss cēlais un nopietnais, un kuram galu galā ir veltīts arī pats eposs kā tāds, tad tā visa pretstats tiek pasniegts kā zemisks, nožēlojams un komisks. Būtībā tā ir morāla opozīcija, tomēr aiz tās stāv arī sociālais aspekts: varonība ir ne tikai morāls, bet arī sociāls ideāls, atbilstība vai neatbilstība kas cieši saistīta ar sociālo statusu. Tikai šis sociālais aspekts manifestē nevis kā banāla opozīcija starp aristokrātiju un kaut kādu amorfu “tautu”, bet gan kā opozīcija starp varonību, kas principā ir pieejama visiem, jo balstās uz morāli ētiskām kategorijām[18], un to, kas tai ir pretējs – garīgu un fizisku kroplību, kuras nesēji var būt dažādu sociālo slāņu pārstāvji – gan ubags klaidonis Īrs, gan bagātais Dolons. Un šajā ziņā viss ir kā vienmēr – ar smieklu palīdzību tiek apkarots tas, kas liekas nepareizs, slikts un draudīgs…


[1] Skat., piemēram: Nestle W. Die Anfänge einer Götterburleske bei Homer // Neue Jahrbuch für die klassische Altertumwissenschaft. 1905. S. 161 – 182; Vogel F. Humor bei Homer // Bayerische Blätter für die Gymnasium. 1915. S. 185 – 192; Friedlander P. Lachende Götter // Die Antike. 1936, 10, 3. S. 209 – 226; Calhoun G. M. Homer’s Gods, Myth and Marchen // American Journal of Fhilology. 1939, 40; Riemschneider M. Homer. Entwicklung und Stil. Leipzig, 1950; Losev A. F. Gomer. Moskva, 1996 un vēl daudzi citi.

[2] Piemēram, es neuzskatu par humoristiskām vairākas epizodes no Homēra eposa ( piemēram: Il., II, 1 – 34; III, 125; XVI, 790sq; XXII, 226 – 247 etc. ), kuras par tādām vērtē A. Losevs savā slavenajā darbā par Homēru – Losev A. F. Ukaz. soč. S. 360, 364. Odiseja piedzīvojumu ar ciklopu Polifemu var vērtēt, manuprāt, dažādi, bet tikai ne kā humoresku vai grotesku ( Od., XVIII, 1 – 110 ) – Losev. A.F. Turpat. Lpp. 237.

[3] Šāda tipa situāciju ļoti labi raksturoja A. Losevs: „Humors rodas tad, kad tiek sagaidīta kaut kāda mērķa sasniegšana, bet faktiski šis mērķis ir sasniegts nepilni, slikti vai kroplīgi un tajā pat laikā arī absolūti nesāpīgi un bezrūpīgi tam, kas gaida šo sasniegšanu” – Losev. A.F. Turpat. Lpp. 368.

[4] Skat. piemēram: Donlan W. The Tradition of Anti – Aristocratic Thought in Early Greek Poetry // Historia, 1973, 22. P. 150sq; Ebert J. Die Gestalt des Thersites in der Ilias // Philologus, 1969, 113. S. 159 – 175. Padomju historiogrāfija gāja vēl tālāk un pasniedza šo epizodu kā sociālo konfliktu, t.i., kā šķīru cīņas izpausmi – Сахарный Н. Л. “Илиада”: разысканиц в области смысла и стиля гомеровской поэмы. Архангельск, 1957. С. 97сл;  Андреев Ю. В. Раннегреческий полис ( гомеровский период ). Ленинград, 1976. С. 53.

[5] Skat.: Шталь И. Художественный мир гомеровского эпоса. Москва, 1983. С. 98сл.

[6] Ebert J. Op. Cit. S. 175.

[7] Spahn P. Individualisierung und politisches Bewußtsein im archaischen Griechenland // K. Raaflaub. 1993. S. 353; Андреев Ю. В. Раннегреческий полис (гомеровский период). Л., 1976. С. 95 сл.

[8] Šeit un turpmāk citāti no Homēra tiek sniegti A. Ģiezena tulkojumā.

[9] Гуревич А.. Индивид и социум на средневековом Западе. Москва, 2005. С. 147. 

[10] Skat. par to: Сапронов П.А. Культурология. Спб., 1998. С. 181,  187.

[11] Skat. piemēram: Андреев Ю. Цена свободы и гармонии. Несколько штрихов к портрету греческой цивилизации. Спб., 1999. С. 260 слл, 274сл.

[12] Шпенглер О. Закат Европы. Новосибирск, 1993. С. 307сл.

[13] Skat.: Клочков И. С. Духовная культура Вавилонии: человек, судьба, время. Москва, 1983. С. 49сл.

[14] Sīkāk par to skat.: Шталь И. Указ. Соч. С. 171.

[15] Skat. par viņiem: Strassburger H. Die kleine Kämpfer in der Ilias. Frankfurt / Main, 1954; Андреев Ю.B. Гомеровское общество. Основные тенденции социально – эконимического развития Греции XI – VIII вв. до н.э. Москва, 2004. С. 266.

[16] Тойнби А. Постижение истории. Москва, 1991. С. 346.

[17] Tiesa gan, Dolona galvuu nocirta Diomeds, bet tas nemazina Odiseja klātbūtnes lomu: viņš upurēja Dolona bruņas Atēnai un uzrunāja dievieti ar attiecīgu lūgšanu ( Il., X, 454 – 466 ).

[18] Sīkāk par to skat.: Туманс Х. Рождение Афины. Афинский путь к демократии: от Гомера до Перикла. Спб., 2002. С. 76 – 87, 90 – 96.