Archive for category antīkā vēsture

Par valsts identitāti un par ciklopiem valstī

Posted by on Saturday, 23 September, 2017

  Publicēts saīsinātā veidā žurnālā “Mājas viesis”, Nr. 38 ( 620 ) 21.-27.09.2017.

Šeit tiek piedāvāta pilna intervijas versija autora redakcijā.

Žurnālists Andris Tiļļa.

 

 

  1. Kāda ir mūsu valstiskā un nacionālā identitāte, kā radīt simtgades svētkus?

Ar etnisko un politisko identitāti mums viss ir kārtībā, bet, kas attiecas uz valstisko, es, godīgi sakot, nezinu, vai tāda mums ir. Dzīvē, nevis uz papīra. Šķiet, ka tā ir konceptuāla problēma numur viens. No vienas puses, mēs visu laiku dzirdam par nacionālu valsti, bet no otras puses redzam, ka ar to kaut kas nav īsti tā kā vajag. Bez tam ir redzams, ka modernās pasaules attīstības tendences ir vērstas uz nacionālas valsts nonivelēšanu un pat likvidēšanu. Turklāt apziņā valda putra: no vienas puses tiek sludināts patriotisms kā nacionālas valsts pamats, bet no otras puses tiek propagandētas pretējas vērtības – nauda un bauda. Te rodas vērtību sadursme, jo patiess patriotisms paredz, ka dzimtenes labklājība cilvēkam ir pirmajā vietā, bet mūsdienu liberālās vērtības priekšplānā liek paša intereses un orientē uz absolūtu patērētāja egocentrismu. Bet, kā zināms, nevar vienlaicīgi kalpot Dievam un mamonam…

Attiecībā uz valsti es, kā sengrieķu domas piekritējs, uzskatu, ka valsts ir vispirms cilvēki, jeb, kā teica Aristotelis, cilvēku kopa, kas pastāv kopēja labuma dēļ. Atkārtoju: kopēja labuma dēļ, nevis kaut kādu kliķu, partiju vai indivīdu labuma dēļ. Man tuvs ir arī spāņu domātāja Ortegas-i-Gaseta viedoklis, kurš teica, ka valsts ir kopīgas dzīves projekts, t.i., projekts, kas apvieno cilvēkus kopīgai darbībai. Tas ir valstiskās identitātes pamats. Bet, lai to nodefinētu, ir jāatbild uz trīs jautājumiem: kas mēs bijām vakar, kas esam šodien, un kas gribam būt rīt? Diemžēl jāatzīst, ka mums ir puslīdz skaidra atbilde tikai uz pirmo jautājumu, turklāt tā ir depresīva, jo akcentē okupāciju un rusofobiju… Tā vietā, lai lepotos ar savu pagātni ( un mums ir ar ko lepoties! ), mums visu laiku tiek piedāvāts apraudāt vēsturiskos pāri darījumus. Rezultātā mums veidojas negatīvs pagātnes tēls un negatīva identitāte, kas traucē attīstīties šodien. Bez tam tā šķeļ sabiedrību, nevis vieno. Protams, vēsture ir jāzina un jāatceras, to nedrīkst aizmirst, bet nav produktīvi veltīt tik daudz laika un spēka tās apraudāšanai. Un katra sabiedrība veido savu identitāti uz pretnostatījuma pamata: „mēs – viņi”. Tas ir dabiski un pareizi, bet ar to nepietiek. Ir jāatbild arī uz jautājumu par mūsu valsts projekta būtību, par to, kas ir mūsu kopība šodien un kādu mēs to vēlamies redzēt rīt. Kādreiz mums tika stāstīts par eiropeisku labklājības valsti, bet šī brīža situācijā tas izklausās pēc izsmiekla. Pie mums labklājība kā valsts projekta ideja nedarbojas, jo pārsvarā cilvēki uztver labklājību individuāli un cenšas raut sev pēc iespējas vairāk, bet valsts lietas degradē. Cilvēki bēg no valsts ne tikai tādēļ, ka šobrīd neatrod sev iespējas un pielietojumu, bet arī tādēļ, ka neredz sev izredzes arī rīt.

Rezultātā šobrīd mūsu idejisko pamatu veido depresīva identitāte, kas vērsta uz ienaidnieka tēla uzturēšanu. Jo tā ir vieglāk konsolidēt tautu un tā var viegli novērst uzmanību no iekšējām problēmām, piemēram, no valsts izzagšanas… Domāju, ka tas ir destruktīvs ceļš. Tautai jākonsolidējas uz kopēja projekta pamata, nevis tikai uz baiļu, sāpju un aizvainojuma pamata. Mums ir nepieciešama ne tikai depresīva, uz pagātni vērsta identitāte, bet arī pozitīva, uz šodienu un nākotni vērsta identitāte, kas veidotu un konsolidētu valsts nāciju. Bet pagaidām es tādas neredzu. Šobrīd mūsu „projektu” varētu izteikt vienkāršā formulā: „grābj, kas var!”

Bet valsts svētkus vislabāk svinēt, ziedojot savai valstij kaut ko no sevis – savu darbu, naudu, savu rūpi. Ja mēs katrs kaut ko izdarīsim savas valsts labā, tā kļūs redzami skaistāka.

  1. Kā jūs raksturotu pašreizējo sabiedrību, arhibīskaps Stankēvičs ir skarbs – valda alkatība… Vai nekļūstam bīstami paši sev – līdzīgi kā vēlīnā Roma?

Pilnīgi piekrītu arhibīskapa viedoklim, bet ar piebildi, ka alkatība ir viena no daudz lielākas problēmas izpausmēm – valstiskas domāšanas deficītam. Mēs jau esam pieraduši, ka valsts lietās pastāv gandrīz vienīgi privātas intereses, grupu, kliķu, partiju intereses, lai gan valsts, kā jau teicu, pēc būtības ir „kopēja lieta”. Acīmredzot tādā veidā izpaužas mūsu egocentriskā viensētnieka domāšana, kurai pasaule beidzas aiz sava žoga. Un, protams, to daudzkārt pastiprina mūsdienu patērētāja psiholoģija, kas tiek kultivēta sabiedrībā. Tādēļ nav brīnums, ka ir tik ierasts uzskatīt valsti par sili, kur baroties, un par savtīgu interešu realizācijas instrumentu. Arī savā ikdienas dzīvē mēs esam pieraduši redzēt tikai savas personīgās intereses, ignorējot gan „kopējās lietas” vajadzības, gan citu cilvēku intereses.

Šajā ziņā mēs tiešām līdzināmies Homēra aprakstītajiem ciklopiem, kuri nepazīst civilizāciju un iemieso mežonību, jo viņiem ir sveša izpratne par taisnību un kopdzīves principiem, viņi dzīvo katrs savam labumam un „par citiem tie neliekas zināt”. Ļoti bieži no mums lien laukā ciklopi: kad mēs savtīgu nolūku vadīti darām pāri citiem cilvēkiem, kad mēs ignorējam citus, braucot pie stūres vai parkojoties, vai kad terorizējam apkārtējos ar skaļu mūzikas klausīšanos. Un tā tālāk un tā joprojām… Starp citu, šķiet, ka terorizēt citus ar skaļu mūziku ir mūsu nacionālā slimība, jo daudziem patīk tādā veidā demonstrēt, ka viņi spļauj virsū visiem. Tā ir ļoti spilgta mežonības pazīme, kura nepastāv civilizētajā pasaulē. Vārdu sakot, es uzskatu, ka mums būtu jāpiestrādā pie savas domāšanas, mums ir jāmācās domāt solidāri un valstiski.

Un, ja ikdienas dzīvē mēs tik bieži demonstrējam ciklopu domāšanu, nav nekāds brīnums, ka tā valda arī valsts lietās, atstājot graujošas sekas. Bet mūsu pārvaldes sistēmā, kā redzams, nav reālu mehānismu, kas ļautu savaldīt „ciklopus” un pasargāt valsts intereses. Tādēļ  ir dabiski, ka periodiski atskan runas par prezidentālas republikas nepieciešamību…

Un paralēle ar seno Romu šeit ir vietā. Tā sabruka vispārējas morālas degradācijas un valsts „prihvatizācijas” apstākļos. Toreiz tāpat valdīja naudas un baudas kults, un ciklopu egoistiskā domāšana. Oligarhi sadalīja valsti savās privātajās „impērijās”, kur viņiem bija sava slēgta pasaule ar visām valsts pazīmēm, ar visām iespējām un izklaidēm, un plus vēl viņi izvairījās no nodokļu maksāšanas. Savukārt valsts birokrātija nepārtraukti auga un smacēja nost sabiedrību ar nodokļu jūgu. Parastie cilvēki bēga no valsts pie oligarhiem vai barbariem, lai tikai izvairītos no nodokļu iekasētājiem. Valsts, kas nodarbojās ar naudas izspiešanu un nepildīja savas saistības pret tautu, nebija vajadzīga nedz tautai, nedz oligarhiem. Rezultātā, kad uzbruka barbari, nebija gribētāju aizstāvēt šo valsti, bet pati valsts sev nespēja nodrošināt efektīvu aizsardzību. Savukārt  oligarhu „impērijas” izrādījās par vāju un viegli krita par upuri uzbrucējiem…

  1. Kultūrpolitika, cik tā gudra, ko tajā vajadzētu mainīt?

Vispār mūsu kultūras politikā es redzu divas problēmas: finansējuma trūkumu un provinciālismu. Ar pirmo viss ir skaidrs: tas ir skābekļa trūkums kultūrai un tās sakņu sistēmai – izglītībai; par to daudz runāts un nav vērts tagad atkārtoties. Kas attiecas uz otro punktu, ar to es saprotu izveidojušos situāciju, ka tas pats trūcīgais kultūras finansējums tiek piešķirts gandrīz tikai vienai nozarei – letonikai. Kā rezultātā pasaules kultūra latviešu domas un valodas telpā tiek pārstāvēta nožēlojami vāji. Piemēram, joprojām latviešu valodā nav pieejami visi Platona un Aristoteļa teksti, kas ir Eiropas kultūras bāzes teksti. Tāpat nav arī daudzu citu svarīgu tekstu… Nav šaubu, letonikai jābūt prioritārai, tas ir pats par sevi saprotams. Bet, ja mēs nogriežam sevi no Eiropas kultūras mantojuma un visas pasaules kultūras mantojuma, mēs neizbēgami slīkstam provinciālismā.

Šajā sakarā nevar nepieminēt valsts jubilejas svinības. Man liekas, ka budžets, kas tam paredzēts (60 mljn. eiro ), ir daudzkārt pārspīlēts, īpaši ja salīdzina to ar izdevumiem, ko šim nolūkam paredz daudz bagātākā Somijas valsts ( 19 mljn. eiro ). Protams, jubileja ir jāsvin un jāsvin labi, bet viss jādara, ievērojot veselā saprāta un samērīguma robežas, īpaši laikos, kad valsts budžeta caurumi tiek lāpīti uz cilvēku rēķina, ieviešot arvien jaunus nodokļus un ceļot tarifus. Rodas aizdomas, ka šeit ir ne tik daudz patriotisma, cik vēlme „apgūt līdzekļus”, un droši vien, kā tas pie mums pieņemts, ar iespēju vienam otram labi iedzīvoties uz valsts rēķina. Domāju, ka somi mīl savu dzimteni ne mazāk par mums, vismaz viņi no tās nebēg. Nāk prātā arī kāds sengrieķu spārnotais teiciens. Kad spartiešu likumdevējam Likurgam pajautāja, kādēļ viņš ieviesa savā valstī tik pieticīgas upurēšanas ceremonijas dieviem, tas atbildēja: lai mēs nepārstātu godināt dievus. Šī frāze labi atklāj universālu likumsakarību: jo vairāk ārišķības, ārēja pompa un spožuma, jo mazāk patiesa satura un jēgas.

Man gribētos, lai mēs mīlētu Dzimteni nevis vārdos, bet darbos, un ne tikai uz budžeta rēķina, bet arī no tīras sirds.

 

Dzīva zivs peld pret straumi

Posted by on Saturday, 4 February, 2017

Juris Lorencs.

Dzīva zivs peld pret straumi. Saruna ar vēsturnieku Hariju Tumanu.

Latvijas Avīze, 2017. gada 4. februāris.

Publicēts: http://www.la.lv/dziva-zivs-peld-pret-straumi/

tumans_juris_lorencs_10-664x498

 

Harijs Tumans (dz. 1967. g.) ir vēstures doktors, LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors. Studējis Latvijas un Sanktpēterburgas universitātē, kur specializējies antīkās pasaules vēsturē. Sarakstījis fundamentālo pētījumu “Varoņi un varonība senajā Grieķijā”, kas ir pirmais latviešu valodā tapušais oriģinālais pētījums par senās Grieķijas vēsturi un kultūru. Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība viņam piešķīrusi balvu “Gada vēsturnieks Latvijā 2015”.

Pēdējā laikā medijos un publiskajā telpā izskan aicinājumi atgriezties pie tradicionālajām vērtībām. Bet ko mēs ar tām saprotam?

  1. Tumans: Patiesībā tas ir visai izplūdis jēdziens. Dažs ar to saprot latvisko dzīvesziņu, cits – kristīgo baznīcu. Tomēr ir vērtības, kas bijušas klasiskas visos laikos. Piemēram, “Dievs, Daba, Darbs”, kā to izteica Anna Brigadere. Latvietim var likties īpaši svarīgi, ka tām ir vienoti kopsaucēji gan etnogrāfiskajā, gan kristīgajā pasaules skatījumā. Tomēr pamatā viss centrējas ap ētiku un ģimeniskām vērtībām – bērni, mazbērni, vecāki, paaudžu saites, savstarpēja gādība un atbildība vienam par otru. Tradicionālo vērtību sistēmā augušam cilvēkam veidojas stabils ētisks pamats, kas māca ar cieņu attiekties pret augstākiem spēkiem, pret dabu un pret līdzcilvēku. Diemžēl modernajā sabiedrībā šīs vērtības un ar tām saistītie cilvēku uzvedības modeļi jau ir daļēji izskaloti.

Jāsaprot, ka tradicionālās vērtības visupirms ir kultūras vērtības, turklāt kultūras ar lielo burtu. Pamatā tās kopējas visām tautām, visām reliģijām un visiem laikiem. Jau senie romieši pārsteigti konstatēja, ka pamatvērtības un ētiskās normas saskan gan “civilizētajiem” Romas pilsoņiem, gan tiem, kurus viņi dēvēja par “barbariem”. Uz šo normu pamata romieši izveidoja savas universālās tiesībās, kuras mēs principā izmantojam joprojām.

Manuprāt, šodienas pasaulē ne tik svarīgs ir cilvēku dalījums tautās, rasēs, reliģijās un civilizācijās, cik dalījums kultūras un bezkultūras cilvēkos. Ir iezīmējusies robežšķirtne, kas sadala cilvēci kultūras un pēckultūras laikmetos.

Pēckultūras laikmets – kā jūs to raksturotu?

Tā galvenā pazīme – tradicionālo vērtību izskalošanās, kā dēļ cilvēks zaudē pamatu zem kājām. Tas ir cilvēks bez reliģijas un kultūras, tāds, kurš nav iesakņots ne nacionālajā, ne pasaules kultūrā. Sekls, paviršs, iekšēji tukšs, orientēts vienīgi uz materiālo pasauli, labklājību, dzīves baudīšanu uz nepārtrauktu izklaidi un “tusiņu”. Filozofs Herberts Markūze nosauca šādu tipu par viendimensionālo cilvēku – tādu, kuram zudusi garīgā un ētiskā dimensija.

Starp citu, savā starpā daudz labāk saprotas divi kultūras cilvēki nekā kultūras cilvēks ar bezkultūras cilvēku. Ticīgs kristietis un musulmanis drīzāk atradīs kopēju valodu, nekā kristietis vai musulmanis ar ateistu.

Kādi mehānismi izskalojuši tradicionālās vērtības?

Visi kopā – politiskie, ekonomiskie, garīgie. Es piekrītu koncepcijai, ka kultūras, tāpat kā viss dzīvais šajā pasaulē, ir pakļautas zināmām likumsakarībām: tās aug, nobriest, noveco un iet bojā. Tas ir ciklisks attīstības ritms. Tas atbilst arī dzīves uztverei, ko mēs redzam tradicionālajā pasaulē – cilvēki tajā uztvēra laiku cikliski. Valodnieki zina, ka vairāku seno valodu gramatikā nav laiku formas, nav pagātnes un nākotnes, ir tikai pabeigta un nepabeigta darbība. Tradicionālajam cilvēkam gads simbolizē pasaules ciklu, gada laikā secīgi mainās gadskārtas, lauku darbi, svētki un rituāli.

Kā Edvarta Virzas “Straumēnos”?

Jā, zemnieka pasaules izjūta atbilst dzīvās dabas ritējumam. Cikliskais laiks neprasa īpašu jēgu, tas ir dabisks, pašsaprotams, jo pastāv kopā ar gadalaikiem, ar aršanu, sēju, pirmo ganu dienu, ražas novākšanu, pļauju. Pavisam citāds ir lineārais laiks, kas parādās līdz ar lielajām reliģijām – jūdaismu, kristietību, islāmu. Dievs rada pasauli, kurai jāiet bojā, tai ir sākums un beigas laikā un telpā. Tie ir pavisam citi atskaites punkti. Lineārais laiks prasa jēgu, piepildījumu. Vecajā, kristīgajā Eiropā laikam bija reliģisks piepildījums. Cilvēks uz pasauli raudzījās pasaules radīšanas, Kristus piedzimšanas, Lieldienu un Pastarās tiesas kontekstā, savu dzīvi viņš uztvēra kā ceļu uz Mūžību.

Šodien tas viss ir nograuts. Lielā franču revolūcija savā aizrautībā pat mēģināja ieviest jaunu kalendāru! Taču, nograujot reliģisko saturu, laikam tika atņemta jēga. Bet lineārais laiks nevar pastāvēt bez jēgas, kas ir viņa pamatbūtība. To mēģināja aizpildīt ar progresa ideju, kas būtībā ir primitīvs lielveikalu sauklis – “labāk, ērtāk, lētāk”. Progresa matrica šodien tik dziļi iespiedusies cilvēka apziņā, ka mēs citādi nemaz neprotam raudzīties uz dzīvi. Uz tās pamata jau 18. gadsimtā radās ideja būvēt jaunu pasauli, kuras centrā ir nevis Dievs, bet cilvēks. Būtībā būvēja ideālo Dieva valstību zemes virsū, tikai jau bez Dieva. Šo ceļu turpināja boļševiki un nacisti, ceļot komunismu un Trešo reihu – tie arī būvēja savu paradīzi zemes virsū bez Dieva. Un mēs šodien darām principā to pašu, tikai mums ir cits šīs iedomātās paradīzes modelis…

  1. gadsimta beigās progresa modeli sāka apšaubīt daži Eiropas domātāji. Pats spilgtākais bija vācietis Osvalds Špenglers, kurš īsi pirms Pirmā pasaules kara uzrakstīja fundamentālo darbu “Vakarzemes noriets”. Viņš izvirzīja teoriju, ka kultūras attīstās cikliski – tās dzimst, realizē sevi, noveco un iet bojā.

Ko tas nozīmē Vakarzemes jeb Eiropas civilizācijai?

Ar medicīnu un veselīgu dzīvesveidu var pagarināt cilvēka dzīvi, bet nevar apturēt pašu novecošanās procesu un nāvi. Tāpat ir ar kultūrām. Špenglers uzskatīja, ka tās iet bojā brīdī, kad izsmeļ sevi un tajās izsīkst radošais gars. Kultūras vecuma stadiju viņš sauca par civilizāciju, jo tajā vairs nav radošā gara, tajā valda tehnika un ekonomika. Es uzskatu, ka katru kultūru veido ideja jeb ideāls, kas ir tās pamatā. Kultūra dzīvo un attīstās tik ilgi, kamēr tā apkalpo savu ideālu, un tā iet bojā, kad pārstāj to darīt.

Tieši to mēs vērojam šodienas Rietumu pasaulē. Mēs dzīvojam tās norieta laikā jeb vēlas civilizācijas stadijā. Nav vairs ideālu un vērtību, kas spēj cilvēkus mobilizēt, nav uz ko tiekties. Kultūrā valda destruktīvi procesi, bet sabiedrību pārņem pragmatisma, egocentrisma un patēriņa gars. Masas pielūdz divus elkus – naudu un baudu. Visas dzīves sfēras tiek pakļautas ekonomiskajām interesēm, un tas nokauj kultūru un visu dzīvo cilvēkā. Tā ir savdabīga ekonomikas diktatūra. Mūsu vēlajai civilizācijai atslēgas vārds ir “patēriņš”, un viss, kas nevar pārdoties, tiek apkarots, tas nedrīkst pastāvēt. Tā tiek apkarota pati kultūra, kas ir ideju auglis, nevis tirgus produkts. Tādēļ tā tiek aizstāta ar masu kultūru, kas ir tirgus prece un debilizācijas līdzeklis. Tādējādi kultūrofobija kļūst par ideoloģisko dogmu un pragmatiskas politikas principu. Tādēļ nav brīnums, ka, līdzīgi kā citos dekadences laikos, šodien uzplaukst tumsonība, maģija un okultisms, bet izglītība tiek degradēta.

Krītas cilvēku intelekta līmenis. Īpaši apdraudēti ir jaunieši. Degradāciju veicina divi faktori: masu kultūra un izglītības sistēmas “reformas”. Tuvākajā laikā mūsu izglītībā tiks ieviesta atkal jauna paradigma – tā saucamā kompetence. Zināšanas un spriešanas spējas nav vajadzīgas, tagad ir vajadzīgas “kompetences”, tātad praktiskas iemaņas. Klasiskā izglītība par savu mērķi uzskatīja cilvēka veidošanu. Jau vārda “izglītība” saknē ir vārds “glīts”, tā veidoja cilvēku glītu, tātad skaistu – ārēji un iekšēji. Tagad mērķis ir radīt cilvēku – skrūvīti, cilvēku – funkciju ar “kompetencēm”.

Cilvēks tiek sadrumstalots, viņš grib “dzīvot viegli”, patērēt un baudīt, viņš vairs nespēj mobilizēties, saspringt, cīnīties. Drīzumā būs grūti atrast kādu, kurš gribēs studēt “smagās” disciplīnas – medicīnu, matemātiku, inženierzinātnes. Jo tās prasa lielu darbu, zināšanas un domāšanu, nevis tikai “kompetences”.

Par to cīnīšanos – vienīgie, kuri izrādīja pretošanos norvēģu teroristam Breivīkam, kad viņš 2011. gadā Ūtejas salā aukstasinīgi apšāva 69 cilvēkus, bija divi sešpadsmit un septiņpadsmit gadus veci čečenu pusaudži.

Tas ir dabiski. Šie puiši nāk no tradicionālas sabiedrības, viņiem vēl ir izpratne par vīrišķību un godu – atšķirībā no “civilizētajiem” eiropiešiem.

Bet vai to var attiecināt arī uz latviešiem? Mēs taču esam salīdzinoši jauna tauta!

Latvijā vēl netrūkst cilvēku ar veselīgu domāšanu. Tomēr mēs esam Rietumu civilizācijas sastāvdaļa un līdz ar to esam pakļauti tās novecošanas ritmiem. Tā ir sanācis, ka mēs neesam radījuši savu oriģinālo kultūru. Kad 13. gadsimtā šajā zemē ieradās vācieši, mūsu senči dzīvoja apmēram tāpat kā cilvēki senajā Itālijā 2000 gadus pirms Kristus – ciltis, koka pilskalni un visu karš pret visiem… Latvijas teritorija toreiz atradās starp divām civilizācijām, diviem dzirnakmeņiem – Rietumeiropu un Krievzemi. Tā kā mūsu senči nepaguva izveidot savu valsti, tiem bija lemts pieslieties vienai vai otrai kultūrai. Mūsu zeme tika iekļauta Rietumeiropas kultūras telpā, kurā latvieši atrada savu nišu – bagātu, interesantu, spēcīgu, bet tikai nišu. Par to nevajadzētu bēdāties, līdzīga vēsture ir daudzām Eiropas tautām – somiem, igauņiem, īriem, norvēģiem.

  1. gadā, kad dibinājās Latvijas valsts, atklājās, ka mums ir izcili valstsvīri, rakstnieki, mākslinieki, juristi, zinātnieki, karavadoņi. Tie bija vēl vecās kultūras tradīcijā veidojušies cilvēki. No šodienas perspektīvas raugoties – neaizsniedzamas virsotnes. Bet šobrīd mēs lēni novecojam kopā ar Rietumu civilizāciju. Vienīgā atšķirība ir tā, ka, būdami bioloģiski jaunāka tauta, uz “vecās Eiropas” fona izskatāmies mazliet vitālāki.

Jā, patiešām, kāpēc jaunākās neatkarības gados nav radušies jauni blaumaņi, raiņi, ziedoņi, raimondi pauli?

Grūti tādus sagaidīt postkultūras laikmetā. Pirmkārt, vairs nav klasiskās izglītības. Otrkārt, valda kultūrofobisks utilitārs, komerciāls gars, kurā nav vietas gudriem, vispusīgi attīstītiem cilvēkiem. Godā celti miljonāri, politikāņi, šovbiznesa zvaigznes. Un te atkal ir acīm redzamas paralēles ar Senās Romas norietu. Reiz, 4. gadsimta vidū, kad Romas pilsētai radās grūtības ar pārtiku, no tās tika padzīti kultūras darbinieki, bet dažādi triku meistari un aktrises palika pilsētā. Līdzīgi arī mums – kad 2008. gadā sākās krīze, par vienu no pirmajiem “taupības avotiem” tika izvēlēta Latvijas Universitāte, kurai drastiski nogrieza budžetu. Starp citu, vēl līdz šim nav atjaunots pilna apjoma finansējums! Senajā Romā tās beigu posmā sacīkšu ratu braucējs vienā dienā pelnīja tik, cik skolotājs veselā gadā. To pašu vērojam šodien, kad pop­zvaigne par vienu koncertu saņem pat vairāk nekā skolotājs gada laikā.

Man gan šķiet, ka šodien degradējušās pat baudas. Sportu aizstāj nīkšana pie televizora ar alus pudeli rokā, randiņus – iepazīšanās portāli internetā, kāršu spēli draugu starpā – virtuāls pokers. Pat žurnālos blakus garšīgu un sātīgu ēdienu receptēm atrodam padomus, kā prasmīgāk spīdzināt sevi, kā badoties un tievēt.

Jā, tie ir tehniskā progresa augļi. Senajā Romā skatītājs amfiteātrī redzēja līstam īstas asinis – “tiešais ēters” viņam bija reāls. Šodien televīzija nepārtraukti piedāvā asinsizliešanu, un, lai gan tās ir virtuālas, būtība ir tāda pati.

Savā pētījumā par seno Grieķiju jūs velkat paralēles, ka kultūras izzušana iet roku rokā ar varoņu izzušanu.

Tas ir viens no krīzes simptomiem. Kas tad ir varonis? Cilvēks, kurš gatavs atdot pašu dārgāko – savu dzīvību kādas augstākas idejas vārdā – reliģijas, tautas, dzimtenes, mīlestības, goda vārdā. Bet varonība var rasties vienīgi tur, kur pastāv vērtības, kas svarīgākas par paša dzīvību. Kultūra ir tā, kas rada vērtības, savukārt varonis kalpo vērtībām. Un ir tikai loģiski, ka pēckultūras laikā, kad reliģija un politika ir degradētas, kad vērtības tiek noliegtas, kad viss ir relatīvs, apsmiets, mediju un interneta komentāru nozākāts, pazūd arī varoņi. Vērtību izskalošanu veicina divi faktori – liberālā pēckultūra, jo tā, apkalpojot politiku, nodarbojas ar vērtību demontāžu, un pati politika jeb konkrēti – pārstāvnieciskā demokrātija, kas veido bezvērtību pasauli.

Kā tas iespējams?

Vispirms jāatbild uz jautājumu – kas ir varas avots? Cilvēce zina tikai divas atbildes – Dievs vai tauta. Politiskās formas veidojas atbilstoši šai atbildei. Ja Dievs – tad rodas teokrātija, monarhija vai aristokrātija. Savukārt, ja vara izriet no tautas, tad tiek veidotas dažādas “demokrātijas”, kuras leģitimē sevi ar tautas gribu. Tās var izpausties gan kā partokrātija, kā to redzam boļševiku un nacistu režīmos, gan kā pluto­krātija jeb naudas vara. Protams, “tautas griba” ir katras šādas sistēmas pamats un attaisnojums, tādēļ visu laiku tiek spekulēts ar “tautas interesēm”.

Saprotams, tautas vārdā politiku īsteno politiskie spēki. Daudzpartiju sistēmā tauta kļūst par elektorātu, kuram tiek noteikta pircēja loma – viņam jāizvēlas partiju piedāvātā politiskā “prece”, lai gan īstenībā prece visu laiku ir viena un tā pati. Tādēļ politiskajā dzīvē valda mainīga “tirgus” konjunktūra, ar kuru spēlē profesionāli “brokeri” – politiķi. Līdz ar to profesionālajā politikā nevar būt nekādu vērtību, tajā var darboties tikai intereses, kuras jāprot izdevīgi pārdot. Par vērtībām cīnās līdz galam, bet intereses tirgo, un politika šodien ir šāds interešu “tirgus”. Šodien visu cenšas pataisīt par preci – jo tā visu var nopirkt un pakļaut. Un vēl viens aspekts: vērtības veido personības ar mugurkaulu, bet varai vajadzīgi viegli manipulējami cilvēki bez mugurkaula, tātad bez vērtībām. Vērtībām nav vietas šajā pasaulē, tātad arī kultūrai…

Vai tad mēs varam uzskatīt par varoņiem islāmistu pašnāviekus?

Nē, jo viņi cīnās nevis atklāti kaujas laukā, bet gan nogalina nevainīgas dzīvības. Pat no islāma reliģijas viedokļa viņi nav nekādi varoņi.

Bet varbūt varonība šodien izpaužas citādi nekā senos laikos? Vai cilvēks, kurš gadiem ilgi kopj slimu, uz gultas guļošu tuvinieku, nav varonis?

Maksimāla varonība var izpausties tikai uz nāves sliekšņa. Tieši tad atklājas cilvēka īstā daba. Jau Homēra eposos aprakstīts, kā cilvēkam dažu sekunžu laikā jāpieņem lēmums – mirt kaujas laukā un saglabāt godu vai padoties, nolikt ieročus un saglabāt dzīvību. Ne visi ir spējīgi uz šādu varonību, kas prasa paša dzīvību, tāpēc kultūra apbrīno šādus cilvēkus.

Bet jāpiekrīt, ka pastāv arī klusa ikdienas varonība. Ir cilvēki, kuri kopj nespējīgus vecākus, atsakoties paši no savas dzīves. Skolotāja pacietīgi gadiem ilgi palīdz atpalikušam, jau “norakstītam” bērnam, tērējot savu laiku un pūles, un burtiski izglābj šo cilvēku – es šādu gadījumu zinu.

Vai modernais cilvēks apzinās faktu, ka viņš reiz mirs?

Par nāvi nav pieņemts runāt, tā ir tabu tēma. Mēs cenšamies izlikties, ka nāves nav, ka tā uz mums neattiecas, ka nāve – “tie ir citi”. Kultūras laikmetā, kad vēl dzīva bija reliģija, cilvēki nāvi uztvēra citādi, no tās tik ļoti nebaidījās, tā bija dabiska dzīves sastāvdaļa. Ja tu zini, ka tev dots laika nogrieznis no punkta A uz punktu B, tad ir jautājums – kā to piepildīt? Visas reliģijas atbild uz šo jautājumu, jo par atskaites punktu pieņem cilvēka nemirstību. Reliģija piešķir dzīvei augstāko jēgu. Bet nāve kultūrā ir dzīves augstākais punkts, kurā tiek savilkta bilance.

Turpretim pēckultūras sabiedrībā nāve ir bieds, kas draud pārtraukt vienīgo eksistences jēgu – nemitīgo dzīves baudīšanu. Ja mēs uzskatām, ka šī ir mūsu vienīgā dzīve, kuras vērtība ir tikai materiālas lietas, nauda un bauda, tad mēs būtībā ne ar ko neatšķiramies, piemēram, no mana kaķa. Patiesībā esam pat sliktākā pozīcijā, jo mums tomēr ir jāstrādā, kamēr mincim viss tiek nolikts priekšā uz paplātes.

Varbūt jūs kā filozofs varat dot padomu – kā mums šajā laikmetā nodzīvot savu individuālo dzīvi?

Neesmu filozofs, es tikai mēģinu domāt. Bet atbilde ir – censties saglabāt sevī cilvēcisko, nest sevī kultūru, domāt par savu bilanci nāves stundā. Bet tas nozīmē peldēt pret straumi. Kāds gudrais esot teicis – kamēr zivs ir dzīva, tā peld pret straumi.

 

Maltītes sociālās un politiskās funkcijas senajā Grieķijā

Posted by on Thursday, 29 December, 2016

Harijs Tumans.

Dr. hist., LU vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļas profesors

 Maltītes sociālās un politiskās funkcijas senās Grieķijas sabiedrībā. [1]

Šeit tiek publiskots raksts autora versijā. Rediģēta raktsa versija ir pieejama žurnālā “Vēsture”, 2016, 1 ( 96 ). Lpp. 111-122.

 

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Rakstā aplūkota kopējas maltītes nozīme senās Grieķijas sociālajā un politiskajā dzīvē. Tiek apskatīti maltītes reliģiskie un simboliskie aspekti senajā Grieķijā, kuriem pateicoties polisas kopējā mielasta tradīcija ieguva svarīgu sociālu nozīmi. Izmantojot plašu avotu klāstu un valodniecības datus, tiek pierādīts, ka sengrieķu fundamentālie priekšstati par valsti, ģimeni un sociālo taisnīgumu ir veidojušies uz to simbolu pamata, kas bija saistīti ar kopējo maltīti un tās rituāliem.

 

Atslēgas vārdi: maltīte, simposijs, pavards, simbols, valsts, ģimene, kopiena, dalīšana, taisnīgums.

 

Runājot par sengrieķu maltīti, pirmais nāk prātā simposijs, taču tas ir tikai viens no maltītes tipiem. Pats par sevi saprotams, ka senajā Grieķijā, tāpat kā visur, pirmkārt pastāvēja parasts, ikdienišķs mielasts, un tikai pēc tam – simposijs kā sabiedrisks, kolektīvs kopā ēšanas veids. Vienlaikus senie grieķi praktizēja īpašas kulta maltītes ar sakrālu nozīmi – gan privātā, gan sabiedriskā kārtā. Šobrīd apskatīšu tikai tās maltītēm, kuras bija nozīmīgas grieķu polisas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē.

Sāksim ar to, ko visi pazīst – ar simposiju. Šis vārds nozīmē „dzīres”, bet burtiskā tulkojumā „kopīga dzeršana”. Tātad simposijs apzīmē mielastu, kurā piedalās cilvēku grupa, kas nav konkrēta ģimene. Tas ir būtiski, ka simposijā satiekas cilvēki, kuri lielākoties nepieder šauram radinieku lokam. Visbiežāk tas ir vienkārši draudzīgs mielasts, un, spriežot pēc attēlu daudzuma mākslā un biežās pieminēšanas literatūrā, tas bija grieķu mīļākais brīvā laika pavadīšanas veids. Pats par sevi simposijs ir sociālās komunikācijas veids ar saviem rituāliem, noteiktu kārtību un nerakstītiem likumiem. Taču šoreiz runa būs par sociālo būtību, nevis par tehniskām detaļām.

Vispirms ir jāatzīmē, ka simposijs ir aristokrātiskas kultūras elements, jo sākotnēji tikai dižciltīgie varēja atļauties regulāri pavadīt laiku, rīkojot dzīres ar draugiem. Šādos pasākumos notika saimnieka pašprezentācija un statusa demonstrācija – šim nolūkam kalpoja gan attiecīgās telpas iekārtojums ( triklīnijs), gan greznie trauki, kuros, starp citu, ļoti bieži tika attēlotas tieši simposija ainas. Tajā pašā laikā šādas privātas dzīres spēlēja būtisku lomu grieķu polisu dzīvē. Pirmkārt, tieši simposiju vidē radās un attīstījās sengrieķu vārda kultūra: sākotnēji aristokrātu kopējās maltītēs tika deklamēti Homēra eposa dziedājumi, bet vēlāk – arī citu dzejnieku vārsmas un filozofu sacerējumi. Lielākā šo tekstu daļa tika radīta speciāli simposiju vajadzībām, kam pateicoties šādas dižciltīgo draugu maltītes kļuva par grieķu kultūras šūpuļiem un vienlaikus arī dzinuļiem. Tādēļ nav brīnums, ka grieķu literatūrā izveidojās pat specifisks literatūras žanrs – dzīru apraksts.[2] Otrkārt, simposiji pakāpeniski kļuva par politiskās dzīves centriem, jo tieši dzīru biedri veidoja politiskās apvienības – tā saucamās hetairejas ( no vārda hetairos – „biedrs”, „draugs” ), kuras aktīvi piedalījās dažādos politiskos notikumos, visbiežāk vēlēšanu un apvērsumu organizēšanā[3]. Piemēram, ir labi zināms, ka šādas hetairejas spēlēja izšķirošu lomu 411. g. apvērsumā Atēnās, kad tika gāzta demokrātija un nodibināts oligarhisks režīms ( Thuc.48sqq ).

dzires-ar-meitenem4

 

Taču tas viss ir labi zināms un skar tikai lietas formālo pusi, t.i., attiecas vienīgi uz atsevišķiem notikumiem. Īstā maltītes nozīme grieķu politiskajā dzīvē atklājas tikai tad, ja mēs ieskatāmies tās reliģiskajā būtībā.

Kā zināms, ne tikai Grieķijā, bet visā senajā pasaulē plaši tika praktizēti sakrālās maltītes rituāli, ko veica gan atsevišķas ģimenes, gan lieli kolektīvi. Šāda tipa maltīti seno reliģiju pētnieki uzskata par īpaši svarīgu svētdarbību ar daudzām nozīmēm.[4] Vairāk vai mazāk visur tradicionālajā pasaulē ēšana kā tāda tika uzskatīta par sakrālu aktu, bet daudzās senajās kultūrās maltītei tika piešķirta īpaša nozīme – tā pārvērtās par dieva/dievu barošanas rituālu (teoksenija) vai par dieva miesas ēšanas rituālu (teofagija).[5] Abos gadījumos šis rituāls tiek saprasts kā divu veidu komunikācija: vertikālā – starp cilvēkiem un dievību, garu vai senci, un horizontālā – starp kolektīva locekļiem, kuri piedalās maltītē, jo tiek uzskatīts, ka dievības miesa, ko viņi ēd, vieno viņus neredzamām mistiskām saitēm.[6] Tādējādi sakrālā maltīte nodrošina kolektīva garīgo, sociālo un materiālo labklājību, kā arī iekšējo vienotību. Plašs etnogrāfiskais materiāls rāda, ka kopīgas maltītes rituālam bija svarīga organizējoša loma visās cilvēku kopās – ģimenēs, dzimtās, sociālajās, profesionālajās u.c. grupās.[7]

Senie grieķi labi pazina visus sakrālās maltītes aspektus – viņi praktizēja gan teokseniju (Athen., IV, 137e), gan teofagiju (Od., III, 5 sq., 30 sqq.).[8] Tas labi redzams jau Homēra eposā, kur aprakstītas daudzas kolektīvās maltītes, kas vienmēr piesaista pētnieku interesi.[9] Šajā ziņā ļoti raksturīgas ir dzīres, kuras sarīkoja Pilosas valdnieks Nestors savai tautai ( Od., III, 5 sqq; 30 sqq ). Kad Pilosā ieradās Telemaks, tur tika upurēti vērši un tika sarīkota grandioza maltīte, kurā piedalījās pats Nestors kopā ar savu tautu:

„Tobrīd piliešu tauta pie paša smilšainā krasta

Ziedoja melnspalvas vēršus Poseidonam tumšajiem matiem.

Solu bij deviņas rindas un katrā pa piecsimti vīru

Sēdēja. Deviņus vēršus ik rinda upurim deva.

Paši tie apēda iekšas, bet gūžas ziedoja dievam”.

( Od., III, 5 – 9; A. Ģiezena tulk., 1967.)

Kā zināms, vērsis bija Poseidona kultiskais dzīvnieks un iemiesojums, kas nozīmē, ka Pilosas maltītē notika teofagija visas valsts mērogā. Vēlākos laikos teofagija visvairāk tika praktizēta Dionīsa un Dēmetras misteriālajos kultos, kuros uzsvars tika likts uz mistiskas vienotības nodibināšanu ar dievību.[10]

Pats par sevi saprotams, ka kopīgas maltītes rituāls bija katras sengrieķu ģimenes dzīves neatņemama sastāvdaļa.  Turklāt tik svarīga sastāvdaļa, ka tas ir atspoguļojies valodā – ģimenes locekļu apzīmējumos. Aristotelis liecina, ka senākos laikos grieķi apzīmēja ģimenes locekļus ar vārdiem, kas norāda uz viņu kopīgo maltīti: “tie, kas ēd no viena katla/siles” (omosipous, omokapous – Arist. Pol.,1252b 14). Zīmīgi, ka uz radniecību šeit norāda nevis asinssaites, bet ēšana pie viena galda. Tas nozīmē, ka šajā rituālā nodibinātās saites skaitījās svarīgākas pat par radnieciskajām saitēm.

Homēra eposā mēs redzam, ka jau kopš pašiem agrīnajiem laikiem Grieķijā ne tikai ģimenes, bet arī visas cilvēku apvienības, lielas un mazas, vienmēr pulcējās pie kopīgas maltītes (Il., IX, 67–76; X, 214 sqq.; Od., I, 105 sqq.; 145sqq; VIII, 56 sqq.; etc.)[11]. Arī vēlākos laikos visas sociālās grupas pulcējās kopējās maltītēs simposijos, kas ir neapšaubāms hetaireju veidošanās pamats.[12] Acīmredzot tieši šeit ir meklējams grieķu simposija politiskās nozīmes izskaidrojums.

Līdzīgu parādību mēs redzam arī valsts līmenī: jau sen ir konstatēts, ka visas grieķu sabiedriskās un politiskās institūcijas veidojās pilsētu pritanejos, t.i., sabiedriskajās celtnēs, kurās atradās kopienas pavards, pie kura sanāca kopā valsts amatpersonas un kur tika noturētas sakrālās maltītes.[13] Izrakumu materiāli liecina, ka Attikā jau VIII gs. p.m.ē. pastāvēja speciālas telpas, kas bija domātas kulta maltītēm.[14] Bet, kad nostiprinājās Atēnu polisa, kopienas maltītes notika pilsētas sakrālajā sirdī – pritanejā, kur pie kopēja pavarda vienmēr dežūrēja amatpersonas – pritani. Piedalīties maltītē pritanejā skaitījās īpašs gods, un, kā liecina attiecīgā likuma teksts, līdzās pritaniem tajā varēja piedalīties olimpiskie uzvarētāji, triumfējoši karavadoņi un “tie, kurus izvēlēsies Atēna” (IG³, 131),[15] t.i., īpaši izcēlušies pilsoņi. Turklāt periodiski notika publiska upurēšana uz valsts rēķina, kad upurgaļa tika dalīta visai tautai.[16] Pilsētā pat pastāvēja īpašas galdabiedru (parasitoi) sabiedrības, kuru pienākums bija piedalīties kultiskajās maltītēs (Athen., VI, 234d–235d).

Tātad, maltītes sakrālā nozīme grieķu kultūrā bija tik liela, ka bez tās nebija iedomājams neviens cilvēku kolektīvs. Interesanti, ka Solons ar likuma spēku lika visiem pilsoņiem obligāti piedalīties kopīgajos mielastos (Plut. Sol., 24; Athen., IV, 137e; Diog. Laert., I, 58). Arī Platons un Aristotelis, plānojot savas ideālās valstis, paredzēja tajās obligātas kopīgas maltītes (Plat. Resp., 416d; Leg., 842b–e; Arist. Pol., 1330a 4). Turklāt viņi pat nepaskaidroja, kādēļ šīs maltītes ir vajadzīgas – tik ļoti pašsaprotami tas viņiem likās. Nav brīnums, ka jebkura organizēta cilvēku grupa senajā Grieķijā veidojās kā maltītes kopiena pie sava pavarda, t.i., kā simboliska ģimene, kas ir primārā cilvēku kopiena. Tātad grieķu apziņā ikviens kolektīvs pastāvēja nesaraujamā tēlu, ideju un simbolu vienībā, kurā kopā saplūda ģimene, pavards un maltīte. Šis arhetips bija tik fundamentāls un noturīgs, ka pat antīkā laikmeta beigās dzejnieks Nons aprakstīja Tēbu pilsētas dibināšanu nevis kā mūru, ēku, svētnīcu u.tml. būvju celšanu, bet gan kā lielas svētku dzīres (Non. Panop. V, 30–32).

Tātad katru kolektīvu un cilvēku apvienību uzturēja un simbolizēja kopēja maltīte. Taču maltīte pastāv nevis abstrakti, bet konkrētā veidā un konkrētā telpā. Un proti, maltītes sakrālais centrs dabiski ir pavards, kur tiek gatavoti ēdieni, tiek upurēts senčiem un dieviem, un pie kura pulcējas saime vai kāds cits kolektīvs. Līdz ar to pavards kļūst par attiecīgā kolektīva svēto simbolu, kuram tiek piešķirtas gan metafiziskas, gan sociālas funkcijas. Jau XIX gs. vidū franču pētnieks Fistēls de Kulanžs secināja, ka varas koncepcija un visas sabiedriskās institūcijas sengrieķu sabiedrībā ir cēlušās no pavarda kulta, kura saknes meklējamas tālajā indoeiropiešu kopējā pagātnē.[17] Viņaprāt, visa sociālā sistēma sākotnēji tika būvēta uz pavarda sakrālā arhetipa pamata pēc viena principa: tāpat kā ģimenē pavarda kultu vadīja tās galva, tā arī kopienas kultu vadīja kopējā pavarda galva – vadonis, ķēniņš, valdnieks.[18] Vēlāk šo koncepciju pārņēma daudzi grieķu reliģijas pētnieki, tostarp arī tāds zinātnes korifejs kā Martins Nilsons, kurš attīstīja Kulanža domu un secināja, ka tieši ģimene ar savu pavardu kā sakrālo centru bija visa grieķu valstiskuma pirmtēls un pamats.[19] Vēl vēlāk šīs idejas attīstīja Žans Pols Vernāns, kurš uzskatāmi parādīja, ka grieķu mitoloģiskajā domāšanā pavards kalpoja par sabiedrības modeli – gan atsevišķas ģimenes, gan visas kopienas līmenī.[20] Valodnieku pētījumi saskan ar šīm teorijām, jo tie parāda, ka ne tikai sengrieķu valodā, bet arī citās seno indoeiropiešu valodās vārdi, kas apzīmē pavardu, semantiski ir saistīti ar altāra, valdniecības un barošanas jēdzieniem: no vienas puses, pie pavarda notiek uguns “barošana”, bet no otras puses, valdnieks pie pavarda baro savu tautu tāpat kā ģimenes galva – savu saimi.[21] Īsi sakot, mūsdienu zinātnē ir pieņemts uzskats, ka seno valdnieku vara, kas sākotnēji bija priesteriskas dabas, ir cēlusies tieši no kopējā pavarda kulta.[22]

Tātad, grieķu valstiskuma reliģiskā koncepcija ir radusies ģimenē, t.i., senajā pavarda kultā.[23] Ļoti labi šo domu ilustrē viena epizode Sofokla lugā “Elektra”: tajā tiek attēlots Klitaimnestras sapnis, kura miegā redzēja, ka viņas nogalinātais vīrs Mikēnu valdnieks Agamemnons, piecēlies no kapa, iesprauda scepteri sava nama pavardā. Scepteris tūlīt izauga par koku, kas ar savu lapotni pārklāja visu valsti (Soph. Electra, 417–423). Protams, sapnis izrādījās pravietisks: Agamemnona un Klitaimnestras dēls Orests atriebās tēva slepkavām, nogalinot arī pats savu māti, un atguva varu Mikēnās. Šajā stāstā pavards simbolizē vienlaicīgi gan ģimeni, gan valsti, bet scepteris – varu, kas sakņojas svētajā pavardā. Tādā veidā tiek parādītas gan ģimenes galvas, gan valdnieka varas garīgās saknes pavarda kultā.[24] Saskaņā ar šiem ticējumiem pavarda svētums bija tik nozīmīgs, ka katra maltīte sākās un beidzās ar uzlējumu par godu pavarda dievietei Hēstijai (18. att. ) (Hom. Hymn., XXIX, 2–6). Pavards skaitījās visa sākums, tādēļ grieķu pasaulē pastāvēja attiecīgs sakāmvārds: “Sākt no Hēstijas,”[25] t.i., no pašiem pirmsākumiem. Vienlaikus pavardam tika piešķirts neaizskaramības statuss un pie tā varēja meklēt patvērumu visi, kas tika vajāti. Un tie bija ne tikai mītu varoņi, bet arī vēsturiskas personas, piemēram, slavenais atēniešu politiķis un karavadonis Tēmistokls (Thuc., I, 136), kā arī vēlāko laiku politiķis Poliarats (Polyb., XXX, 9, 4). Zīmīgi, ka pavards, pie kura glābiņu meklēja Tēmistokls, piederēja viņa ļaunākajam ienaidniekam-molosu cilts ķēniņam Admetam, bet pavarda svētums bija stiprāks par personīgo naidu, un Admets deva savam pretiniekam patvērumu, ļaujot viņam izglābties.

Iepriekš teiktais nozīmē, ka visas cilvēku apvienības – lielas un mazas – tika būvētas pēc ģimenes modeļa. Rezultātā iezīmējas mitoloģisko asociāciju virkne: pavards = ģimene = valsts. Tas nozīmē, ka grieķu uztverē valsts savā būtībā nebija nekas cits kā liela ģimene. Tas pats sakāms par varu: senā basileja (ķēniņa) vara tika uztverta kā ģimenes galvas vara, par ko nepārprotami liecina valoda: Homēra eposā vārds “valdīt” (anassein) vienādi tika lietots, runājot gan par basileju, gan par namsaimnieku, gan arī par pašu Zevu, kurš valda pār dieviem tāpat kā tēvs – pār savu ģimeni (piemēram: Il., II, 669).[26] Šie priekšstati saglabājās līdz vēlākiem laikiem un ir atrodami arī drāmā, kurā tāpat netrūkst tekstu, kas parāda mistisko vienotību vai pat identiskumu starp valdnieku, valsti, ģimeni un pavardu (piemēram: Aish. Hiket., 370–372; Soph. Oid. Kol., 631–633; etc.).[27] Arī grieķu politiskā teorija bija akceptējusi domu par principiālu valsts un ģimenes identiskumu[28].

Pēc basileju varas atcelšanas kopienas pavards kā valsts sakrālais centrs tika pārcelts no ķēniņa nama uz īpašu telpu, ko sauca par pritaneju,[29] un kur tam tika veltīts atsevišķs kults (hestia prytaneia).[30] Par šo kultu rūpējās speciālas amatpersonas – pritani, kuri pildīja savus dienesta pienākumus, pie kopējā pavarda pārstāvēdami visu kopienu, t.i., valsti.[31] Tas bija nopietns pienākums, tādēļ Aristoteļa laikā rituālus pie atēniešu valsts pavarda izpildīja nevis parasti priesteri, bet īpašas amatpersonas – arhonti, pritani, basileji (Arist. Pol., 1322b 25 sqq.). Ir arī zināms, ka Atēnās vienmēr tika rīkotas kopējas reliģiskās maltītes, kuru laikā tauta tika cienāta ar upurdzīvnieku gaļu[32] – principā tāpat kā tas parādīts „Odisejā” Pilosas tautas dzīru aprakstā ( Od., III, 5sqq ). Atēnās pastāvēja arī kultiskās galda sadraudzības, kurām obligātā kārtā bija jāpiedalās kopējās maltītēs ( Athen., VI, 234 d – 235 d ). Tātad visos laikos pritaneja pavards kalpoja par valsts sabiedriskās dzīves centru un cilvēku piederības zīmi valstij.[33] Interesanti, ka saskaņā ar Hērodota liecībām Jonijas grieķi identificēja sevi nevis pēc izcelsmes vietas, bet pēc piederības kādam konkrētam pritanejam (Hdt., I, 146, 2). Antīkajā literatūrā plaši tika pārstāvēts viedoklis, ka Atēnu valsts tikusi dibināta laikā, kad leģendārais valdnieks Tēsejs likvidējis visus vietējos pritanejus Attikas novados, aizstājot tos ar vienu pritaneju Akropolē (Thuc., II, 15, 2; Plut. Thes., 24). Starp citu, arī visu grieķu simboliskajai kopībai bija savs kopīgs pavards Delfu svētnīcā (Plut. Arist., XX, 4).

Pavarda nozīme grieķu apziņā bija tik liela, ka tā neizbēgami laiku pa laikam tika aktualizēta politikā. Atēnu vēsturē tam ir divas spilgtas liecības: divi harizmātiskie līderi – Kilons 641. g. un Peisistrāts 560. g. bija sagrābuši varu pilsētā, ieņemot Akropoli ( 19. att. ). Tā vietā, lai arestētu vadošās amatpersonas un pārņemtu varu de facto ( pēc Ļenina formulas: „pasts, telegrāfs, telefons” ) viņi abi ieņēma Akropoli – vietu, kuras stratēģiskā nozīme bija niecīga, jo ne viens, ne otrs nespēja to noturēt, kad pret viņiem nāca politiskie pretinieki. Toties Akropolē atradās dievu svētnīcas un pats galvenais – kopējais pavards pritanejā. Atbilstoši tā laika domāšanai, pārņemot savā varā pritaneju, viņi automātiski kļuva par kopienas pavarda saimniekiem, t.i., par valdniekiem, par „virtuālās” valsts ģimenes „tēviem”. Tādēļ mūsu avoti tieši šos abus Akropoles ieņemšanas gadījumus, nevis kādu citu darbību pasniedz kā valsts varas sagrābšanas aktus ( Hdt., I, 59, V, 11; Thuc., I, 126; Arist. Ath. Pol., 14, 4; Plut. Sol., 14, 1 ).[34]

Tātad pavards un kopēja maltīte pie tā bija fundamentāli reliģiskie un vienlaicīgi arī politiskie simboli, kas iemiesoja grieķu priekšstatus par ģimeni un valsti / kopienu kā mistisku lielu ģimeni. Taču tas vēl neizsmeļ tēmu. Kā jau teikts, kolektīvā maltīte vienmēr ir arī sociālā komunikācija, tādēļ ir tikai dabiski, ka tās organizācija atspoguļo sabiedrības struktūru, kas izpaužas gan vietu, gan ēdienu sadales principos, kuri savukārt atspoguļo valdošos priekšstatus par sociālo taisnīgumu. Par atskaites punktu šeit kalpo fakts, ka pie galda neizbēgami tiekas dažādu sociālo statusu pārstāvji, jo rangu hierarhiju neatceļ neviena demokrātija un vienlīdzības teorija. Veids, kā statusu atšķirības izpaužas pie kopējā galda, ir ļoti būtisks, jo labi raksturo konkrēto kultūru un sabiedrību. Sociālā hierarhija var tikt pasvītrota un izcelta, kā tas parasti notiek tradicionālās, patriarhālās sabiedrībās, kur vieta pie galda ir atkarīga no cilvēka statusa, bet tā var tikt arī mīkstināta un retušēta, kā tas pieņemts demokrātiski orientētās sabiedrībās.

Senajā Grieķijā, tāpat kā citur tradicionālajā pasaulē, goda vieta un galvenā teikšana pie galda tradicionāli piederēja namatēvam. Pats par sevi saprotams, ka šis modelis tika pārcelts arī uz valsts kopējo pavardu, kas simbolizēja valsti kā iedomātu „virtuālo” ģimeni. Uz to nepārprotami norāda valodas liecības. Atēnās pirmo valsts amatpersonu apzīmējumi nepārprotami norāda uz to sākotnējo saistību ar rituālo maltīti un cienasta dalīšanu. Piemēram: tamias – “tas, kurš sagriež gaļu”, “tas, kurš izdala daļu”, “saimnieks”; kōlakretēs – “tas, kurš savāc upurēšanai paredzētās daļas”, “tas, kurš rūpējas par publiskajām upurēšanām”.[35] Šeit “tas, kurš sagriež gaļu” ir sinonīms “saimniekam”, un īstenībā tas arī ir pats saimnieks. Kā redzams, šī leksika apraksta varas funkcijas ar maltītes terminiem, kas, bez šaubām, atspoguļo ļoti senu sociālo tradīciju. Zīmīgi, ka galvenā varas funkcija šeit tiek saprasta kā dalīšana – atkal pēc analoģijas ar namatēva funkciju pie galda.

Ļoti zīmīgi ir tas, ka vārds “dalīšana”, “sadale” (dasmos) grieķu valodā sākotnēji apzīmēja tieši gaļas dalīšanu dzīru laikā.[36] Turklāt paši grieķi uzskatīja, ka vārds “dzīres”/“maltīte” (dais) ir atvasināts no vārda “dalīt”, “piešķirt porciju/daļu” (daiomai – Athen., I, 12c–e).[37] Tas mums parāda taisnības jēdziena senāko izpratni: kā rāda pētījumi, vārds “taisnība” (dikē) sākotnēji bija saistīts ar to pašu gaļas dalīšanu pie galda, kam pateicoties dzejnieki pareizu valsts iekārtu mēdza pielīdzināt pareizai gaļas dalīšanai dzīrēs.[38] No tām pašām dzīrēm ir cēlies arī grieķu likteņa jēdziens, jo pats vārds “liktenis” (moira, aisa) grieķu valodā apzīmē daļu, tiesu, porciju un semantiski ir saistīts tieši ar senajām ēdiena un kara laupījuma dalīšanas tradīcijām, kā tas labi redzams Homēra eposā (Il.,IX, 318 sq.; XVIII, 327; Od., V, 40; IX, 533 sq.).[39] Šajā kontekstā ir likumsakarīgi, ka arī vārds “likums” (nomos) ir ticis atvasināts no vārda “dalīt”, “sadalīt” (nemein),[40] kas ir ļoti pareizi, jo būtībā likums to arī dara – iedala katram savu daļu. Tātad senie grieķi atšķīra divas “daļas”, ko cilvēks saņem savas dzīves laikā: vienu no likteņa un otru – no cilvēku radīta likuma.[41] Iepriekšminētais ļauj secināt, ka tādas grieķu kultūras pamatkategorijas kā liktenis, taisnība un likums ir radušās kopīgas maltītes semantiskajā laukā.

Atgriežoties pie dalīšanas kā sociālas kategorijas, ir jāsaka, ka pie sengrieķu galda tomēr tika praktizēti divi dalīšanas un līdz ar to arī sabiedrības organizācijas principi – vertikāli hierarhiskais un horizontāli demokrātiskais. Un proti, ēdiens tika dalīts divos veidos – visiem vienādi vai atbilstoši nopelniem un statusam. Katru reizi tas bija atkarīgs no tā, kādu principu šī konkrētā cilvēku grupa uzskatīja par piemērotāku.

Jau senākos laikos, Homēra varoņu pasaulē pastāvēja divi dzīru tipi: uz namatēva rēķina (Il., IX, 70 sqq.; 215 sqq.) un “groziņu galds”, kad dalībnieki paši sanes cienastu vienādās daļās (Il., X, 214 sqq.).[42] No vienas puses tās ir arhetipiskas varoņu dzīres, kurās valdnieks apbalvo izcilus varoņus ar pilnāko vīna kausu vai lielāko gaļas gabalu (Il., IV, 257 sqq.; līdzīgi arī: Od., IV, 65; Il., VII, 321 sqq.; VIII, 162). Turklāt tiek atzīmēts, cik ļoti varoņi lepojās ar savām goda privilēģijām pie galda (Il., XII, 311). Pats par sevi saprotams, ka kopš Homēra laikiem šāds pagodinājuma veids bija kļuvis par tradīciju aristokrātu kultūras telpā. Bet no otras puses, eposā ir aprakstīta arī vienlīdzīga maltīte, kuru dzejnieks sauc par “draudzīgu” (Il. IX, 225; Od., VIII, 61). Homēra eposā ir aprakstīti arī gadījumi, kad abi modeļi tiek sekmīgi apvienoti, kā tas labi redzams šajā aprakstā:

„Beiguši upuru darbus, tie rīkoja bagātas dzīres.

Dzīroja visi un netrūka viņiem te līdzīgas daļas.

Varonis, Atreja dēls, starp ahajiem dižākais valdnieks,

Muguras gabalu lielu kā balvu Ajantam sniedza.”

( Il., 319 – 322; A. Ģiezena tulk., 1961. )

 

Demokrātijas laikmetā par valdošo normu kļuva ieradums dalīt ēdienus visiem vienādi, kā rezultātā pat vēlie antīkie autori par taisnīgām dzīrēm sauca tikai tādas, kurās viss tiek dalīts vienlīdzīgi (Athen., I, 12d–e; Non. Panop., V, 30–32).

Aiz šiem diviem galda organizācijas tipiem viegli var atpazīt divus ģimenes modeļus – hierarhisko, kas balstīts tēva varā, un demokrātisko (“brāļu ģimene”), kas veidots uz solidaritātes principa. Pirmajā gadījumā uzstājas namatēvs/valdnieks, otrajā-vienlīdzīgi sabiedrības locekļi piedalās ar vienādiem pienesumiem un vienādām tiesībām[43]. Tādēļ ir likumsakarīgi un dabiski, ka t.s. klasiskajā laikmetā ( V – IV. gs.p.m.ē. ), kad politiskajā dzīvē uzvarēja republikāniskie un demokrātiskie principi, populārākais dzīru veids bija tieši kolektīvais “groziņu galds”, kas maksimāli atbilst demokrātiskajam domāšanas veidam. Šī saistība likās grieķiem tik pašsaprotama, ka Aristotelis, lai pierādītu vairākuma varas priekšrocības iepretī mazākuma varai, kā pārliecinošāko piemēru minēja tieši dzīres, apgalvodams, ka kopīgas dzīres vienmēr būs labākas pār tām, kuras rīko viens cilvēks (Arist. Pol., 1281b 1–2). Pats par sevi tas ir ļoti apšaubāms apgalvojums, jo viss ir atkarīgs no tā, kas ir šis cilvēks un cik viņš ir dāsns… Taču šajā piemērā ir svarīgs pats domu gājiens, kas uzrāda grieķu apziņai raksturīgo atbilstību starp diviem ģimenes modeļiem, diviem maltītes tipiem un divām valsts politiskajām formām. Jāsaka, ka abi šie modeļi skaitījās vienādi leģitīmi, un tādēļ tie varēja tikt realizēti pat vienlaicīgi. Tādēļ arī demokrātijas laikmetā, kad visbiežāk tika praktizēts vienlīdzīga simposija tips, šajās dzīrēs joprojām pastāvēja tradīcija rīkot dažādas sacensības veiklībā vai dzejas deklamācijā, kuru noslēgumā uzvarētājam tika piešķirts labākais gaļas gabals (sk.: Athen., I, 12c–e; FGH, 328F 216).[44] Tādā veidā pie galda vienlaicīgi tika ievērots gan vienlīdzības, gan hierarhijas princips.

Divi sadales principi neapšaubāmi atbilst diviem priekšstatiem par sociālo taisnīgumu – hierarhiski elitāro un demokrātiski egalitāro. Paši grieķi to formulēja kā opozīciju starp diviem vienlīdzības veidiem – “pēc goda” un “pēc skaita”(Arist. Pol., 1301b 30–36). “Pēc goda” nozīmē vienādību pēc nopelniem un statusa, t.i., tikai starp tiem, kas ir līdzīgi savā starpā (“vienādi godā”), bet “pēc skaita” – starp visiem vispār. Divi maltītes tipi ļoti uzskatāmi iemieso šos divus principus. Pirmo vienlīdzību realizē hierarhiskā maltīte, kad saimnieks uzstājas un apbalvo/apdāvina ciemiņus pēc viņu statusa un nopelniem, bet otro – demokrātiskais “groziņu galds”, kurā visi piedalās vienādi. Tas nozīmē, ka grieķu pasaulē vienlaicīgi pastāvēja divas vienlīdzības, divas taisnības,[45] jo taisnības izpratne bija cieši saistīta ar ideju par taisnīgu sadali, bet taisnīgas sadales veidi bija divi (Plat. Leg., 757b– e; Arist. Pol., 1301b 35 sqq.). Visaugstākā līmenī šiem diviem taisnības veidiem atbilst divi valstiskuma tipi, kurus radīja grieķu kultūra – aristokrātiskais un demokrātiskais. Tādēļ ir likumsakarīgi, ka lielākie grieķu filozofi – Platons un Aristotelis – par taisnīgām atzina tikai trīs politiskās varas formas: ķēniņu varu, “labāko vīru” jeb aristokrātijas varu un tautas vairākuma varu[46] (Plat. Leges, 302c–303b;[47] Arist. Pol. 1279a 35–b 10; sk. arī: Polyb., VI, 4–10). Pirmās divas varas dzīvē realizēja elitāro taisnību, bet trešā – egalitāro. Un, tā kā taisnība nozīmēja vienu vai otru vienlīdzības veidu, tad pirmās divas varas formas sevī iemiesoja vienlīdzību “pēc goda”, bet trešā – “pēc skaita”. Vienlīdzība “pēc goda” balstās atziņā par cilvēku nevienādām spējām, īpašībām un iespējām, bet vienlīdzība “pēc skaita” – senajā kopienas pārliecībā par cilvēku sākotnējo vienādumu. Abas idejas bija ļoti stipras, dziļi iesakņojušās grieķu kultūrā, un abas baroja divas vadošās ideoloģijas, divus politiskos strāvojumus  – aristokrātisko un demokrātisko. Senās Grieķijas vēsture savā būtībā ir nepārtraukta abu šo principu savstarpēja cīņa, konkurence un līdzāspastāvēšana, kas izpaudās gan teorijā, gan praksē.

Rezumējot var secināt, ka maltītes tradīcijas sengrieķu sabiedrībā izpildīja ārkārtīgi svarīgu integrējošu funkciju. Maltītes nozīme bija daudz pārāka par parastas ēdienreizes nozīmi. Tā bija ne tikai ēšanas, komunikācijas un laika pavadīšanas forma, daudz vairāk tā bija cilvēku grupas, kolektīva organizācijas veids un piederības zīme. Savukārt maltītes sakrālais centrs – pavards – piešķīra tai papildus reliģisku nozīmi gan atsevišķas ģimenes, gan valsts līmenī. Sakrālā pavarda ideja sevī apvienoja fundamentālākos priekšstatus par kopienu un tās vienotību, par kultu, varu, likteni, taisnību, sadales principiem un vienlīdzības veidiem. Pateicoties sazarotai priekšstatu un ticējumu sistēmai, pavards un maltīte simbolizēja un veidoja visas svarīgākās cilvēku apvienības – ģimeni, kopienu un valsti. Pavards un maltīte bija svarīgākie reliģiskie un sociālie simboli, kas veidoja pamatu, uz kura tika uzcelta grieķu valsts konstrukcija. Maltītes rituāli pie pavarda radīja un uzturēja ideju par valsti kā par lielu ģimeni, kā arī divus sociālā taisnīguma ideālus – aristokrātisko un demokrātisko. Lieki teikt, cik ļoti šis priekšstatu kopums iespaidoja senās Grieķijas vēstures gaitu.

 

 

ATTSAUCES UN PIEZĪMES:

[1]Raksts balstās  LU zinātniskajā konferencē 20.02.2015 nolasītajā referātā. „Mielasta fenomens kultūrā un vēsturē”.

[2] Vispirms Platons un Ksenofonts praktiski vienlaicīgi uzrakstīja savas „Dzīres”, kur galvenā darbojošās persona ir Sokrāts, bet vēlāk sacerējumus ar tādu pašu nosaukumu radīja arī Plūtarhs un Atēnajs.

[3] Skat.: Murray, О. The Symposion as Social Organisation. No:  The Greek Renaissance of the Eight Century В. C: Tradition and Innovation / Ed. by R. Hägg. Stokholm, 1983. P. 198 ffc; Calhoun С. М. Athenian Clubs in Politics and Litigation. Roma, 1964. P.14f, 97ff.

[4] Tās visas nozīmes detalizēti tiek aplūkotas grāmatā: Bammel, F. Das heilige Mahl im Glauben der Völker: Eine religionsphänomenologische Untersuchung. Gütersloh, 1950.

[5] Sīkāk sk.: Ibid,  s. 36, 165; Вундт В. Миф и религия. СПб., 1898.., c. 230 сл., 243 сл., 246 сл. etc.; Фрэзер, Дж. Золотая ветвь: Исследования магии и религии. Москва, 1980,  c. 432, 449–485; Токарев, С. А. Ранние фромы религии. Москва, 1990,  c. 589–591; Аверкиева, Ю. П. К вопросу о тотемизме у индейцев северо-западного побережья Северной Америки. No:  Исследования и материалы по вопросам первобытных религиозных верований. Москва, 1959,  c. 256 сл., 260 сл.; Нильссон, М. Греческая народная религия. Пер. С. Клементьевой. Москва, 1998, c. 101 сл

[6] Sk.: Smith,  R. Lectures on the Religion of the Semites. London, 1907. P. 138 ff., 285, 312 ff. etc.; Bammel, F. Op. cit.,  s. 17–34, 66 ff., 79 f.; Вундт В. Указ. соч.,  c. 243 сл.; Фрэзер,  Дж. Указ. cоч. с. 449–457, 463.

[7] Bammel, F. Op. cit.., s. 80–89.

[8] Sk.: Латышев, В. Очерк греческих древностей. Ч. 2. Сценические и богослужебные древности. Спб., 1899. С. 90 слл; Bammel, F. Op. cit.., s. 25 – 27, 41f, 55. Par maltītes lomu grieķu politiskajā dzīvē sīkāk sk.: Туманс, Х. Рождение Aфины. СПб., 2002,  c. 188–191.

[9] Par maltītēm Homēra eposā sk.: Finley,  M. The World of Odysseus. L., 1977, p. 124 – 126; Cobet¸ J. König, Anführer, Herr, Monarch, Tyrann. No: E. Ch. Welskopf. Soziale Typenbegriffe im alten Griechenland und ihr Fortleben in der Sprachen der Welt. Bd. 3. Berlin, 1981. S. 32; Murray,  O. The Symposion as Social Organisation .., p. 196.

[10] Sīkak sk.: Иванов,  В. Дионис и прадионисийство. Спб., 1994,  c. 26, 121; Bammel,  F. Op. cit.., s. 26f, 69f, 84f, 91f.

[11] Sīkāk sk.: Ulf Ch. Die homerische Gesellschaft: Materielien zur analytischen Beschreibung und historischen Lokalisierung.München, 1990. S. 117 ff.; Murray, O. The Symposion.., p. 18, 196; Starr Ch. Individual and Community: the Rise of the Polis 800 – 500 B.C. New York, 1986, p. 28; Wees H. van. Status Warriors: War, Violence and Society in Homer and History. Amsterdam, 1992,  p. 44–48; Андреев, Ю. В. Гомеровское общество: основные тенденции социально-экономического развития Греции XI – VIII вв. до н.э. СПб., 2004, c. 249–253.

[12] Sk.: Murray, O. The Symposion.., p. 196; ibid. Sympotica: A Symposium on the Symposion. Oxford, 1994; Stahl,   M. Aristokraten und Tyrannen im archischen Athen. Stuttgart, 1987, s. 112 ff.; Фролов,  Э. Сообщества друзей. No: Альтернативные социальные сообщества в античном мире / Изд.Э. Д., Фролов Е. В. Никитюк, А. В. Петров, А. Б. Шарнина. Спб., 2002, c. 11–27.

[13] Gschnitzer, F. Zur homerischen Staats- und Gesellsaftsordnung: Grundcharakter und geschichtliche Stellung. No:  Zweihundrt Jahre Homer-Erforschung. Rückblick und Ausblick / Colloquium Rauricum 2/Hrsg. J. Latacz. Stuttgart, 1991,  s. 75 ff.

[14] Parker, R. Op. cit.,, p. 19, 26 f., 33.

[15] Tas ir uzraksta teksts uz akmens plāksnes, kas citēts pēc izdevuma: Hallof, K. (Hrsg.). Inschriftliche Gesetzestexte der frühen griechischen Polis. Köln, 1993, s. 45–47.

[16] Sk.: Латышев, В. Указ. соч..,  c. 90.

[17] Фюстель де Куланж, Н. Д. Гражданская община древнего мира. Спб., 1906,  c. 30–36.

[18] Ibid, c. 190–195.

[19] Нильссон,  М. Указ. соч.., c. 110.

[20] Vernant,  J.-P. Mythe et pensée chez les Grecs. 2. ed. Paris, 1969,  p. 181, 186–187 etc.

[21] Бенвенист, Э. Словарь индоевропейских социальных терминов. Москва, 1995, c. 252, 260 сл.; Надь Г. Греческая мифология и поэтика. Пер. Н. Гринцера. Москва, 2002, c. 192 сл., 197 сл., 206 сл., 210 etc.

[22] Burkert, W. Greek Religion: Archaic and Classical. Oxford, 1985, p. 170; Merkelbach,  R. Hestia und Erigone. Stuttgart; Leipzig: 1996, s. 54.

[23] Sīkāk par to sk.: Туманс, Х. Указ. соч.., c. 82–85.

[24] Senajā Romā atrodama tāda pati ideja, tikai ar vēl izteiksmīgāku tēlu: tur tika stāstītas teikas par leģendāru valdnieku, kurš ticis ieņemts no mistiska falla, kas izaudzis mājas pavardā (Plut. Rom., II; Dion.Hal.,IV,2,1–3). Šeit lietas būtība ir izteikta maksimāli skaidri: pavards burtiski radīja (“dzemdēja”) sev valdnieku. Nav šaubu, ka scepteris, kas izauga no pavarda Klitaimnestras sapnī, simbolizēja to pašu fallu, bet, tā kā šī leģenda tika stāstīta jau civilizētā pasaulē, tās saturs tika adaptēts atbilstoši laikmetam.

[25] Burkert, W. Op. cit.., p. 170; Нильссон, М. Указ. соч.., c. 103.

[26] Finley, M. I. The World of Odysseus. London, 1977,  p. 84 f.

[27] Piemēram, Aishila „Lūdzējas” koris, uzrunājot valdnieku Pelasgu saka: „Tu esi tauta, tu esi valsts, tu valdnieks īstais, tautas pavards” (Aish. Hiket., 370 – 372). Kā redzams, šeit tādi jēdzieni kā valsts, valdnieks un pavards tiek lietoti kā sinonīmi.

[28] Skat. par to: Tumans, H. Varoņi un varonība senajā Grieķijā. Rīga, 2015,  312. lpp.

[29] Pētījumi rāda, ka vārds “pritanejs” (prytanneion) sengrieķu valodā bieži figurē kā sinonīms vārdam “pavards” (hestia), savukārt vārds “pavards” plašākā nozīmē apzīmēja arī māju, ģimeni, pritaneju un valsti – sk.: Merkelbach,  R. Op. cit.., s. 53 ff.

[30] Graf, F. Hestia // RE, 5, 1998. S. 511; Латышев, В. Указ.соч.., c.19.

[31] Vernant, J.-P. Op. cit.., p. 181, 186. Sīkāk par pavardu un pritāniem sk.: Gschnitzer, F. Prytanen: Еin Beitrag zum geschichtlichen Verständnis griechischer “Staatsaltertümer”. No: Innsbrucker Beiträge zur Kulturwissenschaft. 18. Innsbruck, 1974, s. 75–88; Stein-Hölkeskamp,  E. Adelskultur und Polisgesellschaft. Stuttgart, 1989, s. 95; Parker,  R. Athenian Religion: A History. Oxford, 1996,  p. 19; Merkelbach,  R. Op. cit.., s. 56.

[32] См: Латышев, В. Указ. Соч., c.  90.

[33] Graf, F. Op. cit., s. 513; Merkelbach, R. Op. cit., s. 53 ff.

[34] Sīkāk sk.: Туманс, Х. Указ. cоч., с.187сл; 309сл.

[35] Sk.: Meyer E. Geschichte der Altertums. Bd. 3. Darmstadt, 1954, s. 293. Šeit jāatceras, ka upurēšanas rituāli bija saistīti ar sakrālo maltīti.

[36] Надь Г. Указ. соч.., c. 348 сл.

[37] Ibid, c . 349.

[38] Detalizēti ar attiecīgo tekstu analīzi sk.: Saïd, S. Les crimes des prétendents, la maison d’Ulysse et les festins de l’Odyssée // Études de Littérature Ancienne. Paris, 1979, p. 9–49; Надь, Г. Указ. соч., c. 350, 355.

[39] Sīkāk sk.: Nilsson, M. P. Geschichte der griechischen Religion. Bd. 1. München, 1955, s. 31–40, 362; Magris, A. L’idea di destino nel pensiero antico. Vol. 1. Udine, 1984, p. 42 sq., 59; Горан, В. П. Древнегреческая мифологема судьбы. Новосибирск, 1990, c. 124 сл.

[40] Ostwald,  M. Nomos and the Beginnings of the Athenian Democracy. Oxford, 1969, p. 9 ff.

[41] Ibid,  p. 121 ff.; 158 f.; 176; Томсон, Дж. Указ. соч. С. 347; Горан, В. П. Указ. соч. С. 125.

[42] Андреев, Ю. Указ. соч. С. 244.

[43] Sīkāk par to skat: Tumans, H. Cit.sac.,  312. – 314.  lpp.

[44] Pētnieki mēdz norādīt, ka šādas dzīru paražas atspoguļo senās īpašuma dalīšanas tradīcijas: Vernant J.-P. Op. cit.,  p. 202 ff., 210 ff.; Detienne M. Les maîtres de vérité dans la Grèce archaïque. Paris, 1967 P. 82–99; Надь, Г. Указ. соч. С. 347 сл.; Томсон, Дж. Исследования по истории древнегреческого общества. Т. 1. Доисторический эгейский мир. Москва, 1958, c. 329 сл., 331 сл.

[45] Starp citu, taisnības un vienlīdzības ciešā semantiskā saistība parādās arī latīņu valodā: vārds aequitas burtiski nozīmē “vienlīdzība”, bet tiek lietots ar nozīmi “taisnība”.

[46] Tautas vairākuma varu parasti dēvēja par demokrātiju, bet Aristotelis, kurš zemu vērtēja sava laika reālo demokrātiju, bija nolēmis “īsto” demokrātiju (tādu, kādai tai vajadzētu būt) saukt par politeju /politeia).

[47] Precīzāk – Platons par pareizām atzina tikai ķēniņa varu un aristokrātiju: Plat. Resp., 445d–449a.

 

 

 

 

 

SAĪSINĀJUMU SARAKSTS:

 

Arist. Ath. Pol. – Aristotelis. „Atēniešu politeija”

Arist. Pol. – Aristotelis. „Valsts”

Athen. – Atenajs. „Dzīres”

Diog. Laert. – Diogens Laertijs. “Par slaveno filozofu dzīvi, mācībām un izteicieniem”

Dion.Hal. – Dionīsijs no Halikarnāsas. “Romiešu senlietas”

Hom. Hymn. – „Homēra himnas”

Il. – Homērs, „Iliāda”

Od. – Homērs. „Odiseja”

Polyb. – Polibijs. „Vēsture”

Plat. Resp. – Platons. „Valsts”

Plut. Sol. – Plūtarhs. „Solons”

Plut. Rom. – Plūtarhs. „Romuls”

Plut. Thes. – Plūtarhs. „Tēsejs”

Plat. Leg. – Platons. „Likumi”

Thuc. – Tukidīds. „Vēsture”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Summary. The social and political functions of meals in the society of Ancient Greece

The article discusses the importance of common meals in the social and political life of Ancient Greece. The meals’ religious and symbolic aspects in ancient Greece, thanks to which a common feast tradition got an important social meaning in the world of a city state, are discussed. Using a wide range of sources and linguistics data, it is shown that the fundamental Greek notions of country, family and social justice have been created on the basis of the symbols, associated with the common meal and its rituals.

 

Key words: meal, symposion, hearth, symbol, state, family, community, sharing, justice.

 

SUMMARY

 

The importance of a common meal in Ancient Greece is far greater than it is customary to think and it is much more than the aspects usually associated with ancient Greek symposion phenomenon. In this article, the symbolic meaning of ancient Greek common meal and its impact on the social and political institutions is studied.  Same as for other ancient peoples, in the Greek world the common meal had a great sacred significance, because the rituals by the hearth and table provided people with communication both among themselves and with gods. Because of that, the sacred meal provides a collective spiritual, social and material well-being, as well as internal unity. As a result, any organized group of people in Ancient Greece developed as a meal community by its hearth, i.e., as a symbolic family, which is the primary type of human community. So in the consciousness of Greeks, every collective body existed as a unity of indissoluble images, ideas and the symbols which mixed family, hearth and a meal. Source analysis allows discovering the following mythological association series in the ancient Greek thinking: hearth-family-state. On these grounds, the ancient Greek culture has created perceptions about the country as a great imaginary family which was represented at the common hearth in the prytanneion first by a king – basileus but later by elected officials. Many studies have shown that the concepts of state power in Ancient Greece developed based on the perceptions about the hearth and general symbolism of meals. Namely, the power of kings was originally understood as the power of the head of a family. Power over the common hearth was understood as the power of the state and therefore both Cylon, and Peisistratos, when organizing their coups, tried to seize the national prytanneion, that is, the hearth, located at that moment in Acropolis. Later, when kings gave way to elected officials, the importance of the hearth and a common meal had not changed and continued to affect Greek political thought, in which the comparison between state and family was always very popular.

Linguistics data indicate that names of the first officials in Athens are derived from meat sharing rituals during common meals. Similarly, the Greek concepts of righteousness (dike) and justice have derived from the tradition of sharing food during a feast (dais, dasmos). In ancient Greece, two principles of dividing and thus also the public organization were used by the table – vertical hierarchical and horizontal democratic. And that is, the food was divided in two ways – either equally or according to merits and status. So, there were also two meal patterns: the hierarchical one, when host treated guests paying more attention to the best and closest, and democratic, that is, the “bring it yourself evening”, when equal members of the public participate with equal contributions and rights. Behind these two types of table organization two family models can easily be recognized – hierarchical, based on father’s power, and democratic (“brotherly family”), based on the principle of solidarity. Out of this system of ideas naturally also follow the two of the main notions of social justice in Greek society:  hierarchically elitist and democratic egalitarian. Greeks themselves formulated it as the opposition between two forms of equality – “according to honor” (i.e., by merit and status) and “by number” (i.e., same for everyone). Both ideas were very strong, deeply rooted in Greek culture, and both fueled the two leading ideologies, two political trends – aristocratic and democratic.

So the idea of sacred hearth combined the most fundamental Greek notions of community and its unity, the cult, power, fate, justice, principles of distribution and equality. Thanks to the branched system of concepts and beliefs, hearth and meal symbolized and formed all the important human unions – family, community and country. The hearth and the meal were the most important religious and social symbols, which shaped the basis on which the construction of the Greek State was built.   Meal rituals by the fire created and maintained the idea of a State as a large family as well as the two ideals of social justice – the aristocratic and democratic.

 

 

 

 

 

Varonim jābūt gatavam mirt

Posted by on Wednesday, 3 August, 2016

Saruna

Varonim ir jābūt gatavam mirt

Ar antīkās vēstures speciālistu Dr. hist. Hariju Tumanu sarunājas Arturs Skutelis

( publicēts: e-žurnāls SANS Nr 3. 2015.g.: http://sans.lv/ )

DSC03594

Foto – no H. Tumana personiskā arhīva

Hariju Tumanu es savulaik iepazinu studiju pirmajā kursā. Nekādu sauso faktu vai grāmatu atreferējumu – viņa antīkās kultūras vēstures lekcijas vienmēr izcēlās ar dzīvu un aizraujošu stāstījumu, pret kuru vienaldzīgi nebija pat snaudulīgākie un garlaikotākie kursabiedri. Šogad profesors beidzot izdevis ilgi tapušo, apjomīgo un daudzos aspektos novatorisko monogrāfiju “Varoņi un varonība Senajā Grieķijā”.

Ar Hariju Tumanu tiekamies 2015. gada rudenī Latvijas Kultūras akadēmijas telpās. Sarunā pievēršamies varoņa un varonības konceptam mūsdienās un Senajā Grieķijā, kultūras ideāliem un vērtībām, izpratnei par mākslu un tās mērķiem un līdzekļiem.

Arturs Skutelis: Apzinos, ka šis jautājums ir ļoti plašs, tomēr piedāvāju sākt tieši ar to, jo tādējādi, iespējams, varēsim iezīmēt uzreiz vairākas būtiskas mūsu sarunas tēmas. Jautājums ir šāds: vai mūsdienu varonim ir kaut kas kopīgs ar varoni Senajā Grieķijā?

Harijs Tumans: Jā, jautājums tiešām ir plašs. Jāsāk ar to, ka varonības būtība nemainās – tā ir ētiska pozīcija. Mana tēze ir tāda, ka varonība sākas tur, kur beidzas bailes. Un galvenās bailes, protams, ir bailes no nāves. Uz varoņdarbu ir spējīgs tikai tāds cilvēks, kurš ir pārvarējis sevī šīs bailes, tātad pārvarējis sevi, savu cilvēcisko dabu, savu cilvēcisko vājumu. Un tas ir pats galvenais, neskatoties uz to, ka mūsdienās un Senajā Grieķijā atšķiras šīs varonības pielietošana: ja mēs skatāmies uz Homēra pasauli, tad redzam, ka galvenais varonības pielietošanas lauks ir kaujaslauks, tāpat tas ir arī Viduslaikos un dažādās citās sabiedrībās, taču tas nav vienīgais. Jau Senā Grieķija mums rāda, ka ir arī cits varonības veids, es to saucu par ētiskās izvēles varonību. To mums rāda, piemēram, Sokrāts, kurš gan nebaidījās nomirt arī kaujaslaukā, bet būtiski, ka viņš bija gatavs pieņemt nāvi miera apstākļos netaisnas tiesas dēļ. Nav svarīgi, kādi ir ārējie apstākļi, varonība vispirms ir cilvēka iekšējā stāja un attieksme pret apstākļiem. Un šeit ir tas kopīgais varonības izpratnē vispār – tā ir gatavība par varonību nest augstāku cenu, tas ir, pašu dzīvi.

Skutelis: Vai mūsdienās par varoni var kļūt arī parastais cilvēks, kurš ne ar ko būtisku neizceļas un vienkārši rūpīgi veic savus ikdienas darbus?

Tumans: Jā, tas ir jautājums, kuru man bieži uzdod. (Smejas.) Protams, tas ir jautājums par to, ko mēs uzskatām par varonību un kā mēs mērām varonību. Ja varonību mērītu kaut kādā sabiedriskajā labumā, efektā, tad mēs varētu teikt, ka varonis ir tas, kurš visvairāk ir izdarījis, saražojos u. tml. Padomju laikos pat bija tāds apzīmējums “darba varonis”. Manuprāt, tas ir pavisam kas cits, jo augstā ranga varonība, īstā varonība ir tā, kas izšķiras uz nāves sliekšņa – tad, kad cilvēks izvēlas starp dzīvi un nāvi. Tā ir absolūta varonība. Tas ir tad, kad cilvēks tiešām ir nostādīts izvēles priekšā: saglabāt godu un nomirt, tādā veidā samaksājot par savu izvēli, vai arī atkāpties, pastrādāt nekrietnību, negodīgumu, padoties, kļūt par nodevēju, bet saglabāt savu dzīvību.

Bet par to ikdienas varonību, ko jautājāt, es vienmēr kā piemēru minu padomju laiku filmu “Tas pats Minhauzens”. Tajā ir tāda interesanta epizode: kad Minhauzena lietu – viņam inkriminēja kaut kādas nobīdes no vispārpieņemtajām normām – izskata pilsētas vadība, tiek analizēta viņa dienasgrāmata, un tajā ir šāds ieraksts “10.00 – varoņdarbs”. Tad Minhauzenam prasa: “Kas tas tāds ir? Paskaidrojiet!”. Un kāds Minhauzena draugs, ierēdnis bilst: “Nu, ziniet, es varu to saprast, es arī katru rītu ceļos un eju uz savu kantori. Es neteikšu, ka tā ir varonība, bet kaut kas varonīgs tajā ir.” Humors kā humors, bet, redziet, tāda ikdienas varonība arī prasa cilvēka upuri – viņš neupurē savu dzīvību, bet nopietns, pašaizliedzīgs darbs arī var būt varonīgs. Tikai tā ir cita tipa varonība. Un mūsu apstākļos tai, protams, ir liels diapazons. Es teiktu, ka varonis ir ārsts, kurš pašaizliedzīgi glābj cilvēku dzīvības, neskatoties uz kaut kādiem kavēkļiem, šķēršļiem utt., ka varonis ir skolotājs, kurš pašaizliedzīgi kalpo un veic savu misiju nepiemērotos apstākļos par nožēlojamu atalgojumu utt. Jā, to arī var saukt par varonību, protams. Ikdienišķas dzīves varonību. Un tā ir varonība mūža garumā, jo noturēt to sevī ir ārkārtīgi grūti.

Skutelis: Vai varoni vispirms definē darbi vai arī rakstura īpašības?

Tumans: Darbi. Rakstura īpašībām nav tik lielas nozīmes. Varonība ir iekšēja izvēle – rīcība, gatavība upurēties, gatavība mirt.

Skutelis: Bet, ja runājam par lielām vēstures personībām, piemēram, Maķedonijas Aleksandru, kas, kā zinu, jums ir īpaši iecienīts…

Aleksandra kauja2

Tumans: Jā, jā!

Skutelis: …Vai nav tā, ka šādu personību veikums no varonības aspekta nav tikai izvēļu rezultāts? Vai viņos nebija jābūt arī noteiktām rakstura īpašībām?

Tumans: Jā, bet jautājums – vai tādas īpašības ir iedzimtas? Es, godīgi sakot, uzskatu, ka tas nav iespējams. Varonības gēna nav, to nav iespējams pārmantot. Varonība kā izvēle saistāma ar varoņa ētisko stāju un vērtību sistēmu. Kā jau teicu, varonim ir jābūt gatavam mirt – tātad jāspēj nest upuris kāda augstāka ideāla vārdā, un ir svarīgi, lai šāds ideāls cilvēkam būtu. Par varoni kļūst tas, kurš ir gatavs nest upuri un kalpot augstākam mērķim, augstākam ideālam. Ir sabiedrības, kurās šādi ideāli ir, un tādas, kurās šos ideālus nograuj – kā tas ir, piemēram, mūsu sabiedrībā –, kad tiek apsmieti visi varoņi, arī tas pats Maķedonijas Aleksandrs, un par vienīgo vērtību kļūst nauda un bauda. Tad ir grūti cerēt uz varonību. Bet vienalga atrodas tādi, kas pašaizliedzīgi kalpo: slimniekam, bērnam, ideālam utt., mēs par to jau runājām, un ir tādi, kas gatavi arī mirt, taču tie ir drīzāk izņēmuma gadījumi. Bet ir sabiedrības, kur tā ir norma, piemēram, Senās Grieķijas sabiedrība. Atkārtoju – varonis ir tas, kuram ir ideāls, kurš visu savu dzīvi gatavs nolikt uz šī ideāla altāra, kas ir gatavs tam kalpot. Ideāla esamība un kalpošanas apziņa dod varonim spēkus pārvarēt bailes, un, kā jau teicu pašā sākumā, varonība sākas tur, kur beidzas bailes no nāves. Bet, lai pārvarētu šīs bailes, ir nepieciešamas vērtības, kas svarīgākas par paša dzīvi. Tās, atgriežoties pie jūsu jautājuma, ir būtiskākas par rakstura īpašībām.

Skutelis: Tātad runa ir par ētisku sistēmu?

Tumans: Jā! Par ētisku sistēmu un cilvēka nostāju. Un to nevar pārmantot. Tas pats Aleksandrs Lielais – viņš tā tika audzināts, apveltīts ar noteiktu raksturu, aizrāvās ar Homēra tekstiem un gribēja atdarināt Homēra varoņus, apzinājās sevi kā slavenu senču – Ahilleja un Hērakla – pēcnācēju. Tur vairāki faktori bija salikušies kopā, kā rezultātā eksplodēja tas kultūras fenomens, ko mēs saucam par Aleksandru Lielo. Viņa dvēselē sajaucās neparasts degmaisījums un – uzsprāga. Šo degmaisījumu veidoja izglītība, audzināšana, ētiskā sistēma, arī rakstura īpašības, individuālās īpatnības un, protams, vide – vārdu sakot, tas viss kopā. Bet pats svarīgākais, protams, ir vērtības. Ja cilvēkam par visu svarīgākais ir nauda un bauda, tad viņš, dabiski, izvairīsies no nepatīkamām situācijām un apstākļiem, kas var kaut kādā veidā viņu skart un traucēt, – tādam nauda ir svarīgāka nekā gods. Par varoni var kļūt tikai cilvēks ar augstākām vērtībām un ideāliem. Varonība, atkārtoju, ir izvēle.

Skutelis: Vai varonis vienmēr ir vientuļš?

Tumans: Nav obligāti, bet tā tas ir ļoti bieži. Varoņu jau vispār ir maz, jo viņi savā būtībā ir virs normas. Senie grieķi stāstīja mītus par varoņu dievišķiem senčiem vai dieviem, un šie mīti izgaismo mums vienu konkrētu faktu – varonis ir pārāks par ikdienišķo cilvēku, apveltīts ar kādu garīgu, ētisku, psiholoģisku, fizisku pārākumu. Un līdz ar to viņš ir vientuļš. Apkārtējie parasti netiek viņam līdzi. Varonis parasti nonāk izolācijā vai pat nostājas pret sabiedrību, kā tas ir, piemēram, Sokrāta gadījumā. Viņš ir viens pret visiem. Arī tas pats Aleksandrs Lielais bija diezgan vientuļš, lai gan viņam bija draugi, bet īstenībā viņš bija viens, ļoti daudzi viņu nesaprata, un beigās viss karaspēks atteicās viņam sekot. Tas arī Homēra eposā parādīts – kad Odisejs liek biedriem braukt ar kuģi garām bīstamai salai, kur varētu atpūsties, jūrnieki pieprasa: “Klau, tu esi no dzelzs, bet mēs esam parasti cilvēki, mums vajag atpūsties!” Un tad viņi tur atpūšas un apēd dievu vēršus, par ko viņus piemeklē dievu sods, un viņi iet bojā vētrā, bet Odisejs vēršus neēd, lai gan ir tikpat noguris un izsalcis, cik pārējie, un tādēļ viņš vienīgais paliek dzīvs. Tātad, redziet, varonis spēj tikt galā ar savu dabu, varoņa prāts un gars ir stiprāki par miesu! Jo tam, kas valda pār citiem, vispirms ir jāprot valdīt pašam pār sevi. Tādā veidā viņš iegūst patieso brīvību, kas ir tikai un vienīgi iekšēja brīvība. Iepretī tam parastais cilvēks padodas vājumam, kārdinājumam, viņš ir savu kaislību un instinktu vergs, nespēj valdīt pār sevi un iet bojā.

Skutelis: Varonis var šķist kaitinošs.

Tumans: Jā! Varonis izceļas, un ar to viņš kaitina parastos cilvēkus, kas jūt viņa pārākumu. Lai gan varonis var ieņemt sociāli neapskaužamu pozīciju, bet plebejs – mietpilsonis – var būt daudz pārāks pār viņu savā statusā, tomēr viņš nespēj izturēt sev blakus varoni, jo apzinās tā pārākumu. Tas rada skaudību un vēlmi novākt varoni nost no ceļa vai vismaz pie katras izdevības nodarīt tam pāri vai kaut kā ieriebt: “Viņš iet uz priekšu? Viņam būs kāds labums? To nedrīkst pieļaut! Jāliek šķēršļi!” Tādu piemēru ir daudz dzīvē, tas ir labi zināms, tas ir arī stāsts par balto vārnu. Starp citu, tajā filmā, kuru pieminēju, – “Tas pats Minhauzens” – tas ir lieliski parādīts: sabiedrība uzspiež viduvējības mērauklu un visus grib nogriezt vienādus, ielikt visus vienādā rāmī u. tml. Un cilvēku, kas šajā rāmī neiekļaujas, sistēma vienkārši salauž vai nogalina. Atceraties, pirmajā sērijā varonis izceļas, un tad vara viņu ieliek rāmī, piespiež viņu atteikties no sava “es”, no savas būtības un pārliecības, citiem vārdiem sakot, – liek zaudēt sevi? Un viņš pirmajā brīdī to pieņem. Taču pēc tam, kad saprot, ka nevar tā dzīvot, viņš atdzimst, atgūst savu “es”, atgūst savu sievieti, un tad sistēma viņu nogalina. Tas ir tipisks varoņa liktenis.

Skutelis: Viņš negrib būt normāls.

Tumans: Tieši tā! Varonim būt normālam nozīmē zaudēt sevi. Bet viņš nevar dzīvot, zaudējis sevi, tad labāk zaudēt dzīvību. Viņam atkal ir jāizvēlas: dzīvot un kļūt par nodevēju pret sevi vai arī mirt, bet sevi atgūt. Un varonis vienmēr izvēlas otro. Tāpat kā Ahillejs Homēra eposā – viņš labi zina, ka dodas nāvē, viņa māte ir dieviete, un tā saka priekšā, ka gadījumā, ja viņš izaicinās savu ienaidnieku Hektoru uz divkauju, tad drīz pats ies bojā, bet, ja viņš to neizdarīs, tad laimīgi nodzīvos līdz sirmam vecumam. Ko izvēlas Ahillejs? Protams, ka varoņdarbus, slavu, godu un nāvi. Pretējā gadījumā viņš būtu zaudējis sevi. Varonim šādas konfrontācijas ir tipiskas, tādēļ varoņi parasti ilgi nedzīvo.

Skutelis: Savā monogrāfijā jūs rakstāt, ka kultūra dzīvo tikai ar savu ideālu, kas kalpo tai par ceļa zvaigzni. Sakiet, vai šobrīd mums ir šāds ideāls?

Tumans: (Smejas.) Tā arī varat pierakstīt – iesmējās! (Smejas.) Kā jau teicu – šis ideāls mums ir bauda un nauda. Es uzskatu, ka šobrīd mūsu kultūra ir sasniegusi savas vecumdienas. Tas gan ir visu kultūru liktenis. Kultūra sevi realizē tad, kad tā kalpo savam ideālam, kas jāsaprot kā savs skats uz pasauli, kā vērtību sistēma, kas formulē dzīves jēgu un mērķus, tātad veidu, kā cilvēks atrod sevi pasaules telpā. Kad kultūra realizē šo ideālu, šo savu vērtību sistēmu, tad top tie lieliskie sasniegumi mākslā, glezniecībā, arhitektūrā un vispār visās dzīves jomās, ko mēs saucam par Kultūru ar lielo burtu.

Skutelis: Vai šobrīd mēs esam kultūras zemākajā punktā?

Tumans: Jā. Jo kultūra ir sevi izsmēlusi un ideāli ir zuduši. Tā ir veca kultūra, kas tuvojas savai nāvei. Tāpat cilvēks vecumdienās ir noguris – ne viņš skries kaujaslaukā, ne atklās jaunus kontinentus, ne kalnus gāzīs, bet gan rāmi un klusi pavadīs savas pēdējās dienas pie silta kamīna. Tā arī kultūra pensionē, starp citu, pat pensionāru īpatsvars Rietumeiropā arvien palielinās. Pensionāru skats uz pasauli un uz dzīvi – tas tagad ir vadošais. Daudzas kultūras tam jau ir gājušas cauri. Ja mēs paskatāmies civilizāciju vēsturi, mēs redzam tos pašus simptomus, jo visas jaunās kultūras izpaužas līdzīgi, lai gan pasaules uzskati var būt ļoti dažādi, bet ārējās pazīmes, ārējie simptomi ir vieni un tie paši – noteikta kombinācija liecina par kultūras jaunību, briedumu vai vecumu. Un visas vecās kultūras ir līdzīgas – ideāli un vērtības ir atmesti, visi tiecas uz rāmu un mierīgu barošanos katrs savā siltā kaktiņā un degradējas.

Skutelis: Un nākamais posms ir nāve vai atjaunotne?

Tumans: (Brīdi klusē.) Nākamais posms ir tikai nāve. Nevienai kultūrai nav izdevies nomirt un atdzimt. Dzimst kaut kas cits. Kultūra tāpat kā cilvēks var dzīvot tikai pēcnācējos. Paņemsim par piemēru Romas impēriju. Roma ir mirusi jau sen – 476. gads mums ir atskaites punkts –, bet Romas ideja turpina dzīvot. Atnāca barbari – pavisam cita kultūra – un uzbūvēja jaunu pasauli, bet, kas ir ļoti svarīgi, uzskatīja to par iepriekšējās pasaules – Romas impērijas – turpinātāju. Un vispār, Eiropa un Rietumu civilizācija kā tāda visas savas vēstures laikā nodarbojas tikai ar to, ka mēģina reanimēt Romu. Joprojām mēģina. Es uzskatu, ka mēs šobrīd dzīvojam 11. Romas pasaulē: Roma, Konstantinopole, Maskava, Kārļa Lielā impērija, Svētā Romas impērija, Pētera I Krievijas impērija, Napoleona Francija, Bismarka impērija, Itālija Musolīni laikā, Trešais Reihs un tagad – 11. Roma ar visiem atribūtiem: Senātu, Kapitoliju, ērgli utt.

Skutelis: Par teātri. Jūs rakstāt, ka antīkās dramaturģijas mērķis ir audzināt un antīkā dramaturga uzdevums – kalpot tautai ar savu talantu. Vai šobrīd, pēc jūsu domām, teātrim un dramaturgam ir kāds mērķis un uzdevums?

Tumans: (Smejas.)

Skutelis: Jūs atkal smejaties.

Tumans: (Smejas.) Jā, redziet, mūsdienu māksla… tas vēl ir jautājums, vai to var saukt par mākslu. Mans uzstādījums ir tāds, ka mākslai ir divi pamatprincipi. Pirmais ir kalpošana kā virsmērķis – mākslinieks uzrunā pasauli ar savu vēstījumu, un tam ir audzināšanas, pamācības nozīme. Tas ir kā Urbi et Orbi – vēstījums, ko mākslinieks grib no sirds pateikt, viņš uzstājas kā pravietis. Tātad mākslā ir jābūt saturam, pozitīvam, konstruktīvam vēstījumam. Otrais ir estētika, tas ir skaistums. Skaistums nozīmē harmoniju, un mākslai ir jābūt saistītai ar skaistumu, tajā nevar būt neglītuma estētikas, kas nes sevī disharmoniju un graujošu haosu, – ko tādu man par mākslu iesmērēt nevar, es to neatzīstu. Jā, es esmu konservatīvs, kā tas ir labi redzams, un par mākslu esmu gatavs atzīt tikai to, kas atbilst nupat nosauktajiem kritērijiem.

Es nesaku, ka tas ir attiecināms uz visu mūsdienu mākslu, bet šobrīd ļoti bieži, pat lielākoties, māksliniekam nav uzdevuma kaut ko pateikt, parasti tas ir uzdevums pārsteigt un izklaidēt, uztaisīt šovu. Taču tas vairs nav mākslas, bet gan masu kultūras uzdevums. Bet masu kultūra ir tikai Kultūras, ar lielo burtu, surogāts. Savukārt tie, kas mēģina iet mākslas ceļu, bieži vien paši nesaprot, kāds ir viņu uzdevums, un par tādu pieņem – izcelties, būt oriģinālam, eksperimentēt ar formām. Novitāte kā uzdevums un pašmērķis. Bet pazūd pats galvenais – kāda tam ir jēga?

Skutelis: Vai, piemēram, provocēt publiku, tādējādi pievēršot uzmanību kādai problēmai, nevar būt labs mērķis?

Tumans: Nekādā gadījumā. Tas var būt tikai instruments. Provokācijai ir jēga tikai tad, kad tā ir līdzeklis, nevis pašmērķis. Jo provokācija pati par sevi ir bezjēdzīga.

Es nesaku, ka māksla šobrīd ir pilnībā mirusi, ir arī ļoti labi mākslas darbi, un ir arī patiesi mākslinieki. Bet es runāju par kopējo tendenci – lielākoties mākslinieki šodien tiecas izaicināt, pārsteigt ar oriģinalitāti un novitāti vienalga kādiem līdzekļiem – citreiz šokējošiem, pazemojošiem, pat aizvainojošiem –, un tādējādi par mākslas jēgu kļūst novitāte pati par sevi, kas būtībā ir absolūta tukšība un bezjēdzība, turklāt bieži vien destruktīvās un graujošās formās.

Mūsdienās ir bieži redzams, ka novitātes labad mākslinieks uz skatītājiem vienkārši izgāž savu slimo zemapziņu. Tādam es gribu jautāt: “Kāpēc? Kāpēc man jāskatās uz tavas slimās zemapziņas ekskrementiem? Turi tos pie sevis!” Esmu jautājis šādiem māksliniekiem, un viņi atbild apmēram vienu un to pašu: “Jā, bet es tā redzu, tā es izpaužos, mēģinu kaut ko saprast pats par sevi, tā es atbrīvojos utt.” “Nu labi,” es saku, “ja tas ir tavs psihoterapijas veids, tad dari to mājās, glezno savus murgojumus un ej pie psihiatra – viņš pēc tavām gleznām pateiks, kur ir tavas problēmas un izrakstīs zāles. Bet kāpēc man ir jāskatās uz tavas zemapziņas vēmekļiem? Kādēļ tu ar savu slimo zemapziņu gribi darīt slimus skatītājus?” Es, atvainojiet, varbūt izklausos rupji un daudz prasu, bet esmu pārliecināts, ka, pirmkārt, mākslā ir jābūt jēgai, otrkārt, tai ir jābūt skaistai, tātad dziedinošai, nevis slimību nesošai, un, treškārt, tai ir jābūt atbildīgai. Es šajā jautājumā tiešām esmu senais grieķis – es uzskatu, ka mākslai ir jāaudzina un jāparāda skaistais un labais. Tas nenozīmē, ka visam jābūt ideālistiskam, smuki sapucētam un nedzīvam – mākslai ir jārāda arī dzīves čūlas, bet tas nevar būt pašmērķis. Mākslinieks ir kā ķirurgs. Ķirurga uzdevums nav vienkārši uzgriezt čūlu un parādīt strutas uz āru – re, skatieties visi! –, tas ir tikai pirmais etaps, bet nākamais ir uzlikt zāles – redziet, šādi mēs varam to ārstēt! Uzdevums tomēr ir ārstēt, nevis patīksmināties par strutām. Un māksliniekam ir jāpadara cilvēks labāks – tas ir mākslas uzdevums. Pasaule jau pati no sevis ir disharmoniska un haosa pilna, un to nevajag un nedrīkst vairot, bet taisni otrādi – māksliniekam ir jāvairo harmonija, skaistais un cēlais. Tā mākslas jēgu saprata senie grieķi, un tā arī es to saprotu. Šāds uzskats gan ir mūsdienām ļoti neatbilstošs, bet es pie tā stāvu un palieku.

Skutelis: Nobeigumā varbūt varat pastāstīt par to, kā meklējat antīkās pasaules pēdas Rīgas ielās [1] – vai tas šobrīd ir vien lekciju kurss, vai arī pētījums pāraugs monogrāfijā?

Tumans: Tas virzās uz grāmatu. Man ir publiskas lekcijas, dažas jau nolasītas, dažas vēl tikai būs. Ar šo tēmu esmu aizrāvies kopš pērnā gada rudens, kad man piedāvāja nolasīt vienu lekciju, kurā vajadzēja sasaistīt antīko pasauli ar Latviju. Tā kā tiešas saskarsmes nebija, padomāju un ar sievas palīdzību – tā bija viņas ideja – atradu antīkās pasaules pēdas Rīgas ielās: arhitektūrā, skulptūrās, dekoros utt., un mani ļoti aizgrāba šī pasaule, es atklāju Rīgu jaunām acīm, ieraudzīju Rīgu kā tūrists. Sāku daudz staigāt pa pilsētu, braucu ar riteni, fotografēju, vēroju. Sapratu, ka šāda pētniecība ir tieši atbilstoša manai specialitātei un man te ir jāpasaka savs vārds. Tā ir tēlu un ideju pasaule, kas mums ir aizmirsta, – antīkie tēli it kā ir mums līdzās, bet mēs ikdienā tos nepamanām un lielākoties pat nezinām, ko tie nozīmē, lai gan tie nes mums savu vēstījumu, ir tikai jāprot to lasīt. Un es vēlos atklāt šo ārkārtīgi bagāto un skaisto pasauli mūsu cilvēkiem. Liels darbs vēl priekšā, turpināšu lasīt par to lekcijas, beigās, cerams, izdosies par to arī izdot grāmatu. Es domāju, ka tā ir interesanta tēma, un gribētu, lai arī citi atklātu sev Rīgu no jauna.

 

[1] Asoc. prof. Harija Tumana lekcija “Antīkās pasaules pēdas Rīgas ielās”: https://youtu.be/nGpt4oxKi9I.

  1. decembrī Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē notiks atvērtā lekcija “Arhitektonisko tēlu interpretācija: antīkie dievi, varoņi un briesmoņi Rīgas ielās”: http://www.lu.lv/zinas/t/35746.

VĪNA ATKLĀŠANA LUGAS SCENĀRIJS

Posted by on Sunday, 15 September, 2013

Dr. hist. Harijs Tumans
„VĪNA ATKLĀŠANA”
KOMISKI – SATĪRISKA LUGA VIENĀ CĒLIENĀ
( luga tika uzvesta „Zinātnieku naktī” – 2013 Vēstures un Filozofijas fakultātē;
Videoklips ir pieejams šeit: http://www.youtube.com/watch?v=p_zoOF3EghM&feature=youtu.be )

DAROBOJOŠĀS PERSONAS:
ZEVS – seno grieķu galvenais dievs, Olimpa saimnieks, pērkondimdis, zibeņmetis utt.
HĒRA – Zeva sieva, slavena ar greizsirdību pret vīra mīļākajām.
DIONĪSS – Zeva dēls no Semēles ( mirstīgas sievietes ), topošais vīna un auglības dievs.
MIMNERMS – cilvēks, grieķu dzejnieks.
SOKRĀTS – cilvēks, grieķu slavenais filozofs.
KORINNA – sieviete, cilvēks, Mimnerma mūza. Aktrisei jāprot mazliet dejot.
MENĀDAS – grieķu daiļavas, sievietes, cilvēki, turpmāk – Dionīsa svīta. Aktrises mazliet dejo.
ŽŪPA – vienkāršs cilvēks bez vārda

1. CĒLIENS ( VIENĪGAIS ):

Zevs sēž uz troņa, žāvājas, garlaikojas, blakus Hēra, mazliet nīgra, mazliet pikta, sēž un ada zeķes.
SONY DSC

SONY DSC

ZEVS: Vai cik garlaicīgi… šobrīd neviens nekur nekaro, nekur nav mēra vai
epidēmijas, cilvēki ir aizmirsuši par mani… kad viņiem iet labi, viņi
vienmēr aizmirst par mani…pavisam nav ko darīt… varbūt uztaisīt kādu kariņu, lai būtu vairāk demokrātijas pasaulē? Tomēr izklaide…
HĒRA: Rimsties taču ar saviem kariem! Cilvēki vēl nav attapušies pēc Trojas
kara!
ZEVS: Ko tad? Varbūt apraudzīt nimfas? – bailīgi skatās uz sievu
HĒRA nikni: Es tev parādīšu nimfas! Būtu labāk savus pienākumus pildījis! ZEVS skumīgi un samierinājies:
Nu jā, tā jau es domāju…. Bet ko darīt? Garlaicīgi….
Varbūt Dionīss var kaut ko izdomāt? Viņam ir bagāta izdoma.
Sauc skaļi:
Dionīss, dēliņ, atnāc, lūdzu!
Ienāk Dionīss:
SONY DSC
DIONĪSS: Jā, tēti, ko Tu vēlies?
ZEVS: Dēliņ, mums ir garlaicīgi, gribētos kaut ko uzjautrinošu, bet nezinām ko
tieši… lūdzu, izdomā kaut ko, lai uzlabotu mums garastāvokli! Citādi
būs jāsāk kariņš….
DIONĪSS domīgi: Kā tā? Nezinu, ko iesākt – šobrīd nekas interesants vēl
nenotiek, mācību gads ir tikai sācies, studenti vēl nav īsti
iedzīvojušies…. A-ā-ā-ā! Es zinu: ja Tev ir garlaicīgi, vari atnākt uz
Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti – tur ir gudri
pasniedzēji, kas lasa interesantas lekcijas, starp citu, arī par tevi un
mani… Noteikti aizej, kamēr Fakultāte vēl ir dzīva un pasniedzēji nav
nomiruši bada nāvē…
ZEVS: Paldies, dēliņ, ideja ir lieliska, es noteikti izmantošu šo iespēju, bet
vispirms man gribētos uzlabot garastāvokli.
DIONĪSS: Tad padzeries ambroziju – dievu dzērienu.
Dionīss pasniedz Zevam un Hērai ambroziju ( pienu )
ZEVS padzēries novaikstās:
Nu cik var to ambroziju dzert! Katru dienu, trīs reizes dienā! Nekāda
prieka vairs!
Ar sašutumu:
Tfu, kas par dzīvi Olimpa valdniekam!
HĒRA: Tiešām, Dionīss, vai Tu nevarētu izgudrot kaut ko labāku?!
DIONĪSS domīgi: bet ko tādu? Man nav nekā cita…
Pagaidi, es atcerējos! Man mājās stāv amfora ar pērnā gada vīnogu
sulu – gribēju pamēģināt, kā garšo izspiestas vīnogas, bet
pavisam aizmirsu par šo dzērienu – gribēsiet nogaršot?
1382393_591597427563703_1560580336_n
Hēra: Protams! Nes šurpu! Tomēr kaut kas jauns!
DIONĪSS atnes amforu, aizdomīgi osta, vaikstās:
Ziniet, man šķiet, ka šī sula ir pagalam, veselu gadu stāvējusi,
sarūgusi…. Bet pelējuma nav, smaržo labi…. Noriskēsiet?
ZEVS: Dod tik šurpu!
HĒRA: Ak, nē! Iedomājies, vīriņ, kas notiks ar pasauli, ja Tev sasāpēsies
vēders un Tu nevarēsi nosēdēt uz troņa. Pasaulē pa to laiku daudz
kas aizies greizi, pret likteņa gribu, un vispār, pasaule var aiziet bojā.
Nē, tu nedrīksti tā riskēt! Dionīss, vispirms iedzer tu pats!
DIONĪSS: Jā, Tev taisnība, Hēra, arī man negribas mocīties ar vēdergraizēm.
….A, es izdomāju! Eurika! Iedosim vispirms padzerties cilvēkiem un tad
redzēsim vai mēs varam to dzert!
Skatās uz leju, ierauga cilvēkus un sauc viņus:
Cienītie, nāciet šurpu! Priecājieties, dievi dod jums šodien dāvanu –
dzērienu no sava galda!
Pienāk Mimnerms, Korinna ( šie divi apsegušies necilās pelēkās drānās, skumjiem vaibstiem ),Sokrāts un Žūpa ( gaišā skaistā tērpā, lepns un pašpārliecināts ), visi apsēžas, ielej un iedzer:

SOKRĀTS iedzer un paliek domīgs, iegrimst pārdomās;

ŽŪPA nogaršo, viņam patīk, kaut kādā brīdī viņš nolej vīna devu no amforas
savā trauciņā, strauji izdzer, ielej vēl, izdzer, iereibst, kļūst nedrošs uz
kājām, sāk streipuļot līdz noliekas gulēt uz grīdas un apsedzas ar pelēku
netīru drānu.
SONY DSC

SONY DSC

KORINNA iedzerot sajūtas priecīga, nomet pelēko drānu, tagad ir
skaistā baltā tērpā, sakārto matus, uzkrāso lūpas, kļūst ļoti
skaista un iesaucas:
Vai Afrodīte, es jūtu sevī Tavu klātbūtni!
un Korinna sāk dejot ( a la grieķu deja ar grieķisku mūziku ). Pēc
tam apsēžas un sāk kārtot matus.

MIMNERMS iedzer, ar sajūsmu skatās uz Korinnu un viņas deju, arī nomet pelēko drānu, stāv tagad gaišā tērpā, kļūst sapņaini romantisks:
izskatās, ka Afrodīte arī man ir pieskārusies:
un sāk dzejot ar skatu pret Korinnu:
Kādas gan mīlas alkas man iezogas sirdī
Un dziļu tumsu pār acīm lej,
Izraujot saprātu skaidro no krūtīm…
……………………..
Ir taisnīgi cilvēkam pateikties Afrodītei, dievei no Kipras krastiem –
Lūk, mana himna viņai:
Dziedi, mūza, man dziesmu par Zelta Kiprietes darbiem –
Afrodītes, kas dieviem sirdī liek smeldzīgas ilgas,
Pakļauj sev mirstīgo ciltis un putnus debesīs augstu,
Tāpat pārējos dzīvniekus visus, lai cik viņu būtu,
Alga viena, vai cietā zeme, vai jūra tos baro;
Visiem tuva ir Kitēru dieve ar pierlenti košo..
…………..
Un tiešām,
Kas gan ir dzīve, kas – bauda bez Zelta Kiprietes?
Labprāt nomirtu es, nākotnē liegta ja man
Slepena mīla un gultas prieki, un maiguma veltes…
SOKRĀTS: Pareizi, tu, dzejniek, cildini Afrodīti, bet es domāju, ka mums ir
jācildina arī mīlestība kā tāda un arī skaistums kā tāds. Mīlestība ir
tieksme pēc nemirstības, kurā mums atveras patiesais skaistums…
Un zini, man ir aizdomas, ka tieksmi pēc šī skaistuma mūsos ir
pamudinājis šis dzēriens…
diez, no kā tas ir taisīts? ….
Sokrāts uzmanīgi pēta vīnu savā kausā – skatās, osta, domā
Spriežot pēc garšas, tas ir gatavots no vīnogām…
Tātad, sauksim to par vīnu!
Savāda daba ir šim dzērienam – tas, slacīdams dvēseli,
Iemidzina bēdas, tāpat kā mandragora cilvēkus, bet modina līksmi
Kā eļļa uguni.
Jā, pēc prāta un uguns šī ir vērtīgākā dievu dāvana cilvēkiem!

DIONĪSS: Paskat, tēti, kāda apbrīnojama iedarbība ir šim dzērienam! Tiešām,
sauksim to tagad par vīnu. Skaties: vienkāršu sievieti tas padara
līdzīgu Afrodītei, pelīte kļūst par skaistuli! Bet vienkāršus vīrus tas
padara te par dzejnieku, te par filozofu!
ZEVS: Tev taisnība, man pašam gribas to nogaršot!
Zevs ielej sev vīnu, padzeras un sajūtas laimīgs:
Vai cik gardi! Manī atkal dzīvesprieks atgriežas! Kur Tu esi, mana
dārgā Hēra?…
HĒRA: Bet ko Tu teiksi par šo – un rāda uz ŽŪPU, kurš nostreipuļojis
nometās gulēt uz grīdas:
To arī ir izdarījis jūsu vīns!
DIONĪSS: Jā, Hēra, bet viņš pats ir vainīgs, nevis vīns; tas ir tikai blakus
efekts, drošības tehnikas neievērošanas rezultāts. Kā saka latvieši,
kas par daudz, tas par skādi! Tādēļ Veselības ministrija brīdina:
alkohola pārmērīga lietošana ir kaitīga veselībai!
HĒRA: Baidos, ka ar to būs par maz.
DIONĪSS: Labi, mēs iemācīsim cilvēkiem pareizi dzert vīnu-tas ir jāšķaida ar
ūdeni!
SONY DSC
Dionīss ielej amforā ūdeni ( no „Mangaļu” pudeles ) un iedzer:
Ūdens ir laba lieta, bez tā nevar dzīvot, bet vēl labāk, kad
ir arī vīns! Ūdens ir ikdiena, bet vīns ir svētki, un katram savs laiks.
Svētīgs, kas prot pareizās proporcijās sajaukt ūdeni un vīnu,
svētkus un ikdienu!
Un redziet, vīns aicina pie mums Afrodīti un spēj pat novērst karu!
Vīri, nekarojiet, labāk dzeriet vīnu un mīliet savas sievas!
Lai dzīvo vīns! Tā ir mana dāvana cilvēkiem un es tagad būšu vīna
dievs! Kur ir mana svīta? Nāciet un priecājieties kopā ar mani!!!

Ieskrien MENĀDAS, nostājas blakus Dionīsam un sāk dejot grieķu mūzikas pavadījumā. Visi dejo un līksmojas un dzied:

In Vino Veritas!

LUGAS BEIGAS

Skaļi, vētraini aplausi

Aktieri iziet priekšā un klanās
SONY DSC
SONY DSC
SONY DSC

Vemjošs puisis

Posted by on Wednesday, 14 November, 2012

Par vemjošo puisi.

Mani mīļie klausītāji! Vēlos jums paziņot par kādu savu atklājumu, kas ir sīks, bet svarīgs. Proti, es jau kādus 3 – 4 ( vai piecus? ) gadus rādīju jums šo bildi:

 

Kā atceraties, es vienmēr pavadīju šo bildi ar komentāru, ka šeit ir attēlots puisis, kas dzīru laikā pārdozējis alkoholu un tagad vemj, bet hetēra palīdz viņam, pieturot galvu. Un lūk, tagad es noskaidroju, ka tā ir aplama interpretācija!

Proti, pirms pāris dienām es privātā kārtā lasīju lekciju kādam draugu pulciņam, kurā bija arī viena ārste ar stāžu. Viņa, ieraugot bildi, uzreiz iesaucās, ka puisim ir migrēna un ka meitene sniedz viņam ātro palīdzību: par to liecina saite puisim uz galvas – izrādās, ka tas ir pazīstams līdzeklis, kas ļauj pārvārēt / mazināt sāpes – kā arī vemšanas veids: migrēnas laikā nāk ārā tīrs ūdens, kā tas ir redzams šajā bildē…. No savas puses es varu pievienot tam vēl divus argumentus: 1) šis attēls atrodas uz šķīvja, nevis uz kausa, tātad, tas nav jāuztver dzīru kontekstā; un 2)  man arī agrāk likās mazliet dīvaini: kā dzerot atšķaidītu vīnu ( parasta proporcija 1:1, lai gan bija iespējamas variācijas ) varētu piedzerties līdz tādai kondīcijai, ka būtu jāvemj??? Tas tiešām ir neloģiski. Un plus vēl hetēras klātbūtne…. Ja pieņemt, ka puisis dzertu neatšķaidītu vīnu, viņam vienalga būtu jādzer ļoti daudz un ilgi ( visu nakti ), līdz beidzot viņš sasniegtu šādu kondīciju. Un tajā brīdī, kad viņam paliktu slikti, nekādas hetēras blakus vairs nebūtu, jo viņa jau būtu savu „maiņu” atstrādājusi un pazudusi.

 

Tātad, visticamāk, ka uz šī šķīvja mēs redzam kārtīgu puisi, kurš mokas no migrēnas, un kādu meiteni ( māsu, draudzeni, sievu ), kas palīdz viņam tikt galā ar problēmu.

Vārdu sakot, šeit ir attēlota migrēna, nevis smagas dzeršanas sekas!!! To es vēlos visiem paziņot, atzīstot savu kļūdu un priecājoties par patiesības noskaidrošanu. Var teikt, ka puiša goda vārds un meitenes reputācija ir glābti! Apsveicu mūs visus ar šo atklājumu!!! Bet, jebkurā gadījumā, nav lieki vienmēr atcerēties, ka dzerot ir jāievēro mērs… tāpat, kā visās citās lietās! Prosit!

Par Aristoteli un Aleksandru

Posted by on Saturday, 3 September, 2011

Dr. hist. Harijs Tumans

„ARISTOTELIS UN ALEKSANDRS: SKOLOTĀJS UN SKOLNIEKS”

 

                               

 

            Kad liktenis saveda kopā Aristoteli un Aleksandru[1], satikās ne tikai skolotājs un skolnieks, bet divi ģēniji, kuriem bija lemts mainīt pasaules gaitu vairākus gadsimtus uz priekšu – katram savā veidā un virzienā. Viens ar savu gara spēku ietekmēja Eiropas domas telpu pāris tūkstošu gadu garumā, bet otrs ar zobenu rokā radīja jaunu hellēnistisku pasauli, kas, nepārtraukti transformējoties, pastāvēja vairāk kā simts gadu. Kā izteicās Ulrihs Vilkens, viens vēlāk kļuva par valdnieku gara valstībā, bet otrs – par valdnieku šīs pasaules valstībā[2]. Nevar pieņemt, ka šo cilvēku satikšanās bija nejaušība, jo no vēstures viedokļa viņiem noteikti bija jāsatiekas. Tajā pat laikā ir grūti saprast un pieņemt, ka tik pretēja rakstura un darbības cilvēki ir bijuši skolotāja un skolnieka attiecībās. Tik tiešām, kas var būt kopīgs nosvērtam, sevī iegrimušam filozofam, kas ir atstājis pasaules kņadu gudrības dēļ, ar pasaules iekarotāju, dedzīgu, romantisku jaunieti, kurš vienmēr pats pirmais dodas pretī ienaidniekam? Un tomēr, viņi ir skolotājs un skolnieks, un mums ir jāmēģina saprast, kādas saites viņus saista.

            Nav šaubu, ka Aristoteļa un Aleksandra satikšanās bija Maķedonijas valdnieka, Aleksandra tēva, Filipa II nopelns. Tieši viņš, domājot par nopietnu skolotāju savam dēlam, izdarīja šo nozīmīgo izvēli. Taču tajā laikā Aristotelim bija vēl tikai ap 40 gadu un viņš vēl nebija kļuvis par slavenu pasaules mēroga filozofu. Tādēļ būtu tikai dabiski, ja Filips paaicinātu pie sevis kādu citu, „nopelniem bagātāku” domātāju, cilvēku ar augstāku statusu, tādu, kāds bija, piemēram, Speusips, Akadēmijas skolas vadītājs, kurš ieņēma šo vietu tūlīt pēc Platona nāves. Tad kādēļ Maķedonijas valdnieks tomēr izvēlējās tieši Aristoteli, cilvēku „bez vārda” un bez lielas slavas? Kas noteica Filipa izvēli? Protams, mums šodien ir grūti spriest par to. Varbūt tādēļ, ka viņš nekļūdīgi atpazina Aristotelī nākamo filozofijas ģēniju?[3] Vai arī tādēļ, ka viņš speciāli meklēja filozofu, kurš turētos nomaļus no politikas un bija pārliecināts, ka Aristotelis atbilst šai prasībai?[4] Tikpat labi ir iespējams, ka Aristotelis tika paaicināts tieši viņa politiskās pārliecības dēļ, pateicoties promaķedoniskajai nostājai. Aristotelis bija cēlies no Stagiras – pilsētas, kuru parasti lokalizē vai nu pašos Grieķijas ziemeļos, vai Maķedonijas dienvidos. Viņš jau bērnībā kādu laiku dzīvoja Maķedonijas galvaspilsētā Pellā, jo viņa tēvs Nikomahs strādāja tur par galma ārstu un vienlaicīgi bija valdnieka Aminta III, Filipa tēva, draugs. Tātad, simpātijas pret Maķedoniju Aristotelim bija veidojušās jau no mazotnes, un ir dabiski pieņemt, ka šis fakts iespaidoja Filipa izvēli. Droši vien sava nozīme bija arī Aristoteļa izcelsmei. Senajā Grieķijā visi ārsti tika uzskatīti par dieva Asklēpija pēctečiem, un tas automātiski darīja viņus par cienījamiem cilvēkiem. Blakus tam Aristoteļa tēvs skaitījās tiešs Asklēpija pēcnācējs caur piederību dieva dzimtai( Diog. Laert., V, 1, 1 )[5]. Šķiet, ka tas arī bija svarīgi Filipam, kurš vēlējās, lai viņa dēlu mācītu ne parasts mirstīgais, bet dižciltīgs cilvēks, dievišķas dzimtas pārstāvis, pie tam no labas ģimenes, kurai ir senas draudzības saites ar Maķedonijas galmu.

Un protams, lai Aristotelis vispār nokļūtu Maķedonijas galmā, bija nepieciešams vēl viens priekšnosacījums: Filipam pašam bija jābūt labi izglītotam un ieinteresētam zināšanās. Citiem vārdiem sakot, filozofijai, izglītībai un kultūrai bija jāieņem cienījama vieta viņa vērtību sistēmā. Nekāda kultūra un izglītība nevar plaukt tur, kur varai rūp tikai praktiskas, ar naudas pelnīšanu saistītas lietas un kur humanitārieši, t.i., tie, kas veido kultūras pamatu, tiek kvalificēti kā „liekēži”[6]. Ja Filips būtu neattīstīts, zemas kultūras cilvēks, viņš nemeklētu savam dēlam skolotāju – filozofu un iztiktu ar praktisko lietu skolotājiem, tādiem, kā spartietis Leonīds, kurš audzināja Aleksandram vīriešu tikumus ( Put. Alex., V ). Filips, iepretī mūsdienu filmās radītajam stereotipam, nebija mežonis, bet gan kultūras cilvēks, kurš dzīvi interesējās par zinātnēm. Piemēram, Klaudijs Eliāns viņu raksturo tā: „Maķedonijas Filips, kā zināms, bija ne tikai zinošs karamākslā un labs orators, bet prata arī augstu novērtēt izglītību. Aristotelim viņš piešķīra lielus līdzekļus un, pateicoties Filipam, tas varēja iegūt plašas zināšanas dažādās jomās, īpaši zinātnē par dzīvniekiem – par saviem dzīvnieku pētījumiem Nikomaha dēls ir pateicīgs Filipa dāsnumam…” ( Ael., IV, 19 ).

            Paliek vēl tikai viens, pats interesantākais pieņēmums par Filipa izvēli: iespējams, viņam patika kādas Aristoteļa idejas. Tiesa gan, par to mums nav nekādu ziņu, šeit var tikai minēt. Piemēram, var pieņemt, ka Filipam imponēja Aristoteļa tuvība ar Mazāzijas pilsētas Atarnejas tirānu Hermiju, kurš pats bija filozofs, Platona skolas audzēknis un Maķedonijas draugs[7]. Šādai draudzībai varēja būt arī politisks konteksts un, iespējams, tā pati par sevi bija labarekomendācija Filipa acīs. Lai kā tas būtu, šodien mēs droši varam teikt, ka Aleksandra tēvs izdarīja labāko izvēli, kāda vien bija iespējama. Bet ar to bija par maz, lai abi sava laikmeta ģēniji varētu satikties. Bija vajadzīga arī paša Aristoteļa piekrišana. Ne katrs filozofs spētu un gribētu kļūt par galma skolotāju, tādēļ ir svarīgi saprast paša Stagirīta motivāciju.

343. gadā, tajā brīdī, kad pienāca Filipa piedāvājums, Aristotelis bija jau sarāvis saites ar Platona skolu, aizbraucis prom no Atēnām, trīs gadus nodzīvojis Mazāzijas pilsētā Assā sava drauga Hermija paspārnē un nesen bija apmeties Lesbos salā, kur nodarbojās ar mācīšanu un cerēja atvērt pats savu skolu. Filipa piedāvājums izjauca šos plānus, bet vienlaicīgi tas bija viņam, kā mēs šodien teiktu, labs „izaicinājums”, jaunas pašrealizācijas iespējas. Taču tas ir tikai vispārīgs spriedums, kas vēl neko neizsaka par filozofa izvēles būtību. Noteikti bija jābūt vēl kādam nopietnākam stimulam, kaut kam tādam, kas padarīja šo lietu saistošu pašam Aristotelim. Nemaz nav grūti uzminēt, kas tas varētu būt. Aristotelis bija Platona skolnieks, bet Platons, kā zināms, sapņoja par ideālu valdnieku – filozofu un pat riskēja ar savu dzīvību, trīs reizes braukdams uz Sicīliju, lai īstenotu tur savu ideālu Sirakūzu galmā. To būtu iespējams panākt vienīgi ar pašu valdnieku gribu, bet tieši subjektīvais faktors bija galvenais šķērslis šiem plāniem un Platona ideāls palika nerealizēts. Toties tagad, kad Filips uzrunāja Aristoteli, viņam pavērās iespēja paveikt to, ko nebija izdevies paveikt skolotājam. Protams, viņa paša politiskais ideāls ļoti būtiski atšķīrās no Platona ideāla, bet pamatdoma bija tāda pati: pamēģināt realizēt savu loloto politisko modeli, ieaudzinot to topošajam valdniekam. Tā bija reāla iespēja, un bija vērts to pamēģināt.

Mūsu rīcībā ir daži fakti, kas ļauj domāt, ka Aristotelim tajā laikā jau bija savas politiskas ieceres, kuras, tāpat kā Platonam, bija saistītas tieši ar vienvaldību. Pirmkārt, par to liecina agrīnais Aristoteļa traktāts „Protreptikos”, kas tika sarakstīts vēl Akadēmijas periodā, tātad Platona iespaidā. No paša teksta ir saglabājušies tikai citāti vēlāko autoru sniegumā, bet ir zināms, ka tas tika veltīts Kipras valdniekam Tēmisonam, ar kuru tika saistītas cerības par filozofijas un politikas apvienošanu[8]. Tātad, tas bija kārtējais mēģinājums realizēt ideālas valsts modeli dzīvē. Otrkārt, tajā pašā kontekstā būtu jāuztver arī fakts, ka, atstājot Atēnas, Aristotelis vispirms devās uz Assu – pilsētu, kas piederēja viņa draugam, Atarnejas valdniekam Hermijam. Viņa atrašanās tur pamatoti tiek uztverta kā vēl viens mēģinājums īstenot dzīvē politisko ideālu. Vēl pirms Aristoteļa uz šo pilsētu bija pārcēlušies Erasts un Korisks – divi Akadēmijas audzēkņi, kuri Hermija vadībā uzrakstīja pilsētai jaunus likumus un, iespējams, pat dabūja Assu savā pārvaldē[9]. Iespējams, ka tur tika realizēta kāda daļa no platoniķu ideāliem. Tas bija tieši tas ilgi lolotais eksperiments, kas tik ļoti saistīja Aristoteļa domas. Tādēļ viņš no Atēnām taisnā ceļā devās uz Assu. Tur izveidojās, kā dažreiz saka, Platona skolas „meitas nodaļa”, kas kļuva par pamatu nākamajai Aristoteļa skolai[10]. Assā Aristotelis sadraudzējās ar Hermiju un pat apprecēja viņa radinieci Pitiādi ( Diog. Laert., V, 1, 3 ). Par šīs draudzības apliecinājumu var kalpot arī himna, ko Aristotelis veltīja Atarnejas valdniekam. Taču šai idillei nebija lemts ilgi turpināties, jo Hermiju ar viltu sagūstīja persieši un pēc spīdzināšanas nogalināja. Visticamāk, tas tika darīts viņa promaķedoniskās pozīcijas dēļ, jo Filipa plāni sākt karu ar Persiju bija jau zināmi. Šis notikums padziļināja Aristoteļa nepatiku pret persiešiem, un tas bija vēl viens iemesls, kas palīdzēja Filipam izdarīt savu izvēli. Aristotelis veltīja bojā gājušajam draugam epitāfiju, kas tika uzrakstīta uz viņa statujas Delfos ( Diog. Laert., V, 1, 5 ), un bija spiests meklēt sev citas realizācijas iespējas, pārceļoties uz Lesbos salu. Tur viņu atrada Filipa sūtņi. Tajā brīdī viņam bija pilnīgi skaidrs, kādam vajadzētu būt ideālam valdniekam un kas šim valdniekam būtu jādara. Maķedonijā viņam tika iedots labs materiāls, un viņš labi zināja, kas tālāk jādara.

Kad Aristotelis 343. gadā ieradās Maķedonijā, Aleksandram bija 13 gadu un viņš jau tika gatavots valdnieka pienākumiem. Viņš mācījās pie Aristoteļa gadus trīs, piecus vai vairāk, bet katrā ziņā ne ilgāk kā līdz 336. g., kad Filips tika nogalināts un Aleksandram nācās pārņemt varu un sākt cīņu par tās nostiprināšanu. Tad viņam vairs nebija laika mācīties un bija jāsāk darboties. No šī brīža viņš kļuva par valdnieku un drīz vien arī par pasaules iekarotāju, gūstot sev nemirstīgu slavu kaujas laukos. Savukārt Aristotelis devās uz Atēnām, kur nodibināja savu skolu – Likeju, kurai tāpat bija lemta mūžīga slava. Par savu darbu Arsitotelis saņēma teicamu atalgojumu: kā teikts, Filips bagātīgi sponsorēja viņa zinātniskās nodarbes un plus vēl atjaunoja filozofa dzimto pilsētu, kuru pats bija sagrāvis 349. gadā karā ar atēniešiem[11]; pie tam ir vēl ziņas, ka Aristotelis, sekojot saviem politiskajiem uzskatiem, uzrakstīja atjaunotajai pilsētai likumus ( Plut. Alex., VII; Diog. Laert., V, 1, 3. ).

Filips ierādīja Aristoteļa nodarbībām ar dēlu īpašu vietu, ne pašā galvaspilsētā, bet tās tuvumā, mazas pilsētiņas Miezas apkaimē – svētajā birzī, kas tika veltīta nimfām ( Plut. Alex. VII ). Tur, prom no galma un politiskās jezgas Aleksandrs apguva labāko mācību, kāda bija pieejama toreizējā pasaulē. Bet tas, ko viņš saņēma, bija atkarīgs, protams, no viņa skolotāja, no tā, ko viņš vēlējās iemācīt savam audzēknim. Un šeit rodas pats galvenais jautājums: ko tad īsti Aristotelis Aleksandram mācīja?

Mēs nezinām, kas un kā tika mācīts Miezā, jo nav saglabājušies nedz mācību materiāli, nedz kursu apraksti. Toties nav grūti to iedomāties zinot, kas vispār tajos laikos tika mācīts. Noteikti starp mācāmajiem priekšmetiem ir bijusi politika, ētika, retorika un literatūra. Nav šaubu, ka tā visa rezultātā Aleksandram tika iemācīta mīlestība pret zinātni, visu cēlo, skaisto un krietno[12]. Savos karagājienos Aleksandrs vienmēr vadāja sev līdzi „Iliādas” eksemplāru, ko bija izrediģējis pats Aristotelis, un turēja to speciālā dārgā lādītē zem spilvena kopā ar dunci ( Plut. Alex., VIII ). Kā zināms, viņš patiešām ļoti iespaidojās no eposa piemēriem un vienmēr centās pagodināt senos Homēra varoņus un līdzināties viņiem, it īpaši Ahillejam, kuru viņš visvairāk atdarināja ( Diod., XVII, 3; 98, 3; Plut. Alex., XV, XXVI; Arrian., I, 12, 1; III, 3,1; VII, 14, 4; Just., XI, 10 – 12; Curt., VI, 29, IV, 26 ). Pārgājienu laikā Aleksandrs saglabāja dzīvu interesi par literatūru un pieprasīja, lai viņam uz Āziju tiktu atsūtīti Aishila, Sofokla, Eiripīda, Filoksēna, Filista un citu rakstnieku darbi ( Plut. Alex., VIII ). Viņš pat ir lielījies ar to, ka zināja no galvas visu „Iliādu” un iespaidīgus fragmentus no „Odisejas” ( Dio Chrysost., IV, 39 ). Pat svešās austrumu zemēs viņš rīkoja grieķu teātra uzvedumus un dzejas lasījumus ( Plut. Alex., XXIX ). Uz visu mūžu Aleksandrs saglabāja cieņu pret filozofiju, tādēļ ņēma sev līdzi dažādu virzienu filozofus un rakstniekus, kā arī sniedza viņiem materiālu atbalstu ( Ibid., VIII ). Cieņa pret filozofiju Aleksandram bija tik liela, ka viņš izrādīja lielu interesi arī par indiešu gudrajiem, ir runājis ar viņiem un pat pierunājis vienu no viņiem pievienoties savai ekspedīcijai ( Arr., VII, 1 – 3; Plut. Alex., XIV ).

Būtiski ir arī tas, ka Aleksandrs nekad neaizmirsa, kam viņam ir jāpateicas par tik labu izglītību, un augstu cienīja savu skolotāju. Plutarhs ir saglabājis vienu izteicienu, kurā Aleksandrs apgalvo, ka mīl Aristoteli ne mazāk kā savu tēvu, jo viens ir devis viņam dzīvību, bet otrs iemācījis labi dzīvot ( Ibid., VIII ). Cieņa pret Aristoteli pārauga arī cieņā pret tiem cilvēkiem, kurus viņš augstu vērtēja. Piemēram, kad Aleksandrs bija ieradies Mazāzijas pilsētā Faselīdā, viņš pēc dzīrēm apmeklēja slavenā oratora Teodekta statuju un apbēra to ar daudziem vainagiem. Plutarhs izsakās par to šādi: „tā izklaidējoties viņš pagodināja cilvēku, ar kuru iepazinās, pateicoties Aristotelim un filozofijas studijām” ( Ibid., XVII ). 

Pēc Plutarha liecības, blakus vispārīgiem priekšmetiem Aristotelis mācīja Aleksandram arī kaut kādas īpašas, slepenas zināšanas: „Aleksandrs, šķiet, ir apguvis ne tikai ētiku un zinātni par valsti, bet arī slepenas un dziļākas mācības, kuras filozofi sauc par „mutiskām” un „apslēptām” un kuras netiek darītas zināmas plašākai publikai” ( Plut. Alex., VII ). Tālāk Plutarhs citē Aleksandra vēstuli Aristotelim no Āzijas, kurā viņš pārmet savam skolotajam šo mācību publiskošanu, jo tādā veidā viņi abi zaudēšot pārākumu pār citiem, bet Aleksandram gribētos pārspēt citus ne tikai ar varenību, bet arī ar zināšanām par augstākām lietām. Aristotelis uz to esot atbildējis, ka šīs zināšanas ir gan nopublicētas, gan nenopublicētas vienlaicīgi, jo tās nav derīgas nedz skološanai, nedz apmācībai, bet var noderēt tikai tiem, kas ir jau apmācīti ( Ibid. ). Šajā epizodē ir redzama gan neizmērojamā Aleksandra godkārība, gan viņa īpašā cieņa pret zināšanām, kā arī lepnums par savu izglītību. Starp citu, runājot par ētiku, kas šeit tika pieminēta, jāsaka, ka Aleksandrs visu savu mūžu ir vadījies no stingriem ētiskiem principiem, kurus viņam ieaudzināja Aristotelis. Atskaitot dažus ekstremālus gadījumus, kad kritiskos brīžos kaislības ņēma virsroku pār saprātu, viņš vienmēr rīkojās ētiski, sakautos un padevušos ienaidniekus žēloja, dažreiz pat apdāvināja un padarīja par saviem draugiem, bet bargi sodīja tikai nodevību, kas to ir pelnījusi.

Tajā pat laikā nav šaubu, ka Aristotelis mācīja Aleksandram arī daudzas praktiskas disciplīnas, to starpā vispirms ģeogrāfiju[13], ko viņš arī vēlāk pasniedza savā Likejā un, protams, medicīnu, ko labi pārvaldīja, pateicoties sava tēva arodam[14]. Avotos ir atrodamas vairākas liecības par to, ka Aleksandrs ieguva no Aristoteļa gan teorētiskas, gan praktiskas zināšanas medicīnā un pārgājienu laikā dažreiz pats ārstēja sevi un savus draugus ( Diod., XVII, 103, 7; Plut. Alex.,VIII; Just., XII, 10, 3; Curt. Ruph., IX, 8, 22ff ).

Taču saprotams, ka visas lietas Aristoteļa skolā nenovēršami grozījās ap politiku un tika tai pakārtotas. Pirmkārt jau tādēļ, ka Aristoteļa uzdevums bija audzināt nākamo valdnieku, nevis parastu mirstīgo un otrkārt, tādēļ, ka arī viņš pats, neatkarīgi no audzināšanas darba, uzskatīja politiku par svarīgāko faktoru sabiedriskajā dzīvē un pat nosauca cilvēku par politisku dzīvnieku / būtni ( Aristot. Pol., 1253. a 9). Tātad, viņa audzināšanai neizbēgami bija jābūt politiskai. Līdz ar to Aleksandrs kā valdnieks un politiķis nevarēja nebūt kaut kādā mērā Aristoteļa domas produkts. Kādā tieši mērā – to mums nav dots uzzināt, toties ir iespējams iezīmēt dažas vadlīnijas. Kā zināms, Aristotelis klasificēja valsts politiskās formas ne uz ideoloģiskas dogmatikas pamata, kā tas ir pieņemts mūsdienās ( pēc principa: „šī iekārta ir laba tādēļ, ka viņa ir laba, bet tā ir slikta tādēļ, ka ir slikta”… ), bet gan pēc tā, kā labā valdošie realizē savu varu: kopējam labumam vai savā labā. No šāda skatupunkta raugoties ir vienalga, cik cilvēku ir pie varas – viens, vairāki vai daudzi ( Aristot. Pol., 1279 a 19 – 20 ). Tādēļ klasiskā monarhija šajā klasifikācijā tika novērtēta kā laba valsts forma. Tas nozīmē, ka Aristotelis nebija principiāls republikānis par katru cenu un viņam nebija nekādu iekšēju pretrunu audzināt monarhu. Atliek tikai saprast, kādu tieši valdnieku viņš vēlējās izveidot no Aleksandra.

Lai saprastu Aristoteļa apmācības galveno ideju, vispirms ir jāsaprot viņa nostāja jautājumā par filozofijas un varas sadarbību. Šeit viņš acīmredzami atkāpās no Platona pozīcijas, kurš uzskatīja, ka jāvalda ir tikai filozofiem. Iepretī tam viņš, kā liecina kāds antīkais citāts, ir apgalvojis, ka „filozofēt valdniekam ne tikai nav nepieciešams, bet ir arī grūti, un vajag, lai īstie filozofi dotu padomus valdniekam, kurš ir paklausīgs un saprātīgs, t.i., piepildījis savu valdīšanu ar labiem darbiem, nevis vārdiem” ( Aristot. Fragm. 647 ). Tātad, Aristotelis uzskatīja, ka filozofa uzdevums ir dot labus padomus valdniekam, nevis pašam nodarboties ar valdīšanu. Savukārt labiem padomiem ir jātop par valdnieka labiem darbiem. Īstenībā tā ir tāda pati idille vai utopija kā Platonam, tikai toreiz to vēl neviens nezināja, un Aristotelim bija stimuls izmēģināt savu modeli praksē. Viņš ar lielu entuziasmu izpildīja skolotāja un padomdevēja funkcijas un, kad Aleksandrs devās iekarot pasauli, atstāja savā vietā savu radinieku Kallistēnu. Acīmredzot, Aristotelis savu aicinājumu saskatīja nevis visa mūža padomdevēja lomā, bet filozofijas un zinātnes laukā.

Parasti, kad pētnieki runā par Aristoteļa nolūkiem, audzinot Aleksandru, visi vienbalsīgi apgalvo, ka Maķedonijas troņmantniekā viņš saskatīja nākamo Hellādas līderi, kurš varēs apvienot visus grieķus un vest viņus cīņā pret Persiju – tas ir bijis pats galvenais nodoms, ar kuru viņš devās uz Maķedoniju[15]. Par pamatu tam kalpo paša Aristoteļa vārdi viņa „Politikā”, kur viņš, salīdzinot dažādu tautu rakstura īpašības, ir secinājis, ka ziemeļnieki ir vīrišķīgi, bet nav pietiekami saprātīgi un nav derīgi valstiskai dzīvei, savukārt austrumnieki ir izsmalcināti, bet viņiem trūkst vīrišķības, tādēļ viņi pacieš verdzisku dzīvi. Un tikai hellēņiem ir visas nepieciešamās īpašības, pateicoties kurām viņi „varētu valdīt pār visiem, ja vien būtu vienoti” ( Aristot. Pol., 1327b ). Tik tiešām, tas ir ļoti skaidrs, viennozīmīgs teksts, kas nepārprotami uzrāda Aristoteļa ideālu: vienā valstī apvienota Grieķija, kas iekaro apkārtējos „barbarus”, pirmām kārtām Persiju. Protams, tieši to vēlējās dzirdēt Filips, kad aicināja pie sevis Stagirītu, jo pats viņš ilgstoši un mērķtiecīgi realizēja šo projektu, cenšoties apvienot zem Maķedonijas varas neskaitāmās un vienmēr savā starpā karojošās grieķu valstiņas, lai pēc tam kopīgiem spēkiem uzsāktu karu pret Persiju. Ko nepaguva izdarīt tēvs, to lieliski paveica dēls. Taču arī pati ideja nebija jauna – to jau pirms Aristoteļa bija sludinājis viņa retorikas skolotājs, slavenais orators Isokrāts ( Isocr., Panegyr., Areopag., Philipp. )[16]. Pats par sevi saprotams, ka tā bija galvenā politiskā tēma, ko Aristotelis apsprieda ar jauno Aleksandru. Tas atbilda Filipa vēlmēm, Aristoteļa ideāliem un paša Aleksandra interesēm. Droši vien, ka lielā mērā tieši šo sarunu iespaidā jaunais Maķedonijas princis jau no jauniem gadiem sāka sapņot par iekarojumiem.

Tajā pat laikā diez vai Aristoteļa mērķis varētu būt tik šauri pragmatisks. Tas nebūtu lielā pasaules domātāja cienīgi. Protams, ka viņam bija arī citi, augstākas dabas mērķi. Kā jau teikts, viņu vilināja pati iespēja realizēt filozofijas un varas sintēzi, pie tam ne tādā veidā, kā to mēģināja izdarīt Platons, bet citādi- tā, lai pārspētu savu skolotāju. Un jāsaka, ka Aristotelim zināmā mērā tas izdevās: visas Platona ieceres palika pilnīgi nerealizētas, pat nevienā punktā tās nepietuvojās reālai politiskai praksei; turpretī Aristotelis, būdams reālists un praktiķis, īstenoja gan savu ideālo modeli ( valdnieks un gudrs padomdevējs ), gan savu audzināšanas programmu. Dabiski, ka šī programma bija daudz plašāka par vienu konkrētu politisku projektu un vispārējo izglītību kā tādu, jo tā bija valdnieka veidošanas programma. Un kas tad tajā bija visbūtiskākais? Protams, ka ētika, t.i., politiski centrēta ētika. Tas bija pats galvenais, tas, ap ko tika veidota visa apmācības sistēma. Ne velti Plutarhs, runājot par zināšanām, ko ieguva Aleksandrs no sava skolotāja, nosauca vispirms tieši ētiku un valsts pārvaldīšanas mākslu ( Plut. Alex., VII ). Būtībā, tas bija viens un tas pats, jo Aristotelis šīs lietas neatrāva vienu no otras. Labi un pareizi pārvaldīt viņam nozīmēja valdīt ētiski. Tieši to viņš arī mācīja savam valdnieciskajam skolniekam. Nav speciāli jāsaka, cik lielu nozīmi Aristoteļa uzskatu sistēmā ieņēma ētika – par to daiļrunīgi liecina divi viņa lielie traktāti, kas veltīti šai tēmai.

Daži antīkie autori liecina, ka Aristotelis bija uzrakstījis Aleksandram speciālu grāmatu par to, kā valdniekam pārvaldīt valsti, kurā mācīja, ka viņam jādara labie darbi citiem, un ka šī mācība tik ļoti iespaidoja Aleksandru, ka viņš dažreiz mēdza teikt: „Es šodien neesmu valdījis, jo neesmu izdarījis neko labu” (Aristot. Fragm. 646 )[17]. Tātad, laba valdnieka uzdevums pēc Aristoteļa ir darīt labu saviem padotajiem, jo tikai tādā veidā viņa vara var kalpot kopējam labumam. Pretējā gadījumā vienvaldība pārtop par tirāniju. Tomēr varai ir ne tikai jāaplaimo padotie, bet arī jāsoda. Antīkā tradīcija ir saglabājusi Aristoteļa padomu, kas tika uzrakstīts Aleksandram šajā sakarā, lai palīdzētu savaldīt viņa straujo dabu: „Sakaitinājumam un dusmām ir jābūt vērstam nevis pret zemākiem, bet pret augstākiem. Taču līdzīgo tev nav” ( Ael., XII, 54 ). Šie vārdi vēlreiz parāda, ka galveno akcentu Aristotelis lika tieši uz ētiskajiem aspektiem.

Un beidzot, ko mēs varam pateikt par Aristoteļa atstāto iespaidu uz Maķedonijas valdnieku? Par Aleksandra labo izglītību, interesi pret kultūru un zinātni jau tika runāts. Lielā mērā tas ir tieši Aristoteļa nopelns. Principā to pašu var teikt arī par ētiku: visos seno autoru darbos, pat neatkarīgi no viņu attieksmes pret Aleksandru, ir labi redzami stingri ētiskie principi, pie kuriem turējās pasaules iekarotājs. Šai tēmai varētu veltīt atsevišķu pētījumu. Šeit man gribētos pievērst uzmanību tikai diviem, manuprāt, svarīgākajiem aspektiem. Lasot antīkos avotus par Aleksandru, pārsteidz divas lietas: pirmkārt, viņa nesavtīgums ( viņš skaidri pasludināja, ka karo slavas, nevis bagātības dēļ: Curt., VIII, 8, 17 ), vienaldzība pret bagātību un miesas baudām, gatavība no visa atteikties un vienlaicīgi apbrīnojama izturība, spēja panest trūkumu un vislielāko fizisko slodzi ( piemēram: Arr., II, 12, 1; 18, 4; VI, 12 – 13, 26, 27; Plut. Alex., XXI – XXII; XL – XLII; Curt., III, 6, 19 – 20; V, 6, 14; VI, 6, 14 – 17; VII, 5, 10ff; VIII, 4, 3 – 10; Just., XI, 14, 5; etc. ), un otrkārt, viņa žēlsirdība un cieņa pret uzvarētajiem, gatavība piedot un palīdzēt visiem, kas griezās pie viņa, kā arī neaptverams devīgums pret draugiem, tuviniekiem un karavīriem – sava karaspēka atalgošanai un apbalvošanai viņš tērēja fantastiskas summas, bet nežēlīgs viņš ir bijis, kā teikts, tikai pret nodevību ( piemēram: Arr., I, 24; II, 11;III, 20, 25; V, 19; VII, 5; Plut. Alex., XXXIX Diod., XVII, 38, 1- 4; 74, 4; Plut. Alex., XXXIX; Curt., V, 1, 45 etc. ). Šīs īpašības padara Aleksandra personību īpaši fascinējušu, un ir pilnīgi skaidrs, ka tajās izpaudās ne tikai viņa daba, bet arī ieaudzinātie principi, kas, bezapšaubāmi, ir Aristoteļa nopelns. Tādēļ pamatoti šķiet Plutarha vārdi par to, ka labi izpētot Aleksandra vārdus un darbus, var nonākt pie slēdziena, ka viņš ir bijis filozofs ( Plut. De Fortuna Alex., 328 b 8 ).

Bet, kas attiecas uz politisko teoriju un praksi, ir jāatzīst, ka Aleksandrs ir pārspējis Aristoteli. Ir pilnīgi skaidrs, ka viņš pats bija radošs cilvēks, apveltīts ar asu prātu un pilnīgi iespējams, ja viņš nebūtu valdījis un karojis, tad noteikti būtu guvis lielus panākumus kultūras vai zinātnes laukā. Viņa radošais gars visā pilnībā izpaudās viņa kaujas operācijās, kur viņš bieži vien pārsteidza pretiniekus ar savu izdomu un nestandarta risinājumu. Savukārt politikas laukā Aleksandrs ir pārvarējis divus Aristoteļa aizspriedumus, pilnīgi atteikdamies no tiem. Vispirms tas ir Aristoteļa spriedums par hellēņiem un barbariem: pirmie esot apveltīti ar visdažādākajiem tikumiem un no dabas radīti, lai valdītu pār citiem, bet otrie esot vārgi un gļēvi, derīgi tikai verdziskai dzīvei ( Aristot. Pol., 1327b ). Jāsaka, ka mūsdienās to nosauktu par rasismu… Nav nekāds brīnums, ka saskaņā ar šādiem priekšstatiem Aristotelis deva Aleksandram šādu padomu: „hellēņus pārvaldīt kā vadonim, bet barbarus – kā despotam, par pirmajiem rūpēties kā par draugiem un radiniekiem, bet ar otrajiem rīkoties kā ar dzīvniekiem vai augiem” ( Plut. De Fortuna Alex., 239b ). Tas tiešām ļoti atbilst Aristoteļa uzskatiem, bet par laimi, Aleksandrs nav klausījis šim padomam. Tieši otrādi- par savas politikas stūrakmeni austrumos viņš izvēlējās tuvināšanos ar vietējām tautām. Tādēļ viņš pietuvināja sev daudzus persiešus, dižciltīgos iekļāva savā elitē, bet parastos iesauca savā karaspēkā; tādēļ viņš apprecēja persiešu sievieti un izprecināja ar persiešu meitenēm daudzus savus karavīrus, pats valkāja persiešu drēbes, piekopa dažus viņu rituālus utt. Tas viss ir labi zināms un zināms ir arī tas, ka tieši šī politika daudzos maķedoniešos un grieķos izraisīja lielu nepatiku un pat riebumu, kas baroja vairākas sazvērestības pret viņu[18]. Starp citu, vienā sazvērestībā tika iesaistīts Aristoteļa radinieks Kallistēns, kurš par to tika sodīts ar nāvi, kā rezultātā notika atsvešināšanās starp Aleksandru un viņa skolotāju ( Plut. Alex., VIII, LV )[19]. Tātad, attieksmē pret citām tautām Aleksandrs pārspēja ne tikai sava skolotāja, bet arī visu savu laikabiedru domāšanu. Austrumniekos viņš saskatīja tādus pašus cilvēkus kā grieķi un mērķtiecīgi centās izveidot austrumu un rietumu tautu simbiozi savā jaunradītajā telpā ( Plut. De Fortuna Alex., 239cff; Diod., XVIII, 4, 35; Arr., VII, 11, 9 ). Ņemot to visu vērā, šķiet, ka zināmā mērā pamatots ir viedoklis par to, ka tieši Aleksandrs bija pirmais, kas saprata un noformulēja ideju par cilvēces vienotību[20]. Viņš uztvēra pasauli vienotu, tādu, kur Maķedonija nav epicentrs, bet tikai viena sastāvdaļa[21]. Tik tiešām, šeit viņš acīmredzami apsteidza savu laikmetu…

Starp citu, iespējams, ka Aristotelis iespaidoja Aleksandru vēl vienā ziņā. Kā zināms, 332. g. p.m.ē., būdams iekarotajā Ēģiptē, Aleksandrs pēc vizītes pie Amona orākula tika oficiāli izsludināts par dievu ( Arr., III, 4, 5; Plut. Alex., XXVII; Just., XI, 11, 2 – 13 ). Nav izslēgts, ka šo soli tīšām vai netīšām veicināja Aristotelis, kurš savā Politikā rakstīja, ka „vienīgais vīrs”, kurš pārspēj citus krietnumā un politiskā spēkā, būtu kā dievs cilvēku vidū” ( Arist. Pol., 1284a )[22]. Aleksandrs acīmredzami pārspēja visus, kas viņam bija apkārt, un tiešām varbūt iespaidojās ne tikai no saviem radu rakstiem ( pēc grieķu mītiem viņa senči bijuši Hērakls un Ahillejs ) un teikām par savu brīnumaino dzimšanu, bet arī no šīs Aristoteļa domas…

Otrs Aristoteļa aizspriedums, kuru pārvarēja Aleksandrs, bija priekšstats par to, ka vislabākā valsts forma ir grieķu mazā pilsētvalsts – polisa ( Aristot. Pol., 1252a – b ). Stagirīts domāja, ka grieķu valstu problēmas var atrisināt ar labas likumdošanas palīdzību un vēl nesaprata, ka polisa ir sevi izsmēlusi, ka ir pienācis teritoriālo valstu laiks. Savā domāšanā viņš tā arī nespēja pārkāpt pāri grieķu šovinismam un šaurajiem polisas rāmjiem. To izdarīja Aleksandrs. Iekarojot austrumu pasauli, viņš ļoti ātri un viegli atvadījās no polisas ideoloģijas un sāka būvēt universālu impēriju, tādu, kurā būtu vieta gan maķedoniešiem un grieķiem, gan persiešiem un visām citām pakļautajām tautām. Tur bija paredzēta vieta polisām, ciltīm un lielām monoetniskām teritorijām. Tas bija grandiozs kosmopolītisks projekts, pirmais globalizācijas mēģinājums cilvēces vēsturē. Taču Aleksandra pāragrā nāve neļāva piepildīties visiem viņa plāniem, un šo lielo uzdevumu bija lemts risināt jau citiem cilvēkiem…

Tātad, var secināt, ka Aristoteļa skola bija ārkārtīgi svarīgs faktors Aleksandra kā personības un valdnieka izveidē. Ļoti labi lietas būtību noformulēja hellēnisma studiju pamatlicējs, Johans Gustavs Droizens: „Tas, kas iekaroja pasauli domai, izaudzināja to, kam bija jāiekaro viņa ar zobenu”[23]. Var pat teikt, ka bez Aristoteļa tāda Aleksandra varētu arī nebūt. Viņš ieguva no skolotāja ne tikai izcilu izglītību, mīlestību pret kultūru, bet arī stingrus ētiskos principus, kurus centās ievērot visas savas dzīves laikā. Un, kā pieklājas talantīgam skolniekam, Aleksandrs dažās jomās pārspēja savu skolotāju. Viņš noteikti nebūtu kļuvis par varenu iekarotāju un milzīgas kosmopolītiskas impērijas dibinātāju, ja nebūtu vispirms noraidījis Aristoteļa aizspriedumus pret citām tautām un teritoriālu valsti kā tādu. Rezultātā, iznāk jauks paradokss: no vienas puses, Aleksandrs kļuva par Aleksandru Lielo, pateicoties Aristotelim, bet no otras puses, viņš kļuva par tādu tikai par spīti savam skolotājam, atsakoties no dažām viņa fundamentālām doktrīnām. Tik tiešām, dzīve sastāv no paradoksiem un katrai lietai ir tik daudz dažādas dimensijas… 


[1] Protams, skeptiskais prāts mēģināja apšaubīt šo faktu, bet dabiski, bez panākumiem – skat.: Dascalakis Ap. Alexander the Great and Hellenism. Thessaloniki, 1966. P. 20, 34; Gaevernitz R. Aristotle, Alexander and the Idea of Mankind // CR, 205, 1964. P. 543 – 548.

[2] Wilcken U. Alexander der Grosse. Leipzig, 1931. S. 48.

[3] Skat.: Шахермейр Ф. Александр Македонский.Пер. М. Н. Ботвинника, И. Б. Функа. Москва, 1984. С. 41.

[4] Ibid. P. 49.

[5] Skat.: Лосев А. Ф. , Тахо-Годи А.А. Платон. Аристотель. Москва, 1993. С. 188сл.

[6] Sīkāk par to skat.: Tumans H. Profesora E. Felsberga mantojums; Ibid.: Napoleona ekspedīcija un senā Ēģipte: divu kultūru saskarsme // http://blogi.lu.lv/harijs

[7] Лосев А. Ф. , Тахо-Годи А.А. Указ. Соч. С. 253f.

[8] Ibid. P. 214f.

[9] Ibid. P. 231f.

[10] Ibid. P. 232.

[11] Lielākā daļa antīko autoru Stagiras atjaunošanu piedēvēja Filipam, kaut gan Eliāns apgalvoja, ka to ir izdarījis Aleksandrs ( Ael., XII, 54 ).

[12] Sīkāk par to skat.: Wilcken U. Op. Cit. S. 48f; Шахермейр Ф. Указ. Соч. С. 51слл.

[13] Par ģeogrāfisko studiju nozīmi Aleksandra personības izveidē un viņa karagājienos skat.: Шахермейр Ф. Указ. Соч. С. 53сл.

[14] Avotos ir pat liecība, ka jaunībā Aristotelis pelnīja sev iztiku ar zāļu tirgošanu: Ael. Hist. Var.,V, 9. Tas gan ir maz ticams, bet katrā ziņā, tas ir netiešs apstiprinājums tam, ka Stagirīts bija cieši saistīts ar mediķa profesiju. Par medicīnas nozīmi Aristoteļa dzīvē skat.: Лосев А. Ф. , Тахо-Годи А.А. Указ. Соч. С. 191сл.

[15] Piemēram: Шахермейр Ф. Указ. Соч. С. 50; Лосев А. Ф. , Тахо-Годи А.А. Указ. Соч. С. 234 сл; Лосев А. Ф. История античной естетики. Аристотель и поздняя класика. Москва, 2000. С. 22; Гафуров Б. Г., Цибукидис Д. И. Александр Македонский. Путь к империи. Москва, 2007. С. 20.

[16] Patiesībā, tas ir veselu ideju komplekss, kas literatūrā tiek dēvēts par panhellēnisma idejām – sīkāk skat.: Гафуров Б. Г., Цибукидис Д. И. Указ. Соч. С. 41 – 56.

[17] Skat. par to: Шахермейр Ф. Указ. Соч. С. 54; Гафуров Б. Г., Цибукидис Д. И. Указ. Соч. С. 20, сн. 13;

[18] Skat. par to: Гафуров Б. Г., Цибукидис Д. И. Указ. Соч. С. 230 – 239.

[19] Vēlāk parādījās baumas, ka Aristotelis esot izgatavojis indi, ar kuru sazvērnieki noindējuši Aleksandru, jo pēc Kallistēna nāves viņam esot bijis bail par sevi. Taču Arriāns, kas to pastāsta, pats tam netic ( Arr., VII, 27, 1 – 2 ). Plutarhs arī zina šīs baumas un arī tai netic ( Plut. Alex., LXXVII ). Zīmīgi, ka Justīns (atstāstot Pompeju Trogu ) viennozīmīgi pieņem versiju par Aleksandra noindēšanu, bet nevienā vārdā nepiemin Aristoteli, tātad, netic tam, ka viņš varētu būt saistīts ar sazvērniekiem ( Just. XII, 14 ). Tādēļ mums vēl jo vairāk nav nekāda pamata ticēt šīm baumām.

[20] Vispār, tā ir īpaša tēma, kas tiek pētīta un diskutēta atsevišķi – skat.: Badian E. Alexander the Great and the Unity of Mankind // Historia, 7. 4. 1958. P. 425ff; Berve H. Die Verschmelzungspolitik Alexander des Großen // G. T. Griffith ( Ed. ). Alexander the Great. The Main Problems. Cambrige, 1966. P. 103 – 136;Robinson Ch.A. Alexander the Great. The Meeting of East and West in World Government and Brotherhood. New York, 1949; Gaevernitz R. Op. Cit.; Mauriac H. M. Alexander the Great and the Politics of „Homonoia” // JHS, 10, 1949. P. 104 – 114; Шахермейр Ф. Указ. Соч. С.56. etc., etc…

[21] Skat.: Шахермейр Ф. Указ. Соч. С.54 сл.

[22] Skat.: Шифман И. Ш. Александр Македонский. Спб., 2007. С. 98.

[23] Дройзен И. Г. История эллинизма. Москва, 2003. С. 79.

Perikls mūžīgi…

Posted by on Tuesday, 17 August, 2010

DR. HIST. HARIJS TUMANS

PERIKLS FOREVER

( fragments no topošas grāmatas un materiāls kādai topošai publikācijai… )

 

 Perikla vārds (ap 495 – 429BC) ir kļuvis par vienu no tiem lielajiem simboliem, ko pazīst katrs cilvēks, kurš ir mācījies skolā. Šis vārds ir tik stingri ierakstīts pasaules vēstures annālēs, ka ir kļuvis par vienu no tiem lielajiem simboliem, ko pazīst visi. Rietumu kultūras cilvēkiem viņš ir nesaraujami saaudzis ar tādiem jēdzieniem kā senā Grieķija, Atēnas, demokrātija, kultūras uzplaukums utt. Tāpat visi vismaz vienu reizi mūžā ir redzējuši slaveno Perikla portretu ar ķiveri galvā un iespējams, pat dzirdējuši skolotājas stāstu, ka šī ķivere bija vajadzīga tēlniekam, lai piesegtu neglīto galvas formu, kas esot atgādinājusi olu…

Tātad, masu apziņā Perikls jau sen ir iesakņojies kā varens un gaišs tēls. Tikpat pozitīvs viņš tiek tēlots profesionālo vēsturnieku darbos. Neskatoties uz to, ka ir mainījušies laiki, gaume, mode un vērtības, Perikla tēls vienmēr ir palicis gaišs. Protams, viņam ir bijuši arī savi kritiķi, bet viņu balsis ir noslīkušas panehiriskās tradīcijas plūsmā. Šķiet, ka nav otra tāda vēstures personāža, kuram būtu tik ļoti paveicies ar pēcnācēju atmiņu. Tomēr vislielāko izbrīnu izraisa fakts, ka Perikls ir izrādījies „savējais” visām diametrāli pretējām XX gs. politiskajām sistēmām – demokrātijai, fašismam un komunismam. Viņa kanoniskais, idealizētais tēls vispirms bija izveidojies liberāli demokrātiskajā tradīcijā, lielā mērā pateicoties Džorža Grota slavenajam darbam par senās Grieķijas vēsturi[1]. Kopš tā laika mūsu mācību grāmatās, populāros rakstos un pētnieku monogrāfijās Perikls tiek tēlots kā varens demokrātijas līderis, izcils politiķis un brīnišķa personība. Savukārt fašistiskajā Vācijā viņš tika cildināts un pielīdzināts fīreram un viņa jūras ekspansijas politika tika salīdzināta ar Trešā Reiha jūras stratēģiju[2]. Arī padomju režīmā visās mācību grāmatās un profesionālajā literatūrā Perikls tika cildināts kā izcils politiķis, kura darbība atbilda „plašu tautas masu” prasībām[3]. Šāda interpretāciju līdzība no tik pretējiem skatu punktiem liekas dīvaina un prasa pēc izskaidrojuma. Šķiet, ka vislabāk to var izdarīt, izanalizējot Perikla politisko darbību un viņa personības fenomenu.

            Vispirms tomēr ir jāpasaka daži vārdi par to, kādēļ Periklu tik ļoti mīl un ciena jaunie un jaunākie laiki. Kas attiecas uz moderno demokrātiju, tad jāsaka, ka viņas simpātijas pret Periklu ir acīmredzamas – ir vairāk kā dabiski mīlēt spožāko un varenāko pirmās pasaules demokrātijas līderi. Viņš tiek cildināts kā ideāls politiķis, kuram piemīt nevainojami tikumi un kurš pirmajā vietā liek kalpošanu savai valstij[4]. Pie tam viņa nopelns nav tikai veiksmīga jaunās politiskās sistēmas vadīšana, bet arī pirmās demokrātiskās ideoloģijas radīšana. Vislabāk tas ir redzams Perikla runā, kas ir saglabājusies Tukidīda sniegumā un kas tika nolasīta tautas priekšā par godu kritušajiem atēniešiem Peloponēsas kara pirmajā gadā ( 431. p. Kr. ). Šajā runā tika definētas visas demokrātijas priekšrocības: tautas vairākuma vara, vienlīdzība likuma priekšā, visu svarīgo lietu publiska apspriešana, vienādas tiesības visiem pilsoņiem ieņemt valsts amatus, brīvība gan politiskajā, gan privātajā dzīvē utt. ( Thuk. II, 36, 1. – 42, 1. ). Uz šī pamata Perikls izdarīja secinājumu, ka Atēnas ir kļuvušas par visas Hellādas skolu, kur cilvēks var brīvi izpausties visdažādākajos veidos ( Ibid., 41.1. ). Nav šaubu, ka zem šiem vārdiem varētu parakstīties ikviens mūsdienu demokrātijas piekritējs un ideologs. Cits šīs pašas runas variants ir saglabājies Platona ( vai Pseidoplatona ) dialogā „Meneksens”, kur Sokrāts atstāsta runas saturu, ko esot dzirdējis no Perikla sievas Aspazijas, kas it kā pati esot to sacerējusi ( Plat. Menex., 236b – 249c ). Lai arī šī runa ievērojami atšķiras no tās, ko pierakstījis Tukidīds, būtībā tajā pateikts viss tas pats. Kā atšķirību varētu atzīmēt to, ka Aspazijas variantā akcents tiek likts uz pilsoņu vienlīdzību pēc dzimšanas un pēc likuma ( Ibid., 239a; 244a ), un pati demokrātija tiek pasniegta kā labāko cilvēku vara ( 238d ). Lai kā tas arī būtu, skaidrs ir tas, ka antīkā tradīcija ar Perikla vārdu cieši saistīja demokrātiskās ideoloģijas pamattēzes. Laika gaitā šī ideoloģija nemaz nav novecojusi, un tās postulētās vērtības ir tikpat aktuālas arī šodien. Tas automātiski padara Periklu simpātisku mūsdienu liberāli demokrātiskajai pasaulei. Var vēl tikai atzīmēt, ka mūsdienu demokrātiskā historiogrāfija tik ļoti mīl pašas radīto Perikla tēlu, ka ir gatava uz manipulācijām ar hronoloģiju, lai tikai atbrīvotu savu ideālu no jebkādas ēnas[5].

Tikpat viegli saprotamas ir autoritāro režīmu simpātijas pret Periklu – viņiem bija savi, ne mazāk nopietni iemesli mīlēt šo politiķi. Uz to skaidri norāda slavenie Tukidīda vārdi: „Pēc nosaukuma tā bija tautas vara ( dhmokrativa ), bet īstenībā pirmā vīra vara” ( uJpo; tou’ provtou ajndro;” ajrchv – Thuk. II, 65, 9. ). Šajos īsajos vārdos tiek precīzi parādīta vieta, ko ieņēma Perikls paša izveidotajā politiskajā sistēmā, ko mēs saucam par Atēnu demokrātiju. Piecpadsmit gadus pēc kārtas ( nerunājot par iepriekšējo gadu politisko ietekmi valstī ) katru gadu no jauna tikt ievēlētam augstākajā valsts amatā ( par stratēgu ) un lemt visus valsts stratēģiskos jautājumus – tas ir tāds sasniegums, ar ko varētu lepoties ikviens autokrātisks vadonis līdz pat fīreram un ģensekam. Nav brīnums, ka arī modernajā demokrātiskajā literatūrā Perikla vara dažreiz tiek raksturota kā viena vai otra paveida vienvaldība ( diktatūra, principāts utt. )[6]. Acīmredzot tieši šīs varas milzīgais apjoms bija tas, kas tik ļoti imponēja XX gs. totalitārajiem režīmiem. Tajā pat laikā ir jāatzīst, ka Perikls bija pārāks par modernajiem tirāniem, jo viņš savu ārkārtējo stāvokli valstī panāca bez represijām un terora.

Apkopojot iepriekš teikto, redzam ļoti interesantu lietu: izrādās, ka Perikls bija liels demokrāts un spēcīgs autoritārs valdnieks vienā personā. Neticami, bet fakts! Tiesa gan, vēstures un dzīves pieredze māca, ka savienot pretējas galējības izdodas tikai retajam. Lai saprastu šo fenomenu, mums ir jāaplūko viņa politiskā darbība ārpus jebkādas ideoloģijas. Lai to izdarītu, vispirms ir nepieciešami daži vārdi par politikas raksturu senajās Atēnās tajā brīdī, kad uz tās skatuves parādījās Perikls. Kā zināms, tajā laikā ar politiku nodarbojās aristokrāti, un sabiedriskās dzīves gaitu noteica dižciltīgo līderu sadursmes. Viņu ambīcijas noteica senā ideja par harizmu. Kopš Homēra laikiem visu antīko gadsimtu garumā grieķu apziņā bija iesakņojusies fundamentāla doma, ka par sabiedrības līderiem var kļūt tikai dievu žēlastības, t.i., harizmas ( grieķu cavri”) apdāvinātie varoņi[7]. Tādēļ ir tikai likumsakarīgi, ka vēlākā laikā, kad varoņu ēra bija beigusies, viņu dižciltīgie pēcnācēji uzskatīja politiku par vispiemērotāko jomu, kur apliecināt savu harizmu. Pretendentu uz pirmajām vietām vienmēr bija daudz, un apstākļos, kad jebkurš līderis varēja būt tikai pirmais starp līdzīgajiem, tas dabiski noveda pie nominālas ķēniņu / basileju varu aizstāšanas ar republikānisku pārvaldi. Līdz ar to vairāki „labākie” ( a[ristoi ) varēja ieņemt amatus vienlaicīgi un dalīt savā starpā vadošās pozīcijas. Taču, kā zināms, vienmēr un visur darbojas labi pazīstamais princips, kas nosaka, ka starp vienlīdzīgiem dzīvniekiem ir daži, „vienlīdzīgāki” par citiem. Šajā gadījumā tas nozīmē, ka republikā sasniegtais līdzsvars starp aristokrātiskajiem indivīdiem un klaniem parasti bija ļoti trausls un vienmēr pastāvēja kārdinājums mainīt spēku samēru par labu vienam vai otram spēlētājam uz politikas šaha dēļa. Tā radās tirānijas fenomens, kura iekšējais dzinulis bija tieši harizmātiska līdera ambīcijas[8].  Tirāni parasti bija aristokrāti, kuri cīņā ar dižciltīgajiem sāncenšiem iesaistīja vienkāršās tautas masas ( Arist. Pol., 1310 b 8ff; 1305 a 7 – 25. )[9]. Atēnās par tirānu kļuva Peisistrāts, kuram pašam un viņa dēliem izdevās noturēties pie varas trīsdesmit gadus ( 560 – 510 g.p.m.ē.).

Pēc tirānijas gāšanas atjaunojās cīņa par varu starp aristokrātiskajiem grupējumiem. Situācija mainījās pēc Kleistēna uzvaras 508. g. p.m.ē. Pats Kleistēns nāca pie varas kā tautas līderis ar saukļiem, kas bija vērsti pret tirāniju. Tādēļ viņš nevarēja kļūt par autoritāru valdnieku un bija spiests realizēt savas ambīcijas leģitīmā veidā – caur valsts amatu sistēmu. Tādā veidā Kleistēns atklāja jaunu politikas laikmetu: no šī brīža aristokrātijas līderiem bija tikai viens ceļš uz prestižu, godu un varu – caur populismu un valsts amatiem. Tagad jebkura politiska aktivitāte bija iespējama tikai un vienīgi ar tautas atbalstu, kas automātiski izraisīja sacensības starp dižciltīgajiem par popularitāti masu vidū. Rezultātā atēniešu tauta kļuva par galveno arbitru aristokrātu savstarpējā konkurencē politikas laukā[10]. Pateicoties tam, vara pakāpeniski no dievišķas dāvanas pārvērtās par tehnoloģiju, bet tauta – par „elektorātu”. Tagad, lai kaut ko panāktu, vajadzēja prast pārvilināt šo „elektorātu” savā pusē. Toreiz izdarīt to varēja divos veidos – pa vecam, kā to vienmēr bija darījusi tradicionālā aristokrātija, t.i., balstoties uz savu autoritāti un goda kodeksu, vai pa jaunam – atmetot jebkādus kodeksus un vadoties tikai no izdevīguma apsvērumiem. Tādēļ ir tikai dabiski, ka pēc Kleistēna līdz pat Periklam Atēnu vēsturē paralēli pastāvēja divi politikas tipi, kurus parasti iemiesoja konkurējoši un savstarpēji konfrontējoši vadoņi. Parasti šos divus politikas veidus ir pieņemts saukt par aristokrātisko un demokrātisko[11]. Tomēr ir jāsaprot, ka galvenais faktors bija harizmātisko indivīdu ambīcijas un viņu cīņa par vadošajām pozīcijām valstī. Viņus atšķīra tikai politikas paņēmieni, kas balstījās viņu pašu morālajā stājā un vērtību sistēmā. Vieni saprata politiku kā aristokrātisku principu un ideālu darbības lauku, bet otri ideālu vietā lika pragmatismu. Vieni uztvēra varu kā dievu dāvanu un realizēja to kā patronātu pār līdzpilsoņiem, savukārt otri to saprata kā tehnoloģiju savu mērķu sasniegšanai ar tautas palīdzību. Pēc Kleistēna demokrātisko līniju turpināja Tēmistokls, Ksantips un Efialts, bet aristokrātisko tradīciju piekopa Miltiāds Jaunakais, Aristīds un Kimons.

Pēdējais aristokrātiskās politikas pārstāvis Atēnās bija Kimons. Viņš bija izteikti harizmātisks līderis: dižciltīgs, bagāts un veiksmīgs karavadonis, kas ar spožām uzvarām pār persiešiem daudzkārt pavairoja dzimtenes slavu un bagātību. Savas vadošās pozīcijas valstī viņš realizēja caur valsts amatiem, bet stiprināja tās ar neformālām metodēm, piemēram, ar neparasti dāsnu labdarību, kas pārsteidza gan laikabiedrus, gan nākamo paaudžu rakstniekus ( Theop., FHG 115 F 89; Epit. Her., 6; Arist. Ath. Pol., 217, 3; Plut. Cim., X ). Kā precīzi noformulējis Plutarhs, Kimons „centās pakļaut savam iespaidam un savaldīt tautu, kas jau bija sākusi uzstāties pret dižciltīgajiem” ( Plut. Cim., XV ). Taču, neskatoties ne uz ko, viņa zvaigznei bija lemts noriets, un reizē ar viņu nebūtībā bija jāaiziet arī aristokrātiskajai politikai kā tādai. Pie tā roku pielika arī Perikls, kura uzlecošā zvaigzne atnesa Atēnām jaunu laikmetu. Katrā ziņā mums ir svarīgi atcerēties, ka Perikls nebija pirmais, kas tiecās iegūt varas pilnību savā pilsētā, izmantojot konstitucionālus līdzekļus. Līdz viņam uz politisko olimpu bija pamatīgi iestaigāti jau divi ceļi un visi līdzekļi zināmi. Periklam atlika tikai apkopot un uzlabot priekšgājēju pieredzi.

Stingri ņemot, Perikls ne tik daudz atklāja jaunu, cik noslēdza veco laikmetu. Viņš bija pēdējais augsta līmeņa aristokrāts pie varas (lai arī demokrātijas līderis), kā arī pēdējais t.s. ”lielā stila” politikas autors. Pa tēva līniju viņš bija cēlies no senas un cienījamas, bet ne sevišķi ietekmīgas Buzīgu dzimtas, toties pa mātes līniju viņš bija Alkmeonīds, t.i., tās dzimtas pārstāvis, no kuras nāca arī Kleistēns un kura jau ilgstoši centās turēt savās rokās Atēnu politiku. Vārdu sakot, izcelsme deva Periklam drošu aizmuguri[12], bet ģimenes tradīcijas ne tikai novirzīja viņu uz politiku, bet arī noteica tās īstenošanas veidu. Tā bija demokrātiskās politikas līnija, ko iesāka Kleistēns, attīstīja Tēmistokls un paša Perikla tēvs Ksantips. Tā bija jaunā tipa politika, kas ne tikai strikti balstījās republikāniskajos principos un populismā, bet arī apkaroja veco aristokrātisko tradīciju un tās nesējus. Bez tam Perikla ceļa izvēli veicināja toreizējā politiskā situācija valstī: laikā, kad viņš uzsāka savu karjeru, Atēnās valdīja Kimons – cilvēks ar tādu varu un autoritāti, ka uzveikt viņu aristokrātiskas spēles ietvaros nebūtu iespējams. Periklam pavērās tikai viena iespēja – nostāties pretējā pusē, t.i., populisma pozīcijās. Ja Kimons, pēc Plutarha vārdiem, „savaldīja” tautu ( ejkravtei kai; sunevstelle to;n dh’mon – Plot. Cim., XV ), tad Periklam nekas cits neatlika, kā vest šo pašu tautu uz jauniem populisma apvāršņiem. Līdz ar to ir aplami uzskatīt Periklu par pēdējo tradicionālās aristokrātiskās varas pārstāvi, kā to daži pētnieki dara[13], jo izcelsme un tradīcija nav viens un tas pats.

Startējot politikā, Perikls piederēja pie jauna tipa jaunās paaudzes. Šī paaudze bija dzimusi pēc slavenajām kaujām ar persiešu pulkiem, kurās tika izcīnīta Grieķijas brīvība. Šī paaudze uzskatīja par pašsaprotamu gan nemitīgu labklājības pieaugumu, gan arvien jaunas uzvaras pār persiešiem kaut kur tālu aiz jūras. Tagad šiem jauniešiem gribējās kaut ko citu – jaunu, svaigu un radikālu[14]. Tas nebija pierastais, visos laikos pastāvošais „tēvu un dēlu” konflikts, bet viens no tiem īpašajiem gadījumiem vēsturē, kad aiz paaudžu sadursmes slēpjas kultūras iekšējais lūzums, lūzums, kurš izpaužas vērtību sistēmu un pasaules uzskatu sadursmē[15]. Atēnās bija iestājies laiks, kad notika kultūras transformācija caur vecā un jaunā konfrontāciju. Un Perikls trāpījās tieši šajā pārmaiņu viļņa galā. Tam par labu spēlēja arī viņa ģimenes tradīcijas, kas automātiski ievietoja viņu ”kreisās” politikas nometnē. Līdz ar to visā savā būtībā viņš bija jaunā, ”modernā” tipa cilvēks, kurš piederēja jaunajai paaudzei un tā sauktajai ”jaunajai aristokrātijai”. Tādēļ savā politiskajā darbībā Perikls konsekventi turpināja apkarot aristokrātisko tradīciju. Arī pēc savas formācijas, izglītības un attieksmes pret reliģiju Perikls bija izteikti „moderns” cilvēks, kas lielā mērā izraisa jauno laiku cilvēku simpātijas pret viņu. Nav nejauši, ka antīkā tradīcija par Perikla skolotājiem nosauc tādus racionālistiskus domātājus kā Anaksagors, Zenons un sofists Dāmons (Plut. Per., IV)[16]. Pateicoties tam, viņa sabiedriskā rīcība neuzrāda nekādas reliģiskas un morālas motivācijas, bet viscaur tikai racionālu, pragmatisku aprēķinu[17]. Tas ir dabiski: aristokrātiskās tradīcijas politiķi ( Miltiāds, Aristīds, Kimons ) pievērsa lielu uzmanību reliģijai, jo tajā sakņojās pati harizmas ( šeit: dievišķās žēlastības ) ideja, kurā balstījās viņu ambīcijas. Turpretī viņu pretinieki ( Kleistēns, Tēmistokls, Efialts, Perikls ), kas tik dedzīgi apkaroja harizmas principu un centās aizvietot to ar politiskās jeb mūsu valodā runājot „konstitucionālās” sistēmas principu, varēja balstīties tikai un vienīgi racionālajos pasaules modeļos, kur metafizika ar visiem dieviem vai nu vispār ir izmesta no rēķina vai ielikta aiz iekavām. Tas arī bija viens no faktoriem, kas saasināja politisko cīņu un saliedēja Perikla oponentus, kuri nevarēja pieņemt viņa šādu galēji pragmatisku un izteikti antireliģisku nostāju[18]. Šajā kontekstā ir skaidrs, ka Perikla uzvara politikā nozīmēja galīgo likuma uzvaru pār harizmu un sistēmas uzvaru pār aristokrātisko indivīdu.

Politikā, lai cik tas nebūtu paradoksāli, Perikls bija Kimona skolnieks – viņš no sava pretinieka iemācījās gan veidu, kā viņu pašu gāzt, gan stratēģiju, gan politikas vadlīnijas. Kamēr Kimons karoja, tikmēr Perikls „raka viņam bedri” un gatavojās ieņemt viņa vietu. Savu karjeru viņš sāka pavisam jauns, un pieteica sevi politikā ar to, ka apsūdzēja Kimonu kukuļņemšanā, kas neatbilda patiesībai ( Arist. Ath. Pol., 27, 1: Plut. Kim., XIV )[19]. Lai izsistos uz augšu, viņam Kimonu bija jāgāž vai jāspēj to izkonkurēt. Pirmajā brīdī gāzt neizdevās, bet lai izkonkurētu, bija jāatrod sava niša, savs jājamzirdziņš. Perikls to atrada – iepretī Kimonam, kas balstījās uz aristokrātu grupējumiem, viņš par savu atbalstu izvēlējās pašu tautu ( Plut. Per., VII ). Cīņas iznākumu tagad izšķīra manipulāciju tehnoloģijas ar elektorātu, un šajā jomā Perikla pretiniekam bija lieli trumpji, kurus nebija ar ko sist. Kimons, kā jau teikts, rīkojās ar tradicionālām aristokrātiskām metodēm un dabūja elektorātu savā pusē ar neredzēti plašu labdarību. Šajā laukā Perikls nespēja ar viņu konkurēt, tādēļ viņam nācās kļūt par populistu. Palīgā viņam nāca sofists Dāmons ar padomu darīt to pašu, ko Kimons, bet par valsts līdzekļiem ( Arist. Ath. Pol., 27, 3 – 4; Plut. Per., IX ). Tas bija asprātīgs risinājums – uzpirkt tautu ne par saviem, bet par pašas tautas līdzekļiem! Perikls sekoja šim padomam un parūpējās par to, lai viss tiktu pareizi noformēts: viņš ieviesa valsts atalgojumu, vispirms par tiesneša pilnvaru pildīšanu, pēc tam arī par citiem amatiem, pēc tam izgudroja vēl dažādus citus pabalstus, naudu par teātra apmeklēšanu utt[20]. Protams, šāda politika deva vēlamos augļus, palīdzēja pārvilināt elektorātu savā pusē, ļaujot Periklam gāzt Kimonu. Tātad, Kimonu viņš pieveica ar viņa paša līdzekļiem – kā saka, labam skolniekam ir jāpārspēj savu skolotāju. Bez tam Perikla uzvaru veicināja Kimona neveiksme Spartā 462. g. Rezultātā Kimonam ne tikai neizdevās glābt Areopāgu, pie kuras „reformēšanas” bija pieķērušies Efialts un Perikls, bet drīz vien viņš pats tika padzīts no pilsētas ar ostrakisma palīdzību[21].

Kā visiem harizmātiskiem līderiem, Perikla galvenais apdraudējums bija konkurējošie aristokrāti. Bija nepietiekoši novākt vienu līderi, bija jārada tādi apstākļi, lai viņa vietu nevarētu ieņemt neviens cits. Tādēļ vienlaicīgi ar izšķirošo uzbrukumu Kimonam tika veikts uzbrukums arī Areopāga padomei – aristokrātijas pēdējam balstam. Plutarhs saka, ka, uzpircis tautu, Perikls sāka izmantot savu ietekmi cīņai pret Areopāgu ( Plut. Kim., IX ). Tiesa gan, Plutarhs dod tam pārāk psiholoģisku skaidrojumu, reducējot notikušo uz banālu skaudību, jo Periklam neesot bijusi iespēja kļūt par Areopāga locekli ( ibid. ). Nav izslēgts, ka skaudība arī spēlēja savu lomu, bet galvenā noteikti bija vēlme gāzt aristokrātiskās politikas bastionu, lai brīvi un netraucēti manipulējot ar tautas masu, atbrīvotu sev ceļu uz varu. Katrā ziņā avoti ir vienoti par to, ka tieši Perikls bija Areopāga reformas iniciators, tikai paveica to nevis ar paša, bet ar Efialta rokām ( Arist. Ath. Pol., 27, 1; Plut. Per., VII ). Kā parasti, morāle un ētika beidzas tur, kur sākas „reālpolitika”… Nākamais spēcīgais trieciens aristokrātijai tika izdarīts 453. g., kad tika atjaunotas tirāna Peisistrāta ieviestās izbraucošās tiesas padomes ciematos (Arist. Ath. Pol., 16, 5; 26, 2). Tāpat kā toreiz, šī jaunieveduma mērķis bija mazināt aristokrātijas varu uz vietām[22]. Savukārt divus gadus vēlāk Perikls ieviesa jaunu pilsonības likumu, kas par pilntiesīgiem pilsoņiem atzina tikai tos, kuriem abi vecāki bija atēnieši[23]. Ir pamats domāt, ka šis likums bija vērsts konkrēti pret Kimonu ( viņa māte bija trāķiete ), kuru tikai drīza nāve izglāba no pilsoņa goda atņemšanas[24]. Piedevām ar šo likumu tika sagrauta senā aristokrātu tradīcija slēgt laulības ar citu pilsētu aristokrātisko namu pārstāvjiem, tādā veidā stiprinot savas pozīcijas ar sakariem ārzemēs[25].

Tādā veidā Perikls lēni, bet droši sasniedza savu mērķi, kļūstot par pirmo cilvēku valstī. Aristokrātiskā opozīcija vēl mēģināja apvienoties pret viņu Tukidīda, Melēsija dēla vadībā[26], bet tika sakauta, un Tukidīds tika padzīts trimdā ar ostrakisma palīdzību. Turpmāk nekas vairs netraucēja Periklam realizēt savu varu un ambīcijas ( Plut. Per., XI ). No tā laika visas svarīgākās valsts lietas koncentrējās viņa rokās ( Plut. Per., XV ), un faktiski viņš bija kļuvis par Atēnu īsteno valdnieku, kurš veselus piecpadsmit gadus pēc kārtas tika ievēlēts svarīgākajā valsts amatā – par galveno stratēgu ( Plut. Per., XVI ). Stratēgu kolēģijā pavisam bija 10 locekļi un nebija noteikts viens galvenais amats. Taču reāli viens no locekļiem bija „vienlīdzīgāks” par citiem… Jāsaka, ka Perikla laikabiedri lieliski saprata patieso situāciju valstī, un daži no tiem mēdza saukt lietas īstajos vārdos. Tukidīds nebija vienīgais, kurš pamanīja, ka pilsētā ir iestājusies „pirmā vīra vara”. Komēdiju autori sauca Periklu un viņa atbalstītājus par ”jaunajiem Peisistratīdiem”, ko vēl vairāk pastiprināja fakts, ka viņš tik tiešām ārēji esot bijis līdzīgs tirānam ( Plut. Per., VII, XVI )[27]. Netrūka arī alegorisku salīdzinājumu, piemēram, viņam tika dota iesauka ”olimpietis” – parasts epitets, ar kuru dzejnieki apzīmēja dievu valdnieku Zevu ( Plut. Per., VIII )[28]. Vispār jāatzīst, ka tā laika literatūra pret Periklu attiecas kritiski, un pārsvarā Perikla tēls literatūrā bija negatīvs. Tēls sāka uzlaboties krietni vēlāk, aptuveni Plutarha laikā, bet idealizēts un padarīts par demokrātijas varoni viņš tika tikai jaunajos laikos[29].

Jau tagad var izdarīt pirmos secinājumus par Perikla neparasto popularitāti modernajā pasaulē. Pirmkārt, visi jaunāko laiku politiskie režīmi leģitimizē savu varu ar tautas gribu. Tādēļ dabiski, ka viņiem imponē Atēnu līdera spējas iegūt un realizēt tik lielu, faktiski monarhisku varu „saskaņā ar tautas gribu”, atbilstoši demokrātijas kanoniem un strikti ievērojot konstitucionālās normas. Otrkārt, visiem modernajiem režīmiem piemīt vairāk vai mazāk „tautiska” un novatoriska orientācija, kas vienlaicīgi ir arī anti-aristokrātiska un anti-tradicionāla. Tātad, Perikls, kurš jauno sabiedrību sekmīgi būvēja asā cīņā pret aristokrātisko pagātni, nevar nepatikt XIX un XX gs. politiskajiem līderiem un ideologiem. 

Taisnības labad jāsaka, ka prasmi valdīt, savu varu konspirējot zem oficiālām institūcijām un pareizi, tas ir, konstitucionāli noformējot, Perikls neatklāja „no nulles”, bet, visticamāk, mācījās no saviem priekšgājējiem, visvairāk no Kimona. Perikla fenomenu veido tas, ka varas tehnoloģijas un politikas mēroga ziņā viņš daudzkārt pārspēja visus, kas valdīja Atēnās pirms un pēc viņa. Bez tam ir vēl kāds paradokss: viņš tiešām lieliski prata apvienot sevī gan demokrātiska politiķa, gan harizmātiska ķēniņa tēlus. Pašā karjeras sākumā viņš bija tautas līderis („demagogs”, kā teica senie grieķi ) šī vārda īstajā nozīmē un aktīvi uzpirka tautu gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Taču vēlāk, nostiprinot savu varu, viņš arvien vairāk parādīja sevi kā veco laiku harizmātisku līderi. Plutarhs tiešā veidā norāda uz šo pārmaiņu, kad saka, ka sākotnējās „piekāpīgās demagoģijas” vietā Perikls ir sācis piekopt aristokrātiska un valdnieciska stila politiku ( ajristokratikh;n kai; basilikh;n ejnteinavmeno” politeivan), prasmīgi pārvaldot un savaldot tautu (Plut. Per., XV). Šī atziņa ir ļoti svarīga, jo pasvītro ne tikai „atēniešu olimpieša” varas monarhisko raksturu, bet arī tās tradicionālo, aristokrātisko dabu. Tik tiešām, viss liecina par to, ka viņam ir izdevies apvienot sevī gan demokrātu, gan veco laiku vadoni.

Vēl vairāk, ir pamats domāt, ka kādā brīdī, visticamāk, tieši agrīnajā varas posmā, Perikls apzināti bagātināja savu politisko imidžu ar krāsām, kas tika aizgūtas no pagātnes un kas tuvināja viņu seno laiku leģendārajiem varoņiem, tai skaitā Peisistrātam. Uz šādām domām uzvedina divas faktu grupas. No vienas puses, tie ir antīkās tradīcijas saglabātie stāsti par viņu, sacerēti seno leģendu garā – tādi, kādus grieķi parasti stāstīja par saviem pagātnes harizmātiskajiem varoņiem. Piemēram, viena šāda leģenda vēstī, ka Perikla māte, dažas dienas pirms Perikla piedzimšanas sapnī redzēja, ka viņa dzemdē lauvu (Hdt. VI, 131; Plut. Per., III). Kā zināms, šādas teikas parasti tika pasniegtas kā pareģojumi, kas vēsta pasaulei par lielu valdnieku piedzimšanu, kā tas bija arī Aleksandra Lielā gadījumā (Plut. Alex., II). Saprotams, ka šāda arhetipa uzklāšanās Perikla tēlam nevar būt nejauša. Cita leģenda vēstī, ka vienreiz Akropoles būvdarbos visčaklākais meistars bija nokritis no stalažām un tik ļoti sasities, ka ārsti vairs necerēja uz viņa izveseļošanos. Tad pati dieve Atēna sapnī parādījās Periklam un atklāja dziedināšanas līdzekli, ar kura palīdzību meistars drīz tika izārstēts ( Plut. Per., XIII ). Zīmīgi, ka šeit dieviete parādās nevis pašam cietušajam un viņa ārstam, bet Periklam, ar kura palīdzību tiek panākta izdziedināšana. Tas tiešām bija izcils piārs: cilvēks, kas patiesībā tradīciju apkaroja, veiksmīgi tērpās tradīcijas drānās! Šķiet, ka Perikls ar savu lielisko intuīciju precīzi nojauta, ko no viņa gaida elektorāts un deva viņam gaidīto…

No otras puses, nav nejauši, ka visas ārējās formas, kurās bija tērpusies Perikla vara, ne tikai līdzinājās tām pašām formām, kas bija raksturīgas Peisistrāta un Kimona valdīšanai, bet arī acīmredzami iekļāvās senā valdnieka varas arhetipā[30]. Ir pamats domāt, ka tas tika darīts visai apzināti. Katrā ziņā nevar nepamanīt, ka Perikla darbības galvenie virzieni ideāli saskanēja ar tiem darbības virzieniem, kas tradicionāli skaitījās nepieciešami katram labam valdniekam. Šo klasisko komplektu sastādīja: karš, rūpes par reliģiju, labdarība un lieli būvdarbi. Tam, protams, pievienojās visi oficiālie un neoficiālie varas stiprināšanas līdzekļi. Taču nu visu pēc kārtas. 

Karošanu Periklam nodrošināja ieņemamais stratēga amats – ar to viņš ne tikai faktiski vadīja valsti, bet arī personīgi piedalījās vairākos karagājienos. Kā harizmātiskam līderim, uz kura statusu viņš pretendēja, viņam bija jāapliecina sevi vispirms kā karavadonim, ko viņš arī veiksmīgi paveica. Iespējams, ka tieši ar to var izskaidrot viņa lielo mīlestību uz stratēga amatu. Savu lomu spēlēja arī fakts, ka Perikls nāca pie varas kā aktīvas iekarošanas politikas piekritējs iepretī šajā lietā atturīgajam Kimonam. Tādēļ, ticis pie varas, viņš aktīvi virzīja plašumā Atēnu ekspansiju uz jūras, kā rezultātā viņa vadībā Atēnu jūras savienība pārvērtās par agresīvu impēriju[31], kas ļoti despotiski apgājās ar t.s. „sabiedrotajiem”. Nav brīnums, ka ne tikai paša Perikla valdīšana tika salīdzināta ar tirāniju, bet arī Atēnu kundzība pār „sabiedrotajiem” atklāti tika dēvēta par tirānisku varu ( Thuc., I, 124, 3: III, 37, 2; Isocr. De Pace. 91, 110 – 115; Areop., 26 ).

Kas attiecas uz labdarību, tad to, kā jau teikts, Perikls praktizēja uz valsts rēķina – caur savu algu un pabalstu sistēmu, kā arī piešķirot atēniešu kolonistiem zemes īpašumus pakļauto „sabiedroto” teritorijās[32].

Savukārt būvdarbus viņš pārsvarā veica Akropolē, pilnīgi pārbūvējot pilsētas sakrālo centru un uzceļot tur slaveno Partenonu[33]. Tādējādi Perikls nošāva uzreiz vairākus zaķus: pacēla savu un pilsētas slavu, izrādīja rūpes par reliģiju, nodrošināja peļņu būvuzņēmējiem un algas strādājošajiem un, pateicoties tam visam, paplašināja savu elektorātu[34]. Kā redzams, būdams „lielākais grieķu demokrāts”, Perikls savā politikā akcentu lika tieši uz tiem darbības virzieniem, kas bija obligāti seno laiku tirāniem un valdniekiem. Atkal mēs redzam to pašu- tradīcijas grāvējs savā darbībā konsekventi ģērbjas tradīcijas tērpos! Tik tiešām, mūsdienu cienīgs gājiens…

Saprotams, ka Periklam bija jāprot ne tikai iegūt varu, bet arī to paturēt, kas, iespējams, bija vēl grūtāks uzdevums. Parasti tiek apgalvots, ka viņš valdīja, pateicoties savai lielajai autoritātei un izcilajām rakstura īpašībām, kas ļāva viņam savaldīt atēniešu tautu, kura labprāt un brīvprātīgi paklausīja viņam[35]. Man liekas, ka tās ir tukšas, neko nenozīmējošas frāzes, aiz kurām slēpjas romantiski idealizējošs pārspīlējums. Protams, personības autoritātei ir milzīga nozīme politikā, bet tas nevar būt pietiekoši, lai noturētos pie varas tik ilgi un vēl apkarotu opozīciju. Kā vispār būtu jāsaprot autoritātes konvertēšanās reālā politiskā varā? Kā zināms, jebkura autoritāte ar laiku izsīkst, īpaši tajos gadījumos, kad tās nesējs nonāk pie varas. Atliek vien atcerēties Aristīda gadījumu[36], lai saprastu, ka politiķa autoritāte, aiz kuras nav reāla spēka, pati par sevi nespēj neko garantēt un viegli var pagriezties pret viņu pašu, īpaši sabiedrībā, kurā tiek praktizēts ostrakisms. Acīmredzami, ka tikai uz autoritātes pamata noturēt varu nav iespējams, tam ir vajadzīgi reāli ietekmes mehānismi[37].

Tādēļ Periklam bija jālieto gan oficiālas, gan neoficiālas metodes šo mērķu sasniegšanai. Pirmās tika realizētas caur ieņemtajiem amatiem, bet otrās – caur neformālu rīcību sistēmu, t.i., ar manipulācijām. Šeit ir nepieciešams paskaidrojums. Izejot no ierastās politiskās dzīves loģikas, jebkurai politiskai sistēmai, kas leģitimē sevi caur vēlēšanu procedūru, neizbēgami ir nepieciešami elektorāta ietekmes līdzekļi. Tikpat dabiski, ka šie līdzekļi var būt gan oficiāli, gan neoficiāli, un parasti tiek izmantoti gan vieni, gan otri. Citiem vārdiem sakot, manipulācijas ir šādas sistēmas neatņemama sastāvdaļa, un Atēnu demokrātija nav izņēmums. Šajā aspektā no mūsdienu demokrātijas to atšķir tikai tehnoloģiju attīstības līmenis, nevis bāzes princips[38]. Elektorāta ietekmes sistēmu toreiz veidoja tādi līdzekļi kā atklāta propaganda un baumu palaišana ( apmelošana ), iebiedēšana un šantāža, slepenas vienošanās, oratoru, kas uzstājas tautas sapulcē, vervēšana un uzpirkšana [39], un, iespējams, arī balsošanas rezultātu viltošana[40].

Katrā ziņā ir skaidrs, ka Periklam, lai noturētos pie varas, bija jāizmanto vismaz daži no šiem paņēmieniem. Galu galā viņš pilnīgi pamatoti tiek uzskatīts par pirmo profesionālo politiķi šī vārda pilnā nozīmē[41]. Jādomā, ka profesionālā politika toreiz savos pamatos bija līdzīga tai politikai, ko mēs redzam šodien, un paredzēja, neskaitot atsevišķas speciālas iemaņas, tādas īpašības kā cinisms, spējas uz nežēlīgu cīņu par varu un, protams, māku izmantot visas iespējamās neoficiālās ietekmēšanas metodes savu mērķu sasniegšanai. Periklam noteikti piemita nepieciešamās īpašības, un viņš lieliski tika galā ar visiem saviem uzdevumiem. Tiesa gan, mēs šodien ļoti maz ko varam pateikt par viņa manipulācijas tehnoloģijām, bet mums ir zināmi vismaz četri paņēmieni no viņa politisko līdzekļu arsenāla: tās ir viņa izcilās oratora spējas, kas viņam palīdzēja dabūt klausītājus savā pusē, „atbalsta grupa”, bez kuras viņš nebūtu noturējies pie varas, spēja tikt vaļā no konkurentiem un sava imidža radīšana.

Kas attiecas uz Perikla runas spējām, tad tās bija visiem labi pazīstamas un slavenas: par viņu mēdza teikt, ka gadījumā, ja viņam nāktos zaudēt laušanās cīņā, viņš pieceltos kājās un pierādītu savas krišanas aculieciniekiem, ka īstenībā viņš ir uzvarētājs. (Plut. Per., VIII). Attiecībā uz „atbalsta grupu” viennozīmīgu liecību mums sniedz Plutarhs. Pēc viņa vārdiem Perikls nestājās tautas priekšā katra sīka jautājuma dēļ, bet risināja lietas caur saviem cilvēkiem, sava veida „ietekmēšanas aģentiem”, pietaupot sevi svarīgākajiem uzdevumiem; viens no tādiem viņa cilvēkiem esot bijis Efialts, tas pats, kurš reformējot Areopāga padomi, atņēma tai varu, samaksājot par to ar savu dzīvību ( Plut. Per., VII ). Areopāga lieta bija īpaši svarīga Perikla karjerai, un fakts, ka viņš izvēlējās risināt to ar svešām rokām, pats paliekot aizmugurē, liecina par smalku aprēķinu un nevēlēšanos riskēt. Viņa aprēķins tik tiešām bija precīzs: risks bija pārāk liels, un Efialta noslepkavošana to labi pierādīja. Vēl citā vietā Plutarhs piemin „atbalsta grupu” jau Perikla dzīves beigās, kad epidēmija atņēma dzīvi viņa bērniem, māsai un lielākajai daļai radinieku un draugu, „kas viņam bija ļoti noderīgi valsts lietās” (Plut. Per., XXXVI). Liekas, ka šī nelaime ne tikai psiholoģiski salauza Periklu, bet arī laupīja viņam reālo politisko spēku un veicināja viņa drīzu politisko krišanu. Lai kā tas būtu, ir skaidrs, ka Perikls nevaldīja viens pats, bet viņu atbalstīja spēcīgs grupējums, kas lielā mērā noteica viņa daudzos panākumus uz politiskās skatuves.

Par Perikla oponentu novākšanas spējām nav nekādu šaubu – par tām liecina viņa uzvaras daudzajās cīņās ar opozīciju. Pie tam viņam piemita atriebības gars un tieksme pazemot pretiniekus, kas ir labi redzams divās epizodēs: tā sauktajā Megāru psefismas[42] lietā un gadījumā ar Kimona dēlu Lakedaimoniju. Megāras bija doriešu pilsēta netālu pie Attikas robežas, kas agrāk bija iekļauta Atēnu jūras savienībā, bet sacēlās un izstājās no tās. Tad Perikls, aiz spītības un atriebības nolēma par katru cenu piespiest Megāras „brīvprātīgi” atgriezties savienībā, jo atklāti uzbrukt baidījās, zinot, ka tādā gadījumā nāksies karot ar Spartu un visu tās koalīciju. Lai panāktu savu mērķi, viņš organizēja Megāru jūras blokādi ( tā arī bija t.s. ”Megāru psefisma, tas ir, lēmums par Megāru bloķēšanu no jūras puses ), kas noveda pilsētu milzīgās ekonomiskās grūtībās[43] un kļuva par galveno Peloponēsas kara ieganstu ( Thuc., I, 114, 1; 139, 1 ). Lēmumu par blokādi ir grūti izskaidrot ar kādiem smalkiem stratēģiskiem vai politiskiem aprēķiniem, toties tajā uzrādās Perikla aizskartā godkārība un viņa vēlme atriebties dumpīgajai pilsētai. Perikla personīgā ieinteresētība nepalika nepamanīta un kļuva par ieganstu vairāku notikuma „tautisko versiju” radīšanai, kuras uz skatuves pauda komēdiju autori. Vienu no tām ir saglabājis Aristofāns savos „Aharniešos”, kur par konflikta cēloni tiek uzdots tas, ka megārieši it kā esot nozaguši dažas prostitūtas no Perikla sievas Aspazijas bordeļa (Aristoph. Acharn., 520–527 ). Pat Periklam labvēlīgais Plutarhs šajā lietā saskata atēniešu līdera apslēptu naidu pret Megārām (Plut. Per., XXX). Patiesību mēs nekad vairs neuzzināsim, bet ir skaidrs, ka šādas versijas nerodas no nekā, kā saka, nav dūmu bez uguns…

Gadījums ar Lakedaimoniju ir vairāk skaidrs. Tas notika laikā īsi pirms minētā kara, kad izcēlās konflikts starp Korkīras salu un Korintu. Faktiski tas bija pēdējais piliens Spartas un viņas sabiedroto pacietības kausā, kas paātrināja kara sākumu. Korkīra griezās pēc palīdzības pie Atēnām, un Perikls pierunāja tautu sniegt tai palīdzību, lai dabūtu salu un tās floti ( simts kara kuģus ) savā jūras savienībā. Viņš to darīja, neskatoties uz to, ka pirms dažiem gadiem bija noslēdzis miera līgumu ar Spartu ( 446. g. ), kurā Atēnas apņēmās neuzbrukt Spartas sabiedrotajiem. Korinta tieši bija šāds sabiedrotais, tādēļ palīdzība Korkīrai nozīmēja līguma laušanu. Kā redzams, Perikla „reliģiozitāte” ļāva viņam mierīgi pārkāpt zvērestus un solījumus. Un tieši šajā situācijā viņš atrada iespēju pazemot Kimona dēlu Lakedaimoniju, nosūtot viņu uz Korkīru ar simbolisku „palīdzību” – tikai desmit kuģiem. Pirmkārt, viņš to izdarīja pret paša Lakedaimonija gribu, un, kā saka Plutarhs, lai paņirgātos par viņu, jo visiem bija zināms, ka viņam tāpat kā tēvam, ir ļoti labas, draudzīgas attiecības ar spartiešiem (Plut. Per., XXIX); otrkārt, labi saprazdams, ka ar tādu „floti” neko izdarīt nav iespējams, viņš apzināti nolēma misiju neveiksmei; un treškārt, tādā veidā Perikls sagatavoja sev iespēju novākt Lakedaimoniju no politiskās skatuves, apsūdzot viņu par misijas izgāšanu ( Plut. Per., XXIX )[44]. Zīmīgi, ka Perikls baidījās no Kimona dēliem, tādēļ jau savlaicīgi bija izvērsis diskreditācijas kampaņu: viņš tos apcēla par „ārzemju vārdiem”[45] un apmeloja, izplatot baumas, ka viņi ir dzimuši nevis no likumīgās Kimona sievas, bet no kādas arkādiešu sievietes – nepilsones ( Plut. Per., XXIX ). Acīmredzot, Kimona dēli aizstāvoties bija spiesti norādīt, ka viņu māte ir cēlusies no Alkmeonīdu dzimtas. Tādējādi kārtējo reizi tika pacelts jautājums par šīs dzimtas „nešķīstību” un Kimona dēli vēlreiz diskreditēti[46]. Jā, pagrūti būtu runāt par Perikla „tīrajām rokām” politikā…

Kas attiecas uz Perikla politisko imidžu, tad jāsaka, ka šeit visspilgtāk izpaužas viņa specifiskās personības īpašības, bez kurām nebūtu iespējams saprast viņa fenomenu kopumā. Vispirms apskatīsim viņa tēla veidošanas metodes, kas ir ļoti svarīgs elements viņa politikā. Šķiet, ka Perikla ārējais tēls, kādu viņš pats sev izveidoja, ir viens no faktoriem, kas nodrošina viņam jauno un jaunāko laiku cilvēku simpātijas. Uzkrītoši un zīmīgi, ka vienā brīdī Perikls strauji mainīja savu dzīves stilu: viņš attiecās no visām izklaidēm un izpriecām, viņu redzēja ejot tikai pa vienu ceļu – uz Padomi un uz sapulču vietu ( Plut. Per., VII). Viņš atteicās no visiem draudzīgajiem pusdienu uzaicinājumiem, kā arī vispār no tuvām draudzīgām attiecībām, un pat brālēna kāzās piedalījās tikai oficiālajā daļā, pēc kuras tūlīt devās mājup

( Ibid. ).

Pastāv uzskats, ka šī straujā pārmaiņa Perikla uzvedībā ir izskaidrojama ar viņa vēlmi būt neatkarīgam un atrauties no ietekmīgā Alkmeonīdu klana, kuram viņš bija piederīgs pēc savas izcelsmes[47]. Pastāv arī uzskats, ka viņš tādā veidā esot vēlējies parādīt sevi kā „ārpus partijām” stāvošu politiķi, tādu, kas kalpo visas valsts interesēm, nevis kādas vienas sociālās grupas interesēm[48]. Domājams, ka tas tomēr nav tik vienkārši, un pirmais izskaidrojums ir pārāk šaurs, bet otrs – vienkārši neatbilst īstenībai[49]. Perikls ne tikai izvairījās no radu sabiedrības, bet mainīja visu savu dzīvi, kas liecina, ka šeit slēpjas kas daudz vairāk. Pirmkārt, viņš atteicās ne tikai no vienas dzimtas vien, bet no aristokrātiskā dzīves stila kā tāda. Kopīgas pusdienas un izklaides draugu pulkā, devīgums, plaši žesti utt. bija centrālais aspekts tajā vecajā aristokrātu pasaulē, no kuras viņš bija atrāvies. Otrkārt, Perikls mērķtiecīgi veidoja savu jauno tēlu: viņš turēja sevi cēli un svarīgi, saglabāja vienmēr nopietnu sejas izteiksmi, nesmējās, runāja ļoti nosvērti un līdzeni, ģērbās atturīgi, viņa gaita ir bijusi mierīga utt. ( Plut. Per., V ). Tātad, viņš speciāli piestrādāja, izkopjot vajadzīgās īpašības, pat pārlaužot sevi. Plutarhs to tieši tā arī pasniedz un pat īpaši attaisno šo rīcību ar tēzi, ka tikuma atdarināšana jau pati par sevi ir laba, jo rada pieradumu pie tā ( Plut. Per., V ). Cik var saprast, Periklam tas nedevās viegli, jo no dabas viņš esot bijis augstprātīgs un rupjš cilvēks, par ko arī saņēma kritiku no dzejnieka Iona. Vēl jo vairāk tāpēc, ka jau toreiz šī viņa rupjība tika pretnostatīta Kimona smalkajām aristokrātiskajām manierēm ( Plut. Per., V ). Tomēr Perikla turpmākie panākumi liecina, ka viņam lieliski izdevās pāraudzināt sevi un saplūst ar savu tēlu.

Atbilstoši jaunajam tēlam Perikls arī saimniekoja toreiz neierastā veidā. Visi izdevumi un ienākumi viņa saimniecībā bija saskaitīti, sabalansēti un iegrāmatoti, bet tēriņi tika reducēti līdz nepieciešamajam minimumam. Rezultātā, viņš bija ne tikai taupīgs, bet arī skops, kas ļoti nepatika viņa dēliem un īpaši vedeklām, kurām viņš „nebija dāsns devējs” ( Plut. Per., XVI ). Šis skopums noveda pie smaga konflikta ar dēlu Ksantippu, kuram pēc Plutarha teiktā bijusi izlutināta sieva, un kurš līdz pat savai nāvei bija naidīgās attiecībās ar tēvu ( Plut. Per., XXXVI ). Bez tam Perikls izdomāja, kā mēs šodien teiktu, jaunu ekonomikas menedžmentu – lai neapgrūtinātu sevi ar lauksamniecību, viņš visu gada ražu uzreiz pārdeva un pēc tam visu nepieciešamo iegādājās tirgū ( Ibid. ). Tā bija jauna tipa, „modernā” saimniekošana, kas atbilda pilsētas dzīves ritmam. Tātad, Perikls ne tikai ar savu pieticīgo ārieni un dzīves veidu, bet arī saimniekošanas stilu maksimāli pietuvojās savam pilsētas „elektorātam”, kura lielākā daļa tāpat visu dzīvei nepieciešamo ieguva tirgū, nevis lauku muižās. Faktiski viņš kļuva par „savējo puisi” tiem daudziem tūkstošiem pilsētnieku, kas par viņu balsoja. Tādējādi var teikt, ka jaunais Perikla tēls bija ne tikai viņa ārējais politiskais imidžs, bet, arī diezgan labi saskanēja ar viņa iekšējo būtību. Acīmredzot tieši viņa piemērs deva pamatu Platonam apgalvot, ka tam politiķim, kurš cenšas gūt panākumus Atēnās, ir jācenšas maksimāli pielīdzināties atēniešu tautai ( Plat. Gorg., 513a ). Perikls noteikti bija pirmais, kas atklāja šo principu un veiksmīgi to realizēja. Jāņem vērā arī tas, ka tiešas demokrātijas apstākļos politiķis bija nevis glīts portrets uz ekrāna vai pirmsvēlēšanu plakāta, bet gan dzīvs reāls cilvēks, kuru varēja apskatīt dzīvē, burtiski pataustīt ar rokām un tieši uzrunāt. Tas nozīmē, ka dzīvē viņam bija jāatbilst savam imidžam un modernā tipa krāpšana šeit neietu cauri. Perikls centās panākt šo atbilstību, un tas viņam lieliski izdevās.

Tāpat arī karotāja un karavadoņa statusā Perikls bija pilnīgi pretējs vecajiem varoņu ideāliem un šajā laukā pierādīja sevi kā novators atbilstoši savai jaunizveidotajai politiskajai būtībai. Pēc Plutarha vārdiem viņš neizcēlās ar militāru harizmu un kareivīgu drosmi, bija piesardzīgs, izvairījās no riska un neiesaistījās kaujā, ja nebija pārliecināts par savu uzvaru ( Plut. Per., XVIII )[50]. Pat vairāk – viņš nav cienījis tos karavadoņus, kas ar risku guva spožas uzvaras un tautas apbrīnu ( ibid. ). Viņa paša stratēģiskie principi visspilgtāk izpaudās Sāmos salas aplenkšanas gadījumā[51]. Salas iedzīvotāji bija atkrituši no atēniešiem un Perikls organizēja soda ekspedīciju. Pierastās grieķu karošanas vietā, kad gluži tāpat kā Trojas kara laikā abas puses periodiski satiekas kaujās pilsētas priekšā, viņš rīkojās pēc savas piesardzīgās metodes: aplenca pilsētu ar mūri, organizēja blokādi un tādā veidā piespieda pretiniekus padoties ( Thuc., I, 116 – 117; Plut. Per., XXVII ). Pie tam, šajā karā viņš pirmais grieķu pasaulē sāka izmantot speciālas aplenkuma mašīnas, kas toreiz izraisīja lielu izbrīnu savas novitātes dēļ ( Plut. Per., XXVII ). Tas ir ļoti būtisks moments un šķiet, visai ticams, jo, pirmkārt, tas ļoti atbilda Perikla dabai, kurš vairījās no riska, bija materiālistiski ( „tehniski” ) izglītots, pragmātiski domājošs un paļāvās nevis uz militāro krietnumu, bez uz tehnoloģiju; otrkārt, ņemot vērā, ka šāda tipa mašīnas visai aktīvi tika izmantotas jau Peloponēsas kara sākumā ( Thuc., II, 75 – 77 ), ir dabiski pieņemt, ka tās tika izgudrotas un ieviestas mazliet pirms tam, un grūti iedomāties labāku vietu šādam eksperimentam kā Perikla vadītās, novatoriskās Atēnas[52]. Šis fakts pats par sevi ir ne tikai apvērsums grieķu karamākslā, bet arī liecība tam, cik dziļš apvērsums bija noticis domāšanā un kultūrā. Tehnoloģijas attīstība karā liecina par atteikšanos no vecās kara koncepcijas, kas balstījās aristokrātiskā krietnuma kategorijā un saskaņā ar kuru karš tika uztverts kā sacensības drosmē un spēkā. Tagad tam tika pielikts gals: tehnika nomainīja varonību un pragmatisms – krietnumu. Jaunajos apstākļos karš tika uztverts kā tīri praktisks konkrētu mērķu sasniegšanas līdzeklis. Kopējā kontekstā ir likumsakarīgi, ka šis apvērsums ir noticis tieši Perikla Atēnās, kur vecā aristokrātiskā tradīcija visvairāk tika izspiesta no dzīves. Skaidrs, ka arī šis apstāklis vairo jauno laiku simpātijas pret Periklu.

Savukārt tradicionāli domājošus cilvēkus šis Perikla novatorisms, galvenokārt ētikas laukā, vienmēr ir atbaidījis. Piemēram, romiešu rakstnieks Kornēlijs Nepots[53], kas ir sarakstījis visu ievērojamo antīko karavadoņu biogrāfijas, nevienu vārdu nav veltījis Periklam. Savā darbā viņš ir atradis vietu Aristīdam, kurš neko izcilu kara laukā nav paveicis, toties karojis izcili krietni. Skatoties pragmātiski no utilitārā viedokļa, Perikls Sāmos ieņemšanā bija paveicis daudz vairāk nekā Aristīds, bet viņu Nepots nav pat pieminējis. Šķiet, tas noticis tieši tādēļ, ka viņš Perikla karošanas veidu nav atzinis par krietnu un piemiņas vērtu. Viņu interesēja lietas morālā puse, un šajā ziņā Perikls noteikti nederēja par paraugu, īpaši, ja atceramies saglabājušās ziņas par viņa nežēlīgo rīcību un pat zvērībām pret sagūstītajiem Sāmos salas iedzīvotājiem ( Plut. Per., XXVIII ). Pie tam Perikls ļoti lepojās ar savu uzvaru, uzskatot to par lielāku veikumu kā Agamemnona uzvara pār Troju ( Ibid. ). Tas uzrāda ne tikai Perikla godkārību, bet arī bezkaunību – viņš savas kampaņas laikā to vien darīja kā izvairījās no godīgas un krietnas cīņas, bet uzdrošinājās pielīdzināt sevi senajiem varoņiem – krietnuma paraugiem! Tādēļ no morāles viedokļa Kornēliju Nepotu var saprast…

Arī militārā stratēģija, ko Perikls izstrādāja Peloponēsas kara priekšvakarā, uzrāda viņa domas novatorismu un antitradicionālismu. Viņš plānoja karu nevis kā pierastu godīgu cīņu kaujas laukā, kā tas bija bijis līdz šim, bet kā militāru stratēģiju, kuras mērķis ir maksimāli novājināt pretinieku ar minimāliem pašu zaudējumiem, slēpjoties aiz pilsētas mūriem un veicot pirātiskus reidus pret ienaidnieku. Saskaņā ar šo plānu visiem Attikas iedzīvotājiem bija jāpaslēpjas aiz Atēnu „garajiem mūriem”. Vienlaicīgi tika plānots karot uz jūras, arī pārtiku piegādājot pilsētai pa jūru ( Thuc., I, 140 – 144 ). Šis plāns bija izteikti nearistokrātisks un acīmredzami upurēja Attikas laukus uz pilsētas altāra. Viņš acīmredzami atdeva ienaidniekam saplosīšanai Attikas laukus – aristokrātijas varenības pamatu un zemnieku iztikas avotu. Šādā veidā tika nošauti divi zaķi – tika realizēta militāra stratēģija un sagrauti opozīcijas spēki[54]. Rezultātā vēl vairāk saasinājās pretrunas starp pilsētu un laukiem, kas spilgti attēlo Aristofāns savās komēdijās[55]. Tiesa gan, šajā situācijā Atēnu līderis izrādīja gan drosmi, gan krietnumu. Viņš ne tikai stoiski panesa kara briesmas, bet arī uzrādīja cienījamu konsekvenci savā politikā. Kad Attikā iebruka spartiešu valdnieks Arhidams ar karaspēku un sāka postīt laukus, Perikls, paredzot, ka viņa īpašumi varētu palikt neskarti seno viesmīlības saišu dēļ, kas vienoja viņa un Arhidama ģimenes, lai pasargātu sevi no pārmetumiem, nodeva savus zemes īpašumus valsts labā ( Plut. Per., XXXIII; Polyaen, I, 36 ). Tādā veidā viņš atkal ieguva sev dubultu labumu: gan izrādīja krietnu principialitāti, gan vēlreiz apliecināja un nostiprināja savu „īstā pilsētnieka” statusu, kas ļāva viņam atgūt cieņu no kara nogurdinātā un demoralizētā elektorāta. Gan pragmatiskais karošanas plāns, gan šāda konsekventa pilsētnieka stājas apliecināšana ir ļoti moderni pēc savas būtības, kas nevar neizraisīt simpātijas jauno un jaunāko laiku modernos cilvēkos…

Visi minētie aspekti tik tiešām rada diezgan monolītu Perikla tēlu, pie kura veidošanas ir bijuši līdzdalīgi gan viņa daba, gan paša griba. Taču galvenais ir tas, ka pats šis tēls un tā tikumība, kuru tam bija jāsimbolizē, ir izteikti antiaristokrātiski. Racionāls pragmatisms, īstenībā pat utilitārisms, pedantiska darba un dzīves organizācija, pieticība un atturība, taupīgums un skopums, vienmērība un piesardzība, paškontrole[56], pašdisciplīna un pastiprinātas rūpes par ārējo pieklājību…. Tas viss ļoti atgādina protestantiskās, buržuāziskās ētikas kanonu, kādu to lieliski aprakstījis Makss Vēbers[57] un ko mēs labi pazīstam no jauno laiku vēstures[58]. Turklāt, ir būtiski, ka tas ir mākslīgi izveidots tēls, apzināts politiskais piārs ar mērķi maksimāli tuvināties un izpatikt elektorātam. Šāda piāra ietvaros Perikls bija kļuvis par savas sociālās kārtas nodevēju un bija pieņēmis mietpilsoniskās, antiaristokrātiskās ētikas pozīciju.

Zīmīgi, ka līdz šim visi aristokrāti, pat tādi ”neīstie” kā Tēmistokls, kas bija aristokrāts tikai pa pusei, un visi tie, kas tik ļoti alka pēc aristokrātiskā pagodinājuma un smagi pārdzīvoja tā trūkumu, tomēr palika aristokrātiskās kultūras ietvaros. Turpretī Perikls, kurš bija slavenas dzimtas atvase, apzināti un neatgriezeniski nostājas pret šo kultūru un pieņēma mietpilsonisku stāju, tēlu, politiku. Tas nozīmē, ka dzīves laikā viņā bija noticis milzīgs kultūras lēciens: ja sākumā viņš imitēja veco laiku harizmātisko līderi, tad vēlāk kādā brīdī viņš pats radīja no sevis jaunu, racionāli uzkonstruētu mietpilsoniska politiķa tipu. Viņš atteicās ne tikai no aristokrātiskās politikas, bet no visas aristokrātiskās kultūras kā tādas, tādējādi nostiprinot kultūras paradigmas nomaiņu sabiedrībā. Runājot mūsdienu socioloģijas valodā, viņš nomainīja referentu grupu, t.i., sociālo paraugu atdarināšanai. Ja agrāk par tādu kalpoja aristokrātija, tad tagad izcils aristokrāts, kas ilgi bija pārvaldījis valsti, demonstratīvi atteicās no visa aristokrātiskā un pieņēma „parasta puiša” imidžu, kas nozīmē patiesu revolūciju sociālo un kultūras vērtību jomā. Tagad par referentu grupu kļuva mietpilsoņi, parasti pilsētnieki ar visām savām vērtībām. Var teikt, ka Atēnās šajā brīdī iestājās īsti „jaunie laiki”, par kuru simbolu ir kļuvis Perikls – pirmais jauno laiku cilvēks pasaules vēsturē. Nav brīnums, ka viņu ir tik ļoti iemīlējuši īstie jaunie laiki… 

Notikušās revolūcijas fenomenu var analizēt divās plaknēs – vispārējās vēstures kontekstā un no personības viedokļa. Pirmajā gadījumā ir jāanalizē priekšnoteikumi, cēloņi un sekas, bet otrajā – personīgās īpašības. Šajā gadījumā, runājot par Perikla personību, ir jāsecina, ka kultūras apvērsums vispirms ir noticis viņa sirdī un apziņā. Vispirms Periklā kā dižciltīgas dzimtas atvasē bija jānomirst aristokrātiskajai kultūrai ar tās varonības ideālu un visām attiecīgajām vērtībām, un tikai pēc tam viņš varas un ietekmes dēļ varēja savā būtībā pārvērsties par „vidējo pilsoni”, gan saglabājot dažus savas izcelsmes atribūtus. Šajā kontekstā pavisam aplama liekas vecā, panegiriski apoloģētiskā Perikla interpretācija, kas padara viņu par ideālu politiķi, kurš it kā esot visu sevi veltījis kalpošanai valstij utt. Kā redzams, tas nebūt tā nav – viņš periodiski, risinot nopietnus stratēģiskus jautājumus, bija pieņēmis subjektīvus, savtīgus lēmumus par spīti sabiedriskajam labumam. Atcerēsimies kaut vai tikai Kimona izstumšanu no armijas un politikas, Megāru psēfismu, gadījumu ar Lakedaimoniju utt. Un protams, tieši Perikls, vadoties no kaut kādiem egoistiskiem motīviem, iegrūda savu tautu iznīcinoša kara postā. Viņa laikabiedri lieliski saprata, kurš bija lielās grieķu kautuves galvenais vaininieks (Thuc,. I, 140 – 145; II, 59). Visticamāk, ka tajā pašā laikā radās arī izpratne par to, ka Perikls ir iesācis karu tādēļ, ka bija zaudējis ietekmi valstī, kad bija sajutis, ka zeme zem kājām ir sākusi ļodzīties ( Plut. Per., XXXII).

Tātad, ar Perikla nāvi 429. gadā bija beidzies vesels laikmets sengrieķu kultūrā. Tagad politikā devās Aristofāna apsmietie „ādmiņi”, „desinieki” un visi, kas pagadās. Tas ir dabiski: ja pat dižs aristokrāts pārvērta sevi par mietpilsoni varas dēļ, tad kādēļ lai īstie mietpilsoņi neņemtu varu savās rokās? No šī brīža ceļš pie varas viņiem visiem bija atvērts, bet pagātnes aristokrātiskajām tradīcijām pielikts punkts. Redzamākais dižciltīgo dzimtu pārstāvis bija kļuvis par mietpilsoni un aristokrātiskās kultūras kapraci, tādējādi izpildot savu vēsturisko misiju un ieejot vēsturē. Ar laiku, pie tam jo tālāk, jo vairāk, viņa tēls veidojās arvien gaišāks un gaišāks, līdz pat mūsdienās tas jau sāk atgādināt jaunāko laiku „mūžīgi dzīvos” vadoņus.

Rezumējot visu teikto, mēģināsim izskaidrot paša Perikla tēlu un viņa īpašās historiogrāfiskās veiksmes fenomenu no vairākiem skatu punktiem. Pirmkārt, var secināt, ka Perikls kā cilvēks nemaz nebija tik simpātisks, kā viņu tēlo modernā literatūra. Protams, viņš bija izcils politiķis un ļoti daudz ko ir paveicis, bet, skatoties no morāles viedokļa, viņam daudz ko var pārmest. Acīmredzot tieši tādēļ viņš savu lielo slavu ieguva tikai krietnu laiku pēc savas nāves. Viņa piekoptā imperiālisma politika uz viņa tēlu met tik lielu ēnu, ka mūsdienu ideologiem ir ļoti jāpiepūlas, lai viņu atmazgātu, kas viņiem tomēr īsti neizdodas. Otrkārt, viņa politiskās darbības mērķis bija tāds pats kā gandrīz visiem citiem pirms un pēc viņa: vara, gods un slava. Perikla fenomens ir tas, ka viņš tiešām bija pirmais, kurš sāka „taisīt” politiku patiesi profesionāli, pārspējot visus, kas bija gan pirms, gan pēc viņa. Patiecoties tam, politika arvien vairāk piesūcās ar cinisma, viltības un amoralitātes garu. Iespējams, ka cinismā viņš pārspēja visus savus priekštečus, tiesa gan pēcnācēji pārspēja viņu pašu. Grieķu pastāvīgās sūdzības par bezkaunīgajiem demagogiem bija kļuvušas par tādu pašu dzīves normu kā mūsu lamas par saviem politiķiem. Un treškārt, varam izdalīt galvenos iemeslus, kas Perikla tēlu padara simpātisku visiem jaunāko laiku politiskajiem režīmiem un kas joprojām uztur ap viņu glorifikācijas plīvuru. No vienas puses, tā ir Perikla apbrīnojamā spēja realizēt vienvaldību zem demokrātijas izkārtnes, formāli ievērojot visas konstitucionālās prasības. Tieši tas padarīja viņu par demokrātu un diktatoru vienā personā, pie tam tā bija tāda persona, kuru par savējo varēja atzīt gan demokrāti, gan fašisti, gan komunisti. No otras puses, visiem jaunāko laiku režīmiem ļoti imponēja Perikla antiaristokrātiskā politikas virzība, jo arī viņi pozicionēja sevi kā „tautiskus” un „progresīvus”, kas apkaro un gāž pārdzīvojušās veco laiku sistēmas gaišas nākotnes labā. Tas deva iespēju visiem Perikla piekritējiem, vienalga kurā nometnē viņi atrastos, saskatīt viņā progresa nesēju un cīnītāju pret „tumšo pagātni” un tās paliekām, kas bremzē progresa uzvarošu gaitu. Ar to ir saistīts arī trešais simpātiju iemesls: Perikla pragmātiskais, patiesi „modernais” domāšanas veids, kā arī viņa ārējais tēls, viņa „buržuāziskais”, t.i., mietpilsoniskais imidžs. Tas viss kopumā darīja un dara Periklu par „savējo” XIX – XXI gs. cilvēkiem. Var teikt, ka viņš tiešām bija pirmais jaunā tipa cilvēks vēsturē, pirmais jauno laiku eiropietis.

Vārdu sakot, Perikla glorifikācija mūsdienās ir vairāk kā dabiska, un tikpat dabiska ir arī tās ideoloģiskā izcelsme. Brīvs skatījums uz viņu ir iespējams tikai tad, ja noņem ideoloģiskās brilles, kas par laimi, šodien ir iespējams. Bez brillēm mēs ieraugām Periklu pavisam citā gaismā, kā dzīvu cilvēku ar visām viņa cilvēciskajām, t.i., morālajām un ētiskajām īpašībām. Tas tēls, kas atklājas mums šādā skatījumā, vairs nav tik simpātisks, kāds tas ir raugoties caur ideoloģijas prizmu, toties tas ir dzīvāks un patiesāks. Ja mēs pajautātu: ko šis redzējums mums dod?, tad atbilde būtu – neko īpašu, izņemot patiesāku Perikla izpratni. Tas arī nav maz. Tomēr ir jāpaskaidro, ka mans mērķis nebija nomelnot vai „atmaskot” Periklu. Man vispār nepatīk šodienas tendence gāzt no pjedestāliem, pazemināt un nomētāt ar dubļiem lielās vēstures personības[59]. Perikls pēc savas vēsturiskās nozīmes bija, ir un paliek liela personība, liels politiķis arī tad, ja mēs skatām viņu ne tikai no labākās puses. Mans mērķis bija saprast, kas veido mūsu stereotipus par šo cilvēku un mēģināt ieraudzīt viņu brīvu no politiskās dogmatikas. Liekas, ka tādā veidā mēs labāk varam saprast ne tikai Periklu, bet jebkuru citu vēsturisku personību un tās veikumu. Nekas vairs nevar mainīt Perikla literāro biogrāfiju, viņš ir liels vīrs no pagātnes, ar vai bez ideoloģijas. Un protams, mūsu ideoloģijai šodien viņš joprojām ir aktuāls un simpātisks. Tas nozīmē, ka mūsu apziņā viņš ir „mūžam dzīvais” tēls un šo viņa statusu nekas neapdraud. Patiešām, Perikls – forever


[1] Grote G. – A History of Greece. From the Earliest Period to the Close of the Generation Contemporary with Alexander the Great.London. 12 Vols., 1846-1856.

[2] Sīkāk par to skat.: Will W. Perikles. Rowohlt, 1995. S. 8ff.

[3] Piemēram: Древняя Греция. Отв. ред. В.В. Струве, Д. П. Каллистов. Москва, 1956. С. 217.

[4] Hammond N.G.L. A History of Greece to 322 B.C. Oxford, 1986. P. 299f; Kagan D. Pericles of Athens and the Birth of Democracy. N.Y., 1991; Fornara Ch.W., Samons L.J. Athens from Cleisthenes to Pericles. Berkeley, 1991.etc.

[5] Šeit ir runa par dažu autoru mēģinājumu pārskatīt vairāku atēniešu politisko uzrakstu hronoloģiju, lai skarbākās atēniešu imperiālisma izpausmes varētu pārcelt uz laiku pēc Perikla valdīšanas, tādējādi atbrīvojot viņu no atbildības par koloniālo politiku un tās sekām. Skat.: Mattingly H.D. The Growth of Athenian Imperialism // Historia. 1963. 12. P. 257; Ibid.: Periclean Imperialism // Ancient Society and Institutions. Studies Presented to V. Erenberg on his 75th Birthday. Oxford, 1966. P. 193ff; Meister R. Die Ungeschichtlichkeit des Kalliasfriedens und deren historischen Folgen. Wiesbaden, 1982. S. 101f. Daži citi autori neaiztiek hronoloģiju, bet, cenšoties atbrīvot Periklu no atbildības par Atēnu imperiālistisko politiku, apgalvo, ka īstais imperiālisms esot sācies tikai pēc viņa nāves: Meiggs R. The Dating of Fifth Century Attic Inscriptions // JHS. 1966. 86. P. 86ff; Schuller W. Die Herrschaft der Athener im ersten attischen Seebund. Berlin, 1974. S. 175ff. Par laimi, šī pozīcija ir kritizēta literatūrā un tikusi novērtēta kā Perikla idealizācijas mēģinājums – sīkāk skat.: Строгецкий В. М. Афины и Спарта. Борьба за гегемонию в Греции в V в. до н.э. ( 478 – 431 гг. ). Москва, 2008. С. 165слл.

[6] Skat. piemēram: Schachermeyr F. Das Perikles Bild bei Thukydides // Antike und Universalgeschichte. Münster, 1972. S. 171ff; Flaschar H. Der Epitaphios des Perikles. Seine Funktion im Geschichtswerk des Thukydides. Heidelberg, 1969. S. 8ff.; Homo L. Périclès: Une expérience de démocratie dirigée. Paris,1954. Tiesa gan, ir arī tādi pētnieki, kas apstrīd šos uzskatus un apgalvo, ka Perikls nebija nekāds Atēnu tirāns: Fornara Ch. W., Samons II L. J. Op. Cit. P. 35f. Jāsaka, ka nekādu pārliecinošu argumentu šai pozīcijai nav, ir tikai ideoloģiska pārliecība…

[7] Sīkāk: Tumans H. Eposs un sabiedrības organizācija senajā Grieķijā // Latvijas vēsture. 3 (18), 1995, lpp. Туманс Х. Рождение Афины. Афинской путь к демократии: от Гомера до Перикла. Спб., 2002. C. 65 – 68; ТумансХ. Две потестарные модели в древней Греции // Античное общество IV. Власть и  общество в античности. Спб., 2001. С. 17 – 24; Skat. arī: Qviller B. The Dynamics of the Homeric Society // Symbolae Osloenses. V. 56. 1981. P. 109 ff; Stein-Hölkeskamp E. Adelskultur und Polisgesellschaft. Stuttgart, 1989. S. 42; Walter U. An der Polis teilhaben. Stuttgart, 1993. S. 41; Barcelo P. Basileia, Monarchia, Tyrannis. Stuttgart. 1993. S. 65.  

[8] Berve H. Die Tyrannis. bei den Griechen Bd. 1. München, 1967. S. 9 f; Ibid.: Wesenzüge der Griechischen Tyrannis // Die ältere Tyrannis bis zu den Perserkriegen / Hrsg. K. Kinzl. Darmstadt, 1979. S.S. 167 f; Swoboda H. Zur Beurteilung der griechischen Tyrannis // Die ältere Tyrannis… S. 25 ff; Фролов Э. Д. Рождение греческого полиса. Ленинград, 1988. C. 160 сл.

[9] Skat. piemēram: Berve H. Wesenzüge… S. 166, 169. Skat. arī: Schahermeyr F. Peisistratos von Athen // Die ältere griechische Tyrannis… S. 101.

[10] Skat. par to: Stein – Hölkeskam E. Op. Cit. S. 175ff, 192; Ehrenberg V. Origins of Democracy // Demokratia. A Conversation on Democraties, Ancient and Modern / Ed. J. Ober, Ch. Hedrick. Princeton, 1996. P. 86.

[11] Protams, tās nebija nekādas politiskas „partijas” mūsdienu izpratnē ( šīs novecojušās koncepcijas kritiku skat.: Суриков И. Е. Остракизм в Афинах. Москва, 2006 С. 302–313. ), bet gan divi dažādi politikas veidošanas principi – tradicionālais, kas balstījās uz aristokrātijas savstarpējām vienošanām un jaunais, populistiskais.

[12] Par dzimtas atbalsta nozīmi politiskajā darbībā vispār un konkrēti Perikla gadījumā skat.: Littman R. Kinship and Politics in Athens 600 – 400 B. C. New York, 1990. P. 210.

[13] Залюбовина Г. Т. Динамика становления государственности в Афинах ( роль родовой аристократии ) // Раннеклассовые формации. Теоретические проблемы становления государства и города. Москва¸ 1948 С. 20.

[14] Uz šādu paaudžu nomaiņu un to principiālo savstarpējo konfrontāciju pirmais norādīja Fricis Šahermejrs: Schahermeyr F. Perikles. Stuttgart, 1969. S. 25 – 33. Nav brīnums, ka šis aspekts tika pamanīts tieši pēc otrā pasaules kara, laikā, kad sešdesmitajos gados tāda pati jaunā pēckara paaudze tiecās uz radikālu ekstrēmismu, kurš radīja studentu nemierus, hipiju kustību un seksuālo revolūciju. Šahermejram, kurš piedzīvoja šo laiku, bija viegli ieraudzīt paralēles ar seno Grieķiju. Man liekas, ka paaudžu konfliktam noteikti bija ievērojama, bet ne galvenā nozīme tā laikā politikas attīstībā. Jāņem vērā, ka turpinājās un beigu stadijai tuvojās divu politisko tradīciju sadursme ( aristokrātiskā un demokrātiskā ), kas bija sākusies jau pusgadsimtu agrāk. Paaudžu nomaiņa un paaudžu konflikts šo sadursmi tikai saasināja, bet ne izraisīja.

[15] Manas paaudzes un vecāko paaudžu cilvēki paši bija aculiecinieki vienam šādam kultūras transformācijas procesam, kas izpaudās kā paaudžu konflikts Padomju Savienībā, tās pastāvēšanas pēdējos pāris gadu desmitos. Ne tikai Baltijā, kur opozīcija padomju režīmam bija dabiska, bet arī visos PSRS plašumos bija izaugusi jauna paaudze, kura vairāk vai mazāk atklāti konfrontēja ar vecajām komunistiskajām vērtībām un kara veterānu paaudzi, kura bija šo vērtību galvenā nesēja. Tas bija redzams visur, tikai pie mums šis konflikts izpaudās asāk nekā citur – atcerēsimies kaut vai „Rīgas pankus” etc….

[16] Tiesa gan, pārbaudot šos datus noskaidrojās, ka šie cilvēki dažādu iemeslu dēļ nevarēja būt Perikla skolotāji, bet labākā gadījumā viņa sarunu biedri un draugi – skat.: Суриков И. Е. Античная Греция. Политики в контексте эпохи. Время расцвета демократии. Москва, 2008. С. 292 сл. Tajā pat laikā šis saraksts ir zīmīgs pats par sevi – viņš norāda uz Perikla ciešu saistību ar jaunā tipa racionālistisko eliti. Saistot viņa vārdu ar šiem cilvēkiem, antīkā tradīcija principā nav samelojusi un diezgan precīzi ir noteikusi atēniešu līdera garīgās formācijas būtību.

[17] Nevaru piekrist viedoklim par kaut kādu smalku, „apgaismotu” Perikla reliģiozitāti ( Schachermeyr F. Religionspolitik und Religiosität bei Perikles. Wien, 1968;Суриков И. Е. Античная Греция… С. 293 ). Viņa politiskā darbība neuzrāda nekādas reliģiozitātes pazīmes, toties ir piepildīta ar racionāla pragmatisma garu. Spriežot pēc visa, reliģija viņam bija tikai manipulāciju, nevis ticības objekts. Manuprāt, dažas Perikla frāzes publiskajā telpā, kurās tika pieminēti dievi, liecina par viņa gudrību / viltību, bet ne reliģiozitāti. Tas pats attiecas uz sakrālo celtņu būvēšanu Akropolē viņa laikā – tas bija labs propagandas gājiens, bet ne reliģisks ticības akts šī vārda īstajā nozīmē. Un vispār, nekā tāda, kas uzrādītu Perikla ticību viņa darbībā, nav iespējams ieraudzīt. Tajā pat laikā mums, protams, nav pamata apgalvot arī to, ka Perikls bija ateists – visdrīzāk viņš atzina garīgo realitāti kā tādu, bet savā pasaules sistēmā atvēlēja tai ļoti ierobežotu vietu kaut kur apziņas perifērijā.

[18] Skat. par to: Frost F. J. Pericles, Thucydides, Son of Melesias and Athenian Politics before the War // Historia, 1964, 13. Hft. 4. S. 385 – 399; Kienast D. Der innenpolitische Kampf in Athen von der Rückkehr des Thucydides bis zu Perikles’ Tod // Gymnasium. 1953. 60. Heft 3. S. 210 – 229; Суриков И.Е. Из истории греческой аристократии позднеархаической и раннеклассической эпох. Москва, 2000. С. 204.

[19] Par Perikla karjeras hronoloģiju un gaitu skat. sīkāk: Fornara Ch. W., Samons II L. J. A. Op. Cit.  P. 27 – 33.

[20] Skat.: Schachermeyr F. Perikles… S. 48f.

[21] Sīkāk par to skat..: Суриков И. Е. Античная Греция… С. 235–246. Tiesa gan, nevaru piekrist šī autora domai par to, ka Kimons cieta neveiksmi tādēļ, ka bija apnicis tautai. ( Ibid. P. 237). Pieredze rāda, ka politiķis var atrasties pie varas ļoti ilgi un neapnikt, ja vien tam ir labvēlīgi apstākļi. Manuprāt, Kimons cieta neveiksmi tādēļ, ka pret viņu spēcīgi darbojās Perikla grupējums, kā arī atalgojuma sistēma deva savus augļus un pārvilināja Perikla pusē lielu elektorāta daļu.

[22] Skat.: Суриков И.Е. Античная Греция… С. 25.

[23] Zīmīgi, ka vēlāk Perikls pats iekrita bedrē, kuru bija izracis citiem. Tiesa gan, viņš veiksmīgi pamanījās arī no tās izkļūt: Peloponēsas kara sākumā bija miruši viņa bērni no pirmās sievas – atēnietes, un dzīvs palika tikai viens dēls no otrās sievas Aspazijas, kas bija cēlusies no Milētas. Tad Perikls ar asarām acīs lūdza tautu izņēmuma kārtā piešķirt viņa dēlam pilsonību, kam tautas sapulce piekrita ( Plut. Per., XXXVII ).

[24] Суриков И. Античная Греция… С. 26, 197.

[25] Ibid.

[26] Plutarhs sniedz mums interesantu detaļu, kas raksturo tā laika politiskās cīņas metodes: Tukidīds esot licis aristokrātiem sapulcēs visiem turēties kopā un balsot vienoti, veidojot lielāku masu – tādā veidā viņam uz brīdi esot izdevies iegūt ietekmi tautas sapulcē un atjaunot līdzsvaru ar pretējo nometni ( Plut. Per., XI ). Tas nozīmē, ka aristokrātija jau bija sākusi apgūt demokrātiskās cīņas metodes. Skat. vēl: Stein – Hölkeskamp E. Op. Cit. S. 226ff; Prestel G. Die antidemokratische Strömung im Athen des 5. Jahrhunderts bis zum Tod des Perikles. Aalen, 1974. S. 59f. Zīmīgi arī, kā Plutarhs paskaidro opozīcijas motivāciju cīņai pret Periklu: „lai Atēnās neizveidotos pilnīga monarhija”. (w{ste mh; komidh’/ monarcivan eij’nai – Plut. Per., XI ).

[27] Perikls patiešām bija Peisistrāta pēcnācējs pa sieviešu blakus līniju – см.: Суриков И.Е. Из истории греческой аристократии… С. 249. Par Perikla tēlu teātrī un opozīciju uz skatuves skat.: Prestel G. Op. Cit. S. 55 – 59; Vickers M. Pericles on Stage. Austin, 1997.

[28] Plutarhs min trīs dažādas versijas, kādēļ Periklam tika dota šāda iesauka: 1) dēļ viņa cēlajām būvēm Atēnās; 2) dēļ viņa panākumiem valsts pārvaldē un karagājienos; 3) dēļ viņa izcilās oratora mākslas. Pats Plutarhs dod priekšroku pēdējam variantam ( Plut. Per., VIII ). Bet man daudz pārliecinošāka liekas otrā versija, jo, pirmkārt, Zevs grieķu mitoloģijā nepavisam neasociējas ar daiļrunību, un Plutarha minētais Perikla valodas salīdzinājums ar pērkona dārdoņu ( ibid. ) liekas pārāk samākslots; otrkārt, Zevs grieķu apziņā un mitoloģijā pirmkārt un galvenokārt bija dievu valdnieks, no kura baidījās gan dievi, gan cilvēki. Tas ir viņa tēla galvenais aspekts, tādēļ šķiet loģiskāk tieši šeit meklēt līdzības atslēgu: Perikls tieši tāpat valda Atēnās un iedveš bailes un respektu kā Zevs Olimpā. 

[29] Skat.: Vickers M. Op. Cit. P. 9.

[30] Sīkāk par šo varas modeli skat.: Туманс Х. Рождение Афины… С. 76–83, 296– 303;  Ibid. Идеологические аспекты власти Писистрата // ВДИ. 2001. № 4. С. 12–45. Skat. arī: Андреев Ю.В. Тираны и герои. Историческая стилизация в политической практике старшей тирании // ВДИ. 1999. № 1. С. 4 слл.; Макаров И.А. Идеологические аспекты ранней греческой тирании // ВДИ. 1997. № 2.

[31] Schachermeyr F. Perikles… S.72 – 84; Schubert Sch. Perikles. Damstadt, 1994. S. 51 – 53. Par Perikla lomu Atēnu imperiālisma attīstībā un pamatošanā skat. īpaši: Romilly J. Thucydides and Athenian Imperialism. Oxford, 1963. P.P. 132, 140ff.

[32] Sīkāk skat.: Schubert Sch. Op. Cit. S. 51.

[33] Skat.: Schachermeyr F. Perikles… S. 48f; Stein – Hölkeskamp E. Op. Cit. S. 228ff; Schubert Sch. Op. Cit. S. 86 – 96.

[34] Starp citu, literatūrā jau ir ticis atzīmēts „dīvainais” Perikla būvpolitikas raksturs: viņš ignorēja civilo arhitektūru un cītīgi būvēja svētnīcas. Netendecioziem pētniekiem tas izraisa izbrīnu, jo paralēle ar tirānu būvpolitiku ir acīmredzama: Суриков И. Е. Античная Греция… С. 310. Manuprāt, šeit nav nekā dīvaina, ja pieņemam, ka Perikls tik tiešām centās pasniegt sevi kā harizmātisku līderi. Galu galā, salīdzinājums ar Peisistrātu nav radies tukšā vietā… Iespējams arī, ka tādā veidā, izrādot ārējas rūpes par reliģiju, viņš slēpa no tautas savu iekšējo antireliģiozitāti.

[35] Hammond N.G.L. Op. Cit. P. 331f.; Лурье С. Я. История Греции. Спб., 1993. С. 363; Суриков И. Е. Античная Греция… С. 317.  

[36] Tas ir slavens Plutarha stāsts par Aristīda ostrakismu: balsošanas laikā kāds vecs atēnietis esot palūdzis Aristīdam, neatpazīstot viņu sejā, uzrakstīt Aristīda vārdu uz balsošanas māla lauskas. Kad Aristīds to bija izdarījis, viņš apvaicājies sirmgalvim, ko sliktu šis cilvēks viņam ir izdarījis, uz ko saņēmis atbildi, ka vīram esot apnicis klausīties, cik Aristīds ir taisnīgs ( Plut. Arst., VII ). Šis stāsts, neskatoties uz zināmu anekdotiskumu, ļoti precīzi parāda situācijas būtību: tajā laikā atēniešu vidū noteikti bija daudz tādu, kuriem bija apnikusi viņa autoritāte. Tas pats jebkurā brīdī varētu notikt arī ar Periklu, ja viņš balstītos tikai un vienīgi uz savu „autoritāti”, nevis uz atstrādātām varas tehnoloģijām.

[37] Šaubas izraisa tēze par it kā „parasto” un nemaz ne vadīto demokrātiju Perikla laikā, kurš esot turējies pie varas pateicoties tikai savai autoritātei un zaudējis varu tūlīt, līdzko pilsoņi viņā bija „vīlušies” (Суриков И. Е. Античная Греция… С. 318, 339). Atkārtošu vēlreiz: tik ilgi noturēties pie varas, balstoties tikai uz autoritāti, nav iespējams. Jebkuras varas autoritātei ir tendence kristies, nevis pieaugt, un Perikls krita nežēlastībā nevis tādēļ, ka atēnieši bija viņā „vīlušies”, bet tādēļ, ka bija novājinājies viņa grupējums, vājāks kļuva pārvaldes mehānisms un pieauga opozīcijas spēks. 

[38] Līdz ar to es nevaru piekrist priekšstatam par Atēnu demokrātiju kā par idillisku sistēmu, kurā saprātīgi un patstāvīgi valdīja „valstiskais dēmoss” (Суриков И. Е. Античная Греция… С. 43; Ibid.: Остракизм…С. 316). Man jau ir nācies teikt, ka dabā nekāda „valstiskā dēmosa” nav un nevar būt; pilsoņu kolektīvs, pat vismazākais, vienmēr ir varas objekts, nevis subjekts; „vispārpieņemtais viedoklis” vienmēr ir kāda veidots un pats dēmoss kā tāds ir tikai virtuāla fikcija, kurai nevar būt savas gribas ( „apzināta pozīcija” ). Tātad, viņš nevar kaut ko „gribēt”, „valdīt” utt. (Туманс Х. Заметки на полях  ( вместо рецензии на книгу И. Сурикова ”Античная Греция. Политики в контексте эпохи. Архаика и ранняя классика” ) // Studia historica. Вып. VI. M., 2006. С. 259–273 ). Protams, teiktais nenoliedz acīmredzamas fundamentālas atšķirības starp seno Atēnu un mūsdienu demokrātiju. Runa ir tikai par to, ka I. Surikovs idealizē atēniešu tautu kā „valstisku varu” un noniecina ( kaut gan nenoliedz pilnīgi: Суриков И. Е. Античная Греция… С. 44 ) politisku manipulāciju iespējamību senajās Atēnās. Atkārtoju: praktiskās politoloģijas ābeces patiesība ir tāda, ka jebkura politiskā sistēma, kas leģitimē sevi caur vēlēšanām, pašos pamatos paredz dažādus elektorāta iespaidošanas līdzekļus, gan legālus, gan nelegālus.

[39]Par raksturīgu piemēru var kalpot slavenā tiesas prāva par stratēgiem, kas bija uzvarējuši jūras kauju pie Arginūsu salām, bet atgriežoties mājās, tika notiesāti uz nāvi par to, ka vētras dēļ nebija savākuši jūrā kritušo kareivju līķus, kas skaitījās reliģisks noziegums. Procesam noteikti bija politiska motivācija un stratēgu pretinieki Tēramena vadībā izdarīja visu, lai karavadoņiem tiktu piespriests nāvessods. Šajā nolūkā viņi lietoja vairākas manipulācijas: savervēja oratorus ar apsūdzībām, uz lietas izskatīšanas brīdi organizēja cilvēku pūli sēru drēbēs utt. ( skat.: Xen. Hell., I, 7 1 – 35). Kā zināms, vēlāk tauta nožēloja notikušo, bet vēl pēc kāda laika situācija precīzi atkārtojās Sokrāta tiesas prāvas laikā. Šie fakti vien liek apšaubīt viedokli par atēniešu dēmosa apzinīgumu. Atsauce uz grūtajiem kara laikiem un krīzi neko nemaina un „valstisko dēmosu” neattaisno. Sokrāts, kā labi zināms, jau ilgi pirms kara, ziedu laikos, ļoti kritiski vērtēja tautas spējas saprast politiku un pieņemt apzinīgus un atbildīgus lēmumus. Jādomā, ka viņam bija pamats tā domāt. Pie tam viņa spriedumi ir īpaši vērtīgi ar to, ka tās ir laikabiedra liecības, nevis mans „modernizēts redzējums”, kā dažam varētu likties. Sokrāta attieksme pret demokrātisko politiku vēlreiz pierāda, ka atēniešu dēmoss bija tikai tas, kas tas varēja būt… Starp citu, tie politiskās cīņas paņēmieni, kurus izmantoja Tukidīds, Melēsija dēls, cīņā pret Periklu un Tēramens cīņā pret stratēgiem, uzrāda tipiskākos manipulāciju paņēmienus Atēnu tautas sapulcē: lielu kompaktu grupu izveide, lai radītu psiholoģisku spiedienu, un oratoru savervēšana, kas uzstājās ar „vajadzīgajām” runām ( nav brīnums, ka Isokrāts savās runās tik bieži sūdzas par oratoru pērkamību! ). Saprotams, ka pēc tādas apziņas „bombardēšanas” jebkurš visapzinīgākais dēmoss neizbēgami padosies iespaidam un nobalsos „kā vajag”. Liekas, ka šāda tipa paņēmienus ir izmantojis arī Perikls.

[40] Šeit tiek domāts konkrēts piemērs: 190 ostrakoni ar Tēmistokla vārdu, kas tika sarakstīti tikai ar četriem dažādiem rokrakstiem. Šo faktu parasti interpretē kā liecību par mēģinājumu viltot balsošanas rezultātus ( см.: Broneer O. Excavations on the North Slope of the Akropolis, 1937 ( Ostraka ) // Hesperia 7, 1938.P. 228 – 243; Camp J. M. The Athenian Agora: Excavations in the Heart of Classical Athens. L., 1986. P. 59; Stein – Hölkeskamp E. Op. Cit. S. 199 etc. ). Nesen I. Surikovs mēģināja apstrīdēt šādu interpretāciju, apgalvojot, ka šos ostrakonus kāds atēnietis bija sagatavojis pārdošanai tiem līdzpilsoņiem, kuriem būtu slinkums rakstīt pašiem ( Суриков И. Е. Остракизм… С. 282 – 293 ). Jāsaka, ka tas izklausās nepārliecinoši, jo atēniešiem bija pietiekoši daudz laika, lai uzskribelētu dažus burtus uz māla lauskas, pie tam nevarīgie varēja palūgt tuvinieku palīdzību. Taču galvenais ir tas, ka visi pētījumi liecina, ka atēnieši ir bijuši ļoti apzinīgi balsotāji un ne tikai paši rakstījuši ostrakonus, bet bieži vien pierakstījuši klāt arī savus komentārus, pat dzejoļus un dažreiz arī pievienojuši zīmējumus. Ir grūti noticēt, ka viņi būtu deleģējuši tik atbildīgu darbu kādai svešai personai, pie tam vēl par naudu…   

[41] Skat.: Строгецкий В. М. Указ. Соч. С. 81сл.

[42] Psefisma – tautas sapulces lēmums, kam ir likuma spēks.

[43] Grūtības bija nopietnas, un pār tām liecina Aristofāna parodija: tajā pašā komēdijā viņš parāda kādu Megāru zemnieku, kurš ir ieradies Atēnu tirgū, lai pārdotu savu meitiņu, jo mājās nav ko ēst. Bet, lai varētu meitu pārdot (grieķiem bija aizliegts pārdot grieķus ), viņš liek viņai tēlot sivēntiņu un spiegt kā spiedz sivēni( Arist. Acharn., 532 ff ).

[44] Mazliet savādāk un smalkāk par šiem notikumiem stāsta Tukidīds, cenšoties parādīt atēniešu rīcību maksimāli pozitīvā gaismā. Viņa izklāsts nemaina situācijas raksturojumu, bet papildina to ar sulīgām detaļām, kas vēl vairāk ilustrē Perikla viltību: Lakedaimonijs tika nosūtīts uz Korkīru kopā ar trīs stratēgiem, viņiem bija teikts neuzbrukt korintiešiem, bet sniegt palīdzību Korkīrai gadījumā, ja tai uzbruks ienaidnieki ( Thuc., I, 45, 2 ). Divdomīga pavēle karot un nekarot vienlaicīgi! Taču, protams, pēc tam, kad starp korintiešiem un korkīriešiem bija sākusies jūras kauja, atēniešu desmit kuģi tajā tika iesaistīti ( Thuc., I, 49, 7 ). Pēc kaujas, kad korintieši pārmeta viņiem miera līguma laušanu, atēnieši taisnojās, ka viņi nav lauzuši līgumu, bet tikai palīdzējuši saviem sabiedrotajiem ( Thuc., I, 53, 1 – 2 ). Šī atbilde liecina, ka sofistiskā runas metode un argumentācija bija kļuvuši par Atēnu politikas ikdienu. Taču šoreiz sofistikai nebija gaidītā efekta – korintieši uztvēra situāciju adekvāti un novērtēja atēniešu rīcību kā līguma laušanu un vēlāk, kad viņi sūdzējās par to Lakedaimonā ( Thuc., I, 68 – 71 ), arī spartiešu tautas sapulce ar absolūto vairākumu atzina, ka atēnieši ir lauzuši miera līgumu ( Thuc., I, 87, 1 – 4 ).

[45]Kimona dēliem bija iedoti Grieķijas ievērojamāko apgabalu vārdi: Lakedaimons, Tēsals un Elejs. Perikls ņirgājoties esot teicis, ka pēc vārdiem viņi nav nekādi atēnieši ( Plut. Per., XXIX ). 

[46] Alkmeonīdu „nešķīstība” – sens lāsts, kas gulēja uz šīs dzimtas pēc tam, kad 640. vai 636g. p. m.ē. tās pārstāvji pie altāriem nogalināja Kilonu un viņa līdzgaitniekus, kuri bija mēģinājuši sagrābt varu, bet, cietuši neveiksmi, meklēja patvērumu dievu svētnīcās Akropolē. Nogalināšana pie dievu altāriem skaitījās smagākais reliģiskais sods un šāda „nešķīstība” gulēja uz visiem dzimtas pārstāvjiem līdz pat septītajai paaudzei. Atēnu vēsturē šo faktu vairākkārtīgi izmantoja Alkmeonīdu politiskie ienaidnieki. Perikls, kurš arī pa mātes līniju piederēja Alkmeonīdiem, dotajā brīdī acīmredzot bija sarāvis saiknes ar šo dzimtu un vispār ar aristokrātiju kopumā un acīmredzot tādēļ varēja justies drošs par sevi . Sīkāk par šo situāciju ar Kimona dēliem skat.: Суриков И.Е. Из истории греческой аристократии… С.197.

[47] Ibid. P.197 – 200.

[48] Суриков И.Е. Античная Греция… С. 302сл.

[49]Šī tēze jau ir tikusi kritizēta dēļ tā acīmredzamā fakta, ka pat tīri objektīvi, tautas sapulces iespēju paplašināšana ierobežoja aristokrātijas iespējas ( Щеголев А. В. Суриков И.Е. Древняя Греция: История и культура. М., АСТ: Астрель, 2005, 192 с. // Studia Historica, VII.  М., 200 С. 223. ). Ja mēs pie tam atceramies visu, ko Perikls ir darījis par skādi aristokrātijai un zemniekiem, kļūst pilnīgi skaidrs, ka viņš nekādā gadījumā nav varējis pretendēt uz visas valsts pārstāvja statusu.

[50] Tiesa gan, šajā vietā Plutarhs ir pretrunā pats ar sevi: biogrāfijas sākumā viņš apgalvo pretējo un saka, ka jaunībā Perikls esot bijis drosmīgs karagājienos, „meklējis briesmas” (Plut. Per., VII) un pat esot īpaši izcēlies ar drosmi kaujā pie Tanagras (Ibid., X). Šādā gadījumā ir viens no diviem: vai nu Perikls, sevis pāraudzināšanas rezultātā bija zaudējis arī drosmi, kas viņam piemita jaunības gados, vai arī Plutarhs ir aizrāvies un savā mīlestībā pret Periklu ir parādījis viņu šajā vietā atbilstošāku klasiskajam varoņa ideālam…

[51] Tas notika 430 – 429. gados. Interesanti, ka jau toreiz klīda baumas, ka Perikls iesāka šo karu savas sievas Aspazijas dēļ, kas bija no Milētas, bet šī pilsēta tieši tajā laikā karoja ar Sāmos salu ( Plut. Per., XXV ).

[52] Zīmīgi, ka paši atēnieši vairumā vēl nebija gatavi uztvert Perikla taktiku: viņi nevēlējās ilgi sēdēt pilsētas mūru priekšā un rāvās kaujā. Tas radīja Periklam problēmu un, lai noturētu viņus uz vietas, viņš izdomāja mest lozi starp kaujas vienībām, lai tā, kurai izkrita baltā pupa, tajā dienā atpūšas no karošanas un darbiem, no kā it kā esot cēlies grieķu sakāmvārds „baltā pupa”, ar ko apzīmēja laimīgu dienu ( Plut. Per., XXVII ).

[53] Kornēlijs Nepots ( dzimis ap 109. g. p.m.ē. ) – romiešu rakstnieks, kas ir uzrakstījis vairākus sacerējumus par izcilām antīkām personībām, no kuriem ir saglabājušies nelieli fragmenti, pārsvarā par izciliem karavadoņiem.

[54] Kā zināms, opozīciju Periklam un demokrātijai vispār veidoja tieši aristokrātija un zemnieki.

[55] Lūk, piemēram, kādus vārdus ieliek Aristofāns viena zemniekā mutē, kad tas nonācis pilsētā:

                 „Man riebjas pilsēta. Man lauki mīļi!

                      Neviens tur nekliedz: ”Pērciet ogles!”

                       Vai „etiķi”, vai „eļļu”! Neviens tur nepērk,

                       Tur katram pašam ir viss un pircēju tur nav!”

                                            ( Aristoph. Aharn., 33 – 36 )

Šajos vārdos lauku autarkiskais ( pašpietiekams ) dzīves veids tiek pretnostatīts pilsētai, kur viss ir atkarīgs no tirgus.

[56] Vienīgais izņēmums Perikla pašsavaldībā un atturībā varētu būt viņa mīlestība pret Aspaziju. Kā atzīmēja Šahermejrs, šeit Periklā atklājas iracionālais aspekts ( Schachermeyr F. Op. Cit. S. 94 – 97. ). Tik tiešām, Aspazijas dēļ viņš šķīrās no pirmās sievas, kura viņam bija devusi jau divus dēlus, pie tam tas pats par sevi bija liels mīnuss politiķim. Turklāt, viņš apprecēja ārzemnieci, bijušo hetēru un bordeļa turētāju ( Plut. Per., XXIV ), kas bija vēl sliktāk. Taču šeit nevajag steigties ar secinājumiem, un lieta nav tik vienkārša, kā varētu likties pirmajā acu uzmetienā. Pirmkārt, tas, ko mēs zinām par Periklu, liek šaubīties par to, ka viņš varētu ļauties nevadāmam iracionālam impulsam. Un vispār, viņš neizskatās pēc cilvēka, kurš būtu atradies kaislību varā (Суриков И. Е. Античная Греция… С. 320). Otrkārt, ja paskatāmies uz rezultātiem, redzam, ka, neskatoties uz dažiem mums nezināmiem ( ! ), bet iespējamiem politiskajiem zaudējumiem dēļ šķiršanās un laulībām ar ārzemnieci, Perikls tomēr neko nav zaudējis. Kā zināms, viņam pat izdevās nokārtot pilsonību savam dēlam no Aspazijas. Jāsaka, ka Aspazija ne tikai nav traucējusi Periklam valdīt pār Atēnām, bet, visdrīzāk, ir pat palīdzējusi ar savām spējām. Nav nejauši, ka klīda baumas par to, ka viņa mēdza sacerēt sava vīra politiskās runas ( Plut. Per., XXIV; Plat. Menex., 235e ). Starp citu, Plutarhs atzīmē, ka Perikls jūsmoja par viņu kā par gudru sievieti, kas saprata valsts lietas (Plut. Per., XXIV). Bet, ja mēs ļaujam vaļu iztēlei un pieņemam, ka Aspazijas turētās elitārās meitenes „pēc izsaukuma” varēja izpildīt arī izlūku un aģentu funkcijas, tad Perikla un Aspazijas laulības parādās pavisam citā gaismā. Šeit varēja slēpties politiska savienība, nevis ārprātīga kaislība, un skaidrs aprēķins, nevis iracionāls impulss. Ja Perikls spēja pāraudzināt sevi, mainīt savus ieradumus, raksturu un visu savu dzīvesveidu, tas nozīmē, ka viņš spēja pakļaut prāta kontrolei arī savu jūtu sfēru, kura, starp citu, bija vēl tālu no jauno laiku Eiropas juteklības, nerunājot jau par mūsdienām…

[57] Skat.: Vēbers M. Protestantiskā ētika un kapitālisma gars // M. Vēbers. Reliģijas socioloģija. Tulk. R. Kūlis. Rīga, 2004. Lpp. 20 -180.

[58] Par šo ētisko kanonu skat. sīkāk: Оссовская М. Рыцарь и буржуа. Исследования по истории морали. Москва¸ 1987. С. 177 – 281, 397слл.

[59] Starp citu, Perikls nav izbēdzis šāda likteņa: viņa personība jau tika deglorificēta un „atmaskota” vienā mūsdienu pētījumā, kas tieši ar tādu mērķi tika rakstīts: Will W. Op. Cit. Protams, autors daudzkārt pārspīlē un cenšas vispār noliegt Perikla lomu Atēnu vēsturē. Šķiet, ka tā ir pārāk tendencioza pozīcija, kas, starp citu, ir jau saņēmusi pelnītu kritiku: Суриков И. Е. Сумерки «олимпийца». О развенчании Перикла в одной недавней книге ( Will W. Perikles. Reinbeck bei Hamburg: Rowohlt, 1995. 160 S. ) // Studia historica. V. Москва, 2005. С. 171 – 179.

Napoleons un senā Ēģipte

Posted by on Sunday, 24 January, 2010

 

Dr. hist. Harijs Tumans

„NAPOLEONA EKSPEDĪCIJA UN SENĀ ĒĢIPTE: DIVU KULTŪRU SASKARSME”

( Nolasīts konferencē: „Description de l’Egypte”. Gravīras kā Ēģiptes kultūras un vēstures liecības”, LU Mazajā Aulā, 11.12. 2009. )

1 Napoleons

1. Ekspedīcija uz Ēģipti

1798. g. 19. maijā Napoleons, toreiz vēl tikai ģenerālis Bonaparts, ar floti, kas sastāvēja no 328 kuģiem un izlases karaspēku, kuru veidoja 38 000 atlasīti karavīri, Itālijas kampaņas veterāni, atstāja Tulonas ostu, lai iekarotu Ēģipti. Kā zināms, tas bija ne tikai viena kārtējā kara sākums, bet arī svarīgs kultūras notikums – ēģiptoloģijas zinātnes sākums. Tas bija nozīmīgs brīdis civilizācijas vēsturē, kas interesē mūs šodien tieši kā kultūrvēsturisks fakts. Tur, Ēģiptes karstajās smiltīs, franču ekspedīcijas korpuss saskārās vienlaicīgi ar divām kultūrām: ar tā laika arābu kultūru un noslēpumaino senās Ēģiptes kultūru. Iepretī tam, ka francūžu un arābu kontakts nebija nedz konstruktīvs, nedz pozitīvs, nedz vispār kam derīgs, saskarsme ar seno Ēģipti bija kultūras notikums ar milzīgu nozīmi. Tas notika pateicoties tam, ka Napoleona ekspedīcijas sastāvā bija ne tikai karavīri, bet arī vesels zinātnieku un zīmētāju štats ( kopā 175 cilvēki ), kuru uzdevums bija meklēt un fiksēt senlietas.2 kauja pie piramidam2

3 kauja pie piramidam

Ekspedīcijas gaitas Ēģiptē ir labi zināmas, tomēr atgādināšu dažus faktus. Vispirms Napoleonam izdevās piemānīt angļu admirāli Nelsonu, kurš dežūrēja Vidusjūrā cerībā pārtvert un sakaut franču floti[1], un laimīgi sasniegt Ēģipti. Franču armija uzreiz triecienā ieņēma Aleksandriju un devās uz dienvidiem. Pie Kairas, piramīdu tuvumā notika izšķirošā kauja, kurā mameluku karaspēks tika pilnīgi sakauts. Francūži zaudēja 40 cilvēkus, mameluki – 2000. Napoleons nosūtīja ģenerāli Dezē uz dienvidiem vajāt sakauto pretinieku, bet pats devās iekarot Sīriju. Pa to laiku Abukīras līcī parādījās Nelsons un iznīcināja franču floti, kas tur bija pagaidām novietojusies. Arī Sīrijā Napoleonam neveicās un viņš bija spiests atgriezties Ēģiptē. Tur viņš sakāva turku desantu, kas izcēlās tajā pašā Abukīras līcī ( Ēģipte toreiz skaitījās turku sultāna īpašums, tādēļ sultāns nosūtīja karaspēku pret franču iekarotājiem ). Drīz vien Napoleonam pienāca ziņas par to, ka vairākas Eiropas valstis ( Anglija, Krievija, Austrija ) atsākušas karu pret Franciju, Aleksandrs Suvorovs jau ir uzvarējis Itālijā, pašā Francijā ir iestājies haoss un apjukums, un valdošais Direktorijas režīms ir sācis šūpoties. Visas šīs ziņas pamudināja Napoleonu steidzīgi pamest Ēģipti un doties uz Franciju, lai sagrābtu varu, kas viņam arī izdevās 1799. gada devītajā novembrī. Viņa karaspēks Ēģiptē palika likteņa varā un bija spiests kapitulēt 1801. gadā.  

Ekspedīcijas rezultāti ir sekojoši. Militārā un politiskā ziņā tā bija avantūra, kas pilnībā izgāzās. Toties kultūras vēsturē šis notikums ieņem ļoti ievērojamu vietu, jo tajā laikā, kamēr zaldāti karoja, Kairā tika nodibināta zinātniskā komisija un pētnieki meklēja, vāca, mērīja, zīmēja un aprakstīja senlietas, kuras lielā daudzumā bija sastopamas visapkārt. Tā rezultātā:  

1)     1809. – 1813. Fransuā Žomārs izdeva darbu: „Ēģiptes Apraksts24 sējumos („Description de l’Egypte” ). Tajā tika apkopoti zinātnieku komisijas materiāli, to starpā ļoti daudzi slavenā mākslinieka un pirmā Luvras direktora Denona[2] zīmējumi. 

Publikācija piesaistīja sabiedrības uzmanību un izraisīja milzīgu rezonansi visā Eiropā: šoks, pārsteigums, apbrīns. Nav šaubu, ka tieši šis fakts deva sākotnējo un galveno stimulu ēģiptoloģijas attīstībai. Ar šo brīdi Eiropā sākās ēģiptomānija. No zinātniskā viedokļa šim izdevumam ir lieli trūkumi: attēliem nav teksta, nav komentāru, hronoloģijas utt. Ir tikai attēli, kurus neviens vēl neprot interpretēt. Tomēr šai publikācijai bija milzīga nozīme, jo:

a)     tā izraisīja sabiedrībā lielu interesi par seno Ēģipti un tādā veidā veicināja ēģiptoloģijas piedzimšanu. Par notikuma svarīgumu liecina tas, ka nedaudz gadus vēlāk tika nopublicēts otrs šī darba izlaidums ( 1821. – 1829. );

b)     tādā veidā tika iemūžināti vērtīgi materiāli un pieminekļi, kas vēlākos laikos ir zuduši, piemēram, Amenhotepa III svētnīca Elefantīnā etc…

Par laimi ne Denons, ne citi mākslinieki nepazina nedz impresionismu, nedz ekspresionismu, kubismu, nedz kādu citu modernu „ismu”, bet darbojās veco meistaru reālistiskajā stilā. Viņi strādāja ar fotogrāfisku precizitāti, kam pateicoties mūsu rīcībā ir vērtīgs materiāls, kas savā laikā lika pamatus jaunai zinātnei.

2)     Rozettas akmens un Šampoljons. Veicot militārus būvdarbus netālu no Rozettas ciemata, nezināms franču zaldāts atrada akmeni ar uzrakstu trijās dažādās rakstības sistēmās ( divas – seno ēģiptiešu valodā un viena – sengrieķu valodā ).

7 rozettas akmens

Tās daļas virsnieks – inženieris ( tātad, „strojbata” virsnieks! ) Bušārs novērtēja atraduma nozīmi un paņēma akmeni uz štābu, kur kāds cits virsnieks uz vietas izlasīja grieķu tekstu ( starp citu, tā ir apbrīnojama liecība par tā laika izglītības līmeni!!! ) un noskaidroja, ka tas ir priesteru svinīgs veltījums faraonam Ptolemajam V Epifānam 196. gadā. Visiem bija skaidrs, ka šis akmens, pateicoties paralēlajam tekstam grieķu valodā, ietver atslēgu senajai ēģiptiešu valodai. Tomēr visi mēģinājumi izlasīt hieroglifus ilgu laiku bija neveiksmīgi, līdz beidzot tas izdevās franču entuziastam Fransuā Šampoljonam, kurš 1822. gadā pirmo reizi paziņoja par savu atklājumu Franču Zinātņu Akadēmijā un 1824. gadā nopublicēja darbu, kurā izklāstīja savu metodi.

8 Shampolions

Salīdzinot abus minētos ekspedīcijas rezultātus, šķiet, ka tajā brīdī svarīgākais bija „Ēģiptes Apraksta” izdevums, jo tieši tas atklāja Eiropai jaunu pasauli, jaunu civilizāciju un deva stimulu jaunai zinātnei. Bez tā nebūtu iespējams arī Šampoljona fenomens, jo tikai pateicoties lielajai sabiedrības interesei par seno Ēģipti, ko izraisīja šis izdevums, bija sākusies Rozettas akmens izpēte, kas vainagojās ar Šampoljona triumfu.

3)     Senlietu kolekcija. Angļi piespieda kapitulējušo franču karaspēku atdot visas savāktās senlietas, to starpā arī Rozettas akmeni, bet franču pētnieki paguva uztaisīt ģipša kopijas un tādā veidā saglabāja savus atradumus tālākai pētniecībai. Pateicoties viņu zīmējumiem un ģipša kopijām vēlāk varēja attīstīties jaunā zinātne. Francijas nacionālais gods tika aizskarts un iespējams tieši tādēļ ēģiptoloģija piedzima Francijā, nevis Britu muzejā, kur tika noglabātas visas senlietas…

2. Ekspedīcija kā kultūras notikums

Parasti ir tā, ka no bērnības zināmus vēstures faktus mēs uztveram kā pašsaprotamus un automātiski ierindojam starp tādām banālām patiesībām kā 2X2 vai zemes pievilkšanas spēks… Ļoti reti mēs aizdomājamies par šo faktu dziļāko nozīmi, bet, uzmanīgi ieskatoties, mēs aiz katra fakta atrodam veselu pasauli. Tāpat arī ar Napoleona ekspedīciju uz Ēģipti: visiem tas ir labi zināms un tikpat labi visi zina, ka pateicoties tam ir sākusies ēģiptoloģija. Taču šim faktam ir vēl dziļāka, kulturoloģiska nozīme. Kā jau teikts, tajā laikā, kad Bonaparts veica Ēģiptes iekarošanas kampaņu, tur, piramīdu tuvumā, satikās divas kultūras: Eiropas jauno laiku kultūra, ko pārstāvēja Francija, un senās Ēģiptes monumentālā, grandiozā, noslēpumainā un vilinošā civilizācija. Mums šī satikšanās šķiet dabiska un pašsaprotama, bet tikpat labi šīs kultūras varētu nesatikties. Tāpat kā vairāku gadsimtu garumā nesatikās arābu kultūra un seno faraonu kultūra. Jautājums ir: kas padarīja to iespējamu, pateicoties kam notika šo kultūru saskarsme? 

Saprotams, kā šāda saskarsme starp dzīvu un mirušu kultūru ir iespējama tikai tad, ja tajā ir ieinteresēta dzīvā kultūra. Tas ir pirmais un galvenais priekšnoteikums. Arābi simtiem gadu dzīvoja Ēģiptē, bet viņiem nebija nekādas intereses iepazīties ar kultūru, kas šajā zemē pastāvēja pirms viņiem. Pat piramīdas nespēja izraisīt arābu pētniecisku interesi. Ilgu laiku viņi bija pārliecināti, ka tās tika uzceltas, lai senie cilvēki varētu paglābties no plūdiem. Vēlākos laikos arābus vairāk saistīja leģendas par milzīgām bagātībām, kas esot paslēptas piramīdās un tiešā iedvesmā no šādām pasakām Bagdādes kalifs Al Mamuns IX gs. ielauzās Heopsa piramīdā, lai atrastu zeltu. Protams, viņš neko neatrada, bet ilga un smaga darba rezultātā izlauza ieeju, ko arī šodien izmanto tūristi. Savukārt parastie iedzīvotāji izturējās pret piramīdām tikpat utilitāri kā latviešu zemnieki pret Vācu Ordeņa pilīm: viņi izmantoja tās kā akmens lauztuves un būvmateriālu ieguves vietu. Nekāda kultūru kontakta, nekādas pētnieciskas intereses!

Tātad, interese par pagātnes pieminekļiem nav pašsaprotama, lai tā rastos, ir nepieciešami zināmi priekšnosacījumi. Arī eiropieši ilgu laiku neinteresējās par vēsturi un piramīdām. Viduslaikos bija izplatīts viedoklis, ka tās esot bijušas Jāzepa klētis, kur viņš glabājis labību „treknajos gados”, gatavojoties bada laikiem. Tikai ar laiku Eiropas kultūrā sāka veidoties jauna pasaules uztveres sistēma, kas cita starpā mainīja arī priekšstatus par pagātni. Kā zināms, vēsturiskā apziņa kā tāda nav raksturīga katrai kultūrai, un ir kultūras, kuras labi iztiek bez tās. Lai rastos vēstures koncepts, ir jābūt attiecīgam pasaules uzskatam ar atbilstošu laika modeli, tā saukto lineāro laiku. Kā zināms, vispilnīgākā veidā vēsturiskā apziņa ir realizējusies jauno laiku Eiropā, kurā piedzima interese par pagātni un sākās tās izpēte. Gribu pasvītrot, ka vēsturiskā apziņa nav nepieciešama sabiedrības praktisko problēmu risināšanai, un tā neizveidojās rūpnieciska apvērsuma vajadzībām. Tā radās neatkarīgi no ekonomikas procesiem, kultūras attīstības gaitā un ir kļuvusi par nepieciešamu eiropiešu pašizzināšanas un pašidentifikācijas līdzekli. Tādējādi vēstures pētīšana ir kļuvusi par Eiropas kultūras funkciju un tās neatņemamu sastāvdaļu.

Pirms Bonaparta karagājiena uz faraonu zemi jau vairāki Eiropas ceļotāji bija pabijuši Ēģiptē un atstājuši par to intriģējušus aprakstus. Pats nākamais imperators pirms ekspedīcijas bija lasījis vairākus šādus darbus un visvairāk iespaidojās no „orientālistikas tēva” Karstena Nībura „Arābijas ceļojuma”. Tas atstāja tik lielu iespaidu uz jauno ģenerāli, ka viņš pats devās uz Zinātņu Akadēmiju un uzrunāja pētniekus, aicinot viņus doties uz Ēģipti. Tādā veidā izpaudās vēl viens moments, kas noteica Eiropas un senās Ēģiptes tikšanos – personības faktors. Tikai Napoleona dzīvā interese un viņa romantiskais gars bija tas, kas lika viņam iekļaut savā karaspēkā tik daudz zinātnieku. Viņu vietā taču varētu paņemt vēl kādu militāru vienību, vai munīcijas kravu. Visticamāk, ja Bonaparta vietā būtu kāds cits, pragmātiskākas dabas cilvēks, viņam neienāktu prātā aicināt sev līdzi pētniekus un zīmētājus, un Ēģiptes izpēte vēl ilgi nebūtu sākusies…

Un vispār, Ēģiptes karagājiens bija paša Napoleona projekts, viņa romantiskā gara auglis. Viņš sapņoja par lieliem un vareniem darbiem, par daudzu zemju iekarojumiem un jaunu impēriju… Acīmredzot Aleksandra Lielā lauri neļāva viņam mierīgi gulēt, un viņš sapņoja par lielu impēriju kaut kur austrumos. Napoleonam likās, ka Eiropa viņam ir par mazu tāpat kā kādreiz Maķedonija bija par mazu Aleksandram. Ir plaši pazīstams teiciens, kurā Bonaparts salīdzina Eiropu ar kurmju alu un paziņo, ka tikai austrumos var tikt dibinātas lielas impērijas un notikt lielas revolūcijas. Napoleons tiešām bija romantiķis un ir vēlējās sacensties ar Aleksandru. Vai tik ne tādēļ viņa ekspedīcijas korpuss Ēģiptē bija aptuveni tikpat liels, cik Aleksandra karaspēks, ar kuru viņš iekaroja austrumus? Šķiet, ka tieši sacensība ar slaveno Maķedonijas valdnieku bija galvenais iemesls, kas pamudināja Bonapartu uz tik pārdrošu avantūru – doties pāri jūrai uz tālo zemi, zinot, ka jūru kontrolē naidīgā britu flote. No stratēģiskā viedokļa tas bija neprāts, un, lai gan pirmajā brīdī viņam paveicās un izdevās netraucēti nokļūt līdz Ēģiptei, drīz vien notika tas, kam bija jānotiek: Nelsons iegāja Abukīras līcī un iznicināja visu franču floti. No parastas stratēģijas viedokļa ir nesaprotami, uz ko Napoleons cerēja. Man liekas, ka arī šeit viņš atdarināja Aleksandru, jo arī viņam nebija flotes, dodoties iekarot Persiju. Šo trūkumu viņš kompensēja ar sauszemes uzvarām, virzoties gar piekrasti un iekarojot visas ostas. Iespējams, ka Napoleons cerēja uz to pašu.

Zīmīgi, ka arī savā uzvedībā kara laikā Napoleons atdarināja Aleksandru, kas ir labi redzams vienā epizodē. Atkāpjoties no Sīrijas, viņa karaspēkā bija ļoti daudz ievainoto un slimo, un viņš lika visus zirgus un ratus atdot viņiem. Tomēr intendants domāja, ka karavadonim tiks izdarīts izņēmums un pavaicāja, kādu zirgu viņam atstāt. Napoleonu tas ļoti sakaitināja, viņš iesita jautātājam ar pātagu un kliedza: ”Visi ies kājām! Es pirmais iešu! Jūs neziniet pavēli? Ārā!” Par šādu rīcību zaldāti vēl vairāk iemīlēja savu karavadoni un atcerējās to pat vecumdienās savos memuāros. Gluži tāpat kā tas bija ar Aleksandru Lielo…

9a Napoleons Egipte

Mēs šodien varam tikai brīnīties par to, kā vienam romantiski noskaņotam ģenerālim tik viegli izdevās pārliecināt valdību uzsākt karu eksotiskajos austrumos, pie tam bez komunikācijas iespējas ar savu valsti. Nekādas lielas vajadzības iekarot Ēģipti Francijai toreiz nebija. Parasti grāmatās raksta, ka šis projekts tēmēja tālāk uz Indijas iekarošanu un angļu ietekmes mazināšanu austrumos. Bet laikam visi arī toreiz saprata, ka ar tik mazu karaspēku un laikā, kad Britu Impērija valda uz jūras, tas nav reāli. Protams, no Ēģiptes iekarošanas varētu iegūt kādus ekonomiskus labumus, bet ne tajā situācijā, kurā tobrīd atradās Francija-uz kara robežas gandrīz ar visu Eiropu. Arī iekšpolitiskais stāvoklis valstī bija ļoti nestabils pēc visām revolucionārajām perturbācijām. Un tomēr arī šajos apstākļos Francijas valdība piekrita šai avantūrai un pat piešķīra tai finanses! Protams, šeit lielu, ja ne izšķirošu lomu nospēlēja politiskais faktors. Direktorija bija ne tik daudz valdība, cik korumpēts zaglīgu „prihvatizatoru” režīms, kurš bija norūpējies nevis par valsts labumu, bet vienīgi par savas varas saglabāšanu un īpašumu dalīšanu. Lai arī šis režīms baidīja tautu ar nīstamās monarhijas atjaunošanas briesmām, tautā izplatījās sauklis: „Mēs esam par tādu režīmu, kad cilvēk ēd!” Kā parasti tādos gadījumos, korumpētos oligarhus un politikāņus ļoti biedēja jaunā, harizmātiskā ģenerāļa slava un ambīcijas. Režīms varēja tikai priecāties, ka viņš pats meklē sev bīstamu karu kaut kur „aiz trejdeviņām jūrām”, un, jo bīstamāks būtu šis karš, jo labāk. Tādā veidā abu pušu intereses saskanēja. Un tomēr, nevar nepārsteigt tas, ar kādu vieglumu XVIII gadsimta izskaņā tika iesākts bīstams karš austrumos, kura īstie cēloņi bija vien jaunā ģenerāļa romantiskā daba un viņa politiskās ambīcijas!  

Tajā pat laikā ir skaidrs, ka Napoleons bija ne tikai izcils karavadonis, bet arī kultūras cilvēks. Tieši tādēļ viņš paņēma sev līdzi tik daudz zinātnieku. Iespējams, ka arī šeit viņš sekoja Aleksandra piemēram, bet katrā ziņā būtiskākais ir tas, ka tam nebija nekādu pragmatisku nolūku. Tik daudz lieku cilvēku karaspēkā bija liels slogs, īpaši ņemot vērā apgādes grūtības jūras blokādes apstākļos. Bet, neskatoties uz to, zinātnieki ekspedīcijas laikā tika labi aprūpēti. Napoleons pats dzīvi interesējās par viņu darbu ( skat. attēlu, kur redzams, ka Napoleons apskata faraona mūmiju, ko ir atraduši viņa pētnieki ), apgādāja viņus ar visu nepieciešamo un sargāja no ienaidniekiem.

9b Napoleons apskata mumiju

Cilvēku atmiņā uz visiem laikiem ir saglabājusies slavenā komanda, kas tika dota katru reizi, kad tuvojās ienaidnieks: „ēzeļus un zinātniekus – vidū!”. „Vidū” šeit nozīmē kaujas ierindas vidū, aiz karavīru mugurām, kur pētniekus nevarēja sasniegt ienaidnieka lodes un zobeni. Tādā veidā tika sargātas divas vērtīgākās lietas – ēzeļi, kas bija nepieciešami kravas pārvadāšanai, un zinātnieki, no kuriem nebija nekāda praktiska labuma, bet kuri bija vajadzīgi Kultūrai. Par to, kādu nozīmi Napoleons piešķīra zinātnieku darbam, kā arī par cieņu, kādu baudīja paši zinātnieki, liecina fakts, ka viņiem ir bijusi tikpat brīva pieeja pie karavadoņa, kā ģenerāļiem. Pārtraukt viņu sarunu ar Napoleonu drīkstēja tikai virsnieks ar sliktām ziņām.

5 petnieki strada Egipte

Pēc Napoleona pavēles karavīri atbrīvoja no smiltīm lielo Gizas sfinksu un atsedza Heopsa piramīdas pamatus; zinātnieki kopā ar inženieriem apmērīja visu piramīdu no augšas līdz apakšai un izpētīja ejas tajā. Pats Napoleons ir izrēķinājis, ka visu triju lielo Gizas piramīdu akmeņiem varētu uzcelt mūri apkārt visai Francijai, 3 metru augstu un 30 cm. biezu. Viņam nebija slinkums domāt par tādām lietām! Viss liecina par to, ka viņam ir bijusi ļoti liela un patiesa aizraušanās ar seno Ēģipti. Arī savdabīgs romantisms! Savu sajūsmu viņš atklāja arī slavenajā frāzē pirms kaujas pie Kairas, piramīdu tuvumā: „karavīri, četrdesmit gadsimti skatās uz jums!”

9c Napoleons pie piramidam

Tā var teikt tikai tāds cilvēks, kuram kultūra nav sveša, tas, kurš apzinās pagātnes nozīmi un savu saistību ar to. Tāds cilvēks, kura dzīvē ir ne tikai utilitārs vērtības…

No utilitārā viedokļa skatoties Kultūra vispār nav vajadzīga, jo nepalīdz risināt ikdienišķas problēmas. Faraoni cēla piramīdas ne utilitāru vajadzību dēļ. Napoleons, kad ņēma sev līdzi zinātniekus un rūpējās par viņiem, arī nedomāja par utilitārām lietām. Lūk, tas ir saskarsmes punkts, kas ļāva saskarties divām tik ļoti atšķirīgām un laikā ļoti attālinātām kultūrām. Simtiem gadu beduīnus, kas dzīvoja piramīdu tuvumā, neinteresēja piramīdu ideja, būtība un patiesā jēga, viņi redzēja tajās tikai utilitāru objektu – būvmateriālu krātuvi vai iespējamo apslēpto bagātību vietu. Tas turpinājās tik ilgi, kamēr ieradās ģenerālis no Francijas, kuram bija interese par piramīdām un seno Ēģiptes kultūru. Starp citu, tieši tādēļ nevar ticēt leģendai, ka lielās Gizas sfinksas degunu atšāva Napoleona lielgabali – tas ir pretrunā ar visu Bonaparta būtību un pašu zinātniskās ekspedīcijas faktu. Pie tam pretrunā ar faktu, ka tā laika gravīrās Sfinksa ir attēlota  jau bez deguna ( skat. attēlus ).

9d Napoleons un Sfinksa

Toties daudz vairāk pamata ir ticēt citam nostāstam – ka šo degunu ir atšāvis kāds no arābu valdniekiem, apkarojot tādā veidā „pagānu elkus”. Starp citu, pastāv leģenda, ka Napoleons ir iegājis lielajā piramīdā, bet par to, ko viņš tur ir redzējis, nekad nav stāstījis nedz viņš pats, nedz arī tie daži cilvēki, kas viņu pavadīja…

Un beidzot:

Napoleona ekspedīcija, salīdzinājumā ar mūsu laikmetu dod mums bagātīgu vielu pārdomām un atgādina par kultūras likteni:

–          Salīdzināsim: XIX gs. sākumā viena rietumu armija karo vienā Tuvo Austrumu valstī un sāk šīs zemes kultūras un vēstures izpēti, piedzimst jauna zinātne; XXI gs. sākumā kāda cita rietumu armija karo kādā citā Tuvo Austrumu valstī un ne tikai neveicina vēstures izpēti, bet pieļauj, ka agrāk savāktais un apkopotais kultūras mantojums aiziet bojā ( Bagdādes muzejs )… Un nav dzirdēts, ka šodienas Afganistānā vai Irākā militāro kontingentu sastāvā būtu darbojušās arheoloģiskās ekspedīcijas… Vai tas ir progress? Bet XIX gadsimtā civilizētās Eiropas valstis konkurēja savā starpā seno civilizāciju izpētes jomā un sacentās ar saviem vēstures muzejiem…

–          Iepretī tam Napoleona ekspedīcija pēc savas nozīmes ir ne tikai politisks un vēsturisks fakts, bet arī kultūras notikums. Par tādu viņu padara kultūras gars, t.i., zināšanu un atklājumu gars. Šīs zināšanas nebija utilitāras un nebija vajadzīgas tā laika ekonomiskajai izaugsmei. Zinātnieku vienība Napoleona karaspēkā nevairoja viņa armijas kaujas potenciālu. Arī Šampoljona darbs neveicināja nacionālo kopproduktu un valsts ieņēmumus, bet bagātināja kultūru, kas veidoja cilvēka gara telpu, veidoja skaistāku pašu cilvēku. Šodien tas viss nav vajadzīgs… Arī  šajās sienās, kur mēs atrodamies ( LU ), jau valda graujošais utilitārisma gars, pateicoties kuram humanitārās disciplīnas tiek finansiāli diskriminētas, tādējādi nolemjot tās iznīcībai. Ekonomiskais izdevīgums mums šodien tiek pasludināts kā galvenais princips, un vajadzīgs ir tikai tas, kas var pārdoties un gūt peļņu. Šodien pie mums drīkst plaukt tikai praktiski lietderīgas disciplīnas, tādas, kurām ir utilitārs pielietojums. Humanitārās nozares vairs nav vajadzīgas, jo tās nedod peļņu. Taču ir jāsaprot, ka humanitārās disciplīnas baro kultūru, un viņu pagrimums ved uz kultūras un visas sabiedrības pagrimumu un pat nāvi. Mēs jau esam uz ceļa, kas drīz pielīdzinās mūs tiem beduīniem, kuri piramīdās redzēja tikai būvmateriālu krātuvi… Ir jāatceras, ka mēs neesam pirmie šajā degradācijas ceļā, un mums ir jāsāk mācīties no pagātnes, kamēr nav par vēlu. Mums ir beidzot jāsaprot, ka kultūra sākas tur, kur beidzas utilitārisms, un kultūra beidzas tur, kur sākas utilitārisms…

–          Šajā kontekstā es vēlos izteikt savu prieku un gandarījumu par šo notikumu, kas mūs šeit ir sapulcinājis. Šis prieks ir divējāds:

– no vienas puses es priecājos par to, ka saruna par XIX gs. kultūras notikumu vienlaicīgi ir atgādinājums par to, kas vispār ir kultūra un kā cilvēki rīkojas tad, kad viņiem kultūra ir svarīga… Tas ir ļoti būtiski mūsu laikmetā un mūsu valstī, kur kultūra ir apdraudēta;

     – no otras puses, es priecājos par to, ka pie mums notiek šāds

     pasākums un vēlos izteikt savu atzinību Maritai Savičai par tā

     organizēšanu. Jo, kamēr pie mums notiek šādi pasākumi, kultūra vēl

     nav pavisam mirusi.

 


[1] Pirms ekspedīcijas sākuma Napoleons izplatīja baumas, ka dosies uz Īriju, lai tur karotu pret britiem, tādēļ Nelsons gaidīja franču floti Gibraltārā. Kad viņš uzzināja, ka Napoleons ir ceļā uz Ēģipti, viņš steidzīgi devās turp, un, pateicoties angļu kuģu ātrajai gaitai, sasniedza mērķi pirmais. Tā kā tur neviens vēl neko par Bonapartu nebija dzirdējis, Nelsons nosprieda, ka franču armija ir ceļā uz Konstantinopoli un devās uz turieni. Pāris dienu vēlāk Ēģiptē, Abukīras līcī ieradās Napoleona flote…

9 Medala par Egiptes karu

[2] Dominiks Vivāns Denons – aristokrāts, dzīves baudītājs, mākslinieks. Viņa dzīvesstāsts ir bagāts notikumiem kā romāns. Šeit es tikai īsi nosaukšu galvenos viņa karjeras posmus:

6 Domeniks Vivans Denons

–          Ludviķa XVI laikā: Denons bija senlietu ( gemu ) kabineta glabātājs, Pompadūras favorīts, Mākslas Akadēmijas loceklis; 1. sekretārs vēstniecībā Pēterburgā, Katrīnas II draugs, vēstnieks Šveicē;

–          Pēc revolūcijas: visi viņa īpašumi tika konfiscēti, Denons slīga nabadzībā un pārtika ar to, ka pārdeva pornogrāfiskus zīmējumus; no galīga posta viņu izglāba mākslinieks Dāvids, iesaistot viņu jaunās revolucionārās modes radīšanas projektā; pēc brīža Denonu pamanīja pats Robespjērs un atdeva viņam atņemtos īpašumus;

–          Napoleona laikā: Denons iepazinās ar Žozefīni un ar viņas protekciju tika iekļauts Ēģiptes ekspedīcijā;

–          Ēģiptes ekspedīcijā: piramīdas atstāja satriecošu iespaidu uz Denonu, viņš bija sajūsmā par redzēto; Denonam bija jau 50 gadu, bet viņš pārspēja jaunos zaldātus izturībā un enerģijā, zīmējot pat zem lodēm un pat maršā; kopā ar ģenerāli Dezē viņš piedalījās ekspedīcijā uz dienvidiem, uz Augšējo Ēģipti: Tēbām, Elefantīni, Asuānu; tādā veidā tapa bagāta zīmējumu kolekcija, un tika savākti senie priekšmeti; Denons lieliski uztvēra seno ēģiptiešu māksliniecisku stilu un prata to izcili atdarināt.

–          Pēc kara: Denons kļuva par Napoleona muzeja (nākamā Luvra ) direktoru un Francijas muzeju ģenerāldirektoru; 1802. g. viņš publicēja darbu: „Ceļojums pa Augšējo un Lejas Ēģipti” ( „Voyage dans la Haute et la Basse Egypte” ), kur apkopoti viņa zīmējumi – šis darbs atnesa viņam slavu un izraisīja lielu sabiedrības interesi par Ēģipti. Prese rakstīja: „ko Napoleons ir iekarojis, bet nav varējis noturēt ar zobenu, to Denons ir saglabājis mūžībai ar zīmuli!”. Vispār, tas ir interesants fakts: pornogrāfisko zīmējumu un erotisku stāstu autors kļuva par senās Ēģiptes kultūras mantojuma glābēju!

Olimpiskās spēles

Posted by on Thursday, 29 October, 2009

Dr. hist. Harijs Tumans

OLIMPISKO SPĒĻU IDEOLOĢIJA SENAJĀ GRIEĶIJĀ

Publicēts: O. Lāms, I. Rūmniece, H. Tumans. Olimpiskās tradīcijas kultūrvēsturiskā dimensijā. Rīga, 2004, lpp. 9 – 28.

 

Šodien grūti ir atrast cilvēku, kurš nebūtu dzirdējis par mūsdienu olimpiskajām spēlēm un to saistību ar grieķu senajām olimpiādēm. Mums olimpiskās spēles saistās ne tikai ar sportu, bet arī ar miera ideju, un visi zina, ka šī saistība ir radusies senajā Grieķijā, kur sacensību laikā tika izsludināts pamiers, un pārtraukta visa veida kara darbība. Neviens nedrīkstēja ierasties Olimpijā ar ieročiem, un stadionā karojošo valstu pārstāvji sacentās savā starpā tāpat kā visi citi. Mūsdienās, kopš olimpisko spēļu atjaunošanas 1896. gadā, tās tiek uztvertas kā miera un sporta svētki visai pasaulei. Tātad, cēlā miera ideja ir tas acīmredzamais ideoloģiskais pamats, kas vieno mūsdienu un senās olimpiskās spēles. Taču aplami būtu uzskatīt, ka mūsdienu un senās olimpiādes ir viens un tas pats. Senie grieķi skatījās uz šīm sacensībām ar citām acīm un saskatīja to jēgu citādi nekā mēs šodien. Lai izprastu gan senā, gan modernā olimpiskā fenomena būtību, ir jāsaprot tā sākotnējā ideja jeb pamats, uz kura tas radies. Tādēļ ielūkosimies tajos priekšstatos, kas izveidoja un piepildīja ar saturu seno grieķu olimpiskās spēles.

Saprast seno olimpisko sacensību būtību un to ideoloģiju var tikai noskaidrojot to garīgās un vēsturiskās saknes. Par spēļu dibināšanu senie grieķi mēdza stāstīt vairākus mītus. Saskaņā ar vienu teiku, Olimpijā pie Alfeja upes krastiem Zevs cīnījās ar savu tēvu Kronu par varu pasaulē, un pēc savas uzvaras, kas deva viņam pasaules valdnieka godu, Zevs šajā vietā nodibināja sporta sacensības ( Paus. V, 7, 4 ). Pēc citas leģendas, spēles dibināja dievišķie Zemes dēli – Kureti, kas sargāja Zevu, kamēr viņš bija vēl mazs ( Paus. V, 7, 4; VIII, 2, 1). Vēl kāda cita leģenda apgalvoja, ka spēles Olimpijā dibinājis Hērakls pēc tam, kad viņš uzvarēja Elīdas[1] valdnieku Augeju, kurš savā laikā bija atteicies samaksāt viņam par savu milzīgo staļļu iztīrīšanu ( Apollod. II, 5, 5; II, 7, 2; Pind. Olymp., 3; 6; 10 ) Taču populārākā un oficiāli atzītā versija olimpisko spēļu dibināšanu saistīja ar leģendārā valdnieka Pelopa vārdu, kurš bija iemīlējies Pīsas valdnieka Oinomaja meitā Hipodāmijā. Oinomajs bija saņēmis pareģojumu, ka viņu nogalinās znots, tādēļ viņš izgudroja veidu, kā tikt vaļā no meitas līgavaiņiem. Visiem meitas preciniekiem viņš lika sacensties ar viņu ratu braukšanā ar norunu, ka viņš nogalinās pretendentu, ja panāks viņu. Tā kā Oinomajam bija dievišķi zirgi un ieroči, kurus viņam bija uzdāvinājis pats kara dievs Arejs, viņš vienmēr vinnēja sacensībās un nogalināja nelaimīgos līgavaiņus, pēc tam pienaglojot viņu galvas pie savas pils mūriem. Kad Pīsā ieradās Pelops, valdnieka pili rotāja jau kādas divpadsmit nocirstas galvas. Tomēr šoreiz Hippodāmija iemīlējās Pelopā un pierunāja valdnieka kalpu Mirtilu palīdzēt savam izredzētajam. Tas nenostiprināja sava saimnieka ratu riteņus, tādēļ sacīkšu laikā Oinomaja gāja bojā. Tā Pelops kļuva par valdnieku un apprecēja Hippodāmiju ( Apollod. Epitome, II, 4 – 9 ). Grieķi ticēja, ka tieši šim notikumam par godu Pelops dibināja olimpiskās spēles ( Paus. V, 8. 2 ). Katrā gadījumā ir labi zināms un arheoloģiski pierādīts, ka klasiskajā laikmetā Olimpijā, tuvu pie Zeva svētnīcas, atradās Pelopa svētvieta, viņa kaps un altāris, un, ka Pelopa kults šajā vietā  bija vēl senāks par Zeva kultu. Jau Mikēnu civilizācijas laikā ( XV – XI gs. p.m.ē. ) šeit pastāvēja svētnīca un kults, kuru vairāki pētnieki saista ar Pelopa vārdu[2]. Vēlāk, pēc doriešu ienākšanas Peloponesā, šajā vietā uz kādu brīdi iestājās kultiskas darbības pārtraukums, pēc kura olimpiskās spēles tika atjaunotas 776. g. p.m.ē. Tad pirmajā vietā Olimpijā izvirzījās dievu tēva Zeva kults. Par Olimpijas sirdi izveidojās Altiss – svētā teritorija, kuru pēc leģendas norobežoja pats Hērakls. Tur atradās Zeva, viņa sievas Hēras un Pelopa svētnīcas, tur auga Hērakla iestādīta svētā olīve, no kuras lapām tika pīti vainagi, kas rotāja olimpisko uzvarētāju galvas[3].

Tas viss nozīmē, ka Olimpija bija, pirmkārt un galvenokārt, svarīgākā grieķu kulta vieta, kur tika godināts dievu galva, pasaules valdnieks – Zevs un blakus viņam – viens no lielākajiem grieķu varoņiem, olimpisko spēļu pamatlicējs – Pelops, tas pats Pelops, kura vārdā tika nosaukta visa pussala – Peloponesa. No tā dabiski izriet, ka arī sporta sacensības Olimpijā bija kulta sastāvdaļa. Tātad, olimpisko spēļu būtība un ideoloģija ir meklējama grieķu reliģijā. Spēles Olimpijā sākās ar upurēšanu Zevam, un būtībā tās bija nevis vienkārši sporta sacensības, kā tas ir šodien (senie grieķi vispār nepazina jēdzienu “sports” ), bet gan cilvēku upuris dievam, kuram viņi veltīja savu spēku un enerģiju. Savukārt Zevs piešķīra uzvaru sevis izredzētam atlētam, kurš tādēļ tika uzskatīts par labāko grieķu vidū. Tā ir galvenā ideja, uz kuras balstās viss priekšstatu komplekss, kas saistīts ar olimpiskajām spēlēm. Tomēr, pateikt, ka grieķu sacensības radās un pastāvēja kā kulta sastāvdaļa, nozīmē pateikt tikai pusi no patiesības. Olimpisko spēļu nozīme grieķu kultūrā sniedzas daudz plašāk pār kulta robežām, tādēļ šis fenomens ir jāapskata arī sabiedrības kontekstā.

Mēs šodien varam izskaidrot grieķu olimpisko ideoloģiju caur harizmas ( carisma ) jēdzienu. Šis termins ir atvasināts no grieķu vārda cariß – “žēlastība”, un var tikt tulkots kā “dievišķā dāvana”. Senie grieķi augstu vērtēja un cildināja tos cilvēkus, kuriem Dievs ar savu žēlastību ir devis kādu dāvanu – drosmi, gudrību, spēku, skaistumu u.t.t. Faktiski visi viņu leģendārie varoņi bija ar harizmu apveltīti cilvēki[4]. Homērs viņus dēvē par “dieva dzemdētiem” ( diogeneiß ), “dieva barotiem”( diotrefeiß ) un “dievam līdzīgiem” ( qeoeidhß ) – ( Il., XI, 465; IX 106, 229; Od., IV, 856; XXI, 122 utt. ).  Harizma apliecina varoņa izredzētību, jo varonis ir tas, kuram pateicoties dievu žēlastībai piemīt augstākā cilvēka kvalitāte – krietnums ( areth )[5]. Savukārt, krietnums dod varoņiem godu un slavu, un tas viss kopā nosaka viņu sociālo statusu[6]. Tādēļ visi tie, kas pretendēja uz labāku vietu sabiedrībā, centās pirmām kārtām pierādīt savu krietnumu un pārākumu. Tas radīja slaveno agonālo garu[7], kas kļuva par grieķu kultūras virzošo spēku[8]. Šis gars radīja grieķu aristokrātiju, jo aristokrāti pēc grieķu domām ir labākie cilvēki ( aristoi – “vislabākie” ), t.i., tie, kam piemīt harizma un krietnums[9]. Pierādīt to viņi varēja tikai sacensībās ar sev līdzīgiem pretendentiem uz šo statusu. Tā piemēram, Odisejs, kad viņš vētras izmests nokļuva Shērijas salā, varēja pierādīt savu dižciltību tikai piedaloties sacensībās, ko rīkoja vietējie iedzīvotāji ( Od., VIII, 145 sqq ). Senākos laikos Homēra varoņi savu krietnumu un harizmu demonstrēja galvenokārt kaujas laukā. Vēlāk, arhaikas laikmetā, iestājoties mierīgākiem dzīves apstākļiem, aristokrātiem bija jāpierāda savs pārākums vairs ne kaujas laukā, bet stadionā. Tad arī uzplauka gan olimpiskās spēles, gan arī citi agoni dažādās Grieķijas malās. Ar laiku, paralēli sabiedrības demokratizācijai, sacensību gars no aristokrātijas pārgāja uz citiem sabiedrības slāņiem un attiecās vairs ne tikai uz atlētiskajām spēlēm, bet caurstrāvoja visas grieķu dzīves sfēras. Visās jomās atradās savi harizmātiskie cilvēki, kas pretendēja uz pārākumu. Šo vispārējo konkurenci atspoguļo dzejnieka Hēsioda vārdi:

“Podnieks mēdz podnieku skaust, ar namdari namdarim ķilda,

Ubags ir ubagam naidīgs, nav dziedonis dziedonim vēlīgs…”

( Hes. Erga, 11 – 26 )

Agons kļuva par grieķu dzīves neatņemamu un būtisku sastāvdaļu. Visur, kur bija grieķi, tika rīkotas sacensības un būvēti stadioni. Pat algotņi, kas ar kaujām veica ārkārtīgi smagu pārgājienu cauri visai viņiem naidīgajai Mazāzijai, nevarēja atteikties no agona un retajos atpūtas brīžos rīkoja sacensības ( Xe. Anab. IV, 8, 25 – 26; V, 5, 5 ).

Tātad, grieķu olimpiskās spēles ir jāuztver vienlaicīgi gan reliģijas, gan arī agonālās kultūras kontekstā. Agonālais gars bija sacīkšu motivējošais spēks, kas pamudināja grieķus sacensties slavas dēļ, bet reliģija sacensībām piešķīra sakrālo jēgu, deva tām augstāko pamatojumu. Daži pētnieki arī pašu grieķu agonālo garu atvasina no reliģijas[10]. Katrā ziņā ir likumsakarīgi, ka visas lielās sacensības senajā Grieķijā notika kulta vietās un bija saistītas ar dieviem, varoņiem un rituāliem[11]. Viens no senākajiem agona veidiem bija saistīts ar mirušo kultu – tās bija bēru spēles par godu kādam mirušam varonim. Pirmais tāda agona apraksts ir atrodams Homēra “Iliādā”, kur dzejnieks ļoti plaši attēlo sacensības, ko rīkoja Ahilejs par godu savam mirušajam draugam Patroklam ( Il. XXIII, 249 – 270; 653 – 663; 700 sqq ). Homēra jaunākais laikabiedrs Hēsiods ziņo, ka viņš pats ir piedalījies tāda veida sacensībās Eubojas salā, vietēja aristokrāta Amfdamanta bērēs ( Hes. Erga, 654 – 659 ). Olimpiskās spēles arī attīstījās no mirušo kulta, jo, kā jau tika teikts, tās sākotnēji bija saistītas ar Pelopa kultu un sacensības notika pie viņa kapa. Arī pats Pelops rīkoja spēles Olimpijā par godu bojā gājušajam Endimionam. Starp citu, bēru sacensības vispār ir raksturīgas indoeiropiešu tautām, un tās ir sastopamas arī pie baltu ciltīm[12].

Arhaikas laikmetā sacensības Olimpijā tika pārorientētas no Pelopa uz pasaules valdnieku – Zevu. Kā zināms, pats Zevs nāca pie varas cīņas rezultātā un pēc savas uzvaras dibināja pasaulē mieru un kārtību. Tādēļ olimpisko spēļu laikā grieķi noslēdza pamieru un pārtrauca karus. Olimpijā vispār nedrīkstēja ierasties ar ieročiem, pat Elīdai draudzīgie karaspēki, ja tiem bija jāiet cauri Olimpijas teritorijai, uz robežas atdeva savus ieročus, un saņēma tos atpakaļ tikai izejot no šīs zemes. Tādā veidā grieķi izpildīja savu reliģisko pienākumu un pagodināja augstāko dievu. Piedalīšanās sacensībās bija rituāls, tāpēc, tāpat kā citos svarīgākajos rituālos, pie olimpiskā agona tika pielaisti tikai tikumiski nevainojami cilvēki, tie, kam bija svešs ļaunums, netaisnība, skaudība utt. Grieķi ticēja, ka nelietīgs cilvēks, ja viņam arī izdotos kaut kādā veidā nokļūt sacensībās, ciestu neveiksmi un nevarētu gūt panākumus[13].

Olimpisko spēļu sakrālais aspekts bija tik svarīgs, ka pat 470 g. p.m.ē., kad Grieķijai uzbruka milzīgs persiešu karaspēks, grieķi, neskatoties uz briesmām un par lielu izbrīnu persiešiem, palika uzticīgi savam reliģiskajam pienākumam un rīkoja olimpiskās spēles parastā laikā un kārtībā (Hdt. VIII, 26 ). Ar to viņi cerēja izpelnīties Zeva labvēlību un palīdzību karā pret austrumu barbariem[14]. Viņu cerības pamatojās ticībā, ka atlētu sacensības ir tīkamas dieviem kā reliģisks upuris. Šim upurim piemīt arī grēku izpirkšanas un reliģiskas šķīstīšanās spēks, kas atgaiņā prom visa veida ļaunumu un nešķīstību. Tas ir labi redzams leģendā par Olimpisko spēļu atjaunošanu VIII gs. p.m.ē[15]. Pausānijs stāsta, ka vietējais valdnieks Ifīts devās uz Delfiem pie Apollona, lai pajautātu dievam, ko darīt, lai pārtrauktu karus un slimības, kas jau ilgstoši postīja hellēņu zemi. Dievs lika viņam atjaunot olimpiskās spēles un tad viņš noslēdza ar kaimiņiem pamieru un izpildīja Apollona gribu ( Paus. V, 4. 1; V, 20.1 ). Tātad, olimpiskās spēles atbrīvoja Grieķiju gan no cilvēku izraisītā, gan no metafiziskā ļaunuma! Ticība tam, ka sacensības pašas par sevi var pieveikt ļaunumu un padzīt prom nešķīstus garus, ir atrodama arī citās zemēs. Piemēram, Japānā tāda nozīme bija piešķirta slavenajām sumo cīņām, kuras arī tika uztvertas kā rituāls, ar kura palīdzību var cīnīties pret slimībām un epidēmijām[16]. Tajā pašā Olimpijā, pēc Pausānija ziņām, vietējie iedzīvotāji veica speciālus upurus, lai padzītu prom no Olimpijas mušas, kuras pēc tam vairs nerādījās svētajā Olimpijas teritorijā ( Paus. V, 14. 1 ). Iespējams, ka rīkojot Olimpijā spēles persiešu uzbrukuma laikā, grieķi uztvēra ienaidnieku karaspēku tieši kā tādu metafizisku ļaunumu, kuru var pārvarēt ar olimpiskā rituāla un dievu palīdzību. Tātad, pašā būtībā olimpiskās spēles sakņojās ārkārtīgi senā reliģiskā domāšanā.

Vairāki pētnieki ir mēģinājuši izskaidrot olimpisko spēļu fenomenu, kā arī grieķu agonu vispār, ar militārām vajadzībām, t.i., ar nepieciešamību sagatavot labus karavīrus[17].  Taču sacensību ideoloģija, noteikumi, norise un rezultāti demonstrē to izteikti neutilitāru, nepragmātisku raksturu, kur agons iegūst vērtību pats par sevi[18]. Tik tiešām, nav grūti pamanīt, ka olimpiskajās spēlēs gadsimtiem ilgi dominēja sacensības tādās disciplīnās, kurām bija maza saistība ar kara mākslu, vai nebija tādas vispār – piemēram, ratu sacīkstes ( kopš arhaikas laika rati netika izmantoti kaujas laukā ), diska mešana ( nevis šaušana ar loku), parastā skriešana ( nevis skriešana ar ieročiem ) utt[19]. Ir ziņas par to, ka Grieķijā atšķīrās karavīra un atlēta sagatavošanas paņēmieni[20]. Par to, ka sacensības nav obligāti vajadzīgas, lai sagatavotu labus karotājus, var pārliecināties, salīdzinot grieķus ar romiešiem – romieši izveidoja perfektu armiju, bet nicinoši izturējās pret atlētiku un atlētismu[21].

Tātad, sacensību motivācija un jēga slēpās pašās sacensībās, nevis kādos praktiskos nolūkos. Reliģiska upura ideja un agonālais gars noteica to, ka atlēti sacentās Olimpijā ne materiālu labumu, bet vienīgi slavas dēļ. Par balvu viņi saņēma vienīgi vainagu no Olimpijas svētās olīves lapām. Kā rakstīja Diodors, šādu balvu uzvarētājam noteica pats Hērakls, kad viņš dibināja olimpiskās spēles, tādēļ, ka viņš pats veica varoņdarbus par labu cilvēkiem, neprasot par to algu ( Diod. IV, 14. 2 ). Tas nozīmē, ka galvenā motivācija grieķu atlētiem bija reliģija, viņu pašu harizma, slava un gods, nevis kādi materiāli labumi un utilitāras intereses. Tas laikam arī ir tas galvenais, kas atšķir senos atlētus no mūsdienu sportistiem, kuru motivācijā ārkārtīgi lielu, vai pat galveno lomu spēlē tieši materiālā ieinteresētība, kas piešķir visam mūsu sportam izteikti komerciālu raksturu. Tādēļ mūsdienu cilvēkam, kurš ir pieradis visur meklēt un redzēt tikai materiālas intereses, ir grūti saprast seno grieķu rīcību. Mēs esam līdzīgi tiem persiešiem, kuri bija pārsteigti, uzzinot, ka grieķi tā vietā, lai gatavotos karam, rīko sacensības Olimpijā. Hērodots stāsta, ka persieši tūlīt painteresējās par balvām un uzzinādami, ka balva ir tikai vainags no olīves lapām, izbrīnījās vēl vairāk, pat tik ļoti, ka viens no galminiekiem teica, ka ir bezcerīgi karot ar cilvēkiem, kuri sacenšas ne naudas, bet slavas dēļ ( Hdt. VIII, 26 ).

Tajā pat laikā bija situācijas, kad olimpiskie uzvarētāji varēja baudīt ne tikai slavu, bet arī visai reālus labumus. Vissenākos laikos, kad dzīvoja leģendārie grieķu mītu varoņi, par sacensību balvu varēja kļūt līgava, valdnieka meita, un līdz ar to viņas tēva valsts. Kā mēs zinām, Pelops par savu uzvaru guva Enomaja meitu Hipodāmiju un visu valdnieka valsti ( Apollod. Epit. I, 9; Diod. IV, 73 ) . Speciālisti interpretē šo mītu kā norādi uz ļoti senu rituālu, kura laikā valdnieka vara tika izcīnīta sacensībās, turklāt, bieži vien ar viena kandidāta nāvi[22]. Daudzām tautām ir leģendas un pasakas par to, ka varonis nonāk svešā zemē, uzvar sacensībās un iegūst valdnieka meitu un viņa valsti vai pusi no valsts[23]. Šis sižets ir sastopams arī latviešu pasakās[24]. Dažādās pasaules malās netrūkst arī attiecīgu rituālu, kuri simbolizē vai pat realizē šādu cīņu par līgavu[25]. Pie tiem var pieskaitīt tipisku seno indoeiropiešu tradīciju nolaupīt līgavas, stājoties cīņā ar tās tēvu, radiem, vai ar citiem pretendentiem[26].  Senajiem grieķiem bija vairākas teikas ar šādu sižetu. Veseli divi mīti stāsta par Hērakla cīņu par savu līgavu – vienreiz viņš cīnījās ar valdnieku Euritu par viņa meitu Iolu ( Apollod. II, 6, 1; II 7, 7 ), citreiz – ar briesmīgu upes dievu Aheloju par valdnieka Oineja meitu Dejanīru, ( Soph. Trahin. 7 – 21 ). Leģendārais Danajs izprecināja savas meitas, pateicoties sacensībām skriešanā ( Paus. III, 12, 2; Apollod. II, 7, 5 ). Odisejs izcīnīja sev par sievu Penelopi smagā cīņā ar daudziem līgavaiņiem ( Paus. III, 12, 1 ). Plaši pazīstams grieķiem bija mīts par boiotiešu valdnieka Sheneja meitu Atalantu, kuru bērnībā baroja lāču māte un kura sacentās ar līgavaiņiem skriešanā, nogalinot tos, kas atpalika un nevarēja viņu panākt ( Theocr. Idyll. III, 41 sqq; Ovid. Met. X, 560 – 707; Apollod. I, 8, 2 ). Visos šajos gadījumos saturiskais kodols ir viens – valdnieka meita un vara pienākas labākajam, bet labākais tiek atklāts sacensībās. Būtībā šādā veidā tika risināts jautājums par varu. Dažos gadījumos to varēja risināt arī bez precībām – piemēram, tajā pašā Olimpijā mitoloģiskais valdnieks Endimions rīkoja saviem dēliem sacensības skriešanā, lai noteiktu savas varas mantinieku ( Apollod. I, 7, 5; Paus. V, 1, 3; V, 8, 1 ).

Varas aspektā olimpiskā ideoloģija pārklājās ar grieķu senāko politiskās varas modeli. Atbilstoši šim modelim, vara pienācās labākajam cilvēkam, t.i., tam, kuram ir vislielākā harizma un kurš to ir pierādījis ar saviem darbiem. Tas ir labi redzams šajos Homēra vārdos:

                     “Viens lai ir valdnieks arī, kam viltīgā Krona dēls devis

                      Likumus, valdnieka zizli, lai gudri tu valdi pār tautām!”

                                                                          ( Hom. Il, II. 204. – 206. )

Tātad, varu, likumu zināšanu un nepieciešamo gudrību valdniekam dod pats Zevs. Šis Homēra laikmeta valdnieks ( basileuß ) atšķīrās no citiem aristokrātiem tikai ar lielāku harizmu un savu statusu, jo īstenībā viņš ir tikai pirmais starp līdzīgajiem. Jebkurā brīdī cits aristokrāts varēja viņu pārspēt harizmā un pretendēt uz varu[27]. Tāpēc jau VIII gs. p.m.ē. ķēniņu vara gandrīz visur Grieķijā tika atcelta un to nomainīja aristokrātiskas republikas. Taču harizmātiskās varas modelis nenomira līdz ar ķēniņu varas atcelšanu un turpināja dzīvot grieķu apziņā līdz pat Aleksandra Lielā laikiem. Grieķu vidū vienmēr saglabājās pārliecība, ka harizmātiskam varonim, kuram ir dievu atbalsts, ir tiesības pretendēt uz varu[28]. Bet harizma, kā mēs zinām, tiek pierādīta tieši sacensībās. Pat vēl klasiskajā laikmetā Pindars ir radījis šādas rindiņas:

                    “Slavēsim cienīgos brāļus,

Kas tesaliešu likumu pacēla godā !

Jo labākiem pieder no tēviem mantotā pilsētu stūrēšana.”

( 10. Pyth. 69 – 71; H. Tumana tulk.  )

Šajos vārdos dzejnieks pauž pārliecību, ka valsts pārvaldīšana, jeb, kā viņš saka, “pilsētu stūrēšana” ( poliwn kubernasieß ) pienākas labākajiem pilsoņiem.  Bet par vislielāko varoni un labāko pilsoni tajos laikos tika uzskatīts Zeva izredzēts cilvēks – olimpiskais uzvarētājs. Ir liecības, kas pierāda, ka dažreiz šie uzvarētāji patiešam kļuva par vadošām personām savā dzimtenē: korintiešu Orsips – par karavadoni, atēniešu Frīnons – par pilsētas Sigajas dibinātāju[29], Nikanors no Mantinejas – par likumdevēju utt[30]. Labi pazīstams ir gadījums, kad atēniešu aristokrāts Kilons 640. g. p.m.ē. mēģināja izdarīt Atēnās valsts apvērsumu un sagrābt varu ( Hdt. V, 71; Thuc. I, 126; Plut. Sol. 12 ). Visi antīkie autori, kas raksta par šo gadījumu, piemin, ka Kilons bija uzvarējis Olimpijā, bet Tukidīds pat speciāli atzīmē, ka Kilons bija pārliecināts, ka vara viņam pienākas tieši kā olimpiskajam uzvarētājam ( Thuc. I, 126, 5 )[31].

            Tādējādi, tieši politiskajā aspektā visspilgtāk izpaužas olimpiskās ideoloģijas kvintesence – grieķu ticība, ka uzvarētājs ir dieva izredzēts cilvēks, tas, kuram Zevs ir devis vislielāko harizmu. No tā izriet, ka olimpisko spēļu būtība bija nevis noskaidrot, kurš ir labākais sportists, bet gan atklāt, kurš ir labākais grieķu vidū, kurš ir tas, kam dievs stāv klāt[32]. Grieķi godināja ne pašu uzvaru kā konkrētu rīcību un tās rezultātu, bet uzvarētāju kā īpašas kvalitātes cilvēku. Viņi apbrīnoja uzvaras metafizisko faktu, nevis tās tehnoloģiju un nepievērsa nekādu vērību tiem materiālajiem līdzekļiem, kas tika lietoti uzvaras sasniegšanai. Tā ir vispārīga grieķu kultūras pazīme – pievēršanās nevis praktiskajiem lietas aspektiem, bet rezultātiem, kas tika uztverti kā augstāko spēku darbības augļi ar simbolisku nozīmi. Tādēļ grieķu literatūrā mēs vispār neatrodam tehniskus aprakstus – neviens neuzskatīja par vajadzīgu aprakstīt, kā ir celts Partenons, ar kādiem stratēģijas paņēmieniem, vai ar kādiem treniņiem tika izcīnīta viena vai otra uzvara kaujas laukā vai stadionā. Olimpiskais uzvarētājs viņiem bija nevis sportists, bet harizmātiska persona, cilvēks, kas ar to ir pārāks pār citiem.

Uzvarētājs tika godināts kā dieva mīlulis, kuram piemīt dievišķs spēks, un tas izskaidro to neparasto pagodinājumu un slavu, ko viņš saņēma no saviem līdzpilsoņiem. Viņš iebrauca pilsētā ar sarkanu mantiju pār pleciem, stāvot kaujas ratos, kuros bija iejūgti četri balti zirgi ( piem.: Diod. XIII, 34, 82 ). Visas šīs lietas bija paša Zeva atribūti un simbolizēja dieva klātbūtni ar šo cilvēku[33]. Dažreiz pat tika nojaukts pilsētas mūru fragments, lai uzvarētājs iebrauktu pilsētā nevis caur vārtiem, bet pa caurumu mūrī. Tas simboliski parādīja, ka pilsētai, kurai ir tāds varonis, nav vajadzīgi mūri, jo to sargās dieva žēlastība, kas ienāk pilsētā līdz ar olimpisko uzvarētāju ( Plut. Symp. II, 5, 2 ). Viņa uzvara tika uztverta kā visas pilsētas uzvara un slava. Tādēļ uzvarētājam katrā pilsētā tika dotas ārkārtīgas privilēģijas.  Piemēram, viņš varēja uzcelt savu statuju gan savā pilsētā, gan Olimpijā. Atēnās viņam bija tiesības kopā ar amatpersonām un izcilākiem pilsoņiem visu mūžu saņemt pusdienas pie kopienas pavarda Pritanejā ( IG I², 77, 11 – 17 ). Dažas pilsētas maksāja uzvarētājiem prēmijas, kuras sedza daudzus viņu ar sacensībām un ar uzvaras svinēšanu saistītus izdevumus. Uzvarētāja tēls varēja tikt iemūžināts pat uz monētām[34].

            Olimpisko uzvarētāju apbrīnošana sniedzās tik tālu, ka viņi dažreiz saņēma pat reliģisku pielūgsmi – vairākus no viņiem godināja kā varoņus, rīkoja viņiem upurēšanas un pat cēla svētnīcas ( Hdt. V, 47; Paus. III, 15, 7; VI, 3, 8; VI, 11, 2; 8 – 9; VI, 9, 3; VII, 17, 6; Callim. fr. 84 – 85; Plin. HN. VII, 152 ). Viņiem piedēvēja pārdabiskas spējas un dievišķu izcelsmi, pastāvēja ticība, ka viņu statujas var dziedināt slimniekus utt. ( Paus. VI, 9, 3; VI. 10, 1; VI. 11, 2, 8 – 9; Ael. HV. IX, 2; Luc. Dial. D. 12 )[35]. Piemēram, par Diagoru stāstīja, ka viņš ir Hermeja dēls un otrs Hērakls ( Schol. Pind. Ol. VII, 1, p. 195, 199 Drachmann ), bet atlētu Attalu pat viņa tēvs uzskatīja par upes dieva Meandra dēlu ( Aeschin. Epist. X, 7, 8 ). Jau Homērs atzīmēja, ka lielākā slava, ko cilvēks var iegūt, ir uzvara sacensībās:

                 “Nav mums vairs lielākas slavas, kas greznotu cilvēka mūžu,

Ja kāds sev uzvaru guvis ar veiklām rokām un kājām…”

                                                                   ( Hom. Od. VIII, 147. – 148. )

Klasiskajā laikmetā slavenais dzejnieks Pindars savās odās par godu uzvarētājiem pielīdzināja viņus lielajiem senatnes varoņiem[36]. Tajā laikā slava, ko ieguva cilvēks Olimpijā, tika uzskatīta par vislielāko laimi, kas tikai ir pieejama cilvēkiem, jo tā tuvināja viņu dieviem ( Ael. HV, 16; Luc. Anach. 10; Hor. Carm. I, 1, 5 – 6 ). Tas pats Pindars cilvēka laimes ideālu noformulēja šādos vārdos:

                    “Laimīgs ir tas, kas ticis apdziedāts

Gudro dzejnieku dziesmās,

Kas ar veiklām rokām un kājām,

Kas ar vīrišķo garu un spēku

Ir dabūjis spožāko balvu,

Un kas  savām acīm ir redzējis sava dēla likteni,

Kurš pītisko vainagu guvis”.

( 10. Pyth. 20 – 26 )

Grieķijā plaši pazīstami bija vārdi, kurus kāds spartietis ir teicis jau minētajam olimpiskajam uzvarētājam Diagoram pēc tam, kad Olimpijā uzvaru guva viņa bērni un mazbērni: “Mirsti, jo Olimpā tu neuzkāpsi!” ( Plut. Pelop. 34; Paus. VI, 7, 3 ) Tas nozīmēja, ka Diagors sasniedza visu to lielāko, ko var sasniegt mirstīgs cilvēks. Stāstīja, ka slavenais spartiešu valsts vīrs, viens no septiņiem gudrajiem, Hīlons, ir miris no prieka, kad viņa dēls uzvarēja Olimpijā ( Diog. Laert. I, 73 ).

            Visa šī olimpiskā ideoloģija, kā mēs redzējām, sakņojās senajā reliģijā un aristokrātiskajā agona tradīcijā. Tāpēc vēlās klasikas laikmetā, kad aristokrātija un tās vērtības sāka zaudēt vadošās pozīcijas sabiedrībā, līdz ar dzīves demokratizāciju un reliģiskās ticības mazināšanos, notika izmaiņas arī olimpiskajās spēlēs un to ideoloģijā. Sāka attīstīties korupcija un citas negatīvas parādības. Piemēram, kāds atlēts varēja uzpirkt sāncensi, lai tas atļautu viņam uzvarēt, vai arī uzvarētājs pasludināja sevi par kādas citas pilsētas pārstāvi, kas samaksāja viņam par to naudu[37]. Sākumā pret to nopietni cīnījās – piemēram, uzlika vainīgajiem lielus naudas sodus un par iegūtajiem līdzekļiem veidoja Zeva statujas ( t.s. “zanes” ), kuras novietoja Olimpijā pie ieejas stadionā. Uz to pjedestāliem rakstīja pamācības, kā piemēram šo: “uzvara Olimpijā tiek iegūta nevis ar naudu, bet ar kāju ātrumu un ķermeņa stiprumu”; vai arī: “Olimpijā sacenšas krietnumā, nevis bagātībā” ( Paus. V, 21, 2 – 3 ). Pausānijs apraksta, kā tika sodīti daži atlēti par savu alkatību – kad Astils no Krotonas, kas bija uzvarējis skriešanā, pasludināja sevi par Sirakūzu pārstāvi, viņa līdzpilsoņi pieņēma lēmumu pārvērst viņa māju par cietumu, bet viņa statuju, kas tika uzcelta par iepriekšējo uzvarām, nogāzt zemē ( Paus. Vi, 13, 1 ). Vēl smagāku sodu krotonieši piesprieda Sotādam, kurš par naudu pasludināja sevi par Efesas pārstāvi – viņš tika padzīts trimdā, kas līdzinājās morālai un pilsoniskai nāvei, un tikai vecumdienās viņam ļāva atgriezties savā pilsēta, kur viņš arī nomira pie pjedestāla, uz kura kādreiz stāvēja viņa statuja ( Paus. VI, VIII, 4 ).

Taču ar laiku viss mainījās, un tas, kas agrāk bija izņēmums, kļuva par normu. Kopš IV gs. p.m.ē. sākās olimpiskā gara un agonistikas noriets. Agrāk, Olimpijas ziedu laikos, atlēti bija aristokrāti, kas sacensībās demonstrēja savu harizmu, viņi uztvēra sacīkstes kā savu upuri dievam un kā spēli, tādēļ viņi varēja piedalīties uzreiz vairākās disciplīnās un viņu ideāls bija harmonija un slava. Taču vēlāk, kad sacensībās sāka piedalīties arī citu sociālo slāņu pārstāvji un spēles zaudēja reliģisko saturu un agonālo garu, zuda arī vecais diletantiskais entuziasms un atlēti pārvērtās par profesionāļiem, kas specializējās kādā konkrētā disciplīnā. Viņi visu sevi veltīja treniņiem, aizmirsa domāt par garīgo un intelektuālo attīstību un uzstājās stadionā nevis prieka vai idejas pēc, bet vienīgi naudas dēļ[38].  Tā atlēts pārvērtās par sportistu, tā mākslu nomainīja profesionāļu šovs un agona vietā radās modernā tipa profesionālais sports. Grieķiem tas nozīmēja olimpiskās idejas degradāciju un olimpiskās kustības pagrimumu[39], bet mums tas ir progress un dabisks sporta attīstības veids. Šajā sakarā nāk atmiņā Osvalda Špenglera vārdi: “Kultūras laukam pieder ģimnastika, turnīrs, agons, civilizācijas laukam – sports. Šeit ir atšķirība starp grieķu palestru[40] un romiešu cirku[41]. Zinātāju un pircēju augstprātīgas publikas priekšā pati māksla kļūst par sportu…”[42]

 


[1] Tieši Elīdas teritorijā atradās Olimpija.

[2] Skat. piem.: A. und N. Yalouris. Olympia.Athen, 1997. S. 7; Г. Соколов. Олимпия. Москва, 1981. С. 24.

[3] Г. Соколов. Там же. С. 26, 30.

[4] Skat.: H. Strassburger. Die Einzelne und die Gemeinschaft im Denken der Griechen // Historisches Zeitschrift, 1954, Bd. 177. S. 238; W. Donlan. The Aristocratic Ideal in Ancient Greece. Lawrence, 1980. P. 15 ff.; E. Stein – Hölkeskamp. Adelskultur und Polisgesellschaft. Stuttgart, 1989. S. 24; Х. Туманс. Рождение Афины. Афинской путь к демократии: от  Гомера до Перикла . Спб., 2002. С. 77 слл.

[5] Skat. sīkāk: А. Зайцев. Культурный переворот в древней Греции  VIII – V вв. до н.э. Спб., 2001. С. 107 слл.

[6] Х. Туманс. Указ. Соч. С. 83 слл.

[7] No grieķu vārda: agon – “sacensības”, “sacīkstes”.

[8] Agonālās kultūras koncepciju un bibliogrāfiju par šo tēmu skat.: А. Зайцев. Указ. Соч. С. 116 слл.

[9] Aristotelis vēl IV gs.p.m.ē. definēja aristokrātiju kā krietnumu, savienotu ar bagātību ( Arist. Pol. 1294 a 20 )

[10] L. Englert. Die Gymnastik und Agonistik der Griechen als politische Leibeserziehung // Das neue Bild der Antike. Bd. 1. Leipzig, 1942. S. 220; K. Meuli. 1) Ursprung der olympischen Spiele // Antike. 1941. Bd. 17. S. 189 – 208; 2) Der griechische Agon. Köln. 1968. Tiesa gan, citi pētnieki apstrīd šo viedokli: H. J. Rose. Greek Agones // Aberystwytch Studies 1922. N3; J. Jüthner. Herkunft und Grundlagen der griechischen Nationalspiele // Antike. 1939 Bd. 15. S. 74ff; А. Зайцев. Указ. Соч. С. 126.

[11] Otrās pēc nozīmes, Pītiskās spēles, kas tika rīkotas Delfu svētnīcā, bija veltītas Apollonam – populārākajam dievam pēc Zeva; Istmiskās spēles Korintā bija veltītas Zeva brālim – Poseidonam; Nemejas spēles – Zevam; Panatenaju spēles – Atēnai. Vispārēju informāciju par grieķu sacensībām un kultiem skat.: В. Латышев. Очерк греческих древностей. Ч. 2. Богослужебные и сценические древности. Спб., 1997.

[12] M. Gimbutiene. Balti aizvēsturiskos laikos. Etnoģenēze, materiālā kultūra un mitoloģija. Rīga, 1994. Lpp. 203 – 204.

[13] Ю. Шанин. Олимпия. История античного атлетизма. Спб., 2001. С. 7; В. Латышев. Указ. Соч. С. 124.

[14] Par šīs rīcības reliģisko motivāciju skat. sīkāk: J. Ebert. Olympia – Olympische Spiele: Zu einigen Aspekten des Sports und des Athletenbildes der Antike // Altertum. 1976. Bd. 22. S. 11.

[15] Grieķu tradīcija apgalvoja, ka senās sacensības Olimpijā, kuras dibināja leģendārie varoņi un dievi, ar laiku tika aizmirstas un no jauna atjaunotas VIII gs. p.m.ē. Par to liecina arheoloģiskie atradumi, kas ļauj konstatēt, ka jau Mikēnu laikā Olimpijā notika ratu braukšanas sacensības ( skat.: Г. Соколов. Указ. Соч. С. 26 ), bet vēlākos laikos, kad 776 g. p.m.ē. atjaunojās olimpiskās spēles, pirmais sacensību veids bija skriešana. Pārtraukums sacensību tradīcijā izskaidro arī kulta pārorientāciju no Pelopa uz Zevu.

[16] А. Накорчевский. Синто. Спб., 2003. С. 284 – 286.

[17] J. Hasebroeck. Griechische Wirtschafts – und Gesellschaftsgeschichte bis zur Perserzeit.Tübingen, 1931. S. 84, 233 ff; R. Ridley. The Hoplite as Citizen // American Sociological Review. 1979. Vol. 48. P. 538 sqq, 543 – 545; Ю. Шанин. Указ. Соч. С. 48 сл.

[18] Sīkāk skat.: I. Weiler. Agon im Mythos: zur Einstellung der Griechen zum Wettkampf. Darmstadt, 1974. S. 265; R. Muth. Olympia – Idee und Wirklichkeit // Serta Phil.Aenip. 1979. Bd. 3. S. 194; А. Зайцев. Указ. Соч. С. 116 сл, 126 слл.

[19] Зайцев. Указ. Соч. С. 126 – 127.

[20] Turpat, lpp. 127.

[21] Turpat, lpp. 128.

[22] Skat.: G. Thomson. Aeshylus and Athens. A Study in the Social Origines of Drama. London, 1941. P. 118; С. Шостакович. Сказание о Пелопидах ( из истории становления патриархальной семьи в Древней Греции ). Иркутск, 1975. С. 7; Ю. Шанин. Указ. Соч. С. 57 сл.

[23] Šī sižeta analīzi skat.: Дж. Фрэзер. Золотая ветвь. Исследование магии и религии. Москва, 1986. С. 150 – 156.

[24] Piemēram: “Princese stikla kalnā” // Ar gudru prātu var visu. Latviešu tautas pasakas. Rīga, 1959. Lpp. 9 – 12; Atalantas sižetu mazliet atgādina pasaka “Slēpšanās no ķēniņa meitas” // Skaistākās latviešu pasakas. Rīga, 1984. Lpp. 66 – 68.

[25] Дж. Фрэзер.Указ. Соч. С. 150 – 156.

[26] С. Шостакович. Указ. Соч. С. 8.

[27] Sīkāk par to skat.: Х. Туманс. Указ. Соч. С. 76 – 83.

[28] Pieradījumus un piemērus skat.: Я. Лурье. Клисфен и Писистратиды // ВДИ. 1940, 2. С. 47 слл.; К. Зельин. Олимпионики и тираны // ВДИ. 1962, 4. С. 27 сл.

[29] Frīnons reāli varēja pretendēt uz augstāko varu Atēnās, bet tas draudēja ar pilsoņu karu, tādēļ tika atrasts izlīguma variants – Frīnons devās dibināt jaunu pilsētu, un tur viņam bija iespēja realizēt savu valdniecisko harizmu – sīkāk skat.: Х. Туманс. Указ. Соч. С. 199 – 201.

[30] Sīkāk skat.: А. Зайцев. Указ. Соч. С. 138 сл.

[31] Šī gadījuma detalizētu analīzi olimpiskās ideoloģijas kontekstā skat.: Х. Туманс. Указ. Соч. С. 183 – 193.

[32] Skat.: М. Гаспаров. Поэзия Пиндара // Пиндар, Вакхилид. Оды, фрагменты. Москва, 1980. С. 362 слл.

[33] Tas ļoti atgādina romiešu triumfējoša karavadoņa iebraukšanu Romā – visi tie paši atribūti, kas raksturo viņu galveno dievu – Jupiteru. Tādēļ, lai karavadonis neaizmirstu, ka viņš tomēr nav dievs, no aizmugures viņš dzirdēja atgādinājumu: “memento mori!” ( “atceries, ka tu esi mirstīgs!” ). Tātad, grieķi atklāja dieva mīluli sacensībās, bet romieši – karā. Abos gadījumos laimīgais cilvēks tuvinājās dieviem.

[34] А. Зайцев. Указ. Соч. С. 135 сл.

[35] Sīkāk par šiem piemēriem skat.: А. Зайцев. Указ. Соч. С. 140 – 142.

[36] Par Pindara daiļradi it īpaši par viņa uzvarētāju cildināšanas paņēmieniem skat.: М. Гаспаров. Указ. Соч. С. 365 – 378.

[37] Piemērus skat.: Ю. Шанин. Указ. Соч. С. 24 – 27.

[38] Šīs pārmaiņas uzreiz atspoguļojās grieķu mākslā – ja uz agrīnās klasikas vāzēm ir attēloti proporcionāli un harmoniski attīstīti atlēti, tad uz IV gs. p.m.ē. vāzēm mēs redzam jau smagnējas un rupjas profesionāļu figūras ( skat.: Б. Ривкин. В долине Алфея. Москва, 1969. С. 53 ) Tas pats ir redzams arī tēlniecībā. Zīmīgi, ka filozofi kritiski attiecās pret tādiem  profesionāliem sportistiem. Tā piemēram, Platons, pats būdams labs atlēts, kad viņam kāds ratu braukšanas speciālists nodemonstrēja savu mākslu, teica, ka cilvēks, kurš tik cītīgi nodarbojas ar šādām lietām, nevar veltīt sevi kaut kam nopietnam ( Ael. HV II, 27 ). Savukārt, Diogens no Sinopas bija vēl asāks – viņš teica, ka profesionālie sportisti ir truli, jo “viņi ir veidoti no vēršu un cūku gaļas” ( Diog. Laert. VI, 49 ).

[39] Par šiem procesiem skat.: Ю. Шанин. Указ. Соч. С. 42 – 48; А. Зайцев. Указ. Соч. С. 144 – 149.

[40] Palestra – telpas, kur grieķi nodarbojas ar fiziskiem vingrinājumiem un atpūtās.

[41] Cirks – gareniski izstiepta un noapaļota arēna, kur romieši rīkoja ratu brukšanas sacīkstes un dažādus izklaides pasākumus.

[42] О. Шпенглер. Закат Европы. Новосибирск, 1993. С. 75.