Archive for category civilizācijas gals

Vai Rietumi drīz sapūs?

Posted by on Monday, 16 August, 2021

Andris Bernāts

Vai Rietumi drīz sapūs?

Intervija publicēta žurnālā “Patiesā dzīve” 2021. 13.: https://jauns.lv/raksts/9viri/453524-vai-rietumi-driz-sapus-pasaule-arvien-skaidrak-iezimejas-virziba-uz-totalu-kontroli-saruna-ar-vesturnieku-hariju-tumanu

Padomju laikos populārs bija apgalvojums, ka kapitālistiskā Rietumu pasaule neglābjami pūst un drīz sapūs. Tomēr daudz ātrāk par Rietumiem sapuva Padomju Savienība, kurai komunisti prognozēja saules mūžu. Runas par Rietumu civilizācijas norietu ir aktuālas arī šodien, tāpēc par to, uz kurieni mēs īsti virzāmies, intervija ar vēsturnieku Hariju Tumanu.

Savulaik lielu ievērību guva filozofa Osvalda Špenglera 1918. gadā izdotais darbs Vakareiropas noriets (Der Untergang des Abendlandes), kurā viņš pareģoja Eiropas un Amerikas civilizācijas bojāeju. Civilizāciju attīstības un bojāejas tēmai pastiprinātu uzmanību pievērsa arī britu vēsturnieks un sociologs Arnolds Toinbijs. Viņš, tāpat kā Špenglers, pauda uzskatu, ka nav vienotas cilvēces vēstures, ir tikai atsevišķu savdabīgu, noslēgtu civilizāciju vēsture. Toinbijs norādīja, ka civilizācijas iet bojā nevis ārēja ienaidnieka, bet gan pašu vainas dēļ. Viņaprāt, civilizācijas iet bojā nevis vecuma, bet gan izlaidības dēļ. Ikviena civilizācija balstās uz saviem morāles un tikumības pamatiem, un, kad tie kļūst vāji un sāk drupt, civilizācija iet bojā. Bojāejas pamatā ir valdošā mazākuma egoisms un vairākuma slinkums.

Par to, vai mūs tiešām gaida neglābjams sabrukums, Patiesā Dzīve uz sarunu aicināja vēsturnieku Hariju Tumanu, kurš, vērtējot šodienas situāciju, velk paralēles ar Seno Romu un saskata sabiedrības virzību uz tehnokrātisku totalitārismu.

Kad pāri visam – komforts un labklājība

Pirms gadiem sešiem laidāt klajā savu grāmatu Varoņi un varonība Senajā Grieķijā. Kā domājat, vai šis laiks ir piemērots varoņiem?

Varoņiem un varonībai vienmēr ir vieta dzīvē, taču ir laikmeti, kas veicina varonību, un ir laikmeti, kas to neveicina un pat nicina. Tas ir jautājums par to, kādu cilvēku sabiedrība uzskata par ideālu un kādu cilvēku tā veido. Cilvēka ideāls, ko sabiedrība rada noteiktā laikā, atspoguļo tās vērtības. Mūsu laiks varoņiem ir nelabvēlīgs, ar savu nicinošo attieksmi pret varonību kā tādu tas pat nedod iespēju tai rasties. Mēs dzīvojam laikmetā, kad varoņi nav vajadzīgi.

Varoņi neiederas mūsu laika kontekstā?

Atklāti sakot, varoņi vienmēr ir traucēklis lielai sabiedrības daļai, jo viņi neiekļaujas sistēmas rāmjos. Šeit es nerunāju par pašsaprotamām lietām, piemēram, par slīkstoša cilvēka izglābšanu. Manuprāt, tā ir dabiska katra normāla cilvēka rīcība. Ar vārdu varonība es te saprotu īpašu dvēseles un prāta stāvokli, kas paredz gatavību upurēties kāda augstāka mērķa labā. Varonība sākas tur, kur beidzas bailes no nāves, un tas ir iespējams tikai uz īpašas vērtību sistēmas pamata. Eiropas vēsturē zinām laikus, kad varonība tika veicināta un varoņi bija sabiedrības ideāls. Nevar nepamanīt, ka laika gaitā ir mainījušies priekšstati par to, kas ir varonība. Piemēram, Homēra varonis senajā Grieķijā kalpoja savai ekskluzīvajai varoņa slavai un godam, viņa individuālie panākumi bija pāri visam. Protams, ļoti svarīgs bija ētiskais aspekts. Savukārt romiešiem varonis bija tas, kas kalpoja Romas valstij un bija gatavs par to mirt.  Viduslaikos varoņi bija bruņinieki, kuri kalpoja Dievam, karalim, godam, slavai un daiļajai dāmai. Vēlāk izveidojās priekšstats, ka varonis kalpo savai tautai, nācijai, valstij. Savukārt šodien valdošais ir uzskats, ka nevienam nav jākalpo, vien savam komfortam un labklājībai. Tagad ir pieprasījums pēc paklausīga mietpilsoņa, kas savā garā ir mazs cilvēciņš un labi iekļaujas noteiktos uzvedības rāmjos. Šodien varoņi būtu liels traucēklis pastāvošajai sistēmai, jo viņi nespētu tajā iekļauties. Kā mēs redzam, pasaulē arvien skaidrāk iezīmējas virzība uz totālu kontroli. Mēs visi izjūtam, cik ļoti pieaug dažādas atskaites, kontroles un pārbaudes, cik pieaug dažādas atkarības un saistības. Valdošā ideoloģija kļūst totalitāra, pieaug cenzūras spiediens un arvien vairāk rodas vārda brīvības ierobežojumu. Šī sistēma acīmredzami ir virzīta uz maza, ierobežota, paklausīga un sazombēta cilvēciņa izveidi. Brīvam, domājošam cilvēkam un varonim tajā nav vietas..

Šodien trūkst ne tikai varoņu, bet vispār spilgtu personību.

Tieši tā. Turklāt visās jomās. Piemēram, paņemsim politiku. Atceramies laikus, kad pie varas bija Čērčils, Golls, vēlāk – Reigans, Tečere, Miterāns, Kols. Lai ko mēs teiktu par viņu personīgajām īpašībām un politiku, viņi bija spēcīgas personības. Tagadējo politiķu plejāde ir pelēcības no sīko ierēdņu sugas. Tas pats vērojams citur, arī populārajā mūzikā. Agrāk topā bija tādi dižgari kā Fredijs Merkūrijs, Fils Kolinss, Rodžers Voterss un citi, kuriem balsīs skanēja liels personības spēks. Tie bija laiki, kad visur bija sastopamas personības ar mugurkaulu, t.i., ar savu pārliecību un ideju pasauli. Bet kāds šodien ir valdošais tips? Glums dzīves baudītājs bez mugurkaula. Jo kas šodien tiek prasīts no cilvēkiem? Vispirms fleksiblitāte, t.i., spēja adaptēties un pielāgoties. Tagad ļoti populārs ir sauklis: „Kas nemainīsies, tas nepastāvēs.” Mūs aicina kļūt par hameleoniem, kas ātri spēj piemēroties ārējiem apstākļiem.  Šodien sistēma tiek veidota tāda, lai cilvēkam nebūtu nekā patstāvīga un pastāvīga. Tādas vērtības kā Dievs, dzimtene, tauta tiek pakāpeniski izstumti no apziņas. Galvenais esi tu pats un tava labklājība. Svarīga ir gatavība pieskaņoties mainīgajiem apstākļiem, lai varētu saglabāt savu komforta līmeni. Šodien nauda un bauda ir augstākās vērtības, cilvēka galvenais kredo un dzīves princips. Šādas vērtības var radīt tikai gļēvu patērētāju un viegli manipulējamu būtni. Cilvēks arvien vairāk sāk līdzināties tārpam, kuram galvenās īpašības ir locīties un pielāgoties. Tārpam nav mugurkaula, bet kas tad ir mugurkauls? Tā ir pārliecība, stabils pasaules uzskats, noteikta vērtību sistēma.

Kaut arī šis laiks nav labvēlīgs varoņiem, tādi cilvēki noteikti joprojām ir mums līdzās, bet mēs par viņiem neko nezinām. Vispār varonība savā galējā izpausmē atklājas kritiskā brīdī, nāves priekšā. Jo tikai kritiskās situācijās atklājas cilvēka patiesā daba, tas, uz ko viņš ir gatavs nāves priekšā. Kā jau teicu, varonis ir tas, kas gatavs mirt augstāku mērķu labā, mirt ar godu. Viņš ir spējīgs sevi upurēt, lai izpildītu savu pienākumu, savu misiju. Savukārt tārps lokās un piemērojas, līdz viņu saspiež. Es nevienam nenovēlu nokļūt kritiskā situācijā, taču mums jāapzinās, ka ikviena cilvēka dzīves kulminācija ir nāve. Tas ir brīdis, kad tiek novilkta strīpa zem rēķina, kur stāv rakstīts: “kopā”. Proti, tad atklājas viss, ko cilvēks pēc sevis ir atstājis. Mums visiem būtu derīgi biežāk domāt par savu nāvi, par to, ko mēs atstāsim aiz sevis, jo tas pēdējais rēķins var pienākt ikvienā brīdī. Atcerēšanās par to varētu pamudināt dzīvot jēgpilnāk.

Vai šodien pasaulē noteicošie patērētājsabiedrības principi nepadara cilvēkus vājākus, neuzņēmīgākus?  

Protams. Kāds konkrēts piemērs. Pirms gadiem padsmit kādā ASV universitātē notika šaušana. Kāds students atnāca uz auditoriju un sāka šaut. Uzbrucējam bija divas pistoles, viņš nošāva aptuveni piecdesmit cilvēkus.  Auditorijā bija vairāk nekā simts studentu, kuri visi paslēpās zem galdiem. Uzbrucējstikai staigāja apkārt un šāva. Viens pret simts. Un neviens neuzdrošinājās viņam pretoties, pat tajā brīdī, kad viņš pārlādēja pistoles. Viņš apšāva cilvēkus kā tādus paklausīgus lopiņus. Lūk, ko nozīmē sabiedrība bez varoņiem.

Varu piesaukt arī citus piemērus. Pirms gadiem septiņiem Ķelnē jaungada naktī emigranti seksuāli aizskāra vācu sievietes. Un nebija nekādas pretreakcijas. Tas vien skaidri apliecina, ka Eiropā vīrieši vairs nespēj aizstāvēt savas sievietes. Te pat nav runa par varonību, bet par elementāru goda un ģimenes aizstāvību. Pat uz to vīrieši nav spējīgi. Tā ir civilizācijas katastrofa, jo pašaizsardzības instinkts vairs nedarbojas. Protams, es sabiezinu krāsas, un droši vien Eiropā vēl ir vīri, kas gatavi aizstāvēt gan sevi, gan savas sievietes, taču viņi ir margināli, jo šodien vadošais trends virzās nevis drošsirdības, bet gļēvulības virzienā. Kad Amerikā pēc Floida nāves sākās grautiņi, mani ļoti iespaidoja video, kurā bija nofilmēti baltie vīrieši, kuri ar ieročiem rokās nostājās ķēdē savu māju priekšā un trakojošo mežoņu pūlis neuzdrošinājās viņiem pietuvoties un pagāja garām. Kamēr ir tādi vīri, tikmēr viss vēl nav zaudēts un pastāv cerība.

Ceļā uz tehnokrātisko totalitārismu

Jau simts gadus tiek runāts par Rietumeiropas norietu. Vēl no savas bērnības atceros runas par drīzo Rietumu sapūšanu. Taču Rietumu pasaule nekādi nevar sapūt līdz galam. Kā domājat, vai Rietumi tiešām sapūs?  

Kad mēs bijām mazi, padomju propaganda izmantoja tēzi par pūstošajiem Rietumiem, lai cildinātu sociālismu. Taču par Rietumu norietu ( redz, cik interesanti skan šie vārdi kopā ) runāja jau sen pirms padomju valsts piedzimšanas, pēc tās sabrukuma, un arvien vairāk mūsdienās. Tam ir pamats. Tas, ka Rietumu pasaule vēl nav sabrukusi, nenozīmē, ka tā nepūst. Savulaik Romas impērija puva kādus pārsimts gadu, šim procesam nav skaidru termiņu. Osvalds Špenglers nebija vienīgais, kurš runāja par Vakareiropas norietu. Par to runāja arī citi domātāji gan tajā laikā, gan vēlāk. Piemēram, franču vēsturnieks Žans Gimpels jau pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados prognozēja Amerikas norietu. Toreiz, kad ASV strauji attīstījās,  daudzi par Gimpelu pasmējās, taču septiņdesmitajos gados viņā sāka ieklausīties, jo atklājās, ka viņam bija taisnība. Un arī Špengleram bija taisnība. Savu grāmatu par Vakareiropas norietu viņš rakstīja vēl pirms Pirmā Pasaules kara un var tikai brīnīties par to, cik precīzi, balstoties tikai racionālā analīzē, viņš spēja prognozēt attīstības virzienu. Jau 20. gadsimta sākumā Špenglers spēja saskatīt tās tendences, kuras kļuva aktuālas tikai mūsdienās. No mūsdienu skatupunkta viņa uzskati ir politnekorekti un ir pretrunā ar šodienas ideoloģiju, tādēļ mūsu pasaule ir skeptiska pret viņa idejām.

.

Šodien daudzi gudrinieki norāda, ka pasaules politekonomiskā pārvaldības sistēma atrodas dziļā krīzē, tai nepieciešama transformācija.

Ne velti pats Klauss Švābs un viņam tuvie cilvēki runā par ceturto industriālo revolūciju. Švābs lieto jēdzienu Great reset un norāda, ka agrākais modelis vairs nestrādā, tas ir jāmaina. Taču tas, ko Švābs piedāvā, nav sevišķi pievilcīgs variants, jo tas paredz ekonomikas un patēriņa reducēšanu un daudzus ierobežojumus, kuri kopā var summēties elektroniskajā koncentrācijas nometnē. Skaidrs, ka kaut kas ir jāmaina, jo bezgalīga patērēšana nav iespējama. Taču līdzās politekonomiskajai krīzei es gribētu akcentēt kultūras degradāciju un pieaugošo amoralitāti, kas ir vecas un pūstošas civilizācijas pazīmes.

Kā rāda vēsture, kultūras attīstās kā dzīvi organismi – tās dzimst, aug, sasniedz kulmināciju, noveco un iet bojā. Un tāpat kā visiem organismiem līdzīgi izpaužas jaunības un vecuma pazīmes, tas pats sakāms par kultūrām: valdošās tendences sabiedrībā skaidri norāda uz augšupejošu vai lejupejošu attīstību. Lūkojoties uz šodienas Rietumu civilizāciju, varam redzēt pazīmes, kuras bija raksturīgas vecajai, brūkošajai Romas impērijai.  Protams, līdzīgus procesus varam redzēt arī senās Grieķijas, Ēģiptes, Babilonijas vai Persijas vēlajos periodos. Es vienmēr saku, ka kultūras rodas uz lielas idejas pamata un tās iet bojā tad, kad zaudē savu lielo Ideju, jeb saturu un jēgu. Vēsture to labi parāda.

Vārdu sakot, mums nevajadzētu mierināt sevi ar domu, ka Roma puva ilgi un mums ir vēl daudz laika. Mūsdienās visi procesi paātrinās, mēs dzīvojam ātro tehnoloģiju un komunikāciju pasaulē. Turklāt vēsture nemēdz precīzi atkārtoties, atkārtojas situācijas, nevis notikumi. Cilvēku rīcība tipiskās situācijās var būtiski atšķirties. Piemēram, Romas impērija rietumos sabruka un beidza savu eksistenci, bet austrumu daļā izveidojās Bizantija – tā pati impērija, tikai jau uz kristietības pamata. Tur tik tiešām notika restarts. Radās jauna kultūra un jauns saturs, kas vecajām formām piešķīra jaunu dzīvi. Konkrētais piemērs tikai apliecina, ka restarts vai resets ir iespējams. Protams, pienāca laiks, kad sabruka arī Bizantijas impērija. Šajā pasaulē tā ir iekārtots, ka viss reiz izbeidzas. Entropijas likums dara savu. Tas, vai spēsim izmantot restarta iespējas, atkarīgs no mums pašiem un valdošās elites.

Varbūt bojāeja nav nekas slikts? Kad civilizācija mirst, uz tās drupām veidojas jauna. Un varbūt tas jaunais ir kaut kas labs un vērtīgs

Protams, ar šādu domu mēs varētu sevi mierināt, īpaši, ja mēs kā nemirstīgas būtnes, no kosmiskiem augstumiem novērotu cilvēces vēsturi daudzu simtu gadu garumā. Bet mēs esam parasti cilvēki ar īsu mūžu un diez vai perspektīva pazust zem brūkošas civilizācijas drupām spēj sagādāt mums kādu prieku. Un diez vai lielu mierinājumu var sniegt doma, ka uz humusa, kas izveidosies no beigtās civilizācijas atliekām, izaugs jaunas civilizācijas skaistie ziedi. Tiem, kas kļuva par humusu Romas impērijas drupās, laikam bija vienaldzīgs tas, kas pēc tam izveidojās tajā vietā.  

No šodienas pozīcijām raugoties, Rietumu civilizācijas virziens nepavisam nav iepriecinošs. Uz to jau pagājušā gadsimtā norādīja tādi rakstnieki kā Oldess Hakslijs, Reds Bredberijs un Džordžs Orvels. Interesanti, ka viņu antiutopijās vienmēr tiek attēlota totalitāra nākotne. Tātad viņi jau XX gs. pirmajā pusē saskatīja un saprata attīstības tendences. Pagāja vairāki gadu desmiti, un tagad mēs redzam, ka viņu antiutopijas pamazām sāk piepildīties. It sevišķi precīzs bija Hakslijs savā darbā Brīnišķīgā Jaunā pasaule. Kā jau teicu, mēs skaidri redzam, kā pasaulē pieaug dažāda veida kontrole, uzraudzība, pārraudzība. Arvien vairāk mūsu dzīvē sāk dominēt dažnedažādas instrukcijas, pārbaudes, atskaites. Sistēma cenšas kontrolēt katru cilvēka soli, un šis kontrolējošais slogs kļūst arvien smagāks, tas uzspiež arvien jaunas direktīvas un normatīvus. Turklāt šodien milzīgas kontroles iespējas sniedz modernās tehnoloģijas, kuras arvien vairāk tiek izmantotas. Šajā ziņā priekšgalā visiem soļo Ķīna, kur t.s. reitingu sistēma jau reāli ievieš tehnokrātisko totalitārismu. Jaunās tehnoloģijas strauji attīstās, pasaule kļūst arvien caurspīdīgāka, un nemaz tik fantastiska vairs nešķiet iespēja, ka pavisam drīz mēs nonāksim Lielā Brāļa pastāvīgā kontrolē. Faktiski jau tagad mēs ar vienu kāju atrodamies elektroniskajā koncentrācijas nometnē, vēl tikai daži soļi, lai mēs tur būtu pilnībā. Šī nometne jau ir uzbūvēta, un ir skaidri redzams tās perimetrs. Vēl visur nav novilktas dzeloņdrātis un vadiem nav pieslēgta elektrība, taču viss jau ir gatavs, lai cietuma torņos iekārtotos uzraugi. Ja nemainīsies mūsu civilizācijas virzība, mūs sagaida totalitārisms.

Vai civilizāciju piebeigs muļķi?

Šodien daudz runā par izglītības degradāciju. Vai tiešām tā ir?

Pirmkārt, uz to norāda IQ mērījumi un citi testi, kas veikti pēdējos gadu desmitos. Un otrkārt, par to liecina mana pieredze. Drīz būs trīsdesmit gadi, kopš strādāju par pasniedzēju un labi redzu, kā krītas studentu intelektuālā kapacitāte. Protams, studenti ir dažādi, tomēr kopējais līmenis slīd uz leju. Es runāju par spēju uzņemt, apstrādāt un atcerēties informāciju, spēju mobilizēties nopietnam darbam, saprast tekstus un radīt tekstus. Šo situāciju veicina divi faktori: degradēta izglītības sistēma un masu kultūra.

Par pirmo faktoru tiek runāts bieži, bet par otro stipri retāk, lai gan tam ir milzīga nozīme. Ja bērni netiek audzināti nopietnam darbam, ja viņi tiek orientēti tikai uz izklaidi, tad ko no tiem var sagaidīt? Audzināšana de facto ir atcelta, tā tiek tulkota kā  vardarbība pret bērnu, jo audzināšana ir saistīta ar piespiešanu, bet piespiešana skaitās vardarbība. Taču – ja bērnus neaudzina, pastāv risks, ka viņi izaugs par mežoņiem, t.i., par barbariem. Barbars ir tas, kam nav izglītības un kam ir sveša Kultūra. Šeit ir vietā atcerēties Seno Romu, kura gāja bojā ne jau tāpēc, ka to ieņēma barbari, bet gan tāpēc, ka paši romieši kļuva par barbariem. Viņi degradējās, jo zaudēja Kultūru.

Vispār varam redzēt interesantu likumsakarību: kad Rietumu civilizācija strauji auga un vadīja tehnisko progresu, sabiedrībā valdīja liels optimisms un cerības, sociālo ideālu veidoja  darbīgi un mērķtiecīgi cilvēki, kuri bija tendēti uz lieliem sasniegumiem un šķēršļu pārvārēšanu. Iepretī tam šodien valda pesimisms, vienaldzība un – pats galvenais – vēlme izvairīties no grūtībām un jebkādas piepūles. Tipiska situācija dekadentiskai civilizācijai. Atkal nāk prātā tā pati Roma.

Kā jau teicu, šādu situāciju veicina gan masu kultūra, kas orientē cilvēku tikai uz baudām un izklaidi, gan izglītības sistēma, turklāt ne tikai pateicoties degradētām programmām un koncepcijām, bet arī pateicoties principam “nauda seko studentam”, kas padara augstskolas finansiāli atkarīgas no studentu skaita, kā rezultātā izglītības latiņa neizbēgami slīd uz leju – lai šo skaitu varētu nodrošināt.

Ja muļķu ir ļoti daudz, viņi sāk diktēt noteikumus.

Protams, minētie divi faktori vairo muļķu skaitu. Mēs dzīvojam masu kultūras laikā, ko pareizāk būtu nosaukt par bezkultūras laikmetu. Starp citu, pirmais, kurš sāka runāt par muļķu masas diktātu, bija spāņu filozofs Hosē Ortega i Gasets, kurš savā ievērojamajā darbā Masu sacelšanās analizēja bezkultūras uzbrukumu. Gasets – tāpat kā Špenglers – jau pirms simts gadiem paredzēja tos procesus, kas norisinās šodien.

Viņš pauda uzskatu, ka Rietumu civilizāciju izveidoja cilvēki ar noteiktām īpašībām un kvalitātēm, un ka tieši šo īpašību iztrūkums nākamajās paaudzēs var būt fatāls visai Rietumu civilizācijai. Tie ir pravietiski vārdi. Cilvēki, kas izveidoja Rietumu civilizāciju, bija apveltīti ar gribasspēku, mērķtiecību un atbildības sajūtu. Viņiem bija laba izglītība un viņi bija gatavi uz smagu darbu, gatavi upurēties augstāku mērķu labā. Tagad šādas īpašības iet mazumā, jo ir pavisam citas vērtības. Protams, cilvēki ir dažādi utt., taču es nerunāju par atsevišķiem gadījumiem, es norādu uz kopīgo tendenci. Jau šodien tiek izteiktas bažas, ka jaunā formatējuma ļaudis nespēs pārvaldīt mūsu tehniski augsti attīstītu civilizāciju. Vairs nebūs pietiekami daudz kompetentu cilvēku, lai šo tehnoloģisko sistēmu uzturētu un attīstītu.

Jau tagad speciālisti norāda uz problēmām zinātnē, jo tās attīstība sāk bremzēties. Zinātnieki noveco, un fundamentāli izrāvieni zinātnē vairs nenotiek. Pārsvarā tiek izmantoti un pielietoti agrāk veiktie lielie atklājumi.

Vai iepriekšminētie procesi nav saistīti ar to, ka pasaule vairojas sprintera ātrumā? 20. gadsimta sākumā dzīvoja aptuveni 1,6 miljardi cilvēku, bet šodien – teju astoņi miljardi. Un šo miljardu vidējais izglītības līmenis diemžēl slīd uz leju.

Jā, tas ir dabiski: masas kļūst arvien neizglītotākas un tumsonīgākas, un diktē savu plebeju gaumi. Masu kultūra uzspiež zemo un primitīvo, pie tam ideoloģiski tiek grautas visas vērtību hierarhijas, zemo un zemisko pielīdzinot cēlajam un skaistajam. Tā rezultātā cēlais un skaistais tiek diskvalificēts un izspiests no apziņas. Mēs jau sākam pierast dzīvot starp kroplo un neglīto.

Šodien jebkas tiek atzīts par vērtīgu, ikviena muļķība pasludināta par viedokli, kurā jāieklausās. Tas ceļ gan muļķības statusu, gan pašu muļķu pašapziņu. Tā rodas plebeju domas un gaumes diktāts, tā veidojas agresīvs plebeju pūlis, kas iznīcina kultūru. Tas ir tas, par ko savulaik runāja Hosē Ortega i Gasets. Starp citu, viņam ir trāpīgs formulējums, kas ir plebejs. Tas ir cilvēks, kurš nevienu neatzīst labāku par sevi. Tātad plebejs ir nevis sociālais statuss, bet dvēseles stāvoklis. Šodien tādu cilvēku kļūst arvien vairāk. Viņiem ir maz spēju un zināšanu, toties milzīgas ambīcijas, pretenzijas pret citiem un apkārtējo pasauli. Tā ir tumsonība. Kad šādu tumsoņu kļūst pietiekami daudz, viņi kļūst par civilizācijas kapračiem. Vēl pavisam nesen tāds pūlis boļševiku vadībā iznīcināja Krievijas impēriju. Ir arī citas analoģijas, tādu gadījumu ir pietiekami daudz vēsturē. Vēstures filozofs Arnolds Toinbijs rakstīja, ka civilizāciju grauj iekšējais un ārējais proletariāts. Un šodien tas ir reāls mūsu civilizācijas drauds.  

Esmu dzirdējis apgalvojumu, ka latviešu tauta pastāvēs tik ilgi, kamēr būs Dziesmu svētki. Tas ir galvenais vienojošais un mobilizējošais faktors latvietības uzturēšanai un apliecināšanai.

Dziesmu svētki – tā ir iespēja apzināties un piedzīvot, ka esam tauta un esam vienoti. Diemžēl ikdienas dzīvē esam sašķelti, un ne velti teic – kur divi latvieši, tur trīs partijas. Cīnoties par materiālajiem labumiem esam gatavi viens otru “apēst”. Manuprāt, tautas attīstības galvenais priekšnosacījums ir savstarpēja solidaritāte. Ja būsim solidāri, būsim spēcīgi. Un tad nebūsim tik ļoti pakļauti ārējiem procesiem. Katrs no mums ir atbildīgs Dieva un mūžības priekšā, kā arī sabiedrības priekšā. Katram jādara tas, ko viņš savā vietā spēj un var izdarīt dzimtenes labā.  

Iespējams, dodamies uz globālu katastrofu

Posted by on Monday, 16 August, 2021

Elita Veidemane.

Harijs Tumans: Iespējams, virzāmies uz globālu katastrofu.

Intervija publicēts “NRA” 27.07.2021.: https://neatkariga.nra.lv/intervijas/353365-harijs-tumans-iespejams-mes-dodamies-uz-globalu-katastrofu

„Cilvēki nereti cieš no ideoloģiskās intoksikācijas, viens otrs pat zaudē veselo saprātu. Līdzīga ideoloģiskā intoksikācija bija komunistu laikos, bet domāju, ka toreiz daudzi tikai tēloja, ka ir saindējušies. Tagad šī intoksikācija ir daudz bīstamāka, jo to neuzspiež ar varu, tā maigi un nemanāmi tiek iepotēta – caur medijiem, publisko sfēru, sociālajiem tīkliem. Tādēļ daudzi uztver šīs ideoloģiskās dogmas kā savējās. Diemžēl ne visi cilvēki ir spējīgi uz analīzi un izpratni,” pesimistisks par realitāti ir Latvijas Universitātes profesors, Dr.hist. Harijs Tumans. Viņš ir viens no Latvijas Vīru biedrības dibinātājiem. Šodien – intervija ar Hariju Tumanu.

Nesen ir nodibināta Latvijas Vīru biedrība. Izstāstiet, lūdzu, par to.

Biedrības mērķis ir laulības un ģimenes institūta stiprināšana sabiedrībā. Mēs nevēršamies ne pret vienu un ne pret ko, mēs esam par, nevis pret, proti, mēs esam par ģimeni. Biedrības uzdevums ir popularizēt un veicināt vīru un tēvu iesaisti ģimenē un bērnu audzināšanā. Tas nozīmē atbalstīt tradicionālās ģimenes, kas ir latviešu nācijas un Latvijas valsts pamats. Darbības līdzekļi un veidi var būt dažādi: mūsu biedrības valdes priekšsēdētājs Andars Ignacs ir iesniedzis Centrālajā vēlēšanu komisijā dokumentus, lai rosinātu tautas nobalsošanu par ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē. Paredzēts rīkot seminārus, publicēt tekstus un rīkot nometnes, vārdu sakot, dažādos veidos atbalstīt tradicionālo ģimeni un popularizēt veselīgu dzīvesveidu.

.

Kas jūs – divpadsmit vīrus – pamudināja dibināt šādu biedrību?

Katram bija savs impulss, bet mēs visi apzināmies ģimenes nozīmi un saprotam, ka ir pienācis laiks kaut ko darīt lietas labā. Kas attiecas uz mani, šā gada janvārī man piezvanīja daži pazīstami cilvēki un izstāstīja ideju. Es nekavējoties piekritu darboties šajā biedrībā. Šis ir laiks, kad ģimene un vispār tradicionālās vērtības ir jāaizstāv un jāpopularizē. Tagad notiek plašs un pārdomāts uzbrukums šīm vērtībām. Tā kā pats nesen biju pakļauts šādiem uzbrukumiem*, es faktiski pat negribot nokļuvu uz neredzamas frontes līnijas, bet no šīs pozīcijas nav atkāpšanās. Tātad man šis lēmums bija dabisks. Bet atkārtošu: mēs cīnāmies par, nevis pret. Mēs esam par ģimeni un par vīrieša vietu tajā. Šī ideja man ir ļoti tuva.

Cik ilgi jau notiek uzbrukumi tradicionālajām vērtībām un to nesējiem?

Tas sācies diezgan sen, process notiek jau vairākus gadu desmitus. Tomēr aktīvi uzbrukumi sākušies salīdzinoši nesen, pieaugot spiedienam uz tradicionālajām vērtībām, kuras aktīvi tiek “demontētas”. Pie tā var pieskaitīt agresīvu propagandu, ideoloģisko cenzūru, un t.s. “kancelēšanas kultūru” ( cancel culture), kas faktiski nogalina vārda brīvību. Tas ir spiediens uz tiem, kuri pārstāv un aizstāv tradicionālās vērtības. Varbūt atceraties, gluži nesen sociālajos tīklos bija uzbrukumi kādai sievietei, kura atļāvās pateikt, ka viņai viendzimuma attiecību popularizēšana sabiedrībā ir nepieņemama. Viņai virsū gāzās milzīga naida lavīna. Šāda tendence – naids pret citādi domājošajiem, proti, pret tradicionāli domājošajiem, – pēdējā laikā ļoti aktivizējusies. Kādreiz varēja teikt, ka tās ir dažādas ideoloģiskās pozīcijas – konservatīvā un ultraliberālā, kas eksistē paralēlās pasaulēs un mierīgi sadzīvo, bet tagad redzam, ka mierīga līdzāspastāvēšana ir beigusies un sācies ideoloģiju karš. Turklāt konservatīvajiem spēkiem kļūst arvien grūtāk sevi aizstāvēt.

Tikko bija arī sociālo tīklotāju uzbrukums dziedātājai Elīnai Garančai, kura atļāvās pateikt, ka „mūsdienu demokrātijā nevienam nav tiesību brīvi izteikties”. Proti, cilvēka teiktais tiek pakļauts cenzūrai, cilvēks nedrīkst „nepareizi” izteikties par seksuālajām minoritātēm, reliģiju, blondīnēm, par sievietēm un vīriešiem, ādas krāsu izteikties par ādas krāsu vai etnisko piederību.

Kārtējais mēslu gāziens… nav brīnums. Protams, Elīna Garančai ir taisnība. Vārda brīvība šodien ir nopietni apdraudēta. Izteikties visbiežāk liedz tiem, kuri pārstāv konservatīvās vērtības, toties brīvi var izteikties kreisie liberāļi. Tie, kuri pārstāv normalitāti un veselo saprātu, kļūst par minoritāti un  uzbrukuma objektu.

Sagaidāt, ka arī pret jūsu biedrību vērsīsies kreisie liberāļi? Jūsu biedrībā taču ir tikai vīrieši, sak, kāpēc tāda “diskriminācija”?

Protams, ka būs uzbrukumi. Bet diskriminācijas, protams, nekādas nav. Statūtos nav nekāda lieguma iestāties biedrībā, taču tās nosaukums paredz, ka to veido vīri. Mūsu biedrībā līdzdarbojas arī sievietes: ļoti aktīvi mums palīdz, piemēram, juriste Baiba Rudevska, rakstniece Inguna Roga – Saulīte. Mēs viņas mīlam un cienām. Taču būtībā mūsu organizācija ir tieši vīru apvienība.

Idejiskais pamats ir tas, ka ģimeni veido ne tikai sieva / māte, bet arī vīrs / tēvs. Mums svarīgs aspekts ir uzsvērt vīra un tēva lomu ģimenē. Bērniem ir vajadzīgs tēvs. Normāla ģimene ir sieva, vīrs un bērni. Par bērniem atbild ne tikai sieviete – māte, bet arī vīrietis – tēvs.

Mēs akcentējam to, ka uz vīra un tēva pleciem gulstas liela atbildība. Šobrīd redzu, ka ir vīrišķības un vīrietības krīze, mūsu sabiedrība diemžēl ir stipri feminizēta, sievišķais tiek agresīvi izcelts, bet vīrišķais apspiests. Ne velti tiek runāts, ka patlaban visvairāk apdraudēts ir baltais, heteroseksuālais, kristīgais vīrietis. Tā ir apzināti veidota un apmaksāta politika. Piemēram, nupat bija oficiāla ziņa, ka Bila un Melindas Geitsu fonds ir veltījis 2,1 miljardu dolāru cīņai par dzimumu līdztiesību (gender equality). Starp citu, kovida apkarošanai šis fonds veltīja mazāku summu – tikai 1,7 dolāru, tātad, šī t.s. pandēmija viņiem liekas mazāk svarīga, nekā sabiedrības feminizācija un attiecīgās ideoloģijas uzspiešana.

Dzīve rāda, ka cīņa par sieviešu tiesībām bieži vien noved pie vīriešu diskriminācijas, un to tagad sauc par “pozitīvu diskrimināciju”, kas pats par sevi ir absurds.  

Ir labi redzams, ka šodien sieviete kļūst arvien vīrišķīgāka, bet vīrietis arvien sievišķīgāks. Tas rada disharmoniju dzimumu attiecībās un grauj tradicionālo ģimeni. Vīriešu vidū šodien izplatīts ir morāls vājums, neuzņēmība, gļēvulība, cenšanās izvairīties no atbildības. Nav brīnums, ka šodien Rietumu sabiedrībā trūkst vīriešu, proti, trūkst vīrišķības. Jo, kad migranti uzmācās vācu sievietēm, izrādījās, ka Vācijā nav vīriešu, kuri būtu spējīgi aizstāvēt savas sievietes. Bet ja vīrietis nespēj aizstāvēt savu sievu un savu ģimeni, tā ir katastrofa.

Kopēja tendence ir skaidra: jo stiprāka ir sieviete, jo vājāks ir vīrietis. Faktiski, ja sieviete grib sev blakus lupatu vīrieša vietā, lai audzē savu spēku… (Smejas). Bet ja sieviete grib drošu aizmuguri un sev blakus ērgli, nevis lupatu, viņai jābūt sievišķīgai un pat nedaudz vājai. Tad vīrietim, figurāli izsakoties, izaugs spārni un viņš jutīsies nepieciešams, jutīs atbildību par sievu, bērniem, savu ģimeni, tad viņš būs stiprs. Vīrietis ir ģimenes mugurkauls, bet sieviete – ģimenes dvēsele un sirds. Tik vienkārši.

Diemžēl par šo skaidrību un vienkāršību publika interesējas daudz mazāk nekā, piemēram, par kādu divu latvju jaunekļu pārīti, kuri apprecējās kaut kur ārzemēs. Viena jaunekļa tēvs izteicās, ka atbalsta sava dēla izvēli: viņa līgavainis ir atlētisks, nodarbojas ar sportu…

Pasaule jūk prātā. Propaganda un masu kultūra padara smadzenes par ķīseli, kā rezultātā cilvēks nonāk pilnīgā meinstrīma varā un zaudē spēju patstāvīgi domāt. Es to saucu par ideoloģisko intoksikāciju. Daudzi zaudē pat veselo saprātu un vairs nespēj adekvāti uztvert realitāti. Līdzīga ideoloģiskā intoksikācija bija vērojama arī komunistu laikos, kaut gan es domāju, ka ne tik efektīva, jo daudzi tikai tēloja ideoloģisku dedzību. Tagad šī intoksikācija ir daudz bīstamāka, jo netiek uzspiesta ar varu, bet tiek maigi iepotēta – caur medijiem, publisko sfēru, caur sociālajiem tīkliem. Un daudzi cilvēki sāk uztver šīs ideoloģiskās dogmas kā savējās. Diemžēl ne visi cilvēki ir spējīgi analizēt un izprast… Vēl viens faktors ir izglītības degradācija, kas ļoti veicina apziņas primitivizāciju. Tā visa rezultātā veidojas jauna tipa cilvēki – tādi, kādi ir pieprasīti mūsdienu situācijā: bez savas domāšanas, bez iekšēja mugurkaula un viegli iespaidojami. Man ir ļoti žēl, ka cilvēki nesaprot elementāras lietas un zaudē veselo saprātu. Bet tāda ir laikmeta tendence.

Augustā mūsu valsti un tās galvaspilsētu „iepriecinās” praids. Skolēnu dziesmusvētkus aizliedza kovidpandēmiajs dēļ, savukārt praids tika atļauts. Nesaskatāt kādu segregāciju? Vai arī – dziesmu svētku dalībniekus kovids apraudētu, bet praida dalībnieki ir imūni pret to?

Praidistiem pat kovidsertifikātus nepieprasīs? Tātad viņiem ir atļauts tas, kas nav atļauts citiem. Gluži pēc Orvela: daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem. Ja Dziesmusvētkiem jānotiek attālināti, kāpēc arī praidu nevarētu rīkot attālināti? Tas parāda, kas patiesībā ir šis meinstrīms, un ka tas ir vērsts pret tradicionālo vērtību sistēmu. Starp citu, man te ienāca prātā joks: tiem, kuri nevar vai nevēlas vakcinēties, vajadzētu definēt sevi kā seksuālo minoritāti, tad viņus liks mierā un nevienam neienāks prātā runāt par cilvēktiesību atņemšanu viņiem…

Līdz kam nonāksim, tā dzīvojot?

Tas var beigties ar to, ka veselā saprāta un normālas domāšanas nesēji kļūs par vajātu minoritāti. Varam nonākt pie tā, ka jau oficiāli tiks aizliegts brīvi izteikties un paust savus uzskatus, bet nākamais solis būs vajāšana. Šis virziens var iznīcināt visas pasaules civilizāciju, un patlaban izskatās, ka, iespējams, mēs jau dodamies uz globālu katastrofu. Paralēles ar senās Romas civilizācijas bojāeju ir gana spilgtas: vērtību zudums un morāles degradācija, ģimenes sabrukums, barbaru masu pieplūdums, ekonomiska krīze utt. Mūsdienas no tiem laikiem atšķiras tikai ar tehnoloģiju līmeni, bet būtība ir tāda pati. Vēsture mūs māca, tikai mēs – negribam mācīties.

  • Aptuveni pirms divarpus gadiem Latvijas Kultūras akadēmija nepagarināja darba līgumu ar profesoru Hariju Tumanu, formāli pamatojot šo nepagarināšanu ar to, ka Kultūras akadēmijai nav vajadzīgs antīkās kultūras vēstures kurss. Taču „pie vainas” bija anonīmu anketu sūdzības, no kurām trijās profesors atpazina savus jokus, savukārt divas bija pilnībā izdomātas. „Šajā gadījumā patiesais lietas stāvoklis nevienu neinteresēja, anonīmām sūdzībām tika piešķirts absolūtas patiesības statuss, un pasniedzējs tika atzīts par vainīgu bez uzklausīšanas, tātad bez aizstāvības tiesībām. Es varu to izskaidrot tikai kā ideoloģiskas diktatūras izpausmi.” „Nepareizo” profesoru, kurš ironizēja par feminismu un tā izpausmēm, vajadzēja dabūt ārā no augstskolas ar jebkuriem paņēmieniem. Visu notikuma aprakstu var izlasīt šeit: https://neatkariga.nra.lv/komentari/elita-veidemane/338528-vai-kulturas-akademijas-feministes-dejos-kailas

Foto F64

Iespējams civilizācijas gals

Posted by on Sunday, 3 January, 2021

Tumans: Iespējams, mūs gaida civilizācijas gals

„Vara vēlas visu kontrolēt, un, pateicoties digitālajām tehnoloģijām, rodas arvien jaunas iespējas to īstenot. Tagad – ciešā sasaistē ar tā dēvēto kovida pandēmiju ‒ tiek ieviesta arvien lielāka kontrole. Vairs nešķiet neticami, ka reiz visi nonāksim elektroniskajā koncentrācijas nometnē,” uzskata vēstures zinātņu doktors, profesors Harijs Tumans. Šodien saruna ar profesoru.

15.09.2020. Elita Veidemane

Publicēts nra.lv: https://neatkariga.nra.lv/intervijas/324648-tumans-iespejams-mus-gaida-civilizacijas-gals?fbclid=IwAR03rbkDsOlGQJmQXqwPfkyjyLhTVTed_CS3FNZVcXgh9Nvq6R9EDP3P26U

Tīmeklī nesen bija lasāma prātula par to, ka Darvina teorijai par cilvēka izcelšanos no pērtiķa esot turpinājums: cilvēks nu pamazām pārtopot par pērtiķi. Katrā jokā, protams, ir daļa joka…

Jā, novērojot šodienas procesus, var teikt, ka cilvēks dzīvnieciskojas. Brīžiem šķiet, ka vieglāk būtu noticēt, ka pērtiķis ir degradējies cilvēks, nevis otrādi (smaida). Redzot tās dzīvnieciskās izpausmes, līdz kādām ir nogrimis cilvēks, īpaši runājot par tā dēvēto BLM kustību, jāsāk domāt, kas gan cilvēku atšķir no dzīvnieka.

Manuprāt, dzīvniekus nevajag apvainot ar aizdomām par līdzināšanos cilvēkiem.

Patiesībā – jā. Ja cilvēka dzīves mērķis ir tikai apmierināt savas bioloģiskās vajadzības, proti, ēst, dzert un labi gulēt, tad – laimīgākais cilvēks pasaulē ir mans kaķis: viņam nav jāiet uz darbu, viņš labi ēd, guļ, cik ilgi vēlas, un visi viņu mīl. Bet cilvēku no dzīvnieka atšķir prāts, dvēsele un kultūra, un tas viss ir jākopj. Šādā aspektā nekopts cilvēks top par dzīvnieku. Tāds cilvēks dzīvo, pamatojoties uz instinktiem un primitīvām dziņām, tādējādi ne ar ko neatšķiroties no dzīvnieka. Prāts viņam kalpo tikai, lai izdomātu, kā gūt sev labumus, nereti tīšuprāt nodarot pāri citiem. Dzīvnieki nedara pāri cits citam tīšuprāt.

Tāpēc mums jāsāk domāt par to, kas ir kultūra.

Vārds „kultūra” cēlies no latīņu „colere” – kopt, uzturēt. Sākotnēji tas attiecās uz zemkopību, un tā ir ļoti laba paralēle: zeme nedod ražu bez kopšanas, kultūraugi izaug tikai ar kopšanas palīdzību, pašas aug tikai nezāles. Tāpat arī cilvēks un viņa dvēsele – tie ir jākopj. Mēs redzam, ka ikvienas kultūras pamatā ir reliģija, ko cilvēks tradicionāli, vēsturiski kopa primāri un visvairāk. Vārdi „kults” un „kultūra” ir no viena celma. Jau renesanses laikā, kad sāka veidoties mūsu kultūras jēdziens, kultūra tika saprasta kā pretstats mežonībai, t.i., nekoptības stāvoklim.

Kultūra ir vissvarīgākā jebkurai sabiedrībai. Bet sabiedrība bez kultūras – tas nav pat dzīvnieku bars, tā ir kaut kāds amēbu sakopojums.

Tieši tā. Cilvēks kļūst par cilvēku – šī vārda īstajā nozīmē – tikai kopšanas rezultātā. Bet vēsture rāda, ka cilvēka dabā ir ārkārtīgi plāns kultūras slānis, un tas var izzust jebkurā mirklī – to redzam pasaules vēsturē: karos, revolūcijās, citos milzu satricinājumos… Tā pati BLM ārdīšanās Amerikā: šis ārprāts ļoti labi parāda kultūrslāņa trauslumu.

Vai tas jums bija pārsteigums, kad maijā sākās tas #BlackLivesMatter ārprāts? Vai arī šādu saprāta un kultūras plīsumu mēs varējām sagaidīt?

Sen jau bija sajūta, ka uz esošās ideoloģijas augsnes kas tāds varētu izaugt. Par to jau sen rakstīja Osvalds Špenglers*, kuru liberālās aprindas uzskata par politnekorektu domātāju – acīmredzot tādēļ, ka viņš pārāk kritiski noraksturoja mūsu civilizāciju un tās politisko sistēmu. Starpkaru periodā viņš rakstīja, ka sociālajai revolūcijai sekos krāsainā revolūcija, proti, krāsainās tautas sacelsies pret balto rasi. Un tagad tas notiek. Drīzāk varētu brīnīties, ka tas notiek tikai tagad. Zīmīgi, ka šī situācija tiek politiski veicināta: ASV Demokrātu partija atbalsta BLM ārdīšanos. Tagad redzam, ka Amerikā melnie uzbrūk baltajie un baltajiem jābaidās par savu dzīvību, ‒ tas nozīmē, ka šī „krāsainā revolūcija” ir sākusies. Izskatās, ka tas reizē ir gan kultūru konflikts, gan mežonības un civilizācijas sadursme.

Bet kāpēc tas viss netiek apturēts?

Acīmredzot kādam tas ir izdevīgi. Bet to nevar reducēt tikai uz ASV priekšvēlēšanu cīņām. Mēs redzam, ka pasaulē notiek haotizācija, redzam, ka Eiropā tika pieļauta migrantu krīze. Kāpēc? Grūti noticēt, ka augstākās varas ešelonos neviens nesaprot, ar ko tas draud. Arvien biežāk dzirdam, ka Eiropā tiek demolētas un dedzinātas baznīcas – nav šaubu, tas ir karš pret mūsu civilizāciju.

Tātad – kurš ir galvenais šajā karā? Kurš ir karavadonis un virspavēlnieks?

Nezinu. Šodienas pasaulē nauda ir dievs un valdnieks… Ir redzams, ka paralēli notiek divi procesi: no vienas puses, pasaules haotizācija, bet no otras – totalitāras tendences pieaugums. Varai ir tieksme visu kontrolēt, un, pateicoties digitālajām tehnoloģijām, rodas arvien jaunas iespējas to īstenot. Tagad ciešā sasaistē ar tā dēvēto kovida pandēmiju tiek ieviesta arvien lielāka kontrole. Šis kovids ir radies īstajā laikā un ļoti veicina šo procesu. Vairs neliekas neticami, ka reiz visi nonāksim elektroniskajā koncentrācijas nometnē. Tagad iezīmējas divi nākotnes modeļi: vienai pasaules daļai tā ir arhaizācija, proti, primitivizācija, bads un karš, bet citai – dzīve iestāžu un elektronisko iekārtu kontrolē, kam priekšzīmi rāda Ķīna ar tās sociālo reitingu sistēmu. Un te nāk prātā XX gs. antiutopijas – ne tik daudz Orvels, cik Hakslijs, Bredberijs un Zamjatins, kuri paredzēja nākotni ar totālu kontroli pār cilvēku. Zīmīga detaļa: Bredberijs apraksta pasauli, kurā aizliegts lasīt grāmatas, un Hakslijs apraksta sabiedrību, kurā bērniem zemapziņā tiek iedzīts riebums pret skaistumu un pret grāmatām. Šodien redzam, ka šīs vīzijas sāk piepildīties: bez piespiešanas un vardarbības skaistums un grāmatas tiek izstumtas no dzīves telpas.

Grāmatas arvien retāk tiek lasītas, modernais stils neparedz tām vietu mājokļos, savukārt skaistumu apkaro mūsdienu „māksla” un mode – katra no savas puses uzspiežot neglītumu kā normu. Pirms simt gadiem Špenglers rakstīja, ka pienāks laiks, kad nebūs vairs Mocarta un Rembranta – nevis tādēļ, ka nebūs vairs nošu pierakstu un gleznu, bet tādēļ, ka nebūs ausu un acu, kas spēs viņus uztvert. Pravietiski vārdi.

Starp citu, neglīta un bezjēdzīga māksla ir kultūras slimības simptoms. Jo māksla ir kā lakmusa papīrs, kas uzrāda kultūras vecuma stadiju. Ir zināma vēsturiska likumsakarība: kad kultūra noveco un noriet, māksla vairs neatbilst tās klasiskajiem kanoniem, tā kļūst kroplīga un primitīva…

To redzam arī tepat Latvijas ikdienā. Un tomēr kaut kādi īstas kultūras aizmetņi vēl ir pamanāmi…

Protams, tikai kultūru arvien vairāk izspiež masu kultūras surogāts, un globalizācijas ceļa rullis visu samaļ vienā globālā putrā. Kā teikts, kultūra prasa piepūli jeb kopšanu, tā audzina, tā soli pa solim tiek apgūta ģimenē un caur izglītību, un katrai tautai tā ir sava. Turpretī masu kultūra neprasa pūliņus, tā tikai izklaidē, balstās uz instinktiem un dziņām, primitivizējot tā padara dažādu tautību cilvēkus vienādus, faktiski tā cilvēkus dzīvniecisko. Un tieši primitīvs cilvēks šodien ir pieprasīts. Ir teiciens, ka galvenais kapitālisma resurss ir muļķis – jo viņam var viegli „iesmērēt” visu. Jāpiebilst, ka arī vadīt viņu ir viegli.

Vēlēšanas to parāda itin skaidri.

Dabiski. Un vispār galvenais tagad ir bezdomu paklausīga sekošana trendam.

Cik labi, ka tāds kovids tika izdomāts: tas perfekti palīdz cilvēkus turēt īsā saitītē. Kāda tur vairs kultūra…

Tagad sociālā dresūra ir pirmajā vietā, un kovids tam ir tik piemērots! Arī labs trieciens izglītībai, ko tagad aktīvi pārceļ onlainā. Ir bažas, ka pēc tam, kad kovids pāries, izglītības onlainizācija turpināsies. Bet izglītība ir kultūras pamats, un tās degradācija ir simptomātiska. Līdz šim gandrīz visas mūsu izglītības reformas bija degradējošas, bet mūsu jaunā reforma būs graujoša, un tās paredzamo rezultātu vislabāk var raksturot ar vienu vārdu – debilizācija.

Ko jūs! Tā taču ir kompetenču izglītība!

Jā gan, ar nesaprotamām mistiskām „kompetencēm” tagad tiks aizvietotas zināšanas un izpratne. Apkarojot visu vispārīgo un teorētisko, šī reforma sagraus spējas vispārināt un analizēt, tātad sagraus spējas ieraudzīt kopsakarības un līdz ar to – patstāvīgi domāt un saprast lietas. Eiropas klasiskās izglītības mērķis bija vispusīgi attīstīts cilvēks, personība, tagad tas būs šaura pasaules uzskata un šauru iemaņu speciālists – skrūvīte sociālajā mehānismā. Zināšanas par vēsturi un kultūru skrūvītei ir liekas, tās nedod „kompetenci”. Toties cilvēks – skrūvīte ir tieši tas muļķis, kas vajadzīgs – labs patērētājs, viegli manipulējams indivīds.

Tas taču ir pasaules gals.

Civilizācijas gals. Kā teica Ortega i Gasets, mūsu civilizāciju radīja cilvēks ar noteiktām spējām un īpašībām, to trūkums var izrādīties fatāls. Domāju, ka mūs gaida nopietni satricinājumi.

Izskatās, ka tas ir mērķis – likvidēt kristīgo kultūru, izstumjot to no aprites. Bet vieta tukša nepaliks: nāks iekšā agresīvs islāmisms. Daudz kur tas jau ienācis.

Kristīgās Eiropas vairs nav. Dzīvojam postkristīgajā Eiropā, naudas civilizācijā. Šeit viss tiek pakļauts naudai, un tā ir augstāka vērtība par Dievu. Mūsdienu sabiedrībā pieņemtie uzvedības un vērtību normatīvi lielākoties ir pretēji kristīgajiem. Mēs dzīvojam postkristīgā civilizācijā, kurā vēl ir saglabājušies daži kristīgie rudimenti. Taču Eiropas kultūras pamatvērtības – cieņa pret cilvēku, humānisms, brīvība utt. – izauga kristīgās kultūras ietvaros, mūsu civilizācijas māte ir kristietība. Politikas vajadzībām šīs vērtības tika deformētas un papildinātas ar citām, mākslīgi radītām. Taču vērtības bez metafiziska pamata ātri devalvējas. Tagad redzam šo mākslīgo vērtību krīzi.

Piemēram, par kādām vērtībām runājat?

Par ideoloģiskām, par tām, kuras atspoguļo politkorektuma dogmatika. Bez reliģiskā pamata mūsdienu Rietumos vairs nav ideju, kas iedvesmotu un rādītu jaunus apvāršņus. Nauda un bauda ir galvenās vērtības, un diez vai atrādīsies daudz cilvēku, kuri būtu gatavi mirt demokrātisko procedūru vārdā. Vērtības, kas nav balstītas metafizikā, ilgi nestrādā, un komunisma vēsture tam ir labs piemērs. Starp citu, komunisti savu valsts iekārtu arī sauca par demokrātiju, turklāt īsto… Šodien ir likumsakarīgi, ka kareivīgais islāms ir nopietns drauds Rietumu civilizācijai. Vācijā virs kāda autobāņa reiz bija uzvilkts plakāts „Jūsu bērni pielūgs Allāhu vai mirs”. Un tiešām, metafiziskais vakuums ilgi nemēdz eksistēt – tā vietu ieņem cita reliģija, jo ideoloģija tikai īslaicīgi var aizpildīt šo nišu. Katras kultūras pamatā ir reliģija – tās māte un spēks. Vēsture rāda, ka kultūras, kas zaudē savu garīgo pamatu, iet bojā. Ja Eiropa nerestartēs sevi, tad var notikt tas, kas bija rakstīts minētajā plakātā.

Tam, ka naudas vērtība aizstāj garīgās vērtības, bija tipisks piemērs: 15. augustā ar apšaubāmiem kovida draudiem faktiski tika izjaukti un iznīcināti Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki Aglonā, kamēr tajā pašā dienā tika atklāts kaut kāds Jūrmalas šosejas autlets, kur pulcējās cilvēku tūkstoši. Tātad tur nekāds kovids neplosījās?

Tas uzrāda valdošās vērtības. Tipiski naudas civilizācijai.

Bet ko mēs varam darīt? Ko varam mainīt šajā totalitārisma pārņemtajā vidē? Pie mums gan vēl negrauj baznīcas…

Pret laika gaitu mēs neko nevaram izdarīt… Vienīgi – paši ar sevi varam strādāt. Varam mēģināt saglabāt veselo saprātu. Taču, protams, arī valstiskā līmenī kaut kas būtu jādara.

Jā, kā mums nezaudēt valsti, kas pagaidām vēl balstās uz kristīgām vērtībām?

Vieglāk būtu pateikti – kā mēs to varam zaudēt… Un zaudēt mēs to varam, turpinot visu kā līdz šim. No vēstures ir zināma tikai viena recepte, kas ir bijusi iedarbīga šādos gadījumos. Šodien tā daudziem nepatīk, bet… Tā ir varas centralizācija vienās rokās. Krīzes laikā, kad dominē destruktīvi procesi, apturēt lejupslīdi un krahu var tikai vienā veidā – ar varas centralizāciju.

Jaunāko laiku vēsturē tas varēja izpausties dažādi – gan prezidenta varas stiprināšanā, kā, piemēram, Rūzvelta gadījumā, gan diktatūrā. Jāsaka, ko no vienvaldības un stipras valsts visvairāk baidās tieši ietekmīgu grupējumu locekļi, jo valsts viņus ierobežo, toties tauta ar valsti saista cerības uz problēmu risināšanu un valstisku projektu realizāciju. Protams, būtu vēlams, lai viss notiktu leģitīmi un mierīgi. Piemēram, Senajā Romas republikā bija speciāls diktatora amats. Kad valstij draudēja nopietnas briesmas, Senāts iecēla diktatoru ar ārkārtējām pilnvarām uz pusgadu, bet vajadzības gadījumā varēja pagarināt termiņu. Daudzos gadījumos šī leģitīmā diktatūra paglāba Romu no nopietnām briesmām.

Šai receptei ir dabisks skaidrojums: krīzes gadījumos ir nepieciešamas nopietnas pārmaiņas, taču tām traucē milzīgie Gordija mezgli*, kuros kopā sasietas vadošo kliķu un vareno indivīdu intereses. Atraisīt tos no iekšpuses nav iespējams, tos var tikai pārcirst. Bet pārcirst tos var tikai centralizēta vara, kas stāv ārpus šiem mezgliem un virs tiem. Normālā veidā tam būtu vajadzīga prezidentāla republika, bet par to mēs pat sapņot nevaram – šī ideja pie mums tiek cītīgi apkarota.

Toties mums ir parlaments, kurā visas partijas cīnās par savām interesēm.

Visu nosaka grupu un indivīdu šauras intereses, valsts labums ļoti bieži eksistē tikai retorikā. Un, ja mainīt mēs to nevaram, atliek tikai aicināt katram apzināties savu atbildību valsts un tautas priekšā.

Piedodiet, bet tādi aicinājumi izklausās mazliet smieklīgi.

Nu jā, bet ko darīt? Situāciju tādā veidā mainīt nevar, var tikai cerēt uz kādiem individuāliem pavērsieniem…

Vai jūs redzat personības, kuras spētu vadīt valsti krīzes laikā, izveidojot tādu pozitīvo vienvaldību valsts interesēs?

Šobrīd neredzu. Tomēr – ja šāda iespēja būtu, tādi cilvēki rastos.

Mums nebūtu slikti paturēt prātā dažas Aristoteļa idejas par varu. Viņš uzskatīja, ka trīs labas valsts pārvaldes formas ar laiku pārtop sliktās: monarhija izvirst par tirāniju, aristokrātija – par oligarhiju un tautas vara – par pūļa varu. Vērtējumu nosaka viens kritērijs, kas atšķir labo pārvaldes formu no sliktās, un proti: kā labā tiek realizēta vara? Pašu valdošo vai valsts un tautas labā? Tātad nav svarīgi, cik cilvēku ir pie varas. Svarīga ir tautas labklājība. Tas ir īstais kritērijs, nevis politiskās procedūras. Pie mums ir otrādi: politiskās procedūras ir svarīgākas par visu.

Vispār mums derētu biežāk atcerēties, ka Aristotelis definēja valsti kā pilsoņu kopību, bet romiešu vārds res publica tulkojams kā „kopēja lieta”. Tātad tā ir lieta, kas attiecas uz mums visiem, un mums visiem par to ir jārūpējas. Mēs esam stipri, protam strādāt un pārvarēt grūtības, mūsos vēl ir veselais saprāts, kas iedveš cerības. Taču ir jāsaprot, ka kaut kas ir arī jādara kopējās lietas labā.

  • Ortega i Gassets (1888‒1955) – spāņu filozofs un publicists, slavens ar sacerējumu „Masu sacelšanās”, kurā pirmo reizi sāka runāt par masu sabiedrību un tās problēmām.
  • Osvalds Arnolds Gotfrīds Špenglers (1880-1936) – vācu vēsturnieks un filozofs. Špenglera pazīstamākais darbs ir „Rietumeiropas noriets” (Der Untergang des Abendlandes), kurā viņš izvirza teoriju par civilizāciju ciklisku rašanos, attīstību un bojāeju. Špenglers uzskatīja, ka Rietumeiropas civilizācija atrodas norieta periodā.
  • Frāze „Pārcirst Gordija mezglu” nozīmē noteiktu situāciju, kad izpildāmais uzdevums vai problēma ir tik sarežģīta, ka personai, kas šo problēmu risina, ir jāizmanto oriģināla nestandarta pieeja. Sākotnēji tas ir stāsts par Aleksandru Lielo. Orākuls paziņoja, ka persona, kas atraisīs Gordija mezglus, radīs vislielāko impēriju uz planētas. Aleksandrs Lielais, nevarēdams atraisīt zemnieka Gordija mezglu, to vienkārši pārcirta, atrisinot šo problēmu.