Posts Tagged ciklopu domāšana

Kā atgūt valsti un nepzaudēt sevi

Posted by on Friday, 8 December, 2017

KĀ ATGŪT VALSTI UN NEPAZAUDĒT SEVI.

Publicēts: “Mājas viesis”. Nr. 47 ( 629 ) 23.-29.11.2017.

Numura saruna

 

Harijs Tumans

Vēstures doktors

Dzimis 1967. gada 1. novembrī Rīgā.

LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors.

Studējis Latvijas un Sanktpēterburgas universitātēs, specializējies antīkās pasaules vēsturē.

Sarakstījis fundamentālu pētījumu “Varoņi un varonība senajā Grieķijā”, pirmo latviski tapušu pētījumu par senās Grieķijas vēsturi un kultūru.

Saņēmis titulu “Gada vēsturnieks Latvijā 2015”.

Precējies ar Margaritu Tumanu. Dēli Dāvis un Georgs.

Izceltie citāti:

 

Vija Beinerte

Foto: Anda Krauze un no Harija Tumana personiskā arhīva

 

Kas piešķir mērķi un jēgu

 

Apveltīts ar asu prātu un gudru sirdi. Viens no Latvijā spēcīgākajiem viedokļu līderiem. Harijs Tumans. Mūsu saruna par to, kāpēc aktuāla ir mūžība, nevis laiks.

 

Kas notiek ar tautu un kultūru, kam laiks ir nauda, nevis žēlastība, kas dota mums līdz ar izredzi uz mūžību?

Tā ir parādība, kas raksturīga kultūrām norieta stadijā. Ne tikai laiks – viss tām ir nauda. Viss tiek mērīts ar naudu, nauda kļūst par cilvēka dzīves mērķi un jēgu. Šāds fenomens civilizācijas vēsturē ir pieredzēts jau vairākkārt: tā gāja bojā Babilonija, Feniķija, Grieķija, Roma utt. Mēs esam kārtējie, fināls ir zināms. Šodien toni nosaka grāmatveži, viss tiek rēķināts un pārvērsts naudas izteiksmē, pat izglītība un veselības aprūpe: cik studentu vai skolnieku uz vienu pedagogu, cik pacientu uz vienu ģimenes ārstu. Slēgsim skolas, slēgsim slimnīcas – jo nauda un cipari ir svarīgāki par visu! Taču tas nogalina, tas ir Kultūras krahs. Ejam vēlās Romas pēdās.

 

Un vēl arī nevēlēšanās domāt par nāvi.

Jā, arī tas ir simptomātiski. Katra Kultūra visupirms risina dzīvības un nāves jautājumu. Kultūra rodas uz kādas idejas pamata, patiesībā – uz reliģijas pamata. Reliģija piešķir dzīvei jēgu un atbild uz jautājumu par pēcnāves dzīvi. Tas ir fundamentāls jautājums, par ko ir jārunā un jādomā visa mūža garumā. Nāve ir kulminācija, svītra, ko pavelk zem saskaitāmajiem. Kopsavilkums. Kvintesence. Tāpēc senajā Ēģiptē, kad cilvēki sanāca uz draudzīgu pasēdēšanu, dzīru telpas vidū atradās reāls sarkofāgs ar reāliem kauliem – lai atgādinātu par laika limitu. Vēlāk to aizstāja simbolisks atveidojums, bet ideja palika tā pati – memento mori ( „atceries, ka tu mirsi!” ). Arī kristietība uztver dzīvi kā ceļu uz mūžību.

 

Nesen kāds Latvijā populārs teologs intervijā pateica, ka kristietības centrā vienmēr ir cilvēks. Ja kāds pēkšņi teiktu, ka Visuma centrā ir Zeme, bet Saule griežas ap to, no tā nekas nemainītos ne Saulei, ne Zemei, nedz pilngadīgam Latvijas pilsonim. Bet kā ir šinī gadījumā? Cilvēka iekšējā pasaulē taču pilnīgi viss ir atkarīgs no tā, ko cilvēks domā.

Nejautāšu, kas ir šis teologs, jo tā nav kristīga teoloģija. Kristietības centrā ir Kristus, nevis cilvēks. Ja pasaules centrā tiek nolikts cilvēks, tas patiesībā ir jau ateisms. Pirmo reizi tas tika izdarīts senajā Grieķijā, kad sofists Protagors pasludināja, ka cilvēks ir visu lietu mērs. Un tā tas ir arī mūsdienās. Bet, ja cilvēks kļūst par visu lietu mēru, tad no tā neizbēgami izriet morālais relatīvisms, kas spēj attaisnot jebkādu noziegumu, jo cilvēks pats sev nosaka, kas ir labs un ļauns. Bībelē tas tiek aprakstīts kā grēkā krišana – aizliegtais auglis tika paņemts tieši no laba un ļauna atzīšanas koka. Labs un ļauns – tās ir morāles normas, tā ir vērtību sistēma, orientieri jeb ceļa zīmes, ko Dievs ir devis cilvēkam, kuram nav tiesību tur kaut ko mainīt vai grozīt. Tātad grēkā krišana ir cilvēka pretenzija nolikt sevi Dieva vietā. Pasludinot sevi par pasaules centru un visu lietu mēru cilvēks faktiski iet Lucifera ceļu. Starp citu, var teikt, ka Lucifers bija pirmais revolucionārs un demokrāts, jo viņš sacēlās pret hierarhiju un pieprasīja sev vienlīdzību un tiesības – kā gaismas nesējs.

Aizmirstot, ka viņa spožums ir atstarota gaisma, jo ne jau viņš pats ir tās avots. Kad zeme pagriež muguru saulei, iestājas nakts. Kad baznīca pagriež muguru Kristus mīlestībai, iestājas tumsa. Kamēr Eiropa bija kristīga, tā spēja turēties pretī islāmam un sekmīgi atvairīt musulmaņu invāziju. Kad un kas ir mainījies?

Karot Eiropa spēj arī tagad – pateicoties tehnoloģijām. Atšķirība ir tāda, ka agrāk kristīgā Eiropa varēja stāties pretī musulmaņu karaspēkam ne tikai ar ieročiem, bet arī ar ideju un gara spēku. Un ar mazākiem spēkiem uzveikt pārspēku. Atcerēsimies kauju pie Puatje 732. gadā, kauju pie Lepanto 1571. gadā, vai Maltu, kura 1565. gadā atvairīja turku uzbrukumu, atcerēsimies Vīnes vārtus, kur 1683. gadā Polijas un Svētās Romas impērijas spēki sakāva Osmāņu impērijas armiju. Visās šajās kaujās kristieši cīnījās un uzvarēja, jo bija gatavi mirt patiesības vārdā. Šodien eiropiešiem nav patiesības, nav ticības, nav idejas, kuras vārdā būtu vērts mirt. Viņi domā tikai par dzīves baudām un kā glābt savu dārgo dzīvību. Un paļaujas nevis uz Dievu, bet uz ieročiem. Te varonībai nav no kā dzimt. Varonība dzimst tur, kur beidzas bailes no nāves. Bet tas var notikt tikai tad, ja ir kāda augstāka vērtība, kas ir svarīgāka un dārgāka par fiziskā ķermeņa eksistenci. Savukārt tehnoloģiskais pārākums nav mūžīgs un nav drošs garants.

 

Parunāsim par valsti, kas arī – kā reiz teicāt – rodas nevis uz asiņu vai teritorijas, bet uz idejas pamata.

Gan rodas, gan iet bojā. Romas impērija gāja bojā ne jau tādēļ, ka barbari to iekaroja, bet gan tāpēc, ka romieši paši bija kļuvuši par barbariem. Viņi bija zaudējuši Ideju, tātad valsts un civilizācijas jēgu. Bet bez jēgas viss sabrūk. Jēga jeb Ideja rada civilizāciju, bet tās zudums nolemj to pazušanai.

 

Un kā ir ar Latviju? Vai mums ir ideja, kas vieno?

Sāpīgs jautājums. Valsts ir cilvēki, jeb, kā teica Aristotelis, cilvēku kopība, kas pastāv kopēja labuma dēļ. Šīs kopības pamatā ir Ideja jeb projekts, kā teica Ortega i Gasets. Tātad vispirms Ideja, kas formulē cilvēku kopības jēgu un mērķi. Ideja, kas apvieno cilvēkus kopīgai darbībai. Bet kāds ir mūsu projekts? Tas ir valstiskās identitātes jautājums, kam jāatbild uz trim jautājumiem: kas mēs bijām, kas mēs esam un kas mēs būsim? Projekts nozīmē virzību: ko darām šodien, lai sasniegtu to, ko gribam rīt? Un te nu mums nav nekādas skaidrības. Mēs tikai apraudam smago pagātni, bet par rītdienu klusējam. Kā vienīgā ideja tautas vienošanai šobrīd tiek piedāvāta rusofobija, bet tā ir destruktīva pēc būtības un tai nav sakara ar kādu konstruktīvu nākotnes projektu. Projekta vietā ir divas savstarpēji konfliktējošas ideoloģijas. No vienas puses tiek sludināts patriotisms kā nacionālas valsts pamats, taču vienlaikus tiek proponētas pretējas vērtības – nauda un bauda. Tā ir reāla vērtību sadursme. Patriotam tēvzemes labklājība ir pirmajā vietā, bet mūsdienu liberālā ideoloģija ir radījusi egocentrisku patērētāju sabiedrību. Patriotisms un egocentrisms ir nesavienojami principi. Neviena sabiedrība, neviena civilizācija nevar uz tādiem pastāvēt. Jau sen ir teikts, ka nevar vienlaikus kalpot Dievam un mamonam…

Tradicionāli valsts vienmēr tika uztverta pēc analoģijas ar ģimeni, kur tēvs – valsts vara nes atbildību un rūpējas par visu locekļu labklājību. Šādā valstī rodas kopības sajūta un nācija saliedējas. Bet, atbilstoši liberālajai ideoloģijai, katram pašam jārūpējas par sevi, lai tiktu pie naudas un baudas, un valsts ir tikai naktssargs, kas pieskata, lai mēs te visi viens otram rīkli nepārkožam. Taču princips „katrs pats par sevi” atbilst nevis civilizācijas, bet mežonības stāvoklim. Pirmais to uzrādīja Homērs savā ciklopu aprakstā. Pēc viņa vārdiem ciklopu pasauli no civilizētas pasaules visvairāk atšķir tas, ka viņiem nav sociālās organizācijas un likumu, jo „taisnība viņiem ir sveša”, tie dzīvo katrs pats par sevi un „par citiem tie neliekas zināt”. Bet tā taču ir ideālā liberāļu pasaule!

 

Ciklopiem ir tikai viena acs, un tā allaž ir pievērsta sev.

(Smejas.) Varam arī tā skaidrot. Bet fakts ir tāds, ka katrs pats par sevi un sev – tā ir mežonība, tas ir visu karš pret visiem. Atgriešanās ciklopu stāvoklī arī liecina par civilizācijas norietu. Ciklopu sindroms izpaužas visos līmeņos – gan valsts lietās, gan privātajā dzīvē. Nereti mūsu likums ir ciklopu pusē, un tādēļ mēs redzam, kā Rīgā šur un tur lēni ruinē arhitektūras pieminekļi – jo nav iespējams iespaidot īpašniekus, kuri pieļauj šādu postu. Un mēs esam ciklopi katru reizi, kad ignorējam citus cilvēkus sev apkārt – vai darbā, vai pie stūres, vai kad terorizējam apkārtējos ar skaļu mūziku savās mājās vai sabiedriskās vietās. Piemēram, Saldū kāds ir uzcēlis kafejnīcu šaurā pilsētas pludmalē pie ezera, izlicis lielas tumbas un visu vasaru terorizē cilvēkus ar skaļu popsu. Kafejnīcas saimnieks nevēlas saprast, ka viņš dara pāri citiem. Tādu piemēru ir daudz mūsu dzīvē…Mēs esam izveidojuši valsti ciklopiem un brīnāmies, kādēļ tauta bēg no valsts. Mums jāatdod valsti tautai. Un dzimteni mums vajadzētu mīlēt ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem.

 

Kas būtu jādara, lai Latvijas simtgadē mēs nepazaudētu savu valsti?  

Vispirms mums tā būtu jāiegūst. Mums ir valsts institūcijas, kuras apkalpo sevi, atsevišķu grupējumu un indivīdu intereses, nevis kopīga labuma projektu. Mums nav paša galvenā – skaidras idejas, kam mūsu valsts ir domāta. Tātad mums ir tikai valsts ārējā forma, apvalks, t.i., ķermenis bez dvēseles. Bet kas ir ķermenis bez dvēseles? Izbāzenis, lelle. Tātad mums sava valsts ir jāatdzīvina, jāieliek tajā saturs un dvēsele – kopēja labuma ideja. Un jāsāk ir ar sevi. Jo valsts – tie esam mēs. Un te nu atkal ir problēmas. Pirmkārt, mūsu viensētnieku psiholoģija, kas traucē mums solidarizēties un mudina meklēt tikai savu, tikai lokālu labumu, ignorējot kopēju labumu. Otrkārt, mums nebija savas aristokrātijas un savas valsts līdz 1918. gadam, tātad nebija arī savas nacionālās elites, kas rada valstisku domāšanu. Tikai XX gs. mums izveidojās nacionālā elite no vakardienas zemniekiem, bet tas bija vēsturiski ļoti vēlu un šī elite tika izkauta un izkaisīta pēc 1940. gada. Tā nepaspēja iepotēt tautai valstisku domāšanu. Un tagad mums elites vietu aizņem tie, kas kaut kādā veidā ir tikuši pie naudas – bieži vien uz citu rēķina. Kādu valstisku domāšanu no viņiem varam sagaidīt? Mums vajadzīga patiesa elite.

 

Radošais mazākums.

Tieši tā! Tas apvieno masas, izvirza ideālu, piešķir jēgu un mērķi valstiskai kalpošanai, tas rada mākslu. Kultūras veido radošais mazākums, nevis masas. Bet mums tā vietā ir „veiksminieki”, kuri turpina dalīt un pārdalīt resursus. Arhibīskaps Jānis Vanags pirms septiņiem gadiem valsts svētkos pateica: valsts ir nozagta. Tā tas ir. Tā izpaužas ciklopu sindroms. Plus vēl dzīves princips, kuru atspoguļo sakāmvārds: „Latvietis latvietim – mīļākais ēdiens”. Ja gribam glābt valsti, jāsāk glābt pašiem sevi. Jāmācās ieraudzīt otrā cilvēkā nevis konkurentu un ienaidnieku, bet partneri, brāli, tuvāko. Kad Grieķijā sākās krīze, tauta bija ielās un viņiem pusi parādu atlaida, vienkārši norakstīja. Mēs tikai vaimanājam savos kaktos, un mums nevienu eiro neviens neatlaida.

 

Kad krīzes laikā valdībai bija jāizvēlas, vai glābt tautu, vai banku īpašniekus, nolēma glābt banku īpašniekus. Mēs klusējām. Un arī tagad – ja mediķi streiko, visiem būtu jābūt ielās, jo tā jau nav tikai mediķu problēma! Taču – nekā. Pārējie klusē.

Tur jau tā lieta! Ja mēs kaut ko gribam glābt, jāmaina apziņa, jāsaprot, ka visi kopā mēs varam iespaidot politisko varu. Jo šai varai ir jādarbojas mūsu interesēs. Taču te ir vēl viena svarīga lieta. Saskaņā ar Aristoteļa koncepciju ir trīs labas politiskās varas formas un trīs sliktas. Labās ir monarhija, aristokrātija un patiesa demokrātija. Sliktās ir tirānija, oligarhija un pūļa vara. Varu labu vai sliktu padara nevis valdošo cilvēku skaits, bet gan tas, kā labā šī vara darbojas – tautas labā, vai savā labā. Tātad vienalga, cik cilvēku ir pie varas – viens vai trīssimts, galvenais ir tas, kā šī vara attiecas pret kopējo labumu. Savukārt vēsture sniedz mums absolūti politnekorektu mācību, proti, ka pārvarēt krīzi un glābt valsti spēj tikai spēcīga centralizēta vara. Nespēj veikt nopietnus soļus valsts glābšanai vara, kas sadalīta naidīgu kliķu starpā. Ir jābūt varai, kas stāv pāri visiem lobijiem un grupējumiem, tādai varai, kas spēj piespiest visas kliķes rēķināties ar valsts interesēm un strādāt valsts labā. Bez šādas varas nav iespējams pieņemt nevienu principiāli svarīgu lēmumu, jo tas noteikti skars kādu ietekmīgu cilvēku intereses un tie caur savu lobiju to nobloķēs.

 

Spēcīgi līderi nerodas tukšā vietā. Izglītība, veselības aprūpe, kultūra. Pamats, uz kā balstās sabiedrības garīgā un fiziskā veselība. Cik stiprs un drošs tas ir Latvijā? 

Te ir jāsmejas vai jāraud. Mēs jau zinām, ka tieši šīs nozares mums ir vissmagākajā situācijā. Rodas jautājums: kādēļ? Tā ir vēl viena zīme, kas liecina, ka ar mūsu valsts modeli kaut kas nav kārtībā. Jo kas tad ir kam – tauta valstij, tas ir, aparātam, vai aparāts tautai? Kurš kuram kalpo?

 

Kurš patiesi ir karalis: tas, kas valdot kalpina, vai tas, kas valdot kalpo?

Precīzi! Tauta šodien ir tikai elektorāts vai resurss, kas domāts izsūkšanai, nevis valstiskuma nesējs un mērķis, kā tam būtu jābūt. Ja valsts kalpotu tautai, tad šīs stratēģiski svarīgās jomas nevarētu būt tik katastrofālā stāvoklī. Deputāti un ministri varētu paciesties, pagaidīt algas pielikumu, taču ne skolotāji, medmāsas, ārsti.

 

Kas notiek ar mākslu un kultūru?

Šodien par mākslu var pasludināt jebko – arī uz paplātes uzliktas vai pa audeklu izsmērētas fekālijas, ja vien tās tiek izstādītas. Un arī tā ir iznīkstošas kultūras pazīme. Kultūras vēsture skaidri parāda, ka mākslas dekadence atbilst kultūras norieta stadijai.

Masu kultūra, abstrakcionisms, atteikšanās no klasiskā stila un skaidrības, instalācijas un performances ir kultūras pirmsnāves stadijas pazīme. Patiesībā tām ar mākslu vairs nav nekāda sakara.

Taču visu izšķir jautājums: kāds ir mērķis? Masu kultūras mērķis ir nopelnīt un izklaidēt, tā cilvēku degradē. Mākslas mērķis ir audzināt, tā dara cilvēku labāku. Mākslas darbs vienmēr ir vēstījums cilvēkiem, tas radīts tādēļ, ka autoram ir ko teikt, nevis tādēļ, lai to varētu labi pārdot vai lai autors kļūtu populārs. Fakts, ka daudzi mākslas darbi tika radīti pēc pasūtījuma un pārdoti, nemaina lietas būtību: visu nosaka tas, kādi mērķi bija māksliniekam. Māksla kā atsevišķa kultūras sastāvdaļa, kas nesakrīt ar kultu, radās senajā Grieķijā. Pirms tam citās senajās kultūrās tie artefakti, kurus mēs uzskatām par mākslas darbiem, tika radīti kā kulta priekšmeti. Pirms simts gadiem Verners Jēgers savā pasaulslavenajā pētījumā pierādīja, ka visa sengrieķu māksla tika veltīta audzināšanai. Manuprāt, tāda ir patiesas Mākslas misija pasaulē. Bet šodien par mākslu var uzdod jebkādus zemapziņas murgus.

 

Te varētu būt vēl kāds aspekts. Piemēram, ko citi risina psihoterapeita kabinetā, to Ingmars Bergmans – uz ekrāna. Taču, pārvērsdams savus dēmonus ekrāna tēlos, viņš spēj tos padarīt par mākslas notikumu, kas skatītājā izraisa katarsi.

Jā, katarse varētu būt atslēgas vārds. Paņēmieni var būt dažādi, bet ja mērķis ir dvēseles šķīstīšana, tad tā ir māksla. Un te nu atkal mans mīļākais piemērs no senās Grieķijas. Tas ir Epidauras teātris, viens no slavenākajiem un skaistākajiem sengrieķu teātriem. Tas atradās līdzās Asklēpija svētnīcai – medicīnas dieva kulta vietai, kurp ļaudis brauca ārstēties. Tur bija viesnīcas, kūrmāja, stadions un teātris. Tātad procedūras un sports ķermenim, bet dvēselei – teātris, kur tai piedzīvot katarsi un dziedināties. Tas nozīmē, ka tas, ko rādīja teātrī, tika domāts dvēseles šķīstīšanai, nevis murgainas zemapziņas izpausmēm.

Grieķu izpratni par mākslu labi ilustrē kāds fakts: dramaturga Frīniha traģēdija “Milētas ieņemšana”. Tā tika uzvesta 492. g. p.m.ē., un tajā tika stāstīts par reāliem notikumiem – par to, kā persieši 494.p.m.ē. ieņēma un izpostīja šo Mazāzijas pilsētu, vīriešus apkāva, bet sievietes un bērnus aizveda verdzībā. Dramaturgs savā lugā to visu bija atainojis visnotaļ spilgti, kā rezultātā publika apraudājās. Bet žūrija piesprieda viņam milzīgu naudas sodu – par to, ka izrāde atstāja destruktīvu iespaidu, tā nerādīja neko cēlu un skaistu, neko neiemācīja un nedeva nekādas cerības uz labo.

Dažreiz es diskutēju ar māksliniekiem. Man saka: es tā gleznoju, jo tā es izpaužu savu zemapziņu, tā es izjūtu to, kas manī ir. Es atbildu: tad parādi savus darbus psihoterapeitam, viņš noteiks tev diagnozi. Tikai nevajag izgāzt savu slimo zemapziņu uz citiem cilvēkiem. Pasaulē ir gana daudz haosa un disharmonijas, nevajag to vairot. Mākslas uzdevums ir pretējs – vairot harmoniju pasaulē, tuvināt cilvēku Dievam. Katrs mākslinieks ir atbildīgs par to, ko viņš ienes pasaulē – gaismu vai tumsu.

 

Kur beidzas tolerance un sākas visatļautība? Un ar ko politkorektums atšķiras no gļēvuma?

Politkorektums ir smuks apzīmējums ideoloģiskai dogmatikai, kura nosaka, par ko un kā drīkst domāt un runāt. Un tolerance ir viena no šādām dogmām. Sākotnēji tā radās kā ideoloģisks ierocis pret kristietību. Kristiešiem pārmeta un pārmet netoleranci, proti, neiecietību pret grēku, kas tiem ir dabiska nostāja. Bet šodien tolerances dogma apkalpo globalizācijas projektu, jo globāla impērija nav iespējama bez šāda ideoloģiska pamata, kas dod iespēju relativizēt un reducēt visas patiesības un vērtības. Bet īstenībā tolerances nemaz nav. Ir ideoloģija, kas propagandē toleranci, bet tā pati nav toleranta pret citu, alternatīvu vērtību sistēmu. Vispār neviena reliģija un neviena ideoloģija nav toleranta, jo katra ideoloģiskā sistēma pretendē uz patiesību. Tā var tolerēt, t.i., pieciest tikai tās lietas, kas nav pretrunā ar tās būtību. Piemēram, ideologi mēdz pretnostatīt antīko it kā toleranto reliģiju netolerantajai kristietībai. Bet tas ir tikai sofistisks triks: iepretī kristiešiem, grieķiem un romiešiem nebija idejas par augstāko patiesību, kuras dēļ varētu mirt, tādēļ tie bija vienaldzīgi pret idejām un mācībām, bet viņiem principiāli svarīgs bija kults, tādēļ viņi pārstāja būt toleranti pret tiem, kas nonāca pretrunā ar formālām kulta prasībām. Tādēļ viņi represēja domātājus ( atcerēsimies kaut vai Sokrātu! ) un dedzināja, sita krustā un meta zvēriem saplosīšanai kristiešus, kuri nevēlējās iesaistīties imperatoru kultā.

Tēze, ka vienas patiesības nav, un ka visas patiesības ir vienādi patiesas, šodien ir kanonizēta un kļuvusi par augstāko patiesību noraidīto patiesību vietā… Un vai tam, kurš neatzīst politkorektuma dogmas – tas kļūst par ķeceri! Te visa tolerance beidzas.

Tādēļ šādu dogmu vietā es par rīcības vadlīniju uzskatu citas lietas – cilvēkmīlestību un cieņu. Cienīt un mīlēt otru – tas nāk no sirds un no audzināšanas. Vienkārši nedari otram to, ko nevēlies, lai citi darītu tev. Nevajag tolerēt, vajag mīlēt cilvēkus – un tad nekāds politkorektums nav vajadzīgs. Bet mīlēt cilvēku nenozīmē atzīt par pareizu visu, ko viņš saka un dara. Tolerances dogma ved tieši uz to, lai šķietama humānisma aizsegā mēs pieņemtu arī visu slikto un to tolerētu. Tas ir viltīgs triks, kas nomaina jēdzienus. Tas ir aplami! Ir jāmīl visi cilvēki, pret visiem jāizturas ar cieņu, bet nav jāakceptē viss, ko tie saka vai dara. Ir jābūt skaidrai vērtību sistēmai ar plusa un mīnusa zīmēm.

 

 

Vai jums ir brīvais laiks?

Ja ar to ir domāts laiks, brīvs no darba pienākumiem, tad ir. Taču īsti brīvs šis laiks tomēr nav, jo tad es cenšos rakstīt. Diemžēl tāda laika man ir maz, gribētos daudz vairāk pagūt uzrakstīt. Un tad vēl ir laiks, kad es atpūšos. Tiesa, tāda laika man ir vēl mazāk. Vislabāk man patīk lasīt, peldēties, braukt ar riteni vai pastaigāties dabā. Brīnišķīga sajūta, kad vasarā savā dārzā varu ērti iekārtoties atpūtas krēslā un palasīt grāmatu. Ziemā gan jāiztiek tikai ar staigāšanu pa mežu vai gar jūru un grāmatām. Bet ziemā var baudīt mākslu, tikai iepriekš jānoskaidro, vai režisors neņirgājas par klasiku un atskaņotāji nav nolēmuši partitūru modernizēt. Man patīk tīra klasika, nesamaitāta. Mocarta rekviēms man ir skaņdarbs numur viens, rakstīts brīdī, kad autors juta nāves elpu pakausī, var teikt – jau sarunājās ar Dievu. Bet mīļākais komponists man ir Vivaldi.

 

Ko darāt kopā ar ģimeni?

Grāmatas lasu viens, bet pārējo cenšos darīt kopā ar ģimeni. Un vēl man patīk ceļot. Reizi pa reizei dodos uz Grieķiju, tā ir zeme, kur gribas atgriezties, mana mīlestības zeme. Otra tāda ir Izraēla. Jeruzālemes muzejā var redzēt, ka šajā zemē atspoguļojas visa civilizācijas vēsture. Tur ir pirmā zemkopība, pirmā pilsēta, pirmie megalīti, tur ir ēģiptieši, persieši, grieķi, romieši – tur ir viss. Un joprojām tā ir ģeopolitiska ass, ap kuru joprojām grozās civilizācijas vēsture.

 

Par valsts identitāti un par ciklopiem valstī

Posted by on Saturday, 23 September, 2017

  Publicēts saīsinātā veidā žurnālā “Mājas viesis”, Nr. 38 ( 620 ) 21.-27.09.2017.

Šeit tiek piedāvāta pilna intervijas versija autora redakcijā.

Žurnālists Andris Tiļļa.

 

 

  1. Kāda ir mūsu valstiskā un nacionālā identitāte, kā radīt simtgades svētkus?

Ar etnisko un politisko identitāti mums viss ir kārtībā, bet, kas attiecas uz valstisko, es, godīgi sakot, nezinu, vai tāda mums ir. Dzīvē, nevis uz papīra. Šķiet, ka tā ir konceptuāla problēma numur viens. No vienas puses, mēs visu laiku dzirdam par nacionālu valsti, bet no otras puses redzam, ka ar to kaut kas nav īsti tā kā vajag. Bez tam ir redzams, ka modernās pasaules attīstības tendences ir vērstas uz nacionālas valsts nonivelēšanu un pat likvidēšanu. Turklāt apziņā valda putra: no vienas puses tiek sludināts patriotisms kā nacionālas valsts pamats, bet no otras puses tiek propagandētas pretējas vērtības – nauda un bauda. Te rodas vērtību sadursme, jo patiess patriotisms paredz, ka dzimtenes labklājība cilvēkam ir pirmajā vietā, bet mūsdienu liberālās vērtības priekšplānā liek paša intereses un orientē uz absolūtu patērētāja egocentrismu. Bet, kā zināms, nevar vienlaicīgi kalpot Dievam un mamonam…

Attiecībā uz valsti es, kā sengrieķu domas piekritējs, uzskatu, ka valsts ir vispirms cilvēki, jeb, kā teica Aristotelis, cilvēku kopa, kas pastāv kopēja labuma dēļ. Atkārtoju: kopēja labuma dēļ, nevis kaut kādu kliķu, partiju vai indivīdu labuma dēļ. Man tuvs ir arī spāņu domātāja Ortegas-i-Gaseta viedoklis, kurš teica, ka valsts ir kopīgas dzīves projekts, t.i., projekts, kas apvieno cilvēkus kopīgai darbībai. Tas ir valstiskās identitātes pamats. Bet, lai to nodefinētu, ir jāatbild uz trīs jautājumiem: kas mēs bijām vakar, kas esam šodien, un kas gribam būt rīt? Diemžēl jāatzīst, ka mums ir puslīdz skaidra atbilde tikai uz pirmo jautājumu, turklāt tā ir depresīva, jo akcentē okupāciju un rusofobiju… Tā vietā, lai lepotos ar savu pagātni ( un mums ir ar ko lepoties! ), mums visu laiku tiek piedāvāts apraudāt vēsturiskos pāri darījumus. Rezultātā mums veidojas negatīvs pagātnes tēls un negatīva identitāte, kas traucē attīstīties šodien. Bez tam tā šķeļ sabiedrību, nevis vieno. Protams, vēsture ir jāzina un jāatceras, to nedrīkst aizmirst, bet nav produktīvi veltīt tik daudz laika un spēka tās apraudāšanai. Un katra sabiedrība veido savu identitāti uz pretnostatījuma pamata: „mēs – viņi”. Tas ir dabiski un pareizi, bet ar to nepietiek. Ir jāatbild arī uz jautājumu par mūsu valsts projekta būtību, par to, kas ir mūsu kopība šodien un kādu mēs to vēlamies redzēt rīt. Kādreiz mums tika stāstīts par eiropeisku labklājības valsti, bet šī brīža situācijā tas izklausās pēc izsmiekla. Pie mums labklājība kā valsts projekta ideja nedarbojas, jo pārsvarā cilvēki uztver labklājību individuāli un cenšas raut sev pēc iespējas vairāk, bet valsts lietas degradē. Cilvēki bēg no valsts ne tikai tādēļ, ka šobrīd neatrod sev iespējas un pielietojumu, bet arī tādēļ, ka neredz sev izredzes arī rīt.

Rezultātā šobrīd mūsu idejisko pamatu veido depresīva identitāte, kas vērsta uz ienaidnieka tēla uzturēšanu. Jo tā ir vieglāk konsolidēt tautu un tā var viegli novērst uzmanību no iekšējām problēmām, piemēram, no valsts izzagšanas… Domāju, ka tas ir destruktīvs ceļš. Tautai jākonsolidējas uz kopēja projekta pamata, nevis tikai uz baiļu, sāpju un aizvainojuma pamata. Mums ir nepieciešama ne tikai depresīva, uz pagātni vērsta identitāte, bet arī pozitīva, uz šodienu un nākotni vērsta identitāte, kas veidotu un konsolidētu valsts nāciju. Bet pagaidām es tādas neredzu. Šobrīd mūsu „projektu” varētu izteikt vienkāršā formulā: „grābj, kas var!”

Bet valsts svētkus vislabāk svinēt, ziedojot savai valstij kaut ko no sevis – savu darbu, naudu, savu rūpi. Ja mēs katrs kaut ko izdarīsim savas valsts labā, tā kļūs redzami skaistāka.

  1. Kā jūs raksturotu pašreizējo sabiedrību, arhibīskaps Stankēvičs ir skarbs – valda alkatība… Vai nekļūstam bīstami paši sev – līdzīgi kā vēlīnā Roma?

Pilnīgi piekrītu arhibīskapa viedoklim, bet ar piebildi, ka alkatība ir viena no daudz lielākas problēmas izpausmēm – valstiskas domāšanas deficītam. Mēs jau esam pieraduši, ka valsts lietās pastāv gandrīz vienīgi privātas intereses, grupu, kliķu, partiju intereses, lai gan valsts, kā jau teicu, pēc būtības ir „kopēja lieta”. Acīmredzot tādā veidā izpaužas mūsu egocentriskā viensētnieka domāšana, kurai pasaule beidzas aiz sava žoga. Un, protams, to daudzkārt pastiprina mūsdienu patērētāja psiholoģija, kas tiek kultivēta sabiedrībā. Tādēļ nav brīnums, ka ir tik ierasts uzskatīt valsti par sili, kur baroties, un par savtīgu interešu realizācijas instrumentu. Arī savā ikdienas dzīvē mēs esam pieraduši redzēt tikai savas personīgās intereses, ignorējot gan „kopējās lietas” vajadzības, gan citu cilvēku intereses.

Šajā ziņā mēs tiešām līdzināmies Homēra aprakstītajiem ciklopiem, kuri nepazīst civilizāciju un iemieso mežonību, jo viņiem ir sveša izpratne par taisnību un kopdzīves principiem, viņi dzīvo katrs savam labumam un „par citiem tie neliekas zināt”. Ļoti bieži no mums lien laukā ciklopi: kad mēs savtīgu nolūku vadīti darām pāri citiem cilvēkiem, kad mēs ignorējam citus, braucot pie stūres vai parkojoties, vai kad terorizējam apkārtējos ar skaļu mūzikas klausīšanos. Un tā tālāk un tā joprojām… Starp citu, šķiet, ka terorizēt citus ar skaļu mūziku ir mūsu nacionālā slimība, jo daudziem patīk tādā veidā demonstrēt, ka viņi spļauj virsū visiem. Tā ir ļoti spilgta mežonības pazīme, kura nepastāv civilizētajā pasaulē. Vārdu sakot, es uzskatu, ka mums būtu jāpiestrādā pie savas domāšanas, mums ir jāmācās domāt solidāri un valstiski.

Un, ja ikdienas dzīvē mēs tik bieži demonstrējam ciklopu domāšanu, nav nekāds brīnums, ka tā valda arī valsts lietās, atstājot graujošas sekas. Bet mūsu pārvaldes sistēmā, kā redzams, nav reālu mehānismu, kas ļautu savaldīt „ciklopus” un pasargāt valsts intereses. Tādēļ  ir dabiski, ka periodiski atskan runas par prezidentālas republikas nepieciešamību…

Un paralēle ar seno Romu šeit ir vietā. Tā sabruka vispārējas morālas degradācijas un valsts „prihvatizācijas” apstākļos. Toreiz tāpat valdīja naudas un baudas kults, un ciklopu egoistiskā domāšana. Oligarhi sadalīja valsti savās privātajās „impērijās”, kur viņiem bija sava slēgta pasaule ar visām valsts pazīmēm, ar visām iespējām un izklaidēm, un plus vēl viņi izvairījās no nodokļu maksāšanas. Savukārt valsts birokrātija nepārtraukti auga un smacēja nost sabiedrību ar nodokļu jūgu. Parastie cilvēki bēga no valsts pie oligarhiem vai barbariem, lai tikai izvairītos no nodokļu iekasētājiem. Valsts, kas nodarbojās ar naudas izspiešanu un nepildīja savas saistības pret tautu, nebija vajadzīga nedz tautai, nedz oligarhiem. Rezultātā, kad uzbruka barbari, nebija gribētāju aizstāvēt šo valsti, bet pati valsts sev nespēja nodrošināt efektīvu aizsardzību. Savukārt  oligarhu „impērijas” izrādījās par vāju un viegli krita par upuri uzbrucējiem…

  1. Kultūrpolitika, cik tā gudra, ko tajā vajadzētu mainīt?

Vispār mūsu kultūras politikā es redzu divas problēmas: finansējuma trūkumu un provinciālismu. Ar pirmo viss ir skaidrs: tas ir skābekļa trūkums kultūrai un tās sakņu sistēmai – izglītībai; par to daudz runāts un nav vērts tagad atkārtoties. Kas attiecas uz otro punktu, ar to es saprotu izveidojušos situāciju, ka tas pats trūcīgais kultūras finansējums tiek piešķirts gandrīz tikai vienai nozarei – letonikai. Kā rezultātā pasaules kultūra latviešu domas un valodas telpā tiek pārstāvēta nožēlojami vāji. Piemēram, joprojām latviešu valodā nav pieejami visi Platona un Aristoteļa teksti, kas ir Eiropas kultūras bāzes teksti. Tāpat nav arī daudzu citu svarīgu tekstu… Nav šaubu, letonikai jābūt prioritārai, tas ir pats par sevi saprotams. Bet, ja mēs nogriežam sevi no Eiropas kultūras mantojuma un visas pasaules kultūras mantojuma, mēs neizbēgami slīkstam provinciālismā.

Šajā sakarā nevar nepieminēt valsts jubilejas svinības. Man liekas, ka budžets, kas tam paredzēts (60 mljn. eiro ), ir daudzkārt pārspīlēts, īpaši ja salīdzina to ar izdevumiem, ko šim nolūkam paredz daudz bagātākā Somijas valsts ( 19 mljn. eiro ). Protams, jubileja ir jāsvin un jāsvin labi, bet viss jādara, ievērojot veselā saprāta un samērīguma robežas, īpaši laikos, kad valsts budžeta caurumi tiek lāpīti uz cilvēku rēķina, ieviešot arvien jaunus nodokļus un ceļot tarifus. Rodas aizdomas, ka šeit ir ne tik daudz patriotisma, cik vēlme „apgūt līdzekļus”, un droši vien, kā tas pie mums pieņemts, ar iespēju vienam otram labi iedzīvoties uz valsts rēķina. Domāju, ka somi mīl savu dzimteni ne mazāk par mums, vismaz viņi no tās nebēg. Nāk prātā arī kāds sengrieķu spārnotais teiciens. Kad spartiešu likumdevējam Likurgam pajautāja, kādēļ viņš ieviesa savā valstī tik pieticīgas upurēšanas ceremonijas dieviem, tas atbildēja: lai mēs nepārstātu godināt dievus. Šī frāze labi atklāj universālu likumsakarību: jo vairāk ārišķības, ārēja pompa un spožuma, jo mazāk patiesa satura un jēgas.

Man gribētos, lai mēs mīlētu Dzimteni nevis vārdos, bet darbos, un ne tikai uz budžeta rēķina, bet arī no tīras sirds.