Archive for category Tumans

KO ŠODIEN NOZĪMĒ BŪT KONSERVATĪVAM?

Posted by on Monday, 16 August, 2021

Dr. hist. Prof. Harijs Tumans

KO ŠODIEN NOZĪMĒ BŪT KONSERVATĪVAM?

Priekšvārds grāmatai: E. Rusanovs, S. Skutele. Konservatīvisms Rodžera Skrūtona izpratnē. Rīga, 2021.

       Rodžers Skrutons pavisam nesen pameta šo pasauli, faktiski viņš vēl ir mūsu laikabiedrs, lai gan klasiķis jau dzīves laikā. Viņa spilgtā un neparastā personība jau sen piesaista domājošu cilvēku uzmanību, īpaši tagad, kad domātāja vairs nav starp mums. Viņa intelektuālais mantojums ir tik spēcīgs, ka jau tagad tiek pētīts un analizēts, viņa darbi tiek tulkoti un par viņu top grāmata pat mazajā latviešu valodā. Šis sacerējums ir vēl jo vairāk svarīgs tādēļ, ka Skrutons liek mums aizdomāties par to, kas ir konservatīvisms šodien.

            Konservatīvisms iekļauj tik plašu jēgu un kategoriju klāstu, ka to nav iespējams ietvert vienā definīcijā. Lielā mērā tas ir tādēļ, ka šis jēdziens ir cieši piesaistīts kādam konkrētam laikmeta un kultūras kontekstam. Piemēram, Edmundam Berkam, viņa laikmetam un viņa valstī konservatīvisms nozīmēja kaut ko vienu, Skrutonam kaut ko citu, bet mūsdienu latvietim vai krievam vēl kaut ko citu. Turklāt tas, kā mēs saprotam konservatīvismu, ir Rietumu civilizācijas fenomens, citās civilizācijās ar šo vārdu tiks saprasts kaut kas cits. Tātad  konservatīvisms nav universāla ideoloģija, kura uzspiež sevi ar mērķi padarīt cilvēci laimīgu, bet tā ir konkrētu vērtību aizstāvēšana konkrētā laikā un telpā. Tās var būt reliģiskas, politiskas, sociālas vai estētiskas vērtības, vai kā tas ir šodien-paša cilvēka jeb homo sapiens dabisko dzimumu un ģimenes aizstāvība. Tam pateicoties šodienas Rietumu pasaules ietvaros konservatīvismam ir arī izteiktas universālas pazīmes, jo visā mūsu civilizācijas telpā tiek apdraudētas tādas pamatvērtības kā skaistums, kultūra, cilvēcība. R.Skrutonam šo vērtību aizstāvība nozīmē “nevis likt lietas atpakaļ, bet tās iekonservēt”. Tātad iekonservēt jeb aizsargāt to, kas tiek apdraudēts. Tas nenozīmē atgriezties atpakaļ un reanimēt to, kas ir pagājis, kā tas daudziem varētu likties, bet tas nozīmē paturēt un saglabāt to, kas ir vērtīgs un mantots no pagātnes. Jāatzīst, ka vieglāk ir pateikt, kas konservatīvisms nav, nekā kas viņš ir. Droši var teikt, ka tā nav nedz politiska kustība, nedz politiska ideoloģija. Atšķirībā no sociālisma un liberālisma, kuras ir viscaur dogmatiskas sistēmas, konservatīvisms nav dogmatisks. Tas ir domāšanas veids, tā ir vērtību sistēma un uzskatu kopums. Tā ir Tradīcija ar lielo burtu, tradīcija, kuru veido reliģija, kultūra, cilvēks un nesošās sociālās konstrukcijas, uz kurām turas sabiedrība. 

            Taču šodien, post- postmodernajā pasaulē, kad viss ir sajaukts un apgāzts ar kājām gaisā, ir grūti atšķirt, kas ir konservatīvs un kas tikai izliekas par tādu, jo vārdu “konservatīvs” piesavinās arī politiskie spēki ar liberālu ideoloģiju un politiku. Grūti orientēties mentālajā haosā, kad liberāļiem patīk tēlot konservatīvos, atļaujoties nelielu kritiku vai publikācijas konservatīvā portālā un pasmīkņāšanu par kādu citu liberāli, dedzīgu un fanātisku. Tādā veidā konservatīvā doma tiek falsificēta un izspiesta. Agrāk uzticību tradicionālām vērtībām nodrošināja piederība reliģijai, mūsu gadījumā kristietībai, bet tagad tā vairs nav: es pazīstu ārstu, kurš Dievam netic, bet ir patiesi konservatīvs, un es pazīstu katoli, kurš ir kareivīgs kreisais liberālis. Īstenībā es pazīstu daudzus šādus piemērus. Arī konfesionālā piederība vairs nav uzskatu rādītājs. Konceptuāli katoļu baznīcai vajadzētu būt konservatīvisma citadelei, bet protestantu konfesijām – liberālām, jo tās ir liberālas pēc savas izcelsmes. Taču dzīvē mēs redzam, ka luterāņu baznīcas galva savās runās ir konservatīvāks par katoļu baznīcas līderi, un arī parastie kristieši, neatkarīgi no konfesionālās piederības, mēdz pārstāvēt visu uzskatu spektru no radikāli kreisā līdz radikāli konservatīvajam. R. Skrutona attiecības ar reliģiju uzrāda, ka tas noteikti nebija noteicošais faktors viņa dzīves pozīcijas izvēlē. Lai gan paliek atklāts jautājums, cik lielā mērā reliģiskie uzskati veicināja viņa pasaules uztveri un vērtību sistēmas izveidi.

            Vispārējā sajaukuma apstākļos ir skaidrs, ka patiess konservatīvisms izpaužas nevis ārējās deklarācijās un formālā statusā, bet dzīves pozīcijā, kas balstās attiecīgā vērtību sistēmā. Savukārt dzīves pozīcija tiek iegūta dzīves gaitā, tā var tikai būt vai nebūt, to nevar imitēt. Tātad konservatīvisms ir iespējams tikai kā “būt”, nevis “šķist” vai “izlikties”, kā tas ir pierasts mūsdienu pasaulē, kad šķietamība ir svarīgāka par būtību. Un te dabiski rodas jautājums: kā var kļūt par konservatoru? Pirmo atbildi sniedz Skrutona dzīves piemērs: par konservatoru nevar piedzimt, šo pozīciju nevar pārmantot no tēva. Viņa gadījums šajā ziņā ir uzkrītošs: tēvam sociālistam izauga dēls konservators, pārliecināts antisociālists. Pats Skrutons ir devis teorētisku refleksiju par šo faktu savā rakstā “Kādēļ es kļuvu par konservatoru?”[1]. Pēc Skrutona teiktā viņa uzskatus visvairāk ietekmēja divi faktori: piedzīvotais Parīzē 1968. g. un Edmunda Berka filozofija.  

            Redzot, kā huligāni, kas sauca sevi par revolucionāriem, ārdās Parīzes ielās, Skrutons saprata, ka ar šiem cilvēkiem viņam nav pa ceļam. Huligānu agresijai viņš pretstatīja Šarla de Golla politisko viedumu un personīgo drosmi. Tātad konservatīvisms ir arī veselā saprāta dabiska reakcija uz revolucionāru apmātību. Un arī tā ir savā ziņā tradīcija: līdzīgi arī Edmunda Berka filozofija lielā mērā bija reakcija uz Franču revolūciju. Skrutons ieraudzīja šeit acīmredzamas paralēles, kas palīdzēja viņam izvērtēt sava laika pieredzi. Var teikt, ka abos gadījumos veselais saprāts nonāca pie secinājuma, ka mēģinājumi pārveidot sabiedrību pēc brīvības, vienlīdzības un brālības principiem ir utopiski un izraisa naidu un karu. No tā dabiski izriet atziņa par varu un hierarhiju kā nepieciešamiem sabiedrības pastāvēšanas pamatprincipiem. Nākamais solis ir tradīcijas vērtības atzīšana. Skrutonam kļuva tuvs Berka uzskats par sabiedrību kā par partnerību starp mirušajiem, dzīvajiem un tiem, kas vēl nav dzimuši. Atbilstoši tam revolucionāri, graujot tradīciju, nostāda sevi diktatoru pozīcijā attiecībā pret senčiem, kurus tie nicina, un pret nākamām paaudzēm, kurām tie atņem mantojumu. Pēc Čehoslovākijas apmeklējuma, kura laikā Skrutons saskārās ar reālu sociālismu, viņā nostiprinājās pārliecība par savu un Berka uzskatu pareizību. Tātad viņa gadījumā konservatīvismu veicināja trīs faktori: veselais saprāts, adekvāta politiskā teorija un pieredze.

            Taču konservatīvisms, kā jau teikts, neizsmeļas ar politisko teoriju. Kā vērtību un uzskatu sistēma tas ir vērsts uz visas Kultūras (ar lielo burtu) aizsardzību, jo visu laiku revolucionāri savā graušanas patosā neizbēgami apkaro arī Kultūru kā vecās, viņu nīstamās pasaules pastāvēšanas formu un spilgtāko izpausmi. Tādēļ ideju cīņa notiek ne tikai politikas, bet arī estētikas laukā, un Skrutona biogrāfija tam ir labs apliecinājums. Skandāls ar viņa dalību valdības komisijā par arhitektūras jautājumiem atklāj, ka arī arhitektūra mūsdienās ir kļuvusi par ideoloģiskās cīņas lauku. Arī mēs savā Rīgā redzam, ka problēmas būtība nav tikai pašā mūsdienu revolucionāro arhitektūras formu pastāvēšanas faktā. Ieraduma vai pārpratuma pēc mēs turpinām saukt šīs dīvainās formas par arhitektūru, kaut gan tām nav nekāda sakara ar arhitektūru kā mākslu un tas nav nekas cits kā vien būvtehnoloģiju un oriģinalitātes ambīciju apvienojums. Protams, ar nosacījumu, ka mākslu saprot klasiskā veidā kā skaistuma un idejas harmoniju. Mūsdienu revolucionārā “māksla”, kā zināms, skaistumu un harmoniju principiāli noliedz un apkaro, tā vietā uzspiežot neglītumu kā normu. Tātad konservatīvisms šodien nozīmē arī Skaistuma aizstāvību. Runājot par arhitektūru ir jāatzīst, ka mums nebūtu lielu iebildumu, ja modernās un oriģinālās stikla konstrukcijas rotātu Pļavniekus, Imantu vai Zolitūdi, kur tās nekonfrontētu ar kultūras mantojuma objektiem. Taču mēs redzam, ka pastāv maniakāla tendence iespiest stikla konstrukcijas tieši vēsturiskās apbūves vidē, kur tās ar savu kliedzošo mākslīgumu, nedabiskumu un stikla virsmu aukstumu grauj vietas atmosfēru un apkārtējās arhitektūras šarmu. Tādā veidā šis revolucionārās bezgaumības laikmets noliedz iepriekšējo gadsimtu Kultūras mantojumu un cenšas apliecināt savu pārākumu. Tas  mudina padomāt par arhitektūru kā par ideoloģiskās cīņas lauku un līdzekli, jo ar stikla virsmām, kas ir vardarbīgi iespraustas starp arhitektūras objektiem, tiek noniecināts kultūras mantojums, tiek uzspiesta attiecīga attieksme un vērtību sistēma. Mēs neesam spiesti apmeklēt mākslas galerijas un skatīties moderno mākslu, ja tā nepatīk, taču, staigājot pa pilsētu, nav iespējams izvairīties no modernajām celtnēm. Skrutona piemērs rāda, ka iestāties pret šādu vizuālās antiestētikas agresiju[2] mūsdienās var būt bīstami. Toties šis fakts atklāj vēl vienu niansi konservatīvisma izpratnē: būt konservatīvam šodien nozīmē aizstāvēt Skaistumu un Kultūru, tātad stāvēt pretī bezkultūrai un antikultūrai, jeb, citiem vārdiem sakot, stāvēt pretī entropijai.  

Konservatīvisms kā Kultūras aizstāvības princips dabiski sniedzas pāri nacionālajām robežām, tas ir draudzīgs jebkurai kultūras tradīcijai, kas ir īsta tradīcija ar savu identitāti. Tādēļ Skrutons bija draudzīgs islāmam, un daudzi zinoši musulmaņi uzskatīja viņu par islāma draugu. Tajā pat laikā, būdams patriots, viņš atklāti runāja par draudiem, ko Eiropai nes nekontrolēta islamizācija, par to saņemot apsūdzību islamofobijā no ideoloģiskajiem pretiniekiem. Starp citu, Skrutona piemērs parāda, ka konservatīvisms nenozīmē nacionālismu: viņš nošķīra patriotismu kā dzimtenes mīlestību un nacionālismu kā ideoloģiju, kurai ir tendence pārvērsties par reliģiju. Tik tiešām, pie mums nereti var redzēt, ka patriotismu aizstāj rusofobija. Taču patriotisms nozīmē vēlmi kalpot dzimtenei, nevis apkarot cittautiešus. Savukārt konservatīvisms ciena jebkuru kultūru kā savu dabisku sabiedroto. Reizē ar to konservatīvi domājošam ir dabiski būt patriotam, jo dzimtene ir viena no katra normāla cilvēka pamatvērtībām.

Un beidzot: būt konservatīvam nozīmē iet pret straumi un pakļaut sevi riskam. Naida un apmelošanas kampaņa, kas tika sacelta pret Skrutonu 2018.g. labi parāda, cik agresīvi ir politkorektuma ideoloģijas adepti un cik ļoti tie necieš citu viedokli. Šis gadījums, kā viens no daudziem, spilgti uzrāda, ka Rietumu pasaulē agresīvā liberālā ideoloģija faktiski jau ir likvidējusi vārda brīvību. Raganu medības, proti ideoloģisko oponentu vajāšanas, jau ir kļuvušas par ikdienu. Tā rezultātā liberālisms, kura nosaukums ir atvasināts no vārda “brīvība” un kurš sākotnēji cīnījās par visa veida brīvībām, ieskaitot vārda brīvību, nemanāmi ir evolucionējis par savu pretmetu un pārvērties par totalitāru sistēmu, kas vajā citādi domājošos. Viss ir apgriezies otrādi: kādreizējie brīvības cīnītāji ir kļuvuši par brīvības apkarotājiem, bet konservatori par tās aizstāvjiem. Paralēli ideoloģiskajai intoksikācijai sabiedrībā notiek strauja polarizācija pēc uzskatiem, bet valdošais liberālisms, kas uzspiež savas dogmas kā politkorektuma normas, kļūst arvien agresīvāks, nikni apkarojot jebkādu brīvdomību. Šīs lavīnas pirmais vilnis jau ir sasniedzis Latviju: arī pie mums tiek uzspiests vienīgi “pareizais” viedoklis un apkaroti citādi domājošie. Publiskā telpā jau skan trauksmes signāli par apdraudējumu vārda brīvībai. Tautas vairākums vēl ir pārliecinoši konservatīvs, taču dienas kārtībā ienāk jautājums, vai šī liberālisma spiediena apstākļos tauta spēs saglabāt sevi, savu kultūru un identitāti. Šajā situācijā konservatīvā doma iegūst īpašu aktualitāti, tādēļ  mūsu laikabiedra, domātāja Skrutona piemērs mums ir īpaši interesants un svarīgs. Tas rāda, ka būt konservatīvam nenozīmē iekonservēt pagātni, bet tas nozīmē šodien pastāvēt par pagātni, tagadni un nākotni, pastāvēt uz veselā saprāta un tradicionālo vērtību principiem. Jeb, kā teica pats Skrutons: “ir jābūt moderniem, lai spētu aizstāvēt pagātni, un radošiem, lai aizsargātu tradīcijas”.  


[1] Scruton R. Why I became conservative? // The New Criterion. Vol. 39, N0 7, March, 2021. Pieejams: https://newcriterion.com/issues/2003/2/why-i-became-a-conservative . Skatīts: 10.03.2021.

[2] Par moderno arhitektūru Skrutons izteicās visai precīzi un skarbi, piemēram, šādi: “Modernisms arhitektūrā bija mēģinājums pārtaisīt pasauli tā, it kā tajā nekas nebūtu bijis, atskaitot atomus – indivīdus, atrautus no pagātnes un dzīvojošus kā skudras savos metāliskajos un funkcionālajos skudru pūžņos”: Scruton R. Ibid.

Vai Rietumi drīz sapūs?

Posted by on Monday, 16 August, 2021

Andris Bernāts

Vai Rietumi drīz sapūs?

Intervija publicēta žurnālā “Patiesā dzīve” 2021. 13.: https://jauns.lv/raksts/9viri/453524-vai-rietumi-driz-sapus-pasaule-arvien-skaidrak-iezimejas-virziba-uz-totalu-kontroli-saruna-ar-vesturnieku-hariju-tumanu

Padomju laikos populārs bija apgalvojums, ka kapitālistiskā Rietumu pasaule neglābjami pūst un drīz sapūs. Tomēr daudz ātrāk par Rietumiem sapuva Padomju Savienība, kurai komunisti prognozēja saules mūžu. Runas par Rietumu civilizācijas norietu ir aktuālas arī šodien, tāpēc par to, uz kurieni mēs īsti virzāmies, intervija ar vēsturnieku Hariju Tumanu.

Savulaik lielu ievērību guva filozofa Osvalda Špenglera 1918. gadā izdotais darbs Vakareiropas noriets (Der Untergang des Abendlandes), kurā viņš pareģoja Eiropas un Amerikas civilizācijas bojāeju. Civilizāciju attīstības un bojāejas tēmai pastiprinātu uzmanību pievērsa arī britu vēsturnieks un sociologs Arnolds Toinbijs. Viņš, tāpat kā Špenglers, pauda uzskatu, ka nav vienotas cilvēces vēstures, ir tikai atsevišķu savdabīgu, noslēgtu civilizāciju vēsture. Toinbijs norādīja, ka civilizācijas iet bojā nevis ārēja ienaidnieka, bet gan pašu vainas dēļ. Viņaprāt, civilizācijas iet bojā nevis vecuma, bet gan izlaidības dēļ. Ikviena civilizācija balstās uz saviem morāles un tikumības pamatiem, un, kad tie kļūst vāji un sāk drupt, civilizācija iet bojā. Bojāejas pamatā ir valdošā mazākuma egoisms un vairākuma slinkums.

Par to, vai mūs tiešām gaida neglābjams sabrukums, Patiesā Dzīve uz sarunu aicināja vēsturnieku Hariju Tumanu, kurš, vērtējot šodienas situāciju, velk paralēles ar Seno Romu un saskata sabiedrības virzību uz tehnokrātisku totalitārismu.

Kad pāri visam – komforts un labklājība

Pirms gadiem sešiem laidāt klajā savu grāmatu Varoņi un varonība Senajā Grieķijā. Kā domājat, vai šis laiks ir piemērots varoņiem?

Varoņiem un varonībai vienmēr ir vieta dzīvē, taču ir laikmeti, kas veicina varonību, un ir laikmeti, kas to neveicina un pat nicina. Tas ir jautājums par to, kādu cilvēku sabiedrība uzskata par ideālu un kādu cilvēku tā veido. Cilvēka ideāls, ko sabiedrība rada noteiktā laikā, atspoguļo tās vērtības. Mūsu laiks varoņiem ir nelabvēlīgs, ar savu nicinošo attieksmi pret varonību kā tādu tas pat nedod iespēju tai rasties. Mēs dzīvojam laikmetā, kad varoņi nav vajadzīgi.

Varoņi neiederas mūsu laika kontekstā?

Atklāti sakot, varoņi vienmēr ir traucēklis lielai sabiedrības daļai, jo viņi neiekļaujas sistēmas rāmjos. Šeit es nerunāju par pašsaprotamām lietām, piemēram, par slīkstoša cilvēka izglābšanu. Manuprāt, tā ir dabiska katra normāla cilvēka rīcība. Ar vārdu varonība es te saprotu īpašu dvēseles un prāta stāvokli, kas paredz gatavību upurēties kāda augstāka mērķa labā. Varonība sākas tur, kur beidzas bailes no nāves, un tas ir iespējams tikai uz īpašas vērtību sistēmas pamata. Eiropas vēsturē zinām laikus, kad varonība tika veicināta un varoņi bija sabiedrības ideāls. Nevar nepamanīt, ka laika gaitā ir mainījušies priekšstati par to, kas ir varonība. Piemēram, Homēra varonis senajā Grieķijā kalpoja savai ekskluzīvajai varoņa slavai un godam, viņa individuālie panākumi bija pāri visam. Protams, ļoti svarīgs bija ētiskais aspekts. Savukārt romiešiem varonis bija tas, kas kalpoja Romas valstij un bija gatavs par to mirt.  Viduslaikos varoņi bija bruņinieki, kuri kalpoja Dievam, karalim, godam, slavai un daiļajai dāmai. Vēlāk izveidojās priekšstats, ka varonis kalpo savai tautai, nācijai, valstij. Savukārt šodien valdošais ir uzskats, ka nevienam nav jākalpo, vien savam komfortam un labklājībai. Tagad ir pieprasījums pēc paklausīga mietpilsoņa, kas savā garā ir mazs cilvēciņš un labi iekļaujas noteiktos uzvedības rāmjos. Šodien varoņi būtu liels traucēklis pastāvošajai sistēmai, jo viņi nespētu tajā iekļauties. Kā mēs redzam, pasaulē arvien skaidrāk iezīmējas virzība uz totālu kontroli. Mēs visi izjūtam, cik ļoti pieaug dažādas atskaites, kontroles un pārbaudes, cik pieaug dažādas atkarības un saistības. Valdošā ideoloģija kļūst totalitāra, pieaug cenzūras spiediens un arvien vairāk rodas vārda brīvības ierobežojumu. Šī sistēma acīmredzami ir virzīta uz maza, ierobežota, paklausīga un sazombēta cilvēciņa izveidi. Brīvam, domājošam cilvēkam un varonim tajā nav vietas..

Šodien trūkst ne tikai varoņu, bet vispār spilgtu personību.

Tieši tā. Turklāt visās jomās. Piemēram, paņemsim politiku. Atceramies laikus, kad pie varas bija Čērčils, Golls, vēlāk – Reigans, Tečere, Miterāns, Kols. Lai ko mēs teiktu par viņu personīgajām īpašībām un politiku, viņi bija spēcīgas personības. Tagadējo politiķu plejāde ir pelēcības no sīko ierēdņu sugas. Tas pats vērojams citur, arī populārajā mūzikā. Agrāk topā bija tādi dižgari kā Fredijs Merkūrijs, Fils Kolinss, Rodžers Voterss un citi, kuriem balsīs skanēja liels personības spēks. Tie bija laiki, kad visur bija sastopamas personības ar mugurkaulu, t.i., ar savu pārliecību un ideju pasauli. Bet kāds šodien ir valdošais tips? Glums dzīves baudītājs bez mugurkaula. Jo kas šodien tiek prasīts no cilvēkiem? Vispirms fleksiblitāte, t.i., spēja adaptēties un pielāgoties. Tagad ļoti populārs ir sauklis: „Kas nemainīsies, tas nepastāvēs.” Mūs aicina kļūt par hameleoniem, kas ātri spēj piemēroties ārējiem apstākļiem.  Šodien sistēma tiek veidota tāda, lai cilvēkam nebūtu nekā patstāvīga un pastāvīga. Tādas vērtības kā Dievs, dzimtene, tauta tiek pakāpeniski izstumti no apziņas. Galvenais esi tu pats un tava labklājība. Svarīga ir gatavība pieskaņoties mainīgajiem apstākļiem, lai varētu saglabāt savu komforta līmeni. Šodien nauda un bauda ir augstākās vērtības, cilvēka galvenais kredo un dzīves princips. Šādas vērtības var radīt tikai gļēvu patērētāju un viegli manipulējamu būtni. Cilvēks arvien vairāk sāk līdzināties tārpam, kuram galvenās īpašības ir locīties un pielāgoties. Tārpam nav mugurkaula, bet kas tad ir mugurkauls? Tā ir pārliecība, stabils pasaules uzskats, noteikta vērtību sistēma.

Kaut arī šis laiks nav labvēlīgs varoņiem, tādi cilvēki noteikti joprojām ir mums līdzās, bet mēs par viņiem neko nezinām. Vispār varonība savā galējā izpausmē atklājas kritiskā brīdī, nāves priekšā. Jo tikai kritiskās situācijās atklājas cilvēka patiesā daba, tas, uz ko viņš ir gatavs nāves priekšā. Kā jau teicu, varonis ir tas, kas gatavs mirt augstāku mērķu labā, mirt ar godu. Viņš ir spējīgs sevi upurēt, lai izpildītu savu pienākumu, savu misiju. Savukārt tārps lokās un piemērojas, līdz viņu saspiež. Es nevienam nenovēlu nokļūt kritiskā situācijā, taču mums jāapzinās, ka ikviena cilvēka dzīves kulminācija ir nāve. Tas ir brīdis, kad tiek novilkta strīpa zem rēķina, kur stāv rakstīts: “kopā”. Proti, tad atklājas viss, ko cilvēks pēc sevis ir atstājis. Mums visiem būtu derīgi biežāk domāt par savu nāvi, par to, ko mēs atstāsim aiz sevis, jo tas pēdējais rēķins var pienākt ikvienā brīdī. Atcerēšanās par to varētu pamudināt dzīvot jēgpilnāk.

Vai šodien pasaulē noteicošie patērētājsabiedrības principi nepadara cilvēkus vājākus, neuzņēmīgākus?  

Protams. Kāds konkrēts piemērs. Pirms gadiem padsmit kādā ASV universitātē notika šaušana. Kāds students atnāca uz auditoriju un sāka šaut. Uzbrucējam bija divas pistoles, viņš nošāva aptuveni piecdesmit cilvēkus.  Auditorijā bija vairāk nekā simts studentu, kuri visi paslēpās zem galdiem. Uzbrucējstikai staigāja apkārt un šāva. Viens pret simts. Un neviens neuzdrošinājās viņam pretoties, pat tajā brīdī, kad viņš pārlādēja pistoles. Viņš apšāva cilvēkus kā tādus paklausīgus lopiņus. Lūk, ko nozīmē sabiedrība bez varoņiem.

Varu piesaukt arī citus piemērus. Pirms gadiem septiņiem Ķelnē jaungada naktī emigranti seksuāli aizskāra vācu sievietes. Un nebija nekādas pretreakcijas. Tas vien skaidri apliecina, ka Eiropā vīrieši vairs nespēj aizstāvēt savas sievietes. Te pat nav runa par varonību, bet par elementāru goda un ģimenes aizstāvību. Pat uz to vīrieši nav spējīgi. Tā ir civilizācijas katastrofa, jo pašaizsardzības instinkts vairs nedarbojas. Protams, es sabiezinu krāsas, un droši vien Eiropā vēl ir vīri, kas gatavi aizstāvēt gan sevi, gan savas sievietes, taču viņi ir margināli, jo šodien vadošais trends virzās nevis drošsirdības, bet gļēvulības virzienā. Kad Amerikā pēc Floida nāves sākās grautiņi, mani ļoti iespaidoja video, kurā bija nofilmēti baltie vīrieši, kuri ar ieročiem rokās nostājās ķēdē savu māju priekšā un trakojošo mežoņu pūlis neuzdrošinājās viņiem pietuvoties un pagāja garām. Kamēr ir tādi vīri, tikmēr viss vēl nav zaudēts un pastāv cerība.

Ceļā uz tehnokrātisko totalitārismu

Jau simts gadus tiek runāts par Rietumeiropas norietu. Vēl no savas bērnības atceros runas par drīzo Rietumu sapūšanu. Taču Rietumu pasaule nekādi nevar sapūt līdz galam. Kā domājat, vai Rietumi tiešām sapūs?  

Kad mēs bijām mazi, padomju propaganda izmantoja tēzi par pūstošajiem Rietumiem, lai cildinātu sociālismu. Taču par Rietumu norietu ( redz, cik interesanti skan šie vārdi kopā ) runāja jau sen pirms padomju valsts piedzimšanas, pēc tās sabrukuma, un arvien vairāk mūsdienās. Tam ir pamats. Tas, ka Rietumu pasaule vēl nav sabrukusi, nenozīmē, ka tā nepūst. Savulaik Romas impērija puva kādus pārsimts gadu, šim procesam nav skaidru termiņu. Osvalds Špenglers nebija vienīgais, kurš runāja par Vakareiropas norietu. Par to runāja arī citi domātāji gan tajā laikā, gan vēlāk. Piemēram, franču vēsturnieks Žans Gimpels jau pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados prognozēja Amerikas norietu. Toreiz, kad ASV strauji attīstījās,  daudzi par Gimpelu pasmējās, taču septiņdesmitajos gados viņā sāka ieklausīties, jo atklājās, ka viņam bija taisnība. Un arī Špengleram bija taisnība. Savu grāmatu par Vakareiropas norietu viņš rakstīja vēl pirms Pirmā Pasaules kara un var tikai brīnīties par to, cik precīzi, balstoties tikai racionālā analīzē, viņš spēja prognozēt attīstības virzienu. Jau 20. gadsimta sākumā Špenglers spēja saskatīt tās tendences, kuras kļuva aktuālas tikai mūsdienās. No mūsdienu skatupunkta viņa uzskati ir politnekorekti un ir pretrunā ar šodienas ideoloģiju, tādēļ mūsu pasaule ir skeptiska pret viņa idejām.

.

Šodien daudzi gudrinieki norāda, ka pasaules politekonomiskā pārvaldības sistēma atrodas dziļā krīzē, tai nepieciešama transformācija.

Ne velti pats Klauss Švābs un viņam tuvie cilvēki runā par ceturto industriālo revolūciju. Švābs lieto jēdzienu Great reset un norāda, ka agrākais modelis vairs nestrādā, tas ir jāmaina. Taču tas, ko Švābs piedāvā, nav sevišķi pievilcīgs variants, jo tas paredz ekonomikas un patēriņa reducēšanu un daudzus ierobežojumus, kuri kopā var summēties elektroniskajā koncentrācijas nometnē. Skaidrs, ka kaut kas ir jāmaina, jo bezgalīga patērēšana nav iespējama. Taču līdzās politekonomiskajai krīzei es gribētu akcentēt kultūras degradāciju un pieaugošo amoralitāti, kas ir vecas un pūstošas civilizācijas pazīmes.

Kā rāda vēsture, kultūras attīstās kā dzīvi organismi – tās dzimst, aug, sasniedz kulmināciju, noveco un iet bojā. Un tāpat kā visiem organismiem līdzīgi izpaužas jaunības un vecuma pazīmes, tas pats sakāms par kultūrām: valdošās tendences sabiedrībā skaidri norāda uz augšupejošu vai lejupejošu attīstību. Lūkojoties uz šodienas Rietumu civilizāciju, varam redzēt pazīmes, kuras bija raksturīgas vecajai, brūkošajai Romas impērijai.  Protams, līdzīgus procesus varam redzēt arī senās Grieķijas, Ēģiptes, Babilonijas vai Persijas vēlajos periodos. Es vienmēr saku, ka kultūras rodas uz lielas idejas pamata un tās iet bojā tad, kad zaudē savu lielo Ideju, jeb saturu un jēgu. Vēsture to labi parāda.

Vārdu sakot, mums nevajadzētu mierināt sevi ar domu, ka Roma puva ilgi un mums ir vēl daudz laika. Mūsdienās visi procesi paātrinās, mēs dzīvojam ātro tehnoloģiju un komunikāciju pasaulē. Turklāt vēsture nemēdz precīzi atkārtoties, atkārtojas situācijas, nevis notikumi. Cilvēku rīcība tipiskās situācijās var būtiski atšķirties. Piemēram, Romas impērija rietumos sabruka un beidza savu eksistenci, bet austrumu daļā izveidojās Bizantija – tā pati impērija, tikai jau uz kristietības pamata. Tur tik tiešām notika restarts. Radās jauna kultūra un jauns saturs, kas vecajām formām piešķīra jaunu dzīvi. Konkrētais piemērs tikai apliecina, ka restarts vai resets ir iespējams. Protams, pienāca laiks, kad sabruka arī Bizantijas impērija. Šajā pasaulē tā ir iekārtots, ka viss reiz izbeidzas. Entropijas likums dara savu. Tas, vai spēsim izmantot restarta iespējas, atkarīgs no mums pašiem un valdošās elites.

Varbūt bojāeja nav nekas slikts? Kad civilizācija mirst, uz tās drupām veidojas jauna. Un varbūt tas jaunais ir kaut kas labs un vērtīgs

Protams, ar šādu domu mēs varētu sevi mierināt, īpaši, ja mēs kā nemirstīgas būtnes, no kosmiskiem augstumiem novērotu cilvēces vēsturi daudzu simtu gadu garumā. Bet mēs esam parasti cilvēki ar īsu mūžu un diez vai perspektīva pazust zem brūkošas civilizācijas drupām spēj sagādāt mums kādu prieku. Un diez vai lielu mierinājumu var sniegt doma, ka uz humusa, kas izveidosies no beigtās civilizācijas atliekām, izaugs jaunas civilizācijas skaistie ziedi. Tiem, kas kļuva par humusu Romas impērijas drupās, laikam bija vienaldzīgs tas, kas pēc tam izveidojās tajā vietā.  

No šodienas pozīcijām raugoties, Rietumu civilizācijas virziens nepavisam nav iepriecinošs. Uz to jau pagājušā gadsimtā norādīja tādi rakstnieki kā Oldess Hakslijs, Reds Bredberijs un Džordžs Orvels. Interesanti, ka viņu antiutopijās vienmēr tiek attēlota totalitāra nākotne. Tātad viņi jau XX gs. pirmajā pusē saskatīja un saprata attīstības tendences. Pagāja vairāki gadu desmiti, un tagad mēs redzam, ka viņu antiutopijas pamazām sāk piepildīties. It sevišķi precīzs bija Hakslijs savā darbā Brīnišķīgā Jaunā pasaule. Kā jau teicu, mēs skaidri redzam, kā pasaulē pieaug dažāda veida kontrole, uzraudzība, pārraudzība. Arvien vairāk mūsu dzīvē sāk dominēt dažnedažādas instrukcijas, pārbaudes, atskaites. Sistēma cenšas kontrolēt katru cilvēka soli, un šis kontrolējošais slogs kļūst arvien smagāks, tas uzspiež arvien jaunas direktīvas un normatīvus. Turklāt šodien milzīgas kontroles iespējas sniedz modernās tehnoloģijas, kuras arvien vairāk tiek izmantotas. Šajā ziņā priekšgalā visiem soļo Ķīna, kur t.s. reitingu sistēma jau reāli ievieš tehnokrātisko totalitārismu. Jaunās tehnoloģijas strauji attīstās, pasaule kļūst arvien caurspīdīgāka, un nemaz tik fantastiska vairs nešķiet iespēja, ka pavisam drīz mēs nonāksim Lielā Brāļa pastāvīgā kontrolē. Faktiski jau tagad mēs ar vienu kāju atrodamies elektroniskajā koncentrācijas nometnē, vēl tikai daži soļi, lai mēs tur būtu pilnībā. Šī nometne jau ir uzbūvēta, un ir skaidri redzams tās perimetrs. Vēl visur nav novilktas dzeloņdrātis un vadiem nav pieslēgta elektrība, taču viss jau ir gatavs, lai cietuma torņos iekārtotos uzraugi. Ja nemainīsies mūsu civilizācijas virzība, mūs sagaida totalitārisms.

Vai civilizāciju piebeigs muļķi?

Šodien daudz runā par izglītības degradāciju. Vai tiešām tā ir?

Pirmkārt, uz to norāda IQ mērījumi un citi testi, kas veikti pēdējos gadu desmitos. Un otrkārt, par to liecina mana pieredze. Drīz būs trīsdesmit gadi, kopš strādāju par pasniedzēju un labi redzu, kā krītas studentu intelektuālā kapacitāte. Protams, studenti ir dažādi, tomēr kopējais līmenis slīd uz leju. Es runāju par spēju uzņemt, apstrādāt un atcerēties informāciju, spēju mobilizēties nopietnam darbam, saprast tekstus un radīt tekstus. Šo situāciju veicina divi faktori: degradēta izglītības sistēma un masu kultūra.

Par pirmo faktoru tiek runāts bieži, bet par otro stipri retāk, lai gan tam ir milzīga nozīme. Ja bērni netiek audzināti nopietnam darbam, ja viņi tiek orientēti tikai uz izklaidi, tad ko no tiem var sagaidīt? Audzināšana de facto ir atcelta, tā tiek tulkota kā  vardarbība pret bērnu, jo audzināšana ir saistīta ar piespiešanu, bet piespiešana skaitās vardarbība. Taču – ja bērnus neaudzina, pastāv risks, ka viņi izaugs par mežoņiem, t.i., par barbariem. Barbars ir tas, kam nav izglītības un kam ir sveša Kultūra. Šeit ir vietā atcerēties Seno Romu, kura gāja bojā ne jau tāpēc, ka to ieņēma barbari, bet gan tāpēc, ka paši romieši kļuva par barbariem. Viņi degradējās, jo zaudēja Kultūru.

Vispār varam redzēt interesantu likumsakarību: kad Rietumu civilizācija strauji auga un vadīja tehnisko progresu, sabiedrībā valdīja liels optimisms un cerības, sociālo ideālu veidoja  darbīgi un mērķtiecīgi cilvēki, kuri bija tendēti uz lieliem sasniegumiem un šķēršļu pārvārēšanu. Iepretī tam šodien valda pesimisms, vienaldzība un – pats galvenais – vēlme izvairīties no grūtībām un jebkādas piepūles. Tipiska situācija dekadentiskai civilizācijai. Atkal nāk prātā tā pati Roma.

Kā jau teicu, šādu situāciju veicina gan masu kultūra, kas orientē cilvēku tikai uz baudām un izklaidi, gan izglītības sistēma, turklāt ne tikai pateicoties degradētām programmām un koncepcijām, bet arī pateicoties principam “nauda seko studentam”, kas padara augstskolas finansiāli atkarīgas no studentu skaita, kā rezultātā izglītības latiņa neizbēgami slīd uz leju – lai šo skaitu varētu nodrošināt.

Ja muļķu ir ļoti daudz, viņi sāk diktēt noteikumus.

Protams, minētie divi faktori vairo muļķu skaitu. Mēs dzīvojam masu kultūras laikā, ko pareizāk būtu nosaukt par bezkultūras laikmetu. Starp citu, pirmais, kurš sāka runāt par muļķu masas diktātu, bija spāņu filozofs Hosē Ortega i Gasets, kurš savā ievērojamajā darbā Masu sacelšanās analizēja bezkultūras uzbrukumu. Gasets – tāpat kā Špenglers – jau pirms simts gadiem paredzēja tos procesus, kas norisinās šodien.

Viņš pauda uzskatu, ka Rietumu civilizāciju izveidoja cilvēki ar noteiktām īpašībām un kvalitātēm, un ka tieši šo īpašību iztrūkums nākamajās paaudzēs var būt fatāls visai Rietumu civilizācijai. Tie ir pravietiski vārdi. Cilvēki, kas izveidoja Rietumu civilizāciju, bija apveltīti ar gribasspēku, mērķtiecību un atbildības sajūtu. Viņiem bija laba izglītība un viņi bija gatavi uz smagu darbu, gatavi upurēties augstāku mērķu labā. Tagad šādas īpašības iet mazumā, jo ir pavisam citas vērtības. Protams, cilvēki ir dažādi utt., taču es nerunāju par atsevišķiem gadījumiem, es norādu uz kopīgo tendenci. Jau šodien tiek izteiktas bažas, ka jaunā formatējuma ļaudis nespēs pārvaldīt mūsu tehniski augsti attīstītu civilizāciju. Vairs nebūs pietiekami daudz kompetentu cilvēku, lai šo tehnoloģisko sistēmu uzturētu un attīstītu.

Jau tagad speciālisti norāda uz problēmām zinātnē, jo tās attīstība sāk bremzēties. Zinātnieki noveco, un fundamentāli izrāvieni zinātnē vairs nenotiek. Pārsvarā tiek izmantoti un pielietoti agrāk veiktie lielie atklājumi.

Vai iepriekšminētie procesi nav saistīti ar to, ka pasaule vairojas sprintera ātrumā? 20. gadsimta sākumā dzīvoja aptuveni 1,6 miljardi cilvēku, bet šodien – teju astoņi miljardi. Un šo miljardu vidējais izglītības līmenis diemžēl slīd uz leju.

Jā, tas ir dabiski: masas kļūst arvien neizglītotākas un tumsonīgākas, un diktē savu plebeju gaumi. Masu kultūra uzspiež zemo un primitīvo, pie tam ideoloģiski tiek grautas visas vērtību hierarhijas, zemo un zemisko pielīdzinot cēlajam un skaistajam. Tā rezultātā cēlais un skaistais tiek diskvalificēts un izspiests no apziņas. Mēs jau sākam pierast dzīvot starp kroplo un neglīto.

Šodien jebkas tiek atzīts par vērtīgu, ikviena muļķība pasludināta par viedokli, kurā jāieklausās. Tas ceļ gan muļķības statusu, gan pašu muļķu pašapziņu. Tā rodas plebeju domas un gaumes diktāts, tā veidojas agresīvs plebeju pūlis, kas iznīcina kultūru. Tas ir tas, par ko savulaik runāja Hosē Ortega i Gasets. Starp citu, viņam ir trāpīgs formulējums, kas ir plebejs. Tas ir cilvēks, kurš nevienu neatzīst labāku par sevi. Tātad plebejs ir nevis sociālais statuss, bet dvēseles stāvoklis. Šodien tādu cilvēku kļūst arvien vairāk. Viņiem ir maz spēju un zināšanu, toties milzīgas ambīcijas, pretenzijas pret citiem un apkārtējo pasauli. Tā ir tumsonība. Kad šādu tumsoņu kļūst pietiekami daudz, viņi kļūst par civilizācijas kapračiem. Vēl pavisam nesen tāds pūlis boļševiku vadībā iznīcināja Krievijas impēriju. Ir arī citas analoģijas, tādu gadījumu ir pietiekami daudz vēsturē. Vēstures filozofs Arnolds Toinbijs rakstīja, ka civilizāciju grauj iekšējais un ārējais proletariāts. Un šodien tas ir reāls mūsu civilizācijas drauds.  

Esmu dzirdējis apgalvojumu, ka latviešu tauta pastāvēs tik ilgi, kamēr būs Dziesmu svētki. Tas ir galvenais vienojošais un mobilizējošais faktors latvietības uzturēšanai un apliecināšanai.

Dziesmu svētki – tā ir iespēja apzināties un piedzīvot, ka esam tauta un esam vienoti. Diemžēl ikdienas dzīvē esam sašķelti, un ne velti teic – kur divi latvieši, tur trīs partijas. Cīnoties par materiālajiem labumiem esam gatavi viens otru “apēst”. Manuprāt, tautas attīstības galvenais priekšnosacījums ir savstarpēja solidaritāte. Ja būsim solidāri, būsim spēcīgi. Un tad nebūsim tik ļoti pakļauti ārējiem procesiem. Katrs no mums ir atbildīgs Dieva un mūžības priekšā, kā arī sabiedrības priekšā. Katram jādara tas, ko viņš savā vietā spēj un var izdarīt dzimtenes labā.  

Iespējams, dodamies uz globālu katastrofu

Posted by on Monday, 16 August, 2021

Elita Veidemane.

Harijs Tumans: Iespējams, virzāmies uz globālu katastrofu.

Intervija publicēts “NRA” 27.07.2021.: https://neatkariga.nra.lv/intervijas/353365-harijs-tumans-iespejams-mes-dodamies-uz-globalu-katastrofu

„Cilvēki nereti cieš no ideoloģiskās intoksikācijas, viens otrs pat zaudē veselo saprātu. Līdzīga ideoloģiskā intoksikācija bija komunistu laikos, bet domāju, ka toreiz daudzi tikai tēloja, ka ir saindējušies. Tagad šī intoksikācija ir daudz bīstamāka, jo to neuzspiež ar varu, tā maigi un nemanāmi tiek iepotēta – caur medijiem, publisko sfēru, sociālajiem tīkliem. Tādēļ daudzi uztver šīs ideoloģiskās dogmas kā savējās. Diemžēl ne visi cilvēki ir spējīgi uz analīzi un izpratni,” pesimistisks par realitāti ir Latvijas Universitātes profesors, Dr.hist. Harijs Tumans. Viņš ir viens no Latvijas Vīru biedrības dibinātājiem. Šodien – intervija ar Hariju Tumanu.

Nesen ir nodibināta Latvijas Vīru biedrība. Izstāstiet, lūdzu, par to.

Biedrības mērķis ir laulības un ģimenes institūta stiprināšana sabiedrībā. Mēs nevēršamies ne pret vienu un ne pret ko, mēs esam par, nevis pret, proti, mēs esam par ģimeni. Biedrības uzdevums ir popularizēt un veicināt vīru un tēvu iesaisti ģimenē un bērnu audzināšanā. Tas nozīmē atbalstīt tradicionālās ģimenes, kas ir latviešu nācijas un Latvijas valsts pamats. Darbības līdzekļi un veidi var būt dažādi: mūsu biedrības valdes priekšsēdētājs Andars Ignacs ir iesniedzis Centrālajā vēlēšanu komisijā dokumentus, lai rosinātu tautas nobalsošanu par ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē. Paredzēts rīkot seminārus, publicēt tekstus un rīkot nometnes, vārdu sakot, dažādos veidos atbalstīt tradicionālo ģimeni un popularizēt veselīgu dzīvesveidu.

.

Kas jūs – divpadsmit vīrus – pamudināja dibināt šādu biedrību?

Katram bija savs impulss, bet mēs visi apzināmies ģimenes nozīmi un saprotam, ka ir pienācis laiks kaut ko darīt lietas labā. Kas attiecas uz mani, šā gada janvārī man piezvanīja daži pazīstami cilvēki un izstāstīja ideju. Es nekavējoties piekritu darboties šajā biedrībā. Šis ir laiks, kad ģimene un vispār tradicionālās vērtības ir jāaizstāv un jāpopularizē. Tagad notiek plašs un pārdomāts uzbrukums šīm vērtībām. Tā kā pats nesen biju pakļauts šādiem uzbrukumiem*, es faktiski pat negribot nokļuvu uz neredzamas frontes līnijas, bet no šīs pozīcijas nav atkāpšanās. Tātad man šis lēmums bija dabisks. Bet atkārtošu: mēs cīnāmies par, nevis pret. Mēs esam par ģimeni un par vīrieša vietu tajā. Šī ideja man ir ļoti tuva.

Cik ilgi jau notiek uzbrukumi tradicionālajām vērtībām un to nesējiem?

Tas sācies diezgan sen, process notiek jau vairākus gadu desmitus. Tomēr aktīvi uzbrukumi sākušies salīdzinoši nesen, pieaugot spiedienam uz tradicionālajām vērtībām, kuras aktīvi tiek “demontētas”. Pie tā var pieskaitīt agresīvu propagandu, ideoloģisko cenzūru, un t.s. “kancelēšanas kultūru” ( cancel culture), kas faktiski nogalina vārda brīvību. Tas ir spiediens uz tiem, kuri pārstāv un aizstāv tradicionālās vērtības. Varbūt atceraties, gluži nesen sociālajos tīklos bija uzbrukumi kādai sievietei, kura atļāvās pateikt, ka viņai viendzimuma attiecību popularizēšana sabiedrībā ir nepieņemama. Viņai virsū gāzās milzīga naida lavīna. Šāda tendence – naids pret citādi domājošajiem, proti, pret tradicionāli domājošajiem, – pēdējā laikā ļoti aktivizējusies. Kādreiz varēja teikt, ka tās ir dažādas ideoloģiskās pozīcijas – konservatīvā un ultraliberālā, kas eksistē paralēlās pasaulēs un mierīgi sadzīvo, bet tagad redzam, ka mierīga līdzāspastāvēšana ir beigusies un sācies ideoloģiju karš. Turklāt konservatīvajiem spēkiem kļūst arvien grūtāk sevi aizstāvēt.

Tikko bija arī sociālo tīklotāju uzbrukums dziedātājai Elīnai Garančai, kura atļāvās pateikt, ka „mūsdienu demokrātijā nevienam nav tiesību brīvi izteikties”. Proti, cilvēka teiktais tiek pakļauts cenzūrai, cilvēks nedrīkst „nepareizi” izteikties par seksuālajām minoritātēm, reliģiju, blondīnēm, par sievietēm un vīriešiem, ādas krāsu izteikties par ādas krāsu vai etnisko piederību.

Kārtējais mēslu gāziens… nav brīnums. Protams, Elīna Garančai ir taisnība. Vārda brīvība šodien ir nopietni apdraudēta. Izteikties visbiežāk liedz tiem, kuri pārstāv konservatīvās vērtības, toties brīvi var izteikties kreisie liberāļi. Tie, kuri pārstāv normalitāti un veselo saprātu, kļūst par minoritāti un  uzbrukuma objektu.

Sagaidāt, ka arī pret jūsu biedrību vērsīsies kreisie liberāļi? Jūsu biedrībā taču ir tikai vīrieši, sak, kāpēc tāda “diskriminācija”?

Protams, ka būs uzbrukumi. Bet diskriminācijas, protams, nekādas nav. Statūtos nav nekāda lieguma iestāties biedrībā, taču tās nosaukums paredz, ka to veido vīri. Mūsu biedrībā līdzdarbojas arī sievietes: ļoti aktīvi mums palīdz, piemēram, juriste Baiba Rudevska, rakstniece Inguna Roga – Saulīte. Mēs viņas mīlam un cienām. Taču būtībā mūsu organizācija ir tieši vīru apvienība.

Idejiskais pamats ir tas, ka ģimeni veido ne tikai sieva / māte, bet arī vīrs / tēvs. Mums svarīgs aspekts ir uzsvērt vīra un tēva lomu ģimenē. Bērniem ir vajadzīgs tēvs. Normāla ģimene ir sieva, vīrs un bērni. Par bērniem atbild ne tikai sieviete – māte, bet arī vīrietis – tēvs.

Mēs akcentējam to, ka uz vīra un tēva pleciem gulstas liela atbildība. Šobrīd redzu, ka ir vīrišķības un vīrietības krīze, mūsu sabiedrība diemžēl ir stipri feminizēta, sievišķais tiek agresīvi izcelts, bet vīrišķais apspiests. Ne velti tiek runāts, ka patlaban visvairāk apdraudēts ir baltais, heteroseksuālais, kristīgais vīrietis. Tā ir apzināti veidota un apmaksāta politika. Piemēram, nupat bija oficiāla ziņa, ka Bila un Melindas Geitsu fonds ir veltījis 2,1 miljardu dolāru cīņai par dzimumu līdztiesību (gender equality). Starp citu, kovida apkarošanai šis fonds veltīja mazāku summu – tikai 1,7 dolāru, tātad, šī t.s. pandēmija viņiem liekas mazāk svarīga, nekā sabiedrības feminizācija un attiecīgās ideoloģijas uzspiešana.

Dzīve rāda, ka cīņa par sieviešu tiesībām bieži vien noved pie vīriešu diskriminācijas, un to tagad sauc par “pozitīvu diskrimināciju”, kas pats par sevi ir absurds.  

Ir labi redzams, ka šodien sieviete kļūst arvien vīrišķīgāka, bet vīrietis arvien sievišķīgāks. Tas rada disharmoniju dzimumu attiecībās un grauj tradicionālo ģimeni. Vīriešu vidū šodien izplatīts ir morāls vājums, neuzņēmība, gļēvulība, cenšanās izvairīties no atbildības. Nav brīnums, ka šodien Rietumu sabiedrībā trūkst vīriešu, proti, trūkst vīrišķības. Jo, kad migranti uzmācās vācu sievietēm, izrādījās, ka Vācijā nav vīriešu, kuri būtu spējīgi aizstāvēt savas sievietes. Bet ja vīrietis nespēj aizstāvēt savu sievu un savu ģimeni, tā ir katastrofa.

Kopēja tendence ir skaidra: jo stiprāka ir sieviete, jo vājāks ir vīrietis. Faktiski, ja sieviete grib sev blakus lupatu vīrieša vietā, lai audzē savu spēku… (Smejas). Bet ja sieviete grib drošu aizmuguri un sev blakus ērgli, nevis lupatu, viņai jābūt sievišķīgai un pat nedaudz vājai. Tad vīrietim, figurāli izsakoties, izaugs spārni un viņš jutīsies nepieciešams, jutīs atbildību par sievu, bērniem, savu ģimeni, tad viņš būs stiprs. Vīrietis ir ģimenes mugurkauls, bet sieviete – ģimenes dvēsele un sirds. Tik vienkārši.

Diemžēl par šo skaidrību un vienkāršību publika interesējas daudz mazāk nekā, piemēram, par kādu divu latvju jaunekļu pārīti, kuri apprecējās kaut kur ārzemēs. Viena jaunekļa tēvs izteicās, ka atbalsta sava dēla izvēli: viņa līgavainis ir atlētisks, nodarbojas ar sportu…

Pasaule jūk prātā. Propaganda un masu kultūra padara smadzenes par ķīseli, kā rezultātā cilvēks nonāk pilnīgā meinstrīma varā un zaudē spēju patstāvīgi domāt. Es to saucu par ideoloģisko intoksikāciju. Daudzi zaudē pat veselo saprātu un vairs nespēj adekvāti uztvert realitāti. Līdzīga ideoloģiskā intoksikācija bija vērojama arī komunistu laikos, kaut gan es domāju, ka ne tik efektīva, jo daudzi tikai tēloja ideoloģisku dedzību. Tagad šī intoksikācija ir daudz bīstamāka, jo netiek uzspiesta ar varu, bet tiek maigi iepotēta – caur medijiem, publisko sfēru, caur sociālajiem tīkliem. Un daudzi cilvēki sāk uztver šīs ideoloģiskās dogmas kā savējās. Diemžēl ne visi cilvēki ir spējīgi analizēt un izprast… Vēl viens faktors ir izglītības degradācija, kas ļoti veicina apziņas primitivizāciju. Tā visa rezultātā veidojas jauna tipa cilvēki – tādi, kādi ir pieprasīti mūsdienu situācijā: bez savas domāšanas, bez iekšēja mugurkaula un viegli iespaidojami. Man ir ļoti žēl, ka cilvēki nesaprot elementāras lietas un zaudē veselo saprātu. Bet tāda ir laikmeta tendence.

Augustā mūsu valsti un tās galvaspilsētu „iepriecinās” praids. Skolēnu dziesmusvētkus aizliedza kovidpandēmiajs dēļ, savukārt praids tika atļauts. Nesaskatāt kādu segregāciju? Vai arī – dziesmu svētku dalībniekus kovids apraudētu, bet praida dalībnieki ir imūni pret to?

Praidistiem pat kovidsertifikātus nepieprasīs? Tātad viņiem ir atļauts tas, kas nav atļauts citiem. Gluži pēc Orvela: daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem. Ja Dziesmusvētkiem jānotiek attālināti, kāpēc arī praidu nevarētu rīkot attālināti? Tas parāda, kas patiesībā ir šis meinstrīms, un ka tas ir vērsts pret tradicionālo vērtību sistēmu. Starp citu, man te ienāca prātā joks: tiem, kuri nevar vai nevēlas vakcinēties, vajadzētu definēt sevi kā seksuālo minoritāti, tad viņus liks mierā un nevienam neienāks prātā runāt par cilvēktiesību atņemšanu viņiem…

Līdz kam nonāksim, tā dzīvojot?

Tas var beigties ar to, ka veselā saprāta un normālas domāšanas nesēji kļūs par vajātu minoritāti. Varam nonākt pie tā, ka jau oficiāli tiks aizliegts brīvi izteikties un paust savus uzskatus, bet nākamais solis būs vajāšana. Šis virziens var iznīcināt visas pasaules civilizāciju, un patlaban izskatās, ka, iespējams, mēs jau dodamies uz globālu katastrofu. Paralēles ar senās Romas civilizācijas bojāeju ir gana spilgtas: vērtību zudums un morāles degradācija, ģimenes sabrukums, barbaru masu pieplūdums, ekonomiska krīze utt. Mūsdienas no tiem laikiem atšķiras tikai ar tehnoloģiju līmeni, bet būtība ir tāda pati. Vēsture mūs māca, tikai mēs – negribam mācīties.

  • Aptuveni pirms divarpus gadiem Latvijas Kultūras akadēmija nepagarināja darba līgumu ar profesoru Hariju Tumanu, formāli pamatojot šo nepagarināšanu ar to, ka Kultūras akadēmijai nav vajadzīgs antīkās kultūras vēstures kurss. Taču „pie vainas” bija anonīmu anketu sūdzības, no kurām trijās profesors atpazina savus jokus, savukārt divas bija pilnībā izdomātas. „Šajā gadījumā patiesais lietas stāvoklis nevienu neinteresēja, anonīmām sūdzībām tika piešķirts absolūtas patiesības statuss, un pasniedzējs tika atzīts par vainīgu bez uzklausīšanas, tātad bez aizstāvības tiesībām. Es varu to izskaidrot tikai kā ideoloģiskas diktatūras izpausmi.” „Nepareizo” profesoru, kurš ironizēja par feminismu un tā izpausmēm, vajadzēja dabūt ārā no augstskolas ar jebkuriem paņēmieniem. Visu notikuma aprakstu var izlasīt šeit: https://neatkariga.nra.lv/komentari/elita-veidemane/338528-vai-kulturas-akademijas-feministes-dejos-kailas

Foto F64

Par anonīmām anketām un vārda brīvību

Posted by on Monday, 16 August, 2021

Dr. hist. Harijs Tumans

Par anonīmām anketām un vārda brīvību.

Publicēts portālā “Telos” 2021-04-16.: https://telos.lv/par-anonimam-anketam-un-varda-brivibu

2014. g. augustā es savā blogā nopublicēju rakstu par anonīmām anketām  – toreiz vēl samērā jaunu parādību Latvijā (https://blogi.lu.lv/harijs/2014/08/26/par-anktesanu/ ). Ir pagājuši seši gadi, un tas, par ko es toreiz brīdināju, ir kļuvis par mūsu šodienas realitāti, proti, anonīmās anketas augstskolās ir kļuvušas par ideoloģiskās cenzūras un vārda brīvības apkarošanas instrumentu. Mani toreizējie vārdi izrādījās pravietiski, un 2019. gadā es zaudēju darbu Latvijas Kultūras akadēmijā, pateicoties kareivīgu feministisku studenšu anonīmām sūdzībām. Augstskolas vadība bez pārrunām ar mani un bez brīdinājuma pārtrauca ar mani darba attiecības. Septembra sākumā es atnācu uz darbu un uzzināju, ka Kultūras akadēmijā vairs nestrādāju ( sīkāk par to skat.: https://neatkariga.nra.lv/komentari/elita-veidemane/338528-vai-kulturas-akademijas-feministes-dejos-kailas ). Tātad piepildījās tas, par ko es savulaik rakstīju: pasniedzējs automātiski tika atzīts par vainīgu un represēts bez lietas noskaidrošanas. Šim stāstam ir turpinājums: pērnā gada izskaņā līdzīga rakstura ideoloģiskas un anonīmas sūdzības parādījās arī LU Vēstures un filozofijas fakultātes elektroniskajā sistēmā. Arī šoreiz galvenais uzbrukums nāca no kareivīga feminisma pozīcijām, kam pievienojās pāris citas apsūdzības politkorektuma dogmu pārkāpšanā. Tātad tā ir tendence un jauna parādība, kas prasa uzmanību un liek man atgriezties pie jautājuma par anonīmām anketām, šoreiz jau vārda brīvības tēmas kontekstā. Pēdējā laikā šī tēma ir aktualizēta arī režisora Alvja Hermaņa publiskajos izteikumos ( https://www.delfi.lv/kultura/news/theatre/hermanis-publice-septinus-etiskas-uzvedibas-noteikumus-jrt-darbiniekiem-un-skatitajiem.d?id=52976919 ). Šodien mēs redzam kliedzoši daudz faktu, kuri liecina par reāliem apdraudējumiem vārda brīvībai, un anonīmās anketas ir viens no lielākajiem riska faktoriem. Tādēļ ir vērts apskatīt šo problēmu kompleksi.

            Vispirms vajadzētu saprast tagadējās tendences cēloņus. Kas ir izraisījis vērienīgos uzbrukumus vārda brīvībai, tai skaitā ar anonīmo anketu starpniecību, lai gan šādas anketas tiek praktizētas jau vairākus gadus? Man liekas, ka tam, kā vienmēr, ir vairāki iemesli. Kā pirmo varētu nosaukt audzināšanas deficīta problēmu. Lai rakstītu anonīmas sūdzības par pasniedzēju, kurš nav izdarījis neko sliktu, bet ir paudis savu personīgo-atšķirīgu viedokli, ir jābūt cilvēkam ar zemu morāli un kultūras līmeni, cilvēkam, kuram ir sveši priekšstati par godu un godīgumu un kuram nav nedz pašcieņas, nedz cieņas pret citiem cilvēkiem. Acīmredzot šodien šādu cilvēku ir savairojies pietiekami daudz. Tas nav brīnums, ņemot vērā, ka tradicionālā audzināšana de facto ir atcelta – pateicoties ideoloģiskajai dogmai, kura ikvienu piespiešanu vai prasību interpretē kā vardarbību pret bērnu. Rezultātā visatļautības atmosfērā auguši bērni ļoti bieži veidojas par bezkaunīgiem un bezatbildīgiem mežoņiem, kuriem nav cieņas ne pret vienu un ne pret ko. Par laimi ne visi vecāki pieļauj šādu “audzināšanu”, bet problēma jau ir labi redzama. Tajā pat laikā liberālā ideoloģija, kas apkaro patieso audzināšanu, proti, morāles un ētisko normu, kultūras, intelekta un pieklājības audzināšanu, piedāvā vien politkorektuma surogātu un hipertrofētu pašvērtības apziņu, kas viegli pāraug augstprātībā un lielās ambīcijās bez atbilstošām spējām un nopelniem. No pašas mazotnes bērniem tiek iepotēta viņu svarīguma apziņa, politkorektam skolotājam ir jārespektē un jāapjūsmo katra muļķība, ko skolēns saka, jo katrs viedoklis tiek pasludināts par vērtīgu. Līdz kādam absurdam tas var aiziet, rāda viena īsa videofilma, kura pirms pāris gadiem klīda sociālajos tīklos. Tas ir satīrisks stāsts par to, ka kādā amerikāņu skolā tika represēta un atlaista no darba matemātikas skolotāja, kura atļāvās netoleranti uzspiest “savu” viedokli, ka divreiz divi ir četri, nevis divdesmit divi, kā bija iedomājies kāds skolnieks, kura viedoklis tika brutāli “diskriminēts” (https://www.youtube.com/watch?v=Zh3Yz3PiXZw ). Šodien šis sižets vairs nešķiet smieklīgs, šodien šādi skolēni reāli apdraud reālus skolotājus. Šādā situācijā vairs nepārsteidz, ka vienā otrā indivīdā ideoloģiskās dogmas viegli izspiež elementāru cilvēcību, kā par to liecina neseni fakti, kad Amerikā bērni nodeva varai savus vecākus, kuri atbalstīja Trampu un piedalījās Kapitolija šturmēšanā (https://www.youtube.com/watch?v=mvYtktsIsBo ) . Savukārt Kanādā meitene, kura nolēma mainīt dzimumu, iesūdzēja tiesā savu tēvu (Robert Hoogland ), kurš turpināja saukt viņu par meitu. Tiesa to kvalificēja kā vardarbību pret bērnu, un rezultātā tēvam draud pieci gadi cietumā (https://www1.cbn.com/cbnnews/us/2021/march/canadian-father-jailed-for-speaking-out-against-biological-daughter-rsquo-s-gender-transition?fbclid=IwAR3AXvaFH_rrSG7c6kHevV3VDezk6NvtfAmKrWvIsKtVzYl-oFu7BibnJ20 )… Ideoloģijas apsēstie, kuriem nekas nav svēts un kuri spēj nodot un pazudināt savus vecākus, daudz vieglāk var nodot, apsūdzēt un apmelot savus pasniedzējus, kuri atļāvušies pateikt kaut ko tādu, kas tiem nav pa prātam. Kam nav morāles, tam nav sirdsapziņas. Tāds ir ideoloģiskās “audzināšanas” rezultāts.

            Cilvēkam, kurš nevienu neciena, nav un nevar būt nekādu autoritāšu. Turklāt valdošā ideoloģija cītīgi nodarbojas ar pagātnes autoritāšu “dekonstrukciju”, kas grauj kultūras pamatus. Savukārt izglītības sistēmas “reformas” un skolotāju sociālais stāvoklis principā noliedz iespēju runāt par skolotāja autoritāti, kā rezultātā arvien biežāk skolotāji cieš no bērnu rupjības un agresijas. Taču līdz šim visos laikos un visur skolotāja un skolnieka attiecības veidojās uz hierarhijas un cieņas principiem, un tas bija katras kultūras tradīcijas pamatā. Šīs tradīcijas sagrāve no vienas puses atspoguļo izglītības degradāciju, bet no otras puses tā iezīmē ceļu uz sabiedrības barbarizāciju. Spāņu domātājs Ortega-i-Gasets rakstīja, ka pūļa cilvēku, jeb plebeju raksturo nevēlēšanās atzīt nekādu cita cilvēka pārākumu. Grūti noticēt, ka tas ir bijis aktuāli jau XX gs. pirmajā ceturksnī, bet šodien jau skaidri redzams, ka plebeju gars ir ieņēmis valdošās pozīcijas. Bet plebejs, kā savulaik teica Arnolds Toinbijs, ir nevis sociāls statuss, bet dvēseles stāvoklis. Var secināt, ka šodien ideoloģija, skola un masu kultūra kopīgiem spēkiem audzina plebejus.

            Otrs minētās problēmas cēlonis ir fakts, ka kreisais liberālisms pēdējā laikā arvien  agresīvāk uzspiež savas dogmas un kļūst arvien neiecietīgāks un vardarbīgāks pret visiem citiem viedokļiem un to paudējiem. Ne tikai Sniegbaltīte un Otello ir atzīti par politnekorektiem un rasistiskiem tēliem, bet arī matemātika, klasiskā mūzika un antīkā vēsture ir pasludinātas par rasistiskām izpausmēm, un ir sākusies virzība uz to, lai aizliegtu vārdus “tēvs”, “māte”, “vīrietis” un “sieviete”. Jau plosās “kancelēšanas kultūra” (cancel culture; skat.: https://www.delfi.lv/news/versijas/janis-vanags-elinas-didrihsones-tests.d?id=52957469&fbclid=IwAR1LY5Io8oc_MEM7pRBZFdQSZbqvrt-QnoXRY-J58DOLc1APneGs21otpx4 ), kas represē citādi domājošos, par cenzūru medijos nemaz nerunājot. Kā ironiski izteicās Alvis Hermanis, šodien izrādās, ka vārda brīvība apdraud demokrātiju. Šo parādību varētu nosaukt par mūsu laikmeta paradoksu: liberālisms, kura nosaukums ir atvasināts no vārda “brīvība” un kurš kādreiz cīnījās par dažādu veidu brīvībām, tai skaitā par vārda brīvību, ir pārvērties par totalitāru ideoloģiju, kas apkaro jebkāda veida brīvdomību. Faktiski kreisais liberālisms ir kļuvis par surogātisku pseidoreliģiju bez metafizikas, jeb “pilsonisko reliģiju”, kā saka sociologi. Turklāt tā ir ļoti agresīva kvazireliģija, kas necieš un tiecas iznīcināt ikvienu citu viedokli. Šādas totālas neiecietības apstākļos liekas dabiski, ka cīņā pret citādi domājošiem tiek iesaistītas arī anonīmās anketas augstskolās, kuras pirms tam vairākus gadus nelika sevi manīt. Bumba ar laika degli sprāgst, šautene, kas karājas pie sienas, šauj. Un tas bija  sagaidāms, jo anonīmās anketas savā būtībā ir ideoloģiskās kontroles un represiju instruments. Tas nozīmē, ka ir pienācis tas kritiskais brīdis, kad veselā saprāta cilvēkiem ir jāiestājas par vārda brīvību. Cīņā par to Latvijā šobrīd iezīmējas divas frontes līnijas: mākslas jomā, ko tagad pārstāv Alvis Hermanis, un izglītības jomā, kur nepieciešama veselīgo spēku konsolidācija – līdzīgi kā Vācijā, kur nupat ir nodibināta zinātnieku apvienība ar mērķi pasargāt mācībspēkus no “kancelēšanas kultūras” agresijas (https://www.faz.net/aktuell/feuilleton/debatten/cancel-culture-in-der-wissenschaft-ausbruch-aus-der-tabuzone-17179746.html?fbclid=IwAR3IKbLLUetrebkmuBOPTP42tCnufkMIN-1E1eF0J9ec0392ObJyz5_DK00 ).

            Rezumējot ir vēlreiz jāsaka, kādēļ anonīmās anketas nav pieņemamas. Pirmkārt tādēļ, ka tās paredz un provocē amorālu rīcību, pret kuru tauta izsenis izturas negatīvi un ko raksturo ar tādiem vārdiem kā “stučīšana” un “kļauzu rakstīšana”. Šādas anketas dod iespēju ikvienam nekrietnam studentam atriebt pasniedzējam, kurš viņam ir aizrādījis par kavējumiem vai  nepiedienīgu uzvedību auditorijā, vai vienkārši nepatīk. Un, protams, kā tas tagad notiek, tā ir iespēja izrēķināties ar “ideoloģiskajiem pretiniekiem”, kuru uzskati pašam šķiet nepareizi.

            Vienīgā morāli pieņemamā rīcība būtu godīga un atklāta saruna, jo par saviem vārdiem katram ir jāatbild. Un nevajag stāstīt, ka students nevar to izdarīt tādēļ, ka viņam ir bail no pasniedzēja atriebības. Gadījumā, ja pastāv reāla problēma ar pasniedzēju, studentiem ir vairāki veidi, kā viņi var to risināt: pastāv studentu pašpārvaldes un pārstāvniecība augstskolu koleģiālajās institūcijās, viņi var runāt ar vadību arī tiešā veidā gan individuāli, gan kolektīvi. Bet, ja kādam ir psiholoģiskas problēmas, tam vajadzētu prast pašam tās risināt, nevis atriebt pasniedzējam par saviem kompleksiem. Vispār studentam, kā ikvienam cilvēkam būtu jāapgūst elementāras pieklājības norma: spēja pieņemt, ka citam var būt atšķirīgs, pat pretējs viedoklis, un spēja vienkārši uzklausīt, to neapkarojot.    

            Kā vēl vienu argumentu anonīmo anketu aizstāvji min atgriezeniskās saites nodrošināšanu, taču arī tas nav korekti. Kā jau teikts, katrā augstskolā studentiem ir vārda un balss tiesības un katra administrācija uzmanīgi ieklausās studentu vārdos. Turklāt pastāv arī anonīmo reitingu sistēma, kad studenti ar atzīmēm pēc noteiktiem kritērijiem vērtē noklausītos kursus. Šajā gadījumā var rasties jautājums par studentu kompetenci izdarīt šādu vērtējumu, kas atgādina slaveno situāciju, kad ola māca vistu, bet vismaz no morālā viedokļa tas nav nepieņemami. Lai gan, ņemot vērā patreizējās izglītības sistēmas koncepciju, ar kuru saskaņā augstskolas vairs nepilda cēlo izglītošanas misiju, bet apkalpo klientus, aptauju prakse vēl vairāk pastiprina vispārējo izdabāšanas un pielāgošanās tendenci, kas neizbēgami pazemina izglītības kvalitāti. Nožēlojams ir pasniedzējs, kurš spiests izdabāt studentiem un nožēlojami studenti, kuri to pieprasa. Taču tas ir cits jautājums.

Otrkārt, anonīmās anketas nav pieņemamas tādēļ, ka tajās ierakstītās sūdzības nav iespējams verificēt, t.i., pārbaudīt to patiesumu. Līdz ar to pasniedzējam nav iespēju pierādīt savu nevainību. Prakse rāda, ka studenti mēdz pārprast vai ačgārni interpretēt pasniedzēja vārdus un dažreiz arī kaut ko piefantazēt. Tātad nedz no morālā, nedz juridiskā viedokļa anonīmās anketas nav izmantojamas. Taču tās pastāv, un ne tikai pastāv, bet augstskolu administrācija uzskata par savu pienākumu uz tām reaģēt, pat nepārbaudot tās. Kā rāda dzīve, reakcijai ir plašs diapazons: no aizrādījuma līdz atlaišanai no darba. Tādā veidā tiek pārkāpts galvenais taisnīguma princips: audiatur et altera pars, proti, “lai top uzklausīta arī otra puse”. Te slēpjas vēl viena netaisnība: parasti vadība “neredz” pozitīvus, celsmīgus un jūsmīgus ierakstus tajās pašās anonīmajās anketās, lai cik daudz to būtu, toties tā labi redz un reaģē uz pāris sūdzībām, kuru patiesumu tā nevēlas pārbaudīt.

Treškārt, anonīmās anketas grauj uzticēšanos un atklātību pasniedzēja attiecībās ar auditoriju, tās bojā morālo klimatu kursa biedru vidū un sēj neuzticēšanās sēklas. Faktiski šis iestādījums liek pasniedzējam baidīties no auditorijas un iekšēji viņu sasaista, kas nevar neatstāt iespaidu uz pasniegšanas kvalitāti. Kā zināms, studiju procesā vienmēr milzīgu lomu ir spēlējusi un spēlē pasniedzēja personība, viņa dzīves pieredze un skatījums uz lietām. Jebkurš īsts pasniedzējs savu vielu pasniedz “izlaižot caur sevi”, kas ir galvenā sāls viņa lekcijās. Tas ir īpaši svarīgi mūsdienās, kad pliku faktoloģisko informāciju ikviens var atrast internetā. Taču anonīmu anketu dēļ un dažu ideoloģisku fanātiķu dēļ šis pats galvenais studiju procesa aspekts tiek apdraudēts. Iespiests politkorektuma dogmu Prokrusta gultā un baidoties no anonīmām kļauzām, pasniedzējs neizbēgami pārvērtīsies par faktu atstāstīšanas mašīnu, kuras nepieciešamība interneta laikmetā kļūs arvien vairāk apšaubāma. Šeit nāk prātā filma „Brave New World”, uzņemta tālajā 1988. gadā pēc Oldesa Hakslija romāna ar tādu pašu nosaukumu. Tas ir stāsts par tālu totalitāru nākotni, un vienā epizodē ir parādīts, kā skolotāja vada stundu, lasot tekstu no mācību grāmatas, bet skolēni uzmanīgi seko un ziņo skolas vadībai, kad skolotāja atļaujas atkāpties no mācību grāmatas teksta…  Izskatās, ka mēs esam uzņēmuši kursu uz šo „brīnišķīgo jauno pasauli”, lai gan, ja saglabāsies tagadējā tendence, digitalizētajā nākotnē dzīva skolotāja klasē visticamāk vairs nebūs. Tātad mums šodien vajadzētu aizdomāties par to, kādu nākotni mēs gribam saviem bērniem vai mazbērniem. Jautājums par vārda brīvību un anonīmām anketām ir viens no tiem ķieģelīšiem, no kuriem tiek būvēta šī nākotne.

Šajā sakarā nevajadzētu ignorēt faktu, ka anonīmu sūdzību izmantošana ir totalitāru sistēmu iecienīts līdzeklis, to ļoti labprāt izmantoja gan nacisti, gan komunisti. Ir jāatzīst, ka tie, kas tagad raksta anonīmas sūdzības, principā ne ar ko neatšķiras no tiem, kas sadarbojās ar čeku padomju laikā. Daži fakti liecina, ka šodien ziņošana jeb “stučīšana” tiek apzināti veicināta. Pagājušā vasarā, braucot ar vilcienu uz Daugavpili, man neskaitāmas reizes uz vagonā iebūvētiem ekrāniem rādīja sociālo reklāmu ar aicinājumu ziņot par visu, kas liekas “nepareizs” un aizdomīgs. Tas liek domāt, ka anonīmās anketas ir viens elements kādā lielākā sistēmā. Rodas iespaids, ka mūs veido par stukaču tautu – pēc jauniem paraugiem no “lielās pasaules”. Jau redzam, ka Amerikā ir izaudzināti jauni pavļiki morozovi, kuri ideoloģijas vārdā ir gatavi nodot savu tēvu un māti. Taču mēs jau esam gājuši tam cauri un mēs zinām, kas ir totalitārisms un vajāšanas par domas un vārda brīvību. Mūsu sabiedrībā veselais saprāts vēl dominē pār ideoloģisko apmātību. Tomēr jaunā tendence ir jau skaidri iezīmējusies, un tas liek mums padomāt par to, uz kurieni mēs virzāmies, ja mūsu dzīvē ienāk totalitāras tehnoloģijas. Vai nebūtu laiks apdomāties un apturēt šo virzību?

Rezumējot izteikšu savu viedokli par to, kas būtu jādara šajā situācijā. Pirmkārt, ir jāaizstāv vārda brīvība publiskajā telpā – mākslā, literatūrā, izglītībā, zinātnē, literatūrā un visur, kur vien tas ir iespējams. Pietiek ar cenzūru medijos, esam jau samierinājušies, ka tie paši filtrē savu telpu un nedod vārdu tiem, kuru viedokļi nesakrīt ar viņu veidotā meinstrīma “pareizajiem” viedokļiem. Tagad ir jācīnās par to, lai netiktu pieļautas vajāšanas pret citādi domājošiem. Tādēļ, otrkārt, vajadzētu panākt anonīmo anketu atcelšanu. Iespējams, ka tas būtu izdarāms tikai valsts līmenī, kas nozīmētu, ka tā ir neatrisināma problēma. Tādā gadījumā, treškārt, visiem veselā saprāta un godaprāta cilvēkiem vajadzētu elementāri sabotēt anonīmās anketas. Godprātīgiem studentiem tas nozīmētu vienkārši neaizpildīt tās, ja tas ir iespējams, bet ja nav iespējams, rakstīt par visiem pasniedzējiem tikai labas atsauksmes, kas laupītu šim uzspiestajam iestādījumam jebkādu jēgu. Zinu, ka daudzi krietni studenti tā arī dara: visiem pasniedzējiem ieraksta vienādi labas atsauksmes. Un tas ir pareizi. Savukārt godprātīgiem administrācijas pārstāvjiem tas nozīmētu ignorēt pret personālu vērstas anonīmas sūdzības, atstājot tās bez ievērības. Katrā ziņā katram ir jāizdara sava izvēle šajā cīņā par veselo saprātu un savu bērnu nākotni.   

Grāmata “Antīkie tēli Rīgas ielās”. Tiek meklēti mecenāti.

Posted by on Wednesday, 13 January, 2021

Mīļie draugi un visi, kam nav vienaldzīga kultūra un kultūras mantojums!

Man ir laba ziņa: esmu pabeidzis rakstīt grāmatu “Antīkie tēli Rīgas ielās”. Tajā es atklāju Rīgu no jauna skatupunkta, jo es analizēju un skaidroju antīkās izcelsmes tēlus, sižetus, dekorus un uzrakstus uz namu fasādēm. Būsiet pārsteigti un uzzināsiet daudz jauna par savu pilsētu. Sīkāka informācija ir atrodama pielikumā.

Taču grāmatu vēl vajag izdot, un tam ir vajadzīga nauda. Esmu noslēdzis vienošanās protokolu ar izdevniecību, un mēs sākam darbu pie finansējuma meklējumiem: gatavojam projektus, sniedzam dokumentus utt. Tomēr ir skaidrs, ka projekts ir ļoti dārgs (1 082 161 zīmes un 358 ilustrācijas), un atrast visu summu (provizoriska tāme: 9962 eur.) būs ļoti grūti. Tādēļ es aicinu iespējamos mecenātus (ceru, ka tādi vēl ir) atbalstīt šo projektu un lūdzu visus padalīties ar šo ziņu, lai šādus mecenātus varētu atrast. Būšu pateicīgs par jūsu atbalstu grāmatas izdošanai. Ja kādam ir vēlme atbalstīt šo skaisto un vērtīgo projektu, lūdzu rakstiet man. 

HARIJS TUMANS

ANTĪKĀS PĒDAS RĪGAS IELĀS

SATURA RĀDĪTĀJS:

  1. NODAĻA. ARHITEKTŪRA………………………………………………..
    1. Antīkie orderi, to izcelsme un būtība………………………………………..
    1. Antīkie orderi Eiropas arhitektūras vēsturē………………………………..
    1. Antīkie orderi Rīgas ielās…………………………………………………………
    1. Triumfa arkas Romā, pasaulē un Rīgā………………………………………
  • NODAĻA. MITOLOĢISKIE TĒLI
    • Rīgas Operas tēli ………………………………………………………………..
    • Dievi ………………………………………………………………………………..
    • Alegorijas …………………………………………………………………………
    • Varoņi ……………………………………………………………………………….
    • Mītiskās būtnes ……………………………………………………………………
    • Atlanti un kariatīdes ……………………………………………………………..
    • Amori un putti …………………………………………………………………….
  • NODAĻA. DEKORI UN UZRAKSTI…………………………………..
    • Simboli……………………………………………………………………………….
    • Ornamenti…………………………………………………………………………….
    • Maskas…………………………………………………………………………………
    • Uzraksti………………………………………………………………………………..
  • SECINĀJUMI.
  • PIELIKUMS: AUGUSTS FOLCS UN VIŅA TĒLI………………

IEVADS

Šīs grāmatas ideja radās negaidīti un spontāni. 2014. gada septembrī man, tāpat kā daudziem maniem kolēģiem, tika piedāvāts nolasīt publisku lekciju LU Vēstures un filozofijas fakultātē par brīvi izvēlētu tēmu, kas būtu veltīta Latvijas vēsturei, izņemot historiogrāfiju, t.i., par citu pētnieku veikumiem. Piedāvājums likās kārdinošs, taču grūtības sagādāja tēmas izvēle. Pirmkārt tādēļ, ka es esmu antīkās vēstures speciālists un kopš studiju gadiem neko nebiju profesionāli pētījis no Latvijas vēstures, otrkārt tādēļ, ka tajā laikā es vēl turpināju strādāt pie savas monogrāfijas „Varoņi un varonība senajā Grieķijā”, tā kā man nebija laika pat padomāt par citiem projektiem. Vārdu sakot, manas izredzes iesaistīties publisko lekciju ciklā izskatījās minimālas. Turklāt atbilde bija jādod jau pēc divām – trīs dienām. Tomēr manas domas periodiski atgriezās pie šī jautājuma, un es turpināju meklēt seno Grieķiju vai Romu Latvijas vēsturē… Galvā grozījās idejas ap Rīgas vēsturi, jo es atcerējos vienu latviešu teiku par Rīgas dibināšanu, proti, to, kā vācieši piemuļķoja lībiešus, kuri bija atļāvuši tiem paņemt pilsētai tik daudz zemes, cik var apklāt ar vērša ādu, un tie, sagriezuši šo ādu sīkās strēmelēs, apklāja diezgan prāvu gabalu. Īstenībā tā ir antīkā leģenda par Kartāgas dibināšanu, kas ir pārcelta uz mūsu vēsturisko augsni. Šis stāsts pats par sevi ir interesants, bet nepietiekams veselai lekcijai. Kad pie vakariņu galda es izstāstīju savas pārdomas sievai, viņai, pārdomājot Rīgas tēmu, drīz vien radās risinājums – „paskaties uz māju fasādēm un tu redzēsi daudzus antīkos tēlus”. Šajā brīdī, ar sievas vieglo roku, es, var teikt, noķēru Ņūtona ābolu uz savas galvas. Ideja likās ģeniāla un tēma bija skaidra. Kad tēma tika apstiprināta, es nekavējoties ķēros pie darba un jau tuvākajā nedēļas nogalē devos Rīgas ielās ar fotoaparātu. Vairākas nedēļās es pie katras izdevības centos „izmest līkumu” pa Rīgas ielām un veicu speciālas ekskursijas gan kājām, gan ar velosipēdu. Tas, ko es ieraudzīju, pilnībā pārņēma mani, un es iegāju azartā. Ar pārsteigumu es konstatēju, ka atklāju sev jaunu Rīgu, pavisam citu, ne tādu, pie kādas biju pieradis mūža garumā. Es sāku skatīties uz savu dzimto pilsētu ne tā, kā agrāk, ne tā, kā parasti skatās vidējais statiskais „iedzīvotājs”, kurš ikdienā pārvietojoties no punkta „A” uz punktu „B”, reti paceļ acis uz augšu, lai aplūkotu arhitektūras skaistumu, un, savu rūpju pārņemts, tikai atzīmē kaut kur apziņas virsējos slāņos, ka tas, ko viņš redz, „ir skaisti”, bet necenšas tajā iedziļināties. Es sāku skatīties uz Rīgas fasādēm ar tūrista acīm –  tā, kā es to parasti daru ārzemēs, t.i., apbrīnojot kaut ko jaunu, skaistu un neredzētu. Rīga man atklājās jaunā dimensijā, un es ar pārsteigumu konstatēju, ka tās ēkas, kurām gadu desmitiem ilgi es ikdienā skrēju garām uz darbu un no darba, nepievēršot tām nekādu uzmanību, ir ne tikai skaistas (to es jau sen droši zināju, tikai nekad nepievērsu tam uzmanību), bet arī pilnas ar antīkās kultūras elementiem. Izrādījās, ka gandrīz katrā ēkā Rīgas centrā var ieraudzīt kādu antīko tēlu, simbolu vai dekoru. Jo vairāk es iedziļinājos šajā jaunajā pasaulē, jo lielāka auga mana sajūsma. Protams, paralēli jaunajai Rīgas „apgūšanai” notika arī literatūras meklēšana un lasīšana, kas padziļināja manu izpratni un izraisīja jaunus jautājumus. Kā tas parasti notiek, darba gaitā radās jaunas koncepcijas un atklājumi.

Rezultātā es nolasīju savu lekciju 2014. gada decembrī, divreiz pārsniedzot man atvēlēto laiku, un tomēr nepaspēju izstāstīt pat trešo daļu no visa, ko biju sakrājis. Savāktais materiāls izrādījās tik liels, ka tas nebija ietilpināms lekcijas apjomā. Tad es sapratu, ka man rokās ir materiāls veselai grāmatai. Turklāt izrādījās, ka skatījums uz Rīgu caur antīko tēlu prizmu ir jauns un neparasts arī citiem Rīgas pazinējiem. Noskaidrojās arī, ka atsevišķiem tēliem uz namu fasādēm ir ačgārni skaidrojumi un daudziem tēliem skaidrojumu nav vispār, jo tas neietilpst arhitektu, mākslas vēsturnieku un vēsturnieku-Rīgas speciālistu kompetencē. Radās pārliecība, ka ir pienācis laiks pētījumam, kas apkopotu un izskaidrotu antīkos elementus Rīgas arhitektūrā. Tādā veidā man pavērās plašs pētīšanas lauks un izkristalizējās grāmatas koncepcija.

Diemžēl ir jāsecina, ka šodien mēs lielā mērā esam zaudējuši spēju lasīt pagātnes tekstus, kuri rakstīti uz skaisto namu fasādēm. Parasti tie klusē, jo mēs, ar retiem izņēmumiem, vairs nepazīstam viņu valodu. Mūsu izglītības sistēmā antīkās kultūras mantojums ir tik ļoti minimizēts, ka lielākajai daļai šodienas cilvēku ir visai vāji un pavirši priekšstati par seno Grieķiju un seno Romu. Var teikt, ka ir noticis kultūras pārrāvums starp mums un iepriekšējiem laikmetiem, jo, skatoties uz to mantojumu, kuram mēs katru dienu ejam garām, visbiežāk mēs to nespējam uztvert un saprast. Šajā ziņā mēs līdzināmies tiem barbariem, kuri, staigājot iekarotās Romas ielās, redzēja sev apkārt skaistus tempļus un pieminekļus, bet nesaprata, ko viņi redz… Tas nozīmē, ka ir nepieciešams speciāls darbs, lai saprastu, kādas idejas mūsu priekšteči ir iemūžinājuši Rīgas ielās.

Tāds arī ir šī darba mērķis: atklāt jaunu Rīgu – tādu, kādu es to ieraudzīju, skatoties caur antīkās kultūras prizmu. Tas nozīmē, ka šeit tiek piedāvāts neierasts skatījums uz mūsu galvaspilsētu – nevis no mākslas vai vēstures skatupunkta, bet caur antīkās kultūras elementiem tās arhitektūrā. No vienas puses tas ļaus parādīt antīkā mantojuma nozīmi un klātbūtni mūsu kultūras telpā, bet no otras puses tas atklās jaunas nianses un dos iespēju labāk saprast tās idejas, kas ierakstītas namu fasādēs. Mans uzdevums nav tikai parādīt antīkā mantojuma klātbūtni Rīgas ielās, bet iespēju robežās to izskaidrot un aiz skaistas formas ieraudzīt interesantu saturu, kas veicinātu lasītāju izpratni par mūsu pagātni, dzīves telpu un mums pašiem.

Teiktais nozīmē, ka lielā mērā šis ir starpdiscilplīnārs pētījums, lai gan šis vārds ir dīvains iespējamas divdomības dēļ: burtiski tas nozīmē, ka šādi pētījumi atrodas pa vidu kādām citām disciplīnām, t.i., nekur, taču visi saprot, ka īstenībā tas apzīmē pētījumus, kuri pārstāv kādas divas vai vairākas disciplīnas vienlaicīgi. Šajā gadījumā tās ir mākslas vēsture un sabiedrības vēsture. No mākslas vēstures ir pats pētījuma priekšmets, kaut gan tieši ar tāda veida analīzi mākslas vēsturnieki parasti nenodarbojas. No vēstures ir zinātniskā pieeja, skatījuma veids un metode, kaut arī vēsturnieki neveic šāda tipa pētījumus. Es uzdrošinājos uzsākt šo pētījumu tādēļ, ka esmu vēsturnieks, turklāt tieši antīkās vēstures speciālists, proti, es pazīstu antīkos tekstus un tēlus, kas ir galvenais priekšnosacījums šim darbam. Kā arī tādēļ, ka šāds darbs ir jau sen nobriedis, lai to paveiktu.

Laikā, kad tika apbūvēts areāls, ko mēs saucam par Rīgas vēsturisko centru, Eiropas izglītība lielā mērā balstījās antīkās kultūras mantojumā, kas tika apgūts skolās, ģimnāzijās un universitātēs. Izglītoti cilvēki mācījās senās valodas, lasīja grieķu un romiešu autorus un pazina antīkās mākslas šedevrus. Antīkā māksla deva eiropiešiem skaistuma etalonus un iedvesmoja arhitektus, gleznotājus un tēlniekus, savukārt antīkie literārie tēli un personāži – kā mītiskie, tā arī vēsturiskie – kalpoja par morāliem paraugiem un plaši tika izmantoti audzināšanas nolūkos. Pateicoties tam Eiropas kultūra bija piesātināta ar antīkiem tēliem un simboliem, kas bija klātesoši praktiski visās dzīves jomās – mākslā, mūzikā, literatūrā, publicistikā, politikā un ikdienas dzīvē. Tie bija sastopami sadzīves priekšmetu dekoros, arhitektūras formās un rotājumos, literārajos tekstos un mākslas darbos. Citiem vārdiem sakot, cilvēkus no agras bērnības līdz sirmam vecumam pavadīja antīko tēlu un simbolu pasaule. Šīs pasaules valoda bija zināma un pašsaprotama visiem, kas dzīvoja kultūras un izglītības telpā. Tādēļ mākslinieki, tēlnieki un arhitekti brīvi lietoja antīkos tēlus drošā pārliecībā, ka tie tiks saprasti. Rīga bija Eiropas pilsēta un tās arhitektūra dabiski atspoguļoja tos pašus procesus, kuri norisinājās citās Eiropas valstīs. Pateicoties tam, mēs varam redzēt Rīgas ielās pārsteidzoši daudz antīkās pasaules elementus, kurus mēs ikdienā pat nepamanām, bet kuri var atklāt mūsu pilsētu no citas puses.

Lai iepazītos ar antīko Rīgu, nepietiek tikai apkopot un sistematizēt antīkos tēlus, simbolus un dekorus, jo katrs gribētājs pats ar savām acīm var tos apskatīt. Lai nonāktu pie izpratnes, ir nepieciešams tos arī izskaidrot, parādot izcelsmi, nozīmi un vēsturiskos likteņus. Izejot no tā, šajā grāmatā tiek piedāvāts sistemātisks, vēsturisks un analītisks antīko formu un tēlu apskats Rīgas ielās. Tas gan nenozīmē, ka šeit tiek apkopoti visi antīkās izcelsmes arhitektoniskie elementi, kas atrodami Rīgā. Šī grāmata nav enciklopēdija un tās mērķis nav savākt, saskaitīt un iegrāmatot visus saglabājušos ornamentus, simbolus un tēlus, bet gan analītiski apskatīt, sistematizēt un izskaidrot svarīgākos antīkos elementus Rīgas arhitektūrā. Lai darbs būtu paveicams, tika novilkta arī aptuvena ģeogrāfiskā robeža – Rīgas centrālā daļa no Daugavas līdz VEF kultūras pilij, Pārdaugavu un nomaļu rajonus neiekļaujot.

Jāatzīst, ka šī iecere bija grūti izpildāma, jo tās realizācija prasīja atrast pētāmos objektus Rīgas ielās, tos nofotografēt un pēc tam analītiski apstrādāt un rakstiski izskaidrot. Tā kā es pats esmu fotogrāfiju autors un es neesmu profesionāls fotogrāfs, no fotomākslas viedokļa manas fotogrāfijas nav ideālas, taču mans mērķis bija nevis radīt māksliniecisko vērtību, bet gan sagatavot ilustrācijas, kas dotu skaidru priekšstatu par apskatāmajiem objektiem. Uzskatu, ka ar šo uzdevumu esmu caurmērā sekmīgi ticis galā. Man pat šķiet, ka neperfektām fotogrāfijām ir viena priekšrocība salīdzinājumā ar profesionāliem fotoattēliem – tās rāda pilsētas arhitektūras vidi bez izskaistinošas idealizācijas, tādu, kādu to redz mūsu acis. Profesionāla fototehnika izskaistina realitāti, uzlabojot krāsas un iztaisnojot līnijas, kā rezultātā uz skaistām bildēm mēs redzam savu pilsētu idealizēti skaistu. Tātad manas fotogrāfijas vairāk vai mazāk atbilst tam, ko mēs redzam ar savām acīm, staigājot pa Rīgas ielām. Protams, es meklēju labākos rakursus, ķēru momentus, kad Rīgā spīd saule, un tās retās stundas, kad man ir brīvs laiks, lai vajadzīgā brīdī nonāktu pie vajadzīga objekta un nofotografētu to pēc iespējas labākā gaismā. Kaut kas ir sanācis labāk, kaut kas sliktāk, bet šķiet, ka lasītājs bez problēmām spēs atpazīt visus aprakstāmos objektus. Ja tas tā būs, tad var teikt, ka mans mērķis ir sasniegts.

Pati lielākā un reizē arī visinteresantākā problēma, kas man bija jārisina darba gaitā, bija tēlu identifikācija. Būvniecības dokumentācija parasti nesatur informāciju par fasādes dekora elementiem, t.i., par tēliem, vārdiem un sižetiem. Līdz ar to dekoratīvos figūru tēlus var identificēt, tikai izejot no tiem pašiem. Visdrošākais un vieglākais veids ir noteikt tēlus pēc to atribūtiem. Proti, antīkajiem dieviem katram bija savs atribūts, pēc kura tos var atpazīt – zizlis, cepure, ķivere utt. Līdzīgi arī varoņiem un alegorijām. Taču mūsu galvaspilsētas fasādēs mēs redzam daudzus tēlus, kuri ir antīki pēc formas, bet kuriem nav šādu specifisku atribūtu. Tādos gadījumos viņu identifikācijai ir jāizmanto visi iespējamie konteksti. Pirmais ir kompozīcijas konteksts – figūras izskats, poza, stāja attiecībā pret citām figūrām. Otrais ir laika un telpas konteksts, proti, līdzīgie tēli un sižeti attiecīgā laika Rīgas arhitektūrā. Trešais ir kultūras telpas konteksts, proti tas, kā šis sižets tiek atspoguļots tā laika arhitektūrā, literatūrā un mākslā gan Latvijas teritorijā, gan Eiropā, gan Krievijas impērijas teritorijā. Un ceturtais ir Eiropas kultūras vēstures konteksts, t.i., antīkā mantojuma apgūšanas tradīcija Eiropā vairāku gadsimtu gaitā, kā rezultātā tika izstrādāti zināmi kanoni. Kombinējot visus šos faktorus kopā, man bieži vien izdevās atrast jaunus un negaidītus pavērsienus, ar kuriem vēlos dalīties šajā grāmatā[1].

Tātad galvenais avots antīko tēlu identificēšanai ir paši tēli un to analoģijas Rīgā vai kādā citā pilsētā Eiropas kultūras telpā. Tajā pat laikā atsevišķos gadījumos lielu lomu spēlē blakus avoti, piemēram, laikmetīgā prese, kurā pa retam var atrast vērtīgu informāciju par kādu interesējošu objektu, kā arī tēlnieku un arhitektu rokasgrāmatas, kurās tie varēja smelties iedvesmu, izvēloties dekorus saviem projektiem[2]. Kas attiecas uz speciālo literatūru, tad jāatzīst, ka šajā jomā man praktiski nav priekšgājēju, un attiecīga historiogrāfiskā tradīcija vēl nav izveidojusies. Tādēļ es izmantoju literatūru, kas atbilst katrai tēmai un katram konkrētam objektam. Protams, es plaši izmantoju visiem pazīstamās Jāņa Krastiņa grāmatas par arhitektūru, kuras sniedz primāri nepieciešamo informāciju par Rīgas namiem un arhitektiem, kā arī citu autoru publikācijas periodikā un atsevišķus pētījumus, veltītus konkrētiem objektiem vai arhitektiem[3]. No tiem visvairāk uzmanības izpelnījās Silvijas Grosas publicētie darbi, jo viņas galvenā pētniecības tēma ir dekori Rīgas arhitektūrā. Īpaši aktuāla mana pētījuma kontekstā ir Grosas jaunākā grāmata par jūgendstila dekoru Rīgas arhitektūrā[4], jo tajā ir pieminēti vairāki objekti, kuri interesē arī mani. Lai gan, iepazīstoties ar šo darbu brīdī, kad paša grāmatas teksts pamatvilcienos bija jau gatavs, es konstatēju, ka dažos gadījumos man nāksies atteikties no atklājuma prioritātes, par cik pētnieki mēdz izdarīt vienus un tos pašus atklājumus neatkarīgi viens no otra. Tomēr jāsecina, ka ir taisnība senajiem romiešiem, kuri šādos gadījumos mēdza teikt: si duo faciunt idem, non faciunt idem[5]. Mākslas vēsturnieki galvenokārt pēta formālas dabas jautājumus (kas? kur? kad? ko? no kurienes?), un, tāpat kā arhitekti, lielākoties nepievērš uzmanību ēku dekoratīvo tēlu skaidrojumam, tikai viegli pieskaroties šai tēmai gadījumos, kad skaidrojumi liekas acīmredzami. Citos gadījumos viņi parasti aprobežojas ar frāzēm: “alegorisks attēls” vai “alegoriska kompozīcija”. Tas nozīmē, ka tēlu jēgas skaidrošana ļoti bieži paliek atklāts jautājums. Līdz ar to antīkie tēli un sižeti dabiski nonāk manā kompetencē. Mans uzdevums ir tos identificēt un pēc iespējas labāk izskaidrot to jēgu  – cik tas ir iespējams katrā konkrētā gadījumā.

Lai padarītu tekstu viegli uztveramu visiem ieinteresētiem lasītājiem, es, sekojot savam ieradumam, izvēlējos rakstīt pēc iespējas brīvākā valodā, izvairoties no smagnējuma un pseidoobjektīva pseidozinātniskuma. Kā vienmēr, es pieturos pie principa godīgi atspoguļot faktus, tos nesagrozot un nenoklusējot, bet tajā pat laikā es atļaujos paust savus vērtējumus un attieksmes. Tā kā pētnieks ir dzīvs cilvēks, viņš definitīvi nevar būt objektīvs, taču viņa pienākums ir būt zinātniski godīgam. Katrs pētnieks ir vērtīgs tieši ar savu skatījumu uz faktiem, par kuriem viņš raksta, tādēļ viņam ir jābūt spējīgam atklāti paust savus vērtējumus un savas attieksmes. Šajā gadījumā man šķiet svarīgi arī tas, lai katrs, kam ir tuva Latvija un Rīga, varētu iepazīties ar mūsu galvaspilsētu no nepierasta skatupunkta. Tādēļ es nolēmu savā darbā neizmantot arhitektūras terminu vārdnīcas un pēc iespējas atteikties no profesionālo arhitektūras terminu lietošanas, jo tad, kad tekstā parādās dzegas, zelmiņi, atiki, antablementi un pārējie rizalīti, teksts kļūst smagnējs, grūti uztverams un dzen lasītāju panikā. Ņemot to vērā, nolēmu aprobežoties ar minimāliem un absolūti neizbēgamiem terminiem, tādiem kā portiks, portāls, frontons vai erkeris, pārejos gadījumos iztiekot ar aprakstošām vārdu konstrukcijām.      

Tematiski visi apskatāmie objekti tiek iedalīti trīs grupās: antīkās formas arhitektūrā, antīkie tēli un sižeti, dekori un latīņu uzraksti. Atbilstoši šim sadalījumam ir izveidota darba struktūra. Ievadot katru tēmu, tiek stāstīts par attiecīgiem antīkiem prototipiem un to turpmāko dzīvi Eiropas kultūras vēsturē. Beigās pielikumā tiek piedāvāta īsa eseja par slaveno Rīgas tēlnieku Augustu Folcu, kurš ļoti daudz ir izdarījis mūsu pilsētas izdaiļošanā un radījis visskaistākās skulptūras par antīkiem motīviem.  


[1] XIX gs. beigās un XX gs. sākumā arhitektūras tēlniecībā dažreiz tika radīti tik sarežģīti sintētiski tēli, ka tos ne vienmēr ir iespējams viennozīmīgi interpretēt. Tādos gadījumos es sekoju vēstures tēva Hērodota piemēram: izskatu vairākas iespējas un izvēlos sev pieņemamāko versiju ar norādi par drošu pierādījumu neesamību.

[2] Piemēram, dažas šādas rokasgrāmatas, kuras deva lielu ieguldījumu šī pētījuma tapšanā: Meyer F.S. Handbook of Ornament. New York, 1849; Ripa C. Iconologia or Moral Emblems. London, 1709; Garlach M.P. Allegorien und Embleme. Originalentwürfe von den hervorragendsten modernen Künstlern, sowie Nachbildungen alter Zunftzeichen und moderne Entwürfe von Zunftwappen im Charakter der Renaissance. Bd.1-2. Wien, 1882. Sīkāk par attiecīgu literatūru un meistaru iedvesmas avotiem jūgendstila laikā skat.: Grosa S. Dekors Rīgas jūgendstila perioda arhitektūrā. Rīga, 2019. Lpp. 152-155.

[3] Visi izmantotie teksti norādīti atsaucēs un literatūras sarakstā.

[4] Grosa S. Dekors Rīgas jūgendstila perioda arhitektūrā. Rīga, 2019.

[5] Ja divi dara vienu un to pašu, viņi nedara vienu un to pašu – tulkojums no latīņu valodas.

Iespējams civilizācijas gals

Posted by on Sunday, 3 January, 2021

Tumans: Iespējams, mūs gaida civilizācijas gals

„Vara vēlas visu kontrolēt, un, pateicoties digitālajām tehnoloģijām, rodas arvien jaunas iespējas to īstenot. Tagad – ciešā sasaistē ar tā dēvēto kovida pandēmiju ‒ tiek ieviesta arvien lielāka kontrole. Vairs nešķiet neticami, ka reiz visi nonāksim elektroniskajā koncentrācijas nometnē,” uzskata vēstures zinātņu doktors, profesors Harijs Tumans. Šodien saruna ar profesoru.

15.09.2020. Elita Veidemane

Publicēts nra.lv: https://neatkariga.nra.lv/intervijas/324648-tumans-iespejams-mus-gaida-civilizacijas-gals?fbclid=IwAR03rbkDsOlGQJmQXqwPfkyjyLhTVTed_CS3FNZVcXgh9Nvq6R9EDP3P26U

Tīmeklī nesen bija lasāma prātula par to, ka Darvina teorijai par cilvēka izcelšanos no pērtiķa esot turpinājums: cilvēks nu pamazām pārtopot par pērtiķi. Katrā jokā, protams, ir daļa joka…

Jā, novērojot šodienas procesus, var teikt, ka cilvēks dzīvnieciskojas. Brīžiem šķiet, ka vieglāk būtu noticēt, ka pērtiķis ir degradējies cilvēks, nevis otrādi (smaida). Redzot tās dzīvnieciskās izpausmes, līdz kādām ir nogrimis cilvēks, īpaši runājot par tā dēvēto BLM kustību, jāsāk domāt, kas gan cilvēku atšķir no dzīvnieka.

Manuprāt, dzīvniekus nevajag apvainot ar aizdomām par līdzināšanos cilvēkiem.

Patiesībā – jā. Ja cilvēka dzīves mērķis ir tikai apmierināt savas bioloģiskās vajadzības, proti, ēst, dzert un labi gulēt, tad – laimīgākais cilvēks pasaulē ir mans kaķis: viņam nav jāiet uz darbu, viņš labi ēd, guļ, cik ilgi vēlas, un visi viņu mīl. Bet cilvēku no dzīvnieka atšķir prāts, dvēsele un kultūra, un tas viss ir jākopj. Šādā aspektā nekopts cilvēks top par dzīvnieku. Tāds cilvēks dzīvo, pamatojoties uz instinktiem un primitīvām dziņām, tādējādi ne ar ko neatšķiroties no dzīvnieka. Prāts viņam kalpo tikai, lai izdomātu, kā gūt sev labumus, nereti tīšuprāt nodarot pāri citiem. Dzīvnieki nedara pāri cits citam tīšuprāt.

Tāpēc mums jāsāk domāt par to, kas ir kultūra.

Vārds „kultūra” cēlies no latīņu „colere” – kopt, uzturēt. Sākotnēji tas attiecās uz zemkopību, un tā ir ļoti laba paralēle: zeme nedod ražu bez kopšanas, kultūraugi izaug tikai ar kopšanas palīdzību, pašas aug tikai nezāles. Tāpat arī cilvēks un viņa dvēsele – tie ir jākopj. Mēs redzam, ka ikvienas kultūras pamatā ir reliģija, ko cilvēks tradicionāli, vēsturiski kopa primāri un visvairāk. Vārdi „kults” un „kultūra” ir no viena celma. Jau renesanses laikā, kad sāka veidoties mūsu kultūras jēdziens, kultūra tika saprasta kā pretstats mežonībai, t.i., nekoptības stāvoklim.

Kultūra ir vissvarīgākā jebkurai sabiedrībai. Bet sabiedrība bez kultūras – tas nav pat dzīvnieku bars, tā ir kaut kāds amēbu sakopojums.

Tieši tā. Cilvēks kļūst par cilvēku – šī vārda īstajā nozīmē – tikai kopšanas rezultātā. Bet vēsture rāda, ka cilvēka dabā ir ārkārtīgi plāns kultūras slānis, un tas var izzust jebkurā mirklī – to redzam pasaules vēsturē: karos, revolūcijās, citos milzu satricinājumos… Tā pati BLM ārdīšanās Amerikā: šis ārprāts ļoti labi parāda kultūrslāņa trauslumu.

Vai tas jums bija pārsteigums, kad maijā sākās tas #BlackLivesMatter ārprāts? Vai arī šādu saprāta un kultūras plīsumu mēs varējām sagaidīt?

Sen jau bija sajūta, ka uz esošās ideoloģijas augsnes kas tāds varētu izaugt. Par to jau sen rakstīja Osvalds Špenglers*, kuru liberālās aprindas uzskata par politnekorektu domātāju – acīmredzot tādēļ, ka viņš pārāk kritiski noraksturoja mūsu civilizāciju un tās politisko sistēmu. Starpkaru periodā viņš rakstīja, ka sociālajai revolūcijai sekos krāsainā revolūcija, proti, krāsainās tautas sacelsies pret balto rasi. Un tagad tas notiek. Drīzāk varētu brīnīties, ka tas notiek tikai tagad. Zīmīgi, ka šī situācija tiek politiski veicināta: ASV Demokrātu partija atbalsta BLM ārdīšanos. Tagad redzam, ka Amerikā melnie uzbrūk baltajie un baltajiem jābaidās par savu dzīvību, ‒ tas nozīmē, ka šī „krāsainā revolūcija” ir sākusies. Izskatās, ka tas reizē ir gan kultūru konflikts, gan mežonības un civilizācijas sadursme.

Bet kāpēc tas viss netiek apturēts?

Acīmredzot kādam tas ir izdevīgi. Bet to nevar reducēt tikai uz ASV priekšvēlēšanu cīņām. Mēs redzam, ka pasaulē notiek haotizācija, redzam, ka Eiropā tika pieļauta migrantu krīze. Kāpēc? Grūti noticēt, ka augstākās varas ešelonos neviens nesaprot, ar ko tas draud. Arvien biežāk dzirdam, ka Eiropā tiek demolētas un dedzinātas baznīcas – nav šaubu, tas ir karš pret mūsu civilizāciju.

Tātad – kurš ir galvenais šajā karā? Kurš ir karavadonis un virspavēlnieks?

Nezinu. Šodienas pasaulē nauda ir dievs un valdnieks… Ir redzams, ka paralēli notiek divi procesi: no vienas puses, pasaules haotizācija, bet no otras – totalitāras tendences pieaugums. Varai ir tieksme visu kontrolēt, un, pateicoties digitālajām tehnoloģijām, rodas arvien jaunas iespējas to īstenot. Tagad ciešā sasaistē ar tā dēvēto kovida pandēmiju tiek ieviesta arvien lielāka kontrole. Šis kovids ir radies īstajā laikā un ļoti veicina šo procesu. Vairs neliekas neticami, ka reiz visi nonāksim elektroniskajā koncentrācijas nometnē. Tagad iezīmējas divi nākotnes modeļi: vienai pasaules daļai tā ir arhaizācija, proti, primitivizācija, bads un karš, bet citai – dzīve iestāžu un elektronisko iekārtu kontrolē, kam priekšzīmi rāda Ķīna ar tās sociālo reitingu sistēmu. Un te nāk prātā XX gs. antiutopijas – ne tik daudz Orvels, cik Hakslijs, Bredberijs un Zamjatins, kuri paredzēja nākotni ar totālu kontroli pār cilvēku. Zīmīga detaļa: Bredberijs apraksta pasauli, kurā aizliegts lasīt grāmatas, un Hakslijs apraksta sabiedrību, kurā bērniem zemapziņā tiek iedzīts riebums pret skaistumu un pret grāmatām. Šodien redzam, ka šīs vīzijas sāk piepildīties: bez piespiešanas un vardarbības skaistums un grāmatas tiek izstumtas no dzīves telpas.

Grāmatas arvien retāk tiek lasītas, modernais stils neparedz tām vietu mājokļos, savukārt skaistumu apkaro mūsdienu „māksla” un mode – katra no savas puses uzspiežot neglītumu kā normu. Pirms simt gadiem Špenglers rakstīja, ka pienāks laiks, kad nebūs vairs Mocarta un Rembranta – nevis tādēļ, ka nebūs vairs nošu pierakstu un gleznu, bet tādēļ, ka nebūs ausu un acu, kas spēs viņus uztvert. Pravietiski vārdi.

Starp citu, neglīta un bezjēdzīga māksla ir kultūras slimības simptoms. Jo māksla ir kā lakmusa papīrs, kas uzrāda kultūras vecuma stadiju. Ir zināma vēsturiska likumsakarība: kad kultūra noveco un noriet, māksla vairs neatbilst tās klasiskajiem kanoniem, tā kļūst kroplīga un primitīva…

To redzam arī tepat Latvijas ikdienā. Un tomēr kaut kādi īstas kultūras aizmetņi vēl ir pamanāmi…

Protams, tikai kultūru arvien vairāk izspiež masu kultūras surogāts, un globalizācijas ceļa rullis visu samaļ vienā globālā putrā. Kā teikts, kultūra prasa piepūli jeb kopšanu, tā audzina, tā soli pa solim tiek apgūta ģimenē un caur izglītību, un katrai tautai tā ir sava. Turpretī masu kultūra neprasa pūliņus, tā tikai izklaidē, balstās uz instinktiem un dziņām, primitivizējot tā padara dažādu tautību cilvēkus vienādus, faktiski tā cilvēkus dzīvniecisko. Un tieši primitīvs cilvēks šodien ir pieprasīts. Ir teiciens, ka galvenais kapitālisma resurss ir muļķis – jo viņam var viegli „iesmērēt” visu. Jāpiebilst, ka arī vadīt viņu ir viegli.

Vēlēšanas to parāda itin skaidri.

Dabiski. Un vispār galvenais tagad ir bezdomu paklausīga sekošana trendam.

Cik labi, ka tāds kovids tika izdomāts: tas perfekti palīdz cilvēkus turēt īsā saitītē. Kāda tur vairs kultūra…

Tagad sociālā dresūra ir pirmajā vietā, un kovids tam ir tik piemērots! Arī labs trieciens izglītībai, ko tagad aktīvi pārceļ onlainā. Ir bažas, ka pēc tam, kad kovids pāries, izglītības onlainizācija turpināsies. Bet izglītība ir kultūras pamats, un tās degradācija ir simptomātiska. Līdz šim gandrīz visas mūsu izglītības reformas bija degradējošas, bet mūsu jaunā reforma būs graujoša, un tās paredzamo rezultātu vislabāk var raksturot ar vienu vārdu – debilizācija.

Ko jūs! Tā taču ir kompetenču izglītība!

Jā gan, ar nesaprotamām mistiskām „kompetencēm” tagad tiks aizvietotas zināšanas un izpratne. Apkarojot visu vispārīgo un teorētisko, šī reforma sagraus spējas vispārināt un analizēt, tātad sagraus spējas ieraudzīt kopsakarības un līdz ar to – patstāvīgi domāt un saprast lietas. Eiropas klasiskās izglītības mērķis bija vispusīgi attīstīts cilvēks, personība, tagad tas būs šaura pasaules uzskata un šauru iemaņu speciālists – skrūvīte sociālajā mehānismā. Zināšanas par vēsturi un kultūru skrūvītei ir liekas, tās nedod „kompetenci”. Toties cilvēks – skrūvīte ir tieši tas muļķis, kas vajadzīgs – labs patērētājs, viegli manipulējams indivīds.

Tas taču ir pasaules gals.

Civilizācijas gals. Kā teica Ortega i Gasets, mūsu civilizāciju radīja cilvēks ar noteiktām spējām un īpašībām, to trūkums var izrādīties fatāls. Domāju, ka mūs gaida nopietni satricinājumi.

Izskatās, ka tas ir mērķis – likvidēt kristīgo kultūru, izstumjot to no aprites. Bet vieta tukša nepaliks: nāks iekšā agresīvs islāmisms. Daudz kur tas jau ienācis.

Kristīgās Eiropas vairs nav. Dzīvojam postkristīgajā Eiropā, naudas civilizācijā. Šeit viss tiek pakļauts naudai, un tā ir augstāka vērtība par Dievu. Mūsdienu sabiedrībā pieņemtie uzvedības un vērtību normatīvi lielākoties ir pretēji kristīgajiem. Mēs dzīvojam postkristīgā civilizācijā, kurā vēl ir saglabājušies daži kristīgie rudimenti. Taču Eiropas kultūras pamatvērtības – cieņa pret cilvēku, humānisms, brīvība utt. – izauga kristīgās kultūras ietvaros, mūsu civilizācijas māte ir kristietība. Politikas vajadzībām šīs vērtības tika deformētas un papildinātas ar citām, mākslīgi radītām. Taču vērtības bez metafiziska pamata ātri devalvējas. Tagad redzam šo mākslīgo vērtību krīzi.

Piemēram, par kādām vērtībām runājat?

Par ideoloģiskām, par tām, kuras atspoguļo politkorektuma dogmatika. Bez reliģiskā pamata mūsdienu Rietumos vairs nav ideju, kas iedvesmotu un rādītu jaunus apvāršņus. Nauda un bauda ir galvenās vērtības, un diez vai atrādīsies daudz cilvēku, kuri būtu gatavi mirt demokrātisko procedūru vārdā. Vērtības, kas nav balstītas metafizikā, ilgi nestrādā, un komunisma vēsture tam ir labs piemērs. Starp citu, komunisti savu valsts iekārtu arī sauca par demokrātiju, turklāt īsto… Šodien ir likumsakarīgi, ka kareivīgais islāms ir nopietns drauds Rietumu civilizācijai. Vācijā virs kāda autobāņa reiz bija uzvilkts plakāts „Jūsu bērni pielūgs Allāhu vai mirs”. Un tiešām, metafiziskais vakuums ilgi nemēdz eksistēt – tā vietu ieņem cita reliģija, jo ideoloģija tikai īslaicīgi var aizpildīt šo nišu. Katras kultūras pamatā ir reliģija – tās māte un spēks. Vēsture rāda, ka kultūras, kas zaudē savu garīgo pamatu, iet bojā. Ja Eiropa nerestartēs sevi, tad var notikt tas, kas bija rakstīts minētajā plakātā.

Tam, ka naudas vērtība aizstāj garīgās vērtības, bija tipisks piemērs: 15. augustā ar apšaubāmiem kovida draudiem faktiski tika izjaukti un iznīcināti Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki Aglonā, kamēr tajā pašā dienā tika atklāts kaut kāds Jūrmalas šosejas autlets, kur pulcējās cilvēku tūkstoši. Tātad tur nekāds kovids neplosījās?

Tas uzrāda valdošās vērtības. Tipiski naudas civilizācijai.

Bet ko mēs varam darīt? Ko varam mainīt šajā totalitārisma pārņemtajā vidē? Pie mums gan vēl negrauj baznīcas…

Pret laika gaitu mēs neko nevaram izdarīt… Vienīgi – paši ar sevi varam strādāt. Varam mēģināt saglabāt veselo saprātu. Taču, protams, arī valstiskā līmenī kaut kas būtu jādara.

Jā, kā mums nezaudēt valsti, kas pagaidām vēl balstās uz kristīgām vērtībām?

Vieglāk būtu pateikti – kā mēs to varam zaudēt… Un zaudēt mēs to varam, turpinot visu kā līdz šim. No vēstures ir zināma tikai viena recepte, kas ir bijusi iedarbīga šādos gadījumos. Šodien tā daudziem nepatīk, bet… Tā ir varas centralizācija vienās rokās. Krīzes laikā, kad dominē destruktīvi procesi, apturēt lejupslīdi un krahu var tikai vienā veidā – ar varas centralizāciju.

Jaunāko laiku vēsturē tas varēja izpausties dažādi – gan prezidenta varas stiprināšanā, kā, piemēram, Rūzvelta gadījumā, gan diktatūrā. Jāsaka, ko no vienvaldības un stipras valsts visvairāk baidās tieši ietekmīgu grupējumu locekļi, jo valsts viņus ierobežo, toties tauta ar valsti saista cerības uz problēmu risināšanu un valstisku projektu realizāciju. Protams, būtu vēlams, lai viss notiktu leģitīmi un mierīgi. Piemēram, Senajā Romas republikā bija speciāls diktatora amats. Kad valstij draudēja nopietnas briesmas, Senāts iecēla diktatoru ar ārkārtējām pilnvarām uz pusgadu, bet vajadzības gadījumā varēja pagarināt termiņu. Daudzos gadījumos šī leģitīmā diktatūra paglāba Romu no nopietnām briesmām.

Šai receptei ir dabisks skaidrojums: krīzes gadījumos ir nepieciešamas nopietnas pārmaiņas, taču tām traucē milzīgie Gordija mezgli*, kuros kopā sasietas vadošo kliķu un vareno indivīdu intereses. Atraisīt tos no iekšpuses nav iespējams, tos var tikai pārcirst. Bet pārcirst tos var tikai centralizēta vara, kas stāv ārpus šiem mezgliem un virs tiem. Normālā veidā tam būtu vajadzīga prezidentāla republika, bet par to mēs pat sapņot nevaram – šī ideja pie mums tiek cītīgi apkarota.

Toties mums ir parlaments, kurā visas partijas cīnās par savām interesēm.

Visu nosaka grupu un indivīdu šauras intereses, valsts labums ļoti bieži eksistē tikai retorikā. Un, ja mainīt mēs to nevaram, atliek tikai aicināt katram apzināties savu atbildību valsts un tautas priekšā.

Piedodiet, bet tādi aicinājumi izklausās mazliet smieklīgi.

Nu jā, bet ko darīt? Situāciju tādā veidā mainīt nevar, var tikai cerēt uz kādiem individuāliem pavērsieniem…

Vai jūs redzat personības, kuras spētu vadīt valsti krīzes laikā, izveidojot tādu pozitīvo vienvaldību valsts interesēs?

Šobrīd neredzu. Tomēr – ja šāda iespēja būtu, tādi cilvēki rastos.

Mums nebūtu slikti paturēt prātā dažas Aristoteļa idejas par varu. Viņš uzskatīja, ka trīs labas valsts pārvaldes formas ar laiku pārtop sliktās: monarhija izvirst par tirāniju, aristokrātija – par oligarhiju un tautas vara – par pūļa varu. Vērtējumu nosaka viens kritērijs, kas atšķir labo pārvaldes formu no sliktās, un proti: kā labā tiek realizēta vara? Pašu valdošo vai valsts un tautas labā? Tātad nav svarīgi, cik cilvēku ir pie varas. Svarīga ir tautas labklājība. Tas ir īstais kritērijs, nevis politiskās procedūras. Pie mums ir otrādi: politiskās procedūras ir svarīgākas par visu.

Vispār mums derētu biežāk atcerēties, ka Aristotelis definēja valsti kā pilsoņu kopību, bet romiešu vārds res publica tulkojams kā „kopēja lieta”. Tātad tā ir lieta, kas attiecas uz mums visiem, un mums visiem par to ir jārūpējas. Mēs esam stipri, protam strādāt un pārvarēt grūtības, mūsos vēl ir veselais saprāts, kas iedveš cerības. Taču ir jāsaprot, ka kaut kas ir arī jādara kopējās lietas labā.

  • Ortega i Gassets (1888‒1955) – spāņu filozofs un publicists, slavens ar sacerējumu „Masu sacelšanās”, kurā pirmo reizi sāka runāt par masu sabiedrību un tās problēmām.
  • Osvalds Arnolds Gotfrīds Špenglers (1880-1936) – vācu vēsturnieks un filozofs. Špenglera pazīstamākais darbs ir „Rietumeiropas noriets” (Der Untergang des Abendlandes), kurā viņš izvirza teoriju par civilizāciju ciklisku rašanos, attīstību un bojāeju. Špenglers uzskatīja, ka Rietumeiropas civilizācija atrodas norieta periodā.
  • Frāze „Pārcirst Gordija mezglu” nozīmē noteiktu situāciju, kad izpildāmais uzdevums vai problēma ir tik sarežģīta, ka personai, kas šo problēmu risina, ir jāizmanto oriģināla nestandarta pieeja. Sākotnēji tas ir stāsts par Aleksandru Lielo. Orākuls paziņoja, ka persona, kas atraisīs Gordija mezglus, radīs vislielāko impēriju uz planētas. Aleksandrs Lielais, nevarēdams atraisīt zemnieka Gordija mezglu, to vienkārši pārcirta, atrisinot šo problēmu.

Triumfa arkas tēma Rīgas arhitektūrā

Posted by on Wednesday, 9 December, 2020

TRIUMFA ARKAS TĒMA RĪGAS ARHITEKTŪRĀ

Publicēts: Latvijas vēstures institūta žurnāls. Nr.1 (111), 2020. Lpp. 5-31.

Dr. hist. Prof. Harijs Tumans

Dr. hist., profesors

Zinātniskās intereses: seno laiku vēsture, senās Grieķijas un Romas vēsture.

Šis raksts ir veltīts triumfa arkas formu izpētei Rīgas arhitektūrā. Rakstā tiek sniegts īss ieskats triumfa arkas vēsturē un analizēti līdz mūsu dienām saglabājušies arhitektūras pieminekļi, kuru veidolā ir izmantotas triumfa arkas formas. Lai gan ir zināms, ka Rīgā XVIII – XIX gs. laikā tika uzceltas vairākas triumfa arkas, no kurām saglabājusies ir tikai viena, jeb t.s. Aleksandra vārti, šeit tiek parādīts, ka triumfa arkas ideja tika izmantota vairākos gadījumos jau XVII gs. beigās un vēlākos laikos. Proti, pēc triumfa arkas formas tika izbūvēti trīs portāli Sv. Pētera baznīcā, kā arī portāli Reiterna namā un Dannenšterna namā. Turklāt svarīgi ir tas, ka šajos gadījumos tika izmantotas ne tikai triumfa arkas formas, bet arī saturiskais aspekts, uz kuru norāda attiecīgie ciļņi pie arku ailām. Visos trīs gadījumos triumfa arkas formas izmantošanu iespējams pamatot ar ideoloģiskiem apsvērumiem, uz kuriem norāda saistība ar zviedru karaspēka uzvaru gadadienām. Jaunākajos laikos triumfa arkas ideja tika apspēlēta Rīgas laicīgajā arhitektūrā gan konceptuāli, gan arī tikai formas ziņā.

Atslēgas vārdi: triumfa arka, senā Roma, uzvara, portāls, arhitektūra, Pēterbaznīca, Reiterna nams, Dannenšterna nams.   

Kā labi zināms, Rīgā patlaban ir tikai viena triumfa arka, jeb, t.s. Aleksandra vārti,  kas šobrīd atrodas Viestura dārzā. Bet, uzmanīgi ieskatoties, mēs varam ieraudzīt vēl četras “neoficiālas” triumfa arkas, kuras ir “nomaskētas” portālu formās. Lai gan šeit nav nepieciešams izvērst triumfa arku un portālu vēstures detalizētu apskatu, ir vērts sniegt nelielu vēsturisku ieskatu, lai skaidrāk iezīmētu problēmas būtību.

Senajā Romā triumfa svinēšana skaitījās augstākais pagodinājuma veids, uz kuru romietis varēja cerēt. Katru reizi tas bija izcils notikums, kas palika atmiņā un atstāja lielu iespaidu uz sabiedrību. Tādēļ ar laiku radās ideja iemūžināt atmiņu par triumfa gājieniem vai aizstāt nenotikušu triumfu[1] ar kādu pieminekli, kas cildinātu iegūto uzvaru un uzvarētāju. Šāda pieminekļa formai tika izvēlēti simboliski vārti, kas atgādināja triumfa procesiju. Sākotnēji triumfa arkas varēja celt privātpersonas, bet impērijas laikā uz šādu pagodinājumu varēja pretendēt tikai imperatori. Pēc Tita Līvija liecībām, pirmo triumfa arku uzcēla 196.g. p.m.ē. konsuls Lūcijs Stertinijs, kurš nesaņēma triumfu, bet vēlējās iemūžināt piemiņu par savām uzvarām Spānijā; turklāt viņš uzcēla uzreiz divas arkas no kara laupījuma līdzekļiem ( Liv. XXXIII, 27). Viena no senākajām triumfa arkām, kas ir saglabājusies līdz mūsu dienām, ir arka, kuru starp 29. un 27. g. p.m.ē. Pūlas pilsētā (tagadējā Horvātijā) uzcēla dižciltīgā Salvija Postuma par godu saviem brāļiem Sergijiem, kuri kā uzvarētāji gāja bojā jūras kaujā pie Akcijas raga[2] (1a att.).

Šajā arkā pirmo reizi parādās ciļņi ar lidojošas uzvaras dieves Viktorijas attēliem (1b att.), kas pēc tam kļūst par ierastu atribūtu šāda tipa celtnēs.

Pēc tam arku būvēšanu pārņēma savās rokās paši imperatori, kuri vēlējās iemūžināt savu ieroču panākumus ar pēc iespējas vērienīgākām celtnēm. Pateicoties tam, arkas ieguva majestātiskus izmērus un greznu dekorējumu. Piemēram, viena no slavenākajām ir Tita arka, ko uzcēla imperators Domiciāns 82. g. par godu Jeruzalemes ieņemšanai, ko paveica viņa brālis Tits 70. g. Tās fasādes rotājumu veido četras kolonnas, oficiāls uzraksts un divi dieves Viktorijas ciļņi abās ailas malās. Pēc šī parauga tika uzceltas daudzas citas arkas gan senajos, gan jaunajos laikos. Vēlāk izveidojās triumfa arkas modelis ar trīs ailām, kam par labu paraugu var kalpot slavenā imperatora Konstantina arka. Šī arka tika uzcelta par godu viņa uzvarai kaujā pie Mulvijas tilta 312.g., kas izbeidza pilsoņu karu un atnesa impērijai mieru un labklājību (2. att.). Arkai ir trīs ailas un bagātīgs ciļņu rotājums, turklāt vidējā aila ir augstāka par malējām. Un protams, divas Viktorijas figūras centrālās ailas sānos.

Triumfa arka ieguva jaunu dzīvi renesanses laikā, kad to sāka plaši izmantot portālu dekorēšanai vispirms baznīcās, bet vēlāk arī privātās rezidencēs. Pirmo reizi tas notika Rimini pilsētā, kur arhitekts Leons Batista Alberti izveidoja portālu San Frančesko baznīcai (pēc 1492.g.), par paraugu ņemot imperatora Augusta triumfa arku šajā pašā pilsētā. Principā katru baznīcas portālu var interpretēt kā triumfa arku, jo tas simbolizē Kristus triumfu, taču šeit var runāt tikai par formālu sakritību, nevis par idejas pēctecību. Tātad kopš renesanses laika triumfa arkas formas kļuva par ierastu elementu Eiropas arhitektūrā. Jaunajos laikos triumfa arka atkal tiek izmantota kā uzvaras piemineklis. Īpaši šajā ziņā izcēlās Parīze, kur pirmā triumfa arka parādījās jau 1672. g. par godu Ludviķa XIV uzvarām (Porte Saint-Denis). Krievijā pirmo triumfa arku 1696. g. uzcēla Pēteris I. Tātad, XVII gs. beigās triumfa arka bija labi pazīstama gan kā portāla forma, gan kā uzvaras piemineklis.

XVII gs. beigās triumfa arkas forma ienāca arī Rīgas arhitektūrā. 1694. gadā arhitekts Ruperts Bindenšū, kurš divus gadus iepriekš pabeidza Sv. Pētera baznīcas torņa atjaunošanas darbus, piebūvēja baznīcas fasādei trīs barokālus portālus  (3a att.).

Šie portāli veido klasiski simetrisku un harmonisku kompozīciju, kura precīzi atbilst trīs ailu triumfa arkas struktūrai: centrālā portāla arka ir lielāka par sānu arkām, un visas arkas ierāmē romiešu tipa apaļas kolonnas ar korintiešu kapiteļiem (sal.: 2. att.). Kompozīcijas saturisko būtību atklāj viens elements, kurš līdz šim nav ticis pienācīgi apzināts. Tie ir ciļņi, kuri attēlo spārnotas figūras virs sānu portālu ailām (3b att.).

Oficiāli šīs figūras tiek dēvētas par lidojošiem eņģeļiem ar slavas vainagiem rokās[3]. Taču ieskatoties vērīgāk, ir redzams, ka tās ir sievietes ar gariem plīvojošiem matiem, vienu atkailinātu krūti un vainagu izstieptā rokā. Šim tēlam ir antīkais prototips – tā ir romiešu uzvaras dieve Viktorija, kuru parasti attēloja ar spārniem, kas simbolizē viņas nepastāvību, ar uzvaras vainagu rokā un nereti arī ar palmas zaru, kas ir vēl viens uzvaras simbols. Šādi Viktorijas attēli bija raksturīgi romiešu triumfa arkām (1b att.). Tātad Pēterbaznīcas eņģeļi acīmredzami veidoti pēc Viktorijas parauga, kas portālu līdzību ar triumfa arku padara pilnīgu.

Spriežot pēc esošajām liecībām, triumfa arkas koncepcija šajā projektā parādījās ne uzreiz. Ir saglabājušies divi Ruperta Bindenšū zīmējumi, datēti ar 1692.g., kuros ir redzami divi portāli – centrālais un kreisais, un abos gadījumos mēs redzam citas skulptūras un ciļņus, nekā tie, kas ir saglabājušies līdz mūsu dienām (attiecībā uz kreiso portālu skat. 3a un c att.).

Sākotnējā plānā nav nekādu Viktoriju, bet ir klasiski eņģeļi ar spārniem. Tāpat arī skulptūras nišās, kā arī figūras uz frontona būtiski atšķiras no tām, kas ir zīmētas ar Bindenšū roku[4]. Taču mūsu rīcībā ir arī Broces zīmējums, kurš, neskatoties uz vispārinājumiem un shematismu, tomēr parāda, kā izskatījās baznīcas portāli ap 1773. g. (3d att.)[5].

Tajā var labi redzēt, ka visas galvenās skulptūras – gan tās, kas vainago frontonus, gan tās, kas stāv nišās – atbilst tām, kuras stāv šajās vietās šodien. Tāpat arī sākotnējo klasisko eņģeļu vietā ailu malās Broces zīmējumā ir labi saskatāmas spārnotas būtnes ar izstieptām rokām, kas precīzi atbilst tagad redzamajiem Viktoriju ciļņiem. Turklāt Viktorijas atrodas visos trīs portālos, tai skaitā centrālajā, kur šodien šīs vietas ir tukšas. Šie tukšumi ir redzami arī uz 1938. g. fotogrāfijas[6]. Arī skulptūras uz frontonu malām Brocem attēlotas savādāk, nekā Bindenšū projektā. Tas nozīmē, ka galvenās izmaiņas ir notikušas laika posmā no 1692. g., kad Bindenšū taisīja savu zīmējumu, līdz XVIII gs. beigām, kad baznīcu uzzīmēja Broce, kura zīmējums pamatvilcienos atbilst tam, ko mēs redzam šodien. Arī spriežot pēc skulptūru stilistiskās analīzes, visi šodien esošie tēli ir tapuši vēl Bindenšū laikā[7].

Tādējādi mums ir principiāli svarīgi saprast, kādēļ atšķiras Bindenšū un Broces zīmējumi. Teiktais liek domāt, ka pirmais projekts tika mainīts, un 1694. g., kad Bindenšū pabeidza darbu pie portālu izbūves un saņēma atalgojumu, tas bija jau cits projekts, kura detaļas šodien apskatāmas pie baznīcas fasādes. Ir saglabājušās arhīva liecības, ka baznīcas vadība (Kirchengericht ) noraidīja pirmo portālu projektu, kuru Bindenšū bija iesniedzis kopā ar akmeņkali Adreasu Pētermani, un lika to pārstrādāt atbilstoši noteiktām prasībām. Jauns projekts tika iesniegts un apstiprināts tā paša 1692. gada augustā[8]. Tātad var secināt, ka saglabājušies Bindenšū zīmējumi attiecas uz pirmo, noraidīto projektu, bet mūsu rīcībā esošie pieminekļi ir tapuši otrā, apstiprinātā projekta realizācijas rezultātā[9]. Broces zīmējums apstiprina šo versiju.

Līdz ar to dabiski rodas jautājums: kādā sakarā un ar kādu mērķi pasūtītājs lika mainīt projektu? Šķiet, ka rast atbildi var palīdzēt fakts, ka jaunajā projektā parastos eņģeļus nomainīja tādi, kuri izskatās pēc dieves Viktorijas, tātad tika akcentēts uzvaras un triumfa aspekts. Ja sākotnēji portāli atdarināja tikai triumfa arkas formu, tad otrajā projektā tiem tika nostiprināts arī triumfa arkas saturs. Par pamatu tam varētu būt kāds triumfāls datums, kuru pilsētas vadība vēlējās atzīmēt. Tuvākais datums, kas derētu šim gadījumam, ir 1656. gads, kad, zviedru – krievu kara laikā krievu karaspēks bija aplencis Rīgu, taču ieņemt pilsētu nespēja un atkāpās. Tātad ir iespējams, ka 1692. gadā, kad tika apstiprināts portāla izbūves projekts, pilsētas vadība plānoja šī notikuma 30-gadu jubilejas atzīmēšanu, kas joprojām bija aktuāla, ņemot vērā, ka Krievijas un Zviedrijas attiecības pa šiem gadiem nebija mainījušās uz labo pusi un konflikts jebkurā brīdī varēja uzliesmot ar jaunu spēku, kas arī notika pēc kāda laika. Protams, tas ir tikai minējums, un, iespējams, ka triumfa tēma baznīcas portālos nebija piesaistīta kādam konkrētam datumam, bet simbolizēja Zviedrijas varas spožumu un tās uzvaras kopumā. Katrā ziņā pārbūves darbi tik svarīgas baznīcas fasādē bija labs iegansts, lai atbilstoši laikmeta garam portālu rotājumā iekļautu kādu alegorisku attēlu ar ideoloģisku vēstījumu valsts varas labā.

Vairāki jautājumi rodas saistībā ar sieviešu  skulptūrām uz frontoniem (3e att.).

Vispirms gan jāpiebilst, ka šodien esošās skulptūras atšķiras no tām, kas redzamas gan Bindenšū, gan Broces zīmējumos (3c-d att.). Ja Bindenšū plānā tie ir eņģeļi ar spārniem un palmu zariem rokās, tad Broces zīmējumā sānu portālos sēž figūras bez spārniem, bet ar palmu zariem rokās. Lai gan Broces zīmējuma shematisms neļauj precīzi saskatīt detaļas, var teikt, ka viņa zīmētās skulptūras principā ir identiskas tām, kuras ir redzamas šodien, tikai tām nav palmas zaru. Centrālā portāla figūras Broce ir uzzīmējis ar spārniem, un arī šodien esošajā piemineklī spārni ir tikai centrālā portāla skulptūrām. Stilistiski šodien redzamās skulptūras ir ļoti līdzīgas skulptūrām uz Dannenšterna nama portālu frontoniem (5a-c att.), kas norāda uz to, ka abos gadījumos tās ir darinājis viens meistars – Dītrihs Valters[10]. Šie novērojumi liek domāt, ka sānu skulptūras uz Sv. Pētera baznīcas portālu frontoniem ir tapušas atbilstoši Bindenšū otrajam projektam, kas ticis realizēts 1694. g. Bet, kas attiecas uz neesošajiem palmu zariem, mums ir jāpieņem viens no diviem: vai tie tiešām kādreiz ir bijuši, bet pazuduši dramatiskajā laiku virpulī[11], vai arī Broce šajā gadījumā ir pieļāvis nelielu paviršību, kas gan ir maz ticams.

Šādā situācijā mums ir divas iespējas, lai izskaidrotu šīs skulptūras uz frontonu sāniem. Pirmkārt, pēc analoģijas ar Dannenšterna nama portālu tēliem, par kuriem ir skaidrs, ka tās ir alegorijas un kuri ir uzkrītoši līdzīgi, var pieņemt, ka Pēterbaznīcas frontona tēli arī ir kādas alegorijas. Taču pašas skulptūras nedod pamata tās identificēt, jo tām nav nekādu atribūtu. Otrkārt, ir iespēja saprast šos tēlus ar analoģiju palīdzību. Attiecīgas analoģijas ir atrodamas renesanses laikmetā iesakņojušajā tradīcijā attēlot eņģeļus ne tikai putti vai bezdzimuma būtņu izskatā, bet arī kā sievietes, pat ar izteiktām sieviešu krūtīm. Pamatu šai tradīcijai lika renesanses laikmeta aizraušanās ar simbolismu un alegorijām. Florences neoplatoniķi piemeklēja antīkajiem dieviem atbilstošas interpretācijas, padarot tos par dažādu tikumu alegorijām. Rezultātā pat romiešu Venēra no antīkās kaislīgas mīlas dieves pārvērtās par humanitātes (humanitas) simbolu, kuru ģeniālais Botičelli iemūžināja savā mākslā[12]. Pateicoties tam, par augstākā skaistuma iemiesojumu kļūst ideālas sievietes -Venēras skaistums. Tādēļ renesanses un baroka mākslā eņģeļi nereti izskatās kā skaistas sievietes. Rīgas Pēterbaznīcas portālu figūras seko zināmam standartam, kuram var atrast daudz paralēles Eiropas mākslā. Kā piemēru var minēt erotiski sievišķīgo eņģeļu pāri Sv. Franciska Bordžija (San Francesco Borgia,1740.) baznīcas portālā Katānijā (3f att.).

Tātad sieviešu figūras Rīgas Sv. Pētera baznīcas portālu frontonos mēs varam uztvert gan kā eņģeļu figūras[13], gan kā alegorijas, un nav izslēgts, ka šāda divdomība tika pieļauta tīšuprāt. Bet jebkurā gadījumā šeit mēs redzam kristīgo simbolu antikizāciju, kas labi korelē ar Viktorijas figūrām pie arku ailām.

Tas nozīmē, ka arī lidojošās Viktorijas figūras uz Pēterbaznīcas ciļņiem laikabiedri varēja uztvert divējādi. Šķiet, ka visbiežāk rīdzinieki tajos redzēja eņģeļus, jo atpazīt Viktoriju varēja tikai labi izglītoti cilvēki. No tā izriet, ka tolaik šis tēls bija divdomīgs un simbolizēja gan kristīgo eņģeli, gan antīko uzvaras dievieti vienlaicīgi. Var teikt, ka tādā veidā Viktorija ir nomaskēta zem eņģeļa ārienes, tāpat kā romiešu triumfa arka ir nomaskēta zem trīs portāliem baznīcas fasādē. Visi šie elementi kopā  nesa skaidri uztveramu triumfa vēsti. Šo vēsti var saprast divējādi: gan kā kristīgās vēsts triumfu, gan  kā atgādinājumu par zviedru armijas uzvarām.

Kā jau teikts, Rīgā ir vēl divas “nomaskētas” triumfa arkas. Pirmā no tām, kas ir pati pirmā šāda tipa arka, rotā Reiterna nama fasādi. Šis nams tika uzcelts 1688. g. pēc tā paša Ruperta Bindenšū projekta tirgotājam un Rātes loceklim Johanam Reiternam (Johann von Reutern),  kurš par dāsniem ziedojumiem zviedru kroņa labā bija ieguvis dižciltību ar  partikulu “von” priekšā. Viņa nama galvenā pērle ir greznais portāls ar divām romiešu tipa kolonnām, kuras vainago korintiešu ordera kapiteļi ar divām galvām virs tām, par kurām mēdz teikt, ka tie ir namīpašnieka un viņa kundzes portreti[14], kā arī ar dekora piesātinātu frīzi (4a att.).

Pats galvenais portāla elements, kas izsaka tā būtību, ir lidojošu eņģelīšu figūras ieejas ailas abās pusēs. Protams, eņģelīši viņi ir tikai formāli un nosacīti – īstenībā tie ir “kristianizēti” antīkie amoriņi, turklāt ar antīkiem uzvaras simboliem rokās. Katrs no viņiem izstieptā rokā tur vainagu, bet otrā rokā – palmas zaru. Tādējādi šīs “eņģelīšu” figūras precīzi atkārto Viktorijas attēlus uz triumfa arkām. Līdz ar to arī pats portāls pārvēršas par vēl vienu “nomaskētu” triumfa arku. To apstiprina arī dekoratīvā frīze zem frontona, kur ir attēlots lauva, kas uzvar lāci (4b att.).

Kā zināms, šim attēlam ir skaidrs politisks konteksts: lauva simbolizē Zviedriju, bet lācis – Krieviju[15]. Johana Reiterna tuvība Zviedrijas galmam dara saprotamu šo motīvu. Fasādes apdare tika pabeigta tieši 1688.g.[16], kad apritēja apaļi 30 gadi, kopš Zviedrija sekmīgi pabeidza iepriekšējo karu ar Krieviju. Tas bija tas pats karš, kura laikā krievu karaspēks neveiksmīgi centās ieņemt Rīgu (1656.g.). Tas ļauj domāt, ka triumfa tēma ir saistīta ar šo datumu un ka tādā veidā nama īpašnieks vēlējās parādīt savu uzticību Zviedrijas galmam.

Interesanti, ka triumfa zīmes Reiterna nama portālā nes eņģelīši, nevis Viktorijas. Acīmredzot tas ir tādēļ, ka Viktorijas tēls būtu piemērots oficiālai valsts mēroga celtnei, tādai kā Pēterbaznīca, kur to vēlāk ievietoja Bindenšū, bet privātmājas rotāšanai tas būtu nepiedienīgi un liecinātu par pārspīlētu ambīciju un bezgaumību. Toties eņģelīši ļāva izvairīties no nevajadzīgas nopietnības un oficioza, kā arī piešķīra visai ēkai barokālu rotaļīgumu, kas ļāva politisko manifestu interpretēt kā vienkāršu joku vai dekora elementu.

Trešā “nomaskētā” triumfa arka ir apskatāma Dannenšterna nama fasādē, kurš tika uzcelts 1696. g. holandiešu izcelsmes lieltirgotājam un kuģu īpašniekam, Johana fon Reiterna radiniekam[17] Ernestam Metsī Dannenšternam (Ernst Metsue von Dannenstern). Arī šīs kungs par nopelniem saņēma no Kārļa XII dižciltības titulu ar attiecīgu partikulu “von” uzvārda priekšā. Par viņa personības īpašībām liecina fakts, ka nama būvniecības sakarā viņu iesūdzēja tiesā divi meistari, kuriem viņš nebija izmaksājis nopelnīto naudu pilnā apjomā[18]. Nama arhitekta vārds nav zināms, bet, balstoties celtnes stilistiskajās īpatnībās, ir izteikts viedoklis, ka tas varētu būt tas pats Ruperts Bindenšū[19]. Tas šķiet loģiski un dabiski, jo blakus arhitektūras vēstures speciālistu minētajiem argumentiem par labu šai versijai vai minēt vēl dažus apsvērumus. Pirmkārt, Bindenšū bija tā laika labākais un galvenais Rīgas  arhitekts, otrkārt, viņš jau bija uzbūvējis namu Johanam fon Reiternam, kurš varēja ieteikt viņu savam draugam un radam Dannenšternam, un treškārt, Bindenšū savos svarīgākajos projektos tēlniecības darbus uzticēja Dītriham Valteram, kurš, kā jau teikts, veidoja fasādes skulptūras arī šajā projektā[20].

Ēkas barokālo fasādi grezno divi vienādi portāli ar pilastriem, kuri simbolizē kolonnas, un divām alegoriskām skulptūrām uz frontona malām. (5. att.).

Skulptūras attēlo pusguļošas dāmas ar atkailinātām krūtīm, kas uzrāda Dītriha Valtera rokrakstu un tipoloģiski ir ļoti līdzīgas tām, kuras rotā Pēterbaznīcas frontonus (3e att.). Šodien identificēt šīs alegorijas pēc izskata nav iespējams, jo dažām skulptūrām nav nekādu atribūtu, bet citām, kurām, kā var nojaust, tie ir bijuši, laika zoba darbības rezultātā tie ir kļuvuši nesaskatāmi. Tomēr, balstoties vecās fotogrāfijās, kurās vēl ir redzami atribūti, šīs figūras tiek identificētas kā tikumu alegorijas: Ticība, Cerība, Mīlestība un Pazemība[21]. Arī šie tēli ir attiecīgi antikizēti un atspoguļo to pašu klasisko skaistuma etalonu, aiz kura stāv alegoriski pārinterpretēts Venēras tēls. 

Triumfa arkas nozīmi portāliem piešķir pilastri, kuri simbolizē kolonnas, un  eņģelīši abās ailu malās, kuri tāpat kā Reiterna namā, vienā izstieptā rokā tur uzvaras vainagu, bet otrā – palmas zaru (5. att.). Ņemot vērā, ka šeit viņiem nav spārnu, tie var būt arī putti, nevis eņģelīši, kas piedod triumfa tēmai vēl rotaļīgāku pieskaņu. Toties pati par sevi šī tēma ir skaidri izteikta. Grūtāk ir saprast, kādām uzvarām par godu šis sižets varēja šeit parādīties. Iespējams, ka to var saistīt ar zviedru- poļu karu 1626. – 1629. g., īpaši tādēļ, ka 1629. g. ziemā zviedru karaspēks pārliecinoši sakāva poļu pulkus kaujā pie Gužno, un, neskatoties uz vēlākām neveiksmēm, noslēgtais miers bija Zviedrijai izdevīgs, jo tā paturēja savus īpašumus Vidzemes un Igaunijas teritorijās. Dannenšterna nama apdares darbi tika pabeigti 1699. g.[22], kad apritēja 70 gadi kopš uzvaras pie Gužno. Tajā pat laikā triumfālie putti neizceļas ar nopietnu noskaņojumu un tos viegli var interpretēt ārpus politiskā konteksta kā vienkāršu joku vai dekoru. Taču triumfa arkas simbolika ir acīmredzama, un tas ir skaidrs mājiens valsts ideoloģijas virzienā.

Tātad, XVII gs. beigās Rīgā divi ļoti turīgi pilsētnieki, kuri savienoja savas dzimtas ar radniecības saitēm, uzcēla divus sava laika iespaidīgākos namus, kurus būvēja viens arhitekts un kuru tēlniecisko apdari veica viens tēlnieks. Abi namīpašnieki kalpoja ar saviem līdzekļiem Zviedrijas kronim un saņēma par to dižciltības titulu. Abi izrotāja savus lepnos namus ar portāliem, būvētiem pēc triumfa arkas parauga un dekorētiem ar attiecīgiem triumfa tematikas ciļņiem. Turklāt viens no viņiem, lai nebūtu nekādu šaubu par to, kāda veida uzvaru godina viņa nama triumfālais portāls, lika novietot frīzes cilnī simbolisku sižetu ar zviedru heraldisko lauvu, kas uzvar krievu simbolisko lāci. Faktiski tajā pašā laikā arhitekts, kurš būvēja šos divus namus, strādāja pie Sv. Pētera baznīcas restaurācijas un piebūvēja tai klāt trīs portālus pēc trīs ailu triumfa arkas parauga ar triumfāliem ciļņiem tajos. Minētie fakti veido zināmu likumsakarību, kas liek domāt, ka šos objektus vieno ne tikai arhitekta un tēlnieka vārdi, ne tikai savstarpēja pazīšanās, bet arī viena ideoloģija, kura, acīmredzot, atbilda zviedru varas tā laika oficiālajai ideoloģijai. Abi dižkungi, šo prominento namu īpašnieki un veiksmīgi uzņēmēji, bija ieinteresēti uzturēt labas attiecības ar varu, tādēļ ir dabiski, ka viņi centās savu lojalitāti un atbalstu varai apliecināt ar redzamām zīmēm. Domājot par šiem faktiem, mums jāatceras, ka tas bija simbolu un alegoriju laikmets, kad publiski demonstrējamiem attēliem tika piešķirta īpaša nozīme un jēga, vēl jo vairāk tad, kad tiem bija saskatāms politisks konteksts. 

Interesanti, ka pēc “zviedru laiku” beigām, kad Rīga kopā ar visu Vidzemi nonāca Krievijas impērijas sastāvā, abi varenie kungi – Dannenšterns un Reiterns – veiksmīgi adaptējās jaunās varas apstākļos. Triumfa arka un simboliskais cilnis ar lauvu un lāci nemaz netraucēja Reiternu dzimtas labklājībai, kuras pārstāvji nākamās paaudzēs taisīja veiksmīgas karjeras, kalpojot Krievijas Impērijai. Reiterni ieņēma augstus amatus un XIX gs. beigās pat ieguva grāfu titulu. Dannenšterniem arī sekmējās: jau pats Ernsts Metsi pārgāja impērijas dienestā un ieņēma Rīgas muitas prezidenta un licenču virsinspektora amatu. Viņš bija labi ieredzēts no jaunās varas puses un pat tika uzskatīts par galma draugu[23]. Viņa dēls ar Pētera I pavēli tika iecelts par Rīgas ostas prefektu, bet mazdēli veidoja militāru karjeru Krievijas armijā.[24] Un pastāv leģenda, ka Pēteris I pats ieradās pie Dannenšterna, lai izprecinātu viņa meitu ar vienu savu virsnieku[25].

Vēlākos laikos Rīgā tika uzceltas vēl vairākas triumfa arkas par godu dažādiem imperatoriem un viņu uzvarām[26]. No tām ir saglabājusies tikai viena arka, kura tapa par godu Krievijas uzvarai pār Napoleonu. Tas ir likumsakarīgi, ka tieši Napoleona karu sakarā triumfa arka kā uzvaras un slavas piemineklis ieguva jaunu aktualitāti Eiropas arhitektūrā. Pamatu tam lika pats Francijas imperators, kurš par godu savai uzvarai Austerlicas kaujā (1805.g.) pavēlēja uzcelt skaistu trīs ailu arku ampīra stilā, atbilstoši labākajiem senās Romas paraugiem (Arc de Triomphe du Carrousel, 1808.g.), no kuriem vistuvākā laikam ir tieši Konstantīna arka (2. att.). Pēc Napoleona rīkojuma, par godu viņa armijas uzvarām 1806. g. tika uzsākta vēl vienas, slavenākās Francijas triumfa arkas (Arc de triomphe de l’Étoile) celtniecība, kura tika pabeigta jau pēc imperatora nāves 1836. g. un tika veltīta visiem viņa kariem. Kopš 1840. gada, kad caur arku izbrauca sēru korteža ar Napoleona mirstīgajām atliekām, Francijā pastāv tradīcija atvadoties godināt valsts slavenākos vīrus, izvedot tos svinīgā procesijā cauri arkai. Šī arka visvairāk atgādina vienas ailas Tita arku Romā. Protams, abās minētajās arkās uz fasādēm ir redzami Viktorijas attēli.

Parīzes piemēru iespaidā triumfa arkas parādījās arī koalīcijas valstu galvaspilsētās, kuras tādā veidā atzīmēja uzvaru pār pašu Napoleonu – tā ir Vellingtona arka Londonā (Wellington Arch, 1825.g.) un trīs lielas arkas Krievijā: divas Pēterburgā un viena Maskavā, neskaitot vēl mazas šur un tur. Vispirms tika uzcelta Narvas vārtu arka Pēterburgā (Нарвские триумфальные ворота, 1814.g.), kas tika paredzēta, lai sagaidītu karaspēka atgriešanos no Parīzes. Pēc tam parādījās Galvenā štāba arka (Арка Главного штаба, 1829.g.) Pēterburgā, kas atrodas tieši pretī Ziemas pilij un pie kuras sākas izeja uz galveno pilsētas ielu – Ņevas prospektu. Vēl pēc brīža parādījās Maskavas triumfa vārti  (Московские Триумфальные ворота, 1834.). Protams, ka visās šajās arkās ir redzamas Viktorijas figūras.

Svinot uzvaru pār Napoleonu, sava triumfa arka tika uzcelta arī Rīgā – tā pati vienīgā “oficiālā” arka, kas atrodas Viestura dārzā un ir pazīstama ar nosaukumu “Aleksandra vārti” (6. att.).

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Arka tika uzcelta 1815. g. arhitekta Johana Daniela Gotfrīda vadībā kā piemineklis imperatora Aleksandra I mājupceļam no Parīzes. Sākotnēji tā atradās uz Pēterburgas ceļa (šodien Brīvības iela), bet vēlākos laikos tā divreiz tika pārcelta: 1904.g. uz priekšu,  pie jaunās pilsētas robežas un 1935.g., kad tā tika novietota patreizējā atrašanās vietā[27]. Jāsaka gan, ka arkas noformējums ir ļoti skops – divas kolonnas ar joniešu kapiteļiem un divi medaljoni ar tik tikko pamanāmiem ciļņiem, uz kuriem attēloti senie uzvaras simboli: divi sakrustoti palmu zari vienā pusē, un divi sakrustoti lauru zari ar zobenu – otrā pusē. Turklāt abas fasādes ir pilnīgi vienādas.

Iespējams, ka vēl viena triumfa arka ir konceptuāli “nomaskēta” lielā un majestātiskā neobaroka stilā būvētā ēkā Barona ielā 11 (Konstantīns Pekšēns, 1901, īres nams, 7a att.).

Ēkas smaguma centru veido vertikāli izstiepta niša arkas formā elegantu kolonnu ierāmējumā tieši uz stūra, kur krustojas Krišjāņa Barona un Dzirnavu ielas. Augšā nišas ailes abās malās ēkas fasādi rotā divas skaistas un oriģinālas skulptūras: uz lauvas sēdoša spārnota sieviete un uz sfinksas galvas sēdošs spārnots vīrietis (7b att.).

Šo grezno namu uzcēla latviešu uzņēmējs un mecenāts Kristaps Bergs, kurš, pateicoties savām spējām un sakrātajiem līdzekļiem, pacēlās no zemnieku kārtas līdz sabiedrības augšējiem slāņiem. Viņa monogramma atrodas goda vietā nišas iekšpusē un var kalpot par atslēgu visas kompozīcijas izpratnei. Silvija Grosa uzskata, ka niša ar kolonnām un skulptūrām ir “efektīgi izspēlēta triumfa arkas tēma”, kas jāsaprot kā nama īpašnieka apoteoze un viņa panākumu slavinājums[28].

Protams, tā nav triumfa arka vārda pilnīgā izpratnē, bet ir jāatzīst, ka arkas idejiskie elementi ir labi saskatāmi, proti, tās ir kolonnas, tā ir nišas pusloka forma un spārnotas ģēniju – sargātāju figūras[29], kuras aizvieto spārnotas Viktorijas tēlus. Tādēļ šķiet, ka Grosas piedāvātā apoteozes koncepcija ir pamatota, lai gan ar piebildi, ka šī kompozīcija ir drīzāk triumfa arkas simbols vai mājiens uz to. Kopumā var teikt, ka šeit ir eleganti apspēlēta triumfa arkas forma un semantika.

Apskatītie piemēri attiecas uz gadījumiem, kad triumfa arkas ideja Rīgas arhitektūrā tika izmantota attiecībā gan uz formu, gan saturu. Proti, Aleksandra vārti tika būvēti tieši kā triumfa arka par godu uzvarai karā. Savukārt četri izanalizētie Bindenšū būvētie portāli ārēji tikai imitē triumfa arkas formu, bet, pateicoties dekoratīvajiem eņģeļu-viktoriju ciļņiem, tie pauž triumfa arkas galveno ideju – uzvaras slavinājumu. Tāpat arī greznajā Kristapa Berga nama fasādē ļoti veiksmīgi tiek apspēlēta triumfa arkas tēma, iešifrētā veidā paužot ideju par nama īpašnieka personīgo triumfu.  Tajā pat laikā Rīgas laicīgajā arhitektūrā var sastapt gadījumus, kad triumfa arkas tēma tika izmantota tikai ārējai formai, bez sasaistes ar tās saturu. Piemēram, Ernesta Štālberga projektētie Eduarda Smiļģa mājas ārējie vārti (1924.-1930.g.) acīmredzami atkārto Aleksandra vārtu formas (8.att.).

Sakrīt ne tikai kopējās aprises, bet arī medaljoni. Var teikt, ka konstruktīvi vārti Smiļģa ielā 37/39 ir tie paši Aleksandra vārti, tikai ar piebūvētu balustrādi un iekļauti mūrētā iežogojumā. Eleganta variācija par trīsailu triumfa arku rotā Kārļa Felsko projektētā fon Stricka savrupnamu Aristīda Briāna ielā 9 (9. att.).

Kombinācijā ar pilastriem, frīzi un frontonu šis portāls raisa asociāciju ar antīkā tempļa fasādi, bet durvju ailas atdarina triumfa arkas siluetu. Abi šie piemēri – Smiļģa ielā un Aristīda Briāna ielā – parāda, cik viegli arhitekti varēja izmantot triumfa arkas formas dekoratīviem nolūkiem, bez saistības ar šīs konstrukcijas sākotnējo koncepciju. Lai gan nav izslēgts, ka Smiļģa ielas vārtiem šāda forma tika piešķirta ar mērķi paust mākslas triumfa alegorisko vēsti. Taču par to mēs varam tikai minēt. 

Tātad var secināt, ka Rīgā atrodas viena “oficiāla” triumfa arka – Aleksandra vārti un vēl četras “neoficiālas” triumfa arkas, “ieslēptas” portālu izskatā, bet pēc formas un satura precīzi atbilstošas triumfa arkas koncepcijai. Ar zināmām piebildēm šai kategorijai var pieskaitīt arī nišu ar skulptūrām Kristapa Berga namā. Kopumā visas šīs arkas atspoguļo sava laikmeta vēstures un kultūras kontekstu un nes vēsti, kuru mums jāprot izlasīt. Apskatītie piemēri liecina, ka Rīgā, tāpat kā citās Eiropas pilsētās, triumfa arkas forma tika izmantota dažādos laikos gan atbilstoši tās sākotnējai idejiskai koncepcija, gan nesaistīti ar to, kā tīri dekoratīvs arhitektūras elements. 

ATSAUCES


[1] Triumfa gājienu piešķīra tikai Senāts, tam bija jāatbilst vairākiem nosacījumiem. Ne katram karavadonim un ne par katru uzvaru tika piešķirts triumfs.

[2] Jūras kauja pie Akcijas raga  (Actium), notika 31. g. p.m.ē. Šajā kaujā Oktaviāna flote sakāva Antonija un Kleopatras floti, ar ko tika pielikts punkts pilsoņu kariem un Romas vēsturē sākās jauns vēsturiskais posms – impērijas laikmets.

[3] Anna Ancāne ( 2016). Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība 17.g.s otrajā pusē. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts,102. lpp.

[4] Bindenšū kreisā portāla zīmējuma salīdzinājums ar realitāti uzrāda, ka A. Ancānes apgalvojums, ka “portālu centrālās figūras aprises atbilst Bindenšū projektā redzamajām”, neatbilst patiesībai: Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 105. lpp. Taču tas nav pretrunā ar autores secinājumu, ka esošās skulptūras stilistiski atbilst portālu tapšanas laikam: Turpat.

[5] Johans Kristofs Broce (1992). Zīmējumi un apraksti. 1. sēj. Rīgas skati, ļaudis un ēkas. Red. T. Zeids. Rīga: Zinātne, 205., 355-356. lpp. Attēls 152.

[6] Skat.: Paul Campe (1944). Der Stadt- Kunst- und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas uz Ende 17. Jh. Riga: Holzner Verlag, Abb.17.

[7] Sīkāk par to: Turpat, 104-107 lpp.

[8] Turpat, 21. lpp. 

[9] Pie portālu izstrādes darbojās vairāki meistari – skat.: Peter Arends (1944). St.-Petri-Kirche in Riga: V. Tepfers Verlag, 16-17 S.; Gunārs Zirnis (1984). Pētera baznīca. Rīga: Zinātne, 83. lpp.

[10] Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 107. lpp.

[11] Par labu tam runā šādi apsvērumi. Šīm skulptūrām brīvās rokas pirksti ir saliekti dūrē, tādējādi veidojot caurumu  (3e att.), kurā varēja iestiprināt palmas zaru. Taču rokas stāvoklis ir tāds, ka palmas zars, ja to taisni ieliktu dūrē, sliektos slīpi uz leju, nevis uz augšu, kā tam būtu jābūt. Tam var būt divi skaidrojumi: 1) palmas zaram varēja būt liektais stiprinājums, kas nodrošinātu tam vertikālu stāvokli, un 2) sakarā ar kaut kādiem bojājumiem, kādā no restaurācijas reizēm XVIII vai XIX gs. palmas zari tika noņemti un roku stāvoklis mainīts. Iespējams, ka tādā veidā nākamās varas iestādes vēlējās mazināt triumfālo noskaņojumu “zviedru laikos” celtajām skulptūrām. Taču tie ir tikai minējumi, jautājuma noskaidrošanai būtu nepieciešams veikt speciālu izpēti.

[12] Sīkāk skat.: Ernst Gombrich (1972). Symbolic Images. Studies in the Art of the Renaissance. New York: Phaidon, 1972.

[13]Zīmīgi, ka P. Arendss raksturo šos tēlus šādā veidā:  “Frauen, bzw., Engelsfiguren”, tātad “sieviešu jeb eņģeļu figūras”: Arends. St.-Petri-Kirche in Riga, 17. lpp.

[14] Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 146. lpp.

[15] Rietumeiropā jau kopš XVI gs. lācis tika asociēts ar Krieviju un pakāpeniski kļuva par Krievzemes markeru, vispirms uz ģeogrāfiskām kartēm: Денис Хрусталев. (2011). Происхождение ˮрусского медведяˮ. Новое литературное обозрение, 101.137-152. стр. (Denis Khrustalev (2011.) Proiskhozhdenie ˮrusskogo medvedyaˮ, Novoe literaturnoe obozrenie. 101,137-152 pp.)

[16] Pati ēka tika uzcelta jau 1685. g., bet vēl trīs gadus turpinājās apdares darbi: Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 144. lpp.

[17] Viņa meita Katarīna Barbara apprecēja rātskungu Johanu fon Reiternu: Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 160. lpp.

[18] Sīkāk skat.: Pārsla Pētersone (1992). Dannenšterna nams Rīgā. Latvijas arhīvi, 2,  35.-36. lpp.

[19] Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 170.-171. lpp.

[20] Skat.: Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 164. lpp.; Pētersone. Dannenšterna nams Rīgā, 35. lpp.

[21] Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 166. lpp.

[22] Pētersone. Dannenšterna nams Rīgā, 35. lpp.

[23] Pētersone. Dannenšterna nams Rīgā, 32. lpp.

[24] Turpat.

[25] Stāsta avots ir: Constantin Mettig (1910). Erinnerungen an Peter den Grossen in Riga und an die Zeit der Belagerung. Riga: Mellin. 23. S. 110. 

[26] Sīkāk par to skat.: Aija Taimiņa ( 2016.). Impērijas svētku dekorācijas un iluminācijas Rīgā 18.-19.gs. Latvijas architektūra,125 lpp.

[27] Skat.: Ojārs Spārītis (2001).Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība, Rīga: Nacionālais apgāds. 31. lpp.

[28] Skat.:Silvija Grosa (2007.). Sociālā prestiža idejas atspoguļojums Rīgas agrā jūgendstila arhitektūras dekorā. Kaminska R. (sast.) Pilsēta. Laikmets. Vide. Rīga. 160-161 lpp.

[29] Silvija Grosa norāda, ka par iedvesmas avotiem šiem ģēniju tēliem kalpoja Antonio Kanovas Klementa XIII kapa piemineklis sv. Pētera katedrālē Romā: Silvija Grosa (2019.). Dekors Rīgas jūgendstila perioda arhitektūrā. Rīga, 215. lpp.

THE THEME OF TRIUPMHAL ARCH IN RIGA ARHITECTURE

Dr. hist. Prof. Harijs Tumans

Dr. hist., professor

Scientific interests: ancient history, history of the ancient Greece, Rome.

This article is dedicated to the research of forms of triumphal arches in Riga’s architecture. It gives a quick look at the history of triumphal arch and analyses the cases where the forms of the triumphal arch have been used in historical buildings of Riga. It is well known that during the XVIII-XIX centuries several triumphal arches were built in Riga, from which only one, the so called Alexander’s gate has survived till nowadays, the article shows that the concept of triumphal arch has been used in the city building in three more cases at the end of the XVII century-namely, in three portals of the St. Peter’s church as well as portals of the Reutern and Dannenstern houses. Importantly, that in all these cases both form and concept of triumphal arch have been used, as indicated by the respective reliefs at the apertures of the arches. In all three cases the use of the forms of triumphal arch can be explained by ideological considerations, hinted at the connection between time of their building and anniversaries of the victories of Swedish army.

Keywords: triumphal arch, ancient Rome, victory, portal, architecture, St. Peter’s church, Reutern house, Dannenstern house.

Summary

The main thesis of the article is that there are five triumphal arches in Riga. Alexander’s Gates, built in 1814 to commemorate the victory of the Russian army over Napoleon is the official and the most well-known of them. Apart from that, there are four more arches disguisedas portals of buildings constructed at the end of the XVII century under the Swedish rule: three portals of the St. Peter’s church (1694), one portal of Reutern house (1688) and two portals of the Dannenstern house (1696). Importantly, in all these cases both form and respective symbols-reliefs on the apertures of the portals-have been used to indicate these portals as triumphal arches. The St. Peter’s church portals display flying angels that hold laurel wreaths in their hands and are modelled to look like Victoria, the ancient Roman goddess of victory. Similarly, angels with symbols of victory – palm branches and wreaths – are displayed in the portals of the Reutern and Dannenstern houses. It is possible to establish the reason for the theme of triumph in all of these cases-the anniversaries of Swedish victories in the Russo-Swedish and Swedish-Polish wars. Thus, it means that these portals embody the idea of triumphal arches in both form and substance. Significantly, that the same architect took part in construction of all three objects – Rupert Bindenschu. The portal of the St. Peter’s church was an official order of the city council and reflected the city government ideology, yet the Reutern and Dannenstern projects were private requests. Both house owners were very wealthy men and served the Swedish throne with their resources and were thus granted titles of nobility. Therefore, there is a reason to believe that by building triumphal arch themed portals they wished to demonstrate their loyalty to the Swedish rule (while keeping a slight ambiguity) since both were interested in maintaining a good relationship with the authority. Interestingly, after Riga’s inclusion into the Russian empire both gentlemen managed to adapt successfully to the conditions of the new power, both being granted good positions for themselves and their children. All in all, these portals are interesting testimonies of their time, especially when considering the political context.

Kopsavilkums

Raksta galvenā tēze ir, ka Rīgā atrodas pavisam kopā piecas triumfa arkas. No tām viena ir “oficiāla” un visiem labi zināma – tie ir Aleksandra vārti, kas uzcelti 1814. g. par godu uzvarai karā ar Napoleonu. Taču blakus tai Rīgā atrodamas vēl četras citas triumfa arkas, kuras ir “nomaskētas” zem portālu izskata. Tie ir portāli, kas tika uzcelti Rīgā XVII gs. beigās, t.s. “zviedru laikos”: trīs Pēterbaznīcas portāli ( 1694. g.), Reiterna nama portāls  (1688.g.) un divi portāli Dannenšterna namā  (1696.). Svarīgi ir tas, ka visos šajos portālos tika izmantota ne tikai triumfa arkas forma, bet arī attiecīgi simboli, kuri norāda uz to, ka šiem portāliem tika piešķirta arī triumfa arkas saturiskā nozīme – tie ir ciļņi pie portālu ailām. Pēterbaznīcas portālos attēlotie lidojošie eņģeļi tur rokās uzvaras vainagus, un pašiem eņģeļiem piešķirts romiešu uzvaras dieves Viktorijas izskats. Līdzīgi arī Reiterna nama un Dannenšterna nama portālos ir attēloti eņģeļi ar uzvaras zīmēm – palmu zariem un vainagiem. Visos šajos gadījumos triumfa tēmai iespējams noteikt pamatojumu – zviedru uzvaru gadadienas zviedru-krievu un zviedru-poļu karos. Tas nozīmē, ka šie portāli iemieso triumfa arkas ideju gan pēc formas, gan pēc satura. Zīmīgi, ka visos trijos būvprojektos piedalījās viens arhitekts – Rupert Bindenschu. Ja strādājot pie Pēterbaznīcas portālu izveides viņš izpildīja oficiālu pasūtījumu, kas atspoguļoja oficiālu pilsētas vadības ideoloģiju, tad Reiterna un Dannenšterna projektos viņš izpildīja privātos pasūtījumus. Abi namīpašnieki bija ļoti turīgi un kalpoja ar saviem līdzekļiem Zviedrijas kronim, par ko abi saņēma dižciltības titulu. Tādēļ ir pamats domāt, ka, būvējot portālus ar triumfa arkas tematiku, viņi, lai gan saglabājot zināmu divdomību, vēlējās demonstrēt savu lojalitāti Zviedrijas varai, jo abi bija ieinteresēti uzturēt labas attiecības ar varu. Interesanti, ka pēc Rīgas pievienošanas Krievijas impērijai abi kungi veiksmīgi adaptējās jaunās varas apstākļos un saņēma no tās labus amatus gan paši, gan viņu bērni. Tādējādi visi šie portāli var kalpot par interesantām sava laika liecībām, īpaši ņemot vērā politisko kontekstu.

Par līderiem

Posted by on Monday, 7 January, 2019

Uzruna Ekonomistu apvienības rudens konferencē

  1. gada 24.augustā, Sīkragā

 

 

Dr. hist. Prof. Harijs Tumans

 

Līderība klasiskajā un mūsdienu (Latvijas) politiskajā kontekstā.

 

Jebkura sabiedrība organizēta hierarhiski, taču ir atšķirīgi principi, uz kuriem veidojas hierarhija dažādās sabiedrībās. Un katru reizi, lai saprastu vienas vai otras sabiedrības specifiku, vispirms ir jāsaprot, uz kādiem pamatiem tajā veidojas elite, jeb, vienkārši sakot, kāpēc tieši šie cilvēki valda, bet pārējie klausās? Ja vispārīgi pieejam šī jautājuma atbildei – valda tie, kas uzņēmās atbildību un izpilda šai sabiedrībai svarīgākās funkcijas. Jeb, citiem vārdiem, vēsturiski hierarhijas pamatā bija darba dalīšana pēc principa: valda tie, kas izpilda svarīgāko darbu sabiedrības labā. Vēsturiski tie bija karavadoņi, priesteri, ierēdņi. Viņu augstais statuss tika pamatots ar viņu funkciju svarīgumu visai sabiedrībai. Visos laikos no elites pārstāvjiem tiek prasītas neordināras īpašības, jo, lai veiktu lielus darbus ir nepieciešams liels personības spēks, tātad līdera spējas.

Man ir tuvs senās Grieķijas piemērs, kur eliti veidoja drosmīgākie karavīri – aristokrāti. Laikmetā, kad sabiedriskās struktūras tikai veidojās, kļūt par aristokrātu varēja ikviens, kurš spēja nostāties pirmajā rindā kaujas ierindā. Un tad, kā toreiz teica, no kaujas jāatgriežas “ar vairogu”, t.i., dzīvs un ar uzvaru, vai “uz vairoga”, t.i., beigts vai smagi ievainots, bet ne bēdzis, nepametis savu vairogu, kas tik neērts bēgšanas gadījumā. Tātad, ja tev ir drosme riskēt, nostājies visiem priekšā un dari! Bet, ja šķiet, ka paša dzīvība ir svarīgāka par godu un slavu, ja šķiet, ka labāk dzīvot mājās, kur gaida sieva un bērni, tad var nostāties pēdējā rindā un neriskēt. Tiesa, pēc kaujas, kad sapulcē tiek spriests un pieņemti lēmumi, tai skaitā par iegūtā sadalījumu, pēdējiem vārdu nedos.

Vārdu sakot, līderis ir tas, kas stāv “pirmajā rindā” un uzņēmās atbildību. Bet, lai nostātos pirmajā rindā ir nepieciešama drosme. Senajā Grieķijā par varoni un līderi kļuva tas, kurš bija gatavs mirt. Jo varonība sākas tur, kur beidzas bailes. Ja esi pārvarējis nāves bailes, tad esi spējīgs uz visu. Un tā tas bija gan bruņinieku laikos Eiropā, gan samuraju Japānā, gan daudzviet citur.

Bet kur ņemt drosmi un spēju būt līderim? Pirmkārt, ar to piedzimst – tas ir tas, ko cilvēks saņem no Dieva, ka saka vieni, vai no dabas, kā saka citi. Tas ir tas, ko ir pierasts saukt par harismu, no sengrieķu vārda charis – “žēlastība”, t.i., no dieviem saņemta dāvana.  Otrkārt, drosmi rada attiecīga vērtību sistēma, kas dod indivīdam vērtības un ideālus, kas ir pārāki par viņa paša dzīvi un kuru dēļ viņš ir gatavs mirt. Šādas vērtības var būt Dievs, tauta, ģimene, vai gods un slava, kā tas bija Homēra varoņiem… Indivīda spēks ir viņā pašā, bet vērtības rada kultūra.

Šodien ir dažādi viedokļi par to, kas mūsdienu pasaulē ir elites veidošanās pamatā. Mans viedoklis ir šāds: mēs dzīvojam naudas varas laikmetā un eliti veido tie, kuriem ir nauda. Tradicionālais princips, saskaņā ar kuru eliti veido tie, kas izpilda svarīgākās funkcijas sabiedrības labā, vairs nav spēkā. Tagad visu nosaka nauda, nevis cilvēka vērtīgums tautas priekšā. Proti, mūsdienu elitei ir problēma ar tās statusa morālo leģitimāciju. Taču tauta ir gatava piedot “zelta podus”, ja redz ka to īpašnieks ir darījis daudz vērtīgu lietu sabiedrības labā. Tieši tādi līderi šobrīd ir pieprasīti un tieši tādu trūkst.

Runājot par īpašībām, kas nepieciešamas mūsdienu politiskajiem līderiem, ir jāsaka, ka pamatos tās ir tādas pašas kā citos laikos: līderim ir nepieciešama harizma, personības spējas, enerģija un drosme. Drosme uzņemties atbildību un iet pret straumi. Daudzi cilvēki nespēj sevi realizēt pat mazā kolektīvā, jo tiem trūkst drosmes uzņemties atbildību. Kopējā labuma vārdā no politiskā līdera tiek prasīta spēja pārvarēt kādas sabiedrības daļas pretestību, piemēram, nostāties pret valdošās elites viedokli vai citreiz arī pret tautu masas vēlmēm. Tas ir milzīgs risks, lai politiķis spētu kaut ko tādu uzņemties. Ja līderim ir pietiekami spēcīgs iekšējais potenciāls, tad nākamais, kas to var motivēt, ir misijas apziņa. Lai viņš būtu sekmīgs, tam ir nepieciešama pārliecība par to, ka viņš izpilda svarīgu misiju sabiedrības labā.

 

Kādēļ mūsdienu pasaulē trūkst līderu?

Jā, tā laikam tiešām ir problēma… atcerēsimies laikus, kad pasaules valstu līderi bija Helmūts Kols, Fransuā Miterāns, Margarete Tečere, Reigans – tie bija spēcīgi politiķi, kādu tagad vairs nav. Šodienas līderi nestāv tiem līdzās, tie pieder pavisam citai “svaru kategorijai”.

Cēloņi tam ir dažādi. Sākšu ar vienkāršāko. Pirmkārt, līderu deficītu zināmā mērā nosaka esošā partiju sistēma, kas neveicina spilgtu līderu veidošanos. Partijās valda disciplīna un pastāv stingras prasības, tur pieprasītas ir spējas iekļauties meinstrīmā, pakļauties un pakalpot. Īsi sakot, partijas audzina karjeristus, nevis spēcīgas personības un līderus. Lai izkļūtu cauri partijas sietam, ir jāspēj pielāgoties un pakļauties, nevis valdīt un brīvi paust savu viedokli.

Otrkārt, politiku tāpat kā vēsturi veido un virza idejas. Domas un idejas ir tās, kas nosaka attīstību un panākamus. Šodien valda politkorektums, kas īstenībā ir ideoloģiskā dogmatika, kas nokauj brīvu domu. Rezultātā domāšanas vājums veido vājus līderus. Šodien valda “noglaudīts” līdera tips, kurš ir vienmēr un visās lietās “pareizs”: vienmēr pareizi izskatās, pareizi smaida un pareizi runā, neatļaujoties atkāpes no politkorektuma dogmām. Trampa fenomens parāda, ka šāds tips ir jau noriebjies un ka ir pieprasījums pēc spilgtiem un stipriem līderiem.

Treškārt, tā ir mūsdienu kultūras situācija. Kultūra rada ideālus un varoņu tipus, ko šī sabiedrība uzskata par ideāliem. To labi var redzēt Holivudas filmās: ja pirms 50 – 30 gadiem filmu galvenais varonis bija spēcīgs un drosmīgs vīrietis, piemēram, kaut vai tas pats kovbojs, tad pēdējās desmitgadēs varoņa tips ir stipri mainījies, tas ir kļuvis histērisks, nereti iekšēji vājš un pat sievišķīgs. Un paskatīsimies, kādas īpašības tiek prasītas un sagaidītas no mūsdienu cilvēka, piemēram, darba tirgū. Visur tiek prasīts elastīgums, spēja pēc iespējas ātrāk un vieglāk adoptēties un pielāgoties mainīgai situācijai. Ja tam seko, tad veidojas vājš cilvēks bez savas pārliecības un bez savām domām, cilvēks bez mugurkaula, tātad cilvēks – tārps. Bet jebkurš varonis, līderis un vienkārši stiprs cilvēks, kas ir īstā personība, ir cilvēks ar mugurkaulu, savu pārliecību un skatu uz lietām. Viņu var salauzt, bet ne salocīt. Bet nevar gribēt, lai pastāvētu tas, kas tiek apkarots kultūrā…

Ceturtkārt, masu kultūras un mediju iespaids. Var redzēt, ka mūsdienu jauniešiem arvien grūtāk ir patstāvīgi domāt un pieņemt lēmumus, jo pastāv milzīga emocionālā atkarība no citu cilvēku ietekmes, “laiku” vai atzinības daudzuma sociālajos tīklos, bailes izkrist no valdošajām tendencēm, palaist kaut ko garām. Viņiem patīk peldēt meinstrīmā un daudziem ir bail izkrist no tā, viņi apjūk, ja sastop kādu neparastu viedokli.

Piektkārt, misijas apziņas neesamība. Kā jau teicu, no politiķa tiek prasīta drosme iet pret straumi un nostāties frontes priekšā – cik daudzi no šodienas līderiem tam ir gatavi? Lai būtu spēks iet un cīnīties, ir nepieciešama misijas apziņa. Kāda tā var būt postmodernisma laikmetā, kad viss kļūst tik cinisks? Ja galvenā vērtība ir nauda un bauda, tad par galveno mērķi kļūst labi iekārtoties. Ne velti plaši izplatīts ir uzskats, ka politikā dodas, lai iekārtotos siltā vietiņā, nevis lai glābtu valsti vai darītu kaut ko labu sabiedrībai. Protams, visi tā nedomā, bet šis stereotips ir valdošs, tāpēc daudzi izvairās politikā iesaistīties, lai vēlāk nebūtu kauns.

Tie ir vispārējie cēloņi, bet mums, latviešiem, vēl ir savi mentālie faktori, kas kavē līderu veidošanos. Piemēram, tā ir mūsu viensētnieku domāšana. Pagalms un sēta ir galvenās sabiedriskās vietas latviešu folklorā un principā – arī mūsu šodienas apziņā. Gadsimtiem ilgi mēs veidojāmies kā egocentriski orientēti cilvēki, ko ļoti paspilgtina masu kultūra ar hedonisma un egoisma propagandu. Mēs meklējam vispirms pašlabumu, ar aizdomām skatāmies uz citiem, mums ir grūti kooperēties un pavisam grūti solidarizēties.  Mums ir grūti domāt kopēja labuma kategorijā, taču tā ir valsts idejas pamatā. Jo, kā rakstīja Aristotelis, valsts ir cilvēku kopība, kas pastāv kopēja labuma dēļ. Un tā tas arī ir. Tātad mums trūkst valstiskās domāšanas un mums šī domāšana ir jākopj.

Mums ir raksturīgi domāt rāmjos, strikti ievērot normas, piesargāties, turēties ēnā, nesasteigt. Mums ir pierasts domāt, ka drīkst tikai tā un ne citādi. Mūsu mentalitātei ir raksturīga likumpaklausība, kārtīgums, paštaisnums. Šīs ir visnotaļ labas īpašības, taču dažreiz tās kļūst par problēmu, ja ieliek domāšanu rāmī. Jo līderim un valstsvīram ir jāspēj domāt arī ārpus rāmjiem, ir nepieciešama domāšanas drosme, lai rastu risinājumus grūtās situācijās.

Un vēl ir tas, ka mūsu kultūra ir izteikti sievišķīga. Tā ir liela tēma, kuru šeit nevaru izklāstīt, tomēr norādīšu uz dažām pazīmēm, kas ilustrē šo tēzi. Seno latviešu panteonā dominē spilgti sieviešu dievību tēli, iepretī tam vīriešu tēli ir bāli un krietni vārgāki. Valda spēcīgas mātes, bet Pērkons un Dieviņš izskatās pēc tādiem omulīgiem večukiem. Latviešu senatnē nebija radies varoņu eposs un līdz pat mūsu laikiem vīriešu varoņu tēli literatūrā ir samēra reti un bāli… Faktiski laikam tieši Sprīdītis ir ideālā vīrieša tēls mūsu kultūrā…

Interesanti, ka Kārlis Ulmanis šo stiprā vīriešu tēla deficītu literatūrā bija uztvēris kā nacionālo problēmu un aicināja radošo inteliģenci pievērsties tās risināšanai, bet 1940. gads lika galu visiem viņa centieniem. Sievišķo mentālo paradigmu atspoguļo arī valoda: mūsu lietvārdiem izteikti dominē sieviešu dzimte, mēs ļoti plaši lietojam deminutīvus un ciešamas kārtas konstrukcijas. Un tā tālāk un tā joprojām…

 

Taču tas viss nav akmenī cirsts un visu var mainīt uz labo. Jebkuru problēmu var risināt, ja to apzinās un ir griba. Mums ir vajadzīga griba un drosme rīkoties tautas labā. Latviešu tauta ir bagāta ar stipriem un talantīgiem cilvēkiem visās dzīves jomās. Nu ir pienācis laiks šiem cilvēkiem aktīvi pieteikties arī sabiedriskajā dzīvē, lai kopīgiem spēkiem risinātu esošas problēmas un veidotu Latvijas drošu un skaistu nākotni.

 

 

 

 

 

 

 

 

Kā atgūt valsti un nepzaudēt sevi

Posted by on Friday, 8 December, 2017

KĀ ATGŪT VALSTI UN NEPAZAUDĒT SEVI.

Publicēts: “Mājas viesis”. Nr. 47 ( 629 ) 23.-29.11.2017.

Numura saruna

 

Harijs Tumans

Vēstures doktors

Dzimis 1967. gada 1. novembrī Rīgā.

LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors.

Studējis Latvijas un Sanktpēterburgas universitātēs, specializējies antīkās pasaules vēsturē.

Sarakstījis fundamentālu pētījumu “Varoņi un varonība senajā Grieķijā”, pirmo latviski tapušu pētījumu par senās Grieķijas vēsturi un kultūru.

Saņēmis titulu “Gada vēsturnieks Latvijā 2015”.

Precējies ar Margaritu Tumanu. Dēli Dāvis un Georgs.

Izceltie citāti:

 

Vija Beinerte

Foto: Anda Krauze un no Harija Tumana personiskā arhīva

 

Kas piešķir mērķi un jēgu

 

Apveltīts ar asu prātu un gudru sirdi. Viens no Latvijā spēcīgākajiem viedokļu līderiem. Harijs Tumans. Mūsu saruna par to, kāpēc aktuāla ir mūžība, nevis laiks.

 

Kas notiek ar tautu un kultūru, kam laiks ir nauda, nevis žēlastība, kas dota mums līdz ar izredzi uz mūžību?

Tā ir parādība, kas raksturīga kultūrām norieta stadijā. Ne tikai laiks – viss tām ir nauda. Viss tiek mērīts ar naudu, nauda kļūst par cilvēka dzīves mērķi un jēgu. Šāds fenomens civilizācijas vēsturē ir pieredzēts jau vairākkārt: tā gāja bojā Babilonija, Feniķija, Grieķija, Roma utt. Mēs esam kārtējie, fināls ir zināms. Šodien toni nosaka grāmatveži, viss tiek rēķināts un pārvērsts naudas izteiksmē, pat izglītība un veselības aprūpe: cik studentu vai skolnieku uz vienu pedagogu, cik pacientu uz vienu ģimenes ārstu. Slēgsim skolas, slēgsim slimnīcas – jo nauda un cipari ir svarīgāki par visu! Taču tas nogalina, tas ir Kultūras krahs. Ejam vēlās Romas pēdās.

 

Un vēl arī nevēlēšanās domāt par nāvi.

Jā, arī tas ir simptomātiski. Katra Kultūra visupirms risina dzīvības un nāves jautājumu. Kultūra rodas uz kādas idejas pamata, patiesībā – uz reliģijas pamata. Reliģija piešķir dzīvei jēgu un atbild uz jautājumu par pēcnāves dzīvi. Tas ir fundamentāls jautājums, par ko ir jārunā un jādomā visa mūža garumā. Nāve ir kulminācija, svītra, ko pavelk zem saskaitāmajiem. Kopsavilkums. Kvintesence. Tāpēc senajā Ēģiptē, kad cilvēki sanāca uz draudzīgu pasēdēšanu, dzīru telpas vidū atradās reāls sarkofāgs ar reāliem kauliem – lai atgādinātu par laika limitu. Vēlāk to aizstāja simbolisks atveidojums, bet ideja palika tā pati – memento mori ( „atceries, ka tu mirsi!” ). Arī kristietība uztver dzīvi kā ceļu uz mūžību.

 

Nesen kāds Latvijā populārs teologs intervijā pateica, ka kristietības centrā vienmēr ir cilvēks. Ja kāds pēkšņi teiktu, ka Visuma centrā ir Zeme, bet Saule griežas ap to, no tā nekas nemainītos ne Saulei, ne Zemei, nedz pilngadīgam Latvijas pilsonim. Bet kā ir šinī gadījumā? Cilvēka iekšējā pasaulē taču pilnīgi viss ir atkarīgs no tā, ko cilvēks domā.

Nejautāšu, kas ir šis teologs, jo tā nav kristīga teoloģija. Kristietības centrā ir Kristus, nevis cilvēks. Ja pasaules centrā tiek nolikts cilvēks, tas patiesībā ir jau ateisms. Pirmo reizi tas tika izdarīts senajā Grieķijā, kad sofists Protagors pasludināja, ka cilvēks ir visu lietu mērs. Un tā tas ir arī mūsdienās. Bet, ja cilvēks kļūst par visu lietu mēru, tad no tā neizbēgami izriet morālais relatīvisms, kas spēj attaisnot jebkādu noziegumu, jo cilvēks pats sev nosaka, kas ir labs un ļauns. Bībelē tas tiek aprakstīts kā grēkā krišana – aizliegtais auglis tika paņemts tieši no laba un ļauna atzīšanas koka. Labs un ļauns – tās ir morāles normas, tā ir vērtību sistēma, orientieri jeb ceļa zīmes, ko Dievs ir devis cilvēkam, kuram nav tiesību tur kaut ko mainīt vai grozīt. Tātad grēkā krišana ir cilvēka pretenzija nolikt sevi Dieva vietā. Pasludinot sevi par pasaules centru un visu lietu mēru cilvēks faktiski iet Lucifera ceļu. Starp citu, var teikt, ka Lucifers bija pirmais revolucionārs un demokrāts, jo viņš sacēlās pret hierarhiju un pieprasīja sev vienlīdzību un tiesības – kā gaismas nesējs.

Aizmirstot, ka viņa spožums ir atstarota gaisma, jo ne jau viņš pats ir tās avots. Kad zeme pagriež muguru saulei, iestājas nakts. Kad baznīca pagriež muguru Kristus mīlestībai, iestājas tumsa. Kamēr Eiropa bija kristīga, tā spēja turēties pretī islāmam un sekmīgi atvairīt musulmaņu invāziju. Kad un kas ir mainījies?

Karot Eiropa spēj arī tagad – pateicoties tehnoloģijām. Atšķirība ir tāda, ka agrāk kristīgā Eiropa varēja stāties pretī musulmaņu karaspēkam ne tikai ar ieročiem, bet arī ar ideju un gara spēku. Un ar mazākiem spēkiem uzveikt pārspēku. Atcerēsimies kauju pie Puatje 732. gadā, kauju pie Lepanto 1571. gadā, vai Maltu, kura 1565. gadā atvairīja turku uzbrukumu, atcerēsimies Vīnes vārtus, kur 1683. gadā Polijas un Svētās Romas impērijas spēki sakāva Osmāņu impērijas armiju. Visās šajās kaujās kristieši cīnījās un uzvarēja, jo bija gatavi mirt patiesības vārdā. Šodien eiropiešiem nav patiesības, nav ticības, nav idejas, kuras vārdā būtu vērts mirt. Viņi domā tikai par dzīves baudām un kā glābt savu dārgo dzīvību. Un paļaujas nevis uz Dievu, bet uz ieročiem. Te varonībai nav no kā dzimt. Varonība dzimst tur, kur beidzas bailes no nāves. Bet tas var notikt tikai tad, ja ir kāda augstāka vērtība, kas ir svarīgāka un dārgāka par fiziskā ķermeņa eksistenci. Savukārt tehnoloģiskais pārākums nav mūžīgs un nav drošs garants.

 

Parunāsim par valsti, kas arī – kā reiz teicāt – rodas nevis uz asiņu vai teritorijas, bet uz idejas pamata.

Gan rodas, gan iet bojā. Romas impērija gāja bojā ne jau tādēļ, ka barbari to iekaroja, bet gan tāpēc, ka romieši paši bija kļuvuši par barbariem. Viņi bija zaudējuši Ideju, tātad valsts un civilizācijas jēgu. Bet bez jēgas viss sabrūk. Jēga jeb Ideja rada civilizāciju, bet tās zudums nolemj to pazušanai.

 

Un kā ir ar Latviju? Vai mums ir ideja, kas vieno?

Sāpīgs jautājums. Valsts ir cilvēki, jeb, kā teica Aristotelis, cilvēku kopība, kas pastāv kopēja labuma dēļ. Šīs kopības pamatā ir Ideja jeb projekts, kā teica Ortega i Gasets. Tātad vispirms Ideja, kas formulē cilvēku kopības jēgu un mērķi. Ideja, kas apvieno cilvēkus kopīgai darbībai. Bet kāds ir mūsu projekts? Tas ir valstiskās identitātes jautājums, kam jāatbild uz trim jautājumiem: kas mēs bijām, kas mēs esam un kas mēs būsim? Projekts nozīmē virzību: ko darām šodien, lai sasniegtu to, ko gribam rīt? Un te nu mums nav nekādas skaidrības. Mēs tikai apraudam smago pagātni, bet par rītdienu klusējam. Kā vienīgā ideja tautas vienošanai šobrīd tiek piedāvāta rusofobija, bet tā ir destruktīva pēc būtības un tai nav sakara ar kādu konstruktīvu nākotnes projektu. Projekta vietā ir divas savstarpēji konfliktējošas ideoloģijas. No vienas puses tiek sludināts patriotisms kā nacionālas valsts pamats, taču vienlaikus tiek proponētas pretējas vērtības – nauda un bauda. Tā ir reāla vērtību sadursme. Patriotam tēvzemes labklājība ir pirmajā vietā, bet mūsdienu liberālā ideoloģija ir radījusi egocentrisku patērētāju sabiedrību. Patriotisms un egocentrisms ir nesavienojami principi. Neviena sabiedrība, neviena civilizācija nevar uz tādiem pastāvēt. Jau sen ir teikts, ka nevar vienlaikus kalpot Dievam un mamonam…

Tradicionāli valsts vienmēr tika uztverta pēc analoģijas ar ģimeni, kur tēvs – valsts vara nes atbildību un rūpējas par visu locekļu labklājību. Šādā valstī rodas kopības sajūta un nācija saliedējas. Bet, atbilstoši liberālajai ideoloģijai, katram pašam jārūpējas par sevi, lai tiktu pie naudas un baudas, un valsts ir tikai naktssargs, kas pieskata, lai mēs te visi viens otram rīkli nepārkožam. Taču princips „katrs pats par sevi” atbilst nevis civilizācijas, bet mežonības stāvoklim. Pirmais to uzrādīja Homērs savā ciklopu aprakstā. Pēc viņa vārdiem ciklopu pasauli no civilizētas pasaules visvairāk atšķir tas, ka viņiem nav sociālās organizācijas un likumu, jo „taisnība viņiem ir sveša”, tie dzīvo katrs pats par sevi un „par citiem tie neliekas zināt”. Bet tā taču ir ideālā liberāļu pasaule!

 

Ciklopiem ir tikai viena acs, un tā allaž ir pievērsta sev.

(Smejas.) Varam arī tā skaidrot. Bet fakts ir tāds, ka katrs pats par sevi un sev – tā ir mežonība, tas ir visu karš pret visiem. Atgriešanās ciklopu stāvoklī arī liecina par civilizācijas norietu. Ciklopu sindroms izpaužas visos līmeņos – gan valsts lietās, gan privātajā dzīvē. Nereti mūsu likums ir ciklopu pusē, un tādēļ mēs redzam, kā Rīgā šur un tur lēni ruinē arhitektūras pieminekļi – jo nav iespējams iespaidot īpašniekus, kuri pieļauj šādu postu. Un mēs esam ciklopi katru reizi, kad ignorējam citus cilvēkus sev apkārt – vai darbā, vai pie stūres, vai kad terorizējam apkārtējos ar skaļu mūziku savās mājās vai sabiedriskās vietās. Piemēram, Saldū kāds ir uzcēlis kafejnīcu šaurā pilsētas pludmalē pie ezera, izlicis lielas tumbas un visu vasaru terorizē cilvēkus ar skaļu popsu. Kafejnīcas saimnieks nevēlas saprast, ka viņš dara pāri citiem. Tādu piemēru ir daudz mūsu dzīvē…Mēs esam izveidojuši valsti ciklopiem un brīnāmies, kādēļ tauta bēg no valsts. Mums jāatdod valsti tautai. Un dzimteni mums vajadzētu mīlēt ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem.

 

Kas būtu jādara, lai Latvijas simtgadē mēs nepazaudētu savu valsti?  

Vispirms mums tā būtu jāiegūst. Mums ir valsts institūcijas, kuras apkalpo sevi, atsevišķu grupējumu un indivīdu intereses, nevis kopīga labuma projektu. Mums nav paša galvenā – skaidras idejas, kam mūsu valsts ir domāta. Tātad mums ir tikai valsts ārējā forma, apvalks, t.i., ķermenis bez dvēseles. Bet kas ir ķermenis bez dvēseles? Izbāzenis, lelle. Tātad mums sava valsts ir jāatdzīvina, jāieliek tajā saturs un dvēsele – kopēja labuma ideja. Un jāsāk ir ar sevi. Jo valsts – tie esam mēs. Un te nu atkal ir problēmas. Pirmkārt, mūsu viensētnieku psiholoģija, kas traucē mums solidarizēties un mudina meklēt tikai savu, tikai lokālu labumu, ignorējot kopēju labumu. Otrkārt, mums nebija savas aristokrātijas un savas valsts līdz 1918. gadam, tātad nebija arī savas nacionālās elites, kas rada valstisku domāšanu. Tikai XX gs. mums izveidojās nacionālā elite no vakardienas zemniekiem, bet tas bija vēsturiski ļoti vēlu un šī elite tika izkauta un izkaisīta pēc 1940. gada. Tā nepaspēja iepotēt tautai valstisku domāšanu. Un tagad mums elites vietu aizņem tie, kas kaut kādā veidā ir tikuši pie naudas – bieži vien uz citu rēķina. Kādu valstisku domāšanu no viņiem varam sagaidīt? Mums vajadzīga patiesa elite.

 

Radošais mazākums.

Tieši tā! Tas apvieno masas, izvirza ideālu, piešķir jēgu un mērķi valstiskai kalpošanai, tas rada mākslu. Kultūras veido radošais mazākums, nevis masas. Bet mums tā vietā ir „veiksminieki”, kuri turpina dalīt un pārdalīt resursus. Arhibīskaps Jānis Vanags pirms septiņiem gadiem valsts svētkos pateica: valsts ir nozagta. Tā tas ir. Tā izpaužas ciklopu sindroms. Plus vēl dzīves princips, kuru atspoguļo sakāmvārds: „Latvietis latvietim – mīļākais ēdiens”. Ja gribam glābt valsti, jāsāk glābt pašiem sevi. Jāmācās ieraudzīt otrā cilvēkā nevis konkurentu un ienaidnieku, bet partneri, brāli, tuvāko. Kad Grieķijā sākās krīze, tauta bija ielās un viņiem pusi parādu atlaida, vienkārši norakstīja. Mēs tikai vaimanājam savos kaktos, un mums nevienu eiro neviens neatlaida.

 

Kad krīzes laikā valdībai bija jāizvēlas, vai glābt tautu, vai banku īpašniekus, nolēma glābt banku īpašniekus. Mēs klusējām. Un arī tagad – ja mediķi streiko, visiem būtu jābūt ielās, jo tā jau nav tikai mediķu problēma! Taču – nekā. Pārējie klusē.

Tur jau tā lieta! Ja mēs kaut ko gribam glābt, jāmaina apziņa, jāsaprot, ka visi kopā mēs varam iespaidot politisko varu. Jo šai varai ir jādarbojas mūsu interesēs. Taču te ir vēl viena svarīga lieta. Saskaņā ar Aristoteļa koncepciju ir trīs labas politiskās varas formas un trīs sliktas. Labās ir monarhija, aristokrātija un patiesa demokrātija. Sliktās ir tirānija, oligarhija un pūļa vara. Varu labu vai sliktu padara nevis valdošo cilvēku skaits, bet gan tas, kā labā šī vara darbojas – tautas labā, vai savā labā. Tātad vienalga, cik cilvēku ir pie varas – viens vai trīssimts, galvenais ir tas, kā šī vara attiecas pret kopējo labumu. Savukārt vēsture sniedz mums absolūti politnekorektu mācību, proti, ka pārvarēt krīzi un glābt valsti spēj tikai spēcīga centralizēta vara. Nespēj veikt nopietnus soļus valsts glābšanai vara, kas sadalīta naidīgu kliķu starpā. Ir jābūt varai, kas stāv pāri visiem lobijiem un grupējumiem, tādai varai, kas spēj piespiest visas kliķes rēķināties ar valsts interesēm un strādāt valsts labā. Bez šādas varas nav iespējams pieņemt nevienu principiāli svarīgu lēmumu, jo tas noteikti skars kādu ietekmīgu cilvēku intereses un tie caur savu lobiju to nobloķēs.

 

Spēcīgi līderi nerodas tukšā vietā. Izglītība, veselības aprūpe, kultūra. Pamats, uz kā balstās sabiedrības garīgā un fiziskā veselība. Cik stiprs un drošs tas ir Latvijā? 

Te ir jāsmejas vai jāraud. Mēs jau zinām, ka tieši šīs nozares mums ir vissmagākajā situācijā. Rodas jautājums: kādēļ? Tā ir vēl viena zīme, kas liecina, ka ar mūsu valsts modeli kaut kas nav kārtībā. Jo kas tad ir kam – tauta valstij, tas ir, aparātam, vai aparāts tautai? Kurš kuram kalpo?

 

Kurš patiesi ir karalis: tas, kas valdot kalpina, vai tas, kas valdot kalpo?

Precīzi! Tauta šodien ir tikai elektorāts vai resurss, kas domāts izsūkšanai, nevis valstiskuma nesējs un mērķis, kā tam būtu jābūt. Ja valsts kalpotu tautai, tad šīs stratēģiski svarīgās jomas nevarētu būt tik katastrofālā stāvoklī. Deputāti un ministri varētu paciesties, pagaidīt algas pielikumu, taču ne skolotāji, medmāsas, ārsti.

 

Kas notiek ar mākslu un kultūru?

Šodien par mākslu var pasludināt jebko – arī uz paplātes uzliktas vai pa audeklu izsmērētas fekālijas, ja vien tās tiek izstādītas. Un arī tā ir iznīkstošas kultūras pazīme. Kultūras vēsture skaidri parāda, ka mākslas dekadence atbilst kultūras norieta stadijai.

Masu kultūra, abstrakcionisms, atteikšanās no klasiskā stila un skaidrības, instalācijas un performances ir kultūras pirmsnāves stadijas pazīme. Patiesībā tām ar mākslu vairs nav nekāda sakara.

Taču visu izšķir jautājums: kāds ir mērķis? Masu kultūras mērķis ir nopelnīt un izklaidēt, tā cilvēku degradē. Mākslas mērķis ir audzināt, tā dara cilvēku labāku. Mākslas darbs vienmēr ir vēstījums cilvēkiem, tas radīts tādēļ, ka autoram ir ko teikt, nevis tādēļ, lai to varētu labi pārdot vai lai autors kļūtu populārs. Fakts, ka daudzi mākslas darbi tika radīti pēc pasūtījuma un pārdoti, nemaina lietas būtību: visu nosaka tas, kādi mērķi bija māksliniekam. Māksla kā atsevišķa kultūras sastāvdaļa, kas nesakrīt ar kultu, radās senajā Grieķijā. Pirms tam citās senajās kultūrās tie artefakti, kurus mēs uzskatām par mākslas darbiem, tika radīti kā kulta priekšmeti. Pirms simts gadiem Verners Jēgers savā pasaulslavenajā pētījumā pierādīja, ka visa sengrieķu māksla tika veltīta audzināšanai. Manuprāt, tāda ir patiesas Mākslas misija pasaulē. Bet šodien par mākslu var uzdod jebkādus zemapziņas murgus.

 

Te varētu būt vēl kāds aspekts. Piemēram, ko citi risina psihoterapeita kabinetā, to Ingmars Bergmans – uz ekrāna. Taču, pārvērsdams savus dēmonus ekrāna tēlos, viņš spēj tos padarīt par mākslas notikumu, kas skatītājā izraisa katarsi.

Jā, katarse varētu būt atslēgas vārds. Paņēmieni var būt dažādi, bet ja mērķis ir dvēseles šķīstīšana, tad tā ir māksla. Un te nu atkal mans mīļākais piemērs no senās Grieķijas. Tas ir Epidauras teātris, viens no slavenākajiem un skaistākajiem sengrieķu teātriem. Tas atradās līdzās Asklēpija svētnīcai – medicīnas dieva kulta vietai, kurp ļaudis brauca ārstēties. Tur bija viesnīcas, kūrmāja, stadions un teātris. Tātad procedūras un sports ķermenim, bet dvēselei – teātris, kur tai piedzīvot katarsi un dziedināties. Tas nozīmē, ka tas, ko rādīja teātrī, tika domāts dvēseles šķīstīšanai, nevis murgainas zemapziņas izpausmēm.

Grieķu izpratni par mākslu labi ilustrē kāds fakts: dramaturga Frīniha traģēdija “Milētas ieņemšana”. Tā tika uzvesta 492. g. p.m.ē., un tajā tika stāstīts par reāliem notikumiem – par to, kā persieši 494.p.m.ē. ieņēma un izpostīja šo Mazāzijas pilsētu, vīriešus apkāva, bet sievietes un bērnus aizveda verdzībā. Dramaturgs savā lugā to visu bija atainojis visnotaļ spilgti, kā rezultātā publika apraudājās. Bet žūrija piesprieda viņam milzīgu naudas sodu – par to, ka izrāde atstāja destruktīvu iespaidu, tā nerādīja neko cēlu un skaistu, neko neiemācīja un nedeva nekādas cerības uz labo.

Dažreiz es diskutēju ar māksliniekiem. Man saka: es tā gleznoju, jo tā es izpaužu savu zemapziņu, tā es izjūtu to, kas manī ir. Es atbildu: tad parādi savus darbus psihoterapeitam, viņš noteiks tev diagnozi. Tikai nevajag izgāzt savu slimo zemapziņu uz citiem cilvēkiem. Pasaulē ir gana daudz haosa un disharmonijas, nevajag to vairot. Mākslas uzdevums ir pretējs – vairot harmoniju pasaulē, tuvināt cilvēku Dievam. Katrs mākslinieks ir atbildīgs par to, ko viņš ienes pasaulē – gaismu vai tumsu.

 

Kur beidzas tolerance un sākas visatļautība? Un ar ko politkorektums atšķiras no gļēvuma?

Politkorektums ir smuks apzīmējums ideoloģiskai dogmatikai, kura nosaka, par ko un kā drīkst domāt un runāt. Un tolerance ir viena no šādām dogmām. Sākotnēji tā radās kā ideoloģisks ierocis pret kristietību. Kristiešiem pārmeta un pārmet netoleranci, proti, neiecietību pret grēku, kas tiem ir dabiska nostāja. Bet šodien tolerances dogma apkalpo globalizācijas projektu, jo globāla impērija nav iespējama bez šāda ideoloģiska pamata, kas dod iespēju relativizēt un reducēt visas patiesības un vērtības. Bet īstenībā tolerances nemaz nav. Ir ideoloģija, kas propagandē toleranci, bet tā pati nav toleranta pret citu, alternatīvu vērtību sistēmu. Vispār neviena reliģija un neviena ideoloģija nav toleranta, jo katra ideoloģiskā sistēma pretendē uz patiesību. Tā var tolerēt, t.i., pieciest tikai tās lietas, kas nav pretrunā ar tās būtību. Piemēram, ideologi mēdz pretnostatīt antīko it kā toleranto reliģiju netolerantajai kristietībai. Bet tas ir tikai sofistisks triks: iepretī kristiešiem, grieķiem un romiešiem nebija idejas par augstāko patiesību, kuras dēļ varētu mirt, tādēļ tie bija vienaldzīgi pret idejām un mācībām, bet viņiem principiāli svarīgs bija kults, tādēļ viņi pārstāja būt toleranti pret tiem, kas nonāca pretrunā ar formālām kulta prasībām. Tādēļ viņi represēja domātājus ( atcerēsimies kaut vai Sokrātu! ) un dedzināja, sita krustā un meta zvēriem saplosīšanai kristiešus, kuri nevēlējās iesaistīties imperatoru kultā.

Tēze, ka vienas patiesības nav, un ka visas patiesības ir vienādi patiesas, šodien ir kanonizēta un kļuvusi par augstāko patiesību noraidīto patiesību vietā… Un vai tam, kurš neatzīst politkorektuma dogmas – tas kļūst par ķeceri! Te visa tolerance beidzas.

Tādēļ šādu dogmu vietā es par rīcības vadlīniju uzskatu citas lietas – cilvēkmīlestību un cieņu. Cienīt un mīlēt otru – tas nāk no sirds un no audzināšanas. Vienkārši nedari otram to, ko nevēlies, lai citi darītu tev. Nevajag tolerēt, vajag mīlēt cilvēkus – un tad nekāds politkorektums nav vajadzīgs. Bet mīlēt cilvēku nenozīmē atzīt par pareizu visu, ko viņš saka un dara. Tolerances dogma ved tieši uz to, lai šķietama humānisma aizsegā mēs pieņemtu arī visu slikto un to tolerētu. Tas ir viltīgs triks, kas nomaina jēdzienus. Tas ir aplami! Ir jāmīl visi cilvēki, pret visiem jāizturas ar cieņu, bet nav jāakceptē viss, ko tie saka vai dara. Ir jābūt skaidrai vērtību sistēmai ar plusa un mīnusa zīmēm.

 

 

Vai jums ir brīvais laiks?

Ja ar to ir domāts laiks, brīvs no darba pienākumiem, tad ir. Taču īsti brīvs šis laiks tomēr nav, jo tad es cenšos rakstīt. Diemžēl tāda laika man ir maz, gribētos daudz vairāk pagūt uzrakstīt. Un tad vēl ir laiks, kad es atpūšos. Tiesa, tāda laika man ir vēl mazāk. Vislabāk man patīk lasīt, peldēties, braukt ar riteni vai pastaigāties dabā. Brīnišķīga sajūta, kad vasarā savā dārzā varu ērti iekārtoties atpūtas krēslā un palasīt grāmatu. Ziemā gan jāiztiek tikai ar staigāšanu pa mežu vai gar jūru un grāmatām. Bet ziemā var baudīt mākslu, tikai iepriekš jānoskaidro, vai režisors neņirgājas par klasiku un atskaņotāji nav nolēmuši partitūru modernizēt. Man patīk tīra klasika, nesamaitāta. Mocarta rekviēms man ir skaņdarbs numur viens, rakstīts brīdī, kad autors juta nāves elpu pakausī, var teikt – jau sarunājās ar Dievu. Bet mīļākais komponists man ir Vivaldi.

 

Ko darāt kopā ar ģimeni?

Grāmatas lasu viens, bet pārējo cenšos darīt kopā ar ģimeni. Un vēl man patīk ceļot. Reizi pa reizei dodos uz Grieķiju, tā ir zeme, kur gribas atgriezties, mana mīlestības zeme. Otra tāda ir Izraēla. Jeruzālemes muzejā var redzēt, ka šajā zemē atspoguļojas visa civilizācijas vēsture. Tur ir pirmā zemkopība, pirmā pilsēta, pirmie megalīti, tur ir ēģiptieši, persieši, grieķi, romieši – tur ir viss. Un joprojām tā ir ģeopolitiska ass, ap kuru joprojām grozās civilizācijas vēsture.

 

Par valsts identitāti un par ciklopiem valstī

Posted by on Saturday, 23 September, 2017

  Publicēts saīsinātā veidā žurnālā “Mājas viesis”, Nr. 38 ( 620 ) 21.-27.09.2017.

Šeit tiek piedāvāta pilna intervijas versija autora redakcijā.

Žurnālists Andris Tiļļa.

 

 

  1. Kāda ir mūsu valstiskā un nacionālā identitāte, kā radīt simtgades svētkus?

Ar etnisko un politisko identitāti mums viss ir kārtībā, bet, kas attiecas uz valstisko, es, godīgi sakot, nezinu, vai tāda mums ir. Dzīvē, nevis uz papīra. Šķiet, ka tā ir konceptuāla problēma numur viens. No vienas puses, mēs visu laiku dzirdam par nacionālu valsti, bet no otras puses redzam, ka ar to kaut kas nav īsti tā kā vajag. Bez tam ir redzams, ka modernās pasaules attīstības tendences ir vērstas uz nacionālas valsts nonivelēšanu un pat likvidēšanu. Turklāt apziņā valda putra: no vienas puses tiek sludināts patriotisms kā nacionālas valsts pamats, bet no otras puses tiek propagandētas pretējas vērtības – nauda un bauda. Te rodas vērtību sadursme, jo patiess patriotisms paredz, ka dzimtenes labklājība cilvēkam ir pirmajā vietā, bet mūsdienu liberālās vērtības priekšplānā liek paša intereses un orientē uz absolūtu patērētāja egocentrismu. Bet, kā zināms, nevar vienlaicīgi kalpot Dievam un mamonam…

Attiecībā uz valsti es, kā sengrieķu domas piekritējs, uzskatu, ka valsts ir vispirms cilvēki, jeb, kā teica Aristotelis, cilvēku kopa, kas pastāv kopēja labuma dēļ. Atkārtoju: kopēja labuma dēļ, nevis kaut kādu kliķu, partiju vai indivīdu labuma dēļ. Man tuvs ir arī spāņu domātāja Ortegas-i-Gaseta viedoklis, kurš teica, ka valsts ir kopīgas dzīves projekts, t.i., projekts, kas apvieno cilvēkus kopīgai darbībai. Tas ir valstiskās identitātes pamats. Bet, lai to nodefinētu, ir jāatbild uz trīs jautājumiem: kas mēs bijām vakar, kas esam šodien, un kas gribam būt rīt? Diemžēl jāatzīst, ka mums ir puslīdz skaidra atbilde tikai uz pirmo jautājumu, turklāt tā ir depresīva, jo akcentē okupāciju un rusofobiju… Tā vietā, lai lepotos ar savu pagātni ( un mums ir ar ko lepoties! ), mums visu laiku tiek piedāvāts apraudāt vēsturiskos pāri darījumus. Rezultātā mums veidojas negatīvs pagātnes tēls un negatīva identitāte, kas traucē attīstīties šodien. Bez tam tā šķeļ sabiedrību, nevis vieno. Protams, vēsture ir jāzina un jāatceras, to nedrīkst aizmirst, bet nav produktīvi veltīt tik daudz laika un spēka tās apraudāšanai. Un katra sabiedrība veido savu identitāti uz pretnostatījuma pamata: „mēs – viņi”. Tas ir dabiski un pareizi, bet ar to nepietiek. Ir jāatbild arī uz jautājumu par mūsu valsts projekta būtību, par to, kas ir mūsu kopība šodien un kādu mēs to vēlamies redzēt rīt. Kādreiz mums tika stāstīts par eiropeisku labklājības valsti, bet šī brīža situācijā tas izklausās pēc izsmiekla. Pie mums labklājība kā valsts projekta ideja nedarbojas, jo pārsvarā cilvēki uztver labklājību individuāli un cenšas raut sev pēc iespējas vairāk, bet valsts lietas degradē. Cilvēki bēg no valsts ne tikai tādēļ, ka šobrīd neatrod sev iespējas un pielietojumu, bet arī tādēļ, ka neredz sev izredzes arī rīt.

Rezultātā šobrīd mūsu idejisko pamatu veido depresīva identitāte, kas vērsta uz ienaidnieka tēla uzturēšanu. Jo tā ir vieglāk konsolidēt tautu un tā var viegli novērst uzmanību no iekšējām problēmām, piemēram, no valsts izzagšanas… Domāju, ka tas ir destruktīvs ceļš. Tautai jākonsolidējas uz kopēja projekta pamata, nevis tikai uz baiļu, sāpju un aizvainojuma pamata. Mums ir nepieciešama ne tikai depresīva, uz pagātni vērsta identitāte, bet arī pozitīva, uz šodienu un nākotni vērsta identitāte, kas veidotu un konsolidētu valsts nāciju. Bet pagaidām es tādas neredzu. Šobrīd mūsu „projektu” varētu izteikt vienkāršā formulā: „grābj, kas var!”

Bet valsts svētkus vislabāk svinēt, ziedojot savai valstij kaut ko no sevis – savu darbu, naudu, savu rūpi. Ja mēs katrs kaut ko izdarīsim savas valsts labā, tā kļūs redzami skaistāka.

  1. Kā jūs raksturotu pašreizējo sabiedrību, arhibīskaps Stankēvičs ir skarbs – valda alkatība… Vai nekļūstam bīstami paši sev – līdzīgi kā vēlīnā Roma?

Pilnīgi piekrītu arhibīskapa viedoklim, bet ar piebildi, ka alkatība ir viena no daudz lielākas problēmas izpausmēm – valstiskas domāšanas deficītam. Mēs jau esam pieraduši, ka valsts lietās pastāv gandrīz vienīgi privātas intereses, grupu, kliķu, partiju intereses, lai gan valsts, kā jau teicu, pēc būtības ir „kopēja lieta”. Acīmredzot tādā veidā izpaužas mūsu egocentriskā viensētnieka domāšana, kurai pasaule beidzas aiz sava žoga. Un, protams, to daudzkārt pastiprina mūsdienu patērētāja psiholoģija, kas tiek kultivēta sabiedrībā. Tādēļ nav brīnums, ka ir tik ierasts uzskatīt valsti par sili, kur baroties, un par savtīgu interešu realizācijas instrumentu. Arī savā ikdienas dzīvē mēs esam pieraduši redzēt tikai savas personīgās intereses, ignorējot gan „kopējās lietas” vajadzības, gan citu cilvēku intereses.

Šajā ziņā mēs tiešām līdzināmies Homēra aprakstītajiem ciklopiem, kuri nepazīst civilizāciju un iemieso mežonību, jo viņiem ir sveša izpratne par taisnību un kopdzīves principiem, viņi dzīvo katrs savam labumam un „par citiem tie neliekas zināt”. Ļoti bieži no mums lien laukā ciklopi: kad mēs savtīgu nolūku vadīti darām pāri citiem cilvēkiem, kad mēs ignorējam citus, braucot pie stūres vai parkojoties, vai kad terorizējam apkārtējos ar skaļu mūzikas klausīšanos. Un tā tālāk un tā joprojām… Starp citu, šķiet, ka terorizēt citus ar skaļu mūziku ir mūsu nacionālā slimība, jo daudziem patīk tādā veidā demonstrēt, ka viņi spļauj virsū visiem. Tā ir ļoti spilgta mežonības pazīme, kura nepastāv civilizētajā pasaulē. Vārdu sakot, es uzskatu, ka mums būtu jāpiestrādā pie savas domāšanas, mums ir jāmācās domāt solidāri un valstiski.

Un, ja ikdienas dzīvē mēs tik bieži demonstrējam ciklopu domāšanu, nav nekāds brīnums, ka tā valda arī valsts lietās, atstājot graujošas sekas. Bet mūsu pārvaldes sistēmā, kā redzams, nav reālu mehānismu, kas ļautu savaldīt „ciklopus” un pasargāt valsts intereses. Tādēļ  ir dabiski, ka periodiski atskan runas par prezidentālas republikas nepieciešamību…

Un paralēle ar seno Romu šeit ir vietā. Tā sabruka vispārējas morālas degradācijas un valsts „prihvatizācijas” apstākļos. Toreiz tāpat valdīja naudas un baudas kults, un ciklopu egoistiskā domāšana. Oligarhi sadalīja valsti savās privātajās „impērijās”, kur viņiem bija sava slēgta pasaule ar visām valsts pazīmēm, ar visām iespējām un izklaidēm, un plus vēl viņi izvairījās no nodokļu maksāšanas. Savukārt valsts birokrātija nepārtraukti auga un smacēja nost sabiedrību ar nodokļu jūgu. Parastie cilvēki bēga no valsts pie oligarhiem vai barbariem, lai tikai izvairītos no nodokļu iekasētājiem. Valsts, kas nodarbojās ar naudas izspiešanu un nepildīja savas saistības pret tautu, nebija vajadzīga nedz tautai, nedz oligarhiem. Rezultātā, kad uzbruka barbari, nebija gribētāju aizstāvēt šo valsti, bet pati valsts sev nespēja nodrošināt efektīvu aizsardzību. Savukārt  oligarhu „impērijas” izrādījās par vāju un viegli krita par upuri uzbrucējiem…

  1. Kultūrpolitika, cik tā gudra, ko tajā vajadzētu mainīt?

Vispār mūsu kultūras politikā es redzu divas problēmas: finansējuma trūkumu un provinciālismu. Ar pirmo viss ir skaidrs: tas ir skābekļa trūkums kultūrai un tās sakņu sistēmai – izglītībai; par to daudz runāts un nav vērts tagad atkārtoties. Kas attiecas uz otro punktu, ar to es saprotu izveidojušos situāciju, ka tas pats trūcīgais kultūras finansējums tiek piešķirts gandrīz tikai vienai nozarei – letonikai. Kā rezultātā pasaules kultūra latviešu domas un valodas telpā tiek pārstāvēta nožēlojami vāji. Piemēram, joprojām latviešu valodā nav pieejami visi Platona un Aristoteļa teksti, kas ir Eiropas kultūras bāzes teksti. Tāpat nav arī daudzu citu svarīgu tekstu… Nav šaubu, letonikai jābūt prioritārai, tas ir pats par sevi saprotams. Bet, ja mēs nogriežam sevi no Eiropas kultūras mantojuma un visas pasaules kultūras mantojuma, mēs neizbēgami slīkstam provinciālismā.

Šajā sakarā nevar nepieminēt valsts jubilejas svinības. Man liekas, ka budžets, kas tam paredzēts (60 mljn. eiro ), ir daudzkārt pārspīlēts, īpaši ja salīdzina to ar izdevumiem, ko šim nolūkam paredz daudz bagātākā Somijas valsts ( 19 mljn. eiro ). Protams, jubileja ir jāsvin un jāsvin labi, bet viss jādara, ievērojot veselā saprāta un samērīguma robežas, īpaši laikos, kad valsts budžeta caurumi tiek lāpīti uz cilvēku rēķina, ieviešot arvien jaunus nodokļus un ceļot tarifus. Rodas aizdomas, ka šeit ir ne tik daudz patriotisma, cik vēlme „apgūt līdzekļus”, un droši vien, kā tas pie mums pieņemts, ar iespēju vienam otram labi iedzīvoties uz valsts rēķina. Domāju, ka somi mīl savu dzimteni ne mazāk par mums, vismaz viņi no tās nebēg. Nāk prātā arī kāds sengrieķu spārnotais teiciens. Kad spartiešu likumdevējam Likurgam pajautāja, kādēļ viņš ieviesa savā valstī tik pieticīgas upurēšanas ceremonijas dieviem, tas atbildēja: lai mēs nepārstātu godināt dievus. Šī frāze labi atklāj universālu likumsakarību: jo vairāk ārišķības, ārēja pompa un spožuma, jo mazāk patiesa satura un jēgas.

Man gribētos, lai mēs mīlētu Dzimteni nevis vārdos, bet darbos, un ne tikai uz budžeta rēķina, bet arī no tīras sirds.