Archive for September, 2009

Mēs un hellēņi – dialogs vai muzejs

Posted by on Monday, 7 September, 2009

Atēnu muzejā

Dr. hist. Harijs Tumans

MĒS UN HELLĒŅI – DIALOGS VAI MUZEJS?

Publicēts: Klasiskās Filoloģijas gadugrāmata, Rīga, 2003.

           

 

 

            Jau no bērnības mēs esam pieraduši dzirdēt un lasīt par antīkās Grieķijas kultūras mantojuma nozīmi mūsu, t.i., visu eiropiešu kultūrā. Šodien pilnīgi banāla šķiet doma, ka senā Hellāda ir modernās Eiropas šūpulis vai, teiksim, vecmāmiņa. Tik tiešām, ieejot jebkurā mākslas muzejā, lasot literatūras klasiķu darbus, klausoties klasisko mūziku, vai apskatot iepriekšējo gadsimtu arhitektūru, mēs visur atrodam sengrieķu tēlus un sižetus. Tāpat,  ieskatoties Eiropas domas vēsturē, var labi redzēt antīko ideju dzīvīgumu cauri daudziem gadsimtiem. Tas viss ir labi zināms, bet mēģināsim izprast, kādu vietu antīkā kultūra ieņem mūsu dienās, tieši šodien. Mēs automātiski uzskatām sevi par senās Hellādas mantiniekiem, un parasti neaizdomājamies par to, vai sengrieķu mantojums ir aktuāls mūsu kultūrā? Mēs pētām, kā mūsu latviešu kultūras klasiķi ir izmantojuši antīko mantojumu, bet kā ir ar mums pašiem? Vai mēs saprotam šo mantojumu, vai mēs to izmantojam savā radošajā darbā? Es nepretendēju uz to, lai pilnībā atbildētu uz šiem jautājumiem, bet piedāvāju tikai dažas pārdomas par šo tēmu, pārdomas, kas veiktas plašā perspektīvā, “no putnu lidojuma”.

            Tēlaini runājot, jebkurš kultūras mantojums pastāv divos veidos – “dzīvā veidā”, kad tas turpina dzīvot radošo cilvēku daiļradē, t.i., kultūrā, un – “mirušā veidā”, kad tas tiek iekonservēts muzejos, bibliotēkās un skolu programmās. Aplūkojot mūsdienu situāciju Latvijā, var secināt, ka antīkās kultūras mantojums samērā ciešami ir pārstāvēts “mirušā” veidā – tas ir iekļauts skolu un dažu augstskolu programmās, fragmentāri pārstāvēts bibliotēkās un muzejos. Daudz bēdīgāka situācija ir ar antīkā mantojuma dzīvi mūsdienu kultūrā. Sabiedrības lielākajai daļai ir ļoti pavirši un aptuveni priekšstati par sengrieķu kultūru ( bieži vien tādu pat nav), un radošā inteliģence ārkārtīgi reti un epizodiski izmanto to savā daiļradē, kas ir asā kontrastā ar to situāciju, kāda Latvijā bija vēl pirms otrā pasaules kara, kad skolās ļoti nopietni tika mācītas latīņu un sengrieķu valodas. Līdz ar to sabiedrība bija daudz lielākā saskarē ar antīko kultūru, un mākslinieki daudz biežāk izmantoja to savā daiļradē, demonstrējot arī tās dziļu izpratni.

Tātad, mūsu kultūrā ir noticis lūzums attieksmē pret Hellādas mantojumu. Šķiet, ka šodien absolūti lielākajai mākslinieku un skatītāju  daļai tas vairs neliekas aktuāls un tiek uztverts tikai kā muzejiska vērtība. Par to liecina tie mūsu mākslinieku darbi, kuros kaut kādā veidā tiek izmantotas antīkās tēmas. Piemēram, tagadējais Aristofāna “Lisistrates” iestudējums, kas atbilstoši masu kultūras gaumei tiek pasniegts kā “erotiskā opera” ( vai tas nozīmē kā Aristofāns ir rakstījis erotisku komēdiju? ). Šajā izrādē var atrast visu ko, tikai ne Aristofānu un hellēņu kultūru. Tas pats vērojams arī citās jomās. Piemēram, šodien grieķu autoru rakstu darbi pie mums iznāk vispār bez ilustrācijām, bet kad vēl pirms dažiem gadu desmitiem tika izdotas antīkās traģēdijas un komēdijas, to ilustratīvais materiāls pēc savas stilistikas vairāk atbilda latviešu literatūras darbu ilustrēšanai, nekā grieķu tekstiem. Līdzīgus piemērus varētu sameklēt ļoti daudz, bet tāpat ir skaidrs, kā mūsdienu māksliniekos nav motivācijas un mērķu iedziļināties antīkajā kultūrā, izprast to un atrast tajā tēmas, kas ir aktuālas mūsu dienās. Un, ja viņi arī gribētu to darīt, tad diez vai spētu savas izglītības trūkumu dēļ. Modernie mākslinieki lielākoties ir orientēti nevis uz kultūras analīzi, bet uz sensāciju un skandālu. Viņu mērķis ir nevis atklāt no jauna klasiku, bet parādīt sevi. Viņi darbojas postmodernisma pasaulē, kam raksturīga paviršība, un, kā precīzi atzīmējis teologs un filozofs Edvards Vīts, uztver pagātni, nevis kā tādu, no kā var mācīties, bet gan kā “stilu”, kā rezultātā pagātne viņu darbos pārvēršas par tagadnes spoguli[1]. Tādēļ mūsdienu uzvedumos antīko traģēdiju personāži var uz skatuves staigāt mūsdienīgos tērpos un lietot mūsdienu žargonu vai pat lamu vārdus. Kā zināms, postmodernisms ir globāla parādība, kas būtībā ir modernās kultūras stāvoklis, un tas nozīmē, ka antīkās kultūras mantojuma deaktuālizācija ir raksturīga ne tikai mums šeit, Latvijā, bet gan visā modernajā pasaulē. Kas ir tas, kas pēc būtības atšķir mūsu kultūras? Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāsaprot, kas raksturo sengrieķu kultūru, kas ir tās mugurkauls vai stūrakmens, un ar ko tas atšķiras no modernās kultūras pamatprincipiem. Nav iespējams īsā rakstā izanalizēt tik globālu jautājumu, tāpēc es tikai ieskicēšu dažas pamatlīnijas, balstoties uz it kā vispārzināmām lietām. Par analīzes pamatu esmu izvēlējies divas kultūras sastāvdaļas, kurās visspilgtāk atklājas katras kultūras būtība – tie ir māksla un izglītība. Mākslu es izvēlējos tādēļ, ka tajā ļoti uzskatāmi un spilgti atspoguļojas sabiedrības ideāli un pasaules uztvere, bet izglītību – tādēļ, ka tajā koncentrētā veidā atspoguļojas visa kultūra, un it īpaši tās attieksme pret cilvēku.

Lai iegūtu pirmo priekšstatu par to, kas šķir mūsu kultūras mākslas jomā, pietiek ar vienkāršu mākslas pamatprincipu salīdzināšanu dažādās nozarēs. Tā, piemēram, sengrieķu arhitektūra balstījās uz proporcijas un simetrijas principiem, dabiskajiem materiāliem un saskaņu ar apkārtējo vidi; turpretī modernā arhitektūra visā savā būtībā pauž diametrāli pretējus principus – disproporciju un asimetriju, tā balstās uz mākslīgiem materiāliem un veido kontrastu ar dabas vidi. Par galvenajiem mūzikas principiem senie grieķi uzskatīja harmoniju un melodiskumu, turpretim modernajā mūzikā izteikti dominē disharmonija un ritms, kas bieži vien apspiež melodiju. Tēlotājā mākslā un literatūrā mēs redzam līdzīgu situāciju. Klasiskajā sengrieķu tēlniecībā, kā arī glezniecībā viss tika pakļauts proporcijas un simetrijas likumiem, bet mūsdienu mākslā valda disproporcija un asimetrija. Pat sengrieķu literatūrā par kompozīcijas pamatprincipiem kalpoja proporcijas un simetrijas likumi, nosakot darba struktūru un izklāsta veidu[2]. Mūsdienu literatūrā dominē asimetriska vai pat izteikti haotiska kompozīcija.

Minētie principi raksturo tikai mākslas darbu formālo pusi – to uzbūvi, struktūru utt., bet aiz tās stāv dziļāki, t.i., saturiskie jeb konceptuālie principi. Mēs tos varam definēt, ja: pirmkārt, tiek noskaidrotas katras kultūras pamatkategorijas, jeb citiem vārdiem sakot, vērtību orientieri, kas atspoguļojas konkrētos mākslas darbos;

otrkārt, apzinot, kā  dotā kultūra izprot mākslas uzdevumus un mērķus. Runājot par grieķu mākslas konceptuālajiem pamatiem, ir viegli pamanīt, ka proporcijas un simetrijas principi, izsaka harmonijas ideju, vai precīzāk, tie ir līdzekļi, ar kuriem tiek panākta harmonija. Grieķu vārds “harmonija” ( ‘h ‘armoniVa ) nozīmē “saikne”, “savienība”, “samērība”, “visu elementu saskaņa”. Šī elementu saskaņa tiek panākta, ievērojot proporcijas un simetrijas likumus. Savukārt, pati harmonija ir tas līdzeklis, kas veido skaistumu un ir galvenais skaistuma priekšnosacījums. Grieķi domāja pēc formulas – viss, kas ir harmonisks, ir skaists, un otrādi. No tā var secināt, ka viņu klasiskās mākslas būtība un galvenā vērtība nav nekas cits, kā skaistums ( tov kallovn ).

 Tātad, skaistums izpaužas kārtībā, tādēļ viņš ir imanents pasaulei, jo pasaules uzbūves pamatprincips ir kārtība. Par to liecina vārda kovsmoß etimoloģija – vispirms tas ir “rotājums”, “tērps”, skaistums”, “kārtība” un tikai pēc tam “pasaule”. Tas nozīmē, ka visaugstākais mākslas darbs ir pats kosmoss, jo viņā vispilnīgāk realizējas kārtība un harmonija[3]. Skaistums ir mūžīgās pasaules mūžīgais pamatlikums, līdz ar to viņš pats ir dievišķs. No šī principa dabiski izriet, ka grieķu dievi ir skaistuma iemiesojums. Tātad, skaistums ir dievišķa parādība un dievu īpašība, kas cilvēku pasaulē ienāk kā dievu dāvana. Tādēļ grieķi nav mēģinājuši to teorētiski noformulēt. Pat Sokrāts, sarunā ar Aristipu, sekojot sofistu piemēram, atteicās no abstraktā skaistuma analīzes un noreducēja to līdz konkrētām utilitārām lietām, relativizējot un profanizējot pašu skaistuma jēdzienu kā tādu ( Xen. Memor., III, 8. ). Toties, izejot no tā, ka skaistumu veido harmonija, netrūka mēģinājumu izrēķināt, izskaitļot skaistumu, par pamatu liekot proporcijas un simetrijas principus. Pirmie to  sāka darīt tieši mākslinieki. Nav nejauši, ka klasiskā grieķu kultūra ir sākusies tieši ar “ģeometrisko” mākslu ( att. 1. ), kas vispilnīgākā mērā atspoguļoja grieķu priekšstatus par sakārtotu pasauli, kurā valda harmonijas likums. Šis ģeometriskais pasaules modelis ir balstīts uz proporcijas un simetrijas likumiem, un tas liecina par to, ka jau VIII gs.  p.m.ē. grieķu mākslinieki ir nonākuši pie domas, ka ar skaitļa un matemātiskā aprēķina palīdzību var aptvert pasauli un tajā esošas lietas, tas nozīmē, radīt skaistumu[4]. Vēlāk klasiskā māksla visās tās jomās tika balstīta uz šāda veida aprēķiniem, kas sasniedza savu kulmināciju Polikleita skulptūrās un viņa traktātā “Kanons”, kur viņš izklāstīja harmonijas matemātiskos principus. Paši grieķi uzskatīja Polikleita skulptūras par ideāla paraugiem un iesauca viņa Doriforu ( att. 2. ) par “kanonu”, jo šis tēls iemiesoja visu viņa mācību par proporcijām un simetriju ( Plin. Nat. Hist. XXXIV, 55 ). Daži pētnieki uzskata, ka Polikleits savā darbā ir izmantojis pitagoriešu mācību par skaitļiem[5]. Kā zināms, pitagorieši par visu lietu pamatu lika skaitli un ar skaitļu proporcijām “izmērīja” visu pasauli, atklājot tajā likumsakarības, kas pakļaujas matemātiskam aprēķinam. Viņi pasludināja skaitli par harmonijas dvēseli un līdz ar to radīja pirmo estētikas teoriju[6]. Pitagorieši arī izstrādāja pirmo mācību par mūzikas harmoniju.

            Cilvēka skaistumu klasiskajā grieķu pasaulē noteica divi aspekti – ārējais un iekšējais skaistums. Abi šie aspekti vislielākajā mērā bija  saistīti, jo par skaistu cilvēku sauca tikai to, kurš bija ārēji un iekšēji skaists. Tā radās skaista cilvēka koncepcija –  kalokagaqiva, kur kaloßv apzīmē fizisko skaistumu, un ∆agaqovß – iekšējo. Pēc grieķu ieskata gan fiziskais, gan garīgais skaistums ir dievu dāvana cilvēkam, un cilvēks ir skaists par tik, par cik viņš ir līdzīgs dieviem. Skaistā cilvēkā atspoguļojas dievišķas kvalitātes – miers, iekšēja brīvība, harmonija. Bet dievi, kā jau teikts, iemiesoja sevī pasaules skaistumu, un tādā veidā visas lietas sakārtojās universālā harmonijā. Cilvēka fiziskais skaistums ir redzams ar acīm un ir pieejams analīzei, tādēļ mākslinieks to var pakļaut matemātiskam aprēķinam, kā to izdarīja Polikleits. Turpretī, dvēseles skaistums nav fiziski uztverams, tādēļ tas tika definēts ar morāles kategorijām. Pēc grieķu uzskatiem, morāles likumi pieder pasaules kārtībai, tos ir radījis Zevs, tādēļ tie ir mūžīgi un nemaināmi[7]. Skaists cilvēks savu rīcību samēro ar mūžīgajiem morāles likumiem, un izvēles situācijā ir gatavs atdot dzīvību, bet nepārkāpt šos likumus un nezaudēt godu. Viņš ir varonis, t.i., cilvēka ideāls. Šādus varoņus apdzied visa klasiskā grieķu māksla gan caur vizuāliem tēliem, gan caur traģēdiju varoņiem ( atcerēsimies kaut vai tikai Sofokla Neoptolēmu, Antigoni vai Ajaksu! ).

Grieķi ticēja, ka cilvēka iekšējais skaistums atspoguļojas viņa ārienē, tādēļ vispirms pievērsa uzmanību tieši ārējam izskatam, meklējot tajā tās pazīmes, kas raksturo cilvēka īsto dabu. Piemēram, Homēra Nauzikaja, kad viņa ieraudzīja kailu un netīru Odiseju, kurš nule kā bija izcietis smagu vētru uz jūras, nemaldīgi atpazina viņā dižciltīgu varoni un skaistu cilvēku, jo nekādi ārēji apstākļi nespēja noslēpt cilvēka iekšējo skaistumu, kas atspoguļojās viņa ārienē ( Od., VI, 135 – 247 ). Aplūkojot skaistu cilvēku, grieķi guva lielu estētisku baudījumu, tāpēc viņi godināja skaistus cilvēkus un rīkoja skaistuma konkursus. Skaistuma dievišķā daba viņus sajūsmināja tik lielā mērā, ka reizēm tas aizēnoja visu citu. Par to  liecina Pausānija izbrīns, kad viņš Atēnu Akropolē ieraudzīja Kilona statuju ( Paus. I, 28. 1 ). VII gs. p.m.ē. Kilons mēģināja sagrābt Atēnās tirānisko varu, bet cieta neveiksmi. Pausānijs, kurš dzīvoja II gs. p. m. ē.,  pats deva šim faktam vienīgo pieņemamo izskaidrojumu – viņaprāt, atēnieši uzcēla Kilonam statuju viņa neparastā skaistuma dēļ. ( Paus. Turpat. ). Dīvaini ir tas, ka šī statuja nostāvēja tur tik ilgi un palika savā vietā pat demokrātijas laikā, jo demokrātija, kā zināms, principiāli ienīst visas vienvaldības formas. Tātad, cieņa pret skaistumu izrādījās pārāka pat par politisko ideoloģiju! Šis piemērs ir diezgan tipisks. Īpaši skaisti cilvēki izpelnījās tik lielu godu, kā neviens cits mirstīgais. Hērodots stāsta par kādu krotonieti Filipu, kurš sava skaistuma dēļ jau dzīves laikā saņēma īpašu reliģisko godu un kuram pēc nāves tika ierīkots kults kā varonim ( Hdt. V, 47 ).

Vispār, skaistums klasiskajā grieķu kultūrā bija universāla kategorija un universāls vērtību kritērijs, kas tika attiecināts uz visām lietām. Šķiet, ka tieši tāpēc grieķi centās padarīt visas lietas skaistas, piešķirot sadzīves priekšmetiem blakus utilitārai vērtībai arī estētisko vērtību. Tādēļ šie priekšmeti pārvērtās par mākslas darbiem, vienalga, vai tie bija parasti keramiskie trauki, bronzas katli vai bruņas. Arī cilvēku dzīve tika pakļauta skaistuma kritērijiem, un visas profesijas tika vērtētas izejot no tā, vai šis konkrētais nodarbošanās veids dara cilvēku skaistāku vai nē. Šajā ziņā grieķu kultūra rāda apbrīnojamu noturību cauri dažādiem laikmetiem. Piemēram, jau Homēra Odisejs jutās ārkārtīgi aizvainots, kad viens jauneklis nodevēja viņu par tirgotāju, jo tirgotāji rūpējas tikai par peļņu, un viņiem ir svešs krietnums, tātad viņi ir neglīti cilvēki[8]. Gandrīz četrsimts gadus vēlāk Ksenofonts savā “Ekonomikā”, runājot par dažādiem nodarbošanās veidiem, amatniecību raksturoja kā sliktu un apkaunojošu darbu, jo tas spiež cilvēku caurām dienām salīkušam sēdēt darbnīcā bez saules gaismas, un tas kaitē viņa ķermenim, turklāt, kad miesa paliek vārga, arī dvēsele kļūst vāja ( Xen. Memor., Oek. 4, 1 – 3; 6, 5 ). Turpretī, zemkopība pēc Ksenofonta domām, ir vislabākais darbs un dzīves veids, kas vien var būt, jo darbs ar zemi veido cilvēku fiziski izturīgu, stiprina un padara skaistu viņa ķermeni, kā arī audzina daudzus tikumus ( Turpat, 5, 1 – 17; 6, 6 – 10 ). Loģika šeit ir ļoti skaidra – labs ir tas darbs, kas dara cilvēku skaistu , savukārt slikts ir tas, kas dara pretējo. 

Tātad, var secināt, ka skaistums ir bijis centrālā sengrieķu kultūras kategorija jeb tās dvēsele. Pateicoties tam, viņu dzīvē tik lielu lomu spēlēja māksla, jo tā atspoguļoja skaistumu visdažādākajos veidos. Tas nozīmē, ka par mākslas būtību un tās uzdevumu senie grieķi uzskatīja vienīgi skaistumu. Mākslas uzdevums bija nest pasaulē harmoniju un vairot skaistumu, un, izejot no tā, tika vērtēti visi mākslas darbi. Tātad, mākslas galvenā funkcija bija audzinoša. Katrs mākslas žanrs pildīja šo uzdevumu savā veidā – vizuālā māksla un arhitektūra – caur ideāliem tēliem, kas pauž harmoniju, literatūra – caur pamācošiem piemēriem, mūzika – caur nomierinošu un cēlu harmoniju, teātris – caur katarsi[9], ko pārdzīvo skatītājs, jūtot līdzi pozitīvajiem varoņiem uz skatuves. Pat vēsturnieki, kuri par sava darba uzdevumu  uzskatīja informācijas saglabāšanu par pagātnes notikumiem ( Hdt., I, 1; Thuc., I, 20 – 22 ), centās ne tikai vienkārši atstāstīt faktus, bet atstāt nākamajām paaudzēm kaut ko pamācošu. Hērodots nenogurstoši pamāca lasītājus, ik uz soļa atgādinot tiem par likteņa taisnīgo varu un morāles likumiem, kas valda pasaulē; rezultātā viņa vēsture kļūst par audzinošu piemēru krājumu. Arī izcili racionālais un sausais Tukidīds nepārprotami liek saviem lasītājiem saprast, ka no vēstures ir jāmācās, jo tā mēdz atkārtoties ( Thuc., I, 22 ). Tāpat visi citi, kas rakstīja, vairāk vai mazāk darīja to audzināšanas nolūkos. Šī tradīcija bija tik fundamentāla, ka pat vēlākos laikos dzīvojušie grieķi turpināja pie tās pieturēties. Piemēram, Polībijs II gs. p.m.ē. noformulēja to šādos vārdos: “ Ja no vēstures izmestu to, kas var mums kaut ko iemācīt, tad tā pārvērstos par kaut ko nevajadzīgu un nekam nederīgu” ( Pol., XII, 25, 2 ). Apmēram divsimt gadu vēlāk Plutarhs maksimāli realizēja šo principu, padarot vēsturi par tikumu un krietnuma mācību grāmatu. Šie piemēri liecina par to, ka jebkura veida radošais darbs klasiskajā Grieķijā tā vai citādi bija veltīts audzināšanai. 

Ļoti uzskatāmi klasiskie priekšstati par mākslas uzdevumiem ir atspoguļoti Aristofana komēdijā “Vardes”, kurā autors attēlo fantastisku strīdu pazemes valstībā starp Eshilu un Eiripīdu par viņu mākslas būtību. Strīda karstumā Aishils jautā Eiripīdam, par ko sabiedrība slavē dzejniekus un tas atbild:

“Tik par saprātu, protams, un padomu gudru! Tik

                                                             tāpēc mēs dzimtenē savā

  Ļaudis labākus audzināt varam.”

                                                             ( 1009f, A. Ģiezeņa tulk. )

Šajos vārdos ir skaidri pateikts, kāds ir mākslinieka uzdevums – “ļaudis labākus audzināt”. Tālāk Aishils pārmet Eiripīdam, ka viņš nav pildījis šo uzdevumu un ir strādājis pretējā virzienā, rādot savās lugās nevis pozitīvus piemērus, bet negatīvus, un attēlojot cilvēka dabas nejaukās puses. Aishils parāda, kādai jābūt mākslinieka nostājai pret šīm lietām:

            “…Bet dzejniekam jāprot slēpt

                                                   cilvēces riebīgās čūlas,

            Ne jau tūdaļ tās visas celt publikai priekšā un

                                                    drāmās likt aktieriem tēlot.

            Kā mēdz skolotājs vadīt un audzināt zēnus, tā

                                                    jaunāko paaudzi – dzejnieks.

            Visu cēlu un daiļu pauž dzejnieks!

                                                     ( 1053 – 1056, A. Ģiezeņa tulk. )

Pats Aristofans stingri pieturējās pie šiem principiem, un vienā no savām pirmajām komēdijām atklāti pasludināja, ka arī komēdija pazīst patiesību, ka arī tā var darīt cilvēkus labākus, un, ka tas ir viņa paša galvenais uzdevums ( Aharn., 497 – 501; 626 – 664 ). Ir pietiekoši daudz liecību, kas pierāda, ka šāda mākslas izpratne nepiemita tikai Aristofanam, bet tas bija visas klasiskās grieķu kultūras viedoklis. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir atgadījums ar Friniha lugu “Milētas ieņemšana”, kas tika uzvesta 494. gadā p.m.ē. Atēnās. Šajā drāmā tika stāstīts par Milētas pilsētas bojāeju, kuru tajā pašā gadā triecienā ieņēma un pilnīgi izpostīja persiešu karaspēks. Šī drāma satrieca skatītājus, izsaucot tajos izmisumu un šoku. Tieši tādēļ šī luga tika aizliegta, bet tās autoram tika piespriests naudas sods. Šāda lēmuma motivācija ir acīmredzama – Friniha drāma izraisīja negatīvas emocijas bez pozitīva risinājuma, tā nerādīja cēlo un skaisto,  neko neaudzināja, tātad tā neatbilda mākslas darba statusam un bija kaitīga.         

            Runājot par grieķu klasiskās mākslas būtību, mūsu uzmanības centrā dabiski nonāk audzināšana un izglītība. Visiem ir zināms fakts, ka no senās Hellādas Eiropa ir iemantojusi vispārējās izglītības ideju un vispusīgi attīstīta cilvēka ideālu. Tikpat labi ir zināms, ka grieķu vispārējās izglītības ( ’egkuvklioß paideiva ) uzdevums bija audzināt cilvēku, veidot viņu par vispusīgi attīstītu personību. Audzināšanas mērķis bija izveidot kalokagatijas ideālu, ārēji un iekšēji skaistu cilvēku. Skaists cilvēks ir vispusīgi attīstīts cilvēks, jo viņā tiek panākta fiziskā un garīgā elementu harmonija, bet harmonija, kā mēs jau redzējām, ir grieķu skaistuma pamatprincips. Tādēļ klasiskā izglītības programma kā obligātas iekļāva trīs disciplīnas – sportu ķermenim, mūziku dvēselei, un literatūru[10] prātam un dvēselei. Rezultātā tika veidots universāls cilvēks, cilvēks savā veselumā, kas var tikt galā ar ikvienu uzdevumu,  kas ir iekšēji attīstīts un var realizēt savas spējas ikvienā jomā, kuru viņš ir apguvis. Tātad, cilvēks tika audzināts un izglītots kā cilvēks, nevis kā kāda konkrēta sociāla funkcija, un šajā faktā izpaužas patiesais sengrieķu kultūras humānisms[11]. Senie romieši to saprata un pārtulkoja grieķu vārdu paideiva ( izglītība ) kā humanitas[12]. Tādējādi, izglītība senajiem grieķiem nozīmēja audzināšanu, un tai tika piešķirta tik liela nozīme, ka pat persiešu uzbrukuma laikā, kad visi spējīgie atēniešu vīrieši devās karot, bet sievietes un bērni tika evakuēti, tika gādāts par to, lai svešumā bēgļu statusā esošie bērni turpinātu mācīties un netiktu pārtraukts audzināšanas process ( skat.: Plut. Them. X ).

            Pielietojot tos pašus kritērijus modernās kultūras analīzē, jau no pirmā acu uzmetiena ir skaidrs, cik radikāli mēs atšķiramies no senajiem hellēņiem. Postmodernisma kultūra noraida visas universālijas un patiesības, atstājot vienīgo “patieso” dogmu par vienas absolūtas patiesības neesamību un visu viedokļu vienādu patiesumu. Iznāk gluži kā Orvelam – visas patiesības ir vienādi patiesas, bet viena ir patiesāka par citām. Šajā situācijā kultūrai nevar būt nedz pamatprincipu, nedz pamatkategoriju, nedz arī kaut kādu ideju, par audzināšanu nemaz nerunājot. Ja absolūtas patiesības nav, tad nav ko mācīt un audzināt. Vienīgais, kas tiek prasīts un audzināts, ir politiskais korektums, kura būtība ir tā pati dogma par universālu patiesību un vērtību neesamību. Tas veido radikālu kontrastu ar sengrieķu kultūru, kas izauga un balstījās tieši uz universālu patiesību atzīšanu un audzināšanu. No otras puses, ja mākslai nav vairs ko teikt un mācīt, tā zaudē saturu, un tad tai neatliek nekas cits, ka tikai eksperimentēt ar formu, ko mūsdienu mākslinieki arī dara. Tad par vienīgo mākslas kritēriju kļūst izpildījuma tehnika, oriģinalitāte  un ekstravagance.

Postmodernisms noraida visu iepriekšējo kultūru un visas iepriekšējās vērtības[13]. Tādējādi tiek noraidīts gan klasiskais priekšstats par skaistumu, ko Eiropa mantoja no antīkās kultūras, gan skaistuma jēdziens kā tāds. Senajiem grieķiem skaistums bija universāla kategorija, kas balstījās universālās likumsakarībās. Turpretī šodien, kad visas universālijas ir likvidētas, skaistuma jēdziens tiek relativizēts un līdz ar to iznīcināts. Tādēļ klasiskais skaistums šodien nav modē un tiek atzīts par “banālu” un “primitīvu”. Tajā pat laikā, skaistuma estētiku aizvieto neglītuma estētika, kas harmonijas vietā pasniedz disharmoniju, miera vietā pauž nemieru vai pat agresiju. Modernā māksla cenšas mūs pārliecināt, ka mākslinieciska vērtība piemīt haosam, tehnokrātiskiem lūžņiem vai Koka – Kolas pudelei. Kā raksta Edvards Vīts, “Tā vietā, lai radītu mākslu, kas ir skaista un patīkama, daži mākslinieki eksperimentē ar mākslu, kas ir neglīta un tracinoša”[14]. Jāsecina, ka mūsdienu māksla, kas ir atteikusies no audzinošās funkcijas un skaistumu aizvietojusi ar neglītumu, ir zaudējusi to pamatu, uz kura ir radusies māksla kā tāda. Var teikt, ka šodien māksla noraida pati sevi.

Noslēgumā vēl daži vārdi par mūsdienu izglītību. Vai tā joprojām par savu mērķi uzskata harmoniska, vispusīgi attīstīta cilvēka izveidi? Droši var teikt, ka tā tas bija, kamēr pastāvēja klasiskā Eiropas izglītības sistēma, kas bija izveidota uz antīkās kultūras pamata un kuras mugurkaulu veidoja humanitārais priekšmetu cikls. No šīs sistēmas eiropieši atteicās XX gs. vidū, un tas nozīmē, ka tajā laikā tika mainīta izglītības koncepcija. Spriežot pēc izglītības satura, tās uzdevums vairs nav harmoniska cilvēka veidošana, bet gan vidusmēra sabiedrības loceklis. Mūsdienu izglītība vairs nenodarbojas ar audzināšanu, ( ja nav absolūtu vērtību, tad nav arī ko audzināt), tā dod tikai zināšanas un attīstīta iemaņas, kas ir vajadzīgas ierindas sabiedrības loceklim vai šauram speciālistam. Tādēļ skolā šodien tiek gatavots nevis cilvēks kā personība, bet cilvēks kā sociāla funkcija, instruments, kas ir piemērots dažādu uzdevumu veikšanai. Humānisma vietā ir stājies utilitārisms. Faktiski, cilvēks šodien ir pārvērties par naudas pelnīšanas / “taisīšanas” ierīci. Nauda ir kļuvusi par galveno, vai pat vienīgo sabiedrisko vērtību un kritēriju. Šādā situācijā cilvēks ir tikai skrūvīte milzīgā sociāli – ekonomiskā mehānismā un šādā kvalitātē viņš tiek gatavots[15]. Par to spilgti liecina humanitārā izglītības bloka marginalizācija un pagrimums, kas notiek ne tikai pie mums[16], bet arī visā modernajā pasaulē. Kā zināms, tieši humanitārās disciplīnas ir visvairāk nepieciešamas personības veidošanai ( ne velti uz tām balstījās klasiskā izglītība! ). Bet tieši tās šodien vairs nav vajadzīgas ! Šo kontrastu ar klasisko izglītību ir labi noformulējis franču izglītības vēstures pētnieks Marrū: “Klasiskā audzināšana tiecas izglītot cilvēku kā cilvēku, nevis kā elementu politiskā aparāta kalpošanā, un nevis kā biti stropā”[17]. Tātad, ja audzināšana kā princips ir atcelta, tad nav jābrīnās, ka arvien straujāk pieaug neaudzinātu, nekulturālu un neizglītotu, jeb vāji izglītotu cilvēku skaits. Var teikt, ka šodien notiek ne tikai izglītības, bet visas sabiedrības dehumanizācija. Acīmredzot, arī šajā laukā mūsu kultūra atrodas radikāli pretējās pozīcijās sengrieķu klasiskajai kultūrai.

Rezumējot visu teikto būtu jāatbild uz virsraksta jautājumu – vai mūsu kultūra ir spējīga veidot dialogu ar hellēņu kultūru, saprast to un no tās mācīties, vai arī antīkais mantojums mums ir tikai muzejs, uz kuru var aiziet, apskatīties, pabrīnīties un pasmīkņāt par toreizējiem jocīgajiem cilvēkiem? Pēc visa sacītā šis jautājums šķiet visai retorisks, jo negatīva atbilde, t.i., atbilde par labu muzejam, ir acīmredzama. Mūsdienu kultūra nespēj veidot šādu dialogu, jo visā savā būtībā, visos pamatrādītājos tā atrodas diametrāli pretējās pozīcijās nekā sengrieķu kultūra. Ja pagātne ir tikai “stils” vai labākā gadījumā, šodienas spogulis, tad ko no tās var mācīties? Ierindas modernajam cilvēkam pagātne saistās galvenokārt ar atpalicību un neattīstību. Postmodernisms negrib un nevar saprast pagātnes mantojumu, viņš pretendē uz pārākumu un ir pašpietiekams sevī. Būtībā, mūsu kultūra atšķiras no sengrieķu kultūras ar to pašu, ar ko masu kultūra atšķiras no kultūras, vai arī dekadence no klasikas. Turklāt, postmodernisms ne tikai nesaprot, bet arī apzināti noraida visas iepriekšējās kultūras tradīcijas. Tādēļ mūsdienu kultūrai nav pat nekādas vēlēšanās izprast citas, īpaši senās kultūras. Lai to varētu izdarīt, ir jāatsakās no mūsdienu ideoloģiskajiem šabloniem, augstprātības un “civilizētā” narcisisma, bet uz to ir spējīgi tikai reti entuziasti – speciālisti. Viņi savos speciālistu “kaktos” veido šādu dialogu ar pagātni, par ko mūsdienu kultūra kā tāda bieži vien pat nenojauš. 


[1] Dž. E. Vīts. Postmodernie laiki. Tulk. I. Zarīte, Rīga, 1999, 104 lpp.

[2] Skat. piem.: Р. Гордезиани. Проблемы гомеровского эпоса. Тбилиси, 1978, с. 38 слл., 102 слл.; Т. Кузнецова, Т. Миллер. Античная эпическая историография. Геродот. Тит Ливий. Москва, 1984, с. 29 слл.

[3] Sīkāk skat.: А. Лосев. История античной эстетики. Ранняя классика. Москва, 1994, с. 72 сл., 502 сл.

[4] Skat.: В. Полевой. Искусство Греции. Москва, 1984, с. 42; Ю. Колпинский. Великое наследие античной Эллады . Москва, 1988, 45 слл.

[5] А. Лосев. История античной эстетики… с. 286 сл.

[6] Turpat, lpp. 245 ut.

[7] Šādu priekšstatu par mūžīgo dievišķo likumu labi atspoguļo viens fragments no Sofokla:

            “Nāk tas no augstajām debesīm;

              Tas ēterā dzimis, tam Olimps ir tēvs

              To radījis nav tikai

              Mirstīgais sev;

              Tam aizmirstam, atstātam nebūt nemūžam,

              Jo mājo tur mūžīgi spēka pilns dievs.”

                           ( Soph. Oid. Rex. 868 – 871 )

 

[8] Uzskatāmības pēc atļaušos nocitēt šeit šo vietu:

               “Svešniek, pēc skata patiesi es līdzināt varētu tevi

                   Vīram, kam sacīkstes svešas – starp mirstīgiem ļaudīm daudz tādu.

                    Tiešām, tu esi tik tāds, kas  braukdams ar daudzairu kuģiem,

                    Jūrniekus vada pa bangām, lai gūtu kā tirgotājs peļņu,

                    Tāds, kas tik preci grib pārdot un atkal to iepirkt no jauna,

                    Lielāku labumu gūstot. Tu sacīkstēs nejēga esi”.

                    Pavēris īgušu skatu tā daudzpratējs Odisejs teica:

                   “Svešniek, nav labi šie vārdi ! Tu nekautrīgs jauneklis esi!…”

                                                                                     ( Od., VIII, 159 – 166 )

[9] Katarse ( gr. kavqarsiß ) – “šķīstīšanās”, “tīrīšanās”; šajā gadījumā ir domāta Aristoteļa ideja par dvēseles “šķīstīšanos” ar mākslas palīdzību.

[10] Literatūra grieķu izglītības programmā iekļāva sevī vairākus komponentus – sākumā gramatiku un dzeju, bet vēlāk arī filozofiju un retoriku.

[11] Skat.: А. – И. Марру. История воспитания в античности ( Греция ). Москва, 1998, с. 307слл, 313 слл.

[12] Turpat, lpp. 306.

[13] Skat.: Dž. E. Vīts. Postmodernie laiki, lpp. 43 utt.;  98 utt.

[14] Turpat, lpp. 101.

[15] Ļoti precīzi cilvēka stāvokli modernā pasaulē raksturo fantastiska, sarkastiski – ironiska Viktora Peļevina radītā Oranusa  koncepcija – skat.: В. Пелевин. Generation  П”. Москва, 1999.

[16] Spilgts apliecinājums tam ir mūsu Universitātes Vēstures un Filozofijas fakultātes bēdīgais stāvoklis.

[17] Skat.: А. И. Марру. История воспитания, с. 316 слл.

Antīkā Temīda mūsdienu kontekstā

Posted by on Sunday, 6 September, 2009

themisthemis

Dr. hist. Harijs Tumans

ANTĪKĀ TEMĪDA MŪSDIENU KONTEKSTĀ

Publicēts: Antiquitas viva. Studia Classica. Rīga, 2001.

 

  

Dr. hist. Harijs Tumans

ANTĪKĀ TEMĪDA MŪSDIENU KONTEKSTĀ

 

   Kāds pazīstams izteiciens apgalvo, ka romieši iekaroja pasauli trīs reizes: pirmo reizi ar ieročiem, otro – ar kristietību, un trešo – ar tiesībām. Neskatoties uz zināmu hiperbolizāciju, šim izteicienam nevar nepiekrist. Katrs no tajā minētajiem “iekarojumiem” būtiski ietekmēja Eiropas, un līdz ar to arī visas pasaules vēstures gaitu, katrs no tiem atstāja mūsdienu pasaulei savu nozīmīgu mantojumu. Kā zināms, pie antīkās kultūras mantojuma svarīgākajām sastāvdaļām pamatoti tiek pieskaitītas romiešu tiesības, kā arī  tiesiskā domāšana kā tāda. Droši var apgalvot, ka mūsdienu tiesības savos pamatos nav nekas cits, kā adaptētas romiešu tiesības. Par to var pārliecināties, paņemot rokās mūsu tagadējo Latvijas Republikas civillikumu.Tā struktūra, kategoriju aparāts, un nereti arī konkrēti definējumi nepārprotami uzrāda līdzību un pat sakritību ar romiešu pirmavotiem. Tajā pat laikā ir skaidrs, ka likumi, kategorijas, sadaļas un definīcijas ir tikai forma, kurai blakus pastāv arī kaut kas tāds, kas veido šīs formas būtību, jeb saturu – tie ir tiesiskie pamatprincipi. Šodien bieži vien par tiem aizmirst un nepiešķir pietiekošu uzmanību. Tādēļ man šķiet, ka ir aktuāli uzmanīgāk ielūkoties antīkās kultūras tiesiskā mantojuma būtībā, lai varētu saprast, kas šodien ir apzināts, kas aizmirsts, un ko vajadzētu atcerēties un no jauna izvērtēt.

            Iesāksim ar to, ka pats sadalījums formā un saturā, lietas ārējā stāvoklī un tās iekšējā būtībā tika noformulēts un pasludināts par juridisku principu senajā Romā. Romiešu juristi, definējot dažas juridiskās attiecības, izdalīja tajās divus aspektus. Pirmais ir faktiskais lietu stāvoklis, kuru apzīmēja ar tādu kategoriju kā “ķermenis” ( corpus ); un otrais aspekts ir esošā faktiskā stāvokļa garīgais komponents, t.i., juridisko attiecību subjektu griba, kas tika apzīmēta ar jēdzienu “dvēsele” ( animus ). Piemēram, valdījuma kategorijā tika izdalītas divas sastāvdaļas: corpus possesionis, t.i., faktiskā mantas lietošana, un animus possesionis, t.i., lietotāja griba, viņa vēlēšanās šo mantu lietot. Līdzīgi arī ģimenes tiesībās romieši uzskatīja, ka laulību veido divi komponenti: faktiskā vīrieša un sievietes kopdzīve, un viņu abu griba, jeb vēlēšanās turpināt šo kopdzīvi ( affectio maritalis ).Var teikt, ka romieši visās lietās centās ieraudzīt un panākt saskaņu starp “miesu”, t.i., formu, un “dvēseli”, t.i., saturu. Tas dabiski attiecās arī uz tiesisko sistēmu kopumā, kur implicīti atklājās romiešu priekšstati par tās būtību jeb “dvēseli”, viņu pašu terminoloģiju lietojot.

Kā zināms, romiešiem bija svešs teoretizēšanas gars, un visās jomās viņi izcēlās kā praktiķi, nevis teorētiķi. Tāpat arī jurisprudencē viņi nodarbojās nevis ar teoriju, bet ar praksi. Romieši izstrādāja fundamentālus tiesību pamatprincipus, kuriem tika pakļauta juridiskā prakse un kuros atklājās tas, kas veidoja viņu tiesiskās sistēmas “dvēseli”. Piemēram, risinot konkrētus uzdevumus tika ieviesta juridiskās gribas kategorija, kas kļuva par vienu no tiesību stūrakmeņiem. Šī atklāšana notika lielā mērā pateicoties slavenajai Manija Kūrija lietai, kas tika izskatīta 93. g. p.m.ē. Tās būtība ir šāda: kāds romiešu pilsonis savā testamentā uzrakstīja, ka gadījumā, ja viņam piedzimtu dēls un viņš nomirtu pirms dēls būs sasniedzis pilngadību, lai visu īpašumu manto Manijs Kūrijs. Bet iznāca tā, ka testamenta autoram vispār nepiedzima dēls, un pēc viņa nāves uz mantojumu pieteicās tuvākais radinieks Kaponijs. Tiesā juristu viedokļi dalījās. Scevola, burtiski turēdamies pie teksta, apgalvoja, ka tajā minētie priekšnosacījumi nav izpildīti, tātad, testaments nav spēkā un mantinieks ir Kaponijs. Krass, savukārt, uzstāja, ka ir jārespektē testamenta autora īstā griba – viņš ir vēlējies, ka gadījumā, ja viņam nebūtu tiešā mantinieka, lai viņa mantu manto Manijs Kūrijs, tāpēc Kūrijs ir īstais mantinieks! Šajā strīdā tika uzstādīts principiāls jautājums: vai sekot  likuma burtam vai likumdevēja gribai? Vairākums bija Krassa pusē, un kopš tā laika gribas noskaidrošana kļuva par romiešu juridiskās prakses neatņemamu sastāvdaļu. Bet kāpēc tas bija nepieciešams? Mēs šodien esam pieraduši pie likuma burtiskas ievērošanas un burtiskām prasībām, kāpēc tad romiešus tas neapmierināja? Acīmredzot, iemesls ir jāmeklē faktā, ka romieši  mēdza pretnostatīt likuma burtu un likuma garu, t.i., ideju. Tas atspoguļojas kādā izteicienā, ko Cicerons piemin kā sava laika izplatītu sakāmvārdu: “summum ius est summa iniuria” [1] ( De officiis, I, 10. ). Šāds pretnostatījums varēja izveidoties tikai tad, ja likums un likumība bija nevis pašmērķis, bet līdzeklis. Īstais romiešu tiesību mērķis bija cits –taisnīgums ( iustitia, aequitas ). Apstiprinājumu tam sniedz arī etimoloģija – vārdi ius ( tiesības ) un iustitia ( taisnīgums ) ne tikai satur vienu sakni, bet arī tika lietoti kā sinonīmi, jo tie abi apzīmē vienlaicīgi gan taisnīgumu, gan tiesības. Tas nozīmē, ka šis kategorijas – taisnīgums un tiesības – romiešu apziņā bija nesaraujamas. No tā izriet, ka romiešu tiesību būtība, to “dvēsele” nav nekas cits kā taisnīgums.

Pats par sevi saprotams, ka taisnīguma ideja nav romiešu izgudrojums un ka to ir pazinušas visas tautas. Toties romieši pirmie noformulēja to kā juridisku principu un uz tā uzbūvēja savu pirmo pasaules vēsturē tiesisko sistēmu. Lai saprastu viņu atklājuma nozīmi, ir jāielūkojas antīkā taisnīguma jēdziena vēsturē. Jau Homēra pasaulē taisnīgums ( divkh ) parādās kā universāls kosmisks princips, kas tiek saistīts ar dievišķo pasauli. Šis princips tiek konkretizēts parastu tiesību jeb paražu normās. Tiesneša funkcijas pilda ķēniņš, kuram Zevs ir iedevis varu un likumu pazīšanas spēju ( Il., II, 204ff ). Vārds “likums” ( qevmiß ) grieķu valodā, līdzīgi kā romiešu ius, apzīmē vienlaicīgi gan “tiesības”, gan “taisnīgumu”. Šis jēdziens tika personificēts dievietes Temīdas tēlā, kas arī mūsdienās simbolizē tiesiskā taisnīguma ideju. Šodien visi pazīst dievieti ar aizsietām acīm, ar zobenu un svaru kausiem rokās. Šis tēls ir uzskatāms antīkās kultūras mantojuma elements. Likums nāk no dieviem , tādēļ grieķu valodā no senākiem laikiem bija vēl viens vārds tā apzīmēšanai – qesmovß. Vārds qesmovß ir atvasināts no darbības vārda tivqhmi, kas nozīmē “likt”, “iestādīt”, “dibināt”, un kas paredz kāda darītāja, šajā kontekstā, dievības dalību[2]. Kā zināms, grieķi parasti par savu likumu autoriem uzskatīja dievus, kuri vai nu iedvesmoja likumdevējus, vai tiešā veidā “nodiktēja” likumu tekstu, kā tas ir bijis Spartā, kur par valsts un likumu dibinātāju tika uzskatīts pats Apolons ( Tyrt., 3a; Hdt., I, 65; Plato, Leges, 632d; Plut. Lyc., V, 6. ).

Grieķu dievi ne tikai deva likumus, bet arī sargāja tos, tādējādi uzturot taisnību pasaulē. Šis uzdevums tika uzticēts Zevam, kurš sodīja cilvēkus par likumu pārkāpšanu un netaisniem darbiem( skat.: Il, 385ff ). Rezultātā, taisnīgums arvien vairāk asociējās ar sodu par noziegumiem un pārkāpumiem, turklāt tik lielā mērā, ka pat ticība dieviem bija atkarīga no tā, vai nelieši saņēma sodu vai nē. Tā, piemēram, Odiseja tēvs Laerts bija spējīgs atkal ticēt dieviem tikai pēc tam, kad uzzināja par neganto precinieku nāvi:

          “Zev, mūsu tēv! Patiesi ir dievi vēl Olimpa kalnā,

            Ja par šiem nekrietniem darbiem tie atriebās precnieku vīriem!”

                                                                                ( Od., XXIV, 351f )

Taisnīguma tēma kļūst vēl aktuālākā Hēsioda laikā, var teikt, ka tā ir centrālā tēma dzejnieka daiļradē. Taisnība ( Divkh ) viņam ir Zeva un Temīdas meita, kas redz visus cilvēka darbus, ziņo par tiem savam tēvam, un netaisnos cilvēkus piemeklē neizbēgams Zeva sods ( Teog., 901; Erga, 220 – 269 ). Visu savu dzejisko patosu Hēsiods vērš uz to, lai atgādinātu cilvēkiem par dieva tiesu, ( Erga, 238ff )  pamudinātu viņus atteikties no ļauniem darbiem un ievērot taisnīguma principus:

          “Ja kāds bilst taisnīgus vārdus pēc labākas apziņas sirdī,

            Visu redzošais Zevs papilnam tam svētību dāvā;

            Bet, kas, liecinieks būdams, reiz melīgu zvērestu devis,

            Taisnībai darījis pāri un apmāts ir nedziedināmi,

            Tādam pēcteči vēlāk grimst pilnīgā nīcības tumsā;

            Taču, kas zvērējis taisni, tā dzimtu nākotnē godās.”

                                                            ( Erga, 280 – 285 )

Arhaikas laikmetā taisnīgums saistījās galvenokārt ar likumību un likumu ievērošanu. Par taisnīguma kritēriju kļūst samērība. Īpaši labi tas ir redzams Solona daiļradē, kurš dzejā sludināja, bet politikā centās realizēt mēra un taisnīguma ideālus. Viņa pozīcijas teoloģiskais pamats bija tāds pats kā Hēsiodam: viņš ticēja, ka Dike visu redz un viņas atmaksa ir neizbēgama:

         “Viņa gan klusē, bet zina it visu, kas notiek un notiks,

           Un, kad pienāk tam laiks, atmaksāt vainīgam steidz.”

                                                         ( Sol. fr. 3. 15 – 16 D )

Tajā pat laikā Solons iezīmēja vienu jaunu niansi: taisnība, viņaprāt, visciešākā mērā ir atkarīga no likumības, jo tikai tur, kur ir labi likumi ( ejunomiva ), valda taisnība ( Sol., fr. 3. 31 – 40 ). Tātad, galvenā problēma ir likumdošanā, un Solons pats centās to atrisināt, uzrakstīdams atēniešiem likumus, kas piešķīra “ikvienam to, kas pienācās” ( Sol., fr. 10, 20 ). Arhaikas laikmetā Grieķijā izplatījās pārliecība, ka pilsoņiem atliek tikai klausīt likumiem, lai dzīvē sāktu valdīt taisnīgums.

Klasiskajā laikmetā grieķu pasaule bija radikāli izmainījusies un kultūras sekularizācijas augļi jau lika sevi manīt. Sākumā viss vēl bija pa vecam: Hērodots ticēja liktenim, kas taisnīgi soda nekrietnus cilvēkus, Pindars slavēja dievišķo apredzību un Sofokls cildināja “sentēvu likumu”. Interesanti, ka tieši dramaturgs visskaidrāk noformulēja līdzšinējo likuma koncepciju:

            “Nāk tas no augstajām debesīm;

              Tas ēterā dzimis, tam Olimps ir tēvs

              To radījis nav tikai

              Mirstīgais sev;

              Tam aizmirstam, atstātam nebūt nemūžam,

              Jo mājo tur mūžīgi spēka pilns dievs.”

                           ( Soph. Oidipus Rex. 868 – 871 )

Lasot šos vārdus rodas iespaids, ka tiem piemīt polemiska intonācija, un tas nav nejauši. Citā drāmā  Sofokls jau atklāti rāda konfliktu starp cilvēku likumiem un dievu likumiem. Viņa Antigone teica Kreontam tolaik ļoti aktuālus vārdus:

            “Man šķiet, ka taviem rīkojumiem varas nav

              Tik daudz, ka nerakstītos dieva likumus

              Tu, būdams mirstīgais, tā pārkāpt drīkstētu.

              Tie spēkā mūžam, ne tik šodien, vakar vien.

              Neviens pat stāstīt nezina, kur sākums tiem.”

                                       ( Soph., Antig., 452 – 456 )

              Tomēr, laiki strauji mainījās un jau krietni pirms Sofokla reliģija sāka zaudēt savu ietekmi uz cilvēku prātiem un notika likuma koncepcijas maiņa. Drīz pēc Kleistēna reformām veco jēdzienu “qesmovß” nomainīja jauns termins – “novmoß”, kas apzīmē likumu vairs ne kā dievišķu normu, bet kā pašu cilvēku iestādītu kārtību[3]. Vienlaicīgi parādījās vēl viena jauna kategorija: “iJsonomivh”, t.i., vienlīdzība likuma priekšā. Kopš šī brīža taisnīguma jēdziens zaudēja savu viennozīmīgumu un tika saistīts ar vienlīdzības izpratni. Viena sabiedrības daļa uzstājās par aristokrātisku vienlīdzību “pēc goda”, jeb “pēc vērtības” ( kat’ ajxivan ), kas atbilst principam “labākam – labākā tiesa”, bet otrā – par demokrātisku vienlīdzību “pēc skaitļa” ( kat’ ajriqmovn ), kas visus padara vienlīdzīgus visās lietās ( skat.: Plato, Leges, 757 b – e, 961a; Aristot., Pol. 1301b 30 – 36 ). Kā zināms, otrā vienlīdzības koncepcija uzvarēja un kļuva par taisnīguma kritēriju. No tās ļoti ātri izveidojās teorija par visu cilvēku dabisko vienlīdzību. Iespējams, ka pirmais šo ideju sāka sludināt Atēnu demokrātijas līderis Perikls. Vienā savā runā viņš apgalvoja, ka visi cilvēki ir dzimuši no vienas mātes – zemes, un  tādēļ viņi ir vienlīdzīgi jau no dzimšanas ( Plato, Menex., 238.a, e; 239.a ). Šo domu turpināja attīstīt sofisti. Viņi padarīja cilvēku par visu lietu mēru un mācīja, ka valsts un cilvēku likumi ir mākslīgi iestādījumi, tādēļ tie ir tālu no patiesības un taisnīguma. Tādējādi tika pretnostatīti dabas un cilvēku likumi un tapa “dabisko tiesību teorija”( skat.: Plato, Leges, 889 d – e; Antiph., A 1, B 1, B 44 DK ). Šī sofistu teorija sākās ar apgalvojumu, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi no dabas, bet beidzās ar atziņu, ka taisnīgums ir stiprā tiesības apspiest vājo, jo tāds esot “dabas likums” ( Plato, Gorg., 483 c – e ). Šī atziņa tūlīt izsauca aso kritiku, bet kopš tā laika par normu kļuva skaidrot lietas nevis ar dievišķo gribu vai dievišķo kārtību, bet ar dabas likumiem.

Iepretī sofistiem Sokrāts mācīja, ka taisnīgums balstās tikumībā un zināšanā ( Xen., Memor. III, 9, 5 ). Viņš apgalvoja, ka taisnīgais un likumīgais sakrīt un gan ar saviem vārdiem gan ar personīgo piemēru centās pierādīt, ka paklausība likumiem ir galvenais tikums un taisnīguma princips ( Xen., Memor. IV, 4, 12 – 16; Plato. Kriton, 50 – 53 ). Sokrāta skolnieks  Platons savas sociālās mācības pamatā arī lika taisnīguma kategoriju, ko viņš saistīja ar vienlīdzību “pēc goda” un definēja kā nepieciešamību katram cilvēkam turēt īpašumā un darīt to, kas atbilst viņa dabiskajām spējām, tādējādi ieņemot sev atbilstošu vietu sabiedrībā ( Res publica, 433 a – e ). Ētiskajā laukā Platons noraidīja sofistu ideju par taisnīgumu kā stiprākā tiesībām, un, sekojot savam skolotājam uzskatīja, ka taisnīgums nozīmē nevienam nedarīt pāri ( Ibid., 335 e ). Savukārt, Aristotelis taisnīgumu visciešākā mērā saistīja ar vienlīdzību vienlīdzīgo cilvēku starpā ( Pol., 1287 a 13 ). Tajā pat laikā arī viņš atzina cilvēku dabisko nevienlīdzību un uz tā pamata apgalvoja, ka taisnīgums ir tad, kad tiek ievērota vienlīdzība “pēc vērtības” un gods tiek dalīts ne visiem vienādi, bet pēc nopelniem ( Pol., 1301 b 36; 1302 b 15 ).

Hellēnisma laikmetā diskusijas par vienlīdzību zaudēja aktualitāti, jo izveidojās lielas monarhijas, kas padarīja visus cilvēkus par padotajiem, pakļāva varas hierarhijai un satuvināja grieķus ar citu tautu pārstāvjiem. Šajos apstākļos jaunu elpu ieguva mācība par cilvēku vienlīdzību un stoiķi sāka sludināt, ka visi cilvēki ir vienas pasaules pilsoņi ( SVF I, frg. 371 )[4]. Valsts un sabiedrības izveidi viņi atvasināja no dabas, bet paražas un likumus – no cilvēkiem pašiem ( SVF III, frg. 323 ). Praktiski vienā laikā ar stoicismu grieķu pasaulē izplatījās Epikūra mācība, kas sludināja ateistiskas un apolitiskas idejas. Epikūrs mācīja, ka taisnīgums pats par sevi neeksistē, ka tā ir tikai vienošanās cilvēku starpā, kuras jēga ir labums; tātad, taisnīgums var būt dažāds un mainīgs ( Sent., XXXIII, XXXVI; XXXVII ). Ar tādu maksimāli sekulāru un relatīvisku skaidrojumu noslēdzās taisnīguma idejas evolūcija senajā Grieķijā.

Rezumējot šo īso grieķu domas apskatu gribas uzsvērt divus momentus. Pirmkārt, no Homēra laikiem līdz hellēnismam taisnīgums tika apspriests kā būtiskākā sociālā kategorija, kā princips, saskaņā ar kuru ir jāmodelē sabiedrības attiecības, valsts institūcijas un likumi. Katrā laikmetā par politisko izmaiņu un politisko teoriju pamatu kalpoja priekšstati par taisnīgumu. Otrkārt, vēstures gaitā taisnīguma koncepcija piedzīvoja nopietnu evolūciju, kas radikāli mainīja tā būtību. Ja sākotnēji taisnīgums bija dievišķa būtne un sakrālais pasaules eksistences pamatprincips, kam ir objektīvs un obligāts raksturs, tad vēlāk taisnīgums kļuva par pilnīgi sekulāru subjektīvu kategoriju, par cilvēku vienošanas produktu. Sabiedriskā kārtība tika atvasināta nevis no dievišķām un mūžīgi nemainīgām normām, bet no cilvēka un pasaules dabas. Šāds taisnīgums ieguva pārliecinošu pamatojumu, bet zaudēja objektivitāti, svētumu un līdz ar to arī obligātumu – tas vairs nebija saistošs. Tā sekas ir labi zināmas – jau kopš klasiska laikmeta grieķiem zuda respekts pret likumiem un morāles normām, izplatījās korupcija, vardarbība, amoralitāte un nelikumība.

Senie romieši, kā jau teikts, bija vāji teorētiķi, paši jaunas koncepcijas neveidoja un iztika ar to, ka adaptēja un attīstīja grieķu filozofu idejas. Tā kā romieši iepazinās jau ar vēlo, hellēnistisko  grieķu kultūru, viņi pārņēma vēlās filozofiskās sistēmas, no kurām nozīmīgākās bija epikūrisms un stoicisms. Jaunā un vēl diezgan arhaiskā romiešu kultūra tika pakļauta stadiāli vecākas kultūras ritmiem[5]. Tas nozīmē, ka tā nepaguva izveidot savu klasiku un dekadentiski novecot, kad nonāca hellēnisma iespaidā, bet kad tas notika, tā tomēr saglabāja savu mugurkaulu. Tādēļ  lielāku atzinību Romā guva nevis epikūrisms, ne kinisms vai skepticisms, bet stoiķu mācība, kas nenoliedza dievišķo un izrādījās tuvāka romiešu mentalitātei. Romas lielvalsts apstākļiem īpaši piemērots bija stoiķu kosmopolītisms, kas uzsvēra visu cilvēku vienlīdzību. Šo doktrīnu vislabāk noformulēja Seneka: “Mēs esam viena milzīga ķermeņa locekļi. Daba… ir radījusi mūs kā brāļus” ( Ad. Lucil. 95, 52 ). Pats Seneka par savu dzimteni pasludināja visu pasauli ( De vita beata, 20, 5 ). Apbrīnojamā veidā Romā stoiķu kosmopolītisms vienojās ar patriotismu, kas pieradināja romiešus uzskatīt savu valsti par tikumības un taisnīguma iemiesojumi. Abi šie faktori būtiski ietekmēja romiešu juridisko domu un tiesiskās sistēmas izveidi.

Senākos laikos romieši, tāpat kā citas tautas sabiedriskas attiecības regulēja ar nerakstīto likumu – paražu palīdzību. Paražas sakņojās reliģijā, kas noteica to ētisko normu kopumu, kas atradās saskaņā ar svētā taisnīguma principu. Tāpēc romiešu tiesības sākotnēji veidojās reliģijas iespaidā un vēl XII Tabulu likumos mēs atrodam daudzus ar reliģiju saistītus formulējumus un priekšrakstus ( piem.: VIII, 8a, 9, 12; X, 1 u.c. ). Tomēr, romiešu specifika ir tā, ka viņi jau ļoti agri sāka atdalīt dievišķās tiesības, kas nākušas no dievu pasaules ( fas ), un cilvēku tiesības, kuras radīja paši cilvēki ( ius ). Tāpat ļoti agri romieši nonāca pie apziņas, ka likumi nav dievu dāvana, bet cilvēku darbības produkts. Klasiskais definējums, ko sniedz jurists Gajs, saka: “likums ir tas, ko tauta pavēlēja un nolēma” ( lex est quod populus iubet atquae constituit – Gai., 1, 3 ). Tajā pat laikā, romiešu likums vienmēr saglabāja zināmu sakralitāti, jo tika uzskatīts, ka tas atbilst pasaules kārtībai un dievu gribai. Romieši bija pārliecināti, ka likumi ir radīti kopēja labuma un taisnīguma dēļ, kas tajos atspoguļojas ( piem.: Cic. De legibus, II, 5, 11 ). Turklāt, Romā valdīja uzskats, ka likums ir valsts un sabiedrības īstenais pamats. Piemēram, jurists Pomponijs apgalvoja, ka romiešu pilsoņu kopiena tika dibināta pateicoties XII Tabulu likumiem ( Pomp., D. 1. 2, 2, 4 ). Šādi priekšstati uz ilgu laiku noteica romiešu pietāti pret likumiem. Līdzīga situācija veidojās arī tiesību jomā. Kultūrai sekularizējoties ius pakāpeniski izspieda fas, bet, atšķirībā no Grieķijas Romā taisnīguma kategorija nekad nezaudēja saistību ar metafiziku un netika reducēta uz paša cilvēka dabu. Taisnīgums šeit vienmēr bija kaut kas globāls un grandiozs, kas stāv pāri cilvēkam un pāri visai dzīvajai dabai. Sākotnēji tas tika saistīts ar dievišķo gribu, bet vēlāk – ar kosmisko kārtību, jeb ar dabu visplašākā, metafiziskā nozīmē. Vislabāk romiešu priekšstati par taisnīgumu atspoguļojas Cicerona daiļradē.

Ciceronu var uzskatīt par vienīgo romiešu tiesību teorētiķi vārda pilnā nozīmē, kaut gan viņš nekad nav rakstījis sacerējumus par konkrētām juridiskām tēmām. Savos politiskajos traktātos viņš vairākkārtīgi pieskārās dažādiem juridiskiem jautājumiem un noformulēja tiesību teorijas pamatkategorijas. Par tiesību būtību jeb to “dvēseli” Cicerons viennozīmīgi uzskatīja taisnīgumu, kuru viņš nodefinēja kā prasību ievērot likumus un nedarīt citiem pāri ( De officiis, III, 5, 21; 10, 42; 15, 63 ). Taisnīgumu viņš pamatoja ar dabas likumu, kas neļauj aizskart tuvākā intereses ( Ibid., III, 6, 27 ). Tātad, viņš pasludināja, ka tiesību avots ir daba, turklāt ne cilvēka daba, bet universālā, kosmiskā daba ( Ibid., III, 17, 72; De legibus, I, 15, 43ff; 16, 45 ). Šī daba, savukārt, nav autonoma, jo tā pakļaujas “īstajam un pirmajam likumam”, kas ir dieva Jupitera prāts, no kura izcēlās arī cilvēku likums ( De legibus, II, 4, 8 – 9 ). “Īstais likums ir saprātīgs nolikums, kas atbilst dabai, kas attiecas uz visiem cilvēkiem, kas ir pastāvīgs un mūžīgs…” ( De re publica, III, 22, 33 ).

 Tādējādi Cicerons bija pirmais, kas izstrādāja juridisku “dabisko tiesību”  koncepciju ( ius naturale ), kas kļuva par romiešu tiesību būtisku kategoriju un sastāvdaļu. Vēlāk romiešu jurists Ulpiāns definēja ius naturale kā likumu, ko daba iemācījusi visām dzīvām būtnēm; pie tā pieder, ka visi piedzimst no dabas brīvi ( Ulp., D. 1. 1. 1, 3; 1, 4 ). Starp citu, pateicoties šai koncepcijai Romā radās vēl viens taisnīguma apzīmējums – aequitas, kas izteica ideju par visu cilvēku vienlīdzību likuma priekšā un plašā nozīmē apvienoja sevī priekšstatus par sociālo taisnīgumu kā tādu. Tāpat, uz ius naturale pamata Cicerons pirmo reizi vēsturē izveidoja mācību par “tautu tiesībām” ( ius gentium ), kas ir tiesības, ko daba devusi visām tautām. Šīs tiesības Cicerons pamatoja ar to, ka cilvēce ir vienota sabiedriskās kopdzīves pamatprincipos ( De officiis, III, 5, 21, 23; 6, 28 ). Pie šiem pamatprincipiem, kas pēc romiešu juristu domām ir tieši ius gentium, pieder dzīvot godīgi, nedarīt citiem pāri un sargāt savu īpašumu ( Cic. De officiis, III, 5, 23; Ulp., D. 1. 1. 5, 10 ). Daba, kas to nosaka, ir protams, dievišķas kārtības izpausme: “Uz visām tautām visos laikos attieksies viens mūžīgs un nemainīgs likums, turklāt būs viens kopīgs visu cilvēku padomnieks un pavēlnieks – dievs, radītājs, tiesnesis un likuma autors” ( De re publica, III, 22, 33 ). Šeit ir jūtama stoicisma ietekme, pateicoties kurai romiešu tiesības ieguva starptautisku, universālu raksturu, kas savukārt nodrošināja tām jaunu dzīvi pēc Romas impērijas krišanas.

Tātad, taisnīgums ir tas, kas noteica romiešu tiesību būtību, turklāt, izpratne par to pastāvēja ne tikai implicīti, bet arī eksplicīti, teorētiskās refleksijas veidā. Ulpiāns, piemēram, tiešā veidā atvasināja vārdu ius ( tiesības ) no iustitia ( taisnīgums ) un sekojot Celsam nodefinēja jurisprudenci kā zinātni “par labo un taisnīgo” ( Ulp., D. 1. 1. 1 ). Šīs zinātnes būtību viņš izteica šādos vārdos: “Mūs pamatoti devē par priesteriem, jo mēs rūpējamies par taisnīgumu, pasludinām labā un ļaunā kategorijas, atdalot taisnīgo no netaisnīgā, atšķirot atļauto no neatļautā, lai labie pilnveidotos ne tikai caur sodu, bet arī caur apbalvojumu, tiekdamies, ja es nemaldos, pēc īstas, nevis sadomātas filozofijas” ( Ulp., D. 1. 1. 1, 1 ). Tie nebija tikai skaistie vārdi vai tukšs deklarējums, pie kā mēs esam pieraduši mūsu dienās. Romiešu tiesiskās sistēmas mērķis tik tiešām bija taisnīguma realizācija, par ko labi liecina viņu juridiskā prakse. Šajā praksē tika īstenots ļoti svarīgs princips, kas atšķir romiešu tiesības no mūsdienu tiesībām: gadījumā, ja likuma burts atradās pretrunā ar taisnīgumu, tiesneši un atbildīgās amatpersonas drīkstēja pārkāpt likumu taisnīguma dēļ. Romiešu tiesību vēsture pazīst daudzus tādus precedentus, un Manija Kūrija lieta ir viens no tiem. Šis princips tika noformēts arī institucionāli: pretoriem tika piešķirtas īpašas pilnvaras, kas ļāva viņiem noraidīt prasības pat tad, ja tās bija likumīgas, bet netaisnīgas, un otrādi, atbalstīt prasības, ja tās bija taisnīgas, bet tām nebija likumīga pamata. Pretora tiesiskā formula deva tādām prasībām likumīgu pamatu, neskatoties uz to, ka nebija attiecīga likuma. Tādu precedentu bija tik daudz, ka uz to pamata pat izveidojās jauns īpašuma veids – bonitārais īpašums[6]. Tieši taisnīguma dēļ romiešu jurisprudencē tika atklāta tāda kategorija, kā juridiskā griba. Citiem vārdiem sakot, romiešu tiesiskā sistēma pieņēma Antigones pusi. Turpretī šodien, kā  labi zināms, juristu rīcības pamatā ir nevis abstrakti priekšstati par taisnīgumu, bet gan likumu masa. Mūsdienu tiesas galvenais princips ir nevis taisnīgums, bet gan likumīgais pamats. Likumīgu pamatu var atrast arī netaisnīgām lietām, un tādēļ var droši apgalvot, ka likuma burts šodien acīmredzami ir uzvarējis tā garu.

Tātad, apkopojot: ko mēs esam mantojuši no antīkās Temīdas? Pirmkārt, kā jau teikts, likumu “miesu”, t.i., formālo pusi – definīcijas, kategorijas, struktūru utt. Otrkārt, pamatprincipu, ka visi cilvēki piedzimst brīvi un ir vienlīdzīgi savās tiesībās. Šo fundamentālo principu savos pirmajos pantos ir pasludinājušas divas vēsturiskas deklarācijas, kas noteica modernās Eiropas attīstību – franču Cilvēka un Pilsoņa Deklarācija ( 1789 ) un Apvienoto Nāciju Cilvēka Tiesību Deklarācija ( 1948 ). Abos gadījumos ir labi saskatāms antīkais mantojums, kas tika adaptēts caur apgaismotāju teorētisko darbību. Tikai šajās teorētiskajās konstrukcijās taisnīguma kategorija nemanāmi ir nonākusi ēnā. Franču deklarācija par svētu pasludina nevis taisnīguma principu, bet privātīpašumu ( 17 ). To var saprast – jauno laiku liberālisma pamatā ir divas galvenās vērtības – personīga brīvība un privātīpašums. Manuprāt, taisnīguma kategorijas iztrūkums jauno laiku sabiedriskajā dzīvē bija viens no tiem faktoriem, kas veicināja sociālistisko ideju izplatīšanos un popularitāti, kā rezultātus mēs visi labi zinām. 

Taisnīguma koncepcija Eiropā ilgu laiku pastāvēja kristīgās mācības ietvaros, bet ar laiku tā zaudēja savu ietekmi sabiedrībā. Modernā Eiropas valsts izveidojās kā kristīgās tradīcijas noliegums. Līdz ar to arī kristīgā taisnīguma koncepcija tika noraidīta un taisnīgums tika noreducēts uz likumību pēc principa: “kas ir likumīgs – tas ir taisnīgs”. Rezultātā netaisnība likuma vārdā mūsdienās ir kļuvusi pierasta lieta. Tas nozīmē, ka šodien vajadzētu aktualizēt antīkās kultūras tiesiskā mantojuma idejisko sastāvdaļu un atjaunot tos pamatprincipus, saskaņā ar kuriem jurisprudence atkal varētu būt “zinātne par labo un taisnīgo”… 

 

   

 

 

[1] Summum ius est summa iniuria – “visaugstākā likumība ir visaugstākā netaisnība”.

[2] Skat.: M. Ostwald. Nomos and the Beginnings of the Athenian Democracy. Oxford, 1969, 15 – 19, 55.

[3] Skat.: M. Ostwald. Op. cit., p. 122ff.

[4] Stoicorum veterum fragmenta. Coll. J. von Arnim. Vol. I – IV, Lipsiae, 1921 – 1923.

[5] Skat.: П. Сапронов. Культурология. Спб., 1998, 248 сл.

[6] bonitārais īpašums – īpašums, kas tika iegūts bez komplicētās oficiālās procedūras, tikai caur faktisko lietas / mantas nodošanu citai personai ( traditio ). Tādam īpašumam nebija juridiskās aizsardzības un negodīgs pārdevējs varēja pieprasīt pārdoto mantu atpakaļ uz tā pamata, ka pircējs to lieto nelikumīgi. Tādos gadījumos pretori ar savām pilnvarām aizsargāja godprātīgo pircēju tiesības, atzīstot viņu īpašumu par likumīgu. Šo īpašumu devēja par bonitāro, jo tādā veidā iegūta manta tika pieskaitīta pircēja personīgām mantām ( in bonis habere ).


Pirmā Sieviete…

Posted by on Thursday, 3 September, 2009

Harijs Tumans

PIRMĀ SIEVIETE

 

    Pirmo sievieti sauca Ieva. To mēs zinām jau no bērna kājas, bet ko vēl mēs varam par  viņu pateikt? Par viņu un viņas dzīvi? Izdzirdot šādu jautājumu jebkurš no mums atcerēsies, ka Ievu ir radījis Dievs no Ādama ribas, ka Ieva nogaršoja aizliegto augli, iedeva to Ādamam, un ka tas ir tas grēks, kura dēļ cilvēce zaudēja paradīzi. Tik tiešām, šo stāstu zin ikviens no mums, bet vai visi aizdomājas par to, kāpēc Ieva radīta tieši no Ādama ribas, ko viņi abi ir darījuši paradīzē, kāpēc viņi sagrēkoja un kas īsti bija viņu grēks? Ja mēs esam nolēmuši runāt par pirmo sievieti, tad mums vajadzētu noskaidrot šīs lietas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tādi jēdzieni kā “paradīze”, “aizliegtais auglis”, “Ievas vaina”, un “grēks” ir tik dziļi iesakņojušies visu eiropiešu kultūrā, tik daudz un tik bieži apskatīti teologu, literātu, un mākslinieku darbos, ka mēs tos šodien lietojam pat ikdienā, neaizdomājoties par viņu jēgu. Tādēļ ir vērts ieskatīties pirmavotos, lai tiktu skaidrībā gan par pirmo sievieti, gan par minētajiem jēdzieniem.

   Praktiski viss, ko mēs zinām par Ievu, nāk no Bībeles. Šī informācija tiek uztverta dažādi: kristiešiem tā ir absolūta patiesība, jo tā ir Dieva atklāsme, savukārt, laicīgiem cilvēkiem tā ir tāda naiva leģenda. Pirmajā gadījumā Bībeles vārdi par Ādamu un Ievu atklāj kaut ko ļoti svarīgu, kādu fundamentālu ticības patiesību, bet otrajā gadījumā tā ir tikai skaista pasaka, kurai varbūt piemīt arī kāda pamācoša jēga. Tāpat arī saprast šo tekstu var divējādi: burtiski un alegoriski. Teologi parasti uzsver alegorisko interpretāciju, jo tajā atklājas stāstījuma reliģiskā jēga. Laicīgie cilvēki to uztver burtiski, pievēršoties stāstījuma formālai pusei, kas tiešām rada mīta iespaidu. Tomēr, neatkarīgi no tā, šis teksts uzrunā katru no mums un tāpēc tajā ir jāieklausās.

    Pastāv arī kāds cits informācijas avots par pirmajiem cilvēkiem – tas ir sens ebreju rakstu krājums Hagada, kas satur īsus stāstus, kuri komentē un papildina Bībeles tekstu.

    Tātad, mēs zinām, ka Dievs vispirms radīja Ādamu – vīrieti, un pēc tam Ievu – sievieti. Bībelē ir par to divi stāsti – pirmajā ir vienkārši pateikts, ka Dievs radīja cilvēku: “ pēc sava  tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja”

( 1. Moz. 1, 27 ). Otrajā stāstā šis notikums tiek apskatīts sīkāk un no tā mēs uzzinām, ka Ādamam guļot, Dievs izņēma viņam vienu ribu un izveidoja to par sievieti. Ādams, ieraudzījis sievieti sacīja: “Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Tai būs saukties par vīreni, tāpēc ka tā no vīra ir ņemta. Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai un tie kļūs par vienu miesu” ( 1. Moz. 2, 23 – 24 ).

   Kā saprast šo tekstu? Izbrīnu izraisa tas, ka Ieva tika radīta no Ādama miesas, turklāt no ribas, un nav radīta atsevišķi un neatkarīgi no zemes, kā pats Ādams. Daži komentētāji uzskata, ka tas ir tāpēc, lai parādītu, ka vīrietis un sieviete ir viens veselums – “viena miesa”, un ka cilvēkam ir divas garīgas dimensijas: gars, prāts – vīrišķais sākums ( Ādams ), un dvēsele, jūtas – sievišķais sākums

( Ieva )[1]. Gan pasaulē, gan cilvēkā gars ir primārs un tāpēc Ādams ir radīts vispirms. Uz Ādama prioritāti norāda arī tas, ka senebreju valodā vārds “sieviete” ( iša ) ir atvasināts no vārda “vīrietis” ( ), un tas ir laikam tādēļ, ka

“tā no vīra ir ņemta”. Starp citu, senebreju vārds “cela ” nozīmē ne tikai “riba”, bet arī “puse”, “šķautne”. No tā izriet, ka Ieva ir radīta no kādas Ādama daļas, no kādas viņa būtības šķautnes. Hagadā ir  paskaidrots, kāpēc Dievs izvēlējās radīt Ievu tieši no ribas – no galvas viņš negribēja viņu radīt, lai viņa nebūtu augstprātīga; no acīm – lai nebūtu ziņkārīgā; no lūpām – lai nebūtu pļāpīga; no sirds – lai nebūtu skaudīga; no rokām – lai nebūtu mantkārīga; no kājām – lai nebūtu dīkdienīga. Bet viņš radīja Ievu no ribas un sacīja: “Esi lēnprātīga, sieviete! Esi tikumīga, sieviete!” Diemžēl, stāsts beidzas ar konstatējumu, ka neviens no minētiem netikumiem nav svešs sievietei ( Berešit-Raba,18. Tanhuma ). Ne visai patīkamu iespaidu kompensē divi citi stāsti: vienā ir atrodama līdzība, kas vēstī, ka Dievs, atņēmis Ādamam ribu un atdevis tās vietā sievieti, ir rīkojies kā cilvēks, kurš paņēmis sudraba kausu atdod atpakaļ zelta kausu ( trakt. Sanhedrin, 39. ); citā stāstā  ir teikts, ka Dievs ar mātišķu mīlestību ir sakārtojis Ievas matus, pirms stādīja priekšā to Ādamam ( Berešit-Raba, 61). Tātad, Dievs mīl Ievu un nav pamata uzskatīt viņu par kaut ko sliktāku! Ieva ir vienkārši citāda un viņai ir citas funkcijas nekā Ādamam!

   Nākamais, ko mēs zinām par Ievu, ir viņas atrašanās paradīzē kopā ar Ādamu. Sīku ziņu par to nekur nav. Bībele saka tikai to, ka Dievs “dēstīja dārzu Ēdenē, tālu austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis” ( 1. Moz. 2, 8). Tālāk tiek stāstīts par četrām upēm, kas iztecēja no Ēdenes un par to, ka cilvēka uzdevums bija kopt un sargāt šo dārzu. Tad seko pats galvenais: Ēdenes dārza vidū atradās divi koki – dzīvības koks un laba un ļauna atzīšanas koks. Par tiem Dievs teica cilvēkam šādus vārdus: “No visiem dārza kokiem tu vari pēc patikas ēst, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi” ( 1. Moz. 2, 16 – 17 ). Kad Ēdenes dārzs bija izveidots, Dievs radīja zvērus un putnus, bet Ādams deva tiem vārdus. Visbeidzot tika radīta arī Ieva no Ādama ribas. Tātad, pirmā sieviete nepiedalījās radīšanas procesā kā Ādams, toties ienāca jau gatavā paradīzē!

   Paradīzes tēls jau no senseniem laikiem saista cilvēku uzmanību, jo visiem gribas zināt, kā tas izskatījās un ko tur darīja mūsu visu kopējie senči. Teoloģiski -alegoriskais skaidrojums apgalvo, ka paradīzes būtība ir cilvēka tuvība Dievam, kur viņš mistiskā veidā ir vienots ar savu Radītāju. Tur cilvēks ir brīvs no ciešanām, tur viņš ir laimīgs un nemirstīgs, tur, pie Dieva viņš atrod īstu un pilnīgu garīgu baudījumu ( starp citu, vārds Ēdene tulkojams kā “baudījums” ). Paradīzē Ādams un Ieva bija kaili, – tas simbolizē viņu iekšējo tīrību, nevainību, t.i.,  bezgrēka stāvokli ( ebreju vārds “arum” – “kails”, ir atvasināts no vārda “aram” – “redzēt cauri”, “būt caurspīdīgam, kailam” ). Savukārt, sekulārais ( laicīgais ) skaidrojums uztver šo tēlu burtiski – kā skaistu dārzu, kur cilvēks gūst juteklisku baudījumu. Daži pat mēģina atrast šo dārzu uz kartes un novieto viņu Divupes ziemeļos, jo Bībelē ir teikts, ka viena no četrām upēm, kas iztecēja no Ēdenes, bija Eifrata[2]. Tomēr lokalizēt šo vietu nevienam nav izdevies, varbūt tādēļ, ka paradīze jau no paša sākuma nebija domāta kā gluži materiālā vieta, gan arī tādēļ, ka cilvēks to uz visiem laikiem ir pazaudējis. Viduslaikos un vēlākos laikos paradīzes tēls apauga ar mitoloģiskiem elementiem un māksliniekiem ļoti patika attēlot to kā skaistu dārzu – zaļu idilli brīnumainā ainavā, kur aug skaistas puķes, dzied skaisti putni un kaili Ādams un Ieva priecājas mierā un harmonijā.

   Kā zināms, skaistajai harmonijai Ēdenes dārzā reiz pienāca gals. Galu tam lika cilvēka grēkā krišana, kurā Ievai bija izšķiroša loma. Droši var teikt, ka šis notikums bija pagrieziena punkts Ievas un Ādama dzīvē. Stingri ņemot, paradīzē viņiem nekā netrūka un neko nevajadzēja, viņi bija brīvi no jebkādas iekāres, bet  ir pierasts domāt, ka cilvēks pat paradīzē var tiekties pēc kaut kā vēl, un it īpaši pēc tā, kas viņam ir liegts – tāpēc jau mēs runājam šodien par “aizliegto augli” un tā saldumu. Kā tas notika, ir labi zināms: čūska piedāvāja Ievai nogaršot aizliegto augli; Ieva to nogaršoja un iedeva Ādamam; pārkāpums drīz tika atklāts, un viņi bija spiesti šķirties no paradīzes. Tomēr, šajā stāstījumā ir vairākas interesantas detaļas, kuras palīdz mums labāk saprast tā jēgu.

   Vispirms, kas ir tas kārdinātājs? Bībele uzsver, ka čūska ( ebreju valodā  vīriešu dzimtē! ) bija visgudrākais no visiem lauku zvēriem. Kristīgā tradīcija viennozīmīgi nosaka, ka tas ir pats sātans. Bībele ( piem. Jes. 14, 12 –15 ) un dažas senas leģendas apgalvo, ka tas ir kritušais eņģelis, kas kādreiz bija augstākais no eņģeļiem ( “lucifer “ – “gaismas nesējs” ), bet sacēlies pret Dievu, tika gāzts, kļuva par ļauno garu un Ēdenē parādījās čūskas izskatā. Tādā gadījumā, viņa motivācija ir skaidra – tā bija skaudība: viņš pats zaudēja īpašo godu Dieva priekšā un gribēja atņemt to arī cilvēkiem, labi zinādams, kas cilvēkus sagaida, ja viņi pārkāps aizliegumu. Viņa plāns ir izdevies, bet kāpēc viņš griezās tieši pie sievietes? Hagada saka, ka čūska baidījās, ka Ādamu viņam neizdosies pievilt un tāpēc nolēma kārdināt Ievu, jo “sievietes ir lētticīgas” ( Berešit – Raba 19. ). Šis it kā naivais skaidrojums norāda uz to, ka emocijas un jūtas vieglāk pakļaujas kārdinājumam, nekā prāts un gars. Čūska jautāja Ievai: “ Vai tiešām Dievs teica: jums nebūs ēst no visiem dārza kokiem?” Viņš ar nolūku sagrozīja Dieva vārdus, jo atļauts bija ēst visus augļus, izņemot augļus no laba un ļauna atzīšanas koka. Šeit parādās sātana īstā būtība – viņš ir “melu tēvs” ( ebreju vārds “satan” nozīme “pretinieks”, “apsūdzētājs”; bet grieķu vārds “diabolos”  – “apmelotājs”, “melis” ).

    Ievas emocionalitāte tik tiešām lika sevi manīt: atbildot čūskai viņa pārspīlēja, teikdama, ka pie aizliegtā augļa pat pieskarties nedrīkst, jo tad viņi mirs. Uz to čūska atteica: “ Jūs nemirsiet vis, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā dievi…” ( 1. Moz. 3, 4- 5 ). Viņš atkal visu apgrieza kājām gaisā un parādīja Dievu kā despotu, kurš negrib, lai cilvēki kļūtu tikpat vareni, kā viņš. Hagada papildina šo epizodi ar dažām niansēm: čūska pieskārās pie aizliegtā augļa, demonstrējot, ka no tā nevar nomirt un iebiedēja Ievu ar to, ka Dievs var radīt citus cilvēkus un viņiem iedot varu pār pasauli, – tāpēc nav ko gaidīt un jānogaršo auglis, lai šī vara tiktu pašiem! Kad Ieva pieskārās auglim, tā ieraudzīja sev priekšā nāves eņģeli un nobijās, ka Dievs radīs Ādamam citu sievu. Viņa nogaršoja augli, iedeva Ādamam un pēc tam pabaroja ar to arī visus zvērus un putnus ( Berešit – Raba, 19. ). Nabaga Ieva! Šajā stāstā viņa apveltīta uzreiz ar daudziem netikumiem: ziņkārību, varaskāri, nenovīdību un greizsirdību. Un atkal Bībeles teksts ir labvēlīgāks pret viņu – tur ir tikai lakoniski aprakstīts notikums bez sievietes godu aizskarošām detaļām.

    Bet kāpēc tomēr Ieva padevās čūskas viltībai? Hagadas burtisko skaidrojumu mēs jau redzējām – “sievietes ir lētticīgas”; bet ir vēl alegoriskā interpretācija, kas atklāj kārdināšanas “tehnoloģiju”. Saskaņā ar to, Ieva ieraudzīja trīs lietas: pirmkārt, ka “koks ir labs, lai no tā ēstu” – kārdinājums miesas līmenī; otrkārt, “tas acīm jo tīkams” – kārdinājums dvēseles līmenī; un treškārt, ka tas “dod zināšanas” – kārdinājums garīgajā, intelektuālajā līmenī ( 1. Moz. 3, 6. ). Tātad, kārdinājums cilvēkā notiek vienlaicīgi trijos līmeņos, un tā iemesls ir čūska, ko Hagada dažreiz dēvē par “ļaunu nodomu”, “ļaunu instinktu”. Tādā gadījumā, Ādams simbolizē cilvēka garu, prātu; Ieva – dvēseli, jūtu pasauli; čūska – “ļaunu nodomu”, kas nāk no miesas, no dzīvās dabas. Šis “čūska” iedarbojas uz jūtām ( “Ievu” ), novirzot tās uz ļaunu, un tās, savukārt, aptumšo prātu ( “Ādamu” ). Sekas ir nāve – garīga un fiziska. Tātad, Ādama un Ievas grēks ir nepaklausība Dievam un padošanās ļaunajam kārdinājumam. Aizliegto augli var saprast kā metaforu vai simbolu – tas ir Dieva noliktais likums, robeža, ko cilvēks  nedrīkst pārkāpt. Burtiskajā interpretācijā viņš pārvērtās par ābolu, – neviens nezina kāpēc, bet tieši tā šo “augli” jau no seniem laikiem attēlo mākslinieki, un šodien mēs pat iedomāties nevaram Ievu bez ābola. 

     Pirmais grēkā krišanas rezultāts bija manāms uzreiz, – cilvēku acis tika atvērtas un “viņi redzēja, ka viņi bija kaili, un viņi sašuva vīģes lapas un izveidoja sev priekšautus.” Tādējādi viņi zaudēja savu sākotnējo “caurspīdīgumu” un ieraudzīja savu vājumu, neaizsargātību. Pazuda eņģeļu gaisma, kas agrāk viņus ietērpa un tagad viņiem bija vajadzīgas drēbes. Tajā pašā brīdī Ādams un Ieva pazaudēja arī tuvību ar Dievu un paslēpās no Viņa. Pateicoties burtiskajam skaidrojumam ir pieņemts domāt, ka mūsu senču grēks ir seksā– Ādams un Ieva esot “atklājuši” seksu un tāpēc sākuši kautrēties no sava kailuma. Tas izklausās pikanti un interesanti, bet teologi iebilst – viņi saka, ka Dievs jau no paša sākuma ir svētījis ģimenes dzīvi, teikdams: “augļojieties un vairojieties!” ( 1.Moz.1, 28. ) Turklāt, laba un ļauna atšķiršana arī nav saistīta ar dzimumattiecībām…

    Kas notika tālāk, , µir  labi zināms: Dievs jautāja Ādamam par aizliegto augli un Ādams atzinās, ka viņš to ēda, bet visu vainu tūlīt novēla uz savu sievu, jo viņa, lūk, esot viņam to augli iedevusi. Te atklājās Ādama “īstā seja” – viņš neatzinās, ka pats labprāt paņēma augli no Ievas, bet padarīja sievu par vainīgo. Ieva darīja to pašu – viņa novēla visu vainu uz čūsku, jo viņš, lūk, ir iedevis viņai šo augli! Vārdu sakot, abi rīkojās pēc principa: “visi ir vainīgi, tikai ne es”. Sods nebija ilgi jāgaida – cilvēki tika padzīti no paradīzes, bet vispirms katrs saņēma “pēc nopelniem”: čūska tika nolādēts un nolemts līst uz vēdera visu mūžu; Ādamam Dievs teica: “lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev grūti strādājot būs maizi ēst visu tavu mūžu”( tas izskaidro, kāpēc arī mums šodien sviedros ir jāpelna dienišķā maize ), un beidzot: “tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atgriezties” – ar to cilvēka dzīvē ienāca nāve( starp citu, vārds “adam” tulkojas  kā “cilvēks”, bet ar sieviešu galotni – “adamah” – “sarkana zeme”, kas norāda uz to, ka cilvēks ir radīts no zemes ); bet Ieva saņēma šādu sodu: “vairodams Es vairošu tavus grūtumus un tavas nopūtas, kad tu kļūsi māte. Sāpēs tev būs bērnus dzemdēt, un tava iegriba būs pēc tava vīra, bet viņam būs valdīt pār tevi” ( 1. Moz. 3, 16 –19 ). Var teikt, ka šajos vārdos  ir definēts skarbais sievietes liktenis: pakļautība vīram, dzemdību sāpes un bērnu audzināšanas ciešanas. Interesants fakts: biologi atzīmē, ka tādas sāpes, ko izcieš sieviete dzemdību laikā, nav jāpiedzīvo nevienai citai dzīvai būtnei! Tātad, laulības harmonija tika izjaukta un Ievai par savu pārkāpumu ir jāmaksā ar pakļaušanos vīram; simboliski tas nozīme to, ka prātam ir jāvalda pār jūtām. Interesanti ir arī tas, ka tikai tagad, pēc soda saņemšanas Ieva ieguva savu vārdu. Līdz šim viņu sauca tikai “sieva” vai “sieviete”, bet tagad “cilvēks nosauca savas sievas vārdu: Ieva, jo viņa kļuva visu dzīvo māte” ( 1. Moz, 3. 20). Vārds “Ieva” senebreju valodā nozīmē “dzīvā”, “tā, kas dod dzīvību”. Simbolisks un ļoti skaists vārds – Ieva! Viņa ir mūsu visu pirmmāte un visas sievietes ir viņas mantinieces, – tās, kuras dod dzīvību. Vai var iedomāties kādu skaistāku misiju uz zemes?!


[1] Skat.: Д. Щедровицкий. Введение в Ветхий завет. 1. Книга Бытия. Москва, 1994, стр.43.

[2] Z. Kosidovskis. Bībeles stāsti.Rīga,1978,30.; И. Хлопин. А что было до потопа? Ленинград, 1990, стр.25.

sieviete pirmatnējos laikos

Posted by on Thursday, 3 September, 2009

Harijs Tumans

Sieviete pirmatnējā pasaulē.

 

  Stingri ņemot, mēs gandrīz neko nezinām par to, kā izskatījās un dzīvoja mūsu tālie un mežonīgie, kā pierasts domāt, senči. Mēs pat nezinām, kad īsti parādījās tas cilvēka tips, ko šodien sauc par homo sapiens: Zinātnieku spriedumi šajā jautājumā mainās, un iespējamie datējumi svārstās no 70 līdz 10 gadu tūkstošiem p.m.ē. Toties jau no skolas laikiem mums ir iemācīti daži banāli stereotipi, par kuru patiesumu mēs pat neaizdomājamies. Šie šabloni attēlo pirmatnējos cilvēkus kā dzīvniekus ar divām kājām, kuriem ir svešs  jebkāds humānisms un kuri vadās tikai no saviem mežonīgajiem instinktiem. Saprotams, no kurienes radušies tādi priekšstati – tie ir nepieciešami, lai apstiprinātu Darvina evolūcijas teoriju.

   Nopietna zinātne jau sen ir atteikusies no tik primitīvām ideoloģiskajām shēmām, bet neskatoties uz to, mūsu zināšanas par senajiem cilvēkiem joprojām paliek ļoti aptuvenas. Tā iemesls ir informācijas avotu deficīts: mūsu rīcībā ir tikai pelni, kauli, darbarīki, kā arī šķēpu un bultu uzgaļi. Ar to ir stipri par maz, lai precīzi rekonstruētu toreizējo cilvēku dzīvi un it īpaši viņu savstarpējās attiecības. Daļēji šeit var palīdzēt etnogrāfu pētījumi par tā saucamajām “primitīvajām tautām”, kas ir atpalikušas vai sastingušas savā attīstībā. Bet arī tie neļauj izdarīt viennozīmīgus vispārinājumus, jo minētās tautas, kad tās apmeklēja eiropieši, atradās dažādās attīstības stadijās, kuras grūti pakļaujas vienai shēmai, un katrai tādai tautai bija savi specifiski dzīves apstākļi. Turklāt, eiropiešu misionāri, ceļotāji un pētnieki bieži vien pārprata redzēto un dzirdēto. Vārdu sakot, mēs varam vairāk minēt nekā apgalvot, un tādēļ šajā jautājumā ir tik daudz dažādu un pretrunīgu uzskatu. Par pirmatnējo vīrieti droši var apgalvot tikai to, ka viņš bija mednieks un karotājs, bet par sievieti to, ka viņa dzemdēja un baroja bērnus. Viss pārējais ir miglā tīts… Tomēr mēģināsim mazliet ielūkoties “mežonīgās” sievietes dzīvē.

   Klasiskais stereotips apgalvo, ka pirmatnējie cilvēki dzīvoja lielos baros, kas līdzīgi dzīvnieku bariem, un ka tie bija tik dumji, ka nesaprata saistību starp dzimumaktu un bērnu piedzimšanu un tāpēc piekopa haotiskus dzimumsakarus (promiskuitāte ). Cilvēki nepazina mīlestību un atradās savu instinktu varā. Pirmais šādu viedokli izteica romiešu dzejnieks Lukrēcijs, kurš rakstīja:

           “Venera mežos vienoja mīlnieku ķermeņus kopā,

             Saveda viņus vai nu kaut kāda kopīga tieksme,

             Vai arī vīrieša spēks un viņa bezmēra kaisle,

             Iespējams arī, ka samaksa – bumbieres, zīles vai ogas.”

                                                    ( “Par lietu dabu”, V, 961 – 965 )

Paradoksāli, bet fakts: XXI gadsimtā liela daļa cilvēku, neskatoties uz zinātnes sasniegumiem, joprojām domā tāpat kā senais romiešu dzejnieks! Šo uzskatu veicina arī pati zinātne, kas negrib šķirties no progresa un evolūcijas teorijām – tik patīkami ir justies pārākam pār saviem senčiem un pār visiem citiem! Rezultātā pirmatnējais cilvēks tiek pazemots un padarīts sliktāks par dzīvnieku, jo ir labi zināms, ka pat dzīvnieku pāros ir sastopamas abpusējas simpātijas, pieķeršanās un pat uzticība uz mūžu.

   Par laimi, nopietnā zinātne šodien skatās uz šīm lietām savādāk un ir pierādījusi, ka senie mednieki dzīvoja ne dzīvnieciskos baros, bet nelielās grupās un pat atsevišķās ģimenēs. Viņi labi saprata dzimumdzīves būtību, tādēļ daudzi pētnieki uzskata, ka cilvēki jau  pašā savas eksistences sākumā pazina monogāmu laulību ( viens vīrs – viena sieva ). Monogāmija nebija pretrunā ar poligāmijas tradīcijām ( poligāmija – burtiski “daudzlaulība”, kas pastāvēja divos veidos: vienam vīram ir vairākas sievas ( poligīnija); un vienai sievai ir vairāki vīri ( poliandrija )), kas konstatētas pie dažām ciltīm. Lielākoties bija izplatīta poligīnija un tas ir izskaidrojams ar ekonomiskiem apstākļiem: tā kā vīrs lielāko daļu  laika pavadīja medībās un augu vākšanā, sievai vienai bija jāuztur saimniecība, jābaro un jāaudzina bērni. Šajos apstākļos visa ģimene, arī pati sieviete, īpaši grūtniecības vai zīdaiņu barošanas laikā, bija ieinteresēta, lai viņai rastos jauna palīdze – vēl cita sieva. Piemēram, ir zināms, ka zulu sievietes brīvprātīgi gāja  smagi strādāt laukos, lai varētu nopelnīt un nopirkt vīram vēl vienu sievu, kurai būtu jāuzņemas mājas darbi. Tātad, daudzsievība nebija kolektīvas laulības relikts, bet gan institūts, kas radās īpašos saimniekošanas apstākļos[1]. Vēlākos laikos iespēja uzturēt daudzas sievas liecināja par vīrieša sociālo statusu un viņa īpašo kreatīvo spēku, tātad, par viņa “labumu”. Ja mēs reiz runājam par senākajām laulības formām, tad ir jāpiemin arī tas, ka dāvanas, ko pirmatnējās ciltīs vīrs deva sievas vecākiem, nenozīmēja vis sievas pirkšanu, bet gan kompensāciju viņas dzimtai par zaudēto darbaspēku.

    Kādas tad bija attiecības starp pirmatnējo vīrieti un pirmatnējo sievieti? Vēl viens ierastais šablons apgalvo, ka vispirms ir bijis matriarhāts un tikai pēc tam vīrieši ņēma revanšu, dibināja patriarhātu un pakļāva sev sievieti. Šai koncepcijai ir vairāki varianti: vieni uzskata, ka matriarhāts ir bijis jau pašos pirmsākumos, bet citi lēš, ka matriarhāts ir radies vēlāk – tad, kad sieviete, kas visu laiku dzīvoja mājās, pamanīja, ka sēklas var stādīt un pēc tam iegūt ražu. Tajā brīdī sieviete atklāja zemkopību, saimnieciskā iniciatīva pārgāja viņas rokās un viņa sāka dominēt pār vīrieti. Pēc tam tika izgudrots arkls, vīrieša darbs atkal ieguva prioritāti, sievietes vara tika gāzta un iestājās “drūmie” patriarhāta laiki. Šī teorija radās XIX gadsimtā un īpašu popularitāti guva pēc I. Bahofena darba “Matriarhāts” iznākšanas 1895. gadā. Pateicoties tam, ka šajā teorijā izšķirošā loma tika piedēvēta ražošanas līdzekļu attīstībai, tā ļoti patika K. Marksam un F. Engelsam un līdz ar to kļuva par kārtējo marksisma – ļeninisma dogmu. Šodien, kad marksisms ir ieņēmis savu vietu politiskās domas arhīvā, matriarhāta teoriju turpina sludināt feministiskā zinātne.

   Akadēmiskā zinātne šodien ar lielu skepsi izturas pret matriarhāta teoriju, jo nav reālu, viennozīmīgu faktu, kas to varētu apstiprināt, toties arvien vairāk krājas tādi fakti, kas ir pretrunā ar to. Neiedziļinoties zinātnisko argumentu apskatā, šeit varam norādīt uz dažiem aspektiem. Tā, piemēram, sieviešu dievību kultu pastāvēšana paleolītā un vēlākos laikos vēl neliecina par sieviešu vadošo lomu sabiedrībā, jo tajā pat laikā pastāvēja arī vīriešu dievību kulti. Turklāt, ja arheologiem izdodas atrast apbedījumus ar varas zīmēm, tad izrādās, ka tie tomēr pieder vīriešiem. Tradīcija noteikt radniecību pa sieviešu līniju neliecina par matriarhātu, jo tajā pat laikā var pastāvēt un pastāv arī radniecības noteikšana pa vīriešu līniju, kā tas ir, piemēram, pie Austrālijas aborigēniem[2]. Rezultātā matriarhātu neizdodas atrast nedz pirmatnējā senatnē, nedz arī mūsdienu atpalikušajās ciltīs. Piemēram, tasmānieši laikā, kad viņus iepazina eiropieši, atradās, pēc speciālistu atzinumiem, paleolīta stadijā, bet viņu sievietes ieņēma pakļautu stāvokli. Arī austrāliešu ciltīs, kurās sievietes nodarbojās ar augu vākšanu un spēlēja lielu, pat galveno lomu cilts ekonomiskajā dzīvē, sievietes kaut arī nebija apspiestas, tomēr neatradās arī vadošās pozīcijas, un kulta laukā tur viennozīmīgi dominēja vīrieši[3]. Arī tur, kur ciltis sāka nodarboties ar zemkopību, sievietes dabūja tikai papildus darbu dārzā, bet ne varu.  Vārdu sakot, labākajā gadījumā sievietes varēja ieņemt goda statusu vienā vai otrā sabiedrībā, tās varēja pat vadīt medības, kā tas bija novērots dažās pigmeju ciltīs[4], bet tomēr, sociālajā laukā sievietes vienmēr palika otrajā plānā un matriarhāts tām pat sapņos nerādījās…

  Tātad, lai arī ierastie stereotipi izrādās nepatiesi un precīzu ziņu ir ļoti maz, tās tomēr ļauj mums aptuveni stādīties priekšā, kā tad īsti dzīvoja pirmatnējā sieviete un kādas bija attiecības starp dzimumiem. Droši var apgalvot, ka dzimumu starpā tajos laikos pastāvēja nopietna distance, kas izpaudās vairākos veidos. Pirmkārt, pastāvēja stingra darba dalīšana: vīrieši medīja, zvejoja, veica svarīgākos rituālus; sievietes vāca augus, gatavoja ēdienu un audzināja bērnus. Stingri tika reglamentēts, ko drīkst un ko nedrīkst darīt katra dzimuma pārstāvji. Un nekad neviens nedarīja to darbu, kas bija paredzēts otram dzimumam. Tas atspoguļojās pat daiļradē: pie čukčiem, piemēram, tikai vīrieši nodarbojās ar sīkplastiku no kaula vai koka, bet sievietes taisīja paklājus un izrotāja drēbes. Turklāt, vīrieši veidoja cilvēkveidīgus tēlus un dzīvnieku attēlus, bet sievietes radīja tikai ģeometriskus ornamentus[5]. Otrkārt, pastāvēja arī atšķirības kultiskajā dzīvē: vīriešiem bija savi kulti un savas apvienības, sievietēm – savi kulti un savas apvienības. Treškārt, vīriešiem bija piedēvēta viena fiziskā un garīgā daba, bet sievietēm – cita. Piemēram, dažās afrikāņu ciltīs valdīja uzskats, ka vīrieša daba sasniedz savu pilnību brieduma vecumā, kad viņā harmonizējās miesa un garīgie komponenti ( dvēsele – ēna un dvēsele – dubultnieks ). Savukārt, sieviete, kura sastāv no tādiem pašiem komponentiem kā vīrietis, pati par sevi ir tomēr nepilnīga un iegūst pilnību ( ”realitāti” ) tikai pēc kāzām, kad to papildina vīra dvēsele, jo “viņas dvēsele sastāv no vīra dvēseles”[6]. Šeit nevar neatcerēties Ievu, kas radīta no Ādama ribas!

   Var pat runāt par zināmu antagonismu starp dzimumiem. Par to liecina viens afrikāņu mīts, kas stāsta, ka agrāk vīrieši un sievietes dzīvoja atsevišķi un pat nenojauta par otra dzimuma eksistenci. Taču vienreiz divi mednieki satika mežā divas sievietes, viņi iedeva tām sava medījuma gaļu, bet sievietes iemācīja viņiem rīkoties ar uguni; pēc tam vīrieši uzcēla mājas, bet sievietes uztaisīja paklājus un tā viņi sāka dzīvot kopā[7]. Interesanti, ka arī šajā mītā vīrieši un sievietes dibināja savas attiecības apmainoties ar dāvanām un sadalot darbu savā starpā. Viens pētnieks, raksturojot seno dzimumu antagonismu kādā Āfrikas ciltī ir noformulējis viņu pašu domas šādos vārdos: “vīrietis un sieviete ir divi pretinieki, kas mīl viens otru”[8].

    Bet ko mēs varam pateikt par tā laika priekšstatiem par sievieti? Šajā jautājumā drošu ziņu ir vēl mazāk, bet etnogrāfiskie un kulturoloģiskie pētījumi ļauj tomēr izdarīt dažus secinājumus. Var droši apgalvot, ka sieviete jau pirmatnējā sabiedrībā tika uztverta caur divu pretēju uzskatu prizmu. No vienas puses, sievieti apbrīnoja un pat dievināja kā dzīvības devēju un māti – barotāju, bet no otras puses, no viņas baidījās un viņu saistīja ar tumšiem un bīstamiem spēkiem. Pirmais priekšstats ir radies no tā, ka dzīvības rašanās tika uzskatīta par brīnumu un sievietes auglība tika saistīta ar zemes auglību. Sieviete – māte un zeme – māte identificējās un saplūda vienā mitoloģiskā tēlā. Arī svarīgākās stihijas, ar kurām cilvēks saskārās dzīvē – ūdens un uguns – tika saistītas ar sievieti. Tā tapa sievietes – saimnieces un sievietes – pavarda sargātājās tēli. Šo ideju iespaidā radās pirmie sieviešu attēli – tā dēvētās “paleolītiskās veneras” ( skat. zīm. 1. ). Šiem attēliem raksturīgs ir tas, ka tajos pasvītroti elementi, kas izsaka auglības ideju: lielas krūtis, liels vēders, plati gurni. Tāpēc arī šodien daudzām tautām sieviešu skaistuma ideāls saistās ar apaļām formām un eiropiešu slaidās sievietes tām liekas slimas un neglītas. Interesanti, bet daži seksologi apgalvo, ka īstenībā arī eiropiešu vīriešiem vairāk patīk sievietes ar mēreni apaļām formām, nekā kaulaini podiumu “paraugi”.

   Kā jau teikts, pirmatnējie cilvēki saskatīja sievietē ne tikai mātišķību un skaistumu, bet arī kaut ko tādu, kas viņus biedēja. Viņuprāt, sieviete atradās ciešā kontaktā ar to mitoloģiskās pasaules daļu, ko var nosaukt par negatīvo. Gan dzemdību laikā, gan mēnešreižu laikā sieviešu organisms izdalīja asinis, bet asinis seno cilvēku priekšstatos saistījās ar nāvi. Līdz ar to arī sieviete mēnešreižu laikā tika uzskatīta par “nešķīstu” un bīstamu, jo caur asinīm tā savienojās ar nāves pasauli. Tajās dienās sievietes nedrīkstēja pieskarties ēdieniem, darbarīkiem, ieročiem, mājlopiem utt. Ar savu pieskārienu tās visu padarīja “nešķīstu” un tādēļ viņas tika izolētas ārpus ciematiem. Pēc tam sievietēm nācās izpildīt šķīstīšanas rituālus. Līdzīgi tas notika pēc dzemdībām, kad arī vajadzēja šķīstīties no asinīm. Kopumā, pārliecība par  sievietes īpašo tuvību tumšajiem spēkiem bija tik stipra, ka daudzās tautās izplatījās sievietes – burves tēls. Bambara ciltij Āfrikā ir mīts par to, ka pašu  burvestību izgudroja sieviete. Arī Eiropas tautu mitoloģijā un folklorā burvestība vairāk un biežāk saistās tieši ar sievietēm. Bērnībā mēs lasījām un dzirdējām daudz pasaku, kur darbojas ļaunas raganas un burves – pamātes. Tāpat šodien biežāk var dzirdēt par tantiņām – pesteļotājām, nekā par viņu vīriešu kolēģiem.

    Un tomēr, mēs pazīstam pirmatnējo sievieti ne kā burvi, bet gan kā dzīvības devēju, kas pildīja cēlo mātes misiju un iedvesmoja nezināmus paleolīta māksliniekus radīt apaļas “veneras”, un kas arī daudzus gadsimtus vēlāk mudināja pirmatnējo cilšu meistarus izgrebt no koka neskaitāmas figūriņas, kas attēlo mātes ar bērniem ( skat. zīm. 2. ). Šo misiju sievietes pilda arī šodien – tik tiešām, nekas nav jauns šajā pasaulē!  


[1] Skat:: В. Р. Кабо. Первобытная доземледельческая община. Москва, 1986. стр. 26 – 27.

[2] Turpat, lpp.47.

[3] Turpat, lpp. 71. – 72.

[4] Turpat, lpp. 113. – 114.

[5] История первобытного общества. Москва, 1988. стр. 385 – 386.

[6] B. Maupoil. La Géomancie à ľancienne Côte des Esclaves. Paris. 1943. 395.

[7] В. Б. Иорданский. Звери, люди, боги. Очерки африканской мифологии. Москва, 1991. стр. 81.

[8] V. Guerry. La vie quotidienne dans un village baoulé. Abidjan, 1970. 44.

Sieviete neolīta laikmetā

Posted by on Thursday, 3 September, 2009

 

Harijs Tumans (Dr. hist.)

Sieviete civilizācijas pirmsākumos

 

   Aptuveni VII gadu tūkstotī p. m.ē. tuvajos Austrumos sākās jauns cilvēces vēstures posms, ko sauc par neolītu (grieķu val. “jaunais akmens laikmets” ). Šo laikmetu raksturo jauni tehniskie atklājumi un jauns dzīves veids. Cilvēks pilnveidoja akmens apstrādi un sāka apgūt vara apstrādes tehnoloģiju; viņš izgudroja riteni un podnieka ripu, iemācījās taisīt traukus, vērpt un aust. Bet vistālejošākais jauninājums bija tas, ka cilvēks atklāja zemkopības pamatus un pārgāja uz vietsēžu dzīvesveidu. Dotajā laikā parādījās pirmie ciemati – protopilsētas. Šajos ciematos notika sabiedrības noslāņošanās process, veidojās sociālā organizācija, nobrieda valstiskuma pamati un visbeidzot, IV gadu tūkstotī dažviet  notika pāreja uz civilizāciju. Šis laiks atnesa tik radikālas pārmaiņas cilvēka dzīvē, ka daži pētnieki nosauca visus minētos procesus par “neolītisko revolūciju”.

   Par to, kā dzīvoja sieviete šajā laikmetā, mēs varam uzzināt, tikai pateicoties arheoloģiskajiem izrakumiem, kas sniedz mums tomēr visai niecīgu informāciju. Mēs zinām, ka neolītiskā sieviete tāpat kā pirmatnējā sieviete, dzemdēja un audzināja bērnus, gatavoja ēdienu un vadīja mājsaimniecību. Bet progress atnesa viņai jaunus darbus: tagad vajadzēja arī strādāt dārzā, aust, vērpt, adīt un taisīt traukus no māla. Protams, tam bija arī savi labumi: sieviete ģērbās vairs ne ādās, bet pašaustās drēbēs un reizēm valkāja rotaslietas no smalki apstrādātiem kauliem, dārgakmeņiem vai gliemežiem. Uzlabojās uzturs un līdz ar to arī veselība; dzīves ilgums palielinājās. Mēs labi varam iztēloties sievietes ikdienu, jo zinām, kāda bija viņas sadzīve, vide un darbarīki, bet joprojām mums ir miglaini priekšstati par viņas sabiedrisko stāvokli, jo rakstība tad vēl nebija izgudrota. Viss liecina par to, ka sieviete līdz ar pieaugušo darba slodzi, arvien vairāk noslēdzās savā mājās saimniecībā un ģimenē. Sabiedriskās aktivitātes līdz ar to palika vīriešu rokās.

   Un tomēr, šo laikmetu ar pilnām tiesībām var nosaukt par sievietes “zelta laikiem”, jo sieviete saņēma pārsteidzoši lielu godu. Šis vēl nepieredzētais gods visciešākā veidā saistīts ar zemkopības izgudrošanu. Šodien neviens nešaubās, ka zemkopību izgudroja tieši sieviete. Tajā laikā, kad vīrietis medīja, zvejoja, nodarbojās ar lopkopību un strādāja kopienas labā, sieviete ar bērniem dzīvoja mājās un viņai bija labas iespējas novērot visu, kas notiek apkārt. Tāpēc tieši viņa pamanīja, ka sēklas, kas iekrīt zemē, pēc kāda laika uzdīgst un dod jaunu ražu. Atlika tikai tās savākt un iesēt, lai no pasīvas augu vākšanas pārietu uz īstu zemkopību. Sieviete šo soli veica, un vienlaicīgi tas bija arī pirmais solis uz civilizāciju. Tāpēc var teikt, ka sieviete ir civilizācijas pamatu licēja.

    Paši senie cilvēki bija pārliecināti, ka zemkopību ieviesa sieviete. Piemēram, vienā šumeru mītā, kas stāsta par civilizācijas pirmsākumiem, tiek apgalvots, ka lopkopību cilvēkiem iemācīja vīriešu dievs Lahars, bet zemkopību – dieve Ašnana. Reiz viņi sastrīdējās par to, kura dāvana ir svarīgāka. Paši viņi izšķirt strīdu nevarēja, bet augstākie dievi noteica, ka Ašnanas veltes ir vērtīgākas. Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet mūsdienu zinātne arī uzskata, ka pirmie lopkopji bija vīrieši, bet zemkopji – sievietes, tieši tā, kā tas ir parādīts dotajā mītā. Sievietes civilizējošā loma alegoriskā veidā parādās vēl citā šumeru mītā, kas stāsta par to, kā tempļa prostitūta Šamhate padarīja par cilvēku mežonīgu spēkavīru Enkidu, kas dzīvoja mežā kopā ar zvēriem un nepazina civilizāciju. Kad Enkidu iepazina sievietes mīlestību, viņš zaudēja savu mežonīgumu, zvēri no viņa aizbēga, bet viņš kopā ar Šamhati aizgāja uz pilsētu un tur kļuva par īstu civilizētu cilvēku.

   Zemkopības atklāšana piešķīra sievietei lielu nozīmi un godu, un tieši šo faktu izmantoja XIX gadsimta pētnieki, lai pamatotu matriarhāta teoriju. Bet, par spīti viņu, kā arī viņu marksistisko un feministisko sekotāju apgalvojumiem, fakti liecina par to, ka sievietes vieta sabiedrībā tomēr nebija mainījusies un ka nekāda matriarhāta nekad nav bijis ( skat. Nr. 2. 2001 ). Tolaik sievietes gods izpaudās ne sabiedriskajā dzīvē, bet reliģijas laukā. Pateicoties zemkopībai, senais cilvēks atklāja mātīšķības brīnumu kā kosmiska mēroga mistēriju. Tagad zemkopis bija ļoti cieši atkarīgs no dabas labvēlības un it īpaši no zemes auglības, kas noteica ražu un labklājību. Tādēļ cilvēks ar dziļu dievbijību pievērsās auglības noslēpumam un atklāja to kā lielu kosmisku dzīves pamatprincipu. Viņš ieraudzīja, ka šis princips ir iemiesots sievišķajā dabā, kas piepilda visu pasauli. Rezultātā cilvēks mitoloģiski identificēja zemi ar sievieti, jo sievietes reproduktīvā funkcija viņam likās identiska zemes reproduktīvajai funkcijai. Sieviete, tāpat kā zeme, zināmu laiku uzglabā sevī sēklu, kas ar laiku kļūst par skaistu augli – bērnu. Dažās senajās valodās sieviete tika apzīmēta ar vārdu “aramlauks”, “aramzeme”. Senajā Grieķijā pat klasiskā laikmeta dzejnieki un dramaturgi devēja sievieti par aramlauku. Somijā līdz pat mūsu dienām ir saglabājies sakāmvārds “meiteņu lauks ir viņu miesās”. Tātad, mātišķība bija tas, kas vienoja sievieti un zemi, un kas, kā toreiz likās, bija dabas būtība. Tāpēc cilvēks sāka pielūgt zemi – māti, kas drīz vien pārvērtās par lielu dievieti – māti, dzīvības devēju. Sākās īstā dabas dzīvības spēka pielūgsme, kuras iespaidā neolīta laikā radās neskaitāmi varenās sieviešu dievības attēli. Šī dievība parasti tika attēlota divos veidos – kā māte ar bērnu, vai kā skaista kaila sieviete.

Raksturīgi, ka šīm figūriņām ir svešs naturālisms un nekad nav izstrādāta seja, jo tajās tiek parādīts mistiskais dievišķais spēks, kuram nav konkrētas formas. Arī erotisms ir svešs šādai mākslai, jo kailums tika uztverts kultiski, nevis jutekliski. Smalkums un erotisms ienāca mākslā līdz ar civilizācijas sākumiem. Tad neolītiskās dievietes ideja visspilgtāk iemiesojās slavenajā Krētas dievietes tēlā, kas tika attēlota ar kailām krūtīm un čūskām rokās.

   Tātad, sieviete kļuva par dabas dzīvības spēku iemiesojumu un avotu. Šo ideju labi atspoguļo daži neolītiskie trauki, kas bija paredzēti šķidruma uzglabāšanai un kuriem tika piešķirta abstrakta sievietes forma ( att. 3. ).

Šādiem traukiem ir izveidotas sieviešu krūtis ar caurumiem, pa kuriem var izlīt trauka saturs. Tādā veidā tika attēlota lielā dabas dieviete, māte – barotāja, kas uztur visu dabu, jo tā no savām krūtīm dod dzīvinošu valgumu. Sausajos dienvidos, kur ūdenim ir īpaša vērtība, šis simbols noteikti atstāja lielu iespaidu uz cilvēkiem, kas uzskatīja sevi par dabas – mātes bērniem. Kopš tiem laikiem daudzas senās tautas uztvēra šķidruma glabāšanai paredzētu trauku kā pasaules modeli, kā zemes simbolu, kas ir pilna ar dzīvību dodošu ūdeni.

   Sieviete, kas neolītiskā cilvēka uztverē saplūda ar mātišķo dabu, vienlaicīgi ietvēra sevī arī dzīvības un nāves noslēpumu. Katru gadu zeme – māte deva dzīvību augiem un katru gadu tie  mira, lai caur sēklām piedzimtu no jauna. Senajam cilvēkam likās, ka arī viņš ir kā augs, kas pēc nāves atgriezīsies savas mātes miesās un pēc tam piedzims no jauna kādā citā pasaulē. Zeme tika uztverta kā sieviete un sieviete – kā zeme, tādēļ mirušos guldīja zemē embrija pozā, jo uzskatīja, ka viņš ir atgriezies savas mātes klēpī, kas ir atkal grūta ar viņu, un kas drīzumā dzemdēs viņu jaunai dzīvei. Mirušus bērnus bieži vien guldīja lielos traukos, kas simbolizēja tādu pašu atgriešanos mātes miesās. Tas nozīmē, ka mūsu tradīcija apglabāt mirušos zemē ir nākusi no tiem tālajiem laikiem, kad cilvēks tiešā veidā uzskatīja zemi par savu māti. Starp citu, speciālistiem ir pazīstami gadījumi, kad dažas tautas apzināti ir atteikušās no zemkopības, pamatojot savu lēmumu ar to, ka viņi neuzdrošinās darīt sāpīgi savai mātei – zemei, apstrādājot to ar kapli, lāpstu vai arklu.

   Tas, ka neolīta laikmetā sievietē saskatīja un pielūdza dzīvību un auglību, nozīmēja arī to, ka sievietei tika uzticēta zemes un visas dabas auglības nodrošināšana. Sieviete kļuva “atbildīga” par ražu, un, lai to nodrošinātu, tai vajadzēja piedalīties dažādos darbos un rituālos. Sievietei nācās atlasīt un uzglabāt graudus sēklai, sēt un dažreiz pat nakšņot uz lauka graudu nobriešanas laikā, lai raža būtu laba. Dažas tautas ticēja, ka raža būs lielāka, ja sēklas sēs grūtniece. Savukārt, neauglīga sieviete apdraudēja ražu, un vīram bija tiesības šķirties no viņas ekonomisku apsvērumu dēļ. Tāpat bija izplatīts ticējums, ka augos vai kokos, kurus iestādīja sieviete, ir vairāk sulas un tie nes lielāku ražu, nekā tie augi vai koki, ko stādīja vīrietis. Kā redzams, jaunais zemkopības laikmets nepadarīja sievieti brīvāku, bet blakus godam uzlika vēl jaunus pienākumus un atbildību.

   Sievišķības dievišķošana vēl nenozīmēja, ka sieviete tika pielaista pie varas. Kā jau teikts, vīrieši saglabāja vadošās pozīcijas sabiedrības dzīvē. Tomēr godam un kultiskai pielūgsmei bija sava nozīme sievietes apziņas celšanā. Iespējams, ka tieši tajos laikos piedzima mītiskais sapnis par matriarhātu un amazonēm. Tikai sapnis tā arī palika sapnis. Bet, varbūt, ja nebija matriarhāta, tad bija vismaz kaut kāds sieviešu “dumpis”? Jāatzīst, ka nekādu vēsturisku liecību par to mums nav. Ir tikai daži miglaini mīti. Piemēram, Ašnana, kā mēs jau redzējām, atļāvās strīdēties ar Laharu un uzvarēja šajā strīdā. Savukārt, senajiem ebrejiem bija mutiski nostāsti par to, ka Ādama pirmā sieva bija Lilita, kas negribēja klausīt savam vīram un sacēlās pret to. Tad Dievs viņu sodīja, padarot viņu par ļaunu dēmonu, kas pazudina bērnus ( pretstats: Ieva dzemdē bērnus, bet Lilita tos iznīcina ) un tās vietā radīja Ādamam jaunu sievu – Ievu. Lilitu varētu uzskatīt par pirmo revolucionāri – feministi, bet šim mītam ir izteikti moralizējošs raksturs, un tam nav nekāda sakara ar vēsturisko patiesību. Vispār, nav nekāda pamata domāt, ka sieviete neolīta laikā jutās apspiesta vai neapmierināta ar savu stāvokli. Nekādas norādes uz to nevar atrast arī seno laiku literatūrā līdz pat relatīvi vēlajiem laikiem. Acīmredzot, abi dzimumi uztvēra savu stāvokli kā dabisku darba dalīšanas rezultātu, kad katrs dara to, kam viņš no dabas ir vairāk piemērots: sieviete audzina bērnus, bet vīrietis ar smagu fizisku darbu gādā ģimenei iztiku. Tik tiešām, grūti ir iedomāties, ka vīrieši varētu apspiest vai pazemot sievieti, to pašu sievieti, kurā viņi saskatīja dievišķu, mistisku spēku, no kura bija atkarīgi viņi paši, viņu bērni, viņu dzīvība un nāve.

   Dzīve prasīja dzimumu sadarbību un saskaņu ģimenē, darbā un kultā. Lielā dieviete – māte nevarēja kļūt par vienīgo un absolūto dievību jau tādēļ vien, ka ne zeme, ne sieviete nenesa augļus pašas no sevis, bet tikai tad, kad tās tika apaugļotas. Senais cilvēks ticēja, ka, tāpat kā vīrietis apaugļo sievieti, tā arī debesis apaugļo zemi ar lietu. Tāpēc debesu dievs vienmēr bija vīriešu kārtas pārstāvis un viņš ieņēma galveno vietu dievu vidū tieši pateicoties savai kreatīvajai funkcijai. Dzīvība un auglība varēja sākties tikai pateicoties debesu un zemes laulībai, ko pētnieki šodien sauc par “svēto laulību” ( hierogāmija ). Vīrišķais un sievišķais nevar pastāvēt atsevišķi, bet tikai kopā, un šo atziņu cilvēks attiecināja uz visu dabu, saskatot tajā visā šos divus pirmelementus. Pats sevi cilvēks saprata kā dabas sastāvdaļu, tādēļ vīrietis tika identificēts ar debesīm, bet sieviete – ar zemi. Daudzu tautu folklorā un literatūrā var atrast izteicienus, kas pielīdzina sievieti – laukam un vīrieti – sējējam; vagu –sieviešu dzimumorgānam un arklu – vīriešu dzimumorgānam, bet sēklu – vīrieša sēklai. Tādēļ arī dzimumakts tika pielīdzināts debesu un zemes hierogāmijai. Indijā klasiskās kāzu ceremonijas laikā līgavainis teica līgavai: “Es esmu debesis, tu esi zeme!” Arī zemes aršana tika uzskatīta par hierogāmiju un daudzām tautām bija tradīcija sākt aršanas darbus, izdarot hierogāmijas rituālu, kad vīri un sievas savienojās mīlestībā uz lauka. Viņuprāt, šis rituāls bija nepieciešams, lai piešķirtu zemei auglību un nodrošinātu labu ražu. Šis rituāls bija izplatīts visā pasaulē, un tā attēli ir atrasti arī Eiropā ( att. 4.).

 Kā relikts no hierogāmijas šur tur Eiropā līdz pat jaunākajiem laikiem ir saglabājusies tautiska tradīcija, kad ražas novākšanas laikā meitenes un puiši apkampušies vārtās pa lauku. Līdzīgas tradīcijas atblāzmas var saskatīt arī pazīstamajā latviešu tautas dziesmā:

                                           “Veldrē rudzi, veldrē mieži,

                                             Veldrē visa labībiņa,

                                             Veldrē visi jauni puiši

                                             Ar jaunāmi meitiņām”.

   Tātad, neolīts bija laiks, kad pateicoties sievietei, tika atklāta zemkopība un likti civilizācijas pamati. Tas bija sievietes – dabas un sievietes – mātes pielūgšanas laiks. Sievietes mātišķā funkcija tika iecelta vislielākajā godā, un kopš tiem laikiem cilvēce nepārstāj cildināt sievieti – māti gan mākslā gan dzīvē.

sieviete piramīdu un zikurātu ēnā

Posted by on Thursday, 3 September, 2009

Harijs Tumans Dr. hist.

vēsturnieks, kulturologs

SIEVIETE PIRAMĪDU UN ZIKURĀTU ĒNĀ

 

            Aptuveni IV gadu tūkstoša beigās p. m. ē. Divupes ielejā parādījās senākā civilizācija cilvēces vēsturē. Pirmie kultūras nesēji bija šumeri, kuru izcelsme joprojām ir miglā tīta. Desmit gadsimtus viņi dominēja šajā reģionā, kamēr viņus nomainīja babilonieši, kas, savukārt, vēl pēc daudziem gadsimtiem krita par upuri nākamiem iekarotajiem – persiešiem. Šumeri bija pirmie, kas sāka celt pilsētas un svētnīcas pakāpienu piramīdu veidā ( tā sauktos zikurātus), pirmie izgudroja rakstību un pierakstīja likumus. Babilonieši, kas mantoja šumeru kultūras sasniegumus, padarīja savu pilsētu Babilonu par tā laika pasaules centru. Tādēļ mēs šodien varam runāt par vienotu Divupes kultūru. Bet tagad mūs interesē, kā šajā kultūrā jutās senā sieviete?

            Pirmās civilizācijas veidoja zemkopji,  tāpēc viņu uzmanība bija cieši piesaistīta zemes auglībai. Līdz ar to viņu garīgajā dzīvē svarīgu vietu vienmēr ieņēma sieviešu dievības. Pasaules likteņus lēma vīriešu dievi Ans un Enlils, bet cilvēki ar īpašu sirsnību pielūdza dievieti – māti Ninhursangu un mīlestības dievieti Inannu, ko babilonieši sauca par Ištaru. Babilonas dzīvē centrālais moments bija jaunā gada svētki, kas sasniedza kulmināciju hierogāmijas rituālā ( hierogāmija – “svētā laulība”). Šā rituāla laikā valdnieks, kas simbolizēja galveno pilsētas dievu Marduku, lielākajā Babilonas zikurāta virsotnē, kur atradās svētā guļamistaba, savienojās ar Ištaras galveno priesterieni, kas simbolizēja pašu dievieti. Tajā brīdī notika debesu un zemes laulība, kas garantēja ražu un auglību visam nākamajam gadam. Rituālu pavadīja sakrālas dziesmas, kurās tika apdziedāti dievišķie mīlnieki. Lūk, viens fragments no tādas dziesmas, kas tika pierakstīta  senajā Šumerā:

                        “Tu, kas apreibini manu sirdi, mans mīļais,

                          Brīnišķīgs ir tavs skaistums un saldens kā medus,

                          Tu, kas caurduri manu sirdi, mans mīļais,

                          Brīnišķīgs ir tavs skaistums un saldens kā medus.

                          Tu esi mans ieguvējs, viss manī trīc,

                          Vēlamais, velc mani ātrāk gultā.

                          Tu esi mans ieguvējs, viss manī trīc,

                          Vēlamais, velc mani ātrāk gultā”.

            Šos vārdus izrunā mīlas dieviete, bet tie ir tik emocionāli un tik krāšņi attēlo mīlas kaislību, ka aiz šīm rindiņām viegli var saskatīt reālo Divupes sievieti. Tāpēc tiek uzskatīts, ka pateicoties hierogāmijas rituālam, Divupē pirmo reizi cilvēces vēsturē piedzima mīlas dzeja.

            Ar laiku hierogāmijas rituāls kļuva pieejams ne tikai ķēniņam, bet arī ikvienam ierindas cilvēkam. Babilonā Ištaras svētnīcā kalpoja liels svēto prostitūtu skaits, kuras par simbolisku maksu atdevās katram, kas to vēlējās. Tas nebija izvirtības akts, bet reliģisks rituāls, kurā cilvēks saskārās ar dievišķo. Interesanti, ka tieši sieviete bija tas mistiskais spēks, kas savienoja vīrieti ar dievišķo pasauli. Tas ir labi redzams arī babiloniešu mītā par mežonīgo cilvēku Enkidu. Sākotnēji Enkidu dzīvoja mežā kopā ar dzīvniekiem, bet, līdzko viņš pārgulēja ar tempļa prostitūtu, viņš zaudēja savu dzīvniecisko spēku, zvēri no viņa aizbēga, taču “kļuva viņš gudrāks, saprātā dziļāks”. Pateicoties sievietei, viņš tapa par civilizētu cilvēku un dievišķu varoni.

            Ikdienas dzīve Divupes sievietei bija orientēta uz mājsaimniecību. Sievietes nepiedalījās sabiedriskajās aktivitātēs, jo par viņu dzīves būtību tika uzskatīta mātes un sievas pienākumu pildīšana. Pirms tam, kad jauna sieviete kļuva par sievu, tai bija jāziedo sava nevainība dievietei Ištarai. Pēc grieķu vēsturnieka Hērodota vārdiem, ikvienai sievietei pirms laulībām vajadzēja Ištaras svētnīcā atdoties pirmajam, kas viņu pieprasīs, par vienalga kādu naudu. Tas bija kalpošanas rituāls mīlas dievietei. Toties pēc tam, kļūstot par sievu, viņa atradās vīra varā un nedrīkstēja pat viena iziet no mājām, ja to nepavadīja vīrs vai kalpone. Ģimenes uzticību sargāja bargi likumi – par laulības pārkāpšanu sievu un viņas mīļāko nogalināja, iemetot abus ūdenī. Gadījumā, ja sieva bija tikumīga, bet vīrs viņu krāpa, viņa varēja paņemt savu pūru un aiziet no vīra. Tātad, sieva par laulības pārkāpšanu vienmēr saņēma nāvessodu, bet vīrs tika sodīts ar nāvi tikai tad, ja pavedināja precētu sievieti. Tas izskaidrojams ar to, ka sieva tika uzskatīta par ģimenes sirdi un sakrālo spēku, pateicoties kuram, ģimene vispār varēja pastāvēt, un kurš tādēļ bija jāglabā  šķīstībā. Pārkāpjot laulību, sieva sagrāva šo mistisko vienību starp sevi un savu vīru, un to vairs nebija iespējams atjaunot. Turklāt, nelikumīgu bērnu piedzimšana ārdīja ģimenes pamatus, apdraudot likumīgu senču kulta turpināšanu un izjaucot dabisko mantošanas kārtību.

Sievas galvenais pienākums bija bērnu dzemdēšana un audzināšana. Neauglīgas sievas pašas sameklēja vīriem piegulētājas, lai pēc tam varētu adoptēt viņu bērnus. Bagāti vīrieši varēja precēt vairākas sievietes, bet viņiem tās bija jāuztur, tāpēc lieli harēmi bija tikai valdniekiem. Parasti laulības bija monogāmas ( viens vīrs – viena sieva ). Mājās sievai bija jāklausa vīram, viņa nedrīkstēja piedalīties vīriešu sarunās un ēst kopā ar vīriešiem pie viena galda. Toties viņa pārvaldīja visu mājsaimniecību, kur viņai piederēja reāla vara. Sievas un mātes statuss nozīmēja arī lielu godu ģimenē, tādēļ ne sievas, ne viņu vīri neuzskatīja šo stāvokli par diskriminējošu. Sievas pakļautība vīram viņu uztverē nozīmēja tikai dabisku hierarhiju, bet ne mazvērtību. Tādēļ ideālais ģimenes modelis paredzēja absolūtu vienprātību un saskaņu laulāto draugu starpā. Par to liecina viena šumeru skulptūra, kas attēlo pieredzējušu laulāto pāri ( att. 1. ). Šajā attēlā vīrs un sieva burtiski ir saauguši kopā vienā veselumā. Tik tiešām, šie divi ir “viena miesa”!

Lai cik stingrs nebūtu Divupes ģimenes modelis, tas tomēr balstījās savstarpējā cieņā un mīlestībā. Pat vairāk: ģimene piešķīra cilvēkam dzīves jēgu. Par to var pārliecināties, lasot babiloniešu poēmu par Gilgamešu. Gilgamešs bija pusdievišķs varonis, kurš klīda pa pasauli, meklējot nemirstības zāli. Reiz viņš satika ceļā “dievu saimnieci” Siduri, kura centās pārliecināt varoni, ka nemirstība cilvēkiem nav pieejama. No viņas mutes Gilgamešs dabūja dzirdēt, kas ir cilvēka dzīves jēga:

                 “Raugi, kā bērns tavu roku tur,

                   Ar saviem glāstiem priecini sievu –

                   Tikai tas ir cilvēka darbs!”

Ģimene, tātad, bija cilvēka dzīves piepildījums, par ko liecina kāda šumeru dzejoļa rindas. Dotajā dzejas fragmentā viens vīrs apraud savas mīļotās sievas nāvi, un viņa vārdos ir jaušamas tik patiesas skumjas, ka tās var aizkustināt jebkuru sirdi:

     “ Mans dārgais ierocis! Mans bultu maksts, slavai piepildīts!

                                                                        O, kā es tevi saucu!

       Manas dzirkstošās acis! Mans ķēnišķais prāts!

                                                                        O, kā es tevi saucu!

       Kur tu esi, mans mirdzošais dimants?

                                                                        O, kā es tevi saucu!”

Zīmīgi, ka šis vīrs sauc mirušo sievu par savu “ieroci”, “prātu”, “acīm” un “dimantu”! Ar to viņš grib pateikt, ka sieva bija lielākais dārgums viņa dzīvē, pats labākais, kas viņam ir piederējis. Šķiet, ka bez patiesām jūtām šie vārdi vienkārši nevarētu rasties.

Gandrīz vienlaicīgi ar Divupes kultūru civilizācija radās arī Nīlas upes ielejā. Ēģiptē sieviete vienmēr ieņēma jūtami redzamāku vietu sabiedrībā, nekā Divupē. Par to liecina daudzi sieviešu tēli gan mākslā, gan literatūrā. Faraonu zemē arī bija pazīstama hierogāmijas reliģiskā ideja ( dievu Izīdas un Ozirisa laulība ), bet ēģiptiešu dzīvē tā spēlēja pakārtotu lomu, jo viņu reliģijai bija raksturīgi citi akcenti. Ēģiptes valdnieki paši bija dievi, un, līdz ar to, viņu sievas arī bija dievišķas. Faraoniem piederēja lieli harēmi, kuros sadzīvoja sievietes no daudzām zemēm. Viņu starpā pastāvēja stingra hierarhija, saskaņā ar kuru tika dalīts gods. Tomēr, šķiet, ka harēms faraoniem vairāk saistījās ar tradīciju un reliģisku pienākumu, nekā ar patiesu gandarījumu. Īstu ģimenes dzīves prieku faraons guva, dzīvojot kopā ar savu galveno sievu, kuru viņš patiesi mīlēja. Daudzi fakti liecina par mīlestību un saskaņu faraonu ģimenēs. Bieži vien faraonu sievas aktīvi piedalījās politikā, deva padomus, veica diplomātisko saraksti, un pašas piemeklēja saviem vīriem jaunas sievas harēmam tajos gadījumos, kad Ēģiptei ar laulības palīdzību bija jānostiprina draudzīgas attiecības ar kādu citu valsti.

Reiz Ēģiptes vēsturē ir bijis gadījums, kad šajā valstī valdīja sieviete – faraons. Viņas vārds bija Hatšepsute. Kad agri nomira viņas vīrs, bet dēls bija vēl pavisam mazs, viņa pieņēma faraona titulu, pielika savam vārdam vīriešu dzimtes galotni, ieģērbās faraona – vīrieša drēbēs, uzlika parūku un uzlīmēja bārdu. Viņas valdīšanas laikā nenotika kari, toties bija organizēta drosmīga jūras ekspedīcija gar Āfrikas krastiem un uzcelta grandioza svētnīca.  Taču visslavenākā Ēģiptes sieviete ir un paliek Nefertīte. Viņa bija faraona – reformatora Ehnatona sieva un izcēlās ar savu neparasto skaistumu, kas tika apdziedāts celsmīgās himnās. Viņas vārds tulkojumā nozīmē “skaistā ir atnākusi”. Nefertītes skaistumu līdz mūsdienām ir saglabājuši daži krūšutēli, kas parāda apbrīnojami smalku, apgarotu un inteliģentu seju

(att. 2. ). Skatoties uz to, paliek skaidrs, kāpēc Nefertīte ir kļuvusi par skaistuma etalonu. Bez tam viņa bija sešu meitu māte un laba sieva, kas atbalstīja vīru viņa reformās un vienmēr bija viņam blakus. Mākslinieki bieži attēloja viņus abus kā mīlošu pāri (att. 3. ), vai arī kopā ar bērniem.

Šajos attēlos tiek cildināta ģimenes mīlestība kā dievišķās mīlestības forma. Iespējams, ka tieši Nefertītes priekšlaicīgā nāve atņēma Ehnatonam dzīves spēkus un vēlēšanos turpināt savu cīņu. Pēc sievas zaudējuma viņš garīgi sabruka un pēc neilga laika nomira. Viņa pēctecim Tutanhamonam arī bija laimīga ģimene, kur valdīja patiesa mīlestība. Kad arheologi atrada Tutanhamona kapeni, kas līdz griestiem bija piekrauta ar zeltu un dārglietām, viņus visvairāk aizkustināja viena dāvana mirušajam: uz zārka bija nolikts maigs lauku ziedu pušķis – pēdējais sveiciens no mīlošās sievas…

Visā senajā pasaulē ēģiptiešu sievietes bija pazīstamas ar savu skaistumu, gaumi un eleganci. Svinīgos gadījumos viņas valkāja greznas parūkas un ģērbās vieglās pieguļošās kleitās, bieži vien caurspīdīgās vai ar atkailinātām krūtīm ( att. 4. ).

Tas piešķīra sievietēm smalkumu un erotismu. Arī ikdienišķie tērpi bija viegli un eleganti ( att. 5. ).

 Ēģipte skaitās arī kosmētikas dzimtene. Visur senajos austrumos sievietes lietoja krēmus, ziedes un eļļas ādas kopšanai, bet ēģiptietes bija pirmās, kas sāka izmantot lūpu krāsas un acu ēnas, kas padarīja viņas vēl skaistākas. 

Ģimenes dzīvē ēģiptiešu sievas bija pakļautas vīriem, bet tajā pat laikā viņām piederēja lielāka brīvība, nekā Divupes sievām. Par cieņu un vīra pienākumiem pret sievu liecina viena dzejiska pamācība, ko ir atstājis kāds Ptahoteps savam dēlam:

                  “Ja tev ir tieksme pēc laba, iekārto sev māju,

                    Tās kundzi pienācīgi iemīli.

                    Baro viņas miesu, viņas ķermeni ieģērb,

                    Viņas ādu iezied ar smaržīgu balzāmu,

                    Viņas sirdi iepriecini, kamēr tu esi dzīvs!

                    Viņa ir lielisks aramlauks savam kungam!”

Savukārt, kāds cits vīrs savā kapa uzrakstā nav taupījis vārdus, cildinot savu sievu:

                 “Vīra mīļotā laulātā draudzene, kuras mīla ir salda,

                    Ar valdzinošām lūpām un tīkamu runu.

                    Viss, ko teic viņas lūpas, līdzinās Patiesības radībām.

                    Sieviete izcila, slavināta savā pilsētā.

                    Viņa katram sniedz palīdzīgu roku…”

Šie vārdi parāda sievieti kā ģimenes sirdi, tās absolūto centru. Ģimene viennozīmīgi bija ēģiptiešu dzīves epicentrs. Pat liriskā dzejolī jauna meitene, kas atzīstas mīlestībā, norāda uz savas mīlas mērķi – kļūt par sava izredzētā sievu:

                  “Kā es gribētu, mans brīnum jaukais,

                    Kļūt tev par gādīgu saimnieci,

                    Lai mana roka tavējā dusētu,

                    Lai mana mīla tev līksme būtu”  

Ēģiptieši labprāt demonstrēja, cik lielu vērtību viņi piešķir savai ģimenei, tādēļ mākslinieki bieži attēloja laulātos draugus ( att. 6 ) .

Šajos attēlos viņi sēž cieši piespiedušies viens otram un skatās mūžībā, kur viņi arī gribētu būt kopā. Par tādu mūžīgo mīlestību runā arī šie skaistie dzejas vārdi:

                “ Mēs būsim ar tevi kopā,

                   Un nekas mūs nevarēs šķirt.

                   Zvēru, nekad es no tevis nešķiršos,

                   Kamēr nebūšu tev apnicis.

                   No šī brīža mēs būsim brīvi no pūlēm

                   Un nekas ļauns mums nevarēs notikt.

                   Mēs esam aizgājuši mūžības valstībā,

                   Lai mūsu vārdi netiktu aizmirsti”.

Sieviete Austrumu pasaulē

Posted by on Thursday, 3 September, 2009

Dr. hist. Harijs Tumans

vēsturnieks, kulturologs

SIEVIETE AUSTRUMU PASAULĒ

            Eiropiešu ģimenes tradīcijas ir veidojušās dziļā senatnē, kad tā saucamā indoeiropiešu tautu saime vēl nebija sadalījusies vairākos atzarojumos. Fundamentālākās un senākās ģimenes tradīcijas mēs atrodam senajā Indijā, kur tās ienesa senie ārieši II gt. vidū p. m.ē. Šīs tradīcijas indieši saglabāja cauri gadsimtiem, un visos laikos tās veidoja viņu nacionālās kultūras pamatu. Tāpēc vispirms ielūkosimies tradicionālajā Indijas sieviešu dzīves veidā, lai labāk varētu saprast mūsu pašu kultūras saknes.

            Senajā Indijā, tāpat kā  citur senatnē, abi dzimumi tika uztverti caur mitoloģisko uzskatu prizmu. Vīrietis tika identificēts ar debesīm, bet sieviete – ar māti – zemi. Indiešu mitoloģijā mātes – zemes vīrs bija negaisa dievs Pardžanja ( analogs latviešu Pērkonam ), kuru bieži vien attēloja kā vērsi, kas saietas ar govi. Zemes apstrāde tika izprasta kā sakrāls akts – hierogāmija ( debesu un zemes laulība ), un tai bija erotiska nokrāsa. Līdz ar to arī vīrieša un sievietes savienība kļuva par hierogāmiju. Kāzu ceremonijas laikā līgavainis teica līgavai klasisku formulu: “Es esmu debesis, tu – zeme, tagad mēs savienosimies un radīsim pēcnācējus”. Arī pasaules radīšana sakrālajā mākslā tika attēlota kā divu dievu mīlestības akts. Pat upurēšanas rituālu indieši uztvēra kā dzimumaktu: altāri viņi identificēja ar sievieti, bet uguni – ar vīrieti. Tādējādi, gan kults, gan ikdienas dzīve Indijā tika piesātināti ar erotisku simboliku. Nav brīnums, ka indiešiem bija raksturīga paaugstināta seksualitāte.

           

 Indiešu dzīvē juteklība vienmēr spēlēja lielu lomu. Par to liecina neskaitāmi erotiski sižeti mākslā ( att. 1. ) un literatūrā, kā arī daudzi traktāti par mīlestības mākslu, no kuriem vispopulārākais ir “Kamasutra”. Vārds “kama” nozīmē “mīlestība”, “mīlestības prieks”; tā sauca arī mīlestības dievu. Zīmīgi, ka par seksuālo attiecību jēgu “Kamasutra” uzskata abpusēju baudu, kas balstās savstarpējā cieņā un mīlestībā. Seksuāls baudījums tika uzskatīts par ļoti būtisku cilvēka dzīves sastāvdaļu un vienu no tās mērķiem. Dažas reliģiskās sistēmas praktizēja seksu kā pilnības un atbrīvošanas sasniegšanas ceļu. Indijā vienmēr bija populāras tempļu sakrālās dejotājas – prostitūtas un it īpaši smalkas un dārgas kurtizānes, kas līdzinājās grieķu hetērām. Šādas kurtizānes bija ļoti koptas un labi izglītotas, tās tika cienītas un gaidītas vislabākajos namos un pilīs. Par parastām prostitūtām rūpējās valsts, sniedzot tām likuma aizsardzību, iekasējot nodokļus un izmantojot tās spiegošanai.

Ciešā saistībā ar kultūras erotisko piesātinātību Indijā izveidojās sievietes estētiskais ideāls, kas krasi atšķiras no mūsu standartiem. Iepretī mūsdienu kaulainajiem podiju “paraugiem” un vīriešiem līdzīgajiem reklāmu standartiem, Indijas ideālā sieviete tradicionāli tika attēlota ar pasvītrotām sievišķīgām formām – ar lielām krūtīm un platiem gurniem ( att.2. ).

Viss viņā liecināja par auglīgumu un juteklību. Indieši apbrīnoja un dievišķoja sievietes skaistumu, kas neatstāja vienaldzīgu pat no pasaules atsvešinātus askētus. Sens stāsts vēsta par kādu askētu, kas ilgu laiku bija pavadījis meditācijā un kura ķermeni pilnīgi bija pārklājis skudru pūznis, tikai atvērtās acis vēl bija palikušas neapsegtas. Reiz tajā vietā parādījās skaista jaunava, kas gāja peldēties, un askēta acis ieraudzīja viņu. Kailā sievietes ķermeņa skaistums iedvesa askētā tādu mīlas kaislību, ka viņš atgriezās pasaulē, no kuras bija jau pilnīgi atsvešinājies.

            Neskatoties uz visu iepriekš teikto, Indijā valdīja stingras ģimenes tradīcijas. Par sievietes dzīves uzdevumu tika uzskatīta laulības dzīve un bērnu audzināšana. Laulība un bērnu dzemdēšana bija abu dzimumu reliģisks pienākums. Pastāvēja veseli astoņi laulību dibināšanas veidi. Līdzīgi kā senajiem latviešiem un citām Eiropas tautām, šeit notika precības, līgavas līgšana un saderēšana, kā arī līgavas pirkšana un zagšana, ko senākos laikos praktizēja karotāji. Zīmīgi, ka indiešu reliģiskie teksti par pareizo laulību uzskata tikai to laulību, kas dibināta uz abpusējas mīlestības pamata un iesaka tēviem neprecināt meitu pret viņas gribu. Bieži vien līgavai bija tiesības pašai izvēlēties sev līgavaini. Tādos gadījumos meitenes tēvs rīkoja svētkus, uzaicinot uz tiem visus iespējamos līgavaiņus, un svētku beigās viņa uzlika ziedu vainadziņu savam izredzētajam uz kakla. Dažreiz tika rīkotas sacensības loka šaušanā, un līgavu ieguva uzvarētājs. No tiem laikiem mūsu un daudzu citu tautu pasakās ir izveidojies sižets, ka varonis iegūst sev līgavu ( parasti princesi ) kā sacensību balvu. Visos gadījumos no līgavas tika prasīta nevainība.

            Kāzu ceremonija Indijā bija daudzu sarežģītu rituālu kopums, kura pamatelementi sastopami arī citu indoeiropiešu tradīcijās, tai skaitā arī latviešu. Vispirms līgavainis ar draugiem un radiem ieradās līgavas mājās. Tajā brīdī līgava sāka atvadīties no vecās dzīves un gatavoties jaunajai ar dažādu rituālu palīdzību ( piemēram, matu atraisīšanas un sukāšanas rituāls ). Kad tas bija veikts, jaunlaulātie dziesmu un mantru pavadībā deva solījumus un kopīgi izpildīja vairākus rituālus. Pēc tam viņi devās uz līgavaiņa mājām un tur upurēja mājas pavardam. Ar šo brīdi līgava tika iekļauta sava vīra ģimenes kultā. Trīs naktis jaunlaulātajiem vajadzēja atturēties no intīmās tuvības. “Kamasutra” šo laiku pagarināja līdz pat desmit naktīm, lai vīrs šajā laikā varētu izpelnīties sievas uzticību un paļāvību. Laulību kopdzīvei Indijā bija nosprausti trīs mērķi: dievbijība ( ģimenes kulta kopšana ), bērnu radīšana un labklājības nodrošināšana, un kama, t.i., baudu iegūšana ( no baudām augstākā skaitījās seksuālā ).

            Sievietes dzīve Indijā tika pakļauta stingrām patriarhālām normām, kas ļoti atgādina seno grieķu un romiešu tradīcijas. No sievietes tika prasīta absolūta paklausība vīram. Tika uzskatīts, ka sievietes pārlieku piesaistās pie miesīgām baudām, tāpēc viņas ir jāattur no viņu kaislībām. Šī iemesla dēļ sievietei netika pieļauta patstāvība, un bija noteikts, ka viņai vienmēr jāatrodas aizbildnībā: “tēvs viņu sargā bērnībā, vīrs jaunībā un dēli vecumdienās”. Dažādos tekstos tika uzsvērts, ka sievai vīrs ir jāuzskata par dievu, kuram ir jākalpo. Pat “Kamasutra” saka, ka tikumīgai sievai jāklausa vīram tā, “it kā vīrs būtu kāda dievišķīga būtne”. Šādai sievas kalpošanai tika piešķirts ne pazemojošs, bet gan pagodinošs, reliģisks raksturs. Indiešu sakrālie teksti pielīdzina sievietes kāzu rituālu vēdu rituālam, kalpošanu vīram – dzīvei pie guru ( guru -garīgais skolotājs; dzīve pie guru – garīgās pilnveidošanās ceļš ), bet mājsaimniecības vadīšanu – svētā uguns uzturēšanas rituālam. Tātad, sievietes dzīvei jēgu piešķīra vienīgi bērnu dzemdēšana un kalpošana vīram. Par ideālu sievu uzskatīja Situ, kas sekoja savam vīram Ramam trimdā un dalīja ar viņu visas ciešanas un bēdas; kā arī Savitri, kas devās pakaļ savam vīram pie nāves dieva, kurš, pārsteigts par viņas uzticību, atdeva viņai vīru dzīvu un veselu. Populārs bija stāsts par vienu sievieti, kas kādā ziemas vakarā kopā ar vīru un mazo bērnu sildījās pie ugunskura. Vīrs nolika viņai galvu uz ceļiem un aizmiga, bet bērns rotaļājoties iekrita ugunskurā. Sieviete neuzdrošinājās pamodināt vīru un lūdza uguns dievu Agni, lai viņš nedara pāri viņas dēliņam. Dievs, pārsteigts par tādu uzticību sievas pienākumam, uzklausīja viņas lūgšanas, un bērnam nekas nenotika.

            Laulības Indijā bija monogāmas ( viens vīrs – viena sieva ), bet pieļauta tika arī poligāmija ( daudzsievība ). Vīrs varēja apņemt otru sievu gadījumos, ja pirmā sieva bija neauglīga, dzemdēja tikai meitenes, vai “rupji runāja”, t.i., kašķējās ar vīru. Šķiršanās netika pieļautas, un laulātiem draugiem bija jābūt uzticīgiem viens otram. Par laulības pārkāpšanu sieva saņēma smagus sodus: ja viņa satuvinājās ar zemākas kastas vīrieti,  viņu izbaroja suņiem, bet ja ar tās pašas kastas vīrieti – tad viņai bija jādzīvo vīra mājas pagalmā netīrās drānās, pusbadā, un jāguļ uz plikas zemes līdz tam brīdim, kamēr pēc noteikta laika vīrs atjaunoja viņas tiesības. Sodu smagums bija pamatots ar to, ka sievietes neuzticība sadragāja mistisko ģimenes vienību, apdraudēja ģimenes kultu un likumīgu mantošanas kārtību. Vīrieša neuzticība tika sodīta tikai tad, ja viņš pārkāpa laulību ar precētu sievieti. Sabiedriskā morāle ļoti stingri kontrolēja dzimumu attiecības, un par laulības pārkāpšanu tika uzskatītas tādas lietas kā vīrieša koķetēšana ar precētu sievieti, blakus sēdēšana uz sola un pat vienkāršs pieskāriens. Tādos gadījumos vīrietim draudēja nāvessods.  Toties kārtīgās ģimenēs vīrs un sieva nevēlējās šķirties arī pēc nāves. Bija pieņemts, ka gadījumā, ja vīrs nomira pirmais, sieva sekoja viņam uz nāves sārta. Tas bija brīvprātīgs akts, kuru sabiedrība gaidīja no kārtīgas, tikumīgas sievas.

            Izvērtējot indiešu patriarhālo ģimenes modeli, aplami būtu uzskatīt, ka sieviete indiešu sabiedrībā tika turēta necieņā vai pazemota. Taisni otrādi: sieviete tika celta īpašā godā. Sievu cildināja ne tikai kā mājsaimnieci, bet arī kā mājas valdnieci, no kuras atkarīga visu ģimenes locekļu labklājība. Šo stāvokli raksturo sens indiešu izteiciens: “Māja nav ēka, māja ir sieva”. Sieviete – māte bija pielūgsmes objekts, tāpēc varēja rasties sentence: “Tēvs ir jāgodā simts reizes vairāk, kā skolotājs, bet māte – tūkstoš reizes vairāk, kā tēvs”. Līdzīgu attieksmi pauž arī citi izteicieni: “Labas sievietes ir pasaules mātes, uz viņām turas visa pasaule”; “Kur netiek godātas sievietes, tur visi rituāli ir veltīgi”. Tādēļ garīgā literatūra ieteica vīriem centīgi rūpēties par savām sievām un izturēties pret tām maigi, jo dievi nepieņems upurus no vīra, kas sit savu sievu. Tātad, sievietes sociālais stāvoklis Indijā tika uztverts ne kā diskriminācija, bet kā dabiskas  dzimumu funkciju sadales rezultāts. Patiesā attieksme pret sievieti ir meklējama milzīgajā godā, kas viņai tika izrādīts.

            Ķīnā, tāpat kā citur austrumos, dzimumu attiecības tika uztvertas auglības kulta kontekstā, kurā debesis un zeme parādās kā dievišķais laulību pāris, kas dod dzīvību visam esošajam. Senākos laikos Ķīnā pavasara svētku dienās cilvēki masveidā stājās intīmajās attiecībās, tādējādi atkārtojot kosmisko hierogāmiju. Visi dabas procesi tika uztverti kā divu kosmisko pamatspēku mijiedarbība: sievišķo pasaules sākotni iemiesoja princips, vīrīšķo – Jan princips. Tāpēc ķīniešu mākslā un literatūrā ir ļoti daudz erotisku simbolu, kas atklāj mūžīgu Iņ – Jan sadarbību.

            Ģimenes tradīcijas un attieksme pret sievieti Ķīnā no seniem laikiem veidojās divu filozofisko skolu iespaidā. Daoisti ( no Dao – “ceļš”, “patiesība” “absolūts” ) mācīja, ka cilvēks iegūst harmoniju, kad viņš atklāj to patieso miera principu, kas ir dabā ( Dao ). Tādēļ viņi uzstājās par dabiskumu visās lietās, tai skaitā arī dzimumattiecībās, kur viņi pieļāva seksuālu brīvību un poligāmu laulību.

Sievieti daoisti uzskatīja par augstāku būtni, nekā vīrietis, jo viņa dod dzīvību un savā būtībā ir tuvāka dabai. Šī mācība veicināja “brīvas mīlestības” izplatīšanos un mudināja interesi par seksu. Tādēļ Ķīnā bija ļoti populāra erotiskā literatūra un traktāti par mīlas mākslu. Mātes deva savām jaunlaulātajām meitām “uzskatāmu materiālu” – erotiskas bildes, kas bija jāizkar guļamistabā. Līgavas jaunavībai nepiešķīra gandrīz nekādu vērtību, un ģimenes tēvs varēja piedāvāt viesim pārgulēt ar savu meitu vai sievu. Poligāmija bija ļoti izplatīta, un vīrietis varēja ņemt tik daudz sievu, cik viņš spēja uzturēt. Imperatoriem bija īpaši liels harēms, kurā pastāvēja stingra hierarhija.

            Savukārt, Konfūcija mācības piekritēji par dzīves pamatu lika stingri reglamentētas sabiedriskās dzīves normas. Viņi izstrādāja ķīniešu laulības patriarhālo modeli. Konfūcija skolai bija raksturīga divējāda attieksme pret sievieti. No vienas puses sievieti godāja un cildināja kā māti, pavarda sargātāju un saimnieci, bet no otras puses, viņa tika uzskatīta par dabiskā “haotisma”, t.i., kaut kā nenosakāma un bīstama iemiesojumu. Tādēļ vīriešiem attiecībās ar sievieti bija ieteikts vadīties tikai no saprāta un nekādā gadījumā nepaļauties uz jūtām. Saistībā ar šo uzskatu, konfūciāņi izstrādāja veselu normatīvu kompleksu, kas detalizēti reglamentēja laulātā pāra dzīvi. Piemēram, viņiem bija jādzīvo atsevišķās telpās un jālieto atsevišķi trauki un gultas piederumi, viņi nedrīkstēja publiski izrādīt tuvību, pieskarties viens otram un pat sēdēt blakus sabiedriskās vietās. Sievai bija jābūt čaklai saimniecei, un tā nedrīkstēja viena pati iziet no mājām. Vīrs varēja atlaist sievu par tās netīrību, izšķērdību, kašķīgumu,  pļāpīgumu, nemākulīgu saimniekošanu un neveiklību intīmajās lietās. Tomēr likums sargāja sievas tiesības, un viņa varēja sūdzēties par savu vīru varas instancēs, ja viņš izturējās pret viņu cietsirdīgi un nepildīja savus pienākumus.

            Konfūcija sekotāju negatīvā attieksme pret mīlas emocijām noveda pie paradoksālas, no mūsu viedokļa, ķīniešu kultūras īpatnības, kad vīrieša jūtu izpausmes pret sievieti tika uzskatītas par “grēcīgām” un “netiklām”. Tas bija viens no faktoriem, kas izraisīja ķīniešu un eiropiešu kultūru konfrontāciju šo abu civilizāciju iepazīšanās stadijā. Eiropiešus šokēja tas, ka viņi, ejot pa ielu, kādas mājas dārzā netīšām varēja ieraudzīt mīlējušos pāri, tādēļ viņi uzskatīja ķīniešus par izvirtuļiem. Savukārt, ķīniešiem likās, ka eiropiešu publiskie roku spiedieni un laulāto pāru skūpsti nepārprotami liecina par viņu izvirtību. Vispār, daudzas ķīniešu tradīcijas piešķīra dzimumu attiecībām īpatnēju specifiku. Piemēram, intīmajā sfērā Ķīnā dominēja sieviete – viņa skaitījās guļamistabas saimniece, un šajā laukā viņai piederēja visa iniciatīva. Arī sievietes estētiskais ideāls Ķīnā radikāli atšķīrās no eiropiešu un indiešu ideāliem. Ķīniešu skaistuli raksturoja smalkums un vieglums, pat gaisīgums ( att. 3. ).

Kaut kādi ķermeņa izbīdījumi tika uzskatīti par neglītiem un tas noveda pie tradīcijas stingri nosiet meitenēm krūtis. Plaukstām un pēdām arī bija jābūt ļoti smalkām, tādēļ meitenēm četri kāju pirksti tika piesieti pie pēdas. Rezultātā sieviešu gaita ieguva īpašu klibojošu manieri, kas vīriešiem likās skaista un erotiska. Skaistai sievietes sejai bija jābūt baltai, ar lielu pieri, pasvītrotām acīm un košu muti, kas paredzēja plašu kosmētisko līdzekļu pielietojumu.

            Lai cik liela arī nebūtu ķīniešu tauta, minētās dzimumu attiecību īpatnības neizplatījās ārpus reģiona, kur dzīvoja ķīnieši un viņiem radniecīgas kaimiņu tautas. Visā pārējā austrumu pasaulē no Indijas līdz Vidusjūrai par valdošo kļuva klasiskais patriarhālais modelis, kas savu kulmināciju sasniedza islama tradīcijas ietvaros. Bieži vien šī tradīcija tiek pārprasta, jo daudzām islama tautām ir savas specifiskas un senas paražas, kas nav tiešā veidā saistītas ar viņu reliģiju. Katrā ziņā oficiālais islams neuzskata sievieti par zemāku būtni un apgalvo, ka vīrietis un sieviete ir radīti no vienas dvēseles un ir vienlīdzīgi. Musulmaņu doktrīna piešķir vīrietim prioritāti ģimenes dzīves vadībā, kas tiek pamatota ar vīra atbildību par ģimenes uzturēšanu, vienlaicīgi aizstāvot sievietes tiesības.  Seksuālā dzīve islamā tiek uzskatīta par Allaha svētību, bet tikai ģimenes ietvaros. Pat šodien dažās islama valstīs sievietei par laulības pārkāpšanu draud nāvessods. Tādēļ musulmaņu sieviešu tērpi, kas gandrīz pilnīgi nosedz sievietes seju un augumu, slēgtais dzīves veids un stingrie likumi ir vērsti uz to, lai maksimāli samazinātu sievietes saskarsmi ar citiem vīriešiem. Tādā veidā islama tradīcija cenšas pasargāt ģimeni un tikumību. Tajā pat laikā sievietēm nav liegts studēt un strādāt ārpus mājās, kaut gan tiek uzskatīts, ka nav labi uzticēt savu bērnu audzināšanu svešiem cilvēkiem. Vārdu sakot, arī islama patriarhālais ģimenes modelis savos teorētiskajos pamatos, tāpat kā citas senās tradīcijas, neuzskata sievieti par diskriminējamu būtni, bet dzimumu attiecības veido, izejot no savas ētiskās sistēmas.

sieviete senajā Grieķijā

Posted by on Thursday, 3 September, 2009

Dr. hist. Harijs Tumans

( vēsturnieks, kulturologs )

SIEVIETE HELLADAS ZEMĒ

           

            Senā Grieķija mūsu apziņā kopš bērnības asociējas ar kaut ko ļoti skaistu. Šo dabisko iespaidu ir radījuši burvīgie grieķu mīti, fascinējošā daba, apbrīnojamie arhitektūras pieminekļi un harmonisko cilvēku attēli, ar kuriem tik bagāta ir sengrieķu māksla. Šo mākslas pieminekļu vidū izcila vieta pieder skaistu sieviešu attēliem, kas ir kļuvuši par paraugiem visu laikmetu Eiropas māksliniekiem. Sievietes skaistuma ideālu grieķu mākslinieki ir iemūžinājuši vairākos mīlestības dievietes Afrodītes tēlos. Šodien ir grūti atrast cilvēku, kurš nepazītu slaveno “Venēru no Mēlas salas” vai tēlnieka Praksitela darināto Knīdas Afrodītes skulptūru ( att. 1 ).

Praksitela radītais tēls jau senos laikos tika atzīts par skaistuma idēlu, un tas nav nejauši. Viņš, tāpat kā citi grieķu mākslinieki, savos darbos centās izteikt savu sajūsmu par sievieti, kā rezultātā tapa daudzi ideāli tēli. Tādējādi, senajā Grieķijā pirmo reizi cilvēces vēsturē māksla mērķtiecīgi pievērsās sievietes skaistuma slavināšanai.

Sievieti apdziedāja ne tikai tēlnieki, bet arī dzejnieki, rakstnieki, filozofi, politiķi un vienkāršie cilvēki. Jau pirmais mums pazīstamais liriskais dzejnieks Arhilohs nespēja novaldīt un apslēpt prieku par savas mīļotās meitenes daiļumu:

                   “… Kā ēna tai

                     Pār pleciem mati gula un pār muguru…

                     Bij mirrēm ziesti mati šai

                     Un krūtis, ka pat vecim mostos kaislība.”

Cilvēciskajā skaistumā grieķi saskatīja kaut ko dievišķu un tādēļ augsti godāja cilvēkus, kas izcēlās ar savu ārieni. Viņi rīkoja skaistuma konkursus, kuros piedalījās gan vīrieši, gan sievietes. Šajos konkursos, atšķirībā no mūsdienu konkursiem, nebija nekādas komercijas. To mērķis bija tikai viens – baudīt cilvēka  skaistumu un izcelt visskaistāko no visiem. Īpašu sajūsmu izsauca kaila sievietes ķermeņa harmonija, kas spēja atbruņot pat agresīvi noskaņotus vīriešus. Kāda grieķu leģenda stāsta, kā varonis Menelajs, kad viņš ar zobenu rokās metās virsū savai sievai Helēnai, lai atriebtu tai par nodevību, ieraudzījis savas sievas kailās krūtis, izlaida zobenu no rokām, un visas viņa dusmas pazuda bez vēsts. Cita leģenda vēstī par hetēru Frīnu, kas izcēlās ar savu neparasto skaistumu. Viņa palika tik iedomīga, ka uzskatīja sevi pārāku par pašu Afrodīti. Pret Frīnu tika ierosināta tiesas prāva par dievības zaimošanu un viņai draudēja nāvessods. Kad šajā prāvā skaistules aizstāvim pietrūka argumentu, viņš norāva viņai visas drēbes. Ieraugot Frīnu kailu, tiesneši bija pārsteigti par tās skaistumu un tūlīt pasludināja attaisnojošu spriedumu. Starp citu, tieši Frīna pozēja Praksitelam, kad viņš radīja savu slaveno Knīdas Afrodīti. Šī skulptūra izsauca tik lielu apbrīnu, ka no visām zemes malām cilvēki brauca uz Knīdu, lai to apskatītu. Viens dzejnieks veltīja tai poētiskas rindas, kurās apdziedāja “dievieti virs zemes” marmora statujas izskatā.

            Sievietes skaistums grieķu uztverē bija cieši saistīts ar erotiku. Grieķu māksla un literatūra bija piesātināti ar juteklību. Jau iepriekš minētais Arhilohs citētajā dzejolī izcēla erotisko efektu, ko izraisīja viņa mīļotās meitenes krūtis. Dzejnieki, mākslinieki un rakstnieki nekautrējās attēlot erotiskus pārdzīvojumus un jūtas. Seksuāls baudījums tika uzskatīts par ļoti būtisku dzīves sastāvdaļu. Dzejnieks Mimnerms pat atzīstas, ka bez mīlas priekiem viņa dzīve zaudētu jebkādu jēgu:

                 “Kas gan dzīve, kas bauda – bez zelta Kiprietes*?

                   Tiešām – labprāt nomirtu es, nākotnē liegta ja man

                   Slepena mīla un gultas prieki, un maiguma veltes.”

Atšķirībā no indiešiem un ķīniešiem grieķi apdzejoja erotisku kaislību, bet nekad nerakstīja traktātus par mīlas mākslu, viņus neinteresēja seksuālā “tehnika”, bet jūtas un estētiskā mīlas puse. Tāpēc grieķu literatūrā nav neviena dzimumakta apraksta. Tiesa gan, grieķu vāžu glezniecībā var atrast naturālistiskus, pat pornogrāfiskus attēlus, bet tiem nav nekā kopēja ar mīlestību. Erotiskās bildēs tika attēlotas prostitūtas un nekad – laulātie pāri, jo ģimenes mīlestība bija kaut kas svēts un dziļi intīms, svešai acij nepieejams. Toties prostitūtas bija daudz un dažādas: vienas bija nopērkamas turpat uz ielas vai publiskajos namos, citas uzstājās kā dejotājas vai flautistes dzīru laikā, bet visdārgākās bija hetēras, kas pašas izvēlējās sev partnerus uz ilgāku laiku un par lielu samaksu. Vārds “hetēra” nozīmē “draudzene”, un, tā kā viņas bija brīvas, skaistas un labi izglītotas, tad arī uzvedās kā savu partneru draudzenes. Dažas hetēras bija ļoti populāras un slavenas, izcilākie grieķu vīrieši lepojās ar savu draudzību ar tām. Pat Sokrāts ar saviem mācekļiem nekautrējās aiziet pie hetēras Teodotas pārliecināties, ka baumas par viņas skaistumu atbilst patiesībai, pie reizes apspriežot ar viņu dažus filozofiskus jautājumus.

Vēsture ir saglabājusi dažu slavenu grieķu sieviešu vārdus. Pirmā viņu vidū ir Sapfo, kas bija dzejniece un vadīja meiteņu skolu Lezbas salā. Pēc nostāstiem šajā skolā tika kultivēta tāda veida erotiskā dzīve, ko mēs šodien, pateicoties Sapfo, pazīstam kā “lezbisko mīlu”. Leģenda vēstī, ka Afrodīte sodīja dzejnieci par šo pretdabisko mīlu,  laupot tai saprātu. Sapfo, iemīlējusies kādā jaunietī, kas neatbildēja uz viņas jūtām, aiz bēdām nometās no klints. Gandrīz divsimt gadus vēlāk Atēnās dzīvoja slavenā hetēra Aspazija, kas, bez šaubām, bija visskandalozākā sava laikmeta sieviete. Viņa bija ārzemniece, kas turēja Atēnās publisko namu un šokēja pilsoņus ar savu brīvo dzīves veidu. Viņā iemīlējās Atēnu demokrātijas līderis Perikls, kas, lai apprecētos ar viņu, izšķīrās no savas pirmās sievas. Aspazija izcēlās ar savu gudrību, deva savam vīram padomus politikā, un Atēnās  baumoja, ka pat dažas Perikla politiskās runas ir viņas sacerētas. Šis Perikla sievas tēls bija ļoti tuvs mūsu izcilajai dzejniecei Elzai Rozenbergai, kas izvēlējās sev Aspazijas vārdu kā pseidonīmu.

Visai pasaulei ir pazīstams slavenās grieķu sievietes, Ēģiptes valdnieces Kleopatras vārds, par kuru jau ir uzrakstītas neskaitāmas grāmatas un uzņemtas vairākas filmas. Viņas dzīve līdzinās aizraujošam, krāšņam romānam, tādēļ nav brīnums, ka mākslinieki jau no seniem laikiem  veltījuši viņai savu uzmanību. Tā bija valdniece, kas mīlēja Cēzaru un Antoniju, kas nostājās pret Romas varu un pretendēja uz pasaules kundzību. Kad cīņa tika zaudēta, viņa brīvprātīgi aizgāja no dzīves. Kleopatra nebija skaista, bet pārsteidza laikabiedrus ar savu gudrību, eleganci un neparasto šarmu. Leģenda stāsta, ka jebkurš vīrietis, kas to vēlētos, varētu pavadīt nakti ar viņu, bet no rīta tam būtu jāšķiras no dzīves…. un neprātīgo drosminieku nav trūcis.

Grieķu kultūrā mēs varam sastapt arī citādu attieksmi pret sievieti. Vairāki vēsturē pazīstami cilvēki ir izteikušies par sievieti ļoti asi un kritiski. Piemēram, dzejnieks Hēsiods ir apgalvojis, ka sievietes mēdz sagrozīt vīriešiem galvu un brīdinājis:

          “Tas, kas sievietei tic, tic arī blēžiem un zagļiem”.

Lielais traģiķis Eiripīds bijis slavens ar sievieti nicinošiem izteicieniem, kuri vairumā ir atrodami viņa lugās, un kurus varētu rezumēt vienā tā laika frāzē: ”apglabāt sievieti ir labāk, nekā precēties ar viņu”. Līdzīgi kāds cits dzejnieks ir teicis, ka sievas mēdz būt labas tikai divas reizes mūžā – laulības gultā kāzu naktī un nāves gultā pirms bērēm. Kāds dramaturgs ir teicis, ka nav vērts lamāt sievietes – pietiek tikai pateikt pašu vārdu “sieviete”. Grieķijā bijusi pazīstama anekdote par filozofu, kurš uz kāda jaunieša jautājumu, vai viņam precēties vai palikt neprecētam, atbildējis, lai viņš dara, kā grib, jo abos gadījumos dabūs nožēlot. Šeit varētu nocitēt vēl dažus līdzīga rakstura izteicienus, bet ir jāatceras, ka tie pieder konkrētiem cilvēkiem, ir teikti konkrētā kontekstā un neļauj izdarīt plašus vispārinājumus. Tātad tie neraksturo grieķu kultūras attieksmi pret sievieti kopumā. Nesalīdzināmi vairāk ir nopietnu, cieņas pilnu un cildinošu vārdu par sievieti. Tie paši cilvēki citā kontekstā varēja teikt pavisam ko citu. Piemēram, tas pats Eiripīds savās lugās bieži vien ir izrādījis lielu izpratni, cieņu un līdzjūtību pret sievieti.

            Šodien mēs bieži  dzirdam, ka grieķi daudz augstāk par mīlestību pret sievieti ir vērtējuši vīriešu homoseksuālās attiecības. Šāds priekšstats pamatojas uz dažiem faktiem un izteicieniem, kas tiek izrauti no konteksta un absolutizēti. No vienas puses, tik tiešām, senajā Grieķijā vienmēr ir bijis izplatīts homoseksuālisms, it īpaši klasiskajā laikmetā un vēlāk, bet no otras puses, nedrīkst aizmirst, ka tradicionālā grieķu morāle, tā morāle, kurai bija normatīvs raksturs, nosodīja šīs attiecības kā netiklību un anomāliju. Par to var pārliecināties, lasot grieķu literatūru. Piemēram, Aristofans vienā savā komēdijā ir tēlojis strīdu starp Taisnību un Netaisnību, kurā Taisnība nosoda pederastiju, bet Netaisnība to aizstāv. Platons, ko reizēm uzskata par homoseksuālisma teorētiķi, rakstīja, ka labi iekārtotā valstī vīrieši nedrīkstētu saieties savā starpā, jo tas ir pretrunā ar dabas likumiem. Līdzīgu piemēru ir daudz un tie liecina, ka homoseksuālisms Grieķijā nekad nav mazinājis mīlestību pret sievieti. Pretējā gadījumā nebūtu tik daudz skaistu mākslas darbu un dzejas, kas apdzied sievieti un tās skaistumu.

            Grieķiem, tāpat kā citām senajām tautām, sievietes ideāls bija saistīts ar sievas un mātes statusu. Viņi nepazina atšķirību starp jēdzieniem “sieva” un “sieviete” un apzīmēja tos ar vienu vārdu – gyne, kas nozīmē “tā, kas dzemdē bērnus”. Tātad, sieviete tika cienīta galvenokārt kā māte un saimniece. Bērnu dzemdēšana skaitījās reliģisks un valstisks pienākums, jo ģimenei bija vajadzīgi mantinieki, kas turpinātu kopt senču kultu, bet valstij bija nepieciešami pilsoņi un karavīri. Tādēļ dažās grieķu valstīs pastāvēja sodi neprecētiem vīriešiem – sākot ar naudas sodu un beidzot ar pilsonības atņemšanu. Laulības vecums sievietēm svārstījās no 14 līdz 18 gadiem, un galvenais nosacījums bija, lai līgava būtu jaunāka par līgavaini un nevainīga. Vīrietis varēja stāties laulībā tikai sākot no 30 gadiem, jo viņam vajadzēja uzņemties atbildību par savu ģimeni, un tas prasīja personības briedumu. Meitene, stājoties laulībā, bija vēl ļoti jauna un tādēļ gados vecākais vīrs viņai bija liela autoritāte. Tādā veidā grieķi centās panākt zināmu hierarhisku harmoniju ģimenē. Laulāto draugu izvēle notika dažādos veidos. Senākos laikos Grieķijā, tāpat kā Indijā, pastāvēja līgavas nolaupīšana, kā arī iegūšana sacensībās. Vairāki grieķu mīti stāsta par to, kā kāds varonis uzvarot sacīkstēs iegūst ķēniņa valsti un viņa meitu par sievu. Klasiskā laikmetā laulības tika slēgtas pēc saderināšanās, kad bija nolīgts pūrs un atrunāti visi noteikumi. Vecāki varēja apprecināt bērnus arī bez viņu gribas, bet tas reti kad tika praktizēts. Pārsvarā tika gaidīta abpusēja piekrišana un mīlestība. Pūrs parasti nebija liels, un nabadzīgām meitenēm to piešķīra valsts.

Tiklīdz sieviete apprecējās, viņa kļuva par mājas saimnieci, un no šī brīža viņas dzīve noritēja mājas sienās. Viņa nedrīkstēja  iziet no mājas bez vīra vai  kalpones; uz ielas viņai bija jāvalkā garas drēbes, kas pilnībā nosedza viņas augumu ( att. 2 ).

Arī seja bija jāaizsedz no svešu vīriešu skatieniem. Brīvi staigāt pa pilsētu sieviete drīkstēja tikai tajā vecumā, kad vīrieši, satiekot viņu, varēja jautāt, nevis kā sieva, bet kā māte viņa ir. Ne velti par sievietes – saimnieces simbolu Grieķijā kļuva bruņurupucis, kas nekad neatstāj savu māju. Labai sievai bija jābūt nemanāmai ārpus mājas, t.i., viņai bija jāuzvedas tā, lai citi par viņu neko nevarētu teikt – nedz labu, nedz sliktu. Toties mājas sienās sieviete baudīja lielu varu – viņa bija absolūta noteicēja saimniecības lietās. Sieva – māte organizēja visu mājas dzīvi, komandēja kalpus, audzināja bērnus un pati daudz strādāja. Kārtīgas saimnieces goda darbs skaitījās aušana un vērpšana. Tāpēc kāzu ceremonijas laikā līgavas priekšā nesa vārpstu, kas bieži vien tika attēlota arī uz sieviešu kapu plāksnēm. Dažreiz šajās plāksnēs attēloja iemauktus, uzpurni un gaili, kas simboliski nozīmēja to, ka sieva turēja kalpus grožos, klusēja vīriešu klātbūtnē un cēlās “līdz ar gaiļiem”.

No sievas tika prasīta absolūta uzticība vīram, jo viņa iemiesoja sevī ģimenes pavardu, t.i., ģimenes sakrālo sirdi, ko nedrīkstēja aptraipīt. Laulības pārkāpšanas gadījumā vīram bija tiesības nogalināt sievas mīļāko, bet pati sieviete tika atlaista, piesieta pie kauna staba un uz visu mūžu zaudēja godu un cieņu sabiedrībā. Senākos laikos šķiršanos varēja ierosināt tikai vīrs, bet vēlākos laikos šāda iniciatīva piederēja arī sievai. Tad šķiršanās, kas agrāk bija ļoti reta parādība, kļuva par dzīves normu. Vēsturnieks Polībijs rakstīja, ka viņa laikā ( II gs. p. m. ē. ) cilvēki Grieķijā ir kļuvuši godkārīgi, alkatīgi un izlutināti, negrib precēties, bet ja precas, tad nevēlas audzināt bērnus.

Mūsdienās grieķu sievietes stāvoklis bieži vien tiek uzskatīts par smagu un diskriminējošu, bet tiek aizmirsts, ka viņa pati tā nedomāja. Viņa vienkārši pildīja savus pienākumus, tāpat, kā to darīja viņas vīrs. Sieviete netika nicināta vai pazemota, tieši otrādi – viņu uzskatīja par līdzvērtīgu un viņas stāvoklis skaitījās goda pilns, citādi viņai nebūtu uzticēta mājsaimniecības vadīšana. Turklāt, mājās sievietes baudīja tik lielu varu, ka bieži vien vīrs no ģimenes galvas pārvērtās par sievas padoto. Vienā komēdijā vīrs  izsakās par savu sievu: “Pēc lepna skata jūs varēsiet pazīt manu sievu, vai drīzāk, manu kundzi, kas mani paverdzināja…” Pat slavenais grieķu mītu varonis Hērakls kā vergs kalpojis ķēniņienei Omfalai, kas viņu pazemoja un paņemot rokās viņa vāli mēdza uzlikt savu kāju, ieautu sieviešu tupelītē, uz varoņa stiprajiem pleciem. No šejienes arī izcēlies teiciens “atrasties zem sievas tupeles”, kas raksturo tāda vīrieša stāvokli, kurš ir nonācis pilnīgā atkarībā no savas sievas. Grieķi labi pazina šo parādību, bet pārsvarā viņu ģimenēs dominēja patriarhālais modelis. Atšķirības dzīves veidā starp sievietēm un vīriešiem paši grieķi izskaidroja ar to, ka dzimumiem piemīt dažādas spējas, un sievietes pēc savas dabas ir vairāk piemērotas mājas darbiem, kurpretī vīrieši – smagiem fiziskiem darbiem ārpus mājas. Pēc šī principa viņi sadalīja pienākumus savā starpā. Grieķu rakstnieks Ksenofonts uzsvēra, ka šādu kārtību ir iestādījuši dievi, kas savienoja vīrieti un sievieti kopdzīvei, tādēļ abiem dzimumiem ir jāievēro šie likumi un katram jāpilda savi pienākumi. Jāsaka, ka grieķi ļoti lielu vērību pievērsa vīra un sievas saskaņas veidošanai, ko viņi saistīja vispirms ar savstarpēju cieņu un samierināšanos ar otra cilvēka trūkumiem. Bija pat speciāls vārds, kas apzīmēja laulāto draugu mīlestību – storge. Šis vārds tika atvasināts no darbības vārda stergo, kas nozīmē “mīlēt”, “samierināties”, “paciest”. Tas, protams, neizslēdza maigumu un savstarpējo pievilkšanās spēku. Plaši pazīstams ir Platona mīts, kas izskaidro vīrieša un sievietes mīlestību: kādreiz cilvēks bijis vienota būtne, kurā apvienojušies abi dzimumi. Bet tad dievi pārdalīja to uz pusēm, un no tā laika katra puse turpina tiekties pēc savas otrās puses. Tādēļ mēs šodien laulātos draugus devējām par “otrām pusēm”.

Sievietes vērtība ģimenē noteica arī viņas vērtību grieķu sabiedrībā. Sievietes tēlnieciskie attēli rāda mums pašcieņas pilnu saimnieci, kuras stāja atbilst ne diskriminētas būtnes, bet valdnieces statusam. Pateicoties tam godam, kas tika piešķirts sievai un mātei, mākslinieki – gleznotāji labprāt attēloja sievieti ikdienas kontekstā, saskatot tajā ne drūmu sadzīvi, bet pasauli, kurai piemīt savs poētisms ( att. 3 ).

Ir saglabājušies vairāki portreti, kas rāda mums skaistas un apgarotas grieķu sieviešu sejas ( att. 4 ).

Arī literatūrā var atrast ļoti daudz sieviešu tēlu kā sievas un mātes slavinājumus. Pirmais un lielākais grieķu dzejnieks Homērs ar skaistiem vārdiem cildināja Odiseja sievu Penelopi, kas divdesmit gadus uzticīgi gaidīja savu vīru atgriežamies no kara un ar visiem spēkiem turējās pretī daudzo precinieku mēģinājumiem par katru cenu apprecēt viņu. Savukārt, Odisejs divdesmit gadus sapņoja par atgriešanos mājās pie sievas un dēla, kādēļ noraidīja pat mūžīgi skaistās dievietes mīlestību. Hēsiods ir novērtējis labu sievu kā vislielāko labumu šajā pasaulē. Kāds cits dzejnieks ir teicis: “krietna sieva ir mājas laime”. Viņiem pievienojās Eiripīds:

           “Nav labuma šai pasaulē vairs lielāka

             Par to, ja vīrs ar sievu dzīvo saskaņā.”


* “Zelta Kipriete” – mīlestības dievietes Afrodītes poētiskais nosaukums.

sieviete senajā Romā

Posted by on Thursday, 3 September, 2009

Dr. hist. Harijs Tumans

vēsturnieks, kulturologs

 

SIEVIETE SENAJĀ ROMĀ

           

            Senā Roma mūsu izpratnē saistās ar varenu impēriju, grandiozām celtnēm, perfektu armiju un slavenajām romiešu tiesībām. To visu kādreiz ir radījusi pavisam neliela tauta, viena no latīņu ciltīm. Sākotnēji romieši pārsvarā nodarbojās ar zemkopību, tirdzniecību un amatniecību nicinot un atstājot novārtā. Tādēļ viņi ilgu laiku nepazina nedz bagātību, nedz greznību. Turklāt, jau no pašiem pirmsākumiem romiešiem nācās ļoti daudz karot, lai aizstāvētu sevi pret kaimiņu uzbrūkumiem un panāktu savus politiskos mērķus. Var teikt, ka romiešu dzīve pagāja gandrīz nepārtraukti karojot. Tas viss būtiski iespaidoja viņu nacionālo raksturu un tradīcijas. Romieši bija pazīstami ar savu nabadzību, pieticību, atturību un skarbumu ( severitas ), ar ko viņi īpaši lepojās. Nepārtrauktie kari un skarbais dzīves veids attīstīja viņos tādas īpašības, kā disciplinētība, izturība, pragmatisms un konservatīvisms.

Tātad, senākos laikos Romā dzīvoja skarbie vīrieši un tādas pašas bija arī romiešu sievietes ( skat. att. 2 ), kuru raksturu un sabiedrisko statusu spēcīgi ietekmēja nupat minētie dzīves apstākļi. Taču ar laiku viss mainījās u nskarbumu nomainīja smalkums un elegance…

            Atšķirībā no senajiem grieķiem, romieši ilgu laiku publiski nepievērsa uzmanību sievietes skaistumam, neapdziedāja to mākslā un neatļāvās attēlot viņu kailu. Viņi akcentēja sievietes garīgās kvalitātes – tikumību, krietnumu, uzticību un čaklumu. Romiešu sieviete tika uztverta tikai kā sieva- māte, un viņas dzīves jēga bija vienīgi ģimene. Savukārt ģimene Romā izcēlās ar neparasti stingro patriarhālo raksturu. Tās būtību veidoja ārkārtīgi liela ģimenes tēva vara, kuram piederēja dzīves un nāves tiesības pār visiem ģimenes locekļiem. Bērni atradās pilnīgā tēva varā līdz pat viņa nāvei. Raksturīgi, ka romiešu ģimene ( familia ) iekļāva sevī arī kalpus, mājlopus un visu saimniecību. Tas viss piederēja tēvam, kurš ikvienu varēja sodīt, pārdot un pat nogalināt. Ar laiku šīs tiesības tika stipri ierobežotas, bet vienmēr tika saglabāts  princips, ka tikai ģimenes tēvs ir patstāvīga juridiska persona, kurpretī visi pārējie ģimenes locekļi atrodas viņa varā, un viņiem nav sava īpašuma. Raksturīgi, ka romieši lepojās ar savu ģimenes modeli, it īpaši ar tēva varu, un zināms pamats tam bija, jo– viņiem nekad nenācās piedzīvot Blaumaņa aprakstīto Indrānu drāmu vai Šekspīra tēloto karaļa Līra likteni.

            Laulību vecums romiešu jauniešiem iestājās ļoti agri – meitenes varēja precēties jau no 12 gadiem, bet zēni – no 14 gadiem. Mūsdienās tas liekas dīvaini, bet pētījumi rāda, ka jaunieši tajos laikos nobrieda agrāk nekā šodien. Tomēr, neskatoties uz to, romieši pārsvarā stājās laulībā nopietnākā vecumā. Laulāto draugu izvēlē galveno lomu spēlēja abpusēja piekrišana, un neviens nedrīkstēja piespiest kādu apprecēties pret viņa gribu. Pirms laulībām notika saderināšanās, kad abas puses deva svinīgu solījumu un tika norunāts pūra lielums. Skaitījās, ka saderināšanās ir līgums, par kura laušanu iestājās tiesiska atbildība. Dodot solījumu, līgavainis dāvāja līgavai metāla gredzenu, kas tika uzlikts uz kreisās rokas priekšpēdējā pirksta, jo romieši uzskatīja, ka šajā pirkstā ir nervs, kas savieno to ar sirdi. Tātad, mums pazīstamā tradīcija dāvināt laulību gredzenus nāk no senās Romas.

Kāzas parasti svinēja ražas novākšanas laikā un nekad martā vai maijā, jo marts bija veltīts kara dievam Marsam ( kā izteicies dzejnieks Ovīdijs, “neklājas laulātiem karot” ), bet maijā notika mirušo piemiņas svētki. Kāzu ceremonija bija ļoti atbildīgs un sarežģīts rituāls. Vispirms līgava upurēja mājas dieviem savas bērnības drēbes un rotaļlietas, ieģērbās svētku drānās, izveidoja īpašu frizūru un gaidīja līgavaini. Kad līgavainis bija ieradies, viņi abi veica upurēšanas rituālu, zīlēja, noslēdza laulību līgumu un rīkoja dzīres. Pēc dzīrēm jaunlaulātie kopā ar vecākiem, radiem un draugiem flautu pavadībā, ar degošām lāpām rokās devās procesijā uz līgavaiņa mājām. Aiz līgavas nesa vārpstu, kas simbolizēja viņas kā topošās mājas saimnieces pienākumus. Pa ceļam jauno pāri apbēra ar riekstiem, lai viņiem būtu pārticīga dzīve. Ceļa galā, pie durvīm līgavainis sagaidīja līgavu ar jautājumu: “Sieva, vai tu gribi kļūt par manas ģimenes māti?”. Līgava teica: “Es gribu” un tūlīt jautāja tālāk: “Vīrs, vai tu gribi kļūt par manas ģimenes tēvu?” Pēc vīra atbildes viņa teica sakrālo formulu: “Kur tu – Gajs, tur es -Gaja”. Šajos vārdos atspoguļojās romiešu priekšstats par laulības dzīvi, kas tika uztverta kā divu dzīvību saplūšana vienā. Šo ideju labi ilustrē vārdi, ko kāda pazīstama romiete ir teikusi savam vīram: “Es tevi apprecēju, lai kopā ar tevi dalītu priekus un bēdas, kas gadīsies tavā dzīvē”. Kad visi sakrālie vārdi bija izteikti, līgava uz rokām tika pārcelta pāri slieksnim, un jaunais vīrs iesvētīja viņu “ar ūdeni un uguni”. Tādējādi jaunā sieva kļuva par pavarda saimnieci. Pēc tam jaunlaulātie devās uz guļamistabu, un no rīta viņu mājās turpinājās dzīres, kurās viesus uzņēma jaunā mājas saimniece.

Romiešu juristi ir definējuši laulību kā vīrieša un sievietes savienību, viņu abu dzīves kopību, kurā savienojas dievišķās un cilvēciskās tiesības. Viņi uzskatīja, ka laulību veido ne tikai kopdzīves fakts pats par sevi, bet laulāto griba, viņu savstarpējā atzīšana par vīru un sievu, kā arī vēlēšanās būt kopā. Interesanti, ka latīņu vārds “laulība” ( coniugium ) burtiskā tulkojumā nozīmē pāri, kas iejūgts vienā arklā ( iugum )*. Tādā veidā ir izteikta doma, ka vīrs un sieva kopā nes vienu ģimenes nastu, tātad, viņiem ir kopīga atbildība un kopīgs darbs.

Apprecoties meitene atbrīvojās no tēva varas un nonāca vīra varā, kas tika apzīmēta ar vārdu manus ( roka ). Bija trīs laulību noslēgšanas veidi, kas balstījās uz manus: 1)confarreatio, t.i., vissvētākā laulību forma, kas tika noslēgta ar rituālu, kura laikā jaunlaulātie ēda īpašu svētku maizi; 2) coemptio, t.i., simboliska sievas “pirkšana” un 3) usus, t.i., “lietošana”, kad pāris automātiski kļuva par vīru un sievu, ja viņi nodzīvoja kopā vienu gadu. Usus sakņojās romiešu īpašuma tiesībās, kas noteica, ka cilvēks kļūst par kādas lietas īpašnieku, ja viņš to lieto noteiktu laiku. Sieviete usus gadījumā varēja izvairīties no laulībām ar nevēlamu partneri. Lai to izdarītu, viņai gada laikā trīs naktis vajadzēja pavadīt ārpus mājām, tad viņa saglabāja savu agrāko statusu. Gadījumā, ja sieviete palika viena, viņai tika nozīmēts aizbildnis, jo romieši uzskatīja, ka sievietei vienmēr jāatrodas kāda vīrieša aizbildniecībā. Šī prasība tika pamatota ar sieviešu “saprāta vājumu” un “vieglprātību”. Tādēļ, kļūstot par sievu, sieviete pārtapa par vīra “īpašumu”, un viņas juridiskais statuss tika pielīdzināts ģimenes tēva bērnu statusam ( tas saucās filiae loco – “meitas vietā” ), saskaņā ar kuru viņa skaitījās māsa saviem bērniem. Sievas pūrs pārgāja vīra īpašumā, un viņai nebija tiesību pieprasīt šķiršanos. Laulības pārkāpšanas gadījumā vīram bija tiesības nogalināt savu sievu un viņas mīļāko, ja viņš tos noķēra nozieguma vietā.

Skatoties uz romiešu sievietes juridisko stāvokli, varētu rasties iespaids, ka viņa bija ārkārtīgi nelaimīga, diskriminēta un beztiesiska būtne. Jāatzīst, ka tas tomēr būtu ļoti maldīgs priekšstats. Īstenībā Romas sievietes reālais statuss, ko noteica romiešu ģimenes tradīcijas, bija krasā pretrunā ar juridiskajām formulām. Sieviete bija pilntiesīga mājas saimniece un ģimenē ieņēma nevis “meitas vietu”, bet gan kundzes vietu. Ne tikai bērni un kalpi, bet arī pats vīrs uzrunāja viņu par kundzi ( domina ). Mājas saimnieci sauca par matronu – tas bija goda apzīmējums, kas piešķīra sievietei īpašu valdnieces stāju ( att.2 ).

Visi viņu cienīja un mīlēja, viņas klātbūtnē nedrīkstēja izrunāt neglītus vārdus un nepiedienīgi uzvesties. Viņa pārvaldīja visu mājsaimniecību un bija īsta mājas valdniece. Viņas rokās atradās ģimenes aizbildņu lāru kults. Turklāt romiete bija izglītota, viņa mācēja lasīt un rakstīt, labi pazina mākslu, literatūru un mūziku. Romiešu portreti bieži attēlo sievieti ar rakstāmpiederumiem rokās ( att. 2 ).

Atšķirībā no grieķu sievietes, Romas sieviete baudīja daudz lielāku  brīvību. Viņa ēda ar savu vīru pie viena galda un uzņēma viesus. Tā pati drīkstēja brīvi iziet uz ielas, doties ciemos, piedalīties pieņemšanās un sabiedriskajā dzīvē. Romiešu sievietēm bija tiesības veidot savas apvienības, ko mēs šodien sauktu par sabiedriskajām organizācijām. Šīs organizācijas iejaucās municipālajā politikā un spēlēja tajā ievērojamu lomu. Sievietes nevarēja pašas tikt ievēlētas amatos, toties viņas caur savām apvienībām atbalstīja vēlamos kandidātus un aktīvi aģitēja par tiem. Pompejās arheologi ar pārsteigumu atklāja, ka pilsētas māju sienas ir aprakstītas ar sieviešu pirmsvēlēšanu aģitācijas saukļiem par labu viņu kandidātiem municipālajās vēlēšanās.

Kopumā ņemot, sievietes iespaids ir stipri jūtams Romas vēsturē. Tiešā vai netiešā veidā romietes būtiski ietekmēja valsts dzīvi. Piemēram, tikumīgā Lukrēcija izraisīja Romas valdnieka Tarkvīnija Lepnā tirāniskā režīma krišanu. Kad tirāna dēls viņu izvaroja, viņa atsauca vīru un savus brāļus, izstāstīja viņiem, kas noticis un nodūra sevi ar zobenu. Sadusmotie radinieki ķērās pie ieročiem, romiešu tauta sacēlās, un Tarkvīnijs aizbēga no pilsētas. Tirāna vietā romieši ievēlēja amatpersonas, un tā Romā tika dibināta republika. Vairākas reizes romiešu sievietes glāba pilsētu no nāvīgām briesmām gan ar saviem varoņdarbiem, gan palīdzot vīriem tikt galā ar bīstamu ienaidnieku. Šādos brīžos viņas bija gatavas uz jebkādiem upuriem. Leģenda stāsta, ka karojot ar Hannibalu, romiešiem bija jāuzbūvē flote, bet viņiem pietrūka kuģu tauvu. Tad visas Romas sievietes nogrieza savas skaistās bizes, lai no tām varētu pagatavot nepieciešamās virves.

Reiz gadījās, ka romieši sastrīdējās ar savu stūrgalvīgo karavadoni Koriolānu, un viņš, alkstot pēc atriebības, pieslējās Romas ienaidniekiem un ar lielu karaspēku uzbruka dzimtajai pilsētai. Tikai mātes un sievas vārdi piespieda viņu aizvest naidīgo karaspēku prom no Romas mūriem. Līdzīgu piemēru bija daudz, bet cik liels bija sieviešu neredzamais iespaids uz valsts politisko dzīvi, kas tika realizēts caur vīriem vai mīļākajiem, to neviens nevar pateikt.

Reiz Romas vēsturē ir bijis notikums, ko var nosaukt par īstu sieviešu dumpi. 215. gadā p.m.ē., kad romieši karoja ar Hannibalu un viņu stāvoklis bija īpaši smags, tika pieņemts likums, kas paredzēja visu līdzekļu koncentrāciju kara turpināšanai. Sieviešu tērpu greznība bija stingri ierobežota, un greznas rotaslietas tika aizliegtas. Saprazdamas stāvokļa nopietnību, sievietes labprāt pakļāvās likumam. Bet karš beidzās, laiki mainījās, tomēr likums joprojām palika spēkā. Pagāja divdesmit gadi, Roma kļuva par bagātu lielvalsti, labklājības līmenis strauji auga, un sievietes sacēlās pret nīstamo likumu. Senātā notika ilgstošas debates vai saglabāt greznības ierobežojumu vai nē. Daudzi politiķi bija pret likuma atcelšanu, jo viņi to uztvēra kā veco tradīciju graušanu. Tad sievietes sāka pulcēties pilsētas ielās un laukumos, ielenca amatpersonas un neatlaidīgi pieprasīja savu. Galu galā viņas panāca ko vēlējās, un likums tika atcelts. Tajā laikā balsošana Romā vēl bija atklāta, un vīri neuzdrošinājās sievu klātbūtnē balsot pret likuma atcelšanu. Konservatīvo līderis Marks Porcijs Katons pārmeta viņiem: “Mūsu brīvība ir neprātīgu sieviešu gūstā… jūs nespējat savaldīt savas sievas mājās, un tagad mums jātrīc viņu pūļa priekšā. (…) Vai tiešam jūs domājat, ka tad, kad sievietes visās lietās pielīdzināsies jums, jūs varēsiet viņas paciest? Tiklīdz viņas kļūs vienlīdzīgas ar jums, viņas tūlīt kļūs pārākas par jums.”

Katona uztraukumam bija pamats: viņa laikā romiešu sievietes strauji emancipējās. Izplatījās jauna laulību forma, bez sievas nonākšanas vīra varā. Sieva palika tēva varā, bet no vīra bija neatkarīga, tā varēja pati ierosināt šķiršanos, un viņai bija savs īpašums. Vēlāk, kad Romā valdīja imperatori, sieviete sasniedza arī personīgu brīvību, un viņai vairs nebija vajadzīgs vīrietis – aizbildnis. Tādējādi sieviete pirmo reizi vēsturē ieguva juridisku un ekonomisku brīvību. Tiesa gan, sabiedrībai nācās par to dārgi samaksāt. Zināmā mērā Katona pravietojums piepildījās – vispirms par tipisku parādību kļuva vīri, kas nonāca “zem sievas tupeles”, pēc tam izplatījās šķiršanās, un beidzot romieši zaudēja savu ģimenes morāli un tikumību, ar kuru viņi kādreiz tik ļoti lepojās. Laulības pārkāpšana, šķiršanās un vispārēja netiklība kļuva par romiešu dzīves normu. Ja agrāk romiešu sievietes izcēlās ar savu vienkāršību un atturību ( att. 2 ), tad tagad viņas taisīja arvien sarežģītākās frizūras un izcēlās ar greznību, izsmalcinātību un izlutinātību ( att. 4 ).

Turīgās sievietes sacentās ne tikai greznībā, bet arī izvirtībā. Filozofs Seneka rakstīja, ka daudzas sievietes gadus skaita nevis pēc konsuliem, bet pēc saviem vīriem**. Kopš tā laika Romas vārds cieši saistījās ar morālu degradāciju un izvirtību. Dzejnieks Marciāls savās epigrammās izsmēja gan netiklību, gan aprēķina laulības ar veciem, bet bagātiem partneriem:  

     “Paula grib mani par vīru, bet kur lai es lieku tik vecu?

       Divreiz tik vecu, tad gan, – precētu kaut vai tūlīt.”

Impērijas laikā pieauga sieviešu ietekme valsts dzīvē. Imperatoru, augsta ranga ierēdņu, provinču pārvaldnieku un karavadoņu sievas arvien vairāk iejaucās politikā. Kāds laikabiedrs žēlojās, ka, kopš sievietes ir ieguvušas brīvību, viņas valda visur – ģimenē, tiesā, armijā. Acīmredzot, bija noticis tas, par ko kādreiz runāja Katons. Turklāt, tagad sieviešu vienlīdzība sniedzās jau tik tālu, ka amfiteātros uzstājās sievietes – gladiatori. Tas pats Seneka rakstīja, ka sievietes ir pielīdzinājušās vīriešiem gan miesaskārībā, gan netiklībā, gan slimībās: “Šādu netikumu dēļ viņas zaudēja sava dzimuma priekšrocības, pārstāja būt sievietes un nolēma sevi vīriešu slimībām”.

            Tomēr nepareizi būtu domāt, ka Romā vispār izzuda stabilas ģimenes un laulāto mīlestība. Noturīgākas ģimenes bija laukos un trūcīgo aprindās – tur cilvēki bija vairāk aizņemti ar smagiem ikdienas darbiem, tādēļ viņus mazāk skāra netikumība un izvirtība. Bet arī pašā Romas pilsētā, tāpat arī dižciltīgo vidū netrūka cēlu mīlestības un uzticības paraugu. Vēsture pazīst daudzus piemērus, kad tajos smagajos laikos, kad Romā valdīja trakie un asinskārie imperatori, kas bez žēlastības nogalināja daudzus nevainīgus cilvēkus, represējamo sievas līdz pēdējam brīdim atbalstīja savus vīrus un dalīja ar viņiem visas ciešanas, arī nāvi. Kad Nerons atsūtīja Senekam paziņojumu par nāvesspriedumu, filozofa sieva, sekojot vīram, pārgrieza sev vēnas, lai kopā ar viņu aizietu nāvē.

 Tātad, arī visgrūtākajos laikos, kad visapkārt valda izvirtība un netikums, atrodas vieta īstai mīlestībai līdz kapa malai.


* Līdzīgi krievu valodā: vārds ”супуги” ( laulātie ) ir atvasināts no vārda  ”упряяжка” ( pajūgs ).

** konsuli bija Romas augstākas amatpersonas, kas tika vēlētas uz vienu gadu un pēc viņu vārdiem tika atzīmēti gadi.

Еще раз о мимесисе Aлексаднра

Posted by on Tuesday, 1 September, 2009

Dr. hist. Харийс Туманс

Еще раз о мимесисе  и легитимации Александра”

Статья была опубликована в журнале «Мнемон» – 2, 2016. С. 55-78.

Как хорошо известно, в наших источниках имеется немало свидетельств, показывающих стремление Александра Македонского уподобиться героям древности – Ахиллу, Гераклу, Дионису. Этот факт признают даже скептически настроенные исследователи[1]. Естественно, в историографии эта тема обсуждалась бессчетное количество раз, однако есть все основания полагать, что точка в дискуссиях так и не будет поставлена. Причиной тому служит как состояние источников, так – и еще в большей степени – состояние умов исследователей, подходы которых определяются их собственными воззрениями и предпочтениями. Понятно, что при отсутствии однозначной ясности в источниках невозможно надеяться на однозначную ясность в исследованиях. Поэтому поле интерпретаций неизменно остается открытым. В научной литературе с некоторого времени довольно четко обозначились два подхода к теме «Александр и герои древности»: одни склонны рассматривать это как политический пиар[2], другие же – как результат «творческого осмысления» античными писателями деятельности и личности Александра[3]. И если еще во второй половине XX в. периодически высказывались мысли о том, что Александр подражал героям прошлого на полном серьезе и что в этом проявлялась его специфическая религиозность[4], то за последние десятилетия эти идеи «вышли из моды» и сегодня довлеет точка зрения, согласно которой здесь следует говорить не столько о реальной истории, сколько об историографическом феномене, т.е. о ментальном конструкте наших источников[5]. Иными словами, суть дела состоит в том, что античные авторы вписывали Александра в литературные штампы, или, иными словами, в культурную матрицу древнего героизма, утверждая тем самым определенную идеологему, начало которой положил еще сам Александр своей пропагандой. Именно так сегодня формулируется  mainstream научной мысли по данному вопросу. Однако я не согласен с таким подходом и считаю его следствием гиперкритического отношения к источникам и к самой истории.

Мне представляется, и я попытаюсь показать, что, во-первых, параллели с Ахиллом и Гераклом были очевидны не только античным писателям, но и самому Александру и его современникам. Во-вторых, Александр сознательно подражал героям древности, своим официальным предкам, и делал это не только ради пиара, но и прежде всего потому, что видел в этом смысл своей жизни. В-третьих, на идее такого подражания стоилась идеология великого похода, а также его моральная легитимация.

Прежде всего, хочется отметить, что стремление объявлять литературной фикцией все, что не вписывается в рамки прагматичного рационализма нашего времени, есть лишь особенность нашего мышления, которая может свидетельствовать как о недостатке рефлексии, так и о нежелании понять образ мыслей людей другой эпохи. Думается, что начинать исследование древней истории следует именно с осознания ментальных отличий древности. Если относиться к этим отличиям серьезно, то следует признать, что подражание Александра Ахиллу или Гераклу могло быть не только делом рук античных историков, и не только пропагандой самого царя, но также и проявлением его мировоззрения, равно как и его характера[6]. И в самом деле: почему Александр не мог делать это искренне? Для отрицания этого нет ровным счетом никаких оснований, кроме предвзятости современного критического разума, многократно усугубленной идеологическими стандартами нашей эпохи. Итак, мне представляется, что методологически неверно все совпадения с мифологическими матрицами в истории Александра объяснять литературной фикцией. Ведь, во-первых, эти матрицы имели место в головах не только античных писателей, но также и в голове самого Александра, равно как и в головах его воинов. Во-вторых, совпадения с мифологическими шаблонами может создавать не только литература, но и сама жизнь. Если посмотреть на деяния Александра с этой точки зрения, то всю его биографию можно представить в виде мифологической матрицы. Действительно, сначала мы видим его в виде молодого, почти отверженного героя, который после смерти отца подвергается тяжелому испытанию (сразу две войны – с варварами и греками), но с честью выдерживает его и становится взрослым героем, вершащим великие подвиги, во время которых он преодолевает искушение богатством и безмятежной жизнью в покое… Значит ли это, что мы теперь всю историю Александра должны списать как литературный хлам? Но если мы работаем с этой историей, то нам следует с уважением относиться к тому, что нам кажется странным. И, следует видимо признать, что не только писатели, но и сама жизнь имеет обыкновение создавать типичные ситуации, схемы и матрицы. К тому же, при желании мы любому значимому событию можем подыскать какую-нибудь литературную аналогию («источник» ), но это не приблизит нас к пониманию самого события.

Что же касается Aлександра, то, как убедительно показал Тонио Хельшер в интереснейшем исследовании, он как объективно, так и субъективно вписывался и вписывал себя в мифологическую и иконографическую матрицу юного героя, воспитанного в отдалении от двора, затем совершившего великие подвиги и получившего царство во владение и царицу в жены; в его исполнении царь предстал не в классическом облике бородатого мужчины средних лет, носителя отцовского и царственного достоинства, а в облике молодого безбородого героя, – именно таким Aлександр вошел в историю, таким его запечатлели античные изображения, и именно с его легкой руки возникла мода на бритые подбородки[7]. Удивительно то, что эту концептуальную и иконографическую революцию Aлександр совершил не восставая против традиции, а как раз наоборот, подражая мифологическим образцам прошлого.

В этой связи следует отметить, что в качестве термина, описывающего отношение Александра к его великим предкам, кажется предпочтительнее использовать греческое слово mivmhsi” («подражание», «изображение»), а не латинское слово imitatio, обычно используемое в англоязычной литературе.  Слово «имитация» в контексте русского языка несет в себе оттенок поддельности, фальшивости, в то время как «подражание» имеет конкретный и морально нейтральный смысл. Это принципиально, т.к. я полагаю, что Александр не «имитировал» Ахилла и Геракла, а действительно стремился уподобиться им и превзойти их. В пользу этого свидетельствуют, на мой взгляд, следующие соображения и факты – кстати, основанные на общей античной традиции, а не только на «вульгате».

Прежде всего, следует напомнить о контексте, т.е. о том общеизвестном факте, что Македония, в силу своей культурной отсталости, тогда была еще гораздо ближе к греческой архаике и даже к «гомеровской эпохе», чем к поздней классике[8]. Это общее место, однако, нельзя его просто так сбрасывать со счетов. Ведь отсюда проистекает следующий фактор – воспитание Александра. Не вызывает сомнений тот факт, что Александр получил спартанское образование и воспитывался на гомеровских образцах, квинтесенцией чего стала знаменитая «Илиада» из шкатулки», текст которой он знал наизусть ( Plut. Alex., V, VIII, XXI, XXVI; Strab., XIII, 1, 27, C 594; Dio Chrys., IV, 39; Plin. NH, VII, 29 ). Это все общеизвестно и обычно не вызывает возражений, однако редко когда с этим считаются всерьез. Тем не менее, я всегда считал и продолжаю считать, что поведение человека определяется, прежде всего, его мышлением, т.е. мировоззрением и системой ценностей, которая задает основные мотивации. Мировоззрение же в большой степени формируется в процессе воспитания, а это значит, что Александр, воспитанный на гомеровских ценностях, мог вполне искренне подражать Ахиллу.  Показательно, что именно Арриан, а не какой-нибудь представитель «вульгаты», говорит нам, что Ахилл был образцом для Александра с детских лет (Аrr., VII, 14, 4 ).

Как известно, всякая система ценностей базируется на соответствующем мировоззрении, следовательно, для определения мотивации человека, следует, прежде всего, выяснить его мировоззренческую платформу. Для гомеровской этики такой платформой была олимпийская религия с ее верой в небожителей, даруемую ими харизму[9], а также оракулы и святость ритуалов. Источники дают обильный материал, подтверждающий классическую религиозность Александра[10], которой, как видно, никак не повредила философия Аристотеля. В этой связи хочется обратить внимание на два обстоятельства. Во-первых, он каждое утро собственноручно приносил жертвы богам (Arr., VII, 25, 1–5; Plut. Alex., LXXVI), а во-вторых, в источниках содержится огромное количество упоминаний о совершенных им жертвоприношениях по разным поводам ( вот лишь далеко не полный перечень: Arr., I, 11, 6–7; II, 5, 8; 24, 6; III, 5, 2; IV, 8, 2; V, 3, 6; 20, 1; VI, 19, 4; VII, 14, 1; 24, 4; 25, 3; Diod., XVII, 17, 3; 72, 1; 89, 3; 100, 1; Plut. Alex., XV; XXIX; LXIII; Just., XII, 10, 4; Curt., III, 12, 27; IV, 13, 15; VII, 7, 8–29; VIII, 2, 6; IX, 1, 1; 4, 14 ). Однако критически настроенные авторы объясняют эти и подобные факты лишь официальной пропагандой[11]. Тем самым они представляют Aлександра в виде этакого макиавеллевского государя, циничного и нерелигиозного, руководствующегося исключительно прагматическими соображениями[12]. Однако какие для этого существуют основания? Очевидно только одно основание – идеологическая тенденция критического отношения к Александру, господствующая в литературе последних десятилетий. Контекст античных источников свидетельствует как раз о противном, т.е., о настоящей и живой религиозности Александра.

В пользу этого тезиса можно привести еще некоторые соображения. Во-первых, для политического пиара было бы вполне достаточно и половины тех религиозных действий, которые описаны в источниках. Читая текст непредвзято, легко увидеть, что большая часть описываемых жертвоприношений была вызвана не «нормами приличия», но именно внутренней потребностью Александра, его реакцией на какие-то события ( например, благодарность за победу, какое – либо достижение  или избавление от опасности ), т.е. все вполне в духе гомеровских героев. Видимо неслучайно источники обращают на это особое внимание, ведь иначе трудно понять, зачем им отвлекаться на то, что само собой разумеется. Кстати, можно заметить, что история Aлександра в этом смысле уникальна, т.к. в античных биографиях других полководцев фактор их религиозности представлен, мягко говоря, гораздо слабее. Во-вторых, если праздники и жертвоприношения еще можно списать на формальность и пиар, то увлечение Александра оракулами, пророками, знамениями и сновидениями уже никак нельзя объяснить формализмом и простой имитацией – как уже не раз отмечалось, за этим стоит его истинная душевная организация[13]. Хорошо известно, что Aлександра всегда сопровождали гадатели и толкователи знамений – прежде всего, это его верный Aристандр ( Arr., I, 25, 1-8; II, 26, 4, III, 2, 1-2;Plut. Alex., II, XIV,XXV; Curt., VII, 7, 8-29 etc. ), а также целая группа пророков, среди которых источники выделили некоего Демофона и сирийскую женщину, «одержимую божеством» (Arr., IV, 13,5; Diod., XVII, 98, 3-4;Plut. Alex., XXIV; XXVI; Curt.,V, 4, 1; VII, 7, 8 etc.). Кроме того, Aлександр и сам как получал, так и толковал знамения, когда этого требовали обстоятельства ( например: истолкование слов Пифии перед походом ( Plut. Alex.,XIV); удачное объяснение знамения в виде орла, севшего на землю возле корабля при осаде Милета – Arr., I, 18, 7-9); сновидения при осаде Тира ( Arr., II, 18, 1; Plut. Alex., XXIV; Curt., IV, 2, 17) и при основании Aлександрии ( Plut. Alex., XXVI))[14]. Можно только удивляться, что такая страсть к мистике была свойственна ученику Аристотеля, но, тем не менее, ее следует признать за факт. И наконец, следует признать, что не случайно тот же Арриан называет Александра «усерднейшим почитателем богов» – в превосходной степени (Аrr., VII, 28,1).

В истории Александра есть один удивительный эпизод, который показывает весьма архаичный характер его религиозности – это уничтожение им поселка Бранхидов в Бактрии. За измену предков, перешедших на сторону персов и осквернивших милетский храм Аполлона, Александр приказал перебить всех жителей, разрушить до основания поселок, и даже вырвать с корнями деревья, чтобы уничтожить всякую жизнь на этом месте ( Curt., VII, 5, 28 – 35; Strab., XI,11,4 С518; XIV, 1, 4, С634). Курций возмущается данным поступком, т.к. пострадали невинные люди,  и ему вторят современные авторы, считающие поступок Aлександра тяжелым преступлением[15]. Однако это явно анахронистический подход, т.к. с точки зрения архаичной религиозности Александра нельзя упрекнуть, ведь боги карают нечестивцев до седьмого колена, а это значит, что он лишь совершил акт божественного возмездия[16]

Итак, если признать религиозность Александра настоящей, то следует принять также и его искреннее стремление уподобиться героям прошлого. Причем, изначально суть дела состоит не  столько в уподоблении конкретным персонажам мифологического прошлого – Ахиллу, Гераклу и Дионису, сколько в приверженности гомеровской системе ценностей и следовании героическому идеалу как таковому. Ведь только так можно объяснить столь характерное для Aлександра стремление к первенству на полях сражений. Как известно, он лично водил войска в атаку, ввязывался в рукопашные схватки и первым залезал на крепостные стены, что ему однажды чуть не стоило жизни ( Diod., XVII, 60, 1-4; 98, 4-99; Arr., I, 2, 4; I, 15, 3; II, 23,4-5;III, 4, 13; VI, 9, 3-6; Plut. Alex., XVI, LXIII; Curt., VIII, 4, 9-10, etc.). Более того, по свидетельству Неарха, друзья бранили Александра за его страсть к личному участию в сражениях (Аrr., VI, 13, 4). К этому следует присовокупить и данные наших источников о том, что Александр  настойчиво искал поединка с Дарием (Arr., II, 11, 6; Diod., XVII, 33, 5; Curt., III, 11, 7). Поскольку поединок не состоялся[17], нет никакой нужды видеть в этом литературную фикцию, но если признать, что Александр следовал нормам героической этики, то его стремление к поединку выглядит более чем естественно. Собственно говоря, только следованием героическому идеалу можно объяснить его неуемную жажду славы и личное участие в битвах. Подвергать себя такому риску для полководца было совершенно глупо с точки зрения здравого смысла, но совершенно естественно с позиций гомеровской этики, которая, судя по всему, была основным мотивирующим фактором для юного завоевателя мира.

Все это говорит о том, что Aлександр «играл героя» не «понарошку», чтобы только вдохновить своих воинов, как это некоторым кажется сегодня[18], но по-настоящему[19], т.к. серьезно и постоянно рисковал своей жизнью, что означает только то, что он и в самом деле ощущал себя героем, наследником и соперником древних героев. Поэтому вполне естественно, что он совершал и символические поступки,  свидетельствующие о его уподоблении великим героям прошлого, как например, приобретение щита Aхилла в Трое (Arr., I, 11, 7-8; Diod., XVII, 18)[20], охота на львов ( Plut. Alex., XL; Curt., VIII, 1, 14–17; 6, 7 )[21], организация всевозможных состязаний на всем протяжении пути (Arr., III, 1, 4; VII, 14, 1; VII, 14, 10; Plut. Alex., LXXII, 1 etc. ), и сооружение новых «Геракловых столпов»в конечном пункте похода (Arr., V, 29, 1–2; Diod., XVII, 95, 1–2; Plut. Alex., LXII; Curt., IX,3, 19 ). Кроме того, уподобляясь героям прошлого, он прославился и своей поистине эпической щедростью (Diod., XVII, 40, 1; 65, 3–4; 74, 3–5; Arr., III, 19, 5; V, 26, 89; VII, 4, 8; VII, 5, 1–6;VII, 12, 1–2; Plut. Alex., XXIV, XXXIV, XL etc.)

Очевидно, что всеми этими средствами Александр не просто демонстрировал свою принадлежность к героическому идеалу, но и доказывал – как себе, так и всему миру – свою божественную природу. Поэтому мне представляется, что его поход в Сиву к оракулу Aммона, и прижизненное обожествление[22] было лишь закономерным завершением и оформлением этой его веры в свою исключительность. С точки зрения стандартной античной религиозности, берущей начало в мире эпоса, такая исключительность, явленная миру в поразительных успехах и достижениях, должна была иметь метафизическую природу. Ведь харизма происходит от богов и являет себя в делах, достойных удивления. Кто сравнялся в подвигах с Гераклом, тот может претендовать на божественную природу, ибо в нем проявляется божественная сила[23]. Поэтому божественная исключительность Aлександра требовала подтверждения в виде новых и все более выдающихся подвигов.

Таким образом, в контексте классической религиозности и героической идеологии, подражание героям прошлого выглядит естественно и органично. Причем объекты для подражания и состязания были выбраны не случайно: Ахилл – как идеальный воин, воплощение эпического идеала[24] и предок Александра, Геракл – как другой величайший герой древности, человек, ставший богом, сын Зевса, предок и покровитель Александра[25], а Дионис – как бог, воитель, и тоже сын Зевса. Для Aлександра Aхилл и Геракл были не сказочными образами, удобными для пропаганды, а реальными героями, его истинными предками[26]. К тому же, Геракл и Дионис были его «братьями» , и, согласно мифам, также воевали на Востоке, так что, идя по их следам, он естественно должен был вступить в состязание с ними[27]. Как известно, поводы для такого состязания были найдены в достаточном количестве (Arr., IV, 28, 1–3;V, 29, 1-2; Diod., XVII, 77,1-3; 85,2; 95, 1-2; Curt., VI, 5, 24-32; VIII, 11, 2; IX, 3, 19; Just., XII, 3, 5-7;7, 12 etc.), но для амбиций Александра этого было мало, и потому он периодически вступал в состязание с природой. Он бросал вызов природе, когда с небольшим отрядом совершал рискованный бросок вдоль моря по заливаемой бурными волнами узкой тропе в Памфилии ( Arr., I, 26, 1-2; Strab., XIV, 3, 3-9, C666), когда совершал поход в Сиву – через пустыню, в которой ранее уже пропало персидское войско ( Arr., III, 3, 1–5; Plut. Alex., XXVI -XXVII; Curt., IV, 7, 6–15; Hdt., III, 25–26 )[28], и конечно же, когда пересекал ужасную пустыню в Гедросии – просто потому, что до него никто не смог сделать это успешно, т.к. легендарные попытки Кира Великого и Семирамиды провалились, а ему надо было во что бы то ни стало превзойти их (Arr.,VI, 24, 2–26, 5; Diod., XVII, 105, 3–8; Plut. Alex., LXVI; Curt., IX, 10, 11–18)[29]. Как античные (Arr., IV, 18, 4-19;Curt., VII, 11, 1-29;IX, 2, 9), так и современные авторы[30] естественно видят в этом стремление Aлександра достичь невозможного и доказать свое превосходство. Очевидно, что таким образом он утверждал свою божественную природу, для которой не существует преград. Поэтому вполне закономерным кажется его заявление, что он заслужил, чтобы его почитали как бога, ведь он совершил не меньше подвигов, чем Дионис (Arr.,VII, 20, 1 ).

Итак, если собрать воедино все данные античной традиции о мировоззрении и ценностной системе Александра, и если отбросить все истории о чудесах, то в сухом остатке мы получаем общую убежденность источников, в том, что: во-первых, Александр был весьма религиозным человеком и склонным к мистицизму; во-вторых,  его мотивационное поле определялось героической этикой гомеровского эпоса; и в-третьих, он искренне подражал героям мифологического прошлого и состязался с ними. Отсюда следует, что современные попытки объявить мимесис Александра литературными подтасовками, означают не просто недоверие к античной традиции, но и очевидное ее отрицание, равно как и нежелание понять внутреннюю логику событий и текстов. Недавние публикации служат прекрасной иллюстрацией тому. В одной статье берется за основание рассказ о надругательстве над телом Бетиса после взятия Газы ( Curt., IV, 6, 29 ), и доказывается, основываясь на использовании этого сюжета некоторыми античными авторами против Александра, что уподобление Александра  Ахиллу есть литературная фикция, берущая начало, видимо, в труде Гегесия Магнесийского[31]. В другой статье та же идея проводится на других примерах и с акцентом на то, что официальная пропаганда, руководствуясь династическими соображениями, отождествляла Aлександра с Гераклом, а не с Ахиллом[32].

На мой взгляд, обе эти попытки представляют собой не более чем остроумную эквилибристику литературными свидетельствами. В обеих статьях даже не делается попытки обратиться к самому Александру и понять его образ мыслей, т.к. авторам уже заранее известно, что говорить здесь можно исключительно о литературных тенденциях, а не истории как таковой.  При этом оба автора исходят из предпосылки, что эпизод с Бетисом представляет Александра в дурном свете[33] и потому обязательно является позднейшей фикцией. За этим просматривается полное нежелание современных исследователей углубиться в ментальный мир изучаемой эпохи. Ведь совершенно очевидно, что те поступки Александра, которые были осуждаемы позднейшими писателями просвещенной эпохи, могли выглядеть совсем по- другому в глазах самого царя и его сподвижников, система ценностей которых строилась на героическом идеале эпического образца. Для них уподобление Ахиллу в гневе было таким же естественным, как  уподобление ему в подвигах и славе. В этом не могло быть ничего принципиально предосудительного, хотя в данном случае речь идет о неблаговидном поступке, к которому негативно отнесся уже и сам Гомер (Il., XXII, 395). Однако Гомер все прощает своему герою и естественно, что и македонское войско прощает своему царю, который имел все основания для такого «эпического гнева» (упорное сопротивление Газы и ранение царя в плечо- Arr., II, 27, 1-2; Curt., IV, 6, 7-23). Даже наоборот, думается, что Александр сознательно поступил таким образом, ведь он должен был показать силу своего эпического духа, не уступающую силе его великого предка. Уподобляясь Ахиллу в гневе, он не позорил себя, как считали и считают интеллигентные писатели последующих времен, но как раз наоборот, только увеличивал свой авторитет в войске. Поэтому здесь следует говорить о продуманном пиаре, а не о литературной фикции. Кстати, очень убедительную параллель между двумя героями провела сама судьба – незадолго до смерти Александра отняв жизнь у его друга Гефестиона, точно также, как и Патрокл был отнят у Ахилла незадолго до смерти последнего. Александру оставалось только превзойти своего предка в грандиозности погребения своего друга, что тот и сделал (Diod., XVII, 110, 8; 115, 1–5; Arr.,VII, 14, 1–10; 15, 1–3; Just., XII, 12, 11–12; Plut. Alex., LXXII). И это настоящая история, а не литературная фикция…

И наконец, говоря о системе ценностей Александра, следует обратить внимание еще на один фактор, который обычно остается в стороне, хотя и являет собой не просто фон, но ментальное основание всей истории, а именно – на идеологию македонского войска. Она тоже должна была быть построена на том же самом героическом идеале, без чего весь мимесис Александра терял бы всякий смысл. Источники передают несколько рассказов, которые подтверждают это предположение. Первый относится к осаде Галикарнаса: Арриан рассказывает, что два македонских гоплита, живших в одной палатке, как-то вечером выпили и поспорили о доблести, а затем, чтобы доказать свою правоту, оба вооружились и полезли на вражескую стену, в результате чего завязался спонтанный бой (Аrr., I, 21, 1-4). В этой истории, с одной стороны, вызывает удивление слабый уровень дисциплины вне строя, но с другой стороны, очень хорошо показано настроение, царившее в войсках, т.е. охваченность солдат героическим этосом. Другой похожий эпизод относится к индийской кампании и его рассказывает Курций. Там, когда оба войска стояли, разделенные рекой Гидаспом, несколько молодых македонцев, руководимых двумя знатными юношами, точно так же, в свободное от службы время, на свой страх и риск, затеяли боевое состязание с индусами на одном из островов, в результате чего и погибли ( Curt., VIII, 13,13-15). Курций относится к этому осуждающе и называет такое поведение безрассудством, т.к. ему невдомек, что для самих македонцев это было проявлением воинской удали и героизма – полностью в эпическом духе. Третий эпизод – это рассказ, переданный Диодором и Курцием ( Diod., XVII, 83, 5-6; Curt. VII, 4, 33- 40 ) о поединке между двумя военачальниками – македонцем Эригием и персом Сатибарзаном. Примечательно, что после победы Эригия персы отказались от боя и сложили оружие[34]. Нетрудно видеть, что таким образом был реализован очень древний архетип героического поединка, призванного решить исход противостояния в борьбе двух лидеров. Этот архетип был знаком не только грекам (Il. III. 245–382; XXII. 131–371; Strab., VIII. 3. 33; IX. 1. 7), но и другим народам древности, о чем свидетельствуют, например, всем известные библейские истории Давида и Юдифи ( 1 Reg. 17. 51; Judith. 15. 1–2)[35]. Таким образом, вряд ли здесь имеет место литературная фикция, т.к. сама по себе она лишена смысла, тем более, что как для Диодора, так и для Курция практика ритуальных поединков была уже чем-то отжившим и забытым.

Кстати, Арриан рассказывает еще одну историю о поединке, в котором Птолемей победил вождя индусов и, по эпическому обычаю, снял с него доспехи ( Arr., IV, 24, 3-5 ). Однако нет смысла усматривать в этом литературную кальку[36], если иметь в виду, что гомеровские герои и в самом деле служили образцом для подражания в македонском войскe. Кроме того, желание завладеть доспехом собственноручно убитого вражеского вождя настолько естественно для воина, что никакие литературные прототипы для этого не нужны.

И наконец, остается еще добавить рассказ о потешном бое, который затеяли люди из обозной прислуги накануне битвы при Гавгамелах, разделившись на «персов» и «своих»  ( Plut., XXXI ). Примечательно, что Aлександр придал этому случаю статус предзнаменования, повелев сразиться предводителям обеих групп, из которых один стал представлять Дария, а другой – македонского царя (Ibid. ). Как бы мы не относились к этому рассказу, но очевидно то, что он иллюстрирует дух воинской доблести, которым было охвачено все войско – от командиров до обозной прислуги.

Конечно, мы можем объявить все эти истории выдумками, но, если этого нельзя доказать, то зачем это делать? Скорее наоборот  – гораздо больше оснований считать их аутентичными, т.к. они являются лишь отдельными, несвязанными между собой эпизодами, разбросанными среди разных текстов, и не имеющими отношения ни к Александру, ни к его пропаганде. Следовательно, здесь нет никаких мотивов для фальсификации. Зато сам факт существования таких историй указывает на наличие высокого воинского духа в македонском войске. И совершенно естественно, что этим духом дышал сам царь, вдохновлявшийся сам и вдохновлявший им своих воинов. При этом необходимо подчеркнуть: под воинским духом здесь следует понимать не просто какой-то воинский задор, а именно культивирование героического идеала гомеровского типа.

В таком контексте совсем по-другому видится как личность Александра, так и смысл его великого похода. Обычно исследователи выделяют в походе два этапа: до окончательной победы над Дарием в 330.г. осуществлялась общая война Коринфской лиги против Персии, а после победы и казни Филоты началась личная война Александра[37]. Формально это так, однако есть основания полагать, что Александр уже с самого начала вел свою личную войну за власть в Азии[38]. Как известно, официальных целей войны было три: продолжить дело Филиппа II, отомстить персам за их нашествие на Грецию, и освободить греческие города в Малой Aзии[39]. Но, во-первых, отправляясь в поход, Aлександр сжег за собой мосты, оставив себя практически без собственности в Македонии ( Plut.Alex., XV, Just., XI, 5, 5 )[40]; во-вторых, он стремился решить исход компании в личном поединке[41], а в письме Дарию заявил, что его целью является борьба с ним за власть (Arr., II, 14, 1–9; Curt., IV, 1, 10–14; 5, 1–8; 11,1–23 ) [42]; и в-третьих, элементарная логика стратегии диктовала необходимость борьбы до победного конца, ведь было совершенно очевидно, что война не может закончиться захватом греческого побережья или даже всей Малой Aзии.

Однако лучше всего о намерениях Aлександра свидетельствуют его символические действия в начале похода, а именно: жертвоприношения  Протесилаю, а также при переправе через Геллеспонт, бросок копья в землю Азии при высадке, (Arr., I, 11, 5-7;Diod., XVII, 17, 2; Just., XI, 5; 6, 10–11), посещение Трои, проведение там ритуалов и обретение древнего щита, (Arr., I, 11, 7-8; Diod., XVII, 18). Просто сказать, что все это пропаганда[43], значит ничего не сказать и отказаться от понимания. Потому что, с одной стороны, любые публичные действия власти, рассчитанные на широкую аудиторию, всегда являются пропагандой, т.е. политической рекламой. Но, с другой стороны, принципиальное значение имеет то, с какой целью власть совершает эти публичные действия, и как она сама их воспринимает. В данном случае, в контексте религиозности Aлександра, все его символические действия следует воспринимать не как пиар,-  ведь он отнюдь не рекламировал себя, – но как религиозно- политические акты, суть которых состояла в утверждении его власти на новых землях. Это были акты легитимации, а не пропаганды. Правда то была совсем не такая легитимация, к которой мы привыкли.

Вообще, власть может быть легитимирована четырьмя способами – через религию, мораль, традиции и закон ( политические и юридические процедуры ). Последний способ легитимации, как известно, возник позднее всего, а это значит, что в традиционных обществах доминировали первые три способа, причем одновременно. Поэтому было бы нелепо ожидать от Aлександра легитимации по привычным нам юридическим правилам. Зато традиционные виды легитимации были представлены в его политике широким спектром. Что естественно, т.к. ему требовалась легитимировать  как  войну с Персией, так и свою власть над завоеванными землями.

Религиозная легитимация относилась одновременно к власти и к походу, и ее функции выполняла идея о божественном происхождении Aлександра, которая в конце концов увенчалась концепцией его божественности. Этот способ легитимации постоянно поддерживался во время похода знамениями, вещими снами, чудесами ( Diod., XVII, 17, 6; Arr., I, 25, 1-8; 26, 1-2; IV, 15, 7; Curt., VII, 10, 13-14; Plut. Alex., XXVII etc.), и конечно, небывалыми достижениями. Aналогично и моральная легитимация была задействована по отношению как к власти, где она выражалась в виде демонстрации справедливости при распределении наград и наказаний (Arr., VI, 23, 4-6;27, 3-5;30, 1-2;Diod., XVII, 22, 5;106, 2;Just., XII, 10, 8; Curt., VII, 10, 4-9; X, 1, 1-9;Plut. Alex., XXII), так и к войне, утверждая ее справедливый характер. При этом моральная легитимация была тесно переплетена с легитимацией через традицию, как это хорошо видно на примере символических действий в начале похода. Совершенно очевидно, что таким способом Aлександр «оформил» свою кампанию не просто как войну мщения[44] (идея справедливости ), но и как новую «троянскую войну»[45], очередную великую войну Востока и Запада ( идея традиции ) – по схеме, унаследованной от Геродота ( Hdt., I, 1-5). Но даже если бы он и не делал ничего ради этого, все равно такая концепция войны неизбежно возникала из того факта, что он, прямой потомок Aхилла и сам как «новый Aхилл», вел на восток объединенное войско греческого мира[46]. Ему оставалось лишь немного «подыграть», и делал он это не «понарошку», а совершенно серьезно, т.к. все говорит о том, что он свято верил, в то, что делал.

Итак, на Геллеспонте и в Трое Aлександр, с помощью символических действий, утверждающих связь с прошлым, легитимировал войну, придав ей сакральный характер. Но в то же самое время он легитимировал и свою власть над завоеванными землями. И сделал он это двумя способами: во-первых, воткнув копье в берег Aзии, он тем самым заявил свою претензию на владение ею по праву завоевания, а во-вторых, спустя немного времени он разрубил знаменитый узел в Гордионе, что означало свершение древнего пророчества, предсказавшего его власть над Aзией (Arr., II, 3, 1–8; Just., XI, 7, 3–16; Plut. Alex., XVIII; Curt., III, 1, 11–18).[47] И то и другое заставляет поверить в его слова, сказанные им в письме Дарию, что он пришел сразиться с ним за власть над Aзией. Похоже, что Aлександр и в самом деле воспринимал войну как грандиозный агон в борьбе за власть, а завоеванную страну – как дар богов[48]. Это значит, что после захвата Персиды он закончил общегреческую войну и продолжил свою личную, но уже за власть над всем миром. Таким образом, правильнее было бы говорить о том, что до 330.г. он вел одновременно две войны – одну общую с греками, а другую – свою личную, которую затем продолжил на новом уровне. Для этой личной войны была построена и своя система легитимации, основанная на героическом идеале прошлого. Эта система опиралась на такие понятия, как бессмертная слава, доблесть и власть. Главным символом войны за власть и доблесть стало копье, воткнутое Александром в берег Азии. Собственно говоря, вокруг этого образа и строится вся идеология героического завоевания. Отсюда же происходит и концепция права на владение землей на основании «завоевания копьем» (cwvra dwrivkthto”)[49], ставшая официальным юридическим обоснованием власти в эллинистическую эпоху[50]. Однако сама идея такого «права копья» очень древняя[51] и впервые в античном мире она встречается в «Илиаде», где Ахилл – прототип Александра – называет Брисеиду «завоеванной копьем» ( Il.,IX, 343 ). Здесь уместно вспомнить, что в эталонном для Aлександра эпическом мире война считалась самым достойным способом добывания средств к жизни, и что герои Гомера не только занимались разбоем, но и похвалялись этим ( Il., XI, 670 – 682; Od., II, 70 – 74; III, 105sq; IX, 252sqq; XI, 71 – 74; XIV. 229 – 234; XXI, 15 – 30 )[52]. Поэтому более чем естественно, что, следуя древним образцам, Александр представлял свой поход именно как реализацию этого исконного «права копья». А вдохновлял его, также как и его воинов, героический идеал славы и доблести. В результате,  мимесис Aлександра совпал с его легитимацией.

Таким образом, если отвлечься от наших искусственных конструкций и обратиться к людям и событиям, отраженным в текстах, и попытаться понять их, не навязывая им свой образ мыслей, то в истории Александра можно увидеть не набор литературных фикций, а мир живых людей, живущих по  меркам другого мировоззрения. Тогда становится возможным понять мотивацию поступков как самого Александра, так и его спутников, тогда становится понятным, что великий поход на Восток был не только фактом политической и военной истории, но также и феноменом культуры. Тогда становится понятным, что это грандиозное событие было, прежде всего, фактом культуры и только затем – результатом множества сложных политических и социальных процессов. Как верно заметил Эдмундс, история Александра стала мифом не потому, что источники видели ее в категориях мифа, а потому, что сам Александр так себя видел[53]. Все это служит замечательным примером того, что историю творят прежде всего идеи и идеалы.

[1] Например: O’Brien J. M. Alexander the Great: The Invisible Enemy. A Biography. London, 1992. P. 20 – 23; Nawotka K. Alexander the Great. Cambrige, 2010. P. 37f.

[2] Tondriau J. Alexandre le Grand assimilé à differentes divinitès // Revue de Philologie, de Littèrature et d’Histoire Anciennes, 75 ( 23 ), 1949. P. 41 – 52.

[3] Stewart A.F. Faces of Power: Alexander’s Image and hellenistic Politics. Berkeley, 1993. P. 78-86; Бриан П. Дарий в тени Александра. Пер. А. Н. Степановой. Москва, 2007. С.123 – 127, 134-139. См также: Bosworth A.B. Alexander and the East. The Tragedy of Triumph. Oxford, 2004. P. 45 – 47.

[4] Edmunds L. The Religiosity of Alexander // GRBS, 12,4, 1971. P. 363-391; Ameling W. Alexander und Achilleus // Hrsg.W. Will, J. Heinrichs. Uz Alexander der Grosse. Festschrift G. Wirth. Zum 60. Geburtstad am 9.12.86. Bd. 2. Amsterdam, 1988. S. 657 – 692. Впрочем, такие высказывания встречаются еще даже и в нашем веке: Rogers G.M. Alexander: The Ambiquity of Greatness. 2004. P. 44.

[5] См., например, свежие тексты: Maitland J. MHNIN AEIDE QEA. Alexander the Great and the Anger of Achilles // Eds P. Wheatley, E. Baynham. East and West in the World Empire of Alexander. Essays in Honour of Brian Bosworth (далее: East and West ). Oxford, 2015 P. 17-20; Heckel W. Alexander, Ahilles and Heracles // East and West… P. 22f; 30ff.

[6] К счастью, эта точка зрения уже получила серьезное научное обоснование: Edmunds L. Op. cit. P. 369, 390. Впрочем, следует заметить, что данная позиция в принципе не нова и является классической, т.к. хорошо представлена в историографии в разных вариациях – см. например: Wilcken U. Alexander der Grosse. Lepizig, 1931. S. 49; Hammond N.G.L. The Genius of Alexander the Great. London, 1997. P. 7, 64, 199; O’Brien J. M. Alexander the Great. The Invisible Enemy. A Biography. London, 1992. P. 20 – 22; Fredricksmeyer E. Alexander’s Religion and Divinity // J. Roisman ( Ed. ). Brill’s Companion to Alexander the Great. Brill, 2003. P. 262f.

[7] Hölscher T. Herrschaft und Lebensalter. Alexander der Grosse: politische Image und anthropologisches Modell  Jacob Burckhardt Gespräche auf Castellen. Basel, 2009.

[8] См.: Taeger F. Charisma. Studien zur Geschichte des antiken Herrschekultes. Bd. 1. Stuttgart, 1957. S. 172. Bengtson H. Philipp und Alexander der Grosse. Die Begründer der hellenistischen Welt. München, 1985, S. 121; Anson E. M. Alexander the Great. Themes and Issues. London, 2013. P. 84. Шахермейр Ф. Aлександр Македонский. Пер. М.Н. Ботвинника, И.Б. Функа. Москва, 1984. С. 11; Edmunds L. Op. cit. P. 370.

[9] Здесь имеется в виду вера древних греков в наличие у героев особой силы (mevno”, kravto”), дарованной им божеством, благодаря которой они вершат свои подвиги, неизменно поддерживаемые удачей, которая также понимается как благоволение свыше. Подробнее см.: Туманс Х. Сколько патриотизмов было в древней Греции? // Studia historica. XII, М., 2012. С. 3 – 32; Ibid. Мильтиад Старший как зеркало греческой колонизации // Мнемон, 14, 2014. С. 63сл;

[10]Это уже давно отмечено: Nilsson M. P. Geschichte der griechischen Religion. München, Bd.2. S. 14.

 

[11] Instinsky H.U. Alexander der Grosse am Hellespont. Würzburg, 1949. S. 28ff; Heckel W. Op.cit. P. 21f.

[12] Все-таки следует считаться и с элементарной психологией: циничный и прагматичный политик никогда не стал бы делать бóльшую часть из того, что совершил Aлександр: не подвергал бы себя риску, идя в атаку во главе войска, не ходил бы в Гордион, не стал бы искать оракул в пустыне, штурмовать неприступные скалы, воздвигать «ненужные» алтари, сражаться с пустыней в Гедросии и т.д. и т.д., и вообще, он не стал бы затевать столь авантюрный и рискованный поход…

[13] Склонность Aлександра к мистике и иррациональному нельзя не заметить и неудивительно, что эта черта его характера не раз была отмечена и подчеркнута исследователями  – см. например: Tarn W.W. Alexander der Grosse. Bd.1, Darmstadt, 1968. S. 128;Wilcken U. Op. cit. S.49, 61; Bengtson H. Op. cit. S. 157, 210; Hammond N.G.L. Op. cit. P. 7, 64, 199; Brunt P.A. The Aims of Alexander // J. Wortington ( Ed. ). Alexander the Great. London, 2003, P.46f; Fredricksmeyer E. Op.cit. P. 267ff.

[14] При этом надо понимать, что использование каких-то мистических элементов, например, сновидений, в целях пиара, чтобы поднять дух в войске, не дает никаких оснований отрицать веру Aлександра в мистическое. При этом нам не дано узнать, какие сновидения были реальными, а какие – выдуманными.

[15] Parke H.W. The Massacre of the Branchidae // JHS, 105, 1985. P. 68; Фор П. Aлександр Македонский. Москва, 2011. С. 234.

[16] Интересно, что Паркe констатирует такую точку зрения у Каллисфена – главного источника по этому эпизоду (Parke H.W. Op.cit.P. 65 ), однако сам ее не принимает и пытается объяснить расправу над Бранхидами политическими причинами ( восстановление святилища Бранхидов милетянами и желание не допустить к нему самих Бранхидов ), что дает ему, как и многим другим сегодня, основание говорить о моральном падении Aлександра – Ibid. P. 67f . Эта конструкция представляется мне слишком искусственной, натянутой и анахронистичной. В контексте эпохи все гораздо естественней и проще можно объяснить особенностями мировоззрения Aлександра и его войска. Как это делает, например, Хэммонд: Hammnond N.G.L. The Branchidae at Didyma and in Sogdiana // CQ, 48, 2, 1998. P. 344. A что касается политики, то совершенно очевидно, что Бранхидов можно было просто одним решением устранить от восстановленного святилища, и не надо было их из-за этого убивать…

[17] Правда, какая-то смутная легенда о столкновении двух царей в бою все-таки возникла ( Just., XI, 9, 9; Plut. Alex. XX ). Подробнее см: Бриан П. Указ. соч. С. 229–232.

[18] Tondriau J. Op. cit. P. 41–52.

[19] К счастью, есть еще исследователи, которые так думают: Vallois R. Alexandre et la mystique dionysiaque // Revue des Etudes Anciennes, 34, 1932. P. 81–82.

[20] Кстати, этот факт свидетельствует о вере в магическую силу оружия, корни которой уходят в седую древность  – см.: Taeger F. Op. cit. S. 185.

[21] О символическом и политическом значении охоты на львов как истинно царского «вида спорта», особенно в македонском контексте см.: Carney E. Hunting and the Macedonian Elite: Sharing the Rivalry of the Chase // D. Ogden (Ed.). The Hellenistic World. London, 2002. P. 60 f.; Palagia O. Hephaestion’s Pyre and the Royal Hunt of Alexander // A. B. Bosworth, E. J. Baynham (Eds.). Alexander the Great in Fact and Fiction. Oxford, 2000.P. 167–206.

[22] Здесь не место вдаваться в обширную дискуссию по этому вопросу, поэтому ограничусь тем, что выражу солидарность с теми исследователями, которые признают – с оговорками или без – факт деификации Aлексанра: Wilcken U. Op. cit. S. 119; Bengtson H. Op. cit. S. 210; 179;Wortington I. Alexander, Philipp and the Macedonian Background // J. Roisman ( Ed. ). Brill’s Companion to Alexander the Great. London, 2003. P. 93; Дройзен И. История эллинизма. Пер. М. Шелгунова. Т. 1. Москва, 2003. С. 227; Шахермейр Ф. Указ. соч. С. 153 сл.; Гафуров Б. Г., Цибукидис Д. И. Указ. соч. С. 177 сл. Как показывают исследования, идея обожествления человека не была новой в греческой культуре, в которой уже имелись как предпосылки, так и прецеденты – см.: Fredricksmeyer E. On the Background of the Ruler Cult // H. J. Dell ( Ed.). Ancient Macedonian Studies in Honour of Charles F. Edson. Thessaloniki, 1981. P. 146–154; ibid.Alexander’s Religion… P. 277 f.

[23] Таким образом, когда Aристотель говорил, что человек исключительных способностей подобен богу среди людей ( Arist. Pol.,1284a), он лишь выражал один из аспектов древней религиозности.

[24] Nilsson M. P. Op. cit. S. 11, 137.

[25] Об отношениях Aлександра и Геракла см.: Huttner U. Die politische Rolle des Heraklesgestalt im griechischen Herrschertum. Stutgart, 1997. S. 92-102.

[26] См.: Wilcken U. Alexander der Grosse… S. 49; Hammond N. G. L. Op. cit. P. 7, 199;Wortington I. Alexander, Philip… P. 91 f.

[27] Taeger F. Op. cit. S. 186, 218 f; Huttner U. Op. cit. S. 106-111. Что же касается нахождения Aлександром и его спутниками следов пребывания в Индии Геракла и Диониса, то неверно, вслед за античными скептиками (Arr., IV, 28,4; V, 1, 1-2;3,1-4; Strab., XV, 6-9 C687-688 ), списывать все эти данные на выдумки придворных льстецов ( см. например: Bosworth A. B. Op. cit. P. 121–127 ). Как показывает внимательное изучение вопроса, мифы о восточных походах древних героев уже ранее существовали в греческой культуре и не были придуманы «с нуля» завоевателями, они были лишь адоптированы, локализованы на местности, привязаны к местной традиции и расцвечены – см.: Индийские походы Диониса и Геракла в античной литературной традиции // Бонгард-Левин Г. М., Бухарин М. Д., Вигасин А. А. Индия и античный мир. Москва, 2002. С. 157 сл., 187 сл.

[28] Кстати, в медийном пространстве фигурировала новость о том, что археологи, возможно, нашли остатки погибшей в пустыне армии Камбиза: http://www.dailymail.co.uk/sciencetech/article-1226500/Is-lost-Persian-army-Compelling-remains-uncovered-Sahara-Desert.html.

[29] Некоторые ученые предпочитают видеть здесь практические мотивы и утверждают, что поход в Гедросию был вызван необходимостью обеспечить поддержку флота, плывущего вдоль берегов по направлению к Междуречью – см.: Wortington I. By the Spear. Philip II, Alexander the Great and the Rise and Fall of the Macedonian Empire. Oxford, 2014. P. 261Шахермейр Ф. Указ. соч. С. 279; ;  Гафуров Б. Г., Цибукидис Д. И. Указ. соч. С. 336; Однако следует понимать, что для решения этой задачи было бы достаточно лишь одного корпуса и не стоило гнать всю армию в пустыню. Да и трудно представить Aлександра, подчинившего себя и всю свою армию задачам логистики, вместо того, чтобы идти каким-нибудь более интересным путем, покоряя новые народы и совершая новые подвиги… Одним словом, есть все основания поверить Aрриану, который, ссылаясь на Неарха утверждает, что главным мотивом Aлександра было состязание с Семирамидой и Киром, а уже затем и вдобавок к этому – потребности флота ( Arr., VI, 24,3). Поэтому даже некоторые скептики согласны принять версию Aрриана и признать, что главной целью Aлександра было совершение героического подвига: Bosworth A. B. Op. cit. P. 183сл.

[30] Bosworth A. B. Op. cit. P. 183.

[31] Maitland J. Op. cit. P. 1-20.

[32] Heckel W. Op. cit. P. 21-34.

[33] Maitland J. Op. cit. P. 7ff; Heckel W. P. 29.

[34] В источниках есть расхождение: по Диодору и Курцию, победителем вышел Эригий, который даже преподнес своему царю голову поверженного врага; по Aрриану же погибли оба противника, но при этом варвары бежали (Arr., III, 28, 3).Однако это не меняет сути дела, т.к. сам факт поединка хорошо зафиксирован в источниках.

[35] Мне уже доводилось писать об этом: Туманс Х. Рождение Афины: Афинский путь к демократии: от Гомера до Перикла. СПб., 2002.С. 135–137; Ibid. Еще несколько замечаний о Сигее, Фриноне и Питтаке // Eds. A. A. Sinitsyn, M. M. Kholod.KOINON DWRON: Studies and Essays in Honour of the 60th Anniversary of Valery Nikonorov from His Friends and Colleagues. St. Petersburg, 2014. С. 499сл. В основе такого ритуализированного архетипического поединка лежат очень древние религиозные представления о том, что вождь, участвующий в поединке, является воплощением своего народа и его сакральных сил – см.: Hoffmann W. Die Polis bei Homer //Festschrift für Bruno Snell. München, 1956. S. 158.Шталь И. В. Художественный мир гомеровского эпоса. М., 1983. С. 78 сл.

[36] Bosworth A. B. Op. cit. P. 45f.

[37] Wilcken U. Op. cit. S. 98; Bengtson H. Op. cit. S. 152; Hammond N. G. L. Op. cit. P. 91; Wortington I. By the Spear… P. 211f; Edmunds L. Op. cit. P. 363f; Шахермейр Ф. Указ. cоч. С. 168-177.; Гафуров Б. Г., Цибукидис Д. И. Указ. cоч. С. 152 сл., 156 сл.

[38] Скорее всего, изначально речь шла о завоевании Персидской империи – см.: Altheim F. Alexander und Asien: Geschichte eines geistigen Erbes. Tubingen, 1953. S. 67; Schachermeyr F. Griechische Geschichte. Stuttgart, 1960. S. 266; Kaerst J. Geschichte des Hellenismus. Bd.1. Leipzig, 1901. S. 254. И естественно, планы Aлександра корректировались по мере развития успеха: Wilcken U. Op. cit. S. 98, 129, 163; Homo L. Alexandre le Grand. Paris, 1951. P. 127;

Robinson Ch. A. The Extraordinary Ideas of Alexander the Great // Alexander the Great: The Main

Problems / Ed. G. T. Griffith. Cambridge, 1966. P. 60; Гафуров Б. Г., Цибукидис Д. И. Указ. cоч. С. 106 сл.

[39] См.: Brunt P. A. The Aims of Alexander // I. Wortington ( Ed. ). Alexander the Great. London, 2003. P. 45f; Robinson Ch. A. Op. cit. P. 60.

[40] См.: Шахермейр Ф. Указ. cоч. С. 92.

[41] Совершенно очевидно, что за этим стоит не просто желание реализовать древний архетип решающего поединка, но и стремление решить вопрос о власти над Aзией.

[42] Есть достаточно оснований полагать аутентичным содержание писем Aлександра – см.: Tarn W. Op. cit. Bd. 1. S. 39 ff.; Wilcken U. Op. cit.S. 97 f.; Bengtson H. Op. cit. S. 154; Шахермейр Ф. Указ. cоч. С. 138; etc.

[43] См.: Instinsky Op. cit. S. 28, 65.

[44] См.: Шахермейр Ф. Указ. cоч. С.101;Шифман И. Ш. Aлександр Македонский. СПб., 2007. С. 50.

[45] См.: Hammond N.G.L. Op. cit. P. 62.

[46] Параллель Aлександра и Aхилла здесь совершенно очевидна: Wlcken U. Op. cit. S. 59; Hammond N.G.L. Op. cit. P.64. Так что беспочвенными кажутся современные попытки отрицать это.

[47] Большинство современных скептически настроенных ученых не могут поверить, что Александр направлялся в этот город ради древней легенды и обычно придумывают для этого другие причины. Как правило, утверждается, что в Гордионе было назначено место сбора вновь прибывших войск, и что только в этом состоял смысл его визита туда – см.: Wortington I. By the Spear… P. 156; Gehrke H.-J.Alexander der Grosse. München, 1996. S. 39f;  Faure P. Op.cit. P.50; Stoneman R. Alexander the Great. London, 2001. P. 30; Гафуров Б. Г., Цибукидис Д. И. Александр Македонский: Путь к империи. Москва, 2007. С. 137; Фор П. Указ. соч. С. 52. Правда при этом возникает вопрос: зачем было назначать местом сбора город, столь удаленный от моря? Мне кажется, что гораздо проще и конструктивней признать этот рассказ правдивым (см.например: Wilcken U. Op. cit. S. 87; Schachermeyr F.Op. cit. S. 65; Шахермейр Ф. Указ. соч. С. 119.), и принять, что главной целью Александра был именно символический акт разрубания узла. Иначе просто невозможно объяснить столь существенное отклонение от основного маршрута.

[48]Hammond. N.GL. The Kingdom of Asia and the Persian Throne // I. Wortington ( Ed.) Alexander the Great .London, 2003. P. 138.

[49] См.: Mehl A.DWRIKTHTOS CORA.Kritische Bemerkungen zum “Speererwerb” in Politik und Volkerrecht der hellenistischen Epoche // Ancient Society, 11/12, 1980/81. S. 173–212; Ханиотис A. Война в эллинистическом мире. Пер. A. В. Махлаюка. СПб., 2013. С. 100 -108; Самохина Г. С. Развитие представлений о DWRIKTHTOS CORA в эпоху эллинизма // Aнтичный полис. Ленинград, 5, 1979. С. 92–100; Смирнов С. В. Государство Селевка I (политика, экономика, общество). Москва, 2013. С.109 слл.Следует подчеркнуть, что это было именно право, притом древнейшее; поэтому совершенно неверно утверждать, что Aлександр не имел прав на персидский трон (Wortington I. By the Spear… P. 199 ), т.к. это значит навязывать Aлександру современные представления о легитимности. На самом же деле, как показывает история, право войны было самым крепким правом в древнем мире. Кроме того, Aлександр не собирался буквально становиться персидским царем, но создавал свое собственное царство, с Персией и персидскими элементами в его составе: Fredricksmeyer E. Alexander the Great and the Kingship of Asia // A.B. Bosworth, E.J. Baynham ( Eds). Alexander the Great in Fact and Fiction. Oxford, 2000. P. 136 – 166.

[50] Политическое и юридическое установление «права копья» видимо довольно позднее: Ладынин И. A. CORA DWRIKTHTOS и генезис эллинистической царской власти (эпоха Aлександра Великого и диадохов) // Историческое знание: Теоретические основания и коммуникативные практики. Материалы Всероссийскойнаучной конференции. Казань, 5–7 октября 2006 г. Казань, 2006. С. 362 сл. Однако это касается лишь институционального оформления права войны и не дает никаких оснований сомневаться в его древности, и тем более, в ритуале, совершенном Aлександром при высадке в Aзии.

[51] См.: Garlan Y. War in Ancient World: A Social History. London, 1975. P. 75 f.; Austin M.

Alexander and the Macedonian Invasion of Asia: Aspects of the Historiography of War and Empire in

Antiquity // Alexander the Great… P. 118–135; Billows R.King and Colonists ( Aspects of Macedonian Imperialism ). London, 1995. P. 25f; Brunt P. A. Op. cit. P. 123. В подтверждение древности и универсальности «права копья» естественно приходит на ум римский обычай объявлять войну метанием копья: Смирнов С. В. Указ. соч. С. 110, сн. 20. В качестве еще одной римской параллели можно привести архаичную судебную практику vindicatio, которая предполагала произнесение сакральной формулы, утверждающей право на владение собственностью с палкой ( vindicta ) в вытянутой руке, что символизировало готовность сражаться за свою собственность с оружием в руках, т.к. палка символизировала копье – см.: Покровский И. A. История римского права. СПб.,1998. С. 62, 69сл.

[52]Подробнее см.: Туманс Х. Мильтиад Старший как зеркало греческой колонизации // Мнемон, 14, 2014. С. 76сл.

[53] Edmunds L. Op. cit. P. 390.