KULTŪRAS ‘’DVĒSELES” ATBLĀZMAS RĪGAS IELĀS

Monday, January 23, 2023 Posted by

Intervija ar Māri Zanderu.

Publicēts LU žurnālā “Alma mater” 07.10.2022.:

https://www.lu.lv/par-mums/lu-mediji/zinas/zina/t/74323/?fbclid=IwAR2Z80gRA38fTfQbepq8nEnzjlJ3SiJjThIVHolsjvnDHRicMlTJcDzNyX0

Starp Latvijas Universitātes Akadēmiskā apgāda jaunumiem – Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesora, Dr. hist. Harija Tumana zinātniskā monogrāfija “Antīkie tēli Rīgas ielās”. Ar autoru sarunājas Māris Zanders.

Kultūras vēsture mums vēstī, ka cilvēki arvien izmantojuši dažādus instrumentus – apģērbu, pat ēdienu – lai signalizētu apkārtējiem par savu statusu, ambīcijām, turības līmeni, vērtībām. Kas ir, kā saka, mērķauditorija, ja runājam par skulptūrām vai ciļņiem, kas novietoti kaut kur ēkas fasādē tā, ka tos pat īsti garāmgājējs pamanīt nevar? Kāda jēga, atvainojiet?

(smejas) Es piekrītu kopējam uzstādījumam par pašprezentāciju, jo mājas fasāde, tāpat kā apģērbs, nes vēsti pasaulei par savu īpašnieku. Ir daudz rakstīts par modes semiotiku, bet pastāv arī arhitektūras “teksti”, kuri jāprot lasīt. No šāda viedokļa raugoties, ir tikai loģiski, ka cilvēks, kurš guvis kādus vērā ņemamus panākumus, piemēram, turīgumā un statusā, vēlas to parādīt arī savas mājas arhitektūrā. Nereti tam pievienojas arī kāds cits, īpašs vēstījums. Tomēr ir atsevišķi gadījumi, kad tiešām rodas jautājums par mērķauditoriju. Piemēram, bēdīgi slavenā t.s. Stūra māja – pirms es sāku dziļāk interesēties par šo tēmu, es nebiju pamanījis, ka šim namam “tur, augšā” ir kādi ciļņi… Man nav izsmeļošas atbildes uz šo jautājumu, tomēr domāju, ka noteicošais ir pašprezentācijas, kā arī veiksmes un labklājības piesaistīšanas motīvs.Un te jāatceras, ka agrākos laikos cilvēki tik ļoti nesteidzās, kā mēs šodien, un vairāk pievērsa uzmanību skaistām lietām sev apkārt. Mēs šodien pārsvarā pārvietojamies no punkta “A” uz punktu “B”, mums nav laika apstāties un izbaudīt Rīgas arhitektūras skaistumu. Bet, ja tev ir tāda vēlme, vari apstāties, ja vajag, pāriet uz ielas pretējo pusi, pacelt acis un apskatīt kādu skaistu cilni. Nav jau tā, ka šos dekorus vispār nevar pamanīt, ja esi ieinteresēts, tu tos redzēsi arī pašā augšā. Tajā pašā laikā mums jāpatur prātā arī cits iespējamais motīvs: nama īpašnieks varēja vēlēties kaut ko pavēstīt ne tik daudz līdzpilsoņiem, cik pasaulei, Dievam, mūžībai. Te gan jāpiebilst, ka šodien mēs esam zaudējuši to kultūras līmeni, kas bija toreiz un mums ir grūti saprast tēlus un simbolus, kurus lietoja agrākais laikmets. Tieši tādēļ es rakstīju šo grāmatu – lai atklātu un skaidrotu šo kultūras mantojuma daļu, lai mēs ne tikai skatītos uz skaistajiem tēliem namu fasādēs, bet arī saprastu, ko tie nozīmē.

Par mūsdienām piekrītu, bet – cik sapratu, lasot grāmatu – vismaz 19.gadsimtā cilvēki, jūsuprāt, šos simbolus “nolasīja” labāk. Jums tiešām tā liekas? Es saprotu, ka bija cita izglītības sistēma, tomēr vai mēs neesam pārāk labās domās par cilvēku vispār spēju “nolasīt” pagātnes simbolus?

Izglītības sistēma toreiz bija kosmiski pārāka par tagadējo, jo tā audzināja Cilvēku ar lielo burtu, nevis sistēmas skrūvīti, kā tagad. Tā balstījās kultūrā un audzināja cilvēkā kultūru. Atgādināšu, ka toreizējā izglītības sistēma bija vērsta uz harmoniski attīstītas personības veidošanu, bet šodien tā ir atteikusies no kultūras, no zināšanām un izpratnes, šodien tā ir vērsta uz utilitāru iemaņu apgūšanu. Viens piemērs: kad es, būdams students, mācījos latīņu valodu, es izmantoju mācību līdzekļus starpkaru Latvijas ģimnāzijām. Tur bija Vergīlija, Ovīdija un citu autoru tekstu fragmenti ar gramatiskiem paskaidrojumiem un vārdnīcām. Tātad ģimnāziju audzēkņi lasīja antīkos autorus oriģinālā. Tas nozīmē, ka antīkā kultūra viņiem bija tuva, tāpat kā kultūra vispār. Šodien latīņu valodu nemāca pat vēsturniekiem… Mūsu izglītības un kultūras līmenis acīmredzami degradē. Nav brīnums, ka šodien mēs savā pilsētā nespējam izlasīt tos vēstījumus, kurus atstājušas iepriekšējās paaudzes uz namu fasādēm. Lai tos lasītu, ir labi jāzina antīkā kultūra, bet mūsdienu izglītības reformas visos līmeņos izskauž šīs zināšanas kā nevajadzīgas. Šajā ziņā mēs jau sākam līdzināties barbariem, kuri, staigājot par Romas ielām un skatoties uz skulptūrām, mozaīkām un freskām, nesaprata, ko viņi redz.

Labi, nespītēšos pretī. Vienkārši mani vispār interesē jautājums, ko cilvēki “nolasa” mākslā. Piemēram, Rokoko laikmeta glezniecībā ar antīkiem sižetiem saistītu gleznu netrūka, tomēr es neesmu pārliecināts, vai svarīgākais nebija iepriecināt skatītāju ar kādu pikantēriju, kādu plikumu.

Te ir jāsaka – kā kuram. Bet šodien mēs ne vienmēr varam pateikt, kāda bija motivācija vienā vai otrā gadījumā. Arī tajos laikos ne visi bija ieinteresēti iedziļināties mākslas tēlos. Grāmatā es minu divus gadījumus, kad vietējā presē tika publicēti raksti, kuros bija aprakstītas jaunuzceltās ēkas – tagadējais Operas nams un Pfābu nams. Abos gadījumos rakstu autori nemaz necentās izprast skulptūru tēlu būtību, bet aprobežojās ar klišejiskiem un īsiem apzīmējumiem. Ja Opernama gadījumā tas izskatās pēc paviršības, tad Pfābu nama sakarā rodas iespaids, ka tā ir apzināta attieksme. Tajā laikā jau parādījās noraidoša attieksme pret klasiskās mākslas mantojumu un veidojās jaunas gaumes, kuras drīzumā iemiesojās jaunos stilos. Es uztveru šos faktus kā interesantas kultūrvēsturiskas liecības par šo pārmaiņu bagāto laikmetu.

Ja runājam par mākslas un arhitektūras uztveri, vai jums ir kāda versija par to, kā cilvēki 19.gadsimta beigās uztvēra tik daudz kailuma publiskajā telpā. Droši vien nebūtu pareizi Baltijas kontekstā kaut ko runāt par viktoriānisma laikmeta morāli, tomēr tā, ziniet, nav joka lieta – tu izej ielās, un visapkārt pusplikas vai pavisam plikas dāmas. Lai arī no akmens darinātas.

(smejas) Protams, ne gluži visapkārt, bet jautājums ir pamatots. Jāņem vērā, ka Eiropas ziemeļos visai atturīgā protestantiskā kultūras telpa jūtami atšķīrās no katoliskās Eiropas kultūrtelpas ar tai raksturīgo spožo baroku un klasicismu. Nav brīnums, ka dienvidos tapušais pirmais kailuma vilnis renesanses mākslā šeit atstāja maz pēdu. Toties XIX gs. vidū kailums ienāk arī šeit, bet jau atturīga klasicisma ietērpā. Un pirmā bezdelīga šajā ziņā bija bezgala skaistā, ar vieglu erotisku plīvuru pārklātā Floras/Hēbes skulptūra tā paša Pfābu nama fasādē. Interesanti, ka tā atrodas iekšējā pagalma pusē un no ielas nav redzama, toties ielas pusē fasādi rotā romiešu vestālietes, jeb pavarda dieves Vestas priesterienes skulptūra, kas izskatās pēc īstas romiešu namamātes un ir attiecīgi “iepakota” garā un smagā apģērbā. Lai gan, turpat blakus ieejas portālu rotā divas alegoriskas puskailu sieviešu figūras. Tā pirmo reizi antīkais sieviešu kailums parādījās Rīgas ielās. Pakāpeniski un soli pa solim tas sāka parādīties arī citās vietās. Lai gan ne uzreiz tas bija atklāts kailums: sākumā tēlnieki vēl kautrīgi deva priekšroku paņēmienam, ko sauc par “slapja apģērba efektu”, kad apģērbs, cieši pieguļot ķermenim, atklāj tā skaistumu. Bet laika gaitā process attīstījās, un kailums kļuva ierasts. Taču ir jāņem vērā, ka pēc būtības tam nav nekāda sakara ar erotiku mūsdienu izpratnē. Antikizētais sievietes kailums mākslā bija nevis seksīguma, bet skaistuma simbols. Lai gan ar laiku tiešām notika attīstība erotizācijas virzienā…

Vai jums ir skaidrojums tik nospiedošai tieši antīko tēlu dominēšanai? 19.gadsimts ir arī Romantisms, tātad arī interese par nāciju, nācijas vēsturi, nacionālo pašidentitāti. Kurš traucēja vācu cilvēkiem Rīgā ņemt no plaukta – es tagad dauzos – Tacitu sējumu un piekrāmēt pilnas fasādes ar ģermāņu vadoņu tēliem?

Antīkās mākslas šedevri jau vairākus gadsimtus kalpoja Eiropai par skaistuma etalonu, tā bija kultūras tradīcija, kuru nevar ātri atmest vai nomainīt, tas varēja notikt tikai XX gs. Tādēļ romantisms gāja roku rokā ar klasicismu, un, kad sākās seno nacionālo varoņu heroizācija, piemēram, kad eiropieši sāka celt pieminekļus senajiem barbaru vadoņiem, kā, piemēram, Arminijam, Vercingetorikam un Boudukai, tos attēloja atbilstoši antīkās mākslas kanoniem. Pat valkīrām tēlnieki piešķīra antīko dieviešu veidolu. Var teikt, ka kopš renesanses laikiem Eiropas kultūrā skaistuma paradigmu veidoja antīkais kanons. Pakāpeniska atteikšanās no tā sākās tikai XIX gs. otrajā pusē – sākumā kā reālistiskais virziens mākslā, vēlāk arī kā jūgendstils. Taču, kad XIX gs. beigās sāka izplatīties jūgendstils, senie barbaru varoņi vairs nebija aktuāli, toties arhitektūras dekorā ienāca visdažādākie pūķi un monstri. Rīgas arhitektūrā var labi redzēt, ka jūgendstils, neskatoties uz deklaratīvu atteikšanos no antīkiem kanoniem, nespēja pilnībā atbrīvoties no antīkā mantojuma un nereti to izmantoja gan ēku formās, gan dekorā.  Vēl jāsaka, ka XIX gs. cilvēkiem joprojām patika alegorijas, bet šajā lomā slikti iederas senie ģermāņu personāži, toties ideāli piemēroti ir antīkie tēli.  

Man ir daži jautājumi, kas nav tieši saistīti ar Rīgas arhitektūru. Mēs pierasti lietojam jēdzienus “antīkā pasaule”, gandrīz vienmēr ar to saprotot seno Grieķiju un Romu. Mēs varam te nerunāt par feniķišiem un Kartāgu Vidusjūras kultūrtelpā, jo tas, iespējams, ir specifisks temats, bet kā tad, piemēram, ar etruskiem? Vai tad viņi “antīko pasauli” nav ietekmējuši? Man šķiet, nedaudz netaisnīgi.

Jā, Vidusjūras telpā pastāvēja vairākas senās kultūras, tās atstāja savu iespaidu uz antīko pasauli, bet Eiropas vēsturē tās palika marginālas, jo Eiropas kultūras pamatus veidoja grieķi un romieši. Etrusku piemērs ir ļoti zīmīgs – viņi palika romiešu ēnā un izšķīda impērijas lielajā masīvā. Faktiski romiešu kultūra viņus “aprija”. Lielā mērā tas saistīts ar pašu etrusku kultūras specifiku – tā bija ļoti raiba, it kā salīmēta no vairākiem elementiem – gan grieķu, gan barbaru, gan Austrumu izcelsmes – un bez sava iekšēja kodola. Tādas kultūras ilgi nedzīvo. Piemēram, etrusku freskas, tēlniecība un apgleznotā keramika izteikti atdarina grieķu paraugus. Jā, ar savām īpatnībām, bet tā tomēr ir sekundāra māksla, tāda, kas atdarina. Etruski radīja portretu tēlniecībā, un šo mākslas žanru no viņiem pārņēma romieši. Tāpat viņi pārveidoja klasisko grieķu tempļa formu, un atkal romieši to no viņiem pārņēma. Vēl varētu nosaukt dažas lietas, bet tās tomēr ir “variācijas par tēmu”, tā ir aizgūtu elementu adaptācija, nevis sava radošā gara izpausme. Starp citu, etrusku kultūrai bija raksturīga aizraušanās ar mistiku un maģiju, īpaši tās vēlajā periodā. Tā bija izteikti sievišķīga kultūra ar sieviešu tēlu dominanci reliģijā – gluži kā bronzas laikmetā. Iepretī tam romiešu kultūra bija vīrišķīga, agresīva, jauna tipa dzelzs laikmeta kultūra, kurai bija sveša mistika un maģija, kur dominēja debesu dievs utt. Starp citu, tas bija viens no iemesliem romiešu nepatikai pret ķeltiem un arī Jūsu pieminētajiem kartāgiešiem. Romiešiem bija asi noraidoša attieksme pret maģiju, cilvēku upurēšanu un slepenām nakts darbībām. Likumdošana aizliedza sapulces naktīs un naktī izdarīta zādzība tika sodīta bargāk, nekā dienā veiktā. Etruski, ķelti un kartāgieši romiešiem simbolizēja šo tumšo haosa pasauli. Vēsturē mēs redzam, ka bieži vien vīrišķās kultūras – agresīvas, uz ekspansiju vērstas, nonākot saskarsmē ar sievišķajām kultūrām, tās “aprij” jeb asimilē. Romā vēl imperators Klaudijs zināja etrusku valodu, rakstīja zudībā gājušo etrusku vēsturi, bet viņš, tēlaini izsakoties, bija “pēdējais etrusks”. Etruski asimilējās un pazuda. Starp citu, mūsu baltu kultūra arī ir sievišķīga, un tas ir apbrīnojami, ka mēs joprojām pastāvam, bet tas ir cits stāsts.

Man vienkārši šķiet, ka plašāka publika nenovērtē “antīkās kultūras” sarežģītību, dažādu sinkrētisma procesu ietekmi uz to.

Jā, protams. Mēs varam daudz runāt par Austrumu ietekmi uz antīko pasauli, par Mitras kultu, Izīdas kultu utt. Taču “sausajā atlikumā” mēs redzam grieķu un romiešu klasiku. Tas ir dabiski, jo, pirmkārt, tas ir Eiropas kultūras pirmsākums, un otrkārt, tas ir tādēļ, ka skolas programma apskata tikai pašu galveno. Lai gan, tagadējo reformu ārprātā jau saražotas tādas programmas, ka drīz skolu beidzēji un studenti nezinās gandrīz neko arī par mūsu antīkajām saknēm…

Citēšu kādu tēzi (157.lpp.) jūsu grāmatā. “Eiropas civilizācijas vēsture parāda likumsakarību: jo vēlākā stadijā atrodas kultūra, jo vājākas kļūst ētiskās normas un jo vairāk redzama kļūst erotizācija kultūras telpā.” Mani ieinteresēja doma, ka kultūrai ir stadijas, tātad var runāt par sākumu un beigām. Man šķiet, ka, lietojot jēdzienu no dabaszinātnēm, varam runāt par difūzijas procesiem, vienai nosacītajai kultūrai vēl laikā ilgi mijiedarbojoties ar citu, nosacīti nākamo kultūru. Nevis sākums un beigas kādai kultūrai.

Es tomēr redzu, ka, simboliski izsakoties, viens kultūras organisms nomirst un piedzimst cits.

Tiešām nomirst?

Es saprotu Jūsu domu par difūziju, tā ir interesanta, tomēr es tai nepiekrītu. Paskaidrošu, kāpēc. Jā, dabā matērija nepazūd, biomateriāls paliek, tas tiek iekļauts nākamajā biomateriālā, tiek pārstrādāts un iegūst citu formu. Katra kultūra savā būtībā ir forma. Šeit var atcerēties Aristoteļa idejas par formu un matēriju, proti, ka forma ir tā, kas  nosaka matērijai pastāvēšanas veidu. Formu kultūrai piešķir pasaules uzskats un vērtību sistēma. Ja turpinām lietot bioloģiskus salīdzinājums – forma ir gan mugurkauls, kas apaug ar miesu, t.i., ar visām civilizācijas materiālajām izpausmēm, gan arī šīs miesas ārējās aprises. Citiem vārdiem sakot, jā, kaut kādi materiālie elementi pāriet no atmiruša organisma jaunā organismā, bet forma ir cita un pats jaunais organisms ir cits. Kultūra dzimst, veidojas, nobriest, noveco un nomirst. Tā samēslo augsni, uz kuras izaug jauna kultūra utt.

Labi. Man vienkārši šķiet, ka cilvēkiem visos laikos ir nepieciešami kādi strukturēti tēli, izskaidrojumi apkārtējai pasaulei, un šie tēli, sižeti – varam tos nesaukt par arhetipiem – sevišķi nemainās.

Viens otru neizslēdz. Jebkurš, skatoties uz manu dēlu, redz viņā manu atspoguļojumu. Un es, skatoties uz sava tēva jaunības fotogrāfijām, redzu sevi kā viņa atspoguļojumu. Jā, “arhetips” ir tas pats, bet cilvēki jeb organismi citi. (smejas) Un paralēli pastāv arī citi arhetipi ar saviem nesējiem – organismiem.

Kāpēc jūs esat tik pesimistisks dažos jautājumos? Citēšu vēl kādu tēzi (50.lpp.) “Viena no raksturīgākajām jaunās dehumanizētās mākslas pazīmēm ir Skaistuma idejas noliegšana. Sākot ar ekspresionismu, strauji progresēja atteikšanās no formas tradīcijām mākslā: abstrakcionisms, kubisms un citi līdzīgi “ismi” noraidīja ne tikai klasiskos skaistuma etalonus, bet arī Skaistumu kā tādu. Tas arī pašlaik ir modernās mākslas pamatprincips, tā ka mūsdienu mākslas salonos neviens vairs nemeklē skaistumu un harmoniju.” Priekšstati par skaistumu taču var atšķirties. Man, piemēram, Beninas bronzas figūras liekas interesantas, bet ne skaistas, bet gan jau citiem tā neliekas.

Ja mēs runājam par to šauri kā par estētisku fenomenu – neredzu problēmu. Ja kādam skaistas šķiet šamaņu maskas – lūdzu, katram savs prieks. Taču pavisam cita perspektīva atklājas no plašāka kultūrvēsturiska skatu punkta. Es neesmu slēpis, ka man ir tuvas vairākas Osvalda Špenglera tēzes, piemēram par to, ka kultūra ir dzīva, kamēr dzīva ir tās dvēsele. Špenglers šo dvēseles jēdzienu formulē diezgan dzejiski, bet ir skaidrs, ka tas ir pasaules uztveres veids. Es šo kultūras “dvēseli” interpretēju kā pasaules uzskata un vērtību sistēmas kopumu, kas rada Lielo Ideju kā kultūras pamatu un mugurkaulu. Priekšstati par pasauli un cilvēka vietu tajā izpaužas visās kultūras jomās, visā, ko dara cilvēks, tātad mākslā, zinātnē, politikā utt. Kultūra dzīvo tik ilgi, kamēr ir dzīva tās dvēsele, t.i., pasaules uzskats, un kamēr tā strādā savas Lielās Idejas labā. Tā mirst, kad zaudē savu dvēseli un nodod savu Ideju. Māksla vienmēr uzrāda šo procesu, tā vislabāk atklāj kultūras vecumu. Piemēram, sengrieķu klasiskā māksla radīja un attīstīja harmoniska cilvēka ideju, proti, tā izkopa skaistuma ideālu. Bet hellēnisma laikmetā, kad kultūra sasniedza kulmināciju un sāka izsmelties, māksla vairs nepauda nekādas idejas, bet izklaidēja un pārsteidza ar oriģinālām formām. Tas bija savdabīgs un spožs “grieķu baroks”, taču tam sekoja dekadence un pagrimums. Tā izpaužas vispārīga likumsakarība: kultūras pirmsākumos māksla ir vienkārša un simboliska, tajā dominē jēga, ar laiku, tā kļūst spožāka un priekšplānā izvirzās estētiskais aspekts, veidojas savs “baroks”, kuru nomaina dekadence un viss beidzas ar primitīvismu un kultūras nāvi. Tātad, vērojot dažādu laikmetu mākslu vienas kultūras ietvaros, var precīzi noteikt kultūras vecuma stadiju. Šo likumsakarību var vērot visās kultūrās, kuru dzīves cikls ir noslēdzies.

Un kādi ir iemesli šādiem cikliem?

Šis ir grūts jautājums, uz kuru viennozīmīga atbilde diez vai iespējama. Šis fenomens līdzīgs dzīvības fenomenam, kas ir noslēpums. Varam tikai konstatēt, ka ir kāds impulss, kas dod sākumu kultūrai un baro to, bet ar laiku izsīkst un tas nolemj kultūru nāvei. Īsi sākot, kultūras sākums mums ir pilnīgs noslēpums, bet tās norietu un galu mēs vismaz daļēji varam pētīt un saprast. Kultūras bojāeju nosaka tās garīgais stāvoklis, nevis ekonomika vai politika. Šo stāvokli kā lakmusa papīrs uzrāda māksla. Tā degradē nevis tādēļ, ka tēmas ir izsmeltas un “viss ir pateikts”, bet tādēļ, ka ir sabrucis pasaules redzējums un vērtības, tātad vienkārši vairs nav ko teikt un nav kam teikt. Kultūra un māksla tai skaitā, nav atkarīga no ekonomikas stāvokļa un IKP rādītājiem, tā bieži vien uzplaukst trūcīgos laikos un izdzimst turīgos laikos.

Es gan neesmu ticīgs cilvēks, bet pieļauju, ka kultūras “noguršana” vismaz agrākos laikos varēja būt saistīta arī ar to, ka reliģija – ne obligāti kristietība – kļūst par rutīnu, par rituālu, bez dziļākas ietekmes uz cilvēkiem.

Tieši tā! Katras kultūras pamatā ir reliģija, jo tieši reliģija rada tās “dvēseli” un to lielo Ideju, kas uztur radošo impulsu. Tiesa, nevar apgalvot, ka ritualizācija automātiski nozīmē reliģiozitātes krīzi, jo tā mēdz būt dabiska un nepieciešama reliģijas pastāvēšanas forma. Lai gan, arī reliģiju vēsturē, tāpat kā vispār kultūras un mākslas vēsturē varam novērot likumsakarību: akcents uz ārējām formām un ārišķībām signalizē par satura krīzi vai pat trūkumu. Katrā ziņā skaidrs ir tas, ka kultūras dzimšanu un miršanu nosaka tās garīgais kodols, tātad reliģija. Un mums laikam ir jāsamierinās ar domu, ka nevainojami un izsmeļoši izskaidrot  kultūras piedzimšanas un “noguršanas” cēloņus mēs nespējam.

Noslēgumā atgriežos pie grāmatas. Iespējams, esat cilvēks, kurš tēmu zina vislabāk, ir aplūkojis visvairāk šo tēlu Rīgas namu fasādēs. Kāds ir viedoklis par to stāvokli?

Ir pamats bažām, proti, bieži nav jūtama nama īpašnieka vai apsaimniekotāja izpratne par šī kultūras mantojuma vērtību. Tas var izpausties gan kā nepārdomāta krāsas izvēle remontdarbos, gan kā zudušu detaļu neatjaunošana, turklāt jāpiezīmē, ka nereti nav nepieciešami lieli naudas ieguldījumi, lai pret šo mantojumu izturētos ar pienācīgu cieņu.

Par grāmatu un darbu. Intervija ar Lāsmu Gaitnieci.

Monday, January 23, 2023 Posted by

KO TAGAD DARA
TEKSTS: LĀSMA GAITNIECE.

Vakara ziņas 30.09.2022.


Harijs Tumans norāda, ka teikai par Rīgas dibināšanu ir antīkas saknes. Sižets, kā vācieši apmānījuši lībiešus, jo solījuši nopirkt tik zemes, cik iespējams apklāt ar vērša ādu, sastopams Vergīlija «Eneīdā». Tur gan ir runa par  kartāgiešiem un Kartāgu.

Ko dara Harijs Tumans

Lielai mūsu sabiedrības daļai 1. septembris ir kā otra jaunā gada sākums, jo tas ir starts jaunam posmam. Šogad tā sanācis arī Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesoram, vēstures zinātņu doktoram Harijam Tumanam. Viņš pieņēmis izaicinājumu un paralēli savam pamatdarbam piekritis pasniegt vēsturi vecāko klašu audzēkņiem Rīgas Katoļu ģimnāzijā. Nesen ceļu pie lasītājiem arī sākusi profesora jaunākā grāmata «Antīkie tēli Rīgas ielās», kas ir septiņu darbīgu gadu rezultāts 576 lappusēs. Ja vēsturniekam jautātu, ar ko viņš nodarbojas tagad, atbilde būtu īsa: «Strādāju!» Tā jau arī ir, taču tagad par visu pēc kārtas.

Vārds «nekad» jāizmet no leksikas

Sarunas sākumā Harijs Tumans citē slaveno teicienu, ka nekad nesaki: «Nekad!», to attiecinot pats uz sevi. Dzīve nebeidz pierādīt, ka apzināta šī vārda lietošana nevis palīdz no kaut kā paslēpties, kas kādā brīdī šķiet nepieņemams, bet gan gluži otrādi – it kā nevēlamo tuvina un pat piesaista. «90. gadu otrajā pusē pamēģināju strādāt kādā ļoti progresīvā privātskolā, taču pēc divām nedēļām no tās aizbēgu. Kad ieraudzīju jaunās metodes, kā arī attieksmi, nodomāju, tas nav domāts man. Toreiz nolēmu: skolā nekad vairs nestrādāšu, tad jau labāk veikalā vai tirgū,» atklāj Tumans. «Un šogad saņēmu piedāvājumu, no kura, protams, varēju atteikties, taču sapratu, ka labāk to nedarīt. Tā nu ir sanācis, ka kopš septembra sākuma reizi nedēļā eju uz skolu, lai vidusskolēniem mācītu vēsturi. Pieņēmu šo izaicinājumu ar gaišu cerību. Pagājis jau mēnesis, taču aizbēdzis neesmu un arī neplānoju to darīt!» Vēsturnieks neslēpj, ka jaunais pienākums patlaban vēl šķiet neparasts un nebūt ne viegls, jo mācīšanas pieejā tik bezgala daudz kas ir mainījies.

Zināšanas par vēsturi salīdzina ar kokteili

Tumans atzīst, ka pret izglītības reformām, kas notiek pēdējos gados, viņš attiecas kritiski. «Situācija nav laba. Konkrēti, runājot par manu priekšmetu – vēsturi, ir jāsaka, ka vēstures sistēmiska mācīšana ir sagrauta gan skolā, gan augstskolā. Pasaules vēsture būtībā ir zudusi. Pieļauju, ka skolēniem vēl būs fragmentāras zināšanas par Latvijas vēsturi, taču baidos, ka arī tās nebūs sistemātiskas.» Pedagogs uzskata, ka jaunās programmas un jaunās pieejas mūsu izglītības sistēmu grauj, nevis uzlabo. «Jā, esmu skeptisks un pesimistisks, taču skolā atrodos ne tāpēc, lai reformētu, bet gan lai bērniem iedotu ko labu. Iedotu to, ko varu iedot. Vismaz pamēģinātu par spīti visiem nelabvēlīgajiem apstākļiem.» Situācija, ka skolotājiem ir tikai pienākumi, bet skolēniem – tikai tiesības, profesoram šķiet principiāli nepieņemama. Graujoši ir arī tas, ka sagrauta skolotāja autoritāte, nemaz nerunājot par atalgojumu. To, ka situācija ir tieši tāda, nevienam, šķiet, nav jāpierāda. «Ja pret izglītību attiecas kā pret pakalpojumu, tas ir drošākais veids, kā izglītību iznīcināt,» viņš pauž. «Pareizi iekārtotā sabiedrībā izglītība ir misija. Viscienījamākās profesijas jau kopš senatnes bija karavīrs, ārsts un skolotājs. Bez šīm trim profesijām valsts nevar pastāvēt. Skolotāja rokās ir valsts nākotne. Ja valsts tā attiecas pret saviem bērniem, tātad pret savu tautu un nākotni, tas raisa smagas pārdomas.»

Kā padarīt glītu?

To, kāda patlaban ir situācija Latvijas izglītībā, Hariju Tumanu ļoti satrauc. Viņš vēlas atgādināt, ko šis jēdziens nozīmē. «Šī vārda celms ir «glīt». Tātad izglītot nozīmē padarīt glītu. Pēc būtības izglītība ir cilvēka veidošana. Līdzīgu ideju pauž arī vācu vārds «Ausbildung», kas nozīmē – cilvēka veidošana pēc tēla, jo vārda «Bild» nozīme ir «tēls». Tātad klasiskā Eiropas izglītība veidoja vispusīgi attīstītu cilvēku, jo skaists cilvēks ir vispusīgi attīstīts cilvēks» skaidro profesors. Tādēļ klasiskā izglītības sistēma piedāvāja maksimāli plašu spektru: humanitārās zinātnes, dabaszinātnes, mūziku un sportu, jo tikai tā cilvēks vispusīgi tiek sagatavots dzīvei, lai viņš sevi varētu realizēt jebkurā dzīves jomā. «Mans iecienītākais piemērs ir Rainis, kurš pēc izglītības bija jurists. Viņš nevarētu kļūt par Raini, ja viņam nebūtu klasiskās ģimnāzijas izglītības, kas deva plašu kultūras pamatu.» Tāpēc ir nepieciešams apgūt vispārīgās lietas, lai būtu priekšstats par literatūru, vēsturi, mākslu un citām jomām. «Tagad tas tiek nojaukts, nav sistēmiskuma. Mācību viela tiek saraustīta, sadrumstalota fragmentos. Jau nosaukums «kompetenču izglītība» šķiet savāds. Kas tad ir tās kompetences? Faktiski, spriežot pēc jaunajām programmām un metodēm, tas nozīmē to, ka zināšanu, erudīcijas, izpratnes un analīzes vietā stājas pliks utilitārisms, t.i., praktisku un šauru iemaņu apgūšana.» Mūsdienu izglītību profesors salīdzina ar skrūvīšu štancēšanu, jo tā ir vērsta nevis uz Cilvēka attīstību, bet uz cilvēku-skrūvīšu ražošanu sociālajam mehānismam. Nav vajadzīga personība, ir vajadzīga funkcija…

Rakstot grāmatu, apgūst gan arhitektūru, gan fotografēšanu

2014. gadā Harijam Tumanam LU Vēstures un filozofijas fakultātē tika piedāvāts nolasīt publisko lekciju. «Bija viens nosacījums – lekcijai jābūt par Latvijas vēsturi, taču es esmu antīkās vēstures speciālists. Nevarēju izdomāt tēmu, taču manai sievai radās ģeniāla ideja: Rīgas centrā uz namu fasādēm var redzēt daudz antīko tēlu. Jā, tas varētu būt temats lekcijai!» Kopš tā brīža, braucot uz centru, vēsturnieks ņēma līdzi fotoaparātu un sāka pētīt namu fasādes. Pirmais objekts bija Rīgas Operas nams. «Tik ļoti aizrāvos, ka visu brīvo laiku veltīju materiāla vākšanai. Kā brīvs brīdis, tā ar fotoaparātu uz Rīgas centru prom!» Rezultātā lekcija sanākusi divreiz garāka, nekā tai vajadzēja būt. Auditorija to uzņēmusi ar lielu interesi un prasījusi turpināt, ko vēsturnieks arī darīja. Tad arī viņš sapratis, ka šis temats ir jāpēta, tas ir nopietns darbs, kas ir monogrāfijas vērts. «Tā radās ideja grāmatai «Antīkie tēli Rīgas ielās». Mums ir daudz pētījumu par arhitektūru, taču antīkie tēli arhitektūras dekorā vispār nav pētīti. Lai pieķertos šai tēmai, ir nepieciešamas padziļinātas zināšanas antīkajā mitoloģijā, vēsturē, literatūrā un mākslā. Tā kā tā ir mana specialitāte, sapratu, kas šis darbs būs veicams man.» Bieži vien ir tā, ka arhitektūras pētnieki, rakstot par kādu namu, atstāj bez ievērības antīkos tēlus uz nama fasādes. Gadījumos, ja tie ir visiem zināmie Atēna vai Hermejs, tie tiek nosaukti, bet citos gadījumos autori aprobežojas ar frāzi «alegoriska kompozīcija» vai vispār nepiemin. Gadās arī klaji ačgārnas interpretācijas.

            Darbu sākot, speciālu zināšanu par arhitektūru profesoram nebija, taču tās viņš ieguva laika gaitā, lasot attiecīgu literatūru. «Manā grāmatā arhitektūra ir tikai fons – materiālais pamats, taču uzmanības centrā ir antīkie tēli un sižeti.» Lielāka problēma radusies saistībā ar attēliem, kurus vajadzējis vairākkārt fotografēt un citus pat neskaitāmas reizes pārfotografēt – to Harijs Tumans darījis pats. «Nevarēju atļauties maksāt profesionālam fotogrāfam, tādēļ bija pašam jātiek galā. Tāpēc daudzreiz fotografēju vienas un tās pašas vietas, lai attēli būtu vajadzīgā gaismā un kvalitātē.» Nereti gadījies, ka vajadzīgo skulptūru vai cilni aizsedz koku lapotnes, taču attēlam tas neder. Lai šādus objektus nofotografētu, jāgaida pavasaris. Rudenī nekas nesanāks, jo tad nav gaismas. Bieži vien darba autoram bija jāgaida ne tikai gadalaiku maiņa, bet pat stundas un dienas maiņa, jo katrā laikā ir cits Saules leņķis.

            Darbs pie grāmatas ildzis sešus gadus, savukārt septītais gads pagājis rediģēšanā un darba labošanā. «Šī grāmata nav enciklopēdija. Mans uzdevums nebija apkopot un iegrāmatot absolūti visus tēlus, bet galvenos Rīgas vēsturiskā centra ietvaros. Es neveidoju katalogu jeb faktu krātuvi. Mans uzdevums bija saprast un izskaidrot antīkos tēlus, kurus redzam Rīgas ielās. Aiz šiem tēliem stāv bagāta kultūras tradīcija un nereti arī interesanti sižeti, kurus es vēlējos atklāt mūsu cilvēkiem. Es gribēju, lai cilvēki varētu «izlasīt» šos tēlus, saprast to jēgu un ieraudzīt Rīgu jaunām acīm-tā kā es to ieraudzīju, kad sāku pētīt šo tēmu » pauž tās autors.

Vieta, kur atpūsties dvēselei

Kad lekcijas Latvijas Universitātē nolasītas un stundas skolā novadītas, vēsturnieks brīvdienās ar prieku dodas uz Saldu, kur atrodas viņa ģimenes māja, atpūsties un arī fiziski pastrādāt. «Man patīk savā dārzā lasīt grāmatas. Vēl prieku rada tikšanās ar labiem draugiem, arī ceļošana.» Televizoru vēsturnieks ieslēdz reti, tikai tad, ja zina, ka varēs noskatīties kādu izglītojošu raidījumu vai saturīgu filmu. Tikpat mērķtiecīgi viņš izmanto arī interneta piedāvātās iespējas noskatīties izglītojošas pārraides. Galvenais, lai redzētais dotu vielu pārdomām, lai tas nebūtu tukši pavadīts laiks. «Saldū man atpūšas dvēsele. Šeit ir tas jaukums, ka apkārt ir daudz dabas un es ar velosipēdu varu aizbraukt līdz mežiņam.» Turklāt Saldū it brīnišķīga pastaigu vieta-Kalnsētas parks, kur savā laikā Janis Rozentāls ir uzgleznojis vairākus savus darbus.

INTERVIJA “LIESMAI”

Thursday, July 7, 2022 Posted by

INTERVIJA JŪLIJAM CUKURAM UN LAIKRAKSTAM “LIESMA”

(publicēta laikrakstā “Liesma” 16.03.2022. )

1. Šodienas saruna ir ar vēstures zinātņu doktoru un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru Hariju Tumanu. Pēc tik kodolīga pieteikuma lūdzu Jūs pašu plašāk pastāstīt mūsu lasītājiem par sevi, par savu profesionālo darbību.

Esmu vēsturnieks, mana profesionālā specializācija ir seno laiku vēsture, konkrēti, senās Grieķijas un Romas vēsture. Skolas laikā mani fascinēja viduslaiki un bruņinieki, es ar sajūsmu lasīja Valtera Skota romānus. Par senajiem grieķiem sāku jūsmot kopš vienas vasaras skolas laikā, kad iepazinos ar antīkās pilsētas Hersonesas drupām Sevastopoles pilsētas robežās. Mani iespaidoja gan drupas, gan pati vieta jūras malā. Vietējie stāstīja, ka pēc vētrām un lietiem  tur varot atrast senas monētas, tādēļ vakaros es staigāju pa drupām cerībā, ka arī man paveiksies. Monētas neatradu, toties atvedu uz Rīgu veselu maisu ar antīkās keramikas lauskām, kuras tur burtiski mētājās zem kājām. Kad vēlāk iestājos Universitātē, liktenis mani aizveda tieši uz antīkās vēstures studijām. Ar tām es turpinu nodarboties arī tagad. 

2. Kā vēsturniekam Jums noteikti būs daudz sakāmā – vai vēsture atkārtojas, vai nē?

Un – vai mēs tiešām nemācāmies no vēstures, vai varbūt tomēr esam gudrāki nekā jebkad agrāk?

Vēsturiskie notikumi neatkārtojas, bet atkārtojas situācijas, procesi, izaicinājumi. Tādēļ mēs varam mācīties no vēstures, analizējot to, kā uz šīm situācijām reaģēja cilvēki agrāk, kur viņi kļūdījās, kur guva panākumus utt. Tādā veidā mēs, no vienas puses, labāk varam saprast un izvērtēt tagadni, un, no otras puses, mēs varam saprast, kādi būtu labākie risinājumi vienā vai otrā gadījumā. Taču, kā zināms, cilvēce nemācās no vēstures un vecās kļūdas tiek arvien atkārtotas. Acīmredzot tādēļ, ka valdošajiem trūkst vai nu zināšanu, vai gribas. Toties jebkurš var mācīties no vēstures individuāli un patstāvīgi, jo vēstures zināšanas dod mums iespēju saprast notiekošos procesus un vajadzīgā brīdī izdarīt pareizu izvēli. Kāds ir teicis, ka zināšanas par pagātni piešķir jēgu tagadnei. Tas tiešām tā ir. Taču mūsdienās vēstures zināšanas kļūst arvien vājākas, jo tiek degradēta izglītība kā tāda. Pateicoties “reformām”, jau pavisam drīz mūsu izglītības sistēma vairs nedos iespēju iegūt pilnvērtīgas un sistemātiskas zināšanas par vēsturi. Tātad mēs neesam gudrāki, nekā agrāk, tieši otrādi-mēs strauji paliekam dumjāki. Uz to norāda gan dzīves pieredze, gan intelekta mērīšanas testi. No vienas puses, informācijas un iespēju kļūst arvien vairāk, bet no otras puses, zināšanu un domāšanas kvalitāte strauji krīt. Tas rada bažas par nākotni.    

3. Kas notiek ar izglītību?

Posts. Vēl pirms kādiem divdesmit, piecpadsmit gadiem varēja domāt, ka esam kļūdījušies ar reformām, ka “gribējām kā labāk, bet sanāca kā vienmēr” utt., bet tagad ir pilnīgi skaidrs, ka izglītība tiek degradēta konsekventi un mērķtiecīgi. Visas reformas iet vienā virzienā – uz primitivizāciju. Plus vēl zināšanu sistēmas sagrāve un  sadrumstalošana. Plašas zināšanas, spēja domāt sistemātiski, abstrakti un teorētiski, kā arī vispār spēja domāt – tas viss vairs nav vajadzīgs. Tā vietā jaunās programmas piedāvā tikai šauro, konkrēto un praktisko, jeb t.s. “kompetences”. Tātad ir skaidrs, ka universāls, plaši domājošs un izglītots cilvēks nav vajadzīgs, jaunā sistēma veido aprobežotu cilvēku – funkciju, cilvēku – skrūvīti. Visi, kas strādā izglītības sistēmā, labi redz degradācijas procesu. Un šis process biedē.  


4. Kas Jums ir Latvija? Kādu to pašlaik redzat un kādu to vēlētos redzēt? Nedaudz paprovocēšu – vai te ir Dieva valsts, vai arī valda nelabais?

Latvija ir mana dzimtene, un ar to viss ir pateikts. Te ir mana sirds, mana dzīve, mana ģimene, mani draugi un mana dvēsele. Diemžēl šobrīd es to redzu kā smagi slimu. Sirds sāp, domājot par to… Nākotnē es gribētu redzēt savu dzimteni kā plaukstošu valsti. Bet Dieva valsts  nav atrodama politiskās institūcijās vai kādā ģeogrāfiskā telpā, tā ir mūsos un tā ir debesīs. Kā teica Svētais Augustīns: “Ir Dieva valsts un ir zemes valsts, un katrs pats izvēlas, kurai valstij viņš pieder un kalpo”.

5. Kas Jums ir sakāms par demokrātiju, vārda brīvību, tiesiskumu? Esmu pamanījis, ka ir avoti, kurot esat intervēts vairākkārt, bet citur, t.s. lielajos medijos tikpat kā nemaz.

Par to man ir daudz kas sakāms, to nevar izteikt dažās frāzēs. Taču šobrīd laikam ir jārunā par problēmām. Arvien biežāk mēs redzam, ka demokrātijas vietā tiek lietotas totalitāras metodes, ka vardarbīgi tiek uzspiesti ačgārni lēmumi, kuri ignorē sabiedrības vairākuma viedokli un nodara lielu kaitējumu sabiedrībai, mēs redzam būtiskus vārda brīvības ierobežojumus un cenzūras spiedienu. Bet, kas attiecas uz mani, Jūs pareizi pamanījāt: lielākoties lielie mediji mani neredz, acīmredzot neesmu izaudzis līdz tādam līmenim. Vēl pirms kādiem četriem gadiem mani regulāri aicināja uzstāties vienā radio raidījumā, kurā es runāju par antīko vēsturi un kultūru. Vienā brīdī tur nomainījās vadība, un vairāk mani neaicina. Kad es painteresējos, kādēļ, man atbildēja, ka mana tematika neesot aktuāla. Cik es zinu, daudzi cilvēki labprāt klausījās manus raidījumus, esmu saņēmis daudz pateicību par tiem un vēlāk jautājumus-kur es esmu pazudis. Esmu pārliecināts, ka tas ir tādēļ, ka mans skatījums uz lietām neatbilst politkorektuma dogmatikas standartiem.

6. Intervijās daudz runājat par tādām lietām kā boļševisma un marksisma atdzimšana mūsdienās. Šie vārdi skan smagi un vismaz vecākām paaudzēm neiepriecinoši. Kas tad ir tas, ar ko ir piepildīti šie vārdi?

Negribas atkārtoties, jo daudzkārt esmu par to runājis, bet, īsi sakot, šodien mēs tiešām redzam sarkanā mēra reinkarnāciju. Agresīva kreisā ideoloģija ar visdažādākajām tās izpausmēm iet uzbrukumā pret visu tradicionālo, konservatīvo un veselo saprātu vispār. Agresīvie blm (ar maziem burtiem!) pārstāvji, karojošas feministes un dažādi cīnītāji par tiesībām un vienlīdzību ir pārņemti ar revolucionāro cīņas sparu un dedzīgi vēlas pārtaisīt pasauli pēc saviem ieskatiem.  Par laikmeta pazīmi ir jau kļuvusi citu viedokļu apkarošana, citādi domājošo vajāšana un sišana, pieminekļu graušana utt. Antīkā vēsture, klasiskā mūzika un matemātika jau pasludinātas par rasistiskām zinātnēm. Ideoloģiskā apsēstība pāriet revolucionārā apmātībā un agresijā. Vai tas neko neatgādina? Vai tad neesam ko līdzīgu jau piedzīvojuši? Tātad ir pamats bažām. Akcenti un lozungi ir citi, bet revolucionārais graušanas patoss ir tāds pats – protams, vienlīdzības un taisnīguma vārdā. Ja agrāk klasiskais marksisms apkaroja sociālo nevienlīdzību, tad tagadējais neomarksisms apkaro visādas citas, daļēji reālas, daļēji izdomātas nevienlīdzības. Tādā veidā sociālās neapmierinātības enerģija tiek kanalizēta drošā gultnē un neapdraud globālo eliti. Tam visam ir viens mērķis – tradicionālās pasaules atlūzu pilnīga demontāža un jaunas, tehnokrātiskas pasaules izveide, kura, cik var saprast pēc esošajām tendencēm, varētu izskatīties pēc elektroniskās koncentrācijas nometnes. Starp citu, tagadējie QR kodi ar sertifikātiem dod iespēju ieskatīties nākamajā jaunajā realitātē: kas nav apzīmogots, tam nav pielaides pie cilvēktiesībām… Un pie demontējamiem tradicionālās pasaules elementiem ir pieskaitāma kultūra ar tās mugurkaulu – izglītību, kā arī veselais saprāts un spēja patstāvīgi domāt. Vārdu sakot, tas nozīmē, ka pasaulē iezīmējas ļoti bīstamas attīstības tendences.

7. Izskan arī vārdi globālisms, globalizācija. Ko tas viss nozīmē?

Tas nozīmē, ka visi šie procesi arvien vairāk iegūst globālu mērogu. Globalizācija no vienas puses ir integrācija un unifikācija, bet no otras puses, tā ir ideoloģija un dzīves veids. Globalizācija ir vērsta uz to, lai visu un visus apvienotu un sajauktu vienā putrā, tādēļ nacionālās valstis un nacionālās kultūras tai traucē un tiek apkarotas. Principā globalizācija apkaro Kultūru kā tādu, jo unifikācija nav iespējama uz Kultūras pamata, tā ir iespējama tikai uz bezkultūras pamata. Tādēļ šajos laikos tik aktīvi izplatās tumsonība, bezgaumība un bezkultūra. 

8. Kas ir viena lieta, kura Jūsuprāt ir jāmaina Latvijā – jo ātrāk, jo labāk? Un kas ir tas, kam mēs nedrīkstam pat pieskarties, kur nu vēl grozīt?

Ja viena lieta, tad tā būtu varas attieksme pret savu tautu un zemi. No tā izriet viss pārējais: nodokļu politika, attieksme pret izglītību, kultūru, medicīnu, vidi utt. utt.  Savukārt pieskarties nedrīkst pašam cilvēkam, proti, viņa dabai, t.i., garīgajai un fiziskajai būtībai, personības autonomijai un brīvībai.

9. Esat runājis arī par to, ka vārds “ģimene” var ar laiku būt vairs ne tas, kas mūsu tautasdziesmu “tēvs, māmiņa”. Ko Jums nozīmē ģimene? Jūs esat viens no tiem, kuri aicina parakstīties par Satversmes 110.panta grozījumu. Kāpēc mums jāgroza Satversme?

Tradicionālā ģimene ir veselīgas, normālas dzīves pamats, tas ir personīgās laimes avots un tautas eksistences garants. Ģimenē audzinot bērnus, cilvēks piepilda savu primāro sūtību uz zemes, tikai ģimenē viņš realizējas kā pilnvērtīgs vīrietis vai sieviete, ja viņam nav īpaša garīgās kalpošanas aicinājuma. Ģimene ir tā drošā aizmugure, kas ir nepieciešama, lai cilvēks realizētu sevi darbā un sabiedrībā. Šo patiesību ignorēšana ir novedusi ne tikai pie ģimenes institūta krīzes, bet arī radījusi demogrāfiskas problēmas un pat apdraudējumu tautas eksistencei. Manuprāt, ļoti labi par to ir izteicies arhibīskaps Jānis Vanags savā video uzrunā, un es viņam pievienojos:  “ģimene jeb tā pamatģimene, kurā ir vīrs un sieva un kurā ir bērni, ir pati labākā vieta, kur cilvēkiem laimīgi īstenot savu vīrieša un sievietes aicinājumu. Tā ir vislabākā un drošākā vieta, kur bērniem piedzīvot laimīgu bērnību un izaugt par saturīgiem, vērtīgiem cilvēkiem”. Varu vēl tikai piebilst, ka ģimenes nosargāšana nozīmē arī veselā saprāta, cilvēka dabas un sabiedrības ilgmūžības nosargāšanu. Lai bērniem būtu tēvs un māte, nevis “vecāks 1” un “vecāks 2”, lai būtu sieviete, nevis “menstruējošs cilvēks”. Vārdu sakot, mums ir jānosargā ģimene, ja mēs gribam saglabāt sevi kā cilvēkus un kā tautu.  

vēlreiz par civilizācijām

Thursday, July 7, 2022 Posted by

Intervija ar Sarmīti Rītiņu

Portālam “Nepaliec viens”

(pieejams: https://www.nepaliecviens.lv/lv/publikacijas/2179-civilizacijas-pastavesanas-sturakmeni )

 

  1. Kā Jūs varētu definēt – kas ir civilizācija? Kas to raksturo kā formējumu? Kas ir jebkuras civilizācijas stūrakmeņi?

Civilizācijai ir tikpat daudz definīciju, cik kultūrai, proti, jau pāri tūkstotim. Šos divus vārdus lieto gan kā sinonīmus, gan kā pretmetus. Tā, piemēram, kultūru definē kā sabiedrības garīgās dzīves formas un izpausmes, bet civilizāciju kā materiāli tehniskās un sabiedriskās organizācijas formas. Gan civilizāciju, gan kultūru saprot arī kā pretmetu mežonībai. Špenglers uzskatīja, ka katra civilizācija sākumā attīstās kā kultūra, bet ar laiku tā izsmeļ savu potenciālu un pārtop par civilizāciju, jeb degradētu tehnokrātisku sabiedrību, kas neizbēgami iet bojā. Viņaprāt civilizācija ir kultūras nāve.

Taču, ja runājam vispārīgi, ar vārdu “civilizācija” varam saprast kādu sabiedrisku organismu ar tam piemītošu kultūru un visām dzīves formām kopumā.

Es uzskatu, ka katras kultūras jeb civilizācijas pamatā ir kāda ideja vai ideāls, proti, kāds cēls mērķis, kas šai cilvēku kopai piešķir jēgu, saliedē to un rada tai uzdevumus. Šī lielā ideja izriet no vērtību sistēmas, kura sakņojas pasaules uzskatā, kuru savukārt rada reliģija. Tātad katras civilizācijas pamatā ir reliģijas nosacīts pasaules redzējums, tajā balstīta vērtību sistēma un ideāls. Katra civilizācija izdzīvo savu pilnu ciklu no dzimšanas līdz nāvei un dod vietu citām civilizācijām.

  • Cik civilizāciju līdz šim aptuveni jau ir bijis? 

Tas atkarīgs no tā, kurš skaita un kā skaita. Špengleram bija 8, Toinbijs saskaitīja 23, Hantingtons – 7. Man sanāk kopumā 11 vēsturiskas civilizācijas: senās Ēģiptes, senās Divupes, antīkā, hinduiskā, konfuciāniskā, Japānas, senās Mezoamerikas, islāma, pareizticīgā, Rietumu un Latīņamerikas. Manuprāt šodien ir palikušas tikai četras: hinduiskā, konfuciāniskā, islāma un Rietumu. Jo dažas jau ir mirušas, bet citas, piemēram, pareizticīgo, latīņamerikāņu un japāņu ir jau būtībā sairušas un atrodas Rietumu civilizācijas gūstā. Šodien visām esošajām civilizācijām pārklājas Rietumu civilizācija ar tās visaptverošo masu kultūru, kas grauj jebkuru kultūras identitāti. Mēs šo procesu saucam par globalizāciju. Konfuciāniskā un hinduiskā civilizācija tāpat strauju zaudē savu identitāti un nevar izslēgt, ka drīzumā sairs. Savu identitāti pagaidām vislabāk saglabā islāma civilizācija, taču domājams, ka ar laiku masu kultūras un tehnoloģiju ceļa rullis samals arī to.

  • Cik ilgs aptuveni ir vienas civilizācijas pastāvēšanas cikls un kādi faktori to ietekmē?

Tas ir ļoti dažādi: civilizācijas var dzīvot gan četrus tūkstošus gadu, kā senās Ēģiptes civilizācija, gan pāris tūkstošus gadu kā antīkā civilizācija. No mūsdienās esošajām civilizācijām senākās ir konfuciāniskā un hinduiskā civilizācija, abām ir apmēram divarpus tūkstoš gadu.

  • Kuru laika posmu vēsturē var uzskatīt par mūsdienu civilizācijas sākumu? 

Eiropas civilizācija veidojās uz diviem pamatiem: kristietības un antīkās kultūras mantojuma. Taču tā Rietumu civilizācija, kurā mēs šodien dzīvojam, veidojās uz iepriekšējās kristīgās Eiropas kultūras nolieguma pamata. Eiropas dekristianizācijas process bija sācies jau renesanses laikā, bet par simbolisku jaunās, uz laicīgiem ideoloģiskiem principiem veidotas Eiropas dzimšanas brīdi var uzskatīt franču revolūciju, jeb 1789.g. Neilgi pirms tam, 1776. g. tika pieņemta Amerikas Neatkarības deklarācija, kas lika pamatus Amerikai kā jauna tipa valstij. Tātad mūsdienu Rietumu civilizācija radās, pateicoties abiem šiem datumiem. Bet idejiski tā auga uz apgaismības laikmeta ideāliem. Tas nozīmē, ka pareizāk būtu runāt nevis par vienu Rietumu civilizāciju, bet par divām: kristīgo un postkristīgo, jeb laicīgo, kura patlaban ir dominējoša pasaulē un kura lielā mērā veidojas uz kristietībai pretējām vērtībām. Bet, ja mēs to aplūkojam kā vienu civilizāciju, tad varam skaidri redzēt, ka šodien tā ir sasniegusi ļoti dziļu vecumu, kad tiek noliegti tie pamati un vērtības, kuras to ir radījušas. Tas ir vēlās Romas impērijas laikmets mūsdienās, tas ir civilizācijas norieta laiks, kuram ir daudz paralēles arī citās kultūrās.

5. Vai šobrīd var jau runāt par mūsdienu civilizācijas beigām? Un kas par to liecina?

Domāju, ka beigas vēl nav, bet mēs strauji tām tuvojamies. Vispirms ir jāsaprot, ka civilizācijas noriets nav parasta krīze: krīzes notiek visu laiku, bet veselas un stipras sabiedrības spēj pārvarēt grūtības un rast risinājumus, krīze kļūst nāvējoša tikai slimai un iekšēji sapuvušai civilizācijai. Tas notiek tad, kad visaptverošai sistēmas krīzei pievienojas kādas lokālas krīzes vai problēmas, ar kurām sistēma nespēj tikt galā.

Kultūra iet bojā tad, kad tā zaudē savu ideālu un savas vērtības, t.i., tos pamatus, uz kuriem tā bija izaugusi un uz kuriem balstījās. Vispirms degradē tieši kultūra, proti, mentālā sfēra, vērtības, morāle, izglītība un pēc tam viss pārējais – vara, politika, ekonomika, sociālās struktūras utt. Šobrīd mūsu Rietumu civilizācija ir atteikusies ne tikai no saviem kristīgajiem pamatiem, bet arī no apgaismības laikmeta ideāliem, par ko liecina sistemātiska morāles, ģimenes un izglītības graušana. Izglītība veido pašu kultūras pamatu, tādēļ izglītības sabrukums draud ar krahu visai sabiedrībai.

Par civilizācijas norietu vispirms liecina māksla, jo, pirmkārt, mākslā un literatūrā visātrāk var ieraudzīt atteikšanos no kultūras klasiskajām vērtībām, no morāles un estētiskajiem kanoniem, un otrkārt, dekadentiskajās civilizācijās māksla strauji vienkāršojas un kļūst primitīva, kas vienmēr ir viegli pamanāms. To var labi redzēt visās vēlajās civilizācijās, gan vēlajā Romā, gan arī mūsdienu pasaulē. Taču māksla ir tikai ārējais rādītājs, simptoms, nevis cēlonis. Norietošās civilizācijās ir vērojams principā viens un tas pats procesu un parādību komplekss: vērtību krīze, ģimenes krīze, dzimstības krīze, tikumu degradācija, vispārēja korumpētība, politisko struktūru pārbirokratizācija un neefektivitāte utt., utt. Kad sabiedrība zaudē ideālus un kopējas vērtības, kad par galveno vērtību kļūst nauda un bauda, iestājas neizbēgams morāles sabrukums un sabiedrības krahs. Ja katram rūp tikai savs labums un nav morāles bremžu, sabiedrības pamati sairst no iekšienes – tāpat kā sairst mēbele, kuru ilgi un neatlaidīgi grauž ķirmis.

6. Kādus secinājums par civilizāciju pastāvēšanas problemātiku var izdarīt Bībeles kontekstā? 

Šie secinājumi ir jau ierakstīti Bībelē. Aptuveni viena trešdaļa Vecās Derības sastāv no vēstures, un šī vēsture skaidri un gaiši parāda, ka Dievs svētī savu tautu, kad tā ir uzticīga Viņam, un Dievs to atstāj un nolemj ciešanām un katastrofām, kad tā novēršas no sava Kunga. Viss ir pateikts, atliek tikai lasīt un mācīties. Bet, kā zināms, cilvēce negrib mācīties nedz no vēstures, nedz no Svētajiem Rakstiem.

7. Kāds ir Jūsu redzējums par Jāņa Atklāsmes grāmatā aprakstītajiem pēdējiem laikiem? 

Tur viss pateikts priekšā, nav ko pielikt un nav ko atņemt. Atklāsmes grāmatas teksts ir jālasa kontekstā ar Evaņģēlijiem, un tad mēs iegūstam skaidru ainu par pēdējiem un priekšpēdējiem laikiem. Visas pazīmes liecina, ka šie laiki tuvojas, bet, kā teikts, to stundu neviens nezina. Mūsdienu cilvēku garīgais stāvoklis bieži liek atcerēties Kristus vārdus Mateja Evaņģēlijā: “Un tāpēc ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs” (24,12). Modernais cilvēks arvien vairāk grimst naidā, cietsirdībā un egoismā, arvien mazāk ir spējīgs uz mīlestību, līdzjūtību un pat elementāru empātiju. Var labi redzēt, ka no mūsu dzīves pakāpeniski pazūd cilvēcība kā tāda. Sociālajā sistēmā arvien biežāk lietas tiek būvētas uz totālas neuzticības un nedrošības pamata, kas nozīmē arvien vairāk kontroles un formālisma.  Rezultātā cilvēks pierod pie formālām attiecībām un formālas pieejas, pats nemanāmi pārvēršoties par aukstu un nejūtīgu funkciju. Tātad cilvēks, kas zaudējis ticību un mīlestību, strauji dehumanizējas. Nemaz nerunājot par lielajiem sabiedriskajiem procesiem un fenomeniem, kuri nosaka pasaules attīstības virzienu. Mēs redzam, kā soli pa solim kristietība kļūst par vajātu reliģiju: dažviet jau ir aizliegts lietot krustu un krusta zīmi, dažviet aizliegti baznīcas zvani, arī pie mums ir kļuvis nepieklājīgi publiski runāt par kristietību un tās vērtībām. Pat apsveicot Ziemassvētkos, Ziemassvētki netiek pieminēti, un jau visaugstākā līmenī Eiropā ir izskanējusi ideja šo vārdu aizliegt… Starp citu, šodien top skaidras pat dažas tehniskas detaļas, kuras minētas Atklāsmes grāmatā un kuras agrāk nebija saprotamas. Piemēram, Baznīcas tēvi izvairījās komentēt antikrista zīmi uz labās rokas un uz pieres, bez kuras nevarēs ne pirkt, ne pārdod, jo toreiz nevarēja iedomāties, kas tas varētu būt un kā tas būtu iespējams. Šodien mēs jau lieliski saprotam, ka tas ir iespējams, kad bez kādas zīmes nevar ne pirkt, ne pārdot. Tātad mēs atrodamies priekšvakarā, bet tajā pat laikā mēs zinām, ka Dievs uzvarēs.

8. Kādi, Jūsuprāt, ir iespējamie nākotnes attīstības scenāriji Latvijā un pasaulē? 

Pasaules varenie stāsta mums par “lielo restartu”, kas nozīmē lielo “izslēgšanu” un “jaunu palaišanu” ( great reset ). Mēs dzirdam skaistus vārdus par labāku pasauli, taču rodas bažas, ka aiz šiem vārdiem iezīmējas mūsu totalitārā nākotne bez īpašuma un bez tiesībām. Viss liecina par to, ka ejam uz elektronisko koncentrācijas nometni. Totalitārā tendence ir iezīmējusies jau diezgan sen, un pēdējos gados tā ir krietni pastiprinājusies. Sabiedrība ir gatava totalitārismam. Jo, pirmkārt, tā ir jau stipri atomizēta, proti, horizontālās saites ir pamatīgi iedragātas vai sarautas un cilvēks pakāpeniski pārvēršas par izolētu indivīdu, kurš negrib un nespēj socializēties un labprāt slēpjas savā virtuālajā pasaulē, kā rezultātā viņš kļūst neaizsargāts un viegli vadāms. Ne velti tagad notiek aktīvs uzbrukums pēdējam cilvēcības bastionam – tradicionālajai ģimenei. Kad tas sabruks, tiks sagrauti visi tradicionālās dzīves un pašas cilvēcības pamati. Otrkārt, jau tagad ir radīti nepieciešamie rīki, lai izveidotu totālu apspiešanas sistēmu. Pieaug kontrole, jau pastāv totalitāra ideoloģija un cenzūra, jau ir represijas pret citādi domājošiem. Un treškārt, tam visam pievienojas elektroniskās tehnoloģijas. Tagad cilvēkam tiek piestiprināts QR-kods, kas īstenībā ir preču zīme. Šī zīme jau tagad ir svarīgāka par pasi, jo savā būtībā tā ir pielaide pie cilvēka pamattiesībām un iespējām. Kontekstā ar Ķīnas reitingu sistēmu tas parāda, kādā virzienā attīstīsies mūsu “progress”. Nav grūti iedomāties, ka ar laiku šim QR- kodam viegli varēs piesaistīt visas cilvēka tiesības un dzīves funkcijas. Kods var mainīties un modificēties, var tikt aizstāts ar čipu, bet tendence ir skaidra: bez koda vai kādas citas zīmes cilvēks nespēs veikt nekādas funkcijas, bet, lai saņemtu šādu pielaidi, būs jāizpilda kādas noteiktas darbības, vienā vai citādā veidā jāpierāda sava lojalitāte utt. Transhumānisti jau jūsmo par tiem drīzajiem laikiem, kad cilvēks, “uzlabots” ar tehnoloģijām un savienots ar internetu, kļūs par “pilnīgāku būtni”, t.i., par biorobotu. Tikai viņi “aizmirst” pateikt, ka tas būs saprogrammēts un pilnībā vadāms biorobots, bez savas brīvās gribas. Un jau tagad tiek strādāts pie tā, lai atņemtu cilvēkam domas un gribas brīvību: viņa smadzenes cītīgi skalo masu mediji un apziņu notrulina masu kultūra. Bet atšķirībā no senās Romas šodien kultūra nemirst dabiskā nāvē, bet tā tiek mērķtiecīgi nogalināta, jo ar “reformu” palīdzību konsekventi tiek degradēta izglītības sistēma, savukārt mākslā sistemātiski tiek uzspiesti degradējoši trendi. Acīmredzot tas tiek darīts tādēļ, lai veicinātu esošās pasaules sabrukumu un tās jauno “restartu gaišajai nākotnei”. Tikai šķiet, ka šāda nākotne nesola mums neko labu un gaišu.

9. Kas Jums pašam ikdienā palīdz izdzīvot šos “trakos laikus”? 

Ticība, cerība, mīlestība. Ja Dievs ir licis mums dzīvot šajos laikos, tas nozīmē, ka mums ir sava misija un mums ir jāizdara sava izvēle. Svarīgi ir saprast, ko Dievs no mums grib un kas mums jādara. Ja cilvēks ir ar Dievu, viņam nav no kā baidīties.

KO ŠODIEN NOZĪMĒ BŪT KONSERVATĪVAM?

Monday, August 16, 2021 Posted by

Dr. hist. Prof. Harijs Tumans

KO ŠODIEN NOZĪMĒ BŪT KONSERVATĪVAM?

Priekšvārds grāmatai: E. Rusanovs, S. Skutele. Konservatīvisms Rodžera Skrūtona izpratnē. Rīga, 2021.

       Rodžers Skrutons pavisam nesen pameta šo pasauli, faktiski viņš vēl ir mūsu laikabiedrs, lai gan klasiķis jau dzīves laikā. Viņa spilgtā un neparastā personība jau sen piesaista domājošu cilvēku uzmanību, īpaši tagad, kad domātāja vairs nav starp mums. Viņa intelektuālais mantojums ir tik spēcīgs, ka jau tagad tiek pētīts un analizēts, viņa darbi tiek tulkoti un par viņu top grāmata pat mazajā latviešu valodā. Šis sacerējums ir vēl jo vairāk svarīgs tādēļ, ka Skrutons liek mums aizdomāties par to, kas ir konservatīvisms šodien.

            Konservatīvisms iekļauj tik plašu jēgu un kategoriju klāstu, ka to nav iespējams ietvert vienā definīcijā. Lielā mērā tas ir tādēļ, ka šis jēdziens ir cieši piesaistīts kādam konkrētam laikmeta un kultūras kontekstam. Piemēram, Edmundam Berkam, viņa laikmetam un viņa valstī konservatīvisms nozīmēja kaut ko vienu, Skrutonam kaut ko citu, bet mūsdienu latvietim vai krievam vēl kaut ko citu. Turklāt tas, kā mēs saprotam konservatīvismu, ir Rietumu civilizācijas fenomens, citās civilizācijās ar šo vārdu tiks saprasts kaut kas cits. Tātad  konservatīvisms nav universāla ideoloģija, kura uzspiež sevi ar mērķi padarīt cilvēci laimīgu, bet tā ir konkrētu vērtību aizstāvēšana konkrētā laikā un telpā. Tās var būt reliģiskas, politiskas, sociālas vai estētiskas vērtības, vai kā tas ir šodien-paša cilvēka jeb homo sapiens dabisko dzimumu un ģimenes aizstāvība. Tam pateicoties šodienas Rietumu pasaules ietvaros konservatīvismam ir arī izteiktas universālas pazīmes, jo visā mūsu civilizācijas telpā tiek apdraudētas tādas pamatvērtības kā skaistums, kultūra, cilvēcība. R.Skrutonam šo vērtību aizstāvība nozīmē “nevis likt lietas atpakaļ, bet tās iekonservēt”. Tātad iekonservēt jeb aizsargāt to, kas tiek apdraudēts. Tas nenozīmē atgriezties atpakaļ un reanimēt to, kas ir pagājis, kā tas daudziem varētu likties, bet tas nozīmē paturēt un saglabāt to, kas ir vērtīgs un mantots no pagātnes. Jāatzīst, ka vieglāk ir pateikt, kas konservatīvisms nav, nekā kas viņš ir. Droši var teikt, ka tā nav nedz politiska kustība, nedz politiska ideoloģija. Atšķirībā no sociālisma un liberālisma, kuras ir viscaur dogmatiskas sistēmas, konservatīvisms nav dogmatisks. Tas ir domāšanas veids, tā ir vērtību sistēma un uzskatu kopums. Tā ir Tradīcija ar lielo burtu, tradīcija, kuru veido reliģija, kultūra, cilvēks un nesošās sociālās konstrukcijas, uz kurām turas sabiedrība. 

            Taču šodien, post- postmodernajā pasaulē, kad viss ir sajaukts un apgāzts ar kājām gaisā, ir grūti atšķirt, kas ir konservatīvs un kas tikai izliekas par tādu, jo vārdu “konservatīvs” piesavinās arī politiskie spēki ar liberālu ideoloģiju un politiku. Grūti orientēties mentālajā haosā, kad liberāļiem patīk tēlot konservatīvos, atļaujoties nelielu kritiku vai publikācijas konservatīvā portālā un pasmīkņāšanu par kādu citu liberāli, dedzīgu un fanātisku. Tādā veidā konservatīvā doma tiek falsificēta un izspiesta. Agrāk uzticību tradicionālām vērtībām nodrošināja piederība reliģijai, mūsu gadījumā kristietībai, bet tagad tā vairs nav: es pazīstu ārstu, kurš Dievam netic, bet ir patiesi konservatīvs, un es pazīstu katoli, kurš ir kareivīgs kreisais liberālis. Īstenībā es pazīstu daudzus šādus piemērus. Arī konfesionālā piederība vairs nav uzskatu rādītājs. Konceptuāli katoļu baznīcai vajadzētu būt konservatīvisma citadelei, bet protestantu konfesijām – liberālām, jo tās ir liberālas pēc savas izcelsmes. Taču dzīvē mēs redzam, ka luterāņu baznīcas galva savās runās ir konservatīvāks par katoļu baznīcas līderi, un arī parastie kristieši, neatkarīgi no konfesionālās piederības, mēdz pārstāvēt visu uzskatu spektru no radikāli kreisā līdz radikāli konservatīvajam. R. Skrutona attiecības ar reliģiju uzrāda, ka tas noteikti nebija noteicošais faktors viņa dzīves pozīcijas izvēlē. Lai gan paliek atklāts jautājums, cik lielā mērā reliģiskie uzskati veicināja viņa pasaules uztveri un vērtību sistēmas izveidi.

            Vispārējā sajaukuma apstākļos ir skaidrs, ka patiess konservatīvisms izpaužas nevis ārējās deklarācijās un formālā statusā, bet dzīves pozīcijā, kas balstās attiecīgā vērtību sistēmā. Savukārt dzīves pozīcija tiek iegūta dzīves gaitā, tā var tikai būt vai nebūt, to nevar imitēt. Tātad konservatīvisms ir iespējams tikai kā “būt”, nevis “šķist” vai “izlikties”, kā tas ir pierasts mūsdienu pasaulē, kad šķietamība ir svarīgāka par būtību. Un te dabiski rodas jautājums: kā var kļūt par konservatoru? Pirmo atbildi sniedz Skrutona dzīves piemērs: par konservatoru nevar piedzimt, šo pozīciju nevar pārmantot no tēva. Viņa gadījums šajā ziņā ir uzkrītošs: tēvam sociālistam izauga dēls konservators, pārliecināts antisociālists. Pats Skrutons ir devis teorētisku refleksiju par šo faktu savā rakstā “Kādēļ es kļuvu par konservatoru?”[1]. Pēc Skrutona teiktā viņa uzskatus visvairāk ietekmēja divi faktori: piedzīvotais Parīzē 1968. g. un Edmunda Berka filozofija.  

            Redzot, kā huligāni, kas sauca sevi par revolucionāriem, ārdās Parīzes ielās, Skrutons saprata, ka ar šiem cilvēkiem viņam nav pa ceļam. Huligānu agresijai viņš pretstatīja Šarla de Golla politisko viedumu un personīgo drosmi. Tātad konservatīvisms ir arī veselā saprāta dabiska reakcija uz revolucionāru apmātību. Un arī tā ir savā ziņā tradīcija: līdzīgi arī Edmunda Berka filozofija lielā mērā bija reakcija uz Franču revolūciju. Skrutons ieraudzīja šeit acīmredzamas paralēles, kas palīdzēja viņam izvērtēt sava laika pieredzi. Var teikt, ka abos gadījumos veselais saprāts nonāca pie secinājuma, ka mēģinājumi pārveidot sabiedrību pēc brīvības, vienlīdzības un brālības principiem ir utopiski un izraisa naidu un karu. No tā dabiski izriet atziņa par varu un hierarhiju kā nepieciešamiem sabiedrības pastāvēšanas pamatprincipiem. Nākamais solis ir tradīcijas vērtības atzīšana. Skrutonam kļuva tuvs Berka uzskats par sabiedrību kā par partnerību starp mirušajiem, dzīvajiem un tiem, kas vēl nav dzimuši. Atbilstoši tam revolucionāri, graujot tradīciju, nostāda sevi diktatoru pozīcijā attiecībā pret senčiem, kurus tie nicina, un pret nākamām paaudzēm, kurām tie atņem mantojumu. Pēc Čehoslovākijas apmeklējuma, kura laikā Skrutons saskārās ar reālu sociālismu, viņā nostiprinājās pārliecība par savu un Berka uzskatu pareizību. Tātad viņa gadījumā konservatīvismu veicināja trīs faktori: veselais saprāts, adekvāta politiskā teorija un pieredze.

            Taču konservatīvisms, kā jau teikts, neizsmeļas ar politisko teoriju. Kā vērtību un uzskatu sistēma tas ir vērsts uz visas Kultūras (ar lielo burtu) aizsardzību, jo visu laiku revolucionāri savā graušanas patosā neizbēgami apkaro arī Kultūru kā vecās, viņu nīstamās pasaules pastāvēšanas formu un spilgtāko izpausmi. Tādēļ ideju cīņa notiek ne tikai politikas, bet arī estētikas laukā, un Skrutona biogrāfija tam ir labs apliecinājums. Skandāls ar viņa dalību valdības komisijā par arhitektūras jautājumiem atklāj, ka arī arhitektūra mūsdienās ir kļuvusi par ideoloģiskās cīņas lauku. Arī mēs savā Rīgā redzam, ka problēmas būtība nav tikai pašā mūsdienu revolucionāro arhitektūras formu pastāvēšanas faktā. Ieraduma vai pārpratuma pēc mēs turpinām saukt šīs dīvainās formas par arhitektūru, kaut gan tām nav nekāda sakara ar arhitektūru kā mākslu un tas nav nekas cits kā vien būvtehnoloģiju un oriģinalitātes ambīciju apvienojums. Protams, ar nosacījumu, ka mākslu saprot klasiskā veidā kā skaistuma un idejas harmoniju. Mūsdienu revolucionārā “māksla”, kā zināms, skaistumu un harmoniju principiāli noliedz un apkaro, tā vietā uzspiežot neglītumu kā normu. Tātad konservatīvisms šodien nozīmē arī Skaistuma aizstāvību. Runājot par arhitektūru ir jāatzīst, ka mums nebūtu lielu iebildumu, ja modernās un oriģinālās stikla konstrukcijas rotātu Pļavniekus, Imantu vai Zolitūdi, kur tās nekonfrontētu ar kultūras mantojuma objektiem. Taču mēs redzam, ka pastāv maniakāla tendence iespiest stikla konstrukcijas tieši vēsturiskās apbūves vidē, kur tās ar savu kliedzošo mākslīgumu, nedabiskumu un stikla virsmu aukstumu grauj vietas atmosfēru un apkārtējās arhitektūras šarmu. Tādā veidā šis revolucionārās bezgaumības laikmets noliedz iepriekšējo gadsimtu Kultūras mantojumu un cenšas apliecināt savu pārākumu. Tas  mudina padomāt par arhitektūru kā par ideoloģiskās cīņas lauku un līdzekli, jo ar stikla virsmām, kas ir vardarbīgi iespraustas starp arhitektūras objektiem, tiek noniecināts kultūras mantojums, tiek uzspiesta attiecīga attieksme un vērtību sistēma. Mēs neesam spiesti apmeklēt mākslas galerijas un skatīties moderno mākslu, ja tā nepatīk, taču, staigājot pa pilsētu, nav iespējams izvairīties no modernajām celtnēm. Skrutona piemērs rāda, ka iestāties pret šādu vizuālās antiestētikas agresiju[2] mūsdienās var būt bīstami. Toties šis fakts atklāj vēl vienu niansi konservatīvisma izpratnē: būt konservatīvam šodien nozīmē aizstāvēt Skaistumu un Kultūru, tātad stāvēt pretī bezkultūrai un antikultūrai, jeb, citiem vārdiem sakot, stāvēt pretī entropijai.  

Konservatīvisms kā Kultūras aizstāvības princips dabiski sniedzas pāri nacionālajām robežām, tas ir draudzīgs jebkurai kultūras tradīcijai, kas ir īsta tradīcija ar savu identitāti. Tādēļ Skrutons bija draudzīgs islāmam, un daudzi zinoši musulmaņi uzskatīja viņu par islāma draugu. Tajā pat laikā, būdams patriots, viņš atklāti runāja par draudiem, ko Eiropai nes nekontrolēta islamizācija, par to saņemot apsūdzību islamofobijā no ideoloģiskajiem pretiniekiem. Starp citu, Skrutona piemērs parāda, ka konservatīvisms nenozīmē nacionālismu: viņš nošķīra patriotismu kā dzimtenes mīlestību un nacionālismu kā ideoloģiju, kurai ir tendence pārvērsties par reliģiju. Tik tiešām, pie mums nereti var redzēt, ka patriotismu aizstāj rusofobija. Taču patriotisms nozīmē vēlmi kalpot dzimtenei, nevis apkarot cittautiešus. Savukārt konservatīvisms ciena jebkuru kultūru kā savu dabisku sabiedroto. Reizē ar to konservatīvi domājošam ir dabiski būt patriotam, jo dzimtene ir viena no katra normāla cilvēka pamatvērtībām.

Un beidzot: būt konservatīvam nozīmē iet pret straumi un pakļaut sevi riskam. Naida un apmelošanas kampaņa, kas tika sacelta pret Skrutonu 2018.g. labi parāda, cik agresīvi ir politkorektuma ideoloģijas adepti un cik ļoti tie necieš citu viedokli. Šis gadījums, kā viens no daudziem, spilgti uzrāda, ka Rietumu pasaulē agresīvā liberālā ideoloģija faktiski jau ir likvidējusi vārda brīvību. Raganu medības, proti ideoloģisko oponentu vajāšanas, jau ir kļuvušas par ikdienu. Tā rezultātā liberālisms, kura nosaukums ir atvasināts no vārda “brīvība” un kurš sākotnēji cīnījās par visa veida brīvībām, ieskaitot vārda brīvību, nemanāmi ir evolucionējis par savu pretmetu un pārvērties par totalitāru sistēmu, kas vajā citādi domājošos. Viss ir apgriezies otrādi: kādreizējie brīvības cīnītāji ir kļuvuši par brīvības apkarotājiem, bet konservatori par tās aizstāvjiem. Paralēli ideoloģiskajai intoksikācijai sabiedrībā notiek strauja polarizācija pēc uzskatiem, bet valdošais liberālisms, kas uzspiež savas dogmas kā politkorektuma normas, kļūst arvien agresīvāks, nikni apkarojot jebkādu brīvdomību. Šīs lavīnas pirmais vilnis jau ir sasniedzis Latviju: arī pie mums tiek uzspiests vienīgi “pareizais” viedoklis un apkaroti citādi domājošie. Publiskā telpā jau skan trauksmes signāli par apdraudējumu vārda brīvībai. Tautas vairākums vēl ir pārliecinoši konservatīvs, taču dienas kārtībā ienāk jautājums, vai šī liberālisma spiediena apstākļos tauta spēs saglabāt sevi, savu kultūru un identitāti. Šajā situācijā konservatīvā doma iegūst īpašu aktualitāti, tādēļ  mūsu laikabiedra, domātāja Skrutona piemērs mums ir īpaši interesants un svarīgs. Tas rāda, ka būt konservatīvam nenozīmē iekonservēt pagātni, bet tas nozīmē šodien pastāvēt par pagātni, tagadni un nākotni, pastāvēt uz veselā saprāta un tradicionālo vērtību principiem. Jeb, kā teica pats Skrutons: “ir jābūt moderniem, lai spētu aizstāvēt pagātni, un radošiem, lai aizsargātu tradīcijas”.  


[1] Scruton R. Why I became conservative? // The New Criterion. Vol. 39, N0 7, March, 2021. Pieejams: https://newcriterion.com/issues/2003/2/why-i-became-a-conservative . Skatīts: 10.03.2021.

[2] Par moderno arhitektūru Skrutons izteicās visai precīzi un skarbi, piemēram, šādi: “Modernisms arhitektūrā bija mēģinājums pārtaisīt pasauli tā, it kā tajā nekas nebūtu bijis, atskaitot atomus – indivīdus, atrautus no pagātnes un dzīvojošus kā skudras savos metāliskajos un funkcionālajos skudru pūžņos”: Scruton R. Ibid.

Vai Rietumi drīz sapūs?

Monday, August 16, 2021 Posted by

Andris Bernāts

Vai Rietumi drīz sapūs?

Intervija publicēta žurnālā “Patiesā dzīve” 2021. 13.: https://jauns.lv/raksts/9viri/453524-vai-rietumi-driz-sapus-pasaule-arvien-skaidrak-iezimejas-virziba-uz-totalu-kontroli-saruna-ar-vesturnieku-hariju-tumanu

Padomju laikos populārs bija apgalvojums, ka kapitālistiskā Rietumu pasaule neglābjami pūst un drīz sapūs. Tomēr daudz ātrāk par Rietumiem sapuva Padomju Savienība, kurai komunisti prognozēja saules mūžu. Runas par Rietumu civilizācijas norietu ir aktuālas arī šodien, tāpēc par to, uz kurieni mēs īsti virzāmies, intervija ar vēsturnieku Hariju Tumanu.

Savulaik lielu ievērību guva filozofa Osvalda Špenglera 1918. gadā izdotais darbs Vakareiropas noriets (Der Untergang des Abendlandes), kurā viņš pareģoja Eiropas un Amerikas civilizācijas bojāeju. Civilizāciju attīstības un bojāejas tēmai pastiprinātu uzmanību pievērsa arī britu vēsturnieks un sociologs Arnolds Toinbijs. Viņš, tāpat kā Špenglers, pauda uzskatu, ka nav vienotas cilvēces vēstures, ir tikai atsevišķu savdabīgu, noslēgtu civilizāciju vēsture. Toinbijs norādīja, ka civilizācijas iet bojā nevis ārēja ienaidnieka, bet gan pašu vainas dēļ. Viņaprāt, civilizācijas iet bojā nevis vecuma, bet gan izlaidības dēļ. Ikviena civilizācija balstās uz saviem morāles un tikumības pamatiem, un, kad tie kļūst vāji un sāk drupt, civilizācija iet bojā. Bojāejas pamatā ir valdošā mazākuma egoisms un vairākuma slinkums.

Par to, vai mūs tiešām gaida neglābjams sabrukums, Patiesā Dzīve uz sarunu aicināja vēsturnieku Hariju Tumanu, kurš, vērtējot šodienas situāciju, velk paralēles ar Seno Romu un saskata sabiedrības virzību uz tehnokrātisku totalitārismu.

Kad pāri visam – komforts un labklājība

Pirms gadiem sešiem laidāt klajā savu grāmatu Varoņi un varonība Senajā Grieķijā. Kā domājat, vai šis laiks ir piemērots varoņiem?

Varoņiem un varonībai vienmēr ir vieta dzīvē, taču ir laikmeti, kas veicina varonību, un ir laikmeti, kas to neveicina un pat nicina. Tas ir jautājums par to, kādu cilvēku sabiedrība uzskata par ideālu un kādu cilvēku tā veido. Cilvēka ideāls, ko sabiedrība rada noteiktā laikā, atspoguļo tās vērtības. Mūsu laiks varoņiem ir nelabvēlīgs, ar savu nicinošo attieksmi pret varonību kā tādu tas pat nedod iespēju tai rasties. Mēs dzīvojam laikmetā, kad varoņi nav vajadzīgi.

Varoņi neiederas mūsu laika kontekstā?

Atklāti sakot, varoņi vienmēr ir traucēklis lielai sabiedrības daļai, jo viņi neiekļaujas sistēmas rāmjos. Šeit es nerunāju par pašsaprotamām lietām, piemēram, par slīkstoša cilvēka izglābšanu. Manuprāt, tā ir dabiska katra normāla cilvēka rīcība. Ar vārdu varonība es te saprotu īpašu dvēseles un prāta stāvokli, kas paredz gatavību upurēties kāda augstāka mērķa labā. Varonība sākas tur, kur beidzas bailes no nāves, un tas ir iespējams tikai uz īpašas vērtību sistēmas pamata. Eiropas vēsturē zinām laikus, kad varonība tika veicināta un varoņi bija sabiedrības ideāls. Nevar nepamanīt, ka laika gaitā ir mainījušies priekšstati par to, kas ir varonība. Piemēram, Homēra varonis senajā Grieķijā kalpoja savai ekskluzīvajai varoņa slavai un godam, viņa individuālie panākumi bija pāri visam. Protams, ļoti svarīgs bija ētiskais aspekts. Savukārt romiešiem varonis bija tas, kas kalpoja Romas valstij un bija gatavs par to mirt.  Viduslaikos varoņi bija bruņinieki, kuri kalpoja Dievam, karalim, godam, slavai un daiļajai dāmai. Vēlāk izveidojās priekšstats, ka varonis kalpo savai tautai, nācijai, valstij. Savukārt šodien valdošais ir uzskats, ka nevienam nav jākalpo, vien savam komfortam un labklājībai. Tagad ir pieprasījums pēc paklausīga mietpilsoņa, kas savā garā ir mazs cilvēciņš un labi iekļaujas noteiktos uzvedības rāmjos. Šodien varoņi būtu liels traucēklis pastāvošajai sistēmai, jo viņi nespētu tajā iekļauties. Kā mēs redzam, pasaulē arvien skaidrāk iezīmējas virzība uz totālu kontroli. Mēs visi izjūtam, cik ļoti pieaug dažādas atskaites, kontroles un pārbaudes, cik pieaug dažādas atkarības un saistības. Valdošā ideoloģija kļūst totalitāra, pieaug cenzūras spiediens un arvien vairāk rodas vārda brīvības ierobežojumu. Šī sistēma acīmredzami ir virzīta uz maza, ierobežota, paklausīga un sazombēta cilvēciņa izveidi. Brīvam, domājošam cilvēkam un varonim tajā nav vietas..

Šodien trūkst ne tikai varoņu, bet vispār spilgtu personību.

Tieši tā. Turklāt visās jomās. Piemēram, paņemsim politiku. Atceramies laikus, kad pie varas bija Čērčils, Golls, vēlāk – Reigans, Tečere, Miterāns, Kols. Lai ko mēs teiktu par viņu personīgajām īpašībām un politiku, viņi bija spēcīgas personības. Tagadējo politiķu plejāde ir pelēcības no sīko ierēdņu sugas. Tas pats vērojams citur, arī populārajā mūzikā. Agrāk topā bija tādi dižgari kā Fredijs Merkūrijs, Fils Kolinss, Rodžers Voterss un citi, kuriem balsīs skanēja liels personības spēks. Tie bija laiki, kad visur bija sastopamas personības ar mugurkaulu, t.i., ar savu pārliecību un ideju pasauli. Bet kāds šodien ir valdošais tips? Glums dzīves baudītājs bez mugurkaula. Jo kas šodien tiek prasīts no cilvēkiem? Vispirms fleksiblitāte, t.i., spēja adaptēties un pielāgoties. Tagad ļoti populārs ir sauklis: „Kas nemainīsies, tas nepastāvēs.” Mūs aicina kļūt par hameleoniem, kas ātri spēj piemēroties ārējiem apstākļiem.  Šodien sistēma tiek veidota tāda, lai cilvēkam nebūtu nekā patstāvīga un pastāvīga. Tādas vērtības kā Dievs, dzimtene, tauta tiek pakāpeniski izstumti no apziņas. Galvenais esi tu pats un tava labklājība. Svarīga ir gatavība pieskaņoties mainīgajiem apstākļiem, lai varētu saglabāt savu komforta līmeni. Šodien nauda un bauda ir augstākās vērtības, cilvēka galvenais kredo un dzīves princips. Šādas vērtības var radīt tikai gļēvu patērētāju un viegli manipulējamu būtni. Cilvēks arvien vairāk sāk līdzināties tārpam, kuram galvenās īpašības ir locīties un pielāgoties. Tārpam nav mugurkaula, bet kas tad ir mugurkauls? Tā ir pārliecība, stabils pasaules uzskats, noteikta vērtību sistēma.

Kaut arī šis laiks nav labvēlīgs varoņiem, tādi cilvēki noteikti joprojām ir mums līdzās, bet mēs par viņiem neko nezinām. Vispār varonība savā galējā izpausmē atklājas kritiskā brīdī, nāves priekšā. Jo tikai kritiskās situācijās atklājas cilvēka patiesā daba, tas, uz ko viņš ir gatavs nāves priekšā. Kā jau teicu, varonis ir tas, kas gatavs mirt augstāku mērķu labā, mirt ar godu. Viņš ir spējīgs sevi upurēt, lai izpildītu savu pienākumu, savu misiju. Savukārt tārps lokās un piemērojas, līdz viņu saspiež. Es nevienam nenovēlu nokļūt kritiskā situācijā, taču mums jāapzinās, ka ikviena cilvēka dzīves kulminācija ir nāve. Tas ir brīdis, kad tiek novilkta strīpa zem rēķina, kur stāv rakstīts: “kopā”. Proti, tad atklājas viss, ko cilvēks pēc sevis ir atstājis. Mums visiem būtu derīgi biežāk domāt par savu nāvi, par to, ko mēs atstāsim aiz sevis, jo tas pēdējais rēķins var pienākt ikvienā brīdī. Atcerēšanās par to varētu pamudināt dzīvot jēgpilnāk.

Vai šodien pasaulē noteicošie patērētājsabiedrības principi nepadara cilvēkus vājākus, neuzņēmīgākus?  

Protams. Kāds konkrēts piemērs. Pirms gadiem padsmit kādā ASV universitātē notika šaušana. Kāds students atnāca uz auditoriju un sāka šaut. Uzbrucējam bija divas pistoles, viņš nošāva aptuveni piecdesmit cilvēkus.  Auditorijā bija vairāk nekā simts studentu, kuri visi paslēpās zem galdiem. Uzbrucējstikai staigāja apkārt un šāva. Viens pret simts. Un neviens neuzdrošinājās viņam pretoties, pat tajā brīdī, kad viņš pārlādēja pistoles. Viņš apšāva cilvēkus kā tādus paklausīgus lopiņus. Lūk, ko nozīmē sabiedrība bez varoņiem.

Varu piesaukt arī citus piemērus. Pirms gadiem septiņiem Ķelnē jaungada naktī emigranti seksuāli aizskāra vācu sievietes. Un nebija nekādas pretreakcijas. Tas vien skaidri apliecina, ka Eiropā vīrieši vairs nespēj aizstāvēt savas sievietes. Te pat nav runa par varonību, bet par elementāru goda un ģimenes aizstāvību. Pat uz to vīrieši nav spējīgi. Tā ir civilizācijas katastrofa, jo pašaizsardzības instinkts vairs nedarbojas. Protams, es sabiezinu krāsas, un droši vien Eiropā vēl ir vīri, kas gatavi aizstāvēt gan sevi, gan savas sievietes, taču viņi ir margināli, jo šodien vadošais trends virzās nevis drošsirdības, bet gļēvulības virzienā. Kad Amerikā pēc Floida nāves sākās grautiņi, mani ļoti iespaidoja video, kurā bija nofilmēti baltie vīrieši, kuri ar ieročiem rokās nostājās ķēdē savu māju priekšā un trakojošo mežoņu pūlis neuzdrošinājās viņiem pietuvoties un pagāja garām. Kamēr ir tādi vīri, tikmēr viss vēl nav zaudēts un pastāv cerība.

Ceļā uz tehnokrātisko totalitārismu

Jau simts gadus tiek runāts par Rietumeiropas norietu. Vēl no savas bērnības atceros runas par drīzo Rietumu sapūšanu. Taču Rietumu pasaule nekādi nevar sapūt līdz galam. Kā domājat, vai Rietumi tiešām sapūs?  

Kad mēs bijām mazi, padomju propaganda izmantoja tēzi par pūstošajiem Rietumiem, lai cildinātu sociālismu. Taču par Rietumu norietu ( redz, cik interesanti skan šie vārdi kopā ) runāja jau sen pirms padomju valsts piedzimšanas, pēc tās sabrukuma, un arvien vairāk mūsdienās. Tam ir pamats. Tas, ka Rietumu pasaule vēl nav sabrukusi, nenozīmē, ka tā nepūst. Savulaik Romas impērija puva kādus pārsimts gadu, šim procesam nav skaidru termiņu. Osvalds Špenglers nebija vienīgais, kurš runāja par Vakareiropas norietu. Par to runāja arī citi domātāji gan tajā laikā, gan vēlāk. Piemēram, franču vēsturnieks Žans Gimpels jau pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados prognozēja Amerikas norietu. Toreiz, kad ASV strauji attīstījās,  daudzi par Gimpelu pasmējās, taču septiņdesmitajos gados viņā sāka ieklausīties, jo atklājās, ka viņam bija taisnība. Un arī Špengleram bija taisnība. Savu grāmatu par Vakareiropas norietu viņš rakstīja vēl pirms Pirmā Pasaules kara un var tikai brīnīties par to, cik precīzi, balstoties tikai racionālā analīzē, viņš spēja prognozēt attīstības virzienu. Jau 20. gadsimta sākumā Špenglers spēja saskatīt tās tendences, kuras kļuva aktuālas tikai mūsdienās. No mūsdienu skatupunkta viņa uzskati ir politnekorekti un ir pretrunā ar šodienas ideoloģiju, tādēļ mūsu pasaule ir skeptiska pret viņa idejām.

.

Šodien daudzi gudrinieki norāda, ka pasaules politekonomiskā pārvaldības sistēma atrodas dziļā krīzē, tai nepieciešama transformācija.

Ne velti pats Klauss Švābs un viņam tuvie cilvēki runā par ceturto industriālo revolūciju. Švābs lieto jēdzienu Great reset un norāda, ka agrākais modelis vairs nestrādā, tas ir jāmaina. Taču tas, ko Švābs piedāvā, nav sevišķi pievilcīgs variants, jo tas paredz ekonomikas un patēriņa reducēšanu un daudzus ierobežojumus, kuri kopā var summēties elektroniskajā koncentrācijas nometnē. Skaidrs, ka kaut kas ir jāmaina, jo bezgalīga patērēšana nav iespējama. Taču līdzās politekonomiskajai krīzei es gribētu akcentēt kultūras degradāciju un pieaugošo amoralitāti, kas ir vecas un pūstošas civilizācijas pazīmes.

Kā rāda vēsture, kultūras attīstās kā dzīvi organismi – tās dzimst, aug, sasniedz kulmināciju, noveco un iet bojā. Un tāpat kā visiem organismiem līdzīgi izpaužas jaunības un vecuma pazīmes, tas pats sakāms par kultūrām: valdošās tendences sabiedrībā skaidri norāda uz augšupejošu vai lejupejošu attīstību. Lūkojoties uz šodienas Rietumu civilizāciju, varam redzēt pazīmes, kuras bija raksturīgas vecajai, brūkošajai Romas impērijai.  Protams, līdzīgus procesus varam redzēt arī senās Grieķijas, Ēģiptes, Babilonijas vai Persijas vēlajos periodos. Es vienmēr saku, ka kultūras rodas uz lielas idejas pamata un tās iet bojā tad, kad zaudē savu lielo Ideju, jeb saturu un jēgu. Vēsture to labi parāda.

Vārdu sakot, mums nevajadzētu mierināt sevi ar domu, ka Roma puva ilgi un mums ir vēl daudz laika. Mūsdienās visi procesi paātrinās, mēs dzīvojam ātro tehnoloģiju un komunikāciju pasaulē. Turklāt vēsture nemēdz precīzi atkārtoties, atkārtojas situācijas, nevis notikumi. Cilvēku rīcība tipiskās situācijās var būtiski atšķirties. Piemēram, Romas impērija rietumos sabruka un beidza savu eksistenci, bet austrumu daļā izveidojās Bizantija – tā pati impērija, tikai jau uz kristietības pamata. Tur tik tiešām notika restarts. Radās jauna kultūra un jauns saturs, kas vecajām formām piešķīra jaunu dzīvi. Konkrētais piemērs tikai apliecina, ka restarts vai resets ir iespējams. Protams, pienāca laiks, kad sabruka arī Bizantijas impērija. Šajā pasaulē tā ir iekārtots, ka viss reiz izbeidzas. Entropijas likums dara savu. Tas, vai spēsim izmantot restarta iespējas, atkarīgs no mums pašiem un valdošās elites.

Varbūt bojāeja nav nekas slikts? Kad civilizācija mirst, uz tās drupām veidojas jauna. Un varbūt tas jaunais ir kaut kas labs un vērtīgs

Protams, ar šādu domu mēs varētu sevi mierināt, īpaši, ja mēs kā nemirstīgas būtnes, no kosmiskiem augstumiem novērotu cilvēces vēsturi daudzu simtu gadu garumā. Bet mēs esam parasti cilvēki ar īsu mūžu un diez vai perspektīva pazust zem brūkošas civilizācijas drupām spēj sagādāt mums kādu prieku. Un diez vai lielu mierinājumu var sniegt doma, ka uz humusa, kas izveidosies no beigtās civilizācijas atliekām, izaugs jaunas civilizācijas skaistie ziedi. Tiem, kas kļuva par humusu Romas impērijas drupās, laikam bija vienaldzīgs tas, kas pēc tam izveidojās tajā vietā.  

No šodienas pozīcijām raugoties, Rietumu civilizācijas virziens nepavisam nav iepriecinošs. Uz to jau pagājušā gadsimtā norādīja tādi rakstnieki kā Oldess Hakslijs, Reds Bredberijs un Džordžs Orvels. Interesanti, ka viņu antiutopijās vienmēr tiek attēlota totalitāra nākotne. Tātad viņi jau XX gs. pirmajā pusē saskatīja un saprata attīstības tendences. Pagāja vairāki gadu desmiti, un tagad mēs redzam, ka viņu antiutopijas pamazām sāk piepildīties. It sevišķi precīzs bija Hakslijs savā darbā Brīnišķīgā Jaunā pasaule. Kā jau teicu, mēs skaidri redzam, kā pasaulē pieaug dažāda veida kontrole, uzraudzība, pārraudzība. Arvien vairāk mūsu dzīvē sāk dominēt dažnedažādas instrukcijas, pārbaudes, atskaites. Sistēma cenšas kontrolēt katru cilvēka soli, un šis kontrolējošais slogs kļūst arvien smagāks, tas uzspiež arvien jaunas direktīvas un normatīvus. Turklāt šodien milzīgas kontroles iespējas sniedz modernās tehnoloģijas, kuras arvien vairāk tiek izmantotas. Šajā ziņā priekšgalā visiem soļo Ķīna, kur t.s. reitingu sistēma jau reāli ievieš tehnokrātisko totalitārismu. Jaunās tehnoloģijas strauji attīstās, pasaule kļūst arvien caurspīdīgāka, un nemaz tik fantastiska vairs nešķiet iespēja, ka pavisam drīz mēs nonāksim Lielā Brāļa pastāvīgā kontrolē. Faktiski jau tagad mēs ar vienu kāju atrodamies elektroniskajā koncentrācijas nometnē, vēl tikai daži soļi, lai mēs tur būtu pilnībā. Šī nometne jau ir uzbūvēta, un ir skaidri redzams tās perimetrs. Vēl visur nav novilktas dzeloņdrātis un vadiem nav pieslēgta elektrība, taču viss jau ir gatavs, lai cietuma torņos iekārtotos uzraugi. Ja nemainīsies mūsu civilizācijas virzība, mūs sagaida totalitārisms.

Vai civilizāciju piebeigs muļķi?

Šodien daudz runā par izglītības degradāciju. Vai tiešām tā ir?

Pirmkārt, uz to norāda IQ mērījumi un citi testi, kas veikti pēdējos gadu desmitos. Un otrkārt, par to liecina mana pieredze. Drīz būs trīsdesmit gadi, kopš strādāju par pasniedzēju un labi redzu, kā krītas studentu intelektuālā kapacitāte. Protams, studenti ir dažādi, tomēr kopējais līmenis slīd uz leju. Es runāju par spēju uzņemt, apstrādāt un atcerēties informāciju, spēju mobilizēties nopietnam darbam, saprast tekstus un radīt tekstus. Šo situāciju veicina divi faktori: degradēta izglītības sistēma un masu kultūra.

Par pirmo faktoru tiek runāts bieži, bet par otro stipri retāk, lai gan tam ir milzīga nozīme. Ja bērni netiek audzināti nopietnam darbam, ja viņi tiek orientēti tikai uz izklaidi, tad ko no tiem var sagaidīt? Audzināšana de facto ir atcelta, tā tiek tulkota kā  vardarbība pret bērnu, jo audzināšana ir saistīta ar piespiešanu, bet piespiešana skaitās vardarbība. Taču – ja bērnus neaudzina, pastāv risks, ka viņi izaugs par mežoņiem, t.i., par barbariem. Barbars ir tas, kam nav izglītības un kam ir sveša Kultūra. Šeit ir vietā atcerēties Seno Romu, kura gāja bojā ne jau tāpēc, ka to ieņēma barbari, bet gan tāpēc, ka paši romieši kļuva par barbariem. Viņi degradējās, jo zaudēja Kultūru.

Vispār varam redzēt interesantu likumsakarību: kad Rietumu civilizācija strauji auga un vadīja tehnisko progresu, sabiedrībā valdīja liels optimisms un cerības, sociālo ideālu veidoja  darbīgi un mērķtiecīgi cilvēki, kuri bija tendēti uz lieliem sasniegumiem un šķēršļu pārvārēšanu. Iepretī tam šodien valda pesimisms, vienaldzība un – pats galvenais – vēlme izvairīties no grūtībām un jebkādas piepūles. Tipiska situācija dekadentiskai civilizācijai. Atkal nāk prātā tā pati Roma.

Kā jau teicu, šādu situāciju veicina gan masu kultūra, kas orientē cilvēku tikai uz baudām un izklaidi, gan izglītības sistēma, turklāt ne tikai pateicoties degradētām programmām un koncepcijām, bet arī pateicoties principam “nauda seko studentam”, kas padara augstskolas finansiāli atkarīgas no studentu skaita, kā rezultātā izglītības latiņa neizbēgami slīd uz leju – lai šo skaitu varētu nodrošināt.

Ja muļķu ir ļoti daudz, viņi sāk diktēt noteikumus.

Protams, minētie divi faktori vairo muļķu skaitu. Mēs dzīvojam masu kultūras laikā, ko pareizāk būtu nosaukt par bezkultūras laikmetu. Starp citu, pirmais, kurš sāka runāt par muļķu masas diktātu, bija spāņu filozofs Hosē Ortega i Gasets, kurš savā ievērojamajā darbā Masu sacelšanās analizēja bezkultūras uzbrukumu. Gasets – tāpat kā Špenglers – jau pirms simts gadiem paredzēja tos procesus, kas norisinās šodien.

Viņš pauda uzskatu, ka Rietumu civilizāciju izveidoja cilvēki ar noteiktām īpašībām un kvalitātēm, un ka tieši šo īpašību iztrūkums nākamajās paaudzēs var būt fatāls visai Rietumu civilizācijai. Tie ir pravietiski vārdi. Cilvēki, kas izveidoja Rietumu civilizāciju, bija apveltīti ar gribasspēku, mērķtiecību un atbildības sajūtu. Viņiem bija laba izglītība un viņi bija gatavi uz smagu darbu, gatavi upurēties augstāku mērķu labā. Tagad šādas īpašības iet mazumā, jo ir pavisam citas vērtības. Protams, cilvēki ir dažādi utt., taču es nerunāju par atsevišķiem gadījumiem, es norādu uz kopīgo tendenci. Jau šodien tiek izteiktas bažas, ka jaunā formatējuma ļaudis nespēs pārvaldīt mūsu tehniski augsti attīstītu civilizāciju. Vairs nebūs pietiekami daudz kompetentu cilvēku, lai šo tehnoloģisko sistēmu uzturētu un attīstītu.

Jau tagad speciālisti norāda uz problēmām zinātnē, jo tās attīstība sāk bremzēties. Zinātnieki noveco, un fundamentāli izrāvieni zinātnē vairs nenotiek. Pārsvarā tiek izmantoti un pielietoti agrāk veiktie lielie atklājumi.

Vai iepriekšminētie procesi nav saistīti ar to, ka pasaule vairojas sprintera ātrumā? 20. gadsimta sākumā dzīvoja aptuveni 1,6 miljardi cilvēku, bet šodien – teju astoņi miljardi. Un šo miljardu vidējais izglītības līmenis diemžēl slīd uz leju.

Jā, tas ir dabiski: masas kļūst arvien neizglītotākas un tumsonīgākas, un diktē savu plebeju gaumi. Masu kultūra uzspiež zemo un primitīvo, pie tam ideoloģiski tiek grautas visas vērtību hierarhijas, zemo un zemisko pielīdzinot cēlajam un skaistajam. Tā rezultātā cēlais un skaistais tiek diskvalificēts un izspiests no apziņas. Mēs jau sākam pierast dzīvot starp kroplo un neglīto.

Šodien jebkas tiek atzīts par vērtīgu, ikviena muļķība pasludināta par viedokli, kurā jāieklausās. Tas ceļ gan muļķības statusu, gan pašu muļķu pašapziņu. Tā rodas plebeju domas un gaumes diktāts, tā veidojas agresīvs plebeju pūlis, kas iznīcina kultūru. Tas ir tas, par ko savulaik runāja Hosē Ortega i Gasets. Starp citu, viņam ir trāpīgs formulējums, kas ir plebejs. Tas ir cilvēks, kurš nevienu neatzīst labāku par sevi. Tātad plebejs ir nevis sociālais statuss, bet dvēseles stāvoklis. Šodien tādu cilvēku kļūst arvien vairāk. Viņiem ir maz spēju un zināšanu, toties milzīgas ambīcijas, pretenzijas pret citiem un apkārtējo pasauli. Tā ir tumsonība. Kad šādu tumsoņu kļūst pietiekami daudz, viņi kļūst par civilizācijas kapračiem. Vēl pavisam nesen tāds pūlis boļševiku vadībā iznīcināja Krievijas impēriju. Ir arī citas analoģijas, tādu gadījumu ir pietiekami daudz vēsturē. Vēstures filozofs Arnolds Toinbijs rakstīja, ka civilizāciju grauj iekšējais un ārējais proletariāts. Un šodien tas ir reāls mūsu civilizācijas drauds.  

Esmu dzirdējis apgalvojumu, ka latviešu tauta pastāvēs tik ilgi, kamēr būs Dziesmu svētki. Tas ir galvenais vienojošais un mobilizējošais faktors latvietības uzturēšanai un apliecināšanai.

Dziesmu svētki – tā ir iespēja apzināties un piedzīvot, ka esam tauta un esam vienoti. Diemžēl ikdienas dzīvē esam sašķelti, un ne velti teic – kur divi latvieši, tur trīs partijas. Cīnoties par materiālajiem labumiem esam gatavi viens otru “apēst”. Manuprāt, tautas attīstības galvenais priekšnosacījums ir savstarpēja solidaritāte. Ja būsim solidāri, būsim spēcīgi. Un tad nebūsim tik ļoti pakļauti ārējiem procesiem. Katrs no mums ir atbildīgs Dieva un mūžības priekšā, kā arī sabiedrības priekšā. Katram jādara tas, ko viņš savā vietā spēj un var izdarīt dzimtenes labā.  

Iespējams, dodamies uz globālu katastrofu

Monday, August 16, 2021 Posted by

Elita Veidemane.

Harijs Tumans: Iespējams, virzāmies uz globālu katastrofu.

Intervija publicēts “NRA” 27.07.2021.: https://neatkariga.nra.lv/intervijas/353365-harijs-tumans-iespejams-mes-dodamies-uz-globalu-katastrofu

„Cilvēki nereti cieš no ideoloģiskās intoksikācijas, viens otrs pat zaudē veselo saprātu. Līdzīga ideoloģiskā intoksikācija bija komunistu laikos, bet domāju, ka toreiz daudzi tikai tēloja, ka ir saindējušies. Tagad šī intoksikācija ir daudz bīstamāka, jo to neuzspiež ar varu, tā maigi un nemanāmi tiek iepotēta – caur medijiem, publisko sfēru, sociālajiem tīkliem. Tādēļ daudzi uztver šīs ideoloģiskās dogmas kā savējās. Diemžēl ne visi cilvēki ir spējīgi uz analīzi un izpratni,” pesimistisks par realitāti ir Latvijas Universitātes profesors, Dr.hist. Harijs Tumans. Viņš ir viens no Latvijas Vīru biedrības dibinātājiem. Šodien – intervija ar Hariju Tumanu.

Nesen ir nodibināta Latvijas Vīru biedrība. Izstāstiet, lūdzu, par to.

Biedrības mērķis ir laulības un ģimenes institūta stiprināšana sabiedrībā. Mēs nevēršamies ne pret vienu un ne pret ko, mēs esam par, nevis pret, proti, mēs esam par ģimeni. Biedrības uzdevums ir popularizēt un veicināt vīru un tēvu iesaisti ģimenē un bērnu audzināšanā. Tas nozīmē atbalstīt tradicionālās ģimenes, kas ir latviešu nācijas un Latvijas valsts pamats. Darbības līdzekļi un veidi var būt dažādi: mūsu biedrības valdes priekšsēdētājs Andars Ignacs ir iesniedzis Centrālajā vēlēšanu komisijā dokumentus, lai rosinātu tautas nobalsošanu par ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē. Paredzēts rīkot seminārus, publicēt tekstus un rīkot nometnes, vārdu sakot, dažādos veidos atbalstīt tradicionālo ģimeni un popularizēt veselīgu dzīvesveidu.

.

Kas jūs – divpadsmit vīrus – pamudināja dibināt šādu biedrību?

Katram bija savs impulss, bet mēs visi apzināmies ģimenes nozīmi un saprotam, ka ir pienācis laiks kaut ko darīt lietas labā. Kas attiecas uz mani, šā gada janvārī man piezvanīja daži pazīstami cilvēki un izstāstīja ideju. Es nekavējoties piekritu darboties šajā biedrībā. Šis ir laiks, kad ģimene un vispār tradicionālās vērtības ir jāaizstāv un jāpopularizē. Tagad notiek plašs un pārdomāts uzbrukums šīm vērtībām. Tā kā pats nesen biju pakļauts šādiem uzbrukumiem*, es faktiski pat negribot nokļuvu uz neredzamas frontes līnijas, bet no šīs pozīcijas nav atkāpšanās. Tātad man šis lēmums bija dabisks. Bet atkārtošu: mēs cīnāmies par, nevis pret. Mēs esam par ģimeni un par vīrieša vietu tajā. Šī ideja man ir ļoti tuva.

Cik ilgi jau notiek uzbrukumi tradicionālajām vērtībām un to nesējiem?

Tas sācies diezgan sen, process notiek jau vairākus gadu desmitus. Tomēr aktīvi uzbrukumi sākušies salīdzinoši nesen, pieaugot spiedienam uz tradicionālajām vērtībām, kuras aktīvi tiek “demontētas”. Pie tā var pieskaitīt agresīvu propagandu, ideoloģisko cenzūru, un t.s. “kancelēšanas kultūru” ( cancel culture), kas faktiski nogalina vārda brīvību. Tas ir spiediens uz tiem, kuri pārstāv un aizstāv tradicionālās vērtības. Varbūt atceraties, gluži nesen sociālajos tīklos bija uzbrukumi kādai sievietei, kura atļāvās pateikt, ka viņai viendzimuma attiecību popularizēšana sabiedrībā ir nepieņemama. Viņai virsū gāzās milzīga naida lavīna. Šāda tendence – naids pret citādi domājošajiem, proti, pret tradicionāli domājošajiem, – pēdējā laikā ļoti aktivizējusies. Kādreiz varēja teikt, ka tās ir dažādas ideoloģiskās pozīcijas – konservatīvā un ultraliberālā, kas eksistē paralēlās pasaulēs un mierīgi sadzīvo, bet tagad redzam, ka mierīga līdzāspastāvēšana ir beigusies un sācies ideoloģiju karš. Turklāt konservatīvajiem spēkiem kļūst arvien grūtāk sevi aizstāvēt.

Tikko bija arī sociālo tīklotāju uzbrukums dziedātājai Elīnai Garančai, kura atļāvās pateikt, ka „mūsdienu demokrātijā nevienam nav tiesību brīvi izteikties”. Proti, cilvēka teiktais tiek pakļauts cenzūrai, cilvēks nedrīkst „nepareizi” izteikties par seksuālajām minoritātēm, reliģiju, blondīnēm, par sievietēm un vīriešiem, ādas krāsu izteikties par ādas krāsu vai etnisko piederību.

Kārtējais mēslu gāziens… nav brīnums. Protams, Elīna Garančai ir taisnība. Vārda brīvība šodien ir nopietni apdraudēta. Izteikties visbiežāk liedz tiem, kuri pārstāv konservatīvās vērtības, toties brīvi var izteikties kreisie liberāļi. Tie, kuri pārstāv normalitāti un veselo saprātu, kļūst par minoritāti un  uzbrukuma objektu.

Sagaidāt, ka arī pret jūsu biedrību vērsīsies kreisie liberāļi? Jūsu biedrībā taču ir tikai vīrieši, sak, kāpēc tāda “diskriminācija”?

Protams, ka būs uzbrukumi. Bet diskriminācijas, protams, nekādas nav. Statūtos nav nekāda lieguma iestāties biedrībā, taču tās nosaukums paredz, ka to veido vīri. Mūsu biedrībā līdzdarbojas arī sievietes: ļoti aktīvi mums palīdz, piemēram, juriste Baiba Rudevska, rakstniece Inguna Roga – Saulīte. Mēs viņas mīlam un cienām. Taču būtībā mūsu organizācija ir tieši vīru apvienība.

Idejiskais pamats ir tas, ka ģimeni veido ne tikai sieva / māte, bet arī vīrs / tēvs. Mums svarīgs aspekts ir uzsvērt vīra un tēva lomu ģimenē. Bērniem ir vajadzīgs tēvs. Normāla ģimene ir sieva, vīrs un bērni. Par bērniem atbild ne tikai sieviete – māte, bet arī vīrietis – tēvs.

Mēs akcentējam to, ka uz vīra un tēva pleciem gulstas liela atbildība. Šobrīd redzu, ka ir vīrišķības un vīrietības krīze, mūsu sabiedrība diemžēl ir stipri feminizēta, sievišķais tiek agresīvi izcelts, bet vīrišķais apspiests. Ne velti tiek runāts, ka patlaban visvairāk apdraudēts ir baltais, heteroseksuālais, kristīgais vīrietis. Tā ir apzināti veidota un apmaksāta politika. Piemēram, nupat bija oficiāla ziņa, ka Bila un Melindas Geitsu fonds ir veltījis 2,1 miljardu dolāru cīņai par dzimumu līdztiesību (gender equality). Starp citu, kovida apkarošanai šis fonds veltīja mazāku summu – tikai 1,7 dolāru, tātad, šī t.s. pandēmija viņiem liekas mazāk svarīga, nekā sabiedrības feminizācija un attiecīgās ideoloģijas uzspiešana.

Dzīve rāda, ka cīņa par sieviešu tiesībām bieži vien noved pie vīriešu diskriminācijas, un to tagad sauc par “pozitīvu diskrimināciju”, kas pats par sevi ir absurds.  

Ir labi redzams, ka šodien sieviete kļūst arvien vīrišķīgāka, bet vīrietis arvien sievišķīgāks. Tas rada disharmoniju dzimumu attiecībās un grauj tradicionālo ģimeni. Vīriešu vidū šodien izplatīts ir morāls vājums, neuzņēmība, gļēvulība, cenšanās izvairīties no atbildības. Nav brīnums, ka šodien Rietumu sabiedrībā trūkst vīriešu, proti, trūkst vīrišķības. Jo, kad migranti uzmācās vācu sievietēm, izrādījās, ka Vācijā nav vīriešu, kuri būtu spējīgi aizstāvēt savas sievietes. Bet ja vīrietis nespēj aizstāvēt savu sievu un savu ģimeni, tā ir katastrofa.

Kopēja tendence ir skaidra: jo stiprāka ir sieviete, jo vājāks ir vīrietis. Faktiski, ja sieviete grib sev blakus lupatu vīrieša vietā, lai audzē savu spēku… (Smejas). Bet ja sieviete grib drošu aizmuguri un sev blakus ērgli, nevis lupatu, viņai jābūt sievišķīgai un pat nedaudz vājai. Tad vīrietim, figurāli izsakoties, izaugs spārni un viņš jutīsies nepieciešams, jutīs atbildību par sievu, bērniem, savu ģimeni, tad viņš būs stiprs. Vīrietis ir ģimenes mugurkauls, bet sieviete – ģimenes dvēsele un sirds. Tik vienkārši.

Diemžēl par šo skaidrību un vienkāršību publika interesējas daudz mazāk nekā, piemēram, par kādu divu latvju jaunekļu pārīti, kuri apprecējās kaut kur ārzemēs. Viena jaunekļa tēvs izteicās, ka atbalsta sava dēla izvēli: viņa līgavainis ir atlētisks, nodarbojas ar sportu…

Pasaule jūk prātā. Propaganda un masu kultūra padara smadzenes par ķīseli, kā rezultātā cilvēks nonāk pilnīgā meinstrīma varā un zaudē spēju patstāvīgi domāt. Es to saucu par ideoloģisko intoksikāciju. Daudzi zaudē pat veselo saprātu un vairs nespēj adekvāti uztvert realitāti. Līdzīga ideoloģiskā intoksikācija bija vērojama arī komunistu laikos, kaut gan es domāju, ka ne tik efektīva, jo daudzi tikai tēloja ideoloģisku dedzību. Tagad šī intoksikācija ir daudz bīstamāka, jo netiek uzspiesta ar varu, bet tiek maigi iepotēta – caur medijiem, publisko sfēru, caur sociālajiem tīkliem. Un daudzi cilvēki sāk uztver šīs ideoloģiskās dogmas kā savējās. Diemžēl ne visi cilvēki ir spējīgi analizēt un izprast… Vēl viens faktors ir izglītības degradācija, kas ļoti veicina apziņas primitivizāciju. Tā visa rezultātā veidojas jauna tipa cilvēki – tādi, kādi ir pieprasīti mūsdienu situācijā: bez savas domāšanas, bez iekšēja mugurkaula un viegli iespaidojami. Man ir ļoti žēl, ka cilvēki nesaprot elementāras lietas un zaudē veselo saprātu. Bet tāda ir laikmeta tendence.

Augustā mūsu valsti un tās galvaspilsētu „iepriecinās” praids. Skolēnu dziesmusvētkus aizliedza kovidpandēmiajs dēļ, savukārt praids tika atļauts. Nesaskatāt kādu segregāciju? Vai arī – dziesmu svētku dalībniekus kovids apraudētu, bet praida dalībnieki ir imūni pret to?

Praidistiem pat kovidsertifikātus nepieprasīs? Tātad viņiem ir atļauts tas, kas nav atļauts citiem. Gluži pēc Orvela: daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem. Ja Dziesmusvētkiem jānotiek attālināti, kāpēc arī praidu nevarētu rīkot attālināti? Tas parāda, kas patiesībā ir šis meinstrīms, un ka tas ir vērsts pret tradicionālo vērtību sistēmu. Starp citu, man te ienāca prātā joks: tiem, kuri nevar vai nevēlas vakcinēties, vajadzētu definēt sevi kā seksuālo minoritāti, tad viņus liks mierā un nevienam neienāks prātā runāt par cilvēktiesību atņemšanu viņiem…

Līdz kam nonāksim, tā dzīvojot?

Tas var beigties ar to, ka veselā saprāta un normālas domāšanas nesēji kļūs par vajātu minoritāti. Varam nonākt pie tā, ka jau oficiāli tiks aizliegts brīvi izteikties un paust savus uzskatus, bet nākamais solis būs vajāšana. Šis virziens var iznīcināt visas pasaules civilizāciju, un patlaban izskatās, ka, iespējams, mēs jau dodamies uz globālu katastrofu. Paralēles ar senās Romas civilizācijas bojāeju ir gana spilgtas: vērtību zudums un morāles degradācija, ģimenes sabrukums, barbaru masu pieplūdums, ekonomiska krīze utt. Mūsdienas no tiem laikiem atšķiras tikai ar tehnoloģiju līmeni, bet būtība ir tāda pati. Vēsture mūs māca, tikai mēs – negribam mācīties.

  • Aptuveni pirms divarpus gadiem Latvijas Kultūras akadēmija nepagarināja darba līgumu ar profesoru Hariju Tumanu, formāli pamatojot šo nepagarināšanu ar to, ka Kultūras akadēmijai nav vajadzīgs antīkās kultūras vēstures kurss. Taču „pie vainas” bija anonīmu anketu sūdzības, no kurām trijās profesors atpazina savus jokus, savukārt divas bija pilnībā izdomātas. „Šajā gadījumā patiesais lietas stāvoklis nevienu neinteresēja, anonīmām sūdzībām tika piešķirts absolūtas patiesības statuss, un pasniedzējs tika atzīts par vainīgu bez uzklausīšanas, tātad bez aizstāvības tiesībām. Es varu to izskaidrot tikai kā ideoloģiskas diktatūras izpausmi.” „Nepareizo” profesoru, kurš ironizēja par feminismu un tā izpausmēm, vajadzēja dabūt ārā no augstskolas ar jebkuriem paņēmieniem. Visu notikuma aprakstu var izlasīt šeit: https://neatkariga.nra.lv/komentari/elita-veidemane/338528-vai-kulturas-akademijas-feministes-dejos-kailas

Foto F64

Par anonīmām anketām un vārda brīvību

Monday, August 16, 2021 Posted by

Dr. hist. Harijs Tumans

Par anonīmām anketām un vārda brīvību.

Publicēts portālā “Telos” 2021-04-16.: https://telos.lv/par-anonimam-anketam-un-varda-brivibu

2014. g. augustā es savā blogā nopublicēju rakstu par anonīmām anketām  – toreiz vēl samērā jaunu parādību Latvijā (https://blogi.lu.lv/harijs/2014/08/26/par-anktesanu/ ). Ir pagājuši seši gadi, un tas, par ko es toreiz brīdināju, ir kļuvis par mūsu šodienas realitāti, proti, anonīmās anketas augstskolās ir kļuvušas par ideoloģiskās cenzūras un vārda brīvības apkarošanas instrumentu. Mani toreizējie vārdi izrādījās pravietiski, un 2019. gadā es zaudēju darbu Latvijas Kultūras akadēmijā, pateicoties kareivīgu feministisku studenšu anonīmām sūdzībām. Augstskolas vadība bez pārrunām ar mani un bez brīdinājuma pārtrauca ar mani darba attiecības. Septembra sākumā es atnācu uz darbu un uzzināju, ka Kultūras akadēmijā vairs nestrādāju ( sīkāk par to skat.: https://neatkariga.nra.lv/komentari/elita-veidemane/338528-vai-kulturas-akademijas-feministes-dejos-kailas ). Tātad piepildījās tas, par ko es savulaik rakstīju: pasniedzējs automātiski tika atzīts par vainīgu un represēts bez lietas noskaidrošanas. Šim stāstam ir turpinājums: pērnā gada izskaņā līdzīga rakstura ideoloģiskas un anonīmas sūdzības parādījās arī LU Vēstures un filozofijas fakultātes elektroniskajā sistēmā. Arī šoreiz galvenais uzbrukums nāca no kareivīga feminisma pozīcijām, kam pievienojās pāris citas apsūdzības politkorektuma dogmu pārkāpšanā. Tātad tā ir tendence un jauna parādība, kas prasa uzmanību un liek man atgriezties pie jautājuma par anonīmām anketām, šoreiz jau vārda brīvības tēmas kontekstā. Pēdējā laikā šī tēma ir aktualizēta arī režisora Alvja Hermaņa publiskajos izteikumos ( https://www.delfi.lv/kultura/news/theatre/hermanis-publice-septinus-etiskas-uzvedibas-noteikumus-jrt-darbiniekiem-un-skatitajiem.d?id=52976919 ). Šodien mēs redzam kliedzoši daudz faktu, kuri liecina par reāliem apdraudējumiem vārda brīvībai, un anonīmās anketas ir viens no lielākajiem riska faktoriem. Tādēļ ir vērts apskatīt šo problēmu kompleksi.

            Vispirms vajadzētu saprast tagadējās tendences cēloņus. Kas ir izraisījis vērienīgos uzbrukumus vārda brīvībai, tai skaitā ar anonīmo anketu starpniecību, lai gan šādas anketas tiek praktizētas jau vairākus gadus? Man liekas, ka tam, kā vienmēr, ir vairāki iemesli. Kā pirmo varētu nosaukt audzināšanas deficīta problēmu. Lai rakstītu anonīmas sūdzības par pasniedzēju, kurš nav izdarījis neko sliktu, bet ir paudis savu personīgo-atšķirīgu viedokli, ir jābūt cilvēkam ar zemu morāli un kultūras līmeni, cilvēkam, kuram ir sveši priekšstati par godu un godīgumu un kuram nav nedz pašcieņas, nedz cieņas pret citiem cilvēkiem. Acīmredzot šodien šādu cilvēku ir savairojies pietiekami daudz. Tas nav brīnums, ņemot vērā, ka tradicionālā audzināšana de facto ir atcelta – pateicoties ideoloģiskajai dogmai, kura ikvienu piespiešanu vai prasību interpretē kā vardarbību pret bērnu. Rezultātā visatļautības atmosfērā auguši bērni ļoti bieži veidojas par bezkaunīgiem un bezatbildīgiem mežoņiem, kuriem nav cieņas ne pret vienu un ne pret ko. Par laimi ne visi vecāki pieļauj šādu “audzināšanu”, bet problēma jau ir labi redzama. Tajā pat laikā liberālā ideoloģija, kas apkaro patieso audzināšanu, proti, morāles un ētisko normu, kultūras, intelekta un pieklājības audzināšanu, piedāvā vien politkorektuma surogātu un hipertrofētu pašvērtības apziņu, kas viegli pāraug augstprātībā un lielās ambīcijās bez atbilstošām spējām un nopelniem. No pašas mazotnes bērniem tiek iepotēta viņu svarīguma apziņa, politkorektam skolotājam ir jārespektē un jāapjūsmo katra muļķība, ko skolēns saka, jo katrs viedoklis tiek pasludināts par vērtīgu. Līdz kādam absurdam tas var aiziet, rāda viena īsa videofilma, kura pirms pāris gadiem klīda sociālajos tīklos. Tas ir satīrisks stāsts par to, ka kādā amerikāņu skolā tika represēta un atlaista no darba matemātikas skolotāja, kura atļāvās netoleranti uzspiest “savu” viedokli, ka divreiz divi ir četri, nevis divdesmit divi, kā bija iedomājies kāds skolnieks, kura viedoklis tika brutāli “diskriminēts” (https://www.youtube.com/watch?v=Zh3Yz3PiXZw ). Šodien šis sižets vairs nešķiet smieklīgs, šodien šādi skolēni reāli apdraud reālus skolotājus. Šādā situācijā vairs nepārsteidz, ka vienā otrā indivīdā ideoloģiskās dogmas viegli izspiež elementāru cilvēcību, kā par to liecina neseni fakti, kad Amerikā bērni nodeva varai savus vecākus, kuri atbalstīja Trampu un piedalījās Kapitolija šturmēšanā (https://www.youtube.com/watch?v=mvYtktsIsBo ) . Savukārt Kanādā meitene, kura nolēma mainīt dzimumu, iesūdzēja tiesā savu tēvu (Robert Hoogland ), kurš turpināja saukt viņu par meitu. Tiesa to kvalificēja kā vardarbību pret bērnu, un rezultātā tēvam draud pieci gadi cietumā (https://www1.cbn.com/cbnnews/us/2021/march/canadian-father-jailed-for-speaking-out-against-biological-daughter-rsquo-s-gender-transition?fbclid=IwAR3AXvaFH_rrSG7c6kHevV3VDezk6NvtfAmKrWvIsKtVzYl-oFu7BibnJ20 )… Ideoloģijas apsēstie, kuriem nekas nav svēts un kuri spēj nodot un pazudināt savus vecākus, daudz vieglāk var nodot, apsūdzēt un apmelot savus pasniedzējus, kuri atļāvušies pateikt kaut ko tādu, kas tiem nav pa prātam. Kam nav morāles, tam nav sirdsapziņas. Tāds ir ideoloģiskās “audzināšanas” rezultāts.

            Cilvēkam, kurš nevienu neciena, nav un nevar būt nekādu autoritāšu. Turklāt valdošā ideoloģija cītīgi nodarbojas ar pagātnes autoritāšu “dekonstrukciju”, kas grauj kultūras pamatus. Savukārt izglītības sistēmas “reformas” un skolotāju sociālais stāvoklis principā noliedz iespēju runāt par skolotāja autoritāti, kā rezultātā arvien biežāk skolotāji cieš no bērnu rupjības un agresijas. Taču līdz šim visos laikos un visur skolotāja un skolnieka attiecības veidojās uz hierarhijas un cieņas principiem, un tas bija katras kultūras tradīcijas pamatā. Šīs tradīcijas sagrāve no vienas puses atspoguļo izglītības degradāciju, bet no otras puses tā iezīmē ceļu uz sabiedrības barbarizāciju. Spāņu domātājs Ortega-i-Gasets rakstīja, ka pūļa cilvēku, jeb plebeju raksturo nevēlēšanās atzīt nekādu cita cilvēka pārākumu. Grūti noticēt, ka tas ir bijis aktuāli jau XX gs. pirmajā ceturksnī, bet šodien jau skaidri redzams, ka plebeju gars ir ieņēmis valdošās pozīcijas. Bet plebejs, kā savulaik teica Arnolds Toinbijs, ir nevis sociāls statuss, bet dvēseles stāvoklis. Var secināt, ka šodien ideoloģija, skola un masu kultūra kopīgiem spēkiem audzina plebejus.

            Otrs minētās problēmas cēlonis ir fakts, ka kreisais liberālisms pēdējā laikā arvien  agresīvāk uzspiež savas dogmas un kļūst arvien neiecietīgāks un vardarbīgāks pret visiem citiem viedokļiem un to paudējiem. Ne tikai Sniegbaltīte un Otello ir atzīti par politnekorektiem un rasistiskiem tēliem, bet arī matemātika, klasiskā mūzika un antīkā vēsture ir pasludinātas par rasistiskām izpausmēm, un ir sākusies virzība uz to, lai aizliegtu vārdus “tēvs”, “māte”, “vīrietis” un “sieviete”. Jau plosās “kancelēšanas kultūra” (cancel culture; skat.: https://www.delfi.lv/news/versijas/janis-vanags-elinas-didrihsones-tests.d?id=52957469&fbclid=IwAR1LY5Io8oc_MEM7pRBZFdQSZbqvrt-QnoXRY-J58DOLc1APneGs21otpx4 ), kas represē citādi domājošos, par cenzūru medijos nemaz nerunājot. Kā ironiski izteicās Alvis Hermanis, šodien izrādās, ka vārda brīvība apdraud demokrātiju. Šo parādību varētu nosaukt par mūsu laikmeta paradoksu: liberālisms, kura nosaukums ir atvasināts no vārda “brīvība” un kurš kādreiz cīnījās par dažādu veidu brīvībām, tai skaitā par vārda brīvību, ir pārvērties par totalitāru ideoloģiju, kas apkaro jebkāda veida brīvdomību. Faktiski kreisais liberālisms ir kļuvis par surogātisku pseidoreliģiju bez metafizikas, jeb “pilsonisko reliģiju”, kā saka sociologi. Turklāt tā ir ļoti agresīva kvazireliģija, kas necieš un tiecas iznīcināt ikvienu citu viedokli. Šādas totālas neiecietības apstākļos liekas dabiski, ka cīņā pret citādi domājošiem tiek iesaistītas arī anonīmās anketas augstskolās, kuras pirms tam vairākus gadus nelika sevi manīt. Bumba ar laika degli sprāgst, šautene, kas karājas pie sienas, šauj. Un tas bija  sagaidāms, jo anonīmās anketas savā būtībā ir ideoloģiskās kontroles un represiju instruments. Tas nozīmē, ka ir pienācis tas kritiskais brīdis, kad veselā saprāta cilvēkiem ir jāiestājas par vārda brīvību. Cīņā par to Latvijā šobrīd iezīmējas divas frontes līnijas: mākslas jomā, ko tagad pārstāv Alvis Hermanis, un izglītības jomā, kur nepieciešama veselīgo spēku konsolidācija – līdzīgi kā Vācijā, kur nupat ir nodibināta zinātnieku apvienība ar mērķi pasargāt mācībspēkus no “kancelēšanas kultūras” agresijas (https://www.faz.net/aktuell/feuilleton/debatten/cancel-culture-in-der-wissenschaft-ausbruch-aus-der-tabuzone-17179746.html?fbclid=IwAR3IKbLLUetrebkmuBOPTP42tCnufkMIN-1E1eF0J9ec0392ObJyz5_DK00 ).

            Rezumējot ir vēlreiz jāsaka, kādēļ anonīmās anketas nav pieņemamas. Pirmkārt tādēļ, ka tās paredz un provocē amorālu rīcību, pret kuru tauta izsenis izturas negatīvi un ko raksturo ar tādiem vārdiem kā “stučīšana” un “kļauzu rakstīšana”. Šādas anketas dod iespēju ikvienam nekrietnam studentam atriebt pasniedzējam, kurš viņam ir aizrādījis par kavējumiem vai  nepiedienīgu uzvedību auditorijā, vai vienkārši nepatīk. Un, protams, kā tas tagad notiek, tā ir iespēja izrēķināties ar “ideoloģiskajiem pretiniekiem”, kuru uzskati pašam šķiet nepareizi.

            Vienīgā morāli pieņemamā rīcība būtu godīga un atklāta saruna, jo par saviem vārdiem katram ir jāatbild. Un nevajag stāstīt, ka students nevar to izdarīt tādēļ, ka viņam ir bail no pasniedzēja atriebības. Gadījumā, ja pastāv reāla problēma ar pasniedzēju, studentiem ir vairāki veidi, kā viņi var to risināt: pastāv studentu pašpārvaldes un pārstāvniecība augstskolu koleģiālajās institūcijās, viņi var runāt ar vadību arī tiešā veidā gan individuāli, gan kolektīvi. Bet, ja kādam ir psiholoģiskas problēmas, tam vajadzētu prast pašam tās risināt, nevis atriebt pasniedzējam par saviem kompleksiem. Vispār studentam, kā ikvienam cilvēkam būtu jāapgūst elementāras pieklājības norma: spēja pieņemt, ka citam var būt atšķirīgs, pat pretējs viedoklis, un spēja vienkārši uzklausīt, to neapkarojot.    

            Kā vēl vienu argumentu anonīmo anketu aizstāvji min atgriezeniskās saites nodrošināšanu, taču arī tas nav korekti. Kā jau teikts, katrā augstskolā studentiem ir vārda un balss tiesības un katra administrācija uzmanīgi ieklausās studentu vārdos. Turklāt pastāv arī anonīmo reitingu sistēma, kad studenti ar atzīmēm pēc noteiktiem kritērijiem vērtē noklausītos kursus. Šajā gadījumā var rasties jautājums par studentu kompetenci izdarīt šādu vērtējumu, kas atgādina slaveno situāciju, kad ola māca vistu, bet vismaz no morālā viedokļa tas nav nepieņemami. Lai gan, ņemot vērā patreizējās izglītības sistēmas koncepciju, ar kuru saskaņā augstskolas vairs nepilda cēlo izglītošanas misiju, bet apkalpo klientus, aptauju prakse vēl vairāk pastiprina vispārējo izdabāšanas un pielāgošanās tendenci, kas neizbēgami pazemina izglītības kvalitāti. Nožēlojams ir pasniedzējs, kurš spiests izdabāt studentiem un nožēlojami studenti, kuri to pieprasa. Taču tas ir cits jautājums.

Otrkārt, anonīmās anketas nav pieņemamas tādēļ, ka tajās ierakstītās sūdzības nav iespējams verificēt, t.i., pārbaudīt to patiesumu. Līdz ar to pasniedzējam nav iespēju pierādīt savu nevainību. Prakse rāda, ka studenti mēdz pārprast vai ačgārni interpretēt pasniedzēja vārdus un dažreiz arī kaut ko piefantazēt. Tātad nedz no morālā, nedz juridiskā viedokļa anonīmās anketas nav izmantojamas. Taču tās pastāv, un ne tikai pastāv, bet augstskolu administrācija uzskata par savu pienākumu uz tām reaģēt, pat nepārbaudot tās. Kā rāda dzīve, reakcijai ir plašs diapazons: no aizrādījuma līdz atlaišanai no darba. Tādā veidā tiek pārkāpts galvenais taisnīguma princips: audiatur et altera pars, proti, “lai top uzklausīta arī otra puse”. Te slēpjas vēl viena netaisnība: parasti vadība “neredz” pozitīvus, celsmīgus un jūsmīgus ierakstus tajās pašās anonīmajās anketās, lai cik daudz to būtu, toties tā labi redz un reaģē uz pāris sūdzībām, kuru patiesumu tā nevēlas pārbaudīt.

Treškārt, anonīmās anketas grauj uzticēšanos un atklātību pasniedzēja attiecībās ar auditoriju, tās bojā morālo klimatu kursa biedru vidū un sēj neuzticēšanās sēklas. Faktiski šis iestādījums liek pasniedzējam baidīties no auditorijas un iekšēji viņu sasaista, kas nevar neatstāt iespaidu uz pasniegšanas kvalitāti. Kā zināms, studiju procesā vienmēr milzīgu lomu ir spēlējusi un spēlē pasniedzēja personība, viņa dzīves pieredze un skatījums uz lietām. Jebkurš īsts pasniedzējs savu vielu pasniedz “izlaižot caur sevi”, kas ir galvenā sāls viņa lekcijās. Tas ir īpaši svarīgi mūsdienās, kad pliku faktoloģisko informāciju ikviens var atrast internetā. Taču anonīmu anketu dēļ un dažu ideoloģisku fanātiķu dēļ šis pats galvenais studiju procesa aspekts tiek apdraudēts. Iespiests politkorektuma dogmu Prokrusta gultā un baidoties no anonīmām kļauzām, pasniedzējs neizbēgami pārvērtīsies par faktu atstāstīšanas mašīnu, kuras nepieciešamība interneta laikmetā kļūs arvien vairāk apšaubāma. Šeit nāk prātā filma „Brave New World”, uzņemta tālajā 1988. gadā pēc Oldesa Hakslija romāna ar tādu pašu nosaukumu. Tas ir stāsts par tālu totalitāru nākotni, un vienā epizodē ir parādīts, kā skolotāja vada stundu, lasot tekstu no mācību grāmatas, bet skolēni uzmanīgi seko un ziņo skolas vadībai, kad skolotāja atļaujas atkāpties no mācību grāmatas teksta…  Izskatās, ka mēs esam uzņēmuši kursu uz šo „brīnišķīgo jauno pasauli”, lai gan, ja saglabāsies tagadējā tendence, digitalizētajā nākotnē dzīva skolotāja klasē visticamāk vairs nebūs. Tātad mums šodien vajadzētu aizdomāties par to, kādu nākotni mēs gribam saviem bērniem vai mazbērniem. Jautājums par vārda brīvību un anonīmām anketām ir viens no tiem ķieģelīšiem, no kuriem tiek būvēta šī nākotne.

Šajā sakarā nevajadzētu ignorēt faktu, ka anonīmu sūdzību izmantošana ir totalitāru sistēmu iecienīts līdzeklis, to ļoti labprāt izmantoja gan nacisti, gan komunisti. Ir jāatzīst, ka tie, kas tagad raksta anonīmas sūdzības, principā ne ar ko neatšķiras no tiem, kas sadarbojās ar čeku padomju laikā. Daži fakti liecina, ka šodien ziņošana jeb “stučīšana” tiek apzināti veicināta. Pagājušā vasarā, braucot ar vilcienu uz Daugavpili, man neskaitāmas reizes uz vagonā iebūvētiem ekrāniem rādīja sociālo reklāmu ar aicinājumu ziņot par visu, kas liekas “nepareizs” un aizdomīgs. Tas liek domāt, ka anonīmās anketas ir viens elements kādā lielākā sistēmā. Rodas iespaids, ka mūs veido par stukaču tautu – pēc jauniem paraugiem no “lielās pasaules”. Jau redzam, ka Amerikā ir izaudzināti jauni pavļiki morozovi, kuri ideoloģijas vārdā ir gatavi nodot savu tēvu un māti. Taču mēs jau esam gājuši tam cauri un mēs zinām, kas ir totalitārisms un vajāšanas par domas un vārda brīvību. Mūsu sabiedrībā veselais saprāts vēl dominē pār ideoloģisko apmātību. Tomēr jaunā tendence ir jau skaidri iezīmējusies, un tas liek mums padomāt par to, uz kurieni mēs virzāmies, ja mūsu dzīvē ienāk totalitāras tehnoloģijas. Vai nebūtu laiks apdomāties un apturēt šo virzību?

Rezumējot izteikšu savu viedokli par to, kas būtu jādara šajā situācijā. Pirmkārt, ir jāaizstāv vārda brīvība publiskajā telpā – mākslā, literatūrā, izglītībā, zinātnē, literatūrā un visur, kur vien tas ir iespējams. Pietiek ar cenzūru medijos, esam jau samierinājušies, ka tie paši filtrē savu telpu un nedod vārdu tiem, kuru viedokļi nesakrīt ar viņu veidotā meinstrīma “pareizajiem” viedokļiem. Tagad ir jācīnās par to, lai netiktu pieļautas vajāšanas pret citādi domājošiem. Tādēļ, otrkārt, vajadzētu panākt anonīmo anketu atcelšanu. Iespējams, ka tas būtu izdarāms tikai valsts līmenī, kas nozīmētu, ka tā ir neatrisināma problēma. Tādā gadījumā, treškārt, visiem veselā saprāta un godaprāta cilvēkiem vajadzētu elementāri sabotēt anonīmās anketas. Godprātīgiem studentiem tas nozīmētu vienkārši neaizpildīt tās, ja tas ir iespējams, bet ja nav iespējams, rakstīt par visiem pasniedzējiem tikai labas atsauksmes, kas laupītu šim uzspiestajam iestādījumam jebkādu jēgu. Zinu, ka daudzi krietni studenti tā arī dara: visiem pasniedzējiem ieraksta vienādi labas atsauksmes. Un tas ir pareizi. Savukārt godprātīgiem administrācijas pārstāvjiem tas nozīmētu ignorēt pret personālu vērstas anonīmas sūdzības, atstājot tās bez ievērības. Katrā ziņā katram ir jāizdara sava izvēle šajā cīņā par veselo saprātu un savu bērnu nākotni.   

Uzbrukums vārda brīvībai

Monday, August 16, 2021 Posted by

Saruna

Vija Beinerte       

Harijs Tumans: “Ir sācies globāls uzbrukums vārda brīvībai”

Nopublicēts “Aprinkis.lv” 05.03.2021.: http://www.aprinkis.lv/index.php/viedokli/23065-harijs-tumans-ir-sacies-globals-uzbrukums-varda-brivibai?fbclid=IwAR1nr-tzFOb4YjKXEV6ix5aTy6ZCIi_xy2PAlsspno-SLF5woTafl5bEYB4

Harijs Tumans – vēsturnieks, LU profesors, fundamentālā pētījuma “Varoņi un varonība senajā Grieķijā” autors. Apveltīts ar asu prātu un gudru sirdi. Viens no Latvijā spēcīgākajiem viedokļu līderiem. Mūsu saruna par vienlīdzību, taisnīgumu, politkorektumu un toleranci. Un vēl arī par to, kā dekonstrukcijas un sagrauto robežu laikā nepazaudēt sevi. Jo tikai tad, ja nepazaudēsim sevi, spēsim nosargāt savu valsti. Un tad varbūt arī civilizāciju.   

Vienlīdzības vārds ir plīvojis gan franču revolūcijas, gan Ļeņina apvērsuma karogos. Un nu atkal tiek runāts par vienlīdzību un taisnīgumu. Bet kas īsti ir vienlīdzība? Vai ir iespējama vienlīdzība starp Dāvidu un Golitātu? Un ko par to liecina vēsture?

Jau senajā Grieķijā dumpīgais pūlis pieprasīja vienlīdzību. Vispār ir jāatzīst, ka šis sauklis dabiski izaug no demokrātijas idejas – ja vienlīdzība, tad lai ir pilnīga. Senajā Grieķijā sofisti pamatoja demokrātiju ar to, ka visi cilvēki ir vienādi no dabas. Taču dzīve atklāja, ka šī principa konsekventa īstenošana rada netaisnību, jo tiek ignorētas cilvēku dabiskās atšķirības. Jau Aristotelis pievērsās šai problēmai un, būdams demokrātijas piekritējs, rakstīja, ka netaisna ir “vienlīdzība pēc skaita”, kas vienādo nevienādus cilvēkus, un ka taisnīga var būt tikai “vienlīdzība pēc goda”, kad par vienlīdzīgiem tiek atzīti tikai tie, kas ir līdzvērtīgi kvalitātēs un nopelnos. Tam nevar nepiekrist, jo nav iespējams novienādot gudro un muļķi, krietno un nelieti, varoni un noziedznieku, strādīgu cilvēku un dzērāju.

Vienlīdzības idejai kā jebkurai lietai ir sava labā un sava sliktā puse. Bet šāsdienas runas par vienlīdzību mani arvien biežāk biedē. Mēs uz savas ādas esam izjutuši, kas notiek, kad sauklis pēc vispārējas vienlīdzības tiek īstenots ar varu. Vēsture rāda, ka cīņā par vienlīdzību ļoti bieži saceļas zemais pret augsto, zemiskais pret cēlo, neglītais pret skaisto, kroplība pret normu. Un parasti šādos gadījumos cēlais un skaistais cieš un iet bojā, bet tumšais un zemais triumfē.   

ASV prezidents Baidens kā vienu no pirmajiem parakstīja rīkojumu, ka turpmāk zēni, kas jūtas kā meitenes, drīkst koledžu sporta sacensības startēt meiteņu konkurencē. Lai novērstu transpersonu diskrimināciju. Rezultātā puiši, kuru sasniegumi nav pietiekami, lai kvalificētos valsts čempionātam zēnu grupā, meiteņu konkurencē plūc uzvarētāju laurus. Par kādu taisnīgumu te varētu būt runa?

Domāju, ka tā ir ņirgāšanās par veselo saprātu, tas ir ideoloģijas uzspiests absurds un murgs. Tas ir tieši tas gadījums, kad tā saucamā cīņa par taisnīgumu un vienlīdzību rada vēl lielāku netaisnību un nevienlīdzību. Kā teica Cicerons, atkārtojot sava laika juristu teicienu: summum ius, summa iniuria, tas ir: vislielākais taisnīgums rada vislielāko netaisnību.Šajā gadījumā puisis, “kas jūtas kā meitene” un uzstājas boksa sacensībās meiteņu grupā, vienkārši piekauj savas pretinieces ringā. Vēsturē ir daudz piemēru tam, cik briesmīgas sekas var būt šādai cīņai par taisnīgumu, arī mūsu pašu vēsturiskā pieredze par to liecina. Taču tagad tik acīmredzamas lietas daudziem vairs nav saprotamas. Man arvien vairāk liekas, ka pasaule jūk prātā…

Jūk prātā, jo ir apjukusi un dezorientēta. Priekš 2000 gadiem Poncijs Pilāts rādīja uz Kristu: Ecce homo! – Lūk, cilvēks! Kad Kristus bija visas cilvēcības pirmveids, bija skaidrs, ka cilvēks ir cilvēks tik lielā mērā, cik viņš ir līdzīgs Kristum – savā gribā, atziņā un rīcībā. Bet tagad neviens vairs nevar pateikt, kas ir cilvēks. Mūsdienu cilvēks vairs īsti nespēj saprast, kas ir vīrietis un kas ir sieviete. Kas notiek?

Man nāk prātā teiciens no padomju armijas: «маразм крепчает», t.i. marasms pieņemas spēkā. Taču jāatzīst, ka tas ir dabisks process, ja cilvēks ir zaudējis saikni ar Dievu. Jo cilvēks ir būtne ar divām dabām: garīgo, kas tam ir no Dieva, un miesīgo, kas ir no zemes, no matērijas. Tādēļ viņš ir līdzīgs gan pērtiķim, gan Dievam. Taču no pērtiķa cilvēks atšķiras tieši ar savu garīgo dimensiju, kas iekļauj arī prātu. Tātad jo cilvēks ir tuvāk Dievam, jo tālāk viņš ir no pērtiķa. Un otrādi – zaudējis līdzību Dievam, viņš sāk līdzināties dzīvniekam vai kļūst pat sliktāks par to. Vai arī, kā mums tagad tiek piedāvāts, cilvēks var līdzināties robotam, kaut kam vispār nedzīvam…

Ja ir zudusi skaidra vērtību sistēma un orientieri, zūd saprašana par pamatlietām, un ar tādu indivīdu ir viegli manipulēt. Dzimumu un ģimenes nojaukšana ir vēl viens etaps vispārējā dehumanizācijas procesā, kura ietvaros jau labu laiku tiek apkarots viss dabiskais un  skaistais un tiek uzspiests mākslīgais un neglītais. Ir redzama skaidra tendence nomainīt dabisko vidi ar mākslīgu un pašu cilvēku padarīt par robotu, tehnisku, bezdvēselisku skrūvīti lielā sociālā mehānismā. Ne velti jau tiek runāts, ka homo sapiens kā suga var iznīkt. Vai arī, ka tehniski advancētie kiborgi sāks valdīt pār “atpalikušajiem” cilvēkiem. Taču es gribu dzīvot un nomirt kā cilvēks, nevis kā kiborgs vai kiborga vergs…  

Kāpēc ir tik svarīgi nosargāt ģimeni un laulību kā ģimenes pamatu?  

Tieši tādēļ, lai saglabātu cilvēku, cilvēcību un sabiedrību, lai cilvēce varētu turpināties un lai pastāvētu normāla cilvēciska sabiedrība, nevis biorobotu koncentrācijas nometne. Ģimene kā vīrieša un sievietes savienība pieder pie pasaules pamatiestādījumiem, kas nodrošina cilvēces attīstību un turpinājumu. Dabiska ģimene ir dabisks dzīvības turpināšanās pamats.

Vladimirs Bukovskis, rakstnieks un disidents, 12 gadus pavadījis PSRS gulagā, mūža nogalē nonāca pie secinājuma: “Politkorektums ir ļaunāks par ļeņinismu, tā ir jauna, vēl niknāka barbarisma, tumsonības un naida diktatūras forma, vērsta pret visiem, kas domā atšķirīgi.” Ko tu par to domā?

Vēl pavisam nesen man tas liktos pārspīlēti, bet tagad man tā vairs nešķiet. Politkorektums ir tikai glīts vārds ideoloģijas piesegšanai. Spriežot pēc šīs ideoloģijas izpausmēm, tas ir tas pats karojošais boļševisms, jo tas necieš brīvu domu un neko, kas ir pretrunā ar tā dogmām. Turklāt tas ir agrīnais, ļoti agresīvais, vēl pirmsstaļina laika boļševisms, kas dedzīgi cīnījās pret visām “vecās, sapuvušās pasaules” izpausmēm. Toreizējais boļševisms apkaroja reliģiju, kultūru, izglītību, ģimeni, morāli un veselo saprātu. Komjauniešu aktīvisti un aktīvistes ar milzīgu azartu apkaroja “regresīvo” un “kaitīgo” buržuāzisko profesūru ar visu tās zinātni – gluži tāpat kā tas notiek patlaban. Piemēram, tagad Amerikā tiek klāstīts, ka matemātika esot “kaitīga”, “rasistiska” zinātne, kas apliecinot “balto pārākumu”. Tātad viņiem nepietiek ar grautiņiem un pieminekļu gāšanu, nepietiek ar balto cilvēku pazemošanu, viņi jau saceļas pret pašu civilizāciju. Jau tiek apgalvots, ka antīkā vēsture nevar tikt uzskatīta par Rietumu civilizācijas pamatu, jo tā arī esot “rasistiska un netaisnīga”. Lasot šādas ziņas, es nespēju noticēt, ka tā ir realitāte, nevis parodija vai murgains sapnis.  

Vai esi ievērojis, ka prasība pēc tolerances ir tāda kā vienvirziena kustība? Ka tolerances sludinātāji paši ir pagalam neiecietīgi pret atšķirīgu viedokli? Un sāk kareivīgi apspriest personas, nevis to paustās idejas?

Tieši tā. Mūsdienu boļševiki prasa toleranci tikai pret sevi un savām dogmām un ir gatavi saplosīt ikvienu, kas neatbilst viņu ideoloģijas standartam. Es pats esmu to izbaudījis uz savas ādas. Pirms diviem gadiem zaudēju darbu Latvijas Kultūras akadēmija dažu feministisku studenšu anonīmu sūdzību dēļ. Viņām neesot patikuši kādi mani izteicieni un joki, bet, spriežot no tā, ko man toreiz pauda LKA vadība, bija skaidri redzams, ka šīm kareivīgajām būtnēm ļoti nepatika mana konservatīvā uzskatu sistēma. Zīmīgi, ka neviens mani neuzrunāja un necentās neko noskaidrot, es atnācu uz darbu un uzzināju, ka vairs tur nestrādāju. Es to vērtēju kā ideoloģisku represiju un ļoti bīstamu simptomu, jo tas parāda, ka tiek apdraudēta domas un vārda brīvība. Šajā kontekstā gribu pievērst uzmanību anonīmām anketām, kuras, kā redzams, viegli pārvēršas par ideoloģiskās kontroles un diktatūras instrumentu. Manuprāt tā ir amorāla un izglītībai kaitīga prakse, kas būtu jāatceļ. Šim jautājumam esmu veltījis arī speciālu rakstu savā blogā. 

Kādi ir tavi secinājumi? 

Secinājumi ir divējādi. Vispirms pašam sev. Es sapratu, ka ideoloģijas žņaugi pieaug un ka tagad ir jākontrolē katrs savs vārds – gluži kā padomju laikos. Otrkārt, par procesiem sabiedrībā. Šis gadījums acīmredzami parādīja, ka ideoloģiskās intoksikācijas līmenis ir jūtami pieaudzis un ideoloģiskie fanātiķi kļuvuši ļoti agresīvi, dedzīgi apkarojot jebkādu “brīvdomību”, proti, tradicionālās vērtības. Gluži kā boļševiki apkaroja veco “buržuāzisko” pasauli. Nebiju domājis, ka šajos laikos nāksies piedzīvot “raganu medības”.

Starp citu, diskusijas sociālajos tīklos uzskatāmi parādīja, kas notiek ar mūsu sabiedrību. Feisbukā, cik es redzēju, absolūti lielākā komentētāju daļa atbalstīja mani un pauda sašutumu par notikušo. Bija liels prieks redzēt, ka mani atbalstīja daudzas bijušās LKA studentes – gan komentāros, gan rakstot uz manu e-pastu. Kreisie vairāk uzstājās Tvīterī, bet arī tur bija mani atbalstītāji. Un ir interesanta likumsakarība: visvairāk man uzbruka tie, kuri nekad nav klausījušies manas lekcijas. Neko nezinot par lietas būtību, viņi izdomāja apsūdzību “seksismā”. Kā Staļina laikos. Tātad apsūdzība “seksismā”, aiz kuras stāv banāls uzbrukums konservatīviem priekšstatiem par ģimeni, šodien tiek izmantota gandrīz tāpat kā apsūdzība “trockismā” vai “buržuāziskajā nacionālismā” tajos laikos.

Bet man prieks par to, ka lielākā daļa komentētāju, kā jau teicu, izteica man atbalstu un adekvāti uztvēra šo lietu. Tas nozīmē, ka ar mums nav tik slikti.
Taču perspektīvas ir biedējošas: nupat pirms dažām dienām bija ziņa, ka Japānas olimpiskās komitejas priekšsēdis atkāpās no amata, jo bija nodēvējis sievietes par pļāpīgām… Man stāstīja, ka Amerikā profesori pie mājām liekot plāksnītes ar uzrakstu, ka viņi atbalstot “black lives matter”, – lai pasargātu savus mājokļus no demolēšanas. Pasaule tiešām jūk prātā.

Ukraiņu filozofs Andrejs Baumeisters šo stāvokli raksturo kā naida civilizāciju un šķiet, ka viņam ir taisnība. Ļoti plaši pasaulē tiek kultivēts naids pret citādi domājošiem. Mēs esam nonākuši situācijā, kad jebkuru izteicienu vai joku kreisie fanātiķi var pasludināt par aizvainojošu un pieprasīt izrēķināties ar ķeceri. Tā ir gan ideoloģiska diktatūra, gan reizē arī cenzūra. Šodien cenzūra plosās visos medijos, arī internetā, kas līdz šim skaitījās brīva telpa. Ja mediji var “aizbāzt muti” ASV prezidentam, tas ir ļoti nopietns precedents, kura nozīmi mēs vēl neesam sapratuši. Rodas iespaids, ka ir sācies globāls uzbrukums vārda brīvībai. Nav grūti saprast, uz ko tas ved…

Un tieši tāpēc mums ir jārunā par šīm problēmām, lai fanātiski agresīvais mazākums, kas sāk pārņemt Latvijas publisko telpu, neuzspiestu savu viedokli visai sabiedrībai.

Protams. Un te man gribas teikt par kreiso liberāļu fanātismu: tam ir reliģisks raksturs, jo laicīgās ideoloģijas savā būtībā ir surogātiskas reliģijas, tikai bez Dieva. Šādās reliģijās nav Dieva, toties ir vērtības, par kurām karot un iznīcināt pretiniekus. Kā saka, svēta vieta tukša nepaliek, Dieva vietu ieņem monstri. Starp citu, vai tu esi ievērojusi, cik daudz monstru tagad ražo masu kultūra? Mediju telpa un tā sauktā mākslas telpa ir pilna ar viņiem.

Nepamanīt to varētu vien garīgi akls cilvēks. Lai gan mākslinieka uzdevums, kā man šķiet, ir meklēt un apliecināt patiesību. Kaut arī tā kādam var šķist sāpīga. Gluži kā ārsta pienākums ir uzrādīt diagnozi. Kaut arī tā ne vienmēr var iepriecināt pacientu.

Tieši tā! Māksliniekam, ārstam, žurnālistam un skolotājam ir jāsaka patiesība, tas ir viņu uzdevums un sūtība. Ir dabiski, ka patiesība daudziem nepatīk un izraisa uzbrūkošu reakciju, tas pieder pie lietas. Taču ir ļoti svarīgi, lai sabiedrība spētu atšķirt, kas ir patiesība, un to atbalstīt. Pretējā gadījumā sāk valdīt meli un šāda sabiedrība agri vai vēlu iet bojā. Nekāda “patiesības ministrija” nespēs to apturēt. Kā mēs to labi zinām. Šobrīd ikviena sabiedrība mūsu Rietumu pasaulē ir sašķelta divās labi redzamās daļās: tajos, kas saglabā veselo saprātu, un ideoloģijas apsēstajos. Nākotne ir atkarīga no tā, uz kuru pusi svērsies kausi. Ja mēs šodien klusēsim, rīt mums aizliegs lietot vārdus “tēvs”, “māte”, “vīrietis”, “sieviete”. Un ja kāds publiski pateiks vārdu “sieviete” tā vietā, lai teiktu “menstruējošs cilvēks”, tas viņam tiks inkriminēts kā “seksisms” smagā formā un viņš tiks represēts. Un tas pat vairs nav joks…

Jēga jeb Ideja rada civilizāciju, bet, kad tā zūd, arī civilizācija iet bojā. Tā tu reiz teici man sarunā. Un piekodināji abas rakstīt ar lielo burtu.

Jā, civilizācijas vēsture labi uzrāda šo likumsakarību. Un patlaban mums ir problēma tieši ar tādu Ideju un Jēgu, kas abas būtu rakstāmas ar lielo burtu. Ne tikai mums, bet mūsu civilizācijai kopumā. Līdz šim ideoloģija aktīvi pumpēja mūsu apziņā personiskās labklājības ideju, kā rezultātā patērētāju sabiedrībā par galveno vērtību ir kļuvusi nauda un bauda. Taču šāda egoistisku vērtību sistēma nevar vienot cilvēkus, gluži  otrādi, tā šķeļ sabiedrību, jo tieksmē pēc sava labuma cilvēki cits citā saskata konkurentu un ienaidnieku. Bet civilizācija, nācija un valsts var pastāvēt tikai tad, kad to vieno kopēja Ideja, kas piešķir Jēgu. Pasaules pārveidošana ar boļševiku saukļiem un paņēmieniem nevar radīt civilizācijas lielo Jēgu, uz šāda pamata var uzcelt tikai elektronisko koncentrācijas nometni.

Kur smelt cerību un jēgu?

Ticībā, cerībā, mīlestībā. Nāk grūti laiki, iespējams, jauni “tumšie laiki”, taču ir jāatceras, ka ikkatrs ir atbildīgs pats par sevi un saviem tuviniekiem. Nekādi ārējie faktori neatbrīvo no atbildības. Tā ir katra paša izvēle – nostāties gaismas vai tumsas pusē, veselā saprāta vai neprāta pusē. Visiem krietniem un saprātīgiem cilvēkiem šodien atkal ir kļuvis aktuāls senais varonības princips: dari, kas darāms, un lai notiek, kam jānotiek. 

Andas Krauzes foto

Saite uz rakstu Harija blogā https://blogi.lu.lv/harijs/2014/08/26/par-anktesanu/ 

Grāmata “Antīkie tēli Rīgas ielās”. Tiek meklēti mecenāti.

Wednesday, January 13, 2021 Posted by

Mīļie draugi un visi, kam nav vienaldzīga kultūra un kultūras mantojums!

Man ir laba ziņa: esmu pabeidzis rakstīt grāmatu “Antīkie tēli Rīgas ielās”. Tajā es atklāju Rīgu no jauna skatupunkta, jo es analizēju un skaidroju antīkās izcelsmes tēlus, sižetus, dekorus un uzrakstus uz namu fasādēm. Būsiet pārsteigti un uzzināsiet daudz jauna par savu pilsētu. Sīkāka informācija ir atrodama pielikumā.

Taču grāmatu vēl vajag izdot, un tam ir vajadzīga nauda. Esmu noslēdzis vienošanās protokolu ar izdevniecību, un mēs sākam darbu pie finansējuma meklējumiem: gatavojam projektus, sniedzam dokumentus utt. Tomēr ir skaidrs, ka projekts ir ļoti dārgs (1 082 161 zīmes un 358 ilustrācijas), un atrast visu summu (provizoriska tāme: 9962 eur.) būs ļoti grūti. Tādēļ es aicinu iespējamos mecenātus (ceru, ka tādi vēl ir) atbalstīt šo projektu un lūdzu visus padalīties ar šo ziņu, lai šādus mecenātus varētu atrast. Būšu pateicīgs par jūsu atbalstu grāmatas izdošanai. Ja kādam ir vēlme atbalstīt šo skaisto un vērtīgo projektu, lūdzu rakstiet man. 

HARIJS TUMANS

ANTĪKĀS PĒDAS RĪGAS IELĀS

SATURA RĀDĪTĀJS:

  1. NODAĻA. ARHITEKTŪRA………………………………………………..
    1. Antīkie orderi, to izcelsme un būtība………………………………………..
    1. Antīkie orderi Eiropas arhitektūras vēsturē………………………………..
    1. Antīkie orderi Rīgas ielās…………………………………………………………
    1. Triumfa arkas Romā, pasaulē un Rīgā………………………………………
  • NODAĻA. MITOLOĢISKIE TĒLI
    • Rīgas Operas tēli ………………………………………………………………..
    • Dievi ………………………………………………………………………………..
    • Alegorijas …………………………………………………………………………
    • Varoņi ……………………………………………………………………………….
    • Mītiskās būtnes ……………………………………………………………………
    • Atlanti un kariatīdes ……………………………………………………………..
    • Amori un putti …………………………………………………………………….
  • NODAĻA. DEKORI UN UZRAKSTI…………………………………..
    • Simboli……………………………………………………………………………….
    • Ornamenti…………………………………………………………………………….
    • Maskas…………………………………………………………………………………
    • Uzraksti………………………………………………………………………………..
  • SECINĀJUMI.
  • PIELIKUMS: AUGUSTS FOLCS UN VIŅA TĒLI………………

IEVADS

Šīs grāmatas ideja radās negaidīti un spontāni. 2014. gada septembrī man, tāpat kā daudziem maniem kolēģiem, tika piedāvāts nolasīt publisku lekciju LU Vēstures un filozofijas fakultātē par brīvi izvēlētu tēmu, kas būtu veltīta Latvijas vēsturei, izņemot historiogrāfiju, t.i., par citu pētnieku veikumiem. Piedāvājums likās kārdinošs, taču grūtības sagādāja tēmas izvēle. Pirmkārt tādēļ, ka es esmu antīkās vēstures speciālists un kopš studiju gadiem neko nebiju profesionāli pētījis no Latvijas vēstures, otrkārt tādēļ, ka tajā laikā es vēl turpināju strādāt pie savas monogrāfijas „Varoņi un varonība senajā Grieķijā”, tā kā man nebija laika pat padomāt par citiem projektiem. Vārdu sakot, manas izredzes iesaistīties publisko lekciju ciklā izskatījās minimālas. Turklāt atbilde bija jādod jau pēc divām – trīs dienām. Tomēr manas domas periodiski atgriezās pie šī jautājuma, un es turpināju meklēt seno Grieķiju vai Romu Latvijas vēsturē… Galvā grozījās idejas ap Rīgas vēsturi, jo es atcerējos vienu latviešu teiku par Rīgas dibināšanu, proti, to, kā vācieši piemuļķoja lībiešus, kuri bija atļāvuši tiem paņemt pilsētai tik daudz zemes, cik var apklāt ar vērša ādu, un tie, sagriezuši šo ādu sīkās strēmelēs, apklāja diezgan prāvu gabalu. Īstenībā tā ir antīkā leģenda par Kartāgas dibināšanu, kas ir pārcelta uz mūsu vēsturisko augsni. Šis stāsts pats par sevi ir interesants, bet nepietiekams veselai lekcijai. Kad pie vakariņu galda es izstāstīju savas pārdomas sievai, viņai, pārdomājot Rīgas tēmu, drīz vien radās risinājums – „paskaties uz māju fasādēm un tu redzēsi daudzus antīkos tēlus”. Šajā brīdī, ar sievas vieglo roku, es, var teikt, noķēru Ņūtona ābolu uz savas galvas. Ideja likās ģeniāla un tēma bija skaidra. Kad tēma tika apstiprināta, es nekavējoties ķēros pie darba un jau tuvākajā nedēļas nogalē devos Rīgas ielās ar fotoaparātu. Vairākas nedēļās es pie katras izdevības centos „izmest līkumu” pa Rīgas ielām un veicu speciālas ekskursijas gan kājām, gan ar velosipēdu. Tas, ko es ieraudzīju, pilnībā pārņēma mani, un es iegāju azartā. Ar pārsteigumu es konstatēju, ka atklāju sev jaunu Rīgu, pavisam citu, ne tādu, pie kādas biju pieradis mūža garumā. Es sāku skatīties uz savu dzimto pilsētu ne tā, kā agrāk, ne tā, kā parasti skatās vidējais statiskais „iedzīvotājs”, kurš ikdienā pārvietojoties no punkta „A” uz punktu „B”, reti paceļ acis uz augšu, lai aplūkotu arhitektūras skaistumu, un, savu rūpju pārņemts, tikai atzīmē kaut kur apziņas virsējos slāņos, ka tas, ko viņš redz, „ir skaisti”, bet necenšas tajā iedziļināties. Es sāku skatīties uz Rīgas fasādēm ar tūrista acīm –  tā, kā es to parasti daru ārzemēs, t.i., apbrīnojot kaut ko jaunu, skaistu un neredzētu. Rīga man atklājās jaunā dimensijā, un es ar pārsteigumu konstatēju, ka tās ēkas, kurām gadu desmitiem ilgi es ikdienā skrēju garām uz darbu un no darba, nepievēršot tām nekādu uzmanību, ir ne tikai skaistas (to es jau sen droši zināju, tikai nekad nepievērsu tam uzmanību), bet arī pilnas ar antīkās kultūras elementiem. Izrādījās, ka gandrīz katrā ēkā Rīgas centrā var ieraudzīt kādu antīko tēlu, simbolu vai dekoru. Jo vairāk es iedziļinājos šajā jaunajā pasaulē, jo lielāka auga mana sajūsma. Protams, paralēli jaunajai Rīgas „apgūšanai” notika arī literatūras meklēšana un lasīšana, kas padziļināja manu izpratni un izraisīja jaunus jautājumus. Kā tas parasti notiek, darba gaitā radās jaunas koncepcijas un atklājumi.

Rezultātā es nolasīju savu lekciju 2014. gada decembrī, divreiz pārsniedzot man atvēlēto laiku, un tomēr nepaspēju izstāstīt pat trešo daļu no visa, ko biju sakrājis. Savāktais materiāls izrādījās tik liels, ka tas nebija ietilpināms lekcijas apjomā. Tad es sapratu, ka man rokās ir materiāls veselai grāmatai. Turklāt izrādījās, ka skatījums uz Rīgu caur antīko tēlu prizmu ir jauns un neparasts arī citiem Rīgas pazinējiem. Noskaidrojās arī, ka atsevišķiem tēliem uz namu fasādēm ir ačgārni skaidrojumi un daudziem tēliem skaidrojumu nav vispār, jo tas neietilpst arhitektu, mākslas vēsturnieku un vēsturnieku-Rīgas speciālistu kompetencē. Radās pārliecība, ka ir pienācis laiks pētījumam, kas apkopotu un izskaidrotu antīkos elementus Rīgas arhitektūrā. Tādā veidā man pavērās plašs pētīšanas lauks un izkristalizējās grāmatas koncepcija.

Diemžēl ir jāsecina, ka šodien mēs lielā mērā esam zaudējuši spēju lasīt pagātnes tekstus, kuri rakstīti uz skaisto namu fasādēm. Parasti tie klusē, jo mēs, ar retiem izņēmumiem, vairs nepazīstam viņu valodu. Mūsu izglītības sistēmā antīkās kultūras mantojums ir tik ļoti minimizēts, ka lielākajai daļai šodienas cilvēku ir visai vāji un pavirši priekšstati par seno Grieķiju un seno Romu. Var teikt, ka ir noticis kultūras pārrāvums starp mums un iepriekšējiem laikmetiem, jo, skatoties uz to mantojumu, kuram mēs katru dienu ejam garām, visbiežāk mēs to nespējam uztvert un saprast. Šajā ziņā mēs līdzināmies tiem barbariem, kuri, staigājot iekarotās Romas ielās, redzēja sev apkārt skaistus tempļus un pieminekļus, bet nesaprata, ko viņi redz… Tas nozīmē, ka ir nepieciešams speciāls darbs, lai saprastu, kādas idejas mūsu priekšteči ir iemūžinājuši Rīgas ielās.

Tāds arī ir šī darba mērķis: atklāt jaunu Rīgu – tādu, kādu es to ieraudzīju, skatoties caur antīkās kultūras prizmu. Tas nozīmē, ka šeit tiek piedāvāts neierasts skatījums uz mūsu galvaspilsētu – nevis no mākslas vai vēstures skatupunkta, bet caur antīkās kultūras elementiem tās arhitektūrā. No vienas puses tas ļaus parādīt antīkā mantojuma nozīmi un klātbūtni mūsu kultūras telpā, bet no otras puses tas atklās jaunas nianses un dos iespēju labāk saprast tās idejas, kas ierakstītas namu fasādēs. Mans uzdevums nav tikai parādīt antīkā mantojuma klātbūtni Rīgas ielās, bet iespēju robežās to izskaidrot un aiz skaistas formas ieraudzīt interesantu saturu, kas veicinātu lasītāju izpratni par mūsu pagātni, dzīves telpu un mums pašiem.

Teiktais nozīmē, ka lielā mērā šis ir starpdiscilplīnārs pētījums, lai gan šis vārds ir dīvains iespējamas divdomības dēļ: burtiski tas nozīmē, ka šādi pētījumi atrodas pa vidu kādām citām disciplīnām, t.i., nekur, taču visi saprot, ka īstenībā tas apzīmē pētījumus, kuri pārstāv kādas divas vai vairākas disciplīnas vienlaicīgi. Šajā gadījumā tās ir mākslas vēsture un sabiedrības vēsture. No mākslas vēstures ir pats pētījuma priekšmets, kaut gan tieši ar tāda veida analīzi mākslas vēsturnieki parasti nenodarbojas. No vēstures ir zinātniskā pieeja, skatījuma veids un metode, kaut arī vēsturnieki neveic šāda tipa pētījumus. Es uzdrošinājos uzsākt šo pētījumu tādēļ, ka esmu vēsturnieks, turklāt tieši antīkās vēstures speciālists, proti, es pazīstu antīkos tekstus un tēlus, kas ir galvenais priekšnosacījums šim darbam. Kā arī tādēļ, ka šāds darbs ir jau sen nobriedis, lai to paveiktu.

Laikā, kad tika apbūvēts areāls, ko mēs saucam par Rīgas vēsturisko centru, Eiropas izglītība lielā mērā balstījās antīkās kultūras mantojumā, kas tika apgūts skolās, ģimnāzijās un universitātēs. Izglītoti cilvēki mācījās senās valodas, lasīja grieķu un romiešu autorus un pazina antīkās mākslas šedevrus. Antīkā māksla deva eiropiešiem skaistuma etalonus un iedvesmoja arhitektus, gleznotājus un tēlniekus, savukārt antīkie literārie tēli un personāži – kā mītiskie, tā arī vēsturiskie – kalpoja par morāliem paraugiem un plaši tika izmantoti audzināšanas nolūkos. Pateicoties tam Eiropas kultūra bija piesātināta ar antīkiem tēliem un simboliem, kas bija klātesoši praktiski visās dzīves jomās – mākslā, mūzikā, literatūrā, publicistikā, politikā un ikdienas dzīvē. Tie bija sastopami sadzīves priekšmetu dekoros, arhitektūras formās un rotājumos, literārajos tekstos un mākslas darbos. Citiem vārdiem sakot, cilvēkus no agras bērnības līdz sirmam vecumam pavadīja antīko tēlu un simbolu pasaule. Šīs pasaules valoda bija zināma un pašsaprotama visiem, kas dzīvoja kultūras un izglītības telpā. Tādēļ mākslinieki, tēlnieki un arhitekti brīvi lietoja antīkos tēlus drošā pārliecībā, ka tie tiks saprasti. Rīga bija Eiropas pilsēta un tās arhitektūra dabiski atspoguļoja tos pašus procesus, kuri norisinājās citās Eiropas valstīs. Pateicoties tam, mēs varam redzēt Rīgas ielās pārsteidzoši daudz antīkās pasaules elementus, kurus mēs ikdienā pat nepamanām, bet kuri var atklāt mūsu pilsētu no citas puses.

Lai iepazītos ar antīko Rīgu, nepietiek tikai apkopot un sistematizēt antīkos tēlus, simbolus un dekorus, jo katrs gribētājs pats ar savām acīm var tos apskatīt. Lai nonāktu pie izpratnes, ir nepieciešams tos arī izskaidrot, parādot izcelsmi, nozīmi un vēsturiskos likteņus. Izejot no tā, šajā grāmatā tiek piedāvāts sistemātisks, vēsturisks un analītisks antīko formu un tēlu apskats Rīgas ielās. Tas gan nenozīmē, ka šeit tiek apkopoti visi antīkās izcelsmes arhitektoniskie elementi, kas atrodami Rīgā. Šī grāmata nav enciklopēdija un tās mērķis nav savākt, saskaitīt un iegrāmatot visus saglabājušos ornamentus, simbolus un tēlus, bet gan analītiski apskatīt, sistematizēt un izskaidrot svarīgākos antīkos elementus Rīgas arhitektūrā. Lai darbs būtu paveicams, tika novilkta arī aptuvena ģeogrāfiskā robeža – Rīgas centrālā daļa no Daugavas līdz VEF kultūras pilij, Pārdaugavu un nomaļu rajonus neiekļaujot.

Jāatzīst, ka šī iecere bija grūti izpildāma, jo tās realizācija prasīja atrast pētāmos objektus Rīgas ielās, tos nofotografēt un pēc tam analītiski apstrādāt un rakstiski izskaidrot. Tā kā es pats esmu fotogrāfiju autors un es neesmu profesionāls fotogrāfs, no fotomākslas viedokļa manas fotogrāfijas nav ideālas, taču mans mērķis bija nevis radīt māksliniecisko vērtību, bet gan sagatavot ilustrācijas, kas dotu skaidru priekšstatu par apskatāmajiem objektiem. Uzskatu, ka ar šo uzdevumu esmu caurmērā sekmīgi ticis galā. Man pat šķiet, ka neperfektām fotogrāfijām ir viena priekšrocība salīdzinājumā ar profesionāliem fotoattēliem – tās rāda pilsētas arhitektūras vidi bez izskaistinošas idealizācijas, tādu, kādu to redz mūsu acis. Profesionāla fototehnika izskaistina realitāti, uzlabojot krāsas un iztaisnojot līnijas, kā rezultātā uz skaistām bildēm mēs redzam savu pilsētu idealizēti skaistu. Tātad manas fotogrāfijas vairāk vai mazāk atbilst tam, ko mēs redzam ar savām acīm, staigājot pa Rīgas ielām. Protams, es meklēju labākos rakursus, ķēru momentus, kad Rīgā spīd saule, un tās retās stundas, kad man ir brīvs laiks, lai vajadzīgā brīdī nonāktu pie vajadzīga objekta un nofotografētu to pēc iespējas labākā gaismā. Kaut kas ir sanācis labāk, kaut kas sliktāk, bet šķiet, ka lasītājs bez problēmām spēs atpazīt visus aprakstāmos objektus. Ja tas tā būs, tad var teikt, ka mans mērķis ir sasniegts.

Pati lielākā un reizē arī visinteresantākā problēma, kas man bija jārisina darba gaitā, bija tēlu identifikācija. Būvniecības dokumentācija parasti nesatur informāciju par fasādes dekora elementiem, t.i., par tēliem, vārdiem un sižetiem. Līdz ar to dekoratīvos figūru tēlus var identificēt, tikai izejot no tiem pašiem. Visdrošākais un vieglākais veids ir noteikt tēlus pēc to atribūtiem. Proti, antīkajiem dieviem katram bija savs atribūts, pēc kura tos var atpazīt – zizlis, cepure, ķivere utt. Līdzīgi arī varoņiem un alegorijām. Taču mūsu galvaspilsētas fasādēs mēs redzam daudzus tēlus, kuri ir antīki pēc formas, bet kuriem nav šādu specifisku atribūtu. Tādos gadījumos viņu identifikācijai ir jāizmanto visi iespējamie konteksti. Pirmais ir kompozīcijas konteksts – figūras izskats, poza, stāja attiecībā pret citām figūrām. Otrais ir laika un telpas konteksts, proti, līdzīgie tēli un sižeti attiecīgā laika Rīgas arhitektūrā. Trešais ir kultūras telpas konteksts, proti tas, kā šis sižets tiek atspoguļots tā laika arhitektūrā, literatūrā un mākslā gan Latvijas teritorijā, gan Eiropā, gan Krievijas impērijas teritorijā. Un ceturtais ir Eiropas kultūras vēstures konteksts, t.i., antīkā mantojuma apgūšanas tradīcija Eiropā vairāku gadsimtu gaitā, kā rezultātā tika izstrādāti zināmi kanoni. Kombinējot visus šos faktorus kopā, man bieži vien izdevās atrast jaunus un negaidītus pavērsienus, ar kuriem vēlos dalīties šajā grāmatā[1].

Tātad galvenais avots antīko tēlu identificēšanai ir paši tēli un to analoģijas Rīgā vai kādā citā pilsētā Eiropas kultūras telpā. Tajā pat laikā atsevišķos gadījumos lielu lomu spēlē blakus avoti, piemēram, laikmetīgā prese, kurā pa retam var atrast vērtīgu informāciju par kādu interesējošu objektu, kā arī tēlnieku un arhitektu rokasgrāmatas, kurās tie varēja smelties iedvesmu, izvēloties dekorus saviem projektiem[2]. Kas attiecas uz speciālo literatūru, tad jāatzīst, ka šajā jomā man praktiski nav priekšgājēju, un attiecīga historiogrāfiskā tradīcija vēl nav izveidojusies. Tādēļ es izmantoju literatūru, kas atbilst katrai tēmai un katram konkrētam objektam. Protams, es plaši izmantoju visiem pazīstamās Jāņa Krastiņa grāmatas par arhitektūru, kuras sniedz primāri nepieciešamo informāciju par Rīgas namiem un arhitektiem, kā arī citu autoru publikācijas periodikā un atsevišķus pētījumus, veltītus konkrētiem objektiem vai arhitektiem[3]. No tiem visvairāk uzmanības izpelnījās Silvijas Grosas publicētie darbi, jo viņas galvenā pētniecības tēma ir dekori Rīgas arhitektūrā. Īpaši aktuāla mana pētījuma kontekstā ir Grosas jaunākā grāmata par jūgendstila dekoru Rīgas arhitektūrā[4], jo tajā ir pieminēti vairāki objekti, kuri interesē arī mani. Lai gan, iepazīstoties ar šo darbu brīdī, kad paša grāmatas teksts pamatvilcienos bija jau gatavs, es konstatēju, ka dažos gadījumos man nāksies atteikties no atklājuma prioritātes, par cik pētnieki mēdz izdarīt vienus un tos pašus atklājumus neatkarīgi viens no otra. Tomēr jāsecina, ka ir taisnība senajiem romiešiem, kuri šādos gadījumos mēdza teikt: si duo faciunt idem, non faciunt idem[5]. Mākslas vēsturnieki galvenokārt pēta formālas dabas jautājumus (kas? kur? kad? ko? no kurienes?), un, tāpat kā arhitekti, lielākoties nepievērš uzmanību ēku dekoratīvo tēlu skaidrojumam, tikai viegli pieskaroties šai tēmai gadījumos, kad skaidrojumi liekas acīmredzami. Citos gadījumos viņi parasti aprobežojas ar frāzēm: “alegorisks attēls” vai “alegoriska kompozīcija”. Tas nozīmē, ka tēlu jēgas skaidrošana ļoti bieži paliek atklāts jautājums. Līdz ar to antīkie tēli un sižeti dabiski nonāk manā kompetencē. Mans uzdevums ir tos identificēt un pēc iespējas labāk izskaidrot to jēgu  – cik tas ir iespējams katrā konkrētā gadījumā.

Lai padarītu tekstu viegli uztveramu visiem ieinteresētiem lasītājiem, es, sekojot savam ieradumam, izvēlējos rakstīt pēc iespējas brīvākā valodā, izvairoties no smagnējuma un pseidoobjektīva pseidozinātniskuma. Kā vienmēr, es pieturos pie principa godīgi atspoguļot faktus, tos nesagrozot un nenoklusējot, bet tajā pat laikā es atļaujos paust savus vērtējumus un attieksmes. Tā kā pētnieks ir dzīvs cilvēks, viņš definitīvi nevar būt objektīvs, taču viņa pienākums ir būt zinātniski godīgam. Katrs pētnieks ir vērtīgs tieši ar savu skatījumu uz faktiem, par kuriem viņš raksta, tādēļ viņam ir jābūt spējīgam atklāti paust savus vērtējumus un savas attieksmes. Šajā gadījumā man šķiet svarīgi arī tas, lai katrs, kam ir tuva Latvija un Rīga, varētu iepazīties ar mūsu galvaspilsētu no nepierasta skatupunkta. Tādēļ es nolēmu savā darbā neizmantot arhitektūras terminu vārdnīcas un pēc iespējas atteikties no profesionālo arhitektūras terminu lietošanas, jo tad, kad tekstā parādās dzegas, zelmiņi, atiki, antablementi un pārējie rizalīti, teksts kļūst smagnējs, grūti uztverams un dzen lasītāju panikā. Ņemot to vērā, nolēmu aprobežoties ar minimāliem un absolūti neizbēgamiem terminiem, tādiem kā portiks, portāls, frontons vai erkeris, pārejos gadījumos iztiekot ar aprakstošām vārdu konstrukcijām.      

Tematiski visi apskatāmie objekti tiek iedalīti trīs grupās: antīkās formas arhitektūrā, antīkie tēli un sižeti, dekori un latīņu uzraksti. Atbilstoši šim sadalījumam ir izveidota darba struktūra. Ievadot katru tēmu, tiek stāstīts par attiecīgiem antīkiem prototipiem un to turpmāko dzīvi Eiropas kultūras vēsturē. Beigās pielikumā tiek piedāvāta īsa eseja par slaveno Rīgas tēlnieku Augustu Folcu, kurš ļoti daudz ir izdarījis mūsu pilsētas izdaiļošanā un radījis visskaistākās skulptūras par antīkiem motīviem.  


[1] XIX gs. beigās un XX gs. sākumā arhitektūras tēlniecībā dažreiz tika radīti tik sarežģīti sintētiski tēli, ka tos ne vienmēr ir iespējams viennozīmīgi interpretēt. Tādos gadījumos es sekoju vēstures tēva Hērodota piemēram: izskatu vairākas iespējas un izvēlos sev pieņemamāko versiju ar norādi par drošu pierādījumu neesamību.

[2] Piemēram, dažas šādas rokasgrāmatas, kuras deva lielu ieguldījumu šī pētījuma tapšanā: Meyer F.S. Handbook of Ornament. New York, 1849; Ripa C. Iconologia or Moral Emblems. London, 1709; Garlach M.P. Allegorien und Embleme. Originalentwürfe von den hervorragendsten modernen Künstlern, sowie Nachbildungen alter Zunftzeichen und moderne Entwürfe von Zunftwappen im Charakter der Renaissance. Bd.1-2. Wien, 1882. Sīkāk par attiecīgu literatūru un meistaru iedvesmas avotiem jūgendstila laikā skat.: Grosa S. Dekors Rīgas jūgendstila perioda arhitektūrā. Rīga, 2019. Lpp. 152-155.

[3] Visi izmantotie teksti norādīti atsaucēs un literatūras sarakstā.

[4] Grosa S. Dekors Rīgas jūgendstila perioda arhitektūrā. Rīga, 2019.

[5] Ja divi dara vienu un to pašu, viņi nedara vienu un to pašu – tulkojums no latīņu valodas.