Varonība nav kolektīvais fenomens

Wednesday, August 3, 2016 Posted by

Harijs Tumans: varonība nav kolektīvais fenomens, tas vienmēr ir individuāls gribas akts

LV portālam: HARIJS TUMANS, antīkās vēstures speciālists, Latvijas Universitātes asociētais profesors

Guntars Laganovskis10.11.2015
http://m.lvportals.lv/visi/viedokli/274982-harijs-tumans-varoniba-nav-kolektivais-fenomens-tas-vienmer-ir-individuals-gribas-akts/

“ĪSUMĀ”
  • Varonības koncepts dažādās kultūrās ir bijis atšķirīgs, bet vienmēr tiem ir bijis kopīgs pats galvenais – varonība nozīmē upurēšanos, gatavību upurēt sevi augstākas vērtības labā. Varonība nav kolektīvais fenomens, tas vienmēr ir individuāls gribas akts. Varonis Eiropas kultūrā vienmēr bijis aktuāls līdz pat nesenam laikam, kad tas kļuvis nevajadzīgs.
  • Jau sākot ar II gs., kultūrā sāka dominēt destruktīvie procesi – pieauga sociālās un ekonomiskās problēmas, korupcija un birokratizācija, zuda interese pret mākslu, literatūru, filozofiju un zinātni, bibliotēkas stāvēja tukšas, toties milzīgā cieņā bija izklaides un šovi – gladiatoru cīņas, ratu braukšanas sacīkstes, cirka spēles utt. Tad skolotājs gadā saņēma tikpat lielu atalgojumu, cik ratu braucējs – analogs mūsdienu šovmenim, sportistam vai kinozvaigznei – saņēma vienā dienā…  Tie visi ir nopietnas krīzes simptomi.
  • Mēs patlaban piedzīvojam to, ka  patieso vērtību un ideālu nav, ir tikai saldās dzīves mirāža, pēc kā visi tiecas, tikai nauda un bauda…
  • Pašlaik Eiropā notiekošais dod pamatu runāt par civilizāciju sadursmi, kura ir Eiropai graujoša un var beigties ar jaunu mežonību. Masas, kas patlaban ienāk Eiropā, nenes nekādu kultūru. Varētu iebilst, ka tās pārstāv islāma kultūru. Taču tā tas ir tikai daļēji.
  • Postmodernajā laikmetā visas vērtības ir izskalotas. Tās bieži vien mēdz būt tikai lozungi uz naudas un baudas meklēšanas fona. Jā, protams, ir un būs cilvēki, kas būtu ar mieru nacionālo interešu vārdā upurēt savu dzīvību un kļūt par varoņiem. Un nav izslēgts, ka šāda iespēja viņiem arī būs. Tomēr nedomāju, ka šādi varoņi spētu mainīt pasaules attīstības virzienu – tas būtu tas pats, kas nostāties pret braucošu vilcienu.
Varonis un varonība pastāv noteiktā vērtību sistēmā. Kad tā sabrūk, zūd gan ideāli, kas veido varoņus, gan pati civilizācija, kuru tie pārstāvējuši, skaidro antīkās vēstures speciālists, Latvijas Universitātes asociētais profesors HARIJS TUMANS. Viņa šogad izdotā monogrāfija „Varoņi un varonība Senajā Grieķijā” ir pirmais latviešu valodā tapušais oriģinālais pētījums par senās Grieķijas vēsturi un kultūru. Kas notiek ar Eiropas civilizāciju un tās varoņiem šodien, ieskaitot šo brīdi, kad atceramies Brīvības cīņas un valsts dibināšanu?

Kā ir veidojies varonības jēdziens Eiropā? Kas, kādas īpašības, ideāli ir tā pamatā?

Varonības koncepts laika gaitā mainās; runāt par vienotu varoņa ideālu nevar – tāda nav. Eiropas kultūra ir veidojusies no antīkās kultūras, kristietības tradīciju un ģermāņu, barbaru kultūras mantojuma. Tajās ir daudz atšķirīgā, taču kopējais ir tas, ka varonis Eiropas kultūrā vienmēr bijis aktuāls līdz pat nesenam laikam, kad tas kļuvis nevajadzīgs.

Katrā laikā dominējis kāds varonības tips. Antīkajā pasaulē tas ir bijis karotājs, bet kristietība radīja citu varoņa tipu, kas ir varonis askēts un moceklis, garīgās varonības piemērs. Senajā Grieķijā varoņa ideāls bija varonības kā goda un slavas ideāls. Grieķu varonis būtībā kalpoja pats savas varonības idejai. Viduslaikos garīgās varonības ideālam pievienojas arī bruņinieka, karavīra ideāls, kurš mēģina apvienot kristietības garīgos un varonīga karotāja ideālus. Cita varonība ir ģermāņu cilšu varonība, kuru redzam ģermāņu eposos un poēmās, kur varonis veic varoņdarbu un bieži vien iet bojā. Tas viss veidojis Eiropas kultūras telpu un priekšstatu par varonību.

Varonības koncepts dažādās kultūrās ir bijis atšķirīgs, bet vienmēr tiem ir bijis kopīgs pats galvenais – varonība nozīmē upurēšanos, gatavību upurēt sevi augstākas vērtības labā. Varonis ideāla vārdā upurē pašu dārgāko, kas viņam ir, – savu dzīvību. Viņš pārvar lielāko šķērsli ceļā uz varonību – dabiskās cilvēka bailes. Visvairāk cilvēki baidās no nāves, un tikai tas, kas ir uzvarējis šīs bailes, var kļūt par varoni. Un bailes varonis var pārvarēt tikai tāpēc, ka viņam ir ideāls, ir vērtība, kas dārgāka par dzīvību. Eiropas civilizācijas vēsture, pat neraugoties, ka to veidojušas dažādas kultūras, saglabā šo varonības ideālu.

Kas ar varonību un tās ideāliem notiek patlaban?

Tādu vairs nav. Es atbalstu konceptu, ka katra kultūra līdzīgi dzīvam organismam savas dzīves laikā iziet cauri dažādām attīstības stadijām – bērnībai, briedumam un vecumam, kas beidzas ar nāvi. Katram no šiem posmiem atbilst noteikti procesi, ieskaitot deģenerāciju mūža nogalē.

Katras kultūras pamatā ir kāda ideja. Mana tēze ir, ka kultūras veidojas nevis uz ekonomiska, bet ideju pamata. Pasauli vada idejas, un idejas veido vēsturi un kultūru. Tad, kad kultūra ir realizējusi savu ideju, izsmēlusi to, tā ieiet vecumdienu stadijā. Eiropa patlaban jau tur atrodas. Tā ir kultūra, kurā ideāli ir zuduši, bet par galveno vērtību kļuvis personīgais labums. Vienkāršoti izsakoties, nauda un bauda.

Tas ir raksturīgi vecai kultūrai, kura jau piedzīvo degradāciju. Šai stadijai ir gājušas cauri Babilonija, Senā Grieķija un Roma un daudzas citas kultūras, tagad to piedzīvo Eiropa. Kad augstākā vērtība ir materiālā labklājība un bauda, beidz pastāvēt tādi ideāli, kuru dēļ cilvēks būtu gatavs upurēt savu dzīvību, būt varonis.

Jūs sakāt: kultūra nonāk norieta stadijā, kad ir realizējusi savu ideju. Taču – vai Eiropas kristietības un apgaismības idejas var uzskatīt par realizētām? Un kad vispār Eiropas kristīgā kultūra ir sasniegusi savu kvalitatīvo kulmināciju? Jau 1918. gadā Osvalds Špenglers raksta par Vakarzemes norietu…

Civilizācija var realizēt savu ideālu, bet var arī atteikties no tā. Eiropa acīmredzami ir atteikusies vispirms no kristietības ideāliem, bet vēlāk – arī no apgaismības. Nav nejauši, ka Špenglers jauno laiku Eiropas kultūru nosauca par Fausta kultūru – Fausts, kā zināms, ir pārdevis savu dvēseli. Figurāli izsakoties, var teikt, ka Eiropa izdarīja to pašu – atteicās no savām saknēm, no savas kultūras varas un naudas dēļ. Rezultātā nav jābrīnās, ka šodien mums nav nekādu ideju un vērtību, atskaitot naudu un baudu…

Pāvests Francisks, pērn uzrunājot Eiropas Parlamentu, salīdzināja Eiropu ar vecmāmiņu, taču vienlaikus aicināja uz jaunu renesansi. Vai tas ir iespējams – norietošai kultūrai atgriezties jaunības vai brieduma posmā?  

Protams, pāvestam tas bija jāsaka, un daudzi cilvēki tā arī varbūt domā. Un pareizi dara. Bet no otras puses, ir taču saprotams – tas ir tikpat reāli kā otrā jaunība cilvēkam. Tā ir utopija. Cilvēks var uz kādu laiku uzlabot savu stāvokli, bet nevar kļūt jaunāks. Tas pats attiecināms uz kultūru – nekad nevienam nav izdevies pagriezt civilizācijas laika ratu atpakaļ.

Tātad Eiropa, Eiropas Savienība, Rietumu kultūra kopumā ir bez perspektīvas?

Es šeit nerunāju konkrēti par Eiropas Savienību un politiku. Es runāju par Rietumu civilizāciju kā tādu. Un šajā skatījumā kultūras vecuma stadija ir acīmredzams fakts. Jautājums tikai – cik ilgs būs šis periods? Romas impērija savās vecumdienās pastāvēja ļoti ilgi. Mūsdienās, kad sabiedriskie procesi risinās ātrāk, šis periods, iespējams, nebūs tik garš kā Romai, taču minēt ir bezjēdzīgi. Pagaidām viss norāda, ka Eiropas civilizācija nav spējīga mainīt sevi tik ļoti, lai atgūtu jaunību.

Ko vispār nozīmē mainīt sevi? Tas nozīmē atteikties no saviem pamatprincipiem. Tas nozīmētu atteikties arī no demokrātijas un no kapitālisma – diviem galvenajiem pamatprincipiem, uz kuriem patlaban viss balstās. Vai tas ir iespējams? Domāju, ka nē. Tātad viss pamazām ripos līdzšinējā virzienā līdz kādam finālam. Tad, visticamāk, ir divi varianti – straujas beigas vai gara agonija. Varbūt varam mierināt sevi ar cerību, ka atnāks barbari un uz impērijas drupām uzcels savu jauno pasauli, kā tas jau ir bijis Eiropā. Tomēr šķiet, ka mūsdienu barbari nav spējīgi uz jaunas civilizācijas radīšanu, tie tāpat degradē. Procesus uz priekšu modelēt ir iespējams tikai salīdzinoši īsam laika posmam, taču civilizācijas nenomainās ātri.

Kā šajā kontekstā vērtēt pašreiz notiekošo migrāciju no Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas uz Eiropu?

Manuprāt, tas ir atpakaļceļš uz mežonību, ceļš uz Eiropas sagrāvi. Masas, kas patlaban ienāk Eiropā, nenes nekādu kultūru. Varētu iebilst, ka tās pārstāv islāma kultūru. Taču tā tas ir tikai daļēji, turklāt ļoti bieži – zem islāma karoga ienāk radikāli noskaņoti grupējumi, kuri nav noskaņoti konstruktīvi, bet drīzāk destruktīvi – tie ir tendēti uz mūsu civilizācijas graušanu. Jauna kultūra nes jaunas konstruktīvas vērtības, jaunu sabiedrības modeli, jaunus ideālus, bet šeit nekā tāda nav. Imigrantu masas ir ar ļoti zemu kultūras līmeni, un arī islāma ticība nav galvenais viņus motivējošais faktors. Liela daļa no viņiem ir nevis bēgļi, bet vienkārši migranti. Par to mēs šodien nevēlamies sevišķi runāt, bet viņu nolūks nav integrācija Eiropā, bet – labākajā gadījumā – labāka dzīve.

Pašlaik Eiropā notiekošais dod pamatu runāt par civilizāciju sadursmi, kura ir Eiropai graujoša un var beigties ar jaunu mežonību. Jau tagad Vācijā redzam plakātus: “Jūsu bērni pielūgs Allāhu vai mirs.” Tā diemžēl daudzi no musulmaņu ieceļotājiem saskata savu misiju Eiropā, tādu viņi redz alternatīvu nākotnē. Un tāda arī ir reālā mūsu alternatīva – vai nu Rietumu civilizācija spēs ar šo problēmu tikt galā, vai arī notiks tā, kā ir rakstīts uz šiem plakātiem. Tas būtu Eiropas civilizācijas gals. Cerēsim, ka tik traki vēl nav, taču uztraukumam ir pamats.

Mūsu politiķu bieži piesauktais arguments par to, ka arī latvieši ir bijuši bēgļi, ir nekorekts, maldinošs un aizēno lietas būtību. Jo tiek “aizmirsts” fakts, ka latvieši bija bēgļi Rietumu civilizācijas telpā, tātad meklēja un atrada patvērumu starp “savējiem”. Latvieši bija lojāli un draudzīgi pret tām valstīm, kuras viņus uzņēma, un labprāt integrējās. Turpretī šie bēgļi, starp kuriem lielu īpatsvaru veido migranti, ir citas civilizācijas pārstāvji, kas parasti nevēlas integrēties, turklāt ļoti bieži viņi ir naidīgi noskaņoti pret mums un mūsu civilizāciju. Te ir civilizāciju sadursme, te ir reāli draudi Eiropai, nevis kaut kādu nevainīgu bēgļu ienākšana.

Cik reāli, jūsuprāt, Eiropas valstu un Eiropas Savienības līderi raugās uz šo faktu, sevišķi ņemot vērā, ka paši ir atzinuši – integrācijas politika Eiropā ir izgāzusies?

Tas ir visiem skaidrs, ka izgāzusies. Varam vilkt skaidru paralēli ar Seno Romu, kura arī savulaik nespēja tikt galā ar “bēgļu” masām. 376.gadā Romas impērijas teritorijā no austrumiem masveidā ienāca goti, kuri bēga no huņņiem – mežonīgiem klejotājiem no Tālajiem Austrumiem. Goti lūdza patvērumu Romas impērijas teritorijā. Romieši viņus ielaida kā bēgļus, atļaujot ienākt bez ieročiem, bet goti ienāca, protams, ar ieročiem. Pēc dažiem gadiem izcēlās viņu konflikts ar Romas administrāciju, sacelšanās. 378.gadā notika kauja pie Adrianopoles, kur romiešu karaspēks tika sakauts, ar ko faktiski sākās Romas impērijas sabrukums.

Aina bija tieši tāda kā patlaban – sākumā Romas impērija bija stipra un pletās plašumā. Vairākus gadsimtus tā ļoti labi pastāvēja – kā kosmopolītiska sistēma, kas spēj integrēt dažādas tautas ar dažādām kultūrām uz Romas kultūras, likumu, ideoloģijas, labklājības un barbarus fascinējoša impērijas spožuma pamata.

Roma bija ļoti toleranta pret ienācējiem no perifērijas – piedāvāja savu dzīves modeli, romiešu tiesības, turklāt bija izteikti lojāla pret ienācēju un pievienoto teritoriju reliģiju. Tas neapšaubāmi atgādina šodienas Eiropas pieeju. Kāpēc tieši tas vainagojās ar impērijas sabrukumu?

Kādus trīs gadsimtus šis modelis, kurš bija ļoti vilinošs, pastāvēja. Taču labas dzīves modelis, bez kādiem ideāliem pats par sevi izrādījās tukšs un nekonstruktīvs  – tas nevis vienoja, bet šķēla sabiedrību. Tā noslāņojās, un, trūkstot vērtībām, kas to vienotu kādam augstākam kopējam mērķim, sākās atšķirīgu sabiedrības grupu cīņa par varu, labāku vietu zem saules – tā teikt, skorpionu cīņa stikla burkā.

Tas ir tas pats, ko mēs piedzīvojam patlaban – patieso vērtību un ideālu nav, ir tikai saldās dzīves mirāža, pēc kā visi tiecas, tikai nauda un bauda… Un dzīve līdz ar to kļūst grūtāka – labumu visiem nepietiek, plus vēl ekonomiskās problēmas. Principā visi ekonomiskie un politiskie modeļi darbojas kādu noteiktu laiku, līdz tie izsmeļas. Kad laika gaitā uzkrājas pārmaiņas, kuras ir pretrunā ar pastāvošo modeli un tas nespēj reģenerēties, radīt kaut ko kvalitatīvi jaunu, tas kļūst graujošs un iznīcinošs.

Vienu laiku romieši varēja teikt: mūsu dzīves modelis un mūsu likumi ir vislabākie, mēs nesam pasaulē gaismu. Taču ar laiku impērijas spožums nobālēja un sākās grūtības. Un vienmēr, pienākot brīdim, kad resursi ir izsmelti, sākas cīņa par vietu zem saules, cilvēki rauj kumosu viens otram no mutes un ir gatavi pārgriezt rīkles viens otram, tie pārvēršas par mežoņiem. Ir teiciens: Roma gāja bojā nevis tāpēc, ka barbari iekaroja Romu, bet tāpēc, ka romieši bija kļuvuši par barbariem. Viņi tiešām bija zaudējuši savu kultūru, varonības un citus ideālus.

Šis process labi atspoguļots avotos: romiešu autori liecina, ka, jau sākot ar II gs., kultūrā sāka dominēt destruktīvi procesi – pieauga sociālās un ekonomiskās problēmas, korupcija un birokratizācija, zuda interese par mākslu, literatūru, filozofiju un zinātni, bibliotēkas stāvēja tukšas, toties milzīgā cieņā bija izklaides un šovi – gladiatoru cīņas, ratu braukšanas sacīkstes, cirka spēles utt. Tad skolotājs gadā saņēma tikpat lielu atalgojumu, cik ratu braucējs – analogs mūsdienu šovmenim, sportistam vai kinozvaigznei – saņēma vienā dienā…  Tie visi ir nopietnas krīzes simptomi, un tālāk mēs redzam, ka slavenais pax romana nespēja vairs iedvesmot ne tikai barbarus, bet arī pašus romiešus.

Romas impērijā samazinājās dzimstība, pietrūka darbaspēka un karavīru armijai. Tajā pašā laikā turpināja  ienākt barbari no malas  – kā “gestarbaiteri”. Impērijas vadība domāja, ka savas problēmas varēs atrisināt uz barbaru ienācēju rēķina. Un tiešām, pirmajā brīdī bija efekts: barbari ienāca, strādāja, dienēja armijā – pat veselas armijas vienības tika komplektētas no ģermāņiem. Taču neizbēgami pienāca brīdis, kad barbaru daudzums impērijas teritorijā sasniedza kritisko masu. Tad apstājās integrācijas process un sākās kultūru konflikts. Tad izrādījās, ka šis civilizācijas modelis ir sevi izsmēlis – tas vairs nav vilinošs nedz pašiem romiešiem, nedz barbariem. Romieši nicināja barbarus kā mežoņus, savukārt barbari nicināja romiešus kā augstprātīgus sapuvušās civilizācijas  pārstāvjus, nekam vairs nederīgus hedonistus.

Konflikts atspoguļojās arī likumdošanā – IV gadsimtā tika pieņemti likumi, kas aizliedza Romā valkāt bikses un kažokādas, ko uzskata par barbaru pazīmēm; tika pieņemti edikti, kuri nosodīja romiešu laulības ar ģermāņiem. Radās savstarpēja konfrontācija, integrācijas process bija beidzies, pretrunas un naids pieauga.

Arī patlaban pastāv uzskats, ka Eiropas laipnā pretimnākšana patvēruma lūdzējiem un labklājība būs uz integrāciju iedvesmojošs piemērs musulmaņiem.

Kāda daļa imigrantu tiešām ir spējīgi integrēties, bet šķiet, ka lielākā daļa to nemaz nedomā darīt. Viņi ļoti labprāt bauda Rietumu civilizācijas radītās vērtības, bet izturas nicinoši pret to, jo uzskata eiropiešus par neticīgajiem un degradentiem. Tāpēc arī rodas lozungi par islāma triumfu Eiropā… Gribot negribot ir jāatceras Romas impērijas pieredze: kad tai uzbruka barbari no ārpuses, tos atbalstīja nelojālu barbaru masas iekšpusē. Rezultātā Romas impērija pazuda no pasaules kartes.

Un ir jāatceras, ka romieši paši pieņēma lēmumu barbarus ielaist un iesaistīt – dot viņiem dzīves telpu, valsts amatus, pieņemt armijas dienestā. Pēc tam šie barbari pārvērtās par Romas impērijas kapračiem. Ja šodien Eiropa dara to pašu, zinot Romas pieredzi, rodas jautājums: kādēļ tas tiek darīts? Zinot, kādas problēmas šāda rīcība var radīt, ir laiks aizdomāties, kāda būs mūsu nākotne. Redzot, ka tik daudzi imigranti nevēlas integrēties, ir skaidrs, ka Eiropas modelis viņiem jau vairs nav saistošs – ar visām izrietošajām sekām…

Cik lielā mērā, jūsuprāt, Eiropas politiķi apzinās šos riskus? Kā šajā kontekstā raudzīties uz Turcijas uzņemšanu Eiropas Savienībā, sevišķi, zinot, ka tai tiek solīta pretimnākšana apmaiņā pret bēgļu izmitināšanu šīs valsts teritorijā?

Nevaru par šo jautājumu pietiekami kompetenti spriest, jo neesmu nedz politiķis, nedz politologs. Varu izteikt tikai savu viedokli. Runājot par imigrantu ienākšanu Eiropā, redzam, ka tas tiek darīts apzināti. Tādēļ gribētos zināt: kādi ir varas mērķi, kāds ir projekts? Pagaidām nav atbildes.

Kas attiecas uz Turciju, domāju, ka situācija ir pavisam cita, un tā jāaplūko globālā kontekstā. Es šo jautājumu skatu caur Semjuela Hantingtona koncepcijas par civilizāciju sadursmi prizmu. Manuprāt, viņa “The Clash of Civilizations” joprojām ir ļoti aktuāls darbs, lai gan rakstīts vēl 90.gados. Tas ir visai pravietisks, jo prognozēja nevis vispārēja miera un saticības iestāšanos pasaulē pēc PSRS sabrukuma, bet paredzēja civilizāciju sadursmi. Hantingtons redz pasauli sastāvošu no dažādām civilizācijām. Katrai civilizācijai ir sava “mugurkaula valsts”, kā viņš saka, – tā valsts, kas šo civilizāciju ir radījusi un kas to uztur. Taču ir arī “sašķeltas civilizācijas”, kurās savulaik tika veiktas radikālas reformas civilizācijas identitātes nomaiņai.

Izrādījās, ka līdz galam nomainīt identitāti nav iespējams, un tādas valstis paliek iekšēji sašķeltas. Spilgtākie piemēri, viņaprāt, ir Turcija un Krievija. Par Turciju Hantingtons saka, ka tagad tā vairs nav nedz īsti islāma, nedz arī Rietumu valsts, tā ir daļēji vesternizēta islāma valsts. Tomēr Turcijas vesternizācijas procesa rezultāti dod pamatu redzēt šo valsti kā Eiropas sastāvdaļu.

Islāma civilizācijai šobrīd nav savas “mugurkaula valsts”. Tas, protams, sadrumstalo islāma pasaules spēku. Taču Hantingtons raksta, ka vismaz teorētiski jārēķinās ar iespēju, ka Turcija varētu pārskatīt savu kultūras identitāti un atjaunot savu piederību islāma civilizācijai. Tādā gadījumā Turcija, ņemot vērā tās ekonomisko un militāro potenciālu, varētu kļūt par islāma civilizācijas “mugurkaula valsti”. Kā zināms, islamizācijas process pēdējos gados Turcijā iet plašumā. Perspektīvā tas draud sagādāt Eiropai lielas problēmas.

Noraidot Turciju, Eiropa riskētu, ka tā sevi “restartēs” kā islāma civilizācijas valsti. Tas savukārt varētu radīt lielākus riskus nekā Turcijas tālākā vesternizācija un pievienošana Eiropai. Turklāt, iespējams, vesternizācijas riski nav tik lieli, jo zināms, ka līdz šim Eiropā nonākušie turki pārsvarā ir labi integrējušies. Viņiem ir liels gan intelektuālais, gan darba potenciāls. Turki patiešām prot strādāt atšķirībā no tiem pūļiem, kas tagad plūst uz Eiropu.

Galvenos riskus rada radikālā islāma pārstāvji vai vispār bezkultūras masu ienākšana, kas mēdz būt agresīva vai labākajā gadījumā parazītiski noskaņota. Manuprāt, Eiropas līderi labi apzinās situāciju un iespējamās alternatīvas…

Nacionālā identitāte, kuru lielā mērā nosaka nacionālā varoņa tēls un vēstījums, daudzām Eiropas nācijām joprojām ir ļoti nozīmīga. Varonis parasti uzvar un arī iet bojā. Ar Lāčplēsi situācija ir divdomīga – diezin vai iegāšanos dzelmē kopā ar Melno bruņinieku var nosaukt par uzvaru. Kalpaks iet bojā pārpratuma pēc. Kādu iespaidu, jūsuprāt, tas atstāj uz latviešu identitāti? Kā to vērtēt no simboliskā viedokļa?

Es nedomāju, ka šiem varoņu tēliem vajadzētu piešķirt kādu maģiska spēka nozīmi vai programmējošu arhetipu raksturu. Lāčplēsis tomēr ir rakstnieka radīts literārs tēls, turklāt vēlu radīts. Un vispār, ir labi, ka pastāv nacionālie mīti, tie ir nepieciešami katrai tautai, bez tiem nevar būt identitātes (šeit mīts ir jāsaprot kā ideoloģisks konstrukts, nevis kā melu stāsts.) Cita lieta, ka mīti var novecot un zaudēt aktualitāti citos laikos. Taču būtiskāk ir tas, ka šodien tiek apkarotas nacionālās valsts ideja un nacionālā identitāte kā tāda. Šodien mēs arvien biežāk dzirdam, ka nacionālā valsts un nacionālā identitāte ir novecojuši jēdzieni. Tas nav nejauši, un tas norāda virzienu, kurā attīstās procesi. Acīmredzot jaunajā nākotnes pasaulē nebūs vietas nacionālajiem mītiem un nacionālajiem varoņiem.

Varētu iebilst, ka šī tendence varētu izraisīt plašu pretreakciju, nāciju mobilizēšanos uz nacionālās identitātes un vērtību apdraudējuma pamata.

Postmodernajā laikmetā visas vērtības ir izskalotas. Tās bieži vien mēdz būt tikai lozungi uz naudas un baudas meklēšanas fona. Jā, protams, ir un būs cilvēki, kuri būtu ar mieru nacionālo interešu vārdā upurēt savu dzīvību un kļūt par varoņiem. Un nav izslēgts, ka šāda iespēja viņiem arī būs. Tomēr nedomāju, ka šādi varoņi spētu mainīt pasaules attīstības virzienu – tas būtu tas pats, kas nostāties pret braucošu vilcienu. Un pastāv draudi, ka krīzes laikmetā patriotismu var aizstāt bīstams surogāts – nacisms.

Brīvības cīņas saista ar varonību. Tai pašā laikā šajās cīņās neizgaismojas atsevišķi spilgti varoņi. Tādi kā Ahilejs un Hektors Trojas karā. Vai var teikt, ka Neatkarības karam Latvijā piemīt vairāk kolektīvas varonības raksturs?

Varonība nav kolektīvais fenomens, tas vienmēr ir individuāls gribas akts. Ir ļoti labi, kad tautai ir daudz varoņu – tad mēs varam tēlaini runāt par tautas varonību. Tas viss ir pareizi, bet jāsaprot, ka katru reizi ir bijusi katra konkrēta cilvēka izvēle, viņa gatavība mirt par dzimteni. Patiesa varonība izpaužas uz dzīvības un nāves sliekšņa, un tā ir vienmēr individuāla izvēle.

Vai ētiskā relatīvisma un savtīguma laikmetā varonības statusu varētu iemantot kāda šķietami pašsaprotama kvalitāte, piemēram, vienkāršs godīgums?

Jā, var runāt par ētisko varonību. Varonība nav vienmēr noteikti jāmeklē tikai kara laukā. Sokrāts, izšķiroties iedzert indi, rīkojās varonīgi savu ētisko principu vārdā.

Brīvības cīņām ir cits konteksts. Tas bija laikmets, kad cilvēki tika audzināti tradicionālā garā, viņiem bija gan tradicionāla izglītība, gan tradicionāla vērtību sistēma – toreiz dzimtenes mīlestība, gods un cieņa bija augstākās vērtības, nevis tukši vārdi. Brīvības cīņu laikā Latvijā bija daudz cilvēku, kuri tika audzināti ar šādām vērtībām un bija gatavi upurēties dzimtenes vārdā, tieši tādēļ tika izcīnīta brīvība.

Rietumu vērtības

Wednesday, August 3, 2016 Posted by

 

Harijs Tumans: Tagadējās Rietumu vērtības ir radušās kristīgo vērtību nolieguma rezultātā

(12)

Harijs Tumans: Tagadējās "Rietumu vērtības" ir radušās kristīgo vērtību nolieguma rezultātā Foto: Alberts Paeglis

19. janvāris, 8:12 ( citēts no: aprinkis.lv: http://www.aprinkis.lv/component/k2/item/29024-tagadejas-rietumu-vertibas-ir-radusas-kristigo-vertibu-nolieguma-rezultata )

Nekontrolētais patvērumu meklētāju pieplūdums Eiropā uz ilgu laiku liks aizmirst to, kāda izskatījās vecā labā Eiropa. Tā mainīsies. Uz kādiem pamatiem tā tikusi balstīta? Kas šodien notiek ar Eiropas tā sauktajām vērtībām? Par to portālam “Apriņķis.lv” intervija ar Latvijas Universitātes asociēto profesoru Hariju Tumanu.

– Bieži tiek piesauktas tā dēvētās Rietumu vērtības, ar ko parasti saprot Franču revolūcijas un pēc tās sekojošo ideoloģiju vērtības. Kādas ir patiesi klasiskas Rietumu vērtības?

– Jautājums nav vienkāršs. Šobrīd ar Rietumu vērtībām publiskajā telpā visbiežāk saprot politisko dogmatiku – liberāli demokrātiskās vērtības, cilvēktiesības utt., bet tā nav visa Rietumu civilizācija. Rietumu civilizācija ir vismaz tūkstoš gadu senāka par šīm modernajām vērtībām, tā sākās kā kristīgā civilizācija, veidojās un ilgstoši pastāvēja uz kristīgo vērtību pamata. Tagadējās “Rietumu vērtības” ir radušās kristīgo vērtību nolieguma rezultātā, tādēļ lielā mērā tās ir pat pretējas kristīgajām vērtībām. Var pat teikt, ka mūsdienu Rietumu civilizācija ir izveidojusies, noliedzot pati sevi, t.i., atsakoties no saviem pamatiem. To vietā tiek piedāvātas mūsdienu materiālās un politiski ideoloģiskās vērtības, kuras Rietumi nes pārējai pasaulei, uzskatot to par savu misiju. Taču mēs redzam, ka pārējai pasaulei ir iebildumi un ne visi šīs vērtības grib pieņemt.

Profesors Leons Taivāns kādā intervijā atstāstīja savu sarunu ar arābu inteliģences pārstāvjiem, kuri ir teikuši, ka daudzas Rietumu vērtības viņiem ir pat ļoti pieņemamas, taču komplektā ar tām nāk morāla degradācija, ģimeņu izjukšana, alkoholisms, narkotikas, azartspēles un tā tālāk, un to visu kā kopumu viņi nevēlas. Kaut ko līdzīgu arī es pats esmu dzirdējis no Austrumu cilvēkiem.

Manuprāt, Rietumu civilizācija tiešām ir sasniegusi savas vecumdienas, bet vecumdienās gan cilvēki, gan civilizācijas būtiski atšķiras no sevis jaunības un brieduma gados. Tātad nevar runāt par Rietumu vērtībām vispār – kā par kaut ko vienotu, universālu un mūžīgu. Tās mainās, un šodienas Rietumu civilizācijai raksturīgais ir pilnīgi pretējs vakardienas Rietumu civilizācijai. Franču revolūcija tiešām ir atskaites punkts, kad sākās Rietumu civilizācijas pārveidošanās un pārslēgšanās uz jaunām vērtībām. Tas prasīja apmēram divus gadsimtus, un šobrīd redzam zināmus rezultātus. Līdz ar to rodas jautājums: kas notiks ar Rietumu civilizāciju tālāk? Šodien ir radušies daudzi izaicinājumi, un nav skaidrs, vai Rietumi spēs adekvāti uz tiem reaģēt un vai vispār spēs.

– Vai uzskatāt, ka Rietumi šobrīd atrodas tādā pašā stadijā kā Romas impērija pirms tās sabrukuma?

– Protams, bet, ja mēs runājam šādās kategorijās, vispirms ir jāsaprot, kāda ir civilizāciju attīstības iekšēja loģika. Kā jau vairākkārt esmu teicis, uzskatu, ka civilizācijas attīstās cikliski. Nav viena ceļa visām civilizācijām, nav progresīvas taisnās līnijas no pirmatnējiem laikiem uz gaišo nākotni, kā tas tika mācīts gan padomju laikos, gan tiek mācīts mums šodien. Katrai kultūrai ir sava dzīve, savs cikls, un dzīves laikā tā iziet cauri dažādām stadijām, ko var saukt arī par vecumiem. Citiem vārdiem sakot, kultūru var salīdzināt ar dzīvu organismu. Gudrie prāti runā par to jau kopš 19. gadsimta, bet vispopulārākais šīs teorijas paudējs ir Osvalds Špenglers ar darbu “Vakareiropas noriets”, kur šī teorija tiek ļoti plaši izskaidrota un pamatota.

Jāteic, ka šis darbs, kas iznācis 1918. gadā, tieši beidzoties Pirmajam pasaules karam, konceptuāli pareizi paredzēja tālāk notiekošos procesus, lai gan par detaļām, protams, var strīdēties. Bet pirmie šo koncepciju izteica jau antīkie domātāji – Platons un Aristotelis, kuri runāja par valsts formu ciklisku atkārtošanos vēstures gaitā. Par cikliem kultūrā izteicās Romas vēsturnieki Polibijs un Sallusts. Polibijs piedzīvoja savas dzimtās Grieķijas norieta laiku un varēja apkopot arī citu seno kultūru pieredzi. Viņš pirmais aizdomājas par to, ka arī Romas valstij, kas viņa laikā sasniedza savu kulmināciju, nāksies kādreiz piedzīvot pagrimumu un krahu – līdzīgi kā tas ir noticis ar romiešu uzvarētu Kartāgu.

Savukārt Sallusts, kurš dzīvoja Romas republikas krīzes un pilsoņu karu laikā, izdarīja jau apkopojošus secinājumus un atklāja šādu likumsakarību: viņaprāt, visas tautas un valstis sasniedz maksimālu spēku un varenību, pateicoties savu cilvēku krietnumam un tēvzemes mīlestībai, bet visas valstis zaudē varu un spēku tad, kad tās kļūst bagātas un cilvēki morāli degradējas.

Vārdu sakot, jau senos laikos tika pamanītas zināmas likumsakarības un izdarīti secinājumi par noteiktām attīstības stadijām kultūru dzīvē. Kopš tā laika uzkrātā vēsturiskā pieredze tikai apstiprina šīs koncepcijas principiālu pareizību.

Manuprāt, kultūru vēsturē ir labi redzama arī cita universāla likumsakarība, proti, tas, ka katras kultūras pamatā ir kāda ideja jeb ideāls. Cilvēkiem vienmēr ir nepieciešama kāda kopīga ideja, kas viņus apvienotu vienā veselumā un motivētu kopīgai darbībai, kas piešķirtu dzīvei mērķus. Valstis un kultūras aug, tiecoties pēc šiem mērķiem, kas ne vienmēr ir sasniedzami, toties vienmēr rāda ceļu, motivē un iedvesmo. Ideālam ir milzīgs motivējošs un konsolidējošs spēks. Visas Kultūras (ar lielo burtu) ir tapušas, apkalpojot kādu ideju/ideālu. Un nekad kultūra neveidojas ekonomikas dēļ, jo kultūra ir domāšanas produktus un tās pamatā ir pasaules modelis ar no tā izrietošo vērtību sistēmu. Arī ekonomika ir domāšanas produkts, tātad kultūras auglis, nevis cēlonis, kā apgalvoja marksisti.

Īsi sakot, ideāls kultūru rada, iedvesmo un motivē. Bet, kad sabiedrība vairs nevēlas apkalpot savu ideālu, sākas kultūras noriets. Augstāko sabiedrisko vērtību vietā nāk individuālās vērtības – labklājība, personīgais patēriņš, t.i., nauda un bauda, kam seko morālā degradācija. Tas nozīmē, ka, ja mēs gribam saprast kādas kultūras būtību, mums ir jāsaprot ideāls, kas ir tās pamatā. Un te mēs vienmēr varam redzēt, ka šo ideālu rada reliģija. Tā ir katras kultūras mugurkauls un stūrakmens, tā rāda pasaules uzskatu, no kura izriet sabiedriskās vērtības un ideāli.

Atgriežoties pie mūsdienu Rietumu civilizācijas, mēs redzam, ka kristīgo ideālu vietā šodien valda politkorektuma dogmas un neierobežots egocentrisms, bet par augstākām vērtībām ir kļuvušas nauda un bauda. Tas viss noved pie sabiedrības atomizācijas, kā rezultātā tā vairs nespēj organizēties, jo spēku cilvēkam dod tikai virsvērtības, kas motivē un dod mērķus. Un tāds ir visu vēlo kultūru liktenis… Roma sabruka tad, kad romieši bija zaudējuši savus ideālus un pārvērtušies par egoistiskiem dzīves baudītājiem, kuriem nav nekādu vērtību. Atkal jāatkārto senā atziņa, ka Roma krita nevis tāpēc, ka tai uzbruka barbari, bet tāpēc, ka paši romieši bija pārvērtušies par barbariem. Un, protams, barbari no ārpuses palīdzēja Romai nomirt, pielika tai punktu.

– Kas ir barbars?

– Barbars ir cilvēks bez kultūras un izglītības. Profesors Andris Rubenis kādā sarunā ir teicis, ka barbars ir tas, kurš ir atteicies no izglītības, kurš neizglītojas pats un neizglīto savus bērnus. Es tam pilnīgi piekrītu! Mēs varam teikt to gan par senajiem romiešiem, gan paši par sevi. Paskatāmies, kas šodien notiek ar izglītību un kultūru tepat Latvijā, Eiropā vai Amerikā, un saprotam, ka mēs esam nonākuši jaunā barbarismā.

– Turpinot par virsmērķiem… Pagājušajā gadsimtā totalitārie režīmi meklēja laicīgus risinājumus cilvēku mobilizēšanai, piemēram, šķirisko un rasistisko ideju. Kā tas iekļaujas iepriekš minētajā civilizācijas attīstības koncepcijā? Vai tā ir daļa no Rietumu pagrimuma?

– Jā, tā tiešām ir daļa no Vakareiropas norieta. Būtība ir pavisam vienkārša: abos gadījumos Dieva vietā tika likti pašu cilvēku sacerētie pseidoideāli – šķiriskie vai rasistiskie. Principā abos gadījumos bija mērķis uzcelt paradīzi zemes virsū, bet bez Dieva. Īsi to var paskaidrot šādi. Kad eiropieši no savas pasaules ainas izmeta Dievu, tie mainīja ne tikai priekšstatus par pasauli un cilvēku, bet arī vērtību sistēmu. Pasaule tika desakralizēta, vecās vērtības sagrautas, un to vietā bija jāliek jaunas, pašu cilvēku radītas. Līdz ar to bija no jauna jāatklāj jēga pasaulei un cilvēka dzīvei. Pirms tam pasaules jēga bija ceļš no Atklāsmes uz Pastaro tiesu un pasaules atjaunotni, bet indivīda dzīves jēgu veidoja Pestīšanas ideja.

Jaunai, desakralizētājai pasaulei tika radīta jauna jēga, kas balstījās priekšstatos par lineāro laiku. Lineārais laika modelis bija palicis no kristietības (lai gan vispār tas bija radies jūdaismā), un atteikties no tā vairs nebija iespējams. Taču lineārais laiks, atšķirībā no cikliskā laika, paredz jēgu, saturisku piepildījumu – jo tas atbild uz jautājumu par pasaules virzību. Šo jauno jēgu jaunajai pasaulei piedāvāja sekulāra progresa koncepcija. Un tad sākās…

Jo progresu var traktēt dažādi – kā zinātnes un tehnikas progresu, kā sociālā taisnīguma un labklājības izaugsmi un daudzos citos veidos. Vispirms franču revolucionāri ar giljotīnas palīdzību mēģināja uzcelt taisnības valstību zemes virsū, tad krievu boļševiki gāja viņu pēdās un ar asinīm sāka būvēt savu komunistisko paradīzi, un tad vēl nāca Hitlers, kurš Darvina dabiskās atlases teoriju pielāgoja sociālajai dzīvei un radīja savu mācību par to, ka visu tautu savstarpējās cīņās uzvarēs labākie, t.i., viņa vadītie ārieši, kuri uzcels savu, “pareizāko” paradīzi zemes virsū. Par laimi, visi šie necilvēcīgie projekti ir izgāzušies un nogājuši no skatuves. Un šodien mēs atkal būvējam jaunu, nu jau krietni miermīlīgāku “paradīzi”, kuru pasaulei nes liberālā demokrātija un kapitālisms.

Lai gan, uzspiežot sevi citām kultūrām, šī sistēma arī lieto spēku, rīkojoties pēc formulas: “Jums vēl nav demokrātijas? – Mēs jau lidojam pie jums!” Šobrīd izskatās, ka arī šis “paradīzes” projekts ir sācis buksēt, un, ja tagad runā par Rietumu krīzi, tad runā tieši par šā projekta krīzi. Turklāt, līdzīgi kā Romas impērijai, arī tagadējai Rietumu impērijai ir problēmas gan iekšēji, gan ārēji, un arī “barbari” apdraud impēriju gan no iekšienes, gan ārpuses. Jo izrādās, ka ne visa pasaule ir ar mieru pieņemt to paradīzi, ko tai nes Rietumi, – tas rada jaunus konfliktus… Vārdu sakot, nekas nav jauns.

– Turpinot par konfliktiem… Pastāv koncepcija par karu starp varoņiem un tirgoņiem, ko arī minat savā grāmatā “Varoņi un varonība Senajā Grieķijā”. Vai mūsdienu konfliktos varam noteikt šādu dalījumu? Īsti vairs neredzam varoņus, kad radikālie islāmisti, piemēram, spridzina vēsturiskos pieminekļus. Vai ir kāds glābiņš?

– Pirmā pasaules kara uzstādījums par varoņiem un tirgoņiem vairs nedarbojas. Vernera Zombarta sniegumā tas bija konflikts starp diviem kultūras tipiem – starp britu “tirgoņu kultūru” un vācu “varoņu kultūru”, tas bija karš par to, kādu attīstības ceļu ies Eiropa. Savukārt šodien ir pavisam cita dienas kārtība. Un vispār varoņi ir tie, kas upurē savu dzīvi augstāko ideālu vārdā. Bet islāmisti, kas nogalina nevainīgus un bezpalīdzīgus cilvēkus, ir nelieši un noziedznieki, nevis varoņi. Tā nav nekāda varonība – nogriezt galvu gūsteknim, kuram sasietas rokas, vai veselā barā uzbrukt sievietei, – tā ir zemiska gļēvuļa rīcība. Turklāt šie islāmisti nenes un nepārstāv nekādu kultūru, bet grauj un iznīcina to. Tas ir drauds ne tikai Rietumiem, bet arī kultūrai kā tādai.

Tātad ir absolūti skaidrs, ka Rietumi šodien saduras ar “jauno barbaru” izaicinājumu – tāpat kā senā Romas impērija bija sadūrusies ar tā laika barbariem. Paralēles ir acīm redzamas, un toreizējais iznākums ir labi zināms…. Dažreiz var dzirdēt apgalvojumus, ka tajā nav nekā slikta, jo uz Romas impērijas drupām izveidojās jauna civilizācija utt. Bet tie, kas to saka, aizmirst, ka starp Romas bojāeju un jauno Eiropas civilizāciju pagāja ilgs laiks.

Jauna civilizācija nedzimst vienā dienā, tas ir ilgstošs process. Un šādi spriedumi nav nekāds mierinājums cilvēkiem, kuri dzīvo vēlajā Romā, jo barbari ne tikai sagrauj civilizāciju, tie padara par humusu tos, kuri tajā dzīvo un kuriem nav nekāda prieka no tā, ka kādreiz uz viņu humusa pamata izaugs kāds jauns zieds…

Protams, Roma gāja bojā visupirms iekšēja vājuma dēļ, pašu romiešu degradācijas un barbarizācijas dēļ. Tiem romiešiem nebija vajadzīga nedz kultūra, nedz izglītība, viņus interesēja tikai nauda un izklaides – gluži tāpat kā mūs šodien. Ārējie barbari Romas sabrukuma procesā spēlēja tikai katalizatora lomu. Starp citu, šeit ir uzkrītoša paralēle: Romas krahs sākās ar savdabīgu “bēgļu krīzi”, kad 376. gadā goti, kuri pameta savas zemes, glābjoties no huņņu invāzijas, lūdza, lai viņiem tiktu atļauts ieiet impērijas teritorijā. Romieši ļāva šiem “bēgļiem” apmesties savās zemēs, bet divus gadus vēlāk izcēlās konflikts, goti sacēlās un sakāva romiešu karaspēku kaujā pie Adrianopoles. Tālāk viss attīstījās ar kāpinājumu… Tiešām, nekas nav jauns, tikai jābrīnās, kādēļ cilvēki nevēlas mācīties no vēstures.

Kā rāda Jaungada ekscesi Eiropā – te es domāju ne tikai notikumus Ķelnē, bet arī Ziemassvētku eglītes nodedzināšanu Briselē un citus līdzīgus incidentus –, mums šodien ir ļoti līdzīga situācija, jo ir acīm redzams kultūru konflikts. Migrantu masas neieredz Rietumu civilizāciju un atklāti demonstrē savu nicinājumu pret to. Tieši tas pats bija vērojams vēlajā Romā. Turklāt ļoti simptomātiska liekas oficiālā reakcija Vācijā – politkorektuma dogmu dēļ četras dienas oficiālie mediji neuzdrošinājās runāt par Ķelnes notikumiem. Izskatās, ka sistēma vairs nespēj sagremot realitāti un ne tikai adekvāti uz to reaģēt, bet pat adekvāti to nosaukt. Sakiet ko gribat, bet tas ir sapuvušas sistēmas simptoms… Tas atgādina gan pirmsnāves Romu, gan Padomju Savienību tādā pašā vecumā…

– Osvalds Špenglers arī rakstīja, ka šodienas cilvēka uzdevums ir kā romiešu karavīram stāvēt savā postenī, ja reiz tas tur nolikts, pat ja apkārt notiek vulkāna izvirdums. Respektīvi, pieņemt savu likteni un darboties tā ietvaros.

– Neatceros, vai tieši tā teica Špenglers, toties labi atceros, ka šo domu bija izteicis jau Sokrāts īsi pirms nāves. Un šai domai es pilnībā piekrītu. Šī doma ir ļoti aktuāla šodien. Jo tas fakts, ka Rietumu civilizācija arvien vairāk līdzinās mirstošajai Romas impērijai, nenozīmē, ka tādēļ mums būtu jākrīt depresijā un jāzaudē dzīvesprieks. Nekādā gadījumā! Es nekādā depresijā nekrītu un turpinu priecāties par dzīvi, un es zinu, ka dzīve vēlajā Romā var būt ļoti jēgpilna un cēla, ja cilvēks saprot, kas viņam šajā dzīvē jādara – principā tāpat kā ikvienā citā laikā.

Cilvēkam vienmēr ir izvēle: peldēt pa straumei un ļauties vispārējam neprātam vai saglabāt sevi un stāvēt pretī valdošai entropijai. Krietni un gudri cilvēki vienmēr izvēlas otro ceļu – pat ja tas ir saistīts ar dzīvības risku, kā tas bijis Sokrāta gadījumā. Un tā ir īstā varonība. Man šķiet, ka galvenais ir vienmēr būt mierā ar savu sirdsapziņu, jo tikai tādu dzīvi var saukt par patiesi cienījamu. Galu galā tāds ir universāls varonības princips visos laikos un visās zemēs: dari, kas jādara, un lai notiek tas, kam jānotiek.

Un nevajag bēgt no realitātes, likt rozā brilles un meklēt “kaut ko pozitīvu”, lai tikai uzturētu sevī samākslotu optimismu, kā tas šodien ir modē. Ja šāds mākslīgais optimisms nav darba pienākums tam, kas apkalpo ideoloģiju, tad tas ir infantilisms vai stulbums. Visos gadījumos ačgārni. Es uzskatu, ka ir droši jāskatās patiesībai acīs un jāsadzīvo ar tādu realitāti, kāda tā ir, nemeklējot glābiņu ilūzijās, kas šo realitāti izpušķotu. Dzīve ir skaista arī bez rozā brillēm, bet tās smagums ir jānes ar gaišu prātu un mierīgu skatu. Lai ar civilizāciju notiek tas, kas ar to notiek, mēs to nevaram mainīt, un tas mums ir jāpieņem, taču katram ir jāatbild par savu dzīvi un saviem tuvākajiem…

– Bet vai ir iespējama atgriešanās pie sākotnējā civilizācijas garīguma un novērst šādus procesus vai vismaz mazināt to graujošās sekas? Pakļaut ekonomiku garīgumam?

– Tikai teorētiski, bet praktiski civilizāciju vēsturē šādu gadījumu nav. Vecs cilvēks nevar atgriezties jaunībā, toties viņš var labi uzturēt sevi formā. Tas ir atkarīgs no viņa paša gara, un līdzīgi tas ir arī kultūras dzīvē, jo arī tai pamatā ir domāšana. Arī Romas impērijā bija mēģinājumi attālināt bojāeju. Piemēram, pirmais Romas imperators Augusts pasludināja atgriešanos pie senajiem romiešu tikumiem. Jau 1. gadsimtā p.m.ē. Roma bija nonākusi smagā garīgā, reliģiskā, politiskā un ekonomiskā krīzē. Pēc asiņainiem pilsoņu kariem pie varas nāca Augusts un iedibināja monarhiju, kas imitēja republiku. Bet Augusta uzstādījums bija atjaunot Romas varenību un atgriezties pie senču tikumiem. Viņš pats rādīja personīgo piemēru, dzīvojot krietni, pieticīgi un dievbijīgi, viņš izdeva likumus pret laulības pārkāpšanu un par ģimeņu atbalstu. Viņa reformas stabilizēja Romas impēriju un uzlaboja tās morālo klimatu, tādējādi attālinot tās bojāeju, taču tas nespēja atjaunot kādreizējo tikumību un krietnumu. Un tas ir dabiski: mironi nevar atdzīvināt, vecā miesā nevar atgriezt jaunības spēkus. Un kāds garīgums var būt naudas ekonomikai, kas balstīta uz jebkādam garīgumam naidīgiem pamatiem?

Vārdu sakot, es neticu, ka mūsdienu eiropieši varētu atgriezties pie ticības un senajiem tikumiem… Lai “restartētu” šodienas Rietumu civilizāciju, būtu nepieciešams pavisam cits, alternatīvs modelis, kura šobrīd nav, un diez vai tas var parādīties, jo tas nozīmētu, ka būtu jāatsakās no visa tā, kas šobrīd veido šīs civilizācijas pamatus – no kapitālisma, liberālisma, demokrātijas un tā tālāk. Domāju, ka tas nav iespējams. Nedz brīvprātīgi, nedz arī piespiedu kārtā. Teorētiski „pārskatīt pamatus” varētu piespiest, teiksim, ekoloģiskā katastrofa vai energoresursu deficīts, bet, domāju, arī tad valdošie spēki neatteiksies no visa tā, kas nodrošina tiem pārākumu un varu. Visticamāk, viss tā arī turpināsies līdz savam loģiskam nobeigumam… Un barbari, kas spiež gan no ārpuses, gan no iekšas, savā laikā nospēlēs tiem atvēlētu lomu.

Domājot par vēsturiskām paralēlēm, nāk prātā arī Aleksandrs Lielais, kurš Grieķijas pagrimuma posmā ar savu harizmu “restartēja” grieķu kultūru.

– Grieķu kultūru Aleksandrs Lielais “nerestartēja”. Maķedonieši bija grieķiem radniecīga, bet tomēr cita tauta. Atšķirībā no grieķiem, kas bija sasnieguši savas kultūras vecumdienas, maķedoniešu tauta bija vēl jauna un dzīvoja Homēra laikmetā, kas grieķu kultūrai bijis bērnības laikmets. Maķedonijā valdīja varonības ideāls, kas iedvesmoja Aleksandru Lielo iekarot pasauli. Pati Grieķija nemainījās, tikai tie cilvēki, kuriem vēl tuvs bija senais varoņa ideāls, sekoja Aleksandram un kopā ar viņu dibināja jaunu pasauli Austrumos. Grieķiju Aleksandrs izglāba tikai politiski no absolūta kraha, jo grieķu pilsētas iznīcināja viena otru nepārtrauktos karos. Tomēr arī jauna hellēnistiskā pasaule bija dekadenta, jo jau nākamajā paaudzē pēc Aleksandra tā strauji sāka līdzināties vecajai grieķu pasaulei un ātri sasniedza savu vecuma stadiju. Tas pats notika ar Romu, kas iekaroja šo hellēnistisko pasauli.

Sākotnēji romieši bija skarbi un pieticīgi, ļoti krietni un godīgi barbari, kas ar savu spēku un gatavību upurēties augstas idejas vārdā padarīja savu valsti varenu un slavenu, bet, kad viņi nonāca saskarsmē ar sapuvušo hellēņu pasauli un kad viņiem iepatikās nauda un bauda, tie pārspēja vēlos grieķus savā degradācijā. Parasti ir tā, ka vecās kultūras pakļauj un samaļ jaunās. Varonības renesanse Aleksandra laikā bija ļoti spoža, bet arī ļoti īsa. Tā tikai attālināja vecās kultūras bojāeju, bet „nerestartēja” to. Kad romieši pakļāva šos vēlos hellēnistiskos grieķus, viņi apzīmēja tos ar vārdu graeculi, kas tulkojumā nozīmē “grieķīši”. Slavenos kultūras cilvēkus, varoņus un karavadoņus romieši vairs nesatika – tie bija “beigušies”. Kādreiz skaista un stipra kultūra bija pārvērtusies par vraku, jo tajā nebija vairs varoņu, tajā nebija cilvēku, kuriem būtu svarīga Kultūra un Izglītība…

Radošais mazākums, kas veido kultūru, bija izšķīdis, un aristokrātija, kas radīja un nesa varonības ideālu – visas senās Grieķijas Kultūras ideālu – bija zudusi daudzos karos un naudas ekonomikas valgos. Bija zuduši lielie cilvēki, un grieķu pilsētās zēla un plauka dažādi blēži un krāpnieki, tie paši “grieķīši”, kuri lielā skaitā pārcēlās uz Romu saldas dzīves meklējumos. Romieši ar šiem imigrantiem bija ļoti neapmierināti. Satīriķis Juvenāls rakstīja, ka krietns romietis nevar atrast sev vietu grieķiskajā Romā, kur valda zagšana un blēdīšanās.

– Cita paralēle – atšķirību palielināšanās starp Austrumiem un Rietumiem. Rietumroma un Austrumroma jeb Bizantija atšķīrās, tāpat kā atšķiras Rietumeiropa un Austrumeiropa. Vienai bija “smagā piezemēšanās”, kamēr otra puse pārveidojās bez sabrukuma.

– Jā, Bizantija piedzīvoja kultūras “restartu”, pateicoties tam, ka tur tika izveidots jauns kultūras pamats un notika pārēja no pagāniskās Romas uz kristīgo. Tādā veidā neatdzima vecā civilizācija, bet gan tapa jauna civilizācija ar jaunu “mugurkaulu” – ar jaunu pasaules uzskatu, vērtību sistēmu, ideāliem un tā tālāk. Un šī civilizācija nodzīvoja vēl aptuveni tūkstoš gadu. Bet šo gadījumu nevar projicēt uz mūsdienu Eiropu, jo Austrumeiropai nav savas atsevišķas oriģinālas kultūras, tā dzīvo no Rietumeiropas kultūras un tās vērtībām, tai nav sava alternatīva projekta. Un neizskatās, ka tāds varētu rasties.

Cita vēsturiskā pieredze nosaka Austrumeiropas atšķirības no tās Rietumu māsas, bet šīs atšķirības – teiksim, tas pats konservatīvisms vai kādas citas mentālas pazīmes – neko būtībā nemaina, un tajās nav saskatāmas citas civilizācijas pazīmes… Velkot paralēles ar senajiem laikiem, šodienas Austrumeiropu varētu salīdzināt ar Romas impērijas barbaru perifēriju. Jo Romas laikos barbari, kas dzīvoja provincēs, atšķīrās no Itālijas iedzīvotājiem ar konservatīvismu un vēl citām īpašībām, bet viņi tik un tā atradās Romas kultūras varā, kā rezultātā viņi nevarēja glābt Romas impēriju. Vārdu sakot, mēs, austrumeiropieši, esam iekļauti vecajā Romas civilizācijā un tas, ka mēs kaut kādā ziņā esam iepalikuši, nenozīmē, ka mēs esam kaut kam priekšā.

Jāteic, ka tik daudzas mūsdienu paralēles ar seno Romu nav nejaušas. Var teikt, ka mēs joprojām dzīvojam Romas impērijā, un šī ideja nav jauna. Toties mana ideja ir tā, ka Romas impērija Rietumu civilizācijai ir ne tikai simbols, bet arī arhetips. Ieskatoties vēsturē, mēs redzam, ka Rietumu civilizācija visu laiku ir nodarbojusies ar Romas impērijas reanimāciju. Pavisam oficiāli tika deklarētas 11 Romas impērijas. Uzskaitīšu tās: Roma, Bizantija, Maskava kā “trešā Roma”, Kārļa Lielā impērija, Svētā Romas impērija, Sanktpēterburga – Pētera I Krievijas impērija, Napoleona Francija, Bismarka Otrais Vācu Reihs, Musolīnī Itālija, Trešais Reihs un šodien – Vašingtona… Tas ir atsevišķs stāsts, bet tagad tikai atzīmēšu, ka Romas impērijas ideja ir pretenzija uz universālu pasaules impēriju.

Tātad šodien mēs joprojām dzīvojam Romas impērijā. Ne burtiski, protams, bet tomēr… Vēsture rāda, ka Roma dzimst un mirst, un atkal dzimst. Mēs esam kārtējās Romas norieta stadijā, bet to, vai šī būs pēdējā Roma vai arī tai sekos cita, rādīs laiks. Uz mums tas viss attiecas tādā veidā, ka mums ir jāsaprot, kādā pasaulē mēs dzīvojam, lai mēs varētu adekvātāk uztvert realitāti un adekvātāk reaģēt uz to. Bet galvenais vienmēr ir un visos laikos paliek tas pats: dari, kas darāms, un lai notiek, kam jānotiek.


Kur mūsduenās mīt varoņi?

Wednesday, August 3, 2016 Posted by

Kur mūsdienās mīt varoņi? 0

DSCF1882

Intervija ar Dr. hist. Hariju Tumanu

Agita Salmiņa
19/05/2015

Nesen Latvijas grāmatnīcu plauktos parādījās apjomīgs darbs “Varoņi un varonība Senajā Grieķijā”, ko sarakstījis Dr. hist. Harijs Tumans – šobrīd Latvijā vienīgais antīkās vēstures speciālists. Nosaukums liek aizdomāties pat tiem, kas vienaldzīgi pret senajām kultūrām, un kaut uz mirkli uzdot sev jautājumu – kas tad īsti bija Senās Grieķijas varoņi un kādēļ par viņiem būtu jārunā – turklāt vēl aptuveni 900 lapas puses biezā pētījumā? Uz to Harijs Tumans atbild, sakot, ka vēstures labāka izpratne ļauj mums saprast pašiem sevi un apjaust vispārējo kultūras un sabiedrības situāciju. Zinot, ka Senā Grieķija tiek dēvēta par Eiropas kultūras šūpuli, tālāki jautājumi izpaliek. Ar varonīgu grieķi uz vāka autors ieved stāstā par varonības nozīmi šajā kultūrā, neaizmirstot to salīdzināt ar šodienu un likt saprast kāda loma tai ir mūsdienās. Lai arī līdz grāmatas formātam nonākt nav bijis viegli un nācies arī pašam spert varonīgus soļus, autors sev no sākta gala apsolījies, ka darbu agrāk vai vēlāk pabeigs. Varonības jēdziens Tumanam ir svarīgs – viņš tam dāvājis desmit savas dzīves gadus, spītīgi veltot šo darbu tieši latviski lasošajai auditorijai.

Arterritory.com tikās ar Hariju Tumanu, lai izzinātu varonības jēdzienu un tā nozīmi mūsdienās.


Dr. hist. Harijs Tumans. Foto no personīgā arhīva

Grāmatu sākat ar vārdiem, ka, pirmkārt, šī grāmata prezentē citu pieeju vēsturei, vēstures rakstīšanai. Vai jūs neapmierina tas kā vēsturnieki līdz šim strādājuši?

Nav gluži tā, ka mani neapmierina, bet ir daži konkrēti aspekti, kas izraisa iebildumus. Pirmkārt, saturs, proti, ir divi darbi, ko dara vēsturnieks – faktu atrašana, verificēšana un „iegrāmatošana”, otrs – šo faktu analīze un interpretācija. Tas kritiskais patoss, kas tiek pausts grāmatas ievadā, ir par to, ka neatkarīgi no tā, kādu laikmetu pēta – gan jaunākos laikus, gan senos, –  vēsturnieki mūsdienās bieži aizraujas ar šo faktu uzskaitīšanu vai precizēšanu, atstājot novārtā analīzi un interpretāciju. Rezultātā veidojas tādas smagnējas faktu noliktavas, kas spēj interesēt tikai pašus pētniekus. Manuprāt, vēsturniekam ir ne tikai jākrāj, bet arī jāanalizē fakti. Tie ir būvmateriāli, ar kuriem veidojam vēsturiskās zinātnes ēku. Protams, tālāk seko jautājumi par metodoloģiju, par subjektīvo faktu uztveri utt., taču tas viss nevar kalpot par iemeslu, lai atteiktos no faktu analīzes. Es rakstīju savu grāmatu ar mērķi saprast tos faktus Senās Grieķijas vēsturē, kas ir zināmi un atzīti par drošiem.

Otrkārt, man nepatīk, ka mūsdienu vēsturnieki bieži raksta ļoti sausā un garlaicīgā valodā. Es cenšos lauzt šo tradīciju un padarīt savu tekstu viegli lasāmu un saprotamu ikvienam izglītotam cilvēkam. Cik tas ir izdevies – lai spriež lasītājs. Un vēl es atļaujos uzrunāt savus lasītājus pirmajā personā, jo uzskatu, ka doma nav anonīma un tai nav jāslēpjas aiz jocīgas „mēs” formas vai bezpersoniskām konstrukcijām. Domāju es nevienu neaizvainoju, ja formulēju savas domas pirmajā personā.

Vēl viena problēma ir pētniecības metodoloģiskie pamati. Jāatzīst, ka šajā ziņā vēsturnieki iedalās divās grupās, atkarībā no tā, ko viņi uzskata par vēstures virzošo spēku –  vieni uzskata, ka tā ir ekonomika, materiāli tehniskie faktori, bet citi –  ka tā ir pasaules uztvere, domāšanas veids. Es piederu pie otrās kategorijas. Uzskatu, ka ekonomika pati par sevi nevar būt noteicošais faktors, jo tā ir kultūras produkts – tāpat kā jebkas cits, ko cilvēks dara. Tas ir arī attiecīgas domāšanas produkts, jo ekonomikas var būt ļoti dažādas. Arī, protams, dabas apstākļi ietekmē ekonomiku, savukārt ekonomiskās  attiecības ir atkarīgas no cilvēku domāšanas veida.

Tādēļ arī cenšos atklāt Senās Grieķijas vēsturi caur toreizējo cilvēku mentāliem uzstādījumiem, caur seno grieķu domāšanas prizmu. Es vēlos aiz vēstures notikumiem ieraudzīt dzīvus cilvēkus un saprast viņu motivāciju. Man liekas, ka tikai saprotot cilvēku motivāciju, mēs varam saprast vēsturi.

Un jūs cenšaties atklāt to caur varonību kā konkrētu pamatvērtību…

Pašā pētījuma sākumā man radās iespaids, ka varonība varētu būt tā galvenā ideja, kas spēlē mugurkaula lomu Senās Grieķijas kultūras izveidē. Mans konceptuālais pieņēmums bāzējas tajā, ka katra kultūra rodas, balstoties uz kaut kādām idejām. Kultūru veido ideja vai ideāls. Tās ir vērtības, kas vieno sabiedrību kādiem kopējiem mērķiem. Tas, ka varonība ir grieķu kultūras pamatā, bija hipotēze, kuru es darba gaitā apstiprināju. Līdz ar to arī parādīju, ka kultūra aug un attīstās atbilstoši tam, kā veidojās un aug šī ideja. Protams, varonības ideja Senajā Grieķijā ar laiku tika arī noliegta, un tā pati mainījās – grāmatā es parādu kā līdz ar to manījās arī visi kultūras procesi. Un šajā ziņā man nebija priekšgājēju.


Karavīrs dodas cīņā, statuja no Atēnas Afajas tempļa Aigīnas salā, ap 500. – 480. p.m.ē.

Kas ir tie jautājumi, uz kuriem fokusējas mūslaiku vēsturnieki?

Kā jau minēju – viņi nodarbojas lielākoties ar zināmu faktu pārskatīšanu un precizēšanu, aizraujas ar daudziem sīkiem jautājumiem. Tā ir tāda praktiska pieeja. Lieli, visaptveroši pētījumi, kas ļauj paskatīties uz visu vēstures procesu kopumā, ļoti sen nav bijuši. Un tie, kas kādreiz ir bijuši, attiecīgi balstās uz kaut kādiem citiem pieņēmumiem un citām idejām. Es eju pirmais savu ceļu un man nav iepriekšējās tradīcijas, uz kuru varētu atsaukties. Literatūras sarakstā man ir 935 darbi, bet antīkos avotus neesmu pat skaitījis, jo to ir ļoti daudz – atbilstoši katrai tēmai.

Sanāk gandrīz vai karjeras vai mūža darbs…

Karjeras darbs tas nav, jo mūsu profesionālajā reitingā, ko mums uzspiež „no augšas”, publikācijas latviešu valodā stāv pēdējā vietā… un monogrāfija – vēl jo vairāk. Savukārt mūža darbs tas tiešām varētu būt… Tik lielu darbu, šķiet, es vairāk nerakstīšu un laikam arī latviski vairs neko lielu un nopietnu nerakstīšu. Šo darbu sāku rakstīt desmit gadus atpakaļ, kad biju jau sasniedzis zināmu brieduma pakāpi savā karjerā. Mūsu ačgārnā izglītības sistēma prasa pēc iespējas vairāk publikāciju, pie tam vēlams angļu valodā, un, kā jau teicu, noniecina mūsu tekstus latviešu valodā. Taču es, par spīti tam, gribēju paveikt ko vienu, toties apjomīgu, un noteikti latviešu valodā. Īpaši tādēļ, ka vispār esmu otrais antīkās vēstures vēsturnieks visā Latvijas vēsturē. Pirmais bija Latvijas Universitātes rektors profesors Ernests Felsbergs. Viņam ir vairākas publikācijas latviešu valodā, taču tās veltītas vairāk kādiem konkrētiem kultūras jautājumiem – par grieķu keramiku, par valodu un tamlīdzīgi. Tādēļ es izjutu sevī morālu aicinājumu uzrakstīt fundamentālu pētījumu latviski. Tā kā šādām tēmām mūsu valstī nav naudas, es biju brīvs, jo man nebija jāatstrādā granti. Es biju brīvs gan tēmas izvēlē, gan laika ziņā… Protams, rakstot nebiju pārliecināts, vai vispār darbu pabeigšu un vai varēšu to izdot. Pabeigt gan es biju apņēmies jebkurā gadījumā. Par spīti visai ekonomiskajai krīzei, to biju sev nosolījies – kaut vai ejot kaut kur piestrādāt par apsargu. Taču man izdevās bez tā iztikt (smejas).

Latvijā primāri tiek finansēti pētījumi par latviešu kultūru un vēsturi – tas ir saprotami un tā tam ir jābūt. Taču slikti, ka tikai tas un nekas cits. Pateicoties tam mēs kļūstam provinciāli, jo iznāk tā, ka mēs vēlamies redzēt tikai paši sevi un negribam paskatīties pāri žogam – lielajā pasaulē. Tomēr mēs nevaram izolēties no pasaules un, ja runājam par Senās Grieķijas kultūru, tad mums būtu jāatceras, ka tā ir mūsu Eiropas kultūras pamats, tā ir Eiropas māte – un to mums vajadzētu iepazīt. Manuprāt, šī izolēšanās ir ačgārna un bīstama sistēma. Tādēļ par savu pienākumu uzskatīju izlauzt kādu caurumu šajā provinciālisma mūrī. Tajā ir jau daži atsevišķi caurumi, taču mūris ir liels un biezs un ir vēl daudz vietas citiem caurumiem…

Grāmatas tapšanas stāsts zināmā mērā arī šķiet kā varoņdarbs. Tajā ieguldītas daudz pūļu. Kāda ir varonības nozīme jūsu dzīvē? Minējāt, ka, lai piesēstos un sāktu rakstīt savu grāmatu, nozīme ir arī iegūtajai dzīves pieredzei…

Varonība nav tik vienkārša lieta. Tas arī ir jautājums – kas ir varonis? Par to es arī rakstu. Īstā varonība jau tikai atklājās uz nāves sliekšņa. Kad cilvēks stāv nāves priekšā, tikai tur parādās kāds cilvēks ir pēc savas dabas – vai viņš ir varonis, vergs vai mietpilsonis, kas ir Senās Grieķijas kultūras radītie cilvēku tipi. Apmēram šādā griezumā varam spriest par varonības elementu klātbūtni savā dzīvē.

Atceros vienu padomju laiku filmu par Minhauzenu („Tas pats Minhauzens” – red.). Tajā ir viena epizode, kur valdnieks izskata Minhauzena lietu. Kā liecība pret viņu ir iesniegta viņa dienasgrāmata, kurā ierakstīta apmēram šāda dienas kārtība: „Plkst. 10:00 – izklīdināt mākoņus, plkst. 11:00 – varoņdarbs,“ un tamlīdzīgi. Un tas kalpo par pamatu, lai viņu apsūdzētu vājprātībā. Izskatot dokumentu, kāds ierēdnis atbalstījis Minhauzenu, teikdams: „Es katru rītu ceļos un dodos strādāt uz savu biroju, neteikšu, ka tas ir varoņdarbs, bet kaut kas varonīgs tajā ir” (smejas). Ikdienas darbs arī prasa zināmu varonību, jo tā ir sevis pārvarēšana. Tā arī man, lai uzrakstītu grāmatu bija jāpārvar gan pašam sevi, gan ļoti daudzi ārējie šķēršļi… Tas nav varoņdarbs, bet kaut kas varonīgs ir tajā darbā un rutīnā – kalties tajā klintī, ja aiz tā visa slēpjas cēls mērķis.

Vienā no lekcijām, ko vadīju Mazajā ģildē, kāds no klausītājiem reiz jautāja, ko es domāju par ārstiem vai skolotājiem, kas mūsu dienās pašaizliedzīgi strādā sabiedrības labā – vai tā ir varonība? Protams, es piekritu un teicu, ka tā arī ir sava veida varonība, viena no tās formām. Taču varoņdarbs kā tāds, visā savā pilnībā atklājas nāves priekšā, kad cilvēkam jāizšķiras – saglabāt godu un zaudēt dzīvi vai saglabāt dzīvi un zaudēt godu. Varonis izvēlas pirmo variantu – palikt uzticīgam savam ideālam. Svarīgi ir saprast, kas padara viņu par varoni. No vienas puses, tas ir baiļu trūkums. Katram normālam cilvēkam bailes ir tikai dabīgas, taču vislielākās bailes ir nāves bailes. Varonība sākas tur, kur tiek pārvarētas bailes. Un varonība ar lielo burtu sākas tur, kur tiek pārvarētas nāves bailes. Taču, no otras puses, ir jāsaprot, kas ir tas, kas dod spēku varonim pārvarēt nāves bailes? Manuprāt, ir jābūt kādām virspersoniskām, virsindividuālām vērtībām, kuras cilvēks atzīst par svarīgākām, nekā paša dzīvība. Tā var būt reliģiska ideja, tauta, dzimtene vai mīlestība.

Protams, tādas lielas varonības gadījumi dzīvē ir ļoti reti.

Ne vienmēr katra situācija arī noved līdz šai galējai robežai…

Tieši tā! Var visu dzīvi nodzīvot un nenonākt līdz šādai situācijai. Taču var būt varonis arī citādi – ja godīgi izpildi savus pienākumus, kad to ir ļoti grūti izdarīt, ja dari labus darbus, nenodod citus, palīdzi citiem, glāb citus, ja paliec uzticīgs saviem ideāliem un nes gaismu šajā pasaulē, arī tad, kad tevi apkampj tumsa. Piemēram, skolotāji, kas par spīti naidīgiem ārējiem apstākļiem, kā zemais atalgojums, pazemojums un tamlīdzīgi, turpina uzticīgi strādāt, upurējoties bērnu labā. Saglabāt šo stāju mūsu apstākļos tiešām ir varonība.

Atgriežoties pie Senās Grieķijas, es teikšu, ka esmu konstatējis, ka sākotnējais varonības ideāls tur ir bijis lielu darbu un spēka ideāls, ko iemiesoja Homēra eposa varoņi, kas realizēja sevi kaujas laukā, taču ar laiku akcents tika pārcelts uz ētiku, uz tad tapa ētiskās izvēles varonības ideāls.


Zeva vai Poseidona statuja, bronza, ap 460. p.m.ē. atrasta jūrā pie Artemīdas raga

Kas sakrīt ar valsts izveidi, jo Homēra laikos nekādas valsts Grieķijā vēl nebija?

Tieši tā!  Redziet, valsts un civilizācija uzliek indivīdiem un varoņiem rāmjus. Tas nosaka varoņa un valsts konfliktu. Pateicoties varoņu ideālam grieķu sabiedrībā valsts veidošanās laikos bija daudz harizmātisku līderu, kas pretendēja uz varoņa statusu, bet valsts sāka tos ierobežot, un tad viņi rīkoja valsts apvērsumus, izraisīja karus un dibināja jaunas pilsētas. Zinot, ka visa pamatā ir episkais varonības ideāls, mēs varam labāk saprast arhaikas laika Grieķijas vēsturi  (VII – VI gs. p.m.ē. – red.), kad notika visi šie procesi.

Tad sanāk, ka šī ētiskā varonība ietekmēja lielu notikumu virzību…

Ētiskā varonība nerodas uzreiz, un tā, atšķirībā no iepriekšējā perioda, rodas ikdienas dzīvē. Kad arhaikas laikmetā grieķi pārgāja pie mierīgāka dzīves veida un sāka mazāk karot, ambicioziem aristokrātiem – seno varoņu pēctečiem – radās grūtības ar savas varonības realizāciju. Iespēju pierādīt sevi kaujas laukā palika arvien mazāk, viņi mēģināja kompensēt to ar sporta sacensībām, bet ar to arī bija par maz. Tad viņi iesaistījās politikā un sāka cīņas par varu. Taču viss mainījās un arī kaujas laukā individuālu cīņas veidu nomainīja cīņa ciešā ierindā – falangā. Arī valsts uzlika savus rāmjus. Tā pakāpeniski radās vairāki ierobežojumi. Mainoties dzīves apstākļiem, varoņu vērtību vietā stājās jaunas – naudas vērtības. Un varonim nostājās pretī viņa antipods – mietpilsonis. Šajā situācijā priekšplānā izvirzījās personīgās izvēles jautājumi, kad ir jāizšķiras ikdienas dzīves apstākļos. Piemēram, saglabāt godu un cieņu vai, zaudējot to, iegūt naudu vai amatu. Tā ir izvēle situācijā, kad tev piedāvā kaut ko izdarīt, kas ir pretēji taviem morāles principiem, piesolot par to kādus labumus. Vai kad tev piedāvā kaut ko nodot – savus principus vai savus cilvēkus… Kārdinājumi iespējami  ļoti dažādi – tie var būt ne tikai materiālie labumi, tie var būt arī draudi. Un šeit tev jāizvēlas – vai tu saglabā savu godu un sirdsapziņu tīru…


Sokrāta portrets, romiešu kopija no grieķu oriģināla, ap 330. p.m.ē.

Starp citu, tieši sirdsapziņa šeit ir viens no svarīgiem faktoriem, tas ir priekšnosacījums tam, lai pārvarētu nāves bailes. No nāves nebaidās tas, kam ir tīra sirdsapziņa, kurš zina, ka viņš ne sev, ne citiem nav nodarījis pāri ar savu izvēli. Un tā ir tā ētiskā varonība, kas tieši civilizācijas laikā spēlē arvien lielāku lomu. Un šādas ētiskās varonības kulminatīvais tēls šajā grāmatā ir Sokrāts. Visa viņa dzīve ir varonība. Viņš kalpoja savam augstākajam ideālam, kas bija patiesība un morāles normas, kas tajā sakņojas. Sokrāts mācīja novērsties no māņu vērtībām – no tām, saskaņā ar kurām dzīvoja lielākā daļa tā laika sabiedrības, dzenoties pēc naudas, varas, slavas, karjeras utt. Viņš noliedza visus šos „eirostandartus” un tiem pretī lika morāles vērtības, mācot, ka galvenais par ko cilvēkam jārūpējas dzīves laikā, ir dvēseles kopšana. Tikai tas, viņaprāt, nodrošina cilvēkam laimīgu mūžību. Patiecoties savai pārliecībai, Sokrāts kļuva nabadzīgs, zaudēja savu labklājību, bet viegli to panesa un pieņēma kā dabisku samaksu par brīvību. Visu savu dzīvi viņš gāja pret straumi. Tas parāda, ka ētiskā varonība ir iešana pret straumi. Un arī nāves priekšā, izšķirīgā brīdi, kad viņam pieprasīja atteikties no savas pārliecības, viņš izvēlējās nomirt.

Kā varēja rasties tāda situācija, ka varoņi, kas krita kaujā, tika godināti, bet līdz ar civilizācijas rašanos varoņi ir opozīcijā?

Kā jau minēju – civilizācija un valsts uzliek  savus ierobežojumus un rāmjus. Tas senais varonības ideāls, ko bija radījusi senā grieķu kultūra, bija varonis bez robežām. Viņš tiecas pēc nesasniedzamā, tiecas sasniegt dievišķību un neatzīst nekādas robežas. Bet valstij tādi cilvēki nav vajadzīgi, jo tie apdraud sabiedrisko kārtību. No varoņiem nevar uzcelt valsti, valstij ir vajadzīgi kārtīgi pilsoņi, bet vēl labāk – mietpilsoņi. Tādēļ, jo civilizētāka un sarežģītāka ir valstiskā dzīve, jo mazāk tai vajadzīgi tādi varoņi, kas neiekļaujas rāmjos, un tādēļ jo vairāk ir mietpilsoņu. Varoņi traucē valstij un tādēļ viņi tiek apkaroti. Paskatieties kas notiek šodien – praktiski visi pagātnes varoņi tiek apsmieti – tas pats Sokrats, Aleksandrs Lielais un daudzi citi. Jo šodien nav vajadzīgi varoņi, šodien ir nepieciešami mietpilsoniski pilsoņi – sava darba darītāji, kas interesējas tikai par sevi un savu labklājību, un netraucē varai valdīt. Varoņi apdraud varu. Tas ir tas konflikts starp indivīdu un varu.

Redziet, varonībai grieķu izpratnē ir divi avoti. Viens – cilvēka paša iekšējais spēks, viņa iekšējais gars un stāja. Un otrs ir sakrālais avots – tas, ko es saucu par harizmu. Proti, iedomājaties – kara laukā stāv haotiski izkārtots karaspēks. Homēra laikos, kad vēl nav valsts un disciplīnas, cilvēks pats izvēlas savu vietu. Ja cilvēks vairāk par visu vērtē savu dzīvi – viņš stāv aizmugurē, bet, ja viņš grib gūt kādus panākumus sabiedrībā, viņš nostājas priekšējās rindās. Tas, kas stāv priekšā riskē. Vai nu viņš atnāks no kara ar slavu un iegūs varoņa statusu, vai arī viņš vienkārši ies bojā. Un šeit primāri notiek cilvēka paša izšķiršanās. Bet otrs varonības avots sakņojās grieķu reliģijā, tam ir metafiziskas saknes. Senie grieķi ticēja, ka dievi sniedz palīdzību cilvēkiem, kuri viņiem patīk – viņi pasargā tos no briesmām vai palīdz uzvarēt. Dievi apvelta savus mīluļus ar žēlastību un šī žēlastība grieķu valodā ir ”charis”. Tātad harizma ir dievu dāvana cilvēkam. Taču, lai cilvēks to iegūtu, viņam tā ir jānopelna. Cilvēkam jābūt cienīgam, viņam jāizceļas un tikai tad viņš var cerēt uz harizmu. Tie, kam ir harizma un kas ir pierādījuši to ar saviem varoņdarbiem un panākumiem, tie arī skaitījās varoņi. Un labākais no varoņiem ir ķēniņš – tas nozīmē, ka viņam ir vislielākā harizma.

Arī vēlākos laikos, kad izveidojās valsts, grieķi saglabāja šos ļoti arhaiskos uzskatus par to, ka  valdīt vajadzētu labākajam cilvēkam, kam pieder šī dievu žēlastība. Lai arī grieķu pilsētās jau funkcionēja republikāniskā pārvaldes sistēma, blakus vienmēr pastāvēja šis arhaiskais priekšstats par harizmu. Un parasti tādi varonīgi indivīdi, kas nevarēja atrast vietu savā valstī, rīkoja valsts apvērsumus, cīnījās savā starpā vai ar citām pilsētām. Bieži vien tie, kas nevarēja realizēties savā dzimtenē un nonāca konfrontācijā ar valsti, brauca aiz trejdeviņām jūrām un dibināja jaunas pilsētas, kur viņus godināja kā varoņus. Es cenšos parādīt, ka šis varonības ideāls grieķu kultūrā radīja visus šos Senās Grieķijas vēstures fenomenus – tirāniju, savdabīgus karus, jaunu pilsētu dibināšanu un visu kolonizācijas procesu kopumā, pateicoties kuram grieķi apdzīvoja visu Vidusjūras baseinu. Tam visam blakus ir arī ekonomiskie faktori, taču izšķiroša nozīme ir varonības ideālam, kas radīja grieķiem motivāciju cīnīties par varu, karot un dibināt jaunas pilsētas. Katrā ziņā es konstatēju faktu, ka varonības ideāls iedvesmoja ambiciozus līderus uz nepārtrauktu konfrontāciju ar valsti.

Tā kā šiem diviem fenomeniem bija jāiedarbojas savā starpā, lai nonāktu pie tām vērtībām, kuru dēļ Grieķiju saucam par Eiropas kultūras šūpuli…

Jā! Var teikt, ka jau kopš arhaikas laika izveidojās divas vērtību sistēmas. Viena ir šī varoņu vērtību sistēma, kuru kultivē aristokrāti, un otra ir alternatīvā, kas attīstījās valsts dzīves rezultātā un pateicoties ekonomiskajai attīstībai. Proti, šīs jaunās vērtības pauda parastie pilsētas iedzīvotāji, kas nodarbojas ar tirdzniecību, amatniecību, zemkopību – cilvēki, kas pelnīja naudu un tiecās vienkārši dzīvot labklājībā. Viņiem, protams, varonības ideāls bija svešs. Līdz ar to šajā vidē radās alternatīvā vērtību sistēma, kas sludināja baudu, izpriecas, naudu kā augstāko vērtību. Un grieķu kultūra visos nākošajos gadsimtos attīstījās starp šiem diviem poliem. Tas ir tā kā “pluss” un “mīnuss” zīmes – tie rada spriegumu un izšķiļ dzirksteles. Viss, ko grieķi darīja, bija saistīts ar šo divu ideālu konfrontāciju. Un tas izskaidro visu grieķu kultūras attīstības ceļu.

Paralēli tam attīstījās arī divi varonības tipi – lielu darbu varonība un ētiskā varonība. Militārā varonība ar laiku zaudēja savu nozīmi un pieauga ētiskā. Tas izpaudās gan ikdienas dzīvē, gan mākslā. Šos procesus labi atspoguļo grieķu teātris. Manuprāt, spilgtākais tēls uz grieķu skatuves ir Antigone – varone sieviete, kura, saprotams, nestāv kaujas laukā ar vairogu un zobenu, bet kura ir varone ar savu izšķiršanos. Antigone, neskatoties uz nāves draudiem, izpildīja savu morālo pienākumu dievu priekšā, un tā ir viņas apzinātā izvēle, tā ir viņas varonība, par kuru viņa samaksāja ar savu dzīvi. Un tieši šo pašu varonības ideālu iemieso Sokrāts, kura personā kulminē grieķu varonība kā tāda.


Aleksandrs Lielais kaujā pie Gaugamelām. Mozaīka no Pompejām, ap 100. p.m.ē.

IV gs. p.m.ē. grieķu pasaulē pateicoties Aleksandram Lielajam notika spoža varonības renesanse. Viņš iedvesmojās no Homēra varoņiem un atdarināja tos, par savu mērķi izvirzot sacensību ar senajiem varoņiem. Vēsturiskie apstākļi bija tam maksimāli labvēlīgi un  viņam bija iespēja realizēt savu varonības potenciālu karā ar Persiju. Pēc Persijas uzvaras viņš uzstādīja jaunu mērķi – iekarot visu pasauli… Redziet, ideāls var mainīt vēstures gaitu un Aleksandrs tam ir labs piemērs. Pateicoties Aleksandram, grieķu pasaulē atdzima lielo darbu varonības ideāls. Taču vēlāk viņa pēcnācēji bija tikai ideālu imitatori, nevis darītāji. Tūlīt pēc Aleksandra nāves notika ideālu degradācija un aizmiršana. Bet, kad kultūras ideāls pagrimst, tad mirst arī pati kultūra. Parasti tas izpaužas tā, ka kultūra nodod savas patiesās vērtības un pārorientējas uz citām vērtībām – uz naudas, baudas, patērēšanas vērtībām… Grieķu kultūra gāja šo ceļu, un, kad tā bija sevi izsmēlusi, tai pienāca gals. Tas ir neizbēgams process un šādu piemēru vēsturē ir daudz.

Bet tas spriegums, kas pastāvēja starp varonību un valsti šajā mirklī beidzās un šobrīd, piemēram, mūsdienu sabiedrībā vairs nav tāda sprieguma…

Kur tad mūsdienās ir varoņi?! Protams, kaut kur jau viņi ir, bet sabiedriski viņi nav aktuāli, nav pieprasīti. Būtībā tas vispār ir raksturīgi vecām kultūrām. Ar mums notiek tas pats, kas ar sengrieķu kultūru, kad tā bija novecojusi. Valda nauda un bauda, tātad radikāls egoisms! Kur šeit vieta varonībai? Ideoloģija arī samazina varonības izpausmes. Taču kā jau minēju, ikdienas privātajā dzīvē tā joprojām eksistē. Toties sabiedriskā līmenī tās vairs nav. Faktiski mēs dzīvojam tādā pat kultūras situācijā, kādā dzīvoja vēlā Roma, vēlā Grieķija, Babilona un vēl daudzas citas kultūras savās vecumdienās. Taču individuālai varonībai vienmēr ir kāda vieta, jo tas ir mūžīgi aktuāli – izglābt dzīvību, saglabāt savu godu…  Tās izvēles pastāv  vienmēr, neatkarīgi no tā, kādā laikā cilvēks dzīvo un kādā stadijā atrodas kultūra. Gods un negods, krietnums un nelietība taču pastāv vienmēr! Tieši vecajās kultūrās šie jautājumi ir pat vēl aktuālāki un sāpīgāki, jo ir grūtāk pieņemt pareizo lēmumu un izšķirties.

Nedaudz atkāpjoties, klausoties par varoņiem mūsdienās, nāk prātā dažādi “reformisti” – kādas ir attiecības varonībai ar fanātismu?

Es domāju, ka varonībai ar to nav nekā kopīga. Ētiskā stāja – gods krietnums, nenodarīt citiem pāri… Arī vienā no lekcijām kāds no auditorijas, klausoties stāstu par varonību, jautāja, vai tādā gadījumā arī Breivīks nav varonis – viņš taču domāja, ka cīnās par labu un zināja, ka viņam pēc tam par to būs lielas nepatikšanas… Te ir redzams, cik viegli var manipulēt un  nomainīt jēdzienus (..) taču ir jāsaprot, ka runājot par varonību svarīgāk par visu ir ētiskā stāja. Ja Breivīks būtu izsaucis savus pretinieku uz divkauju un godīgi uzvarējis, mēs vēl varētu padomāt un paspriest (..) taču nogalināt nevainīgus, neapbruņotus un neaizsargātus cilvēkus, tā ir cūcība, nevis varonība! Tas ir vājprāts un noziegums pret cilvēci un nekas vairāk. Ir jābūt uzmanīgiem, nevajag jaukt jēdzienus!

Starp citu, tas, ka cilvēkam nav baiļu, nenozīmē, ka viņš ir varonis. Viņš varbūt vienkārši ir dulls vai viņam ir kāda medicīniska anomālija, organisma īpatnība, ka nav baiļu. Bet tas ir pavisam kaut kas cits. Varonība ir ētiskā stāja, tā ir baiļu pārvarēšana un kalpošana ideāliem. Un varonis riskē ar savu dzīvību, ne ar ko citu. Varonis uzvar godīgā cīņā un arī tikai, ja cīņa ir nepieciešama.


Varoņu divkauja, attēls uz sengrieķu vāzes, ap 530. pm.ē

Senajā Grieķijā sava loma varonības augšanā bija arī Olimpiskajām spēlēm un sacensībai…

Tā ir varonības idejas tiešā izpausme. Sacensību gars ir varoņu kultūras izpausmes veids. Interesanti, ka tās sākušās tieši VIII gadsimtā p.m.ē., t.i., Homēra laikmetā, un tajās sākotnēji piedalījās tikai aristokrāti. Tas bija vieds kā pierādīt savu statusu un varonību ārpus kaujas lauka, jo eliti veidoja tie, kas pretendēja uz varoņa statusu. Bija nepieciešamība radīt sabiedrībai savu „reitingu”, kā mēs šodien teiktu. Līdz ar to visu laiku pastāvēja zināma konkurence. Agonālais (sacensību – red.) gars ir imanenti raksturīgs grieķu kultūrā. Šis sacensību gars tieši izriet no varonības ideāla. Varonība ir impulss, kas to radīja. Pēc tam šis gars pārgāja uz citām kultūras jomām – tad sacensties sāka dzejnieki, rakstnieki, podnieki… Pētnieki jau sen runā, ka grieķu kultūras pamatā ir agonālais gars. Taču no kā tas izriet? No varonības!

Jūs pieminējāt Antigoni kā sievieti varoni. Vai ir vēl kādi citi piemēri?

Sava veida varone ir Penelope – Odiseja sieva, kura divdesmit gadus gaida savu vīru. Viņai jāiztur spiediens no negantajiem preciniekiem, kas apgalvo, ka Odisejs ir miris, un ar varu spiež izvēlēties kādu no viņiem apprecēt. Taču viņa varonīgi turas pretī. Grieķu vēsturē ir daudz tādu piemēru, kad sievas stājās cīņā kritušo vīru vietā. Un jāsaka, ka grieķu sabiedrībā nepastāvēja nekāda sieviešu diskriminācija, kā daudziem šodien gribētos teikt. Vienkārši sievietēm bija paredzēta cita loma, taču tas nenozīmē, ka sievietes tika nicinātas vai apspiestas. Piemēram, Ksenofonts rakstīja, ka dvēseles kvalitātes vīriešiem un sievietēm ir vienādas. Līdz ar to ētiskā izvēle ir pieejama arī sievietēm, un arī viņas var būt varones.

Domājot par arhetipisko varoni, cik daudz tajā spēlē viņa paša egoisms? Kā nekā tiek piesolīta tā dievišķā puse, kas viņu sagaida pēc varoņdarba…

Pareizi! Sākotnēji varoņa ideāls ir izteikti egoistisks. Viņš cīnās par savu slavu un godu, un tas viņam ir pirmajā vietā. Taču jau Homēra laikos bija savi noteikumi – varonis nedrīkstēja pretnostatīt savu egoismu sabiedrības vajadzībām. Jo varoņi karo sabiedrības labā un tieši no sabiedrības saņem pagodinājumus un materiālo apbalvojumu. Un varonis var arī visu zaudēt, sabiedrība visu var atņemt un pat nogalināt varoni, kas nostājies klajā konfrontācijā ar kopienu. Līdz ar to egoisms ir ierobežots. Un būtiski, ka par varoni cilvēku atzīst tieši tauta. Te rodas jautājums par to, kā vispār veidojās elite. Homēra agrīnajā sabiedrībā to veido varoņi karavīri, bet vēsturē ir arī citi varianti. Taču visa pamatā ir viens principiāls jautājums, ko mēs redzam visā pasaulē visās civilizācijās – proti, kādēļ šī konkrētā cilvēku grupa veido eliti? Kādēļ viņi valda, bet citi tiem klausa? Un vienmēr tradicionālajā pasaulē uz šo jautājumu tika sniegta šāda principiāla atbilde – eliti veido tie, kas izpilda svarīgāku darbu sabiedrības labā. Tātad, te iet runa par darbu hierarhiju – kas dara svarīgāku darbu šajā sabiedrībā, tas arī valda. Piemēram, vēstures gaitā tie bija priesteri, ierēdņi, karotāji. Mūsdienās šis princips ir sabrucis – nepastāv nekādas saistības ar sabiedriski nepieciešamu darbu. Tas, kuram visvairāk naudas, tas ir elite. Tas, vai viņš šo naudu ir mantojis, nopelnījis vai nozadzis, nevienu neinteresē. Tā saikne ar darbu un nopelniem sabiedrības labā ir pārrauta. Tas nozīmē, ka šādai elitei nav morālas leģitimācijas…

Kas ir jūsu varoņa ideāls?

No mitoloģiskajiem varoņiem tas ir Hektors. Viņš aizstāv savu dzimteni, cīnās pret Ahileju, kas ir daudz pārāks par viņu. Jo Ahileja māte ir dieviete, un viņš zina no savas mātes, ka viņš uzvarēs. Hektors nezina neko, viņš ir parasts cilvēks un viņš pirmajā mirklī nobīstas, taču viņš spēj pārvarēt savas bailes. Sākumā viņš bēg no Ahileja, taču atrod spēku nostāties pretī.  Viņš saprot, ka dievi viņu atstājuši un būs jāmirst, bet viņš varonīgi izrauj zobenu un metas virsū ienaidniekam, teikdams, ka nomirs ar godu un slavu. Viņš pārvar savu vājumu, savu cilvēciskumu un ar to viņš man šķiet ļoti simpātisks! Savukārt no reāliem cilvēkiem mani visvairāk uzrunā Aleksandrs un Sokrats. Viens ir lielākais varonis kaujas laukā, bet otrs – gara pasaulē.

vēl dažas intervijas

Wednesday, August 3, 2016 Posted by

Harijs Tumans.

Neatceros, kam, kur un kad devu šīs intervijas ( jo nesaņēmu gatavas versijas tekstus ), bet te tās ir:

Intervija Nr. 1:

 

SONY DSC

Grāmatu sāciet ar vārdiem, ka pirmkārt šī grāmata prezentē  citu pieeju vēsturei, vēstures rakstīšanai. Vai jūs neapmierina tas kā vēsturnieki līdz šim strādājuši?

Nav gluži tā, ka mani neapmierina, bet ir daži konkrēti aspekti, kas izraisa iebildumus. Pirmkārt, par saturu. Un proti, ir divi darbi ko dara vēsturnieks – faktu atrašana, verificēšana, apzināšana un uzskaitīšana, un otrs – šo faktu analīze un interpretācija. Tas kritiskais patoss, kas tiek pausts grāmatas ievadā, ir par to, ka neatkarīgi no tā kādu laikmetu pēta – gan  jaunākos laikus, gan senos –  bieži vēsturnieki mūsdienās aizraujas ar šo faktu uzskaitīšanu vai precizēšanu, atstājot novārtā analīzi un interpretāciju –  rezultātā veidojas tādas smagnējas faktu noliktavas, kas spēj interesēt tikai pašus pētniekus. Manuprāt, vēsturniekam ir ne tikai jākrāj, bet arī jāanalizē fakti. Tie ir būvmateriāli, ar kuriem veidojam vēsturiskās zinātnes ēku. Protams, tālāk seko jautājumi par metodoloģiju, par subjektīvo faktu uztveri utt., taču tas viss nevar kalpot par iemeslu, lai atteiktos no faktu analīzes. Es rakstīju savu grāmatu ar mērķi saprast tos faktus senās Grieķijas vēsturē, kas ir zināmi un atzīti par drošiem.

Un otrkārt, man nepatīk, ka daudzi vēsturnieki mūsdienās raksta ļoti sausā un garlaicīgā stilā. Es cenšos lauzt šo tradīciju un padarīt savu tekstu viegli lasāmu un saprotamu ikvienam izglītotam cilvēkam. Cik tas ir izdevies – lai spriež lasītājs. Un vēl – es atļaujos uzrunāt savus lasītājus pirmajā personā, jo uzskatu, ka doma nav anonīma un tai nav jāslēpjas aiz jocīgas „mēs” formas vai bezpersoniskām konstrukcijām. Manuprāt, es nevienu neaizvainoju, ja formulēju savas domas pirmajā personā.

Vēl viena problēma ir pētniecības metodoloģiskie pamati. Ir jāatzīst, ka šajā ziņā vēsturnieki iedalās divās grupās, atkarībā no tā, ko viņi uzskata par vēstures virzošo spēku – vieni uzskata, ka tā ir ekonomika, materiāli tehniskie faktori, bet citi – ka tā ir pasaules uztvere, domāšanas veids. Es piederu pie otrās kategorijas. Uzskatu, ka ekonomika pati par sevi nevar būt noteicošais faktors, jo tā ir kultūras produkts  – tāpat kā jebkas cits, ko cilvēks dara. Tas ir arī attiecīgas domāšanas produkts, jo ekonomikas var būt ļoti dažādas. Arī, protams, dabas apstākļi ietekmē ekonomiku, savukārt ekonomiskās  attiecības ir atkarīgas no cilvēku domāšanas vieda.

Tādēļ arī cenšos atklāt senās Grieķijas vēsturi caur toreizējo cilvēku mentāliem uzstādījumiem, caur seno grieķu domāšanas prizmu. Es vēlos aiz vēstures notikumiem ieraudzīt dzīvus cilvēkus un saprast viņu motivāciju. Man liekas, ka tikai saprotot cilvēku motivāciju mēs varam saprast vēsturi.

Un jūs cenšaties atklāt to caur varonību kā konkrētu pamatvērtību..

Pašā pētījuma sākumā man radās iespaids, ka varonība varētu būt tā galvenā ideja, kas spēlē mugurkaula lomu senās Grieķijas kultūras izveidē. Mans konceptuālais pieņēmums bāzējas tajā, ka katra kultūra rodas, balstoties uz kaut kādām idejām. Kultūru veido ideja vai ideāls. Tās ir vērtības, kas vieno sabiedrību kādiem kopējiem mērķiem. Tas, ka varonība ir grieķu kultūras pamatā, bija hipotēze, kuru es darba gaitā apstiprināju. Līdz ar to arī parādīju, ka kultūra aug un attīstās atbilstoši tam, kā veidojās un aug šī ideja. Protams, varonības ideja senajā Grieķijā ar laiku tika arī noliegta, un tā pati mainījās – grāmatā es parādu kā līdz ar to manījās arī visi kultūras procesi. Un šajā ziņā man nebija priekšgājēju.

Kas ir tie jautājumi, uz kuriem fokusējas mūslaiku vēsturnieki?

Kā jau minēju – viņi nodarbojas lielākoties ar zināmu faktu pārskatīšanu un precizēšanu, aizraujas ar daudziem sīkiem jautājumiem. Tā ir tāda praktiska pieeja.  Lieli, visaptveroši pētījumi, kas ļauj paskatīties uz visu vēstures procesu kopumā, ļoti sen nav bijuši. Un tie, kas kādreiz ir bijuši, tie attiecīgi balstās uz kaut kādiem citiem pieņēmumiem un citām idejām. Es eju pirmais savu ceļu un man nav iepriekšējās tradīcijas, uz kuru varētu atsaukties. Literatūras sarakstā man ir 935 darbi, bet antīkos avotus neesmu pat skaitījis, jo to ir ļoti daudz – atbilstoši katrai tēmai.

Sanāk gandrīz vai karjeras vai mūža darbs…

Karjeras darbs tas nav, jo mūsu profesionālajā reitingā, ko mums uzspiež „no augšas”, publikācijas latviešu valodā stāv pēdējā vietā… un monogrāfija – vēl jo vairāk. Savukārt mūža darbs tas tiešām varētu būt… Tik lielu darbu, šķiet, es vairāk nerakstīšu un laikam arī latviski vairs neko lielu un nopietnu nerakstīšu. Šo darbu sāku rakstīt desmit gadus atpakaļ, kad biju jau sasniedzis zināmu brieduma pakāpi savā karjerā. Mūsu ačgārna izglītības sistēmā prasa, un toreiz prasīja, pēc iespējas vairāk publikāciju, vēlams angļu valodā, taču es  sajutu sevī vēlmi paveikt ko vienu, toties apjomīgu. Turklāt, mans mērķis bija to noteikti radīt latviešu valodā, jo  vispār esmu otrais antīkās vēstures vēsturnieks visā Latvijas vēsturē. Pirmais bija Latvijas Universitātes rektors profesors Ernests Felsbergs. Viņam ir vairākas publikācijas latviešu valodā, taču tās veltītas vairāk kādiem konkrētiem kultūras jautājumiem – par Grieķu keramiku, par valodu un tamlīdzīgi. Tādēļ es izjutu sevī morālu aicinājumu uzrakstīt fundamentālu pētījumu latviski. Tā kā šādām tēmām mūsu valstī nav naudas, es biju brīvs, jo man nebija jāatstrādā granti. Es biju brīvs gan tēmas izvēlē, gan laika ziņā… Protams, rakstot nebiju pārliecināts vai vispār darbu pabeigšu un vai varēšu to izdot. Pabeigt gan es biju apņēmies jebkurā gadījumā. Par spīti visai ekonomiskajai krīzei, to biju sev nosolījies – kaut vai ejot kaut kur piestrādāt par apsargu. Taču man izdevās bez tā iztikt. (smejas)

Latvijā primāri tiek finansēti pētījumi par latviešu kultūru un vēsturi – tas ir saprotami un tā tam ir jābūt. Taču slikti, ka tikai tas un nekas cits. Pateicoties tam mēs kļūstam provinciāli, jo iznāk tā, ka mēs vēlamies redzēt tikai paši sevi un negribam paskatīties pāri žogam – lielajā pasaulē. Tomēr mēs nevaram izolēties no pasaules un, ja runājam par senās Grieķijas kultūru, tad jāatceras, ka tā ir mūsu Eiropas kultūras pamats, tā ir Eiropas māte – un to mums vajadzētu iepazīt. Manuprāt, šī izolēšanās ir ačgārna un bīstama sistēma. Tādēļ par savu pienākumu uzskatīju izlauzt kādu caurumu šajā provinciālisma mūrī. Tajā ir jau daži atsevišķi caurumi, taču mūris ir liels un biezs un ir vēl daudz vietas citiem caurumiem…

Grāmatas tapšanas stāsts zināmā mērā arī šķiet kā varoņdarbs. Tajā ieguldītas daudz pūles un cīniņi. Kāda ir varonības nozīme jūsu dzīvē? Minējāt, ka, lai piesēstos un sāktu rakstīt savu grāmatu, nozīme ir arī iegūtajai dzīves paredzei..

Varonība nav tik vienkārša lieta. Tas ir arī jautājums – kas ir varonis? Par to es arī rakstu. Īstā varonība jau tikai atklājās uz nāves sliekšņa. Kad cilvēks stāv nāves priekšā, tikai tur parādās kāds cilvēks ir pēc savas dabas – vai viņš ir varonis, vergs vai mietpilsonis, kas ir senās Grieķijas kultūras radītie cilvēku tipi. Apmēram šādā griezumā varam spriest par varonības elementu klātbūtni savā dzīvē.

Atceros vienu padomju laiku filmu par Minhauzenu  ( „Tas pats Minhauzens” ). Tur ir viena epizode, kur pilsētas mērs izskata Minhauzena lietu. Kā liecība pret viņu ir iesniegta viņa dienasgrāmata, kurā ierakstīts, piemēram, šādas lietas: „plkst. 10 – “izklīdināt mākoņus”, plkst. 11 – “varoņdarbs “un tamlīdzīgi. Un tas kalpo par pamatu, lai viņu apsūdzētu vājprātībā. Izskatot dokumentu, kāds ierēdnis atbalstījis Minhauzenu, teikdams: „es katru rītu ceļos un dodos strādāt uz savu biroju, neteikšu, ka tas ir varoņdarbs, bet kaut kas varonīgs tajā ir”. ( smejas ). Tas ikdienas darbs arī prasa zināmu varonību, jo tā ir sevis pārvarēšana. Tā arī man, lai uzrakstītu grāmatu bija jāpārvar gan pašam sevi, gan ļoti daudzi ārējie šķēršļi… Tas nav varoņdarbs, bet kaut kas varonīgs ir tajā darbā un rutīnā – kalties tajā klintī, ja aiz tā visa slēpjas cēls mērķis.

Vienā no lekcijām, ko vadīju Mazajā Ģildē, kāds no klausītājiem reiz jautāja, ko es domāju par ārstiem vai skolotājiem, kas mūsu dienās pašaizliedzīgi strādā sabiedrības labā – vai tā ir varonība? Protams, es piekritu un teicu, ka tā arī ir sava veida varonība, viena no tās formām. Taču varoņdarbs kā tāds, visā savā pilnībā atklājas nāves priekšā, kad cilvēkam jāizšķiras – saglabāt godu un zaudēt dzīvi vai saglabāt dzīvi un zaudēt godu. Varonis izvēlas pirmo variantu – palikt uzticīgam savam ideālam. Svarīgi ir saprast, kas padara viņu par varoni. No vienas puses, tas ir baiļu trūkums. Katram cilvēkam tādas ir, taču vislielākās bailes ir nāves bailes. Varonība sākas tur, kur tiek pārvarētas bailes. Un varonība ar lielo burtu – tur, kur tiek pārvarētas nāves bailes. Taču, no otras puses, ir jāsaprot, kas ir tas, kas ļauj, dod spēku varonim pārvarēt nāves bailes? Manuprāt, ir jābūt kādām virspersoniskām, virsindividuālām vērtībām, kuras cilvēks atzīst par svarīgākām nekā paša dzīvība. Tā var būt reliģiska ideja, tauta, dzimtene vai mīlestība.

Protams, tādas lielas varonības gadījumi dzīvē ir ļoti reti.

Ne vienmēr katra situācija arī noved līdz šai galējai robežai..

Tieši tā! Var visu dzīvi nodzīvot un nenonākt līdz šādai situācijai. Taču var būt varonis arī citādi – ja godīgi izpildi savus pienākumus, kad to ir ļoti grūti izdarīt, ja dari labus darbus, nenodod citus, palīdzi citiem, glābj citus, ja paliec uzticīgs saviem ideāliem un nes gaismu šajā pasaulē, arī tad, kad tevi apkampj tumsa. Piemēram, skolotāji, kas par spīti naidīgiem ārējiem apstākļiem kā zemais atalgojums, pazemojums un tamlīdzīgi, turpina uzticīgi strādāt, upurējoties bērnu labā. Saglabāt šo stāju mūsu apstākļos tiešām ir varonība.

Atgriežoties pie senās Grieķijas es teikšu, ka esmu konstatējis, ka sākotnējais varonības ideāls tur ir bijis lielu darbu un spēka ideāls, ko iemiesoja Homēra eposa varoņi, kas realizēja sevi kaujas laukā, taču ar laiku akcents tika pārcelts uz ētiku, uz tad tapa ētiskās izvēles varonības ideāls.

Un tas sakrīt ar valsts izveidi, jo Homēra laikos nekādas valsts Grieķijā vēl nebija?

Tieši tā. Redziet, valsts un civilizācija uzliek indivīdiem un varoņiem rāmjus. Tas nosaka varoņa un valsts konfliktu. Pateicoties varoņu ideālam grieķu sabiedrībā valsts veidošanās laikos bija daudz harismātisku līderu, kas pretendēja uz varoņa statusu, bet valsts sāka tos ierobežot un tad viņi rīkoja valsts apvērsumus, izraisīja karus un dibināja jaunas pilsētas. Zinot, ka visa pamatā ir episkais varonības ideāls mēs varam labāk saprast arhaikas laika Grieķijas vēsturi  (VII – VI gs. p.m.ē. ), kad notika visi šie procesi.

Tad sanāk, ka šī ētiskā varonība ietekmēja lielu notikumu virzību…

Ētiskā varonība rodas ne uzreiz un tā rodas ikdienas dzīvē. Kad arhaikas laikmetā grieķi pārgāja pie mierīgākās dzīves veida un sāka mazāk karot, ambicioziem aristokrātiem – seno varoņu pēctečiem – radās grūtības ar savas varonības realizāciju. Iespēju pierādīt sevi kaujas laukā palika arvien mazāk, viņi mēģināja kompensēt to ar sporta sacensībām, bet ar to arī bija par maz. Tad viņi iesaistījās politikā un sāka cīņas par varu. Taču viss mainījās un arī kaujas laukā individuālu cīņas veidu nomainīja cīņa ciešā ierindā – falangā. Arī valsts uzlika savus rāmjus. Tā pakāpeniski radās vairāki ierobežojumi.  Mainoties dzīves apstākļiem varoņu vērtību vietā stājās jaunas – naudas vērtības.  Un varonim nostājās pretī viņa antipods – mietpilsonis. Šajos apstākļos priekšplānā izvirzījās personīgs izvēles jautājumi, kad ir jāizšķiras ikdienas dzīves apstākļos. Piemēram, saglabāt godu un cieņu, vai zaudējot to iegūt naudu vai amatu. Tā ir izvēle situācijā, kad tev piedāvā kaut ko izdarīt, kas ir pretēji taviem morāles principiem, piesolot par to kādus labumus.  Vai kad tev piedāvā kaut ko nodot – savus principus vai savus cilvēkus… Kārdinājumi  iespējami  ļoti dažādi – tie var būt ne tikai materiālie labumi, bet arī draudi. Un šeit tev jāizvēlas – vai tu saglabā savu godu un sirdsapziņu tīru…

Starp citu, tieši sirdsapziņa šeit ir viens no svarīgiem faktoriem, tas ir priekšnosacījums tam, lai pārvarētu nāves bailes – no nāves nebaidās tas, kam ir tīra sirdsapziņa, kurš zina, ka viņš ne sev, ne citiem nav nodarījis pāri ar savu izvēli. Un tā ir tā ētiskā varonība, kas tieši civilizācijas laikā spēlē arvien lielāku lomu. Un šādas ētiskās varonības kulminatīvais tēls šajā grāmatā ir Sokrāts. Visa viņa dzīve ir varonība. Viņš kalpoja savam augstākajam ideālam, kas bija patiesība un morāles normas, kas tajā sakņojas. Sokrāts mācīja novērsties no māņu vērtībām, no tām, saskaņā ar kurām dzīvoja lielākā daļa tā laika sabiedrības – dzenoties pēc naudas, varas, slavas , karjeras utt. Viņš noliedza visus šos „eirostandartus” un tiem pretī lika morāles vērtības, mācot, ka galvenais par ko cilvēkam jārūpējas dzīves laikā, ir dvēseles kopšana. Tikai tas, viņaprāt, nodrošina cilvēkam laimīgu mūžību. Patiecoties savai pārliecībai Sokrāts  kļuva nabadzīgs, zaudēja savu labklājību, bet viegli to panesa un pieņēma to kā dabisku samaksu par brīvību. Visu savu dzīvi viņš gāja pret straumi. Tas parāda, ka ētiskā varonība ir iešana pret straumi. Un arī nāves priekšā, izšķirīgā brīdi, kad viņam pieprasīja attiekties no savas pārliecības, viņš izvēlējās nomirt.

Kā varēja rasties tāda situācija, ka varoņi, kas krita kaujā, tika godināti, bet līdz ar civilizācijas rašanos, varoņi ir opozīcijā?

Kā jau minēju  – civilizācija un valsts uzliek ierobežojumus un rāmjus. Tas senais varonības ideāls, ko bija radījusi senā grieķu kultūra, bija varonis bez robežām. Viņš tiecas pēc nesasniedzamā, viņš tiecas sasniegt dievišķību un neatzīst nekādas robežas. Bet valstij tādi cilvēki nav vajadzīgi, jo tie apdraud sabiedrisko kārtību. No varoņiem nevar uzcelt valsti, valstij ir vajadzīgi kārtīgi pilsoņi, bet vēl labāk – mietpilsoņi. Tādēļ – jo civilizētāka un sarežģītāka ir valstiskā dzīve, jo mazāk tai vajadzīgi tādi varoņi, kas neiekļaujas rāmjos, un jo vairāk ir mietpilsoņu. Varoņi traucē valstij un tādēļ viņi tiek apkaroti. Paskatieties kas notiek šodien: praktiski visi pagātnes varoņi tiek apsmieti – tas pats Sokrats ,Aleksandrs Lielais un daudzi citi. Jo šodien nav vajadzīgi varoņi, šodien ir nepieciešami mietpilsoniski pilsoņi – sava darba darītāji, kas interesējas tikai par sevi un savu labklājību, un netraucē varai valdīt. Varoņi apdraud varu. Tas ir tas konflikts starp indivīdu un varu.

Redziet, varonībai grieķu izpratnē ir divi avoti. Viens – cilvēka paša iekšējais spēks ,viņa iekšējais gars un stāja. Un otrs ir sakrālais avots – tas, ko es saucu par harismu. Proti, iedomājaties: kara laukā stāv haotiski izkārtots karaspēks. Homēra laikos, kad vēl nav valsts un disciplīnas, cilvēks pats izvēlas savu vietu, kur stāvēt. Ja cilvēks vairāk par visu vērtē savu dzīvi – viņš stāv aizmugurē, bet, ja  viņš grib gūt kādus panākumus sabiedrībā, viņš nostājas priekšējās rindās. Tas, kas stāv priekšā riskē. Vai nu viņš atnāk no kara ar slavu un iegūst varoņa statusu, vai arī viņš vienkārši iet bojā. Un šeit primāri notiek cilvēka paša izšķiršanās. Un otrs varonības avots sakņojās grieķu reliģijā, tam ir metafiziskās saknes. Grieķi ticēja, ka dievi sniedz palīdzību cilvēkiem, kuri viņiem patīk – viņi pasargā tos no briesmām vai palīdz uzvarēt.  Dievi apvelta savus mīluļus ar žēlastību un šī žēlastība grieķu valodā ir ”charis”. Tātad harisma ir dievu dāvana cilvēkam, taču, lai cilvēks to iegūtu, viņam tā ir jānopelna. Cilvēkam jābūt cienīgam, viņam jāizceļas un tikai tad viņš var cerēt uz harismu. Tie, kam ir harisma un kas ir pierādījuši to ar saviem varoņdarbiem un panākumiem, tie arī skaitījās varoņi. Un labākais no varoņiem ir ķēniņš – tas nozīmē, ka viņam ir vislielākā harisma.

Arī vēlākos laikos, kad izveidojās valsts, grieķi saglabāja šos ļoti arhaiskos uzskatus par to, ka  valdīt vajadzētu labākajam cilvēkam, kam pieder šī dievu žēlastība. Lai arī grieķu pilsētās jau funkcionēja republikāniskā pārvaldes sistēma, blakus vienmēr pastāvēja šis arhaiskais priekšstats par harismu. Un parasti tādi varonīgi indivīdi, kas neatrada vietu valstī, taisīja apvērsumus un kļuva par tirāniem jeb vienvaldniekiem. Tad viņi taisīja valsts apvērsumus,  cīnījās savā starpā vai ar citām pilsētām. Tie, kuri nevarēja realizēties savā dzimtenē un nonāca konfrontācijā ar savu valsti, brauca aiz trejdeviņām jūrām un dibināja jaunas pilsētas, kur viņus godināja kā varoņus. Es cenšos parādīt, ka šis varonības ideāls grieķu kultūrā radīja visus šos senās Grieķijas vēstures fenomenus – tirāniju, savdabīgus karus, jaunu pilsētu dibināšanu un visu kolonizācijas procesu kopumā, pateicoties kuram grieķi apdzīvoja visu Vidusjūras baseinu. Tam visam blakus ir arī  ekonomiskie faktori, taču izšķiroša nozīme ir  varonības ideālam, kas radīja grieķiem motivāciju cīnīties par varu, karot un dibināt jaunas pilsētas. Katrā ziņā es konstatēju faktu, ka varonības ideāls iedvesmoja ambiciozus līderus uz  nepārtrauktu konfrontāciju ar valsti.

Tā kā tiem bija jāiedarbojas savā starpā, lai nonāktu pie tām vērtībām, kuru dēļ Grieķiju saucam par Eiropas kultūras šūpuli..

Jā! Var teikt, ka  jau kopš arhaikas laika izveidojās divas vērtību sistēmas. Viena ir šī varoņu vērtību sistēma, kuru kultivē aristokrāti, un otra ir alternatīvā, kas attīstījās valsts dzīves rezultātā un pateicoties ekonomiskajai attīstībai. Proti, šīs jaunās vērtības pauda parastie pilsētas iedzīvotāji, kas nodarbojas ar tirdzniecību, amatniecību, zemkopību – cilvēki, kas pelnīja naudu un tiecās vienkārši dzīvot labklājībā. Viņiem, protams, varonības ideāls bija svešs. Līdz ar to šajā vidē radās alternatīvā vērtību sistēma, kas sludināja baudu, izpriecas, naudu kā augstāko vērtību. Un grieķu kultūra visos nākošajos gadsimtos attīstījās starp šiem diviem poliem. Tas ir tā kā pluss un mīnuss zīmes – tie rada spriegumu un dzirksteles. Viss, ko grieķi darīja, bija tā vai tā saistīts ar šo divu ideālu konfrontāciju. Un tas izskaidro visu grieķu kultūras attīstības ceļu.

Paralēli tam attīstījās arī divi varonības tipi  – lielu darbu varonība un ētiskā varonība. Militārā varonība ar laiku zaudēja savu nozīmi un pieauga ētiskā. Tas izpaudās gan ikdienas dzīvē, gan mākslā. Šos procesus labi atspoguļo grieķu teātris. Manuprāt, spilgtākais tēls uz grieķu skatuves ir Antigone – varone sieviete, kura, saprotams, nestāv kaujas laukā ar vairogu un zobenu, bet kura ir varone ar savu izšķiršanos. Antigone neskatoties uz nāves draudiem izpildīja savu morālo pienākumu dievu priekšā un tā ir viņas apzinātā izvēle, tā ir viņas varonība, par kuru viņa samaksā ar savu dzīvi. Un tieši šo pašu varonības ideālu iemieso Sokrāts, kurā personā kulminē grieķu varonība kā tāda.

IV gs. p.m.ē. grieķu pasaulē pateicoties Aleksandram Lielajam notika spoža varonības renesanse.  Viņš iedvesmojās no Homēra varoņiem un atdarināja tos, par savu mērķi izvirzot sacensību ar senajiem varoņiem. Vēsturiskie apstākļi bija tam maksimāli labvēlīgi un  viņam bija iespēja realizēt savu varonības potenciālu karā ar Persiju. Pēc Persijas uzvaras viņš uzstādīja jaunu mērķi – iekarot visu pasauli…  Redziet, ideāls var mainīt vēstures gaitu un Aleksandrs tam ir labs piemērs.  Pateicoties Aleksandram grieķu pasaulē atdzima lielo darbu varonības ideāls.  Taču vēlāk viņa pēcnācēji bija tikai ideālu imitatori, nevis darītāji. Tūlīt pēc Aleksandra nāves notika ideālu degradācija un aizmiršana. Bet, kad kultūras ideāls pagrimst, tad mirst arī pati kultūra. Parasti tas izpaužas tā, ka kultūra nodod savas patiesās vērtības un pārorientējas uz citām vērtībām – uz naudas, baudas, patērēšanas vērtībām… Grieķu kultūra gāja šo ceļu, un, kad tā  bija sevi izsmēlusi , tai pienāca gals. Tas ir neizbēgams process un šādu piemēru vēsturē ir daudz.

Bet tas spriegums, kas pastāvēja starp varonību un valsti šajā mirklī beidzās un šobrīd, piemēram, mūsdienu sabiedrībā vairs nav tāda sprieguma..

Kur mūsdienās ir varoņi?! Protams, kaut kur jau viņi ir, bet sabiedriski viņi nav aktuāli, nav pieprasīti. Būtībā tas raksturīgi vispār vecām kultūrām. Ar mums notiek tas pats, kas ar sengrieķu kultūru, kad tā bija novecojusi. Valda nauda un bauda, tātad radikāls egoisms! Kur šeit vieta varonībai? Ideoloģija arī samazina varonības izpausmes. Taču kā jau minēju, ikdienas privātajā dzīvē tā joprojām eksistē. Toties sabiedriskā līmenī tās vairs nav. Faktiski mēs dzīvojam tāda pat kultūras situācijā, kādā dzīvoja vēlā Roma, vēlā Grieķija, Babilona un vēl daudzas citas kultūras savās vecumdienās. Taču individuālai varonībai vienmēr ir kāda vieta, jo tas ir mūžīgi aktuāli – izglābt dzīvību, saglabāt savu godu…  Tās izvēles ir vienmēr, neatkarīgi no tā, kādā laikā cilvēks dzīvo un kādā stadijā atrodas kultūra. Gods un negods, krietnums un nelietība taču pastāv vienmēr! Tieši vecajās kultūrās šie jautājumi ir pat vēl aktuālāki un sāpīgāki, jo ir grūtāk pieņemt pareizo lēmumu un izšķirties.

Nedaudz atkāpjoties, klausoties par varoņiem mūsdienās, nāk prātā dažādi “ reformisti”– kādas ir attiecības varonībai ar fanātismu?

Es domāju, ka varonībai ar to nav nekā kopīga. Ētiskā stāja – gods krietnums, nenodarīt citiem pāri… Arī vienā no lekcijām kāds no auditorijas, klausoties stāstu par varonību jautāja, vai tādā gadījumā arī Breiviks nav varonis – viņš taču domāja, ka cīnās par labu un zināja, ka viņam pēc tam par to būs lielas nepatikšanas… Te ir redzams, cik viegli var manipulēt un  nomainīt jēdzienus … taču ir jāsaprot, ka runājot par varonību svarīgāk par visu ir  ētiskā stāja. Ja Breivīks būtu izsaucis savus pretinieku uz divkauju un godīgi uzvarējis, mēs vēl varētu padomāt un paspriest … taču nogalināt nevainīgus, neapbruņotus un neaizsargātus cilvēkus, tā ir cūcība, nevis varonība! Tas ir vājprāts un noziegums pret cilvēci un nekas vairāk. Tātad ir jābūt uzmanīgiem un nevajag jaukt jēdzienus.

Starp citu: tas, ka cilvēkam nav baiļu, nenozīmē, ka viņš ir varonis. Viņš varbūt vienkārši ir dulls vai viņam ir kāda medicīniska anomālija, organisma īpatnība, ka nav baiļu. Bet tas ir pavisam kaut kas cits. Varonība ir ētiskā stāja, tā ir baiļu pārvarēšana un kalpošana ideāliem. Un varonis riskē ar savu dzīvību, ne ar citu. Varonis uzvar godīgā cīņā un arī tikai, ja cīņa ir nepieciešama.

Senajā Grieķijā sava loma varonības augšanā bija arī Olimpiskajām spēlēm un sacensībai..

Tā ir varonības idejas tiešā izpausme. Sacensību gars ir varoņu kultūras izpausmes veids. Interesanti, ka tās sākušās tieši VIII gadsimtā, t.i., Homēra laikmetā, un tajās sākotnēji piedalījās tikai aristokrāti. Tas bija vieds kā pierādīt savu statusu un varonību ārpus kaujas lauka. Jo eliti veidoja tie, kas pretendēja uz varoņa statusu. Bija nepieciešamība radīt sabiedrībai savu „reitingu” kā mēs šodien teiktu. Līdz ar to visu laiku pastāvēja zināma konkurence. Agonālais ( sacensību ) gars ir imaneneti raksturīgs grieķu kultūrā. Šis sacensību gars tieši izriet no varonības ideāla. Varonība ir impulss, kas to radīja. Pēc tam šis gars pārgāja uz citām kultūras jomām – tad sacensties sāka dzejnieki, rakstnieki, podnieki… Un pētnieki jau sen runā, ka grieķu kultūras pamatā ir agonālais gars. Taču no kā tas izriet? No varonības!

Jūs pieminējāt Antigoni kā sievieti varoni. Vai ir vēl kādi citi piemēri?

Sava veida varone ir Penelope – Odiseja sieva, kura divdesmit gadus gaida savu vīru. Viņai jāiztur spiediens no negantajiem preciniekiem, kas apgalvo, ka Odisejs ir miris un ar varu spiež izvēlēties kādu no viņiem un apprecēt. Taču viņa varonīgi turas pretī. Grieķu vēsturē ir daudz tādu piemēru, kad sievas stājās cīņā kritušo vīru vietā.  Un jāsaka, ka grieķu sabiedrībā nepastāvēja nekāda sieviešu diskriminācija, kā daudziem šodien gribētos teikt. Vienkārši sievietēm bija paredzēta cita loma, taču tas nenozīmē, ka sievietes tika  nicinātas vai apspiestas.  Piemēram, Ksenofonts rakstīja, ka dvēseles kvalitātes vīriešiem un sievietēm ir vienādas. Līdz  ar to ētiskā izvēle ir pieejama arī sievietēm un arī viņas var būt varones.

Domājot par arhetipisko varoni,  cik daudz tajā spēlē viņa paša egoisms? Kā nekā tiek piesolīta tā dievišķā puse, kas viņu sagaida pēc varoņdarba…

Pareizi! Sākotnēji varoņa ideāls ir izteikti egoistisks. Viņš cīnās par savu slavu un godu un tas viņam ir pirmajā vietā. Taču jau Homēra laikos bija savi noteikumi – varonis nedrīkstēja pretnostatīt savu egoismu sabiedrības vajadzībām. Jo varoņi  karo sabiedrības labā un tieši no sabiedrības saņem pagodinājumus un materiālo apbalvojumu. Un varonis var arī visu zaudēt, sabiedrība visu var atņemt un pat nogalināt varoni, kas nostājies klajā konfrontācijā ar kopienu. Līdz ar to egoisms ir ierobežots. Un būtiski, ka par varoni cilvēku atzīst tieši tauta. Te rodas jautājums par to, kā vispār veidojās elite. Homēra agrīnajā sabiedrībā to viedo varoņi- karavīri, bet vēsturē ir arī citi varianti. Taču visa pamatā ir viens principiāls jautājums, ko mēs redzam visā pasaulē visās civilizācijās. Proti, kādēļ šī konkrētā cilvēku grupa veido eliti? Kādēļ viņi valda, bet citi tiem klausa? Un vienmēr tradicionālajā pasaulē uz šo jautājumu tika sniegta šāda principiālā atbilde: eliti veido tie, kas izpilda svarīgāku darbu sabiedrības labā. Tātad, te iet runa par darbu hierarhiju – kas dara svarīgāku darbu šajā sabiedrībā, tas arī valda. Piemēram, vēstures gaitā tie bija priesteri, ierēdņi, karotāji . Mūsdienās šis princips ir sabrucis – nepastāv nekādas saistības ar sabiedriski nepieciešamu darbu. Tas, kuram visvairāk naudas, tas ir elite. Tas, vai viņš šo naudu ir mantojis, nopelnījis vai nozadzis, nevienu neinteresē. Tā saikne ar darbu un nopelniem sabiedrības labā ir pārrauta.  Tas nozīmē, ka šādai elitei nav morālas leģitimācijas…

Kas ir jūsu varoņa ideāls?

No mitoloģiskajiem varoņiem tas ir Hektors. Viņš aizstāv savu dzimteni, cīnās pret Ahilleju, kas ir daudz pārāks par viņu. Jo Ahileja māte ir dieviete un viņš zina no savas mātes, ka viņš uzvarēs. Hektors nezina neko, viņš ir parasts cilvēks un viņš pirmajā mirklī nobīstas. Taču viņš spēja pārvarēt savas bailes. Sākumā viņš bēg no Ahileja, taču atrod spēku nostāties pretī.  Viņš saprot, ka dievi viņu atstājuši un būs jāmirst, bet viņš varonīgi izrauj zobenu un metas virsū ienaidniekam, teikdams, ka nomirs ar godu un slavu.  Viņš pārvar savu vājumu, savu cilvēciskumu un ar to viņš man šķiet ļoti simpātisks! Savukārt no reāliem cilvēkiem mani visvairāk uzrunā Aleksandrs un Sokrats. Viens ir lielākais varonis kaujas laukā, bet otrs – gara pasaulē.

 

Intervija Nr.2:

Šī laikam bija LU intervija no sērijas “Mēneša pētnieks”, 2016. g. pavasarī:

 

Balva

Būt savā vietā un darīt to, kas jādara.

Vēstures zinātņu doktors, antīkās vēstures speciālists un Latvijas Universitātes pasniedzējs Harijs Tumans  nodarbojas ar antīkā laika izpēti un seno tekstu tulkošanu no latīņu un sengrieķu valodām. Pirms gada tika izdota profesora Tumana monogrāfija „Varoņi un varonība Senajā Grieķijā”, kas ir pirmais šāda veida oriģinālpētījums latviešu valodā. Šogad Harijs Tumans ieguva balvu „Gada vēsturnieks Latvijā 2015”.

 

Apsveicu Jūs ar balvas „Gada vēsturnieks Latvijā 2015” iegūšanu. Kādas ir sajūtas?

Paldies. Sajūtas ir labas. Varbūt pat bezkaunīgi teikt – jūtos nedaudz nopelnījis. Patīkami. Lai gan tas neko nemaina.

Gatavojoties mūsu intervijai, izlasīju daudzās intervijas, kurās esat piedalījies. Vienā no tām minējāt, ka monogrāfiju „Varoņi un varonība Senajā Grieķijā” rakstījāt 10 gadus.

Ir tā, ka grāmatu rakstīju astoņus gadus, un tad vēl divus gadus teksts tika rediģēts un labots. Vienu gadu laboju pats, otru gadu – redaktors. Kopā sanāk diezgan ilgi.

Kad iesākāt rakstīt grāmatu, vai zinājāt konkrēti, par ko tā būs?

Tad, kad piesēdos pie baltās lapas, ideja neradās uzreiz, bet es atceros, ka pirms sāku rakstīt, cītīgi domāju par to vismaz pusgadu. Man gribējās uzrakstīt nopietnu pētījumu – monogrāfiju par Seno Grieķiju latviešu valodā. Uzskatīju to par savu pienākumu. Tā sanāca, ka es esmu Latvijas vēsturē otrais, un ļoti iespējams arī, ka pēdējais speciālists šajā tēmā. Pirmais bija Latvijas Universitātes pirmais rektors profesors Ernests Felsbergs.

Atceros, toreiz viens kolēģis mani aicināja rakstīt Grieķijas vēsturi – nevis skolas grāmatu, bet apkopojošu darbu par Grieķijas vēsturi, – un es viņam atbildēju, ka tas būšot nākamais solis, jo vispirms jāuzraksta savs speciālais pētījums. Tajā brīdī, kad es to teicu, koncepcija man jau bija izkristalizējusies. Biju jau nonācis pie varonības tēmas. Šī tēma balstījās manā atziņā, ka katras kultūras pamatā ir kaut kāda ideja jeb ideāls. Osvalds Špenglers ir teicis: Kultūra dzimst tad, kad piedzimst tās dvēsele”. Bet, kas ir tā dvēsele”? Tas ir nezinātnisks termins, ko ir grūti definēt. Protams, izlasot Špenglera darbu to var saprast, bet man gribējās to noformulēt kaut kā savādāk. Es nonācu pie atziņas, ka kultūra dzimst tad, kad rodas tās pasaules uzskats un vērtību sistēma, kas no tā izriet. Uz vērtību pamata sabiedrība izstrādā savu vērtību kopumu un galveno orientieri, t.i., ideālu. Tas, kādā veidā sabiedrība strukturējas, kā tā organizē savu dzīvi – sociālo, politisko, ekonomisko, kultūras – tas viss ir atkarīgs no tā, kā šī sabiedrība saprot šo savu uzdevumu, savu ideālu, mērķi, uz kuru virzīties. Taču tā tas turpinās līdz noteiktam brīdim. Kad šis ideāls ir izsmēlis sevi un sabiedrībā to vairs neatbalsta, kultūra degradē un pēc kāda laika iet bojā – reizē ar visu sabiedrību.

Un kā Jūs nonācāt līdz varonības koncepcijai?

Mēģināju saprast, kādi ideāli ir dažādām kultūrām. Varēju noformulēt Divupes, senās Indijas, Ķīnas, Ēģiptes ideālus, un tad pats sev pajautāju: Kāds varētu būt ideāls Senajai Grieķijai?” Radās pieņēmums, ka grieķu kultūrai tas varētu būt varonības ideāls. Jo visas Senās Grieķijas kultūras vēstures gaitā mēs epicentrā redzam varoņus – gan laikmetīgus, gan pagātnes. Sākumā mans uzdevums bija pavisam vienkāršs – uzrakstīt, kā mainījās priekšstati par varonību Senajā Grieķijā laika gaitā. Šis mērķis toreiz likās šaurs un tuvs, un es biju iedomājies, ka tā būs neliela monogrāfija – ne vairāk par 300 lappusēm.

Beigās darbs izauga līdz 800 lappusēm….

Kad sāku iedziļināties materiālā, koncepcija tika precizēta un noformulējās arvien skaidrāk – es sapratu, ka jāraksta par kultūru vispār, par ideālu un tā lomu kultūras dzīvē. Materiāla apjoms bija pārsteidzoši liels, un tad radās jautājums, ko ar to darīt un kā ar to strādāt. Daži mani draugi teica, lai liekos mierā, jo šeit nav, kas lasa, tātad lai rakstu kaut ko vieglu, populāru, īsu, „sazipotu”! Lai uztaisu tādu vieglu tekstiņu! Un tāpat jau to neizdos, jo nebūs naudas… Es tomēr tam nepiekrītu un turpināju savu darbu. Jo esmu tāds cilvēks, kuram sirdsapziņa neļauj haltūrēt. Haltūru es neciešu! Ja es daru, tad daru līdz galam. Ja strādāju pie tēmas un zinu, ka ir vēl kaut kāda literatūra, avoti un viedokļi – es nevaru tos vienkārši ignorēt. Tā būtu haltūra. Līdz ar to, es iekļauju visu, lai tēma būtu pilnīgi izsmelta. Un tādēļ beigās ir tapis tāds apjoms. Turklāt man bija svarīgi, lai šis darbs būtu zinātnisks, tātad metodoloģiski korekts. Lai nav kauns pasaules un nākamo paaudžu priekšā, lai šo darbu atzītu nākamais antīkais vēsturnieks Latvijā – ja vien tāds būs. Varbūt šobrīd es domāju tik pesimistiski, ka esmu pēdējais antīkais vēsturnieks Latvijā, bet gribas cerēt, ka tomēr nē. Un gribētos, lai viņš, izlasot manu darbu, varētu pateikt: „Jā, tas ir pareizi, tas ir korekti!” Lai neteiktu, ka Tumans toreiz ir rakstījis haltūru! Vēl viens apsvērums bija tāds, ka nākotnē monogrāfiju varētu tulkot – angliski, krieviski. Un tad, ja tulko tādā lielā valodā” un darbu rādi pasaulei, tad jābūt atbilstošai kvalitātei. Es rakstīju šo darbu latviski tā, lai to varētu tulkot tādu, kāds tas ir, bez pārrakstīšanas, un lai varētu to prezentēt pasaulei. Tāds bija mans uzdevums.

Vai redakotrs saīsināja daudz no grāmatas teksta vai kā citādi to izmainīja?

Nē, man bija ārkārtīgi labs redaktors – Aivars Kļaviņš. Mēs strādājām pie labojumiem veselu gadu. Viņš bija stingrs, un es esmu ārkārtīgi apmierināts ar viņa darbu. Es par visu esmu apmierināts. Arī māksliniece radīja izcilu noformējumu. Uz vāka ir redzams bronzas Zevs vai Poseidons – statuja, kas atrodas Atēnu Nacionālajā muzejā. Uzreiz sapratu, ka uz vāka jābūt tieši šim tēlam, un māksliniece prata to ļoti lieliski un skaisti izdarīt. Labāk nekā biju iedomājies.

Ieguldot šajā darbā tik daudz enerģijas un laika, vai vienmēr bija pārliecība, ka grāmata ieraudzīs savu izdošanas brīdi?

Bija laiks, kad cerības zuda. Kad sākās 2008./9. g. krīze, kad drastiski grieza tā jau niecīgas algas, likās, ka izdot grāmatu es nekad nevarēšu. Bet es turpināju rakstīt pat ar domu, ka rakstu galdā, jo apzinājos to kā savu pienākumu.

Uz grāmatas vāka ir autora piebilde: „Šo darbu var lasīt jebkurš, kas prot lasīt”.

Lasīt tas nozīmē kaut ko vairāk kā tikai izklaides izdevumus un īsziņas. Es labi sapratu, ka mērķauditorija nav liela un jāraksta tā, lai jebkurš cilvēks varētu manu grāmatu izlasīt un saprast. Centos, lai stils nebūtu sausi akadēmisks”, lai tas būtu mazliet brīvāks. Lai būtu interesanti un saprotami jebkuram lasītājam, kas nav vēsturnieks. Maksimāli centos izvairīties no svešvārdiem. Un visu, kas nepieciešams –  paskaidroju.

Kādā no intervijām stāstījāt par to, kā izvēlējāties kļūt par vēsturnieku. Jūs bērnībā staigājāt pa Hersonesas drupām Sevastopolē un sapratāt, ka vēlaties kļūt par vēsturnieku.

Jā, es biju tāds romantisks jaunietis un mani saviļņoja sengrieķu pilsētas drupas pie siltas jūras.

Mēģinu iztēloties šādu situāciju mūsdienās. Iedomājieties, ja Jūsu dēls atnāktu un paziņotu, ka vēlas kļūt par antīkās vēstures pētnieku! Kā jūs reaģētu?

(Smejas) Godīgi sakot, es nebūtu priecīgs. Mēģinātu atrunāt. Zinot, cik tas ir smagi un ka nav perspektīvas. Jo es tomēr sāku studijas citos laikos, kad viss bija savādāk… Taču protams, es zinu, ka es esmu savā vietā, jo es to uztveru kā savu aicinājumu. Es droši zinu, ka es daru to, kas man ir jādara, kas atbilst manai būtībai. Tas nozīmē, ka esmu izdarījis savu izvēli, atbildot uz Ērika Forma jautājumu: „To have or to be?”, kas pareizi būtu jātulko kā Gūt vai būt?” Tā ir izvēle starp diviem dzīves veidiem: dzīvot, lai maksimāli iegūtu sev materiālus labumus, vai dzīvot, lai realizētu sevi. Tas ir fundamentāls jautājums, uz kuru ir jāatbild katram cilvēkam. Starp citu, man bija kārdinājums – deviņdesmito gadu sākumā, kad sākās juku laiki un izglītība tika mesta brīvā lidojumā bezdibenī. Tad bija jāstrādā piecās darba vietās, lai izdzīvotu. Redzot, kāda apkārt ritēja dzīve – cilvēki kaut ko prihvatizēja, pirka, pārdeva, mahinēja utt. –  bija grūti samierināties ar savu knapu iztikšanu un cīņu par eksistenci. Bija jāizdara izvēle: palikt pie sava aicinājuma vai pamest profesiju un braukt pelnīt uz Poliju, Vāciju – kaut ko pirkt un pārdot, kā toreiz darīja daudzi. Es, paldies Dievam, sapratu, kas ir kas, un es droši zinu, ka gadījumā, ja es izvēlētos variantu „to have”, tad es būtu vai nu nodzēries, vai traģiski gājis bojā. Arī tagad ir grūti, bet es zinu, ka esmu savā vietā.

Bet varbūt Jūs kļūtu par miljonāru?

Šaubos. Bet, ja es kļūtu par miljonāru, tas man tāpat netraucētu nodzerties un iet bojā. Jo cilvēks, kas nav savā vietā dzīvē, nevar būt harmonijā ar sevi un pasauli. Viņš apzināta vai neapzināt cieš no tā. Par to daudz teikts mākslā – gan pasaules literatūrā, gan filmās, jo tādu gadījumu dzīvē ir daudz. Cilvēkam ārēji viss ir labi, it kā ir sasniedzis visu, ko gribējis, bet iekšējais diskomforts un neapmierinātība viņu moka un iedzen nepatikšanās vai vispār kapā. Tu vienkārši nevari dzīvot normāli, ja zini, ka esi nevietā. Katram ir jābūt savā vietā. Mana vieta ir šī, un es daru tieši to, ko es daru, un darīšu tik ilgi, kamēr varēšu. Un tikai tādēļ man galu galā izdevās uzrakstīt šo darbu.

 

Es uzskatu, ka šīs grāmatas fakts pats par sevi ietver 3 brīnumus – pirmais, ka es to uzrakstīju, jo visi apstākļi bija nelabvēlīgi – bija jācīnās par izdzīvošanu, un situācija valstī nav labvēlīga humanitārajām zinātnēm, vēsturei, it īpaši Antīkajai vēsturei.

Otrais brīnums – grāmata tika izdota. Vēl strādājot pie manuskripta, meklēju līdzekļus grāmatas izdošanai. Trīs gadus bez jebkādiem rezultātiem. Krīzes laiks, mazas algas, un tad bija izmisuma brīdis, kad likās – nebūs. Bet nu nekas, turpināju rakstīt, kamēr pabeidzu. Un tā sanāca, ka tad, kad darbs jau bija uzrakstīts, universitātē tika izsludināts konkurss, un laimīgā kārtā tur varēja pieteikt arī humanitārās disciplīnas. Man izdevās uzvarēt. Esmu ļoti pateicīgs savai universitātei, ka līdzekļi tika piešķirti un grāmatu varēja izdot. Milzīga pateicība arī LU apgādam, kas ļoti palīdzēja grāmatas izdošanā.

Tagad grāmata ir jau pārizdota!

Jā, tas ir trešais brīnums. Es biju patīkami pārsteigts. Tad, kad es rakstīju, daudzi teica: „Ko tu raksti! Kas to lasīs? Un kurš to pirks?” To man teica citi, to es arī pats domāju. Un tad, kad darbs bija gatavs, izrādījās, ka cilvēki ir ļoti atsaucīgi un ļoti labprāt pirka, grāmata ir ļoti liela – 800 lappuses. Diezgan sīkā drukā un arī diezgan dārga. Tik un tā tika izpirkta divu mēnešu laikā. Tas ir fantastiski. Tiešām ārkārtīgi priecājos par to, ka mans darbs ir vajadzīgs, pieprasīts un izrādās, ka mums ir gudra, zinātkāra, izglītota tauta.

Desmit gadi atmaksājās!

Gandarījums ir milzīgs. Vienreiz mūžā var atļauties desmit gadus rakstīt vienu grāmatu, bet tik lielu darbu es vairs nerakstīšu. Tagad man ir citi projekti. Šobrīd strādāju pie darba par Antīko tēlu arhitektūru Rīgas ielās.

Vai Jums ir termiņš, kad būtu jābūt gatavai jaunajai grāmatai?

Nē, tas ir mans brīvais projekts, mana brīvā izvēle. Patīkami, ka Kultūrkapitāla fonds atbalstīja šo projektu, piešķīra man stipendiju. Es ceru, ka ar šo grāmatu būs vieglāk. Es katru dienu cenšos kaut ko izdarīt.

Kāpēc ir jāmācās vēsture?

Atbilde būs banāla – cilvēks, kas nezina pagātni, ir, teiksim tā, nožēlojams. Tas nenozīmē, ka nevar dzīvot bez pagātnes, var, protams, un mēs nerunājam par to, ka katram jābūt vēsturniekam, tā nav. Bet pagātne ir jāzina, jo citādāk cilvēks nevar izveidot savu identitāti. Zināšanas par pagātni cilvēku padara par kulturālu būtni. Cilvēkam ir jānonāk pie jēgas, un vēsture ir viens no tiem palīglīdzekļiem, kas šo jēgu nosaka un veido. Jāzina vēsture kaut minimālā līmenī, jābūt priekšstatam par to, kur tu esi dzimis, kāda ir tavas dzimtenes un ģimenes pagātne. Un jābūt arī cilvēkiem, kas to dara profesionāli, lai saglabātu, šo kolektīvo atmiņu par pagātni. Tā ir vēstures un kultūras funkcija.

Ir teiciens, ka „vēsture atkārtojas

Tā mēdz teikt, bet tas ir nosacīti. Ne gluži. Atkārtojas situācijas, ne jau vēsture, Kā Hērakleits teica par tiem ūdeņiem, divreiz vienā upē neiekāpsi. Vēsture neatkārtojas, katru reizi tas ir cits laiks, cita situācija, citi cilvēki. Un tieši te noder pagātnes pieredze, no kuras mācīties. Jāsaprot situācijas, kas ir bijušas, lai saprastu mūsdienas. Kur mēs esam – sabiedrība, vide un tu. Vēsture ir nepieciešama, lai varētu orientēties apkārtējā situācijā. Bet kā mēs zinām, no vēstures neviens nemācās, līdz ar to bieži vien atkārtojas ne tikai izaicinājumsituācijas, bet arī atbilde uz to. Katram indivīdam ir vērtīgi zināt vēsturi, lai pieņemtu adekvātus lēmumus.

Atskatoties pagātnē, daudzas civilizācijas piedzīvoja savu norietu. Kāds ir jūsu skatījums nākotnē, prognozes?

Par to jau ir daudz runāts. Ziniet, man nav gaišredzības spēju, prognozēt ir ļoti grūti. Ir kaut kādas situācijas, ko var paredzēt. Rietumcivilizācija ir sasniegusi diezgan sirmu vecumu, un šajā ziņā tā ir līdzīga citām civilizācijām (paralēli tam ir Romas impērija, bet tā nav vienīgā, tādu civilizāciju pasaules vēsturē ir daudz, un civilizācijas vecumiem ir līdzīgi simptomi – situācijas, procesi ). Ja mēs skatāmies, kas notiek šodien un kas notika vēlajā Romā – paralēles ir acīmredzamas. Jāsaprot, ka mūsu civilizācija ir diezgan veca, bet tas nenozīmē, ka tagad var prognozēt, ka, teiksim, pēc diviem vai desmit gadiem, tā sagrūs. Romas impērija mira mokoši un diezgan ilgi un sadrupa par daļām, turklāt viena daļa atdzīvojās un otra – ne. Tur sākas vēsturiski smalkumi. Jāsaprot, kas var sekot tālāk, kad kritiskā masa ir sasniegta. Šobrīd es neredzu kritisko masu, tikai to, ka mēs ejam virzienā, ka arvien vairāk atgādinām Romu. Ir iespējami ļoti dažādi scenāriji. Finālā jau viss beigsies slikti. Tādēļ, ka agri vai vēlu, visas civilizācijas iet bojā, agri vai vēlu visi cilvēki mirst, principā, tas ir dabas likums – viss iet uz galu, organismi noveco, tehnika un arī sociālie organismi iet bojā. Perspektīva, principā, ir tāda. Bet, cik ilgi katrs organisms dzīvo, tas atkarīgs no daudzajiem faktoriem.

Parasti runā, ka tad, kad Romas civilizācija beidzās, sākās kaut kas jauns. Tā jau ir. Cikliskums. Tikai nevajag tik ideālistiski uz to skatīties, redziet, bojāeja ir ilgstoša, un jaunais arī top ilgi un bieži vien arī dramatiski. Un tiem cilvēkiem, kas dzīvo vēl šajā, vecajā impērijā, diez vai ir kaut kāds mierinājums, ka pēc tam, pēc pāris simts gadiem, šeit, uz mūsu civilizācijas drupām, izaugs jauna, skaista civilizācija. Protams, ļoti iespējams, bet kāds tas ir mierinājums mums. Barbari atnāk, norok impēriju un padara tos, kas tur dzīvo, par humusu. Pēc tam uz tā humusa izaug skaisti ziedi – Eiropa ir civilizācijas zieds. Šeit nevajadzētu par to ļoti pārdzīvot, process ir ļoti garš, cik mums ir atlicis, to mēs nezinām. Mums jāsaprot, ka mēs dzīvojam noteiktā civilizācijas stadijā ne jau tādēļ , lai uztrauktos un pārdzīvotu, bet redzētu realitāti un adekvāti reaģētu. Un jādzīvo neatkarīgi no civilizācijas vispārējiem likteņiem, mēs to nevaram mainīt. Katram jādzīvo saskaņā ar savu sirdsapziņu. Tas ir katra uzdevums. Galu galā, ja cilvēks dzīvo harmonijā ar pasauli un sevi, kāda starpība, kas tur notiek apkārt. Krīt Roma, atnāk barbari – ja tu esi godīgs cilvēks, tu vienmēr tāds paliksi un tāds arī nomirsi.

Ko jūs darāt brīvajā laikā, vai jums tāds vispār ir?

Formāli jau brīvais laiks ir, bet brīvajā laikā es parasti nodarbojos ar pētniecību. Man, protams, patīk papriecāties par dzīvi, ceļot, pavadīt laiku ar ģimeni. Tagad es gaidu, kad beigsies mācību gads, darbu aizstāvēšanas un sesija, tad varēšu aizbraukt uz laukiem, nogulties saulītē un lasīt grāmatas. Lasīt un rakstīt.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Paideija

Thursday, August 28, 2014 Posted by

Dr. Hist. Harijs Tumans

HELLĒŅU DISKUSIJAS PAR PAIDEIJU

Šis raksts ticis nopublicēts šeit: Antiquitas viva 4. Rīga, 2014. Lpp. 22 – 40.

skola

Šeit paideija tiks saprasta plašākā nozīmē – ne tikai kā izglītība / izglītošanās, bet arī kā audzināšana, kas vienmēr, līdz pat neseniem laikiem, bija ļoti svarīgs, un bieži vien pats svarīgākais izglītības uzdevums. Tādēļ hellēņu diskusijas par paideiju šajā kontekstā nozīmē diskusijas par audzināšanas / izglītības mērķiem un jēgu. Ilgu laiku grieķu kultūras telpā nebija publisku diskusiju par šo tēmu, jo, acīmredzot, paideijas būtība likās pašsaprotama. Īsumā to var noformulēt ļoti vienkārši: mācīt krietnumu ( ajrethv ). Kā parādīja Vērners Jēgers savā slavenajā darbā „Paideia”, visa sengrieķu kultūra savā būtībā nodarbojās ar paideiju šādā izpratnē[1]. Par svarīgāko mākslu, kā zināms, grieķi uzskatīja vārda mākslu, tādēļ tieši literatūra dod mums iespēju izsekot tam, kā Hellādas zemē attīstījās priekšstati par paideijas mērķiem un uzdevumiem.

Tātad, no pašiem pirmsākumiem ilgā laika periodā grieķu literatūra kalpoja krietnuma ideālam. Protams, izpratne par krietnumu laika gaitā mainījās, arī autoru izpratne varēja nedaudz atšķirties, tomēr palika spēkā vadošā tieksme- ar savu daiļradi būt noderīgam ( t.i., audzinošam) citiem cilvēkiem.

124

Piemēram, Homērs ( VIII gs. p.m.ē. ) sludināja aristokrātisko krietnuma ideālu, savukārt Hēsiods ( VIII gs. p.m.ē. ) uzstājās ar alternatīvām mietpilsoniskām vērtībām. Viens pirmajā vietā lika militāru krietnumu, bet otrs – taisnīgumu un godīgu darbu. Katrs no viņiem mācīja savu dzīves ideālu, un pārliecību abi smēlās savā iedvesmā, kurai bija sakrāls avots – pašas Mūzas. Tajos laikos valdīja uzskats, ka dzejnieks saņem dzejas dāvanu no pašiem dieviem ( Od., VIII, 44 ), tieši tādēļ viņš tiek īpaši godāts tautā ( Od., XIII, 28)[2]. Katrs no viņiem varēja teikt par sevi ar episkā dzejnieka Tēmija vārdiem: ”kāds mūžīgais dzimstot man sirdī ielicis dažādas dziesmas”[3] ( Od., XXII, 347f ). Tādā veidā arī Homērs un Hēsiods uzstājās kā dievišķās patiesības nesēji cilvēku pasaulē. Viņi audzināja vērtības, un tādēļ viņus patiešām var saukt par lielajiem grieķu skolotājiem[4]. Pie tam, ja Homērs vēl nekādā veidā neizpauda savu personību, savu radošo „es”, tad Hēsiods jau uzstājās savā vārdā, jo viņu iedvesmoja viņa cēlās misijas apziņa – nest patiesību ļaudīm. Nav nejauši, ka mūsdienu pētnieki dažreiz salīdzina viņu ar Bībeles pravieti Amosu[5].

Arhaikas laikmetā dzejnieki turpināja audzināt savos klausītājos krietnumu, katrs atbilstoši savai izpratnei un aktualitātei. Kallins ( VII gs. p.m.ē. ) un Tirtajs ( VII gs. p.m.ē. ) mācīja līdzpilsoņiem militāru drosmi un patriotismu, bet Alkajs ( VII gs. p.m.ē. ), Teognīds ( VI gs. p.m.ē. ) un Pindars ( 522./ 518. – 448. / 438. p.m.ē.) dziedāja par aristokrātu krietnumu, pie tam Teognīds, kā zināms, visu savu dzeju veltīja jauneklim Kirnam, kuram viņš mācīja dzīves mākslu. Savukārt Solons ( 640. / 635. – 559. p.m.ē. ) veltīja savu dzejnieka talantu savas polisas politiskajai audzināšanai, mācot tai pilsonisku krietnumu. Viņš arī uzņēmās pravieša lomu un savā didaktiskajā patosā apzināti atdarināja Hēsiodu[6]. Nav nejauši, ka arī savus likumus viņš vēlējās izdot vispirms poēmas formā ( Plut., Sol. XIV ) – tādā veidā viņš cerēja piešķirt likumiem sakrālu statusu, pasniedzot tos kā atklāsmes augļus. Starp citu, arī filozofi ilgu laiku ar tādu pašu mērķi ietērpa savus sacerējumus poētiskā formā, jo arī viņi uzstājās patiesības vēstnešu lomā.

Tātad, arhaikas laikmetā dzejnieki un filozofi, proti, visi tie, kas rakstiski pauda savas domas citiem, uzņēmās sabiedrības skološanas un audzināšanas funkciju. Viņi veltīja savu daiļradi sabiedrībai, mācot laikabiedriem savu izpratni par pasauli un lietām. Tādā veidā viņi realizēja katrs savu paideiju.

Protams, ne visi dzejnieki savā daiļradē nodarbojās ar paideiju, un visai drīz pēc Hēsioda liriskā dzeja sāka pievērsties subjektīvu emociju attēlošanai, bieži vien ar hedoniskiem motīviem. Šī dzeja vairs neko nemācīja un neaudzināja, tikai izklaidēja. Bet, ja par dzejas mērķi kļūst izklaide, tad nevar vairs būt runas par dzejnieka īpašo misiju. Tādēļ ir likumsakarīgi, ka arhaiskā laikmeta izskaņā un klasiskā laikmeta sākumā, kad liriskā dzejā bija pārvērtusies, ar dažiem izņēmumiem, par „vieglo žanru”, paideijas funkcijas pārņēma drāma.

Kā zināms, grieķu dramaturgi apstrādāja un pat modernizēja[7] sen zināmos mītu sižetus, lai runātu par jautājumiem, kas bija aktuāli viņu klausītājiem. Risinot uz skatuves morālas dabas jautājumus dramaturgi uzstājās kā tautas audzinātāji[8] un no viņiem katru reizi tika sagaidīta kāda audzinoša pamācība. Labs piemērs tam ir slavenais stāsts par Frīniha ( VI gs. beigās – V gs pirmā puse p.m.ē. ) izrādi „Milētas ieņemšana”, kas tika uzvesta Atēnās 494. g. p.m.ē., t.i., pavisam drīz pēc pilsētas bojāejas karā ar persiešiem. Izrāde atstāja uz atēniešiem tik satriecošu iespaidu, ka visi skatītāji apraudājās. Mūsdienās tas tiktu atzīts par dramaturga spožu panākumu, bet toreizējie tiesneši piesprieda autoram balvas vietā prāvu naudassodu ( 1000 drahmu ) un uz visiem laikiem aizliedza šīs lugas izrādīšanu ( Hdt., VI, 21; Strab., XIV, 635 ). Tajā laikā pirmkārt tika vērtēta lugas audzinošā nozīme, tieši tādēļ Frīnihs tika sodīts par to, ka lika skatītājiem pārdzīvot sāpīgas izjūtas, aizkustināja viņus, bet atstāja auditoriju bez pozitīvas pamācības, t.i., bez paideijas. Tādēļ šī luga pat netika atzīta par mākslas darbu…. Starp citu, iespējams, ka tas ir pirmais gadījums grieķu teātra vēsturē, kad dramaturgs bija atteicies no paideijas kā vadošā daiļrades principa.

Zīmīgi, ka ar paideiju nodarbojās ne tikai traģēdija, bet arī komēdija, kuras uzdevums žanra „viegluma” dēļ būtu izklaidēt, nevis audzināt. Tomēr, kā uzskatami parādīja Jēgers, Aristofāna ( 444. – 438. – 387. / 380. p.m.ē. ) daiļrade ir veltīta tieši paideijai[9].

Aristophanes

Arī pats Aristofāns kādā savā lugā apgalvoja, ka cenšas būt noderīgs saviem skatītājiem un iemācīt viņiem ko labu, ka „vieglais” žanrs viņam nav šķērslis, jo „patiesību zina arī komēdija” ( Aristoph. Acharn.500 ).

Principā šo pašu uzstādījumu var atrast arī klasiskā laikmeta prozā, un vispirms vēsturnieku sacerējumos. Hērodots ( ap 484. – 425. p.m.ē.) rakstīja savu slaveno „Vēsturi”, lai neietu zudumā svarīgas ziņas par hellēņu un barbaru darbiem, kas var būt pamācošas cilvēkiem ( Hdt., I, 1 ). Tāpat arī Tukidīds ( ap 450. – 399. / 396. p.m.ē. ) rakstīja savu „Vēsturi”, lai viņa lasītāji varētu gūt sev kādu labumu ( Thuc. I, 22, 4). Vēlāk, kad klasiskās drāmas spožums norietēja, paideijas karogu pacēla filozofiskā proza, kas mācīja cilvēkiem „mākslu dzīvot”.

Vārdu sakot, slavenie grieķu dzejnieki, dramaturgi, vēsturnieki un filozofi savā daiļradē nodarbojās ar paideiju, cenzdamies iemācīt saviem laikabiedriem tās patiesības, kuras paši bija sapratuši. Visi viņi vairāk vai mazāk, vienā vai citā veidā mācīja cilvēkus dzīvot, un visus viņus vienoja kopīgs uzdevums – būt noderīgiem citiem cilvēkiem, visai sabiedrībai vai vismaz kādai tās daļai. Visa mācība tika būvēta uz klasiskās krietnuma ( ajrethv ) koncepcijas bāzes. Faktiski, tāds arī toreiz bija radošās darbības galvenais uzdevums – mācīt cilvēkiem krietnumu, mācīt viņiem dzīvot, kas nozīmē realizēt paideiju.

Taču tieši klasiskajā laikmetā, kad grieķu kultūra sasniedza savu spožāko virsotni, tika problematizēta pati paideija , tās būtība un uzdevumi. Jau arhaikas laikmetā bija dzejnieki, kuri ne tikai pašu daiļradē bija atteikušies no vecās izpratnes par dzeju un tās uzdevumiem, bet arī atklāti kritizēja aristokrātisko vērtību sistēmu, kas bija tradicionālās paideijas pamats[10]. Arī grieķu drāma vēl tikai neilgu laiku noturējās pie tradicionālās paideijas principiem un jau Eiripīds ( 480. – 406. p.m.ē. ) – trešais no lielajiem traģiķiem, savā daiļradē no tiem atteicās.

A Z Eiripids2ab

Viņš vairs nemācīja vecās vērtības un neaudzināja auditoriju, bet nodarbojās, kā mēs teiktu, ar „tīru mākslu”. Citi dzejnieki sekoja viņa piemēram, kā rezultātā Sokrāts ( ap. 469. – 399. p.m.ē. ) Platona „Gorgijā” pilnīgi diskvalificēja laikmetīgo dzeju no paideijas viedokļa, jo tā vairs nemācīja tikumību, bet nodarbojās ar izdabāšanu skatītājiem ( Plat., Gorg.501e – 502d ). Viņa asā kritika un laikmetīgās dzejas noraidījums norāda, ka klasiskā paideijas koncepcija atradās dziļas krīzes stāvoklī-tika apšaubīta pati vecās paideijas orientācija uz cilvēka audzināšanu. Bija sācies racionālais laikmets, kas sludināja jaunas pragmatiskas vērtības un piedāvāja jaunu izglītības koncepciju. Šīs jaunās koncepcijas nesēji bija sofisti, kuri uzņēmās mācīt, bet vairs ne audzināt. Tātad, audzināšana tika atrauta no izglītības, jeb, citiem vārdiem, no izglītības tika izņemts morālais aspekts. Līdz ar to grieķu kultūras telpā ienāca diskusija par paideiju, tās mērķiem un uzdevumiem. Vispirms radās teksti, kas problematizēja paideiju, un ļoti drīz literatūrā sākās atklāta polemika par šiem jautājumiem.

Senākais teksts, kas tiešā veidā uzdod jautājumu par paideijas mērķiem un uzdevumiem, ir Aristofāna komēdija „Mākoņi”, kas tika uzvesta 423. g.p.m.ē. Tajā tiek parādīts jauns cilvēks, vārdā Feidipīds, kurš ir nonācis dzīves krustcelēs. Komēdijas kulminācijas ainā par viņu iestājas cīņā divas personificētas figūras – Taisnība un Netaisnība ( Aristoph., Nubes, 709 – 1105). Viena piedāvā jauneklim iet tikumu un taisnības ceļu, bet otra – nekrietnu dzīves baudīšanas ceļu. Šis agons notiek brīdī, kad Feidipīds ir atnācis pie Sokrāta ar mērķi iemācīties netaisnas runas mākslu, lai atbrīvotu tēvu no kreditoru vajāšanām. Tātad, jauneklis ir nonācis dzīves krustcelēs un šajā brīdī tiek risināts jautājums par to, kam viņš sekos – tikumībai un krietnumam, ko iemieso Taisnība, vai jaunmodīgajām sofistu gudrībām, kas liek atteikties no morāles, solot par to pārtikušu un patīkamu dzīvi. Zīmīgi, ka Taisnība tiek sakauta un Feidipīds izvēlas netaisnu, bet jautru un tīkamu dzīvi. Acīmredzot tā Aristofāns bija novērtējis situāciju savā pilsētā… Lai kā tas būtu, mēs varam apgalvot, ka tas ir pirmais teksts, kurā implicētā veidā tiek risināts jautājums par audzināšanu ( izglītību ) un tās būtību. Faktiski grieķu pasaulē tā ir pirmā diskusija par šo tēmu.

Līdzīgi šis jautājums tiek formulēts sofista Prodika ( ap 465. – ap 395. p.m.ē. ) slavenajā alegorijā par Hēraklu krustcelēs, ko atstāsta Ksenofonts ( Xen. Memorab., II, 1, 21 – 34 ).

Paolo_di_Matteis_-_Hercules_at_the_crossroads

Alegorijā vēstīts par brīdi jaunā Hērakla dzīvē, kad viņš, nobriedis patstāvīgai dzīvei, apdomā dzīves ceļa izvēli-pie viņa ierodas divas sievietes – viena ir cēla un atturīgi skaista, pieklājīga un kautrīga, baltās drēbēs, bet otra – kliedzoši skaista, ar kārdinošām formām, caurspīdīgās drēbēs, plaši atvērtām acīm un bagātīgi izrotāta. Protams, pirmā ir Tikumība, bet otrā – Netikumība. Viena sieviete aicina Hēraklu iet grūtu, bet skaistu taisnības, krietnuma un slavas ceļu saskaņā ar dieviem un cilvēkiem ( Ibid., 27 – 28 ), savukārt otrā sola vieglu un patīkamu, baudu un izpriecu pilnu dzīvi, ko var nodrošināt prasme gūt izdevīgumu visur, kur vien iespējams ( Ibid., 23 – 25 ). Kā redzams, arī šajā stāstā notiek agons starp abām ētikas personifikācijām ( Ibid. 29 – 31 ), tikai šoreiz uzvar Tikumība un gala vārds paliek viņai( Ibid., 32 – 33 ). Principā tā ir līdzība par dzīves ceļa izvēli, bet vienlaicīgi tajā alegoriskā veidā tiek risināts tas pats jautājums par paideijas būtību. Šeit parādīta dilemma, kas bija aktuāla tā laika jauniešiem: mācīties krietnumu, vai to, kā gūt praktisku labumu, pat ja tas tiek sasniegts nekrietnā ceļā? Principā tas ir jautājums par izglītības mērķiem un virzienu, jo visiem, uz kuriem attiecās paideija, bija jāizdara sava izvēle-mācīt/mācīties krietnumu vai izdevīgumu?

Vēlreiz šis jautājums tika aktualizēts Sofokla ( 485. – 405. p.m.ē. ) lugā „Filoktēts”, kas tika uzvesta Atēnās 409.g.p.m.ē.

A Sophocles3

Šajā darbā izvēles priekšā nonāk Ahilleja atvase Neoptolems, vēl nepieredzējis jaunietis, kurš nonācis liktenīgas izvēles priekšā: viņam ir jāizšķiras starp praktisku nepieciešamību, kas saistīta ar negodu, un tīru, neaptraipītu krietnumu. Jauneklim kopā ar Odiseju tiek uzticēts iegūt Filoktēta loku, bez kura ahaji nevar ieņemt Troju. Filoktēts jau deviņus gadus vientulībā dzīvo uz neapdzīvotas salas, kur viņš, ahaju pamests, cieš šausmīgas sāpes no savas brūces. Viņš ir nāvīgi apvainojies uz visiem ahajiem, un pierunāt viņu uz izlīgumu nav nekādas iespējas. Tādēļ Odisejs piedāvā Neoptolemam viltīgu plānu: viņam ir jāaiziet pie Filoktēta un jāmelo, ka viņš bēg no ahajiem viņu netaisnības dēļ (tādā veidā viņam ar viltu ir jānopelna vientuļnieka uzticība), izdevīgā brīdī jānozog loks un jādodas uz kuģi, kur viņu gaidīs Odisejs. Sākumā Neoptolems pretojas, teikdams, ka nav spējīgs uz nekrietnu rīcību, bet beigās viņš padodas Odiseja spiedienam. Jo pieredzes bagātais viltnieks Odisejs uzstājas kā īsts sofists, lietojot visus iespējamos argumentus: viņš sola jauneklim lielu slavu operācijas izdošanās gadījumā, bet vienlaicīgi arī glaimo un draud ar visu ahaju naidu un vajāšanām atteikšanās gadījumā. Stiprākais arguments ir nepieciešamība glābt ahaju karaspēku, jo bez Filoktēta loka visi viņu pūliņi un upuri pie Trojas mūriem būtu veltīgi. Tātad, Neoptolemam bija jāizdara izvēle starp racionāli pamatotu nepieciešamību, kas atstumj malā morāli, un pašu morāli, kas, neatkarīgi no apstākļiem, liedz krietnam cilvēkam rīkoties nekrietni. Objektīva nepieciešamība sākumā ņem virsroku un Ahilleja dēls rīkojas pēc Odiseja plāna, taču sirdsapziņas pārmetumi neļauj viņam novest lietu līdz galam, viņš atzīstas Filoktētam un atdod nozagto loku viņam atpakaļ. Neoptolems izlemj palikt uz krietnuma ceļa un ir gatavs nest atbildību par savu izvēli. Pateicoties šādam jaunekļa lēmumam, situācija kopumā nonāk strupceļā, jo bez Filoktēta loka nevar piepildīties Trojas liktenis, kas jau iepriekš ir augstāko spēku noteikts. Tādēļ atbilstoši formulai „deus ex machina” no debesīm nolaižas Hērakls un paziņo visiem dievu gribu: Filoktētam ir jāatsakās no savām dusmām un jādodas uz ahaju nometni, kur viņš taps dziedināts, nogalinās Parīdu, un kopā ar Neoptolēmu veiks lielus varoņdarbus, līdz beidzot Troja tiks ieņemta. Šāds fināls liecina, ka Sofokls nav redzējis konflikta atrisinājumu parastiem cilvēciskiem līdzekļiem.

Dabiski, ka lugas gaitā Neoptolems nonāk konfliktā ar Odiseju, kurš visiem spēkiem cenšas nepieļaut viņa izvēli par labu krietnumam, jeb, kā to definē mūsdienu pētnieki „atgriešanos pie savas patiesās dabas”[11]. Šajā konfliktā viņi abi iemieso divus pretējus kultūras principus, jeb divas pretējas paideijas. Formāli spriežot, lugā tiek risināts praktiskas dabas jautājums, t.i., konkrēta jaunieša izvēle konkrētā situācijā. Taču pēc būtības tas ir principiāls jautājums par paideiju.Kā atzīmē kritiķi, lugas sākumā, kad Odisejs pamāca Neoptolemu, viņi abi atrodas skolotāja un skolnieka situācijā[12]. Vienlaicīgi tā ir kārdināšanas situācija, kurā jauns un nepieredzējis varonis tiek kārdināts un neiztur pārbaudījumu[13]. Tiek pārbaudīta jaunieša patiesā paideija, pakļaujot viņu spiedienam no neīstas, morāli nosodāmas paideijas puses, kas krietnumu upurē par labu lietderīgumam. Faktiski Sofokls šajā lugā parāda divu vērtību sistēmu konfrontāciju – tradicionālo, kas centrā liek aristokrātiska krietnuma kategoriju, un moderno, demokrātisko, kas visas lietas pakārto praktiskam labumam[14]. Šajos laikos cilvēkiem ir jāizdara sava izvēle starp abām šīm pozīcijām, un no viņu lēmuma ir atkarīga arī paideijas izvēle. Tagad ir jāizvēlas paideija – tradicionālā vai modernā, ar morāli vai bez tās, izglītība kopā ar tikumisko audzināšanu, vai bez tās…

Pirmā atklātā diskusija par abām paideijam ir parādīta Aristofāna komēdijā „Vardes”, kas tika uzvesta 405. g.p.m.ē. Šajā lugā Dionīss nokāpj pazemes valstībā, lai izvēlētos kādu no lielajiem dramaturgiem, kuram būtu jāatgriežas dzīvības gaismā, jo augšā, t.i., virszemē, labu dramaturgu vairs nav. Komēdijas kulmināciju veido Aishila un Eiripīda vārdiskais agons pazemes valstībā. Šīs diskusijas laikā Aishils uzdod Eirpīdam vissvarīgāko jautājumu: par ko tiek cildināti dzejnieki? Un saņem šādu atbildi:

„Tik par saprātu, protams, un padomu gudru! Tik

Tāpēc mēs dzimtenē savā

Ļaudis labākus audzināt varam”

( Aristoph. Ranae, 1009 – 1010; A. Ģiezena tulk. )

Uz šo vārdu pamata Aishils pārmet Eirīpidam, ka viņš nav sekojis šim uzdevumam un ar savu dzeju esot pārvērtis ļaudis „par neliešiem īstiem”. Dionīss tūdaļ iesaucās, ka par to Eiripīds ir pelnījis nāvessodu ( Ibid.1011 – 1014 ). Turpinot polemiku Aishils apvaino Eiripīdu cilvēku samaitāšanā ( Ibid.1069 – 1073 ) un vēlreiz noformulē dzejnieka misijas būtību: „kā skolotājs mēdz vadīt un audzināt zēnus, tā jaunāko paaudzi – dzejnieks. Visu cēlu un daiļu pauž dzejnieks” ( Ibid. 1055sqq; A. Ģiezena tulk. ). Var viegli ieraudzīt, ka šajos vārdos ir ļoti precīzi noformulēti tradicionālie priekšstati par dzejas mākslas būtību: dzejnieks tiek pasludināts par skolotāju, kura uzdevums ir audzināt tautai krietnumu. Kā jau teikts, tas ir attiecināms uz jebkuru grieķu mākslu, bet īpaši uz vārda mākslu, un visvairāk tieši dzeju. Tā diskusija par mākslas uzdevumiem pārvēršas diskusijā par paideiju. Ar Aishila vārdiem Aristofāns izteica tradicionālās paideijas pašu būtību.

Tomēr pats publiskās polemikas fakts liecina par to, ka šajā laikā grieķu sabiedrībā tradicionālā paideijas izpratne tiek noliegta un pat apkarota. Lūzums, kas bija noticis grieķu kultūrā klasikas laikmetā, noveda pie tā, ka daudzi mākslinieki bija atteikušies no šī principa, un Eiripīds bija to skaitā. Tieši tādēļ konservatīvi noskaņotais Aristofāns polemizē ar Eiripīdu gan šajā lugā, gan uzbrūk viņam arī citās savās komēdijās. Taču saprotams, ka Eiripīds nebija pats radījis šo jauno izpratni par mākslu un paideiju, viņš bija tikai jauno uzskatu sekotājs. Jaunās ideoloģijas patiesie autori un sludinātāji bija sofisti. Viņi bija īsti vārda meistari, kas ceļoja pa visu grieķu pasauli, pārdodami savu gudrību par lielu naudu. Viņi bija retorikas skolotāji, tātad, profesionāli nodarbojās ar paideiju, tikai viņu paideija radikāli atšķīrās no tradicionālās. Konfrontācija starp abām ideoloģijām bija neizbēgama, un liktenis bija sarūpējis sofistiem divus ģeniālus oponentus, tradicionālo vērtību aizstāvjus – Sokrātu un Platonu ( 428./427. – 348./347. p.m.ē.). Viņu polemika ar sofistiem maksimāli skaidri un izvērsti uzrādīja abu paideijas koncepciju principiālās atšķirības.

Protams, situācija ar avotiem ir tāda, ka mums šodien ir grūti nodalīt Sokrātu no Platona, un katram, kas raksta par Sokrātu, ir jānoformulē sava pozīcija šajā jautājumā[15]. Neielaižoties garās debatēs par šo tēmu, teikšu, ka manuprāt, Sokrāts ir atrodams Ksenofonta ( 444. – 356. ) „Atmiņās”[16] un Platona agrīnajos, jeb, t.s. „sokrātiskajos” dialogos[17]. Nav šaubu, ka Sokrāts polemizēja ar sofistiem mutiski sarunu laikā, bet Platons darīja to pašu savos sacerējumos. Bet, pat neatkarīgi no tā, kā mēs risinām jautājumu par Sokrāta un Platona identitāti, šajā gadījumā svarīgākais fakts ir tas, ka jautājumā par paideiju viņi pauda vienotu konservatīvo pozīciju. Tātad, Sokrāta diskusija ar sofistiem, kā to apraksta Platons un Ksenofonts[18], atspoguļo reālu vērtību sadursmi.

Z Sokrates3

Pirmais jautājums, kas tika diskutēts starp Sokrātu un sofistiem paideijas sakarā, ir jautājums par studiju maksu. Kā zināms, Sokrāts neņēma naudu par savām mācībām, iepretī sofistiem, kuriem tas bija peļņas avots. Ksenofonta „Atmiņās” ir dialogs, kurā slavens sofists Antifonts ( V gs. p.m.ē., otrā puse) uzbrūk Sokrātam par to, ka viņš neņem maksu par savām nodarbībām. Faktiski tās ir divas sarunas un divas argumentācijas: pirmajā reizē Antifonts pārmet Sokrātam nožēlojami trūcīgo dzīvesveidu ( Xen Memor., I, 6, 3 ), bet otrajā reizē viņš jau lieto smalku sofismu un uzstājas ar apgalvojumu, ka, tā kā visām lietām ir sava cena, bet Sokrāts neņem naudu par savām mācībām, tas nozīmē, ka viņš pats neuzskata tās par kaut cik vērtām, tātad, tās tiešām nav neko vērtas ( Ibid., 11 -12 ). Uz pirmo tēzi Sokrāts atbild, ka, neņemot naudu no mācekļiem viņš saglabā savu brīvību un nav spiests runāt, ar ko nevēlas, turpretī sofistam ir jāatstrādā sava nauda ( Ibid., I, 6, 4 – 5 ). Tam seko arī izvērsts teksts par savaldības un pieticības tikumiem ( Ibid., I, 6, 6 – 10 ). Savukārt otro tēzi viņš atspēko, pret sofismu lietojot vēl smalkāku sofismu: vispirms viņš pielīdzina zināšanas skaistumam, bet pēc tam salīdzina tirgošanos ar zināšanām ar tirgošanos ar skaistumu, t.i., miesu: „Ja kāds savu skaistumu kuram katram pārdod par naudu, to sauc par prostitūtu (povrno” )… Tāpat tas ir ar zināšanām: cilvēkus, kas tās kuram katram pārdod par naudu, sauc par sofistiem” ( Ibid., I, 6, 13; Ā. Feldhūna tulk. ). Pats par sevi Sokrāts saka, ka viņš gūst baudījumu nevis no miesīgām izpriecām, bet no apziņas, ka pats kļūst labāks un dara labākus savus draugus ( Ibid., I, 6, 9 ). Šeit ir jāatzīst, ka Sokrāts trāpīja tieši desmitniekā, jo tradicionālo vērtību sistēmas ietvaros vēl vairāk pazemot sofistiku nebija iespējams[19]. Lai to saprastu, ir jāatceras, ka grieķu kultūrā ne tikai prostitūcija tika kvalificēta kā zema nodarbe, bet arī jebkurš algots darbs tika uzskatīts par apkaunojošu lietu un nebrīves pazīmi[20].

Ir labi redzams, ka šajā īsajā diskusijā par studiju maksu saduras ne tikai divas dažādas attieksmes pret paideiju, bet arī divas pretējas vērtību sistēmas. Ja Sokrāts pārstāv tradicionālo grieķu kultūras pozīciju un viņa pasaules uzskatā pirmo vietu ieņem morāles kategorijas, tad Antifonta vērtību sistēma ir visai moderna un tajā par vērtīgu tiek atzīts tikai tas, kas var tikt izmērīts ar naudu un pārdots[21]. Pie tam, šī vērtību sistēma piemita ne tikai viņam, bet arī citiem sofistiem, kuri profesionāli tirgojās ar savām zināšanām. Par to var pārliecināties, lasot Platona dialogus.

Plato4

Piemēram, „Hippijā Lielākajā” slavens sofists lielās ar to, ka viņš pelna vairāk par citiem, ieskaitot dižāko no sofistiem – pašu Protagoru ( Plat., Hipp. Maior 282e ). Turpat tiek pastāstīts, ka arī citi vareni sofisti, tādi kā Gorgijs ( 483. – 380. p.m.ē. ) un Prodiks pelna lielu naudu ar savu gudrību, pat lielāku, nekā citu arodu meistari ( Ibid., 282b – d). Sokrāts ironiski pajoko par to un secina, ka atbilstoši daudzu cilvēku viedoklim, par gudru tiek atzīts vienīgi tas, ­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­­kurš ir gudrs pats priekš sevis, no kā izriet, ka gudrs ir tas, kurš pelna daudz naudas (Ibid., 283b). Tādā veidā viņš īsi noformulē sofistu darbības būtību, un Hippijs viņam klusējot piekrīt. Dialoga beigās, kad Sokrāta spriedumi par to, kas ir skaisti un kas nav, Hippiju ir pamatīgi sakaitinājuši, viņš kodolīgi noformulē sofistikas patieso „credo”: par skaisto viņš uzskata māku uzstāties ar labu, skaistu runu, pārliecināt klausītājus un aiziet prom ar balvu, turklāt, ne niecīgu, bet vislielāko ( Ibid., 304b ). Tādā pašā stilā arī Gorgijs skaidro Sokrātam retorikas mākslas uzdevumus: viņaprāt, šī māksla ir vajadzīga, lai pārliecinātu cilvēkus sapulcēs un tiesās, bet pārliecinot – valdīt pār viņiem un pelnīt naudu ( Plat. Gorg., 452e). Nauda ir kļuvusi par daiļrunības mērķi tādēļ, ka tā stāv pirmajā vietā sofistu vērtību sistēmā. Tādēļ uz jautājumu, kas ir skaisti, Hippijs atbild, ka vispirms tas ir būt bagātam, tad veselam utt. ( Plat. Hipp. Maior, 291d ). Savukārt dialogā „Menons” Gorgija skolnieks, definējot labumu saka, ka labums ir sakrāt zeltu un sudrabu, iegūt godu un varu valstī ( Plat., Meno. 78c ). Nav brīnums, ka „Sofistā” Platona Sokrāts definē sofistiku kā bagātu jauniešu medības, kā tirgošanos ar zināšanām, un vispār, kā naudas pelnīšanas veidu ar vārdiem ( Plat. Soph., 223b; 224d; 226a).

Kā zināms, sofisti darbojās pilnīgā saskaņā ar šiem saviem principiem: viņi ceļoja pa visu Hellādu, pārdodami savas zināšanas un prasmes, gan uzstājoties ar runām, gan mācot. Mūsu rīcībā ir fakti, kas liecina par viņu panākumiem. Tā, piemēram, ir zināms, ka Gorgijs uzcēla sev Delfos zelta statuju ( Paus., VI, 17, 7;Athen., XI,505 d; Cic., De orat. III, 32, 129 ), kas, bez šaubām, ir lielas bagātības rādītājs. Vēl jo vairāk – Plīnijs apgalvo, ka Gorgijs bija pirmais, kas pats sev uzcēla zelta statuju svētnīcā ( Plin., Hist. Nat. XXXIII, 83). Šajā gadījumā tā ir arī liecība viņa godkārībai un augstprātībai ( u[bri” ), vai pat bezkaunībai. Vēl par Gorgiju un Hippiju tika stāstīts, ka viņi mēdza uzstāties purpura mantijās ( Ael., Hist. Var. XII, 32 ), kas arī ir lielas greznības rādītājs. Katrā ziņā tas viss saskan ar to, ko mēs redzam Platona dialogos[22]. Tādēļ nav brīnums, ka ne tikai Antifonts, bet arī citi sofisti pārmeta Sokrātam viņa nabadzību. Tā, piemēram, Platona dialogā „Gorgijs” viņi cildina naudas un varas spēku un iesaka Sokrātam pamest savas tukšās runas un ņemt piemēru no vareniem, slaveniem un bagātiem ( Plat., Gorg. 483a ff, 486c). Sokrāts atbildēja viņiem savā stilā – ar vārdiem par atturību, par to, ka laime ir nevis naudā, bet taisnībā utt. ( Ibid., 470e, 491e ).

Tātad, sofistu darbības mērķis ir nevis mācīt un audzināt, bet labi nopelnīt. Viņi lieto savas prasmes ( „gudrību” ) un māca tās citiem tikai naudas dēļ. Viņu valodā tas nozīmē „būt gudram pašam priekš sevis”[23]. Viņu paideija ir vērsta nevis uz skolnieka labumu, bet uz paša skolotāja pašlabumu, t.i., peļņu. Tas uzrāda asu kontrastu ar visu iepriekšējo paideijas tradīciju, kas līdz šim veidoja grieķu kultūru un saskaņā ar kuru katrs radošs cilvēks tiecās būt „gudrs” vispirms citiem cilvēkiem, proti, centās savā daiļradē audzināt citus, vai vismaz būt citiem noderīgs. Tā vietā sofisti par gudrības mērauklu nolika naudu, kas pilnībā saskan ar mūsdienu populāro teicienu “ If you are so clever, show me your money”. Tātad, sofisti bija ļoti moderni, un tas ļauj saprast mūsu laikmeta simpātijas pret viņiem. Starp citu, šajā kontekstā tradicionālais viedoklis par sofistiem kā par apgaismības un progresa nesējiem[24]šķiet nekorekts. Ņemot vērā viņu patiesos mērķus pareizāk būtu saukt viņus par postmodernistiem. Galu galā arī mūsdienās arvien biežāk mēs redzam, ka par augstskolas uzdevumu tiek uzskatīta naudas pelnīšana…

Pats par sevi saprotams, ka pateicoties savam principiālajam uzstādījumam par naudas pelnīšanu, sofisti izmeta no klasiskās grieķu paideijas tās galveno sastāvdaļu – audzināšanu. Tas ir dabiski, jo audzināšanas mērķis ir tikums, bet ja tikuma vietu ieņem nauda, tad nevar būt arī nekādas audzināšanas, tad ir iespējama tikai profesionāla apmācība. Pie tam, tā arī var būt ļoti dažāda – ar morāli vai bez. Sofisti par lielu naudu mācīja iemaņas nopelnīt naudu ar retorikas palīdzību, neatkarīgi no morāles apsvērumiem. Citiem vārdiem, viņi gatavoja tādus pašus sofistus. Tāda bija viņu jaunā izpratne par paideiju. Kā redzams, tās pamatā ir pilnīga morālā brīvība[25]. Sofistam visi līdzekļi ir labi, lai panāktu savu mērķi. „Gorgijā” to skaidri pasaka sofists Pols, kurš Sokrātam apgalvo, ka veiksmīgi cilvēki ir apskaušanas vērti neatkarīgi no tā, vai viņu rīcība ir bijusi taisnīga, vai nē ( Plat. Gorg. 469e; 471a – detc. ). Pats Gorgijs uzskata, ka oratoram pat nav jāzina lietas būtība, par kuru viņš runā, svarīgākais ir pārliecināt klausītājus par to, kas viņam ir vajadzīgs. Jebkurā strīdā ar jebkuras nozares speciālistu orators būšot uzvarētājs, jo viņš prot pārliecināt, un tauta izvēlēsies nevis to ārstu, kurš ir lietpratējs, bet to, kurš pārzina vārda mākslu un var pārliecināt, ka viņš ir labākais. Dabiski, ka sekas sofistu neinteresē[26], jo viņa mērķis ir tikai nopelnīt. Turklāt tālāk tiek apgalvots, ka retorikas skolotājs ir brīvs no atbildības par to, kā viņa skolnieki izmantos viņa mākslu ( Plat., Gorg.456b – 457b; 459b-c).

Citi avoti apstiprina šo Platona sniegto sofistu raksturojumu. Piemēram, par Protagoru ( ap. 490 – ap 420. p.m.ē. ) tika stāstīts, ka viņš pelna lielu naudu mācot, kā ar vārda mākslas palīdzību padarīt vāju argumentu par stipru ( Diog. Laert., IX, 51; Aul. Gell.V, 3, 7 )[27]. Saprotams, ka šai mācībai nebija nekas kopīgs ar patiesību. Vārdu sakot, sofisti paši lietoja savu daiļrunības mākslu bez morāles bremzēm un mācīja to darīt arī saviem skolniekiem. Šeit nav un nevar būt vieta morālei un audzināšanai, tātad, paideijai tās klasiskajā izpratnē.

Kā jau minēts, pret sofistiem nostājās Sokrāts un Platons – divi tradicionālās paideijas aizstāvji. Viņi abi pauž pārliecību, ka radošajam darbam ir jābūt brīvam no alkatības un vērstam uz to, lai nestu labumu cilvēkiem. Šī orientācija uz labuma nešanu cilvēkiem piešķir jebkurai mākslai audzināšanas funkciju, tātad, padara to par paideiju. Balstoties uz šiem principiem, Platona dialogā „Protagors” tiek izvērsta diskusija par izglītības jēgu. Šeit jaunietim, kurš grasās studēt pie Protagora, tiek uzdots jautājums, ko viņš grib iemācīties no dižā sofista. Noskaidrojas, ka jaunietim pat nav priekšstata, par kāda veida gudrību viņš grasās maksāt naudu (Plat. Protag., 312 a – e ). Tad Sokrāts parāda, ka viņa dvēselei draud lielas briesmas, ja viņš nespēj pateikt, vai jaunās zināšanas nāks tai par labu vai par ļaunu, un ka to nezina arī paši sofisti, kuri braukā pa pasauli un piedāvā savas zināšanas pa labi un pa kreisi kā pārtikas tirgotāji, kuri tikai slavē savu preci, bet izvairās no jautājuma par tās lietderību ( Ibid., 313 a – 314a ). Tādā veidā Sokrāts liek akcentu uz paideijas tikumisko nozīmi un padara krietnuma kategoriju par galveno vērtēšanas kritēriju. Tas ir viņa klajš izaicinājums sofistikai kā tādai.

Šī tēma tiek attīstīta dialogā „Gorgijs”, kurā ļoti spilgti parādīts Sokrāta konflikts ar sofistiem, uzstādot jautājumu par retorikas jēgu. Pēc tam, kad Gorgijs prezentē sofistu vērtību sistēmu, atklājot savus mērķus pelnīt un valdīt ( Plat. Gorg., 452e; līdzīgi: 454b – 455a; 455b – 459c), Sokrāts pretnostata tai savu, morālē balstīto vērtību sistēmu. Viņš apgalvo, ka visas mākslas ir jāvērtē pēc tā, vai tās nāk par labu vai par ļaunu cilvēkiem. Īstās mākslas ir tikai tās, kuras vērstas uz augstāko labumu ( ejpi; to; bevltiston – Ibid., 503d ), atšķirībā no dažādām zemākas dabas mākām, kas vērstas uz baudu un spēj tikai izdabāt un kaitēt ( Ibid., 459b – 465d ). Sofistu runas māksla ir slikta tieši tādēļ, ka, izdabājot cilvēkiem, tā veicina viņu tikumisko degradāciju, tādēļ to vispār nedrīkst saukt par mākslu, bet labākajā gadījumā par kādu māku, līdzīgu pavāra mākai ( Ibid., 459b – 466b, 502c – 503b ). Līdz ar to, par mākslu tiek pasludinātas tikai tādas mākas, kas dara cilvēkus labākus, proti, tādas, kas audzina un atbilst īstās paideijas sūtībai. Tiek secināts, ka jebkuras mākslas uzdevums ir audzināt tikumību, tātad, darīt cilvēkus labākus ( Ibid. 513e). No vienas puses tas ir skolotāja uzdevums, bet no otras puses- paša jaunā cilvēka, kurš vēlas mācīties, uzdevums.

Tādā veidā jautājums par intelektuālas darbības mērķiem pakāpeniski pāraug jautājumā par to, kā vispār dzīvot ( Ibid., 500b )[28]. Dialoga kontekstā tas izskan kā jautājums par dzīves jēgu kā tādu[29]. Pie tam, runa šeit ir ne tikai par izvēli starp aktīvu dzīvi un filozofisku dzīvi[30], bet arī par galveno dzīves orientieru izvēli. Rezultātā izvēle starp sofistisko retoriku un patieso retoriku Sokrātam un Platonam nozīmē izvēli starp netikuma un tikuma ceļu. Vienlaikus tā ir izvēle starp patieso paideiju un neīsto. Vārdu sakot, tā ir tā pati izvēles situācija, kuru aprakstīja Aristofāns „Mākoņos”, Sofokls „Filoktētā” un Prodiks savā līdzībā par Hēraklu. Nav šaubu, ka tikumiskā pagrimuma laikos, ko piedzīvoja toreizējās Atēnas, tas bija ārkārtīgi aktuāls jautājums.

Pats par sevi Sokrāts saka, ka viņš vienmēr vada savas sarunas tikai augstākā labuma dēļ ( prov” to; bevltiston ), un nekad – izdabāšanas vai baudas dēļ kā sofisti ( Plat., Gorg. 521e). Būtībā to pašu, tikai citiem vārdiem, Sokrāts saka Ksenofonta „Atmiņās”. Tur, atbildējis uz Antifonta pārmetumu par naudas neņemšanu un nosaucis sofistu mākslu par prostitūciju, viņš turpina: „bet par tādu, kas citam, kurā saskata labas dotības, māca ko labu, ko zina pats, un iegūst viņu par savu draugu, spriežam, ka viņš rīkojas tā, kā pienākas cildenam un krietnam vīram” ( Xen., Memor. I, 6, 13; Ā. Feldhūna tulk. ). Kā redzams, šajos vārdos Sokrāts noformulē īstās paideijas uzdevumu – mācīt citiem „to labo, ko zina pats”. Tā rīkojas arī viņš pats, mīlot savus draugus un cenšoties darīt visu, lai veicinātu viņu tikumisko attīstību ( Ibid. I, 6, 14 ).

Tātad, Sokrāts pasludina sevi par skolotāju, kurš, mācot citiem tikumu, kalpo paideijas augstajam ideālam. Acīmredzot, ka reaģējot uz sava laika sabiedriskajām realitātēm, un ideoloģiskās cīņas apstākļos ar sofistiem, viņš savā paideijā uzsver tieši tikumības audzināšanu, uzskatot to par pašu galveno visā izglītībā. Tā izpaudās Sokrāta dzīves jēga un misija: kļūt labākam pašam un censties darīt labākus arī citus sev apkārt. Ja sofisti ir gudri ”paši priekš sevis”, tad Sokrāta gudrība kalpo citiem. Tas nozīmē, ka viņš veltīja sevi audzināšanai, t.i., tikumības mācīšanai[31]. Platona „Apoloģijā” viņš visu savu dzīvi raksturo kā nodarbošanos ar paideiju, kā kalpošanu cilvēkiem un savai valstij ( Plat., Apol. 29d – 30b, 36b – d; skat. arī: Gorg. 526d )[32]. Viņš ir pārliecināts, ka darīt to viņam ir likusi dievība un ka savās sarunās ar cilvēkiem viņš izpilda dievišķu misiju. Tātad, viņa izpratnē paideija ir kalpošana cilvēkiem, bet kalpošana, kā zināms, ir upurēšanās, nevis pelnīšana. Taču upurēšanās var prasīt arī paša dzīvi un uz Sokrātu tas attiecas pilnā mērā – viņš bija uzticīgs savai misijai līdz nāves stundai un izvēlējās labāk nomirt nekā atteikties no tās… Pēc viņa nāves diskusijas par paideiju nemanāmi apklusa, jo divas izšķirošās pozīcijas tika nodefinētas reiz un uz visiem laikiem un turpmāk katram atlika tikai izvēlēties savu paideijas veidu un savu dzīves ceļu atbilstoši savai vērtību sistēmai…

Rezumējot var secināt, ka grieķu priekšstati par paideiju laika gaitā piedzīvoja nozīmīgu evolūciju, kā rezultātā sākotnējo vienprātību nomainīja divu radikāli pretēju viedokļu polemika. Vispirms dramaturgi, atbildot uz laika prasībām, uz skatuves uzdeva jautājumu par paideijas jēgu, bet vēlāk sofistu-Sokrāta / Platona diskusija par divām paideijas koncepcijām pārvērtās īstā konfrontācijā. Sofistu koncepcija balstījās viņu jaunajā vērtību sistēmā, kurā centrālo vietu ieņēma nauda un praktiskie panākumi, neskatoties uz morāli. Viņu paideija kalpoja paša labumam un panākumu gūšanai. Iepretī tam Sokrāts un Platons attīstīja tradicionālo izpratni par paideiju, interpretējot to galvenokārt kā tikumisko audzināšanu un kalpošanu cilvēkiem. Šī pozīcija balstās reliģiskā vērtību sistēmā, lai arī viņu abu reliģiozitāte būtiski atšķīrās no grieķu tradicionālās dievbijības. Tātad, Sokrāta un sofistu polemika savā būtībā bija divu pasaules uzskatu konfrontācija. Tas nozīmē, ka lūzums bija noticis ne tikai paideijas izpratnē, bet kultūrā kopumā. Mainījās ne tikai dzīves apstākļi, bet fundamentālas vērtības. Vecos ideālus nomainīja jauni. Sofisti gāja jaunā laikmeta avangardā, likdami teorētisko pamatu jauno vērtību pasaulei. Viņu darbība iezīmēja kultūras lūzumu, kuru mēs varētu nosaukt par savdabīgu „grieķu modernizāciju”. Šī „modernizācija” skāra visas dzīves jomas – politiku, ekonomiku, sociālo sfēru, kultūru. Viena no tās izpausmēm bija arī jaunā izpratne par paideiju un tās jēgu. Taču vecā pasaule un vecā vērtību sistēma nepadevās un ieguva jaunu interpretāciju un jaunu dzīvi Sokrāta idejās un Platona darbos. Rezultātā hellēņu diskusijas par paideiju atklāj mums ne tikai priekšstatu evolūciju par izglītību un audzināšanu, bet arī paver mums iespēju dziļāk saprast tā kultūras lūzuma jēgu, kas bija noticis klasiskā laikmeta Hellādā. Kopš tā laika un līdz šai dienai katram, kas nodarbojas ar radošu darbu, ir jāatbild sev pašam uz jautājumu: kam kalpo viņa daiļrade – viņam pašam, vai citiem cilvēkiem, t.i, paideijai? Un protams, šodien, kad mūsu izglītības sistēma stāv kārtējo reformu priekšā, mums kā nekad ir aktuāls seno grieķu diskutētais jautājums par izglītības mērķiem – vai tai ir jākalpo paideijas cēlajiem ideāliem, vai tai ir jākļūst par naudas pelnīšanas instrumentu?

 

Dr. Hist. Harijs Tumans

Hellenic discussion about paideia

Here paideia will be understood more broadly – not only as an education / learning, but also as upbringing, which has always been a very important task of education. Therefore, the Hellene discussion about paideia in this context means the debate about purpose and meaning of upbringing / education. For a long time there was no public discussion on this topic in the Greek cultural space, because the nature of paideia seemed self-evident. In short it can be formulated very simply: to teach goodness ( ajrethv ). As demonstrated by Werner Jaeger, the whole ancient Greek culture in point of fact was dealing with paideia in this sense.

Since the art of word was considered by Greeks as the most important field of art literature, gives us the best opportunity to follow how concepts of goals and tasks of paideia were developed in the Hellada land.

From the very beginning, the Greek literature served the ideal of goodness, although the perception of goodness changed with time and from author to author. Beginning with Homer and Hesiod poets tried to teach listeners goodness, each according to his own understanding and topicality. Of course, not all of the poets dealt with the paideia in their works and many of them turned to the expression of subjective emotions, often with hedonistic motives. Therefore, it is natural that in the early classical era drama took over the functions of paideia. And, it’s significant that not only tragedy, what is natural, dealt with paideia, but comedy as well, as it can be seen in the works of Aristophanes.

Rational era that advocated new values and proposed a new educational concept had begun in V century BC. These new concepts were brought by sophists, who undertook teaching, but no longer upbringing. So, upbringing was removed from education, or in other words, moral aspect was taken out of education. As a result, the question about education, its tasks and aims aroused in the Greek cultural area. The oldest text that erects the matter is a comedy “Clouds” by Aristophanes. It shows a young man, for whom the start of learning means the choice between righteousness and unrighteousness. The question was formulated very similarly in the famous allegory of Prodicus about Heracles at the crossroads, who had to choose what to learn – probity or benefit. Also in this case the choice of paideia means the choice of path of life.

The question was raised once again in the play “Philoctetes“ by Sophocles which shows a young man choosing between probity and dishonesty. Here as well the choice of the young man means the simultaneous choice of paideia and life path. That’s how two possible paideia’s were marked in drama.

The first open debate about both paideia’s is shown in Aristophanes comedy “Frogs”, culmination of which is discussion between Aischylos and Euripides about the tasks of poets` creative works in the underground kingdom. In the words of Aishil, the new art without upbringing, represented by Euripides, is combated and the traditional conception of paideia, the purpose of which is moral upbringing, is praised.

Eiripīda portrets

Serious ideological confrontation about the meaning of paideia developed in the polemics between Socrates and sophists, as it is reflected in the works of Plato and Xenophon. First of all, the issue about the studies` payment was discussed: Socrates was reproached for not taking money for his lessons. During the discussion it was revealed, that two opposite systems of values which also defined opposite points of view about paideia, collided in this question.

If Socrates represents the traditional point of view and believes that the main purpose of education is the moral upbringing, then sophists considered making money, fame and gaining power as the main goals of their work, regardless of moral norms. Socrates (and / or Plato) proclaims paideia that brings people up and makes them better, and rejects the concept of paideia of sophists, from which the moral was removed and the goal of which was set to be personal benefit.

In summary it can be concluded that the Greek concepts of paideia experienced major evolution throughout time, and as a result the initial consensus was replaced by polemics of two radically opposite views. At first, dramatists, according to the requirements of the time, erected the question about sense of paideia, but in the end the discussion between Socrates/Plato and sophists turned into a confrontation of two concepts of paideia. The analysis of this discussion shows that the polemics of Socrates and sophists was basically a confrontation of two world-views. That means that the breach had happened not only in the understanding of paidea but in the culture in general. Not only individual realities of life had changed but also the fundamental values, the old ideals were replaced by the new ones. As a result, discussions of Hellenes about paideia let us understand the meaning of the cultural break, happening in the Hellada of classical era, more deeply…

———–

[1] Jaeger 1934. Turpmāk šis darbs tiek citēts no krievu tulkojuma: Йегер1997 – 2001.

[2] Par cieņu, ko baudīja dzejnieki, liecina šāda epizode Homēra eposā: kad Odisejs izrēķinājās ar preciniekiem, viņš atstāja dzīvu vienīgi dzejnieku Tēmiju un ziņnesi Medontu, par kuru bija lūdzis Telemaks ( Оd., XXII, 330 – 377 ).

[3] Burtiski tas būtu tā: „dievs man ielika dvēselē dažādas dziesmas” ( qeo;” dev moi oi[ma” pantoiva” ejnevfusen).

[4] Йегер2001, 41 – 56.

[5] Seybold, Ungern-Sternberg1993, 215–239.

[6] Skat.: Jaeger1970, 7–31; Manuwald1989, 12ff.

[7] Tādā veidā tika radītas asociācijas ar šodienu, kas aktualizēja lugas problemātiku skatītāja acīs – sīkāk par to skat.: Easterling1997, 22 – 25. Turklāt bieži vien traģēdiju tekstā tika iepītas norādes uz tā laika politiskajām aktualitātēm : Podlecki 1996. Skat. arī: Ehrenberg 1954, 12 – 24 etc.

[8] Sīkāk skat.: Йегер2001, 127 – 154.

[9] Ibid 196– 210.

[10] Skat.: Donlan1973, 145 – 154.

[11] Egermann1979, 6f; Ярхо 2005, 208.

[12] Roisman2005, 92f; sal.: Melchinger1979, 153.

[13] Ibid.153f.

[14] Protams, sociālais konteksts šeit ir acīmredzams: ja Neoptolems viennozīmīgi iemieso senu aristokrātisko pozīciju, tad Odisejs pārstāv jauna tipa racionālo pragmatismu, jeb, tās saucamo „demokrātisko skatupunktu” ( democratic viewpoint ) – skat.: Knox1964, 122.

[15] Kā trāpīgi atzīmēja Jēgers, problēmas sāls ir noteikt, no kuras vietas tekstā ir vairāk Platona nekā Sokrāta: Йегер1997, 67. Skat. arī: Chroust 1957,1ff; Guardini. 1987, 12f, 80 – 99; Stone1990, 17; Martens, 1992, 13f; Böhme1992, 17; Navia1993; Wallach 2001, 86ff. etc…Par cik avoti sniedz mums neskaidru un brīžiem pat pretrunīgu ainu, šodien netrūkst autoru, kuri cenšas ar vienu cirtienu pārcirst Gordija mezglu un visu literatūru par Sokrātu pasludina par literāru fikciju, kas ļaujot mums runāt tikai par Sokrāta tēlu, nevis par viņu pašu: Martens 1992, 13; Böhme1992, 25f, 31; Gigon 1947, 14; Dupréel1922; Fischer1969; Waterfield 2009., 10ff; Рассел 2002, 107. etc…Šāda hiperkritiska pieeja man liekas nepieņemama, jo tā balstās nevis uz stingriem pierādījumiem, bet autoru brīvas interpretācijas, kuras par pamatu ņem „avotu vainas prezumpciju´.

[16] Attieksme pret Ksenofonta liecībām parasti ir kritiska – sīkāk skat.: Jöel1893 – 1901; Maier1913, 20 – 77;Pleger W. Sokrates. Der Beginn des philosophischen Dialogs. Hamburg, 1998. S. 80ff, 99; Chroust1957. 2ff; Mosse 1999, 65; Böhme 1992, 29f;Colaiaco2001, 2f, 17 – 21 etc.; Йегер1997, 54. Es piekrītu S. Sobolevksa viedoklim, kurš Ksenofonta „Atmiņas” uzskatīja par vērtīgu avotu par Sokrātu: Соболевский1993, 285 – 291. Galvenais arguments par labu Ksenofontam ir tas, ka viņam nebija savas filozofijas, kuru viņš varētu ielikt Sokrāta mutē. Turklāt viņa dialogi ir īsi un vairāk izskatās pēc sarunu pierakstiem, nekā garie un stipri literarizētie Platona dialogi. Fakts, ka Ksenofonts centās attaisnot savu skolotāju, vēl nenozīmē, ka viņš būtu melojis. Viņš rakstīja par lietām, kas bija labi pazīstamas plašai publikai, un varēja tikai izpušķot vai interpretēt, nevis melot. Pie tam, kā zināms, lai attaisnotu godīgu cilvēku no meliem, ir vajadzīga tikai patiesība, nevis citi meli.

[17] Skat.: Burnet 1914; Maier1913, 103f, 147f,156; Pohlenz1913;Guthrie 1971, 29 – 35; Pleger1998, 96f.; Benson2000; Йегер1997, 108 слл. Etc.,etc.,etc…

[18] Protams, skeptiski noskaņoti pētnieki liek akcentu uz pretrunām Platona un Ksenofonta liecībās: Dorion2006, 93 – 109. Taču jāņem vērā divas lietas: pirmkārt, abos tekstos ir vairāk sakritību, nekā pretrunu, un otrkārt, tie paši fakti atkarībā no pētnieka pozīcijas var tikt izskaidroti pavisam citā, pat pretējā veidā, jo visas interpretācijas ir atkarīgas tikai no paša zinātnieka subjektivitātes.

[19] Maier 1913, 254.

[20] Jādomā, ka tas ir tādēļ, ka grieķi bija pieraduši vērtēt visas nodarbes vispirms no morālā viedokļa. Piemēram, ir labi zināms, kā klasiskie teksti slavē zemkopību par to, ka tā apmierina visas pilsoņu svarīgākās vajadzības, reizē arī stiprinot viņu miesu un garu. Šie paši teksti nosoda amatniecību un tirdzniecību par to, ka tās kaitē garīgai un fiziskai veselībai (Od., XVIII. 366 – 379; Xen.Oec., IV, 2 – 4;V, 1 – 12; Arist. Pol.,1277 a 36 – 1277 b 3; 1278a 6 – 7 ).

[21] Tā informācija, ko mēs zinām par Antifontu, liecina par to, ka šāds domu gājiens patiešām varēja būt raksturīgs viņam: piemēram, ir saglabājies fragments no Platona ( komēdiju autora, ne filozofa ) komēdijas „Pisandrs”, kurā tiek apsmieta Antifonta alkatība ( Ps. Plut. Antiph. ). Turklāt, Antifonts pauda radikālas, pat revolucionāras idejas ( piemēram, ideju par visu cilvēku vienlīdzību pēc dzimšanas: Fragm. 44B. Col. 2 DK ) un aktīvi nostājās pret dižciltīgiem aristokrātiem ( sīkāk skat.: Лурье2009;Суриков2008,77 слл.). Tas viss raksturo viņu kā radikālas antiaristokrātiskās ideoloģijas pārstāvi. Ja tam pievienot klāt vēl arī konkurences faktoru, tad Antifonta konfrontācija ar Sokrātu, kurš aizstāvēja tradicionālās vērtības, kļūst ļoti likumsakarīga un dabiska. Kā zināms, Plutarham pat slaveno tēlnieku un dzejnieku darbs liekas brīva cilvēka necienīgs ( Plut. Per., II ).

[22] Protams, mūsdienās valdošā tendence ir noraidīt Platona liecības par sofistiem kā neobjektīvas un tēlot sofistus „baltus un pūkainus”, kā speciālistus retorikas un tiesību nozarēs – skat.: Maier 1913, 198ff, 201ff; Martens 1992, 28f.; Böhme1992, 28; Irmscher1985, 69; Johnson1998, 203ff;Woodruf 2011, 37ff. etc., etc…Tomēr liekas, ka tas ir pārspīlēti un ka mums nav pamata neticēt Platona liecībām. Protams, viņš asi polemizēja ar sofistiem, bet tas vēl nenozīmē, ka viņš būtu viņus apmelojis. Jāņem vērā tomēr tas apstāklis, ka mazas face to face sabiedrības apstākļos nav iespējams publiski apmelot sabiedrībā labi pazīstamus cilvēkus bez negatīvām sekām pašam priekš sevis. Šādā situācijā cilvēks, kurš iesaistās publiskā polemikā ar citiem, ir spiests korekti atveidot savu oponentu argumentus. Platons bija nopietns autors un nevēlējās iegūt meļa vai Minhauzena reputāciju, tādēļ ir jādomā, ka viņš sniedz mums visai korektu informāciju par sofistiem. Viņš varēja sabiezināt krāsas, bet ne melot un sagrozīt faktus. Un uz kāda pamata mūsdienu pētnieki var apgalvot, ka viņi labāk pazīst sofistus kā Platons? Tas viss liek domāt, ka šodienas pētnieku simpātijas pret sofistiem un antipātijas pret Platonu / Sokrātu ir ideoloģiski nosacītas. Ir acīmredzami, ka sofistu pasaules uzskats ir ļoti tuvs mūsdienās valdošajam, un ka Platona uzskati un vērtības ir krasā pretrunā ar mūsu uzskatu sistēmu…

[23] Vienā fragmentā no nesaglabājušās Eiripīda traģēdijas ir šādi vārdi: „es neieredzu gudro, kurš nav gudrs priekš sevis” ( Fragm. 95 N. – Sn. ). Tā ir vēl viena liecība par labu tam, ka Eiripīdam bija līdzīgi priekšstati par gudrību un radošu darbu kā sofistiem. Tas ļauj labāk saprast, kādēļ Aristofāns tik ļoti viņam uzbruka savās komēdijās.

[24] Piemēram: Maier 1913, 241f, 253, 257f; Лосев 2000, 11.

[25] Skat.: Romilly 2002, 134 – 161.

[26] Šodien, politkorektuma valodā šī sofistikas morālā bezatbildība tiek dēvēta par „ētiski neitrālo”, tīro mākslu, jeb meistarību: Johnson 1998, 201, 204.

[27] Lai gan Protagors bija liels meistars šajās lietās, tomēr viens viņa skolnieks, vārdā Euatls izrādījās vēl veiklāks par viņu un atrada veidu, kā ar viltības un retorikas palīdzību nesamaksāt skolotājam pusi no solītās summas par apmācību ( Aul. Gell., V, 10; Apul., Flor., XVIII; Diog. Laert., IX, 54 ). Tātad, sofisti patiešām visvairāk vērtēja māku panākt savu mērķi, bez jebkādiem morāles ierobežojumiem.

[28]Šis dialogs satur tik daudz principiālu uzstādījumu, ka to var uzskatīt par Sokrāta ( un sokrātiskās ) domas manifestu. Tādēļ tas piesaista īpašu pētnieku uzmanību: Kahn 1983, 75 – 121; Klosko 1984, 126 – 139; Йегер 1997,140 – 168. Etc., еtc., etc…

[29] Protams, mūsdienās tiek veikti mēģinājumi pierādīt, ka dialoga jēga ir cita, nekā tas liekas no pirmās izlasīšanas, un ka Kallikls – Sokrāta galvenais oponents – nemaz nav tāds hedonists, kāds viņš liekas, un ka Sokrāts grib teikt ne to, ko viņš saka utt. – skat. piemēram:Stauffer 2002, 647f, 654ff. Taču, lasot šo dialogu bez ideoloģiskās ievirzes, visi šie prātuļojumi izskatās pēc nepamatotas sofistiskas retorikas, kas cenšas ieraudzīt tekstā to, kā tur nav. Šķiet, ka tam visam ir tikai viens mērķis – padarīt sofistus vēl „baltākus un pūkainākus”, un apšaubīt Sokrāta autoritāti, parādot viņu pēc iespējas „ne tādu”, „neīstu”. Tomēr tas viss ir baltiem diegiem šūts.

[30] Šis „Gorgija” aspekts jau vairākkārtīgi ticis apspriests, velkot paralēles ar Eirpīda „Antiopi”, kur slavenajā Zeta un Amfiona dialogā tika uzstādīts šis jautājums: Nightingale1992, 121 – 141; Stauffer2002, 627 – 657; Фестюжьер2009, 35слл.

[31] Par audzināšanas vietu un nozīmi Sokrāta sistēmā īpaši skat.: Йегер1997, 59 – 100.

[32] Starp citu, iespējams, ka tieši tādēļ Sokrāts, atšķirībā no sofistiem, kuri klīda pa pasauli naudas meklējumos, nekad nepameta savu dzimto pilsētu, pat riskējot ar dzīvi. Tas kļūst saprotams, ja pieņemam, ka par savas dzīves jēgu viņš uzskatīja kalpošanu savai pilsētai.

Par anonīmām anketām

Tuesday, August 26, 2014 Posted by

PAR ANONĪMĀM ANKETĀM

Vai Tu piedalies izglītības degradēšanā?
Pirms vairākiem gadiem mūsu augstskolās tika ieviesta prakse pēc studiju kursa noklausīšanās studentiem aizpildīt anketas, kurās viņiem tiek piedāvāts anonīmi novērtēt pasniedzēju un viņa lasīto kursu. Oficiāli tas tiek pamatots ar nepieciešamību rūpēties par studiju kvalitāti, vēlmi uzzināt studentu viedokli etc. Taču, ieskatoties dziļāk lietas būtībā, mēs redzam, ka šī prakse var izrādīties ļoti kaitīga un veicināt mūsu izglītības tālāku degradāciju. Lūk, dažas pārdomas, kas liek izdarīt šādu secinājumu:
1) Ir pilnīgi skaidrs, ka vienmēr atradīsies studenti, kuri izmantos šo situāciju, lai atriebtu pasniedzējam, kurš viņiem ir izdarījis kādu aizrādījumu ( piemēram, par biežiem kavējumiem, demonstratīvu gulēšanu vai pļāpāšanu lekciju laikā utml., kas, jāatzīst, šodien ir diezgan tipiska situācija, lai gan joprojām ir sastopami pasniedzēji, kas necieš klajas necieņas izpausmes pret sevi un auditoriju ), kura lekcijas viņi nav sapratuši, vai kurš viņiem vienkārši „nav paticis”. Šobrīd mēs vēl varam mierināt sevi ar domu, ka šādu cilvēku nebūs daudz, bet nav nekādu šaubu, ka ar laiku, anketēšanai kļūstot par normu, viņu skaits arvien pieaugs. Tomēr svarīgākais šajā kontekstā ir tas, ka pats fakts, ka anketa ir jāaizpilda anonīmi, ir amorāls. Jo ikviena anonīma ziņa par cilvēku, kas iesniegta viņa priekšniecībai, ir definitīvi amorāla. Ne velti tautas valodā tam tiek piešķirti negatīvi apzīmējumi ( kļauza, stučīšana ), kas semantiski saistīti ar tādiem jēdzieniem kā „nodevība” un „neģēlība”.
Kopš seniem laikiem normāli, krietni cilvēki uzskata ziņošanu par nepieņemamu, tādēļ cienījamās organizācijās un krietnās sabiedrībās anonīmi ziņojumi netika izskatīti. Lūk, piemēram, ko rakstīja Romas imperators Trajans savam draugam Plīnijam Jaunākajam, Bitīnijas provinces pārvaldniekam, atbildot uz viņa jautājumu par to, ko darīt ar kristiešu sarakstu, kuru viņam bija piegādājis kāds anonīms „labvēlis”: „ziņojumus par noziegumiem, kas iesniegti bez autora, nav jāņem vērā. Tas būtu slikts piemērs un neatbilst mūsu laika garam ( Nam et pessimi exempli nec nostri saeculi est )” ( X, 97 ). Tātad, tas ir slikts piemērs un neatbilst „laika garam”… Šie vārdi tika rakstīti laikmetā, kas uzskatīja sevi par civilizācijas un humanitātes paraugu. Taču šos vārdus var attiecināt uz ikvienu laiku un vietu, kur pastāv tādas lietas kā gods un cilvēka cieņa. Šajā sakarā nevar neatcerēties mūsu pašu bēdīgo pieredzi: visiem ir labi zināms, kādu lomu anonīmas ziņas spēlēja 1940. gadu represijās.
Un šodien, XXI gs. mēs redzam, ka mūsu bērni tiek audzināti par anonīmiem ziņotājiem… Protams, ka anonīma anketēšana mūsdienās ir ļoti izplatīta parādība pasaules augstskolās (par laimi, ne visur, un arī Latvijā tā nav vēl ieviesta visās augstskolās ), taču vai šis fakts pats par sevi ir pietiekošs arguments par labu tam, lai mēs pieņemtu šo lietu automātiski, bez kritiskas analīzes? Vai ir pareizi akli pārņemt to, ko dara citi, nepadomājot par to, vai tas mums nesīs labu vai ļaunu? Tādēļ neizpratni un uztraukumu izraisa tas, ka pie mums anonīma anketēšana tika ieviesta bez apspriešanas, ar rīkojumu „no augšas”. Rezultātā mūsu jaunieši nemanāmi tiek pieradināti pie tā, ka anonīma ziņošana ir normāla, ikdienišķa parādība. Pavirši raugoties, kādam tas var likties nesvarīgi un pat nenopietni, bet, iedziļinoties lietā, ir viegli ieraudzīt, ka sekas tam var būt visai nopietnas…
Vispār, ir jāsaka, ka ziņošanas kāre ir totalitāras apziņas fenomens, kas atbilst totalitāras sabiedrības modelim, kur cilvēki ir atsvešināti cits no cita, neuzticas cits citam, baidās un ziņo cits par citu. Nevar nepamanīt, ka ikvienā brīdī anonīma anketēšana var kļūt par pasniedzēju ideoloģiskas kontroles instrumentu – precīzi pēc Orvela un Hakslija antiutopijām. Vai mēs gribam dzīvot šādā sabiedrībā? Pavisam nesen mēs esam atbrīvojušies no padomju totalitārisma, vai tagad mums būtu jāveicina kāds cits totalitārisma paveids?
Tātad, ja mēs piekristu, ka anketēšana vispār ir nepieciešama ( kas ir diskutabla tēze), tad būtu jāpieņem, ka vienīgais veids, kā to padarīt morāli nevainojamu, ir izslēgt anonimitāti. Katram ir jābūt atbildīgam par saviem vārdiem. Anonīmu anketu vietā augstskolās varētu ieviest lekciju kursu elektronisko reitingu, kurā studenti liktu savus vērtējumus – tas būtu ētiski pieņemami un, iespējams, arī lietderīgi.
2) Parasti tiek apgalvots, ka anketēšana tika ieviesta, lai augstskolas vadība varētu iegūt objektīvu informāciju par studiju kvalitāti, bet anonimitāte ir nepieciešama, lai students varētu brīvi izteikties, jo atklāti runāt viņš nevar atļauties saprotamu baiļu dēļ. Tam var iebilst sekojošo.
Pirmkārt, ir naivi cerēt, ka anonīmas anketas var nodrošināt objektīvu novērtējumu (sīkāk par to skat. zemāk ).
Otrkārt, ja kādam studentam ir individuālas psiholoģiska rakstura problēmas ar kādu pasniedzēju, tas nevar būt iemesls dot viņam iespēju atriebt pasniedzējam anonīmā veidā. Šādas problēmas katram būtu jāiemācās risināt individuāli, strādājot pašam ar sevi. Jebkurā gadījumā students var minimizēt komunikāciju ar nepatīkamu pasniedzēju, veltot vairāk laika patstāvīgam darbam attiecīgajā priekšmetā… Gadījumā, ja problēma skar lielāku studentu skaitu, šodien pastāv attiecīgi administratīvie mehānismi šādu situāciju risināšanai. Pat padomju totalitārisma apstākļos studentu kolektīvi risināja šāda tipa problēmas sarunās ar dekanātu, bet mūsdienās, pastāvot studentu pašpārvaldei, nav nekādu šķēršļu, lai visi problemātiskie jautājumi tiktu risināti leģitīmā ceļā bez anonīmu ziņojumu palīdzības.
Un treškārt, situācijā, kad studentam tiek dota iespēja atriebt vai nodarīt pāri savam pasniedzējam ar anonīmas anketas palīdzību, kas aizsargās pašu pasniedzēju no netaisnības? Šajos apstākļos neaizsargāts paliek pats pasniedzējs, kas var viegli kļūt par kādas ļaunprātības upuri. Kā rāda prakse, sūdzību gadījumā vadība vairāk tic studentam, nekā pasniedzējam, jo saskaņā ar patreizējo universitātes modeli universitāte ir veikals, pasniedzējs – apkalpojošais personāls ( „pakalpojumu sniedzējs” ), bet students – klients, kuram „vienmēr taisnība”. Tātad, pasniedzējs ir a priori „vainīgs” un nevar pierādīt savu taisnību, īpaši tad, ja sūdzība tiek iesniegta anonīmā veidā…
Pieredze rāda, ka lieta attīstās tieši šajā virzienā: tajās Latvijas augstskolās, kurās jau ir ieviesta anonīma anketēšana, tā tiek izmantota negodīgi un vienpusīgi – pasniedzējs netiek informēts par labajām atsauksmēm, toties sūdzību ( kļauzu ) gadījumā viņš tiek saukts „uz paklāja”…
3) Runājot par anonīmas anketēšanas sekām, vispirms ir jāņem vērā, ka mūsu augstskolu darbību šodien lielā mērā nosaka ačgārns princips: „nauda seko studentam”, kā rezultātā mācību iestādes ir kļuvušas atkarīgas no studentu skaita. Tas degradē mūsu izglītības sistēmu, drastiski pazeminot tās kvalitāti. Šajos apstākļos anonīmas anketas padara situāciju vēl smagāku, jo palielina pasniedzēju atkarību no studentiem. Tas neizbēgami novedīs pie tā, ka pasniedzējam būs jābaidās no studentiem un tiem jāizdabā… Tas nozīmē, ka iz-GLĪT-ošanas vietā ( iz-glīt-ot burtiski nozīmē „darīt glītu”, t.i., audzināt un kopt cilvēku, veidot viņu skaistu un attīstītu ), pasniedzējam būs jārūpējas par savu „reitingu”, jāpielāgojas studentiem un jāizdabā viņiem. Tā vietā, lai celtu jauniešus „uz augšu”, viņam pašam būs jānolaižas „uz leju”… Tā vietā, lai pildītu izglītības misiju, viņam būs jāizklaidē publika, un tā vietā, lai prasītu no studentiem zināšanas, viņam būs jāspēlē teātris, cenšoties būt pēc iespējas vieglākam un patīkamākam, un būs jāliek pēc iespējas labākas atzīmes… Un kāda būs lekciju kvalitāte, ja pasniedzējs tā vietā, lai brīvi dalītos ar studentiem savās zināšanās un atziņās, baidīsies par katru savu vārdu, lai nepateiktu kaut ko „nepareizu” un nepārkāptu ( nedod Dievs! ) kādu politkorektuma dogmu, zinot, ka katrā auditorijā noteikti atradīsies kāds „uzraugs”( stukačs ), kurš ziņos par viņa „pārkāpumiem” anonīmajā anketā… Šajos apstākļos vajadzības gadījumā „pārkāpumu” var arī izdomāt… Rezultātā paši studenti būs zaudētāji, jo viņiem būs jāklausās sausas un garlaicīgas, toties „pareizas” lekcijas. Turklāt neizbēgami pieaugs atsvešinātība un neuzticēšanās starp pasniedzēju un studentiem. Rezultātā neatgriezeniski tiks sagrauta pasniedzēja autoritāte. Taču katrai kultūrai, kamēr tā ir dzīva, ir ļoti svarīgi uzturēt veselīgu un tīru saikni starp skolotāju un skolēnu, kas lielā mērā balstās skolotāja autoritātē…
Mēdz teikt, ka nekas nav jauns zem Saules, un tiešām, līdzīgu stāvokli mēs varam atrast katrā dekadences laikmetā. Lūk, kā Platons raksturoja situāciju sava laika dekadentiskajās Atēnās: „…pie šādas lietu kārtības ( t.i., kad tiek pārprasts brīvības jēdziens – autora paskaidrojums ) skolotājs baidās no skolēniem, skolēni ne par ko netur skolotājus un audzinātājus; un vispār, jaunieši sāk atdarināt pieaugušos un sacensties ar viņiem vārdos un darbos, bet pieaugušie un vecie, pielāgojoties jaunajiem, tik to vien dara, kā bārsta jokus un asprātības, pielīdzinādamies jauniešiem, lai tikai viņi neliktos nepatīkami un valdonīgi…” …”Viņiem liekas, ka viss, kas saistīts ar piespiešanos, sagādā viņiem verdzību un nav paciešams, bet beidzot, kā tu zini, viņi vairs nerēķināsies arī ar likumiem, rakstītiem un nerakstītiem, tā lai pār viņiem vispār nebūtu nekādas varas…” … „Jo šķiet, ka vislielākā brīvība gan atsevišķam cilvēkam, gan veselai valstij pārvēršas par vislielāko verdzību” ( Plat. Resp. 563 a – b; autora tulk. ). Tik tiešām, viss jau kādreiz ir bijis. Platons paredzēja, ka šāda pārspīlēta brīvība beigsies ar vislielāko verdzību ( tirāniju ), un viņam bija taisnība. Bet ko tas nozīmē mums? Vai tiešām mēs nespējam mācīties no vēstures un mums ir jāuzkāpj uz tiem pašiem grābekļiem?….
4) Protams, nevar neapšaubīt arī pašas anonīmās anketēšanas idejas būtību: vai students ir pietiekoši kompetents un nobriedis, lai adekvāti novērtētu savu pasniedzēju? Vai tas nav gadījums, kad ola māca vistu? Šie jautājumi ir acīmredzami retoriski, un tas kļūst īpaši uzskatāmi, ja mēs aizdomājamies par vērtēšanas kritērijiem. Kā rāda pieredze, lielākoties tiek lietoti šādi kritēriji: „patīk” – „nepatīk”, „atraktīvs” – neatraktīvs”, „prasīgs – nav prasīgs”. Tas ir dabiski, jo citu kritēriju nespeciālistam vienkārši nevar būt. Īpaši bēdīgi ir tas, ka mūsdienu realitātē, kad augstskola ir kļuvusi par veikalu, nereti priekšroka tiek dota tam pasniedzējam, kurš nav prasīgs un pie kura var visvieglāk dabūt pozitīvu atzīmi… Tomēr būtiskākais ir tas, ka spriedumi, kuri ir balstīti principā „patīk”- „nepatīk”, nevar tikt uzskatīti par adekvātu un objektīvu pamatu studiju kvalitātes izvērtēšanai.
Arī šajā ziņā situācija nav jauna: jau V gs. p.m.ē. Sokrāts apšaubīja visu spējas spriest par visu, uzsvērdams, ka vērā ņemams ir tikai kompetentu cilvēku viedoklis, nevis nezinoša un nesaprotoša „vairākuma” spriedums ( piem.: Plat. Crit., 48a; Laches, 184e etc. ). Par to pašpārliecinātais nekompetentais vairākums viņu nogalināja, lai gan pavisam drīz nožēloja padarīto un sodīja Sokrāta apsūdzētājus, bet… mainīt neko vairs nebija iespējams. Turklāt ir vispārzināms, ka ļoti bieži cilvēks spēj novērtēt lietas, īpaši citus cilvēkus daudz vēlāk, nereti tikai tad, kad ir jau tos zaudējuši …
Tātad, ir jāatzīst, ka speciālista darbu adekvāti var novērtēt tikai kompetenti speciālisti, nevis katrs un ikviens. Pieņemt, ka studenti ir pietiekoši kompetenti, lai izvērtētu savus pasniedzējus, ir līdzvērtīgi tam, kā piekrist Ļeņina tēzei, ka katra mājsaimniece var pārvaldīt valsti. Mēs zinām, ka šādu ideju vadīti revolucionārie zaldāti nošāva kompetentus virsniekus un iecēla par virsniekiem „savējos” – tos, kas viņiem bija tīkami… Un mēs zinām, pie kā tas viss noveda. Vai kāpsim vēlreiz uz tiem pašiem grābekļiem?

5) Viss teiktais ļauj secināt, ka anonīma anketēšana ir amorāla un grauj mūsu izglītību. Atcelt to nav mūsu spēkos, bet, rīkojoties krietni un apzinīgi, mēs varam būtiski mazināt tās kaitīgās sekas. Tas nozīmē, ka krietna un godprātīga vadība varētu nepraktizēt anonīmo anketēšanu, bet, ja tas nav atļauts, tad atstāt šādas anketas bez ievērības, tās nelasot. Savukārt godprātīgi studenti, kam ir krietnums un pašcieņa, var neaizpildīt anketas, vai arī gadījumā, ja anketēšana tiek uzspiesta „no augšas”, viņi var to sabotēt, aizpildot visas ailes visiem pasniedzējiem ar vienādi labiem novērtējumiem. Lietas labums un tīra sirdsapziņa ir pietiekoši laba motivācija krietna cilvēka krietnai rīcībai.

sarkanarmietisgatavs

 

 

PS. Un vispār, mūsdienu sistēmā šīs anonīmās anketas spēlē svarīgu psiholoģisko funkciju: parasts cilvēks šodien īstenībā neko nespēj un nevar: politikā viņš nespēj neko mainīt un iespaidot, ar viņu nerēķinās, ekonomikā, kultūrā un visās citās jomās – tas pats… bet tas atrodas krasā pretrunā ar demokrātisko ideoloģiju un tādēļ, lai aizsmērētu šo plaisu starp realitāti un ideoloģisko fikciju mietpilsonim tiek piedāvātas psihooģiskās kompensācijas: visādi talk show, aptaujas, intervijas, karaoke et.etc., kas rāda ilūziju, ka no cilvēka kaut kas ir atkarīgs, ka viņa viedoklis ir svarīgs, ka viņš ir sazin cik izcila personība utt. Ar šādu ilūziju parasti pietiek. Tā arī šeit: nedz pasniedzēji, nedz studenti nevar paglābt iglītību no degradācijas, nespēj ietekmēt procesus ( piemēram, nespēj apturēt vai atcelt Boloņas procesu ), nespēj neko mainīt utt. Toties studentam atkal tiek piedāvāta psiholoģiska kompensācija – anonīma anketa. Ar to vadība ir kā saka viņam: redzi, tavs viedoklis mums ir svarīgs, mēs vēlamies to zināt, tādā veidā tu vari uzlabot izglītības kvalitāti utt. blā-blā-blā… Īstenībā neko viņš nevar un un nespēj mainīt un nevienam nav interesants viņa viedoklis, toties viņa anonīmu tekstu var izmantot pret pasniedzēju utt. Kā tas veicinās izglītības degradāciju, esmu jau uzrakstījis šajā rakstā… 

VĪNA ATKLĀŠANA LUGAS SCENĀRIJS

Sunday, September 15, 2013 Posted by

Dr. hist. Harijs Tumans
„VĪNA ATKLĀŠANA”
KOMISKI – SATĪRISKA LUGA VIENĀ CĒLIENĀ
( luga tika uzvesta „Zinātnieku naktī” – 2013 Vēstures un Filozofijas fakultātē;
Videoklips ir pieejams šeit: http://www.youtube.com/watch?v=p_zoOF3EghM&feature=youtu.be )

DAROBOJOŠĀS PERSONAS:
ZEVS – seno grieķu galvenais dievs, Olimpa saimnieks, pērkondimdis, zibeņmetis utt.
HĒRA – Zeva sieva, slavena ar greizsirdību pret vīra mīļākajām.
DIONĪSS – Zeva dēls no Semēles ( mirstīgas sievietes ), topošais vīna un auglības dievs.
MIMNERMS – cilvēks, grieķu dzejnieks.
SOKRĀTS – cilvēks, grieķu slavenais filozofs.
KORINNA – sieviete, cilvēks, Mimnerma mūza. Aktrisei jāprot mazliet dejot.
MENĀDAS – grieķu daiļavas, sievietes, cilvēki, turpmāk – Dionīsa svīta. Aktrises mazliet dejo.
ŽŪPA – vienkāršs cilvēks bez vārda

1. CĒLIENS ( VIENĪGAIS ):

Zevs sēž uz troņa, žāvājas, garlaikojas, blakus Hēra, mazliet nīgra, mazliet pikta, sēž un ada zeķes.
SONY DSC

SONY DSC

ZEVS: Vai cik garlaicīgi… šobrīd neviens nekur nekaro, nekur nav mēra vai
epidēmijas, cilvēki ir aizmirsuši par mani… kad viņiem iet labi, viņi
vienmēr aizmirst par mani…pavisam nav ko darīt… varbūt uztaisīt kādu kariņu, lai būtu vairāk demokrātijas pasaulē? Tomēr izklaide…
HĒRA: Rimsties taču ar saviem kariem! Cilvēki vēl nav attapušies pēc Trojas
kara!
ZEVS: Ko tad? Varbūt apraudzīt nimfas? – bailīgi skatās uz sievu
HĒRA nikni: Es tev parādīšu nimfas! Būtu labāk savus pienākumus pildījis! ZEVS skumīgi un samierinājies:
Nu jā, tā jau es domāju…. Bet ko darīt? Garlaicīgi….
Varbūt Dionīss var kaut ko izdomāt? Viņam ir bagāta izdoma.
Sauc skaļi:
Dionīss, dēliņ, atnāc, lūdzu!
Ienāk Dionīss:
SONY DSC
DIONĪSS: Jā, tēti, ko Tu vēlies?
ZEVS: Dēliņ, mums ir garlaicīgi, gribētos kaut ko uzjautrinošu, bet nezinām ko
tieši… lūdzu, izdomā kaut ko, lai uzlabotu mums garastāvokli! Citādi
būs jāsāk kariņš….
DIONĪSS domīgi: Kā tā? Nezinu, ko iesākt – šobrīd nekas interesants vēl
nenotiek, mācību gads ir tikai sācies, studenti vēl nav īsti
iedzīvojušies…. A-ā-ā-ā! Es zinu: ja Tev ir garlaicīgi, vari atnākt uz
Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti – tur ir gudri
pasniedzēji, kas lasa interesantas lekcijas, starp citu, arī par tevi un
mani… Noteikti aizej, kamēr Fakultāte vēl ir dzīva un pasniedzēji nav
nomiruši bada nāvē…
ZEVS: Paldies, dēliņ, ideja ir lieliska, es noteikti izmantošu šo iespēju, bet
vispirms man gribētos uzlabot garastāvokli.
DIONĪSS: Tad padzeries ambroziju – dievu dzērienu.
Dionīss pasniedz Zevam un Hērai ambroziju ( pienu )
ZEVS padzēries novaikstās:
Nu cik var to ambroziju dzert! Katru dienu, trīs reizes dienā! Nekāda
prieka vairs!
Ar sašutumu:
Tfu, kas par dzīvi Olimpa valdniekam!
HĒRA: Tiešām, Dionīss, vai Tu nevarētu izgudrot kaut ko labāku?!
DIONĪSS domīgi: bet ko tādu? Man nav nekā cita…
Pagaidi, es atcerējos! Man mājās stāv amfora ar pērnā gada vīnogu
sulu – gribēju pamēģināt, kā garšo izspiestas vīnogas, bet
pavisam aizmirsu par šo dzērienu – gribēsiet nogaršot?
1382393_591597427563703_1560580336_n
Hēra: Protams! Nes šurpu! Tomēr kaut kas jauns!
DIONĪSS atnes amforu, aizdomīgi osta, vaikstās:
Ziniet, man šķiet, ka šī sula ir pagalam, veselu gadu stāvējusi,
sarūgusi…. Bet pelējuma nav, smaržo labi…. Noriskēsiet?
ZEVS: Dod tik šurpu!
HĒRA: Ak, nē! Iedomājies, vīriņ, kas notiks ar pasauli, ja Tev sasāpēsies
vēders un Tu nevarēsi nosēdēt uz troņa. Pasaulē pa to laiku daudz
kas aizies greizi, pret likteņa gribu, un vispār, pasaule var aiziet bojā.
Nē, tu nedrīksti tā riskēt! Dionīss, vispirms iedzer tu pats!
DIONĪSS: Jā, Tev taisnība, Hēra, arī man negribas mocīties ar vēdergraizēm.
….A, es izdomāju! Eurika! Iedosim vispirms padzerties cilvēkiem un tad
redzēsim vai mēs varam to dzert!
Skatās uz leju, ierauga cilvēkus un sauc viņus:
Cienītie, nāciet šurpu! Priecājieties, dievi dod jums šodien dāvanu –
dzērienu no sava galda!
Pienāk Mimnerms, Korinna ( šie divi apsegušies necilās pelēkās drānās, skumjiem vaibstiem ),Sokrāts un Žūpa ( gaišā skaistā tērpā, lepns un pašpārliecināts ), visi apsēžas, ielej un iedzer:

SOKRĀTS iedzer un paliek domīgs, iegrimst pārdomās;

ŽŪPA nogaršo, viņam patīk, kaut kādā brīdī viņš nolej vīna devu no amforas
savā trauciņā, strauji izdzer, ielej vēl, izdzer, iereibst, kļūst nedrošs uz
kājām, sāk streipuļot līdz noliekas gulēt uz grīdas un apsedzas ar pelēku
netīru drānu.
SONY DSC

SONY DSC

KORINNA iedzerot sajūtas priecīga, nomet pelēko drānu, tagad ir
skaistā baltā tērpā, sakārto matus, uzkrāso lūpas, kļūst ļoti
skaista un iesaucas:
Vai Afrodīte, es jūtu sevī Tavu klātbūtni!
un Korinna sāk dejot ( a la grieķu deja ar grieķisku mūziku ). Pēc
tam apsēžas un sāk kārtot matus.

MIMNERMS iedzer, ar sajūsmu skatās uz Korinnu un viņas deju, arī nomet pelēko drānu, stāv tagad gaišā tērpā, kļūst sapņaini romantisks:
izskatās, ka Afrodīte arī man ir pieskārusies:
un sāk dzejot ar skatu pret Korinnu:
Kādas gan mīlas alkas man iezogas sirdī
Un dziļu tumsu pār acīm lej,
Izraujot saprātu skaidro no krūtīm…
……………………..
Ir taisnīgi cilvēkam pateikties Afrodītei, dievei no Kipras krastiem –
Lūk, mana himna viņai:
Dziedi, mūza, man dziesmu par Zelta Kiprietes darbiem –
Afrodītes, kas dieviem sirdī liek smeldzīgas ilgas,
Pakļauj sev mirstīgo ciltis un putnus debesīs augstu,
Tāpat pārējos dzīvniekus visus, lai cik viņu būtu,
Alga viena, vai cietā zeme, vai jūra tos baro;
Visiem tuva ir Kitēru dieve ar pierlenti košo..
…………..
Un tiešām,
Kas gan ir dzīve, kas – bauda bez Zelta Kiprietes?
Labprāt nomirtu es, nākotnē liegta ja man
Slepena mīla un gultas prieki, un maiguma veltes…
SOKRĀTS: Pareizi, tu, dzejniek, cildini Afrodīti, bet es domāju, ka mums ir
jācildina arī mīlestība kā tāda un arī skaistums kā tāds. Mīlestība ir
tieksme pēc nemirstības, kurā mums atveras patiesais skaistums…
Un zini, man ir aizdomas, ka tieksmi pēc šī skaistuma mūsos ir
pamudinājis šis dzēriens…
diez, no kā tas ir taisīts? ….
Sokrāts uzmanīgi pēta vīnu savā kausā – skatās, osta, domā
Spriežot pēc garšas, tas ir gatavots no vīnogām…
Tātad, sauksim to par vīnu!
Savāda daba ir šim dzērienam – tas, slacīdams dvēseli,
Iemidzina bēdas, tāpat kā mandragora cilvēkus, bet modina līksmi
Kā eļļa uguni.
Jā, pēc prāta un uguns šī ir vērtīgākā dievu dāvana cilvēkiem!

DIONĪSS: Paskat, tēti, kāda apbrīnojama iedarbība ir šim dzērienam! Tiešām,
sauksim to tagad par vīnu. Skaties: vienkāršu sievieti tas padara
līdzīgu Afrodītei, pelīte kļūst par skaistuli! Bet vienkāršus vīrus tas
padara te par dzejnieku, te par filozofu!
ZEVS: Tev taisnība, man pašam gribas to nogaršot!
Zevs ielej sev vīnu, padzeras un sajūtas laimīgs:
Vai cik gardi! Manī atkal dzīvesprieks atgriežas! Kur Tu esi, mana
dārgā Hēra?…
HĒRA: Bet ko Tu teiksi par šo – un rāda uz ŽŪPU, kurš nostreipuļojis
nometās gulēt uz grīdas:
To arī ir izdarījis jūsu vīns!
DIONĪSS: Jā, Hēra, bet viņš pats ir vainīgs, nevis vīns; tas ir tikai blakus
efekts, drošības tehnikas neievērošanas rezultāts. Kā saka latvieši,
kas par daudz, tas par skādi! Tādēļ Veselības ministrija brīdina:
alkohola pārmērīga lietošana ir kaitīga veselībai!
HĒRA: Baidos, ka ar to būs par maz.
DIONĪSS: Labi, mēs iemācīsim cilvēkiem pareizi dzert vīnu-tas ir jāšķaida ar
ūdeni!
SONY DSC
Dionīss ielej amforā ūdeni ( no „Mangaļu” pudeles ) un iedzer:
Ūdens ir laba lieta, bez tā nevar dzīvot, bet vēl labāk, kad
ir arī vīns! Ūdens ir ikdiena, bet vīns ir svētki, un katram savs laiks.
Svētīgs, kas prot pareizās proporcijās sajaukt ūdeni un vīnu,
svētkus un ikdienu!
Un redziet, vīns aicina pie mums Afrodīti un spēj pat novērst karu!
Vīri, nekarojiet, labāk dzeriet vīnu un mīliet savas sievas!
Lai dzīvo vīns! Tā ir mana dāvana cilvēkiem un es tagad būšu vīna
dievs! Kur ir mana svīta? Nāciet un priecājieties kopā ar mani!!!

Ieskrien MENĀDAS, nostājas blakus Dionīsam un sāk dejot grieķu mūzikas pavadījumā. Visi dejo un līksmojas un dzied:

In Vino Veritas!

LUGAS BEIGAS

Skaļi, vētraini aplausi

Aktieri iziet priekšā un klanās
SONY DSC
SONY DSC
SONY DSC

Vemjošs puisis

Wednesday, November 14, 2012 Posted by

Par vemjošo puisi.

Mani mīļie klausītāji! Vēlos jums paziņot par kādu savu atklājumu, kas ir sīks, bet svarīgs. Proti, es jau kādus 3 – 4 ( vai piecus? ) gadus rādīju jums šo bildi:

 

Kā atceraties, es vienmēr pavadīju šo bildi ar komentāru, ka šeit ir attēlots puisis, kas dzīru laikā pārdozējis alkoholu un tagad vemj, bet hetēra palīdz viņam, pieturot galvu. Un lūk, tagad es noskaidroju, ka tā ir aplama interpretācija!

Proti, pirms pāris dienām es privātā kārtā lasīju lekciju kādam draugu pulciņam, kurā bija arī viena ārste ar stāžu. Viņa, ieraugot bildi, uzreiz iesaucās, ka puisim ir migrēna un ka meitene sniedz viņam ātro palīdzību: par to liecina saite puisim uz galvas – izrādās, ka tas ir pazīstams līdzeklis, kas ļauj pārvārēt / mazināt sāpes – kā arī vemšanas veids: migrēnas laikā nāk ārā tīrs ūdens, kā tas ir redzams šajā bildē…. No savas puses es varu pievienot tam vēl divus argumentus: 1) šis attēls atrodas uz šķīvja, nevis uz kausa, tātad, tas nav jāuztver dzīru kontekstā; un 2)  man arī agrāk likās mazliet dīvaini: kā dzerot atšķaidītu vīnu ( parasta proporcija 1:1, lai gan bija iespējamas variācijas ) varētu piedzerties līdz tādai kondīcijai, ka būtu jāvemj??? Tas tiešām ir neloģiski. Un plus vēl hetēras klātbūtne…. Ja pieņemt, ka puisis dzertu neatšķaidītu vīnu, viņam vienalga būtu jādzer ļoti daudz un ilgi ( visu nakti ), līdz beidzot viņš sasniegtu šādu kondīciju. Un tajā brīdī, kad viņam paliktu slikti, nekādas hetēras blakus vairs nebūtu, jo viņa jau būtu savu „maiņu” atstrādājusi un pazudusi.

 

Tātad, visticamāk, ka uz šī šķīvja mēs redzam kārtīgu puisi, kurš mokas no migrēnas, un kādu meiteni ( māsu, draudzeni, sievu ), kas palīdz viņam tikt galā ar problēmu.

Vārdu sakot, šeit ir attēlota migrēna, nevis smagas dzeršanas sekas!!! To es vēlos visiem paziņot, atzīstot savu kļūdu un priecājoties par patiesības noskaidrošanu. Var teikt, ka puiša goda vārds un meitenes reputācija ir glābti! Apsveicu mūs visus ar šo atklājumu!!! Bet, jebkurā gadījumā, nav lieki vienmēr atcerēties, ka dzerot ir jāievēro mērs… tāpat, kā visās citās lietās! Prosit!

Vēstures dzimšana

Tuesday, September 27, 2011 Posted by

Dr. hist. Harijs Tumans

„VĒSTURES DZIMŠANA”

KOMISKI – SATĪRISKA LUGA VIENĀ CĒLIENĀ

( Tika uzvesta LU VFF 23.09.2011. “zinātniku nakts” ietvaros. Tas bija pirmais teatralizētais uzvedums LU VFF sienās pēc 20 – 25 (?) gadu ilga pārtraukuma  )

 

DAROBOJOŠĀS PERSONAS:

HĒRODOTS – „vēstures tēvs”, mazliet padzīvojis un daudz redzējis rakstnieks; ģērbies tunikā

SEKRETĀRE – moderna seksīga būtne; apģērbs attiecīgs …

PARĪDS – smuks mūsdienīgs puisis, playboy, no tādiem, kas patīk meitenēm; kičīgs tērps, mati salīmēti ar želeju kaut kādā dīvainā formā.

HELĒNA – skaistākā sieviete pasaulē; apģērbs aktrises ziņā. 

HOMĒRS – cienījams, vieds dzejnieks gados, sirmiem matiem, sirmu bārdu; ģērbies tunikā.

1.  CĒLIENS ( VIENĪGAIS ):

 HĒRODOTS domīgi, pats ar sevi: Esmu apceļojis gandrīz visu pasauli, esmu

                      daudz uzzinājis;

                       nu ir pienācis laiks dalīties savās zināšanās   

                       ar    cilvēkiem…

                    laikam būtu jāuzraksta kāds sacerējums, kas

                       iemūžinātu atmiņu par mani….

              sauc sekretāri:

                     Glīkera, atnāc, lūdzu, es gribu rakstīt!

              – pagriezies pret skatītājiem, pielicis roku pie mutes skaidrojoši čukst:

                      Toreiz vēsturniekiem bija labas algas un viņi

                    varēja atļauties  sev

                      sekretārus un pat sekretāres…

SEKRETĀRE ienāk, apsēžas pie galda, ieslēdz klēpjdatoru, gatavojas 

                      darbam:        

                      Sveiks! Ko Tu rakstīsi šodien?

HĒRODOTS: Rakstīšu vēsturi!

SEKRETĀRE: Fui, kāpēc tā? To neviens nepirks! Labāk kādu mīlas romānu,

                      vai detektīvu, lai būtu action un daudz asiņu, vai, sliktākajā

                      gadījumā, erotisku romānu, vēlams ar bildēm… Tad mums būs

                      nauda un rektors neteiks, ka humanitārieši ir liekēži, kas

                        neprot pelnīt naudu!

HĒRODOTS: Labāk paklusē, sieviete! Tu neko nesaproti! Es rakstīšu

                      mūžībai! Es rakstīšu vēsturi!

SEKRETĀRE: Vēsturi? …

HĒRODOTS: Jā, vēsturi!

SEKRETĀRE: Ā – ā -ā – ā – ā… tas ir, Latvijas vēsturi?

HĒRODOTS: Nē, es rakstīšu pasaules vēsturi!

SEKRETĀRE: Jocīgi gan… bet kāda man daļa? Raksti ko gribi!

 

HĒRODOTS:  Es rakstīšu patiesību par to, kas ir noticis, jo visi līdzšinējie

                         hellēņu sacerējumi par pagātni ir smieklīgi un

                        mazticami! Raksti: Hērodots no Halikarnasas ir uzrakstījis šo

                       vēsturi, lai pavēstītu cilvēcei, kas patiesībā ir bijis….

SEKRETĀRE rakstot: Nu – nu… lai nu tā būtu…

HĒRODOTS:  Tā, ar ko lai sāku?… Sākšu ar pirmo patieso notikumu,

                       kas ir zināms. Tas ir pirmais pasaules karš, ko sauc arī par

                       Trojas karu. Aprakstīšu, kā Eiropa karoja ar Āziju veselus

                       desmit gadus pie Trojas mūriem…

SEKRETĀRE: Bet kādēļ viņi karoja, tu zini?

HĒRODOTS: То еs tagad mēģināšu noskaidrot….Jā, tiešām, kādēļ sākās

                       šis karš? Stāsta, ka kādas sievietes dēļ … šeršē la fam! Atkal

                       sievietes dēļ!… Viss dēļ jums daiļās dāmas, dēļ jums!… It kā

                       trojietis Parīds nozaga Menelaja sievu – skaistāko sievieti

                        pasaulē, daiļo Helēnu. Tad Menelajs sasauca visus draugus

                       un radus un devās uz Troju, lai atkarotu atpakaļ savu sievu…

                        Diez, bet kā notika īstenībā? Kas to lai zina? Kā to varētu

                        noskaidrot?…

SEKRETĀRE: Kā noskaidrot? Pasauc vienu, pasauc otru, izjautā un

                       dabūsi zināt patiesību!

HĒRODOTS Jā, tā es arī darīšu! Izskatās, ka tu kaut ko saproti no vēstures…

                      Tātad, mēģināšu noskaidrot patiesību!… O!!!… Tas ir

                      vēsturisks brīdis! Te un tagad dzimst vēsture!!!

SEKRETĀRE: Kas dzimst? Kam dzimst?

HĒRODOTS: Blin! Vēsture dzimst! HISTORIA! Zini, ko nozīmē vārds

                       HISTORIA? Tas nozīmē „izmeklēšana”, „izjautāšana”, tātad

                       patiesības atklāšana! Tagad es atklāšu patiesību! Pasauc

                       šurp Parīdu un Helēnu!

SEKRETĀRE: Kur es viņus atradīšu?

HĒRODOTS:  Pameklē GOOGLĀ, tur ir viss!

SEKRETĀRE( meklējot datorā ): Tiešām, atradu! Re, Wikipedia raksta par

                      viņiem! Jā, es viņus atradu un saucu šurpu!

                                                        Ienāk Parīds

PARĪDS  ienāk, kratoties melodijas ritmā un nesteidzīgi noņem austiņas:       

                      Hai! Tu mani sauci? Ko vajag?

HĒRODOTS:

                        Labdien! Jā, es Jūs saucu, jo gribu noskaidrot patiesību par    Trojas karu. 

                       Sakiet, lūdzu: vai taisnību runā ļaudis,

                        ka karš esot izcēlies tādēļ, ka Jūs nozagāt Helēnu ?

PARĪDS:        Ko tu? Tie ir meli! Es nemaz negribēju viņu zagt, es neko… viņa

                       pati mani pavedināja!… vienkārši no rīta uz kuģa es atradu viņu

                       savā gultā un tad jau bija par vēlu… Viņa slepeni nokļuva uz

                       mana kuģa… viņa ir vainīga!

HĒRODOTS: Un kā viņa nokļuva Jūsu gultā?

PARĪDS:        To es nezinu… neatceros…. viņa pati… ar viltu, slepeni…

HĒRODOTS:  M-jā… Viss skaidrs ar Jums!… kaut ko līdzīgu man kādreiz

                       stāstīja arī Ādams, ka Ieva esot viņu pavedinājusi… Labi, Jūs

                       pagaidiet, es pajautāšu Helēnai, ko viņa teiks. Glīkera, pasauc,

                       lūdzu, Helēnu!

     Ienāk Helēna, grozīdama gurnus un visādi demonstrējot savu skaistumu

HELĒNA:     Sveiki, ko gribējāt?

                – Ieraugot Parīdu:

                      Ak, šis mērglis arī ir šeit? Skaidra bilde! Bet es jums godīgi

                       saku: es neesmu vainīga, viņš pats atnāca!!!

                          (   = ” он сам пришел!” 🙂   )

                    Viņš mani pavedināja, viņš mani nozaga!

PARĪDS uztraucies:  Tu melo, tu… padauza!

HELĒNA dusmīgi:  Ak, tu nelieti, ak, tu blēdi! Tu mani nozagi, staiguli!

PARĪDS:        Nē, neticiet viņai, viņa melo! Viņa pati ir izvirtule!

HELĒNA:       Es esmu godīga sieviete, bet tu esi pazīstams melis un 

                       izvirtulis  no sendienām!

PARĪDS:      Ak tā! Es meloju? Un kā bija tad, Trojā, kad es atradu tevi 

                       gultā kopā ar Hektoru, manu brāli?

HELĒNA:       Kādas muļķības! Kas to var pierādīt?

PARĪDS:        Es to redzēju pats savām acīm!

HELĒNA:     Ko ???????????????

                       Un kam tu vairāk tici: man, godīgai sievietei, vai savām

                      melīgajām acīm???!!!!!!!!

HĒRODOTS: Viss!!!!!  Pietiek!!!!!!

                                                                   Apklustiet!!!!!

                                      Ar jums viss ir skaidrs!

                       Ārā!!!!!!!!!!!!

                                           Prom  abi!!!

                                      Helēna un Parīds rājoties aiziet

HĒRODOTS: M-jāāā…Tu dzirdēji? Pierakstīji? Redzi, tādi nu ir tie mūsu avoti!

                       Nevienam nevar ticēt! Ir vajadzīga…

SEKRETĀRE: Avotu kritika?

HĒRODOTS: Tieši tā! Bet nav ne jausmas, ko un kā te var kritizēt?… Nu es

                       saprotu, ka Parīds taisnojas un tādēļ melo, bet arī Helēna melo,

                       jo ir taču skaidrs, ka, ja sieviete negribētu, lai viņu pavedina un

                       nozog, neviens viņu nepavedinātu un nenozagtu… un vispār,

                       klausoties viņos sanāk, ka viņi samīlējās pret savu gribu…

                       kaut kāds murgs!

                       Nu galīgi neko nevaru saprast….

                      Nezinu, ko tagad darīt…

SEKRETAŖE: Es zinu, ko darīt!

HĒRODOTS: Nu?

SEKRETĀRE: Ir jānoskaidro, kurš pirmais, vēl pirms tevis, ir rakstījis par

                        Trojas karu, un jāizpēta, kāds ir viņa viedoklis.

HĒRODOTS:  Re, cik tu esi gudra! Droši vien, Tu mācījies LU VFF?

SEKRETĀRE: Nu, protams!

HĒRODOTS: Labi, lieta skaidra: pirmais par Trojas karu rakstīja Homērs.

                       Sameklē, lūdzu, viņu, paklausīsimies, ko viņš teiks!

SEKRETĀRE: Kur lai es viņu meklēju – atkal GOOGLā?

HĒRODOTS:  Nē, šoreiz LUISā, viņš ir LU pasniedzējs, ja vien nav nomiris

                       badā… humanitāriešiem šodien grūti laiki….

SEKRETĀRE ( meklējot datorā ): Par laimi dzīvs vēl, es atradu viņu LUISā,

                       saucu šurpu…

                                     Ienāk Homērs

HOMĒRS ar cieņu: Labdien, Jūs mani saucāt?

HĒRODOTS ar cieņu: Labdien, profesor! Es grasos rakstīt pasaules vēsturi

                       un pasaucu Jūs, lai noskaidrotu, kādēļ bija sācies Trojas karš?

                       Jūs pirmais par to rakstījāt, Jūs noteikti ziniet…

HOMĒRS:     Jā, es zinu. Viss ir ļoti vienkārši – Parīds nozaga Helēnu.

HĒRODOTS: Bet kādēļ? Priekš kam?

HOMĒRS:     Dievietes sarīkoja skaistuma konkursu un

HOMĒRS ar cieņu: Labdien, Jūs mani saucāt?

HĒRODOTS ar cieņu: Labdien, profesor! Es grasos rakstīt pasaules vēsturi

                       un pasaucu Jūs, lai noskaidrotu, kādēļ bija sācies Trojas karš?

                       Jūs pirmais par to rakstījāt, Jūs noteikti ziniet…

HOMĒRS:     Jā, es zinu. Viss ir ļoti vienkārši – Parīds nozaga Helēnu.

HĒRODOTS: Bet kādēļ? Priekš kam?

HOMĒRS:     Dievietes sarīkoja skaistuma konkursu un palūdza Parīdu izšķirt,

                       kura no viņām ir skaistākā. Visas mēģināja piekukuļot

                      viņu: Hēra solīja varu, Atēna – uzvaras un slavu, bet Afrodīte

–        skaistākās sievietes mīlestību.

HĒRODOTS: Vai! …Tik vien? Tikai sieviete, tikai mīlestība? Bet šodien visās

                      mācību grāmatās raksta un visur skolās stāsta, ka kari varot

                      notikt tikai ekonomikas vai naftas dēļ…

                      Izrādās, ka tās ir tīrās blēņas! … Jā, kādi malači bija senie           

                      hellēņi – viņi karoja mīlestības dēļ!!!

                – pagriezies pret Homēru:

                     Bet kā Jūs to visu zināt? Parīds taču visu noliedz…

HOMĒRS:     Man atklāja Mūzas….

HĒRODOTS: Mūzas? Kādā veidā?

HOMĒRS:     Jā, viņas apmeklēja mani un atklāja patiesību, es tagad visu

                       zinu… Viss bija tā, kā es to uzrakstīju savā „Iliādā”!

HĒRODOTS: Bet no kurienes viņas atnāca – no Pokaiņu meža?

HOMĒRS:      Nē, no Olimpa kalna.

HĒRODOTS:  A-ā-ā-ā…. Mūzas…. Labi, paldies Jums!

HOMĒRS       Vairāk nav jautājumu? Uz redzēšanos!

HĒRODOTS: Uz redzēšanos, profesor!

Homērs aiziet

HĒRODOTS sekretārei: Nu tā… Še tev nu bija! Vienam Mūzas atklāja, cits

 saka, ka viņu pavedināja… es vairs neko nesaprotu, kam tagad ticēt?

                      Ko lai es rakstu? Tu protokolu sastādīji? Iedod, lūdzu!

paņem no sekretāres papirusa rulli, domīgi lasa pie sevis un saka:

                     Tagad raksti: Tā stāsta hellēņi un barbari, bet es,

                     Hērodots no Halikarnasas, visu godīgi pierakstīju. Mans

                     uzdevums nav ticēt visam, ko citi saka, bet mans uzdevums ir

                     visu precīzi pierakstīt, lai nepazustu nebūtībā nedz hellēņu, nedz

                     barbaru varoņdarbi. Bet lasītājs lai pats izvēlas, kam vairāk

                     ticēt….  Pierakstīji? Labi….

                     Vai tu zini, ka šis ir vēsturisks brīdis?

                     Jā, tas tā ir, jo nupat ir dzimusi VĒSTURE!!!!

SEKRETĀRE: Jā, un tu esi viņas tēvs!

LUGAS BEIGAS

 

Skaļi, vētraini aplausi

Aktieri iziet priekšā un klanās

 

Par Aristoteli un Aleksandru

Saturday, September 3, 2011 Posted by

Dr. hist. Harijs Tumans

„ARISTOTELIS UN ALEKSANDRS: SKOLOTĀJS UN SKOLNIEKS”

 

                               

 

            Kad liktenis saveda kopā Aristoteli un Aleksandru[1], satikās ne tikai skolotājs un skolnieks, bet divi ģēniji, kuriem bija lemts mainīt pasaules gaitu vairākus gadsimtus uz priekšu – katram savā veidā un virzienā. Viens ar savu gara spēku ietekmēja Eiropas domas telpu pāris tūkstošu gadu garumā, bet otrs ar zobenu rokā radīja jaunu hellēnistisku pasauli, kas, nepārtraukti transformējoties, pastāvēja vairāk kā simts gadu. Kā izteicās Ulrihs Vilkens, viens vēlāk kļuva par valdnieku gara valstībā, bet otrs – par valdnieku šīs pasaules valstībā[2]. Nevar pieņemt, ka šo cilvēku satikšanās bija nejaušība, jo no vēstures viedokļa viņiem noteikti bija jāsatiekas. Tajā pat laikā ir grūti saprast un pieņemt, ka tik pretēja rakstura un darbības cilvēki ir bijuši skolotāja un skolnieka attiecībās. Tik tiešām, kas var būt kopīgs nosvērtam, sevī iegrimušam filozofam, kas ir atstājis pasaules kņadu gudrības dēļ, ar pasaules iekarotāju, dedzīgu, romantisku jaunieti, kurš vienmēr pats pirmais dodas pretī ienaidniekam? Un tomēr, viņi ir skolotājs un skolnieks, un mums ir jāmēģina saprast, kādas saites viņus saista.

            Nav šaubu, ka Aristoteļa un Aleksandra satikšanās bija Maķedonijas valdnieka, Aleksandra tēva, Filipa II nopelns. Tieši viņš, domājot par nopietnu skolotāju savam dēlam, izdarīja šo nozīmīgo izvēli. Taču tajā laikā Aristotelim bija vēl tikai ap 40 gadu un viņš vēl nebija kļuvis par slavenu pasaules mēroga filozofu. Tādēļ būtu tikai dabiski, ja Filips paaicinātu pie sevis kādu citu, „nopelniem bagātāku” domātāju, cilvēku ar augstāku statusu, tādu, kāds bija, piemēram, Speusips, Akadēmijas skolas vadītājs, kurš ieņēma šo vietu tūlīt pēc Platona nāves. Tad kādēļ Maķedonijas valdnieks tomēr izvēlējās tieši Aristoteli, cilvēku „bez vārda” un bez lielas slavas? Kas noteica Filipa izvēli? Protams, mums šodien ir grūti spriest par to. Varbūt tādēļ, ka viņš nekļūdīgi atpazina Aristotelī nākamo filozofijas ģēniju?[3] Vai arī tādēļ, ka viņš speciāli meklēja filozofu, kurš turētos nomaļus no politikas un bija pārliecināts, ka Aristotelis atbilst šai prasībai?[4] Tikpat labi ir iespējams, ka Aristotelis tika paaicināts tieši viņa politiskās pārliecības dēļ, pateicoties promaķedoniskajai nostājai. Aristotelis bija cēlies no Stagiras – pilsētas, kuru parasti lokalizē vai nu pašos Grieķijas ziemeļos, vai Maķedonijas dienvidos. Viņš jau bērnībā kādu laiku dzīvoja Maķedonijas galvaspilsētā Pellā, jo viņa tēvs Nikomahs strādāja tur par galma ārstu un vienlaicīgi bija valdnieka Aminta III, Filipa tēva, draugs. Tātad, simpātijas pret Maķedoniju Aristotelim bija veidojušās jau no mazotnes, un ir dabiski pieņemt, ka šis fakts iespaidoja Filipa izvēli. Droši vien sava nozīme bija arī Aristoteļa izcelsmei. Senajā Grieķijā visi ārsti tika uzskatīti par dieva Asklēpija pēctečiem, un tas automātiski darīja viņus par cienījamiem cilvēkiem. Blakus tam Aristoteļa tēvs skaitījās tiešs Asklēpija pēcnācējs caur piederību dieva dzimtai( Diog. Laert., V, 1, 1 )[5]. Šķiet, ka tas arī bija svarīgi Filipam, kurš vēlējās, lai viņa dēlu mācītu ne parasts mirstīgais, bet dižciltīgs cilvēks, dievišķas dzimtas pārstāvis, pie tam no labas ģimenes, kurai ir senas draudzības saites ar Maķedonijas galmu.

Un protams, lai Aristotelis vispār nokļūtu Maķedonijas galmā, bija nepieciešams vēl viens priekšnosacījums: Filipam pašam bija jābūt labi izglītotam un ieinteresētam zināšanās. Citiem vārdiem sakot, filozofijai, izglītībai un kultūrai bija jāieņem cienījama vieta viņa vērtību sistēmā. Nekāda kultūra un izglītība nevar plaukt tur, kur varai rūp tikai praktiskas, ar naudas pelnīšanu saistītas lietas un kur humanitārieši, t.i., tie, kas veido kultūras pamatu, tiek kvalificēti kā „liekēži”[6]. Ja Filips būtu neattīstīts, zemas kultūras cilvēks, viņš nemeklētu savam dēlam skolotāju – filozofu un iztiktu ar praktisko lietu skolotājiem, tādiem, kā spartietis Leonīds, kurš audzināja Aleksandram vīriešu tikumus ( Put. Alex., V ). Filips, iepretī mūsdienu filmās radītajam stereotipam, nebija mežonis, bet gan kultūras cilvēks, kurš dzīvi interesējās par zinātnēm. Piemēram, Klaudijs Eliāns viņu raksturo tā: „Maķedonijas Filips, kā zināms, bija ne tikai zinošs karamākslā un labs orators, bet prata arī augstu novērtēt izglītību. Aristotelim viņš piešķīra lielus līdzekļus un, pateicoties Filipam, tas varēja iegūt plašas zināšanas dažādās jomās, īpaši zinātnē par dzīvniekiem – par saviem dzīvnieku pētījumiem Nikomaha dēls ir pateicīgs Filipa dāsnumam…” ( Ael., IV, 19 ).

            Paliek vēl tikai viens, pats interesantākais pieņēmums par Filipa izvēli: iespējams, viņam patika kādas Aristoteļa idejas. Tiesa gan, par to mums nav nekādu ziņu, šeit var tikai minēt. Piemēram, var pieņemt, ka Filipam imponēja Aristoteļa tuvība ar Mazāzijas pilsētas Atarnejas tirānu Hermiju, kurš pats bija filozofs, Platona skolas audzēknis un Maķedonijas draugs[7]. Šādai draudzībai varēja būt arī politisks konteksts un, iespējams, tā pati par sevi bija labarekomendācija Filipa acīs. Lai kā tas būtu, šodien mēs droši varam teikt, ka Aleksandra tēvs izdarīja labāko izvēli, kāda vien bija iespējama. Bet ar to bija par maz, lai abi sava laikmeta ģēniji varētu satikties. Bija vajadzīga arī paša Aristoteļa piekrišana. Ne katrs filozofs spētu un gribētu kļūt par galma skolotāju, tādēļ ir svarīgi saprast paša Stagirīta motivāciju.

343. gadā, tajā brīdī, kad pienāca Filipa piedāvājums, Aristotelis bija jau sarāvis saites ar Platona skolu, aizbraucis prom no Atēnām, trīs gadus nodzīvojis Mazāzijas pilsētā Assā sava drauga Hermija paspārnē un nesen bija apmeties Lesbos salā, kur nodarbojās ar mācīšanu un cerēja atvērt pats savu skolu. Filipa piedāvājums izjauca šos plānus, bet vienlaicīgi tas bija viņam, kā mēs šodien teiktu, labs „izaicinājums”, jaunas pašrealizācijas iespējas. Taču tas ir tikai vispārīgs spriedums, kas vēl neko neizsaka par filozofa izvēles būtību. Noteikti bija jābūt vēl kādam nopietnākam stimulam, kaut kam tādam, kas padarīja šo lietu saistošu pašam Aristotelim. Nemaz nav grūti uzminēt, kas tas varētu būt. Aristotelis bija Platona skolnieks, bet Platons, kā zināms, sapņoja par ideālu valdnieku – filozofu un pat riskēja ar savu dzīvību, trīs reizes braukdams uz Sicīliju, lai īstenotu tur savu ideālu Sirakūzu galmā. To būtu iespējams panākt vienīgi ar pašu valdnieku gribu, bet tieši subjektīvais faktors bija galvenais šķērslis šiem plāniem un Platona ideāls palika nerealizēts. Toties tagad, kad Filips uzrunāja Aristoteli, viņam pavērās iespēja paveikt to, ko nebija izdevies paveikt skolotājam. Protams, viņa paša politiskais ideāls ļoti būtiski atšķīrās no Platona ideāla, bet pamatdoma bija tāda pati: pamēģināt realizēt savu loloto politisko modeli, ieaudzinot to topošajam valdniekam. Tā bija reāla iespēja, un bija vērts to pamēģināt.

Mūsu rīcībā ir daži fakti, kas ļauj domāt, ka Aristotelim tajā laikā jau bija savas politiskas ieceres, kuras, tāpat kā Platonam, bija saistītas tieši ar vienvaldību. Pirmkārt, par to liecina agrīnais Aristoteļa traktāts „Protreptikos”, kas tika sarakstīts vēl Akadēmijas periodā, tātad Platona iespaidā. No paša teksta ir saglabājušies tikai citāti vēlāko autoru sniegumā, bet ir zināms, ka tas tika veltīts Kipras valdniekam Tēmisonam, ar kuru tika saistītas cerības par filozofijas un politikas apvienošanu[8]. Tātad, tas bija kārtējais mēģinājums realizēt ideālas valsts modeli dzīvē. Otrkārt, tajā pašā kontekstā būtu jāuztver arī fakts, ka, atstājot Atēnas, Aristotelis vispirms devās uz Assu – pilsētu, kas piederēja viņa draugam, Atarnejas valdniekam Hermijam. Viņa atrašanās tur pamatoti tiek uztverta kā vēl viens mēģinājums īstenot dzīvē politisko ideālu. Vēl pirms Aristoteļa uz šo pilsētu bija pārcēlušies Erasts un Korisks – divi Akadēmijas audzēkņi, kuri Hermija vadībā uzrakstīja pilsētai jaunus likumus un, iespējams, pat dabūja Assu savā pārvaldē[9]. Iespējams, ka tur tika realizēta kāda daļa no platoniķu ideāliem. Tas bija tieši tas ilgi lolotais eksperiments, kas tik ļoti saistīja Aristoteļa domas. Tādēļ viņš no Atēnām taisnā ceļā devās uz Assu. Tur izveidojās, kā dažreiz saka, Platona skolas „meitas nodaļa”, kas kļuva par pamatu nākamajai Aristoteļa skolai[10]. Assā Aristotelis sadraudzējās ar Hermiju un pat apprecēja viņa radinieci Pitiādi ( Diog. Laert., V, 1, 3 ). Par šīs draudzības apliecinājumu var kalpot arī himna, ko Aristotelis veltīja Atarnejas valdniekam. Taču šai idillei nebija lemts ilgi turpināties, jo Hermiju ar viltu sagūstīja persieši un pēc spīdzināšanas nogalināja. Visticamāk, tas tika darīts viņa promaķedoniskās pozīcijas dēļ, jo Filipa plāni sākt karu ar Persiju bija jau zināmi. Šis notikums padziļināja Aristoteļa nepatiku pret persiešiem, un tas bija vēl viens iemesls, kas palīdzēja Filipam izdarīt savu izvēli. Aristotelis veltīja bojā gājušajam draugam epitāfiju, kas tika uzrakstīta uz viņa statujas Delfos ( Diog. Laert., V, 1, 5 ), un bija spiests meklēt sev citas realizācijas iespējas, pārceļoties uz Lesbos salu. Tur viņu atrada Filipa sūtņi. Tajā brīdī viņam bija pilnīgi skaidrs, kādam vajadzētu būt ideālam valdniekam un kas šim valdniekam būtu jādara. Maķedonijā viņam tika iedots labs materiāls, un viņš labi zināja, kas tālāk jādara.

Kad Aristotelis 343. gadā ieradās Maķedonijā, Aleksandram bija 13 gadu un viņš jau tika gatavots valdnieka pienākumiem. Viņš mācījās pie Aristoteļa gadus trīs, piecus vai vairāk, bet katrā ziņā ne ilgāk kā līdz 336. g., kad Filips tika nogalināts un Aleksandram nācās pārņemt varu un sākt cīņu par tās nostiprināšanu. Tad viņam vairs nebija laika mācīties un bija jāsāk darboties. No šī brīža viņš kļuva par valdnieku un drīz vien arī par pasaules iekarotāju, gūstot sev nemirstīgu slavu kaujas laukos. Savukārt Aristotelis devās uz Atēnām, kur nodibināja savu skolu – Likeju, kurai tāpat bija lemta mūžīga slava. Par savu darbu Arsitotelis saņēma teicamu atalgojumu: kā teikts, Filips bagātīgi sponsorēja viņa zinātniskās nodarbes un plus vēl atjaunoja filozofa dzimto pilsētu, kuru pats bija sagrāvis 349. gadā karā ar atēniešiem[11]; pie tam ir vēl ziņas, ka Aristotelis, sekojot saviem politiskajiem uzskatiem, uzrakstīja atjaunotajai pilsētai likumus ( Plut. Alex., VII; Diog. Laert., V, 1, 3. ).

Filips ierādīja Aristoteļa nodarbībām ar dēlu īpašu vietu, ne pašā galvaspilsētā, bet tās tuvumā, mazas pilsētiņas Miezas apkaimē – svētajā birzī, kas tika veltīta nimfām ( Plut. Alex. VII ). Tur, prom no galma un politiskās jezgas Aleksandrs apguva labāko mācību, kāda bija pieejama toreizējā pasaulē. Bet tas, ko viņš saņēma, bija atkarīgs, protams, no viņa skolotāja, no tā, ko viņš vēlējās iemācīt savam audzēknim. Un šeit rodas pats galvenais jautājums: ko tad īsti Aristotelis Aleksandram mācīja?

Mēs nezinām, kas un kā tika mācīts Miezā, jo nav saglabājušies nedz mācību materiāli, nedz kursu apraksti. Toties nav grūti to iedomāties zinot, kas vispār tajos laikos tika mācīts. Noteikti starp mācāmajiem priekšmetiem ir bijusi politika, ētika, retorika un literatūra. Nav šaubu, ka tā visa rezultātā Aleksandram tika iemācīta mīlestība pret zinātni, visu cēlo, skaisto un krietno[12]. Savos karagājienos Aleksandrs vienmēr vadāja sev līdzi „Iliādas” eksemplāru, ko bija izrediģējis pats Aristotelis, un turēja to speciālā dārgā lādītē zem spilvena kopā ar dunci ( Plut. Alex., VIII ). Kā zināms, viņš patiešām ļoti iespaidojās no eposa piemēriem un vienmēr centās pagodināt senos Homēra varoņus un līdzināties viņiem, it īpaši Ahillejam, kuru viņš visvairāk atdarināja ( Diod., XVII, 3; 98, 3; Plut. Alex., XV, XXVI; Arrian., I, 12, 1; III, 3,1; VII, 14, 4; Just., XI, 10 – 12; Curt., VI, 29, IV, 26 ). Pārgājienu laikā Aleksandrs saglabāja dzīvu interesi par literatūru un pieprasīja, lai viņam uz Āziju tiktu atsūtīti Aishila, Sofokla, Eiripīda, Filoksēna, Filista un citu rakstnieku darbi ( Plut. Alex., VIII ). Viņš pat ir lielījies ar to, ka zināja no galvas visu „Iliādu” un iespaidīgus fragmentus no „Odisejas” ( Dio Chrysost., IV, 39 ). Pat svešās austrumu zemēs viņš rīkoja grieķu teātra uzvedumus un dzejas lasījumus ( Plut. Alex., XXIX ). Uz visu mūžu Aleksandrs saglabāja cieņu pret filozofiju, tādēļ ņēma sev līdzi dažādu virzienu filozofus un rakstniekus, kā arī sniedza viņiem materiālu atbalstu ( Ibid., VIII ). Cieņa pret filozofiju Aleksandram bija tik liela, ka viņš izrādīja lielu interesi arī par indiešu gudrajiem, ir runājis ar viņiem un pat pierunājis vienu no viņiem pievienoties savai ekspedīcijai ( Arr., VII, 1 – 3; Plut. Alex., XIV ).

Būtiski ir arī tas, ka Aleksandrs nekad neaizmirsa, kam viņam ir jāpateicas par tik labu izglītību, un augstu cienīja savu skolotāju. Plutarhs ir saglabājis vienu izteicienu, kurā Aleksandrs apgalvo, ka mīl Aristoteli ne mazāk kā savu tēvu, jo viens ir devis viņam dzīvību, bet otrs iemācījis labi dzīvot ( Ibid., VIII ). Cieņa pret Aristoteli pārauga arī cieņā pret tiem cilvēkiem, kurus viņš augstu vērtēja. Piemēram, kad Aleksandrs bija ieradies Mazāzijas pilsētā Faselīdā, viņš pēc dzīrēm apmeklēja slavenā oratora Teodekta statuju un apbēra to ar daudziem vainagiem. Plutarhs izsakās par to šādi: „tā izklaidējoties viņš pagodināja cilvēku, ar kuru iepazinās, pateicoties Aristotelim un filozofijas studijām” ( Ibid., XVII ). 

Pēc Plutarha liecības, blakus vispārīgiem priekšmetiem Aristotelis mācīja Aleksandram arī kaut kādas īpašas, slepenas zināšanas: „Aleksandrs, šķiet, ir apguvis ne tikai ētiku un zinātni par valsti, bet arī slepenas un dziļākas mācības, kuras filozofi sauc par „mutiskām” un „apslēptām” un kuras netiek darītas zināmas plašākai publikai” ( Plut. Alex., VII ). Tālāk Plutarhs citē Aleksandra vēstuli Aristotelim no Āzijas, kurā viņš pārmet savam skolotajam šo mācību publiskošanu, jo tādā veidā viņi abi zaudēšot pārākumu pār citiem, bet Aleksandram gribētos pārspēt citus ne tikai ar varenību, bet arī ar zināšanām par augstākām lietām. Aristotelis uz to esot atbildējis, ka šīs zināšanas ir gan nopublicētas, gan nenopublicētas vienlaicīgi, jo tās nav derīgas nedz skološanai, nedz apmācībai, bet var noderēt tikai tiem, kas ir jau apmācīti ( Ibid. ). Šajā epizodē ir redzama gan neizmērojamā Aleksandra godkārība, gan viņa īpašā cieņa pret zināšanām, kā arī lepnums par savu izglītību. Starp citu, runājot par ētiku, kas šeit tika pieminēta, jāsaka, ka Aleksandrs visu savu mūžu ir vadījies no stingriem ētiskiem principiem, kurus viņam ieaudzināja Aristotelis. Atskaitot dažus ekstremālus gadījumus, kad kritiskos brīžos kaislības ņēma virsroku pār saprātu, viņš vienmēr rīkojās ētiski, sakautos un padevušos ienaidniekus žēloja, dažreiz pat apdāvināja un padarīja par saviem draugiem, bet bargi sodīja tikai nodevību, kas to ir pelnījusi.

Tajā pat laikā nav šaubu, ka Aristotelis mācīja Aleksandram arī daudzas praktiskas disciplīnas, to starpā vispirms ģeogrāfiju[13], ko viņš arī vēlāk pasniedza savā Likejā un, protams, medicīnu, ko labi pārvaldīja, pateicoties sava tēva arodam[14]. Avotos ir atrodamas vairākas liecības par to, ka Aleksandrs ieguva no Aristoteļa gan teorētiskas, gan praktiskas zināšanas medicīnā un pārgājienu laikā dažreiz pats ārstēja sevi un savus draugus ( Diod., XVII, 103, 7; Plut. Alex.,VIII; Just., XII, 10, 3; Curt. Ruph., IX, 8, 22ff ).

Taču saprotams, ka visas lietas Aristoteļa skolā nenovēršami grozījās ap politiku un tika tai pakārtotas. Pirmkārt jau tādēļ, ka Aristoteļa uzdevums bija audzināt nākamo valdnieku, nevis parastu mirstīgo un otrkārt, tādēļ, ka arī viņš pats, neatkarīgi no audzināšanas darba, uzskatīja politiku par svarīgāko faktoru sabiedriskajā dzīvē un pat nosauca cilvēku par politisku dzīvnieku / būtni ( Aristot. Pol., 1253. a 9). Tātad, viņa audzināšanai neizbēgami bija jābūt politiskai. Līdz ar to Aleksandrs kā valdnieks un politiķis nevarēja nebūt kaut kādā mērā Aristoteļa domas produkts. Kādā tieši mērā – to mums nav dots uzzināt, toties ir iespējams iezīmēt dažas vadlīnijas. Kā zināms, Aristotelis klasificēja valsts politiskās formas ne uz ideoloģiskas dogmatikas pamata, kā tas ir pieņemts mūsdienās ( pēc principa: „šī iekārta ir laba tādēļ, ka viņa ir laba, bet tā ir slikta tādēļ, ka ir slikta”… ), bet gan pēc tā, kā labā valdošie realizē savu varu: kopējam labumam vai savā labā. No šāda skatupunkta raugoties ir vienalga, cik cilvēku ir pie varas – viens, vairāki vai daudzi ( Aristot. Pol., 1279 a 19 – 20 ). Tādēļ klasiskā monarhija šajā klasifikācijā tika novērtēta kā laba valsts forma. Tas nozīmē, ka Aristotelis nebija principiāls republikānis par katru cenu un viņam nebija nekādu iekšēju pretrunu audzināt monarhu. Atliek tikai saprast, kādu tieši valdnieku viņš vēlējās izveidot no Aleksandra.

Lai saprastu Aristoteļa apmācības galveno ideju, vispirms ir jāsaprot viņa nostāja jautājumā par filozofijas un varas sadarbību. Šeit viņš acīmredzami atkāpās no Platona pozīcijas, kurš uzskatīja, ka jāvalda ir tikai filozofiem. Iepretī tam viņš, kā liecina kāds antīkais citāts, ir apgalvojis, ka „filozofēt valdniekam ne tikai nav nepieciešams, bet ir arī grūti, un vajag, lai īstie filozofi dotu padomus valdniekam, kurš ir paklausīgs un saprātīgs, t.i., piepildījis savu valdīšanu ar labiem darbiem, nevis vārdiem” ( Aristot. Fragm. 647 ). Tātad, Aristotelis uzskatīja, ka filozofa uzdevums ir dot labus padomus valdniekam, nevis pašam nodarboties ar valdīšanu. Savukārt labiem padomiem ir jātop par valdnieka labiem darbiem. Īstenībā tā ir tāda pati idille vai utopija kā Platonam, tikai toreiz to vēl neviens nezināja, un Aristotelim bija stimuls izmēģināt savu modeli praksē. Viņš ar lielu entuziasmu izpildīja skolotāja un padomdevēja funkcijas un, kad Aleksandrs devās iekarot pasauli, atstāja savā vietā savu radinieku Kallistēnu. Acīmredzot, Aristotelis savu aicinājumu saskatīja nevis visa mūža padomdevēja lomā, bet filozofijas un zinātnes laukā.

Parasti, kad pētnieki runā par Aristoteļa nolūkiem, audzinot Aleksandru, visi vienbalsīgi apgalvo, ka Maķedonijas troņmantniekā viņš saskatīja nākamo Hellādas līderi, kurš varēs apvienot visus grieķus un vest viņus cīņā pret Persiju – tas ir bijis pats galvenais nodoms, ar kuru viņš devās uz Maķedoniju[15]. Par pamatu tam kalpo paša Aristoteļa vārdi viņa „Politikā”, kur viņš, salīdzinot dažādu tautu rakstura īpašības, ir secinājis, ka ziemeļnieki ir vīrišķīgi, bet nav pietiekami saprātīgi un nav derīgi valstiskai dzīvei, savukārt austrumnieki ir izsmalcināti, bet viņiem trūkst vīrišķības, tādēļ viņi pacieš verdzisku dzīvi. Un tikai hellēņiem ir visas nepieciešamās īpašības, pateicoties kurām viņi „varētu valdīt pār visiem, ja vien būtu vienoti” ( Aristot. Pol., 1327b ). Tik tiešām, tas ir ļoti skaidrs, viennozīmīgs teksts, kas nepārprotami uzrāda Aristoteļa ideālu: vienā valstī apvienota Grieķija, kas iekaro apkārtējos „barbarus”, pirmām kārtām Persiju. Protams, tieši to vēlējās dzirdēt Filips, kad aicināja pie sevis Stagirītu, jo pats viņš ilgstoši un mērķtiecīgi realizēja šo projektu, cenšoties apvienot zem Maķedonijas varas neskaitāmās un vienmēr savā starpā karojošās grieķu valstiņas, lai pēc tam kopīgiem spēkiem uzsāktu karu pret Persiju. Ko nepaguva izdarīt tēvs, to lieliski paveica dēls. Taču arī pati ideja nebija jauna – to jau pirms Aristoteļa bija sludinājis viņa retorikas skolotājs, slavenais orators Isokrāts ( Isocr., Panegyr., Areopag., Philipp. )[16]. Pats par sevi saprotams, ka tā bija galvenā politiskā tēma, ko Aristotelis apsprieda ar jauno Aleksandru. Tas atbilda Filipa vēlmēm, Aristoteļa ideāliem un paša Aleksandra interesēm. Droši vien, ka lielā mērā tieši šo sarunu iespaidā jaunais Maķedonijas princis jau no jauniem gadiem sāka sapņot par iekarojumiem.

Tajā pat laikā diez vai Aristoteļa mērķis varētu būt tik šauri pragmatisks. Tas nebūtu lielā pasaules domātāja cienīgi. Protams, ka viņam bija arī citi, augstākas dabas mērķi. Kā jau teikts, viņu vilināja pati iespēja realizēt filozofijas un varas sintēzi, pie tam ne tādā veidā, kā to mēģināja izdarīt Platons, bet citādi- tā, lai pārspētu savu skolotāju. Un jāsaka, ka Aristotelim zināmā mērā tas izdevās: visas Platona ieceres palika pilnīgi nerealizētas, pat nevienā punktā tās nepietuvojās reālai politiskai praksei; turpretī Aristotelis, būdams reālists un praktiķis, īstenoja gan savu ideālo modeli ( valdnieks un gudrs padomdevējs ), gan savu audzināšanas programmu. Dabiski, ka šī programma bija daudz plašāka par vienu konkrētu politisku projektu un vispārējo izglītību kā tādu, jo tā bija valdnieka veidošanas programma. Un kas tad tajā bija visbūtiskākais? Protams, ka ētika, t.i., politiski centrēta ētika. Tas bija pats galvenais, tas, ap ko tika veidota visa apmācības sistēma. Ne velti Plutarhs, runājot par zināšanām, ko ieguva Aleksandrs no sava skolotāja, nosauca vispirms tieši ētiku un valsts pārvaldīšanas mākslu ( Plut. Alex., VII ). Būtībā, tas bija viens un tas pats, jo Aristotelis šīs lietas neatrāva vienu no otras. Labi un pareizi pārvaldīt viņam nozīmēja valdīt ētiski. Tieši to viņš arī mācīja savam valdnieciskajam skolniekam. Nav speciāli jāsaka, cik lielu nozīmi Aristoteļa uzskatu sistēmā ieņēma ētika – par to daiļrunīgi liecina divi viņa lielie traktāti, kas veltīti šai tēmai.

Daži antīkie autori liecina, ka Aristotelis bija uzrakstījis Aleksandram speciālu grāmatu par to, kā valdniekam pārvaldīt valsti, kurā mācīja, ka viņam jādara labie darbi citiem, un ka šī mācība tik ļoti iespaidoja Aleksandru, ka viņš dažreiz mēdza teikt: „Es šodien neesmu valdījis, jo neesmu izdarījis neko labu” (Aristot. Fragm. 646 )[17]. Tātad, laba valdnieka uzdevums pēc Aristoteļa ir darīt labu saviem padotajiem, jo tikai tādā veidā viņa vara var kalpot kopējam labumam. Pretējā gadījumā vienvaldība pārtop par tirāniju. Tomēr varai ir ne tikai jāaplaimo padotie, bet arī jāsoda. Antīkā tradīcija ir saglabājusi Aristoteļa padomu, kas tika uzrakstīts Aleksandram šajā sakarā, lai palīdzētu savaldīt viņa straujo dabu: „Sakaitinājumam un dusmām ir jābūt vērstam nevis pret zemākiem, bet pret augstākiem. Taču līdzīgo tev nav” ( Ael., XII, 54 ). Šie vārdi vēlreiz parāda, ka galveno akcentu Aristotelis lika tieši uz ētiskajiem aspektiem.

Un beidzot, ko mēs varam pateikt par Aristoteļa atstāto iespaidu uz Maķedonijas valdnieku? Par Aleksandra labo izglītību, interesi pret kultūru un zinātni jau tika runāts. Lielā mērā tas ir tieši Aristoteļa nopelns. Principā to pašu var teikt arī par ētiku: visos seno autoru darbos, pat neatkarīgi no viņu attieksmes pret Aleksandru, ir labi redzami stingri ētiskie principi, pie kuriem turējās pasaules iekarotājs. Šai tēmai varētu veltīt atsevišķu pētījumu. Šeit man gribētos pievērst uzmanību tikai diviem, manuprāt, svarīgākajiem aspektiem. Lasot antīkos avotus par Aleksandru, pārsteidz divas lietas: pirmkārt, viņa nesavtīgums ( viņš skaidri pasludināja, ka karo slavas, nevis bagātības dēļ: Curt., VIII, 8, 17 ), vienaldzība pret bagātību un miesas baudām, gatavība no visa atteikties un vienlaicīgi apbrīnojama izturība, spēja panest trūkumu un vislielāko fizisko slodzi ( piemēram: Arr., II, 12, 1; 18, 4; VI, 12 – 13, 26, 27; Plut. Alex., XXI – XXII; XL – XLII; Curt., III, 6, 19 – 20; V, 6, 14; VI, 6, 14 – 17; VII, 5, 10ff; VIII, 4, 3 – 10; Just., XI, 14, 5; etc. ), un otrkārt, viņa žēlsirdība un cieņa pret uzvarētajiem, gatavība piedot un palīdzēt visiem, kas griezās pie viņa, kā arī neaptverams devīgums pret draugiem, tuviniekiem un karavīriem – sava karaspēka atalgošanai un apbalvošanai viņš tērēja fantastiskas summas, bet nežēlīgs viņš ir bijis, kā teikts, tikai pret nodevību ( piemēram: Arr., I, 24; II, 11;III, 20, 25; V, 19; VII, 5; Plut. Alex., XXXIX Diod., XVII, 38, 1- 4; 74, 4; Plut. Alex., XXXIX; Curt., V, 1, 45 etc. ). Šīs īpašības padara Aleksandra personību īpaši fascinējušu, un ir pilnīgi skaidrs, ka tajās izpaudās ne tikai viņa daba, bet arī ieaudzinātie principi, kas, bezapšaubāmi, ir Aristoteļa nopelns. Tādēļ pamatoti šķiet Plutarha vārdi par to, ka labi izpētot Aleksandra vārdus un darbus, var nonākt pie slēdziena, ka viņš ir bijis filozofs ( Plut. De Fortuna Alex., 328 b 8 ).

Bet, kas attiecas uz politisko teoriju un praksi, ir jāatzīst, ka Aleksandrs ir pārspējis Aristoteli. Ir pilnīgi skaidrs, ka viņš pats bija radošs cilvēks, apveltīts ar asu prātu un pilnīgi iespējams, ja viņš nebūtu valdījis un karojis, tad noteikti būtu guvis lielus panākumus kultūras vai zinātnes laukā. Viņa radošais gars visā pilnībā izpaudās viņa kaujas operācijās, kur viņš bieži vien pārsteidza pretiniekus ar savu izdomu un nestandarta risinājumu. Savukārt politikas laukā Aleksandrs ir pārvarējis divus Aristoteļa aizspriedumus, pilnīgi atteikdamies no tiem. Vispirms tas ir Aristoteļa spriedums par hellēņiem un barbariem: pirmie esot apveltīti ar visdažādākajiem tikumiem un no dabas radīti, lai valdītu pār citiem, bet otrie esot vārgi un gļēvi, derīgi tikai verdziskai dzīvei ( Aristot. Pol., 1327b ). Jāsaka, ka mūsdienās to nosauktu par rasismu… Nav nekāds brīnums, ka saskaņā ar šādiem priekšstatiem Aristotelis deva Aleksandram šādu padomu: „hellēņus pārvaldīt kā vadonim, bet barbarus – kā despotam, par pirmajiem rūpēties kā par draugiem un radiniekiem, bet ar otrajiem rīkoties kā ar dzīvniekiem vai augiem” ( Plut. De Fortuna Alex., 239b ). Tas tiešām ļoti atbilst Aristoteļa uzskatiem, bet par laimi, Aleksandrs nav klausījis šim padomam. Tieši otrādi- par savas politikas stūrakmeni austrumos viņš izvēlējās tuvināšanos ar vietējām tautām. Tādēļ viņš pietuvināja sev daudzus persiešus, dižciltīgos iekļāva savā elitē, bet parastos iesauca savā karaspēkā; tādēļ viņš apprecēja persiešu sievieti un izprecināja ar persiešu meitenēm daudzus savus karavīrus, pats valkāja persiešu drēbes, piekopa dažus viņu rituālus utt. Tas viss ir labi zināms un zināms ir arī tas, ka tieši šī politika daudzos maķedoniešos un grieķos izraisīja lielu nepatiku un pat riebumu, kas baroja vairākas sazvērestības pret viņu[18]. Starp citu, vienā sazvērestībā tika iesaistīts Aristoteļa radinieks Kallistēns, kurš par to tika sodīts ar nāvi, kā rezultātā notika atsvešināšanās starp Aleksandru un viņa skolotāju ( Plut. Alex., VIII, LV )[19]. Tātad, attieksmē pret citām tautām Aleksandrs pārspēja ne tikai sava skolotāja, bet arī visu savu laikabiedru domāšanu. Austrumniekos viņš saskatīja tādus pašus cilvēkus kā grieķi un mērķtiecīgi centās izveidot austrumu un rietumu tautu simbiozi savā jaunradītajā telpā ( Plut. De Fortuna Alex., 239cff; Diod., XVIII, 4, 35; Arr., VII, 11, 9 ). Ņemot to visu vērā, šķiet, ka zināmā mērā pamatots ir viedoklis par to, ka tieši Aleksandrs bija pirmais, kas saprata un noformulēja ideju par cilvēces vienotību[20]. Viņš uztvēra pasauli vienotu, tādu, kur Maķedonija nav epicentrs, bet tikai viena sastāvdaļa[21]. Tik tiešām, šeit viņš acīmredzami apsteidza savu laikmetu…

Starp citu, iespējams, ka Aristotelis iespaidoja Aleksandru vēl vienā ziņā. Kā zināms, 332. g. p.m.ē., būdams iekarotajā Ēģiptē, Aleksandrs pēc vizītes pie Amona orākula tika oficiāli izsludināts par dievu ( Arr., III, 4, 5; Plut. Alex., XXVII; Just., XI, 11, 2 – 13 ). Nav izslēgts, ka šo soli tīšām vai netīšām veicināja Aristotelis, kurš savā Politikā rakstīja, ka „vienīgais vīrs”, kurš pārspēj citus krietnumā un politiskā spēkā, būtu kā dievs cilvēku vidū” ( Arist. Pol., 1284a )[22]. Aleksandrs acīmredzami pārspēja visus, kas viņam bija apkārt, un tiešām varbūt iespaidojās ne tikai no saviem radu rakstiem ( pēc grieķu mītiem viņa senči bijuši Hērakls un Ahillejs ) un teikām par savu brīnumaino dzimšanu, bet arī no šīs Aristoteļa domas…

Otrs Aristoteļa aizspriedums, kuru pārvarēja Aleksandrs, bija priekšstats par to, ka vislabākā valsts forma ir grieķu mazā pilsētvalsts – polisa ( Aristot. Pol., 1252a – b ). Stagirīts domāja, ka grieķu valstu problēmas var atrisināt ar labas likumdošanas palīdzību un vēl nesaprata, ka polisa ir sevi izsmēlusi, ka ir pienācis teritoriālo valstu laiks. Savā domāšanā viņš tā arī nespēja pārkāpt pāri grieķu šovinismam un šaurajiem polisas rāmjiem. To izdarīja Aleksandrs. Iekarojot austrumu pasauli, viņš ļoti ātri un viegli atvadījās no polisas ideoloģijas un sāka būvēt universālu impēriju, tādu, kurā būtu vieta gan maķedoniešiem un grieķiem, gan persiešiem un visām citām pakļautajām tautām. Tur bija paredzēta vieta polisām, ciltīm un lielām monoetniskām teritorijām. Tas bija grandiozs kosmopolītisks projekts, pirmais globalizācijas mēģinājums cilvēces vēsturē. Taču Aleksandra pāragrā nāve neļāva piepildīties visiem viņa plāniem, un šo lielo uzdevumu bija lemts risināt jau citiem cilvēkiem…

Tātad, var secināt, ka Aristoteļa skola bija ārkārtīgi svarīgs faktors Aleksandra kā personības un valdnieka izveidē. Ļoti labi lietas būtību noformulēja hellēnisma studiju pamatlicējs, Johans Gustavs Droizens: „Tas, kas iekaroja pasauli domai, izaudzināja to, kam bija jāiekaro viņa ar zobenu”[23]. Var pat teikt, ka bez Aristoteļa tāda Aleksandra varētu arī nebūt. Viņš ieguva no skolotāja ne tikai izcilu izglītību, mīlestību pret kultūru, bet arī stingrus ētiskos principus, kurus centās ievērot visas savas dzīves laikā. Un, kā pieklājas talantīgam skolniekam, Aleksandrs dažās jomās pārspēja savu skolotāju. Viņš noteikti nebūtu kļuvis par varenu iekarotāju un milzīgas kosmopolītiskas impērijas dibinātāju, ja nebūtu vispirms noraidījis Aristoteļa aizspriedumus pret citām tautām un teritoriālu valsti kā tādu. Rezultātā, iznāk jauks paradokss: no vienas puses, Aleksandrs kļuva par Aleksandru Lielo, pateicoties Aristotelim, bet no otras puses, viņš kļuva par tādu tikai par spīti savam skolotājam, atsakoties no dažām viņa fundamentālām doktrīnām. Tik tiešām, dzīve sastāv no paradoksiem un katrai lietai ir tik daudz dažādas dimensijas… 


[1] Protams, skeptiskais prāts mēģināja apšaubīt šo faktu, bet dabiski, bez panākumiem – skat.: Dascalakis Ap. Alexander the Great and Hellenism. Thessaloniki, 1966. P. 20, 34; Gaevernitz R. Aristotle, Alexander and the Idea of Mankind // CR, 205, 1964. P. 543 – 548.

[2] Wilcken U. Alexander der Grosse. Leipzig, 1931. S. 48.

[3] Skat.: Шахермейр Ф. Александр Македонский.Пер. М. Н. Ботвинника, И. Б. Функа. Москва, 1984. С. 41.

[4] Ibid. P. 49.

[5] Skat.: Лосев А. Ф. , Тахо-Годи А.А. Платон. Аристотель. Москва, 1993. С. 188сл.

[6] Sīkāk par to skat.: Tumans H. Profesora E. Felsberga mantojums; Ibid.: Napoleona ekspedīcija un senā Ēģipte: divu kultūru saskarsme // http://blogi.lu.lv/harijs

[7] Лосев А. Ф. , Тахо-Годи А.А. Указ. Соч. С. 253f.

[8] Ibid. P. 214f.

[9] Ibid. P. 231f.

[10] Ibid. P. 232.

[11] Lielākā daļa antīko autoru Stagiras atjaunošanu piedēvēja Filipam, kaut gan Eliāns apgalvoja, ka to ir izdarījis Aleksandrs ( Ael., XII, 54 ).

[12] Sīkāk par to skat.: Wilcken U. Op. Cit. S. 48f; Шахермейр Ф. Указ. Соч. С. 51слл.

[13] Par ģeogrāfisko studiju nozīmi Aleksandra personības izveidē un viņa karagājienos skat.: Шахермейр Ф. Указ. Соч. С. 53сл.

[14] Avotos ir pat liecība, ka jaunībā Aristotelis pelnīja sev iztiku ar zāļu tirgošanu: Ael. Hist. Var.,V, 9. Tas gan ir maz ticams, bet katrā ziņā, tas ir netiešs apstiprinājums tam, ka Stagirīts bija cieši saistīts ar mediķa profesiju. Par medicīnas nozīmi Aristoteļa dzīvē skat.: Лосев А. Ф. , Тахо-Годи А.А. Указ. Соч. С. 191сл.

[15] Piemēram: Шахермейр Ф. Указ. Соч. С. 50; Лосев А. Ф. , Тахо-Годи А.А. Указ. Соч. С. 234 сл; Лосев А. Ф. История античной естетики. Аристотель и поздняя класика. Москва, 2000. С. 22; Гафуров Б. Г., Цибукидис Д. И. Александр Македонский. Путь к империи. Москва, 2007. С. 20.

[16] Patiesībā, tas ir veselu ideju komplekss, kas literatūrā tiek dēvēts par panhellēnisma idejām – sīkāk skat.: Гафуров Б. Г., Цибукидис Д. И. Указ. Соч. С. 41 – 56.

[17] Skat. par to: Шахермейр Ф. Указ. Соч. С. 54; Гафуров Б. Г., Цибукидис Д. И. Указ. Соч. С. 20, сн. 13;

[18] Skat. par to: Гафуров Б. Г., Цибукидис Д. И. Указ. Соч. С. 230 – 239.

[19] Vēlāk parādījās baumas, ka Aristotelis esot izgatavojis indi, ar kuru sazvērnieki noindējuši Aleksandru, jo pēc Kallistēna nāves viņam esot bijis bail par sevi. Taču Arriāns, kas to pastāsta, pats tam netic ( Arr., VII, 27, 1 – 2 ). Plutarhs arī zina šīs baumas un arī tai netic ( Plut. Alex., LXXVII ). Zīmīgi, ka Justīns (atstāstot Pompeju Trogu ) viennozīmīgi pieņem versiju par Aleksandra noindēšanu, bet nevienā vārdā nepiemin Aristoteli, tātad, netic tam, ka viņš varētu būt saistīts ar sazvērniekiem ( Just. XII, 14 ). Tādēļ mums vēl jo vairāk nav nekāda pamata ticēt šīm baumām.

[20] Vispār, tā ir īpaša tēma, kas tiek pētīta un diskutēta atsevišķi – skat.: Badian E. Alexander the Great and the Unity of Mankind // Historia, 7. 4. 1958. P. 425ff; Berve H. Die Verschmelzungspolitik Alexander des Großen // G. T. Griffith ( Ed. ). Alexander the Great. The Main Problems. Cambrige, 1966. P. 103 – 136;Robinson Ch.A. Alexander the Great. The Meeting of East and West in World Government and Brotherhood. New York, 1949; Gaevernitz R. Op. Cit.; Mauriac H. M. Alexander the Great and the Politics of „Homonoia” // JHS, 10, 1949. P. 104 – 114; Шахермейр Ф. Указ. Соч. С.56. etc., etc…

[21] Skat.: Шахермейр Ф. Указ. Соч. С.54 сл.

[22] Skat.: Шифман И. Ш. Александр Македонский. Спб., 2007. С. 98.

[23] Дройзен И. Г. История эллинизма. Москва, 2003. С. 79.