Mīļie draugi un visi, kam nav vienaldzīga kultūra un kultūras mantojums!

Man ir laba ziņa: esmu pabeidzis rakstīt grāmatu “Antīkie tēli Rīgas ielās”. Tajā es atklāju Rīgu no jauna skatupunkta, jo es analizēju un skaidroju antīkās izcelsmes tēlus, sižetus, dekorus un uzrakstus uz namu fasādēm. Būsiet pārsteigti un uzzināsiet daudz jauna par savu pilsētu. Sīkāka informācija ir atrodama pielikumā.

Taču grāmatu vēl vajag izdot, un tam ir vajadzīga nauda. Esmu noslēdzis vienošanās protokolu ar izdevniecību, un mēs sākam darbu pie finansējuma meklējumiem: gatavojam projektus, sniedzam dokumentus utt. Tomēr ir skaidrs, ka projekts ir ļoti dārgs (1 082 161 zīmes un 358 ilustrācijas), un atrast visu summu (provizoriska tāme: 9962 eur.) būs ļoti grūti. Tādēļ es aicinu iespējamos mecenātus (ceru, ka tādi vēl ir) atbalstīt šo projektu un lūdzu visus padalīties ar šo ziņu, lai šādus mecenātus varētu atrast. Būšu pateicīgs par jūsu atbalstu grāmatas izdošanai. Ja kādam ir vēlme atbalstīt šo skaisto un vērtīgo projektu, lūdzu rakstiet man. 

HARIJS TUMANS

ANTĪKĀS PĒDAS RĪGAS IELĀS

SATURA RĀDĪTĀJS:

1. NODAĻA. ARHITEKTŪRA………………………………………………..
   1. Antīkie orderi, to izcelsme un būtība………………………………………..
   1. Antīkie orderi Eiropas arhitektūras vēsturē………………………………..
   1. Antīkie orderi Rīgas ielās…………………………………………………………
   1. Triumfa arkas Romā, pasaulē un Rīgā………………………………………

• NODAĻA. MITOLOĢISKIE TĒLI
  • Rīgas Operas tēli ………………………………………………………………..
  • Dievi ………………………………………………………………………………..
  • Alegorijas …………………………………………………………………………
  • Varoņi ……………………………………………………………………………….
  • Mītiskās būtnes ……………………………………………………………………
  • Atlanti un kariatīdes ……………………………………………………………..
  • Amori un putti …………………………………………………………………….

• NODAĻA. DEKORI UN UZRAKSTI…………………………………..
  • Simboli……………………………………………………………………………….
  • Ornamenti…………………………………………………………………………….
  • Maskas…………………………………………………………………………………
  • Uzraksti………………………………………………………………………………..

• SECINĀJUMI.
• PIELIKUMS: AUGUSTS FOLCS UN VIŅA TĒLI………………

IEVADS

Šīs grāmatas ideja radās negaidīti un spontāni. 2014. gada septembrī man, tāpat kā daudziem maniem kolēģiem, tika piedāvāts nolasīt publisku lekciju LU Vēstures un filozofijas fakultātē par brīvi izvēlētu tēmu, kas būtu veltīta Latvijas vēsturei, izņemot historiogrāfiju, t.i., par citu pētnieku veikumiem. Piedāvājums likās kārdinošs, taču grūtības sagādāja tēmas izvēle. Pirmkārt tādēļ, ka es esmu antīkās vēstures speciālists un kopš studiju gadiem neko nebiju profesionāli pētījis no Latvijas vēstures, otrkārt tādēļ, ka tajā laikā es vēl turpināju strādāt pie savas monogrāfijas „Varoņi un varonība senajā Grieķijā”, tā kā man nebija laika pat padomāt par citiem projektiem. Vārdu sakot, manas izredzes iesaistīties publisko lekciju ciklā izskatījās minimālas. Turklāt atbilde bija jādod jau pēc divām – trīs dienām. Tomēr manas domas periodiski atgriezās pie šī jautājuma, un es turpināju meklēt seno Grieķiju vai Romu Latvijas vēsturē… Galvā grozījās idejas ap Rīgas vēsturi, jo es atcerējos vienu latviešu teiku par Rīgas dibināšanu, proti, to, kā vācieši piemuļķoja lībiešus, kuri bija atļāvuši tiem paņemt pilsētai tik daudz zemes, cik var apklāt ar vērša ādu, un tie, sagriezuši šo ādu sīkās strēmelēs, apklāja diezgan prāvu gabalu. Īstenībā tā ir antīkā leģenda par Kartāgas dibināšanu, kas ir pārcelta uz mūsu vēsturisko augsni. Šis stāsts pats par sevi ir interesants, bet nepietiekams veselai lekcijai. Kad pie vakariņu galda es izstāstīju savas pārdomas sievai, viņai, pārdomājot Rīgas tēmu, drīz vien radās risinājums – „paskaties uz māju fasādēm un tu redzēsi daudzus antīkos tēlus”. Šajā brīdī, ar sievas vieglo roku, es, var teikt, noķēru Ņūtona ābolu uz savas galvas. Ideja likās ģeniāla un tēma bija skaidra. Kad tēma tika apstiprināta, es nekavējoties ķēros pie darba un jau tuvākajā nedēļas nogalē devos Rīgas ielās ar fotoaparātu. Vairākas nedēļās es pie katras izdevības centos „izmest līkumu” pa Rīgas ielām un veicu speciālas ekskursijas gan kājām, gan ar velosipēdu. Tas, ko es ieraudzīju, pilnībā pārņēma mani, un es iegāju azartā. Ar pārsteigumu es konstatēju, ka atklāju sev jaunu Rīgu, pavisam citu, ne tādu, pie kādas biju pieradis mūža garumā. Es sāku skatīties uz savu dzimto pilsētu ne tā, kā agrāk, ne tā, kā parasti skatās vidējais statiskais „iedzīvotājs”, kurš ikdienā pārvietojoties no punkta „A” uz punktu „B”, reti paceļ acis uz augšu, lai aplūkotu arhitektūras skaistumu, un, savu rūpju pārņemts, tikai atzīmē kaut kur apziņas virsējos slāņos, ka tas, ko viņš redz, „ir skaisti”, bet necenšas tajā iedziļināties. Es sāku skatīties uz Rīgas fasādēm ar tūrista acīm –  tā, kā es to parasti daru ārzemēs, t.i., apbrīnojot kaut ko jaunu, skaistu un neredzētu. Rīga man atklājās jaunā dimensijā, un es ar pārsteigumu konstatēju, ka tās ēkas, kurām gadu desmitiem ilgi es ikdienā skrēju garām uz darbu un no darba, nepievēršot tām nekādu uzmanību, ir ne tikai skaistas (to es jau sen droši zināju, tikai nekad nepievērsu tam uzmanību), bet arī pilnas ar antīkās kultūras elementiem. Izrādījās, ka gandrīz katrā ēkā Rīgas centrā var ieraudzīt kādu antīko tēlu, simbolu vai dekoru. Jo vairāk es iedziļinājos šajā jaunajā pasaulē, jo lielāka auga mana sajūsma. Protams, paralēli jaunajai Rīgas „apgūšanai” notika arī literatūras meklēšana un lasīšana, kas padziļināja manu izpratni un izraisīja jaunus jautājumus. Kā tas parasti notiek, darba gaitā radās jaunas koncepcijas un atklājumi.

Rezultātā es nolasīju savu lekciju 2014. gada decembrī, divreiz pārsniedzot man atvēlēto laiku, un tomēr nepaspēju izstāstīt pat trešo daļu no visa, ko biju sakrājis. Savāktais materiāls izrādījās tik liels, ka tas nebija ietilpināms lekcijas apjomā. Tad es sapratu, ka man rokās ir materiāls veselai grāmatai. Turklāt izrādījās, ka skatījums uz Rīgu caur antīko tēlu prizmu ir jauns un neparasts arī citiem Rīgas pazinējiem. Noskaidrojās arī, ka atsevišķiem tēliem uz namu fasādēm ir ačgārni skaidrojumi un daudziem tēliem skaidrojumu nav vispār, jo tas neietilpst arhitektu, mākslas vēsturnieku un vēsturnieku-Rīgas speciālistu kompetencē. Radās pārliecība, ka ir pienācis laiks pētījumam, kas apkopotu un izskaidrotu antīkos elementus Rīgas arhitektūrā. Tādā veidā man pavērās plašs pētīšanas lauks un izkristalizējās grāmatas koncepcija.

Diemžēl ir jāsecina, ka šodien mēs lielā mērā esam zaudējuši spēju lasīt pagātnes tekstus, kuri rakstīti uz skaisto namu fasādēm. Parasti tie klusē, jo mēs, ar retiem izņēmumiem, vairs nepazīstam viņu valodu. Mūsu izglītības sistēmā antīkās kultūras mantojums ir tik ļoti minimizēts, ka lielākajai daļai šodienas cilvēku ir visai vāji un pavirši priekšstati par seno Grieķiju un seno Romu. Var teikt, ka ir noticis kultūras pārrāvums starp mums un iepriekšējiem laikmetiem, jo, skatoties uz to mantojumu, kuram mēs katru dienu ejam garām, visbiežāk mēs to nespējam uztvert un saprast. Šajā ziņā mēs līdzināmies tiem barbariem, kuri, staigājot iekarotās Romas ielās, redzēja sev apkārt skaistus tempļus un pieminekļus, bet nesaprata, ko viņi redz… Tas nozīmē, ka ir nepieciešams speciāls darbs, lai saprastu, kādas idejas mūsu priekšteči ir iemūžinājuši Rīgas ielās.

Tāds arī ir šī darba mērķis: atklāt jaunu Rīgu – tādu, kādu es to ieraudzīju, skatoties caur antīkās kultūras prizmu. Tas nozīmē, ka šeit tiek piedāvāts neierasts skatījums uz mūsu galvaspilsētu – nevis no mākslas vai vēstures skatupunkta, bet caur antīkās kultūras elementiem tās arhitektūrā. No vienas puses tas ļaus parādīt antīkā mantojuma nozīmi un klātbūtni mūsu kultūras telpā, bet no otras puses tas atklās jaunas nianses un dos iespēju labāk saprast tās idejas, kas ierakstītas namu fasādēs. Mans uzdevums nav tikai parādīt antīkā mantojuma klātbūtni Rīgas ielās, bet iespēju robežās to izskaidrot un aiz skaistas formas ieraudzīt interesantu saturu, kas veicinātu lasītāju izpratni par mūsu pagātni, dzīves telpu un mums pašiem.

Teiktais nozīmē, ka lielā mērā šis ir starpdiscilplīnārs pētījums, lai gan šis vārds ir dīvains iespējamas divdomības dēļ: burtiski tas nozīmē, ka šādi pētījumi atrodas pa vidu kādām citām disciplīnām, t.i., nekur, taču visi saprot, ka īstenībā tas apzīmē pētījumus, kuri pārstāv kādas divas vai vairākas disciplīnas vienlaicīgi. Šajā gadījumā tās ir mākslas vēsture un sabiedrības vēsture. No mākslas vēstures ir pats pētījuma priekšmets, kaut gan tieši ar tāda veida analīzi mākslas vēsturnieki parasti nenodarbojas. No vēstures ir zinātniskā pieeja, skatījuma veids un metode, kaut arī vēsturnieki neveic šāda tipa pētījumus. Es uzdrošinājos uzsākt šo pētījumu tādēļ, ka esmu vēsturnieks, turklāt tieši antīkās vēstures speciālists, proti, es pazīstu antīkos tekstus un tēlus, kas ir galvenais priekšnosacījums šim darbam. Kā arī tādēļ, ka šāds darbs ir jau sen nobriedis, lai to paveiktu.

Laikā, kad tika apbūvēts areāls, ko mēs saucam par Rīgas vēsturisko centru, Eiropas izglītība lielā mērā balstījās antīkās kultūras mantojumā, kas tika apgūts skolās, ģimnāzijās un universitātēs. Izglītoti cilvēki mācījās senās valodas, lasīja grieķu un romiešu autorus un pazina antīkās mākslas šedevrus. Antīkā māksla deva eiropiešiem skaistuma etalonus un iedvesmoja arhitektus, gleznotājus un tēlniekus, savukārt antīkie literārie tēli un personāži – kā mītiskie, tā arī vēsturiskie – kalpoja par morāliem paraugiem un plaši tika izmantoti audzināšanas nolūkos. Pateicoties tam Eiropas kultūra bija piesātināta ar antīkiem tēliem un simboliem, kas bija klātesoši praktiski visās dzīves jomās – mākslā, mūzikā, literatūrā, publicistikā, politikā un ikdienas dzīvē. Tie bija sastopami sadzīves priekšmetu dekoros, arhitektūras formās un rotājumos, literārajos tekstos un mākslas darbos. Citiem vārdiem sakot, cilvēkus no agras bērnības līdz sirmam vecumam pavadīja antīko tēlu un simbolu pasaule. Šīs pasaules valoda bija zināma un pašsaprotama visiem, kas dzīvoja kultūras un izglītības telpā. Tādēļ mākslinieki, tēlnieki un arhitekti brīvi lietoja antīkos tēlus drošā pārliecībā, ka tie tiks saprasti. Rīga bija Eiropas pilsēta un tās arhitektūra dabiski atspoguļoja tos pašus procesus, kuri norisinājās citās Eiropas valstīs. Pateicoties tam, mēs varam redzēt Rīgas ielās pārsteidzoši daudz antīkās pasaules elementus, kurus mēs ikdienā pat nepamanām, bet kuri var atklāt mūsu pilsētu no citas puses.

Lai iepazītos ar antīko Rīgu, nepietiek tikai apkopot un sistematizēt antīkos tēlus, simbolus un dekorus, jo katrs gribētājs pats ar savām acīm var tos apskatīt. Lai nonāktu pie izpratnes, ir nepieciešams tos arī izskaidrot, parādot izcelsmi, nozīmi un vēsturiskos likteņus. Izejot no tā, šajā grāmatā tiek piedāvāts sistemātisks, vēsturisks un analītisks antīko formu un tēlu apskats Rīgas ielās. Tas gan nenozīmē, ka šeit tiek apkopoti visi antīkās izcelsmes arhitektoniskie elementi, kas atrodami Rīgā. Šī grāmata nav enciklopēdija un tās mērķis nav savākt, saskaitīt un iegrāmatot visus saglabājušos ornamentus, simbolus un tēlus, bet gan analītiski apskatīt, sistematizēt un izskaidrot svarīgākos antīkos elementus Rīgas arhitektūrā. Lai darbs būtu paveicams, tika novilkta arī aptuvena ģeogrāfiskā robeža – Rīgas centrālā daļa no Daugavas līdz VEF kultūras pilij, Pārdaugavu un nomaļu rajonus neiekļaujot.

Jāatzīst, ka šī iecere bija grūti izpildāma, jo tās realizācija prasīja atrast pētāmos objektus Rīgas ielās, tos nofotografēt un pēc tam analītiski apstrādāt un rakstiski izskaidrot. Tā kā es pats esmu fotogrāfiju autors un es neesmu profesionāls fotogrāfs, no fotomākslas viedokļa manas fotogrāfijas nav ideālas, taču mans mērķis bija nevis radīt māksliniecisko vērtību, bet gan sagatavot ilustrācijas, kas dotu skaidru priekšstatu par apskatāmajiem objektiem. Uzskatu, ka ar šo uzdevumu esmu caurmērā sekmīgi ticis galā. Man pat šķiet, ka neperfektām fotogrāfijām ir viena priekšrocība salīdzinājumā ar profesionāliem fotoattēliem – tās rāda pilsētas arhitektūras vidi bez izskaistinošas idealizācijas, tādu, kādu to redz mūsu acis. Profesionāla fototehnika izskaistina realitāti, uzlabojot krāsas un iztaisnojot līnijas, kā rezultātā uz skaistām bildēm mēs redzam savu pilsētu idealizēti skaistu. Tātad manas fotogrāfijas vairāk vai mazāk atbilst tam, ko mēs redzam ar savām acīm, staigājot pa Rīgas ielām. Protams, es meklēju labākos rakursus, ķēru momentus, kad Rīgā spīd saule, un tās retās stundas, kad man ir brīvs laiks, lai vajadzīgā brīdī nonāktu pie vajadzīga objekta un nofotografētu to pēc iespējas labākā gaismā. Kaut kas ir sanācis labāk, kaut kas sliktāk, bet šķiet, ka lasītājs bez problēmām spēs atpazīt visus aprakstāmos objektus. Ja tas tā būs, tad var teikt, ka mans mērķis ir sasniegts.

Pati lielākā un reizē arī visinteresantākā problēma, kas man bija jārisina darba gaitā, bija tēlu identifikācija. Būvniecības dokumentācija parasti nesatur informāciju par fasādes dekora elementiem, t.i., par tēliem, vārdiem un sižetiem. Līdz ar to dekoratīvos figūru tēlus var identificēt, tikai izejot no tiem pašiem. Visdrošākais un vieglākais veids ir noteikt tēlus pēc to atribūtiem. Proti, antīkajiem dieviem katram bija savs atribūts, pēc kura tos var atpazīt – zizlis, cepure, ķivere utt. Līdzīgi arī varoņiem un alegorijām. Taču mūsu galvaspilsētas fasādēs mēs redzam daudzus tēlus, kuri ir antīki pēc formas, bet kuriem nav šādu specifisku atribūtu. Tādos gadījumos viņu identifikācijai ir jāizmanto visi iespējamie konteksti. Pirmais ir kompozīcijas konteksts – figūras izskats, poza, stāja attiecībā pret citām figūrām. Otrais ir laika un telpas konteksts, proti, līdzīgie tēli un sižeti attiecīgā laika Rīgas arhitektūrā. Trešais ir kultūras telpas konteksts, proti tas, kā šis sižets tiek atspoguļots tā laika arhitektūrā, literatūrā un mākslā gan Latvijas teritorijā, gan Eiropā, gan Krievijas impērijas teritorijā. Un ceturtais ir Eiropas kultūras vēstures konteksts, t.i., antīkā mantojuma apgūšanas tradīcija Eiropā vairāku gadsimtu gaitā, kā rezultātā tika izstrādāti zināmi kanoni. Kombinējot visus šos faktorus kopā, man bieži vien izdevās atrast jaunus un negaidītus pavērsienus, ar kuriem vēlos dalīties šajā grāmatā[1].

Tātad galvenais avots antīko tēlu identificēšanai ir paši tēli un to analoģijas Rīgā vai kādā citā pilsētā Eiropas kultūras telpā. Tajā pat laikā atsevišķos gadījumos lielu lomu spēlē blakus avoti, piemēram, laikmetīgā prese, kurā pa retam var atrast vērtīgu informāciju par kādu interesējošu objektu, kā arī tēlnieku un arhitektu rokasgrāmatas, kurās tie varēja smelties iedvesmu, izvēloties dekorus saviem projektiem[2]. Kas attiecas uz speciālo literatūru, tad jāatzīst, ka šajā jomā man praktiski nav priekšgājēju, un attiecīga historiogrāfiskā tradīcija vēl nav izveidojusies. Tādēļ es izmantoju literatūru, kas atbilst katrai tēmai un katram konkrētam objektam. Protams, es plaši izmantoju visiem pazīstamās Jāņa Krastiņa grāmatas par arhitektūru, kuras sniedz primāri nepieciešamo informāciju par Rīgas namiem un arhitektiem, kā arī citu autoru publikācijas periodikā un atsevišķus pētījumus, veltītus konkrētiem objektiem vai arhitektiem[3]. No tiem visvairāk uzmanības izpelnījās Silvijas Grosas publicētie darbi, jo viņas galvenā pētniecības tēma ir dekori Rīgas arhitektūrā. Īpaši aktuāla mana pētījuma kontekstā ir Grosas jaunākā grāmata par jūgendstila dekoru Rīgas arhitektūrā[4], jo tajā ir pieminēti vairāki objekti, kuri interesē arī mani. Lai gan, iepazīstoties ar šo darbu brīdī, kad paša grāmatas teksts pamatvilcienos bija jau gatavs, es konstatēju, ka dažos gadījumos man nāksies atteikties no atklājuma prioritātes, par cik pētnieki mēdz izdarīt vienus un tos pašus atklājumus neatkarīgi viens no otra. Tomēr jāsecina, ka ir taisnība senajiem romiešiem, kuri šādos gadījumos mēdza teikt: si duo faciunt idem, non faciunt idem[5]. Mākslas vēsturnieki galvenokārt pēta formālas dabas jautājumus (kas? kur? kad? ko? no kurienes?), un, tāpat kā arhitekti, lielākoties nepievērš uzmanību ēku dekoratīvo tēlu skaidrojumam, tikai viegli pieskaroties šai tēmai gadījumos, kad skaidrojumi liekas acīmredzami. Citos gadījumos viņi parasti aprobežojas ar frāzēm: “alegorisks attēls” vai “alegoriska kompozīcija”. Tas nozīmē, ka tēlu jēgas skaidrošana ļoti bieži paliek atklāts jautājums. Līdz ar to antīkie tēli un sižeti dabiski nonāk manā kompetencē. Mans uzdevums ir tos identificēt un pēc iespējas labāk izskaidrot to jēgu  – cik tas ir iespējams katrā konkrētā gadījumā.

Lai padarītu tekstu viegli uztveramu visiem ieinteresētiem lasītājiem, es, sekojot savam ieradumam, izvēlējos rakstīt pēc iespējas brīvākā valodā, izvairoties no smagnējuma un pseidoobjektīva pseidozinātniskuma. Kā vienmēr, es pieturos pie principa godīgi atspoguļot faktus, tos nesagrozot un nenoklusējot, bet tajā pat laikā es atļaujos paust savus vērtējumus un attieksmes. Tā kā pētnieks ir dzīvs cilvēks, viņš definitīvi nevar būt objektīvs, taču viņa pienākums ir būt zinātniski godīgam. Katrs pētnieks ir vērtīgs tieši ar savu skatījumu uz faktiem, par kuriem viņš raksta, tādēļ viņam ir jābūt spējīgam atklāti paust savus vērtējumus un savas attieksmes. Šajā gadījumā man šķiet svarīgi arī tas, lai katrs, kam ir tuva Latvija un Rīga, varētu iepazīties ar mūsu galvaspilsētu no nepierasta skatupunkta. Tādēļ es nolēmu savā darbā neizmantot arhitektūras terminu vārdnīcas un pēc iespējas atteikties no profesionālo arhitektūras terminu lietošanas, jo tad, kad tekstā parādās dzegas, zelmiņi, atiki, antablementi un pārējie rizalīti, teksts kļūst smagnējs, grūti uztverams un dzen lasītāju panikā. Ņemot to vērā, nolēmu aprobežoties ar minimāliem un absolūti neizbēgamiem terminiem, tādiem kā portiks, portāls, frontons vai erkeris, pārejos gadījumos iztiekot ar aprakstošām vārdu konstrukcijām.      

Tematiski visi apskatāmie objekti tiek iedalīti trīs grupās: antīkās formas arhitektūrā, antīkie tēli un sižeti, dekori un latīņu uzraksti. Atbilstoši šim sadalījumam ir izveidota darba struktūra. Ievadot katru tēmu, tiek stāstīts par attiecīgiem antīkiem prototipiem un to turpmāko dzīvi Eiropas kultūras vēsturē. Beigās pielikumā tiek piedāvāta īsa eseja par slaveno Rīgas tēlnieku Augustu Folcu, kurš ļoti daudz ir izdarījis mūsu pilsētas izdaiļošanā un radījis visskaistākās skulptūras par antīkiem motīviem.  

---

[1] XIX gs. beigās un XX gs. sākumā arhitektūras tēlniecībā dažreiz tika radīti tik sarežģīti sintētiski tēli, ka tos ne vienmēr ir iespējams viennozīmīgi interpretēt. Tādos gadījumos es sekoju vēstures tēva Hērodota piemēram: izskatu vairākas iespējas un izvēlos sev pieņemamāko versiju ar norādi par drošu pierādījumu neesamību.

[2] Piemēram, dažas šādas rokasgrāmatas, kuras deva lielu ieguldījumu šī pētījuma tapšanā: Meyer F.S. Handbook of Ornament. New York, 1849; Ripa C. Iconologia or Moral Emblems. London, 1709; Garlach M.P. Allegorien und Embleme. Originalentwürfe von den hervorragendsten modernen Künstlern, sowie Nachbildungen alter Zunftzeichen und moderne Entwürfe von Zunftwappen im Charakter der Renaissance. Bd.1-2. Wien, 1882. Sīkāk par attiecīgu literatūru un meistaru iedvesmas avotiem jūgendstila laikā skat.: Grosa S. Dekors Rīgas jūgendstila perioda arhitektūrā. Rīga, 2019. Lpp. 152-155.

[3] Visi izmantotie teksti norādīti atsaucēs un literatūras sarakstā.

[4] Grosa S. Dekors Rīgas jūgendstila perioda arhitektūrā. Rīga, 2019.

[5] Ja divi dara vienu un to pašu, viņi nedara vienu un to pašu – tulkojums no latīņu valodas.

Tumans: Iespējams, mūs gaida civilizācijas gals

„Vara vēlas visu kontrolēt, un, pateicoties digitālajām tehnoloģijām, rodas arvien jaunas iespējas to īstenot. Tagad – ciešā sasaistē ar tā dēvēto kovida pandēmiju ‒ tiek ieviesta arvien lielāka kontrole. Vairs nešķiet neticami, ka reiz visi nonāksim elektroniskajā koncentrācijas nometnē,” uzskata vēstures zinātņu doktors, profesors Harijs Tumans. Šodien saruna ar profesoru.

15.09.2020. Elita Veidemane

Publicēts nra.lv: https://neatkariga.nra.lv/intervijas/324648-tumans-iespejams-mus-gaida-civilizacijas-gals?fbclid=IwAR03rbkDsOlGQJmQXqwPfkyjyLhTVTed_CS3FNZVcXgh9Nvq6R9EDP3P26U

Tīmeklī nesen bija lasāma prātula par to, ka Darvina teorijai par cilvēka izcelšanos no pērtiķa esot turpinājums: cilvēks nu pamazām pārtopot par pērtiķi. Katrā jokā, protams, ir daļa joka…

Jā, novērojot šodienas procesus, var teikt, ka cilvēks dzīvnieciskojas. Brīžiem šķiet, ka vieglāk būtu noticēt, ka pērtiķis ir degradējies cilvēks, nevis otrādi (smaida). Redzot tās dzīvnieciskās izpausmes, līdz kādām ir nogrimis cilvēks, īpaši runājot par tā dēvēto BLM kustību, jāsāk domāt, kas gan cilvēku atšķir no dzīvnieka.

Manuprāt, dzīvniekus nevajag apvainot ar aizdomām par līdzināšanos cilvēkiem.

Patiesībā – jā. Ja cilvēka dzīves mērķis ir tikai apmierināt savas bioloģiskās vajadzības, proti, ēst, dzert un labi gulēt, tad – laimīgākais cilvēks pasaulē ir mans kaķis: viņam nav jāiet uz darbu, viņš labi ēd, guļ, cik ilgi vēlas, un visi viņu mīl. Bet cilvēku no dzīvnieka atšķir prāts, dvēsele un kultūra, un tas viss ir jākopj. Šādā aspektā nekopts cilvēks top par dzīvnieku. Tāds cilvēks dzīvo, pamatojoties uz instinktiem un primitīvām dziņām, tādējādi ne ar ko neatšķiroties no dzīvnieka. Prāts viņam kalpo tikai, lai izdomātu, kā gūt sev labumus, nereti tīšuprāt nodarot pāri citiem. Dzīvnieki nedara pāri cits citam tīšuprāt.

Tāpēc mums jāsāk domāt par to, kas ir kultūra.

Vārds „kultūra” cēlies no latīņu „colere” – kopt, uzturēt. Sākotnēji tas attiecās uz zemkopību, un tā ir ļoti laba paralēle: zeme nedod ražu bez kopšanas, kultūraugi izaug tikai ar kopšanas palīdzību, pašas aug tikai nezāles. Tāpat arī cilvēks un viņa dvēsele – tie ir jākopj. Mēs redzam, ka ikvienas kultūras pamatā ir reliģija, ko cilvēks tradicionāli, vēsturiski kopa primāri un visvairāk. Vārdi „kults” un „kultūra” ir no viena celma. Jau renesanses laikā, kad sāka veidoties mūsu kultūras jēdziens, kultūra tika saprasta kā pretstats mežonībai, t.i., nekoptības stāvoklim.

Kultūra ir vissvarīgākā jebkurai sabiedrībai. Bet sabiedrība bez kultūras – tas nav pat dzīvnieku bars, tā ir kaut kāds amēbu sakopojums.

Tieši tā. Cilvēks kļūst par cilvēku – šī vārda īstajā nozīmē – tikai kopšanas rezultātā. Bet vēsture rāda, ka cilvēka dabā ir ārkārtīgi plāns kultūras slānis, un tas var izzust jebkurā mirklī – to redzam pasaules vēsturē: karos, revolūcijās, citos milzu satricinājumos… Tā pati BLM ārdīšanās Amerikā: šis ārprāts ļoti labi parāda kultūrslāņa trauslumu.

Vai tas jums bija pārsteigums, kad maijā sākās tas #BlackLivesMatter ārprāts? Vai arī šādu saprāta un kultūras plīsumu mēs varējām sagaidīt?

Sen jau bija sajūta, ka uz esošās ideoloģijas augsnes kas tāds varētu izaugt. Par to jau sen rakstīja Osvalds Špenglers*, kuru liberālās aprindas uzskata par politnekorektu domātāju – acīmredzot tādēļ, ka viņš pārāk kritiski noraksturoja mūsu civilizāciju un tās politisko sistēmu. Starpkaru periodā viņš rakstīja, ka sociālajai revolūcijai sekos krāsainā revolūcija, proti, krāsainās tautas sacelsies pret balto rasi. Un tagad tas notiek. Drīzāk varētu brīnīties, ka tas notiek tikai tagad. Zīmīgi, ka šī situācija tiek politiski veicināta: ASV Demokrātu partija atbalsta BLM ārdīšanos. Tagad redzam, ka Amerikā melnie uzbrūk baltajie un baltajiem jābaidās par savu dzīvību, ‒ tas nozīmē, ka šī „krāsainā revolūcija” ir sākusies. Izskatās, ka tas reizē ir gan kultūru konflikts, gan mežonības un civilizācijas sadursme.

Bet kāpēc tas viss netiek apturēts?

Acīmredzot kādam tas ir izdevīgi. Bet to nevar reducēt tikai uz ASV priekšvēlēšanu cīņām. Mēs redzam, ka pasaulē notiek haotizācija, redzam, ka Eiropā tika pieļauta migrantu krīze. Kāpēc? Grūti noticēt, ka augstākās varas ešelonos neviens nesaprot, ar ko tas draud. Arvien biežāk dzirdam, ka Eiropā tiek demolētas un dedzinātas baznīcas – nav šaubu, tas ir karš pret mūsu civilizāciju.

Tātad – kurš ir galvenais šajā karā? Kurš ir karavadonis un virspavēlnieks?

Nezinu. Šodienas pasaulē nauda ir dievs un valdnieks… Ir redzams, ka paralēli notiek divi procesi: no vienas puses, pasaules haotizācija, bet no otras – totalitāras tendences pieaugums. Varai ir tieksme visu kontrolēt, un, pateicoties digitālajām tehnoloģijām, rodas arvien jaunas iespējas to īstenot. Tagad ciešā sasaistē ar tā dēvēto kovida pandēmiju tiek ieviesta arvien lielāka kontrole. Šis kovids ir radies īstajā laikā un ļoti veicina šo procesu. Vairs neliekas neticami, ka reiz visi nonāksim elektroniskajā koncentrācijas nometnē. Tagad iezīmējas divi nākotnes modeļi: vienai pasaules daļai tā ir arhaizācija, proti, primitivizācija, bads un karš, bet citai – dzīve iestāžu un elektronisko iekārtu kontrolē, kam priekšzīmi rāda Ķīna ar tās sociālo reitingu sistēmu. Un te nāk prātā XX gs. antiutopijas – ne tik daudz Orvels, cik Hakslijs, Bredberijs un Zamjatins, kuri paredzēja nākotni ar totālu kontroli pār cilvēku. Zīmīga detaļa: Bredberijs apraksta pasauli, kurā aizliegts lasīt grāmatas, un Hakslijs apraksta sabiedrību, kurā bērniem zemapziņā tiek iedzīts riebums pret skaistumu un pret grāmatām. Šodien redzam, ka šīs vīzijas sāk piepildīties: bez piespiešanas un vardarbības skaistums un grāmatas tiek izstumtas no dzīves telpas.

Grāmatas arvien retāk tiek lasītas, modernais stils neparedz tām vietu mājokļos, savukārt skaistumu apkaro mūsdienu „māksla” un mode – katra no savas puses uzspiežot neglītumu kā normu. Pirms simt gadiem Špenglers rakstīja, ka pienāks laiks, kad nebūs vairs Mocarta un Rembranta – nevis tādēļ, ka nebūs vairs nošu pierakstu un gleznu, bet tādēļ, ka nebūs ausu un acu, kas spēs viņus uztvert. Pravietiski vārdi.

Starp citu, neglīta un bezjēdzīga māksla ir kultūras slimības simptoms. Jo māksla ir kā lakmusa papīrs, kas uzrāda kultūras vecuma stadiju. Ir zināma vēsturiska likumsakarība: kad kultūra noveco un noriet, māksla vairs neatbilst tās klasiskajiem kanoniem, tā kļūst kroplīga un primitīva…

To redzam arī tepat Latvijas ikdienā. Un tomēr kaut kādi īstas kultūras aizmetņi vēl ir pamanāmi…

Protams, tikai kultūru arvien vairāk izspiež masu kultūras surogāts, un globalizācijas ceļa rullis visu samaļ vienā globālā putrā. Kā teikts, kultūra prasa piepūli jeb kopšanu, tā audzina, tā soli pa solim tiek apgūta ģimenē un caur izglītību, un katrai tautai tā ir sava. Turpretī masu kultūra neprasa pūliņus, tā tikai izklaidē, balstās uz instinktiem un dziņām, primitivizējot tā padara dažādu tautību cilvēkus vienādus, faktiski tā cilvēkus dzīvniecisko. Un tieši primitīvs cilvēks šodien ir pieprasīts. Ir teiciens, ka galvenais kapitālisma resurss ir muļķis – jo viņam var viegli „iesmērēt” visu. Jāpiebilst, ka arī vadīt viņu ir viegli.

Vēlēšanas to parāda itin skaidri.

Dabiski. Un vispār galvenais tagad ir bezdomu paklausīga sekošana trendam.

Cik labi, ka tāds kovids tika izdomāts: tas perfekti palīdz cilvēkus turēt īsā saitītē. Kāda tur vairs kultūra…

Tagad sociālā dresūra ir pirmajā vietā, un kovids tam ir tik piemērots! Arī labs trieciens izglītībai, ko tagad aktīvi pārceļ onlainā. Ir bažas, ka pēc tam, kad kovids pāries, izglītības onlainizācija turpināsies. Bet izglītība ir kultūras pamats, un tās degradācija ir simptomātiska. Līdz šim gandrīz visas mūsu izglītības reformas bija degradējošas, bet mūsu jaunā reforma būs graujoša, un tās paredzamo rezultātu vislabāk var raksturot ar vienu vārdu – debilizācija.

Ko jūs! Tā taču ir kompetenču izglītība!

Jā gan, ar nesaprotamām mistiskām „kompetencēm” tagad tiks aizvietotas zināšanas un izpratne. Apkarojot visu vispārīgo un teorētisko, šī reforma sagraus spējas vispārināt un analizēt, tātad sagraus spējas ieraudzīt kopsakarības un līdz ar to – patstāvīgi domāt un saprast lietas. Eiropas klasiskās izglītības mērķis bija vispusīgi attīstīts cilvēks, personība, tagad tas būs šaura pasaules uzskata un šauru iemaņu speciālists – skrūvīte sociālajā mehānismā. Zināšanas par vēsturi un kultūru skrūvītei ir liekas, tās nedod „kompetenci”. Toties cilvēks – skrūvīte ir tieši tas muļķis, kas vajadzīgs – labs patērētājs, viegli manipulējams indivīds.

Tas taču ir pasaules gals.

Civilizācijas gals. Kā teica Ortega i Gasets, mūsu civilizāciju radīja cilvēks ar noteiktām spējām un īpašībām, to trūkums var izrādīties fatāls. Domāju, ka mūs gaida nopietni satricinājumi.

Izskatās, ka tas ir mērķis – likvidēt kristīgo kultūru, izstumjot to no aprites. Bet vieta tukša nepaliks: nāks iekšā agresīvs islāmisms. Daudz kur tas jau ienācis.

Kristīgās Eiropas vairs nav. Dzīvojam postkristīgajā Eiropā, naudas civilizācijā. Šeit viss tiek pakļauts naudai, un tā ir augstāka vērtība par Dievu. Mūsdienu sabiedrībā pieņemtie uzvedības un vērtību normatīvi lielākoties ir pretēji kristīgajiem. Mēs dzīvojam postkristīgā civilizācijā, kurā vēl ir saglabājušies daži kristīgie rudimenti. Taču Eiropas kultūras pamatvērtības – cieņa pret cilvēku, humānisms, brīvība utt. – izauga kristīgās kultūras ietvaros, mūsu civilizācijas māte ir kristietība. Politikas vajadzībām šīs vērtības tika deformētas un papildinātas ar citām, mākslīgi radītām. Taču vērtības bez metafiziska pamata ātri devalvējas. Tagad redzam šo mākslīgo vērtību krīzi.

Piemēram, par kādām vērtībām runājat?

Par ideoloģiskām, par tām, kuras atspoguļo politkorektuma dogmatika. Bez reliģiskā pamata mūsdienu Rietumos vairs nav ideju, kas iedvesmotu un rādītu jaunus apvāršņus. Nauda un bauda ir galvenās vērtības, un diez vai atrādīsies daudz cilvēku, kuri būtu gatavi mirt demokrātisko procedūru vārdā. Vērtības, kas nav balstītas metafizikā, ilgi nestrādā, un komunisma vēsture tam ir labs piemērs. Starp citu, komunisti savu valsts iekārtu arī sauca par demokrātiju, turklāt īsto… Šodien ir likumsakarīgi, ka kareivīgais islāms ir nopietns drauds Rietumu civilizācijai. Vācijā virs kāda autobāņa reiz bija uzvilkts plakāts „Jūsu bērni pielūgs Allāhu vai mirs”. Un tiešām, metafiziskais vakuums ilgi nemēdz eksistēt – tā vietu ieņem cita reliģija, jo ideoloģija tikai īslaicīgi var aizpildīt šo nišu. Katras kultūras pamatā ir reliģija – tās māte un spēks. Vēsture rāda, ka kultūras, kas zaudē savu garīgo pamatu, iet bojā. Ja Eiropa nerestartēs sevi, tad var notikt tas, kas bija rakstīts minētajā plakātā.

Tam, ka naudas vērtība aizstāj garīgās vērtības, bija tipisks piemērs: 15. augustā ar apšaubāmiem kovida draudiem faktiski tika izjaukti un iznīcināti Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki Aglonā, kamēr tajā pašā dienā tika atklāts kaut kāds Jūrmalas šosejas autlets, kur pulcējās cilvēku tūkstoši. Tātad tur nekāds kovids neplosījās?

Tas uzrāda valdošās vērtības. Tipiski naudas civilizācijai.

Bet ko mēs varam darīt? Ko varam mainīt šajā totalitārisma pārņemtajā vidē? Pie mums gan vēl negrauj baznīcas…

Pret laika gaitu mēs neko nevaram izdarīt… Vienīgi – paši ar sevi varam strādāt. Varam mēģināt saglabāt veselo saprātu. Taču, protams, arī valstiskā līmenī kaut kas būtu jādara.

Jā, kā mums nezaudēt valsti, kas pagaidām vēl balstās uz kristīgām vērtībām?

Vieglāk būtu pateikti – kā mēs to varam zaudēt… Un zaudēt mēs to varam, turpinot visu kā līdz šim. No vēstures ir zināma tikai viena recepte, kas ir bijusi iedarbīga šādos gadījumos. Šodien tā daudziem nepatīk, bet… Tā ir varas centralizācija vienās rokās. Krīzes laikā, kad dominē destruktīvi procesi, apturēt lejupslīdi un krahu var tikai vienā veidā – ar varas centralizāciju.

Jaunāko laiku vēsturē tas varēja izpausties dažādi – gan prezidenta varas stiprināšanā, kā, piemēram, Rūzvelta gadījumā, gan diktatūrā. Jāsaka, ko no vienvaldības un stipras valsts visvairāk baidās tieši ietekmīgu grupējumu locekļi, jo valsts viņus ierobežo, toties tauta ar valsti saista cerības uz problēmu risināšanu un valstisku projektu realizāciju. Protams, būtu vēlams, lai viss notiktu leģitīmi un mierīgi. Piemēram, Senajā Romas republikā bija speciāls diktatora amats. Kad valstij draudēja nopietnas briesmas, Senāts iecēla diktatoru ar ārkārtējām pilnvarām uz pusgadu, bet vajadzības gadījumā varēja pagarināt termiņu. Daudzos gadījumos šī leģitīmā diktatūra paglāba Romu no nopietnām briesmām.

Šai receptei ir dabisks skaidrojums: krīzes gadījumos ir nepieciešamas nopietnas pārmaiņas, taču tām traucē milzīgie Gordija mezgli*, kuros kopā sasietas vadošo kliķu un vareno indivīdu intereses. Atraisīt tos no iekšpuses nav iespējams, tos var tikai pārcirst. Bet pārcirst tos var tikai centralizēta vara, kas stāv ārpus šiem mezgliem un virs tiem. Normālā veidā tam būtu vajadzīga prezidentāla republika, bet par to mēs pat sapņot nevaram – šī ideja pie mums tiek cītīgi apkarota.

Toties mums ir parlaments, kurā visas partijas cīnās par savām interesēm.

Visu nosaka grupu un indivīdu šauras intereses, valsts labums ļoti bieži eksistē tikai retorikā. Un, ja mainīt mēs to nevaram, atliek tikai aicināt katram apzināties savu atbildību valsts un tautas priekšā.

Piedodiet, bet tādi aicinājumi izklausās mazliet smieklīgi.

Nu jā, bet ko darīt? Situāciju tādā veidā mainīt nevar, var tikai cerēt uz kādiem individuāliem pavērsieniem…

Vai jūs redzat personības, kuras spētu vadīt valsti krīzes laikā, izveidojot tādu pozitīvo vienvaldību valsts interesēs?

Šobrīd neredzu. Tomēr – ja šāda iespēja būtu, tādi cilvēki rastos.

Mums nebūtu slikti paturēt prātā dažas Aristoteļa idejas par varu. Viņš uzskatīja, ka trīs labas valsts pārvaldes formas ar laiku pārtop sliktās: monarhija izvirst par tirāniju, aristokrātija – par oligarhiju un tautas vara – par pūļa varu. Vērtējumu nosaka viens kritērijs, kas atšķir labo pārvaldes formu no sliktās, un proti: kā labā tiek realizēta vara? Pašu valdošo vai valsts un tautas labā? Tātad nav svarīgi, cik cilvēku ir pie varas. Svarīga ir tautas labklājība. Tas ir īstais kritērijs, nevis politiskās procedūras. Pie mums ir otrādi: politiskās procedūras ir svarīgākas par visu.

Vispār mums derētu biežāk atcerēties, ka Aristotelis definēja valsti kā pilsoņu kopību, bet romiešu vārds res publica tulkojams kā „kopēja lieta”. Tātad tā ir lieta, kas attiecas uz mums visiem, un mums visiem par to ir jārūpējas. Mēs esam stipri, protam strādāt un pārvarēt grūtības, mūsos vēl ir veselais saprāts, kas iedveš cerības. Taču ir jāsaprot, ka kaut kas ir arī jādara kopējās lietas labā.

• Ortega i Gassets (1888‒1955) – spāņu filozofs un publicists, slavens ar sacerējumu „Masu sacelšanās”, kurā pirmo reizi sāka runāt par masu sabiedrību un tās problēmām.
• Osvalds Arnolds Gotfrīds Špenglers (1880-1936) – vācu vēsturnieks un filozofs. Špenglera pazīstamākais darbs ir „Rietumeiropas noriets” (Der Untergang des Abendlandes), kurā viņš izvirza teoriju par civilizāciju ciklisku rašanos, attīstību un bojāeju. Špenglers uzskatīja, ka Rietumeiropas civilizācija atrodas norieta periodā.
• Frāze „Pārcirst Gordija mezglu” nozīmē noteiktu situāciju, kad izpildāmais uzdevums vai problēma ir tik sarežģīta, ka personai, kas šo problēmu risina, ir jāizmanto oriģināla nestandarta pieeja. Sākotnēji tas ir stāsts par Aleksandru Lielo. Orākuls paziņoja, ka persona, kas atraisīs Gordija mezglus, radīs vislielāko impēriju uz planētas. Aleksandrs Lielais, nevarēdams atraisīt zemnieka Gordija mezglu, to vienkārši pārcirta, atrisinot šo problēmu.

TRIUMFA ARKAS TĒMA RĪGAS ARHITEKTŪRĀ

Publicēts: Latvijas vēstures institūta žurnāls. Nr.1 (111), 2020. Lpp. 5-31.

Dr. hist. Prof. Harijs Tumans

Dr. hist., profesors

Zinātniskās intereses: seno laiku vēsture, senās Grieķijas un Romas vēsture.

Šis raksts ir veltīts triumfa arkas formu izpētei Rīgas arhitektūrā. Rakstā tiek sniegts īss ieskats triumfa arkas vēsturē un analizēti līdz mūsu dienām saglabājušies arhitektūras pieminekļi, kuru veidolā ir izmantotas triumfa arkas formas. Lai gan ir zināms, ka Rīgā XVIII – XIX gs. laikā tika uzceltas vairākas triumfa arkas, no kurām saglabājusies ir tikai viena, jeb t.s. Aleksandra vārti, šeit tiek parādīts, ka triumfa arkas ideja tika izmantota vairākos gadījumos jau XVII gs. beigās un vēlākos laikos. Proti, pēc triumfa arkas formas tika izbūvēti trīs portāli Sv. Pētera baznīcā, kā arī portāli Reiterna namā un Dannenšterna namā. Turklāt svarīgi ir tas, ka šajos gadījumos tika izmantotas ne tikai triumfa arkas formas, bet arī saturiskais aspekts, uz kuru norāda attiecīgie ciļņi pie arku ailām. Visos trīs gadījumos triumfa arkas formas izmantošanu iespējams pamatot ar ideoloģiskiem apsvērumiem, uz kuriem norāda saistība ar zviedru karaspēka uzvaru gadadienām. Jaunākajos laikos triumfa arkas ideja tika apspēlēta Rīgas laicīgajā arhitektūrā gan konceptuāli, gan arī tikai formas ziņā.

Atslēgas vārdi: triumfa arka, senā Roma, uzvara, portāls, arhitektūra, Pēterbaznīca, Reiterna nams, Dannenšterna nams.   

Kā labi zināms, Rīgā patlaban ir tikai viena triumfa arka, jeb, t.s. Aleksandra vārti,  kas šobrīd atrodas Viestura dārzā. Bet, uzmanīgi ieskatoties, mēs varam ieraudzīt vēl četras “neoficiālas” triumfa arkas, kuras ir “nomaskētas” portālu formās. Lai gan šeit nav nepieciešams izvērst triumfa arku un portālu vēstures detalizētu apskatu, ir vērts sniegt nelielu vēsturisku ieskatu, lai skaidrāk iezīmētu problēmas būtību.

Senajā Romā triumfa svinēšana skaitījās augstākais pagodinājuma veids, uz kuru romietis varēja cerēt. Katru reizi tas bija izcils notikums, kas palika atmiņā un atstāja lielu iespaidu uz sabiedrību. Tādēļ ar laiku radās ideja iemūžināt atmiņu par triumfa gājieniem vai aizstāt nenotikušu triumfu[1] ar kādu pieminekli, kas cildinātu iegūto uzvaru un uzvarētāju. Šāda pieminekļa formai tika izvēlēti simboliski vārti, kas atgādināja triumfa procesiju. Sākotnēji triumfa arkas varēja celt privātpersonas, bet impērijas laikā uz šādu pagodinājumu varēja pretendēt tikai imperatori. Pēc Tita Līvija liecībām, pirmo triumfa arku uzcēla 196.g. p.m.ē. konsuls Lūcijs Stertinijs, kurš nesaņēma triumfu, bet vēlējās iemūžināt piemiņu par savām uzvarām Spānijā; turklāt viņš uzcēla uzreiz divas arkas no kara laupījuma līdzekļiem ( Liv. XXXIII, 27). Viena no senākajām triumfa arkām, kas ir saglabājusies līdz mūsu dienām, ir arka, kuru starp 29. un 27. g. p.m.ē. Pūlas pilsētā (tagadējā Horvātijā) uzcēla dižciltīgā Salvija Postuma par godu saviem brāļiem Sergijiem, kuri kā uzvarētāji gāja bojā jūras kaujā pie Akcijas raga[2] (1a att.).

Šajā arkā pirmo reizi parādās ciļņi ar lidojošas uzvaras dieves Viktorijas attēliem (1b att.), kas pēc tam kļūst par ierastu atribūtu šāda tipa celtnēs.

Pēc tam arku būvēšanu pārņēma savās rokās paši imperatori, kuri vēlējās iemūžināt savu ieroču panākumus ar pēc iespējas vērienīgākām celtnēm. Pateicoties tam, arkas ieguva majestātiskus izmērus un greznu dekorējumu. Piemēram, viena no slavenākajām ir Tita arka, ko uzcēla imperators Domiciāns 82. g. par godu Jeruzalemes ieņemšanai, ko paveica viņa brālis Tits 70. g. Tās fasādes rotājumu veido četras kolonnas, oficiāls uzraksts un divi dieves Viktorijas ciļņi abās ailas malās. Pēc šī parauga tika uzceltas daudzas citas arkas gan senajos, gan jaunajos laikos. Vēlāk izveidojās triumfa arkas modelis ar trīs ailām, kam par labu paraugu var kalpot slavenā imperatora Konstantina arka. Šī arka tika uzcelta par godu viņa uzvarai kaujā pie Mulvijas tilta 312.g., kas izbeidza pilsoņu karu un atnesa impērijai mieru un labklājību (2. att.). Arkai ir trīs ailas un bagātīgs ciļņu rotājums, turklāt vidējā aila ir augstāka par malējām. Un protams, divas Viktorijas figūras centrālās ailas sānos.

Triumfa arka ieguva jaunu dzīvi renesanses laikā, kad to sāka plaši izmantot portālu dekorēšanai vispirms baznīcās, bet vēlāk arī privātās rezidencēs. Pirmo reizi tas notika Rimini pilsētā, kur arhitekts Leons Batista Alberti izveidoja portālu San Frančesko baznīcai (pēc 1492.g.), par paraugu ņemot imperatora Augusta triumfa arku šajā pašā pilsētā. Principā katru baznīcas portālu var interpretēt kā triumfa arku, jo tas simbolizē Kristus triumfu, taču šeit var runāt tikai par formālu sakritību, nevis par idejas pēctecību. Tātad kopš renesanses laika triumfa arkas formas kļuva par ierastu elementu Eiropas arhitektūrā. Jaunajos laikos triumfa arka atkal tiek izmantota kā uzvaras piemineklis. Īpaši šajā ziņā izcēlās Parīze, kur pirmā triumfa arka parādījās jau 1672. g. par godu Ludviķa XIV uzvarām (Porte Saint-Denis). Krievijā pirmo triumfa arku 1696. g. uzcēla Pēteris I. Tātad, XVII gs. beigās triumfa arka bija labi pazīstama gan kā portāla forma, gan kā uzvaras piemineklis.

XVII gs. beigās triumfa arkas forma ienāca arī Rīgas arhitektūrā. 1694. gadā arhitekts Ruperts Bindenšū, kurš divus gadus iepriekš pabeidza Sv. Pētera baznīcas torņa atjaunošanas darbus, piebūvēja baznīcas fasādei trīs barokālus portālus  (3a att.).

Šie portāli veido klasiski simetrisku un harmonisku kompozīciju, kura precīzi atbilst trīs ailu triumfa arkas struktūrai: centrālā portāla arka ir lielāka par sānu arkām, un visas arkas ierāmē romiešu tipa apaļas kolonnas ar korintiešu kapiteļiem (sal.: 2. att.). Kompozīcijas saturisko būtību atklāj viens elements, kurš līdz šim nav ticis pienācīgi apzināts. Tie ir ciļņi, kuri attēlo spārnotas figūras virs sānu portālu ailām (3b att.).

Oficiāli šīs figūras tiek dēvētas par lidojošiem eņģeļiem ar slavas vainagiem rokās[3]. Taču ieskatoties vērīgāk, ir redzams, ka tās ir sievietes ar gariem plīvojošiem matiem, vienu atkailinātu krūti un vainagu izstieptā rokā. Šim tēlam ir antīkais prototips – tā ir romiešu uzvaras dieve Viktorija, kuru parasti attēloja ar spārniem, kas simbolizē viņas nepastāvību, ar uzvaras vainagu rokā un nereti arī ar palmas zaru, kas ir vēl viens uzvaras simbols. Šādi Viktorijas attēli bija raksturīgi romiešu triumfa arkām (1b att.). Tātad Pēterbaznīcas eņģeļi acīmredzami veidoti pēc Viktorijas parauga, kas portālu līdzību ar triumfa arku padara pilnīgu.

Spriežot pēc esošajām liecībām, triumfa arkas koncepcija šajā projektā parādījās ne uzreiz. Ir saglabājušies divi Ruperta Bindenšū zīmējumi, datēti ar 1692.g., kuros ir redzami divi portāli – centrālais un kreisais, un abos gadījumos mēs redzam citas skulptūras un ciļņus, nekā tie, kas ir saglabājušies līdz mūsu dienām (attiecībā uz kreiso portālu skat. 3a un c att.).

Sākotnējā plānā nav nekādu Viktoriju, bet ir klasiski eņģeļi ar spārniem. Tāpat arī skulptūras nišās, kā arī figūras uz frontona būtiski atšķiras no tām, kas ir zīmētas ar Bindenšū roku[4]. Taču mūsu rīcībā ir arī Broces zīmējums, kurš, neskatoties uz vispārinājumiem un shematismu, tomēr parāda, kā izskatījās baznīcas portāli ap 1773. g. (3d att.)[5].

Tajā var labi redzēt, ka visas galvenās skulptūras – gan tās, kas vainago frontonus, gan tās, kas stāv nišās – atbilst tām, kuras stāv šajās vietās šodien. Tāpat arī sākotnējo klasisko eņģeļu vietā ailu malās Broces zīmējumā ir labi saskatāmas spārnotas būtnes ar izstieptām rokām, kas precīzi atbilst tagad redzamajiem Viktoriju ciļņiem. Turklāt Viktorijas atrodas visos trīs portālos, tai skaitā centrālajā, kur šodien šīs vietas ir tukšas. Šie tukšumi ir redzami arī uz 1938. g. fotogrāfijas[6]. Arī skulptūras uz frontonu malām Brocem attēlotas savādāk, nekā Bindenšū projektā. Tas nozīmē, ka galvenās izmaiņas ir notikušas laika posmā no 1692. g., kad Bindenšū taisīja savu zīmējumu, līdz XVIII gs. beigām, kad baznīcu uzzīmēja Broce, kura zīmējums pamatvilcienos atbilst tam, ko mēs redzam šodien. Arī spriežot pēc skulptūru stilistiskās analīzes, visi šodien esošie tēli ir tapuši vēl Bindenšū laikā[7].

Tādējādi mums ir principiāli svarīgi saprast, kādēļ atšķiras Bindenšū un Broces zīmējumi. Teiktais liek domāt, ka pirmais projekts tika mainīts, un 1694. g., kad Bindenšū pabeidza darbu pie portālu izbūves un saņēma atalgojumu, tas bija jau cits projekts, kura detaļas šodien apskatāmas pie baznīcas fasādes. Ir saglabājušās arhīva liecības, ka baznīcas vadība (Kirchengericht ) noraidīja pirmo portālu projektu, kuru Bindenšū bija iesniedzis kopā ar akmeņkali Adreasu Pētermani, un lika to pārstrādāt atbilstoši noteiktām prasībām. Jauns projekts tika iesniegts un apstiprināts tā paša 1692. gada augustā[8]. Tātad var secināt, ka saglabājušies Bindenšū zīmējumi attiecas uz pirmo, noraidīto projektu, bet mūsu rīcībā esošie pieminekļi ir tapuši otrā, apstiprinātā projekta realizācijas rezultātā[9]. Broces zīmējums apstiprina šo versiju.

Līdz ar to dabiski rodas jautājums: kādā sakarā un ar kādu mērķi pasūtītājs lika mainīt projektu? Šķiet, ka rast atbildi var palīdzēt fakts, ka jaunajā projektā parastos eņģeļus nomainīja tādi, kuri izskatās pēc dieves Viktorijas, tātad tika akcentēts uzvaras un triumfa aspekts. Ja sākotnēji portāli atdarināja tikai triumfa arkas formu, tad otrajā projektā tiem tika nostiprināts arī triumfa arkas saturs. Par pamatu tam varētu būt kāds triumfāls datums, kuru pilsētas vadība vēlējās atzīmēt. Tuvākais datums, kas derētu šim gadījumam, ir 1656. gads, kad, zviedru – krievu kara laikā krievu karaspēks bija aplencis Rīgu, taču ieņemt pilsētu nespēja un atkāpās. Tātad ir iespējams, ka 1692. gadā, kad tika apstiprināts portāla izbūves projekts, pilsētas vadība plānoja šī notikuma 30-gadu jubilejas atzīmēšanu, kas joprojām bija aktuāla, ņemot vērā, ka Krievijas un Zviedrijas attiecības pa šiem gadiem nebija mainījušās uz labo pusi un konflikts jebkurā brīdī varēja uzliesmot ar jaunu spēku, kas arī notika pēc kāda laika. Protams, tas ir tikai minējums, un, iespējams, ka triumfa tēma baznīcas portālos nebija piesaistīta kādam konkrētam datumam, bet simbolizēja Zviedrijas varas spožumu un tās uzvaras kopumā. Katrā ziņā pārbūves darbi tik svarīgas baznīcas fasādē bija labs iegansts, lai atbilstoši laikmeta garam portālu rotājumā iekļautu kādu alegorisku attēlu ar ideoloģisku vēstījumu valsts varas labā.

Vairāki jautājumi rodas saistībā ar sieviešu  skulptūrām uz frontoniem (3e att.).

Vispirms gan jāpiebilst, ka šodien esošās skulptūras atšķiras no tām, kas redzamas gan Bindenšū, gan Broces zīmējumos (3c-d att.). Ja Bindenšū plānā tie ir eņģeļi ar spārniem un palmu zariem rokās, tad Broces zīmējumā sānu portālos sēž figūras bez spārniem, bet ar palmu zariem rokās. Lai gan Broces zīmējuma shematisms neļauj precīzi saskatīt detaļas, var teikt, ka viņa zīmētās skulptūras principā ir identiskas tām, kuras ir redzamas šodien, tikai tām nav palmas zaru. Centrālā portāla figūras Broce ir uzzīmējis ar spārniem, un arī šodien esošajā piemineklī spārni ir tikai centrālā portāla skulptūrām. Stilistiski šodien redzamās skulptūras ir ļoti līdzīgas skulptūrām uz Dannenšterna nama portālu frontoniem (5a-c att.), kas norāda uz to, ka abos gadījumos tās ir darinājis viens meistars – Dītrihs Valters[10]. Šie novērojumi liek domāt, ka sānu skulptūras uz Sv. Pētera baznīcas portālu frontoniem ir tapušas atbilstoši Bindenšū otrajam projektam, kas ticis realizēts 1694. g. Bet, kas attiecas uz neesošajiem palmu zariem, mums ir jāpieņem viens no diviem: vai tie tiešām kādreiz ir bijuši, bet pazuduši dramatiskajā laiku virpulī[11], vai arī Broce šajā gadījumā ir pieļāvis nelielu paviršību, kas gan ir maz ticams.

Šādā situācijā mums ir divas iespējas, lai izskaidrotu šīs skulptūras uz frontonu sāniem. Pirmkārt, pēc analoģijas ar Dannenšterna nama portālu tēliem, par kuriem ir skaidrs, ka tās ir alegorijas un kuri ir uzkrītoši līdzīgi, var pieņemt, ka Pēterbaznīcas frontona tēli arī ir kādas alegorijas. Taču pašas skulptūras nedod pamata tās identificēt, jo tām nav nekādu atribūtu. Otrkārt, ir iespēja saprast šos tēlus ar analoģiju palīdzību. Attiecīgas analoģijas ir atrodamas renesanses laikmetā iesakņojušajā tradīcijā attēlot eņģeļus ne tikai putti vai bezdzimuma būtņu izskatā, bet arī kā sievietes, pat ar izteiktām sieviešu krūtīm. Pamatu šai tradīcijai lika renesanses laikmeta aizraušanās ar simbolismu un alegorijām. Florences neoplatoniķi piemeklēja antīkajiem dieviem atbilstošas interpretācijas, padarot tos par dažādu tikumu alegorijām. Rezultātā pat romiešu Venēra no antīkās kaislīgas mīlas dieves pārvērtās par humanitātes (humanitas) simbolu, kuru ģeniālais Botičelli iemūžināja savā mākslā[12]. Pateicoties tam, par augstākā skaistuma iemiesojumu kļūst ideālas sievietes -Venēras skaistums. Tādēļ renesanses un baroka mākslā eņģeļi nereti izskatās kā skaistas sievietes. Rīgas Pēterbaznīcas portālu figūras seko zināmam standartam, kuram var atrast daudz paralēles Eiropas mākslā. Kā piemēru var minēt erotiski sievišķīgo eņģeļu pāri Sv. Franciska Bordžija (San Francesco Borgia,1740.) baznīcas portālā Katānijā (3f att.).

Tātad sieviešu figūras Rīgas Sv. Pētera baznīcas portālu frontonos mēs varam uztvert gan kā eņģeļu figūras[13], gan kā alegorijas, un nav izslēgts, ka šāda divdomība tika pieļauta tīšuprāt. Bet jebkurā gadījumā šeit mēs redzam kristīgo simbolu antikizāciju, kas labi korelē ar Viktorijas figūrām pie arku ailām.

Tas nozīmē, ka arī lidojošās Viktorijas figūras uz Pēterbaznīcas ciļņiem laikabiedri varēja uztvert divējādi. Šķiet, ka visbiežāk rīdzinieki tajos redzēja eņģeļus, jo atpazīt Viktoriju varēja tikai labi izglītoti cilvēki. No tā izriet, ka tolaik šis tēls bija divdomīgs un simbolizēja gan kristīgo eņģeli, gan antīko uzvaras dievieti vienlaicīgi. Var teikt, ka tādā veidā Viktorija ir nomaskēta zem eņģeļa ārienes, tāpat kā romiešu triumfa arka ir nomaskēta zem trīs portāliem baznīcas fasādē. Visi šie elementi kopā  nesa skaidri uztveramu triumfa vēsti. Šo vēsti var saprast divējādi: gan kā kristīgās vēsts triumfu, gan  kā atgādinājumu par zviedru armijas uzvarām.

Kā jau teikts, Rīgā ir vēl divas “nomaskētas” triumfa arkas. Pirmā no tām, kas ir pati pirmā šāda tipa arka, rotā Reiterna nama fasādi. Šis nams tika uzcelts 1688. g. pēc tā paša Ruperta Bindenšū projekta tirgotājam un Rātes loceklim Johanam Reiternam (Johann von Reutern),  kurš par dāsniem ziedojumiem zviedru kroņa labā bija ieguvis dižciltību ar  partikulu “von” priekšā. Viņa nama galvenā pērle ir greznais portāls ar divām romiešu tipa kolonnām, kuras vainago korintiešu ordera kapiteļi ar divām galvām virs tām, par kurām mēdz teikt, ka tie ir namīpašnieka un viņa kundzes portreti[14], kā arī ar dekora piesātinātu frīzi (4a att.).

Pats galvenais portāla elements, kas izsaka tā būtību, ir lidojošu eņģelīšu figūras ieejas ailas abās pusēs. Protams, eņģelīši viņi ir tikai formāli un nosacīti – īstenībā tie ir “kristianizēti” antīkie amoriņi, turklāt ar antīkiem uzvaras simboliem rokās. Katrs no viņiem izstieptā rokā tur vainagu, bet otrā rokā – palmas zaru. Tādējādi šīs “eņģelīšu” figūras precīzi atkārto Viktorijas attēlus uz triumfa arkām. Līdz ar to arī pats portāls pārvēršas par vēl vienu “nomaskētu” triumfa arku. To apstiprina arī dekoratīvā frīze zem frontona, kur ir attēlots lauva, kas uzvar lāci (4b att.).

Kā zināms, šim attēlam ir skaidrs politisks konteksts: lauva simbolizē Zviedriju, bet lācis – Krieviju[15]. Johana Reiterna tuvība Zviedrijas galmam dara saprotamu šo motīvu. Fasādes apdare tika pabeigta tieši 1688.g.[16], kad apritēja apaļi 30 gadi, kopš Zviedrija sekmīgi pabeidza iepriekšējo karu ar Krieviju. Tas bija tas pats karš, kura laikā krievu karaspēks neveiksmīgi centās ieņemt Rīgu (1656.g.). Tas ļauj domāt, ka triumfa tēma ir saistīta ar šo datumu un ka tādā veidā nama īpašnieks vēlējās parādīt savu uzticību Zviedrijas galmam.

Interesanti, ka triumfa zīmes Reiterna nama portālā nes eņģelīši, nevis Viktorijas. Acīmredzot tas ir tādēļ, ka Viktorijas tēls būtu piemērots oficiālai valsts mēroga celtnei, tādai kā Pēterbaznīca, kur to vēlāk ievietoja Bindenšū, bet privātmājas rotāšanai tas būtu nepiedienīgi un liecinātu par pārspīlētu ambīciju un bezgaumību. Toties eņģelīši ļāva izvairīties no nevajadzīgas nopietnības un oficioza, kā arī piešķīra visai ēkai barokālu rotaļīgumu, kas ļāva politisko manifestu interpretēt kā vienkāršu joku vai dekora elementu.

Trešā “nomaskētā” triumfa arka ir apskatāma Dannenšterna nama fasādē, kurš tika uzcelts 1696. g. holandiešu izcelsmes lieltirgotājam un kuģu īpašniekam, Johana fon Reiterna radiniekam[17] Ernestam Metsī Dannenšternam (Ernst Metsue von Dannenstern). Arī šīs kungs par nopelniem saņēma no Kārļa XII dižciltības titulu ar attiecīgu partikulu “von” uzvārda priekšā. Par viņa personības īpašībām liecina fakts, ka nama būvniecības sakarā viņu iesūdzēja tiesā divi meistari, kuriem viņš nebija izmaksājis nopelnīto naudu pilnā apjomā[18]. Nama arhitekta vārds nav zināms, bet, balstoties celtnes stilistiskajās īpatnībās, ir izteikts viedoklis, ka tas varētu būt tas pats Ruperts Bindenšū[19]. Tas šķiet loģiski un dabiski, jo blakus arhitektūras vēstures speciālistu minētajiem argumentiem par labu šai versijai vai minēt vēl dažus apsvērumus. Pirmkārt, Bindenšū bija tā laika labākais un galvenais Rīgas  arhitekts, otrkārt, viņš jau bija uzbūvējis namu Johanam fon Reiternam, kurš varēja ieteikt viņu savam draugam un radam Dannenšternam, un treškārt, Bindenšū savos svarīgākajos projektos tēlniecības darbus uzticēja Dītriham Valteram, kurš, kā jau teikts, veidoja fasādes skulptūras arī šajā projektā[20].

Ēkas barokālo fasādi grezno divi vienādi portāli ar pilastriem, kuri simbolizē kolonnas, un divām alegoriskām skulptūrām uz frontona malām. (5. att.).

Skulptūras attēlo pusguļošas dāmas ar atkailinātām krūtīm, kas uzrāda Dītriha Valtera rokrakstu un tipoloģiski ir ļoti līdzīgas tām, kuras rotā Pēterbaznīcas frontonus (3e att.). Šodien identificēt šīs alegorijas pēc izskata nav iespējams, jo dažām skulptūrām nav nekādu atribūtu, bet citām, kurām, kā var nojaust, tie ir bijuši, laika zoba darbības rezultātā tie ir kļuvuši nesaskatāmi. Tomēr, balstoties vecās fotogrāfijās, kurās vēl ir redzami atribūti, šīs figūras tiek identificētas kā tikumu alegorijas: Ticība, Cerība, Mīlestība un Pazemība[21]. Arī šie tēli ir attiecīgi antikizēti un atspoguļo to pašu klasisko skaistuma etalonu, aiz kura stāv alegoriski pārinterpretēts Venēras tēls. 

Triumfa arkas nozīmi portāliem piešķir pilastri, kuri simbolizē kolonnas, un  eņģelīši abās ailu malās, kuri tāpat kā Reiterna namā, vienā izstieptā rokā tur uzvaras vainagu, bet otrā – palmas zaru (5. att.). Ņemot vērā, ka šeit viņiem nav spārnu, tie var būt arī putti, nevis eņģelīši, kas piedod triumfa tēmai vēl rotaļīgāku pieskaņu. Toties pati par sevi šī tēma ir skaidri izteikta. Grūtāk ir saprast, kādām uzvarām par godu šis sižets varēja šeit parādīties. Iespējams, ka to var saistīt ar zviedru- poļu karu 1626. – 1629. g., īpaši tādēļ, ka 1629. g. ziemā zviedru karaspēks pārliecinoši sakāva poļu pulkus kaujā pie Gužno, un, neskatoties uz vēlākām neveiksmēm, noslēgtais miers bija Zviedrijai izdevīgs, jo tā paturēja savus īpašumus Vidzemes un Igaunijas teritorijās. Dannenšterna nama apdares darbi tika pabeigti 1699. g.[22], kad apritēja 70 gadi kopš uzvaras pie Gužno. Tajā pat laikā triumfālie putti neizceļas ar nopietnu noskaņojumu un tos viegli var interpretēt ārpus politiskā konteksta kā vienkāršu joku vai dekoru. Taču triumfa arkas simbolika ir acīmredzama, un tas ir skaidrs mājiens valsts ideoloģijas virzienā.

Tātad, XVII gs. beigās Rīgā divi ļoti turīgi pilsētnieki, kuri savienoja savas dzimtas ar radniecības saitēm, uzcēla divus sava laika iespaidīgākos namus, kurus būvēja viens arhitekts un kuru tēlniecisko apdari veica viens tēlnieks. Abi namīpašnieki kalpoja ar saviem līdzekļiem Zviedrijas kronim un saņēma par to dižciltības titulu. Abi izrotāja savus lepnos namus ar portāliem, būvētiem pēc triumfa arkas parauga un dekorētiem ar attiecīgiem triumfa tematikas ciļņiem. Turklāt viens no viņiem, lai nebūtu nekādu šaubu par to, kāda veida uzvaru godina viņa nama triumfālais portāls, lika novietot frīzes cilnī simbolisku sižetu ar zviedru heraldisko lauvu, kas uzvar krievu simbolisko lāci. Faktiski tajā pašā laikā arhitekts, kurš būvēja šos divus namus, strādāja pie Sv. Pētera baznīcas restaurācijas un piebūvēja tai klāt trīs portālus pēc trīs ailu triumfa arkas parauga ar triumfāliem ciļņiem tajos. Minētie fakti veido zināmu likumsakarību, kas liek domāt, ka šos objektus vieno ne tikai arhitekta un tēlnieka vārdi, ne tikai savstarpēja pazīšanās, bet arī viena ideoloģija, kura, acīmredzot, atbilda zviedru varas tā laika oficiālajai ideoloģijai. Abi dižkungi, šo prominento namu īpašnieki un veiksmīgi uzņēmēji, bija ieinteresēti uzturēt labas attiecības ar varu, tādēļ ir dabiski, ka viņi centās savu lojalitāti un atbalstu varai apliecināt ar redzamām zīmēm. Domājot par šiem faktiem, mums jāatceras, ka tas bija simbolu un alegoriju laikmets, kad publiski demonstrējamiem attēliem tika piešķirta īpaša nozīme un jēga, vēl jo vairāk tad, kad tiem bija saskatāms politisks konteksts. 

Interesanti, ka pēc “zviedru laiku” beigām, kad Rīga kopā ar visu Vidzemi nonāca Krievijas impērijas sastāvā, abi varenie kungi – Dannenšterns un Reiterns – veiksmīgi adaptējās jaunās varas apstākļos. Triumfa arka un simboliskais cilnis ar lauvu un lāci nemaz netraucēja Reiternu dzimtas labklājībai, kuras pārstāvji nākamās paaudzēs taisīja veiksmīgas karjeras, kalpojot Krievijas Impērijai. Reiterni ieņēma augstus amatus un XIX gs. beigās pat ieguva grāfu titulu. Dannenšterniem arī sekmējās: jau pats Ernsts Metsi pārgāja impērijas dienestā un ieņēma Rīgas muitas prezidenta un licenču virsinspektora amatu. Viņš bija labi ieredzēts no jaunās varas puses un pat tika uzskatīts par galma draugu[23]. Viņa dēls ar Pētera I pavēli tika iecelts par Rīgas ostas prefektu, bet mazdēli veidoja militāru karjeru Krievijas armijā.[24] Un pastāv leģenda, ka Pēteris I pats ieradās pie Dannenšterna, lai izprecinātu viņa meitu ar vienu savu virsnieku[25].

Vēlākos laikos Rīgā tika uzceltas vēl vairākas triumfa arkas par godu dažādiem imperatoriem un viņu uzvarām[26]. No tām ir saglabājusies tikai viena arka, kura tapa par godu Krievijas uzvarai pār Napoleonu. Tas ir likumsakarīgi, ka tieši Napoleona karu sakarā triumfa arka kā uzvaras un slavas piemineklis ieguva jaunu aktualitāti Eiropas arhitektūrā. Pamatu tam lika pats Francijas imperators, kurš par godu savai uzvarai Austerlicas kaujā (1805.g.) pavēlēja uzcelt skaistu trīs ailu arku ampīra stilā, atbilstoši labākajiem senās Romas paraugiem (Arc de Triomphe du Carrousel, 1808.g.), no kuriem vistuvākā laikam ir tieši Konstantīna arka (2. att.). Pēc Napoleona rīkojuma, par godu viņa armijas uzvarām 1806. g. tika uzsākta vēl vienas, slavenākās Francijas triumfa arkas (Arc de triomphe de l’Étoile) celtniecība, kura tika pabeigta jau pēc imperatora nāves 1836. g. un tika veltīta visiem viņa kariem. Kopš 1840. gada, kad caur arku izbrauca sēru korteža ar Napoleona mirstīgajām atliekām, Francijā pastāv tradīcija atvadoties godināt valsts slavenākos vīrus, izvedot tos svinīgā procesijā cauri arkai. Šī arka visvairāk atgādina vienas ailas Tita arku Romā. Protams, abās minētajās arkās uz fasādēm ir redzami Viktorijas attēli.

Parīzes piemēru iespaidā triumfa arkas parādījās arī koalīcijas valstu galvaspilsētās, kuras tādā veidā atzīmēja uzvaru pār pašu Napoleonu – tā ir Vellingtona arka Londonā (Wellington Arch, 1825.g.) un trīs lielas arkas Krievijā: divas Pēterburgā un viena Maskavā, neskaitot vēl mazas šur un tur. Vispirms tika uzcelta Narvas vārtu arka Pēterburgā (Нарвские триумфальные ворота, 1814.g.), kas tika paredzēta, lai sagaidītu karaspēka atgriešanos no Parīzes. Pēc tam parādījās Galvenā štāba arka (Арка Главного штаба, 1829.g.) Pēterburgā, kas atrodas tieši pretī Ziemas pilij un pie kuras sākas izeja uz galveno pilsētas ielu – Ņevas prospektu. Vēl pēc brīža parādījās Maskavas triumfa vārti  (Московские Триумфальные ворота, 1834.). Protams, ka visās šajās arkās ir redzamas Viktorijas figūras.

Svinot uzvaru pār Napoleonu, sava triumfa arka tika uzcelta arī Rīgā – tā pati vienīgā “oficiālā” arka, kas atrodas Viestura dārzā un ir pazīstama ar nosaukumu “Aleksandra vārti” (6. att.).

Arka tika uzcelta 1815. g. arhitekta Johana Daniela Gotfrīda vadībā kā piemineklis imperatora Aleksandra I mājupceļam no Parīzes. Sākotnēji tā atradās uz Pēterburgas ceļa (šodien Brīvības iela), bet vēlākos laikos tā divreiz tika pārcelta: 1904.g. uz priekšu,  pie jaunās pilsētas robežas un 1935.g., kad tā tika novietota patreizējā atrašanās vietā[27]. Jāsaka gan, ka arkas noformējums ir ļoti skops – divas kolonnas ar joniešu kapiteļiem un divi medaljoni ar tik tikko pamanāmiem ciļņiem, uz kuriem attēloti senie uzvaras simboli: divi sakrustoti palmu zari vienā pusē, un divi sakrustoti lauru zari ar zobenu – otrā pusē. Turklāt abas fasādes ir pilnīgi vienādas.

Iespējams, ka vēl viena triumfa arka ir konceptuāli “nomaskēta” lielā un majestātiskā neobaroka stilā būvētā ēkā Barona ielā 11 (Konstantīns Pekšēns, 1901, īres nams, 7a att.).

Ēkas smaguma centru veido vertikāli izstiepta niša arkas formā elegantu kolonnu ierāmējumā tieši uz stūra, kur krustojas Krišjāņa Barona un Dzirnavu ielas. Augšā nišas ailes abās malās ēkas fasādi rotā divas skaistas un oriģinālas skulptūras: uz lauvas sēdoša spārnota sieviete un uz sfinksas galvas sēdošs spārnots vīrietis (7b att.).

Šo grezno namu uzcēla latviešu uzņēmējs un mecenāts Kristaps Bergs, kurš, pateicoties savām spējām un sakrātajiem līdzekļiem, pacēlās no zemnieku kārtas līdz sabiedrības augšējiem slāņiem. Viņa monogramma atrodas goda vietā nišas iekšpusē un var kalpot par atslēgu visas kompozīcijas izpratnei. Silvija Grosa uzskata, ka niša ar kolonnām un skulptūrām ir “efektīgi izspēlēta triumfa arkas tēma”, kas jāsaprot kā nama īpašnieka apoteoze un viņa panākumu slavinājums[28].

Protams, tā nav triumfa arka vārda pilnīgā izpratnē, bet ir jāatzīst, ka arkas idejiskie elementi ir labi saskatāmi, proti, tās ir kolonnas, tā ir nišas pusloka forma un spārnotas ģēniju – sargātāju figūras[29], kuras aizvieto spārnotas Viktorijas tēlus. Tādēļ šķiet, ka Grosas piedāvātā apoteozes koncepcija ir pamatota, lai gan ar piebildi, ka šī kompozīcija ir drīzāk triumfa arkas simbols vai mājiens uz to. Kopumā var teikt, ka šeit ir eleganti apspēlēta triumfa arkas forma un semantika.

Apskatītie piemēri attiecas uz gadījumiem, kad triumfa arkas ideja Rīgas arhitektūrā tika izmantota attiecībā gan uz formu, gan saturu. Proti, Aleksandra vārti tika būvēti tieši kā triumfa arka par godu uzvarai karā. Savukārt četri izanalizētie Bindenšū būvētie portāli ārēji tikai imitē triumfa arkas formu, bet, pateicoties dekoratīvajiem eņģeļu-viktoriju ciļņiem, tie pauž triumfa arkas galveno ideju – uzvaras slavinājumu. Tāpat arī greznajā Kristapa Berga nama fasādē ļoti veiksmīgi tiek apspēlēta triumfa arkas tēma, iešifrētā veidā paužot ideju par nama īpašnieka personīgo triumfu.  Tajā pat laikā Rīgas laicīgajā arhitektūrā var sastapt gadījumus, kad triumfa arkas tēma tika izmantota tikai ārējai formai, bez sasaistes ar tās saturu. Piemēram, Ernesta Štālberga projektētie Eduarda Smiļģa mājas ārējie vārti (1924.-1930.g.) acīmredzami atkārto Aleksandra vārtu formas (8.att.).

Sakrīt ne tikai kopējās aprises, bet arī medaljoni. Var teikt, ka konstruktīvi vārti Smiļģa ielā 37/39 ir tie paši Aleksandra vārti, tikai ar piebūvētu balustrādi un iekļauti mūrētā iežogojumā. Eleganta variācija par trīsailu triumfa arku rotā Kārļa Felsko projektētā fon Stricka savrupnamu Aristīda Briāna ielā 9 (9. att.).

Kombinācijā ar pilastriem, frīzi un frontonu šis portāls raisa asociāciju ar antīkā tempļa fasādi, bet durvju ailas atdarina triumfa arkas siluetu. Abi šie piemēri – Smiļģa ielā un Aristīda Briāna ielā – parāda, cik viegli arhitekti varēja izmantot triumfa arkas formas dekoratīviem nolūkiem, bez saistības ar šīs konstrukcijas sākotnējo koncepciju. Lai gan nav izslēgts, ka Smiļģa ielas vārtiem šāda forma tika piešķirta ar mērķi paust mākslas triumfa alegorisko vēsti. Taču par to mēs varam tikai minēt. 

Tātad var secināt, ka Rīgā atrodas viena “oficiāla” triumfa arka – Aleksandra vārti un vēl četras “neoficiālas” triumfa arkas, “ieslēptas” portālu izskatā, bet pēc formas un satura precīzi atbilstošas triumfa arkas koncepcijai. Ar zināmām piebildēm šai kategorijai var pieskaitīt arī nišu ar skulptūrām Kristapa Berga namā. Kopumā visas šīs arkas atspoguļo sava laikmeta vēstures un kultūras kontekstu un nes vēsti, kuru mums jāprot izlasīt. Apskatītie piemēri liecina, ka Rīgā, tāpat kā citās Eiropas pilsētās, triumfa arkas forma tika izmantota dažādos laikos gan atbilstoši tās sākotnējai idejiskai koncepcija, gan nesaistīti ar to, kā tīri dekoratīvs arhitektūras elements. 

ATSAUCES

---

[1] Triumfa gājienu piešķīra tikai Senāts, tam bija jāatbilst vairākiem nosacījumiem. Ne katram karavadonim un ne par katru uzvaru tika piešķirts triumfs.

[2] Jūras kauja pie Akcijas raga  (Actium), notika 31. g. p.m.ē. Šajā kaujā Oktaviāna flote sakāva Antonija un Kleopatras floti, ar ko tika pielikts punkts pilsoņu kariem un Romas vēsturē sākās jauns vēsturiskais posms – impērijas laikmets.

[3] Anna Ancāne ( 2016). Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība 17.g.s otrajā pusē. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts,102. lpp.

[4] Bindenšū kreisā portāla zīmējuma salīdzinājums ar realitāti uzrāda, ka A. Ancānes apgalvojums, ka “portālu centrālās figūras aprises atbilst Bindenšū projektā redzamajām”, neatbilst patiesībai: Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 105. lpp. Taču tas nav pretrunā ar autores secinājumu, ka esošās skulptūras stilistiski atbilst portālu tapšanas laikam: Turpat.

[5] Johans Kristofs Broce (1992). Zīmējumi un apraksti. 1. sēj. Rīgas skati, ļaudis un ēkas. Red. T. Zeids. Rīga: Zinātne, 205., 355-356. lpp. Attēls 152.

[6] Skat.: Paul Campe (1944). Der Stadt- Kunst- und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas uz Ende 17. Jh. Riga: Holzner Verlag, Abb.17.

[7] Sīkāk par to: Turpat, 104-107 lpp.

[8] Turpat, 21. lpp. 

[9] Pie portālu izstrādes darbojās vairāki meistari – skat.: Peter Arends (1944). St.-Petri-Kirche in Riga: V. Tepfers Verlag, 16-17 S.; Gunārs Zirnis (1984). Pētera baznīca. Rīga: Zinātne, 83. lpp.

[10] Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 107. lpp.

[11] Par labu tam runā šādi apsvērumi. Šīm skulptūrām brīvās rokas pirksti ir saliekti dūrē, tādējādi veidojot caurumu  (3e att.), kurā varēja iestiprināt palmas zaru. Taču rokas stāvoklis ir tāds, ka palmas zars, ja to taisni ieliktu dūrē, sliektos slīpi uz leju, nevis uz augšu, kā tam būtu jābūt. Tam var būt divi skaidrojumi: 1) palmas zaram varēja būt liektais stiprinājums, kas nodrošinātu tam vertikālu stāvokli, un 2) sakarā ar kaut kādiem bojājumiem, kādā no restaurācijas reizēm XVIII vai XIX gs. palmas zari tika noņemti un roku stāvoklis mainīts. Iespējams, ka tādā veidā nākamās varas iestādes vēlējās mazināt triumfālo noskaņojumu “zviedru laikos” celtajām skulptūrām. Taču tie ir tikai minējumi, jautājuma noskaidrošanai būtu nepieciešams veikt speciālu izpēti.

[12] Sīkāk skat.: Ernst Gombrich (1972). Symbolic Images. Studies in the Art of the Renaissance. New York: Phaidon, 1972.

[13]Zīmīgi, ka P. Arendss raksturo šos tēlus šādā veidā:  “Frauen, bzw., Engelsfiguren”, tātad “sieviešu jeb eņģeļu figūras”: Arends. St.-Petri-Kirche in Riga, 17. lpp.

[14] Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 146. lpp.

[15] Rietumeiropā jau kopš XVI gs. lācis tika asociēts ar Krieviju un pakāpeniski kļuva par Krievzemes markeru, vispirms uz ģeogrāfiskām kartēm: Денис Хрусталев. (2011). Происхождение ˮрусского медведяˮ. Новое литературное обозрение, 101.137-152. стр. (Denis Khrustalev (2011.) Proiskhozhdenie ˮrusskogo medvedyaˮ, Novoe literaturnoe obozrenie. 101,137-152 pp.)

[16] Pati ēka tika uzcelta jau 1685. g., bet vēl trīs gadus turpinājās apdares darbi: Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 144. lpp.

[17] Viņa meita Katarīna Barbara apprecēja rātskungu Johanu fon Reiternu: Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 160. lpp.

[18] Sīkāk skat.: Pārsla Pētersone (1992). Dannenšterna nams Rīgā. Latvijas arhīvi, 2,  35.-36. lpp.

[19] Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 170.-171. lpp.

[20] Skat.: Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 164. lpp.; Pētersone. Dannenšterna nams Rīgā, 35. lpp.

[21] Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 166. lpp.

[22] Pētersone. Dannenšterna nams Rīgā, 35. lpp.

[23] Pētersone. Dannenšterna nams Rīgā, 32. lpp.

[24] Turpat.

[25] Stāsta avots ir: Constantin Mettig (1910). Erinnerungen an Peter den Grossen in Riga und an die Zeit der Belagerung. Riga: Mellin. 23. S. 110. 

[26] Sīkāk par to skat.: Aija Taimiņa ( 2016.). Impērijas svētku dekorācijas un iluminācijas Rīgā 18.-19.gs. Latvijas architektūra,125 lpp.

[27] Skat.: Ojārs Spārītis (2001).Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība, Rīga: Nacionālais apgāds. 31. lpp.

[28] Skat.:Silvija Grosa (2007.). Sociālā prestiža idejas atspoguļojums Rīgas agrā jūgendstila arhitektūras dekorā. Kaminska R. (sast.) Pilsēta. Laikmets. Vide. Rīga. 160-161 lpp.

[29] Silvija Grosa norāda, ka par iedvesmas avotiem šiem ģēniju tēliem kalpoja Antonio Kanovas Klementa XIII kapa piemineklis sv. Pētera katedrālē Romā: Silvija Grosa (2019.). Dekors Rīgas jūgendstila perioda arhitektūrā. Rīga, 215. lpp.

THE THEME OF TRIUPMHAL ARCH IN RIGA ARHITECTURE

Dr. hist. Prof. Harijs Tumans

Dr. hist., professor

Scientific interests: ancient history, history of the ancient Greece, Rome.

This article is dedicated to the research of forms of triumphal arches in Riga’s architecture. It gives a quick look at the history of triumphal arch and analyses the cases where the forms of the triumphal arch have been used in historical buildings of Riga. It is well known that during the XVIII-XIX centuries several triumphal arches were built in Riga, from which only one, the so called Alexander’s gate has survived till nowadays, the article shows that the concept of triumphal arch has been used in the city building in three more cases at the end of the XVII century-namely, in three portals of the St. Peter’s church as well as portals of the Reutern and Dannenstern houses. Importantly, that in all these cases both form and concept of triumphal arch have been used, as indicated by the respective reliefs at the apertures of the arches. In all three cases the use of the forms of triumphal arch can be explained by ideological considerations, hinted at the connection between time of their building and anniversaries of the victories of Swedish army.

Keywords: triumphal arch, ancient Rome, victory, portal, architecture, St. Peter’s church, Reutern house, Dannenstern house.

Summary

The main thesis of the article is that there are five triumphal arches in Riga. Alexander’s Gates, built in 1814 to commemorate the victory of the Russian army over Napoleon is the official and the most well-known of them. Apart from that, there are four more arches disguisedas portals of buildings constructed at the end of the XVII century under the Swedish rule: three portals of the St. Peter’s church (1694), one portal of Reutern house (1688) and two portals of the Dannenstern house (1696). Importantly, in all these cases both form and respective symbols-reliefs on the apertures of the portals-have been used to indicate these portals as triumphal arches. The St. Peter’s church portals display flying angels that hold laurel wreaths in their hands and are modelled to look like Victoria, the ancient Roman goddess of victory. Similarly, angels with symbols of victory – palm branches and wreaths – are displayed in the portals of the Reutern and Dannenstern houses. It is possible to establish the reason for the theme of triumph in all of these cases-the anniversaries of Swedish victories in the Russo-Swedish and Swedish-Polish wars. Thus, it means that these portals embody the idea of triumphal arches in both form and substance. Significantly, that the same architect took part in construction of all three objects – Rupert Bindenschu. The portal of the St. Peter’s church was an official order of the city council and reflected the city government ideology, yet the Reutern and Dannenstern projects were private requests. Both house owners were very wealthy men and served the Swedish throne with their resources and were thus granted titles of nobility. Therefore, there is a reason to believe that by building triumphal arch themed portals they wished to demonstrate their loyalty to the Swedish rule (while keeping a slight ambiguity) since both were interested in maintaining a good relationship with the authority. Interestingly, after Riga’s inclusion into the Russian empire both gentlemen managed to adapt successfully to the conditions of the new power, both being granted good positions for themselves and their children. All in all, these portals are interesting testimonies of their time, especially when considering the political context.

Kopsavilkums

Raksta galvenā tēze ir, ka Rīgā atrodas pavisam kopā piecas triumfa arkas. No tām viena ir “oficiāla” un visiem labi zināma – tie ir Aleksandra vārti, kas uzcelti 1814. g. par godu uzvarai karā ar Napoleonu. Taču blakus tai Rīgā atrodamas vēl četras citas triumfa arkas, kuras ir “nomaskētas” zem portālu izskata. Tie ir portāli, kas tika uzcelti Rīgā XVII gs. beigās, t.s. “zviedru laikos”: trīs Pēterbaznīcas portāli ( 1694. g.), Reiterna nama portāls  (1688.g.) un divi portāli Dannenšterna namā  (1696.). Svarīgi ir tas, ka visos šajos portālos tika izmantota ne tikai triumfa arkas forma, bet arī attiecīgi simboli, kuri norāda uz to, ka šiem portāliem tika piešķirta arī triumfa arkas saturiskā nozīme – tie ir ciļņi pie portālu ailām. Pēterbaznīcas portālos attēlotie lidojošie eņģeļi tur rokās uzvaras vainagus, un pašiem eņģeļiem piešķirts romiešu uzvaras dieves Viktorijas izskats. Līdzīgi arī Reiterna nama un Dannenšterna nama portālos ir attēloti eņģeļi ar uzvaras zīmēm – palmu zariem un vainagiem. Visos šajos gadījumos triumfa tēmai iespējams noteikt pamatojumu – zviedru uzvaru gadadienas zviedru-krievu un zviedru-poļu karos. Tas nozīmē, ka šie portāli iemieso triumfa arkas ideju gan pēc formas, gan pēc satura. Zīmīgi, ka visos trijos būvprojektos piedalījās viens arhitekts – Rupert Bindenschu. Ja strādājot pie Pēterbaznīcas portālu izveides viņš izpildīja oficiālu pasūtījumu, kas atspoguļoja oficiālu pilsētas vadības ideoloģiju, tad Reiterna un Dannenšterna projektos viņš izpildīja privātos pasūtījumus. Abi namīpašnieki bija ļoti turīgi un kalpoja ar saviem līdzekļiem Zviedrijas kronim, par ko abi saņēma dižciltības titulu. Tādēļ ir pamats domāt, ka, būvējot portālus ar triumfa arkas tematiku, viņi, lai gan saglabājot zināmu divdomību, vēlējās demonstrēt savu lojalitāti Zviedrijas varai, jo abi bija ieinteresēti uzturēt labas attiecības ar varu. Interesanti, ka pēc Rīgas pievienošanas Krievijas impērijai abi kungi veiksmīgi adaptējās jaunās varas apstākļos un saņēma no tās labus amatus gan paši, gan viņu bērni. Tādējādi visi šie portāli var kalpot par interesantām sava laika liecībām, īpaši ņemot vērā politisko kontekstu.

KAS IR PATRIOTISMS SENAJĀ GRIEĶIJĀ?

Dr. hist. Harijs Tumans.

Publicēts: Antiquitas viva 5, 2019. Lpp. 72-89.

Šajā rakstā tiek analizēti seno grieķu priekšstati par patriotismu arhaikas un klasikas laikmetos. Par pamatu tiek ņemts vārds filovpoli un tā pielietojums Tukidīda „Vēsturē”. Šajā darbā Tukidīds rāda divus patriotisma veidus, kurus iemieso, no vienas puses Perikla bēru runa par godu karā kritušajiem atēniešiem, bet no otras puses – Alkibiada runa Spartā. Gan Perikls, gan Alkibiads attiecina uz sevi vārdu oJ filovpoli”, taču viņu pārstāvētie patriotisma veidi radikāli atšķiras viens no otra. Avotu analīze rāda, ka tas patriotisms, kuru pārstāv Perikls un kas apgalvo polisas prioritāti pilsoņa dzīvē, ir attīstījies Grieķijā tikai pēc grieķu – persiešu kariem. Savukārt Alkibiada priekšstati par filovpoli” sakņojas senajos aristokrātijas ideālos, kuri tika noformulēti Homēra eposā un bija aktuāli arhaikas laikmetā.

Atslēgas vārdi: patriotisms, polisa, Perikls, Tukidīds, Alkibiads, Homērs.

Vārds oJ filovpoli” pirmo reizi parādās Tukidīda ( Thucydides, 460. – ap 400.p.mē. ) “Vēsturē” un tiek tulkots  kā “tēvijas draugs”, “tas, kas mīl dzimteni”, jeb, citiem vārdiem, ”patriots”. Šī vārda esamība norāda uz to, ka grieķu kultūrā tajā laikā vajadzētu pastāvēt arī attiecīgai izpratnei par patriotismu. Taču paradoksālā veidā mēs neatrodam senajā Grieķijā šādu jēdzienu un veidojam savus priekšstatus par toreizējo patriotisma izpratni, balstoties tekstuālā kontekstā un savā intuīcijā. Vairāk vai mazāk vienprātīgi tiek pieņemta atziņa, ka uz senajiem grieķiem nevar attiecināt patriotismu mūsu dzimtenes mīlestības izpratnē kā Vaterlandsliebe ( Pursey 1940, 51, 217ff; Chroust 1954, 288f; Карпюк 2010, 101 ). Skaidrs ir arī tas, ka sengrieķu patriotismam bija politisks raksturs un noteikti ne nacionāls, jo nacionālās apziņas kā tādas tolaik vēl nebija ( Anderson 1991 ). Tas nozīmē, ka ar grieķu patriotismu vajadzētu saprast divas lietas: pirmkārt, lojalitāti polisai kā pilsoņu kolektīvam jeb kopībai (koinoniva) Aristoteļa izpratnē (Arist. Pol., 1253a 9); un otrkārt katram normālam cilvēkam piemītošas dabiskas mīlestības un piesaistes jūtas uz dzimto vietu, lai gan ar piebildi, ka grieķiem šīs jūtas izpaudās savādāk nekā mums. Turklāt vēl jāpiemetina, ka abos gadījumos ir pašsaprotama vēlme un gatavība aizstāvēt dzimteni ar ieročiem rokās, kas skaitījās pilsoņa tiešs pienākums. Tas viss nozīmē arī to, ka grieķu pilsonim polisas intereses bija jāstāda augstāk par savējām. Un, protams, ideālam pilsonim bija jābūt gatavam atdod dzīvību, sargājot savu polisu.

Tukidīda „Vēsturē” mēs redzam, ka Peloponēsas kara laikā šāda izpratne par patriotismu jau bija kļuvusi par Atēnu oficiālās ideoloģijas sastāvdaļu. Par to spilgti liecina slavenā Perikla ( Perikles, ap 494.-429.pm.ē. ) runa par godu karā kritušajiem atēniešiem. Visvairāk Perikls cildina kritušos par to, ka viņi ir izpildījuši savu pienākumu pret dzimteni : „Tā nu šie ir par tik krietniem izrādījušies, kā to viņu pienākums pret pilsētu prasīja” (Kaˆ o†de men proshkÒntwj tÍ pÒlei toio…de ™gšnonto -Thuc. II, 43,1; tulk. F. Garais ). Turklāt Perikls īpaši atzīmē, ka kritušie karavīri nonicināja baudas un cerību tikt pie bagātības nākotnē ( Thuc. II, 42, 2). Tātad dzimtenes mīlestība viņiem bija svarīgāka par pašu labumu. Viņi ir pelnījuši slavu par to, ka brīvprātīgi upurēja dzimtenei skaistāko dāvanu – savu dzīvi ( Thuc., II, 43, 2 ). Lielu runas daļu veido slavas dziesma demokrātiskajām Atēnām, kas dod Periklam iespēju vēl vairāk izcelt kritušo nopelnus: „Negribēdami šādu pilsētu zaudēt, ir nu drošsirdīgi cīnījušies un nāvē gājuši šeit kapā guldītie…” ( Thuc., II, 41, 4; tulk. F. Garais).

Faktiski šo runu var uzskatīt par polisas patriotisma manifestu, kurā ir skaidri nodeklarēts, ka ideāli savas valsts pilsoņi ir patrioti, kuri gatavi upurēt savas dzīves dzimtenes vārdā. Tas ir oficiāls uzstādījums, kas parāda, ka šāda patriotisma izpratne ir kļuvusi par valsts ideoloģijas sastāvdaļu. Lai arī šajā runā ir skaidri izteikta oficiālā izpratne par patriotismu, pats vārds filovpoli” šeit vēl neparādās. Pirmo reizi Tukidīda „Vēsturē” Perikls šo vārdu lieto citā savā runā citā tautas sapulcē. Nākamajā 430. gadā p.m.ē. , kad Atēnās plosījās mēris, kara gaitā iezīmējās negatīva stagnācija un atēniešu vidū parādījās izmisums un neapmierinātība ar Perikla politiku, viņš bija spiests taisnoties tautas sapulces priekšā un teica runu, kurā, pēc Tukidīda domām, bija arī šādi vārdi: „Un tomēr jūs ļaunojieties uz cilvēku, kas labāk par kuru katru citu, man šķiet, saprot, kas vajadzīgs, un spēj to arī paskaidrot, – kas tēviju mīl un mantkārībai nav pieejams” (ka…toi ™moˆ toioÚtJ ¢ndrˆ Ñrg…zesqe Öj oÙdenÕj ¼sswn o‡omai enai gnîna… te t¦ dšonta kaˆ ˜rmhneàsai taàta, filÒpol…j te kaˆ crhm£twn kre…sswn ; Thuc. II, 60, 5; tulk. F. Garais ). Kā redzams, šeit Perikls atklāti sauc sevi par patriotu ( „kas tēviju mīl” ), tātad par cilvēku, kurš pakļauj savas intereses ( „mantkārībai nav pieejams” ) valsts labumam. Kontekstā ar iepriekšējo runu ir pilnīgi skaidrs, ka vārdā filovpoli” tiek ielikta tieši šāda nozīme.

Taisnības labad ir jāatzīst, ka, neskatoties uz visu to, ko var pārmest Periklam[1], viņš bez kautrēšanās varēja sevi saukt par neuzpērkamu patriotu, jo viņš patiešām bija spējīgs upurēt savas intereses valsts labā. Kad kara sākumā Atikā iebruka un sāka postīt laukus spartiešu karaspēks ķēniņa Arhidāma vadībā, Perikls, zinot, ka, visticamāk, viņa zemes īpašumi netiks aiztikti to viesmīlības saišu dēļ, kas saistīja viņa dzimtu ar Arhidāma dzimtu, lai pasargātu sevi no iespējamiem pārmetumiem, nodeva savus īpašumus valstij ( Plut. Per., XXXIII; Polyaen, I, 36 ). Tādā veidā viņš ne tikai rīkojās cēli, bet arī nodemonstrēja uzticību saviem principiem, upurējot valsts labā savu materiālo labklājību. Pat ja tā bija tikai poza, kuru diktēja viņa politiskais tēls, ir jāatzīst, ka viņš rādīja izcilu patriotiskās rīcības piemēru.

Protams, Perikls bija tikai polisas patriotisma idejas propagandētājs, nevis autors. Dzimtenes mīlestības jūtas ir dabiskas katram cilvēkam, bet valsts un politiķi tās izmanto savām vajadzībām un savās polittehnoloģijās. Tas nozīmē, ka pirms patriotisms kļuva par oficiālās ideoloģijas sastāvdaļu, tam bija jābūt iesakņotam kultūrā. Sengrieķu kultūrā visu lietu sākums bija Homēra eposs. Tādēļ ir dabiski, ka tieši „Iliādā” mēs atrodam pirmo patriotisko uzrunu – Hektora aicinājumu dedzīgi cīnīties par dzimteni: ajmuvnesqaiperi; pavtrh” ( Il., XII, 243 ; Skat.: Walter 1993, 72f, 74; Strassburger 1954, 131ff.). Kallina un Tirtaja dzejas patriotiski kareivīgie motīvi turpināja šo tradīciju ( Starr 1986, 52f. )

Jaunu pavērsienu patriotisma tēmas attīstībai deva Solons ( Solon, ap 640/635. – 559.p.m.ē.) – gan ar darbiem, gan ar dzejas pantiem. Viņš veltīja savai valstij ne tikai politisko darbību, bet arī savu mūzu. Vispirms pašā VI gs. p.m.ē. sākumā viņš ar savu dedzīgo aicinājumu glābt Atēnu pilsētas godu un atkarot Salaminas salu modināja pilsoņos patriotiskas jūtas un pilsonisku apziņu (Stahl1987, 206. ). Šo tēmu viņš vēlāk attīstīja savā elēģijā „Lablikumība”, kurā skaidri pauda ideju par pilsoņu līdzatbildību par savas pilsētas likteni ( Sol. Fragm. 3, 5 – 11 Diehl³ ). Īsi sakot, kā atzīst speciālisti, ar šādu nostāju Solons atklāja jaunu laikmetu politiskās domas vēsturē (Jaeger 1970, 7–31; Manuwald 1989, 12ff; Туманс 2002, 210слл. ). Faktiski viņš pirmais pacēla valsts vērtību, t.i., kopējas lietas vērtību pāri personīgajām interesēm un ar savu piemēru īstenoja šo principu dzīvē. Tādā veidā viņš ielika pamatus pilsoniskajai ideoloģijai[2], kuras kodolu veido patriotisma ideja.

Klasiskajā laikmetā, pateicoties grieķu – persiešu kariem, grieķu patriotiskās jūtas saasinājās, kas neizbēgami sekmēja kopēja hellēņu patriotisma izveidi[3]. Fakts, ka daudzas polisas spēja apvienoties cīņai pret kopēju ienaidnieku, liecina par attiecīgiem priekšnosacījumiem grieķu mentalitātē. Hellāda tik tiešām tika apzināta kā grieķu „kopīga māja”, par kuras simbolu kalpoja kopējais pavards Delfu svētnīcā (  Plut. Arist., XX, 4 )[4].

 Dabiski, ka kara iespaidā jaunā līmenī pacēlās arī lokālais, jeb polisas patriotisms. Pie tam ne tikai militāras drosmes ziņā, bet arī politiskās apziņas līmenī, proti, par labu normu kļuva tendence upurēt savas intereses valsts interešu labā. Labs piemērs tam ir Aristīds, kurš atrada sevī spēkus uzrunāt savu galveno politisko pretinieku Tēmistoklu ar piedāvājumu sadarboties kopējā lietā un sacensties savā starpā par to, „kurš vairāk laba izdarīs tēvzemei”( Hdt., VIII, 79;arī: Plut., Arist. VIII ). Tādā veidā divi aristokrāti pārtrauca savstarpējās ķildas, lai kopā kalpotu dzimtenei. Starp citu, tas pats Aristeids ( Aristeides, ap 530.-467.p.m.ē) desmit gadus iepriekš ( 490.g.p.m.ē.) atteicās no savām ambīcijām un karaspēka vadīšanas, lai Miltiāds Jaunākais (Militades, 550. – 489.p.m.ē. ) varētu realizēt savu kaujas plānu, kurš tā rezultātā vainagojās ar spožu uzvaru (Plut., Arist.V ). Tātad Perikls nebija pirmais, kurš spēja upurēt personīgās intereses valsts labā. Protams, karu laikā grieķu pasaulē netrūka varoņu, kuri bija gatavi upurēties dzimtenes vārdā[5], taču visspilgtāko patriotisma piemēru pasaulei radīja slavenie trīssimts spartieši ( Hdt., VII, 220; Diod.,XI, 9, 1 )[6]

Tā visa iespaidā izveidojās klasiskais pilsoņa ideāls – pilsonis, kurš gatavs atdot dzīvi par dzimteni. Tādēļ Hērodota ( Herodotos, ap 494. – 425. p.m.ē. )stāstā par Solona sarunu ar Krēzu par laimīgāko cilvēku tiek nosaukts atēnietis Tells – pilsonis, kurš cienījami nodzīvoja savu mūžu, izaudzināja bērnus un mazbērnus un gāja bojā kaujas laukā, cīnoties par savu dzimteni      ( Hdt. I, 30 ) . Peloponēsas kara laikā polisas patriotisms vēl vairāk nostiprinājās un bija tipiski, ka pilsoņi spēja pārvarēt iekšējās pretrunas un nesaskaņas, un apvienoties kopējo draudu priekšā. Pretinieki rēķinājās ar to, tādēļ nav brīnums, ka Atēnu demokrātijas līderis Kleons tautas sapulcē prasīja nāvi visiem mitileniešiem bez izņēmuma, jo viņi – un to viņš īpaši pasvītroja – bija to pelnījuši, jo sacēlās pret atēniešu kundzību vienprātīgi – gan tauta, gan oligarhi ( Thuc. III, 39, 6 ). Tā paša kara laikā izveidojās Sicīlijas grieķu patriotisma koncepcija ar saukli pārtraukt savstarpējas ķildas un apvienoties, lai kopīgi aizstāvētu sevi pret atēniešu ekspansiju ( Thuc. IV, 59 – 64; Skat.: Фролов 2011, 95 – 101. ).  Īsi sakot, var apgalvot, ka tieši patriotisko tendenču attīstība grieķu pasaulē kļuva par svarīgāko priekšnosacījumu panhellēnisma ideoloģijas izveidei vēlās klasikas laikmetā ( IV gs.p.m.ē. ).

Šajā vietā varētu pielikt punktu īsā sengrieķu patriotisma vēstures apskatā, taču viens kliedzošs fakts neļauj to darīt. Un proti, Tukidīda „Vēsturē” ne tikai Perikls apzīmē sevi ar vārdu filovpoli” , bet tieši to pašu dara arī Alkibiads( Alcibiades, 450. – 404. p.m.ē. ) savā runā spartiešu priekšā, kurā viņš pamato savu ierašanos pie tiem ( Thuc. VI, 92, 4 ). Starp citu, tas ir zīmīgi, ka vārds filovpoli” Tukidīda darbā figurē nevis autora tekstā un nevis slavenajā Perikla runā par godu kritušajiem atēniešiem, bet divu politiķu – antipodu runās par sevi, un abos gadījumos viņi attiecina šo vārdu uz sevi nevis uz citiem cilvēkiem. Zinot Tukidīda stila īpatnības, ir jādomā, ka tas nav nejauši – visticamāk tādā veidā viņš, kā tas bija ierasts toreizējā retorikā, pretnostatīja divus dažādus priekšstatus par vienu lietu. Bet, neskatoties uz to, pats fakts, ka Alkibiads sauc sevi par patriotu brīdī, kad viņš ir aizbēdzis uz Spartu, lai palīdzētu spartiešiem cīņā pret viņa dzimtajām Atēnām, liekas īpaši dīvains un pārsteidzošs. Tātad viņš pagriež ieročus pret savu dzimteni, kļūst par nodevēju, bet uzskata sevi par patriotu! Jāsaka, ka šāda rīcība Alkibiadam ir tipiska – vispirms viņš aizbēg uz Spartu, tad no Spartas – uz Persiju, no Persijas – atpakaļ uz Atēnām… Un tas nekad nav traucējis viņam uzskatīt sevi par patriotu!

Alkibiada rīcība dabiski piesaista pētnieku interesi, kuri piedāvā tai dažādus izskaidrojumus. Tomēr šis ir diezgan sarežģīts fenomens, un to nevar izskaidrot, piemēram, ar norādi uz kaut kādu Alkibiada „dēmonisko dabu”( Тaeger 1943, 127.). Tāpat nevar piekrist mēģinājumiem skaidrot viņa nodevības ar tēzi, ka grieķu polisa vēl nepazina patriotismu (Pursey 1940, 215 – 231; Chroust 1954,  280 – 288; Iebildumi – skat.:  Карпюк 2010, 109; Фролов  2001, 81). Šīs koncepcijas piekritēji uzskata, ka polisas partikulārisms vēl nav patriotisms un apgalvo, ka senie grieķi daudz vairāk bija integrēti lokālās apvienībās – vispirms asinsradinieku grupās ( dzimtas, fratrijas, fīlas ), pēc tam draudzīgās un politiskās apvienībās, kas ļaujot izskaidrot sengrieķu pasaulei tik tipiskos nodevības gadījumus (Pursey 1940,217f, 220ff, 224ff, 230; Chroust 1954, 281ff, 288.). Tam var iebilst, ka, pirmkārt, šie pētnieki, kā jau ticis atzīmēts, pārspīlē „partejiskuma” faktora nozīmi toreizējā grieķu ideoloģijā un dzīvē (Карпюк 210, 109. ); otrkārt, viņi stipri pārvērtē indivīdu integrācijas līmeni dažādās lokālās grupās un aizmirst par personīgo ambīciju nozīmi un personīgās harizmas lomu grieķu dzīvē [7] un treškārt, viņi atstāj bez ievērības jau šeit pieminēto Perikla runu, kā arī Solona dzeju un citus tekstus, kuros skaidri izteikta kopienas prioritātes ideja personīgo interešu priekšā. Neatkarīgi no tā, cik cilvēku pārkāpa šos idejiskos uzstādījumus un patriotisma principus, svarīgs ir pats fakts, ka šie priekšstati bija aktuāli cilvēku apziņā. Citiem vārdiem sakot, ja ir teksti par patriotismu, tad ir arī pats patriotisms. Tas nozīmē, ka Alkibiada patriotisma trūkums prasa citu izskaidrojumu.

Manuprāt, Alkibiada „rakstura mainīgums”, viņa pārbēgšana no vienas valsts uz citu, ko šodien sauc par nodevību, ļoti labi iekļaujas aristokrātiskās kultūras kontekstā. Gabriels Hermans pārliecinoši pierādīja, ka viņa rīcību vajadzētu uztvert nevis kā „jauna gara” izpausmi, bet tā būtu jāskata aristokrātu ritualizētas draudzības kontekstā (Herman 1987, 117ff.  ). Tik tiešām, visas Alkibiada pārvietošanās balstījās uz personīgo sakaru sistēmas un viesmīlības tradīcijām (Суриков 2002, 4 – 13.). Piemēram, vēl pirms bēgšanas no Atēnām viņš bija spartiešu proksens  ( aizbildnis, pārstāvis ) un kārtoja jautājumus, saistītus ar spartiešu gūstekņiem( Plut., Alcib. XIV ). Tādēļ viņa bēgšana uz Spartu bija labi pamatota no tradicionālās aristokrātu morāles viedokļa, un viņš varēja cerēt uz atbildes pakalpojumiem no spartiešu puses. Arī visi pārējie viņa darbi, viņa slavas kāre, demonstratīvā greznība, uzvaras un triumfālā atgriešanās Atēnās liecina par to, ka viņš domāja senās aristokrātu ētikas kategorijās. Visvairāk viņš sevi realizēja militārās slavas laukā, tika ievēlēts par stratēgu ar neierobežotām pilnvarām, guva milzīgu atbalstu tautā un varētu kļūt par tirānu, ja vien pats to vēlētos ( Plut. Alcib., XXXIII – XXXIV )[8]. Taču ambīcijas likumsakarīgi noveda viņu pie konflikta ar Atēnām un kraha (Forde 1989, 8, 55, 208; Фролов 2001, 101.).

            Patriotisko jūtu vieta tradicionālajā aristokrātijas vērtību sistēmā uzskatāmi tiek parādīta vienā epizodē „Īliadā”. Kad kaujas laukā cīņai satikās divi dižciltīgi pretinieki – Glauks un Diomeds, tie, uzrunājot viens otru, atklāja, ka viņu tēvi un vectēvi bija dibinājuši draudzības un viesmīlības saites, kuras attiecas arī uz viņiem pašiem ( Il., VI, 119 – 236 ). Noskaidrojuši šo faktu, abi varoņi atteicās no cīņas un apmainījās ar dāvanām – saviem šķēpiem. Turklāt Diomeds teica šādus vārdus:

             „Arģiešu zemē arvienu es mielošu tevi jo laipni,

                  Likijā plašā tu mani, ja nokļūtu kādreiz šai zemē.

                  Vairīties nākas mums vienam no otra, kad tiekamies pūlī!

                  Pulka man trojiešu vīru un slavenu palīgu pulku;

                  Gāzīšu katru, ko dievs man būs ļāvis, ko varēšu panākt.

                  Daudz tev būs ahaju vīru; tos varēsi gāzt, cik tev tīkas;

                  Mainīsim ieročus spožos, lai zina kā vieni, tā otri

                  To, ka mums tēvi jau agrāk ir bijuši draugi un viesi!”

                  Teica tā varoņi abi un nolēca zemē no ratiem;

                  Rokas viens otram tie spieda un solījās draudzību noslēgt”.

                                                         ( Il., VI, 224 – 229; A. Ģiezena tulk. )

Kā redzams, draudzības un viesmīlības saites varoņi liek augstākā vērtē, nekā saiknes, kas saista viņus ar savu pilsētu. Šeit acīmredzami personīgās attiecības stāv pāri kopējām. Šeit prioritāra ir varoņu ētika, gods un slava, bet sabiedriskās intereses atkāpjas otrajā plānā. Un, kā parādīja Hermans, tā ir tipiska situācija Homēra laikiem (Herman 1987, 2ff. ). Šķiet, ka Alkibiada rīcība, pārbēgot no Atēnām uz Spartu, iekļaujas šajā pašā vērtību sistēmā.

            Taču Alkibiada laikabiedru pasaulē aristokrātu aprindās varēja pastāvēt arī cits savstarpējo attiecību modelis – tāds, kurā valsts labumam tika dota priekšroka. Tā, piemēram, Ksenofonts ( Xenophon, ap 430.- 356. p.m.ē.) interesanti apraksta situāciju, kad 394. g.p.m.ē. karā satikās Persijas satraps Farnabazs ( Pharnabazes, 432. – 387. p.m.ē.)un Spartas ķēniņš Agesilājs ( Agesilaos, 452-358. p.m.ē.). Farnabazs ieradās pie Agesilāja ar pārmetumiem par postījumiem, kurus spartiešu karavīri bija nodarījuši viņa īpašumiem, un atgādināja par iepriekšējo savstarpējo draudzību. Viņa vārdi lika visiem klātesošajiem spartiešiem nokaunēties, bet viņu ķēniņš atbildes runā teica šādus vārdus: „Farnabaz, es domāju, ka tev ir labi zināms, ka cilvēki no  dažādām hellēņu pilsētām kļūst par viesmīlības draugiem savā starpā. Taču, kad šīs pilsētas iesāk karu savā starpā, tiek karots ar visiem naidīgās pilsētas pavalstniekiem un viesmīlības draugiem, un tie nogalina viens otru. Arī tagad mēs karojam ar jūsu valdnieku un esam spiesti uzskatīt par naidīgu visu, kas tam pieder; taču ar tevi pašu mēs visvairāk gribētu būt draugi uz visiem laikiem” (Xen. Hell. IV, 1, 3; H. Tumana tulkojums). Atšķirībā no Homēra varoņiem Agesilājs pakļauj personīgās intereses polisas interesēm un neatzīst nekādus izņēmumus no šī principa. Viņš rīkojas kā pilsonis, nevis kā privātpersona[9]. Ksenofonts ar simpātijām atstāsta šo gadījumu un pilnīgi atbalsta Agesilāja pozīciju, kuru pasniedz kā normatīvu. Var domāt, ka Alkibiadam šāds domu gājiens noteikti bija zināms, bet viņš pilnīgi to ignorēja – kādēļ?

            Iespējams, ka kaut kādu priekšstatu par paša Alkibiāda domu gājienu var iegūt jau pieminētajā runā, kuru viņš teica Spartā, lai izskaidrotu savu ierašanos tur, un kuru atstāsta Tukidīds. Šajā runā ir šādi vārdi: „Es nevēlos, lai jūs uzskatītu mani tamdēļ par mazvērtīgu, ka es, kam agrāk bija liela tēvijas drauga (filovpoli”) slava, tagad gribu viņai kopā ar tās niknākajiem ienaidniekiem vislielākos zaudējumus nodarīt; es nevēlos arī, ka jums būtu aizdomas, it kā mani priekšlikumi celtos no emigranta dedzības. Es esmu izvairījies no to cilvēku ļaunprātības, kas mani ir izdzinuši, bet es nevairos parādīt jums labdarījumu, ja tik jūs sekojat manam padomam; un par ienaidniekiem es uzskatu ne tik daudz tos, kas saviem ienaidniekiem reiz ir zaudējumus nodarījuši, kā piemēram jūs, bet gan tos, kas savus draugus piespiež tapt par ienaidniekiem. Tēvijas mīlestību es nejūtu, kur man pārestību nodara, bet viņa man bija, kad es kā pilntiesīgs pilsonis dzīvoju drošībā. Es arī nedomāju, ka uzsāktu tagad  naidīgu rīcību pret zemi, kas vēl būtu mana tēvija, – daudz vairāk es gribētu zaudēto tēviju no jauna iegūt. Patiesībā nevis tas ir tēvijas draugs (filovpoli”), kas nepareizā kārtā to zaudējis, atstāj viņu mierā, bet gan tas, kas pēc viņas ilgodamies visādā ziņā mēģina to atkal iegūt” (Thuc.VI, 92, 1 – 4; tulk. F. Garais ).

           Neatkarīgi no tā, cik šī runa ir autentiska, skaidrs ir tas, ka šeit Tukidīds parāda ne tikai sofistiskās retorikas paraugu, bet arī aristokrāta individuālistisko loģiku, kuras ietvaros Alkibiada rīcība tiešām iegūst attaisnojumu. Divos vārdos runas būtība ir tāda, ka savu lojalitāti polisai Alkibiads dara atkarīgu no polisas attieksmes pret sevi. Ja polisa ir netaisnīga pret viņu, viņš uzskata, ka viņam ir tiesības cīnīties ar to, lai atgūtu savu godu un dzimteni, kuru ir zaudējis. Pēc šīs loģikas aizvainotam indivīdam ir tiesības karot pret savu polisu, uzskatot, ka tas ir karš nevis pret polisu, bet par to. Citiem vārdiem, šis ir tas pats senais aristokrātijas princips, kurš individuālo godu liek pāri kopējam labumam. Acīmredzot visos Alkibiada darbos šis princips ir dominējošs. Viņš rīkojas kā tipisks seno laiku aristokrāts, nerēķinoties ar sava laika realitātēm. Un jāatzīst, ka no aristokrātijas pozīcijām raugoties, viņam ir taisnība. Uzrunājot šādā veidā spartiešus, viņš noteikti cerēja uz atsaucību, labi zinot klausītāju tradicionālo domu gājienu. Lai izpatiktu spartiešiem, viņam bija jāprezentē sevi kā tradicionālo vērtību piekritēju, un viņš lieliski tiek galā ar šo uzdevumu… vai Tukidīds viņa vietā.

            Zīmīgi, ka šo argumentāciju pieņem un atbalsta romiešu autors – Kornēlijs Nepots ( Cornelius Nepos, 99.-24. p.m.ē.), kurš apgalvo, ka Alkibiads karoja nevis pret dzimteni, bet pret tiem ienaidniekiem, kuru dēļ tas bija spiests pamest tēviju ( Nep., Alcib. 4 ). Tātad vainīgi ir šie Alkibiada ienaidnieki, kuri, zinādami, cik lielu labumu viņš var nest savai dzimtenei, tomēr izraidīja viņu, vadoties no savām dusmām, nevis no sabiedriskajām interesēm ( Ibid. ). Šos vārdus saka romietis, audzināts romiešu patriotisma garā, kurš pilsonim izvirzīja vēl lielākas prasības nekā grieķu patriotisms. Tas nozīmē, ka Alkibiada loģika tik tiešām ir pamatota antīkajā tradīcijā, lai cik tas dīvaini neliktos mūsdienās. Starp citu, Nepots īpaši pasvītro, ka Alkibiads mīlēja savu dzimteni un domāja tikai par tās atbrīvošanu ( Ibid. 8; 9 ). Tam var piekrist, jo, arī pēc otrās izraidīšanas trimdā  viņš nepalika vienaldzīgs pret savu pilsētu, bet ieradās atēniešu nometnē pie Aigospotamiem, lai ar savu padomu censtos novērst neizbēgamu katastrofu. Atēniešu stratēgi, vadoties no personīgajām ambīcijām, rupji noraidīja viņa padomus, kas beidzās ar briesmīgu atēniešu sakāvi (Xen. Hell., II, 1, 25; Plut., Alcib. XXXVI; Nep., Alcib. 8 ).

            Tātad Alkibiada fenomens nav traktējams viennozīmīgi, un, spriežot pēc visa, mēs to varam saprast tikai ieskatoties viņa laikabiedru mentalitātē.  Uz to norāda daži fakti. Pirmkārt, tā ir jūsmīga Alkibiada uzņemšana Atēnās, kad viņš atgriezās dzimtajā pilsētā. Izrādījās, ka atēnieši ne tikai piedeva viņam nodevību, bet gandrīz viņu dievināja, apbērdami ar lentēm, vainagiem un citiem pagodinājumiem, turklāt tādiem, kuri parasti tika piešķirti tikai Olimpisko spēļu uzvarētājiem ( Plut., Alcib. XXXVI; Nep., Alcib. 6 ). Un daudzi sauca viņu par labāko pilsoni, kurš patiesi kalpojis valstij un cietis no cilvēkiem, kuri nodarbojās ar politiku vienīgi sava labuma dēļ (Xen. Hell. I, 4, 13 ). Pēkšņi atklājās, ka tas, kuru vakar nolādēja kā nodevēju, īstenībā bija valsts labdaris un varonis! Šāds atēniešu noskaņojuma mainīgums ir tik uzkrītošs, ka prasa pēc izskaidrojuma. Protams, no vienas puses, šeit bija sava loma gan parastajai pūļa vieglprātībai, gan Alkibiada personības šarmam. Šo šarmu atzīmēja Plūtarhs ( Plutarchus, 46.-127. ), teikdams, ka Alkibiada senču slava, vārda spēks, skaistums un ķermeņa stiprums lika atēniešiem izturēties pret viņu iecietīgi un piedot viņam visas izdarības(  Plut., Alcib. XVI ). Taču ar to vien nebūtu pietiekoši, lai atēnieši tik viegli aizmirstu par viņa nodevību un zaudējumiem, kurus piedzīvoja viņa dēļ. Ir jābūt vēl kādam izšķirošam faktoram , kas veicināja atēniešu „aizmāršību”.

            Alkibiads atgriezās Atēnās kā slavens karavadonis, guvis vairākas spožas uzvaras, kuras iedvesa pilsoņiem cerības uz labu kara iznākumu un viņam pašam atvēra ceļu uz dzimteni. Viņa varoņdarbu aprakstā avoti piemin vienu ārkārtīgi interesantu faktu: karavīri, kuri cīnījās Alkibiada vadībā, atteicās sajaukties ar tiem karavīriem, kuri cīnījās citu karavadoņu vadībā un nesen bija piedzīvojuši neveiksmi. Un tikai pēc pirmās uzvaras, izcīnītas kopīgiem spēkiem Alkibiada vadībā, karavīri ar prieku apvienojās vienā nometnē ( Xen. Hell., I, 2 15 – 17; Plut. Alcib., XXIX ). Nav šaubu, ka tādā veidā izpaudās atēniešu ticība sava karavadoņa harismai. Bet harisma ir dievu dāvana, dievišķo spēku izpausme cilvēkā, tā iemiesojas skaistumā, spēkā, talantā un, protams, veiksmē, kura liecina par dievu labvēlību cilvēkam (Tumans 2015, 52 – 67). Sen ir atzīts, ka Homēra eposā harismas esamība ir neatņemams varoņa atribūts[10]. Alkibiadam bija visas pazīmes, kas liecināja par harismas klātbūtni – Plūtarha pieminētie „vārda spēks, skaistums un ķermeņa stiprums” [11] un protams, arī īpaša veiksme, kas pavadīja viņu visos darbos[12]. Un tieši tādēļ – lai „neaizbaidītu veiksmi” – viņa karavīri nevēlējās sajaukties ar citiem.

            Ja mēs saprotam harismu kā reliģisku fenomenu, mēs varam izskaidrot gan paša Alkibiada rīcību, gan atēniešu reakciju uz to-viņu gatavību piedot. Tas nozīmē, ka nedz viņš pats, nedz atēnieši neuztvēra viņa rīcību kā nodevību. Sekojot šai loģikai, ja cilvēkam ir harisma un viņā darbojas dievišķie spēki – un Alkibiada gadījumā nevienam par to nebija šaubu, tad pret šo cilvēku jāattiecas gandrīz tāpat kā pret pašu dievību, šo spēku nesēju. Ar savu rīcību cilvēki var nopelnīt gan dievu labvēlību, gan arī dusmas. Un tas ir tieši tas, kas notika atēniešu attiecībās ar Alkibiadu – nodarot viņam pāri, tie aizvainoja ne tikai viņu pašu, bet arī to dievišķo spēku, kas viņā darbojās un kas tādēļ pavērsās pret viņiem. Tas dara saprotamu atēniešu līksmību un „aizmāršību”, kad šī dievišķā enerģija atkal kļuva tiem draudzīga un pagriezās pret viņu ienaidniekiem. 

            Tātad Alkibiada nepatriotiskā rīcība ir izskaidrojama ne tikai ar viņa personības īpatnībām, bet arī ar seniem reliģiskiem priekšstatiem, saistītiem ar varonības ideālu. No tā izriet, ka Alkibiadu ir jāvērtē, nevis izejot no mūsu vēsturiskajiem priekšstatiem un nevis attiecībā pret nākamo postklasisko un hellēnisma laikmetu, par kura priekšteci viņu bieži vien uzskata[13], bet gan attiecībā pret iepriekšējo arhaisko laikmetu, kuram tas īstenībā piederēja. Pēc savas domāšanas un uzvedības viņš bija arhaikas cilvēks, aristokrātiskās tradīcijas nesējs, kurš neierakstījās savā demokrātiskajā laikmetā.  Viņš kalpoja savai varoņa harismai un varoņa ideālam, bet varoņi, kā zināms, neiekļaujas pilsoniskās sabiedrības rāmjos.

Teiktais nozīmē, ka Alkibiada rīcībai bija paraugi pagātnē. Un tiešām, senākās paralēles ir atrodamas jau Homēra eposā, kur varoņi, līdzīgi Diomēdam un Glaukam, brīvi rīkojas savās interesēs un maz rēķinās ar kolektīva vajadzībām (Donlan 1980, 8f; Stein – Hölkeskamp 1989, 32f; Van Wees 1996, 15f). Piemēram, Ahillejs, apvainojies uz Agamemnonu, pameta ahajus un atteicās tiem palīdzēt pat kritiskā brīdī. Viņš meklēja slavu un godu, bet ahaju liktenis viņu neuztrauca ( Skat. par to: Redfield 1975, 10f,108f, 124f; Zanker 1997, 73; Schein, 1984, 180f: Сапронов 1998, 259 ). Tāpat arī Hektors, kaut arī pauda patriotisku saukli par dzimtenes aizstāvēšanu, tomēr pirmajā vietā lika savu godu, kad izvēlējās pieņemt divkauju ar Ahilleju, labi zinot, ka viņa nāve atņems pilsētai pēdējo cerību uz glābiņu ( Il., XXII, 37 – 76; Skat.: Zanker G. Op. Cit. P. 55 ).

Tāpat arī arhaikas laikmeta vēsturē mēs atrodam vairākus nepatriotiskas uzvedības piemērus, un vienmēr tie ir saistīti ar aristokrātu priekšstatiem par godu, slavu un varu. Vistuvākais piemērs ir Atēnu tirāns Hipijs, kurš zaudēja varu un 490. g.p.m.ē. kopā ar persiešu karaspēku ieradās Attikā, lai „atgūtu savu dzimteni” ( Hdt., VI, 102, 107 ). Acīmredzot viņš vadījās no tādas pašas loģikas kā Alkibiads.  Apmēram simts gadus iepriekš   (ap 640. – 630. g.p.m.ē. ) dižciltīgais Kilons ( Cylon, VII gs. p.m.ē.) ar karavīru vienību mēģināja sagrābt varu Atēnās no sievastēva Teagena ( Theagenes, VII gs. p.m.ē.)– Megāru tirāna ( Hdt. V, 71; Thuc. I, 126; Plut. Sol. 12 ). Situācija atkārtojās 508.g.p.m.ē., kad pēc tirānijas krišanas Isagors ( Isagoras, VI gs. p.m.ē.), cīnoties par varu ar Kleistēnu ( Cleisthenes, VI gs. p.m.ē.), paaicināja palīgā spartiešu ķēniņu Kleomenu ( Cleomenes, VI gs. p.m.ē.), kurš ieradās ar karavīru vienību ( Arist., Ath. Pol. 20, 1 – 3 ). Un, protams, šo uzskaiti noslēdz Tēmistokla (Themistocles,  ap 524.-429. p.m.ē.) piemērs, lai gan tas pieder jau agrajai klasikai. Šis kara varonis, slavenās Salamīnas jūras kaujas „autors” līdzīgi Alkibiadam bija spiests bēgt no Atēnām un meklēt patvērumu pie savas polisas pretiniekiem – tiem pašiem persiešiem, pret kuriem viņš pavisam nesen cīnījās ( Thuc,, I, 137 – 138; Plut. Them., XXXI ). Tāpat kā Alkibiadam viņa vadmotīvs bija milzīga slavas kāre, kas lika viņam vienādi labi cīnīties gan par dzimteni, gan pret to.

Protams, ne tikai Atēnās, bet arī citās polisās varas kārotāji šad un tad izmantoja savās cīņās citu, pat naidīgu valstu militāros spēkus. Kad 480.g.p.m.ē. Kserkss veica savu karagājienu pret Hellādu, viņa karaspēkā atradās trimdā esošais spartiešu ķēniņš Dēmarats ( Demaratos, 515. – 491. p.m.ē.), kurš sapņoja ar persiešu palīdzību atgūt varu dzimtenē ( Hdt., VI, 65 – 70; VII, 234, 239 ). Arhaikas laikmeta vēsture rāda, ka ambiciozie harismātiskie līderi apbrīnojami viegli varēja mainīt pusi, kurā karot. Piemēram, Aristagors ( Aristagoras, V gs. p.m.ē.) vispirms karoja kopā ar persiešiem pret grieķiem Naksos salā, bet, kad cieta neveiksmi, lai izbēgtu no soda, iniciēja grieķu sacelšanos pret persiešu kundzību ( Hdt., V, 30 – 36 ). Vēlāk, kad sakāve kļuva neizbēgama, viņš pameta savu nolemto pilsētu un dibināja koloniju Trāķijā ( Hdt., V, 124 – 126 ). Pētnieki uzskata, ka arī šajā gadījumā visa pamatā ir cīņa par varu Milētā (Manville 1977, 80 – 91. Skat. arī: Walter 1993, 257 – 278; Forrest 1979, 311 – 322 ). Principā līdzīgas norises mēs redzam arī Sicīlijā. Slavenajā kaujā pie Himeras 480.g.p.m.ē., kurā izšķīrās salas liktenis, kartāgiešu pusē karoja Terills ( Terillos, VI – V gs. mijā p.m.ē.)- Himēras tirāns, kuru pirms tam bija padzinis no viņa pilsētas Akragantas tirāns Tērons ( Theron, 540./530. – 473. p.m.ē.), un viņa znots, Regijas pilsētas tirāns Anaksilājs (Anaxilaos,? – 476. p.m.ē.) ), kurš, pēc Hērodota vārdiem bija galvenais pūniešu karagājiena iniciators ( Hdt., VII, 165; Skat.: How, Wells1961, 165. ). Zīmīgi, ka izšķirošu lomu šī kara izraisīšanā spēlēja aristokrātiskās draudzības un viesmīlības saites, kuras saistīja Terillu ar Hamilkaru ( Hamilcar, V gs. p.m.ē.) – kartāgiešu karavadoņi ( Ibid. ). Līdzīga situācija atkārtojās Sicīlijā arī 344.g.p.m.ē., kad uz salas atkal notika asas cīņas par varu un Leontīnu pilsētas tirāns Hikets ( Hiketes, IV gs. p.m.ē.) cīņai pret Timoleontu ( Timoleon, 411. – 337. p.m.ē.) pasauca tos pašus grieķu ienaidniekus – kartāgiešus( Plut. Timoleon., XI, XVII ). Kā redzams, senie domāšanas standarti palika spēkā vēl ilgi pēc Alkibiāda nāves. 

No mūsdienu pozīcijām raugoties, visi šie piemēri izskatās briesmīgi un nesaprotami, taču antīkajiem cilvēkiem bija cita attieksme – gan Hērodots, gan citi autori stāsta par šiem notikumiem mierīgi, bez sašutuma un nosodījuma. Viņiem tas liekas pašsaprotami. Rodas iespaids, ka varas iegūšana ar ārzemju militāra spēka palīdzību arhaiskajā laikmetā bija ikdienišķa parādība. Izskatās, ka pastāvēja savdabīgs sabiedriskais konsenss, saskaņā ar kuru tas, kurš uzskatīja, ka viņam ir tiesības uz varu, varēja izmantot visus iespējamos resursus varas iegūšanai, ieskaitot ārzemju militāro spēku. Acīmredzot, harismas ideja kalpoja tam par attaisnojumu. Tas nozīmē, ka Allkibiada rīcība attiecībā pret Atēnām bija visai tipiska, jo viņš principā darīja to pašu, ko daudzi viņa priekšgājēji. Viņa pozīcija varēja izraisīt nosodījumu tikai no jaunās polisas ideoloģijas puses, kuru visspilgtāk pārstāvēja Perikls. Iepretī tai „vecajos labajos laikos” viņa nodevības netika uzskatītas par nodevībām.

No tā izriet, ka mēs nevaram attiecināt uz senajiem grieķiem nedz mūsdienu izpratni par patriotismu, nedz arī mūsu priekšstatus par nodevību. Vienkārši tādi bija spēles noteikumi lielajā aristokrātu agonā, kurā balva bija vara. Ierindas pilsoņi bija gatavi pieņemt ikvienu uzvarētāju šajā agonā, atzīdami viņa harismas spēku, bet viņa saistības pret tiem, kas viņam palīdzēja iegūt varu, tika uzskatītas par viņa personīgo lietu. Un šādai attieksmei bija pamatojums. Tik tiešām: kas būtu mainījies atēniešu dzīvē, ja Hipijam izdotos atgūt varu ar persiešu palīdzību? Visticamāk, nekas būtisks – viņi turpinātu dzīvot tāpat kā agrāk tirānijas laikā. Un tikai naidīgi noskaņotie aristokrāti, tāpat kā agrāk, būtu spiesti doties trimdā. Un nevienu nemulsinātu fakts, ka Hipijs vai viņa mantinieks[14] būtu spiests maksāt dāvanas Persijas valdniekam un laiku pa laikam parādīties viņa galmā, kā to darīja Jonijas pilsētu valdnieki. Tas pats princips attiecas uz Dēmaratu, Terillu un daudziem citiem. Lietas būtība acīmredzot slēpjas faktā, ka atbilstoši toreizējiem priekšstatiem un senajām paražām, varas maiņa neskāra tautas vairākumu un neko nemainīja cilvēku dzīvē – nedz viņu dzīvesveidā, nedz valsts iekārtā un ekonomiskajā sistēmā, nedz arī reliģijā, paražās un kultūrā. Atšķirībā no jaunajiem un jaunākajiem laikiem tas bija varas jautājums tīrā veidā, kas skāra tikai ieinteresētās personas un to tuviniekus. Tas bija jautājums par „politisko jumtu” (atvainojos par žargonismu, bet šeit tas ļoti precīzi raksturo lietas būtību), tātad jautājums par to, kam maksāt par drošību un kārtību. Valdošās elites maiņa neiespaidoja iedzīvotāju masu[15] un tai bija vienalga, kas kuram palīdz, jo izšķirošā nozīme bija atziņai, ka uzvarētājs uzvarēja tādēļ, ka viņam ir labvēlīgi dievi.

Atliek vēl tikai izdarīt vienu piebildi: gan Alkibiada nodevības, gan visi minētie arhaiskā laikmeta piemēri ir jāuztver vienīgi arhaiskās domāšanas un aristokrātiskās kultūras kontekstā. Viņu pozīciju nedrīkst jaukt ar patriotisma trūkumu vai pat noliegumu vēlās klasikas laikmetā[16], kad gan aristokrātisko, gan pilsonisko vērtību vietā stājās jaunās merkantilās intereses un jauni dzīves principi, kurus labi raksturo divi vārdi – nauda un bauda. Šo jaunā tipa domāšanu labi ilustrē fragments no Līsija ( Lysias, 445 – 380. p.m.ē.) runas pret Filonu:

„Es apgalvoju, ka kļūt par Padomes locekli pie mums ir tiesības tikai tam cilvēkam, kurš ne tikai ir pilsonis, bet arī vēlas tāds būt, jo viņam nav vienalga, vai mūsu valstij klājas labi vai slikti, tādēļ, ka viņš uzskata par nepieciešamu priekš sevis dalīt ar to arī nelaimes, tāpat kā viņš piedalās savas valsts laimē. Bet tas, kas ir dzimis pilsonis, bet pieturas pie uzskata, ka jebkura valsts viņam ir dzimtene, kur viņam ir līdzekļi, tas, protams, viegli atmetīs dzimtenes kopējo labumu un meklēs savu personīgo izdevīgumu, jo viņš par dzimteni uzskata ne savu valsti, bet savu labklājību”  ( dia; to; mh; th;n povlin, ajlla; th;n oujsivan patrivda aujtoi'” hJgei’sqai -Lys. XXXI, 5 – 6 ). Šajā tekstā no vienas puses tiek parādīts, kādam ir jābūt normatīvajam pilsonim  – patriotam , bet no otras puses tiek parādīta arī nobīde no normas – pilsonis, kurš savu labklājību vērtē augstāk par dzimteni. Par to, ka šāda nobīde bija kļuvusi par tipisku parādību, liecina vēl divi teksti. Pirmkārt, tā ir slavenā frāze no Aristofāna ( Aristophanes, 444. – 387./380. p.m.ē.) komēdijas „Plūts”: „Kur labi klājas man, tur mana dzimtene”              (Patri;” gavr ejsti pa’s’ i{n’ a[n pravtth/ ti” euj’ – Aristph., Plut. 1151). Un otrkārt, fragments no kādas nesaglabājušās Eurīpida ( Euripides, 480.-406. p.m.ē.) drāmas, kurā ir šādi vārdi: „Kur labi klājas man, tur mana dzimtene”  (Patri;” gavr ejsti pa’s’ i{n’ a[n pravtth/ ti” euj’ – Aristph., Plut. 1151 ). Kā redzams, visos šajos gadījumos personīgā labklājība tiek likta dzimtenes vietā.

            Taču šādu pozīciju nevar pielīdzināt Alkibiada pozīcijai. Kopīgais ir tikai tas, ka indivīda mērķi tiek likti augstāk par polisas labumu. Taču motivācija un pamatojums ir ļoti atšķirīgi. Alkibiads un citi aristokrātiskie līderi nepārdod savu dzimteni, viņi ir gatavi tai kalpot un pat mirt par to, lai gan ar noteikumu, ka tiks akceptētas viņu tiesības uz vadošām pozīcijām valstī. Viņu ambīcijas pamatoja reliģiskā harismas ideja, kas bija pašsaprotama tālaika cilvēkiem. Turpretī tie, kuri par augstāko vērtību uzskata labklājību, iekšēji vairs nav saistīti ar dzimteni un jebkurā brīdī ir gatavi to pamest un pārcelties uz vietu, kur būs iespējas sasniegt vēlamo bagātību. Dzimtene šādiem cilvēkiem ir vienaldzīga, tiem tā ir tikai telpa biznesam. Tas ir sofistu paustais dzīves princips, kas atbilst grieķu „jauno laiku” merkantilajam garam…  

Tātad var secināt, ka V gs. otrajā pusē senajā Grieķijā vienlaicīgi pastāvēja divi atšķirīgi priekšstati par patriotismu: tradicionālais aristokrātiskais, kurš balstījās senajos priekšstatos par harismu un varu, un jaunais politiskais, kuru radīja polisas jaunā pilsoniskā ideoloģija. Pirmo principu iemieso Alkibiada figūra, bet otro – Perikla personība. Pirmais uzskats atspoguļo varoņu ētikas skatupunktu, saskaņā ar kuru izcilais harizmātiskais indivīds, par cik viņam ir dievu atbalsts un nopelni kopienas priekšā, ir tiesīgs pretendēt uz varu un cīnīties par to ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Šis priekšstatu kopums saistīts ar seno pārliecību, ka vara pienākas labākajam, bet labākais tiek atklāts cīņās un sacensībās, pateicoties dievu labvēlībai (Sīkāk skat.: Tumans 2105, 41 – 51; 80 – 87, 215 – 223 ). Šajās cīņās labi un pašsaprotami iekļāvās ārzemju militārā spēka izmantošana. Lielā mērā tas bija iespējams pateicoties tam, ka šajā uzskatu sistēmā kolektīva labums tika pakārtots harismātiska  indivīda tiesībām un interesēm. Iepretī tam otrs uzskatu komplekss pakļauj indivīdu kolektīvam un akcentē kopējo labumu kā sabiedriskās dzīves stūrakmeni. Interesanti ir tas, ka abu uzskatu pārstāvji – gan Alkibiads, gan Perikls sauc sevi par patriotiem un abi lieto vienu un to pašu vārdu – filovpoli”. Šis ir gadījums, kad vārds ir viens, bet izpratnes par to, ko tas nozīmē ir dažādas…

---

[1] Skat.: Туманс 2010, 117 -154. Arī latviski elektroniskā versijā: http://www.antiquitas.lv/periks-muzigi/

[2] Šeit jāatceras, ka Solonam pieder likumi, kuru mērķis bija stimulēt pilsoniskās apziņas, kopības un patriotisko jūtu izaugsmi atēniešu tautā. Piemēram: likums, kas noteica pilsoņu dalību kopīgās maltītēs ( Plut., Sol., 24 ), likums, kas atņem pilsoņu tiesības tiem, kuri nemieru laikā nepieslejas nevienai pusei ( Arist. Ath. Pol., 8, 5; Plut, Sol.20 ), kā arī likums pret greznību ( Plut., Sol. 20, 21; Cic., De leg., II, 63 ).

[3]Kopēja hellēņu patriotisma pamatus mēs redzam tajā vietā pie Hērodota, kur viņš atstāsta atēniešu atbildi spartiešu sūtņiem, kuri bija uztraukušies par baumām, ka starp Atēnām un Persijas valdnieku varētu tikt noslēgts separāts miers. Savā runā atēnieši paziņoja, ka šāds miers nav iespējams divu iemeslu dēļ: pirmkārt tādēļ, ka apgānītās grieķu svētnīcas sauc pēc atriebības, un otrkārt tādēļ, ka atēnieši apzinās savu radniecību ar citiem grieķiem, t.i., kopējo izcelsmi un valodu, kopējas svētnīcas un rituālus un vienādu dzīves veidu ( Hdt., VIII, 144 ). Jāsaka, ka šeit Hērodots ideāli noformulēja sava laika priekšstatus par hellēņu kopību, kuru veido gan etniskās, gan kultūras pazīmes. Zīmīgi, ka arī šeit patriotisma uztverē nav vietas emocijām un sentimentiem, bet ir vienīgi racionāli pamatotas kategorijas.

[4] Par pavardu kā par valsts sakrālo simbolu skat.: Tumans  2016, 111-122; Туманс 2006, 77 – 105.

[5] Turklāt, ne tikai kaujas laukā. Kā spilgtu piemēru var minēt kādu epizodi no Spartas vēstures. Hērodots raksta, ka pirms kara spartieši iemeta akā divus persiešu sūtņus, kuri bija ieradušies pie viņiem, prasot „zemi un ūdeni”, t.i., pakļaušanos Persijas valdniekam. Tūlīt pēc tam spartieši sāka regulāri saņemt sliktas zīmes no dieviem upurēšanas laikā. Tad divi dižciltīgi pilsoņi brīvprātīgi pieteicās un devās pie Persijas valdnieka, lai ar savu nāvi izpirktu valsts vainu ( Hdt., VII, 133 – 136 ). Principā tas ir tipisks vainas izpirkšanas upuris, tātad reliģisks akts, taču ir jāatzīst, ka šāds izpirkšanas upuris tautas labā savā būtībā ir arī patriotisks. Atēniešu mitoloģijā varam atrast vēl dažus piemērus, kad leģendārie varoņi bija gatavi upurēt savas dzīves kopienas labā – tie bija valdnieks Kodrs ( Iust., II, 6, 20; Valer. Max., V, 6, ext. 1) un Makarija, Hērakla meita ( Paus., I, 32, 6 ). Tātad šādi izpirkšanas upuri par valsti pastāvēja gan mītos, gan reālajā dzīvē.

[6] Stingri ņemot, šis gadījums nav vienkāršs. Hērodots skaidro ķēniņa Leonīda izvēli palikt Termopilu aizā ar to, ka viņam esot bijis kauns atkāpties, jo paliekot uz vietas, viņš cerēja, ka viņu sagaida mūžīga slava un Spartas laime netiks aptumšota ; viņš atlaida sabiedrotos tādēļ, ka esot vēlējies iegūt slavu tikai spartiešiem  ( Hdt., VII, 220 ). Jau ticis pamanīts, ka šajā motivācijā dominē nevis patriotisma, bet varonības ētikas motīvi – kauns un slava, bet „Spartas laime” it kā nobīdās otrajā plānā ( Сапронов 1998, 260 ). Man šķiet, ka tas nav tik viennozīmīgi, jo slava tikai spartiešiem Leonīda uztverē noteikti ir tā pati „Spartas laime”. Taču kopumā ir jāatzīst, ka Leonīda izvēli visvairāk noteica varonības ētika. Jādomā, ka Hērodots kā laikabiedrs būtībā adekvāti atspoguļoja Spartas ķēniņa motivāciju. To pašu par Leonīda izvēles pamatojumu – noteikti Hērodota iespaidā – saka arī Diodors, lai gan pats viņš uzskata trīssimts spartiešu varoņdarbu par patriotisku rīcību visas Hellādas vārdā ( Diod.,XI, 9, 1 ). Var vēl tikai piebilst, ka šim varoņdarbam arī piemīt reliģiska upura nozīme: pirms tam ir bijis Delfu orākuls, kurā ticis apgalvots, ka Sparta uzvarēs karā ar persiešiem, ja tās valdnieks ies bojā ( Hdt., VII, 220). No tā izriet, ka Leonīds kopā ar saviem izlases vīriem palika nomirt Termopīlās, lai tādā veidā piepildītos dieva pareģojums un Sparta uzvarētu karā. Bez šaubām, tas ir patriotisks upuris, neskatoties uz visiem pārējiem motīviem.

[7]Šeit ir vērts atgādināt, ka senie grieķi, kā labi zināms, bija izteikti individuālisti nevis „komandas spēlētāji”. Acīmredzot tieši tādēļ viņi ir radījušu daudzus individuālos sporta sacensību veidus, bet nav radījuši nevienu komandas tipa sacensību veidu.

[8] Atklāts paliek jautājums, kādēļ viņš to neizdarīja. Mēs varam tikai minēt, vai viņam pietrūka drosmes ( Beloch 1914, 361), vai viņam traucēja polisas domāšana (Суриков2001, 218 ), vai viņš bija iekšēji mainījies un atteicies no sava egoisma (Vischer 1877,117f ), vai vienkārši saprata, ka nespēs noturēties pie varas ( Фролов 2001, 98 ). Man liekas, ka Alkibiads  nekļuva par tirānu tādēļ, ka labi apzinājās, ka nespēs noturēt varu ar tradicionāliem godīgiem līdzekļiem, un ka viņam nāksies lietot modernas „netīras” polittehnoloģijas, līdzīgi kā to darīja Perikls ( Sīkāk skat.: Туманс 2010, 117 – 156. ). Visticamāk, viņš principiāli nevēlējās lietot šādas polittehnoloģijas un deva priekšroku tradicionālām metodēm, gūstot ietekmi ar militāru slavu un labdarību.

[9] Skat.: Herman 1987, 2ff. Šis autors uzskata, ka abi minētie teksti – Homēra teksts par Glauku un Diomedu un šis Ksenofonta teksts par Agesilāju iezīmē evolūciju, kuru piedzīvoja patriotisma izpratne senajā Grieķijā ( Ibid. ). Tam var piekrist tikai daļēji, jo Agesilajs pārstāv ne visu Grieķiju, bet tikai Spartu, kurā, kā zināms, indivīds bija daudz vairāk pakļauts polisai, kā jebkurā citā vietā.

[10] Skat. : Taeger 1957, 51 – 63;Calhoun, 192; Strassburger 1954, 238; Spahn 1977,  42f; Stein – Hölkeskamp 1989, 24; Ulf 1990, 106, 219; Barcelo 1993, 56f.

[11] Detalizētu Alkibiāda īpašību apskatu avotos skat: Gribble 1999, 13 -15, 29ff.

[12] Plūtarhs tā arī saka: „veiksme nekad nav pametusi Alkibiadu” ( Plut. Alcib., XXIV).

[13] Skat.:Vischer 1877, 87 – 152; Beloch 1922, 1f; Taeger 1943, 235—236; Фролов 2001,79, 102, 136, 290 ит.д.; Строгецкий 2008, 40; Суриков 2001, 224. Domāju, ka paralēle ar pagātni šeit ir vairāk vietā, un ka Alkibiads, tāpat kā citi līdzīgi tā laika līderi bija nevis nākamā laikmeta priekšgājēji, kas grāva ideālo polisas kārtību, bet gan iepriekšējā laikmeta relikti grieķu „jaunajos laikos”. Jo hellēnismu var uztvert ne tikai kā jaunas pasaules būvniecību, bet arī kā vecā varoņu laikmeta restaurāciju, lai gan vairāk simbolisku, nekā reālu. Sīkāk par to skat.: Tumans 2015, 414 – 421.

[14] Hipijs tajā brīdī jau bija ļoti vecs un drīz nomira.

[15] Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad tika „izgudrota” demokrātija, kuras izveide radikāli mainīja situāciju, jo no tā brīža politiskās sistēmas maiņa sāka skart lielu cilvēku daudzumu un tas kļuva par daudzu satricinājumu cēloni grieķu pasaulē.

[16] Dažreiz šie patriotismi tiek sajaukti: Карпюк 2010, 112сл.

Literatūras sarakts:

Anderson, Benedict.Imagined Communities. N.Y: Verso, 1991.

 Barcelo, Pedro. Basileia, Monarchia, Tyrannis. Stuttgart: Franz Steiner Verlag, 1993.

Beloch, Julius. Griechische Geschichte. Bd. II, 1. Strassburg: Trübner,1914.

Beloch Karl Julius. Griechische Geschichte. Bd. V, 1, Berlin, 1922.

Calhoun, George M. Classes and Masses in Homer. Classical Philology. 29,1934, 301-316.

Chroust, Anton Hermann. Treason and Patriotism in Ancient Greece.  Journal of the History of Ideas. 15, 1954, 2, 280-288.   

Donlan, Walter. The Aristocratic Ideal in Ancient Greece. Lawrence: Coronado Press, 1980.

Forde, Steven. The Ambition to Rule: Alcibiades and the Politics of Imperialism in Thucydides. Ithaca: Cornell University Press, 1989.

Forrest, William George. Motivation in Herodotos: The Case of  the Ionian Revolt.  International History Review. 1, 3, 1979, 311 – 322.

Gribble, David. Alcibiades and Athens. A Study in Literary Presentation. Oxford: Oxford University Press, 1999.

 Herman, Gabriel. Ritualised Friendship and the Greek City. Cambrige: Cambrige University Press, 1987.

How W., Wells J. A Commentary on Herodotus. Vol. 2. Oxford: Oxford Clarendon Press, 1961.

Jaeger W. Solons Eunomiа: Antike Lyrik. W. Eisenhut (Hrsg. ).Darmstadt, 1970,  7–31

Manuwald, Bernd. Zu Solons Gedankenwelt, in: Rheinisches Museum für Philologie, 132. Heft 1.1989.

Manville P. B. Aristagoras and Histiaios: The Leadership Struggle in the Ionian Revolt. Classical Quarterly. New Series 27, 1, 1977, 80 – 91.

Pursey, Natan Marsh. Alcibiades and to; filovpoli.  Harvard Studies in Classical Philology 51, 1940. 51. P. 215 -231.

Redfield, James M. Nature and Culture in the Iliad: The Tragedy of Hector. Cicago: Duke University Press, 1975.

Schein, Seth  L. The Mortal Hero. An Introduction to Homer’s Iliad. Berkeley: University of Californa Press, 1984.  

Spahn, Peter. Mittelschicht und Polisbildung. Frankfurt/ Main: Peter Lang Verlag, 1977

Stahl, Michael. Aristokraten und Tyrannen im archaischen Athen. Stuttgart: Franz Steiner Verlag, 1987.

Starr, Chester. Individual and Community. The Rise of the Polis 800 – 500 B.C. New York: Oxford University Press, 1986.

Strassburger, Hermann. Die Einzlene und die Gemeinschaft im Denken der Griechen. Historische Zeitschrift 177, 1954, 97 – 122.

Stein – Hölkeskamp. Adelskultur und Polisgsellschaft. Stutgart: Franz Steiner Verlag, 1989.

Тaeger, Fritz. Alkibiades. München, 1943.

Taeger Fritz, Charisma. Studien zur Geschichte des antiken Herrschekultes. Bd. 1. Stuttgart: W. Kohlhammer Verlag, 1957.

Tumans H. Maltītes sociālās un politiskās funkcijas sengrieķu sabiedrībā . Vēsture 1 ( 96 ), 2016, 111-122.

Tumans H. Varoņi un varonība senajā Grieķijā. Rīga: LU Akadēmiskais Apgāds, 2015.

Ulf , Christoph. Die homerische Gesellschaft. Materiallien zur analytischen Beschreibung und historischen Lokalisierung. München: C.H. Beck Verlag, 1990.

Van Wees, Han.  Heroes, Knights and Nutters: Warrior Maentality in Homer:Battle in Antiquity A. B Lloyd. ( Ed. ), London: Duckworth, 1996, 1 – 86.

Vischer W. Alkibiades und Lysandros: Vischer W. Kleine Schriften. Bd. I. Leipzig, 1877.

Walter, Uwe. An der Polis teilhaben. Stuttgart: Franz Steiner verlag,1993.

Walter, Uwe. Herodot und die Ursachen des Jonischen Aufstands. Historia. 42, 3. 1993, 257 – 278.

Zanker, Graham. The Heart of Achilleus. Characterization and Personal Ethics in the Iliad. The University of Michigan Press, 1997.

Карпюк, Сергей Георгиевич. Два патриотизма в «истории» Фукидида. Вестник РГГУ, 10 ( 53 ), 2010.

Сапронов, Петр  Александрович. Культурология. Спб.: Лениздат, 1998.

Суриков, Игорь Евгеньевич.  Ксенические связи в дипломатии Алкивиада. Античный мир и археология. Вып. 11. Саратов, 2002, 4 – 13.

Суриков, Игорь Евгеньевич. Алкивиад: афинский денди или первый «сверхчеловек»? Диалог со временем: Альманах интеллектуальной истории. 5. Специальный выпуск: Историческая биография и персональная история. Москва, 2001.

Строгецкий, Владимир Михайлович. Афины и Спарта. Борьба за гегемонию в Греции в V в. до н.э. ( 478 – 431 гг. ). СПб.: Издательство С.-Петербургского Университета, 2008.

Туманс, Харийс.  Перикл на все времена. Вестник РГГУ  10, 2010, 117 -154.

Туманс, Харийс. Рождение Афины. Афинский путь к демократии: от Гомера до Перикла. Спб.: Гуманитарная Aкадемия, 2002.

Туманс, Харийс. К идее государства в архаической Греции. Вестник Древеней Истории 3, 2006, 77 – 105.

 Фролов, Эдуард. Давидович. Проблема мира в политике и публицистике античной Греции.  Мнемон. 10,  2011, 95 – 101.

Фролов, Эдуард. Давидович.Греция в эпоху поздней классики. Общество, личность, власть. Спб., 2001.

Dr. hist. Harijs Tumans

oJ filovpoli”: what was patriotism in ancient Greece?

This article analyzes the ancient Greek concept of patriotism during the Archaic and Classical era. It is based on the word oJ filovpoli” and its use in Thucydides’ “History”. In this work, Thucydides shows two types of patriotism, that are embodied, on the one hand, by the funeral speech of Pericles to honor the Athenians killed during the war (Thuc. II, 35-46), but on the other hand, by Alcibiades’ speech in Sparta (Thuc., VI, 92, 1-4). On this basis, an opinion is voiced, that Pericles represents the classical patriotism of a city state which puts the benefit of the native city in the first place, while Alcibiades represents a “new type” of patriotism, that was influenced by sophistry and gives priority to the individual interests. Both Pericles (Thuc., II, 60, 5), and Alcibiades (Ibid. ) use the word  oJ filovpoli” but the forms of patriotism they represent are so radically different from one another that it raises the question – how to understand this word, and what does the patriotism of Ancient Greeks mean altogether? Some authors have expressed a view that there was no patriotism at all in ancient Greece, yet it is not acceptable as many facts and texts prove the existence of patriotism in Ancient Greece, although that was obviously a different form of patriotism from what we have nowadays.

Source analysis shows that the patriotism represented by Pericles and which confirms the priority of the polis in the lives of citizens, evolved in Greece following the Greek-Persian wars and reached its culmination during the Peloponnese war. Alcibiades’ understanding of to; filovpoli  is rooted in the ideals of the ancient aristocracy, which were defined in Homer’s epos, and followed during the archaic age. These ideals were based on the notions of divine assistance to outstanding heroes, which was regarded as the reason for their merits. According to these concepts, the distinguished aristocrats could claim power in their city because power was regarded as a prize for their merits. It gave these heroes the rights to fight for power, even if acting against their city. It explains both, the betrayal of Alcibiades and the ability of Athenians to forgive him. Multiple similar examples can be found in the history of the archaic period.

In general, it can be concluded that Pericles and Alcibiades represent two notions of patriotism that emerged at different times. The patriotism of Alcibiades is inherited from the previous era and prefers merits of distinguished aristocrats and their rights to claim power. While Pericles stands for the type of patriotism which subjects the interests of the individual to the interests of the polis. At the same time, the Sophists created a new attitude towards the State and the homeland, which favored the interests of the people, based on convenience. And so the decline of the polis patriotism began.

2019    ВЕСТНИК САНКТ-ПЕТЕРБУРГСКОГО УНИВЕРСИТЕТА       Т. 64. Вып. 4 ИСТОРИЯ

ВСЕОБЩАЯ ИСТОРИЯ

Alexander the Great and Three Examples of Upholding

Mythological Tradition

H. Tumans

For citation: Tumans H. Alexander the Great and Three Examples of Upholding Mythological Tradition. Vestnik of Saint Petersburg University. History, 2019, vol. 64, iss. 4, рр. 1301–1316. https://doi.org/10.21638/11701/spbu02.2019.409

This article discusses three episodes from the history of Alexander the Great that illustrate his attitude towards ancient myths and religiosity. It is known that the great conqueror used myths for his own political goals, however, there are at least three episodes in which cultural context comes to the fore and plays a particular role in the king’s ideology. First, the profanation of Betis’ body after the seizure of Gaza. Despite many authors’ rebukes of his action, it can be seen that Alexander was imitating Achilles thus trying to strengthen his authority among the troops. The second example is demolition of a Branchidae village in Bactria. Surely, it is an inexcusable act according to secular understanding, but it is righteous from the point of view of traditional religiosity of ancient Greeks and Macedonians. There is strong reason to believe that Alexander thus rather increased than lost his authority since he acted as a defender of the traditional religion. The third episode is a story of Alexander’s meeting with the queen of the Amazons. It is impossible to determine whether the story is based on some historical fact, although it is often mentioned in sources. It is possible to suggest that Alexander had it staged in order to revive an ancient myth and emulate his legendary ancestor Heracles. These three episodes had no clear political meaning but carried a deeply symbolic character and placed the king into the world of ancient myths and figures. These, together with similar mythological symbols, indorsed the heroic ideology that served as the foundation for the great campaign. Keywords: Alexanderthe Great, mythos, religion, legitimization, tradition, Batis, Branchidae, Thallestris, heroic ethos.

Harijs Tumans — PhD, Professor, Latvijas Universitate, Latvijskaya Respublika, LV-1050, Riga,

Aspazijas bulvāris, 5; harijs.tumans@lu.lv

Харийс Туманс — PhD, профессор, Латвийский университет, Аспазиас бульвар, 5, Rīga, LV-

1050, Латвийская Республика; harijs.tumans@lu.lv

© Санкт-Петербургский государственный университет, 2019

https://doi.org/10.21638/11701/spbu02.2019.409

Александр Великий и три примера использования мифологической традиции Х. Туманс

Для цитирования: Tumans H. Alexander the Great and Three Examples of Upholding Mythological Tradition // Вестник Санкт-Петербургского университета. История. 2019. Т. 64. Вып. 4. С. 1301– 1316. https://doi.org/10.21638/11701/spbu02.2019.409

В статье рассматриваются три сюжета из истории Александра Македонского, в которых проявляется его отношение к древним мифам и религиозным представлениям. Как известно, великий завоеватель использовал мифы в своих политических целях, однако есть как минимум три эпизода, в которых политический аспект выражен не столь ярко, зато отчетливо ощущается культурный контекст, имевший особое значение для идеологии царя. Во-первых, это поругание тела Бетиса после взятия Газы, чем многие античные авторы попрекали Александра. Однако если отбросить тенденциозность — как древнюю, так и современную, — можно увидеть, что этим поступком полководец и в самом деле подражал Ахиллесу и этим пытался укрепить свой авторитет в войске. Второй пример — это разрушение поселка Бранхидов в Бактрии. Поступок недопустимый с точки зрения светского сознания, но вполне благочестивый с точки зрения традиционной религиозности древних греков и македонцев. Есть все основания полагать, что, вопреки мнению как поздних античных, так и многих современных авторов, Александр таким образом не терял, а повышал свой авторитет в греческом мире, так как выступал в роли защитника традиционной религии. И наконец, третий эпизод — это рассказ о встрече с царицей амазонок. Невозможно определить, стоит ли за этим какой-нибудь невымышленный факт, но сама история нашла широкое отражение в источниках. Предположительно Александр совершил некую инсценировку, целью которой было оживить древний миф и уподобить царя его легендарному предку Гераклу. Все три случая не имели очевидного политического значения, но носили глубоко символический характер и вписывали царя в мир древних мифов и образов. Эти и подобные им мифологические символы поддерживали героическую идеологию, на которой строилась легитимация великого завоевания.

Ключевые слова: Александр Великий, миф, религия, легитимация, традиция, Бетис, Бранхиды, Телестрис, героический этос.

The history of Alexander the Great comprises several plots that revolve around his links with ancient myths and mythological ancestors. Generally, they have a symbolic and political character: throwing a spear into Asian soil, cutting the Gordian knot and visiting the oracle of Ammon, etc. However, there are a few episodes among them that stand out of the general context due to their non-political character and owing to the fact that they enable both ancient and contemporary authors to criticize Alexander. These three stories not only illustrate how Alexander used ancient mythological figures and religiosity for his own goals, but also aid in understanding the legitimation of the great eastern campaign.

The first of these episodes concerns punishing Betis after capturing Gaza. Gaza is known to have been taken by assault in 332 after a fierce resistance; moreover, Alexander was wounded twice there. Usually, all historians focus on this point. Curtius, however, adds the story about the punishment and torture of Betis — the commander of Gaza’s garrison. According to him, Alexander threatened to torture him, while Betis stared at him fearlessly and defiantly and did not utter a single word, which enraged the winner. The royal anger resulted in the following punishment: “Alexander’s anger turned to fury, his recent successes already suggesting to his mind foreign modes of behaviour. Thongs were passed through Betis ankles’ while he still breathed, and he was tied to a chariot. And Alexander’s horses dragged him around the city while the king gloated at having followed the example of his ancestor Achilles in punishing his enemy” [Curt. IV. 6. 29; translated by John Yardley].

It is assumed that the source of this story was an extract from Hegesias of Magnesia recounted by Dionisius of Halicarnassus [FGrH 142 F5]^[1]. Besides, this text has a distinctly grotesque and parodic character: “Now Leonatus and Philotas brought in Batis alive. Seeing that he was flashy and tall and very fierce-looking (he was in fact black) he was filled with hatred of his presumption and his looks and ordered them to put a bronze ring through his feet and drag him around naked” [Dion. Halic. De Compos. Verb. 18. 124; translated by Judith Maitland].

Interestingly, Dionisius uses this extract as an illustration of a bad writing style. It is clear to him that this is the imitation of Homer; therefore, to make a comparison he also quotes an extract from the “Iliad” describing how Achilles defiled the body of his defeated opponent Hector by dragging it behind his chariot. The contrast is very stark indeed. Thus, Dionisius draws the conclusion that the sophist from Magnesia wrote this text either because of his foolishness or as a joke [Ibid. 18.28]. Indeed, the text by Hegesias is a malicious parody of both Homer and Alexander. Contrary to him, Curtius relates the story of Betis’ punishment in a serious tone, making his account more dramatic by using literary means of expression. It is another reason for him to condemn the unbridled temper of the Macedonian conqueror.

Thus, despite the difference in styles, both authors draw obvious parallels between the act of Alexander and that of his mythical ancestor Achilles. And both turn this story against Alexander^[2]. Besides, it is puzzling that other sources do not mention this event at all. It does not mean, however, that the episode in Gaza was just a literary fiction or part of a literary topos drawing parallels between Alexander and Achilles as some authors tend to think^[3]. We do not have enough arguments to make this claim^[4]; after all, there is nothing impossible in the outrageous treatment of Betis. Moreover, the literary tradition enables to assume that it was based on a real fact rather than on the mere imagination of the authors. The original source is not known to us, and we can only speculate about it. Even if we knew it, it would not give us enough grounds to make judgments about the history of the episode concerning Betis.

It seems to me that it is much more important to explain the silence of our main sources. Most probably, it is due to the outrageous character of the act committed by Alexander. It is not a coincidence that only the authors with a critical attitude to the king speak about it. Considering Justin’s particular criticism towards Alexander, it would be natural to see him among them, but he did not even mention the siege of Gaza. As to other authors, it can be assumed that they either did not want to discredit Alexander’s name or genuinely could not believe that he could have committed such an egregious act. Besides, we must remember that the histories of Alexander that have been preserved until nowadays were created by writers living in a later period who regarded Alexander’s act in Gaza as a barbaric deed, just as contemporary authors do^[5]. Interestingly, Curtius condemns Alexander’s behaviour as the act committed under the influence of foreign culture. He strives to deprecate Alexander for adopting the Eastern erratic temper but does not pay any attention to the obvious parallel with the Homeric character even though the imitation of Achilles is the key point in this episode^[6].

At the same time, it should be considered that Alexander’s deeds discussed by the latest writers of the enlightened era could look very differently in the eyes of the king himself and his associates, whose system of values was based on the heroic ideal of the epic type. For them, resembling Achilles in anger was as natural as resembling him in feats and fame. There could be nothing reprehensible in that although in this case it is a negative act, reproached even by Homer [Il. XXII. 395]. However, Homer forgives his hero everything and, naturally, the Macedonian army forgives its king who had every reason for such an “epic rage” (the stubborn resistance of Gaza, a wound in the shoulder [Curt. IV. 6.7–23; Arr. Anab. II. 27. 1–2]. However, it seems that Alexander deliberately acted so to show the strength of his epic spirit, not to yield to the power of his great ancestor. By acting like Achilles in anger, he did not embarrass himself, as intelligent writers in subsequent times used to think; on the contrary, it only enhanced his authority among the troops. Thus, we should talk about a thoughtful way of promotion rather than literary fiction. By the way, fate itself drew a very convincing parallel between the two heroes by taking the life of Alexander’s friend Hephaestion before his own death, just as Patroclus was taken from Achilles shortly before his death. Alexander only had to surpass his ancestor in the grandiosity of his friend’s burial, which he did [Diod. XVII. 110. 8; 115. 1–5; Plut. Alex. 72; Arr.VII. 14.1–10; XV. 1–3; Just. XII. 12. 11–12]. And it is a real story, not just a literary fiction…

In other words, the evaluation of Alexander’s act in Gaza fully depends on the system of values of the individual who speaks about it. And there can be paradoxes in this respect. For instance, Homer himself reproached Achilles for the outrageous treatment of Hector’s dead body. At the same time, in the late 19^th century, in 1890, in enlightened Europe, where the prevailing customs were much milder than those of Homeric times, Elisabeth of Bavaria, known as Sisi, commissioned a monumental painting for her palace on the island of Corfu that depicted Achilles riding around Troy on his chariot and dragging the body of defeated Hector behind him. Apparently, a delicate and beautiful empress did not see anything wrong in Achilles’ act. Therefore, it is safe to assume that rough Macedonian soldiers had many more reasons to admire their king when he repeated the act of Achilles regarding Betis.

Therefore, I believe that this fact really happened, and we can understand and adequately explain it only through the prism of the ideology of heroism, which underpinned Alexander’s actions. The essence of this ideology does not lie in the imitation of individual heroes of antiquity — Achilles, Heracles, Dionysus, but in pursuing the heroic ideal in general. That is why Alexander strove to be the first in battle^[7]; he personally led troops into attack, engaged in hand-to-hand combat and was the first to scale the walls, which once nearly cost him his life [Diod. XVII. 60. 1–4; 98. 4–99; Curt. VIII. 4. 9–10; Plut. Alex. 16; 63; Arr. Anab. I. 2. 4; I. 15. 3; II. 23.4–5; III. 4. 13; VI. 9. 3–6. etc.]. Moreover, according to Nearchus, friends scolded Alexander for his passion for personal involvement in battles [Arr. Anab. VI. 13. 4]. This can be supplemented with the details of our sources that Alexander was looking for a duel with Darius. Since the duel did not take place^[8], there is no need to see literary fiction in this, but, if we recognize that Alexander followed the norms of the heroic ethics, his desire for a duel is more than natural. Indeed, only with the idea of emulating the heroic ideal can his unquenchable thirst for fame and personal involvement in battles be explained. Exposing oneself to such a risk would be completely unwise for a commander in terms of common sense, but it is quite natural from the standpoint of Homer’s ethics, which, apparently, was the main motivating factor for the young conqueror of the world.

All of this suggests that Alexander was not playing “the hero” jokingly, only to inspire his troops, as many believe nowadays^[9]. In fact, he did it seriously^[10] as he often risked his life, which shows that he felt like a hero, heir and competitor to the ancient heroes. Thus, it is natural that he performed symbolic deeds, showing his attempt to imitate the great heroes by acquiring the shield of Achilles in Troy [Diod. XVII. 18; Arr. Anab. I. 11. 7–8]^[11], hunting for lions [Curt. VIII. 1. 14–17; 6. 7; Plut. Alex. 40]^[12], organizing all kinds of competitions throughout the whole campaign [Plut. Alex. 72; Arr. Anab. III. 1. 4; VII. 14. 1; VII. 14. 10. etc.], and erecting new “Pillars of Heracles” at the final point of the campaign [Diod. XVII. 95. 1–2; Curt. IX. 3. 19; Plut. Alex. 72; Arr. Anab. V. 29. 1–2]. Moreover, by emulating the heroes of the past, he became famous for his truly epic generosity (Diod. XVII. 40 1; 65. 3–4; 74. 3–5; Plut. Alex. 24; 40; Arr. Anab. III. 19. 5; V. 26. 89; VII. 4. 8; VII. 5. 1–6; VII. 12. 1–2. etc.]. Thus, the episode with Betis fits in the general trend perfectly and can be regarded as one of Alexander’s symbolic acts, the purpose of which was to demonstrate commitment to the heroic ideal.

However, the imitation of ancient heroes could have had some sense for Alexander only if his aspiration for the heroic ideal was shared by his soldiers. There are several stories in the sources that confirm this assumption. The first one concerns the siege of Halicarnassus: according to Arrian, one evening two Macedonian hoplites living in one tent got drunk and began arguing about their own prowess and deeds; to prove their point, they took their arms and started climbing the enemy wall, which resulted in a spontaneous clash between two armies [Аrr. Anab. I. 21. 1–4]. This story gives an insight in the mood of his soldiers, i.e., in their infatuation with heroic spirit. Another similar episode refers to the Indian campaign and is related by Curtius. When both armies stood there separated by the Hydaspes River, several young Macedonians led by two high-born youths rashly decided to attack the Indians on one of the islands at the time when they were off-duty; as a result, all of them perished in this adventure [Curt. VIII. 13. 13–15]. Curtius condemns their rashness and lack of prudence; he does not understand that the Macedonians perceived it as the expression of military valour and heroism, which fully conformed to the epic spirit. The third episode is a story recounted by Diodorus and Curtius about the contest between two military commanders — the Macedonian general Erygius and the Persian general Satibarzanes [Diod. XVII. 83. 5–6; Curt. VII. 4. 33–40]. It should be noted that after Erygius’ victory the Persians refused to continue fighting and gave themselves up to Alexander^[13]. Apparently, it was the manifestation of a very ancient archetype of a heroic encounter of two leaders that had to determine the outcome of the conflict. Not only the Greeks, but also other ancient nations were familiar with this archetype [Il. III. 245–382; XXII. 131–371; Strab. VIII. 3. 33; 9. 1. 7], the evidence of which is the well-known biblical stories of David and Judith [1 Reg. 17. 51; Judith. 15. 1–2]^[14]. Therefore, such stories of a ritualized duel could not have been just a literary fiction as it does not make sense; moreover, both Diodorus and Curtius regarded the practice of ritual encounters as something archaic and forgotten.

It is noteworthy that Arrian tells another story about an encounter where Ptolemy defeated the leader of the Indians and took his armour according to an epic custom [Arr. IV. 24. 3–5]. There is no reason to regard it as a literary “calque”^[15], bearing in mind that Homeric heroes really served as role-models for the Macedonian soldiers. Besides, the desire to possess the armour of the defeated enemy commander is so natural for a warrior that no literary prototypes are needed for that.

Finally, there could be added a story about a mock battle arranged by some camp-followers on the eve of the Battle of Gaugamela who divided themselves into two bands — the “Persians” and the “Macedonians” [Plut. 31]. Interestingly, Alexander perceived it as an omen of the future and ordered the leaders of both groups, one of whom represented Darius, but the other — the Macedonian King, to fight in a single combat [Ibid.]. Regardless of our attitude to this story, it obviously illustrates the spirit of military valour which pervaded the entire army — from the commanders to the camp-followers.

All these stories can certainly be perceived as fiction, but, if it is not possible to prove it, there is no reason to do it. On the contrary; there is much more reason to regard them as authentic as they represent only separate, unconnected episodes scattered among different texts without any relation to Alexander or his propaganda. Consequently, there is no need to falsify them. On the other hand, the very fact of the existence of these stories implies the existence of high fighting spirit in the Macedonian army. Naturally, the king also had the same spirit, was inspired by it and inspired his soldiers. Besides, it should be pointed out here that this fighting spirit was not just military boldness, but the deliberately cultivated heroic ideal of Homeric type.

In this context, it becomes clear that the desecration of the body of Betis had a symbolic character both for Alexander and his soldiers and was perceived through the prism of the epic system of values.

The next episode is Alexander’s destruction of the village of the Branchidae as a punishment for the treason of their forbears who had sided with the Persians and desecrated the Milesian temple of Apollo. This event is mentioned in several sources, and there is one detailed description — by Curtius. We find the first mention of this episode in Diodorus’ text: “How the Branchidae, having been settled long ago by the Persians at the extremity of their kingdom, were destroyed by Alexander as traitors of the Greeks” [Diod. XVII. Content; translated by C. H. Oldfather]. Then, Strabo, probably based on Callisthenes’^[16] account, gives a concise report without any emotions and evaluations: “And near these places, they say, Alexander destroyed also the city of the Branchidae, whom Xerxes had settled there — people who voluntarily accompanied him from their home-land — because of the fact that they had betrayed to him the riches and treasures of the god at Didyma. Alexander destroyed the city, they add, because he abominated the sacrilege and the betrayal” (Strab. XI. 11.4 С518; translated by H. L. Jones.). Plutarch expresses his evaluation in one brief comment: “Not even the admirers of Alexander, among whom I count myself, approve his wiping out the city and destroying the entire manhood because of the betrayal of the shrine near Miletus by their forefathers” (Plut. Mor. 557B; translation by N. G. L. Hammond).

Curtius, however, surpassed all of them — he did not spare colours in his usual style condemning Alexander for unmotivated cruelty: “The unarmed wretches were butchered everywhere, and cruelty could not be checked either by community of language or by the draped olive branches and prayers of the suppliants. At last, in order that the walls might be thrown down, their foundations were undermined, so that no vestige of the city might survive. As for their woods also and their sacred groves, they not only cut them down, but even pulled out the stumps, to the end that, since even the roots were burned out, nothing but a desert waste and sterile ground might be left. If this had been designed against the actual authors of the treason, it would seem to have been a just vengeance and not cruelty; as it was, their descendants expiated the guilt of their forefathers, although they themselves had never seen Miletus, and so could not have betrayed it to Xerxes” (Curt. VII. 5. 33–35; translated by John Yardley). Finally, this story is mentioned in Sud Lexicon: “the foresight of the god did not slumber’, but Alexander killed them all and they disappeared” (Sud. s.v. Βραγχίδαι; Ael. Fr. 54; translated by Suda on Line project).

According to the modern-day fashion of exposing Alexander, contemporary scholars not only eagerly accept the historicity of this fact^[17][18], with some exceptions^[19], but also qualify his act as a crime, following Curtius^[20]. The willingness of the contemporary mind to condone the behaviour of the Branchidae and accuse Alexander of genocide, as Olga Kubica^[21] does it, is natural. The point of view of the ancient people is not taken into account as it is a priori regarded as false. Usually, scholars search for Alexander’s political motives and highlight his interest in controlling the oracle at Didyma^[22]. A good illustration of that is the position of Parke: on the one hand, he admits that the position of Callisthenes — our primary source in this case²² — presented the official version of this event, according to which Alexander committed a just act of revenge on the Branchidae^[23]. On the other hand, Parke does not accept this version, looking for the political motives of violence, and assumes that it was caused by Alexander’s desire not to give the Branchidae access to the temple of Apollo restored by the Milesians. As a result, it enables him to speak about the moral decline of Alexander^[24]. Kubica develops this idea further suggesting that the concept of revenge was invented ex eventu to conceal the political motives of violence^[25]. This approach seems to be anachronistic and artificial; it does not consider the mentality of the people living at that time. First, the idea of revenge was natural and self-evident for the people of the given period; second, one political decision in Miletus or in Alexander’s headquarters would have been enough to ban the Branchidae from entering the new sanctuary, and there would have been no need to kill anyone.

I find the position of Hammond, who explains the revenge taken on the Branchidae by a specific character of Alexander’s thinking, to be more valid. Alexander had close ties with the cult of Apollo, and he wanted to punish the Branchidae, just like his father had punished the Phocians for ransacking the Delphic oracle, and he had punished the Thebans for treachery^[26]. Moreover, I would like to add another aspect: by taking revenge on the Branchidae, Alexander demonstrated his commitment to traditional Hellenic religiousness which underpinned the legitimation of his military expedition. From the perspective of this religiousness, there is no reason to reproach Alexander; after all, the gods punish sinners to the seventh generation; consequently, he only committed the act of divine vengeance. Apparently, a number of contemporary scholars are misled by Curtius, who does not believe in metaphysics and does not want to notice religious motives in Alexander’s actions^[27]. We must bear in mind that both in Alexander’s lifetime and later the thinking of many people was determined by religious notions. Therefore, it is stated in the Suda Lexicon that Alexander exterminated the Branchidae as he regarded them as criminals just like their forbears: “so he killed them all, judging that the offspring of evil is evil” [Sud., s.v. Βραγχίδαι; Ael. Fr. 54; translated by Suda on Line project]. It was right from the perspective of classical Greek religion. It was equally right from the perspective of the philosophical religion of Plutarch, who justified the divine punishment in the following generations (Plut. De sera numinis vindicta)^[28].

There can be found a lot of evidence of Alexander’s traditional religiousness in the sources^[29]. Firstly, every morning he sacrificed to gods with his own hands [Plut. Alex. 76; Arr. Anab. VII. 25. 1–5]; secondly, there is plenty of evidence in sources describing him sacrificing for various reasons^[30]. However, modern critical authors explain all these (and similar) facts only by official propaganda^[31]. Thus, they present him as a Machiavellian ruler, cynical and non-religious, motivated purely by pragmatic considerations^[32]. But what are the reasons behind this? Clearly, there is only one — the modern trend of critical attitude towards Alexander prevalent in the literature of recent decades. The context of the ancient sources indicates the exact opposite — the true and lively religiosity of Alexander.

Some more reasons can be given in favour of this idea. Firstly, half of the religious actions described in the sources would have been enough for political promotion. It is easy to see reading the text with an open mind that most of the described offerings were not done simply to “obey the norms” but due to the internal need of Alexander, his reaction to certain events (e. g., the gratitude for a victory, some kind of achievement or the elimination of a threat), i. e. all completely in keeping with the spirit of Homeric heroes. Apparently, that is why the sources pay special attention to this; otherwise it is difficult to understand the distraction by something that goes without saying. It can also be mentioned that the history of Alexander is unique in this sense as the factor of religiosity of other commanders was much less mentioned in the biographies of antiquity. Moreover, if the festivities and offerings can still be called a formality and political promotion, Alexander’s fascination with oracles, prophets, signs and dreams cannot be explained by formalism and simple imitation any more — as has already been pointed out, it constituted his true mental system^[33]. It is well known that Alexander was always accompanied by diviners and interpreters of signs — first, it was his trustworthy Aristander [Arr. Anab. I. 25. 1–8; II. 26. 4; III. 2. 1–2; Plut. Alex. II, XIV; Curt. VII. 7. 8–29 etc.] as well as a whole group of prophets, among whom a certain Demophones and a Syrian woman “overtaken by a divinity” are distinguished by sources [Diod. XVII. 98. 3–4; Curt. V. 4. 1; VII. 7. 8; Plut. Alex. 24, 26; Arr. Anab. IV. 13.5. etc.]. In addition, Alexander himself would both receive and successfully interpret the signs when demanded so by circumstances (for instance, interpreting the words of Pythia before the campaign [Plut. Alex. 14]; successfully explaining the sign of an eagle on the ground next to a ship during the siege of Miletus (Arr., I, 18, 7–9]; expounding the dream by Tyre [Curt. IV. 2. 17; Arr. Anab. II. 18. 1; Plut. Alex. 24] and while establishing the city of Alexandria [Plut. Alex. 26]^[34]. One can only wonder how a disciple of Aristotle could have had such a passion for mysticism. Nonetheless, it should be recognized as a fact. And finally, it should be admitted that it is no coincidence that the same Arrian calls Alexander the “most diligent admirer of gods” — in the superlative form [Arr. Anab. VII. 28.1].

Alexander’s archaic religiosity is associated with another story in his history mentioned by all our main sources. This story refers to his relationship with Thallestris, the queen of the Amazons, who came to see Alexander to conceive his child. It can be easily noticed that Diodorus, Curtius and Justin give their own versions of the same story where most of the details are similar [Diod. XVII. 77. 1–3; Curt. VI. 5. 24–32; Just. XII. 3. 5–7]. Therefore, it is very probable that Cleitarchus was the original source^[35]. Anyway, Diodorus gives the oldest and the most concise version of the story: “When Alexander returned to Hyrcania, there came to him the queen of the Amazons named Thallestris, who ruled all the country between the rivers Phasis and Thermodon. She was remarkable for beauty and for bodily strength and was admired by her countrywomen for bravery. She had left the bulk of her army on the frontier of Hyrcania and had arrived with an escort of three hundred Amazons in full armour. The king marvelled at the unexpected arrival and the dignity of the women. When he asked Thallestris why she had come, she replied that it was for the purpose of getting a child. He had shown himself the greatest of all men in his achievements, and she was superior to all women in strength and courage, so that presumably the offspring of such outstanding parents would surpass all other mortals in excellence. At this the king was delighted and granted her request and consorted with her for thirteen days, afterwards he honoured her with fine gifts and sent her home” [Diod. XVII. 77.1–3; translated by C. H. Oldfather].

It should be noted that Diodorus did not show his attitude to this story in any way, neither did Justin and Curtius, who are usually critical of Alexander; in this case, however, they did not even try to oppose him or sneer at him. Apparently, this is because they found a way to turn this story against Alexander. It was probably initiated by Diodorus, who started talking about Alexander’s moral decline right after the story of the Amazons by reproaching him of enjoying Persian luxury and effeminacy [Diod. XVII. 78.1–3]. Curtius and Justin followed the same pattern, emphasizing that after the visit of the queen of the Amazons the king degenerated and became arrogant [Curt. VI. 6. 1–9; Just. XII. 3. 9–11]. Justin, for instance, describes it in the following way: “Soon after (Post haec), Alexander assumed the attire of the Persian monarchs, as well as the diadem, which was unknown to the kings of Macedonia, as if he gave himself up to the customs of those whom he had conquered” [Just. XII. 3.8; translated by J. S. Watson].

Other authors, who are not so biased, are very sceptical about the story of the Amazons. Strabo regards it as another fragment of fiction invented by court flatterers and adds that reliable authors do not even mention it [Strab. XI. 5. 3–5 C505]. Plutarch presents different opinions concerning this story and expresses his scepticism by hinting that it could have been caused by the fact that Alexander wrote in one of his letters that the Scythian king had sent him his daughter as a wife [Plut. Alex. 46]. Arrian also points out that serious authors do not mention the Amazons, and he regards Alexander’s meeting with them as impossible because they had already vanished from Asia by that time; besides, he tries to find a rational explanation for these stories and suggests that Atropates, the satrap of Media, sent a hundred of women to Alexander dressed as the Amazons [Arr. Anab.VII. 13. 2–5].

Surely, contemporary scholars are even more sceptical about the Amazons than ancient authors. Similarly to Arrian, they wonder what could have been the cause for creating this legend. Some scholars consider Arrian’s version about Atropates’ gift as the most probable explanation^[36]. Others follow Plutarch and believe that the story could have stemmed from the offer of the Scythian king extended to Alexander to take his daughter as a wife, or it could have been Alexander’s marriage with Roxana, which was part of his policy of bringing different peoples together^[37]. This version is certainly quite witty, and it would be tempting to regard Roxana as the prototype of Thallestris, but it should be admitted that all these versions are fictitious, forced and artificial.

In my view, the root of the legend should not be sought in some external events, as Plutarch and Arrian did it, but in the semantics of images. Two aspects need to be mentioned in this respect. First, if we consider the specific features of the mythological perception of the world, it is easy to notice the ancient concept of sacred marriage — hieros gamos in the relationship of Alexander and Thallestris. From this perspective, this story can be regarded as the marriage of the strongest man — a warrior and winner — and the strongest female warrior. According to the mythological matrix, this plot should result in the birth of an outstanding person, the progenitor of an outstanding tribe. Admittedly, the history keeps silence about the consequences of this marriage, and only Justin mentions that the Amazonian queen left when she was convinced that she was pregnant [Just. XII. 3. 7]. On the other hand, we know a Greek myth embodying this mythologem. It is a story by Herodotus about Heracles’ romantic entanglement with a local goddess in Crimea, partly a serpent and partly a woman, who gave birth to three of his sons, one of whom named Scythes became the progenitor of the Scythians [Hdt. IV. 8–10].

In this context, it seems obvious to me that the story about Alexander’s marriage with Thallestris replicates the same plot and equates the king to Heracles — a mythical forefather of the dynasty of Macedonian kings, whom Alexander tried to surpass during his expedition. There is abundant literature about the role of the image of Heracles in Alexander’s ideology, and there is no need to repeat it here^[38]. We have a good reason to believe that the legend about the Amazonian queen was created to support Alexander’s ideologems about his rivalry with the famous ancestor. It is also possible that some performance was created for this purpose in order to put the myth into life.

Thus, all three stories discussed here — about Betis, the Branchidae and Thallestris — placed Alexander in the world of ancient myths and archaic religious ideas. These accounts did not play an obvious political role but had a vivid symbolic character. These were mythological symbols that created the ideological basis for the legitimation of great conquests.

To better understand the significance of the mental factor in the system of the legitimation of Alexander’s campaign, we should not forget that ancient Greeks and Macedonians had other concepts of legitimation different from ours. They did not have our understanding of the constitution; they were not familiar with our legal thinking, and even the Roman law did not exist yet. Therefore, the legitimation of their statuses and actions was based not only on law, but also on religion, traditions and moral norms, which were even more important since they were inherited from ancestors^[39]. A vivid evidence of this is the ancient Greek idea about two types of laws — written and unwritten ones. The unwritten laws referred to the so-called “ancestral customs” (patria ethe) which were accepted in the society but were not written down in statutes. This can also be formulated as the existence of formal and informal rules of life as legitimate bases for political actions in the Greek society. Moreover, the informal unwritten norms were so important that even Plato and Aristotle gave them due credit [Plat. Politicus. 298d-e, 301a; Leges. 793b-d; Arist. Pol.

1287b] and regarded them as an integral part of any well-organized state. In fact, Aristotle deemed them more important than written laws^[40]. This could be the reason why Plutarch believed that Lycurgus forbade to put laws in writing so that they would conform to the sacred unwritten tradition [Plut. Lyc. 13]. Plutarch might have been right in this respect.

There is a vivid example in Greek culture illustrating the opposition of written and unwritten laws — it is “Antigone” by Sophocles. That is how Aristotle, whose authority we certainly trust, interprets the main conflict in this tragedy [Arist. Rhet. 1373b4-5, 8–12]. In fact, it is clearly stated in the words uttered by Antigone herself, in which the unwritten law is put above the written law issued by the authorities [Soph. Antig. 445–453]. The moral truth as well as the sympathies of the author and his audience belong to Antigone, i.e. to the unwritten informal law^[41]. In real life, the fate of Antigone was replicated by Socrates^[42], who also accepted death for the sake of higher moral truth. It should be noted that the classical Athenian judicial practice was based not only on the formal aspects of the case and the letter of the law, but also on informal truth, which does not fit into the Procrustean bed of the written law. As Lysias aptly noted, judicial practice served for the “good of the people”, i.e., for their edification [Lys. 6. 54]. It was edification rather than the triumph of the letter of the law. The court did not focus on the judicial side of the case but tried to clarify the “nature” of the defendant, i.e., his way of thinking and characteristics both as a person and a citizen; after all, it was a person that was tried rather than a crime [see, for example: Andoc. I. 146sqq; Dem. XIX. 16; XXV. 30; Lys. V. 3; X. 23; XXIV. 1; XIV. 17, 23; XXX. 1; Arist. Rhet. 1365a5 sqq, 1374b10. etc., etc.]^[43]. This implies the priority of unwritten informal truth compared to the written formal law. In this context, the existence of informal legitimation underpinned by morality and the general ideas of justice and righteousness rather than the law is perfectly natural.

Consequently, if Alexander wanted to secure the understanding and support for his cause in the Greek world, he had to build the legitimation of his campaign on two foundations — the formal^[44] and the informal ones. Indeed, from the formal point of view, his campaign was presented as the war of revenge against the Persians and the liberation of the Greeks in Asia Minor^[45]; informally, it was a heroic war, an act of heroism both on his part and on the part of his soldiers^[46]. There is good reason to assume that the heroic aspect was more important to Alexander, and that is why he imitated ancient heroes and competed with them. Therefore, a spear thrown into the soil of Asia at the very beginning of his expedition can be regarded as the main symbol of his war [Diod., XVII. 17. 2; Arr. Anab. I. 11. 5–7; Just. XI. 5; XI. 6, 10–11]. In fact, the whole ideology of heroic contest is built around this image, which created the field of informal legitimation. The Hellenic concept of land ownership by right of “conquest with a spear” (hora doriktetos)^[47] also stems from it. In fact, the idea of the “right of a spear” is very old^[48], and it is first mentioned in the “Iliad”, where Achilles — Alexander’s prototype — refers to Briseis as the captive of his spear [Il.9. 343]. It should be reminded here that in the epic world, which served as a model for Alexander, warfare was regarded as the most respectable way of earning a living, and Homeric heroes not only engaged in robbery but also boasted about it [Il. XI. 670 — 682; Od. II. 70–74; III. 105–107; IX. 252–257; XI. 71–74; XIV. 229–234; XXI. 15–30]. Therefore, it is more than natural that, following ancient examples, Alexander presented his expedition as the realization of the age-old “right of a spear”. Both he and his soldiers were fed by the heroic ideals of glory and valour, which were provided by numerous examples from the world of myths.

All that explains why Alexander maintained and cultivated a peculiar mental environment around himself woven from myths and prophecies. After all, the heroic ethos that fed his ideology was underpinned by archaic religiousness and ancient myths. Therefore, Alexander revived ancient myths and created new myths around himself. The three examples discussed in this article show how Alexander maintained the ideological matrix of heroism during his campaign, skilfully manipulating with images and notions inherited from ancient myths.

References

Atkinson E. A. A Commentary on Q. Curtius Rufus’ Historiae Alexandri Magni. Books 3, 4. Amsterdam, Adolf M. Hakert, 1980, 284 p.

Atkinson E. A. A Commentary on Q. Curtius Rufus Historiae Alexandri Magni. Books 5 to 7,2. Adolf M. Hakert, 1994, 284 p.

Austin M. Alexander and the Macedonian Invasion of Asia: Aspects of the Historiography of War and Empire in Antiquity. Alexander the Great. Ed. by I. Wortington. New York, Routlege, 1995, pp. 18–135.

Badian E. The Deification of Alexander the Great. Ancient Macedonian Studies in Honor of Charles F. Edson. Ed. by H. J. Dell. Thessaloniki, Institute for Balkan Studies, 1981, pp. 27–71.

Badian E. Alexander the Great between Two Thrones and Heaven: Variations on an Old Theme. Subject and Ruler: The Cult of the Ruling Power in Classical Antiquity. Papers Presented at a Conference Held in the University of Alberta on April 13–15, 1994, to Celebrate the 65^th Anniversary of D. Fishwick. Ed. by A. Small. Ann Arbor, 1996, pp. 11–26.

Baynham E. Alexander and the Amazons. Classical Quarterly. New Series, 2001, vol. 51, 1. pp. 115–126.

Bengtson H. Philipp und Alexander der Grosse. Die Begründer der hellenistischen Welt. München, Callwey Publ.,1985, 320 s.

Berve H. Wesenzüge der Griechischen Tyrannis. Die ältere griechische Tyrannis bis zu den Perserkriegen. Hrsg. K. Kinzl. WDF Publ., Darmstadt, 1979, ss. 165–182.

Bettenworth A. Jetzt büßten die Nachfahrer die Schuld ihrer Ahnen. Das Problem der Branchidenepisode bei Curtius Rufus. Der römische Alexanderhistorker Curtius Rufus. Hrsg. H. Wulfram. Wien, Verlag der Österreichischen Akademie der Wissenschaften, 2016, ss. 189–208.

Billows R. King and Colonists (Aspects of Macedonian Imperialism). London, Brill, 1995. 253 p.

Bosworth A. B. Conquest and Empire. The Reign of Alexander the Great. Cambridge, Cambridge University Press, 1993, 330 p.

Briant P. Darius in the Shadow of Alexander. Transl. by J. M. Todd. Harward,Harward University Press, 2015, 606 p.

Brunt P. A. The Aims of Alexander. Alexander the Great. Ed. by I. Wortington. London, Routledge, 2003, pp. 5–53.

Carney E. Hunting and the Macedonian Elite: Sharing the Rivalry of the Chase. The Hellenistic World.

Ed. by D. Ogden. London, Classical Press of Wales and Duckworth, 2002, pp. 59–80.

Chaniotis A. War in the Hellenistic World: A Social and Cultural History. Oxford, Willey-Blackwell, 2005, 336 p.

Colaiaco J. A. Socrates against Athens: Philosophy on Trial. New York, Routledge, 2001, 278 p.

Demandt A. Alexander der Große. Leben und Legende. München, C. H. Beck, 2009, 655 p.

Dreyer B. Heroes, Cults, and Divinity. Alexander the Great. A New History. Eds W. Heckel, L. A. Tritle. Oxford, Wiley-Blackwell, 2009, pp. 218–234.

Ehrenberg V. Sophocles and Pericles. Oxford, Blackwell, 1954, 256 p.

Flower M. Alexander the Great and Panhellenism. Alexander the Great in Fact and Fiction. Ed. by A. B. Bosworth, E. J. Baynham. Oxford, Oxford University Press, 2000, pp. 96–135.

Fontenrose J. Didyma: Apollo’s Oracle, Cult and Companions. Berkeley, University of California Press, 1988, 282 p.

Fredricksmeyer E. Alexander’s Religion and Divinity. Brill’s Companion to Alexander the Great. Ed. by J. Roisman. Leiden, Brill, 2003, pp. 253–278.

Fredricksmeyer E. Alexander the Great and the Kingship of Asia. Alexander the Great in Fact and Fiction.

Eds A. B. Bosworth, E. J. Baynham. Oxford, Oxford University Press, 2000, pp. 136–166.

Garlan Y. War in Ancient World: A Social History. London, Chatto and Windus, 1975, 200 p.

Habicht C. Gottmenschentum und Griechische Städte. 2. Aufl. München, C. H. Bek‘sche Verlagsbuchhandlung, 1970. 290 s.

Hammond N. G. L. The Branchidae at Didyma and in Sogdiana. Classical Quarterly, vol. 48, no. 2, 1998, pp. 339–344.

Heckel W. Alexander, Achilles and Heracles: Between Myth and History. East and West in the World Empire of Alexander. Essays in Honour of Brian Bosworth. Eds P. Wheatlet, E. Baynham. Oxford, Oxford University Press, 2015, pp. 21–33.

Hoffman W. Die Polis bei Homer. Festschrift für Bruno Snell. Hrsgb. H. Erbse. München, Beck, 1956, ss. 153– 165.

Huttner U. Die politische Rolle des Heraklesgestalt im griechischen Herrschertum. Stutgart, Franz Steiner Verlag, 1997, 388 s.

Instinsky H. U. Alexander der Grosse am Hellespont. Würzburg, Helmut Kupper Verlag, 1949, 72 s.

Kholod M. M. The Cults of Alexander the Great in the Greek Cities of Asia Minor. Klio. Beiträge zur Alten Geschichte. 2016, bd. 98.2, pp. 495–525.

Kubica O. The Massacre of the Branchidae: a Reassessment: The Post Mortem Case in Defence of the Branchidae. Alexander the Great and the East: History, Art, Tradition. Eds K. Nawotka, A. Woiciehowska. Wiesbaden, Harrassowitz, 2016, pp. 143–150.

Maitland J. Never Aid God. Alexander the Great and the Anger of Achilles. East and West in the World Empire of Alexander. Essays in Honour of Brian Bosworth. Eds P. Wheatley, E. Baynham. Oxford, Oxford University Press, 2015, pp. 1–20.

Mehl A. Drive Country. Kritische Bemerkungen zum “Speererwerb” in Politik und Volkerrecht der hellenistischen Epoche. Ancient Society, 1980/81, vol. 11/12, pp. 173–212.

Nawotka K. Alexander the Great. Cambridge, Cambridge University Press, 2010, 440 p.

Nilsson M. Geschichte der griechischen Religion. Bd. 2. München, Münchner Jahrbuch der Bildenden Kunst, 1955, 835 s.

Palagia O. Hephaestion’s Pyre and the Royal Hunt of Alexander. Alexander the Great in Fact and Fiction. Eds A. B. Bosworth, E. J. Baynham. Oxford, Oxford University Press, 2000, pp. 167–206.

Parke H. W. The Massacre of the Branchidae. Journal of Hellenic Studies, 1985, vol. 105, pp. 59–68.

Perrin B. The Genesis and Growth of Alexander Myth. Transactions of the American Philological Association, 1895, vol. 26, pp. 56–68.

Roisman J. Honor in Alexander’s Campaign. Brill’s Companion to Alexander the Great. Ed. by J. Roisman. Leiden, Brill Publ., 2003, pp. 279–321.

Sancisi-Weerdenburg H. The Tyranny of Peisistratos. Peisistratos and the Tyranny: A Reappraisal of the Evidence. Ed. by H. Sancisi-Weerdenburg. Amsterdam, J. C. Gieben, 2000, pp. 3–23.

Surikov I. E. Ancient Greece. Mentality, Religion, Culture. Moscow, Iazyki slavianskoi kul’tury, 2015, 720 p. (In Russian)

Taeger F. Charisma. Studien zur Geschichte des antiken Herrschekultes. Bd. 1. Stuttgart,W. Kohlhammer Verlag, 1957, 717 s.

Tarn W. Alexander the Great. Vol. 2.Cambridge, Cambridge University Press,1948, 176 p.

Tarn W. Alexander der Grosse. Bd.1.Darmstadt, WBG, 1968.

Tarn W. The Massacre of the Branchidae. Classical Revue, 1922, vol. 36, pp. 63–66.

Tondriau J. Alexandre le Grand assimilé à differentes divinitè. Revue de Philologie, de Littèrature et d‘Histoire Anciennes, 1949, vol. 75(23), pp. 41–52.

Valloirs R. Alexandre et la mystique dionysiaque. Revue des Etudes Anciennes, 1932, vol. 34, pp. 81–82.

Waterfield R. Why Socrates Died:Dispelling the Myths. London, W. W. Norton & Company Publ., 2009, 288 p.

Welwei K.-W. Athen. Von neolitischen Siedlungsplatz zur archaischen Grosspolis. Darmstadt, Wissenschaftliche Buchgfesellschaft, 1992, 305 s.

Wilcken U. Alexander der Grosse. Leipzig, Quelle & Meyer, 1931, 315 s.

Wortington I. By the Spear. Philip II, Alexander the Great and the Rise and Fall of the Macedonian Empire. Oxford, Oxford University Press, 2004, 416 p.

Received: April 4, 2019

Accepted: September 9, 2019 Статья поступила в редакцию 4 апреля 2019 г. Рекомендована в печать 9 сентября 2019 г.

---

[1] See: Maitland J. ΜΗΝΙΝ ΑΕΙΔΕ ΘΕΑ. Alexander the Great and the Anger of Achilles // East and West in the World Empire of Alexander. Essays in Honour of Brian Bosworth. Eds P. Wheatley, E. Baynham. Oxford, 2015. P. 5. — It does not mean, however, that Hegesias was the first and only source: Atkinson E. A. A Commentary on Q. Curtius Rufus’ Historiae Alexandri Magni. Books 3 und 4. Amsterdam, 1980. P. 344.

[2] Maitland J. ΜΗΝΙΝ ΑΕΙΔΕ ΘΕΑ… P. 7; Heckel W. Alexander, Achilles and Heracles: Between Myth and History // East and West in the World Empire of Alexander. Essays in Honour of Brian Bosworth. Eds P. Wheatlet, E. Baynham. Oxford. P. 29, 33 f.

[3] See: Perrin B. The Genesis and Growth of on Alexander Myth // TAPA, 26, 1895. P. 56–68; Tarn W. Alexander the Great. Vol. II. Cambrige, 1948. P. 267 f; Atkinson E. A. A Commentary… P. 341; Heckel W. Alexander, Achilles and Heracles… P. 18 f.

[4] I fully agree with Bosworth who believes that Arrian’s ignoring it cannot be the reason for denying this historical episode with Betis: Bosworth A. B. Conquest and Empire. The Reign of Alexander the Great. Cambrige, 1993. P. 68.

[5] Nawotka K. Alexander the Great. Cambrige, 2010. P. 198.

[6] There can also be observed some differences: Achilles dragged Hector’s dead body behind his chariot, whereas Betis was still alive. However, it is not the reason to regard the parallel with Achilles and Hector as incorrect — see: Atkinson E. A. A Commentary… P. 341. — It is more than obvious that only Homer’s Achilles could serve as the prototype for this act. The fact that Betis was still alive was a “technical” detail that did not change the essence of the matter, but only put Alexander in a bad light. Therefore, the historicity of this detail can be doubted because this story was brought to us by the authors whose attitude to Alexander was not favourable.

[7] See: Roisman J. Honor in Alexander’s Campaign // Brill’s Companion to Alexander the Great. Ed. by J. Roisman. Brill, 2003. P. 282–289.

[8] However, some legend about two kings meeting in battle was still created (Just.XI. 9. 9; Plut. Alex. XX). See more in: Briant P. Darius in the Shadow of Alexander. Transl. J. M. Todd. Harward, 2015. P. 147– 149.

[9] Tondriau J. Alexandre le Grand assimilé à differentes divinitès // Revue de Philologie, de Littèrature et d’Histoire Anciennes. 1949. T. 75(23). P. 41–52.

[10] Thankfully, there are other researchers who think similarly: Vallois R. Alexandre et la mystique dionysiaque // Revue des Etudes Anciennes, 1932. No. 34. P. 81–82.

[11] This fact illustrates the belief in the magical power of weapons, which is rooted in a very distant past — see: Taeger F. Charisma: Studien zur Geschichte des antiken Herrscherkultes. Bd. I. Stuttgart. S. 185.

[12] On the symbolic and political meaning of the lion hunt as a “sport” truly befitting a king, especially in the Macedonian context, see: Carney E. Hunting and the Macedonian Elite: Sharing the Rivalry of the Chase // The Hellenistic World. Ed. by D. Ogden. London, 2002. P. 60 f.; Palagia O. Hephaestion’s Pyre and the Royal Hunt of Alexander // Alexander the Great in Fact and Fiction. Eds A. B. Bosworth, E. J. Baynham. Oxford, 2000. P. 167–206.

[13] There is some discrepancy in the sources: According to Diodorus and Curtius, Erygius was the winner, and he even brought the head of the defeated enemy to his king; according to Arrian, both opponents perished, but the barbarians took to flight [Arr.3. 28. 3]. It does not change the essential point, i. e., the fact of their combat is recorded in the sources very well.

[14] This ritualized archetypical combat is rooted in a very ancient religious idea that the leader taking part in this combat is the embodiment of all his people and their sacred force — see: Hoffman W. Die Polis bei Homer // Festschrift für Bruno Snell. Hrsgb. H. Erbse. München, 1956. S. 158.

[15] Bosworth A. B. Conquest and Empire… P. 45 f.

[16] Parke H. W. The Massacre of the Branchidae // Journal of Hellenic Studies (JHS), 1985. Vol. 105. P. 59, 62, 65.

[17] See the overview of the discussion concerning this episode in: Bettenworth A. Jetzt büßten die Nachfahrer die Schuld ihrer Ahnen. Das Problem der Branchidenepisode bei Curtius Rufus // Der römische Alexanderhistorker Curtius Rufus. Hrsg. H. Wulfram. Wien, 2016, S. 189–208.

[18] ne of the considerations supporting this assumption is that actions like this were supposedly not characteristic of Alexander: Demandt A. Alexander der Große. Leben und Legende. München. 2009. S. 204.

[19] Tarn, for example, rejected the historicity of this story maintaining that in Xerxes’ time there was no temple of the Branchidae in Didyma yet: Tarn W. W.: 1) The Massacre of the Branchidae // Classical Revue. 1922. Vol. 36. P. 63–66; 2) Alexander the Great. Vol. II. Sources and Studies. Cambridge, 1948. Р. 272–275. There was also a view that the whole story was a literary fiction: Fontenrose J. Didyma: Apollo’s Oracle. Cult and Companions. Berkeley, 1988. P. 12.

[20] Parke H. W. The Massacre… P. 68; Bosworth A. B. Conquest and Empire… P. 109.

[21] Kubica O. The Massacre of the Branchidae: a Reassessment: The Post Mortem Case in Defence of the Branchidae // Alexander the Great and the East: History, Art, Tradition. Eds K. Nawotka, A. Woiciehowska. Wiesbaden, 2016. P. 143–150.

[22] Taeger F. Charisma… P. 197f; Badian E. The Deification of Alexander the Great // Ancient Macedonian Studies in Honor of Charles F. Edson. Ed. by H. J. Dell. Thessaloniki, 1981. P. 46–47. ²² Nawotka K. Alexander the Great… P. 273.

[23] Ibid. 65.

[24] Ibid. 67f.

[25] Kubica O. The Massacrae of the Branchidae… P. 148.

[26] Hammond N. G. L. The Branchidae at Didyma and in Sogdiana // Classical Quarterly. 1998. Vol. 48, no. 2. P. 344.

[27] Bettensworth A. Jetzt büßten die Nachfahrer… S. 203f.

[28] See more in: Bettensworth A. Jetzt büßten die Nachfahrer… S. 205f.

[29] Nilsson M. P. Geschichte der griechischen Religion. Bd. 2. München. 1955. S. 14.

[30] Here is only a part of the cases: Diod. XVII. 17. 3; XVII. 72. 1; XVII. 89. 3; XVII. 100. 1; Curt. III. 12. 27; IV. 13. 15; VII. 7. 8–29; VIII. 2. 6; IX. 1. 1; IX. 4. 14; Plut. Alex. 15; 19; 43; Arr. Anab. I. 11. 6–7; II. 5. 8; II. 24, 6; III. 5. 2; IV. 8. 2; V. 3. 6; V. 20. 1; VI. 19. 4; VII. 14. 1; VII. 24. 4; VII. 25. 3; Just. XII. 10. 4.

[31] Instinsky H. U. Alexander der Grosse am Hellespont. Würzburg, 1949. S. 28ff; Heckel W. Alexander, Achilles and Heracles… P. 21f.

[32] Some basic psychology should be considered: a cynical and pragmatic politician would never do most of what Alexander did: would not risk leading an army into a battle, enter Gordium, look for oracles in a desert, attack inaccessible cliffs, build “unnecessary” altars, fight the desert in Gedrosia, etc. Altogether, such a politician would never start an adventurous and risky campaign like that…

[33] Alexander’s disposition towards mysticism and the irrational cannot go unnoticed, and it is no surprise this trait of his personality has been noted and stressed by researchers — see for instance: Tarn W. W. Alexander der Grosse. Bd. 1, Darmstadt, 1968. S. 128; Wilcken U. Alexander der Grosse. Leipzig, 1931. S. 49, 61; Bengtson H. Philipp und Alexander der Grosse. Die Begründer der hellenistischen Welt.München, 1985. S. 157, 210; Hammond N. G. L. The Branchidae at Didyma and in Sogdiana… P. 7, 64, 199; Brunt P. A. The Aims of Alexander // Alexander the Great. Ed. by I. Wortington. London, 2003. P. 46f; Fredricksmeyer E. Alexander’s Religion and Divinity // Brill’s Companion to Alexander the Great. Ed. by J. Roisman. Leiden, 2003. P. 267.

[34] It must be understood that using certain mystical elements, like dreams, to promote and raise the spirit of the troops does not give any ground to deny Alexander’s beliefs in mysticism. At the same time, we will never know which dreams were real and which — fake.

[35] Atkinson E. A. A Commentary on Q. Curtius Rufus Historiae Alexandri Magni. B. 5 to 7,2. Amsterdam, 1994. P. 198.

[36] Ibid.

[37] Baynham E. Alexander and the Amazons // CQ. New Series 51. 2001. Vol. 1, P. 115–126; Atkinson E. A. A Commentary on Q. Curtius Rufus… P. 198.

[38] See: Huttner U. Die politische Rolle des Heraklesgestalt im griechischen Herrschertum. Stutgart, 1997. S. 92–112, 116ff; Fredricksmeyer E. Alexander’s Religion and Divinity // Brill’s Companion to Alexander the Great. Ed. J. Roisman. Leiden, 2003. P. 262; Heckel W. Alexander, Achilles and Heracles…P. 25–30.

[39] I do not understand the word legitimation in its narrow meaning here as a way of making some political action legitimate, i. e., corresponding to the letter of the law; I use it in a broad meaning as the way of securing the acknowledgement of this action in society, regardless of the letter of the law. The most vivid examples of this informal legitimation in the history of Ancient Greece are Peisistratus’ second rise to power [Hdt. I. 60; Arist. Ath. Pol. 14. 3–4] and Herodotus’ story about the Lydians accepting Gyges’ seizing the throne after the Delphic oracle approved of it [Hdt. I. 12]. It does not matter now how everything really happened; what is important is the fact that this type of legitimation was acceptable for the ancient Greeks. Therefore, it is not surprising that the tyrants of the Archaic Age usually resorted to this informal legitimation and did not legalize their power institutionally, i.e., they did not hold any formal office — see: Welwei K.-W. Athen. Von neolitischen Siedlungsplatz zur archaischen Grosspolis. Darmstadt. 1992. S. 249 f; Berwe H. Wesenzüge der Griechischen Tyrannis // Die ältere griechische Tyrannis bis zu den Perserkriegen. Hrsg. K. Kinzl. Darmstadt. 1979. S. 177; Sancisi-Weerdenburg H. The Tyranny of Peisistratos // Peisistratos and the Tyranny: A Reappraisal of the Evidence. Ed. by H. Sancisi-Weerdenburg. Amsterdam, 2000. P. 5–6, 14.

[40] A parallel can be found with ancient Rome again, where both written laws (leges) and unwritten norms (mores maiorum) were regarded as equal sources of law. Similarly, in Islamic law, the official norms of shariah take into account adat, i. e., local unwritten customary norms practiced by the Islamic people.

[41] On the concept of two types of laws in the creative work of Sophocles see: Ehrenberg V. Sophocles and Pericles. Oxford, 1954. P. 22f, 35f, 162.

[42] See: Waterfield R. Why Socrates Died: Dispelling the Myths. London, 2009. P. 168; Colaiaco J. A.

Socrates against Athens: Philosophy on Trial. New York, 2001. P. 6, 8.

[43] See: Surikov I. E. Antichnaya Gretsiya. Mental’nost’, religiya, kul’tura. Moscow, 2015. P. 213–219.

[44] On the formal grounds of legitimization of Alexander see: Badian E. Alexander the Great between Two Thrones and Heaven: Variations on an Old Theme // Subject and Ruler: The Cult of the Ruling Power in Classical Antiquity. Papers Presented at a Conference Held in the University of Alberta on April 13–15, 1994, to Celebrate the 65^th Anniversary of D. Fishwick / ed. by A. Small. Ann Arbor, 1996. P. 11–26. — See also: Dreyer B. Heroes, Cults, and Divinity // Alexander the Great. A New History / eds W. Heckel, L. A. Tritle. Oxford, 2009. P. 218–234.

[45] See: Brunt P. A. The Aims of Alexander… P. 45f; Flower M. Alexander the Great and Panhellenism // Alexander the Great in Fact and Fiction. Eds A. B. Bosworth, E. J. Baynham. Oxford, 2000. P. 96–135; Habicht C. Gottmenschentum und Griechische Städte. 2. Aufl. München, 1970. S. 17–36; Kholod M. M. The Cults of Alexander the Great in the Greek Cities of Asia Minor // Klio. Beiträge zur Alten Geschichte. 2016. Bd. 98.2. P. 495–525.

[46] Moreover, if the ideas of revenge and liberation had been exhausted after capturing Persepolis, the idea of heroic war became the central one starting from that moment.

[47] See: Mehl A. DORIKTETOS CHORA. Kritische Bemerkungen zum “Speererwerb” in Politik und Volkerrecht der hellenistischen Epoche // Ancient Society. 1980/81. Vol. 11/12. P. 173–212; Chaniotis A. War in the Hellenistic World: A Social and Cultural History. Oxford, 2005. P. 181f. — it should be emphasized that it really was the oldest right; therefore, it is totally wrong to suggest that Alexander did not have any right to lay claim to the Persian throne (Wortington I. By the Spear. Philip II, Alexander the Great and the Rise and Fall of the Macedonian Empire. Oxford, 2004. P. 199); it would mean imposing modern ideas about legitimacy on Alexander. As history shows, the right of war was actually the strongest right in the ancient world. Besides, Alexander did not literally intend to become the king of Persia; he created his own kingdom incorporating Persia and Persian elements into it: Fredricksmeyer E. Alexander the Great and the Kingship of Asia // Alexander the Great in Fact and Fiction. Eds A. B. Bosworth, E. J. Baynham. Oxford, 2000. P. 136–166.

[48] See: Garlan Y. War in Ancient World: A Social History. London, 1975. P. 75 f.; Austin M. Alexander and the Macedonian Invasion of Asia: Aspects of the Historiography of War and Empire in Antiquity // Alexander the Great. Ed. by I. Wortington. 1995. P. 118–135; Billows R. King and Colonists (Aspects of Macedonian Imperialism). London. 1995. P. 25f.; Brunt P. A. The Aims of Alexander… P. 46f. — The Roman custom of declaring war by hurling a spear vividly confirms the age and universality of the “right of a spear”. Another Roman parallel is the archaic legal practice vindicatio, which involved the uttering of a sacred formula confirming the right to own certain property holding a stick (vindicta) in an outstretched hand, which symbolized the readiness to fight for this property with arms, i. e., the stick symbolized a spear.

Uzruna Ekonomistu apvienības rudens konferencē

2018. gada 24.augustā, Sīkragā

 

 

Dr. hist. Prof. Harijs Tumans

 

Līderība klasiskajā un mūsdienu (Latvijas) politiskajā kontekstā.

 

Jebkura sabiedrība organizēta hierarhiski, taču ir atšķirīgi principi, uz kuriem veidojas hierarhija dažādās sabiedrībās. Un katru reizi, lai saprastu vienas vai otras sabiedrības specifiku, vispirms ir jāsaprot, uz kādiem pamatiem tajā veidojas elite, jeb, vienkārši sakot, kāpēc tieši šie cilvēki valda, bet pārējie klausās? Ja vispārīgi pieejam šī jautājuma atbildei – valda tie, kas uzņēmās atbildību un izpilda šai sabiedrībai svarīgākās funkcijas. Jeb, citiem vārdiem, vēsturiski hierarhijas pamatā bija darba dalīšana pēc principa: valda tie, kas izpilda svarīgāko darbu sabiedrības labā. Vēsturiski tie bija karavadoņi, priesteri, ierēdņi. Viņu augstais statuss tika pamatots ar viņu funkciju svarīgumu visai sabiedrībai. Visos laikos no elites pārstāvjiem tiek prasītas neordināras īpašības, jo, lai veiktu lielus darbus ir nepieciešams liels personības spēks, tātad līdera spējas.

Man ir tuvs senās Grieķijas piemērs, kur eliti veidoja drosmīgākie karavīri – aristokrāti. Laikmetā, kad sabiedriskās struktūras tikai veidojās, kļūt par aristokrātu varēja ikviens, kurš spēja nostāties pirmajā rindā kaujas ierindā. Un tad, kā toreiz teica, no kaujas jāatgriežas “ar vairogu”, t.i., dzīvs un ar uzvaru, vai “uz vairoga”, t.i., beigts vai smagi ievainots, bet ne bēdzis, nepametis savu vairogu, kas tik neērts bēgšanas gadījumā. Tātad, ja tev ir drosme riskēt, nostājies visiem priekšā un dari! Bet, ja šķiet, ka paša dzīvība ir svarīgāka par godu un slavu, ja šķiet, ka labāk dzīvot mājās, kur gaida sieva un bērni, tad var nostāties pēdējā rindā un neriskēt. Tiesa, pēc kaujas, kad sapulcē tiek spriests un pieņemti lēmumi, tai skaitā par iegūtā sadalījumu, pēdējiem vārdu nedos.

Vārdu sakot, līderis ir tas, kas stāv “pirmajā rindā” un uzņēmās atbildību. Bet, lai nostātos pirmajā rindā ir nepieciešama drosme. Senajā Grieķijā par varoni un līderi kļuva tas, kurš bija gatavs mirt. Jo varonība sākas tur, kur beidzas bailes. Ja esi pārvarējis nāves bailes, tad esi spējīgs uz visu. Un tā tas bija gan bruņinieku laikos Eiropā, gan samuraju Japānā, gan daudzviet citur.

Bet kur ņemt drosmi un spēju būt līderim? Pirmkārt, ar to piedzimst – tas ir tas, ko cilvēks saņem no Dieva, ka saka vieni, vai no dabas, kā saka citi. Tas ir tas, ko ir pierasts saukt par harismu, no sengrieķu vārda charis – “žēlastība”, t.i., no dieviem saņemta dāvana.  Otrkārt, drosmi rada attiecīga vērtību sistēma, kas dod indivīdam vērtības un ideālus, kas ir pārāki par viņa paša dzīvi un kuru dēļ viņš ir gatavs mirt. Šādas vērtības var būt Dievs, tauta, ģimene, vai gods un slava, kā tas bija Homēra varoņiem… Indivīda spēks ir viņā pašā, bet vērtības rada kultūra.

Šodien ir dažādi viedokļi par to, kas mūsdienu pasaulē ir elites veidošanās pamatā. Mans viedoklis ir šāds: mēs dzīvojam naudas varas laikmetā un eliti veido tie, kuriem ir nauda. Tradicionālais princips, saskaņā ar kuru eliti veido tie, kas izpilda svarīgākās funkcijas sabiedrības labā, vairs nav spēkā. Tagad visu nosaka nauda, nevis cilvēka vērtīgums tautas priekšā. Proti, mūsdienu elitei ir problēma ar tās statusa morālo leģitimāciju. Taču tauta ir gatava piedot “zelta podus”, ja redz ka to īpašnieks ir darījis daudz vērtīgu lietu sabiedrības labā. Tieši tādi līderi šobrīd ir pieprasīti un tieši tādu trūkst.

Runājot par īpašībām, kas nepieciešamas mūsdienu politiskajiem līderiem, ir jāsaka, ka pamatos tās ir tādas pašas kā citos laikos: līderim ir nepieciešama harizma, personības spējas, enerģija un drosme. Drosme uzņemties atbildību un iet pret straumi. Daudzi cilvēki nespēj sevi realizēt pat mazā kolektīvā, jo tiem trūkst drosmes uzņemties atbildību. Kopējā labuma vārdā no politiskā līdera tiek prasīta spēja pārvarēt kādas sabiedrības daļas pretestību, piemēram, nostāties pret valdošās elites viedokli vai citreiz arī pret tautu masas vēlmēm. Tas ir milzīgs risks, lai politiķis spētu kaut ko tādu uzņemties. Ja līderim ir pietiekami spēcīgs iekšējais potenciāls, tad nākamais, kas to var motivēt, ir misijas apziņa. Lai viņš būtu sekmīgs, tam ir nepieciešama pārliecība par to, ka viņš izpilda svarīgu misiju sabiedrības labā.

 

Kādēļ mūsdienu pasaulē trūkst līderu?

Jā, tā laikam tiešām ir problēma… atcerēsimies laikus, kad pasaules valstu līderi bija Helmūts Kols, Fransuā Miterāns, Margarete Tečere, Reigans – tie bija spēcīgi politiķi, kādu tagad vairs nav. Šodienas līderi nestāv tiem līdzās, tie pieder pavisam citai “svaru kategorijai”.

Cēloņi tam ir dažādi. Sākšu ar vienkāršāko. Pirmkārt, līderu deficītu zināmā mērā nosaka esošā partiju sistēma, kas neveicina spilgtu līderu veidošanos. Partijās valda disciplīna un pastāv stingras prasības, tur pieprasītas ir spējas iekļauties meinstrīmā, pakļauties un pakalpot. Īsi sakot, partijas audzina karjeristus, nevis spēcīgas personības un līderus. Lai izkļūtu cauri partijas sietam, ir jāspēj pielāgoties un pakļauties, nevis valdīt un brīvi paust savu viedokli.

Otrkārt, politiku tāpat kā vēsturi veido un virza idejas. Domas un idejas ir tās, kas nosaka attīstību un panākamus. Šodien valda politkorektums, kas īstenībā ir ideoloģiskā dogmatika, kas nokauj brīvu domu. Rezultātā domāšanas vājums veido vājus līderus. Šodien valda “noglaudīts” līdera tips, kurš ir vienmēr un visās lietās “pareizs”: vienmēr pareizi izskatās, pareizi smaida un pareizi runā, neatļaujoties atkāpes no politkorektuma dogmām. Trampa fenomens parāda, ka šāds tips ir jau noriebjies un ka ir pieprasījums pēc spilgtiem un stipriem līderiem.

Treškārt, tā ir mūsdienu kultūras situācija. Kultūra rada ideālus un varoņu tipus, ko šī sabiedrība uzskata par ideāliem. To labi var redzēt Holivudas filmās: ja pirms 50 – 30 gadiem filmu galvenais varonis bija spēcīgs un drosmīgs vīrietis, piemēram, kaut vai tas pats kovbojs, tad pēdējās desmitgadēs varoņa tips ir stipri mainījies, tas ir kļuvis histērisks, nereti iekšēji vājš un pat sievišķīgs. Un paskatīsimies, kādas īpašības tiek prasītas un sagaidītas no mūsdienu cilvēka, piemēram, darba tirgū. Visur tiek prasīts elastīgums, spēja pēc iespējas ātrāk un vieglāk adoptēties un pielāgoties mainīgai situācijai. Ja tam seko, tad veidojas vājš cilvēks bez savas pārliecības un bez savām domām, cilvēks bez mugurkaula, tātad cilvēks – tārps. Bet jebkurš varonis, līderis un vienkārši stiprs cilvēks, kas ir īstā personība, ir cilvēks ar mugurkaulu, savu pārliecību un skatu uz lietām. Viņu var salauzt, bet ne salocīt. Bet nevar gribēt, lai pastāvētu tas, kas tiek apkarots kultūrā…

Ceturtkārt, masu kultūras un mediju iespaids. Var redzēt, ka mūsdienu jauniešiem arvien grūtāk ir patstāvīgi domāt un pieņemt lēmumus, jo pastāv milzīga emocionālā atkarība no citu cilvēku ietekmes, “laiku” vai atzinības daudzuma sociālajos tīklos, bailes izkrist no valdošajām tendencēm, palaist kaut ko garām. Viņiem patīk peldēt meinstrīmā un daudziem ir bail izkrist no tā, viņi apjūk, ja sastop kādu neparastu viedokli.

Piektkārt, misijas apziņas neesamība. Kā jau teicu, no politiķa tiek prasīta drosme iet pret straumi un nostāties frontes priekšā – cik daudzi no šodienas līderiem tam ir gatavi? Lai būtu spēks iet un cīnīties, ir nepieciešama misijas apziņa. Kāda tā var būt postmodernisma laikmetā, kad viss kļūst tik cinisks? Ja galvenā vērtība ir nauda un bauda, tad par galveno mērķi kļūst labi iekārtoties. Ne velti plaši izplatīts ir uzskats, ka politikā dodas, lai iekārtotos siltā vietiņā, nevis lai glābtu valsti vai darītu kaut ko labu sabiedrībai. Protams, visi tā nedomā, bet šis stereotips ir valdošs, tāpēc daudzi izvairās politikā iesaistīties, lai vēlāk nebūtu kauns.

Tie ir vispārējie cēloņi, bet mums, latviešiem, vēl ir savi mentālie faktori, kas kavē līderu veidošanos. Piemēram, tā ir mūsu viensētnieku domāšana. Pagalms un sēta ir galvenās sabiedriskās vietas latviešu folklorā un principā – arī mūsu šodienas apziņā. Gadsimtiem ilgi mēs veidojāmies kā egocentriski orientēti cilvēki, ko ļoti paspilgtina masu kultūra ar hedonisma un egoisma propagandu. Mēs meklējam vispirms pašlabumu, ar aizdomām skatāmies uz citiem, mums ir grūti kooperēties un pavisam grūti solidarizēties.  Mums ir grūti domāt kopēja labuma kategorijā, taču tā ir valsts idejas pamatā. Jo, kā rakstīja Aristotelis, valsts ir cilvēku kopība, kas pastāv kopēja labuma dēļ. Un tā tas arī ir. Tātad mums trūkst valstiskās domāšanas un mums šī domāšana ir jākopj.

Mums ir raksturīgi domāt rāmjos, strikti ievērot normas, piesargāties, turēties ēnā, nesasteigt. Mums ir pierasts domāt, ka drīkst tikai tā un ne citādi. Mūsu mentalitātei ir raksturīga likumpaklausība, kārtīgums, paštaisnums. Šīs ir visnotaļ labas īpašības, taču dažreiz tās kļūst par problēmu, ja ieliek domāšanu rāmī. Jo līderim un valstsvīram ir jāspēj domāt arī ārpus rāmjiem, ir nepieciešama domāšanas drosme, lai rastu risinājumus grūtās situācijās.

Un vēl ir tas, ka mūsu kultūra ir izteikti sievišķīga. Tā ir liela tēma, kuru šeit nevaru izklāstīt, tomēr norādīšu uz dažām pazīmēm, kas ilustrē šo tēzi. Seno latviešu panteonā dominē spilgti sieviešu dievību tēli, iepretī tam vīriešu tēli ir bāli un krietni vārgāki. Valda spēcīgas mātes, bet Pērkons un Dieviņš izskatās pēc tādiem omulīgiem večukiem. Latviešu senatnē nebija radies varoņu eposs un līdz pat mūsu laikiem vīriešu varoņu tēli literatūrā ir samēra reti un bāli… Faktiski laikam tieši Sprīdītis ir ideālā vīrieša tēls mūsu kultūrā…

Interesanti, ka Kārlis Ulmanis šo stiprā vīriešu tēla deficītu literatūrā bija uztvēris kā nacionālo problēmu un aicināja radošo inteliģenci pievērsties tās risināšanai, bet 1940. gads lika galu visiem viņa centieniem. Sievišķo mentālo paradigmu atspoguļo arī valoda: mūsu lietvārdiem izteikti dominē sieviešu dzimte, mēs ļoti plaši lietojam deminutīvus un ciešamas kārtas konstrukcijas. Un tā tālāk un tā joprojām…

 

Taču tas viss nav akmenī cirsts un visu var mainīt uz labo. Jebkuru problēmu var risināt, ja to apzinās un ir griba. Mums ir vajadzīga griba un drosme rīkoties tautas labā. Latviešu tauta ir bagāta ar stipriem un talantīgiem cilvēkiem visās dzīves jomās. Nu ir pienācis laiks šiem cilvēkiem aktīvi pieteikties arī sabiedriskajā dzīvē, lai kopīgiem spēkiem risinātu esošas problēmas un veidotu Latvijas drošu un skaistu nākotni.

 

 

 

 

 

 

 

 

KĀ ATGŪT VALSTI UN NEPAZAUDĒT SEVI.

Publicēts: “Mājas viesis”. Nr. 47 ( 629 ) 23.-29.11.2017.

Numura saruna

 

Harijs Tumans

Vēstures doktors

Dzimis 1967. gada 1. novembrī Rīgā.

LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors.

Studējis Latvijas un Sanktpēterburgas universitātēs, specializējies antīkās pasaules vēsturē.

Sarakstījis fundamentālu pētījumu “Varoņi un varonība senajā Grieķijā”, pirmo latviski tapušu pētījumu par senās Grieķijas vēsturi un kultūru.

Saņēmis titulu “Gada vēsturnieks Latvijā 2015”.

Precējies ar Margaritu Tumanu. Dēli Dāvis un Georgs.

Izceltie citāti:

 

Vija Beinerte

Foto: Anda Krauze un no Harija Tumana personiskā arhīva

 

Kas piešķir mērķi un jēgu

 

Apveltīts ar asu prātu un gudru sirdi. Viens no Latvijā spēcīgākajiem viedokļu līderiem. Harijs Tumans. Mūsu saruna par to, kāpēc aktuāla ir mūžība, nevis laiks.

 

Kas notiek ar tautu un kultūru, kam laiks ir nauda, nevis žēlastība, kas dota mums līdz ar izredzi uz mūžību?

Tā ir parādība, kas raksturīga kultūrām norieta stadijā. Ne tikai laiks – viss tām ir nauda. Viss tiek mērīts ar naudu, nauda kļūst par cilvēka dzīves mērķi un jēgu. Šāds fenomens civilizācijas vēsturē ir pieredzēts jau vairākkārt: tā gāja bojā Babilonija, Feniķija, Grieķija, Roma utt. Mēs esam kārtējie, fināls ir zināms. Šodien toni nosaka grāmatveži, viss tiek rēķināts un pārvērsts naudas izteiksmē, pat izglītība un veselības aprūpe: cik studentu vai skolnieku uz vienu pedagogu, cik pacientu uz vienu ģimenes ārstu. Slēgsim skolas, slēgsim slimnīcas – jo nauda un cipari ir svarīgāki par visu! Taču tas nogalina, tas ir Kultūras krahs. Ejam vēlās Romas pēdās.

 

Un vēl arī nevēlēšanās domāt par nāvi.

Jā, arī tas ir simptomātiski. Katra Kultūra visupirms risina dzīvības un nāves jautājumu. Kultūra rodas uz kādas idejas pamata, patiesībā – uz reliģijas pamata. Reliģija piešķir dzīvei jēgu un atbild uz jautājumu par pēcnāves dzīvi. Tas ir fundamentāls jautājums, par ko ir jārunā un jādomā visa mūža garumā. Nāve ir kulminācija, svītra, ko pavelk zem saskaitāmajiem. Kopsavilkums. Kvintesence. Tāpēc senajā Ēģiptē, kad cilvēki sanāca uz draudzīgu pasēdēšanu, dzīru telpas vidū atradās reāls sarkofāgs ar reāliem kauliem – lai atgādinātu par laika limitu. Vēlāk to aizstāja simbolisks atveidojums, bet ideja palika tā pati – memento mori ( „atceries, ka tu mirsi!” ). Arī kristietība uztver dzīvi kā ceļu uz mūžību.

 

Nesen kāds Latvijā populārs teologs intervijā pateica, ka kristietības centrā vienmēr ir cilvēks. Ja kāds pēkšņi teiktu, ka Visuma centrā ir Zeme, bet Saule griežas ap to, no tā nekas nemainītos ne Saulei, ne Zemei, nedz pilngadīgam Latvijas pilsonim. Bet kā ir šinī gadījumā? Cilvēka iekšējā pasaulē taču pilnīgi viss ir atkarīgs no tā, ko cilvēks domā.

Nejautāšu, kas ir šis teologs, jo tā nav kristīga teoloģija. Kristietības centrā ir Kristus, nevis cilvēks. Ja pasaules centrā tiek nolikts cilvēks, tas patiesībā ir jau ateisms. Pirmo reizi tas tika izdarīts senajā Grieķijā, kad sofists Protagors pasludināja, ka cilvēks ir visu lietu mērs. Un tā tas ir arī mūsdienās. Bet, ja cilvēks kļūst par visu lietu mēru, tad no tā neizbēgami izriet morālais relatīvisms, kas spēj attaisnot jebkādu noziegumu, jo cilvēks pats sev nosaka, kas ir labs un ļauns. Bībelē tas tiek aprakstīts kā grēkā krišana – aizliegtais auglis tika paņemts tieši no laba un ļauna atzīšanas koka. Labs un ļauns – tās ir morāles normas, tā ir vērtību sistēma, orientieri jeb ceļa zīmes, ko Dievs ir devis cilvēkam, kuram nav tiesību tur kaut ko mainīt vai grozīt. Tātad grēkā krišana ir cilvēka pretenzija nolikt sevi Dieva vietā. Pasludinot sevi par pasaules centru un visu lietu mēru cilvēks faktiski iet Lucifera ceļu. Starp citu, var teikt, ka Lucifers bija pirmais revolucionārs un demokrāts, jo viņš sacēlās pret hierarhiju un pieprasīja sev vienlīdzību un tiesības – kā gaismas nesējs.

Aizmirstot, ka viņa spožums ir atstarota gaisma, jo ne jau viņš pats ir tās avots. Kad zeme pagriež muguru saulei, iestājas nakts. Kad baznīca pagriež muguru Kristus mīlestībai, iestājas tumsa. Kamēr Eiropa bija kristīga, tā spēja turēties pretī islāmam un sekmīgi atvairīt musulmaņu invāziju. Kad un kas ir mainījies?

Karot Eiropa spēj arī tagad – pateicoties tehnoloģijām. Atšķirība ir tāda, ka agrāk kristīgā Eiropa varēja stāties pretī musulmaņu karaspēkam ne tikai ar ieročiem, bet arī ar ideju un gara spēku. Un ar mazākiem spēkiem uzveikt pārspēku. Atcerēsimies kauju pie Puatje 732. gadā, kauju pie Lepanto 1571. gadā, vai Maltu, kura 1565. gadā atvairīja turku uzbrukumu, atcerēsimies Vīnes vārtus, kur 1683. gadā Polijas un Svētās Romas impērijas spēki sakāva Osmāņu impērijas armiju. Visās šajās kaujās kristieši cīnījās un uzvarēja, jo bija gatavi mirt patiesības vārdā. Šodien eiropiešiem nav patiesības, nav ticības, nav idejas, kuras vārdā būtu vērts mirt. Viņi domā tikai par dzīves baudām un kā glābt savu dārgo dzīvību. Un paļaujas nevis uz Dievu, bet uz ieročiem. Te varonībai nav no kā dzimt. Varonība dzimst tur, kur beidzas bailes no nāves. Bet tas var notikt tikai tad, ja ir kāda augstāka vērtība, kas ir svarīgāka un dārgāka par fiziskā ķermeņa eksistenci. Savukārt tehnoloģiskais pārākums nav mūžīgs un nav drošs garants.

 

Parunāsim par valsti, kas arī – kā reiz teicāt – rodas nevis uz asiņu vai teritorijas, bet uz idejas pamata.

Gan rodas, gan iet bojā. Romas impērija gāja bojā ne jau tādēļ, ka barbari to iekaroja, bet gan tāpēc, ka romieši paši bija kļuvuši par barbariem. Viņi bija zaudējuši Ideju, tātad valsts un civilizācijas jēgu. Bet bez jēgas viss sabrūk. Jēga jeb Ideja rada civilizāciju, bet tās zudums nolemj to pazušanai.

 

Un kā ir ar Latviju? Vai mums ir ideja, kas vieno?

Sāpīgs jautājums. Valsts ir cilvēki, jeb, kā teica Aristotelis, cilvēku kopība, kas pastāv kopēja labuma dēļ. Šīs kopības pamatā ir Ideja jeb projekts, kā teica Ortega i Gasets. Tātad vispirms Ideja, kas formulē cilvēku kopības jēgu un mērķi. Ideja, kas apvieno cilvēkus kopīgai darbībai. Bet kāds ir mūsu projekts? Tas ir valstiskās identitātes jautājums, kam jāatbild uz trim jautājumiem: kas mēs bijām, kas mēs esam un kas mēs būsim? Projekts nozīmē virzību: ko darām šodien, lai sasniegtu to, ko gribam rīt? Un te nu mums nav nekādas skaidrības. Mēs tikai apraudam smago pagātni, bet par rītdienu klusējam. Kā vienīgā ideja tautas vienošanai šobrīd tiek piedāvāta rusofobija, bet tā ir destruktīva pēc būtības un tai nav sakara ar kādu konstruktīvu nākotnes projektu. Projekta vietā ir divas savstarpēji konfliktējošas ideoloģijas. No vienas puses tiek sludināts patriotisms kā nacionālas valsts pamats, taču vienlaikus tiek proponētas pretējas vērtības – nauda un bauda. Tā ir reāla vērtību sadursme. Patriotam tēvzemes labklājība ir pirmajā vietā, bet mūsdienu liberālā ideoloģija ir radījusi egocentrisku patērētāju sabiedrību. Patriotisms un egocentrisms ir nesavienojami principi. Neviena sabiedrība, neviena civilizācija nevar uz tādiem pastāvēt. Jau sen ir teikts, ka nevar vienlaikus kalpot Dievam un mamonam…

Tradicionāli valsts vienmēr tika uztverta pēc analoģijas ar ģimeni, kur tēvs – valsts vara nes atbildību un rūpējas par visu locekļu labklājību. Šādā valstī rodas kopības sajūta un nācija saliedējas. Bet, atbilstoši liberālajai ideoloģijai, katram pašam jārūpējas par sevi, lai tiktu pie naudas un baudas, un valsts ir tikai naktssargs, kas pieskata, lai mēs te visi viens otram rīkli nepārkožam. Taču princips „katrs pats par sevi” atbilst nevis civilizācijas, bet mežonības stāvoklim. Pirmais to uzrādīja Homērs savā ciklopu aprakstā. Pēc viņa vārdiem ciklopu pasauli no civilizētas pasaules visvairāk atšķir tas, ka viņiem nav sociālās organizācijas un likumu, jo „taisnība viņiem ir sveša”, tie dzīvo katrs pats par sevi un „par citiem tie neliekas zināt”. Bet tā taču ir ideālā liberāļu pasaule!

 

Ciklopiem ir tikai viena acs, un tā allaž ir pievērsta sev.

(Smejas.) Varam arī tā skaidrot. Bet fakts ir tāds, ka katrs pats par sevi un sev – tā ir mežonība, tas ir visu karš pret visiem. Atgriešanās ciklopu stāvoklī arī liecina par civilizācijas norietu. Ciklopu sindroms izpaužas visos līmeņos – gan valsts lietās, gan privātajā dzīvē. Nereti mūsu likums ir ciklopu pusē, un tādēļ mēs redzam, kā Rīgā šur un tur lēni ruinē arhitektūras pieminekļi – jo nav iespējams iespaidot īpašniekus, kuri pieļauj šādu postu. Un mēs esam ciklopi katru reizi, kad ignorējam citus cilvēkus sev apkārt – vai darbā, vai pie stūres, vai kad terorizējam apkārtējos ar skaļu mūziku savās mājās vai sabiedriskās vietās. Piemēram, Saldū kāds ir uzcēlis kafejnīcu šaurā pilsētas pludmalē pie ezera, izlicis lielas tumbas un visu vasaru terorizē cilvēkus ar skaļu popsu. Kafejnīcas saimnieks nevēlas saprast, ka viņš dara pāri citiem. Tādu piemēru ir daudz mūsu dzīvē…Mēs esam izveidojuši valsti ciklopiem un brīnāmies, kādēļ tauta bēg no valsts. Mums jāatdod valsti tautai. Un dzimteni mums vajadzētu mīlēt ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem.

 

Kas būtu jādara, lai Latvijas simtgadē mēs nepazaudētu savu valsti?  

Vispirms mums tā būtu jāiegūst. Mums ir valsts institūcijas, kuras apkalpo sevi, atsevišķu grupējumu un indivīdu intereses, nevis kopīga labuma projektu. Mums nav paša galvenā – skaidras idejas, kam mūsu valsts ir domāta. Tātad mums ir tikai valsts ārējā forma, apvalks, t.i., ķermenis bez dvēseles. Bet kas ir ķermenis bez dvēseles? Izbāzenis, lelle. Tātad mums sava valsts ir jāatdzīvina, jāieliek tajā saturs un dvēsele – kopēja labuma ideja. Un jāsāk ir ar sevi. Jo valsts – tie esam mēs. Un te nu atkal ir problēmas. Pirmkārt, mūsu viensētnieku psiholoģija, kas traucē mums solidarizēties un mudina meklēt tikai savu, tikai lokālu labumu, ignorējot kopēju labumu. Otrkārt, mums nebija savas aristokrātijas un savas valsts līdz 1918. gadam, tātad nebija arī savas nacionālās elites, kas rada valstisku domāšanu. Tikai XX gs. mums izveidojās nacionālā elite no vakardienas zemniekiem, bet tas bija vēsturiski ļoti vēlu un šī elite tika izkauta un izkaisīta pēc 1940. gada. Tā nepaspēja iepotēt tautai valstisku domāšanu. Un tagad mums elites vietu aizņem tie, kas kaut kādā veidā ir tikuši pie naudas – bieži vien uz citu rēķina. Kādu valstisku domāšanu no viņiem varam sagaidīt? Mums vajadzīga patiesa elite.

 

Radošais mazākums.

Tieši tā! Tas apvieno masas, izvirza ideālu, piešķir jēgu un mērķi valstiskai kalpošanai, tas rada mākslu. Kultūras veido radošais mazākums, nevis masas. Bet mums tā vietā ir „veiksminieki”, kuri turpina dalīt un pārdalīt resursus. Arhibīskaps Jānis Vanags pirms septiņiem gadiem valsts svētkos pateica: valsts ir nozagta. Tā tas ir. Tā izpaužas ciklopu sindroms. Plus vēl dzīves princips, kuru atspoguļo sakāmvārds: „Latvietis latvietim – mīļākais ēdiens”. Ja gribam glābt valsti, jāsāk glābt pašiem sevi. Jāmācās ieraudzīt otrā cilvēkā nevis konkurentu un ienaidnieku, bet partneri, brāli, tuvāko. Kad Grieķijā sākās krīze, tauta bija ielās un viņiem pusi parādu atlaida, vienkārši norakstīja. Mēs tikai vaimanājam savos kaktos, un mums nevienu eiro neviens neatlaida.

 

Kad krīzes laikā valdībai bija jāizvēlas, vai glābt tautu, vai banku īpašniekus, nolēma glābt banku īpašniekus. Mēs klusējām. Un arī tagad – ja mediķi streiko, visiem būtu jābūt ielās, jo tā jau nav tikai mediķu problēma! Taču – nekā. Pārējie klusē.

Tur jau tā lieta! Ja mēs kaut ko gribam glābt, jāmaina apziņa, jāsaprot, ka visi kopā mēs varam iespaidot politisko varu. Jo šai varai ir jādarbojas mūsu interesēs. Taču te ir vēl viena svarīga lieta. Saskaņā ar Aristoteļa koncepciju ir trīs labas politiskās varas formas un trīs sliktas. Labās ir monarhija, aristokrātija un patiesa demokrātija. Sliktās ir tirānija, oligarhija un pūļa vara. Varu labu vai sliktu padara nevis valdošo cilvēku skaits, bet gan tas, kā labā šī vara darbojas – tautas labā, vai savā labā. Tātad vienalga, cik cilvēku ir pie varas – viens vai trīssimts, galvenais ir tas, kā šī vara attiecas pret kopējo labumu. Savukārt vēsture sniedz mums absolūti politnekorektu mācību, proti, ka pārvarēt krīzi un glābt valsti spēj tikai spēcīga centralizēta vara. Nespēj veikt nopietnus soļus valsts glābšanai vara, kas sadalīta naidīgu kliķu starpā. Ir jābūt varai, kas stāv pāri visiem lobijiem un grupējumiem, tādai varai, kas spēj piespiest visas kliķes rēķināties ar valsts interesēm un strādāt valsts labā. Bez šādas varas nav iespējams pieņemt nevienu principiāli svarīgu lēmumu, jo tas noteikti skars kādu ietekmīgu cilvēku intereses un tie caur savu lobiju to nobloķēs.

 

Spēcīgi līderi nerodas tukšā vietā. Izglītība, veselības aprūpe, kultūra. Pamats, uz kā balstās sabiedrības garīgā un fiziskā veselība. Cik stiprs un drošs tas ir Latvijā? 

Te ir jāsmejas vai jāraud. Mēs jau zinām, ka tieši šīs nozares mums ir vissmagākajā situācijā. Rodas jautājums: kādēļ? Tā ir vēl viena zīme, kas liecina, ka ar mūsu valsts modeli kaut kas nav kārtībā. Jo kas tad ir kam – tauta valstij, tas ir, aparātam, vai aparāts tautai? Kurš kuram kalpo?

 

Kurš patiesi ir karalis: tas, kas valdot kalpina, vai tas, kas valdot kalpo?

Precīzi! Tauta šodien ir tikai elektorāts vai resurss, kas domāts izsūkšanai, nevis valstiskuma nesējs un mērķis, kā tam būtu jābūt. Ja valsts kalpotu tautai, tad šīs stratēģiski svarīgās jomas nevarētu būt tik katastrofālā stāvoklī. Deputāti un ministri varētu paciesties, pagaidīt algas pielikumu, taču ne skolotāji, medmāsas, ārsti.

 

Kas notiek ar mākslu un kultūru?

Šodien par mākslu var pasludināt jebko – arī uz paplātes uzliktas vai pa audeklu izsmērētas fekālijas, ja vien tās tiek izstādītas. Un arī tā ir iznīkstošas kultūras pazīme. Kultūras vēsture skaidri parāda, ka mākslas dekadence atbilst kultūras norieta stadijai.

Masu kultūra, abstrakcionisms, atteikšanās no klasiskā stila un skaidrības, instalācijas un performances ir kultūras pirmsnāves stadijas pazīme. Patiesībā tām ar mākslu vairs nav nekāda sakara.

Taču visu izšķir jautājums: kāds ir mērķis? Masu kultūras mērķis ir nopelnīt un izklaidēt, tā cilvēku degradē. Mākslas mērķis ir audzināt, tā dara cilvēku labāku. Mākslas darbs vienmēr ir vēstījums cilvēkiem, tas radīts tādēļ, ka autoram ir ko teikt, nevis tādēļ, lai to varētu labi pārdot vai lai autors kļūtu populārs. Fakts, ka daudzi mākslas darbi tika radīti pēc pasūtījuma un pārdoti, nemaina lietas būtību: visu nosaka tas, kādi mērķi bija māksliniekam. Māksla kā atsevišķa kultūras sastāvdaļa, kas nesakrīt ar kultu, radās senajā Grieķijā. Pirms tam citās senajās kultūrās tie artefakti, kurus mēs uzskatām par mākslas darbiem, tika radīti kā kulta priekšmeti. Pirms simts gadiem Verners Jēgers savā pasaulslavenajā pētījumā pierādīja, ka visa sengrieķu māksla tika veltīta audzināšanai. Manuprāt, tāda ir patiesas Mākslas misija pasaulē. Bet šodien par mākslu var uzdod jebkādus zemapziņas murgus.

 

Te varētu būt vēl kāds aspekts. Piemēram, ko citi risina psihoterapeita kabinetā, to Ingmars Bergmans – uz ekrāna. Taču, pārvērsdams savus dēmonus ekrāna tēlos, viņš spēj tos padarīt par mākslas notikumu, kas skatītājā izraisa katarsi.

Jā, katarse varētu būt atslēgas vārds. Paņēmieni var būt dažādi, bet ja mērķis ir dvēseles šķīstīšana, tad tā ir māksla. Un te nu atkal mans mīļākais piemērs no senās Grieķijas. Tas ir Epidauras teātris, viens no slavenākajiem un skaistākajiem sengrieķu teātriem. Tas atradās līdzās Asklēpija svētnīcai – medicīnas dieva kulta vietai, kurp ļaudis brauca ārstēties. Tur bija viesnīcas, kūrmāja, stadions un teātris. Tātad procedūras un sports ķermenim, bet dvēselei – teātris, kur tai piedzīvot katarsi un dziedināties. Tas nozīmē, ka tas, ko rādīja teātrī, tika domāts dvēseles šķīstīšanai, nevis murgainas zemapziņas izpausmēm.

Grieķu izpratni par mākslu labi ilustrē kāds fakts: dramaturga Frīniha traģēdija “Milētas ieņemšana”. Tā tika uzvesta 492. g. p.m.ē., un tajā tika stāstīts par reāliem notikumiem – par to, kā persieši 494.p.m.ē. ieņēma un izpostīja šo Mazāzijas pilsētu, vīriešus apkāva, bet sievietes un bērnus aizveda verdzībā. Dramaturgs savā lugā to visu bija atainojis visnotaļ spilgti, kā rezultātā publika apraudājās. Bet žūrija piesprieda viņam milzīgu naudas sodu – par to, ka izrāde atstāja destruktīvu iespaidu, tā nerādīja neko cēlu un skaistu, neko neiemācīja un nedeva nekādas cerības uz labo.

Dažreiz es diskutēju ar māksliniekiem. Man saka: es tā gleznoju, jo tā es izpaužu savu zemapziņu, tā es izjūtu to, kas manī ir. Es atbildu: tad parādi savus darbus psihoterapeitam, viņš noteiks tev diagnozi. Tikai nevajag izgāzt savu slimo zemapziņu uz citiem cilvēkiem. Pasaulē ir gana daudz haosa un disharmonijas, nevajag to vairot. Mākslas uzdevums ir pretējs – vairot harmoniju pasaulē, tuvināt cilvēku Dievam. Katrs mākslinieks ir atbildīgs par to, ko viņš ienes pasaulē – gaismu vai tumsu.

 

Kur beidzas tolerance un sākas visatļautība? Un ar ko politkorektums atšķiras no gļēvuma?

Politkorektums ir smuks apzīmējums ideoloģiskai dogmatikai, kura nosaka, par ko un kā drīkst domāt un runāt. Un tolerance ir viena no šādām dogmām. Sākotnēji tā radās kā ideoloģisks ierocis pret kristietību. Kristiešiem pārmeta un pārmet netoleranci, proti, neiecietību pret grēku, kas tiem ir dabiska nostāja. Bet šodien tolerances dogma apkalpo globalizācijas projektu, jo globāla impērija nav iespējama bez šāda ideoloģiska pamata, kas dod iespēju relativizēt un reducēt visas patiesības un vērtības. Bet īstenībā tolerances nemaz nav. Ir ideoloģija, kas propagandē toleranci, bet tā pati nav toleranta pret citu, alternatīvu vērtību sistēmu. Vispār neviena reliģija un neviena ideoloģija nav toleranta, jo katra ideoloģiskā sistēma pretendē uz patiesību. Tā var tolerēt, t.i., pieciest tikai tās lietas, kas nav pretrunā ar tās būtību. Piemēram, ideologi mēdz pretnostatīt antīko it kā toleranto reliģiju netolerantajai kristietībai. Bet tas ir tikai sofistisks triks: iepretī kristiešiem, grieķiem un romiešiem nebija idejas par augstāko patiesību, kuras dēļ varētu mirt, tādēļ tie bija vienaldzīgi pret idejām un mācībām, bet viņiem principiāli svarīgs bija kults, tādēļ viņi pārstāja būt toleranti pret tiem, kas nonāca pretrunā ar formālām kulta prasībām. Tādēļ viņi represēja domātājus ( atcerēsimies kaut vai Sokrātu! ) un dedzināja, sita krustā un meta zvēriem saplosīšanai kristiešus, kuri nevēlējās iesaistīties imperatoru kultā.

Tēze, ka vienas patiesības nav, un ka visas patiesības ir vienādi patiesas, šodien ir kanonizēta un kļuvusi par augstāko patiesību noraidīto patiesību vietā… Un vai tam, kurš neatzīst politkorektuma dogmas – tas kļūst par ķeceri! Te visa tolerance beidzas.

Tādēļ šādu dogmu vietā es par rīcības vadlīniju uzskatu citas lietas – cilvēkmīlestību un cieņu. Cienīt un mīlēt otru – tas nāk no sirds un no audzināšanas. Vienkārši nedari otram to, ko nevēlies, lai citi darītu tev. Nevajag tolerēt, vajag mīlēt cilvēkus – un tad nekāds politkorektums nav vajadzīgs. Bet mīlēt cilvēku nenozīmē atzīt par pareizu visu, ko viņš saka un dara. Tolerances dogma ved tieši uz to, lai šķietama humānisma aizsegā mēs pieņemtu arī visu slikto un to tolerētu. Tas ir viltīgs triks, kas nomaina jēdzienus. Tas ir aplami! Ir jāmīl visi cilvēki, pret visiem jāizturas ar cieņu, bet nav jāakceptē viss, ko tie saka vai dara. Ir jābūt skaidrai vērtību sistēmai ar plusa un mīnusa zīmēm.

 

 

Vai jums ir brīvais laiks?

Ja ar to ir domāts laiks, brīvs no darba pienākumiem, tad ir. Taču īsti brīvs šis laiks tomēr nav, jo tad es cenšos rakstīt. Diemžēl tāda laika man ir maz, gribētos daudz vairāk pagūt uzrakstīt. Un tad vēl ir laiks, kad es atpūšos. Tiesa, tāda laika man ir vēl mazāk. Vislabāk man patīk lasīt, peldēties, braukt ar riteni vai pastaigāties dabā. Brīnišķīga sajūta, kad vasarā savā dārzā varu ērti iekārtoties atpūtas krēslā un palasīt grāmatu. Ziemā gan jāiztiek tikai ar staigāšanu pa mežu vai gar jūru un grāmatām. Bet ziemā var baudīt mākslu, tikai iepriekš jānoskaidro, vai režisors neņirgājas par klasiku un atskaņotāji nav nolēmuši partitūru modernizēt. Man patīk tīra klasika, nesamaitāta. Mocarta rekviēms man ir skaņdarbs numur viens, rakstīts brīdī, kad autors juta nāves elpu pakausī, var teikt – jau sarunājās ar Dievu. Bet mīļākais komponists man ir Vivaldi.

 

Ko darāt kopā ar ģimeni?

Grāmatas lasu viens, bet pārējo cenšos darīt kopā ar ģimeni. Un vēl man patīk ceļot. Reizi pa reizei dodos uz Grieķiju, tā ir zeme, kur gribas atgriezties, mana mīlestības zeme. Otra tāda ir Izraēla. Jeruzālemes muzejā var redzēt, ka šajā zemē atspoguļojas visa civilizācijas vēsture. Tur ir pirmā zemkopība, pirmā pilsēta, pirmie megalīti, tur ir ēģiptieši, persieši, grieķi, romieši – tur ir viss. Un joprojām tā ir ģeopolitiska ass, ap kuru joprojām grozās civilizācijas vēsture.

 

  Publicēts saīsinātā veidā žurnālā “Mājas viesis”, Nr. 38 ( 620 ) 21.-27.09.2017.

Šeit tiek piedāvāta pilna intervijas versija autora redakcijā.

Žurnālists Andris Tiļļa.

 

 

1. Kāda ir mūsu valstiskā un nacionālā identitāte, kā radīt simtgades svētkus?

Ar etnisko un politisko identitāti mums viss ir kārtībā, bet, kas attiecas uz valstisko, es, godīgi sakot, nezinu, vai tāda mums ir. Dzīvē, nevis uz papīra. Šķiet, ka tā ir konceptuāla problēma numur viens. No vienas puses, mēs visu laiku dzirdam par nacionālu valsti, bet no otras puses redzam, ka ar to kaut kas nav īsti tā kā vajag. Bez tam ir redzams, ka modernās pasaules attīstības tendences ir vērstas uz nacionālas valsts nonivelēšanu un pat likvidēšanu. Turklāt apziņā valda putra: no vienas puses tiek sludināts patriotisms kā nacionālas valsts pamats, bet no otras puses tiek propagandētas pretējas vērtības – nauda un bauda. Te rodas vērtību sadursme, jo patiess patriotisms paredz, ka dzimtenes labklājība cilvēkam ir pirmajā vietā, bet mūsdienu liberālās vērtības priekšplānā liek paša intereses un orientē uz absolūtu patērētāja egocentrismu. Bet, kā zināms, nevar vienlaicīgi kalpot Dievam un mamonam…

Attiecībā uz valsti es, kā sengrieķu domas piekritējs, uzskatu, ka valsts ir vispirms cilvēki, jeb, kā teica Aristotelis, cilvēku kopa, kas pastāv kopēja labuma dēļ. Atkārtoju: kopēja labuma dēļ, nevis kaut kādu kliķu, partiju vai indivīdu labuma dēļ. Man tuvs ir arī spāņu domātāja Ortegas-i-Gaseta viedoklis, kurš teica, ka valsts ir kopīgas dzīves projekts, t.i., projekts, kas apvieno cilvēkus kopīgai darbībai. Tas ir valstiskās identitātes pamats. Bet, lai to nodefinētu, ir jāatbild uz trīs jautājumiem: kas mēs bijām vakar, kas esam šodien, un kas gribam būt rīt? Diemžēl jāatzīst, ka mums ir puslīdz skaidra atbilde tikai uz pirmo jautājumu, turklāt tā ir depresīva, jo akcentē okupāciju un rusofobiju… Tā vietā, lai lepotos ar savu pagātni ( un mums ir ar ko lepoties! ), mums visu laiku tiek piedāvāts apraudāt vēsturiskos pāri darījumus. Rezultātā mums veidojas negatīvs pagātnes tēls un negatīva identitāte, kas traucē attīstīties šodien. Bez tam tā šķeļ sabiedrību, nevis vieno. Protams, vēsture ir jāzina un jāatceras, to nedrīkst aizmirst, bet nav produktīvi veltīt tik daudz laika un spēka tās apraudāšanai. Un katra sabiedrība veido savu identitāti uz pretnostatījuma pamata: „mēs – viņi”. Tas ir dabiski un pareizi, bet ar to nepietiek. Ir jāatbild arī uz jautājumu par mūsu valsts projekta būtību, par to, kas ir mūsu kopība šodien un kādu mēs to vēlamies redzēt rīt. Kādreiz mums tika stāstīts par eiropeisku labklājības valsti, bet šī brīža situācijā tas izklausās pēc izsmiekla. Pie mums labklājība kā valsts projekta ideja nedarbojas, jo pārsvarā cilvēki uztver labklājību individuāli un cenšas raut sev pēc iespējas vairāk, bet valsts lietas degradē. Cilvēki bēg no valsts ne tikai tādēļ, ka šobrīd neatrod sev iespējas un pielietojumu, bet arī tādēļ, ka neredz sev izredzes arī rīt.

Rezultātā šobrīd mūsu idejisko pamatu veido depresīva identitāte, kas vērsta uz ienaidnieka tēla uzturēšanu. Jo tā ir vieglāk konsolidēt tautu un tā var viegli novērst uzmanību no iekšējām problēmām, piemēram, no valsts izzagšanas… Domāju, ka tas ir destruktīvs ceļš. Tautai jākonsolidējas uz kopēja projekta pamata, nevis tikai uz baiļu, sāpju un aizvainojuma pamata. Mums ir nepieciešama ne tikai depresīva, uz pagātni vērsta identitāte, bet arī pozitīva, uz šodienu un nākotni vērsta identitāte, kas veidotu un konsolidētu valsts nāciju. Bet pagaidām es tādas neredzu. Šobrīd mūsu „projektu” varētu izteikt vienkāršā formulā: „grābj, kas var!”

Bet valsts svētkus vislabāk svinēt, ziedojot savai valstij kaut ko no sevis – savu darbu, naudu, savu rūpi. Ja mēs katrs kaut ko izdarīsim savas valsts labā, tā kļūs redzami skaistāka.

2. Kā jūs raksturotu pašreizējo sabiedrību, arhibīskaps Stankēvičs ir skarbs – valda alkatība… Vai nekļūstam bīstami paši sev – līdzīgi kā vēlīnā Roma?

Pilnīgi piekrītu arhibīskapa viedoklim, bet ar piebildi, ka alkatība ir viena no daudz lielākas problēmas izpausmēm – valstiskas domāšanas deficītam. Mēs jau esam pieraduši, ka valsts lietās pastāv gandrīz vienīgi privātas intereses, grupu, kliķu, partiju intereses, lai gan valsts, kā jau teicu, pēc būtības ir „kopēja lieta”. Acīmredzot tādā veidā izpaužas mūsu egocentriskā viensētnieka domāšana, kurai pasaule beidzas aiz sava žoga. Un, protams, to daudzkārt pastiprina mūsdienu patērētāja psiholoģija, kas tiek kultivēta sabiedrībā. Tādēļ nav brīnums, ka ir tik ierasts uzskatīt valsti par sili, kur baroties, un par savtīgu interešu realizācijas instrumentu. Arī savā ikdienas dzīvē mēs esam pieraduši redzēt tikai savas personīgās intereses, ignorējot gan „kopējās lietas” vajadzības, gan citu cilvēku intereses.

Šajā ziņā mēs tiešām līdzināmies Homēra aprakstītajiem ciklopiem, kuri nepazīst civilizāciju un iemieso mežonību, jo viņiem ir sveša izpratne par taisnību un kopdzīves principiem, viņi dzīvo katrs savam labumam un „par citiem tie neliekas zināt”. Ļoti bieži no mums lien laukā ciklopi: kad mēs savtīgu nolūku vadīti darām pāri citiem cilvēkiem, kad mēs ignorējam citus, braucot pie stūres vai parkojoties, vai kad terorizējam apkārtējos ar skaļu mūzikas klausīšanos. Un tā tālāk un tā joprojām… Starp citu, šķiet, ka terorizēt citus ar skaļu mūziku ir mūsu nacionālā slimība, jo daudziem patīk tādā veidā demonstrēt, ka viņi spļauj virsū visiem. Tā ir ļoti spilgta mežonības pazīme, kura nepastāv civilizētajā pasaulē. Vārdu sakot, es uzskatu, ka mums būtu jāpiestrādā pie savas domāšanas, mums ir jāmācās domāt solidāri un valstiski.

Un, ja ikdienas dzīvē mēs tik bieži demonstrējam ciklopu domāšanu, nav nekāds brīnums, ka tā valda arī valsts lietās, atstājot graujošas sekas. Bet mūsu pārvaldes sistēmā, kā redzams, nav reālu mehānismu, kas ļautu savaldīt „ciklopus” un pasargāt valsts intereses. Tādēļ  ir dabiski, ka periodiski atskan runas par prezidentālas republikas nepieciešamību…

Un paralēle ar seno Romu šeit ir vietā. Tā sabruka vispārējas morālas degradācijas un valsts „prihvatizācijas” apstākļos. Toreiz tāpat valdīja naudas un baudas kults, un ciklopu egoistiskā domāšana. Oligarhi sadalīja valsti savās privātajās „impērijās”, kur viņiem bija sava slēgta pasaule ar visām valsts pazīmēm, ar visām iespējām un izklaidēm, un plus vēl viņi izvairījās no nodokļu maksāšanas. Savukārt valsts birokrātija nepārtraukti auga un smacēja nost sabiedrību ar nodokļu jūgu. Parastie cilvēki bēga no valsts pie oligarhiem vai barbariem, lai tikai izvairītos no nodokļu iekasētājiem. Valsts, kas nodarbojās ar naudas izspiešanu un nepildīja savas saistības pret tautu, nebija vajadzīga nedz tautai, nedz oligarhiem. Rezultātā, kad uzbruka barbari, nebija gribētāju aizstāvēt šo valsti, bet pati valsts sev nespēja nodrošināt efektīvu aizsardzību. Savukārt  oligarhu „impērijas” izrādījās par vāju un viegli krita par upuri uzbrucējiem…

3. Kultūrpolitika, cik tā gudra, ko tajā vajadzētu mainīt?

Vispār mūsu kultūras politikā es redzu divas problēmas: finansējuma trūkumu un provinciālismu. Ar pirmo viss ir skaidrs: tas ir skābekļa trūkums kultūrai un tās sakņu sistēmai – izglītībai; par to daudz runāts un nav vērts tagad atkārtoties. Kas attiecas uz otro punktu, ar to es saprotu izveidojušos situāciju, ka tas pats trūcīgais kultūras finansējums tiek piešķirts gandrīz tikai vienai nozarei – letonikai. Kā rezultātā pasaules kultūra latviešu domas un valodas telpā tiek pārstāvēta nožēlojami vāji. Piemēram, joprojām latviešu valodā nav pieejami visi Platona un Aristoteļa teksti, kas ir Eiropas kultūras bāzes teksti. Tāpat nav arī daudzu citu svarīgu tekstu… Nav šaubu, letonikai jābūt prioritārai, tas ir pats par sevi saprotams. Bet, ja mēs nogriežam sevi no Eiropas kultūras mantojuma un visas pasaules kultūras mantojuma, mēs neizbēgami slīkstam provinciālismā.

Šajā sakarā nevar nepieminēt valsts jubilejas svinības. Man liekas, ka budžets, kas tam paredzēts (60 mljn. eiro ), ir daudzkārt pārspīlēts, īpaši ja salīdzina to ar izdevumiem, ko šim nolūkam paredz daudz bagātākā Somijas valsts ( 19 mljn. eiro ). Protams, jubileja ir jāsvin un jāsvin labi, bet viss jādara, ievērojot veselā saprāta un samērīguma robežas, īpaši laikos, kad valsts budžeta caurumi tiek lāpīti uz cilvēku rēķina, ieviešot arvien jaunus nodokļus un ceļot tarifus. Rodas aizdomas, ka šeit ir ne tik daudz patriotisma, cik vēlme „apgūt līdzekļus”, un droši vien, kā tas pie mums pieņemts, ar iespēju vienam otram labi iedzīvoties uz valsts rēķina. Domāju, ka somi mīl savu dzimteni ne mazāk par mums, vismaz viņi no tās nebēg. Nāk prātā arī kāds sengrieķu spārnotais teiciens. Kad spartiešu likumdevējam Likurgam pajautāja, kādēļ viņš ieviesa savā valstī tik pieticīgas upurēšanas ceremonijas dieviem, tas atbildēja: lai mēs nepārstātu godināt dievus. Šī frāze labi atklāj universālu likumsakarību: jo vairāk ārišķības, ārēja pompa un spožuma, jo mazāk patiesa satura un jēgas.

Man gribētos, lai mēs mīlētu Dzimteni nevis vārdos, bet darbos, un ne tikai uz budžeta rēķina, bet arī no tīras sirds.

 

Elita Veidemane

 

Harijs Tumans: Mīlēt dzimteni nozīmē darīt kaut ko tās labā

 

Nopublicēts Neatkarīgajā rīta avīzē 24.04.2017.

 

http://nra.lv/latvija/207891-harijs-tumans-milet-dzimteni-nozime-darit-kaut-ko-tas-laba.htm

 

Šeit tiek piedāvāta pilna versija, bez saīsinājumiem

 

 

 

Harijs Tumans ir brīvs savos izpaudumos, viņš necieš liekuļošanu un nemēdz izlikties labāks, nekā patiesībā ir. Tiklīdz laika apstākļi ir „paciešami”, viņš brauc uz Universitāti ar velosipēdu. Viņš ir politnekorekts, brīvs, ironisks un draudzīgs.

Šodien saruna ar Latvijas Universitātes vēstures un filozofijas fakultātes profesoru, vēstures doktoru Hariju Tumanu.

 

• Jūs esat minējis, ka neciešat politkorektumu. Esat ar to saskāries?
• Jo nedrīkst teikt tā vai vēl kā, piemēram, nedrīkst nēģerus saukt par nēģeriem utt. Piedodiet, latīņu valodā niger nozīmē „melns”. Iespējams, Amerikā tā nedrīkst, bet kāpēc mūs spiež nēģerus saukt par afroamerikāņiem? Varbūt labāk par afrolatviešiem? Melns kaķis – afrokaķis, Maļeviča Melnais kvadrāts – afrokvadrāts?
• Kāda ir mūsu politiskā elite? Politkorekta?
• Mūsu politiskā elite runā putnu valodā. Šī politiķu valoda ir visiem apnikusi, arī amerikāņiem, un tas bija viens no iemesliem, kādēļ viņi nobalsoja par Trampu – cilvēki ir noguruši no politkorektās vāvuļošanas.
• Cik lielā mērā politiķu un ierēdņu politkorektā uzvedība ir atkarīga no izglītības un kultūras līmeņa?
• Nav atkarīga: visi, kas iekļuvuši sistēmā, sāk spēlēt pēc tās noteikumiem. Daudz kas atkarīgs no tā, cik apķērīgs ir konkrētais cilvēks, lai pēc iespējas labāk nospēlētu šo spēli. Bet galvenais ir sistēmas „labais tonis”, kam pieskaņojas ikviens, kas tajā iekļuvis.
• Nesen TV24 raidījumā Preses klubs izcēlās skandāls starp Saeimas deputāti Ilzi Viņķeli (Vienotība) un mūzikas pedagogu Edgaru Kramiņu. Pēdējais bija spoži politnekorekts. Ja Kramiņa kungu ievēlētu Saeimā, viņš kļūtu politkorekts?
• Sistēma spēj parūpēties par to, lai šādi cilvēki tajā neiekļūtu, bet ja iekļūst, tad tikai klauna lomā – kā Žirinovskis, piemēram. Ja tu nepieņemsi spēles noteikumus, sistēma tevi izspļaus.
• Ko tauta, jūsuprāt, varētu ievēlēt, ja Latvijā notiktu tiešas prezidenta vēlēšanas?
• Jūs domājat personālijas?
• Jā.
• Viens no reālākajiem kandidātiem, manuprāt, būtu Aivars Lembergs. Ir viedoklis, ka viņš visu nopircis un ir galvenais ļaunuma avots Latvijā. Bet kurš var pateikt, cik tur patiesības un cik melnā piāra? Jo viņš atļaujas runāt lietas, kas nepatīk valdošajai elitei. Taču paskatīsimies no tautas viedokļa: cilvēki brauc uz Ventspili un redz, cik brīnišķīgi ir attīstījusies šī pilsēta, pateicoties tam, ka tai ir saimnieks. Un laba komanda, protams. Turpretī Rīgu, kur mainās valdošie grupējumi, tā arī nav izdevies sakopt. Latvijā ir daudz oligarhu, bet ko viņi labu darījuši dzimtenei? Bet te viens pacēlis veselu pilsētu, un cilvēki to novērtē, viņi spriež, ka tas, kurš spēj sakopt vienu pilsētu, spēs sakopt arī visu valsti. Tāda ir cilvēku loģika, un es to pazīstu jau no senajiem avotiem: sengrieķu vēsturnieks Hērodots apraksta šādu gadījumu. Kad Milētas pilsētas iedzīvotāji bija noguruši no pilsoņu kara, tie pasauca par šķīrējtiesnešiem kaimiņus un tie, apstaigājuši pilsētu, nolēma nodot varu tiem nedaudzajiem pilsoņiem, kuru saimniecības bija uzturētas labā kārtībā. Savu lēmumu viņi pamatoja ar to, ka tie, kas spēj rūpēties par savu saimniecību, spēs rūpēties arī par valsti.
• Mēs iesākām runāt par izglītību. Daudzi apgalvo, ka senāk studenti un skolēni mācījušies daudz vairāk. Kā ir tagad?
• Tā ir, bet ir jānodala divi līmeņi. No vienas puses, jaunieši vienmēr ir jauki un gudri, man patīk ar viņiem strādāt. Bet no otras puses, viņi kļūst par sistēmas upuriem. Jo sistēma ir degradējoša un izglītības līmenis visu laiku krīt. Universitātē es strādāju jau 25 gadus un labi redzu, kā ir krities līmenis. Reizēm šķiet, ka ar tādām zināšanām, kādas šodien ir vienam otram studentam, es savā laikā nevarētu pat vidusskolu pabeigt… Kāds teiks: tā taču bija padomju sistēma! Jā, ar ideoloģiju saindēta un pabojāta, taču pamatā tā bija klasiskā sistemātiskā izglītība. Šodien nav ne sistēmas, ne prasību. Toties ir absolūti idiotisks princips: nauda seko studentam (vai skolēnam). Tas ir daudzu nelaimju sākums. Šis princips nozīmē, ka augstskolām galvenais uzdevums ir dabūt pēc iespējas vairāk studentu, jo no tā būs atkarīgs budžets. Es smējos: rīt mēs iesim ielās, dalīsim kolu un prezervatīvus un aicināsim pie mums mācīties! Augstskola ir pārtaisīta par veikalu, un tas nozīmē totālu degradāciju, jo prasību latiņa visu laiku tiek laista arvien zemāk. Tā ir problēmas viena puse. Otra: no skolām lielākoties nāk bērni, kas nav iemācīti mācīties. Piespiest mācīties – tā ir vardarbība pret bērnu! Skolas uzdevums taču ir izklaidēt – lai mācības būtu atraktīvas! Nākamais solis izglītības degradācijā būs tā dēvētā kompetenču izglītība. Kas tas ir? Cik var saprast no ierēdņu tekstiem, galvenais princips ir tas, ka vajag mazāk zināšanu, bet vairāk iemaņu un prasmju to realizācijai praksē.
• Kaut kas uz zema līmeņa „profenes” pusi?
• Uz to pusi. Protams, tieši tā to neviens neteiks, bet virziens būs šāds. Un tad kādā brīdī izrādīsies, ka, piemēram, vēstures un literatūras zināšanas nav praksē pielietojamas. Jo tās taču nav kompetences! Kā tad tu „praksē pielietosi” viduslaikus vai Blaumaņa noveles?! Nevajag mācīties un domāt, bērniņiem svarīgāk ir izklaidēties un „praktiski darboties”!
• Bet skolotāji ir dažādi, un daudzi noteikti pretosies šādai primitivizācijai.
• Ir divi faktori, kas degradē izglītību: tā ir pati izglītības sistēma un masu kultūra, kura orientē uz izklaidi, patēriņu un baudu. Savukārt izglītības sistēma pieskaņojas masu kultūras līmenim. Bet izglītība savā būtībā ir smags darbs, sevi ir jāpiespiež mācīties, un ne velti ārzemju elitārajās skolās, kurās par bērnu izglītību vecāki maksā milzīgas summas, ir ārkārtīgi stingra disciplīna un pat tiek lietoti žagari. Tur labi saprot, ka, lai no cilvēka izveidotu Cilvēku, ir nepieciešami ārēji mobilizēšanas līdzekļi. Bet pie mums domā, ka bērnus vajag izklaidēt, nevis mobilizēt, un rezultātā liela daļa vairs neprot mācīties un vispār negrib piepūlēties. Un jautājums par to, lai atceltu principu „nauda seko studentam”, vispār netiek kustināts. Interesanti kādēļ?
• Uz kurieni tad mēs ejam ar tādu izglītības sistēmu? Kāda būs sabiedrība pēc gadiem divdesmit?
• Arī man tas šķiet biedējoši. Ja tas ir projekts, tad kāds ir projekta mērķis? Spāņu filozofs Hosē Ortega i Gasets rakstīja, ka mūsdienu civilizāciju radīja cilvēki ar noteiktu īpašību kopumu, un ka tagad šīs kvalitātes sāk zust. Viņš to rakstīja 20.gadsimta 20.gados. Ko viņš teiktu par šodienu? Mēs taču redzam, ka cilvēka kvalitātes pazūd drastiski! Viņš nebija nekāds alarmists, bet izdarīja secinājumu, ka civilizācija tiek būtiski apdraudēta. Un viņš runāja par pelēcības dominanci…
• Šobrīd ir vienkārši dramatiska pelēcību dominance.
• Bet vai šīs pelēcības ar savu mentālo kapacitāti spēs uzturēt tehnokrātisko civilizāciju esošajā līmenī, nemaz nerunājot par progresu? Varam cerēt uz ķīniešiem, indiešiem, bet agri vai vēlu dominējošā pelēcība pārmāks arī viņus.
• Ja valda mentālas pelēcības, tad vajadzība pēc kultūras – šā vārda augstākajā nozīmē – pakāpeniski izzūd.
• Kultūra šodien tiek apkarota un cilvēks pārvēršas par zombiju, par robotu.
• Par mankurtu: par vergu, kas neatceras ne savu, ne savas tautas pagātni, par būtni, kas uzticīga saimniekam – mankurts ir ideāls vergs, kas nekad neprotestēs pret esošo kārtību un varu.
• Cilvēku bez kultūras un vēsturiskās atmiņas ir daudz vieglāk vadīt. Oldesa Hakslija darbā Brīnišķīgā jaunā pasaule(1932) ir epizode, kurā parādīts, kā bērni tiek atradināti no kultūras un dabas – no skaistā. Tiklīdz bērns paņem rokās grāmatu vai tiek aizvests „uz dabu”, sāk skanēt baisas sirēnas un mirgot gaismas, un bērnus pārņem šausmas. Tas atkārtojas vairākas reizes, līdz zemapziņā tiek ieprogrammēts riebums pret visu skaisto. Šodien tas pats mērķis tiek panākts ar citiem līdzekļiem – visa „kultūras vide” veicina to, lai cilvēkiem nebūtu vēlmes izglītoties, lasīt grāmatas, tiekties uz skaisto…
• Beigās viss būs tā, kā aprakstīts šajā Hakslija darbā: cilvēkos ieprogrammēs viņu sociālo funkciju un fizioloģiskās vajadzības, apmierinātību ar savu nožēlojamo stāvokli, savukārt intelekts, emocijas un pilnīgi nevajadzīgā vēlme kaut ko mainīt šajā status quo tiks uzskatīta par krimināli amorālu parādību.
• Tā var notikt. Piemēram, kļūst arvien grūtāk atrast tādu teātra izrādi, kurā nebūtu ņirgāšanās par klasiku. Bet es gribu redzēt stāstu par Pelnrušķīti, kura būtu Pelnrušķīte, nevis prostitūta. Taču šodien pat fekālijas uz paplātes var nodēvēt par mākslu…
• Jūs tiksiet nodēvēts par tumsoņu, ja noliegsiet šādu „mākslu”.
• Piekritīšu Sokrātam, kurš ir teicis: man nav svarīgi, ko saka muļķi un ko saka vairākums, man ir svarīgi, ko teiks gudri cilvēki, kurus es cienu. Esmu visai „atpalicis” un aizkavējies kaut kur 18.gadsimtā vai senajā Grieķijā. Mana pārliecība: mākslas uzdevums ir darīt cilvēku skaistu. Iekšēji un ārēji. Mākslas uzdevums ir cilvēku darīt labāku nevis slimāku. Kāda jēga no mākslas, ja mākslinieks savu slimo zempaziņu izgāž pār skatītāju? Kāds gleznotājs man stāstīja, ka viņš savā murgainajā „daiļradē” iepazīst savas apziņas dziļumus utt. Ieteicu viņam paņemt savas gleznas un aiziet pie psihoterapeita: tas vismaz diagnozi noteiks. Mēs katrs esam ar savām drazām zemapziņā, bet nevajag to izgāzt uz citiem, nevajag vairot tumsu, rakājoties pa netīrumiem, pēcāk nodēvējot to par mākslu! Ja gribas baudīt negatīvo – lasiet kriminālhroniku. Bet māksla būs tikai tad, kad no negatīvā tiks izvilkts pozitīvais, kad no mēslu kaudzes tiks izvilkts dimants. Kad tiks izdarīti vērtīgi vispārinājumi, kad tiks parādīts ceļš, kā izkļūt no tumsas. Liela daļa pasaules literatūras klasikas sižetu tiešām izskatās kā patapinātas no kriminālhronikas. Ir šāds joks: tēvs runā ar meitu, kurai sešpadsmit gadu, un aizrāda viņai, ka tikties ar puisi vēl par agru. Meita iebilst, ka Romeo un Džuljeta bija vēl jaunāki. Tēvs atbild: viņu mīlestība turpinājās trīs dienas, un rezultātā gāja bojā pieci cilvēki. Tas ir kriminālhronikas sižets. Bet par mākslu to padara teksts un konteksts. Tur ielikta jēga: par mīlestību, par visaugstāko vērtību. Ja neglītajā ir cēlais, tad tā ir māksla.
• Vai latviešu tautai ir kādas iespējas saglabāties un augt, ņemot vērā nekultūras un nemākslas pārbagāto straumi?
• Jautājums pravietim… Manuprāt, izredzes ir diezgan niecīgas. Mēs bēgam, izmirstam, esam depresijā. Vērojot reakciju uz manām intervijām, tomēr jūtos patīkami pārsteigts, ka ir tik daudz domājošu cilvēku: mūsu tautā vēl ir veselais saprāts. Taču joprojām nav skaidra nacionālā un valstiskā identitāte, proti, kas ir mūsu valsts, kas ir mūsu valsts projekts? Kāds ir tā mērķis? Valsts nerodas uz asiņu vai teritorijas, bet gan uz idejas pamata. Valsts vienmēr ir cilvēku sadarbības projekts. Nacionālā un valstiskā identitāte veidojas no trim sastāvdaļām: kas mēs bijām vakar, kas mēs esam šodien un kas mēs gribam būt rīt. Par to, kas bijām, stāsts mums ir, tiesa gan, diezgan depresīvs, lai gan labāk būtu ar pagātni lepoties, nevis to apraudāt, un mums ir ar ko lepoties. Savukārt šodiena ir neskaidra un nestabila, bet nākotne tik biedējoša, ka par to negribas runāt… Un kurš tagad pateiks: kas ir Projekts Latvija? Kāds ir mūsu visu kopīgais mērķis? Neviens šos jautājumus pat neuzdod. Dzīvojam tādā kā mentālā putrā. No vienas puses dzirdam: mums ir nacionāla valsts, un tādai tai jābūt. Labi, attīstām nacionālās vērtības, tikai lūdzu, bez nacionālā naida. Bet no otras puses liberālā ideoloģija sludina: katrs pats par sevi, katrs lai pelna un bauda kā var, valsts nepiedalās, valsts ir tikai „naktssargs”, lai jūs, dzīdamies pēc naudas, nepārgrieztu cits citam rīkli. Taču šādi uzskati ir pretrunā ar nacionālas valsts ideju, jo pēdējā nozīmē kopdarbību un solidaritāti, nevis egoismu. Ja mēs dzīvojam tikai katrs priekš sevis, tad esam kā ciklopi, jeb mežoņi Homēra Odisejā: tie dzīvo katrs sev, „par citiem tie neliekas zināt”. Latviešiem tā ir sena problēma – mums ir viensētnieku psiholoģija, mums ir grūti sadarboties… Mēs saprotam, ka tas ir nepareizi, tāpēc mums tik ļoti patīk dziesmusvētki – vismaz tajos mēs jūtamies vienoti, ar kopīgiem mērķiem un ideāliem, tad mēs esam tauta. Bet paiet dziesmusvētki, un mēs atkal pārvēršamies par ciklopiem. Taču – ja iemācīsimies sadarboties, no mums var sagaidīt lielas lietas. Valsts ir ne tikai sadarbības projekts, bet arī kopējs labums. Aristotelis apzīmē valsti ar jēdzienu „koinonia” (κοινωνία) – kopība. Valsts ir kopība, nācijas kopīgais labums. Akmens, uz kura viss balstās. Tas, kas integrē visus valsts iedzīvotājus un viņu intereses. Pagaidām gan ir tā, ka valstiskas nozīmes lēmumi visbiežāk tiek pieņemti, balstoties uz savtīgām interesēm. Bet mīlēt dzimteni nozīmē darīt kaut ko tās labā. Dzimteni, tāpat kā sievieti, nevar mīlēt tikai ar vārdiem…
• Atliek secināt, ka esam nācija, ko viegli būs iznīcināt… „Bēgļu” invāzija var katalizēt šo procesu.
• Man ļoti nepatīk Briseles pasivitāte un noklusēšana attiecībā uz „bēgļu” problēmu. Bet jāatceras: jo dziļāk tu slēpj savu galvu smiltīs, jo lielākam riskam tu pakļauj savu dibenu. Te ir acīmredzama saistība ar barbariem, kas sagrāva seno Romu. Toreiz bija liela barbaru masa – gan ārpus, gan iekšpus Romas, un vienā brīdī šī masa bija tik liela, ka romieši ar to vairs netika galā. Arī paši romieši kļuva par barbariem, jo bija zaudējuši savu Kultūru. Ja iznīcināsim izglītību un kultūru, ja ļausim nekontrolēti ienākt barbariem, tad arī paši par tādiem kļūsim.
• Bet ko mēs varam darīt?
• Sokrāts ir teicis: katram jāstāv tur, kur viņš pats sevi ir nolicis vai kur Dievs viņu nolicis. Tātad katram cilvēkam ir godprātīgi jādara savs darbs savā vietā, jācenšas radīt gaismu sev apkārt. Par laimi – mums ir daudz tādu cilvēku. Pateicoties viņiem, mēs vēl esam. Jācer, ka arī būsim.

 

 

 

 

Save

Tuvojamies ciklopu līmenim. Saruna ar Hariju Tumanu

Publicēts “Sestdienā” 26.02.2017.:  https://www.diena.lv/raksts/sestdiena/intervijas/tuvojamies-ciklopu-limenim.-saruna-ar-hariju-tumanu-14166807

Man visu laiku par vienu un to pašu sanāk runāt – pirms intervijas nosaka Harijs Tumans, likdams noprast, ka profesoram pašam arī nepaliek nepamanīta mediju lielā interese par viņa viedokli Rietumu civilizācijas nākotnes perspektīvu sakarā. Droši vien tāpēc, ka atšķirībā no eirooptimistiem Tumans šīs perspektīvas zīmē nolemtības krāsās.