Harijs Tumans

PIRMĀ SIEVIETE

    Pirmo sievieti sauca Ieva. To mēs zinām jau no bērna kājas, bet ko vēl mēs varam par  viņu pateikt? Par viņu un viņas dzīvi? Izdzirdot šādu jautājumu jebkurš no mums atcerēsies, ka Ievu ir radījis Dievs no Ādama ribas, ka Ieva nogaršoja aizliegto augli, iedeva to Ādamam, un ka tas ir tas grēks, kura dēļ cilvēce zaudēja paradīzi. Tik tiešām, šo stāstu zin ikviens no mums, bet vai visi aizdomājas par to, kāpēc Ieva radīta tieši no Ādama ribas, ko viņi abi ir darījuši paradīzē, kāpēc viņi sagrēkoja un kas īsti bija viņu grēks? Ja mēs esam nolēmuši runāt par pirmo sievieti, tad mums vajadzētu noskaidrot šīs lietas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tādi jēdzieni kā “paradīze”, “aizliegtais auglis”, “Ievas vaina”, un “grēks” ir tik dziļi iesakņojušies visu eiropiešu kultūrā, tik daudz un tik bieži apskatīti teologu, literātu, un mākslinieku darbos, ka mēs tos šodien lietojam pat ikdienā, neaizdomājoties par viņu jēgu. Tādēļ ir vērts ieskatīties pirmavotos, lai tiktu skaidrībā gan par pirmo sievieti, gan par minētajiem jēdzieniem.

   Praktiski viss, ko mēs zinām par Ievu, nāk no Bībeles. Šī informācija tiek uztverta dažādi: kristiešiem tā ir absolūta patiesība, jo tā ir Dieva atklāsme, savukārt, laicīgiem cilvēkiem tā ir tāda naiva leģenda. Pirmajā gadījumā Bībeles vārdi par Ādamu un Ievu atklāj kaut ko ļoti svarīgu, kādu fundamentālu ticības patiesību, bet otrajā gadījumā tā ir tikai skaista pasaka, kurai varbūt piemīt arī kāda pamācoša jēga. Tāpat arī saprast šo tekstu var divējādi: burtiski un alegoriski. Teologi parasti uzsver alegorisko interpretāciju, jo tajā atklājas stāstījuma reliģiskā jēga. Laicīgie cilvēki to uztver burtiski, pievēršoties stāstījuma formālai pusei, kas tiešām rada mīta iespaidu. Tomēr, neatkarīgi no tā, šis teksts uzrunā katru no mums un tāpēc tajā ir jāieklausās.

    Pastāv arī kāds cits informācijas avots par pirmajiem cilvēkiem – tas ir sens ebreju rakstu krājums Hagada, kas satur īsus stāstus, kuri komentē un papildina Bībeles tekstu.

    Tātad, mēs zinām, ka Dievs vispirms radīja Ādamu – vīrieti, un pēc tam Ievu – sievieti. Bībelē ir par to divi stāsti – pirmajā ir vienkārši pateikts, ka Dievs radīja cilvēku: “ pēc sava  tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja”

( 1. Moz. 1, 27 ). Otrajā stāstā šis notikums tiek apskatīts sīkāk un no tā mēs uzzinām, ka Ādamam guļot, Dievs izņēma viņam vienu ribu un izveidoja to par sievieti. Ādams, ieraudzījis sievieti sacīja: “Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Tai būs saukties par vīreni, tāpēc ka tā no vīra ir ņemta. Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai un tie kļūs par vienu miesu” ( 1. Moz. 2, 23 – 24 ).

   Kā saprast šo tekstu? Izbrīnu izraisa tas, ka Ieva tika radīta no Ādama miesas, turklāt no ribas, un nav radīta atsevišķi un neatkarīgi no zemes, kā pats Ādams. Daži komentētāji uzskata, ka tas ir tāpēc, lai parādītu, ka vīrietis un sieviete ir viens veselums – “viena miesa”, un ka cilvēkam ir divas garīgas dimensijas: gars, prāts – vīrišķais sākums ( Ādams ), un dvēsele, jūtas – sievišķais sākums

( Ieva )[1]. Gan pasaulē, gan cilvēkā gars ir primārs un tāpēc Ādams ir radīts vispirms. Uz Ādama prioritāti norāda arī tas, ka senebreju valodā vārds “sieviete” ( iša ) ir atvasināts no vārda “vīrietis” ( iš ), un tas ir laikam tādēļ, ka

“tā no vīra ir ņemta”. Starp citu, senebreju vārds “cela ” nozīmē ne tikai “riba”, bet arī “puse”, “šķautne”. No tā izriet, ka Ieva ir radīta no kādas Ādama daļas, no kādas viņa būtības šķautnes. Hagadā ir  paskaidrots, kāpēc Dievs izvēlējās radīt Ievu tieši no ribas – no galvas viņš negribēja viņu radīt, lai viņa nebūtu augstprātīga; no acīm – lai nebūtu ziņkārīgā; no lūpām – lai nebūtu pļāpīga; no sirds – lai nebūtu skaudīga; no rokām – lai nebūtu mantkārīga; no kājām – lai nebūtu dīkdienīga. Bet viņš radīja Ievu no ribas un sacīja: “Esi lēnprātīga, sieviete! Esi tikumīga, sieviete!” Diemžēl, stāsts beidzas ar konstatējumu, ka neviens no minētiem netikumiem nav svešs sievietei ( Berešit-Raba,18. Tanhuma ). Ne visai patīkamu iespaidu kompensē divi citi stāsti: vienā ir atrodama līdzība, kas vēstī, ka Dievs, atņēmis Ādamam ribu un atdevis tās vietā sievieti, ir rīkojies kā cilvēks, kurš paņēmis sudraba kausu atdod atpakaļ zelta kausu ( trakt. Sanhedrin, 39. ); citā stāstā  ir teikts, ka Dievs ar mātišķu mīlestību ir sakārtojis Ievas matus, pirms stādīja priekšā to Ādamam ( Berešit-Raba, 61). Tātad, Dievs mīl Ievu un nav pamata uzskatīt viņu par kaut ko sliktāku! Ieva ir vienkārši citāda un viņai ir citas funkcijas nekā Ādamam!

   Nākamais, ko mēs zinām par Ievu, ir viņas atrašanās paradīzē kopā ar Ādamu. Sīku ziņu par to nekur nav. Bībele saka tikai to, ka Dievs “dēstīja dārzu Ēdenē, tālu austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis” ( 1. Moz. 2, 8). Tālāk tiek stāstīts par četrām upēm, kas iztecēja no Ēdenes un par to, ka cilvēka uzdevums bija kopt un sargāt šo dārzu. Tad seko pats galvenais: Ēdenes dārza vidū atradās divi koki – dzīvības koks un laba un ļauna atzīšanas koks. Par tiem Dievs teica cilvēkam šādus vārdus: “No visiem dārza kokiem tu vari pēc patikas ēst, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi” ( 1. Moz. 2, 16 – 17 ). Kad Ēdenes dārzs bija izveidots, Dievs radīja zvērus un putnus, bet Ādams deva tiem vārdus. Visbeidzot tika radīta arī Ieva no Ādama ribas. Tātad, pirmā sieviete nepiedalījās radīšanas procesā kā Ādams, toties ienāca jau gatavā paradīzē!

   Paradīzes tēls jau no senseniem laikiem saista cilvēku uzmanību, jo visiem gribas zināt, kā tas izskatījās un ko tur darīja mūsu visu kopējie senči. Teoloģiski -alegoriskais skaidrojums apgalvo, ka paradīzes būtība ir cilvēka tuvība Dievam, kur viņš mistiskā veidā ir vienots ar savu Radītāju. Tur cilvēks ir brīvs no ciešanām, tur viņš ir laimīgs un nemirstīgs, tur, pie Dieva viņš atrod īstu un pilnīgu garīgu baudījumu ( starp citu, vārds Ēdene tulkojams kā “baudījums” ). Paradīzē Ādams un Ieva bija kaili, – tas simbolizē viņu iekšējo tīrību, nevainību, t.i.,  bezgrēka stāvokli ( ebreju vārds “arum” – “kails”, ir atvasināts no vārda “aram” – “redzēt cauri”, “būt caurspīdīgam, kailam” ). Savukārt, sekulārais ( laicīgais ) skaidrojums uztver šo tēlu burtiski – kā skaistu dārzu, kur cilvēks gūst juteklisku baudījumu. Daži pat mēģina atrast šo dārzu uz kartes un novieto viņu Divupes ziemeļos, jo Bībelē ir teikts, ka viena no četrām upēm, kas iztecēja no Ēdenes, bija Eifrata[2]. Tomēr lokalizēt šo vietu nevienam nav izdevies, varbūt tādēļ, ka paradīze jau no paša sākuma nebija domāta kā gluži materiālā vieta, gan arī tādēļ, ka cilvēks to uz visiem laikiem ir pazaudējis. Viduslaikos un vēlākos laikos paradīzes tēls apauga ar mitoloģiskiem elementiem un māksliniekiem ļoti patika attēlot to kā skaistu dārzu – zaļu idilli brīnumainā ainavā, kur aug skaistas puķes, dzied skaisti putni un kaili Ādams un Ieva priecājas mierā un harmonijā.

   Kā zināms, skaistajai harmonijai Ēdenes dārzā reiz pienāca gals. Galu tam lika cilvēka grēkā krišana, kurā Ievai bija izšķiroša loma. Droši var teikt, ka šis notikums bija pagrieziena punkts Ievas un Ādama dzīvē. Stingri ņemot, paradīzē viņiem nekā netrūka un neko nevajadzēja, viņi bija brīvi no jebkādas iekāres, bet  ir pierasts domāt, ka cilvēks pat paradīzē var tiekties pēc kaut kā vēl, un it īpaši pēc tā, kas viņam ir liegts – tāpēc jau mēs runājam šodien par “aizliegto augli” un tā saldumu. Kā tas notika, ir labi zināms: čūska piedāvāja Ievai nogaršot aizliegto augli; Ieva to nogaršoja un iedeva Ādamam; pārkāpums drīz tika atklāts, un viņi bija spiesti šķirties no paradīzes. Tomēr, šajā stāstījumā ir vairākas interesantas detaļas, kuras palīdz mums labāk saprast tā jēgu.

   Vispirms, kas ir tas kārdinātājs? Bībele uzsver, ka čūska ( ebreju valodā  vīriešu dzimtē! ) bija visgudrākais no visiem lauku zvēriem. Kristīgā tradīcija viennozīmīgi nosaka, ka tas ir pats sātans. Bībele ( piem. Jes. 14, 12 –15 ) un dažas senas leģendas apgalvo, ka tas ir kritušais eņģelis, kas kādreiz bija augstākais no eņģeļiem ( “lucifer “ – “gaismas nesējs” ), bet sacēlies pret Dievu, tika gāzts, kļuva par ļauno garu un Ēdenē parādījās čūskas izskatā. Tādā gadījumā, viņa motivācija ir skaidra – tā bija skaudība: viņš pats zaudēja īpašo godu Dieva priekšā un gribēja atņemt to arī cilvēkiem, labi zinādams, kas cilvēkus sagaida, ja viņi pārkāps aizliegumu. Viņa plāns ir izdevies, bet kāpēc viņš griezās tieši pie sievietes? Hagada saka, ka čūska baidījās, ka Ādamu viņam neizdosies pievilt un tāpēc nolēma kārdināt Ievu, jo “sievietes ir lētticīgas” ( Berešit – Raba 19. ). Šis it kā naivais skaidrojums norāda uz to, ka emocijas un jūtas vieglāk pakļaujas kārdinājumam, nekā prāts un gars. Čūska jautāja Ievai: “ Vai tiešām Dievs teica: jums nebūs ēst no visiem dārza kokiem?” Viņš ar nolūku sagrozīja Dieva vārdus, jo atļauts bija ēst visus augļus, izņemot augļus no laba un ļauna atzīšanas koka. Šeit parādās sātana īstā būtība – viņš ir “melu tēvs” ( ebreju vārds “satan” nozīme “pretinieks”, “apsūdzētājs”; bet grieķu vārds “diabolos”  – “apmelotājs”, “melis” ).

    Ievas emocionalitāte tik tiešām lika sevi manīt: atbildot čūskai viņa pārspīlēja, teikdama, ka pie aizliegtā augļa pat pieskarties nedrīkst, jo tad viņi mirs. Uz to čūska atteica: “ Jūs nemirsiet vis, bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsiet, jūsu acis atvērsies un jūs būsiet kā dievi…” ( 1. Moz. 3, 4- 5 ). Viņš atkal visu apgrieza kājām gaisā un parādīja Dievu kā despotu, kurš negrib, lai cilvēki kļūtu tikpat vareni, kā viņš. Hagada papildina šo epizodi ar dažām niansēm: čūska pieskārās pie aizliegtā augļa, demonstrējot, ka no tā nevar nomirt un iebiedēja Ievu ar to, ka Dievs var radīt citus cilvēkus un viņiem iedot varu pār pasauli, – tāpēc nav ko gaidīt un jānogaršo auglis, lai šī vara tiktu pašiem! Kad Ieva pieskārās auglim, tā ieraudzīja sev priekšā nāves eņģeli un nobijās, ka Dievs radīs Ādamam citu sievu. Viņa nogaršoja augli, iedeva Ādamam un pēc tam pabaroja ar to arī visus zvērus un putnus ( Berešit – Raba, 19. ). Nabaga Ieva! Šajā stāstā viņa apveltīta uzreiz ar daudziem netikumiem: ziņkārību, varaskāri, nenovīdību un greizsirdību. Un atkal Bībeles teksts ir labvēlīgāks pret viņu – tur ir tikai lakoniski aprakstīts notikums bez sievietes godu aizskarošām detaļām.

    Bet kāpēc tomēr Ieva padevās čūskas viltībai? Hagadas burtisko skaidrojumu mēs jau redzējām – “sievietes ir lētticīgas”; bet ir vēl alegoriskā interpretācija, kas atklāj kārdināšanas “tehnoloģiju”. Saskaņā ar to, Ieva ieraudzīja trīs lietas: pirmkārt, ka “koks ir labs, lai no tā ēstu” – kārdinājums miesas līmenī; otrkārt, “tas acīm jo tīkams” – kārdinājums dvēseles līmenī; un treškārt, ka tas “dod zināšanas” – kārdinājums garīgajā, intelektuālajā līmenī ( 1. Moz. 3, 6. ). Tātad, kārdinājums cilvēkā notiek vienlaicīgi trijos līmeņos, un tā iemesls ir čūska, ko Hagada dažreiz dēvē par “ļaunu nodomu”, “ļaunu instinktu”. Tādā gadījumā, Ādams simbolizē cilvēka garu, prātu; Ieva – dvēseli, jūtu pasauli; čūska – “ļaunu nodomu”, kas nāk no miesas, no dzīvās dabas. Šis “čūska” iedarbojas uz jūtām ( “Ievu” ), novirzot tās uz ļaunu, un tās, savukārt, aptumšo prātu ( “Ādamu” ). Sekas ir nāve – garīga un fiziska. Tātad, Ādama un Ievas grēks ir nepaklausība Dievam un padošanās ļaunajam kārdinājumam. Aizliegto augli var saprast kā metaforu vai simbolu – tas ir Dieva noliktais likums, robeža, ko cilvēks  nedrīkst pārkāpt. Burtiskajā interpretācijā viņš pārvērtās par ābolu, – neviens nezina kāpēc, bet tieši tā šo “augli” jau no seniem laikiem attēlo mākslinieki, un šodien mēs pat iedomāties nevaram Ievu bez ābola. 

     Pirmais grēkā krišanas rezultāts bija manāms uzreiz, – cilvēku acis tika atvērtas un “viņi redzēja, ka viņi bija kaili, un viņi sašuva vīģes lapas un izveidoja sev priekšautus.” Tādējādi viņi zaudēja savu sākotnējo “caurspīdīgumu” un ieraudzīja savu vājumu, neaizsargātību. Pazuda eņģeļu gaisma, kas agrāk viņus ietērpa un tagad viņiem bija vajadzīgas drēbes. Tajā pašā brīdī Ādams un Ieva pazaudēja arī tuvību ar Dievu un paslēpās no Viņa. Pateicoties burtiskajam skaidrojumam ir pieņemts domāt, ka mūsu senču grēks ir seksā– Ādams un Ieva esot “atklājuši” seksu un tāpēc sākuši kautrēties no sava kailuma. Tas izklausās pikanti un interesanti, bet teologi iebilst – viņi saka, ka Dievs jau no paša sākuma ir svētījis ģimenes dzīvi, teikdams: “augļojieties un vairojieties!” ( 1.Moz.1, 28. ) Turklāt, laba un ļauna atšķiršana arī nav saistīta ar dzimumattiecībām…

    Kas notika tālāk, , µir  labi zināms: Dievs jautāja Ādamam par aizliegto augli un Ādams atzinās, ka viņš to ēda, bet visu vainu tūlīt novēla uz savu sievu, jo viņa, lūk, esot viņam to augli iedevusi. Te atklājās Ādama “īstā seja” – viņš neatzinās, ka pats labprāt paņēma augli no Ievas, bet padarīja sievu par vainīgo. Ieva darīja to pašu – viņa novēla visu vainu uz čūsku, jo viņš, lūk, ir iedevis viņai šo augli! Vārdu sakot, abi rīkojās pēc principa: “visi ir vainīgi, tikai ne es”. Sods nebija ilgi jāgaida – cilvēki tika padzīti no paradīzes, bet vispirms katrs saņēma “pēc nopelniem”: čūska tika nolādēts un nolemts līst uz vēdera visu mūžu; Ādamam Dievs teica: “lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev grūti strādājot būs maizi ēst visu tavu mūžu”( tas izskaidro, kāpēc arī mums šodien sviedros ir jāpelna dienišķā maize ), un beidzot: “tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atgriezties” – ar to cilvēka dzīvē ienāca nāve( starp citu, vārds “adam” tulkojas  kā “cilvēks”, bet ar sieviešu galotni – “adamah” – “sarkana zeme”, kas norāda uz to, ka cilvēks ir radīts no zemes ); bet Ieva saņēma šādu sodu: “vairodams Es vairošu tavus grūtumus un tavas nopūtas, kad tu kļūsi māte. Sāpēs tev būs bērnus dzemdēt, un tava iegriba būs pēc tava vīra, bet viņam būs valdīt pār tevi” ( 1. Moz. 3, 16 –19 ). Var teikt, ka šajos vārdos  ir definēts skarbais sievietes liktenis: pakļautība vīram, dzemdību sāpes un bērnu audzināšanas ciešanas. Interesants fakts: biologi atzīmē, ka tādas sāpes, ko izcieš sieviete dzemdību laikā, nav jāpiedzīvo nevienai citai dzīvai būtnei! Tātad, laulības harmonija tika izjaukta un Ievai par savu pārkāpumu ir jāmaksā ar pakļaušanos vīram; simboliski tas nozīme to, ka prātam ir jāvalda pār jūtām. Interesanti ir arī tas, ka tikai tagad, pēc soda saņemšanas Ieva ieguva savu vārdu. Līdz šim viņu sauca tikai “sieva” vai “sieviete”, bet tagad “cilvēks nosauca savas sievas vārdu: Ieva, jo viņa kļuva visu dzīvo māte” ( 1. Moz, 3. 20). Vārds “Ieva” senebreju valodā nozīmē “dzīvā”, “tā, kas dod dzīvību”. Simbolisks un ļoti skaists vārds – Ieva! Viņa ir mūsu visu pirmmāte un visas sievietes ir viņas mantinieces, – tās, kuras dod dzīvību. Vai var iedomāties kādu skaistāku misiju uz zemes?!

Harijs Tumans

Sieviete pirmatnējā pasaulē.

  Stingri ņemot, mēs gandrīz neko nezinām par to, kā izskatījās un dzīvoja mūsu tālie un mežonīgie, kā pierasts domāt, senči. Mēs pat nezinām, kad īsti parādījās tas cilvēka tips, ko šodien sauc par homo sapiens: Zinātnieku spriedumi šajā jautājumā mainās, un iespējamie datējumi svārstās no 70 līdz 10 gadu tūkstošiem p.m.ē. Toties jau no skolas laikiem mums ir iemācīti daži banāli stereotipi, par kuru patiesumu mēs pat neaizdomājamies. Šie šabloni attēlo pirmatnējos cilvēkus kā dzīvniekus ar divām kājām, kuriem ir svešs  jebkāds humānisms un kuri vadās tikai no saviem mežonīgajiem instinktiem. Saprotams, no kurienes radušies tādi priekšstati – tie ir nepieciešami, lai apstiprinātu Darvina evolūcijas teoriju.

   Nopietna zinātne jau sen ir atteikusies no tik primitīvām ideoloģiskajām shēmām, bet neskatoties uz to, mūsu zināšanas par senajiem cilvēkiem joprojām paliek ļoti aptuvenas. Tā iemesls ir informācijas avotu deficīts: mūsu rīcībā ir tikai pelni, kauli, darbarīki, kā arī šķēpu un bultu uzgaļi. Ar to ir stipri par maz, lai precīzi rekonstruētu toreizējo cilvēku dzīvi un it īpaši viņu savstarpējās attiecības. Daļēji šeit var palīdzēt etnogrāfu pētījumi par tā saucamajām “primitīvajām tautām”, kas ir atpalikušas vai sastingušas savā attīstībā. Bet arī tie neļauj izdarīt viennozīmīgus vispārinājumus, jo minētās tautas, kad tās apmeklēja eiropieši, atradās dažādās attīstības stadijās, kuras grūti pakļaujas vienai shēmai, un katrai tādai tautai bija savi specifiski dzīves apstākļi. Turklāt, eiropiešu misionāri, ceļotāji un pētnieki bieži vien pārprata redzēto un dzirdēto. Vārdu sakot, mēs varam vairāk minēt nekā apgalvot, un tādēļ šajā jautājumā ir tik daudz dažādu un pretrunīgu uzskatu. Par pirmatnējo vīrieti droši var apgalvot tikai to, ka viņš bija mednieks un karotājs, bet par sievieti to, ka viņa dzemdēja un baroja bērnus. Viss pārējais ir miglā tīts… Tomēr mēģināsim mazliet ielūkoties “mežonīgās” sievietes dzīvē.

   Klasiskais stereotips apgalvo, ka pirmatnējie cilvēki dzīvoja lielos baros, kas līdzīgi dzīvnieku bariem, un ka tie bija tik dumji, ka nesaprata saistību starp dzimumaktu un bērnu piedzimšanu un tāpēc piekopa haotiskus dzimumsakarus (promiskuitāte ). Cilvēki nepazina mīlestību un atradās savu instinktu varā. Pirmais šādu viedokli izteica romiešu dzejnieks Lukrēcijs, kurš rakstīja:

           “Venera mežos vienoja mīlnieku ķermeņus kopā,

             Saveda viņus vai nu kaut kāda kopīga tieksme,

             Vai arī vīrieša spēks un viņa bezmēra kaisle,

             Iespējams arī, ka samaksa – bumbieres, zīles vai ogas.”

                                                    ( “Par lietu dabu”, V, 961 – 965 )

Paradoksāli, bet fakts: XXI gadsimtā liela daļa cilvēku, neskatoties uz zinātnes sasniegumiem, joprojām domā tāpat kā senais romiešu dzejnieks! Šo uzskatu veicina arī pati zinātne, kas negrib šķirties no progresa un evolūcijas teorijām – tik patīkami ir justies pārākam pār saviem senčiem un pār visiem citiem! Rezultātā pirmatnējais cilvēks tiek pazemots un padarīts sliktāks par dzīvnieku, jo ir labi zināms, ka pat dzīvnieku pāros ir sastopamas abpusējas simpātijas, pieķeršanās un pat uzticība uz mūžu.

   Par laimi, nopietnā zinātne šodien skatās uz šīm lietām savādāk un ir pierādījusi, ka senie mednieki dzīvoja ne dzīvnieciskos baros, bet nelielās grupās un pat atsevišķās ģimenēs. Viņi labi saprata dzimumdzīves būtību, tādēļ daudzi pētnieki uzskata, ka cilvēki jau  pašā savas eksistences sākumā pazina monogāmu laulību ( viens vīrs – viena sieva ). Monogāmija nebija pretrunā ar poligāmijas tradīcijām ( poligāmija – burtiski “daudzlaulība”, kas pastāvēja divos veidos: vienam vīram ir vairākas sievas ( poligīnija); un vienai sievai ir vairāki vīri ( poliandrija )), kas konstatētas pie dažām ciltīm. Lielākoties bija izplatīta poligīnija un tas ir izskaidrojams ar ekonomiskiem apstākļiem: tā kā vīrs lielāko daļu  laika pavadīja medībās un augu vākšanā, sievai vienai bija jāuztur saimniecība, jābaro un jāaudzina bērni. Šajos apstākļos visa ģimene, arī pati sieviete, īpaši grūtniecības vai zīdaiņu barošanas laikā, bija ieinteresēta, lai viņai rastos jauna palīdze – vēl cita sieva. Piemēram, ir zināms, ka zulu sievietes brīvprātīgi gāja  smagi strādāt laukos, lai varētu nopelnīt un nopirkt vīram vēl vienu sievu, kurai būtu jāuzņemas mājas darbi. Tātad, daudzsievība nebija kolektīvas laulības relikts, bet gan institūts, kas radās īpašos saimniekošanas apstākļos[1]. Vēlākos laikos iespēja uzturēt daudzas sievas liecināja par vīrieša sociālo statusu un viņa īpašo kreatīvo spēku, tātad, par viņa “labumu”. Ja mēs reiz runājam par senākajām laulības formām, tad ir jāpiemin arī tas, ka dāvanas, ko pirmatnējās ciltīs vīrs deva sievas vecākiem, nenozīmēja vis sievas pirkšanu, bet gan kompensāciju viņas dzimtai par zaudēto darbaspēku.

    Kādas tad bija attiecības starp pirmatnējo vīrieti un pirmatnējo sievieti? Vēl viens ierastais šablons apgalvo, ka vispirms ir bijis matriarhāts un tikai pēc tam vīrieši ņēma revanšu, dibināja patriarhātu un pakļāva sev sievieti. Šai koncepcijai ir vairāki varianti: vieni uzskata, ka matriarhāts ir bijis jau pašos pirmsākumos, bet citi lēš, ka matriarhāts ir radies vēlāk – tad, kad sieviete, kas visu laiku dzīvoja mājās, pamanīja, ka sēklas var stādīt un pēc tam iegūt ražu. Tajā brīdī sieviete atklāja zemkopību, saimnieciskā iniciatīva pārgāja viņas rokās un viņa sāka dominēt pār vīrieti. Pēc tam tika izgudrots arkls, vīrieša darbs atkal ieguva prioritāti, sievietes vara tika gāzta un iestājās “drūmie” patriarhāta laiki. Šī teorija radās XIX gadsimtā un īpašu popularitāti guva pēc I. Bahofena darba “Matriarhāts” iznākšanas 1895. gadā. Pateicoties tam, ka šajā teorijā izšķirošā loma tika piedēvēta ražošanas līdzekļu attīstībai, tā ļoti patika K. Marksam un F. Engelsam un līdz ar to kļuva par kārtējo marksisma – ļeninisma dogmu. Šodien, kad marksisms ir ieņēmis savu vietu politiskās domas arhīvā, matriarhāta teoriju turpina sludināt feministiskā zinātne.

   Akadēmiskā zinātne šodien ar lielu skepsi izturas pret matriarhāta teoriju, jo nav reālu, viennozīmīgu faktu, kas to varētu apstiprināt, toties arvien vairāk krājas tādi fakti, kas ir pretrunā ar to. Neiedziļinoties zinātnisko argumentu apskatā, šeit varam norādīt uz dažiem aspektiem. Tā, piemēram, sieviešu dievību kultu pastāvēšana paleolītā un vēlākos laikos vēl neliecina par sieviešu vadošo lomu sabiedrībā, jo tajā pat laikā pastāvēja arī vīriešu dievību kulti. Turklāt, ja arheologiem izdodas atrast apbedījumus ar varas zīmēm, tad izrādās, ka tie tomēr pieder vīriešiem. Tradīcija noteikt radniecību pa sieviešu līniju neliecina par matriarhātu, jo tajā pat laikā var pastāvēt un pastāv arī radniecības noteikšana pa vīriešu līniju, kā tas ir, piemēram, pie Austrālijas aborigēniem[2]. Rezultātā matriarhātu neizdodas atrast nedz pirmatnējā senatnē, nedz arī mūsdienu atpalikušajās ciltīs. Piemēram, tasmānieši laikā, kad viņus iepazina eiropieši, atradās, pēc speciālistu atzinumiem, paleolīta stadijā, bet viņu sievietes ieņēma pakļautu stāvokli. Arī austrāliešu ciltīs, kurās sievietes nodarbojās ar augu vākšanu un spēlēja lielu, pat galveno lomu cilts ekonomiskajā dzīvē, sievietes kaut arī nebija apspiestas, tomēr neatradās arī vadošās pozīcijas, un kulta laukā tur viennozīmīgi dominēja vīrieši[3]. Arī tur, kur ciltis sāka nodarboties ar zemkopību, sievietes dabūja tikai papildus darbu dārzā, bet ne varu.  Vārdu sakot, labākajā gadījumā sievietes varēja ieņemt goda statusu vienā vai otrā sabiedrībā, tās varēja pat vadīt medības, kā tas bija novērots dažās pigmeju ciltīs[4], bet tomēr, sociālajā laukā sievietes vienmēr palika otrajā plānā un matriarhāts tām pat sapņos nerādījās…

  Tātad, lai arī ierastie stereotipi izrādās nepatiesi un precīzu ziņu ir ļoti maz, tās tomēr ļauj mums aptuveni stādīties priekšā, kā tad īsti dzīvoja pirmatnējā sieviete un kādas bija attiecības starp dzimumiem. Droši var apgalvot, ka dzimumu starpā tajos laikos pastāvēja nopietna distance, kas izpaudās vairākos veidos. Pirmkārt, pastāvēja stingra darba dalīšana: vīrieši medīja, zvejoja, veica svarīgākos rituālus; sievietes vāca augus, gatavoja ēdienu un audzināja bērnus. Stingri tika reglamentēts, ko drīkst un ko nedrīkst darīt katra dzimuma pārstāvji. Un nekad neviens nedarīja to darbu, kas bija paredzēts otram dzimumam. Tas atspoguļojās pat daiļradē: pie čukčiem, piemēram, tikai vīrieši nodarbojās ar sīkplastiku no kaula vai koka, bet sievietes taisīja paklājus un izrotāja drēbes. Turklāt, vīrieši veidoja cilvēkveidīgus tēlus un dzīvnieku attēlus, bet sievietes radīja tikai ģeometriskus ornamentus[5]. Otrkārt, pastāvēja arī atšķirības kultiskajā dzīvē: vīriešiem bija savi kulti un savas apvienības, sievietēm – savi kulti un savas apvienības. Treškārt, vīriešiem bija piedēvēta viena fiziskā un garīgā daba, bet sievietēm – cita. Piemēram, dažās afrikāņu ciltīs valdīja uzskats, ka vīrieša daba sasniedz savu pilnību brieduma vecumā, kad viņā harmonizējās miesa un garīgie komponenti ( dvēsele – ēna un dvēsele – dubultnieks ). Savukārt, sieviete, kura sastāv no tādiem pašiem komponentiem kā vīrietis, pati par sevi ir tomēr nepilnīga un iegūst pilnību ( ”realitāti” ) tikai pēc kāzām, kad to papildina vīra dvēsele, jo “viņas dvēsele sastāv no vīra dvēseles”[6]. Šeit nevar neatcerēties Ievu, kas radīta no Ādama ribas!

   Var pat runāt par zināmu antagonismu starp dzimumiem. Par to liecina viens afrikāņu mīts, kas stāsta, ka agrāk vīrieši un sievietes dzīvoja atsevišķi un pat nenojauta par otra dzimuma eksistenci. Taču vienreiz divi mednieki satika mežā divas sievietes, viņi iedeva tām sava medījuma gaļu, bet sievietes iemācīja viņiem rīkoties ar uguni; pēc tam vīrieši uzcēla mājas, bet sievietes uztaisīja paklājus un tā viņi sāka dzīvot kopā[7]. Interesanti, ka arī šajā mītā vīrieši un sievietes dibināja savas attiecības apmainoties ar dāvanām un sadalot darbu savā starpā. Viens pētnieks, raksturojot seno dzimumu antagonismu kādā Āfrikas ciltī ir noformulējis viņu pašu domas šādos vārdos: “vīrietis un sieviete ir divi pretinieki, kas mīl viens otru”[8].

    Bet ko mēs varam pateikt par tā laika priekšstatiem par sievieti? Šajā jautājumā drošu ziņu ir vēl mazāk, bet etnogrāfiskie un kulturoloģiskie pētījumi ļauj tomēr izdarīt dažus secinājumus. Var droši apgalvot, ka sieviete jau pirmatnējā sabiedrībā tika uztverta caur divu pretēju uzskatu prizmu. No vienas puses, sievieti apbrīnoja un pat dievināja kā dzīvības devēju un māti – barotāju, bet no otras puses, no viņas baidījās un viņu saistīja ar tumšiem un bīstamiem spēkiem. Pirmais priekšstats ir radies no tā, ka dzīvības rašanās tika uzskatīta par brīnumu un sievietes auglība tika saistīta ar zemes auglību. Sieviete – māte un zeme – māte identificējās un saplūda vienā mitoloģiskā tēlā. Arī svarīgākās stihijas, ar kurām cilvēks saskārās dzīvē – ūdens un uguns – tika saistītas ar sievieti. Tā tapa sievietes – saimnieces un sievietes – pavarda sargātājās tēli. Šo ideju iespaidā radās pirmie sieviešu attēli – tā dēvētās “paleolītiskās veneras” ( skat. zīm. 1. ). Šiem attēliem raksturīgs ir tas, ka tajos pasvītroti elementi, kas izsaka auglības ideju: lielas krūtis, liels vēders, plati gurni. Tāpēc arī šodien daudzām tautām sieviešu skaistuma ideāls saistās ar apaļām formām un eiropiešu slaidās sievietes tām liekas slimas un neglītas. Interesanti, bet daži seksologi apgalvo, ka īstenībā arī eiropiešu vīriešiem vairāk patīk sievietes ar mēreni apaļām formām, nekā kaulaini podiumu “paraugi”.

   Kā jau teikts, pirmatnējie cilvēki saskatīja sievietē ne tikai mātišķību un skaistumu, bet arī kaut ko tādu, kas viņus biedēja. Viņuprāt, sieviete atradās ciešā kontaktā ar to mitoloģiskās pasaules daļu, ko var nosaukt par negatīvo. Gan dzemdību laikā, gan mēnešreižu laikā sieviešu organisms izdalīja asinis, bet asinis seno cilvēku priekšstatos saistījās ar nāvi. Līdz ar to arī sieviete mēnešreižu laikā tika uzskatīta par “nešķīstu” un bīstamu, jo caur asinīm tā savienojās ar nāves pasauli. Tajās dienās sievietes nedrīkstēja pieskarties ēdieniem, darbarīkiem, ieročiem, mājlopiem utt. Ar savu pieskārienu tās visu padarīja “nešķīstu” un tādēļ viņas tika izolētas ārpus ciematiem. Pēc tam sievietēm nācās izpildīt šķīstīšanas rituālus. Līdzīgi tas notika pēc dzemdībām, kad arī vajadzēja šķīstīties no asinīm. Kopumā, pārliecība par  sievietes īpašo tuvību tumšajiem spēkiem bija tik stipra, ka daudzās tautās izplatījās sievietes – burves tēls. Bambara ciltij Āfrikā ir mīts par to, ka pašu  burvestību izgudroja sieviete. Arī Eiropas tautu mitoloģijā un folklorā burvestība vairāk un biežāk saistās tieši ar sievietēm. Bērnībā mēs lasījām un dzirdējām daudz pasaku, kur darbojas ļaunas raganas un burves – pamātes. Tāpat šodien biežāk var dzirdēt par tantiņām – pesteļotājām, nekā par viņu vīriešu kolēģiem.

    Un tomēr, mēs pazīstam pirmatnējo sievieti ne kā burvi, bet gan kā dzīvības devēju, kas pildīja cēlo mātes misiju un iedvesmoja nezināmus paleolīta māksliniekus radīt apaļas “veneras”, un kas arī daudzus gadsimtus vēlāk mudināja pirmatnējo cilšu meistarus izgrebt no koka neskaitāmas figūriņas, kas attēlo mātes ar bērniem ( skat. zīm. 2. ). Šo misiju sievietes pilda arī šodien – tik tiešām, nekas nav jauns šajā pasaulē!  

Harijs Tumans (Dr. hist.)

Sieviete civilizācijas pirmsākumos

   Aptuveni VII gadu tūkstotī p. m.ē. tuvajos Austrumos sākās jauns cilvēces vēstures posms, ko sauc par neolītu (grieķu val. “jaunais akmens laikmets” ). Šo laikmetu raksturo jauni tehniskie atklājumi un jauns dzīves veids. Cilvēks pilnveidoja akmens apstrādi un sāka apgūt vara apstrādes tehnoloģiju; viņš izgudroja riteni un podnieka ripu, iemācījās taisīt traukus, vērpt un aust. Bet vistālejošākais jauninājums bija tas, ka cilvēks atklāja zemkopības pamatus un pārgāja uz vietsēžu dzīvesveidu. Dotajā laikā parādījās pirmie ciemati – protopilsētas. Šajos ciematos notika sabiedrības noslāņošanās process, veidojās sociālā organizācija, nobrieda valstiskuma pamati un visbeidzot, IV gadu tūkstotī dažviet  notika pāreja uz civilizāciju. Šis laiks atnesa tik radikālas pārmaiņas cilvēka dzīvē, ka daži pētnieki nosauca visus minētos procesus par “neolītisko revolūciju”.

   Par to, kā dzīvoja sieviete šajā laikmetā, mēs varam uzzināt, tikai pateicoties arheoloģiskajiem izrakumiem, kas sniedz mums tomēr visai niecīgu informāciju. Mēs zinām, ka neolītiskā sieviete tāpat kā pirmatnējā sieviete, dzemdēja un audzināja bērnus, gatavoja ēdienu un vadīja mājsaimniecību. Bet progress atnesa viņai jaunus darbus: tagad vajadzēja arī strādāt dārzā, aust, vērpt, adīt un taisīt traukus no māla. Protams, tam bija arī savi labumi: sieviete ģērbās vairs ne ādās, bet pašaustās drēbēs un reizēm valkāja rotaslietas no smalki apstrādātiem kauliem, dārgakmeņiem vai gliemežiem. Uzlabojās uzturs un līdz ar to arī veselība; dzīves ilgums palielinājās. Mēs labi varam iztēloties sievietes ikdienu, jo zinām, kāda bija viņas sadzīve, vide un darbarīki, bet joprojām mums ir miglaini priekšstati par viņas sabiedrisko stāvokli, jo rakstība tad vēl nebija izgudrota. Viss liecina par to, ka sieviete līdz ar pieaugušo darba slodzi, arvien vairāk noslēdzās savā mājās saimniecībā un ģimenē. Sabiedriskās aktivitātes līdz ar to palika vīriešu rokās.

   Un tomēr, šo laikmetu ar pilnām tiesībām var nosaukt par sievietes “zelta laikiem”, jo sieviete saņēma pārsteidzoši lielu godu. Šis vēl nepieredzētais gods visciešākā veidā saistīts ar zemkopības izgudrošanu. Šodien neviens nešaubās, ka zemkopību izgudroja tieši sieviete. Tajā laikā, kad vīrietis medīja, zvejoja, nodarbojās ar lopkopību un strādāja kopienas labā, sieviete ar bērniem dzīvoja mājās un viņai bija labas iespējas novērot visu, kas notiek apkārt. Tāpēc tieši viņa pamanīja, ka sēklas, kas iekrīt zemē, pēc kāda laika uzdīgst un dod jaunu ražu. Atlika tikai tās savākt un iesēt, lai no pasīvas augu vākšanas pārietu uz īstu zemkopību. Sieviete šo soli veica, un vienlaicīgi tas bija arī pirmais solis uz civilizāciju. Tāpēc var teikt, ka sieviete ir civilizācijas pamatu licēja.

    Paši senie cilvēki bija pārliecināti, ka zemkopību ieviesa sieviete. Piemēram, vienā šumeru mītā, kas stāsta par civilizācijas pirmsākumiem, tiek apgalvots, ka lopkopību cilvēkiem iemācīja vīriešu dievs Lahars, bet zemkopību – dieve Ašnana. Reiz viņi sastrīdējās par to, kura dāvana ir svarīgāka. Paši viņi izšķirt strīdu nevarēja, bet augstākie dievi noteica, ka Ašnanas veltes ir vērtīgākas. Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet mūsdienu zinātne arī uzskata, ka pirmie lopkopji bija vīrieši, bet zemkopji – sievietes, tieši tā, kā tas ir parādīts dotajā mītā. Sievietes civilizējošā loma alegoriskā veidā parādās vēl citā šumeru mītā, kas stāsta par to, kā tempļa prostitūta Šamhate padarīja par cilvēku mežonīgu spēkavīru Enkidu, kas dzīvoja mežā kopā ar zvēriem un nepazina civilizāciju. Kad Enkidu iepazina sievietes mīlestību, viņš zaudēja savu mežonīgumu, zvēri no viņa aizbēga, bet viņš kopā ar Šamhati aizgāja uz pilsētu un tur kļuva par īstu civilizētu cilvēku.

   Zemkopības atklāšana piešķīra sievietei lielu nozīmi un godu, un tieši šo faktu izmantoja XIX gadsimta pētnieki, lai pamatotu matriarhāta teoriju. Bet, par spīti viņu, kā arī viņu marksistisko un feministisko sekotāju apgalvojumiem, fakti liecina par to, ka sievietes vieta sabiedrībā tomēr nebija mainījusies un ka nekāda matriarhāta nekad nav bijis ( skat. Nr. 2. 2001 ). Tolaik sievietes gods izpaudās ne sabiedriskajā dzīvē, bet reliģijas laukā. Pateicoties zemkopībai, senais cilvēks atklāja mātīšķības brīnumu kā kosmiska mēroga mistēriju. Tagad zemkopis bija ļoti cieši atkarīgs no dabas labvēlības un it īpaši no zemes auglības, kas noteica ražu un labklājību. Tādēļ cilvēks ar dziļu dievbijību pievērsās auglības noslēpumam un atklāja to kā lielu kosmisku dzīves pamatprincipu. Viņš ieraudzīja, ka šis princips ir iemiesots sievišķajā dabā, kas piepilda visu pasauli. Rezultātā cilvēks mitoloģiski identificēja zemi ar sievieti, jo sievietes reproduktīvā funkcija viņam likās identiska zemes reproduktīvajai funkcijai. Sieviete, tāpat kā zeme, zināmu laiku uzglabā sevī sēklu, kas ar laiku kļūst par skaistu augli – bērnu. Dažās senajās valodās sieviete tika apzīmēta ar vārdu “aramlauks”, “aramzeme”. Senajā Grieķijā pat klasiskā laikmeta dzejnieki un dramaturgi devēja sievieti par aramlauku. Somijā līdz pat mūsu dienām ir saglabājies sakāmvārds “meiteņu lauks ir viņu miesās”. Tātad, mātišķība bija tas, kas vienoja sievieti un zemi, un kas, kā toreiz likās, bija dabas būtība. Tāpēc cilvēks sāka pielūgt zemi – māti, kas drīz vien pārvērtās par lielu dievieti – māti, dzīvības devēju. Sākās īstā dabas dzīvības spēka pielūgsme, kuras iespaidā neolīta laikā radās neskaitāmi varenās sieviešu dievības attēli. Šī dievība parasti tika attēlota divos veidos – kā māte ar bērnu, vai kā skaista kaila sieviete.

Raksturīgi, ka šīm figūriņām ir svešs naturālisms un nekad nav izstrādāta seja, jo tajās tiek parādīts mistiskais dievišķais spēks, kuram nav konkrētas formas. Arī erotisms ir svešs šādai mākslai, jo kailums tika uztverts kultiski, nevis jutekliski. Smalkums un erotisms ienāca mākslā līdz ar civilizācijas sākumiem. Tad neolītiskās dievietes ideja visspilgtāk iemiesojās slavenajā Krētas dievietes tēlā, kas tika attēlota ar kailām krūtīm un čūskām rokās.

   Tātad, sieviete kļuva par dabas dzīvības spēku iemiesojumu un avotu. Šo ideju labi atspoguļo daži neolītiskie trauki, kas bija paredzēti šķidruma uzglabāšanai un kuriem tika piešķirta abstrakta sievietes forma ( att. 3. ).

Šādiem traukiem ir izveidotas sieviešu krūtis ar caurumiem, pa kuriem var izlīt trauka saturs. Tādā veidā tika attēlota lielā dabas dieviete, māte – barotāja, kas uztur visu dabu, jo tā no savām krūtīm dod dzīvinošu valgumu. Sausajos dienvidos, kur ūdenim ir īpaša vērtība, šis simbols noteikti atstāja lielu iespaidu uz cilvēkiem, kas uzskatīja sevi par dabas – mātes bērniem. Kopš tiem laikiem daudzas senās tautas uztvēra šķidruma glabāšanai paredzētu trauku kā pasaules modeli, kā zemes simbolu, kas ir pilna ar dzīvību dodošu ūdeni.

   Sieviete, kas neolītiskā cilvēka uztverē saplūda ar mātišķo dabu, vienlaicīgi ietvēra sevī arī dzīvības un nāves noslēpumu. Katru gadu zeme – māte deva dzīvību augiem un katru gadu tie  mira, lai caur sēklām piedzimtu no jauna. Senajam cilvēkam likās, ka arī viņš ir kā augs, kas pēc nāves atgriezīsies savas mātes miesās un pēc tam piedzims no jauna kādā citā pasaulē. Zeme tika uztverta kā sieviete un sieviete – kā zeme, tādēļ mirušos guldīja zemē embrija pozā, jo uzskatīja, ka viņš ir atgriezies savas mātes klēpī, kas ir atkal grūta ar viņu, un kas drīzumā dzemdēs viņu jaunai dzīvei. Mirušus bērnus bieži vien guldīja lielos traukos, kas simbolizēja tādu pašu atgriešanos mātes miesās. Tas nozīmē, ka mūsu tradīcija apglabāt mirušos zemē ir nākusi no tiem tālajiem laikiem, kad cilvēks tiešā veidā uzskatīja zemi par savu māti. Starp citu, speciālistiem ir pazīstami gadījumi, kad dažas tautas apzināti ir atteikušās no zemkopības, pamatojot savu lēmumu ar to, ka viņi neuzdrošinās darīt sāpīgi savai mātei – zemei, apstrādājot to ar kapli, lāpstu vai arklu.

   Tas, ka neolīta laikmetā sievietē saskatīja un pielūdza dzīvību un auglību, nozīmēja arī to, ka sievietei tika uzticēta zemes un visas dabas auglības nodrošināšana. Sieviete kļuva “atbildīga” par ražu, un, lai to nodrošinātu, tai vajadzēja piedalīties dažādos darbos un rituālos. Sievietei nācās atlasīt un uzglabāt graudus sēklai, sēt un dažreiz pat nakšņot uz lauka graudu nobriešanas laikā, lai raža būtu laba. Dažas tautas ticēja, ka raža būs lielāka, ja sēklas sēs grūtniece. Savukārt, neauglīga sieviete apdraudēja ražu, un vīram bija tiesības šķirties no viņas ekonomisku apsvērumu dēļ. Tāpat bija izplatīts ticējums, ka augos vai kokos, kurus iestādīja sieviete, ir vairāk sulas un tie nes lielāku ražu, nekā tie augi vai koki, ko stādīja vīrietis. Kā redzams, jaunais zemkopības laikmets nepadarīja sievieti brīvāku, bet blakus godam uzlika vēl jaunus pienākumus un atbildību.

   Sievišķības dievišķošana vēl nenozīmēja, ka sieviete tika pielaista pie varas. Kā jau teikts, vīrieši saglabāja vadošās pozīcijas sabiedrības dzīvē. Tomēr godam un kultiskai pielūgsmei bija sava nozīme sievietes apziņas celšanā. Iespējams, ka tieši tajos laikos piedzima mītiskais sapnis par matriarhātu un amazonēm. Tikai sapnis tā arī palika sapnis. Bet, varbūt, ja nebija matriarhāta, tad bija vismaz kaut kāds sieviešu “dumpis”? Jāatzīst, ka nekādu vēsturisku liecību par to mums nav. Ir tikai daži miglaini mīti. Piemēram, Ašnana, kā mēs jau redzējām, atļāvās strīdēties ar Laharu un uzvarēja šajā strīdā. Savukārt, senajiem ebrejiem bija mutiski nostāsti par to, ka Ādama pirmā sieva bija Lilita, kas negribēja klausīt savam vīram un sacēlās pret to. Tad Dievs viņu sodīja, padarot viņu par ļaunu dēmonu, kas pazudina bērnus ( pretstats: Ieva dzemdē bērnus, bet Lilita tos iznīcina ) un tās vietā radīja Ādamam jaunu sievu – Ievu. Lilitu varētu uzskatīt par pirmo revolucionāri – feministi, bet šim mītam ir izteikti moralizējošs raksturs, un tam nav nekāda sakara ar vēsturisko patiesību. Vispār, nav nekāda pamata domāt, ka sieviete neolīta laikā jutās apspiesta vai neapmierināta ar savu stāvokli. Nekādas norādes uz to nevar atrast arī seno laiku literatūrā līdz pat relatīvi vēlajiem laikiem. Acīmredzot, abi dzimumi uztvēra savu stāvokli kā dabisku darba dalīšanas rezultātu, kad katrs dara to, kam viņš no dabas ir vairāk piemērots: sieviete audzina bērnus, bet vīrietis ar smagu fizisku darbu gādā ģimenei iztiku. Tik tiešām, grūti ir iedomāties, ka vīrieši varētu apspiest vai pazemot sievieti, to pašu sievieti, kurā viņi saskatīja dievišķu, mistisku spēku, no kura bija atkarīgi viņi paši, viņu bērni, viņu dzīvība un nāve.

   Dzīve prasīja dzimumu sadarbību un saskaņu ģimenē, darbā un kultā. Lielā dieviete – māte nevarēja kļūt par vienīgo un absolūto dievību jau tādēļ vien, ka ne zeme, ne sieviete nenesa augļus pašas no sevis, bet tikai tad, kad tās tika apaugļotas. Senais cilvēks ticēja, ka, tāpat kā vīrietis apaugļo sievieti, tā arī debesis apaugļo zemi ar lietu. Tāpēc debesu dievs vienmēr bija vīriešu kārtas pārstāvis un viņš ieņēma galveno vietu dievu vidū tieši pateicoties savai kreatīvajai funkcijai. Dzīvība un auglība varēja sākties tikai pateicoties debesu un zemes laulībai, ko pētnieki šodien sauc par “svēto laulību” ( hierogāmija ). Vīrišķais un sievišķais nevar pastāvēt atsevišķi, bet tikai kopā, un šo atziņu cilvēks attiecināja uz visu dabu, saskatot tajā visā šos divus pirmelementus. Pats sevi cilvēks saprata kā dabas sastāvdaļu, tādēļ vīrietis tika identificēts ar debesīm, bet sieviete – ar zemi. Daudzu tautu folklorā un literatūrā var atrast izteicienus, kas pielīdzina sievieti – laukam un vīrieti – sējējam; vagu –sieviešu dzimumorgānam un arklu – vīriešu dzimumorgānam, bet sēklu – vīrieša sēklai. Tādēļ arī dzimumakts tika pielīdzināts debesu un zemes hierogāmijai. Indijā klasiskās kāzu ceremonijas laikā līgavainis teica līgavai: “Es esmu debesis, tu esi zeme!” Arī zemes aršana tika uzskatīta par hierogāmiju un daudzām tautām bija tradīcija sākt aršanas darbus, izdarot hierogāmijas rituālu, kad vīri un sievas savienojās mīlestībā uz lauka. Viņuprāt, šis rituāls bija nepieciešams, lai piešķirtu zemei auglību un nodrošinātu labu ražu. Šis rituāls bija izplatīts visā pasaulē, un tā attēli ir atrasti arī Eiropā ( att. 4.).

 Kā relikts no hierogāmijas šur tur Eiropā līdz pat jaunākajiem laikiem ir saglabājusies tautiska tradīcija, kad ražas novākšanas laikā meitenes un puiši apkampušies vārtās pa lauku. Līdzīgas tradīcijas atblāzmas var saskatīt arī pazīstamajā latviešu tautas dziesmā:

                                           “Veldrē rudzi, veldrē mieži,

                                             Veldrē visa labībiņa,

                                             Veldrē visi jauni puiši

                                             Ar jaunāmi meitiņām”.

   Tātad, neolīts bija laiks, kad pateicoties sievietei, tika atklāta zemkopība un likti civilizācijas pamati. Tas bija sievietes – dabas un sievietes – mātes pielūgšanas laiks. Sievietes mātišķā funkcija tika iecelta vislielākajā godā, un kopš tiem laikiem cilvēce nepārstāj cildināt sievieti – māti gan mākslā gan dzīvē.

Harijs Tumans Dr. hist.

vēsturnieks, kulturologs

SIEVIETE PIRAMĪDU UN ZIKURĀTU ĒNĀ

            Aptuveni IV gadu tūkstoša beigās p. m. ē. Divupes ielejā parādījās senākā civilizācija cilvēces vēsturē. Pirmie kultūras nesēji bija šumeri, kuru izcelsme joprojām ir miglā tīta. Desmit gadsimtus viņi dominēja šajā reģionā, kamēr viņus nomainīja babilonieši, kas, savukārt, vēl pēc daudziem gadsimtiem krita par upuri nākamiem iekarotajiem – persiešiem. Šumeri bija pirmie, kas sāka celt pilsētas un svētnīcas pakāpienu piramīdu veidā ( tā sauktos zikurātus), pirmie izgudroja rakstību un pierakstīja likumus. Babilonieši, kas mantoja šumeru kultūras sasniegumus, padarīja savu pilsētu Babilonu par tā laika pasaules centru. Tādēļ mēs šodien varam runāt par vienotu Divupes kultūru. Bet tagad mūs interesē, kā šajā kultūrā jutās senā sieviete?

            Pirmās civilizācijas veidoja zemkopji,  tāpēc viņu uzmanība bija cieši piesaistīta zemes auglībai. Līdz ar to viņu garīgajā dzīvē svarīgu vietu vienmēr ieņēma sieviešu dievības. Pasaules likteņus lēma vīriešu dievi Ans un Enlils, bet cilvēki ar īpašu sirsnību pielūdza dievieti – māti Ninhursangu un mīlestības dievieti Inannu, ko babilonieši sauca par Ištaru. Babilonas dzīvē centrālais moments bija jaunā gada svētki, kas sasniedza kulmināciju hierogāmijas rituālā ( hierogāmija – “svētā laulība”). Šā rituāla laikā valdnieks, kas simbolizēja galveno pilsētas dievu Marduku, lielākajā Babilonas zikurāta virsotnē, kur atradās svētā guļamistaba, savienojās ar Ištaras galveno priesterieni, kas simbolizēja pašu dievieti. Tajā brīdī notika debesu un zemes laulība, kas garantēja ražu un auglību visam nākamajam gadam. Rituālu pavadīja sakrālas dziesmas, kurās tika apdziedāti dievišķie mīlnieki. Lūk, viens fragments no tādas dziesmas, kas tika pierakstīta  senajā Šumerā:

                        “Tu, kas apreibini manu sirdi, mans mīļais,

                          Brīnišķīgs ir tavs skaistums un saldens kā medus,

                          Tu, kas caurduri manu sirdi, mans mīļais,

                          Brīnišķīgs ir tavs skaistums un saldens kā medus.

                          Tu esi mans ieguvējs, viss manī trīc,

                          Vēlamais, velc mani ātrāk gultā.

                          Tu esi mans ieguvējs, viss manī trīc,

                          Vēlamais, velc mani ātrāk gultā”.

            Šos vārdus izrunā mīlas dieviete, bet tie ir tik emocionāli un tik krāšņi attēlo mīlas kaislību, ka aiz šīm rindiņām viegli var saskatīt reālo Divupes sievieti. Tāpēc tiek uzskatīts, ka pateicoties hierogāmijas rituālam, Divupē pirmo reizi cilvēces vēsturē piedzima mīlas dzeja.

            Ar laiku hierogāmijas rituāls kļuva pieejams ne tikai ķēniņam, bet arī ikvienam ierindas cilvēkam. Babilonā Ištaras svētnīcā kalpoja liels svēto prostitūtu skaits, kuras par simbolisku maksu atdevās katram, kas to vēlējās. Tas nebija izvirtības akts, bet reliģisks rituāls, kurā cilvēks saskārās ar dievišķo. Interesanti, ka tieši sieviete bija tas mistiskais spēks, kas savienoja vīrieti ar dievišķo pasauli. Tas ir labi redzams arī babiloniešu mītā par mežonīgo cilvēku Enkidu. Sākotnēji Enkidu dzīvoja mežā kopā ar dzīvniekiem, bet, līdzko viņš pārgulēja ar tempļa prostitūtu, viņš zaudēja savu dzīvniecisko spēku, zvēri no viņa aizbēga, taču “kļuva viņš gudrāks, saprātā dziļāks”. Pateicoties sievietei, viņš tapa par civilizētu cilvēku un dievišķu varoni.

            Ikdienas dzīve Divupes sievietei bija orientēta uz mājsaimniecību. Sievietes nepiedalījās sabiedriskajās aktivitātēs, jo par viņu dzīves būtību tika uzskatīta mātes un sievas pienākumu pildīšana. Pirms tam, kad jauna sieviete kļuva par sievu, tai bija jāziedo sava nevainība dievietei Ištarai. Pēc grieķu vēsturnieka Hērodota vārdiem, ikvienai sievietei pirms laulībām vajadzēja Ištaras svētnīcā atdoties pirmajam, kas viņu pieprasīs, par vienalga kādu naudu. Tas bija kalpošanas rituāls mīlas dievietei. Toties pēc tam, kļūstot par sievu, viņa atradās vīra varā un nedrīkstēja pat viena iziet no mājām, ja to nepavadīja vīrs vai kalpone. Ģimenes uzticību sargāja bargi likumi – par laulības pārkāpšanu sievu un viņas mīļāko nogalināja, iemetot abus ūdenī. Gadījumā, ja sieva bija tikumīga, bet vīrs viņu krāpa, viņa varēja paņemt savu pūru un aiziet no vīra. Tātad, sieva par laulības pārkāpšanu vienmēr saņēma nāvessodu, bet vīrs tika sodīts ar nāvi tikai tad, ja pavedināja precētu sievieti. Tas izskaidrojams ar to, ka sieva tika uzskatīta par ģimenes sirdi un sakrālo spēku, pateicoties kuram, ģimene vispār varēja pastāvēt, un kurš tādēļ bija jāglabā  šķīstībā. Pārkāpjot laulību, sieva sagrāva šo mistisko vienību starp sevi un savu vīru, un to vairs nebija iespējams atjaunot. Turklāt, nelikumīgu bērnu piedzimšana ārdīja ģimenes pamatus, apdraudot likumīgu senču kulta turpināšanu un izjaucot dabisko mantošanas kārtību.

Sievas galvenais pienākums bija bērnu dzemdēšana un audzināšana. Neauglīgas sievas pašas sameklēja vīriem piegulētājas, lai pēc tam varētu adoptēt viņu bērnus. Bagāti vīrieši varēja precēt vairākas sievietes, bet viņiem tās bija jāuztur, tāpēc lieli harēmi bija tikai valdniekiem. Parasti laulības bija monogāmas ( viens vīrs – viena sieva ). Mājās sievai bija jāklausa vīram, viņa nedrīkstēja piedalīties vīriešu sarunās un ēst kopā ar vīriešiem pie viena galda. Toties viņa pārvaldīja visu mājsaimniecību, kur viņai piederēja reāla vara. Sievas un mātes statuss nozīmēja arī lielu godu ģimenē, tādēļ ne sievas, ne viņu vīri neuzskatīja šo stāvokli par diskriminējošu. Sievas pakļautība vīram viņu uztverē nozīmēja tikai dabisku hierarhiju, bet ne mazvērtību. Tādēļ ideālais ģimenes modelis paredzēja absolūtu vienprātību un saskaņu laulāto draugu starpā. Par to liecina viena šumeru skulptūra, kas attēlo pieredzējušu laulāto pāri ( att. 1. ). Šajā attēlā vīrs un sieva burtiski ir saauguši kopā vienā veselumā. Tik tiešām, šie divi ir “viena miesa”!

Lai cik stingrs nebūtu Divupes ģimenes modelis, tas tomēr balstījās savstarpējā cieņā un mīlestībā. Pat vairāk: ģimene piešķīra cilvēkam dzīves jēgu. Par to var pārliecināties, lasot babiloniešu poēmu par Gilgamešu. Gilgamešs bija pusdievišķs varonis, kurš klīda pa pasauli, meklējot nemirstības zāli. Reiz viņš satika ceļā “dievu saimnieci” Siduri, kura centās pārliecināt varoni, ka nemirstība cilvēkiem nav pieejama. No viņas mutes Gilgamešs dabūja dzirdēt, kas ir cilvēka dzīves jēga:

                 “Raugi, kā bērns tavu roku tur,

                   Ar saviem glāstiem priecini sievu –

                   Tikai tas ir cilvēka darbs!”

Ģimene, tātad, bija cilvēka dzīves piepildījums, par ko liecina kāda šumeru dzejoļa rindas. Dotajā dzejas fragmentā viens vīrs apraud savas mīļotās sievas nāvi, un viņa vārdos ir jaušamas tik patiesas skumjas, ka tās var aizkustināt jebkuru sirdi:

     “ Mans dārgais ierocis! Mans bultu maksts, slavai piepildīts!

                                                                        O, kā es tevi saucu!

       Manas dzirkstošās acis! Mans ķēnišķais prāts!

                                                                        O, kā es tevi saucu!

       Kur tu esi, mans mirdzošais dimants?

                                                                        O, kā es tevi saucu!”

Zīmīgi, ka šis vīrs sauc mirušo sievu par savu “ieroci”, “prātu”, “acīm” un “dimantu”! Ar to viņš grib pateikt, ka sieva bija lielākais dārgums viņa dzīvē, pats labākais, kas viņam ir piederējis. Šķiet, ka bez patiesām jūtām šie vārdi vienkārši nevarētu rasties.

Gandrīz vienlaicīgi ar Divupes kultūru civilizācija radās arī Nīlas upes ielejā. Ēģiptē sieviete vienmēr ieņēma jūtami redzamāku vietu sabiedrībā, nekā Divupē. Par to liecina daudzi sieviešu tēli gan mākslā, gan literatūrā. Faraonu zemē arī bija pazīstama hierogāmijas reliģiskā ideja ( dievu Izīdas un Ozirisa laulība ), bet ēģiptiešu dzīvē tā spēlēja pakārtotu lomu, jo viņu reliģijai bija raksturīgi citi akcenti. Ēģiptes valdnieki paši bija dievi, un, līdz ar to, viņu sievas arī bija dievišķas. Faraoniem piederēja lieli harēmi, kuros sadzīvoja sievietes no daudzām zemēm. Viņu starpā pastāvēja stingra hierarhija, saskaņā ar kuru tika dalīts gods. Tomēr, šķiet, ka harēms faraoniem vairāk saistījās ar tradīciju un reliģisku pienākumu, nekā ar patiesu gandarījumu. Īstu ģimenes dzīves prieku faraons guva, dzīvojot kopā ar savu galveno sievu, kuru viņš patiesi mīlēja. Daudzi fakti liecina par mīlestību un saskaņu faraonu ģimenēs. Bieži vien faraonu sievas aktīvi piedalījās politikā, deva padomus, veica diplomātisko saraksti, un pašas piemeklēja saviem vīriem jaunas sievas harēmam tajos gadījumos, kad Ēģiptei ar laulības palīdzību bija jānostiprina draudzīgas attiecības ar kādu citu valsti.

Reiz Ēģiptes vēsturē ir bijis gadījums, kad šajā valstī valdīja sieviete – faraons. Viņas vārds bija Hatšepsute. Kad agri nomira viņas vīrs, bet dēls bija vēl pavisam mazs, viņa pieņēma faraona titulu, pielika savam vārdam vīriešu dzimtes galotni, ieģērbās faraona – vīrieša drēbēs, uzlika parūku un uzlīmēja bārdu. Viņas valdīšanas laikā nenotika kari, toties bija organizēta drosmīga jūras ekspedīcija gar Āfrikas krastiem un uzcelta grandioza svētnīca.  Taču visslavenākā Ēģiptes sieviete ir un paliek Nefertīte. Viņa bija faraona – reformatora Ehnatona sieva un izcēlās ar savu neparasto skaistumu, kas tika apdziedāts celsmīgās himnās. Viņas vārds tulkojumā nozīmē “skaistā ir atnākusi”. Nefertītes skaistumu līdz mūsdienām ir saglabājuši daži krūšutēli, kas parāda apbrīnojami smalku, apgarotu un inteliģentu seju

(att. 2. ). Skatoties uz to, paliek skaidrs, kāpēc Nefertīte ir kļuvusi par skaistuma etalonu. Bez tam viņa bija sešu meitu māte un laba sieva, kas atbalstīja vīru viņa reformās un vienmēr bija viņam blakus. Mākslinieki bieži attēloja viņus abus kā mīlošu pāri (att. 3. ), vai arī kopā ar bērniem.

Šajos attēlos tiek cildināta ģimenes mīlestība kā dievišķās mīlestības forma. Iespējams, ka tieši Nefertītes priekšlaicīgā nāve atņēma Ehnatonam dzīves spēkus un vēlēšanos turpināt savu cīņu. Pēc sievas zaudējuma viņš garīgi sabruka un pēc neilga laika nomira. Viņa pēctecim Tutanhamonam arī bija laimīga ģimene, kur valdīja patiesa mīlestība. Kad arheologi atrada Tutanhamona kapeni, kas līdz griestiem bija piekrauta ar zeltu un dārglietām, viņus visvairāk aizkustināja viena dāvana mirušajam: uz zārka bija nolikts maigs lauku ziedu pušķis – pēdējais sveiciens no mīlošās sievas…

Visā senajā pasaulē ēģiptiešu sievietes bija pazīstamas ar savu skaistumu, gaumi un eleganci. Svinīgos gadījumos viņas valkāja greznas parūkas un ģērbās vieglās pieguļošās kleitās, bieži vien caurspīdīgās vai ar atkailinātām krūtīm ( att. 4. ).

Tas piešķīra sievietēm smalkumu un erotismu. Arī ikdienišķie tērpi bija viegli un eleganti ( att. 5. ).

 Ēģipte skaitās arī kosmētikas dzimtene. Visur senajos austrumos sievietes lietoja krēmus, ziedes un eļļas ādas kopšanai, bet ēģiptietes bija pirmās, kas sāka izmantot lūpu krāsas un acu ēnas, kas padarīja viņas vēl skaistākas. 

Ģimenes dzīvē ēģiptiešu sievas bija pakļautas vīriem, bet tajā pat laikā viņām piederēja lielāka brīvība, nekā Divupes sievām. Par cieņu un vīra pienākumiem pret sievu liecina viena dzejiska pamācība, ko ir atstājis kāds Ptahoteps savam dēlam:

                  “Ja tev ir tieksme pēc laba, iekārto sev māju,

                    Tās kundzi pienācīgi iemīli.

                    Baro viņas miesu, viņas ķermeni ieģērb,

                    Viņas ādu iezied ar smaržīgu balzāmu,

                    Viņas sirdi iepriecini, kamēr tu esi dzīvs!

                    Viņa ir lielisks aramlauks savam kungam!”

Savukārt, kāds cits vīrs savā kapa uzrakstā nav taupījis vārdus, cildinot savu sievu:

                 “Vīra mīļotā laulātā draudzene, kuras mīla ir salda,

                    Ar valdzinošām lūpām un tīkamu runu.

                    Viss, ko teic viņas lūpas, līdzinās Patiesības radībām.

                    Sieviete izcila, slavināta savā pilsētā.

                    Viņa katram sniedz palīdzīgu roku…”

Šie vārdi parāda sievieti kā ģimenes sirdi, tās absolūto centru. Ģimene viennozīmīgi bija ēģiptiešu dzīves epicentrs. Pat liriskā dzejolī jauna meitene, kas atzīstas mīlestībā, norāda uz savas mīlas mērķi – kļūt par sava izredzētā sievu:

                  “Kā es gribētu, mans brīnum jaukais,

                    Kļūt tev par gādīgu saimnieci,

                    Lai mana roka tavējā dusētu,

                    Lai mana mīla tev līksme būtu”  

Ēģiptieši labprāt demonstrēja, cik lielu vērtību viņi piešķir savai ģimenei, tādēļ mākslinieki bieži attēloja laulātos draugus ( att. 6 ) .

Šajos attēlos viņi sēž cieši piespiedušies viens otram un skatās mūžībā, kur viņi arī gribētu būt kopā. Par tādu mūžīgo mīlestību runā arī šie skaistie dzejas vārdi:

                “ Mēs būsim ar tevi kopā,

                   Un nekas mūs nevarēs šķirt.

                   Zvēru, nekad es no tevis nešķiršos,

                   Kamēr nebūšu tev apnicis.

                   No šī brīža mēs būsim brīvi no pūlēm

                   Un nekas ļauns mums nevarēs notikt.

                   Mēs esam aizgājuši mūžības valstībā,

                   Lai mūsu vārdi netiktu aizmirsti”.

Dr. hist. Harijs Tumans

vēsturnieks, kulturologs

SIEVIETE AUSTRUMU PASAULĒ

            Eiropiešu ģimenes tradīcijas ir veidojušās dziļā senatnē, kad tā saucamā indoeiropiešu tautu saime vēl nebija sadalījusies vairākos atzarojumos. Fundamentālākās un senākās ģimenes tradīcijas mēs atrodam senajā Indijā, kur tās ienesa senie ārieši II gt. vidū p. m.ē. Šīs tradīcijas indieši saglabāja cauri gadsimtiem, un visos laikos tās veidoja viņu nacionālās kultūras pamatu. Tāpēc vispirms ielūkosimies tradicionālajā Indijas sieviešu dzīves veidā, lai labāk varētu saprast mūsu pašu kultūras saknes.

            Senajā Indijā, tāpat kā  citur senatnē, abi dzimumi tika uztverti caur mitoloģisko uzskatu prizmu. Vīrietis tika identificēts ar debesīm, bet sieviete – ar māti – zemi. Indiešu mitoloģijā mātes – zemes vīrs bija negaisa dievs Pardžanja ( analogs latviešu Pērkonam ), kuru bieži vien attēloja kā vērsi, kas saietas ar govi. Zemes apstrāde tika izprasta kā sakrāls akts – hierogāmija ( debesu un zemes laulība ), un tai bija erotiska nokrāsa. Līdz ar to arī vīrieša un sievietes savienība kļuva par hierogāmiju. Kāzu ceremonijas laikā līgavainis teica līgavai klasisku formulu: “Es esmu debesis, tu – zeme, tagad mēs savienosimies un radīsim pēcnācējus”. Arī pasaules radīšana sakrālajā mākslā tika attēlota kā divu dievu mīlestības akts. Pat upurēšanas rituālu indieši uztvēra kā dzimumaktu: altāri viņi identificēja ar sievieti, bet uguni – ar vīrieti. Tādējādi, gan kults, gan ikdienas dzīve Indijā tika piesātināti ar erotisku simboliku. Nav brīnums, ka indiešiem bija raksturīga paaugstināta seksualitāte.

 Indiešu dzīvē juteklība vienmēr spēlēja lielu lomu. Par to liecina neskaitāmi erotiski sižeti mākslā ( att. 1. ) un literatūrā, kā arī daudzi traktāti par mīlestības mākslu, no kuriem vispopulārākais ir “Kamasutra”. Vārds “kama” nozīmē “mīlestība”, “mīlestības prieks”; tā sauca arī mīlestības dievu. Zīmīgi, ka par seksuālo attiecību jēgu “Kamasutra” uzskata abpusēju baudu, kas balstās savstarpējā cieņā un mīlestībā. Seksuāls baudījums tika uzskatīts par ļoti būtisku cilvēka dzīves sastāvdaļu un vienu no tās mērķiem. Dažas reliģiskās sistēmas praktizēja seksu kā pilnības un atbrīvošanas sasniegšanas ceļu. Indijā vienmēr bija populāras tempļu sakrālās dejotājas – prostitūtas un it īpaši smalkas un dārgas kurtizānes, kas līdzinājās grieķu hetērām. Šādas kurtizānes bija ļoti koptas un labi izglītotas, tās tika cienītas un gaidītas vislabākajos namos un pilīs. Par parastām prostitūtām rūpējās valsts, sniedzot tām likuma aizsardzību, iekasējot nodokļus un izmantojot tās spiegošanai.

Ciešā saistībā ar kultūras erotisko piesātinātību Indijā izveidojās sievietes estētiskais ideāls, kas krasi atšķiras no mūsu standartiem. Iepretī mūsdienu kaulainajiem podiju “paraugiem” un vīriešiem līdzīgajiem reklāmu standartiem, Indijas ideālā sieviete tradicionāli tika attēlota ar pasvītrotām sievišķīgām formām – ar lielām krūtīm un platiem gurniem ( att.2. ).

Viss viņā liecināja par auglīgumu un juteklību. Indieši apbrīnoja un dievišķoja sievietes skaistumu, kas neatstāja vienaldzīgu pat no pasaules atsvešinātus askētus. Sens stāsts vēsta par kādu askētu, kas ilgu laiku bija pavadījis meditācijā un kura ķermeni pilnīgi bija pārklājis skudru pūznis, tikai atvērtās acis vēl bija palikušas neapsegtas. Reiz tajā vietā parādījās skaista jaunava, kas gāja peldēties, un askēta acis ieraudzīja viņu. Kailā sievietes ķermeņa skaistums iedvesa askētā tādu mīlas kaislību, ka viņš atgriezās pasaulē, no kuras bija jau pilnīgi atsvešinājies.

            Neskatoties uz visu iepriekš teikto, Indijā valdīja stingras ģimenes tradīcijas. Par sievietes dzīves uzdevumu tika uzskatīta laulības dzīve un bērnu audzināšana. Laulība un bērnu dzemdēšana bija abu dzimumu reliģisks pienākums. Pastāvēja veseli astoņi laulību dibināšanas veidi. Līdzīgi kā senajiem latviešiem un citām Eiropas tautām, šeit notika precības, līgavas līgšana un saderēšana, kā arī līgavas pirkšana un zagšana, ko senākos laikos praktizēja karotāji. Zīmīgi, ka indiešu reliģiskie teksti par pareizo laulību uzskata tikai to laulību, kas dibināta uz abpusējas mīlestības pamata un iesaka tēviem neprecināt meitu pret viņas gribu. Bieži vien līgavai bija tiesības pašai izvēlēties sev līgavaini. Tādos gadījumos meitenes tēvs rīkoja svētkus, uzaicinot uz tiem visus iespējamos līgavaiņus, un svētku beigās viņa uzlika ziedu vainadziņu savam izredzētajam uz kakla. Dažreiz tika rīkotas sacensības loka šaušanā, un līgavu ieguva uzvarētājs. No tiem laikiem mūsu un daudzu citu tautu pasakās ir izveidojies sižets, ka varonis iegūst sev līgavu ( parasti princesi ) kā sacensību balvu. Visos gadījumos no līgavas tika prasīta nevainība.

            Kāzu ceremonija Indijā bija daudzu sarežģītu rituālu kopums, kura pamatelementi sastopami arī citu indoeiropiešu tradīcijās, tai skaitā arī latviešu. Vispirms līgavainis ar draugiem un radiem ieradās līgavas mājās. Tajā brīdī līgava sāka atvadīties no vecās dzīves un gatavoties jaunajai ar dažādu rituālu palīdzību ( piemēram, matu atraisīšanas un sukāšanas rituāls ). Kad tas bija veikts, jaunlaulātie dziesmu un mantru pavadībā deva solījumus un kopīgi izpildīja vairākus rituālus. Pēc tam viņi devās uz līgavaiņa mājām un tur upurēja mājas pavardam. Ar šo brīdi līgava tika iekļauta sava vīra ģimenes kultā. Trīs naktis jaunlaulātajiem vajadzēja atturēties no intīmās tuvības. “Kamasutra” šo laiku pagarināja līdz pat desmit naktīm, lai vīrs šajā laikā varētu izpelnīties sievas uzticību un paļāvību. Laulību kopdzīvei Indijā bija nosprausti trīs mērķi: dievbijība ( ģimenes kulta kopšana ), bērnu radīšana un labklājības nodrošināšana, un kama, t.i., baudu iegūšana ( no baudām augstākā skaitījās seksuālā ).

            Sievietes dzīve Indijā tika pakļauta stingrām patriarhālām normām, kas ļoti atgādina seno grieķu un romiešu tradīcijas. No sievietes tika prasīta absolūta paklausība vīram. Tika uzskatīts, ka sievietes pārlieku piesaistās pie miesīgām baudām, tāpēc viņas ir jāattur no viņu kaislībām. Šī iemesla dēļ sievietei netika pieļauta patstāvība, un bija noteikts, ka viņai vienmēr jāatrodas aizbildnībā: “tēvs viņu sargā bērnībā, vīrs jaunībā un dēli vecumdienās”. Dažādos tekstos tika uzsvērts, ka sievai vīrs ir jāuzskata par dievu, kuram ir jākalpo. Pat “Kamasutra” saka, ka tikumīgai sievai jāklausa vīram tā, “it kā vīrs būtu kāda dievišķīga būtne”. Šādai sievas kalpošanai tika piešķirts ne pazemojošs, bet gan pagodinošs, reliģisks raksturs. Indiešu sakrālie teksti pielīdzina sievietes kāzu rituālu vēdu rituālam, kalpošanu vīram – dzīvei pie guru ( guru -garīgais skolotājs; dzīve pie guru – garīgās pilnveidošanās ceļš ), bet mājsaimniecības vadīšanu – svētā uguns uzturēšanas rituālam. Tātad, sievietes dzīvei jēgu piešķīra vienīgi bērnu dzemdēšana un kalpošana vīram. Par ideālu sievu uzskatīja Situ, kas sekoja savam vīram Ramam trimdā un dalīja ar viņu visas ciešanas un bēdas; kā arī Savitri, kas devās pakaļ savam vīram pie nāves dieva, kurš, pārsteigts par viņas uzticību, atdeva viņai vīru dzīvu un veselu. Populārs bija stāsts par vienu sievieti, kas kādā ziemas vakarā kopā ar vīru un mazo bērnu sildījās pie ugunskura. Vīrs nolika viņai galvu uz ceļiem un aizmiga, bet bērns rotaļājoties iekrita ugunskurā. Sieviete neuzdrošinājās pamodināt vīru un lūdza uguns dievu Agni, lai viņš nedara pāri viņas dēliņam. Dievs, pārsteigts par tādu uzticību sievas pienākumam, uzklausīja viņas lūgšanas, un bērnam nekas nenotika.

            Laulības Indijā bija monogāmas ( viens vīrs – viena sieva ), bet pieļauta tika arī poligāmija ( daudzsievība ). Vīrs varēja apņemt otru sievu gadījumos, ja pirmā sieva bija neauglīga, dzemdēja tikai meitenes, vai “rupji runāja”, t.i., kašķējās ar vīru. Šķiršanās netika pieļautas, un laulātiem draugiem bija jābūt uzticīgiem viens otram. Par laulības pārkāpšanu sieva saņēma smagus sodus: ja viņa satuvinājās ar zemākas kastas vīrieti,  viņu izbaroja suņiem, bet ja ar tās pašas kastas vīrieti – tad viņai bija jādzīvo vīra mājas pagalmā netīrās drānās, pusbadā, un jāguļ uz plikas zemes līdz tam brīdim, kamēr pēc noteikta laika vīrs atjaunoja viņas tiesības. Sodu smagums bija pamatots ar to, ka sievietes neuzticība sadragāja mistisko ģimenes vienību, apdraudēja ģimenes kultu un likumīgu mantošanas kārtību. Vīrieša neuzticība tika sodīta tikai tad, ja viņš pārkāpa laulību ar precētu sievieti. Sabiedriskā morāle ļoti stingri kontrolēja dzimumu attiecības, un par laulības pārkāpšanu tika uzskatītas tādas lietas kā vīrieša koķetēšana ar precētu sievieti, blakus sēdēšana uz sola un pat vienkāršs pieskāriens. Tādos gadījumos vīrietim draudēja nāvessods.  Toties kārtīgās ģimenēs vīrs un sieva nevēlējās šķirties arī pēc nāves. Bija pieņemts, ka gadījumā, ja vīrs nomira pirmais, sieva sekoja viņam uz nāves sārta. Tas bija brīvprātīgs akts, kuru sabiedrība gaidīja no kārtīgas, tikumīgas sievas.

            Izvērtējot indiešu patriarhālo ģimenes modeli, aplami būtu uzskatīt, ka sieviete indiešu sabiedrībā tika turēta necieņā vai pazemota. Taisni otrādi: sieviete tika celta īpašā godā. Sievu cildināja ne tikai kā mājsaimnieci, bet arī kā mājas valdnieci, no kuras atkarīga visu ģimenes locekļu labklājība. Šo stāvokli raksturo sens indiešu izteiciens: “Māja nav ēka, māja ir sieva”. Sieviete – māte bija pielūgsmes objekts, tāpēc varēja rasties sentence: “Tēvs ir jāgodā simts reizes vairāk, kā skolotājs, bet māte – tūkstoš reizes vairāk, kā tēvs”. Līdzīgu attieksmi pauž arī citi izteicieni: “Labas sievietes ir pasaules mātes, uz viņām turas visa pasaule”; “Kur netiek godātas sievietes, tur visi rituāli ir veltīgi”. Tādēļ garīgā literatūra ieteica vīriem centīgi rūpēties par savām sievām un izturēties pret tām maigi, jo dievi nepieņems upurus no vīra, kas sit savu sievu. Tātad, sievietes sociālais stāvoklis Indijā tika uztverts ne kā diskriminācija, bet kā dabiskas  dzimumu funkciju sadales rezultāts. Patiesā attieksme pret sievieti ir meklējama milzīgajā godā, kas viņai tika izrādīts.

            Ķīnā, tāpat kā citur austrumos, dzimumu attiecības tika uztvertas auglības kulta kontekstā, kurā debesis un zeme parādās kā dievišķais laulību pāris, kas dod dzīvību visam esošajam. Senākos laikos Ķīnā pavasara svētku dienās cilvēki masveidā stājās intīmajās attiecībās, tādējādi atkārtojot kosmisko hierogāmiju. Visi dabas procesi tika uztverti kā divu kosmisko pamatspēku mijiedarbība: sievišķo pasaules sākotni iemiesoja Iņ princips, vīrīšķo – Jan princips. Tāpēc ķīniešu mākslā un literatūrā ir ļoti daudz erotisku simbolu, kas atklāj mūžīgu Iņ – Jan sadarbību.

            Ģimenes tradīcijas un attieksme pret sievieti Ķīnā no seniem laikiem veidojās divu filozofisko skolu iespaidā. Daoisti ( no Dao – “ceļš”, “patiesība” “absolūts” ) mācīja, ka cilvēks iegūst harmoniju, kad viņš atklāj to patieso miera principu, kas ir dabā ( Dao ). Tādēļ viņi uzstājās par dabiskumu visās lietās, tai skaitā arī dzimumattiecībās, kur viņi pieļāva seksuālu brīvību un poligāmu laulību.

Sievieti daoisti uzskatīja par augstāku būtni, nekā vīrietis, jo viņa dod dzīvību un savā būtībā ir tuvāka dabai. Šī mācība veicināja “brīvas mīlestības” izplatīšanos un mudināja interesi par seksu. Tādēļ Ķīnā bija ļoti populāra erotiskā literatūra un traktāti par mīlas mākslu. Mātes deva savām jaunlaulātajām meitām “uzskatāmu materiālu” – erotiskas bildes, kas bija jāizkar guļamistabā. Līgavas jaunavībai nepiešķīra gandrīz nekādu vērtību, un ģimenes tēvs varēja piedāvāt viesim pārgulēt ar savu meitu vai sievu. Poligāmija bija ļoti izplatīta, un vīrietis varēja ņemt tik daudz sievu, cik viņš spēja uzturēt. Imperatoriem bija īpaši liels harēms, kurā pastāvēja stingra hierarhija.

            Savukārt, Konfūcija mācības piekritēji par dzīves pamatu lika stingri reglamentētas sabiedriskās dzīves normas. Viņi izstrādāja ķīniešu laulības patriarhālo modeli. Konfūcija skolai bija raksturīga divējāda attieksme pret sievieti. No vienas puses sievieti godāja un cildināja kā māti, pavarda sargātāju un saimnieci, bet no otras puses, viņa tika uzskatīta par dabiskā “haotisma”, t.i., kaut kā nenosakāma un bīstama iemiesojumu. Tādēļ vīriešiem attiecībās ar sievieti bija ieteikts vadīties tikai no saprāta un nekādā gadījumā nepaļauties uz jūtām. Saistībā ar šo uzskatu, konfūciāņi izstrādāja veselu normatīvu kompleksu, kas detalizēti reglamentēja laulātā pāra dzīvi. Piemēram, viņiem bija jādzīvo atsevišķās telpās un jālieto atsevišķi trauki un gultas piederumi, viņi nedrīkstēja publiski izrādīt tuvību, pieskarties viens otram un pat sēdēt blakus sabiedriskās vietās. Sievai bija jābūt čaklai saimniecei, un tā nedrīkstēja viena pati iziet no mājām. Vīrs varēja atlaist sievu par tās netīrību, izšķērdību, kašķīgumu,  pļāpīgumu, nemākulīgu saimniekošanu un neveiklību intīmajās lietās. Tomēr likums sargāja sievas tiesības, un viņa varēja sūdzēties par savu vīru varas instancēs, ja viņš izturējās pret viņu cietsirdīgi un nepildīja savus pienākumus.

            Konfūcija sekotāju negatīvā attieksme pret mīlas emocijām noveda pie paradoksālas, no mūsu viedokļa, ķīniešu kultūras īpatnības, kad vīrieša jūtu izpausmes pret sievieti tika uzskatītas par “grēcīgām” un “netiklām”. Tas bija viens no faktoriem, kas izraisīja ķīniešu un eiropiešu kultūru konfrontāciju šo abu civilizāciju iepazīšanās stadijā. Eiropiešus šokēja tas, ka viņi, ejot pa ielu, kādas mājas dārzā netīšām varēja ieraudzīt mīlējušos pāri, tādēļ viņi uzskatīja ķīniešus par izvirtuļiem. Savukārt, ķīniešiem likās, ka eiropiešu publiskie roku spiedieni un laulāto pāru skūpsti nepārprotami liecina par viņu izvirtību. Vispār, daudzas ķīniešu tradīcijas piešķīra dzimumu attiecībām īpatnēju specifiku. Piemēram, intīmajā sfērā Ķīnā dominēja sieviete – viņa skaitījās guļamistabas saimniece, un šajā laukā viņai piederēja visa iniciatīva. Arī sievietes estētiskais ideāls Ķīnā radikāli atšķīrās no eiropiešu un indiešu ideāliem. Ķīniešu skaistuli raksturoja smalkums un vieglums, pat gaisīgums ( att. 3. ).

Kaut kādi ķermeņa izbīdījumi tika uzskatīti par neglītiem un tas noveda pie tradīcijas stingri nosiet meitenēm krūtis. Plaukstām un pēdām arī bija jābūt ļoti smalkām, tādēļ meitenēm četri kāju pirksti tika piesieti pie pēdas. Rezultātā sieviešu gaita ieguva īpašu klibojošu manieri, kas vīriešiem likās skaista un erotiska. Skaistai sievietes sejai bija jābūt baltai, ar lielu pieri, pasvītrotām acīm un košu muti, kas paredzēja plašu kosmētisko līdzekļu pielietojumu.

            Lai cik liela arī nebūtu ķīniešu tauta, minētās dzimumu attiecību īpatnības neizplatījās ārpus reģiona, kur dzīvoja ķīnieši un viņiem radniecīgas kaimiņu tautas. Visā pārējā austrumu pasaulē no Indijas līdz Vidusjūrai par valdošo kļuva klasiskais patriarhālais modelis, kas savu kulmināciju sasniedza islama tradīcijas ietvaros. Bieži vien šī tradīcija tiek pārprasta, jo daudzām islama tautām ir savas specifiskas un senas paražas, kas nav tiešā veidā saistītas ar viņu reliģiju. Katrā ziņā oficiālais islams neuzskata sievieti par zemāku būtni un apgalvo, ka vīrietis un sieviete ir radīti no vienas dvēseles un ir vienlīdzīgi. Musulmaņu doktrīna piešķir vīrietim prioritāti ģimenes dzīves vadībā, kas tiek pamatota ar vīra atbildību par ģimenes uzturēšanu, vienlaicīgi aizstāvot sievietes tiesības.  Seksuālā dzīve islamā tiek uzskatīta par Allaha svētību, bet tikai ģimenes ietvaros. Pat šodien dažās islama valstīs sievietei par laulības pārkāpšanu draud nāvessods. Tādēļ musulmaņu sieviešu tērpi, kas gandrīz pilnīgi nosedz sievietes seju un augumu, slēgtais dzīves veids un stingrie likumi ir vērsti uz to, lai maksimāli samazinātu sievietes saskarsmi ar citiem vīriešiem. Tādā veidā islama tradīcija cenšas pasargāt ģimeni un tikumību. Tajā pat laikā sievietēm nav liegts studēt un strādāt ārpus mājās, kaut gan tiek uzskatīts, ka nav labi uzticēt savu bērnu audzināšanu svešiem cilvēkiem. Vārdu sakot, arī islama patriarhālais ģimenes modelis savos teorētiskajos pamatos, tāpat kā citas senās tradīcijas, neuzskata sievieti par diskriminējamu būtni, bet dzimumu attiecības veido, izejot no savas ētiskās sistēmas.

Dr. hist. Harijs Tumans

( vēsturnieks, kulturologs )

SIEVIETE HELLADAS ZEMĒ

            Senā Grieķija mūsu apziņā kopš bērnības asociējas ar kaut ko ļoti skaistu. Šo dabisko iespaidu ir radījuši burvīgie grieķu mīti, fascinējošā daba, apbrīnojamie arhitektūras pieminekļi un harmonisko cilvēku attēli, ar kuriem tik bagāta ir sengrieķu māksla. Šo mākslas pieminekļu vidū izcila vieta pieder skaistu sieviešu attēliem, kas ir kļuvuši par paraugiem visu laikmetu Eiropas māksliniekiem. Sievietes skaistuma ideālu grieķu mākslinieki ir iemūžinājuši vairākos mīlestības dievietes Afrodītes tēlos. Šodien ir grūti atrast cilvēku, kurš nepazītu slaveno “Venēru no Mēlas salas” vai tēlnieka Praksitela darināto Knīdas Afrodītes skulptūru ( att. 1 ).

Praksitela radītais tēls jau senos laikos tika atzīts par skaistuma idēlu, un tas nav nejauši. Viņš, tāpat kā citi grieķu mākslinieki, savos darbos centās izteikt savu sajūsmu par sievieti, kā rezultātā tapa daudzi ideāli tēli. Tādējādi, senajā Grieķijā pirmo reizi cilvēces vēsturē māksla mērķtiecīgi pievērsās sievietes skaistuma slavināšanai.

Sievieti apdziedāja ne tikai tēlnieki, bet arī dzejnieki, rakstnieki, filozofi, politiķi un vienkāršie cilvēki. Jau pirmais mums pazīstamais liriskais dzejnieks Arhilohs nespēja novaldīt un apslēpt prieku par savas mīļotās meitenes daiļumu:

                   “… Kā ēna tai

                     Pār pleciem mati gula un pār muguru…

                     Bij mirrēm ziesti mati šai

                     Un krūtis, ka pat vecim mostos kaislība.”

Cilvēciskajā skaistumā grieķi saskatīja kaut ko dievišķu un tādēļ augsti godāja cilvēkus, kas izcēlās ar savu ārieni. Viņi rīkoja skaistuma konkursus, kuros piedalījās gan vīrieši, gan sievietes. Šajos konkursos, atšķirībā no mūsdienu konkursiem, nebija nekādas komercijas. To mērķis bija tikai viens – baudīt cilvēka  skaistumu un izcelt visskaistāko no visiem. Īpašu sajūsmu izsauca kaila sievietes ķermeņa harmonija, kas spēja atbruņot pat agresīvi noskaņotus vīriešus. Kāda grieķu leģenda stāsta, kā varonis Menelajs, kad viņš ar zobenu rokās metās virsū savai sievai Helēnai, lai atriebtu tai par nodevību, ieraudzījis savas sievas kailās krūtis, izlaida zobenu no rokām, un visas viņa dusmas pazuda bez vēsts. Cita leģenda vēstī par hetēru Frīnu, kas izcēlās ar savu neparasto skaistumu. Viņa palika tik iedomīga, ka uzskatīja sevi pārāku par pašu Afrodīti. Pret Frīnu tika ierosināta tiesas prāva par dievības zaimošanu un viņai draudēja nāvessods. Kad šajā prāvā skaistules aizstāvim pietrūka argumentu, viņš norāva viņai visas drēbes. Ieraugot Frīnu kailu, tiesneši bija pārsteigti par tās skaistumu un tūlīt pasludināja attaisnojošu spriedumu. Starp citu, tieši Frīna pozēja Praksitelam, kad viņš radīja savu slaveno Knīdas Afrodīti. Šī skulptūra izsauca tik lielu apbrīnu, ka no visām zemes malām cilvēki brauca uz Knīdu, lai to apskatītu. Viens dzejnieks veltīja tai poētiskas rindas, kurās apdziedāja “dievieti virs zemes” marmora statujas izskatā.

            Sievietes skaistums grieķu uztverē bija cieši saistīts ar erotiku. Grieķu māksla un literatūra bija piesātināti ar juteklību. Jau iepriekš minētais Arhilohs citētajā dzejolī izcēla erotisko efektu, ko izraisīja viņa mīļotās meitenes krūtis. Dzejnieki, mākslinieki un rakstnieki nekautrējās attēlot erotiskus pārdzīvojumus un jūtas. Seksuāls baudījums tika uzskatīts par ļoti būtisku dzīves sastāvdaļu. Dzejnieks Mimnerms pat atzīstas, ka bez mīlas priekiem viņa dzīve zaudētu jebkādu jēgu:

                 “Kas gan dzīve, kas bauda – bez zelta Kiprietes*?

                   Tiešām – labprāt nomirtu es, nākotnē liegta ja man

                   Slepena mīla un gultas prieki, un maiguma veltes.”

Atšķirībā no indiešiem un ķīniešiem grieķi apdzejoja erotisku kaislību, bet nekad nerakstīja traktātus par mīlas mākslu, viņus neinteresēja seksuālā “tehnika”, bet jūtas un estētiskā mīlas puse. Tāpēc grieķu literatūrā nav neviena dzimumakta apraksta. Tiesa gan, grieķu vāžu glezniecībā var atrast naturālistiskus, pat pornogrāfiskus attēlus, bet tiem nav nekā kopēja ar mīlestību. Erotiskās bildēs tika attēlotas prostitūtas un nekad – laulātie pāri, jo ģimenes mīlestība bija kaut kas svēts un dziļi intīms, svešai acij nepieejams. Toties prostitūtas bija daudz un dažādas: vienas bija nopērkamas turpat uz ielas vai publiskajos namos, citas uzstājās kā dejotājas vai flautistes dzīru laikā, bet visdārgākās bija hetēras, kas pašas izvēlējās sev partnerus uz ilgāku laiku un par lielu samaksu. Vārds “hetēra” nozīmē “draudzene”, un, tā kā viņas bija brīvas, skaistas un labi izglītotas, tad arī uzvedās kā savu partneru draudzenes. Dažas hetēras bija ļoti populāras un slavenas, izcilākie grieķu vīrieši lepojās ar savu draudzību ar tām. Pat Sokrāts ar saviem mācekļiem nekautrējās aiziet pie hetēras Teodotas pārliecināties, ka baumas par viņas skaistumu atbilst patiesībai, pie reizes apspriežot ar viņu dažus filozofiskus jautājumus.

Vēsture ir saglabājusi dažu slavenu grieķu sieviešu vārdus. Pirmā viņu vidū ir Sapfo, kas bija dzejniece un vadīja meiteņu skolu Lezbas salā. Pēc nostāstiem šajā skolā tika kultivēta tāda veida erotiskā dzīve, ko mēs šodien, pateicoties Sapfo, pazīstam kā “lezbisko mīlu”. Leģenda vēstī, ka Afrodīte sodīja dzejnieci par šo pretdabisko mīlu,  laupot tai saprātu. Sapfo, iemīlējusies kādā jaunietī, kas neatbildēja uz viņas jūtām, aiz bēdām nometās no klints. Gandrīz divsimt gadus vēlāk Atēnās dzīvoja slavenā hetēra Aspazija, kas, bez šaubām, bija visskandalozākā sava laikmeta sieviete. Viņa bija ārzemniece, kas turēja Atēnās publisko namu un šokēja pilsoņus ar savu brīvo dzīves veidu. Viņā iemīlējās Atēnu demokrātijas līderis Perikls, kas, lai apprecētos ar viņu, izšķīrās no savas pirmās sievas. Aspazija izcēlās ar savu gudrību, deva savam vīram padomus politikā, un Atēnās  baumoja, ka pat dažas Perikla politiskās runas ir viņas sacerētas. Šis Perikla sievas tēls bija ļoti tuvs mūsu izcilajai dzejniecei Elzai Rozenbergai, kas izvēlējās sev Aspazijas vārdu kā pseidonīmu.

Visai pasaulei ir pazīstams slavenās grieķu sievietes, Ēģiptes valdnieces Kleopatras vārds, par kuru jau ir uzrakstītas neskaitāmas grāmatas un uzņemtas vairākas filmas. Viņas dzīve līdzinās aizraujošam, krāšņam romānam, tādēļ nav brīnums, ka mākslinieki jau no seniem laikiem  veltījuši viņai savu uzmanību. Tā bija valdniece, kas mīlēja Cēzaru un Antoniju, kas nostājās pret Romas varu un pretendēja uz pasaules kundzību. Kad cīņa tika zaudēta, viņa brīvprātīgi aizgāja no dzīves. Kleopatra nebija skaista, bet pārsteidza laikabiedrus ar savu gudrību, eleganci un neparasto šarmu. Leģenda stāsta, ka jebkurš vīrietis, kas to vēlētos, varētu pavadīt nakti ar viņu, bet no rīta tam būtu jāšķiras no dzīves…. un neprātīgo drosminieku nav trūcis.

Grieķu kultūrā mēs varam sastapt arī citādu attieksmi pret sievieti. Vairāki vēsturē pazīstami cilvēki ir izteikušies par sievieti ļoti asi un kritiski. Piemēram, dzejnieks Hēsiods ir apgalvojis, ka sievietes mēdz sagrozīt vīriešiem galvu un brīdinājis:

          “Tas, kas sievietei tic, tic arī blēžiem un zagļiem”.

Lielais traģiķis Eiripīds bijis slavens ar sievieti nicinošiem izteicieniem, kuri vairumā ir atrodami viņa lugās, un kurus varētu rezumēt vienā tā laika frāzē: ”apglabāt sievieti ir labāk, nekā precēties ar viņu”. Līdzīgi kāds cits dzejnieks ir teicis, ka sievas mēdz būt labas tikai divas reizes mūžā – laulības gultā kāzu naktī un nāves gultā pirms bērēm. Kāds dramaturgs ir teicis, ka nav vērts lamāt sievietes – pietiek tikai pateikt pašu vārdu “sieviete”. Grieķijā bijusi pazīstama anekdote par filozofu, kurš uz kāda jaunieša jautājumu, vai viņam precēties vai palikt neprecētam, atbildējis, lai viņš dara, kā grib, jo abos gadījumos dabūs nožēlot. Šeit varētu nocitēt vēl dažus līdzīga rakstura izteicienus, bet ir jāatceras, ka tie pieder konkrētiem cilvēkiem, ir teikti konkrētā kontekstā un neļauj izdarīt plašus vispārinājumus. Tātad tie neraksturo grieķu kultūras attieksmi pret sievieti kopumā. Nesalīdzināmi vairāk ir nopietnu, cieņas pilnu un cildinošu vārdu par sievieti. Tie paši cilvēki citā kontekstā varēja teikt pavisam ko citu. Piemēram, tas pats Eiripīds savās lugās bieži vien ir izrādījis lielu izpratni, cieņu un līdzjūtību pret sievieti.

            Šodien mēs bieži  dzirdam, ka grieķi daudz augstāk par mīlestību pret sievieti ir vērtējuši vīriešu homoseksuālās attiecības. Šāds priekšstats pamatojas uz dažiem faktiem un izteicieniem, kas tiek izrauti no konteksta un absolutizēti. No vienas puses, tik tiešām, senajā Grieķijā vienmēr ir bijis izplatīts homoseksuālisms, it īpaši klasiskajā laikmetā un vēlāk, bet no otras puses, nedrīkst aizmirst, ka tradicionālā grieķu morāle, tā morāle, kurai bija normatīvs raksturs, nosodīja šīs attiecības kā netiklību un anomāliju. Par to var pārliecināties, lasot grieķu literatūru. Piemēram, Aristofans vienā savā komēdijā ir tēlojis strīdu starp Taisnību un Netaisnību, kurā Taisnība nosoda pederastiju, bet Netaisnība to aizstāv. Platons, ko reizēm uzskata par homoseksuālisma teorētiķi, rakstīja, ka labi iekārtotā valstī vīrieši nedrīkstētu saieties savā starpā, jo tas ir pretrunā ar dabas likumiem. Līdzīgu piemēru ir daudz un tie liecina, ka homoseksuālisms Grieķijā nekad nav mazinājis mīlestību pret sievieti. Pretējā gadījumā nebūtu tik daudz skaistu mākslas darbu un dzejas, kas apdzied sievieti un tās skaistumu.

            Grieķiem, tāpat kā citām senajām tautām, sievietes ideāls bija saistīts ar sievas un mātes statusu. Viņi nepazina atšķirību starp jēdzieniem “sieva” un “sieviete” un apzīmēja tos ar vienu vārdu – gyne, kas nozīmē “tā, kas dzemdē bērnus”. Tātad, sieviete tika cienīta galvenokārt kā māte un saimniece. Bērnu dzemdēšana skaitījās reliģisks un valstisks pienākums, jo ģimenei bija vajadzīgi mantinieki, kas turpinātu kopt senču kultu, bet valstij bija nepieciešami pilsoņi un karavīri. Tādēļ dažās grieķu valstīs pastāvēja sodi neprecētiem vīriešiem – sākot ar naudas sodu un beidzot ar pilsonības atņemšanu. Laulības vecums sievietēm svārstījās no 14 līdz 18 gadiem, un galvenais nosacījums bija, lai līgava būtu jaunāka par līgavaini un nevainīga. Vīrietis varēja stāties laulībā tikai sākot no 30 gadiem, jo viņam vajadzēja uzņemties atbildību par savu ģimeni, un tas prasīja personības briedumu. Meitene, stājoties laulībā, bija vēl ļoti jauna un tādēļ gados vecākais vīrs viņai bija liela autoritāte. Tādā veidā grieķi centās panākt zināmu hierarhisku harmoniju ģimenē. Laulāto draugu izvēle notika dažādos veidos. Senākos laikos Grieķijā, tāpat kā Indijā, pastāvēja līgavas nolaupīšana, kā arī iegūšana sacensībās. Vairāki grieķu mīti stāsta par to, kā kāds varonis uzvarot sacīkstēs iegūst ķēniņa valsti un viņa meitu par sievu. Klasiskā laikmetā laulības tika slēgtas pēc saderināšanās, kad bija nolīgts pūrs un atrunāti visi noteikumi. Vecāki varēja apprecināt bērnus arī bez viņu gribas, bet tas reti kad tika praktizēts. Pārsvarā tika gaidīta abpusēja piekrišana un mīlestība. Pūrs parasti nebija liels, un nabadzīgām meitenēm to piešķīra valsts.

Tiklīdz sieviete apprecējās, viņa kļuva par mājas saimnieci, un no šī brīža viņas dzīve noritēja mājas sienās. Viņa nedrīkstēja  iziet no mājas bez vīra vai  kalpones; uz ielas viņai bija jāvalkā garas drēbes, kas pilnībā nosedza viņas augumu ( att. 2 ).

Arī seja bija jāaizsedz no svešu vīriešu skatieniem. Brīvi staigāt pa pilsētu sieviete drīkstēja tikai tajā vecumā, kad vīrieši, satiekot viņu, varēja jautāt, nevis kā sieva, bet kā māte viņa ir. Ne velti par sievietes – saimnieces simbolu Grieķijā kļuva bruņurupucis, kas nekad neatstāj savu māju. Labai sievai bija jābūt nemanāmai ārpus mājas, t.i., viņai bija jāuzvedas tā, lai citi par viņu neko nevarētu teikt – nedz labu, nedz sliktu. Toties mājas sienās sieviete baudīja lielu varu – viņa bija absolūta noteicēja saimniecības lietās. Sieva – māte organizēja visu mājas dzīvi, komandēja kalpus, audzināja bērnus un pati daudz strādāja. Kārtīgas saimnieces goda darbs skaitījās aušana un vērpšana. Tāpēc kāzu ceremonijas laikā līgavas priekšā nesa vārpstu, kas bieži vien tika attēlota arī uz sieviešu kapu plāksnēm. Dažreiz šajās plāksnēs attēloja iemauktus, uzpurni un gaili, kas simboliski nozīmēja to, ka sieva turēja kalpus grožos, klusēja vīriešu klātbūtnē un cēlās “līdz ar gaiļiem”.

No sievas tika prasīta absolūta uzticība vīram, jo viņa iemiesoja sevī ģimenes pavardu, t.i., ģimenes sakrālo sirdi, ko nedrīkstēja aptraipīt. Laulības pārkāpšanas gadījumā vīram bija tiesības nogalināt sievas mīļāko, bet pati sieviete tika atlaista, piesieta pie kauna staba un uz visu mūžu zaudēja godu un cieņu sabiedrībā. Senākos laikos šķiršanos varēja ierosināt tikai vīrs, bet vēlākos laikos šāda iniciatīva piederēja arī sievai. Tad šķiršanās, kas agrāk bija ļoti reta parādība, kļuva par dzīves normu. Vēsturnieks Polībijs rakstīja, ka viņa laikā ( II gs. p. m. ē. ) cilvēki Grieķijā ir kļuvuši godkārīgi, alkatīgi un izlutināti, negrib precēties, bet ja precas, tad nevēlas audzināt bērnus.

Mūsdienās grieķu sievietes stāvoklis bieži vien tiek uzskatīts par smagu un diskriminējošu, bet tiek aizmirsts, ka viņa pati tā nedomāja. Viņa vienkārši pildīja savus pienākumus, tāpat, kā to darīja viņas vīrs. Sieviete netika nicināta vai pazemota, tieši otrādi – viņu uzskatīja par līdzvērtīgu un viņas stāvoklis skaitījās goda pilns, citādi viņai nebūtu uzticēta mājsaimniecības vadīšana. Turklāt, mājās sievietes baudīja tik lielu varu, ka bieži vien vīrs no ģimenes galvas pārvērtās par sievas padoto. Vienā komēdijā vīrs  izsakās par savu sievu: “Pēc lepna skata jūs varēsiet pazīt manu sievu, vai drīzāk, manu kundzi, kas mani paverdzināja…” Pat slavenais grieķu mītu varonis Hērakls kā vergs kalpojis ķēniņienei Omfalai, kas viņu pazemoja un paņemot rokās viņa vāli mēdza uzlikt savu kāju, ieautu sieviešu tupelītē, uz varoņa stiprajiem pleciem. No šejienes arī izcēlies teiciens “atrasties zem sievas tupeles”, kas raksturo tāda vīrieša stāvokli, kurš ir nonācis pilnīgā atkarībā no savas sievas. Grieķi labi pazina šo parādību, bet pārsvarā viņu ģimenēs dominēja patriarhālais modelis. Atšķirības dzīves veidā starp sievietēm un vīriešiem paši grieķi izskaidroja ar to, ka dzimumiem piemīt dažādas spējas, un sievietes pēc savas dabas ir vairāk piemērotas mājas darbiem, kurpretī vīrieši – smagiem fiziskiem darbiem ārpus mājas. Pēc šī principa viņi sadalīja pienākumus savā starpā. Grieķu rakstnieks Ksenofonts uzsvēra, ka šādu kārtību ir iestādījuši dievi, kas savienoja vīrieti un sievieti kopdzīvei, tādēļ abiem dzimumiem ir jāievēro šie likumi un katram jāpilda savi pienākumi. Jāsaka, ka grieķi ļoti lielu vērību pievērsa vīra un sievas saskaņas veidošanai, ko viņi saistīja vispirms ar savstarpēju cieņu un samierināšanos ar otra cilvēka trūkumiem. Bija pat speciāls vārds, kas apzīmēja laulāto draugu mīlestību – storge. Šis vārds tika atvasināts no darbības vārda stergo, kas nozīmē “mīlēt”, “samierināties”, “paciest”. Tas, protams, neizslēdza maigumu un savstarpējo pievilkšanās spēku. Plaši pazīstams ir Platona mīts, kas izskaidro vīrieša un sievietes mīlestību: kādreiz cilvēks bijis vienota būtne, kurā apvienojušies abi dzimumi. Bet tad dievi pārdalīja to uz pusēm, un no tā laika katra puse turpina tiekties pēc savas otrās puses. Tādēļ mēs šodien laulātos draugus devējām par “otrām pusēm”.

Sievietes vērtība ģimenē noteica arī viņas vērtību grieķu sabiedrībā. Sievietes tēlnieciskie attēli rāda mums pašcieņas pilnu saimnieci, kuras stāja atbilst ne diskriminētas būtnes, bet valdnieces statusam. Pateicoties tam godam, kas tika piešķirts sievai un mātei, mākslinieki – gleznotāji labprāt attēloja sievieti ikdienas kontekstā, saskatot tajā ne drūmu sadzīvi, bet pasauli, kurai piemīt savs poētisms ( att. 3 ).

Ir saglabājušies vairāki portreti, kas rāda mums skaistas un apgarotas grieķu sieviešu sejas ( att. 4 ).

Arī literatūrā var atrast ļoti daudz sieviešu tēlu kā sievas un mātes slavinājumus. Pirmais un lielākais grieķu dzejnieks Homērs ar skaistiem vārdiem cildināja Odiseja sievu Penelopi, kas divdesmit gadus uzticīgi gaidīja savu vīru atgriežamies no kara un ar visiem spēkiem turējās pretī daudzo precinieku mēģinājumiem par katru cenu apprecēt viņu. Savukārt, Odisejs divdesmit gadus sapņoja par atgriešanos mājās pie sievas un dēla, kādēļ noraidīja pat mūžīgi skaistās dievietes mīlestību. Hēsiods ir novērtējis labu sievu kā vislielāko labumu šajā pasaulē. Kāds cits dzejnieks ir teicis: “krietna sieva ir mājas laime”. Viņiem pievienojās Eiripīds:

           “Nav labuma šai pasaulē vairs lielāka

             Par to, ja vīrs ar sievu dzīvo saskaņā.”

Dr. hist. Harijs Tumans

vēsturnieks, kulturologs

SIEVIETE SENAJĀ ROMĀ

            Senā Roma mūsu izpratnē saistās ar varenu impēriju, grandiozām celtnēm, perfektu armiju un slavenajām romiešu tiesībām. To visu kādreiz ir radījusi pavisam neliela tauta, viena no latīņu ciltīm. Sākotnēji romieši pārsvarā nodarbojās ar zemkopību, tirdzniecību un amatniecību nicinot un atstājot novārtā. Tādēļ viņi ilgu laiku nepazina nedz bagātību, nedz greznību. Turklāt, jau no pašiem pirmsākumiem romiešiem nācās ļoti daudz karot, lai aizstāvētu sevi pret kaimiņu uzbrūkumiem un panāktu savus politiskos mērķus. Var teikt, ka romiešu dzīve pagāja gandrīz nepārtraukti karojot. Tas viss būtiski iespaidoja viņu nacionālo raksturu un tradīcijas. Romieši bija pazīstami ar savu nabadzību, pieticību, atturību un skarbumu ( severitas ), ar ko viņi īpaši lepojās. Nepārtrauktie kari un skarbais dzīves veids attīstīja viņos tādas īpašības, kā disciplinētība, izturība, pragmatisms un konservatīvisms.

Tātad, senākos laikos Romā dzīvoja skarbie vīrieši un tādas pašas bija arī romiešu sievietes ( skat. att. 2 ), kuru raksturu un sabiedrisko statusu spēcīgi ietekmēja nupat minētie dzīves apstākļi. Taču ar laiku viss mainījās u nskarbumu nomainīja smalkums un elegance…

            Atšķirībā no senajiem grieķiem, romieši ilgu laiku publiski nepievērsa uzmanību sievietes skaistumam, neapdziedāja to mākslā un neatļāvās attēlot viņu kailu. Viņi akcentēja sievietes garīgās kvalitātes – tikumību, krietnumu, uzticību un čaklumu. Romiešu sieviete tika uztverta tikai kā sieva- māte, un viņas dzīves jēga bija vienīgi ģimene. Savukārt ģimene Romā izcēlās ar neparasti stingro patriarhālo raksturu. Tās būtību veidoja ārkārtīgi liela ģimenes tēva vara, kuram piederēja dzīves un nāves tiesības pār visiem ģimenes locekļiem. Bērni atradās pilnīgā tēva varā līdz pat viņa nāvei. Raksturīgi, ka romiešu ģimene ( familia ) iekļāva sevī arī kalpus, mājlopus un visu saimniecību. Tas viss piederēja tēvam, kurš ikvienu varēja sodīt, pārdot un pat nogalināt. Ar laiku šīs tiesības tika stipri ierobežotas, bet vienmēr tika saglabāts  princips, ka tikai ģimenes tēvs ir patstāvīga juridiska persona, kurpretī visi pārējie ģimenes locekļi atrodas viņa varā, un viņiem nav sava īpašuma. Raksturīgi, ka romieši lepojās ar savu ģimenes modeli, it īpaši ar tēva varu, un zināms pamats tam bija, jo– viņiem nekad nenācās piedzīvot Blaumaņa aprakstīto Indrānu drāmu vai Šekspīra tēloto karaļa Līra likteni.

            Laulību vecums romiešu jauniešiem iestājās ļoti agri – meitenes varēja precēties jau no 12 gadiem, bet zēni – no 14 gadiem. Mūsdienās tas liekas dīvaini, bet pētījumi rāda, ka jaunieši tajos laikos nobrieda agrāk nekā šodien. Tomēr, neskatoties uz to, romieši pārsvarā stājās laulībā nopietnākā vecumā. Laulāto draugu izvēlē galveno lomu spēlēja abpusēja piekrišana, un neviens nedrīkstēja piespiest kādu apprecēties pret viņa gribu. Pirms laulībām notika saderināšanās, kad abas puses deva svinīgu solījumu un tika norunāts pūra lielums. Skaitījās, ka saderināšanās ir līgums, par kura laušanu iestājās tiesiska atbildība. Dodot solījumu, līgavainis dāvāja līgavai metāla gredzenu, kas tika uzlikts uz kreisās rokas priekšpēdējā pirksta, jo romieši uzskatīja, ka šajā pirkstā ir nervs, kas savieno to ar sirdi. Tātad, mums pazīstamā tradīcija dāvināt laulību gredzenus nāk no senās Romas.

Kāzas parasti svinēja ražas novākšanas laikā un nekad martā vai maijā, jo marts bija veltīts kara dievam Marsam ( kā izteicies dzejnieks Ovīdijs, “neklājas laulātiem karot” ), bet maijā notika mirušo piemiņas svētki. Kāzu ceremonija bija ļoti atbildīgs un sarežģīts rituāls. Vispirms līgava upurēja mājas dieviem savas bērnības drēbes un rotaļlietas, ieģērbās svētku drānās, izveidoja īpašu frizūru un gaidīja līgavaini. Kad līgavainis bija ieradies, viņi abi veica upurēšanas rituālu, zīlēja, noslēdza laulību līgumu un rīkoja dzīres. Pēc dzīrēm jaunlaulātie kopā ar vecākiem, radiem un draugiem flautu pavadībā, ar degošām lāpām rokās devās procesijā uz līgavaiņa mājām. Aiz līgavas nesa vārpstu, kas simbolizēja viņas kā topošās mājas saimnieces pienākumus. Pa ceļam jauno pāri apbēra ar riekstiem, lai viņiem būtu pārticīga dzīve. Ceļa galā, pie durvīm līgavainis sagaidīja līgavu ar jautājumu: “Sieva, vai tu gribi kļūt par manas ģimenes māti?”. Līgava teica: “Es gribu” un tūlīt jautāja tālāk: “Vīrs, vai tu gribi kļūt par manas ģimenes tēvu?” Pēc vīra atbildes viņa teica sakrālo formulu: “Kur tu – Gajs, tur es -Gaja”. Šajos vārdos atspoguļojās romiešu priekšstats par laulības dzīvi, kas tika uztverta kā divu dzīvību saplūšana vienā. Šo ideju labi ilustrē vārdi, ko kāda pazīstama romiete ir teikusi savam vīram: “Es tevi apprecēju, lai kopā ar tevi dalītu priekus un bēdas, kas gadīsies tavā dzīvē”. Kad visi sakrālie vārdi bija izteikti, līgava uz rokām tika pārcelta pāri slieksnim, un jaunais vīrs iesvētīja viņu “ar ūdeni un uguni”. Tādējādi jaunā sieva kļuva par pavarda saimnieci. Pēc tam jaunlaulātie devās uz guļamistabu, un no rīta viņu mājās turpinājās dzīres, kurās viesus uzņēma jaunā mājas saimniece.

Romiešu juristi ir definējuši laulību kā vīrieša un sievietes savienību, viņu abu dzīves kopību, kurā savienojas dievišķās un cilvēciskās tiesības. Viņi uzskatīja, ka laulību veido ne tikai kopdzīves fakts pats par sevi, bet laulāto griba, viņu savstarpējā atzīšana par vīru un sievu, kā arī vēlēšanās būt kopā. Interesanti, ka latīņu vārds “laulība” ( coniugium ) burtiskā tulkojumā nozīmē pāri, kas iejūgts vienā arklā ( iugum )*. Tādā veidā ir izteikta doma, ka vīrs un sieva kopā nes vienu ģimenes nastu, tātad, viņiem ir kopīga atbildība un kopīgs darbs.

Apprecoties meitene atbrīvojās no tēva varas un nonāca vīra varā, kas tika apzīmēta ar vārdu manus ( roka ). Bija trīs laulību noslēgšanas veidi, kas balstījās uz manus: 1)confarreatio, t.i., vissvētākā laulību forma, kas tika noslēgta ar rituālu, kura laikā jaunlaulātie ēda īpašu svētku maizi; 2) coemptio, t.i., simboliska sievas “pirkšana” un 3) usus, t.i., “lietošana”, kad pāris automātiski kļuva par vīru un sievu, ja viņi nodzīvoja kopā vienu gadu. Usus sakņojās romiešu īpašuma tiesībās, kas noteica, ka cilvēks kļūst par kādas lietas īpašnieku, ja viņš to lieto noteiktu laiku. Sieviete usus gadījumā varēja izvairīties no laulībām ar nevēlamu partneri. Lai to izdarītu, viņai gada laikā trīs naktis vajadzēja pavadīt ārpus mājām, tad viņa saglabāja savu agrāko statusu. Gadījumā, ja sieviete palika viena, viņai tika nozīmēts aizbildnis, jo romieši uzskatīja, ka sievietei vienmēr jāatrodas kāda vīrieša aizbildniecībā. Šī prasība tika pamatota ar sieviešu “saprāta vājumu” un “vieglprātību”. Tādēļ, kļūstot par sievu, sieviete pārtapa par vīra “īpašumu”, un viņas juridiskais statuss tika pielīdzināts ģimenes tēva bērnu statusam ( tas saucās filiae loco – “meitas vietā” ), saskaņā ar kuru viņa skaitījās māsa saviem bērniem. Sievas pūrs pārgāja vīra īpašumā, un viņai nebija tiesību pieprasīt šķiršanos. Laulības pārkāpšanas gadījumā vīram bija tiesības nogalināt savu sievu un viņas mīļāko, ja viņš tos noķēra nozieguma vietā.

Skatoties uz romiešu sievietes juridisko stāvokli, varētu rasties iespaids, ka viņa bija ārkārtīgi nelaimīga, diskriminēta un beztiesiska būtne. Jāatzīst, ka tas tomēr būtu ļoti maldīgs priekšstats. Īstenībā Romas sievietes reālais statuss, ko noteica romiešu ģimenes tradīcijas, bija krasā pretrunā ar juridiskajām formulām. Sieviete bija pilntiesīga mājas saimniece un ģimenē ieņēma nevis “meitas vietu”, bet gan kundzes vietu. Ne tikai bērni un kalpi, bet arī pats vīrs uzrunāja viņu par kundzi ( domina ). Mājas saimnieci sauca par matronu – tas bija goda apzīmējums, kas piešķīra sievietei īpašu valdnieces stāju ( att.2 ).

Visi viņu cienīja un mīlēja, viņas klātbūtnē nedrīkstēja izrunāt neglītus vārdus un nepiedienīgi uzvesties. Viņa pārvaldīja visu mājsaimniecību un bija īsta mājas valdniece. Viņas rokās atradās ģimenes aizbildņu lāru kults. Turklāt romiete bija izglītota, viņa mācēja lasīt un rakstīt, labi pazina mākslu, literatūru un mūziku. Romiešu portreti bieži attēlo sievieti ar rakstāmpiederumiem rokās ( att. 2 ).

Atšķirībā no grieķu sievietes, Romas sieviete baudīja daudz lielāku  brīvību. Viņa ēda ar savu vīru pie viena galda un uzņēma viesus. Tā pati drīkstēja brīvi iziet uz ielas, doties ciemos, piedalīties pieņemšanās un sabiedriskajā dzīvē. Romiešu sievietēm bija tiesības veidot savas apvienības, ko mēs šodien sauktu par sabiedriskajām organizācijām. Šīs organizācijas iejaucās municipālajā politikā un spēlēja tajā ievērojamu lomu. Sievietes nevarēja pašas tikt ievēlētas amatos, toties viņas caur savām apvienībām atbalstīja vēlamos kandidātus un aktīvi aģitēja par tiem. Pompejās arheologi ar pārsteigumu atklāja, ka pilsētas māju sienas ir aprakstītas ar sieviešu pirmsvēlēšanu aģitācijas saukļiem par labu viņu kandidātiem municipālajās vēlēšanās.

Kopumā ņemot, sievietes iespaids ir stipri jūtams Romas vēsturē. Tiešā vai netiešā veidā romietes būtiski ietekmēja valsts dzīvi. Piemēram, tikumīgā Lukrēcija izraisīja Romas valdnieka Tarkvīnija Lepnā tirāniskā režīma krišanu. Kad tirāna dēls viņu izvaroja, viņa atsauca vīru un savus brāļus, izstāstīja viņiem, kas noticis un nodūra sevi ar zobenu. Sadusmotie radinieki ķērās pie ieročiem, romiešu tauta sacēlās, un Tarkvīnijs aizbēga no pilsētas. Tirāna vietā romieši ievēlēja amatpersonas, un tā Romā tika dibināta republika. Vairākas reizes romiešu sievietes glāba pilsētu no nāvīgām briesmām gan ar saviem varoņdarbiem, gan palīdzot vīriem tikt galā ar bīstamu ienaidnieku. Šādos brīžos viņas bija gatavas uz jebkādiem upuriem. Leģenda stāsta, ka karojot ar Hannibalu, romiešiem bija jāuzbūvē flote, bet viņiem pietrūka kuģu tauvu. Tad visas Romas sievietes nogrieza savas skaistās bizes, lai no tām varētu pagatavot nepieciešamās virves.

Reiz gadījās, ka romieši sastrīdējās ar savu stūrgalvīgo karavadoni Koriolānu, un viņš, alkstot pēc atriebības, pieslējās Romas ienaidniekiem un ar lielu karaspēku uzbruka dzimtajai pilsētai. Tikai mātes un sievas vārdi piespieda viņu aizvest naidīgo karaspēku prom no Romas mūriem. Līdzīgu piemēru bija daudz, bet cik liels bija sieviešu neredzamais iespaids uz valsts politisko dzīvi, kas tika realizēts caur vīriem vai mīļākajiem, to neviens nevar pateikt.

Reiz Romas vēsturē ir bijis notikums, ko var nosaukt par īstu sieviešu dumpi. 215. gadā p.m.ē., kad romieši karoja ar Hannibalu un viņu stāvoklis bija īpaši smags, tika pieņemts likums, kas paredzēja visu līdzekļu koncentrāciju kara turpināšanai. Sieviešu tērpu greznība bija stingri ierobežota, un greznas rotaslietas tika aizliegtas. Saprazdamas stāvokļa nopietnību, sievietes labprāt pakļāvās likumam. Bet karš beidzās, laiki mainījās, tomēr likums joprojām palika spēkā. Pagāja divdesmit gadi, Roma kļuva par bagātu lielvalsti, labklājības līmenis strauji auga, un sievietes sacēlās pret nīstamo likumu. Senātā notika ilgstošas debates vai saglabāt greznības ierobežojumu vai nē. Daudzi politiķi bija pret likuma atcelšanu, jo viņi to uztvēra kā veco tradīciju graušanu. Tad sievietes sāka pulcēties pilsētas ielās un laukumos, ielenca amatpersonas un neatlaidīgi pieprasīja savu. Galu galā viņas panāca ko vēlējās, un likums tika atcelts. Tajā laikā balsošana Romā vēl bija atklāta, un vīri neuzdrošinājās sievu klātbūtnē balsot pret likuma atcelšanu. Konservatīvo līderis Marks Porcijs Katons pārmeta viņiem: “Mūsu brīvība ir neprātīgu sieviešu gūstā… jūs nespējat savaldīt savas sievas mājās, un tagad mums jātrīc viņu pūļa priekšā. (…) Vai tiešam jūs domājat, ka tad, kad sievietes visās lietās pielīdzināsies jums, jūs varēsiet viņas paciest? Tiklīdz viņas kļūs vienlīdzīgas ar jums, viņas tūlīt kļūs pārākas par jums.”

Katona uztraukumam bija pamats: viņa laikā romiešu sievietes strauji emancipējās. Izplatījās jauna laulību forma, bez sievas nonākšanas vīra varā. Sieva palika tēva varā, bet no vīra bija neatkarīga, tā varēja pati ierosināt šķiršanos, un viņai bija savs īpašums. Vēlāk, kad Romā valdīja imperatori, sieviete sasniedza arī personīgu brīvību, un viņai vairs nebija vajadzīgs vīrietis – aizbildnis. Tādējādi sieviete pirmo reizi vēsturē ieguva juridisku un ekonomisku brīvību. Tiesa gan, sabiedrībai nācās par to dārgi samaksāt. Zināmā mērā Katona pravietojums piepildījās – vispirms par tipisku parādību kļuva vīri, kas nonāca “zem sievas tupeles”, pēc tam izplatījās šķiršanās, un beidzot romieši zaudēja savu ģimenes morāli un tikumību, ar kuru viņi kādreiz tik ļoti lepojās. Laulības pārkāpšana, šķiršanās un vispārēja netiklība kļuva par romiešu dzīves normu. Ja agrāk romiešu sievietes izcēlās ar savu vienkāršību un atturību ( att. 2 ), tad tagad viņas taisīja arvien sarežģītākās frizūras un izcēlās ar greznību, izsmalcinātību un izlutinātību ( att. 4 ).

Turīgās sievietes sacentās ne tikai greznībā, bet arī izvirtībā. Filozofs Seneka rakstīja, ka daudzas sievietes gadus skaita nevis pēc konsuliem, bet pēc saviem vīriem**. Kopš tā laika Romas vārds cieši saistījās ar morālu degradāciju un izvirtību. Dzejnieks Marciāls savās epigrammās izsmēja gan netiklību, gan aprēķina laulības ar veciem, bet bagātiem partneriem:  

     “Paula grib mani par vīru, bet kur lai es lieku tik vecu?

       Divreiz tik vecu, tad gan, – precētu kaut vai tūlīt.”

Impērijas laikā pieauga sieviešu ietekme valsts dzīvē. Imperatoru, augsta ranga ierēdņu, provinču pārvaldnieku un karavadoņu sievas arvien vairāk iejaucās politikā. Kāds laikabiedrs žēlojās, ka, kopš sievietes ir ieguvušas brīvību, viņas valda visur – ģimenē, tiesā, armijā. Acīmredzot, bija noticis tas, par ko kādreiz runāja Katons. Turklāt, tagad sieviešu vienlīdzība sniedzās jau tik tālu, ka amfiteātros uzstājās sievietes – gladiatori. Tas pats Seneka rakstīja, ka sievietes ir pielīdzinājušās vīriešiem gan miesaskārībā, gan netiklībā, gan slimībās: “Šādu netikumu dēļ viņas zaudēja sava dzimuma priekšrocības, pārstāja būt sievietes un nolēma sevi vīriešu slimībām”.

            Tomēr nepareizi būtu domāt, ka Romā vispār izzuda stabilas ģimenes un laulāto mīlestība. Noturīgākas ģimenes bija laukos un trūcīgo aprindās – tur cilvēki bija vairāk aizņemti ar smagiem ikdienas darbiem, tādēļ viņus mazāk skāra netikumība un izvirtība. Bet arī pašā Romas pilsētā, tāpat arī dižciltīgo vidū netrūka cēlu mīlestības un uzticības paraugu. Vēsture pazīst daudzus piemērus, kad tajos smagajos laikos, kad Romā valdīja trakie un asinskārie imperatori, kas bez žēlastības nogalināja daudzus nevainīgus cilvēkus, represējamo sievas līdz pēdējam brīdim atbalstīja savus vīrus un dalīja ar viņiem visas ciešanas, arī nāvi. Kad Nerons atsūtīja Senekam paziņojumu par nāvesspriedumu, filozofa sieva, sekojot vīram, pārgrieza sev vēnas, lai kopā ar viņu aizietu nāvē.

 Tātad, arī visgrūtākajos laikos, kad visapkārt valda izvirtība un netikums, atrodas vieta īstai mīlestībai līdz kapa malai.