Dr. hist. Harijs Tumans
„NAPOLEONA EKSPEDĪCIJA UN SENĀ ĒĢIPTE: DIVU KULTŪRU SASKARSME”
( Nolasīts konferencē: „Description de l’Egypte”. Gravīras kā Ēģiptes kultūras un vēstures liecības”, LU Mazajā Aulā, 11.12. 2009. )
1. Ekspedīcija uz Ēģipti
1798. g. 19. maijā Napoleons, toreiz vēl tikai ģenerālis Bonaparts, ar floti, kas sastāvēja no 328 kuģiem un izlases karaspēku, kuru veidoja 38 000 atlasīti karavīri, Itālijas kampaņas veterāni, atstāja Tulonas ostu, lai iekarotu Ēģipti. Kā zināms, tas bija ne tikai viena kārtējā kara sākums, bet arī svarīgs kultūras notikums – ēģiptoloģijas zinātnes sākums. Tas bija nozīmīgs brīdis civilizācijas vēsturē, kas interesē mūs šodien tieši kā kultūrvēsturisks fakts. Tur, Ēģiptes karstajās smiltīs, franču ekspedīcijas korpuss saskārās vienlaicīgi ar divām kultūrām: ar tā laika arābu kultūru un noslēpumaino senās Ēģiptes kultūru. Iepretī tam, ka francūžu un arābu kontakts nebija nedz konstruktīvs, nedz pozitīvs, nedz vispār kam derīgs, saskarsme ar seno Ēģipti bija kultūras notikums ar milzīgu nozīmi. Tas notika pateicoties tam, ka Napoleona ekspedīcijas sastāvā bija ne tikai karavīri, bet arī vesels zinātnieku un zīmētāju štats ( kopā 175 cilvēki ), kuru uzdevums bija meklēt un fiksēt senlietas.
Ekspedīcijas gaitas Ēģiptē ir labi zināmas, tomēr atgādināšu dažus faktus. Vispirms Napoleonam izdevās piemānīt angļu admirāli Nelsonu, kurš dežūrēja Vidusjūrā cerībā pārtvert un sakaut franču floti[1], un laimīgi sasniegt Ēģipti. Franču armija uzreiz triecienā ieņēma Aleksandriju un devās uz dienvidiem. Pie Kairas, piramīdu tuvumā notika izšķirošā kauja, kurā mameluku karaspēks tika pilnīgi sakauts. Francūži zaudēja 40 cilvēkus, mameluki – 2000. Napoleons nosūtīja ģenerāli Dezē uz dienvidiem vajāt sakauto pretinieku, bet pats devās iekarot Sīriju. Pa to laiku Abukīras līcī parādījās Nelsons un iznīcināja franču floti, kas tur bija pagaidām novietojusies. Arī Sīrijā Napoleonam neveicās un viņš bija spiests atgriezties Ēģiptē. Tur viņš sakāva turku desantu, kas izcēlās tajā pašā Abukīras līcī ( Ēģipte toreiz skaitījās turku sultāna īpašums, tādēļ sultāns nosūtīja karaspēku pret franču iekarotājiem ). Drīz vien Napoleonam pienāca ziņas par to, ka vairākas Eiropas valstis ( Anglija, Krievija, Austrija ) atsākušas karu pret Franciju, Aleksandrs Suvorovs jau ir uzvarējis Itālijā, pašā Francijā ir iestājies haoss un apjukums, un valdošais Direktorijas režīms ir sācis šūpoties. Visas šīs ziņas pamudināja Napoleonu steidzīgi pamest Ēģipti un doties uz Franciju, lai sagrābtu varu, kas viņam arī izdevās 1799. gada devītajā novembrī. Viņa karaspēks Ēģiptē palika likteņa varā un bija spiests kapitulēt 1801. gadā.
Ekspedīcijas rezultāti ir sekojoši. Militārā un politiskā ziņā tā bija avantūra, kas pilnībā izgāzās. Toties kultūras vēsturē šis notikums ieņem ļoti ievērojamu vietu, jo tajā laikā, kamēr zaldāti karoja, Kairā tika nodibināta zinātniskā komisija un pētnieki meklēja, vāca, mērīja, zīmēja un aprakstīja senlietas, kuras lielā daudzumā bija sastopamas visapkārt. Tā rezultātā:
1) 1809. – 1813. Fransuā Žomārs izdeva darbu: „Ēģiptes Apraksts” 24 sējumos („Description de l’Egypte” ). Tajā tika apkopoti zinātnieku komisijas materiāli, to starpā ļoti daudzi slavenā mākslinieka un pirmā Luvras direktora Denona[2] zīmējumi.
Publikācija piesaistīja sabiedrības uzmanību un izraisīja milzīgu rezonansi visā Eiropā: šoks, pārsteigums, apbrīns. Nav šaubu, ka tieši šis fakts deva sākotnējo un galveno stimulu ēģiptoloģijas attīstībai. Ar šo brīdi Eiropā sākās ēģiptomānija. No zinātniskā viedokļa šim izdevumam ir lieli trūkumi: attēliem nav teksta, nav komentāru, hronoloģijas utt. Ir tikai attēli, kurus neviens vēl neprot interpretēt. Tomēr šai publikācijai bija milzīga nozīme, jo:
a) tā izraisīja sabiedrībā lielu interesi par seno Ēģipti un tādā veidā veicināja ēģiptoloģijas piedzimšanu. Par notikuma svarīgumu liecina tas, ka nedaudz gadus vēlāk tika nopublicēts otrs šī darba izlaidums ( 1821. – 1829. );
b) tādā veidā tika iemūžināti vērtīgi materiāli un pieminekļi, kas vēlākos laikos ir zuduši, piemēram, Amenhotepa III svētnīca Elefantīnā etc…
Par laimi ne Denons, ne citi mākslinieki nepazina nedz impresionismu, nedz ekspresionismu, kubismu, nedz kādu citu modernu „ismu”, bet darbojās veco meistaru reālistiskajā stilā. Viņi strādāja ar fotogrāfisku precizitāti, kam pateicoties mūsu rīcībā ir vērtīgs materiāls, kas savā laikā lika pamatus jaunai zinātnei.
2) Rozettas akmens un Šampoljons. Veicot militārus būvdarbus netālu no Rozettas ciemata, nezināms franču zaldāts atrada akmeni ar uzrakstu trijās dažādās rakstības sistēmās ( divas – seno ēģiptiešu valodā un viena – sengrieķu valodā ).
Tās daļas virsnieks – inženieris ( tātad, „strojbata” virsnieks! ) Bušārs novērtēja atraduma nozīmi un paņēma akmeni uz štābu, kur kāds cits virsnieks uz vietas izlasīja grieķu tekstu ( starp citu, tā ir apbrīnojama liecība par tā laika izglītības līmeni!!! ) un noskaidroja, ka tas ir priesteru svinīgs veltījums faraonam Ptolemajam V Epifānam 196. gadā. Visiem bija skaidrs, ka šis akmens, pateicoties paralēlajam tekstam grieķu valodā, ietver atslēgu senajai ēģiptiešu valodai. Tomēr visi mēģinājumi izlasīt hieroglifus ilgu laiku bija neveiksmīgi, līdz beidzot tas izdevās franču entuziastam Fransuā Šampoljonam, kurš 1822. gadā pirmo reizi paziņoja par savu atklājumu Franču Zinātņu Akadēmijā un 1824. gadā nopublicēja darbu, kurā izklāstīja savu metodi.
Salīdzinot abus minētos ekspedīcijas rezultātus, šķiet, ka tajā brīdī svarīgākais bija „Ēģiptes Apraksta” izdevums, jo tieši tas atklāja Eiropai jaunu pasauli, jaunu civilizāciju un deva stimulu jaunai zinātnei. Bez tā nebūtu iespējams arī Šampoljona fenomens, jo tikai pateicoties lielajai sabiedrības interesei par seno Ēģipti, ko izraisīja šis izdevums, bija sākusies Rozettas akmens izpēte, kas vainagojās ar Šampoljona triumfu.
3) Senlietu kolekcija. Angļi piespieda kapitulējušo franču karaspēku atdot visas savāktās senlietas, to starpā arī Rozettas akmeni, bet franču pētnieki paguva uztaisīt ģipša kopijas un tādā veidā saglabāja savus atradumus tālākai pētniecībai. Pateicoties viņu zīmējumiem un ģipša kopijām vēlāk varēja attīstīties jaunā zinātne. Francijas nacionālais gods tika aizskarts un iespējams tieši tādēļ ēģiptoloģija piedzima Francijā, nevis Britu muzejā, kur tika noglabātas visas senlietas…
2. Ekspedīcija kā kultūras notikums
Parasti ir tā, ka no bērnības zināmus vēstures faktus mēs uztveram kā pašsaprotamus un automātiski ierindojam starp tādām banālām patiesībām kā 2X2 vai zemes pievilkšanas spēks… Ļoti reti mēs aizdomājamies par šo faktu dziļāko nozīmi, bet, uzmanīgi ieskatoties, mēs aiz katra fakta atrodam veselu pasauli. Tāpat arī ar Napoleona ekspedīciju uz Ēģipti: visiem tas ir labi zināms un tikpat labi visi zina, ka pateicoties tam ir sākusies ēģiptoloģija. Taču šim faktam ir vēl dziļāka, kulturoloģiska nozīme. Kā jau teikts, tajā laikā, kad Bonaparts veica Ēģiptes iekarošanas kampaņu, tur, piramīdu tuvumā, satikās divas kultūras: Eiropas jauno laiku kultūra, ko pārstāvēja Francija, un senās Ēģiptes monumentālā, grandiozā, noslēpumainā un vilinošā civilizācija. Mums šī satikšanās šķiet dabiska un pašsaprotama, bet tikpat labi šīs kultūras varētu nesatikties. Tāpat kā vairāku gadsimtu garumā nesatikās arābu kultūra un seno faraonu kultūra. Jautājums ir: kas padarīja to iespējamu, pateicoties kam notika šo kultūru saskarsme?
Saprotams, kā šāda saskarsme starp dzīvu un mirušu kultūru ir iespējama tikai tad, ja tajā ir ieinteresēta dzīvā kultūra. Tas ir pirmais un galvenais priekšnoteikums. Arābi simtiem gadu dzīvoja Ēģiptē, bet viņiem nebija nekādas intereses iepazīties ar kultūru, kas šajā zemē pastāvēja pirms viņiem. Pat piramīdas nespēja izraisīt arābu pētniecisku interesi. Ilgu laiku viņi bija pārliecināti, ka tās tika uzceltas, lai senie cilvēki varētu paglābties no plūdiem. Vēlākos laikos arābus vairāk saistīja leģendas par milzīgām bagātībām, kas esot paslēptas piramīdās un tiešā iedvesmā no šādām pasakām Bagdādes kalifs Al Mamuns IX gs. ielauzās Heopsa piramīdā, lai atrastu zeltu. Protams, viņš neko neatrada, bet ilga un smaga darba rezultātā izlauza ieeju, ko arī šodien izmanto tūristi. Savukārt parastie iedzīvotāji izturējās pret piramīdām tikpat utilitāri kā latviešu zemnieki pret Vācu Ordeņa pilīm: viņi izmantoja tās kā akmens lauztuves un būvmateriālu ieguves vietu. Nekāda kultūru kontakta, nekādas pētnieciskas intereses!
Tātad, interese par pagātnes pieminekļiem nav pašsaprotama, lai tā rastos, ir nepieciešami zināmi priekšnosacījumi. Arī eiropieši ilgu laiku neinteresējās par vēsturi un piramīdām. Viduslaikos bija izplatīts viedoklis, ka tās esot bijušas Jāzepa klētis, kur viņš glabājis labību „treknajos gados”, gatavojoties bada laikiem. Tikai ar laiku Eiropas kultūrā sāka veidoties jauna pasaules uztveres sistēma, kas cita starpā mainīja arī priekšstatus par pagātni. Kā zināms, vēsturiskā apziņa kā tāda nav raksturīga katrai kultūrai, un ir kultūras, kuras labi iztiek bez tās. Lai rastos vēstures koncepts, ir jābūt attiecīgam pasaules uzskatam ar atbilstošu laika modeli, tā saukto lineāro laiku. Kā zināms, vispilnīgākā veidā vēsturiskā apziņa ir realizējusies jauno laiku Eiropā, kurā piedzima interese par pagātni un sākās tās izpēte. Gribu pasvītrot, ka vēsturiskā apziņa nav nepieciešama sabiedrības praktisko problēmu risināšanai, un tā neizveidojās rūpnieciska apvērsuma vajadzībām. Tā radās neatkarīgi no ekonomikas procesiem, kultūras attīstības gaitā un ir kļuvusi par nepieciešamu eiropiešu pašizzināšanas un pašidentifikācijas līdzekli. Tādējādi vēstures pētīšana ir kļuvusi par Eiropas kultūras funkciju un tās neatņemamu sastāvdaļu.
Pirms Bonaparta karagājiena uz faraonu zemi jau vairāki Eiropas ceļotāji bija pabijuši Ēģiptē un atstājuši par to intriģējušus aprakstus. Pats nākamais imperators pirms ekspedīcijas bija lasījis vairākus šādus darbus un visvairāk iespaidojās no „orientālistikas tēva” Karstena Nībura „Arābijas ceļojuma”. Tas atstāja tik lielu iespaidu uz jauno ģenerāli, ka viņš pats devās uz Zinātņu Akadēmiju un uzrunāja pētniekus, aicinot viņus doties uz Ēģipti. Tādā veidā izpaudās vēl viens moments, kas noteica Eiropas un senās Ēģiptes tikšanos – personības faktors. Tikai Napoleona dzīvā interese un viņa romantiskais gars bija tas, kas lika viņam iekļaut savā karaspēkā tik daudz zinātnieku. Viņu vietā taču varētu paņemt vēl kādu militāru vienību, vai munīcijas kravu. Visticamāk, ja Bonaparta vietā būtu kāds cits, pragmātiskākas dabas cilvēks, viņam neienāktu prātā aicināt sev līdzi pētniekus un zīmētājus, un Ēģiptes izpēte vēl ilgi nebūtu sākusies…
Un vispār, Ēģiptes karagājiens bija paša Napoleona projekts, viņa romantiskā gara auglis. Viņš sapņoja par lieliem un vareniem darbiem, par daudzu zemju iekarojumiem un jaunu impēriju… Acīmredzot Aleksandra Lielā lauri neļāva viņam mierīgi gulēt, un viņš sapņoja par lielu impēriju kaut kur austrumos. Napoleonam likās, ka Eiropa viņam ir par mazu tāpat kā kādreiz Maķedonija bija par mazu Aleksandram. Ir plaši pazīstams teiciens, kurā Bonaparts salīdzina Eiropu ar kurmju alu un paziņo, ka tikai austrumos var tikt dibinātas lielas impērijas un notikt lielas revolūcijas. Napoleons tiešām bija romantiķis un ir vēlējās sacensties ar Aleksandru. Vai tik ne tādēļ viņa ekspedīcijas korpuss Ēģiptē bija aptuveni tikpat liels, cik Aleksandra karaspēks, ar kuru viņš iekaroja austrumus? Šķiet, ka tieši sacensība ar slaveno Maķedonijas valdnieku bija galvenais iemesls, kas pamudināja Bonapartu uz tik pārdrošu avantūru – doties pāri jūrai uz tālo zemi, zinot, ka jūru kontrolē naidīgā britu flote. No stratēģiskā viedokļa tas bija neprāts, un, lai gan pirmajā brīdī viņam paveicās un izdevās netraucēti nokļūt līdz Ēģiptei, drīz vien notika tas, kam bija jānotiek: Nelsons iegāja Abukīras līcī un iznicināja visu franču floti. No parastas stratēģijas viedokļa ir nesaprotami, uz ko Napoleons cerēja. Man liekas, ka arī šeit viņš atdarināja Aleksandru, jo arī viņam nebija flotes, dodoties iekarot Persiju. Šo trūkumu viņš kompensēja ar sauszemes uzvarām, virzoties gar piekrasti un iekarojot visas ostas. Iespējams, ka Napoleons cerēja uz to pašu.
Zīmīgi, ka arī savā uzvedībā kara laikā Napoleons atdarināja Aleksandru, kas ir labi redzams vienā epizodē. Atkāpjoties no Sīrijas, viņa karaspēkā bija ļoti daudz ievainoto un slimo, un viņš lika visus zirgus un ratus atdot viņiem. Tomēr intendants domāja, ka karavadonim tiks izdarīts izņēmums un pavaicāja, kādu zirgu viņam atstāt. Napoleonu tas ļoti sakaitināja, viņš iesita jautātājam ar pātagu un kliedza: ”Visi ies kājām! Es pirmais iešu! Jūs neziniet pavēli? Ārā!” Par šādu rīcību zaldāti vēl vairāk iemīlēja savu karavadoni un atcerējās to pat vecumdienās savos memuāros. Gluži tāpat kā tas bija ar Aleksandru Lielo…
Mēs šodien varam tikai brīnīties par to, kā vienam romantiski noskaņotam ģenerālim tik viegli izdevās pārliecināt valdību uzsākt karu eksotiskajos austrumos, pie tam bez komunikācijas iespējas ar savu valsti. Nekādas lielas vajadzības iekarot Ēģipti Francijai toreiz nebija. Parasti grāmatās raksta, ka šis projekts tēmēja tālāk uz Indijas iekarošanu un angļu ietekmes mazināšanu austrumos. Bet laikam visi arī toreiz saprata, ka ar tik mazu karaspēku un laikā, kad Britu Impērija valda uz jūras, tas nav reāli. Protams, no Ēģiptes iekarošanas varētu iegūt kādus ekonomiskus labumus, bet ne tajā situācijā, kurā tobrīd atradās Francija-uz kara robežas gandrīz ar visu Eiropu. Arī iekšpolitiskais stāvoklis valstī bija ļoti nestabils pēc visām revolucionārajām perturbācijām. Un tomēr arī šajos apstākļos Francijas valdība piekrita šai avantūrai un pat piešķīra tai finanses! Protams, šeit lielu, ja ne izšķirošu lomu nospēlēja politiskais faktors. Direktorija bija ne tik daudz valdība, cik korumpēts zaglīgu „prihvatizatoru” režīms, kurš bija norūpējies nevis par valsts labumu, bet vienīgi par savas varas saglabāšanu un īpašumu dalīšanu. Lai arī šis režīms baidīja tautu ar nīstamās monarhijas atjaunošanas briesmām, tautā izplatījās sauklis: „Mēs esam par tādu režīmu, kad cilvēk ēd!” Kā parasti tādos gadījumos, korumpētos oligarhus un politikāņus ļoti biedēja jaunā, harizmātiskā ģenerāļa slava un ambīcijas. Režīms varēja tikai priecāties, ka viņš pats meklē sev bīstamu karu kaut kur „aiz trejdeviņām jūrām”, un, jo bīstamāks būtu šis karš, jo labāk. Tādā veidā abu pušu intereses saskanēja. Un tomēr, nevar nepārsteigt tas, ar kādu vieglumu XVIII gadsimta izskaņā tika iesākts bīstams karš austrumos, kura īstie cēloņi bija vien jaunā ģenerāļa romantiskā daba un viņa politiskās ambīcijas!
Tajā pat laikā ir skaidrs, ka Napoleons bija ne tikai izcils karavadonis, bet arī kultūras cilvēks. Tieši tādēļ viņš paņēma sev līdzi tik daudz zinātnieku. Iespējams, ka arī šeit viņš sekoja Aleksandra piemēram, bet katrā ziņā būtiskākais ir tas, ka tam nebija nekādu pragmatisku nolūku. Tik daudz lieku cilvēku karaspēkā bija liels slogs, īpaši ņemot vērā apgādes grūtības jūras blokādes apstākļos. Bet, neskatoties uz to, zinātnieki ekspedīcijas laikā tika labi aprūpēti. Napoleons pats dzīvi interesējās par viņu darbu ( skat. attēlu, kur redzams, ka Napoleons apskata faraona mūmiju, ko ir atraduši viņa pētnieki ), apgādāja viņus ar visu nepieciešamo un sargāja no ienaidniekiem.
Cilvēku atmiņā uz visiem laikiem ir saglabājusies slavenā komanda, kas tika dota katru reizi, kad tuvojās ienaidnieks: „ēzeļus un zinātniekus – vidū!”. „Vidū” šeit nozīmē kaujas ierindas vidū, aiz karavīru mugurām, kur pētniekus nevarēja sasniegt ienaidnieka lodes un zobeni. Tādā veidā tika sargātas divas vērtīgākās lietas – ēzeļi, kas bija nepieciešami kravas pārvadāšanai, un zinātnieki, no kuriem nebija nekāda praktiska labuma, bet kuri bija vajadzīgi Kultūrai. Par to, kādu nozīmi Napoleons piešķīra zinātnieku darbam, kā arī par cieņu, kādu baudīja paši zinātnieki, liecina fakts, ka viņiem ir bijusi tikpat brīva pieeja pie karavadoņa, kā ģenerāļiem. Pārtraukt viņu sarunu ar Napoleonu drīkstēja tikai virsnieks ar sliktām ziņām.
Pēc Napoleona pavēles karavīri atbrīvoja no smiltīm lielo Gizas sfinksu un atsedza Heopsa piramīdas pamatus; zinātnieki kopā ar inženieriem apmērīja visu piramīdu no augšas līdz apakšai un izpētīja ejas tajā. Pats Napoleons ir izrēķinājis, ka visu triju lielo Gizas piramīdu akmeņiem varētu uzcelt mūri apkārt visai Francijai, 3 metru augstu un 30 cm. biezu. Viņam nebija slinkums domāt par tādām lietām! Viss liecina par to, ka viņam ir bijusi ļoti liela un patiesa aizraušanās ar seno Ēģipti. Arī savdabīgs romantisms! Savu sajūsmu viņš atklāja arī slavenajā frāzē pirms kaujas pie Kairas, piramīdu tuvumā: „karavīri, četrdesmit gadsimti skatās uz jums!”
Tā var teikt tikai tāds cilvēks, kuram kultūra nav sveša, tas, kurš apzinās pagātnes nozīmi un savu saistību ar to. Tāds cilvēks, kura dzīvē ir ne tikai utilitārs vērtības…
No utilitārā viedokļa skatoties Kultūra vispār nav vajadzīga, jo nepalīdz risināt ikdienišķas problēmas. Faraoni cēla piramīdas ne utilitāru vajadzību dēļ. Napoleons, kad ņēma sev līdzi zinātniekus un rūpējās par viņiem, arī nedomāja par utilitārām lietām. Lūk, tas ir saskarsmes punkts, kas ļāva saskarties divām tik ļoti atšķirīgām un laikā ļoti attālinātām kultūrām. Simtiem gadu beduīnus, kas dzīvoja piramīdu tuvumā, neinteresēja piramīdu ideja, būtība un patiesā jēga, viņi redzēja tajās tikai utilitāru objektu – būvmateriālu krātuvi vai iespējamo apslēpto bagātību vietu. Tas turpinājās tik ilgi, kamēr ieradās ģenerālis no Francijas, kuram bija interese par piramīdām un seno Ēģiptes kultūru. Starp citu, tieši tādēļ nevar ticēt leģendai, ka lielās Gizas sfinksas degunu atšāva Napoleona lielgabali – tas ir pretrunā ar visu Bonaparta būtību un pašu zinātniskās ekspedīcijas faktu. Pie tam pretrunā ar faktu, ka tā laika gravīrās Sfinksa ir attēlota jau bez deguna ( skat. attēlus ).
Toties daudz vairāk pamata ir ticēt citam nostāstam – ka šo degunu ir atšāvis kāds no arābu valdniekiem, apkarojot tādā veidā „pagānu elkus”. Starp citu, pastāv leģenda, ka Napoleons ir iegājis lielajā piramīdā, bet par to, ko viņš tur ir redzējis, nekad nav stāstījis nedz viņš pats, nedz arī tie daži cilvēki, kas viņu pavadīja…
Un beidzot:
Napoleona ekspedīcija, salīdzinājumā ar mūsu laikmetu dod mums bagātīgu vielu pārdomām un atgādina par kultūras likteni:
– Salīdzināsim: XIX gs. sākumā viena rietumu armija karo vienā Tuvo Austrumu valstī un sāk šīs zemes kultūras un vēstures izpēti, piedzimst jauna zinātne; XXI gs. sākumā kāda cita rietumu armija karo kādā citā Tuvo Austrumu valstī un ne tikai neveicina vēstures izpēti, bet pieļauj, ka agrāk savāktais un apkopotais kultūras mantojums aiziet bojā ( Bagdādes muzejs )… Un nav dzirdēts, ka šodienas Afganistānā vai Irākā militāro kontingentu sastāvā būtu darbojušās arheoloģiskās ekspedīcijas… Vai tas ir progress? Bet XIX gadsimtā civilizētās Eiropas valstis konkurēja savā starpā seno civilizāciju izpētes jomā un sacentās ar saviem vēstures muzejiem…
– Iepretī tam Napoleona ekspedīcija pēc savas nozīmes ir ne tikai politisks un vēsturisks fakts, bet arī kultūras notikums. Par tādu viņu padara kultūras gars, t.i., zināšanu un atklājumu gars. Šīs zināšanas nebija utilitāras un nebija vajadzīgas tā laika ekonomiskajai izaugsmei. Zinātnieku vienība Napoleona karaspēkā nevairoja viņa armijas kaujas potenciālu. Arī Šampoljona darbs neveicināja nacionālo kopproduktu un valsts ieņēmumus, bet bagātināja kultūru, kas veidoja cilvēka gara telpu, veidoja skaistāku pašu cilvēku. Šodien tas viss nav vajadzīgs… Arī šajās sienās, kur mēs atrodamies ( LU ), jau valda graujošais utilitārisma gars, pateicoties kuram humanitārās disciplīnas tiek finansiāli diskriminētas, tādējādi nolemjot tās iznīcībai. Ekonomiskais izdevīgums mums šodien tiek pasludināts kā galvenais princips, un vajadzīgs ir tikai tas, kas var pārdoties un gūt peļņu. Šodien pie mums drīkst plaukt tikai praktiski lietderīgas disciplīnas, tādas, kurām ir utilitārs pielietojums. Humanitārās nozares vairs nav vajadzīgas, jo tās nedod peļņu. Taču ir jāsaprot, ka humanitārās disciplīnas baro kultūru, un viņu pagrimums ved uz kultūras un visas sabiedrības pagrimumu un pat nāvi. Mēs jau esam uz ceļa, kas drīz pielīdzinās mūs tiem beduīniem, kuri piramīdās redzēja tikai būvmateriālu krātuvi… Ir jāatceras, ka mēs neesam pirmie šajā degradācijas ceļā, un mums ir jāsāk mācīties no pagātnes, kamēr nav par vēlu. Mums ir beidzot jāsaprot, ka kultūra sākas tur, kur beidzas utilitārisms, un kultūra beidzas tur, kur sākas utilitārisms…
– Šajā kontekstā es vēlos izteikt savu prieku un gandarījumu par šo notikumu, kas mūs šeit ir sapulcinājis. Šis prieks ir divējāds:
– no vienas puses es priecājos par to, ka saruna par XIX gs. kultūras notikumu vienlaicīgi ir atgādinājums par to, kas vispār ir kultūra un kā cilvēki rīkojas tad, kad viņiem kultūra ir svarīga… Tas ir ļoti būtiski mūsu laikmetā un mūsu valstī, kur kultūra ir apdraudēta;
– no otras puses, es priecājos par to, ka pie mums notiek šāds
pasākums un vēlos izteikt savu atzinību Maritai Savičai par tā
organizēšanu. Jo, kamēr pie mums notiek šādi pasākumi, kultūra vēl
nav pavisam mirusi.
[1] Pirms ekspedīcijas sākuma Napoleons izplatīja baumas, ka dosies uz Īriju, lai tur karotu pret britiem, tādēļ Nelsons gaidīja franču floti Gibraltārā. Kad viņš uzzināja, ka Napoleons ir ceļā uz Ēģipti, viņš steidzīgi devās turp, un, pateicoties angļu kuģu ātrajai gaitai, sasniedza mērķi pirmais. Tā kā tur neviens vēl neko par Bonapartu nebija dzirdējis, Nelsons nosprieda, ka franču armija ir ceļā uz Konstantinopoli un devās uz turieni. Pāris dienu vēlāk Ēģiptē, Abukīras līcī ieradās Napoleona flote…
[2] Dominiks Vivāns Denons – aristokrāts, dzīves baudītājs, mākslinieks. Viņa dzīvesstāsts ir bagāts notikumiem kā romāns. Šeit es tikai īsi nosaukšu galvenos viņa karjeras posmus:
– Ludviķa XVI laikā: Denons bija senlietu ( gemu ) kabineta glabātājs, Pompadūras favorīts, Mākslas Akadēmijas loceklis; 1. sekretārs vēstniecībā Pēterburgā, Katrīnas II draugs, vēstnieks Šveicē;
– Pēc revolūcijas: visi viņa īpašumi tika konfiscēti, Denons slīga nabadzībā un pārtika ar to, ka pārdeva pornogrāfiskus zīmējumus; no galīga posta viņu izglāba mākslinieks Dāvids, iesaistot viņu jaunās revolucionārās modes radīšanas projektā; pēc brīža Denonu pamanīja pats Robespjērs un atdeva viņam atņemtos īpašumus;
– Napoleona laikā: Denons iepazinās ar Žozefīni un ar viņas protekciju tika iekļauts Ēģiptes ekspedīcijā;
– Ēģiptes ekspedīcijā: piramīdas atstāja satriecošu iespaidu uz Denonu, viņš bija sajūsmā par redzēto; Denonam bija jau 50 gadu, bet viņš pārspēja jaunos zaldātus izturībā un enerģijā, zīmējot pat zem lodēm un pat maršā; kopā ar ģenerāli Dezē viņš piedalījās ekspedīcijā uz dienvidiem, uz Augšējo Ēģipti: Tēbām, Elefantīni, Asuānu; tādā veidā tapa bagāta zīmējumu kolekcija, un tika savākti senie priekšmeti; Denons lieliski uztvēra seno ēģiptiešu māksliniecisku stilu un prata to izcili atdarināt.
– Pēc kara: Denons kļuva par Napoleona muzeja (nākamā Luvra ) direktoru un Francijas muzeju ģenerāldirektoru; 1802. g. viņš publicēja darbu: „Ceļojums pa Augšējo un Lejas Ēģipti” ( „Voyage dans la Haute et la Basse Egypte” ), kur apkopoti viņa zīmējumi – šis darbs atnesa viņam slavu un izraisīja lielu sabiedrības interesi par Ēģipti. Prese rakstīja: „ko Napoleons ir iekarojis, bet nav varējis noturēt ar zobenu, to Denons ir saglabājis mūžībai ar zīmuli!”. Vispār, tas ir interesants fakts: pornogrāfisko zīmējumu un erotisku stāstu autors kļuva par senās Ēģiptes kultūras mantojuma glābēju!