Intervija ar Sarmīti Rītiņu

Portālam “Nepaliec viens”

(pieejams: https://www.nepaliecviens.lv/lv/publikacijas/2179-civilizacijas-pastavesanas-sturakmeni )

1. Kā Jūs varētu definēt – kas ir civilizācija? Kas to raksturo kā formējumu? Kas ir jebkuras civilizācijas stūrakmeņi?

Civilizācijai ir tikpat daudz definīciju, cik kultūrai, proti, jau pāri tūkstotim. Šos divus vārdus lieto gan kā sinonīmus, gan kā pretmetus. Tā, piemēram, kultūru definē kā sabiedrības garīgās dzīves formas un izpausmes, bet civilizāciju kā materiāli tehniskās un sabiedriskās organizācijas formas. Gan civilizāciju, gan kultūru saprot arī kā pretmetu mežonībai. Špenglers uzskatīja, ka katra civilizācija sākumā attīstās kā kultūra, bet ar laiku tā izsmeļ savu potenciālu un pārtop par civilizāciju, jeb degradētu tehnokrātisku sabiedrību, kas neizbēgami iet bojā. Viņaprāt civilizācija ir kultūras nāve.

Taču, ja runājam vispārīgi, ar vārdu “civilizācija” varam saprast kādu sabiedrisku organismu ar tam piemītošu kultūru un visām dzīves formām kopumā.

Es uzskatu, ka katras kultūras jeb civilizācijas pamatā ir kāda ideja vai ideāls, proti, kāds cēls mērķis, kas šai cilvēku kopai piešķir jēgu, saliedē to un rada tai uzdevumus. Šī lielā ideja izriet no vērtību sistēmas, kura sakņojas pasaules uzskatā, kuru savukārt rada reliģija. Tātad katras civilizācijas pamatā ir reliģijas nosacīts pasaules redzējums, tajā balstīta vērtību sistēma un ideāls. Katra civilizācija izdzīvo savu pilnu ciklu no dzimšanas līdz nāvei un dod vietu citām civilizācijām.

• Cik civilizāciju līdz šim aptuveni jau ir bijis? 

Tas atkarīgs no tā, kurš skaita un kā skaita. Špengleram bija 8, Toinbijs saskaitīja 23, Hantingtons – 7. Man sanāk kopumā 11 vēsturiskas civilizācijas: senās Ēģiptes, senās Divupes, antīkā, hinduiskā, konfuciāniskā, Japānas, senās Mezoamerikas, islāma, pareizticīgā, Rietumu un Latīņamerikas. Manuprāt šodien ir palikušas tikai četras: hinduiskā, konfuciāniskā, islāma un Rietumu. Jo dažas jau ir mirušas, bet citas, piemēram, pareizticīgo, latīņamerikāņu un japāņu ir jau būtībā sairušas un atrodas Rietumu civilizācijas gūstā. Šodien visām esošajām civilizācijām pārklājas Rietumu civilizācija ar tās visaptverošo masu kultūru, kas grauj jebkuru kultūras identitāti. Mēs šo procesu saucam par globalizāciju. Konfuciāniskā un hinduiskā civilizācija tāpat strauju zaudē savu identitāti un nevar izslēgt, ka drīzumā sairs. Savu identitāti pagaidām vislabāk saglabā islāma civilizācija, taču domājams, ka ar laiku masu kultūras un tehnoloģiju ceļa rullis samals arī to.

• Cik ilgs aptuveni ir vienas civilizācijas pastāvēšanas cikls un kādi faktori to ietekmē?

Tas ir ļoti dažādi: civilizācijas var dzīvot gan četrus tūkstošus gadu, kā senās Ēģiptes civilizācija, gan pāris tūkstošus gadu kā antīkā civilizācija. No mūsdienās esošajām civilizācijām senākās ir konfuciāniskā un hinduiskā civilizācija, abām ir apmēram divarpus tūkstoš gadu.

• Kuru laika posmu vēsturē var uzskatīt par mūsdienu civilizācijas sākumu? 

Eiropas civilizācija veidojās uz diviem pamatiem: kristietības un antīkās kultūras mantojuma. Taču tā Rietumu civilizācija, kurā mēs šodien dzīvojam, veidojās uz iepriekšējās kristīgās Eiropas kultūras nolieguma pamata. Eiropas dekristianizācijas process bija sācies jau renesanses laikā, bet par simbolisku jaunās, uz laicīgiem ideoloģiskiem principiem veidotas Eiropas dzimšanas brīdi var uzskatīt franču revolūciju, jeb 1789.g. Neilgi pirms tam, 1776. g. tika pieņemta Amerikas Neatkarības deklarācija, kas lika pamatus Amerikai kā jauna tipa valstij. Tātad mūsdienu Rietumu civilizācija radās, pateicoties abiem šiem datumiem. Bet idejiski tā auga uz apgaismības laikmeta ideāliem. Tas nozīmē, ka pareizāk būtu runāt nevis par vienu Rietumu civilizāciju, bet par divām: kristīgo un postkristīgo, jeb laicīgo, kura patlaban ir dominējoša pasaulē un kura lielā mērā veidojas uz kristietībai pretējām vērtībām. Bet, ja mēs to aplūkojam kā vienu civilizāciju, tad varam skaidri redzēt, ka šodien tā ir sasniegusi ļoti dziļu vecumu, kad tiek noliegti tie pamati un vērtības, kuras to ir radījušas. Tas ir vēlās Romas impērijas laikmets mūsdienās, tas ir civilizācijas norieta laiks, kuram ir daudz paralēles arī citās kultūrās.

5. Vai šobrīd var jau runāt par mūsdienu civilizācijas beigām? Un kas par to liecina?

Domāju, ka beigas vēl nav, bet mēs strauji tām tuvojamies. Vispirms ir jāsaprot, ka civilizācijas noriets nav parasta krīze: krīzes notiek visu laiku, bet veselas un stipras sabiedrības spēj pārvarēt grūtības un rast risinājumus, krīze kļūst nāvējoša tikai slimai un iekšēji sapuvušai civilizācijai. Tas notiek tad, kad visaptverošai sistēmas krīzei pievienojas kādas lokālas krīzes vai problēmas, ar kurām sistēma nespēj tikt galā.

Kultūra iet bojā tad, kad tā zaudē savu ideālu un savas vērtības, t.i., tos pamatus, uz kuriem tā bija izaugusi un uz kuriem balstījās. Vispirms degradē tieši kultūra, proti, mentālā sfēra, vērtības, morāle, izglītība un pēc tam viss pārējais – vara, politika, ekonomika, sociālās struktūras utt. Šobrīd mūsu Rietumu civilizācija ir atteikusies ne tikai no saviem kristīgajiem pamatiem, bet arī no apgaismības laikmeta ideāliem, par ko liecina sistemātiska morāles, ģimenes un izglītības graušana. Izglītība veido pašu kultūras pamatu, tādēļ izglītības sabrukums draud ar krahu visai sabiedrībai.

Par civilizācijas norietu vispirms liecina māksla, jo, pirmkārt, mākslā un literatūrā visātrāk var ieraudzīt atteikšanos no kultūras klasiskajām vērtībām, no morāles un estētiskajiem kanoniem, un otrkārt, dekadentiskajās civilizācijās māksla strauji vienkāršojas un kļūst primitīva, kas vienmēr ir viegli pamanāms. To var labi redzēt visās vēlajās civilizācijās, gan vēlajā Romā, gan arī mūsdienu pasaulē. Taču māksla ir tikai ārējais rādītājs, simptoms, nevis cēlonis. Norietošās civilizācijās ir vērojams principā viens un tas pats procesu un parādību komplekss: vērtību krīze, ģimenes krīze, dzimstības krīze, tikumu degradācija, vispārēja korumpētība, politisko struktūru pārbirokratizācija un neefektivitāte utt., utt. Kad sabiedrība zaudē ideālus un kopējas vērtības, kad par galveno vērtību kļūst nauda un bauda, iestājas neizbēgams morāles sabrukums un sabiedrības krahs. Ja katram rūp tikai savs labums un nav morāles bremžu, sabiedrības pamati sairst no iekšienes – tāpat kā sairst mēbele, kuru ilgi un neatlaidīgi grauž ķirmis.

6. Kādus secinājums par civilizāciju pastāvēšanas problemātiku var izdarīt Bībeles kontekstā? 

Šie secinājumi ir jau ierakstīti Bībelē. Aptuveni viena trešdaļa Vecās Derības sastāv no vēstures, un šī vēsture skaidri un gaiši parāda, ka Dievs svētī savu tautu, kad tā ir uzticīga Viņam, un Dievs to atstāj un nolemj ciešanām un katastrofām, kad tā novēršas no sava Kunga. Viss ir pateikts, atliek tikai lasīt un mācīties. Bet, kā zināms, cilvēce negrib mācīties nedz no vēstures, nedz no Svētajiem Rakstiem.

7. Kāds ir Jūsu redzējums par Jāņa Atklāsmes grāmatā aprakstītajiem pēdējiem laikiem? 

Tur viss pateikts priekšā, nav ko pielikt un nav ko atņemt. Atklāsmes grāmatas teksts ir jālasa kontekstā ar Evaņģēlijiem, un tad mēs iegūstam skaidru ainu par pēdējiem un priekšpēdējiem laikiem. Visas pazīmes liecina, ka šie laiki tuvojas, bet, kā teikts, to stundu neviens nezina. Mūsdienu cilvēku garīgais stāvoklis bieži liek atcerēties Kristus vārdus Mateja Evaņģēlijā: “Un tāpēc ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs” (24,12). Modernais cilvēks arvien vairāk grimst naidā, cietsirdībā un egoismā, arvien mazāk ir spējīgs uz mīlestību, līdzjūtību un pat elementāru empātiju. Var labi redzēt, ka no mūsu dzīves pakāpeniski pazūd cilvēcība kā tāda. Sociālajā sistēmā arvien biežāk lietas tiek būvētas uz totālas neuzticības un nedrošības pamata, kas nozīmē arvien vairāk kontroles un formālisma.  Rezultātā cilvēks pierod pie formālām attiecībām un formālas pieejas, pats nemanāmi pārvēršoties par aukstu un nejūtīgu funkciju. Tātad cilvēks, kas zaudējis ticību un mīlestību, strauji dehumanizējas. Nemaz nerunājot par lielajiem sabiedriskajiem procesiem un fenomeniem, kuri nosaka pasaules attīstības virzienu. Mēs redzam, kā soli pa solim kristietība kļūst par vajātu reliģiju: dažviet jau ir aizliegts lietot krustu un krusta zīmi, dažviet aizliegti baznīcas zvani, arī pie mums ir kļuvis nepieklājīgi publiski runāt par kristietību un tās vērtībām. Pat apsveicot Ziemassvētkos, Ziemassvētki netiek pieminēti, un jau visaugstākā līmenī Eiropā ir izskanējusi ideja šo vārdu aizliegt… Starp citu, šodien top skaidras pat dažas tehniskas detaļas, kuras minētas Atklāsmes grāmatā un kuras agrāk nebija saprotamas. Piemēram, Baznīcas tēvi izvairījās komentēt antikrista zīmi uz labās rokas un uz pieres, bez kuras nevarēs ne pirkt, ne pārdod, jo toreiz nevarēja iedomāties, kas tas varētu būt un kā tas būtu iespējams. Šodien mēs jau lieliski saprotam, ka tas ir iespējams, kad bez kādas zīmes nevar ne pirkt, ne pārdot. Tātad mēs atrodamies priekšvakarā, bet tajā pat laikā mēs zinām, ka Dievs uzvarēs.

8. Kādi, Jūsuprāt, ir iespējamie nākotnes attīstības scenāriji Latvijā un pasaulē? 

Pasaules varenie stāsta mums par “lielo restartu”, kas nozīmē lielo “izslēgšanu” un “jaunu palaišanu” ( great reset ). Mēs dzirdam skaistus vārdus par labāku pasauli, taču rodas bažas, ka aiz šiem vārdiem iezīmējas mūsu totalitārā nākotne bez īpašuma un bez tiesībām. Viss liecina par to, ka ejam uz elektronisko koncentrācijas nometni. Totalitārā tendence ir iezīmējusies jau diezgan sen, un pēdējos gados tā ir krietni pastiprinājusies. Sabiedrība ir gatava totalitārismam. Jo, pirmkārt, tā ir jau stipri atomizēta, proti, horizontālās saites ir pamatīgi iedragātas vai sarautas un cilvēks pakāpeniski pārvēršas par izolētu indivīdu, kurš negrib un nespēj socializēties un labprāt slēpjas savā virtuālajā pasaulē, kā rezultātā viņš kļūst neaizsargāts un viegli vadāms. Ne velti tagad notiek aktīvs uzbrukums pēdējam cilvēcības bastionam – tradicionālajai ģimenei. Kad tas sabruks, tiks sagrauti visi tradicionālās dzīves un pašas cilvēcības pamati. Otrkārt, jau tagad ir radīti nepieciešamie rīki, lai izveidotu totālu apspiešanas sistēmu. Pieaug kontrole, jau pastāv totalitāra ideoloģija un cenzūra, jau ir represijas pret citādi domājošiem. Un treškārt, tam visam pievienojas elektroniskās tehnoloģijas. Tagad cilvēkam tiek piestiprināts QR-kods, kas īstenībā ir preču zīme. Šī zīme jau tagad ir svarīgāka par pasi, jo savā būtībā tā ir pielaide pie cilvēka pamattiesībām un iespējām. Kontekstā ar Ķīnas reitingu sistēmu tas parāda, kādā virzienā attīstīsies mūsu “progress”. Nav grūti iedomāties, ka ar laiku šim QR- kodam viegli varēs piesaistīt visas cilvēka tiesības un dzīves funkcijas. Kods var mainīties un modificēties, var tikt aizstāts ar čipu, bet tendence ir skaidra: bez koda vai kādas citas zīmes cilvēks nespēs veikt nekādas funkcijas, bet, lai saņemtu šādu pielaidi, būs jāizpilda kādas noteiktas darbības, vienā vai citādā veidā jāpierāda sava lojalitāte utt. Transhumānisti jau jūsmo par tiem drīzajiem laikiem, kad cilvēks, “uzlabots” ar tehnoloģijām un savienots ar internetu, kļūs par “pilnīgāku būtni”, t.i., par biorobotu. Tikai viņi “aizmirst” pateikt, ka tas būs saprogrammēts un pilnībā vadāms biorobots, bez savas brīvās gribas. Un jau tagad tiek strādāts pie tā, lai atņemtu cilvēkam domas un gribas brīvību: viņa smadzenes cītīgi skalo masu mediji un apziņu notrulina masu kultūra. Bet atšķirībā no senās Romas šodien kultūra nemirst dabiskā nāvē, bet tā tiek mērķtiecīgi nogalināta, jo ar “reformu” palīdzību konsekventi tiek degradēta izglītības sistēma, savukārt mākslā sistemātiski tiek uzspiesti degradējoši trendi. Acīmredzot tas tiek darīts tādēļ, lai veicinātu esošās pasaules sabrukumu un tās jauno “restartu gaišajai nākotnei”. Tikai šķiet, ka šāda nākotne nesola mums neko labu un gaišu.

9. Kas Jums pašam ikdienā palīdz izdzīvot šos “trakos laikus”? 

Ticība, cerība, mīlestība. Ja Dievs ir licis mums dzīvot šajos laikos, tas nozīmē, ka mums ir sava misija un mums ir jāizdara sava izvēle. Svarīgi ir saprast, ko Dievs no mums grib un kas mums jādara. Ja cilvēks ir ar Dievu, viņam nav no kā baidīties.

Andris Bernāts

Vai Rietumi drīz sapūs?

Intervija publicēta žurnālā “Patiesā dzīve” 2021. 13.: https://jauns.lv/raksts/9viri/453524-vai-rietumi-driz-sapus-pasaule-arvien-skaidrak-iezimejas-virziba-uz-totalu-kontroli-saruna-ar-vesturnieku-hariju-tumanu

Padomju laikos populārs bija apgalvojums, ka kapitālistiskā Rietumu pasaule neglābjami pūst un drīz sapūs. Tomēr daudz ātrāk par Rietumiem sapuva Padomju Savienība, kurai komunisti prognozēja saules mūžu. Runas par Rietumu civilizācijas norietu ir aktuālas arī šodien, tāpēc par to, uz kurieni mēs īsti virzāmies, intervija ar vēsturnieku Hariju Tumanu.

Savulaik lielu ievērību guva filozofa Osvalda Špenglera 1918. gadā izdotais darbs Vakareiropas noriets (Der Untergang des Abendlandes), kurā viņš pareģoja Eiropas un Amerikas civilizācijas bojāeju. Civilizāciju attīstības un bojāejas tēmai pastiprinātu uzmanību pievērsa arī britu vēsturnieks un sociologs Arnolds Toinbijs. Viņš, tāpat kā Špenglers, pauda uzskatu, ka nav vienotas cilvēces vēstures, ir tikai atsevišķu savdabīgu, noslēgtu civilizāciju vēsture. Toinbijs norādīja, ka civilizācijas iet bojā nevis ārēja ienaidnieka, bet gan pašu vainas dēļ. Viņaprāt, civilizācijas iet bojā nevis vecuma, bet gan izlaidības dēļ. Ikviena civilizācija balstās uz saviem morāles un tikumības pamatiem, un, kad tie kļūst vāji un sāk drupt, civilizācija iet bojā. Bojāejas pamatā ir valdošā mazākuma egoisms un vairākuma slinkums.

Par to, vai mūs tiešām gaida neglābjams sabrukums, Patiesā Dzīve uz sarunu aicināja vēsturnieku Hariju Tumanu, kurš, vērtējot šodienas situāciju, velk paralēles ar Seno Romu un saskata sabiedrības virzību uz tehnokrātisku totalitārismu.

Kad pāri visam – komforts un labklājība

Pirms gadiem sešiem laidāt klajā savu grāmatu Varoņi un varonība Senajā Grieķijā. Kā domājat, vai šis laiks ir piemērots varoņiem?

Varoņiem un varonībai vienmēr ir vieta dzīvē, taču ir laikmeti, kas veicina varonību, un ir laikmeti, kas to neveicina un pat nicina. Tas ir jautājums par to, kādu cilvēku sabiedrība uzskata par ideālu un kādu cilvēku tā veido. Cilvēka ideāls, ko sabiedrība rada noteiktā laikā, atspoguļo tās vērtības. Mūsu laiks varoņiem ir nelabvēlīgs, ar savu nicinošo attieksmi pret varonību kā tādu tas pat nedod iespēju tai rasties. Mēs dzīvojam laikmetā, kad varoņi nav vajadzīgi.

Varoņi neiederas mūsu laika kontekstā?

Atklāti sakot, varoņi vienmēr ir traucēklis lielai sabiedrības daļai, jo viņi neiekļaujas sistēmas rāmjos. Šeit es nerunāju par pašsaprotamām lietām, piemēram, par slīkstoša cilvēka izglābšanu. Manuprāt, tā ir dabiska katra normāla cilvēka rīcība. Ar vārdu varonība es te saprotu īpašu dvēseles un prāta stāvokli, kas paredz gatavību upurēties kāda augstāka mērķa labā. Varonība sākas tur, kur beidzas bailes no nāves, un tas ir iespējams tikai uz īpašas vērtību sistēmas pamata. Eiropas vēsturē zinām laikus, kad varonība tika veicināta un varoņi bija sabiedrības ideāls. Nevar nepamanīt, ka laika gaitā ir mainījušies priekšstati par to, kas ir varonība. Piemēram, Homēra varonis senajā Grieķijā kalpoja savai ekskluzīvajai varoņa slavai un godam, viņa individuālie panākumi bija pāri visam. Protams, ļoti svarīgs bija ētiskais aspekts. Savukārt romiešiem varonis bija tas, kas kalpoja Romas valstij un bija gatavs par to mirt.  Viduslaikos varoņi bija bruņinieki, kuri kalpoja Dievam, karalim, godam, slavai un daiļajai dāmai. Vēlāk izveidojās priekšstats, ka varonis kalpo savai tautai, nācijai, valstij. Savukārt šodien valdošais ir uzskats, ka nevienam nav jākalpo, vien savam komfortam un labklājībai. Tagad ir pieprasījums pēc paklausīga mietpilsoņa, kas savā garā ir mazs cilvēciņš un labi iekļaujas noteiktos uzvedības rāmjos. Šodien varoņi būtu liels traucēklis pastāvošajai sistēmai, jo viņi nespētu tajā iekļauties. Kā mēs redzam, pasaulē arvien skaidrāk iezīmējas virzība uz totālu kontroli. Mēs visi izjūtam, cik ļoti pieaug dažādas atskaites, kontroles un pārbaudes, cik pieaug dažādas atkarības un saistības. Valdošā ideoloģija kļūst totalitāra, pieaug cenzūras spiediens un arvien vairāk rodas vārda brīvības ierobežojumu. Šī sistēma acīmredzami ir virzīta uz maza, ierobežota, paklausīga un sazombēta cilvēciņa izveidi. Brīvam, domājošam cilvēkam un varonim tajā nav vietas..

Šodien trūkst ne tikai varoņu, bet vispār spilgtu personību.

Tieši tā. Turklāt visās jomās. Piemēram, paņemsim politiku. Atceramies laikus, kad pie varas bija Čērčils, Golls, vēlāk – Reigans, Tečere, Miterāns, Kols. Lai ko mēs teiktu par viņu personīgajām īpašībām un politiku, viņi bija spēcīgas personības. Tagadējo politiķu plejāde ir pelēcības no sīko ierēdņu sugas. Tas pats vērojams citur, arī populārajā mūzikā. Agrāk topā bija tādi dižgari kā Fredijs Merkūrijs, Fils Kolinss, Rodžers Voterss un citi, kuriem balsīs skanēja liels personības spēks. Tie bija laiki, kad visur bija sastopamas personības ar mugurkaulu, t.i., ar savu pārliecību un ideju pasauli. Bet kāds šodien ir valdošais tips? Glums dzīves baudītājs bez mugurkaula. Jo kas šodien tiek prasīts no cilvēkiem? Vispirms fleksiblitāte, t.i., spēja adaptēties un pielāgoties. Tagad ļoti populārs ir sauklis: „Kas nemainīsies, tas nepastāvēs.” Mūs aicina kļūt par hameleoniem, kas ātri spēj piemēroties ārējiem apstākļiem.  Šodien sistēma tiek veidota tāda, lai cilvēkam nebūtu nekā patstāvīga un pastāvīga. Tādas vērtības kā Dievs, dzimtene, tauta tiek pakāpeniski izstumti no apziņas. Galvenais esi tu pats un tava labklājība. Svarīga ir gatavība pieskaņoties mainīgajiem apstākļiem, lai varētu saglabāt savu komforta līmeni. Šodien nauda un bauda ir augstākās vērtības, cilvēka galvenais kredo un dzīves princips. Šādas vērtības var radīt tikai gļēvu patērētāju un viegli manipulējamu būtni. Cilvēks arvien vairāk sāk līdzināties tārpam, kuram galvenās īpašības ir locīties un pielāgoties. Tārpam nav mugurkaula, bet kas tad ir mugurkauls? Tā ir pārliecība, stabils pasaules uzskats, noteikta vērtību sistēma.

Kaut arī šis laiks nav labvēlīgs varoņiem, tādi cilvēki noteikti joprojām ir mums līdzās, bet mēs par viņiem neko nezinām. Vispār varonība savā galējā izpausmē atklājas kritiskā brīdī, nāves priekšā. Jo tikai kritiskās situācijās atklājas cilvēka patiesā daba, tas, uz ko viņš ir gatavs nāves priekšā. Kā jau teicu, varonis ir tas, kas gatavs mirt augstāku mērķu labā, mirt ar godu. Viņš ir spējīgs sevi upurēt, lai izpildītu savu pienākumu, savu misiju. Savukārt tārps lokās un piemērojas, līdz viņu saspiež. Es nevienam nenovēlu nokļūt kritiskā situācijā, taču mums jāapzinās, ka ikviena cilvēka dzīves kulminācija ir nāve. Tas ir brīdis, kad tiek novilkta strīpa zem rēķina, kur stāv rakstīts: “kopā”. Proti, tad atklājas viss, ko cilvēks pēc sevis ir atstājis. Mums visiem būtu derīgi biežāk domāt par savu nāvi, par to, ko mēs atstāsim aiz sevis, jo tas pēdējais rēķins var pienākt ikvienā brīdī. Atcerēšanās par to varētu pamudināt dzīvot jēgpilnāk.

Vai šodien pasaulē noteicošie patērētājsabiedrības principi nepadara cilvēkus vājākus, neuzņēmīgākus?  

Protams. Kāds konkrēts piemērs. Pirms gadiem padsmit kādā ASV universitātē notika šaušana. Kāds students atnāca uz auditoriju un sāka šaut. Uzbrucējam bija divas pistoles, viņš nošāva aptuveni piecdesmit cilvēkus.  Auditorijā bija vairāk nekā simts studentu, kuri visi paslēpās zem galdiem. Uzbrucējstikai staigāja apkārt un šāva. Viens pret simts. Un neviens neuzdrošinājās viņam pretoties, pat tajā brīdī, kad viņš pārlādēja pistoles. Viņš apšāva cilvēkus kā tādus paklausīgus lopiņus. Lūk, ko nozīmē sabiedrība bez varoņiem.

Varu piesaukt arī citus piemērus. Pirms gadiem septiņiem Ķelnē jaungada naktī emigranti seksuāli aizskāra vācu sievietes. Un nebija nekādas pretreakcijas. Tas vien skaidri apliecina, ka Eiropā vīrieši vairs nespēj aizstāvēt savas sievietes. Te pat nav runa par varonību, bet par elementāru goda un ģimenes aizstāvību. Pat uz to vīrieši nav spējīgi. Tā ir civilizācijas katastrofa, jo pašaizsardzības instinkts vairs nedarbojas. Protams, es sabiezinu krāsas, un droši vien Eiropā vēl ir vīri, kas gatavi aizstāvēt gan sevi, gan savas sievietes, taču viņi ir margināli, jo šodien vadošais trends virzās nevis drošsirdības, bet gļēvulības virzienā. Kad Amerikā pēc Floida nāves sākās grautiņi, mani ļoti iespaidoja video, kurā bija nofilmēti baltie vīrieši, kuri ar ieročiem rokās nostājās ķēdē savu māju priekšā un trakojošo mežoņu pūlis neuzdrošinājās viņiem pietuvoties un pagāja garām. Kamēr ir tādi vīri, tikmēr viss vēl nav zaudēts un pastāv cerība.

Ceļā uz tehnokrātisko totalitārismu

Jau simts gadus tiek runāts par Rietumeiropas norietu. Vēl no savas bērnības atceros runas par drīzo Rietumu sapūšanu. Taču Rietumu pasaule nekādi nevar sapūt līdz galam. Kā domājat, vai Rietumi tiešām sapūs?  

Kad mēs bijām mazi, padomju propaganda izmantoja tēzi par pūstošajiem Rietumiem, lai cildinātu sociālismu. Taču par Rietumu norietu ( redz, cik interesanti skan šie vārdi kopā ) runāja jau sen pirms padomju valsts piedzimšanas, pēc tās sabrukuma, un arvien vairāk mūsdienās. Tam ir pamats. Tas, ka Rietumu pasaule vēl nav sabrukusi, nenozīmē, ka tā nepūst. Savulaik Romas impērija puva kādus pārsimts gadu, šim procesam nav skaidru termiņu. Osvalds Špenglers nebija vienīgais, kurš runāja par Vakareiropas norietu. Par to runāja arī citi domātāji gan tajā laikā, gan vēlāk. Piemēram, franču vēsturnieks Žans Gimpels jau pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados prognozēja Amerikas norietu. Toreiz, kad ASV strauji attīstījās,  daudzi par Gimpelu pasmējās, taču septiņdesmitajos gados viņā sāka ieklausīties, jo atklājās, ka viņam bija taisnība. Un arī Špengleram bija taisnība. Savu grāmatu par Vakareiropas norietu viņš rakstīja vēl pirms Pirmā Pasaules kara un var tikai brīnīties par to, cik precīzi, balstoties tikai racionālā analīzē, viņš spēja prognozēt attīstības virzienu. Jau 20. gadsimta sākumā Špenglers spēja saskatīt tās tendences, kuras kļuva aktuālas tikai mūsdienās. No mūsdienu skatupunkta viņa uzskati ir politnekorekti un ir pretrunā ar šodienas ideoloģiju, tādēļ mūsu pasaule ir skeptiska pret viņa idejām.

.

Šodien daudzi gudrinieki norāda, ka pasaules politekonomiskā pārvaldības sistēma atrodas dziļā krīzē, tai nepieciešama transformācija.

Ne velti pats Klauss Švābs un viņam tuvie cilvēki runā par ceturto industriālo revolūciju. Švābs lieto jēdzienu Great reset un norāda, ka agrākais modelis vairs nestrādā, tas ir jāmaina. Taču tas, ko Švābs piedāvā, nav sevišķi pievilcīgs variants, jo tas paredz ekonomikas un patēriņa reducēšanu un daudzus ierobežojumus, kuri kopā var summēties elektroniskajā koncentrācijas nometnē. Skaidrs, ka kaut kas ir jāmaina, jo bezgalīga patērēšana nav iespējama. Taču līdzās politekonomiskajai krīzei es gribētu akcentēt kultūras degradāciju un pieaugošo amoralitāti, kas ir vecas un pūstošas civilizācijas pazīmes.

Kā rāda vēsture, kultūras attīstās kā dzīvi organismi – tās dzimst, aug, sasniedz kulmināciju, noveco un iet bojā. Un tāpat kā visiem organismiem līdzīgi izpaužas jaunības un vecuma pazīmes, tas pats sakāms par kultūrām: valdošās tendences sabiedrībā skaidri norāda uz augšupejošu vai lejupejošu attīstību. Lūkojoties uz šodienas Rietumu civilizāciju, varam redzēt pazīmes, kuras bija raksturīgas vecajai, brūkošajai Romas impērijai.  Protams, līdzīgus procesus varam redzēt arī senās Grieķijas, Ēģiptes, Babilonijas vai Persijas vēlajos periodos. Es vienmēr saku, ka kultūras rodas uz lielas idejas pamata un tās iet bojā tad, kad zaudē savu lielo Ideju, jeb saturu un jēgu. Vēsture to labi parāda.

Vārdu sakot, mums nevajadzētu mierināt sevi ar domu, ka Roma puva ilgi un mums ir vēl daudz laika. Mūsdienās visi procesi paātrinās, mēs dzīvojam ātro tehnoloģiju un komunikāciju pasaulē. Turklāt vēsture nemēdz precīzi atkārtoties, atkārtojas situācijas, nevis notikumi. Cilvēku rīcība tipiskās situācijās var būtiski atšķirties. Piemēram, Romas impērija rietumos sabruka un beidza savu eksistenci, bet austrumu daļā izveidojās Bizantija – tā pati impērija, tikai jau uz kristietības pamata. Tur tik tiešām notika restarts. Radās jauna kultūra un jauns saturs, kas vecajām formām piešķīra jaunu dzīvi. Konkrētais piemērs tikai apliecina, ka restarts vai resets ir iespējams. Protams, pienāca laiks, kad sabruka arī Bizantijas impērija. Šajā pasaulē tā ir iekārtots, ka viss reiz izbeidzas. Entropijas likums dara savu. Tas, vai spēsim izmantot restarta iespējas, atkarīgs no mums pašiem un valdošās elites.

Varbūt bojāeja nav nekas slikts? Kad civilizācija mirst, uz tās drupām veidojas jauna. Un varbūt tas jaunais ir kaut kas labs un vērtīgs

Protams, ar šādu domu mēs varētu sevi mierināt, īpaši, ja mēs kā nemirstīgas būtnes, no kosmiskiem augstumiem novērotu cilvēces vēsturi daudzu simtu gadu garumā. Bet mēs esam parasti cilvēki ar īsu mūžu un diez vai perspektīva pazust zem brūkošas civilizācijas drupām spēj sagādāt mums kādu prieku. Un diez vai lielu mierinājumu var sniegt doma, ka uz humusa, kas izveidosies no beigtās civilizācijas atliekām, izaugs jaunas civilizācijas skaistie ziedi. Tiem, kas kļuva par humusu Romas impērijas drupās, laikam bija vienaldzīgs tas, kas pēc tam izveidojās tajā vietā.  

No šodienas pozīcijām raugoties, Rietumu civilizācijas virziens nepavisam nav iepriecinošs. Uz to jau pagājušā gadsimtā norādīja tādi rakstnieki kā Oldess Hakslijs, Reds Bredberijs un Džordžs Orvels. Interesanti, ka viņu antiutopijās vienmēr tiek attēlota totalitāra nākotne. Tātad viņi jau XX gs. pirmajā pusē saskatīja un saprata attīstības tendences. Pagāja vairāki gadu desmiti, un tagad mēs redzam, ka viņu antiutopijas pamazām sāk piepildīties. It sevišķi precīzs bija Hakslijs savā darbā Brīnišķīgā Jaunā pasaule. Kā jau teicu, mēs skaidri redzam, kā pasaulē pieaug dažāda veida kontrole, uzraudzība, pārraudzība. Arvien vairāk mūsu dzīvē sāk dominēt dažnedažādas instrukcijas, pārbaudes, atskaites. Sistēma cenšas kontrolēt katru cilvēka soli, un šis kontrolējošais slogs kļūst arvien smagāks, tas uzspiež arvien jaunas direktīvas un normatīvus. Turklāt šodien milzīgas kontroles iespējas sniedz modernās tehnoloģijas, kuras arvien vairāk tiek izmantotas. Šajā ziņā priekšgalā visiem soļo Ķīna, kur t.s. reitingu sistēma jau reāli ievieš tehnokrātisko totalitārismu. Jaunās tehnoloģijas strauji attīstās, pasaule kļūst arvien caurspīdīgāka, un nemaz tik fantastiska vairs nešķiet iespēja, ka pavisam drīz mēs nonāksim Lielā Brāļa pastāvīgā kontrolē. Faktiski jau tagad mēs ar vienu kāju atrodamies elektroniskajā koncentrācijas nometnē, vēl tikai daži soļi, lai mēs tur būtu pilnībā. Šī nometne jau ir uzbūvēta, un ir skaidri redzams tās perimetrs. Vēl visur nav novilktas dzeloņdrātis un vadiem nav pieslēgta elektrība, taču viss jau ir gatavs, lai cietuma torņos iekārtotos uzraugi. Ja nemainīsies mūsu civilizācijas virzība, mūs sagaida totalitārisms.

Vai civilizāciju piebeigs muļķi?

Šodien daudz runā par izglītības degradāciju. Vai tiešām tā ir?

Pirmkārt, uz to norāda IQ mērījumi un citi testi, kas veikti pēdējos gadu desmitos. Un otrkārt, par to liecina mana pieredze. Drīz būs trīsdesmit gadi, kopš strādāju par pasniedzēju un labi redzu, kā krītas studentu intelektuālā kapacitāte. Protams, studenti ir dažādi, tomēr kopējais līmenis slīd uz leju. Es runāju par spēju uzņemt, apstrādāt un atcerēties informāciju, spēju mobilizēties nopietnam darbam, saprast tekstus un radīt tekstus. Šo situāciju veicina divi faktori: degradēta izglītības sistēma un masu kultūra.

Par pirmo faktoru tiek runāts bieži, bet par otro stipri retāk, lai gan tam ir milzīga nozīme. Ja bērni netiek audzināti nopietnam darbam, ja viņi tiek orientēti tikai uz izklaidi, tad ko no tiem var sagaidīt? Audzināšana de facto ir atcelta, tā tiek tulkota kā  vardarbība pret bērnu, jo audzināšana ir saistīta ar piespiešanu, bet piespiešana skaitās vardarbība. Taču – ja bērnus neaudzina, pastāv risks, ka viņi izaugs par mežoņiem, t.i., par barbariem. Barbars ir tas, kam nav izglītības un kam ir sveša Kultūra. Šeit ir vietā atcerēties Seno Romu, kura gāja bojā ne jau tāpēc, ka to ieņēma barbari, bet gan tāpēc, ka paši romieši kļuva par barbariem. Viņi degradējās, jo zaudēja Kultūru.

Vispār varam redzēt interesantu likumsakarību: kad Rietumu civilizācija strauji auga un vadīja tehnisko progresu, sabiedrībā valdīja liels optimisms un cerības, sociālo ideālu veidoja  darbīgi un mērķtiecīgi cilvēki, kuri bija tendēti uz lieliem sasniegumiem un šķēršļu pārvārēšanu. Iepretī tam šodien valda pesimisms, vienaldzība un – pats galvenais – vēlme izvairīties no grūtībām un jebkādas piepūles. Tipiska situācija dekadentiskai civilizācijai. Atkal nāk prātā tā pati Roma.

Kā jau teicu, šādu situāciju veicina gan masu kultūra, kas orientē cilvēku tikai uz baudām un izklaidi, gan izglītības sistēma, turklāt ne tikai pateicoties degradētām programmām un koncepcijām, bet arī pateicoties principam “nauda seko studentam”, kas padara augstskolas finansiāli atkarīgas no studentu skaita, kā rezultātā izglītības latiņa neizbēgami slīd uz leju – lai šo skaitu varētu nodrošināt.

Ja muļķu ir ļoti daudz, viņi sāk diktēt noteikumus.

Protams, minētie divi faktori vairo muļķu skaitu. Mēs dzīvojam masu kultūras laikā, ko pareizāk būtu nosaukt par bezkultūras laikmetu. Starp citu, pirmais, kurš sāka runāt par muļķu masas diktātu, bija spāņu filozofs Hosē Ortega i Gasets, kurš savā ievērojamajā darbā Masu sacelšanās analizēja bezkultūras uzbrukumu. Gasets – tāpat kā Špenglers – jau pirms simts gadiem paredzēja tos procesus, kas norisinās šodien.

Viņš pauda uzskatu, ka Rietumu civilizāciju izveidoja cilvēki ar noteiktām īpašībām un kvalitātēm, un ka tieši šo īpašību iztrūkums nākamajās paaudzēs var būt fatāls visai Rietumu civilizācijai. Tie ir pravietiski vārdi. Cilvēki, kas izveidoja Rietumu civilizāciju, bija apveltīti ar gribasspēku, mērķtiecību un atbildības sajūtu. Viņiem bija laba izglītība un viņi bija gatavi uz smagu darbu, gatavi upurēties augstāku mērķu labā. Tagad šādas īpašības iet mazumā, jo ir pavisam citas vērtības. Protams, cilvēki ir dažādi utt., taču es nerunāju par atsevišķiem gadījumiem, es norādu uz kopīgo tendenci. Jau šodien tiek izteiktas bažas, ka jaunā formatējuma ļaudis nespēs pārvaldīt mūsu tehniski augsti attīstītu civilizāciju. Vairs nebūs pietiekami daudz kompetentu cilvēku, lai šo tehnoloģisko sistēmu uzturētu un attīstītu.

Jau tagad speciālisti norāda uz problēmām zinātnē, jo tās attīstība sāk bremzēties. Zinātnieki noveco, un fundamentāli izrāvieni zinātnē vairs nenotiek. Pārsvarā tiek izmantoti un pielietoti agrāk veiktie lielie atklājumi.

Vai iepriekšminētie procesi nav saistīti ar to, ka pasaule vairojas sprintera ātrumā? 20. gadsimta sākumā dzīvoja aptuveni 1,6 miljardi cilvēku, bet šodien – teju astoņi miljardi. Un šo miljardu vidējais izglītības līmenis diemžēl slīd uz leju.

Jā, tas ir dabiski: masas kļūst arvien neizglītotākas un tumsonīgākas, un diktē savu plebeju gaumi. Masu kultūra uzspiež zemo un primitīvo, pie tam ideoloģiski tiek grautas visas vērtību hierarhijas, zemo un zemisko pielīdzinot cēlajam un skaistajam. Tā rezultātā cēlais un skaistais tiek diskvalificēts un izspiests no apziņas. Mēs jau sākam pierast dzīvot starp kroplo un neglīto.

Šodien jebkas tiek atzīts par vērtīgu, ikviena muļķība pasludināta par viedokli, kurā jāieklausās. Tas ceļ gan muļķības statusu, gan pašu muļķu pašapziņu. Tā rodas plebeju domas un gaumes diktāts, tā veidojas agresīvs plebeju pūlis, kas iznīcina kultūru. Tas ir tas, par ko savulaik runāja Hosē Ortega i Gasets. Starp citu, viņam ir trāpīgs formulējums, kas ir plebejs. Tas ir cilvēks, kurš nevienu neatzīst labāku par sevi. Tātad plebejs ir nevis sociālais statuss, bet dvēseles stāvoklis. Šodien tādu cilvēku kļūst arvien vairāk. Viņiem ir maz spēju un zināšanu, toties milzīgas ambīcijas, pretenzijas pret citiem un apkārtējo pasauli. Tā ir tumsonība. Kad šādu tumsoņu kļūst pietiekami daudz, viņi kļūst par civilizācijas kapračiem. Vēl pavisam nesen tāds pūlis boļševiku vadībā iznīcināja Krievijas impēriju. Ir arī citas analoģijas, tādu gadījumu ir pietiekami daudz vēsturē. Vēstures filozofs Arnolds Toinbijs rakstīja, ka civilizāciju grauj iekšējais un ārējais proletariāts. Un šodien tas ir reāls mūsu civilizācijas drauds.  

Esmu dzirdējis apgalvojumu, ka latviešu tauta pastāvēs tik ilgi, kamēr būs Dziesmu svētki. Tas ir galvenais vienojošais un mobilizējošais faktors latvietības uzturēšanai un apliecināšanai.

Dziesmu svētki – tā ir iespēja apzināties un piedzīvot, ka esam tauta un esam vienoti. Diemžēl ikdienas dzīvē esam sašķelti, un ne velti teic – kur divi latvieši, tur trīs partijas. Cīnoties par materiālajiem labumiem esam gatavi viens otru “apēst”. Manuprāt, tautas attīstības galvenais priekšnosacījums ir savstarpēja solidaritāte. Ja būsim solidāri, būsim spēcīgi. Un tad nebūsim tik ļoti pakļauti ārējiem procesiem. Katrs no mums ir atbildīgs Dieva un mūžības priekšā, kā arī sabiedrības priekšā. Katram jādara tas, ko viņš savā vietā spēj un var izdarīt dzimtenes labā.  

Elita Veidemane.

Harijs Tumans: Iespējams, virzāmies uz globālu katastrofu.

Intervija publicēts “NRA” 27.07.2021.: https://neatkariga.nra.lv/intervijas/353365-harijs-tumans-iespejams-mes-dodamies-uz-globalu-katastrofu

„Cilvēki nereti cieš no ideoloģiskās intoksikācijas, viens otrs pat zaudē veselo saprātu. Līdzīga ideoloģiskā intoksikācija bija komunistu laikos, bet domāju, ka toreiz daudzi tikai tēloja, ka ir saindējušies. Tagad šī intoksikācija ir daudz bīstamāka, jo to neuzspiež ar varu, tā maigi un nemanāmi tiek iepotēta – caur medijiem, publisko sfēru, sociālajiem tīkliem. Tādēļ daudzi uztver šīs ideoloģiskās dogmas kā savējās. Diemžēl ne visi cilvēki ir spējīgi uz analīzi un izpratni,” pesimistisks par realitāti ir Latvijas Universitātes profesors, Dr.hist. Harijs Tumans. Viņš ir viens no Latvijas Vīru biedrības dibinātājiem. Šodien – intervija ar Hariju Tumanu.

Nesen ir nodibināta Latvijas Vīru biedrība. Izstāstiet, lūdzu, par to.

Biedrības mērķis ir laulības un ģimenes institūta stiprināšana sabiedrībā. Mēs nevēršamies ne pret vienu un ne pret ko, mēs esam par, nevis pret, proti, mēs esam par ģimeni. Biedrības uzdevums ir popularizēt un veicināt vīru un tēvu iesaisti ģimenē un bērnu audzināšanā. Tas nozīmē atbalstīt tradicionālās ģimenes, kas ir latviešu nācijas un Latvijas valsts pamats. Darbības līdzekļi un veidi var būt dažādi: mūsu biedrības valdes priekšsēdētājs Andars Ignacs ir iesniedzis Centrālajā vēlēšanu komisijā dokumentus, lai rosinātu tautas nobalsošanu par ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē. Paredzēts rīkot seminārus, publicēt tekstus un rīkot nometnes, vārdu sakot, dažādos veidos atbalstīt tradicionālo ģimeni un popularizēt veselīgu dzīvesveidu.

.

Kas jūs – divpadsmit vīrus – pamudināja dibināt šādu biedrību?

Katram bija savs impulss, bet mēs visi apzināmies ģimenes nozīmi un saprotam, ka ir pienācis laiks kaut ko darīt lietas labā. Kas attiecas uz mani, šā gada janvārī man piezvanīja daži pazīstami cilvēki un izstāstīja ideju. Es nekavējoties piekritu darboties šajā biedrībā. Šis ir laiks, kad ģimene un vispār tradicionālās vērtības ir jāaizstāv un jāpopularizē. Tagad notiek plašs un pārdomāts uzbrukums šīm vērtībām. Tā kā pats nesen biju pakļauts šādiem uzbrukumiem*, es faktiski pat negribot nokļuvu uz neredzamas frontes līnijas, bet no šīs pozīcijas nav atkāpšanās. Tātad man šis lēmums bija dabisks. Bet atkārtošu: mēs cīnāmies par, nevis pret. Mēs esam par ģimeni un par vīrieša vietu tajā. Šī ideja man ir ļoti tuva.

Cik ilgi jau notiek uzbrukumi tradicionālajām vērtībām un to nesējiem?

Tas sācies diezgan sen, process notiek jau vairākus gadu desmitus. Tomēr aktīvi uzbrukumi sākušies salīdzinoši nesen, pieaugot spiedienam uz tradicionālajām vērtībām, kuras aktīvi tiek “demontētas”. Pie tā var pieskaitīt agresīvu propagandu, ideoloģisko cenzūru, un t.s. “kancelēšanas kultūru” ( cancel culture), kas faktiski nogalina vārda brīvību. Tas ir spiediens uz tiem, kuri pārstāv un aizstāv tradicionālās vērtības. Varbūt atceraties, gluži nesen sociālajos tīklos bija uzbrukumi kādai sievietei, kura atļāvās pateikt, ka viņai viendzimuma attiecību popularizēšana sabiedrībā ir nepieņemama. Viņai virsū gāzās milzīga naida lavīna. Šāda tendence – naids pret citādi domājošajiem, proti, pret tradicionāli domājošajiem, – pēdējā laikā ļoti aktivizējusies. Kādreiz varēja teikt, ka tās ir dažādas ideoloģiskās pozīcijas – konservatīvā un ultraliberālā, kas eksistē paralēlās pasaulēs un mierīgi sadzīvo, bet tagad redzam, ka mierīga līdzāspastāvēšana ir beigusies un sācies ideoloģiju karš. Turklāt konservatīvajiem spēkiem kļūst arvien grūtāk sevi aizstāvēt.

Tikko bija arī sociālo tīklotāju uzbrukums dziedātājai Elīnai Garančai, kura atļāvās pateikt, ka „mūsdienu demokrātijā nevienam nav tiesību brīvi izteikties”. Proti, cilvēka teiktais tiek pakļauts cenzūrai, cilvēks nedrīkst „nepareizi” izteikties par seksuālajām minoritātēm, reliģiju, blondīnēm, par sievietēm un vīriešiem, ādas krāsu izteikties par ādas krāsu vai etnisko piederību.

Kārtējais mēslu gāziens… nav brīnums. Protams, Elīna Garančai ir taisnība. Vārda brīvība šodien ir nopietni apdraudēta. Izteikties visbiežāk liedz tiem, kuri pārstāv konservatīvās vērtības, toties brīvi var izteikties kreisie liberāļi. Tie, kuri pārstāv normalitāti un veselo saprātu, kļūst par minoritāti un  uzbrukuma objektu.

Sagaidāt, ka arī pret jūsu biedrību vērsīsies kreisie liberāļi? Jūsu biedrībā taču ir tikai vīrieši, sak, kāpēc tāda “diskriminācija”?

Protams, ka būs uzbrukumi. Bet diskriminācijas, protams, nekādas nav. Statūtos nav nekāda lieguma iestāties biedrībā, taču tās nosaukums paredz, ka to veido vīri. Mūsu biedrībā līdzdarbojas arī sievietes: ļoti aktīvi mums palīdz, piemēram, juriste Baiba Rudevska, rakstniece Inguna Roga – Saulīte. Mēs viņas mīlam un cienām. Taču būtībā mūsu organizācija ir tieši vīru apvienība.

Idejiskais pamats ir tas, ka ģimeni veido ne tikai sieva / māte, bet arī vīrs / tēvs. Mums svarīgs aspekts ir uzsvērt vīra un tēva lomu ģimenē. Bērniem ir vajadzīgs tēvs. Normāla ģimene ir sieva, vīrs un bērni. Par bērniem atbild ne tikai sieviete – māte, bet arī vīrietis – tēvs.

Mēs akcentējam to, ka uz vīra un tēva pleciem gulstas liela atbildība. Šobrīd redzu, ka ir vīrišķības un vīrietības krīze, mūsu sabiedrība diemžēl ir stipri feminizēta, sievišķais tiek agresīvi izcelts, bet vīrišķais apspiests. Ne velti tiek runāts, ka patlaban visvairāk apdraudēts ir baltais, heteroseksuālais, kristīgais vīrietis. Tā ir apzināti veidota un apmaksāta politika. Piemēram, nupat bija oficiāla ziņa, ka Bila un Melindas Geitsu fonds ir veltījis 2,1 miljardu dolāru cīņai par dzimumu līdztiesību (gender equality). Starp citu, kovida apkarošanai šis fonds veltīja mazāku summu – tikai 1,7 dolāru, tātad, šī t.s. pandēmija viņiem liekas mazāk svarīga, nekā sabiedrības feminizācija un attiecīgās ideoloģijas uzspiešana.

Dzīve rāda, ka cīņa par sieviešu tiesībām bieži vien noved pie vīriešu diskriminācijas, un to tagad sauc par “pozitīvu diskrimināciju”, kas pats par sevi ir absurds.  

Ir labi redzams, ka šodien sieviete kļūst arvien vīrišķīgāka, bet vīrietis arvien sievišķīgāks. Tas rada disharmoniju dzimumu attiecībās un grauj tradicionālo ģimeni. Vīriešu vidū šodien izplatīts ir morāls vājums, neuzņēmība, gļēvulība, cenšanās izvairīties no atbildības. Nav brīnums, ka šodien Rietumu sabiedrībā trūkst vīriešu, proti, trūkst vīrišķības. Jo, kad migranti uzmācās vācu sievietēm, izrādījās, ka Vācijā nav vīriešu, kuri būtu spējīgi aizstāvēt savas sievietes. Bet ja vīrietis nespēj aizstāvēt savu sievu un savu ģimeni, tā ir katastrofa.

Kopēja tendence ir skaidra: jo stiprāka ir sieviete, jo vājāks ir vīrietis. Faktiski, ja sieviete grib sev blakus lupatu vīrieša vietā, lai audzē savu spēku… (Smejas). Bet ja sieviete grib drošu aizmuguri un sev blakus ērgli, nevis lupatu, viņai jābūt sievišķīgai un pat nedaudz vājai. Tad vīrietim, figurāli izsakoties, izaugs spārni un viņš jutīsies nepieciešams, jutīs atbildību par sievu, bērniem, savu ģimeni, tad viņš būs stiprs. Vīrietis ir ģimenes mugurkauls, bet sieviete – ģimenes dvēsele un sirds. Tik vienkārši.

Diemžēl par šo skaidrību un vienkāršību publika interesējas daudz mazāk nekā, piemēram, par kādu divu latvju jaunekļu pārīti, kuri apprecējās kaut kur ārzemēs. Viena jaunekļa tēvs izteicās, ka atbalsta sava dēla izvēli: viņa līgavainis ir atlētisks, nodarbojas ar sportu…

Pasaule jūk prātā. Propaganda un masu kultūra padara smadzenes par ķīseli, kā rezultātā cilvēks nonāk pilnīgā meinstrīma varā un zaudē spēju patstāvīgi domāt. Es to saucu par ideoloģisko intoksikāciju. Daudzi zaudē pat veselo saprātu un vairs nespēj adekvāti uztvert realitāti. Līdzīga ideoloģiskā intoksikācija bija vērojama arī komunistu laikos, kaut gan es domāju, ka ne tik efektīva, jo daudzi tikai tēloja ideoloģisku dedzību. Tagad šī intoksikācija ir daudz bīstamāka, jo netiek uzspiesta ar varu, bet tiek maigi iepotēta – caur medijiem, publisko sfēru, caur sociālajiem tīkliem. Un daudzi cilvēki sāk uztver šīs ideoloģiskās dogmas kā savējās. Diemžēl ne visi cilvēki ir spējīgi analizēt un izprast… Vēl viens faktors ir izglītības degradācija, kas ļoti veicina apziņas primitivizāciju. Tā visa rezultātā veidojas jauna tipa cilvēki – tādi, kādi ir pieprasīti mūsdienu situācijā: bez savas domāšanas, bez iekšēja mugurkaula un viegli iespaidojami. Man ir ļoti žēl, ka cilvēki nesaprot elementāras lietas un zaudē veselo saprātu. Bet tāda ir laikmeta tendence.

Augustā mūsu valsti un tās galvaspilsētu „iepriecinās” praids. Skolēnu dziesmusvētkus aizliedza kovidpandēmiajs dēļ, savukārt praids tika atļauts. Nesaskatāt kādu segregāciju? Vai arī – dziesmu svētku dalībniekus kovids apraudētu, bet praida dalībnieki ir imūni pret to?

Praidistiem pat kovidsertifikātus nepieprasīs? Tātad viņiem ir atļauts tas, kas nav atļauts citiem. Gluži pēc Orvela: daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem. Ja Dziesmusvētkiem jānotiek attālināti, kāpēc arī praidu nevarētu rīkot attālināti? Tas parāda, kas patiesībā ir šis meinstrīms, un ka tas ir vērsts pret tradicionālo vērtību sistēmu. Starp citu, man te ienāca prātā joks: tiem, kuri nevar vai nevēlas vakcinēties, vajadzētu definēt sevi kā seksuālo minoritāti, tad viņus liks mierā un nevienam neienāks prātā runāt par cilvēktiesību atņemšanu viņiem…

Līdz kam nonāksim, tā dzīvojot?

Tas var beigties ar to, ka veselā saprāta un normālas domāšanas nesēji kļūs par vajātu minoritāti. Varam nonākt pie tā, ka jau oficiāli tiks aizliegts brīvi izteikties un paust savus uzskatus, bet nākamais solis būs vajāšana. Šis virziens var iznīcināt visas pasaules civilizāciju, un patlaban izskatās, ka, iespējams, mēs jau dodamies uz globālu katastrofu. Paralēles ar senās Romas civilizācijas bojāeju ir gana spilgtas: vērtību zudums un morāles degradācija, ģimenes sabrukums, barbaru masu pieplūdums, ekonomiska krīze utt. Mūsdienas no tiem laikiem atšķiras tikai ar tehnoloģiju līmeni, bet būtība ir tāda pati. Vēsture mūs māca, tikai mēs – negribam mācīties.

• Aptuveni pirms divarpus gadiem Latvijas Kultūras akadēmija nepagarināja darba līgumu ar profesoru Hariju Tumanu, formāli pamatojot šo nepagarināšanu ar to, ka Kultūras akadēmijai nav vajadzīgs antīkās kultūras vēstures kurss. Taču „pie vainas” bija anonīmu anketu sūdzības, no kurām trijās profesors atpazina savus jokus, savukārt divas bija pilnībā izdomātas. „Šajā gadījumā patiesais lietas stāvoklis nevienu neinteresēja, anonīmām sūdzībām tika piešķirts absolūtas patiesības statuss, un pasniedzējs tika atzīts par vainīgu bez uzklausīšanas, tātad bez aizstāvības tiesībām. Es varu to izskaidrot tikai kā ideoloģiskas diktatūras izpausmi.” „Nepareizo” profesoru, kurš ironizēja par feminismu un tā izpausmēm, vajadzēja dabūt ārā no augstskolas ar jebkuriem paņēmieniem. Visu notikuma aprakstu var izlasīt šeit: https://neatkariga.nra.lv/komentari/elita-veidemane/338528-vai-kulturas-akademijas-feministes-dejos-kailas

Foto F64

Dr. hist. Harijs Tumans

MASU KULTŪRA VĒSTURISKĀS RETROSPEKCIJAS SPOGULĪ:

SENO LAIKU PIEMĒRS

( Publicēts žurnālā “Sans” Nr 3, 2015.: https://las.am/lv/e-content/sans-nr-3 )

Par masu kultūru tiek runāts un rakstīts ļoti dažādi – gan aplūkojot tās no dažādiem skatu punktiem, gan analizējot ar dažādu metodoloģiju palīdzību. Taču parasti ar masu kultūru saprot jaunāko laiku fenomenu, kas ir sācies, kā daži domā- XIX gs. beigās vai XX gs. sākumā, kā domā citi. Arī internetā atrodamās definīcijas saista šo fenomenu ar moderno sabiedrību un mūsdienu masu medijiem. Tomēr labi izglītoti ļaudis iebilst, ka masu kultūra pastāvēja jau senajā Romā. Un viņiem ir taisnība: visi ir dzirdējuši seno romiešu saukli „maizi un izpriecas”, un visi zina, kas ir amfiteātris. Dabiski, ka šeit rodas jautājums: vai tam, kas ir bijis senajā Romā un tam, ko mēs pazīstam šodien, ir kopīga daba vai tā ir tikai nejauša analoģija? Lai rastu atbildi, vispirms jāsaprot, kas masu kultūra vispār ir. Taču šeit mēs ieejam tādos domu, viedokļu un teoriju brikšņos, ka izkļūt no tiem sveikā, t.i., tā, lai iegūtu skaidru priekšstatu, ir praktiski neiespējami. Un tiešām: ja mēs nespējam vienoties par to, kas ir kultūra ( šodien pastāv jau teju 1000 definīciju ), kā lai mēs definējam tās surogātu – masu kultūru?

Man šķiet, ka šajā situācijā vislabāk ir atsvešināties no definīcijām un vienkārši mēģināt saprast lietas būtību. Piedāvāju to izdarīt caur vēstures skatupunktu. Jau pats apzīmējums norāda uz to, ka runa iet (sic!) par kultūru, kas domāta masu patēriņam. Ja vajag, to var uzskatīt pat par formālu definējumu. Taču visi formālie definējumi ir defektīvi, un šis arī. Jo masu faktora konstatācija pati par sevi vēl neko nedod lietas izpratnei un, skatoties dziļāk, atklājas papildus nozīme: masu kultūra ir tā, kas ir zemākas kvalitātes nekā elitārā kultūra. Citiem vārdiem sakot, ir Kultūra un blakus tai arī kaut kāda kvazi (it kā) kultūra, ne gluži kultūra. Šāda izpratne ir sastopama jau XX gs. vidū-rakstos, kas kritizēja televīzijas raidījumus. Arī tā laika domātāji (Jasperss, Toinbijs) vērtēja masu kultūru kā Kultūras degradāciju. Pats par sevi saprotams, ka mūsdienu postmodernisms neatzīst vērtējošus spriedumus, noraida pretstatu starp masu un elitāro kultūru un, protams, nevēlas neko dzirdēt par degradāciju. Tas ir dabiski, jo sevi gribas redzēt pozitīvā gaismā un nav patīkami, ja kāds rāda ar pirkstu un kliedz, ka karalis ir pliks. Tādējādi postmodernisti šodien mēdz teikt, ka Šekspīrs un Mocarts arī izklaidēja publiku, t.i., radīja sava laika popsu, tātad darīja to pašu, ko šodien dara Lady Gaga. Kad es to dzirdu, nevaru valdīt iekšējo protestu: vai tiešām starp Mocartu un Lady Gaga nav principiālas atšķirības?!

Tam es iebilstu gan konceptuāli, gan metodoloģiski. Pirmkārt, šāda pieeja nojauc robežu starp cēlo un zemo, labo un ļauno, skaisto un neglīto. Tā rezultātā tiek stiprināts nevis skaistais un labais, bet gan tieši pretēji – neglītais un tumšais, jo tas tiek attaisnots. Kad Lady Gaga tiek nostādīta līdzās Mocartam, viņa sāk valdīt, bet Mocarts aiziet ēnā. Tas ir dabiski, jo masa definitīvi ir vairākumā un nospiež visu tieši „ar savu masu”. Var pat teikt, ka tas ir dabas likums – katrs var izdarīt vienkāršu eksperimentu: pielikt pie sienas galda lampu un pavērot gaismas un ēnas spēli. Tuvu gaismas ķermenim robeža starp gaismu un tumsu ir ļoti asa, bet jo tālāk, jo vājāka tā kļūst, līdz beidzot pazūd pavisam, pārejot vispirms pelēkā zonā un beidzot – pilnīgā tumsā. Kur beidzas gaismas un ēnas robeža, tur sākas tumsa. Šis princips ir labi redzams arī kultūru vēsturē: gaismas ķermenim šeit atbilst Kultūras impulss – sākumā tas spoži spīd, bet ar laiku paliek arvien vājāks, pelēcība (masa) pakāpeniski visu pārņem, līdz beigās iestājas pilnīga tumsa, kas atbilst Kultūras nāvei. Citiem vārdiem, masu dominance ir vecas kultūras pazīme un norāda uz attiecīgu stadiju tās dzīvē, kā to savulaik precīzi noformulēja Špenglers. Starp citu, balstoties savā teorijā, viņš jau XX gs. sākumā konstatēja, ka pienāks laiks, kad beigs pastāvēt Mocarts un Rembrants, un nevis tādēļ, ka nebūs nošu pierakstu vai gleznu, bet gan tādēļ, ka nebūs acu un ausu, kas spēs tos uztvert. Šodien ir acīmredzami, ka šis pareģojums sācis piepildīties, un mūsu pasaulē arvien mazāk paliek to ausu un acu, kas spēj uztvert Mocartu un Rembrantu, toties arvien vairāk kļūst Lady Gaga apjūsmotāju…

Otrkārt, postmodernā ideoloģija šajā gadījumā lieto viltīgu paņēmienu, kas tiek balstīts formālā pieejā: ja starp lietām pastāv kaut neliela ārēja līdzība, tiek apgalvots, ka šīs lietas ir identiskas. Skaidrs, ka tādā veidā visu ko var pielīdzināt visam kam. Bet, ja mēs skatāmies pēc būtības, redzam būtiskas atšķirības. Piemēram – klasiskais sengrieķu teātris. Kā zināms, tas bija paredzēts visiem polisas iedzīvotājiem, tātad toreizējām masām. Taču nevienam nav ienācis prātā to raksturot kā masu kultūru, taisni otrādi – to sauc par klasisko mākslu, sengrieķu Kultūras izpausmi. Tas nozīmē, ka galvenais kritērijs tomēr ir kvalitāte, nevis formālie kvantitātes rādītāji. Acīmredzot masu kultūra sākas tur, kur kvantitāte kļūst par kvalitāti. Pirmais uz to norādīja spāņu domātājs Ortega-i-Gasets, kurš apgalvoja, ka Kultūru rada radošais mazākums, bet masas, kad tās pārņem sabiedrisko telpu, uzspiež savu bezgaumību un vidusmēra cilvēka mērauklu. Tādā veidā izpaužas „masu sacelšanās”. Ja to saprot, tad ir skaidrs, ka starp Mocartu un Lady Gaga ir grandioza kvalitātes distance, drīzāk pat bezdibenis. Bet, lai apjēgtu šīs atšķirības, ir tuvāk jāieskatās lietas būtībā un jāienirst vēstures dzīlēs.

Mūsdienās, runājot par masu kultūru, tiek akcentēts tās komerciālais raksturs, kas nemanāmi kļūst par galveno tās pazīmi. Tik tiešām: mūsu laikmetā, kad valda nauda un viss ir kļuvis par preci, arī māksla un kultūra kopumā ir kļuvusi par preci. Līdz ar to šodien mākslinieka galvenais uzdevums ir pārdot savu produkciju, tādēļ  viņš rada to, ko masas labprāt pērk un patērē. Tomēr šis skatījums ir vienpusīgs un neatklāj lietas otru pusi, un proti, to, ka masu kultūras saturu diktē ne tikai tirgus pieprasījums, bet arī valdošā masu ideoloģija, jeb mainstream. Par spilgtu piemēru tam var kalpot tas pats sengrieķu teātris, kurš no Kultūras nesēja ar laiku pārvērtās par masu kultūras nesēju. Tam ir divi liecinieki: teātra vēsture un Platons.

Vēsture mums saka, ka pēc Eiripīda senajā Grieķijā nebija vairs neviena tik nozīmīga dramaturga, kura sacerējumi varētu pārdzīvot savu laiku un saglabāties līdz šīm dienām; mūsu rīcībā ir tikai autoru vārdi un viņu darbu atsevišķi fragmenti. Tomēr tā vēl nebija teātra nāve – vairākus gadsimtus pēc Eiripīda vēl Romas impērijas laikā visās pilsētās tika būvētas teātru ēkas un rīkotas izrādes. Bet, acīmredzot tās bija tik mākslinieciski mazvērtīgas, ka neizturēja laika pārbaudījumu, jo lugu teksti netika pārrakstīti un nodoti nākamajām paaudzēm. Tas nozīmē, ka uz skatuves tika uzvestas vai nu veco klasiķu lugas, bieži vien „jaunā interpretācijā” gandrīz mūsdienu garā, vai arī laikmetīgu autoru ludziņas, kas bija domātas vienīgi izklaidei vai īsas slavas meklēšanai. Bet kādēļ tā notika? Kādēļ grieķu teātra māksla tik ātri degradējās? Atbildes uz šiem jautājumiem mums sniedz Platons.

Platona dialogos Sokrāts periodiski runā par mākslu, tās patieso uzdevumu un patreizējo (t.i., V gs.p.m.ē. otrā puse) degradāciju. Viņš vairākas reizes ļoti kritiski izsakās par sava laika dzeju, teātra mākslu un runas mākslu. Dialogā „Likumi” viņš parāda degradācijas procesa gaitu: viņaprāt vecajos labajos laikos, kad viss bija pareizi, dzejnieki ievēroja žanru robežas, bet skatītāji klusi skatījās un gaidīja kompetentas žūrijas spriedumu, taču tagad jaunie dzejnieki ir sabojājuši mākslu, sajaucot kopā žanrus un cenšoties tikai pēc tā, lai izdabātu publikai un sagādātu tai baudījumu. Savukārt publika ir iedomājusies, ka ir spējīga kompetenti spriest par lietām, kurās tā īstenībā neko nesaprot, kļuvusi bezkaunīga un sākusi skaļi paust savus vērtējumus izrādes laikā ar kliegšanu, svilpšanu vai aplausiem ( starp citu, tas ir pirmais aplausu pieminējums vēsturē ). Rezultātā, secina Platons, teātros visu nosaka nevis labākie cilvēki, bet tumsonīga pūļa patvaļa un bezgaumība ( Plat. Leges, 700b-e). Vai tas nav masu kultūras apraksts? Retorisks jautājums, jo paralēles ar mūsdienām ir acīmredzamas. Vārdu sakot, sengrieķu teātris kā māksla un kā Kultūras izpausme beidza pastāvēt tad, kad tajā sāka valdīt masas gaume, t.i., masu kultūra. Kā redzams, ne tirgus, bet masu gaume kā ideoloģiskais mainstream bija tas, kas noteica mākslas pārtapšanu par surogātu. Atcerēsimies, ka tas notika Atēnās demokrātijas laikā, tātad gan politikā, gan mākslā notika viens process – tā pati „masu sacelšanās”. Nav brīnums, ka teātris pārstāja būt māksla un pārvērtās par šovu…

Protams, šeit rodas jautājums: vai paši grieķi saprata šīs pārmaiņas būtību? Platona dialogs „Gorgijs” dod apstiprinošu atbildi. Tajā Sokrāts pretnostata īsto mākslu un pseidomākslu: pirmajā gadījumā par mērķi tiek izvirzīts uzdevums darīt cilvēkus labākus, bet otrajā gadījumā tiek domāts vienīgi par peļņu un citu labumu gūšanu. Tiek paskaidrots, ka māksla audzina, bet pseidomāksla izdabā un sagādā baudījumu, uz kā pamata Sokrāts vispār to neatzīst par mākslu, bet dēvē par kaut kādu māku, līdzīgu pavāra mākai (Plat. Gorg., 459b-503b, 513e). Saprotams, ka tie, kas praktizē šādas mākas, rūpējoties par savu izdevīgumu, komercializē tās un padara par preci. Rezultātā tāpat kā šodien, viss griežas apburtā lokā: mainstream nosaka vērtības, gaumi un rada pasūtījumu tirgum, bet tirgus apkalpo un nosaka mainstream. Tomēr galvenais Platona vārdos ir tas, ka par mākslas uzdevumu viņš pasludina cilvēku audzināšanu. Principā tas attiecas uz visu Kultūru kopumā, jo katra Kultūra audzina – tāda ir tās būtība. Un, kā uzskatāmi parādīja Verners Jēgers savā nemirstīgajā „Paideijā”, visa sengrieķu Kultūra tika pakļauta šim uzdevumam. Iepretī tam masu kultūra izklaidē, jeb, kā mēdza teikt Platons, „izdabā pūļa gaumei”.

Masu kultūru mēdz saukt arī par patērētāju kultūru, kam tāpat ir paralēle senajā Grieķijā: kopš IV gs.p.m.ē. arheoloģija fiksē masu patēriņa preču izplatību visā grieķu pasaulē. Pārsvarā tā ir keramika, luksus preces, dažādi sadzīves priekšmeti un sīkas terakotas statuetes, kuras katrs varēja atļauties iegādāties atbilstoši principam: „mākslu – katrā mājā”. Citiem vārdiem, senie grieķi ikdienā lieliski pazina to, ko mēs saucam par plaša patēriņa preci (širpotrebu). Dabiski, ka ar laiku širpotrebs parādījās arī citās kultūras jomās – mākslā un literatūrā, kur arī sākās izdabāšana masu gaumei. Taču pilnīgi jaunu līmeni masu kultūra sasniedza jau hellēnisma laikmetā (IVgs. beigas – I gs.p.m.ē.).

Aleksandra Lielā iekarojumu rezultātā izauga jauna, liela, kosmopolītiska pasaule, kurā grieķi dzīvoja kopā ar Austrumu tautām pilsētās, kas tika celtas vai pārbūvētas pēc grieķu pilsētu parauga. Tur valdīja grieķu vara, dzīves stils, mode un mākslas. Šajā pasaulē pirmo reizi izveidojās fenomens, ko ir pierasts saukt par globalizāciju. Absolūts vairākums mūsdienu definīciju apraksta globalizāciju kā dažāda veida komunikāciju, saistību, apmaiņu un integrāciju procesus visās dzīves jomās. Taču ļoti reti kad šajās definīcijās parādās vārds, kas izsaka patieso lietas būtību – unifikācija. Jo visu šo apmaiņas un integrācijas procesu rezultāts ir tieši unifikācija. Tā tas bija šodien, un tā tas bija toreiz. Savukārt unifikācija nevar rasties pati no sevis, tā ir iespējama tikai uz kādas kultūras pamata. Un tiešām, mēs redzam, ka mūsdienu globalizācija notiek uz Rietumu, pārsvarā amerikāņu masu kultūras pamata, kam atbilst termins vesternizācija, kurš cita starpā apzīmē arī masu kultūras izplatīšanos svešu kultūru vidē. Savukārt hellēnisma laikmetā grieķu masu kultūra iekaroja Austrumu pasauli, un šo procesu vēsturnieki sauc par hellenizāciju. Vārds „iekaroja” ir principiāli svarīgs, jo tas norāda uz procesa būtību: abos gadījumos runa iet par masu kultūras ekspansiju, t.i., pasaules iekarošanu. Jo iekaro ne tikai ar zobenu vai ekonomiku, iekaro visvairāk tieši ar kultūras palīdzību. Ko tas nozīmē ģeopolitikā, lieliski parādīja Zbigņevs Bžezinskis savā slavenajā „Lielajā šaha dēlī”. Globalizācija ar tās nesto masu kultūru ir ne tikai dabisks integrācijas process, bet arī un vispirms tāda maiga (soft) pasaules iekarošanas forma, kas nodrošina vienas civilizācijas hegemoniju, jeb primacy, kā saka Bžezinskis.

Tātad attiecīgos apstākļos masu kultūra kļūst par globalizācijas, t.i., pasaules iekarošanas līdzekli vai instrumentu. Te var jautāt: kādēļ tieši masu kultūra? Atbilde ir acīmredzama: tādēļ, ka tā izklaidē, nevis audzina. Kultūra audzina un tiek apgūta audzināšanas ceļā, Kultūra nozīmē tradīciju, vērtības, garīgu un intelektuālu darbu, piepūli. Tradīcija nozīmē piesaisti pie dzimtenes, tautas, skolas. Pretēji tam masu kultūra iedarbojas uz cilvēka instinktiem, tā neprasa iepriekšējo sagatavotību un izglītību, tā nemāca un neprasa piepūli, tā tikai izklaidē un notrulina. Tradīcija katrai tautai un katrai reliģijai ir sava, bet instinkti ir visiem cilvēkiem vienādi. Tas nozīmē, ka impērijas vai hegemonijas ietvaros nav iespējams apvienot vienā veselumā dažādas tautas uz kādas vienas Tradīcijas vai Kultūras pamata, jo tā ir sveša citām tautām un Kultūrām. Toties visus var apvienot ar masu kultūru – uz instinktu pamata. Visas Tradīcijas un Kultūras pazūd zem masu kultūras visu nolīdzinošā ceļa ruļļa – kad amerikānis, vācieties, latvietis, krievs, arābs un indietis valkā vienādas drēbes, skatās vienādas filmas, klausās vienādu mūziku, runā vienā valodā un atkārto vienādus spriedumus par būtiskām lietām, viņi paši kļūst vienādi un atšķirības starp viņiem ir tikai sekundāras un nebūtiskas. Tā izpaužas unifikācija, ko rada masu kultūra.

Tas pats notika hellēnisma laikmetā, kad grieķi nesa Austrumu tautām nevis savu Kultūru, kas jau bija kļuvusi par vakardienu, bet savu masu kultūru. Viņu radītajā globalizētajā pasaulē dažādu tautību pārstāvji dzīvoja viņu pilsētās ar tām piemītošo komfortu un izklaidēm, kur visi runāja grieķu valodā, ģērbās grieķu tērpos, piekopa grieķisku dzīves stilu un gāja uz teātriem un stadioniem skatīties šovus. Protams, masu kultūra ne tikai kalpoja globalizētas varas mērķiem, bet blakus tam izpildīja arī savas primārās funkcijas – izklaidēja tautu un kalpoja par peļņas avotu. Dzejnieki rakstīja izklaidējošas vārsmas, bet rakstnieki sacerēja romānus ar saistošiem sižetiem un eksotiskiem notikumiem vai arī aizraujošus un fantastiskus stāstus, slavenu cilvēku biogrāfijas, pilnas ar tenkām dzeltenās preses garā, apkopojumus „īsi par visu” stilā utt. Savukārt tēlnieki un gleznotāji sacentās savā starpā mākā pārsteigt skatītājus ar neredzēti sarežģītām kompozīcijām un ārējiem efektiem. Arhitektūrā valdīja tendence uz gigantomāniju un efektivitāti, kas arī ir tipiska masu laikmeta pazīme. Īsi sakot, visas mākslas centās pārsteigt un izklaidēt pūli, tātad kultūrā valdīja širpotrebs. Līdzīgi procesi notika arī sabiedriskajā dzīvē. Ir pētījumi, kas parāda, ka politikā plaši ienāca izrāžu elementi. Un proti, politiskās debates un vēlēšanas, karavadoņu un politiķu uzstāšanās, kā arī oficiālās ceremonijas tika maksimāli teatralizētas un arvien biežāk notika teātros, nevis speciāli paredzētās vietās. Rezultātā visa sabiedriskā dzīve pārvērtās par šovu. Lieki teikt, cik ļoti tas atgādina mūsdienas…

Ieejot hellēnisma laikmetā, grieķu civilizācija jau atradās cienījamā vecumā, kā par to liecina masu kultūras fenomens. Hellēnisms nozīmēja šīs masu kultūras ekspansiju Austrumu pasaulē, kas pagarināja tās mūžu par pāris gadsimtiem. Taču ekspansijas impulss ātri izsmēlās, Austrumu civilizācija ņēma revanšu un sāka savu pretspiedienu. Šādā situācijā hellēnisms izrādījās vārgs – atbilstoši savam vecumam, un no pilnīgas iznīcības to izglāba tikai romiešu iekarojumi.

Senā Roma neradīja savu oriģinālu Kultūru, bet pārņēma un adaptēja pakļauto grieķu kultūru tās vecumdienās (III – I gs. p.m.ē.), jau masu kultūras formā. Sākotnēji visi mākslinieki, rakstnieki un dzejnieki bija vergi vai ārzemnieki, līdz ar to viņu statuss bija zems. Romas pilsoņa uzdevums bija kalpot savai tēvijai karā un politikā, nodarbošanās ar literatūru vai mākslu skaitījās viņa necienīga. Tomēr diezgan ātri Romas varenie ieraudzīja, ka masām patīk izklaides un sāka to izmantot savā politikā. Proti, kandidāti uz augstākiem amatiem par saviem līdzekļiem sāka rīkot dažādus šovus – gan teātra izrādes, gan gladiatoru spēles. Kurš greznāku šovu sarīkoja, tam bija lielākas izredzes tikt pie amata. Vajadzēja tikai prast izdabāt pūļa gaumei… Tātad masu kultūra kļuva par politikas instrumentu. Tā arī Romā iestājās pūļa bezgaumības vara. Patriciešiem bija jāuzpērk plebeji ne tikai ar maizi, bet arī ar izrādēm. Teātrī nedalāmi valdīja komēdija (lielākoties grieķu komēdiju apdares) un mims (frivolas ainiņas), jo pūlim nepatīk nopietnība un mācīšanās. Taču pat šāds teātris nespēja konkurēt ar gladiatoriem: Terencija komēdija „Vīramāte” divas reizes izgāzās, jo skatītāji bija aizbēguši: vienreiz skatīties dūru cīņas, bet citreiz – gladiatoru spēles. Starp citu, gladiatoru cīņas sākotnēji bija ļoti pieticīgas, jo tā bija reliģiska ceremonija pie kapa par godu mirušajam. Ar laiku, pateicoties politikai, šīs cīņas pārvērtās par grandioziem šoviem amfiteātros (masu kultūra visu spēj padarīt par šovu). Tāpat arī ratu braukšanas sacīkstes sākotnēji bija reliģisks rituāls ražas novākšanas laikā (zemnieki veda ražu ratos, lai nestu pateicības upurus dieviem), bet pārvērtās par aizraujošu šovu, kura vajadzībām Romā tika uzcelta iespaidīga arēna – slavenais Circus Maximus, kas atradās blakus vēl vairāk slavenajam Kolizejam.

Impērijas laikā (I – V gs.) masu kultūra sasniedza patiesi grandiozus apmērus: lai milzīgās masas būtu mierīgas, imperatoriem bija jāgādā tautai maize un izpriecas milzīgos daudzumos. Un tas tika darīts ar patiesi impērisku vērienu: Romā bija gladiatoru un ratu braucēju komandas, skatītāju fanklubi, reklāma un investīcijas, ap šoviem grozījās milzīgas naudas summas un vārījās politikas dzira… Plus vēl globalizācija: romieši lieliski apzinājās masu kultūras nozīmi citu tautu pakļaušanā un piekopa tās ekspansiju ne tikai ar vērienu, bet arī sistemātiski un mērķtiecīgi. Visur tika būvētas pilsētas pēc Romas parauga – ar saviem senātiem, amfiteātriem, stadioniem, pirtīm, ceļiem utt. Visur valdīja romiešu masu kultūra, visur valdīja pax romana. Vēsturnieki to sauc par romanizāciju, kas ir cits nosaukums globalizācijai.

Jau Cēzars savā Gallijas aprakstā bija secinājis, ka visvairāk pretestību izrāda tās tautas, kuras vēl nav izbaudījušas romiešu masu kultūras preces, „kas padara dvēseles vājas un mazdūšīgas” ( Caes. De bello gall., 1, 1). Simts gadus vēlāk Tacits aprakstīja, ar kādām metodēm romiešu karavadonis Agripa pakļāva britus: ”Cerēdams ar izpriecu palīdzību pieradināt pie mierīgas un sakārtotas dzīves cilvēkus, kuri dzīvo vientulīgi un mežonīgi un tādēļ viegli ķeras pie ieročiem, viņš … uzstājīgi mudināja britus celt svētnīcas, forumus un mājas…Vēl vairāk, jauniešus no dižciltīgām ģimenēm viņš sāka apmācīt brīvajās mākslās … un tie, kam latīņu valoda vēl pavisam nesen izraisīja atklātu riebumu, dedzīgi ķērās pie latīņu daiļrunības studēšanas. Tam sekoja vēlēšanās ģērbties tā, kā mēs ģērbjamies, un daudzi ir ieģērbušies togās. Tā soli pa solim mūsu netikumi savaldzināja britus un viņi pieķērās portikiem, pirtīm un smalkām dzīrēm. Un to, kas bija līdzeklis viņu tālākai paverdzināšanai, viņi, būdami nepieredzējuši un vientiesīgi, dēvēja par izglītotību un apgaismību” (Tac. Agr., 21). Skaidrāk vairs nevar pateikt, mums atliek tikai kārtējo reizi konstatēt, ka nekas nav jauns zem Saules.

Protams, romanizācijas politika deva savus augļus – impērijas spožums vilināja barbarus un tie labprāt pārcēlās uz pilsētām, kur tie varēja baudīt komfortu un masu kultūru. Grieķu rakstnieks Strabons m.ē. I gs. sākumā, aprakstot kādu spāņu cilti saka, ka Turditānijas apgabala iedzīvotāji „pilnīgi ir nomainījuši savu dzīves veidu pret romiešu dzīves veidu un pat ir aizmirsuši savu dzimtu valodu. Lielāka viņu daļa ir kļuvuši par latīņu pilsoņiem un viņi ir pieņēmuši pie sevis romiešu kolonistus, tā kā viņi visi gandrīz pārvērtušies par romiešiem” ( Strab., C 151, III, 2, 15). Nav brīnums, ka Romas impērijas izskaņā dzejnieks Rutilijs Namanciāns jūsmīgi iesaucās: „kas par pasauli saucās līdz šim, kļuva par Pilsētu tagad”. Par Pilsētu ( Urbs ) romiešu sauca vienīgi Romu…

Kad Hjū Hefners svinēja savu 80. dzimšanas dienu, intervijā kādam žurnālam viņš teica, ka ir ļoti gandarīts par mūža veikumu, bet cīņa vēl nav beigusies-nākamais mērķis ir islāma pasaule, kurā žurnāls „Playboy” nesīs demokrātiskās vērtības. Komentāri ir lieki – Romas ideja tiešām ir mūžīga. Masu kultūra dzīvo un uzvar. Un noslēgumā – vārds Ortega-i-Gasetam: „masa ir tas, kurš peld pa straumi un kam nav orientieru.”

Harijs Tumans: varonība nav kolektīvais fenomens, tas vienmēr ir individuāls gribas akts

LV portālam: HARIJS TUMANS, antīkās vēstures speciālists, Latvijas Universitātes asociētais profesors