INTERVIJA JŪLIJAM CUKURAM UN LAIKRAKSTAM “LIESMA”

(publicēta laikrakstā “Liesma” 16.03.2022. )

1. Šodienas saruna ir ar vēstures zinātņu doktoru un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru Hariju Tumanu. Pēc tik kodolīga pieteikuma lūdzu Jūs pašu plašāk pastāstīt mūsu lasītājiem par sevi, par savu profesionālo darbību.

Esmu vēsturnieks, mana profesionālā specializācija ir seno laiku vēsture, konkrēti, senās Grieķijas un Romas vēsture. Skolas laikā mani fascinēja viduslaiki un bruņinieki, es ar sajūsmu lasīja Valtera Skota romānus. Par senajiem grieķiem sāku jūsmot kopš vienas vasaras skolas laikā, kad iepazinos ar antīkās pilsētas Hersonesas drupām Sevastopoles pilsētas robežās. Mani iespaidoja gan drupas, gan pati vieta jūras malā. Vietējie stāstīja, ka pēc vētrām un lietiem  tur varot atrast senas monētas, tādēļ vakaros es staigāju pa drupām cerībā, ka arī man paveiksies. Monētas neatradu, toties atvedu uz Rīgu veselu maisu ar antīkās keramikas lauskām, kuras tur burtiski mētājās zem kājām. Kad vēlāk iestājos Universitātē, liktenis mani aizveda tieši uz antīkās vēstures studijām. Ar tām es turpinu nodarboties arī tagad. 

2. Kā vēsturniekam Jums noteikti būs daudz sakāmā – vai vēsture atkārtojas, vai nē?

Un – vai mēs tiešām nemācāmies no vēstures, vai varbūt tomēr esam gudrāki nekā jebkad agrāk?

Vēsturiskie notikumi neatkārtojas, bet atkārtojas situācijas, procesi, izaicinājumi. Tādēļ mēs varam mācīties no vēstures, analizējot to, kā uz šīm situācijām reaģēja cilvēki agrāk, kur viņi kļūdījās, kur guva panākumus utt. Tādā veidā mēs, no vienas puses, labāk varam saprast un izvērtēt tagadni, un, no otras puses, mēs varam saprast, kādi būtu labākie risinājumi vienā vai otrā gadījumā. Taču, kā zināms, cilvēce nemācās no vēstures un vecās kļūdas tiek arvien atkārtotas. Acīmredzot tādēļ, ka valdošajiem trūkst vai nu zināšanu, vai gribas. Toties jebkurš var mācīties no vēstures individuāli un patstāvīgi, jo vēstures zināšanas dod mums iespēju saprast notiekošos procesus un vajadzīgā brīdī izdarīt pareizu izvēli. Kāds ir teicis, ka zināšanas par pagātni piešķir jēgu tagadnei. Tas tiešām tā ir. Taču mūsdienās vēstures zināšanas kļūst arvien vājākas, jo tiek degradēta izglītība kā tāda. Pateicoties “reformām”, jau pavisam drīz mūsu izglītības sistēma vairs nedos iespēju iegūt pilnvērtīgas un sistemātiskas zināšanas par vēsturi. Tātad mēs neesam gudrāki, nekā agrāk, tieši otrādi-mēs strauji paliekam dumjāki. Uz to norāda gan dzīves pieredze, gan intelekta mērīšanas testi. No vienas puses, informācijas un iespēju kļūst arvien vairāk, bet no otras puses, zināšanu un domāšanas kvalitāte strauji krīt. Tas rada bažas par nākotni.    

3. Kas notiek ar izglītību?

Posts. Vēl pirms kādiem divdesmit, piecpadsmit gadiem varēja domāt, ka esam kļūdījušies ar reformām, ka “gribējām kā labāk, bet sanāca kā vienmēr” utt., bet tagad ir pilnīgi skaidrs, ka izglītība tiek degradēta konsekventi un mērķtiecīgi. Visas reformas iet vienā virzienā – uz primitivizāciju. Plus vēl zināšanu sistēmas sagrāve un  sadrumstalošana. Plašas zināšanas, spēja domāt sistemātiski, abstrakti un teorētiski, kā arī vispār spēja domāt – tas viss vairs nav vajadzīgs. Tā vietā jaunās programmas piedāvā tikai šauro, konkrēto un praktisko, jeb t.s. “kompetences”. Tātad ir skaidrs, ka universāls, plaši domājošs un izglītots cilvēks nav vajadzīgs, jaunā sistēma veido aprobežotu cilvēku – funkciju, cilvēku – skrūvīti. Visi, kas strādā izglītības sistēmā, labi redz degradācijas procesu. Un šis process biedē.  

4. Kas Jums ir Latvija? Kādu to pašlaik redzat un kādu to vēlētos redzēt? Nedaudz paprovocēšu – vai te ir Dieva valsts, vai arī valda nelabais?

Latvija ir mana dzimtene, un ar to viss ir pateikts. Te ir mana sirds, mana dzīve, mana ģimene, mani draugi un mana dvēsele. Diemžēl šobrīd es to redzu kā smagi slimu. Sirds sāp, domājot par to… Nākotnē es gribētu redzēt savu dzimteni kā plaukstošu valsti. Bet Dieva valsts  nav atrodama politiskās institūcijās vai kādā ģeogrāfiskā telpā, tā ir mūsos un tā ir debesīs. Kā teica Svētais Augustīns: “Ir Dieva valsts un ir zemes valsts, un katrs pats izvēlas, kurai valstij viņš pieder un kalpo”.

5. Kas Jums ir sakāms par demokrātiju, vārda brīvību, tiesiskumu? Esmu pamanījis, ka ir avoti, kurot esat intervēts vairākkārt, bet citur, t.s. lielajos medijos tikpat kā nemaz.

Par to man ir daudz kas sakāms, to nevar izteikt dažās frāzēs. Taču šobrīd laikam ir jārunā par problēmām. Arvien biežāk mēs redzam, ka demokrātijas vietā tiek lietotas totalitāras metodes, ka vardarbīgi tiek uzspiesti ačgārni lēmumi, kuri ignorē sabiedrības vairākuma viedokli un nodara lielu kaitējumu sabiedrībai, mēs redzam būtiskus vārda brīvības ierobežojumus un cenzūras spiedienu. Bet, kas attiecas uz mani, Jūs pareizi pamanījāt: lielākoties lielie mediji mani neredz, acīmredzot neesmu izaudzis līdz tādam līmenim. Vēl pirms kādiem četriem gadiem mani regulāri aicināja uzstāties vienā radio raidījumā, kurā es runāju par antīko vēsturi un kultūru. Vienā brīdī tur nomainījās vadība, un vairāk mani neaicina. Kad es painteresējos, kādēļ, man atbildēja, ka mana tematika neesot aktuāla. Cik es zinu, daudzi cilvēki labprāt klausījās manus raidījumus, esmu saņēmis daudz pateicību par tiem un vēlāk jautājumus-kur es esmu pazudis. Esmu pārliecināts, ka tas ir tādēļ, ka mans skatījums uz lietām neatbilst politkorektuma dogmatikas standartiem.

6. Intervijās daudz runājat par tādām lietām kā boļševisma un marksisma atdzimšana mūsdienās. Šie vārdi skan smagi un vismaz vecākām paaudzēm neiepriecinoši. Kas tad ir tas, ar ko ir piepildīti šie vārdi?

Negribas atkārtoties, jo daudzkārt esmu par to runājis, bet, īsi sakot, šodien mēs tiešām redzam sarkanā mēra reinkarnāciju. Agresīva kreisā ideoloģija ar visdažādākajām tās izpausmēm iet uzbrukumā pret visu tradicionālo, konservatīvo un veselo saprātu vispār. Agresīvie blm (ar maziem burtiem!) pārstāvji, karojošas feministes un dažādi cīnītāji par tiesībām un vienlīdzību ir pārņemti ar revolucionāro cīņas sparu un dedzīgi vēlas pārtaisīt pasauli pēc saviem ieskatiem.  Par laikmeta pazīmi ir jau kļuvusi citu viedokļu apkarošana, citādi domājošo vajāšana un sišana, pieminekļu graušana utt. Antīkā vēsture, klasiskā mūzika un matemātika jau pasludinātas par rasistiskām zinātnēm. Ideoloģiskā apsēstība pāriet revolucionārā apmātībā un agresijā. Vai tas neko neatgādina? Vai tad neesam ko līdzīgu jau piedzīvojuši? Tātad ir pamats bažām. Akcenti un lozungi ir citi, bet revolucionārais graušanas patoss ir tāds pats – protams, vienlīdzības un taisnīguma vārdā. Ja agrāk klasiskais marksisms apkaroja sociālo nevienlīdzību, tad tagadējais neomarksisms apkaro visādas citas, daļēji reālas, daļēji izdomātas nevienlīdzības. Tādā veidā sociālās neapmierinātības enerģija tiek kanalizēta drošā gultnē un neapdraud globālo eliti. Tam visam ir viens mērķis – tradicionālās pasaules atlūzu pilnīga demontāža un jaunas, tehnokrātiskas pasaules izveide, kura, cik var saprast pēc esošajām tendencēm, varētu izskatīties pēc elektroniskās koncentrācijas nometnes. Starp citu, tagadējie QR kodi ar sertifikātiem dod iespēju ieskatīties nākamajā jaunajā realitātē: kas nav apzīmogots, tam nav pielaides pie cilvēktiesībām… Un pie demontējamiem tradicionālās pasaules elementiem ir pieskaitāma kultūra ar tās mugurkaulu – izglītību, kā arī veselais saprāts un spēja patstāvīgi domāt. Vārdu sakot, tas nozīmē, ka pasaulē iezīmējas ļoti bīstamas attīstības tendences.

7. Izskan arī vārdi globālisms, globalizācija. Ko tas viss nozīmē?

Tas nozīmē, ka visi šie procesi arvien vairāk iegūst globālu mērogu. Globalizācija no vienas puses ir integrācija un unifikācija, bet no otras puses, tā ir ideoloģija un dzīves veids. Globalizācija ir vērsta uz to, lai visu un visus apvienotu un sajauktu vienā putrā, tādēļ nacionālās valstis un nacionālās kultūras tai traucē un tiek apkarotas. Principā globalizācija apkaro Kultūru kā tādu, jo unifikācija nav iespējama uz Kultūras pamata, tā ir iespējama tikai uz bezkultūras pamata. Tādēļ šajos laikos tik aktīvi izplatās tumsonība, bezgaumība un bezkultūra. 

8. Kas ir viena lieta, kura Jūsuprāt ir jāmaina Latvijā – jo ātrāk, jo labāk? Un kas ir tas, kam mēs nedrīkstam pat pieskarties, kur nu vēl grozīt?

Ja viena lieta, tad tā būtu varas attieksme pret savu tautu un zemi. No tā izriet viss pārējais: nodokļu politika, attieksme pret izglītību, kultūru, medicīnu, vidi utt. utt.  Savukārt pieskarties nedrīkst pašam cilvēkam, proti, viņa dabai, t.i., garīgajai un fiziskajai būtībai, personības autonomijai un brīvībai.

9. Esat runājis arī par to, ka vārds “ģimene” var ar laiku būt vairs ne tas, kas mūsu tautasdziesmu “tēvs, māmiņa”. Ko Jums nozīmē ģimene? Jūs esat viens no tiem, kuri aicina parakstīties par Satversmes 110.panta grozījumu. Kāpēc mums jāgroza Satversme?

Tradicionālā ģimene ir veselīgas, normālas dzīves pamats, tas ir personīgās laimes avots un tautas eksistences garants. Ģimenē audzinot bērnus, cilvēks piepilda savu primāro sūtību uz zemes, tikai ģimenē viņš realizējas kā pilnvērtīgs vīrietis vai sieviete, ja viņam nav īpaša garīgās kalpošanas aicinājuma. Ģimene ir tā drošā aizmugure, kas ir nepieciešama, lai cilvēks realizētu sevi darbā un sabiedrībā. Šo patiesību ignorēšana ir novedusi ne tikai pie ģimenes institūta krīzes, bet arī radījusi demogrāfiskas problēmas un pat apdraudējumu tautas eksistencei. Manuprāt, ļoti labi par to ir izteicies arhibīskaps Jānis Vanags savā video uzrunā, un es viņam pievienojos:  “ģimene jeb tā pamatģimene, kurā ir vīrs un sieva un kurā ir bērni, ir pati labākā vieta, kur cilvēkiem laimīgi īstenot savu vīrieša un sievietes aicinājumu. Tā ir vislabākā un drošākā vieta, kur bērniem piedzīvot laimīgu bērnību un izaugt par saturīgiem, vērtīgiem cilvēkiem”. Varu vēl tikai piebilst, ka ģimenes nosargāšana nozīmē arī veselā saprāta, cilvēka dabas un sabiedrības ilgmūžības nosargāšanu. Lai bērniem būtu tēvs un māte, nevis “vecāks 1” un “vecāks 2”, lai būtu sieviete, nevis “menstruējošs cilvēks”. Vārdu sakot, mums ir jānosargā ģimene, ja mēs gribam saglabāt sevi kā cilvēkus un kā tautu.  

Elita Veidemane

Harijs Tumans: Mīlēt dzimteni nozīmē darīt kaut ko tās labā

Nopublicēts Neatkarīgajā rīta avīzē 24.04.2017.

http://nra.lv/latvija/207891-harijs-tumans-milet-dzimteni-nozime-darit-kaut-ko-tas-laba.htm

Šeit tiek piedāvāta pilna versija, bez saīsinājumiem

Harijs Tumans ir brīvs savos izpaudumos, viņš necieš liekuļošanu un nemēdz izlikties labāks, nekā patiesībā ir. Tiklīdz laika apstākļi ir „paciešami”, viņš brauc uz Universitāti ar velosipēdu. Viņš ir politnekorekts, brīvs, ironisks un draudzīgs.

Šodien saruna ar Latvijas Universitātes vēstures un filozofijas fakultātes profesoru, vēstures doktoru Hariju Tumanu.

• Jūs esat minējis, ka neciešat politkorektumu. Esat ar to saskāries?
• Jo nedrīkst teikt tā vai vēl kā, piemēram, nedrīkst nēģerus saukt par nēģeriem utt. Piedodiet, latīņu valodā niger nozīmē „melns”. Iespējams, Amerikā tā nedrīkst, bet kāpēc mūs spiež nēģerus saukt par afroamerikāņiem? Varbūt labāk par afrolatviešiem? Melns kaķis – afrokaķis, Maļeviča Melnais kvadrāts – afrokvadrāts?
• Kāda ir mūsu politiskā elite? Politkorekta?
• Mūsu politiskā elite runā putnu valodā. Šī politiķu valoda ir visiem apnikusi, arī amerikāņiem, un tas bija viens no iemesliem, kādēļ viņi nobalsoja par Trampu – cilvēki ir noguruši no politkorektās vāvuļošanas.
• Cik lielā mērā politiķu un ierēdņu politkorektā uzvedība ir atkarīga no izglītības un kultūras līmeņa?
• Nav atkarīga: visi, kas iekļuvuši sistēmā, sāk spēlēt pēc tās noteikumiem. Daudz kas atkarīgs no tā, cik apķērīgs ir konkrētais cilvēks, lai pēc iespējas labāk nospēlētu šo spēli. Bet galvenais ir sistēmas „labais tonis”, kam pieskaņojas ikviens, kas tajā iekļuvis.
• Nesen TV24 raidījumā Preses klubs izcēlās skandāls starp Saeimas deputāti Ilzi Viņķeli (Vienotība) un mūzikas pedagogu Edgaru Kramiņu. Pēdējais bija spoži politnekorekts. Ja Kramiņa kungu ievēlētu Saeimā, viņš kļūtu politkorekts?
• Sistēma spēj parūpēties par to, lai šādi cilvēki tajā neiekļūtu, bet ja iekļūst, tad tikai klauna lomā – kā Žirinovskis, piemēram. Ja tu nepieņemsi spēles noteikumus, sistēma tevi izspļaus.
• Ko tauta, jūsuprāt, varētu ievēlēt, ja Latvijā notiktu tiešas prezidenta vēlēšanas?
• Jūs domājat personālijas?
• Jā.
• Viens no reālākajiem kandidātiem, manuprāt, būtu Aivars Lembergs. Ir viedoklis, ka viņš visu nopircis un ir galvenais ļaunuma avots Latvijā. Bet kurš var pateikt, cik tur patiesības un cik melnā piāra? Jo viņš atļaujas runāt lietas, kas nepatīk valdošajai elitei. Taču paskatīsimies no tautas viedokļa: cilvēki brauc uz Ventspili un redz, cik brīnišķīgi ir attīstījusies šī pilsēta, pateicoties tam, ka tai ir saimnieks. Un laba komanda, protams. Turpretī Rīgu, kur mainās valdošie grupējumi, tā arī nav izdevies sakopt. Latvijā ir daudz oligarhu, bet ko viņi labu darījuši dzimtenei? Bet te viens pacēlis veselu pilsētu, un cilvēki to novērtē, viņi spriež, ka tas, kurš spēj sakopt vienu pilsētu, spēs sakopt arī visu valsti. Tāda ir cilvēku loģika, un es to pazīstu jau no senajiem avotiem: sengrieķu vēsturnieks Hērodots apraksta šādu gadījumu. Kad Milētas pilsētas iedzīvotāji bija noguruši no pilsoņu kara, tie pasauca par šķīrējtiesnešiem kaimiņus un tie, apstaigājuši pilsētu, nolēma nodot varu tiem nedaudzajiem pilsoņiem, kuru saimniecības bija uzturētas labā kārtībā. Savu lēmumu viņi pamatoja ar to, ka tie, kas spēj rūpēties par savu saimniecību, spēs rūpēties arī par valsti.
• Mēs iesākām runāt par izglītību. Daudzi apgalvo, ka senāk studenti un skolēni mācījušies daudz vairāk. Kā ir tagad?
• Tā ir, bet ir jānodala divi līmeņi. No vienas puses, jaunieši vienmēr ir jauki un gudri, man patīk ar viņiem strādāt. Bet no otras puses, viņi kļūst par sistēmas upuriem. Jo sistēma ir degradējoša un izglītības līmenis visu laiku krīt. Universitātē es strādāju jau 25 gadus un labi redzu, kā ir krities līmenis. Reizēm šķiet, ka ar tādām zināšanām, kādas šodien ir vienam otram studentam, es savā laikā nevarētu pat vidusskolu pabeigt… Kāds teiks: tā taču bija padomju sistēma! Jā, ar ideoloģiju saindēta un pabojāta, taču pamatā tā bija klasiskā sistemātiskā izglītība. Šodien nav ne sistēmas, ne prasību. Toties ir absolūti idiotisks princips: nauda seko studentam (vai skolēnam). Tas ir daudzu nelaimju sākums. Šis princips nozīmē, ka augstskolām galvenais uzdevums ir dabūt pēc iespējas vairāk studentu, jo no tā būs atkarīgs budžets. Es smējos: rīt mēs iesim ielās, dalīsim kolu un prezervatīvus un aicināsim pie mums mācīties! Augstskola ir pārtaisīta par veikalu, un tas nozīmē totālu degradāciju, jo prasību latiņa visu laiku tiek laista arvien zemāk. Tā ir problēmas viena puse. Otra: no skolām lielākoties nāk bērni, kas nav iemācīti mācīties. Piespiest mācīties – tā ir vardarbība pret bērnu! Skolas uzdevums taču ir izklaidēt – lai mācības būtu atraktīvas! Nākamais solis izglītības degradācijā būs tā dēvētā kompetenču izglītība. Kas tas ir? Cik var saprast no ierēdņu tekstiem, galvenais princips ir tas, ka vajag mazāk zināšanu, bet vairāk iemaņu un prasmju to realizācijai praksē.
• Kaut kas uz zema līmeņa „profenes” pusi?
• Uz to pusi. Protams, tieši tā to neviens neteiks, bet virziens būs šāds. Un tad kādā brīdī izrādīsies, ka, piemēram, vēstures un literatūras zināšanas nav praksē pielietojamas. Jo tās taču nav kompetences! Kā tad tu „praksē pielietosi” viduslaikus vai Blaumaņa noveles?! Nevajag mācīties un domāt, bērniņiem svarīgāk ir izklaidēties un „praktiski darboties”!
• Bet skolotāji ir dažādi, un daudzi noteikti pretosies šādai primitivizācijai.
• Ir divi faktori, kas degradē izglītību: tā ir pati izglītības sistēma un masu kultūra, kura orientē uz izklaidi, patēriņu un baudu. Savukārt izglītības sistēma pieskaņojas masu kultūras līmenim. Bet izglītība savā būtībā ir smags darbs, sevi ir jāpiespiež mācīties, un ne velti ārzemju elitārajās skolās, kurās par bērnu izglītību vecāki maksā milzīgas summas, ir ārkārtīgi stingra disciplīna un pat tiek lietoti žagari. Tur labi saprot, ka, lai no cilvēka izveidotu Cilvēku, ir nepieciešami ārēji mobilizēšanas līdzekļi. Bet pie mums domā, ka bērnus vajag izklaidēt, nevis mobilizēt, un rezultātā liela daļa vairs neprot mācīties un vispār negrib piepūlēties. Un jautājums par to, lai atceltu principu „nauda seko studentam”, vispār netiek kustināts. Interesanti kādēļ?
• Uz kurieni tad mēs ejam ar tādu izglītības sistēmu? Kāda būs sabiedrība pēc gadiem divdesmit?
• Arī man tas šķiet biedējoši. Ja tas ir projekts, tad kāds ir projekta mērķis? Spāņu filozofs Hosē Ortega i Gasets rakstīja, ka mūsdienu civilizāciju radīja cilvēki ar noteiktu īpašību kopumu, un ka tagad šīs kvalitātes sāk zust. Viņš to rakstīja 20.gadsimta 20.gados. Ko viņš teiktu par šodienu? Mēs taču redzam, ka cilvēka kvalitātes pazūd drastiski! Viņš nebija nekāds alarmists, bet izdarīja secinājumu, ka civilizācija tiek būtiski apdraudēta. Un viņš runāja par pelēcības dominanci…
• Šobrīd ir vienkārši dramatiska pelēcību dominance.
• Bet vai šīs pelēcības ar savu mentālo kapacitāti spēs uzturēt tehnokrātisko civilizāciju esošajā līmenī, nemaz nerunājot par progresu? Varam cerēt uz ķīniešiem, indiešiem, bet agri vai vēlu dominējošā pelēcība pārmāks arī viņus.
• Ja valda mentālas pelēcības, tad vajadzība pēc kultūras – šā vārda augstākajā nozīmē – pakāpeniski izzūd.
• Kultūra šodien tiek apkarota un cilvēks pārvēršas par zombiju, par robotu.
• Par mankurtu: par vergu, kas neatceras ne savu, ne savas tautas pagātni, par būtni, kas uzticīga saimniekam – mankurts ir ideāls vergs, kas nekad neprotestēs pret esošo kārtību un varu.
• Cilvēku bez kultūras un vēsturiskās atmiņas ir daudz vieglāk vadīt. Oldesa Hakslija darbā Brīnišķīgā jaunā pasaule(1932) ir epizode, kurā parādīts, kā bērni tiek atradināti no kultūras un dabas – no skaistā. Tiklīdz bērns paņem rokās grāmatu vai tiek aizvests „uz dabu”, sāk skanēt baisas sirēnas un mirgot gaismas, un bērnus pārņem šausmas. Tas atkārtojas vairākas reizes, līdz zemapziņā tiek ieprogrammēts riebums pret visu skaisto. Šodien tas pats mērķis tiek panākts ar citiem līdzekļiem – visa „kultūras vide” veicina to, lai cilvēkiem nebūtu vēlmes izglītoties, lasīt grāmatas, tiekties uz skaisto…
• Beigās viss būs tā, kā aprakstīts šajā Hakslija darbā: cilvēkos ieprogrammēs viņu sociālo funkciju un fizioloģiskās vajadzības, apmierinātību ar savu nožēlojamo stāvokli, savukārt intelekts, emocijas un pilnīgi nevajadzīgā vēlme kaut ko mainīt šajā status quo tiks uzskatīta par krimināli amorālu parādību.
• Tā var notikt. Piemēram, kļūst arvien grūtāk atrast tādu teātra izrādi, kurā nebūtu ņirgāšanās par klasiku. Bet es gribu redzēt stāstu par Pelnrušķīti, kura būtu Pelnrušķīte, nevis prostitūta. Taču šodien pat fekālijas uz paplātes var nodēvēt par mākslu…
• Jūs tiksiet nodēvēts par tumsoņu, ja noliegsiet šādu „mākslu”.
• Piekritīšu Sokrātam, kurš ir teicis: man nav svarīgi, ko saka muļķi un ko saka vairākums, man ir svarīgi, ko teiks gudri cilvēki, kurus es cienu. Esmu visai „atpalicis” un aizkavējies kaut kur 18.gadsimtā vai senajā Grieķijā. Mana pārliecība: mākslas uzdevums ir darīt cilvēku skaistu. Iekšēji un ārēji. Mākslas uzdevums ir cilvēku darīt labāku nevis slimāku. Kāda jēga no mākslas, ja mākslinieks savu slimo zempaziņu izgāž pār skatītāju? Kāds gleznotājs man stāstīja, ka viņš savā murgainajā „daiļradē” iepazīst savas apziņas dziļumus utt. Ieteicu viņam paņemt savas gleznas un aiziet pie psihoterapeita: tas vismaz diagnozi noteiks. Mēs katrs esam ar savām drazām zemapziņā, bet nevajag to izgāzt uz citiem, nevajag vairot tumsu, rakājoties pa netīrumiem, pēcāk nodēvējot to par mākslu! Ja gribas baudīt negatīvo – lasiet kriminālhroniku. Bet māksla būs tikai tad, kad no negatīvā tiks izvilkts pozitīvais, kad no mēslu kaudzes tiks izvilkts dimants. Kad tiks izdarīti vērtīgi vispārinājumi, kad tiks parādīts ceļš, kā izkļūt no tumsas. Liela daļa pasaules literatūras klasikas sižetu tiešām izskatās kā patapinātas no kriminālhronikas. Ir šāds joks: tēvs runā ar meitu, kurai sešpadsmit gadu, un aizrāda viņai, ka tikties ar puisi vēl par agru. Meita iebilst, ka Romeo un Džuljeta bija vēl jaunāki. Tēvs atbild: viņu mīlestība turpinājās trīs dienas, un rezultātā gāja bojā pieci cilvēki. Tas ir kriminālhronikas sižets. Bet par mākslu to padara teksts un konteksts. Tur ielikta jēga: par mīlestību, par visaugstāko vērtību. Ja neglītajā ir cēlais, tad tā ir māksla.
• Vai latviešu tautai ir kādas iespējas saglabāties un augt, ņemot vērā nekultūras un nemākslas pārbagāto straumi?
• Jautājums pravietim… Manuprāt, izredzes ir diezgan niecīgas. Mēs bēgam, izmirstam, esam depresijā. Vērojot reakciju uz manām intervijām, tomēr jūtos patīkami pārsteigts, ka ir tik daudz domājošu cilvēku: mūsu tautā vēl ir veselais saprāts. Taču joprojām nav skaidra nacionālā un valstiskā identitāte, proti, kas ir mūsu valsts, kas ir mūsu valsts projekts? Kāds ir tā mērķis? Valsts nerodas uz asiņu vai teritorijas, bet gan uz idejas pamata. Valsts vienmēr ir cilvēku sadarbības projekts. Nacionālā un valstiskā identitāte veidojas no trim sastāvdaļām: kas mēs bijām vakar, kas mēs esam šodien un kas mēs gribam būt rīt. Par to, kas bijām, stāsts mums ir, tiesa gan, diezgan depresīvs, lai gan labāk būtu ar pagātni lepoties, nevis to apraudāt, un mums ir ar ko lepoties. Savukārt šodiena ir neskaidra un nestabila, bet nākotne tik biedējoša, ka par to negribas runāt… Un kurš tagad pateiks: kas ir Projekts Latvija? Kāds ir mūsu visu kopīgais mērķis? Neviens šos jautājumus pat neuzdod. Dzīvojam tādā kā mentālā putrā. No vienas puses dzirdam: mums ir nacionāla valsts, un tādai tai jābūt. Labi, attīstām nacionālās vērtības, tikai lūdzu, bez nacionālā naida. Bet no otras puses liberālā ideoloģija sludina: katrs pats par sevi, katrs lai pelna un bauda kā var, valsts nepiedalās, valsts ir tikai „naktssargs”, lai jūs, dzīdamies pēc naudas, nepārgrieztu cits citam rīkli. Taču šādi uzskati ir pretrunā ar nacionālas valsts ideju, jo pēdējā nozīmē kopdarbību un solidaritāti, nevis egoismu. Ja mēs dzīvojam tikai katrs priekš sevis, tad esam kā ciklopi, jeb mežoņi Homēra Odisejā: tie dzīvo katrs sev, „par citiem tie neliekas zināt”. Latviešiem tā ir sena problēma – mums ir viensētnieku psiholoģija, mums ir grūti sadarboties… Mēs saprotam, ka tas ir nepareizi, tāpēc mums tik ļoti patīk dziesmusvētki – vismaz tajos mēs jūtamies vienoti, ar kopīgiem mērķiem un ideāliem, tad mēs esam tauta. Bet paiet dziesmusvētki, un mēs atkal pārvēršamies par ciklopiem. Taču – ja iemācīsimies sadarboties, no mums var sagaidīt lielas lietas. Valsts ir ne tikai sadarbības projekts, bet arī kopējs labums. Aristotelis apzīmē valsti ar jēdzienu „koinonia” (κοινωνία) – kopība. Valsts ir kopība, nācijas kopīgais labums. Akmens, uz kura viss balstās. Tas, kas integrē visus valsts iedzīvotājus un viņu intereses. Pagaidām gan ir tā, ka valstiskas nozīmes lēmumi visbiežāk tiek pieņemti, balstoties uz savtīgām interesēm. Bet mīlēt dzimteni nozīmē darīt kaut ko tās labā. Dzimteni, tāpat kā sievieti, nevar mīlēt tikai ar vārdiem…
• Atliek secināt, ka esam nācija, ko viegli būs iznīcināt… „Bēgļu” invāzija var katalizēt šo procesu.
• Man ļoti nepatīk Briseles pasivitāte un noklusēšana attiecībā uz „bēgļu” problēmu. Bet jāatceras: jo dziļāk tu slēpj savu galvu smiltīs, jo lielākam riskam tu pakļauj savu dibenu. Te ir acīmredzama saistība ar barbariem, kas sagrāva seno Romu. Toreiz bija liela barbaru masa – gan ārpus, gan iekšpus Romas, un vienā brīdī šī masa bija tik liela, ka romieši ar to vairs netika galā. Arī paši romieši kļuva par barbariem, jo bija zaudējuši savu Kultūru. Ja iznīcināsim izglītību un kultūru, ja ļausim nekontrolēti ienākt barbariem, tad arī paši par tādiem kļūsim.
• Bet ko mēs varam darīt?
• Sokrāts ir teicis: katram jāstāv tur, kur viņš pats sevi ir nolicis vai kur Dievs viņu nolicis. Tātad katram cilvēkam ir godprātīgi jādara savs darbs savā vietā, jācenšas radīt gaismu sev apkārt. Par laimi – mums ir daudz tādu cilvēku. Pateicoties viņiem, mēs vēl esam. Jācer, ka arī būsim.

Save