Harijs Tumans

INTERVIJA JŪLIJAM CUKURAM UN LAIKRAKSTAM “LIESMA”

(publicēta laikrakstā “Liesma” 16.03.2022. )

1. Šodienas saruna ir ar vēstures zinātņu doktoru un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru Hariju Tumanu. Pēc tik kodolīga pieteikuma lūdzu Jūs pašu plašāk pastāstīt mūsu lasītājiem par sevi, par savu profesionālo darbību.

Esmu vēsturnieks, mana profesionālā specializācija ir seno laiku vēsture, konkrēti, senās Grieķijas un Romas vēsture. Skolas laikā mani fascinēja viduslaiki un bruņinieki, es ar sajūsmu lasīja Valtera Skota romānus. Par senajiem grieķiem sāku jūsmot kopš vienas vasaras skolas laikā, kad iepazinos ar antīkās pilsētas Hersonesas drupām Sevastopoles pilsētas robežās. Mani iespaidoja gan drupas, gan pati vieta jūras malā. Vietējie stāstīja, ka pēc vētrām un lietiem  tur varot atrast senas monētas, tādēļ vakaros es staigāju pa drupām cerībā, ka arī man paveiksies. Monētas neatradu, toties atvedu uz Rīgu veselu maisu ar antīkās keramikas lauskām, kuras tur burtiski mētājās zem kājām. Kad vēlāk iestājos Universitātē, liktenis mani aizveda tieši uz antīkās vēstures studijām. Ar tām es turpinu nodarboties arī tagad. 

2. Kā vēsturniekam Jums noteikti būs daudz sakāmā – vai vēsture atkārtojas, vai nē?

Un – vai mēs tiešām nemācāmies no vēstures, vai varbūt tomēr esam gudrāki nekā jebkad agrāk?

Vēsturiskie notikumi neatkārtojas, bet atkārtojas situācijas, procesi, izaicinājumi. Tādēļ mēs varam mācīties no vēstures, analizējot to, kā uz šīm situācijām reaģēja cilvēki agrāk, kur viņi kļūdījās, kur guva panākumus utt. Tādā veidā mēs, no vienas puses, labāk varam saprast un izvērtēt tagadni, un, no otras puses, mēs varam saprast, kādi būtu labākie risinājumi vienā vai otrā gadījumā. Taču, kā zināms, cilvēce nemācās no vēstures un vecās kļūdas tiek arvien atkārtotas. Acīmredzot tādēļ, ka valdošajiem trūkst vai nu zināšanu, vai gribas. Toties jebkurš var mācīties no vēstures individuāli un patstāvīgi, jo vēstures zināšanas dod mums iespēju saprast notiekošos procesus un vajadzīgā brīdī izdarīt pareizu izvēli. Kāds ir teicis, ka zināšanas par pagātni piešķir jēgu tagadnei. Tas tiešām tā ir. Taču mūsdienās vēstures zināšanas kļūst arvien vājākas, jo tiek degradēta izglītība kā tāda. Pateicoties “reformām”, jau pavisam drīz mūsu izglītības sistēma vairs nedos iespēju iegūt pilnvērtīgas un sistemātiskas zināšanas par vēsturi. Tātad mēs neesam gudrāki, nekā agrāk, tieši otrādi-mēs strauji paliekam dumjāki. Uz to norāda gan dzīves pieredze, gan intelekta mērīšanas testi. No vienas puses, informācijas un iespēju kļūst arvien vairāk, bet no otras puses, zināšanu un domāšanas kvalitāte strauji krīt. Tas rada bažas par nākotni.    

3. Kas notiek ar izglītību?

Posts. Vēl pirms kādiem divdesmit, piecpadsmit gadiem varēja domāt, ka esam kļūdījušies ar reformām, ka “gribējām kā labāk, bet sanāca kā vienmēr” utt., bet tagad ir pilnīgi skaidrs, ka izglītība tiek degradēta konsekventi un mērķtiecīgi. Visas reformas iet vienā virzienā – uz primitivizāciju. Plus vēl zināšanu sistēmas sagrāve un  sadrumstalošana. Plašas zināšanas, spēja domāt sistemātiski, abstrakti un teorētiski, kā arī vispār spēja domāt – tas viss vairs nav vajadzīgs. Tā vietā jaunās programmas piedāvā tikai šauro, konkrēto un praktisko, jeb t.s. “kompetences”. Tātad ir skaidrs, ka universāls, plaši domājošs un izglītots cilvēks nav vajadzīgs, jaunā sistēma veido aprobežotu cilvēku – funkciju, cilvēku – skrūvīti. Visi, kas strādā izglītības sistēmā, labi redz degradācijas procesu. Un šis process biedē.  

4. Kas Jums ir Latvija? Kādu to pašlaik redzat un kādu to vēlētos redzēt? Nedaudz paprovocēšu – vai te ir Dieva valsts, vai arī valda nelabais?

Latvija ir mana dzimtene, un ar to viss ir pateikts. Te ir mana sirds, mana dzīve, mana ģimene, mani draugi un mana dvēsele. Diemžēl šobrīd es to redzu kā smagi slimu. Sirds sāp, domājot par to… Nākotnē es gribētu redzēt savu dzimteni kā plaukstošu valsti. Bet Dieva valsts  nav atrodama politiskās institūcijās vai kādā ģeogrāfiskā telpā, tā ir mūsos un tā ir debesīs. Kā teica Svētais Augustīns: “Ir Dieva valsts un ir zemes valsts, un katrs pats izvēlas, kurai valstij viņš pieder un kalpo”.

5. Kas Jums ir sakāms par demokrātiju, vārda brīvību, tiesiskumu? Esmu pamanījis, ka ir avoti, kurot esat intervēts vairākkārt, bet citur, t.s. lielajos medijos tikpat kā nemaz.

Par to man ir daudz kas sakāms, to nevar izteikt dažās frāzēs. Taču šobrīd laikam ir jārunā par problēmām. Arvien biežāk mēs redzam, ka demokrātijas vietā tiek lietotas totalitāras metodes, ka vardarbīgi tiek uzspiesti ačgārni lēmumi, kuri ignorē sabiedrības vairākuma viedokli un nodara lielu kaitējumu sabiedrībai, mēs redzam būtiskus vārda brīvības ierobežojumus un cenzūras spiedienu. Bet, kas attiecas uz mani, Jūs pareizi pamanījāt: lielākoties lielie mediji mani neredz, acīmredzot neesmu izaudzis līdz tādam līmenim. Vēl pirms kādiem četriem gadiem mani regulāri aicināja uzstāties vienā radio raidījumā, kurā es runāju par antīko vēsturi un kultūru. Vienā brīdī tur nomainījās vadība, un vairāk mani neaicina. Kad es painteresējos, kādēļ, man atbildēja, ka mana tematika neesot aktuāla. Cik es zinu, daudzi cilvēki labprāt klausījās manus raidījumus, esmu saņēmis daudz pateicību par tiem un vēlāk jautājumus-kur es esmu pazudis. Esmu pārliecināts, ka tas ir tādēļ, ka mans skatījums uz lietām neatbilst politkorektuma dogmatikas standartiem.

6. Intervijās daudz runājat par tādām lietām kā boļševisma un marksisma atdzimšana mūsdienās. Šie vārdi skan smagi un vismaz vecākām paaudzēm neiepriecinoši. Kas tad ir tas, ar ko ir piepildīti šie vārdi?

Negribas atkārtoties, jo daudzkārt esmu par to runājis, bet, īsi sakot, šodien mēs tiešām redzam sarkanā mēra reinkarnāciju. Agresīva kreisā ideoloģija ar visdažādākajām tās izpausmēm iet uzbrukumā pret visu tradicionālo, konservatīvo un veselo saprātu vispār. Agresīvie blm (ar maziem burtiem!) pārstāvji, karojošas feministes un dažādi cīnītāji par tiesībām un vienlīdzību ir pārņemti ar revolucionāro cīņas sparu un dedzīgi vēlas pārtaisīt pasauli pēc saviem ieskatiem.  Par laikmeta pazīmi ir jau kļuvusi citu viedokļu apkarošana, citādi domājošo vajāšana un sišana, pieminekļu graušana utt. Antīkā vēsture, klasiskā mūzika un matemātika jau pasludinātas par rasistiskām zinātnēm. Ideoloģiskā apsēstība pāriet revolucionārā apmātībā un agresijā. Vai tas neko neatgādina? Vai tad neesam ko līdzīgu jau piedzīvojuši? Tātad ir pamats bažām. Akcenti un lozungi ir citi, bet revolucionārais graušanas patoss ir tāds pats – protams, vienlīdzības un taisnīguma vārdā. Ja agrāk klasiskais marksisms apkaroja sociālo nevienlīdzību, tad tagadējais neomarksisms apkaro visādas citas, daļēji reālas, daļēji izdomātas nevienlīdzības. Tādā veidā sociālās neapmierinātības enerģija tiek kanalizēta drošā gultnē un neapdraud globālo eliti. Tam visam ir viens mērķis – tradicionālās pasaules atlūzu pilnīga demontāža un jaunas, tehnokrātiskas pasaules izveide, kura, cik var saprast pēc esošajām tendencēm, varētu izskatīties pēc elektroniskās koncentrācijas nometnes. Starp citu, tagadējie QR kodi ar sertifikātiem dod iespēju ieskatīties nākamajā jaunajā realitātē: kas nav apzīmogots, tam nav pielaides pie cilvēktiesībām… Un pie demontējamiem tradicionālās pasaules elementiem ir pieskaitāma kultūra ar tās mugurkaulu – izglītību, kā arī veselais saprāts un spēja patstāvīgi domāt. Vārdu sakot, tas nozīmē, ka pasaulē iezīmējas ļoti bīstamas attīstības tendences.

7. Izskan arī vārdi globālisms, globalizācija. Ko tas viss nozīmē?

Tas nozīmē, ka visi šie procesi arvien vairāk iegūst globālu mērogu. Globalizācija no vienas puses ir integrācija un unifikācija, bet no otras puses, tā ir ideoloģija un dzīves veids. Globalizācija ir vērsta uz to, lai visu un visus apvienotu un sajauktu vienā putrā, tādēļ nacionālās valstis un nacionālās kultūras tai traucē un tiek apkarotas. Principā globalizācija apkaro Kultūru kā tādu, jo unifikācija nav iespējama uz Kultūras pamata, tā ir iespējama tikai uz bezkultūras pamata. Tādēļ šajos laikos tik aktīvi izplatās tumsonība, bezgaumība un bezkultūra. 

8. Kas ir viena lieta, kura Jūsuprāt ir jāmaina Latvijā – jo ātrāk, jo labāk? Un kas ir tas, kam mēs nedrīkstam pat pieskarties, kur nu vēl grozīt?

Ja viena lieta, tad tā būtu varas attieksme pret savu tautu un zemi. No tā izriet viss pārējais: nodokļu politika, attieksme pret izglītību, kultūru, medicīnu, vidi utt. utt.  Savukārt pieskarties nedrīkst pašam cilvēkam, proti, viņa dabai, t.i., garīgajai un fiziskajai būtībai, personības autonomijai un brīvībai.

9. Esat runājis arī par to, ka vārds “ģimene” var ar laiku būt vairs ne tas, kas mūsu tautasdziesmu “tēvs, māmiņa”. Ko Jums nozīmē ģimene? Jūs esat viens no tiem, kuri aicina parakstīties par Satversmes 110.panta grozījumu. Kāpēc mums jāgroza Satversme?

Tradicionālā ģimene ir veselīgas, normālas dzīves pamats, tas ir personīgās laimes avots un tautas eksistences garants. Ģimenē audzinot bērnus, cilvēks piepilda savu primāro sūtību uz zemes, tikai ģimenē viņš realizējas kā pilnvērtīgs vīrietis vai sieviete, ja viņam nav īpaša garīgās kalpošanas aicinājuma. Ģimene ir tā drošā aizmugure, kas ir nepieciešama, lai cilvēks realizētu sevi darbā un sabiedrībā. Šo patiesību ignorēšana ir novedusi ne tikai pie ģimenes institūta krīzes, bet arī radījusi demogrāfiskas problēmas un pat apdraudējumu tautas eksistencei. Manuprāt, ļoti labi par to ir izteicies arhibīskaps Jānis Vanags savā video uzrunā, un es viņam pievienojos:  “ģimene jeb tā pamatģimene, kurā ir vīrs un sieva un kurā ir bērni, ir pati labākā vieta, kur cilvēkiem laimīgi īstenot savu vīrieša un sievietes aicinājumu. Tā ir vislabākā un drošākā vieta, kur bērniem piedzīvot laimīgu bērnību un izaugt par saturīgiem, vērtīgiem cilvēkiem”. Varu vēl tikai piebilst, ka ģimenes nosargāšana nozīmē arī veselā saprāta, cilvēka dabas un sabiedrības ilgmūžības nosargāšanu. Lai bērniem būtu tēvs un māte, nevis “vecāks 1” un “vecāks 2”, lai būtu sieviete, nevis “menstruējošs cilvēks”. Vārdu sakot, mums ir jānosargā ģimene, ja mēs gribam saglabāt sevi kā cilvēkus un kā tautu.  

Intervija ar Sarmīti Rītiņu

Portālam “Nepaliec viens”

(pieejams: https://www.nepaliecviens.lv/lv/publikacijas/2179-civilizacijas-pastavesanas-sturakmeni )

 

1. Kā Jūs varētu definēt – kas ir civilizācija? Kas to raksturo kā formējumu? Kas ir jebkuras civilizācijas stūrakmeņi?

Civilizācijai ir tikpat daudz definīciju, cik kultūrai, proti, jau pāri tūkstotim. Šos divus vārdus lieto gan kā sinonīmus, gan kā pretmetus. Tā, piemēram, kultūru definē kā sabiedrības garīgās dzīves formas un izpausmes, bet civilizāciju kā materiāli tehniskās un sabiedriskās organizācijas formas. Gan civilizāciju, gan kultūru saprot arī kā pretmetu mežonībai. Špenglers uzskatīja, ka katra civilizācija sākumā attīstās kā kultūra, bet ar laiku tā izsmeļ savu potenciālu un pārtop par civilizāciju, jeb degradētu tehnokrātisku sabiedrību, kas neizbēgami iet bojā. Viņaprāt civilizācija ir kultūras nāve.

Taču, ja runājam vispārīgi, ar vārdu “civilizācija” varam saprast kādu sabiedrisku organismu ar tam piemītošu kultūru un visām dzīves formām kopumā.

Es uzskatu, ka katras kultūras jeb civilizācijas pamatā ir kāda ideja vai ideāls, proti, kāds cēls mērķis, kas šai cilvēku kopai piešķir jēgu, saliedē to un rada tai uzdevumus. Šī lielā ideja izriet no vērtību sistēmas, kura sakņojas pasaules uzskatā, kuru savukārt rada reliģija. Tātad katras civilizācijas pamatā ir reliģijas nosacīts pasaules redzējums, tajā balstīta vērtību sistēma un ideāls. Katra civilizācija izdzīvo savu pilnu ciklu no dzimšanas līdz nāvei un dod vietu citām civilizācijām.

• Cik civilizāciju līdz šim aptuveni jau ir bijis? 

Tas atkarīgs no tā, kurš skaita un kā skaita. Špengleram bija 8, Toinbijs saskaitīja 23, Hantingtons – 7. Man sanāk kopumā 11 vēsturiskas civilizācijas: senās Ēģiptes, senās Divupes, antīkā, hinduiskā, konfuciāniskā, Japānas, senās Mezoamerikas, islāma, pareizticīgā, Rietumu un Latīņamerikas. Manuprāt šodien ir palikušas tikai četras: hinduiskā, konfuciāniskā, islāma un Rietumu. Jo dažas jau ir mirušas, bet citas, piemēram, pareizticīgo, latīņamerikāņu un japāņu ir jau būtībā sairušas un atrodas Rietumu civilizācijas gūstā. Šodien visām esošajām civilizācijām pārklājas Rietumu civilizācija ar tās visaptverošo masu kultūru, kas grauj jebkuru kultūras identitāti. Mēs šo procesu saucam par globalizāciju. Konfuciāniskā un hinduiskā civilizācija tāpat strauju zaudē savu identitāti un nevar izslēgt, ka drīzumā sairs. Savu identitāti pagaidām vislabāk saglabā islāma civilizācija, taču domājams, ka ar laiku masu kultūras un tehnoloģiju ceļa rullis samals arī to.

• Cik ilgs aptuveni ir vienas civilizācijas pastāvēšanas cikls un kādi faktori to ietekmē?

Tas ir ļoti dažādi: civilizācijas var dzīvot gan četrus tūkstošus gadu, kā senās Ēģiptes civilizācija, gan pāris tūkstošus gadu kā antīkā civilizācija. No mūsdienās esošajām civilizācijām senākās ir konfuciāniskā un hinduiskā civilizācija, abām ir apmēram divarpus tūkstoš gadu.

• Kuru laika posmu vēsturē var uzskatīt par mūsdienu civilizācijas sākumu? 

Eiropas civilizācija veidojās uz diviem pamatiem: kristietības un antīkās kultūras mantojuma. Taču tā Rietumu civilizācija, kurā mēs šodien dzīvojam, veidojās uz iepriekšējās kristīgās Eiropas kultūras nolieguma pamata. Eiropas dekristianizācijas process bija sācies jau renesanses laikā, bet par simbolisku jaunās, uz laicīgiem ideoloģiskiem principiem veidotas Eiropas dzimšanas brīdi var uzskatīt franču revolūciju, jeb 1789.g. Neilgi pirms tam, 1776. g. tika pieņemta Amerikas Neatkarības deklarācija, kas lika pamatus Amerikai kā jauna tipa valstij. Tātad mūsdienu Rietumu civilizācija radās, pateicoties abiem šiem datumiem. Bet idejiski tā auga uz apgaismības laikmeta ideāliem. Tas nozīmē, ka pareizāk būtu runāt nevis par vienu Rietumu civilizāciju, bet par divām: kristīgo un postkristīgo, jeb laicīgo, kura patlaban ir dominējoša pasaulē un kura lielā mērā veidojas uz kristietībai pretējām vērtībām. Bet, ja mēs to aplūkojam kā vienu civilizāciju, tad varam skaidri redzēt, ka šodien tā ir sasniegusi ļoti dziļu vecumu, kad tiek noliegti tie pamati un vērtības, kuras to ir radījušas. Tas ir vēlās Romas impērijas laikmets mūsdienās, tas ir civilizācijas norieta laiks, kuram ir daudz paralēles arī citās kultūrās.

5. Vai šobrīd var jau runāt par mūsdienu civilizācijas beigām? Un kas par to liecina?

Domāju, ka beigas vēl nav, bet mēs strauji tām tuvojamies. Vispirms ir jāsaprot, ka civilizācijas noriets nav parasta krīze: krīzes notiek visu laiku, bet veselas un stipras sabiedrības spēj pārvarēt grūtības un rast risinājumus, krīze kļūst nāvējoša tikai slimai un iekšēji sapuvušai civilizācijai. Tas notiek tad, kad visaptverošai sistēmas krīzei pievienojas kādas lokālas krīzes vai problēmas, ar kurām sistēma nespēj tikt galā.

Kultūra iet bojā tad, kad tā zaudē savu ideālu un savas vērtības, t.i., tos pamatus, uz kuriem tā bija izaugusi un uz kuriem balstījās. Vispirms degradē tieši kultūra, proti, mentālā sfēra, vērtības, morāle, izglītība un pēc tam viss pārējais – vara, politika, ekonomika, sociālās struktūras utt. Šobrīd mūsu Rietumu civilizācija ir atteikusies ne tikai no saviem kristīgajiem pamatiem, bet arī no apgaismības laikmeta ideāliem, par ko liecina sistemātiska morāles, ģimenes un izglītības graušana. Izglītība veido pašu kultūras pamatu, tādēļ izglītības sabrukums draud ar krahu visai sabiedrībai.

Par civilizācijas norietu vispirms liecina māksla, jo, pirmkārt, mākslā un literatūrā visātrāk var ieraudzīt atteikšanos no kultūras klasiskajām vērtībām, no morāles un estētiskajiem kanoniem, un otrkārt, dekadentiskajās civilizācijās māksla strauji vienkāršojas un kļūst primitīva, kas vienmēr ir viegli pamanāms. To var labi redzēt visās vēlajās civilizācijās, gan vēlajā Romā, gan arī mūsdienu pasaulē. Taču māksla ir tikai ārējais rādītājs, simptoms, nevis cēlonis. Norietošās civilizācijās ir vērojams principā viens un tas pats procesu un parādību komplekss: vērtību krīze, ģimenes krīze, dzimstības krīze, tikumu degradācija, vispārēja korumpētība, politisko struktūru pārbirokratizācija un neefektivitāte utt., utt. Kad sabiedrība zaudē ideālus un kopējas vērtības, kad par galveno vērtību kļūst nauda un bauda, iestājas neizbēgams morāles sabrukums un sabiedrības krahs. Ja katram rūp tikai savs labums un nav morāles bremžu, sabiedrības pamati sairst no iekšienes – tāpat kā sairst mēbele, kuru ilgi un neatlaidīgi grauž ķirmis.

6. Kādus secinājums par civilizāciju pastāvēšanas problemātiku var izdarīt Bībeles kontekstā? 

Šie secinājumi ir jau ierakstīti Bībelē. Aptuveni viena trešdaļa Vecās Derības sastāv no vēstures, un šī vēsture skaidri un gaiši parāda, ka Dievs svētī savu tautu, kad tā ir uzticīga Viņam, un Dievs to atstāj un nolemj ciešanām un katastrofām, kad tā novēršas no sava Kunga. Viss ir pateikts, atliek tikai lasīt un mācīties. Bet, kā zināms, cilvēce negrib mācīties nedz no vēstures, nedz no Svētajiem Rakstiem.

7. Kāds ir Jūsu redzējums par Jāņa Atklāsmes grāmatā aprakstītajiem pēdējiem laikiem? 

Tur viss pateikts priekšā, nav ko pielikt un nav ko atņemt. Atklāsmes grāmatas teksts ir jālasa kontekstā ar Evaņģēlijiem, un tad mēs iegūstam skaidru ainu par pēdējiem un priekšpēdējiem laikiem. Visas pazīmes liecina, ka šie laiki tuvojas, bet, kā teikts, to stundu neviens nezina. Mūsdienu cilvēku garīgais stāvoklis bieži liek atcerēties Kristus vārdus Mateja Evaņģēlijā: “Un tāpēc ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs” (24,12). Modernais cilvēks arvien vairāk grimst naidā, cietsirdībā un egoismā, arvien mazāk ir spējīgs uz mīlestību, līdzjūtību un pat elementāru empātiju. Var labi redzēt, ka no mūsu dzīves pakāpeniski pazūd cilvēcība kā tāda. Sociālajā sistēmā arvien biežāk lietas tiek būvētas uz totālas neuzticības un nedrošības pamata, kas nozīmē arvien vairāk kontroles un formālisma.  Rezultātā cilvēks pierod pie formālām attiecībām un formālas pieejas, pats nemanāmi pārvēršoties par aukstu un nejūtīgu funkciju. Tātad cilvēks, kas zaudējis ticību un mīlestību, strauji dehumanizējas. Nemaz nerunājot par lielajiem sabiedriskajiem procesiem un fenomeniem, kuri nosaka pasaules attīstības virzienu. Mēs redzam, kā soli pa solim kristietība kļūst par vajātu reliģiju: dažviet jau ir aizliegts lietot krustu un krusta zīmi, dažviet aizliegti baznīcas zvani, arī pie mums ir kļuvis nepieklājīgi publiski runāt par kristietību un tās vērtībām. Pat apsveicot Ziemassvētkos, Ziemassvētki netiek pieminēti, un jau visaugstākā līmenī Eiropā ir izskanējusi ideja šo vārdu aizliegt… Starp citu, šodien top skaidras pat dažas tehniskas detaļas, kuras minētas Atklāsmes grāmatā un kuras agrāk nebija saprotamas. Piemēram, Baznīcas tēvi izvairījās komentēt antikrista zīmi uz labās rokas un uz pieres, bez kuras nevarēs ne pirkt, ne pārdod, jo toreiz nevarēja iedomāties, kas tas varētu būt un kā tas būtu iespējams. Šodien mēs jau lieliski saprotam, ka tas ir iespējams, kad bez kādas zīmes nevar ne pirkt, ne pārdot. Tātad mēs atrodamies priekšvakarā, bet tajā pat laikā mēs zinām, ka Dievs uzvarēs.

8. Kādi, Jūsuprāt, ir iespējamie nākotnes attīstības scenāriji Latvijā un pasaulē? 

Pasaules varenie stāsta mums par “lielo restartu”, kas nozīmē lielo “izslēgšanu” un “jaunu palaišanu” ( great reset ). Mēs dzirdam skaistus vārdus par labāku pasauli, taču rodas bažas, ka aiz šiem vārdiem iezīmējas mūsu totalitārā nākotne bez īpašuma un bez tiesībām. Viss liecina par to, ka ejam uz elektronisko koncentrācijas nometni. Totalitārā tendence ir iezīmējusies jau diezgan sen, un pēdējos gados tā ir krietni pastiprinājusies. Sabiedrība ir gatava totalitārismam. Jo, pirmkārt, tā ir jau stipri atomizēta, proti, horizontālās saites ir pamatīgi iedragātas vai sarautas un cilvēks pakāpeniski pārvēršas par izolētu indivīdu, kurš negrib un nespēj socializēties un labprāt slēpjas savā virtuālajā pasaulē, kā rezultātā viņš kļūst neaizsargāts un viegli vadāms. Ne velti tagad notiek aktīvs uzbrukums pēdējam cilvēcības bastionam – tradicionālajai ģimenei. Kad tas sabruks, tiks sagrauti visi tradicionālās dzīves un pašas cilvēcības pamati. Otrkārt, jau tagad ir radīti nepieciešamie rīki, lai izveidotu totālu apspiešanas sistēmu. Pieaug kontrole, jau pastāv totalitāra ideoloģija un cenzūra, jau ir represijas pret citādi domājošiem. Un treškārt, tam visam pievienojas elektroniskās tehnoloģijas. Tagad cilvēkam tiek piestiprināts QR-kods, kas īstenībā ir preču zīme. Šī zīme jau tagad ir svarīgāka par pasi, jo savā būtībā tā ir pielaide pie cilvēka pamattiesībām un iespējām. Kontekstā ar Ķīnas reitingu sistēmu tas parāda, kādā virzienā attīstīsies mūsu “progress”. Nav grūti iedomāties, ka ar laiku šim QR- kodam viegli varēs piesaistīt visas cilvēka tiesības un dzīves funkcijas. Kods var mainīties un modificēties, var tikt aizstāts ar čipu, bet tendence ir skaidra: bez koda vai kādas citas zīmes cilvēks nespēs veikt nekādas funkcijas, bet, lai saņemtu šādu pielaidi, būs jāizpilda kādas noteiktas darbības, vienā vai citādā veidā jāpierāda sava lojalitāte utt. Transhumānisti jau jūsmo par tiem drīzajiem laikiem, kad cilvēks, “uzlabots” ar tehnoloģijām un savienots ar internetu, kļūs par “pilnīgāku būtni”, t.i., par biorobotu. Tikai viņi “aizmirst” pateikt, ka tas būs saprogrammēts un pilnībā vadāms biorobots, bez savas brīvās gribas. Un jau tagad tiek strādāts pie tā, lai atņemtu cilvēkam domas un gribas brīvību: viņa smadzenes cītīgi skalo masu mediji un apziņu notrulina masu kultūra. Bet atšķirībā no senās Romas šodien kultūra nemirst dabiskā nāvē, bet tā tiek mērķtiecīgi nogalināta, jo ar “reformu” palīdzību konsekventi tiek degradēta izglītības sistēma, savukārt mākslā sistemātiski tiek uzspiesti degradējoši trendi. Acīmredzot tas tiek darīts tādēļ, lai veicinātu esošās pasaules sabrukumu un tās jauno “restartu gaišajai nākotnei”. Tikai šķiet, ka šāda nākotne nesola mums neko labu un gaišu.

9. Kas Jums pašam ikdienā palīdz izdzīvot šos “trakos laikus”? 

Ticība, cerība, mīlestība. Ja Dievs ir licis mums dzīvot šajos laikos, tas nozīmē, ka mums ir sava misija un mums ir jāizdara sava izvēle. Svarīgi ir saprast, ko Dievs no mums grib un kas mums jādara. Ja cilvēks ir ar Dievu, viņam nav no kā baidīties.