Harijs Tumans

  Publicēts saīsinātā veidā žurnālā “Mājas viesis”, Nr. 38 ( 620 ) 21.-27.09.2017.

Šeit tiek piedāvāta pilna intervijas versija autora redakcijā.

Žurnālists Andris Tiļļa.

1. Kāda ir mūsu valstiskā un nacionālā identitāte, kā radīt simtgades svētkus?

Ar etnisko un politisko identitāti mums viss ir kārtībā, bet, kas attiecas uz valstisko, es, godīgi sakot, nezinu, vai tāda mums ir. Dzīvē, nevis uz papīra. Šķiet, ka tā ir konceptuāla problēma numur viens. No vienas puses, mēs visu laiku dzirdam par nacionālu valsti, bet no otras puses redzam, ka ar to kaut kas nav īsti tā kā vajag. Bez tam ir redzams, ka modernās pasaules attīstības tendences ir vērstas uz nacionālas valsts nonivelēšanu un pat likvidēšanu. Turklāt apziņā valda putra: no vienas puses tiek sludināts patriotisms kā nacionālas valsts pamats, bet no otras puses tiek propagandētas pretējas vērtības – nauda un bauda. Te rodas vērtību sadursme, jo patiess patriotisms paredz, ka dzimtenes labklājība cilvēkam ir pirmajā vietā, bet mūsdienu liberālās vērtības priekšplānā liek paša intereses un orientē uz absolūtu patērētāja egocentrismu. Bet, kā zināms, nevar vienlaicīgi kalpot Dievam un mamonam…

Attiecībā uz valsti es, kā sengrieķu domas piekritējs, uzskatu, ka valsts ir vispirms cilvēki, jeb, kā teica Aristotelis, cilvēku kopa, kas pastāv kopēja labuma dēļ. Atkārtoju: kopēja labuma dēļ, nevis kaut kādu kliķu, partiju vai indivīdu labuma dēļ. Man tuvs ir arī spāņu domātāja Ortegas-i-Gaseta viedoklis, kurš teica, ka valsts ir kopīgas dzīves projekts, t.i., projekts, kas apvieno cilvēkus kopīgai darbībai. Tas ir valstiskās identitātes pamats. Bet, lai to nodefinētu, ir jāatbild uz trīs jautājumiem: kas mēs bijām vakar, kas esam šodien, un kas gribam būt rīt? Diemžēl jāatzīst, ka mums ir puslīdz skaidra atbilde tikai uz pirmo jautājumu, turklāt tā ir depresīva, jo akcentē okupāciju un rusofobiju… Tā vietā, lai lepotos ar savu pagātni ( un mums ir ar ko lepoties! ), mums visu laiku tiek piedāvāts apraudāt vēsturiskos pāri darījumus. Rezultātā mums veidojas negatīvs pagātnes tēls un negatīva identitāte, kas traucē attīstīties šodien. Bez tam tā šķeļ sabiedrību, nevis vieno. Protams, vēsture ir jāzina un jāatceras, to nedrīkst aizmirst, bet nav produktīvi veltīt tik daudz laika un spēka tās apraudāšanai. Un katra sabiedrība veido savu identitāti uz pretnostatījuma pamata: „mēs – viņi”. Tas ir dabiski un pareizi, bet ar to nepietiek. Ir jāatbild arī uz jautājumu par mūsu valsts projekta būtību, par to, kas ir mūsu kopība šodien un kādu mēs to vēlamies redzēt rīt. Kādreiz mums tika stāstīts par eiropeisku labklājības valsti, bet šī brīža situācijā tas izklausās pēc izsmiekla. Pie mums labklājība kā valsts projekta ideja nedarbojas, jo pārsvarā cilvēki uztver labklājību individuāli un cenšas raut sev pēc iespējas vairāk, bet valsts lietas degradē. Cilvēki bēg no valsts ne tikai tādēļ, ka šobrīd neatrod sev iespējas un pielietojumu, bet arī tādēļ, ka neredz sev izredzes arī rīt.

Rezultātā šobrīd mūsu idejisko pamatu veido depresīva identitāte, kas vērsta uz ienaidnieka tēla uzturēšanu. Jo tā ir vieglāk konsolidēt tautu un tā var viegli novērst uzmanību no iekšējām problēmām, piemēram, no valsts izzagšanas… Domāju, ka tas ir destruktīvs ceļš. Tautai jākonsolidējas uz kopēja projekta pamata, nevis tikai uz baiļu, sāpju un aizvainojuma pamata. Mums ir nepieciešama ne tikai depresīva, uz pagātni vērsta identitāte, bet arī pozitīva, uz šodienu un nākotni vērsta identitāte, kas veidotu un konsolidētu valsts nāciju. Bet pagaidām es tādas neredzu. Šobrīd mūsu „projektu” varētu izteikt vienkāršā formulā: „grābj, kas var!”

Bet valsts svētkus vislabāk svinēt, ziedojot savai valstij kaut ko no sevis – savu darbu, naudu, savu rūpi. Ja mēs katrs kaut ko izdarīsim savas valsts labā, tā kļūs redzami skaistāka.

2. Kā jūs raksturotu pašreizējo sabiedrību, arhibīskaps Stankēvičs ir skarbs – valda alkatība… Vai nekļūstam bīstami paši sev – līdzīgi kā vēlīnā Roma?

Pilnīgi piekrītu arhibīskapa viedoklim, bet ar piebildi, ka alkatība ir viena no daudz lielākas problēmas izpausmēm – valstiskas domāšanas deficītam. Mēs jau esam pieraduši, ka valsts lietās pastāv gandrīz vienīgi privātas intereses, grupu, kliķu, partiju intereses, lai gan valsts, kā jau teicu, pēc būtības ir „kopēja lieta”. Acīmredzot tādā veidā izpaužas mūsu egocentriskā viensētnieka domāšana, kurai pasaule beidzas aiz sava žoga. Un, protams, to daudzkārt pastiprina mūsdienu patērētāja psiholoģija, kas tiek kultivēta sabiedrībā. Tādēļ nav brīnums, ka ir tik ierasts uzskatīt valsti par sili, kur baroties, un par savtīgu interešu realizācijas instrumentu. Arī savā ikdienas dzīvē mēs esam pieraduši redzēt tikai savas personīgās intereses, ignorējot gan „kopējās lietas” vajadzības, gan citu cilvēku intereses.

Šajā ziņā mēs tiešām līdzināmies Homēra aprakstītajiem ciklopiem, kuri nepazīst civilizāciju un iemieso mežonību, jo viņiem ir sveša izpratne par taisnību un kopdzīves principiem, viņi dzīvo katrs savam labumam un „par citiem tie neliekas zināt”. Ļoti bieži no mums lien laukā ciklopi: kad mēs savtīgu nolūku vadīti darām pāri citiem cilvēkiem, kad mēs ignorējam citus, braucot pie stūres vai parkojoties, vai kad terorizējam apkārtējos ar skaļu mūzikas klausīšanos. Un tā tālāk un tā joprojām… Starp citu, šķiet, ka terorizēt citus ar skaļu mūziku ir mūsu nacionālā slimība, jo daudziem patīk tādā veidā demonstrēt, ka viņi spļauj virsū visiem. Tā ir ļoti spilgta mežonības pazīme, kura nepastāv civilizētajā pasaulē. Vārdu sakot, es uzskatu, ka mums būtu jāpiestrādā pie savas domāšanas, mums ir jāmācās domāt solidāri un valstiski.

Un, ja ikdienas dzīvē mēs tik bieži demonstrējam ciklopu domāšanu, nav nekāds brīnums, ka tā valda arī valsts lietās, atstājot graujošas sekas. Bet mūsu pārvaldes sistēmā, kā redzams, nav reālu mehānismu, kas ļautu savaldīt „ciklopus” un pasargāt valsts intereses. Tādēļ  ir dabiski, ka periodiski atskan runas par prezidentālas republikas nepieciešamību…

Un paralēle ar seno Romu šeit ir vietā. Tā sabruka vispārējas morālas degradācijas un valsts „prihvatizācijas” apstākļos. Toreiz tāpat valdīja naudas un baudas kults, un ciklopu egoistiskā domāšana. Oligarhi sadalīja valsti savās privātajās „impērijās”, kur viņiem bija sava slēgta pasaule ar visām valsts pazīmēm, ar visām iespējām un izklaidēm, un plus vēl viņi izvairījās no nodokļu maksāšanas. Savukārt valsts birokrātija nepārtraukti auga un smacēja nost sabiedrību ar nodokļu jūgu. Parastie cilvēki bēga no valsts pie oligarhiem vai barbariem, lai tikai izvairītos no nodokļu iekasētājiem. Valsts, kas nodarbojās ar naudas izspiešanu un nepildīja savas saistības pret tautu, nebija vajadzīga nedz tautai, nedz oligarhiem. Rezultātā, kad uzbruka barbari, nebija gribētāju aizstāvēt šo valsti, bet pati valsts sev nespēja nodrošināt efektīvu aizsardzību. Savukārt  oligarhu „impērijas” izrādījās par vāju un viegli krita par upuri uzbrucējiem…

3. Kultūrpolitika, cik tā gudra, ko tajā vajadzētu mainīt?

Vispār mūsu kultūras politikā es redzu divas problēmas: finansējuma trūkumu un provinciālismu. Ar pirmo viss ir skaidrs: tas ir skābekļa trūkums kultūrai un tās sakņu sistēmai – izglītībai; par to daudz runāts un nav vērts tagad atkārtoties. Kas attiecas uz otro punktu, ar to es saprotu izveidojušos situāciju, ka tas pats trūcīgais kultūras finansējums tiek piešķirts gandrīz tikai vienai nozarei – letonikai. Kā rezultātā pasaules kultūra latviešu domas un valodas telpā tiek pārstāvēta nožēlojami vāji. Piemēram, joprojām latviešu valodā nav pieejami visi Platona un Aristoteļa teksti, kas ir Eiropas kultūras bāzes teksti. Tāpat nav arī daudzu citu svarīgu tekstu… Nav šaubu, letonikai jābūt prioritārai, tas ir pats par sevi saprotams. Bet, ja mēs nogriežam sevi no Eiropas kultūras mantojuma un visas pasaules kultūras mantojuma, mēs neizbēgami slīkstam provinciālismā.

Šajā sakarā nevar nepieminēt valsts jubilejas svinības. Man liekas, ka budžets, kas tam paredzēts (60 mljn. eiro ), ir daudzkārt pārspīlēts, īpaši ja salīdzina to ar izdevumiem, ko šim nolūkam paredz daudz bagātākā Somijas valsts ( 19 mljn. eiro ). Protams, jubileja ir jāsvin un jāsvin labi, bet viss jādara, ievērojot veselā saprāta un samērīguma robežas, īpaši laikos, kad valsts budžeta caurumi tiek lāpīti uz cilvēku rēķina, ieviešot arvien jaunus nodokļus un ceļot tarifus. Rodas aizdomas, ka šeit ir ne tik daudz patriotisma, cik vēlme „apgūt līdzekļus”, un droši vien, kā tas pie mums pieņemts, ar iespēju vienam otram labi iedzīvoties uz valsts rēķina. Domāju, ka somi mīl savu dzimteni ne mazāk par mums, vismaz viņi no tās nebēg. Nāk prātā arī kāds sengrieķu spārnotais teiciens. Kad spartiešu likumdevējam Likurgam pajautāja, kādēļ viņš ieviesa savā valstī tik pieticīgas upurēšanas ceremonijas dieviem, tas atbildēja: lai mēs nepārstātu godināt dievus. Šī frāze labi atklāj universālu likumsakarību: jo vairāk ārišķības, ārēja pompa un spožuma, jo mazāk patiesa satura un jēgas.

Man gribētos, lai mēs mīlētu Dzimteni nevis vārdos, bet darbos, un ne tikai uz budžeta rēķina, bet arī no tīras sirds.