Par anonīmām anketām un vārda brīvību
Dr. hist. Harijs Tumans
Par anonīmām anketām un vārda brīvību.
Publicēts portālā “Telos” 2021-04-16.: https://telos.lv/par-anonimam-anketam-un-varda-brivibu
2014. g. augustā es savā blogā nopublicēju rakstu par anonīmām anketām – toreiz vēl samērā jaunu parādību Latvijā (https://blogi.lu.lv/harijs/2014/08/26/par-anktesanu/ ). Ir pagājuši seši gadi, un tas, par ko es toreiz brīdināju, ir kļuvis par mūsu šodienas realitāti, proti, anonīmās anketas augstskolās ir kļuvušas par ideoloģiskās cenzūras un vārda brīvības apkarošanas instrumentu. Mani toreizējie vārdi izrādījās pravietiski, un 2019. gadā es zaudēju darbu Latvijas Kultūras akadēmijā, pateicoties kareivīgu feministisku studenšu anonīmām sūdzībām. Augstskolas vadība bez pārrunām ar mani un bez brīdinājuma pārtrauca ar mani darba attiecības. Septembra sākumā es atnācu uz darbu un uzzināju, ka Kultūras akadēmijā vairs nestrādāju ( sīkāk par to skat.: https://neatkariga.nra.lv/komentari/elita-veidemane/338528-vai-kulturas-akademijas-feministes-dejos-kailas ). Tātad piepildījās tas, par ko es savulaik rakstīju: pasniedzējs automātiski tika atzīts par vainīgu un represēts bez lietas noskaidrošanas. Šim stāstam ir turpinājums: pērnā gada izskaņā līdzīga rakstura ideoloģiskas un anonīmas sūdzības parādījās arī LU Vēstures un filozofijas fakultātes elektroniskajā sistēmā. Arī šoreiz galvenais uzbrukums nāca no kareivīga feminisma pozīcijām, kam pievienojās pāris citas apsūdzības politkorektuma dogmu pārkāpšanā. Tātad tā ir tendence un jauna parādība, kas prasa uzmanību un liek man atgriezties pie jautājuma par anonīmām anketām, šoreiz jau vārda brīvības tēmas kontekstā. Pēdējā laikā šī tēma ir aktualizēta arī režisora Alvja Hermaņa publiskajos izteikumos ( https://www.delfi.lv/kultura/news/theatre/hermanis-publice-septinus-etiskas-uzvedibas-noteikumus-jrt-darbiniekiem-un-skatitajiem.d?id=52976919 ). Šodien mēs redzam kliedzoši daudz faktu, kuri liecina par reāliem apdraudējumiem vārda brīvībai, un anonīmās anketas ir viens no lielākajiem riska faktoriem. Tādēļ ir vērts apskatīt šo problēmu kompleksi.
Vispirms vajadzētu saprast tagadējās tendences cēloņus. Kas ir izraisījis vērienīgos uzbrukumus vārda brīvībai, tai skaitā ar anonīmo anketu starpniecību, lai gan šādas anketas tiek praktizētas jau vairākus gadus? Man liekas, ka tam, kā vienmēr, ir vairāki iemesli. Kā pirmo varētu nosaukt audzināšanas deficīta problēmu. Lai rakstītu anonīmas sūdzības par pasniedzēju, kurš nav izdarījis neko sliktu, bet ir paudis savu personīgo-atšķirīgu viedokli, ir jābūt cilvēkam ar zemu morāli un kultūras līmeni, cilvēkam, kuram ir sveši priekšstati par godu un godīgumu un kuram nav nedz pašcieņas, nedz cieņas pret citiem cilvēkiem. Acīmredzot šodien šādu cilvēku ir savairojies pietiekami daudz. Tas nav brīnums, ņemot vērā, ka tradicionālā audzināšana de facto ir atcelta – pateicoties ideoloģiskajai dogmai, kura ikvienu piespiešanu vai prasību interpretē kā vardarbību pret bērnu. Rezultātā visatļautības atmosfērā auguši bērni ļoti bieži veidojas par bezkaunīgiem un bezatbildīgiem mežoņiem, kuriem nav cieņas ne pret vienu un ne pret ko. Par laimi ne visi vecāki pieļauj šādu “audzināšanu”, bet problēma jau ir labi redzama. Tajā pat laikā liberālā ideoloģija, kas apkaro patieso audzināšanu, proti, morāles un ētisko normu, kultūras, intelekta un pieklājības audzināšanu, piedāvā vien politkorektuma surogātu un hipertrofētu pašvērtības apziņu, kas viegli pāraug augstprātībā un lielās ambīcijās bez atbilstošām spējām un nopelniem. No pašas mazotnes bērniem tiek iepotēta viņu svarīguma apziņa, politkorektam skolotājam ir jārespektē un jāapjūsmo katra muļķība, ko skolēns saka, jo katrs viedoklis tiek pasludināts par vērtīgu. Līdz kādam absurdam tas var aiziet, rāda viena īsa videofilma, kura pirms pāris gadiem klīda sociālajos tīklos. Tas ir satīrisks stāsts par to, ka kādā amerikāņu skolā tika represēta un atlaista no darba matemātikas skolotāja, kura atļāvās netoleranti uzspiest “savu” viedokli, ka divreiz divi ir četri, nevis divdesmit divi, kā bija iedomājies kāds skolnieks, kura viedoklis tika brutāli “diskriminēts” (https://www.youtube.com/watch?v=Zh3Yz3PiXZw ). Šodien šis sižets vairs nešķiet smieklīgs, šodien šādi skolēni reāli apdraud reālus skolotājus. Šādā situācijā vairs nepārsteidz, ka vienā otrā indivīdā ideoloģiskās dogmas viegli izspiež elementāru cilvēcību, kā par to liecina neseni fakti, kad Amerikā bērni nodeva varai savus vecākus, kuri atbalstīja Trampu un piedalījās Kapitolija šturmēšanā (https://www.youtube.com/watch?v=mvYtktsIsBo ) . Savukārt Kanādā meitene, kura nolēma mainīt dzimumu, iesūdzēja tiesā savu tēvu (Robert Hoogland ), kurš turpināja saukt viņu par meitu. Tiesa to kvalificēja kā vardarbību pret bērnu, un rezultātā tēvam draud pieci gadi cietumā (https://www1.cbn.com/cbnnews/us/2021/march/canadian-father-jailed-for-speaking-out-against-biological-daughter-rsquo-s-gender-transition?fbclid=IwAR3AXvaFH_rrSG7c6kHevV3VDezk6NvtfAmKrWvIsKtVzYl-oFu7BibnJ20 )… Ideoloģijas apsēstie, kuriem nekas nav svēts un kuri spēj nodot un pazudināt savus vecākus, daudz vieglāk var nodot, apsūdzēt un apmelot savus pasniedzējus, kuri atļāvušies pateikt kaut ko tādu, kas tiem nav pa prātam. Kam nav morāles, tam nav sirdsapziņas. Tāds ir ideoloģiskās “audzināšanas” rezultāts.
Cilvēkam, kurš nevienu neciena, nav un nevar būt nekādu autoritāšu. Turklāt valdošā ideoloģija cītīgi nodarbojas ar pagātnes autoritāšu “dekonstrukciju”, kas grauj kultūras pamatus. Savukārt izglītības sistēmas “reformas” un skolotāju sociālais stāvoklis principā noliedz iespēju runāt par skolotāja autoritāti, kā rezultātā arvien biežāk skolotāji cieš no bērnu rupjības un agresijas. Taču līdz šim visos laikos un visur skolotāja un skolnieka attiecības veidojās uz hierarhijas un cieņas principiem, un tas bija katras kultūras tradīcijas pamatā. Šīs tradīcijas sagrāve no vienas puses atspoguļo izglītības degradāciju, bet no otras puses tā iezīmē ceļu uz sabiedrības barbarizāciju. Spāņu domātājs Ortega-i-Gasets rakstīja, ka pūļa cilvēku, jeb plebeju raksturo nevēlēšanās atzīt nekādu cita cilvēka pārākumu. Grūti noticēt, ka tas ir bijis aktuāli jau XX gs. pirmajā ceturksnī, bet šodien jau skaidri redzams, ka plebeju gars ir ieņēmis valdošās pozīcijas. Bet plebejs, kā savulaik teica Arnolds Toinbijs, ir nevis sociāls statuss, bet dvēseles stāvoklis. Var secināt, ka šodien ideoloģija, skola un masu kultūra kopīgiem spēkiem audzina plebejus.
Otrs minētās problēmas cēlonis ir fakts, ka kreisais liberālisms pēdējā laikā arvien agresīvāk uzspiež savas dogmas un kļūst arvien neiecietīgāks un vardarbīgāks pret visiem citiem viedokļiem un to paudējiem. Ne tikai Sniegbaltīte un Otello ir atzīti par politnekorektiem un rasistiskiem tēliem, bet arī matemātika, klasiskā mūzika un antīkā vēsture ir pasludinātas par rasistiskām izpausmēm, un ir sākusies virzība uz to, lai aizliegtu vārdus “tēvs”, “māte”, “vīrietis” un “sieviete”. Jau plosās “kancelēšanas kultūra” (cancel culture; skat.: https://www.delfi.lv/news/versijas/janis-vanags-elinas-didrihsones-tests.d?id=52957469&fbclid=IwAR1LY5Io8oc_MEM7pRBZFdQSZbqvrt-QnoXRY-J58DOLc1APneGs21otpx4 ), kas represē citādi domājošos, par cenzūru medijos nemaz nerunājot. Kā ironiski izteicās Alvis Hermanis, šodien izrādās, ka vārda brīvība apdraud demokrātiju. Šo parādību varētu nosaukt par mūsu laikmeta paradoksu: liberālisms, kura nosaukums ir atvasināts no vārda “brīvība” un kurš kādreiz cīnījās par dažādu veidu brīvībām, tai skaitā par vārda brīvību, ir pārvērties par totalitāru ideoloģiju, kas apkaro jebkāda veida brīvdomību. Faktiski kreisais liberālisms ir kļuvis par surogātisku pseidoreliģiju bez metafizikas, jeb “pilsonisko reliģiju”, kā saka sociologi. Turklāt tā ir ļoti agresīva kvazireliģija, kas necieš un tiecas iznīcināt ikvienu citu viedokli. Šādas totālas neiecietības apstākļos liekas dabiski, ka cīņā pret citādi domājošiem tiek iesaistītas arī anonīmās anketas augstskolās, kuras pirms tam vairākus gadus nelika sevi manīt. Bumba ar laika degli sprāgst, šautene, kas karājas pie sienas, šauj. Un tas bija sagaidāms, jo anonīmās anketas savā būtībā ir ideoloģiskās kontroles un represiju instruments. Tas nozīmē, ka ir pienācis tas kritiskais brīdis, kad veselā saprāta cilvēkiem ir jāiestājas par vārda brīvību. Cīņā par to Latvijā šobrīd iezīmējas divas frontes līnijas: mākslas jomā, ko tagad pārstāv Alvis Hermanis, un izglītības jomā, kur nepieciešama veselīgo spēku konsolidācija – līdzīgi kā Vācijā, kur nupat ir nodibināta zinātnieku apvienība ar mērķi pasargāt mācībspēkus no “kancelēšanas kultūras” agresijas (https://www.faz.net/aktuell/feuilleton/debatten/cancel-culture-in-der-wissenschaft-ausbruch-aus-der-tabuzone-17179746.html?fbclid=IwAR3IKbLLUetrebkmuBOPTP42tCnufkMIN-1E1eF0J9ec0392ObJyz5_DK00 ).
Rezumējot ir vēlreiz jāsaka, kādēļ anonīmās anketas nav pieņemamas. Pirmkārt tādēļ, ka tās paredz un provocē amorālu rīcību, pret kuru tauta izsenis izturas negatīvi un ko raksturo ar tādiem vārdiem kā “stučīšana” un “kļauzu rakstīšana”. Šādas anketas dod iespēju ikvienam nekrietnam studentam atriebt pasniedzējam, kurš viņam ir aizrādījis par kavējumiem vai nepiedienīgu uzvedību auditorijā, vai vienkārši nepatīk. Un, protams, kā tas tagad notiek, tā ir iespēja izrēķināties ar “ideoloģiskajiem pretiniekiem”, kuru uzskati pašam šķiet nepareizi.
Vienīgā morāli pieņemamā rīcība būtu godīga un atklāta saruna, jo par saviem vārdiem katram ir jāatbild. Un nevajag stāstīt, ka students nevar to izdarīt tādēļ, ka viņam ir bail no pasniedzēja atriebības. Gadījumā, ja pastāv reāla problēma ar pasniedzēju, studentiem ir vairāki veidi, kā viņi var to risināt: pastāv studentu pašpārvaldes un pārstāvniecība augstskolu koleģiālajās institūcijās, viņi var runāt ar vadību arī tiešā veidā gan individuāli, gan kolektīvi. Bet, ja kādam ir psiholoģiskas problēmas, tam vajadzētu prast pašam tās risināt, nevis atriebt pasniedzējam par saviem kompleksiem. Vispār studentam, kā ikvienam cilvēkam būtu jāapgūst elementāras pieklājības norma: spēja pieņemt, ka citam var būt atšķirīgs, pat pretējs viedoklis, un spēja vienkārši uzklausīt, to neapkarojot.
Kā vēl vienu argumentu anonīmo anketu aizstāvji min atgriezeniskās saites nodrošināšanu, taču arī tas nav korekti. Kā jau teikts, katrā augstskolā studentiem ir vārda un balss tiesības un katra administrācija uzmanīgi ieklausās studentu vārdos. Turklāt pastāv arī anonīmo reitingu sistēma, kad studenti ar atzīmēm pēc noteiktiem kritērijiem vērtē noklausītos kursus. Šajā gadījumā var rasties jautājums par studentu kompetenci izdarīt šādu vērtējumu, kas atgādina slaveno situāciju, kad ola māca vistu, bet vismaz no morālā viedokļa tas nav nepieņemami. Lai gan, ņemot vērā patreizējās izglītības sistēmas koncepciju, ar kuru saskaņā augstskolas vairs nepilda cēlo izglītošanas misiju, bet apkalpo klientus, aptauju prakse vēl vairāk pastiprina vispārējo izdabāšanas un pielāgošanās tendenci, kas neizbēgami pazemina izglītības kvalitāti. Nožēlojams ir pasniedzējs, kurš spiests izdabāt studentiem un nožēlojami studenti, kuri to pieprasa. Taču tas ir cits jautājums.
Otrkārt, anonīmās anketas nav pieņemamas tādēļ, ka tajās ierakstītās sūdzības nav iespējams verificēt, t.i., pārbaudīt to patiesumu. Līdz ar to pasniedzējam nav iespēju pierādīt savu nevainību. Prakse rāda, ka studenti mēdz pārprast vai ačgārni interpretēt pasniedzēja vārdus un dažreiz arī kaut ko piefantazēt. Tātad nedz no morālā, nedz juridiskā viedokļa anonīmās anketas nav izmantojamas. Taču tās pastāv, un ne tikai pastāv, bet augstskolu administrācija uzskata par savu pienākumu uz tām reaģēt, pat nepārbaudot tās. Kā rāda dzīve, reakcijai ir plašs diapazons: no aizrādījuma līdz atlaišanai no darba. Tādā veidā tiek pārkāpts galvenais taisnīguma princips: audiatur et altera pars, proti, “lai top uzklausīta arī otra puse”. Te slēpjas vēl viena netaisnība: parasti vadība “neredz” pozitīvus, celsmīgus un jūsmīgus ierakstus tajās pašās anonīmajās anketās, lai cik daudz to būtu, toties tā labi redz un reaģē uz pāris sūdzībām, kuru patiesumu tā nevēlas pārbaudīt.
Treškārt, anonīmās anketas grauj uzticēšanos un atklātību pasniedzēja attiecībās ar auditoriju, tās bojā morālo klimatu kursa biedru vidū un sēj neuzticēšanās sēklas. Faktiski šis iestādījums liek pasniedzējam baidīties no auditorijas un iekšēji viņu sasaista, kas nevar neatstāt iespaidu uz pasniegšanas kvalitāti. Kā zināms, studiju procesā vienmēr milzīgu lomu ir spēlējusi un spēlē pasniedzēja personība, viņa dzīves pieredze un skatījums uz lietām. Jebkurš īsts pasniedzējs savu vielu pasniedz “izlaižot caur sevi”, kas ir galvenā sāls viņa lekcijās. Tas ir īpaši svarīgi mūsdienās, kad pliku faktoloģisko informāciju ikviens var atrast internetā. Taču anonīmu anketu dēļ un dažu ideoloģisku fanātiķu dēļ šis pats galvenais studiju procesa aspekts tiek apdraudēts. Iespiests politkorektuma dogmu Prokrusta gultā un baidoties no anonīmām kļauzām, pasniedzējs neizbēgami pārvērtīsies par faktu atstāstīšanas mašīnu, kuras nepieciešamība interneta laikmetā kļūs arvien vairāk apšaubāma. Šeit nāk prātā filma „Brave New World”, uzņemta tālajā 1988. gadā pēc Oldesa Hakslija romāna ar tādu pašu nosaukumu. Tas ir stāsts par tālu totalitāru nākotni, un vienā epizodē ir parādīts, kā skolotāja vada stundu, lasot tekstu no mācību grāmatas, bet skolēni uzmanīgi seko un ziņo skolas vadībai, kad skolotāja atļaujas atkāpties no mācību grāmatas teksta… Izskatās, ka mēs esam uzņēmuši kursu uz šo „brīnišķīgo jauno pasauli”, lai gan, ja saglabāsies tagadējā tendence, digitalizētajā nākotnē dzīva skolotāja klasē visticamāk vairs nebūs. Tātad mums šodien vajadzētu aizdomāties par to, kādu nākotni mēs gribam saviem bērniem vai mazbērniem. Jautājums par vārda brīvību un anonīmām anketām ir viens no tiem ķieģelīšiem, no kuriem tiek būvēta šī nākotne.
Šajā sakarā nevajadzētu ignorēt faktu, ka anonīmu sūdzību izmantošana ir totalitāru sistēmu iecienīts līdzeklis, to ļoti labprāt izmantoja gan nacisti, gan komunisti. Ir jāatzīst, ka tie, kas tagad raksta anonīmas sūdzības, principā ne ar ko neatšķiras no tiem, kas sadarbojās ar čeku padomju laikā. Daži fakti liecina, ka šodien ziņošana jeb “stučīšana” tiek apzināti veicināta. Pagājušā vasarā, braucot ar vilcienu uz Daugavpili, man neskaitāmas reizes uz vagonā iebūvētiem ekrāniem rādīja sociālo reklāmu ar aicinājumu ziņot par visu, kas liekas “nepareizs” un aizdomīgs. Tas liek domāt, ka anonīmās anketas ir viens elements kādā lielākā sistēmā. Rodas iespaids, ka mūs veido par stukaču tautu – pēc jauniem paraugiem no “lielās pasaules”. Jau redzam, ka Amerikā ir izaudzināti jauni pavļiki morozovi, kuri ideoloģijas vārdā ir gatavi nodot savu tēvu un māti. Taču mēs jau esam gājuši tam cauri un mēs zinām, kas ir totalitārisms un vajāšanas par domas un vārda brīvību. Mūsu sabiedrībā veselais saprāts vēl dominē pār ideoloģisko apmātību. Tomēr jaunā tendence ir jau skaidri iezīmējusies, un tas liek mums padomāt par to, uz kurieni mēs virzāmies, ja mūsu dzīvē ienāk totalitāras tehnoloģijas. Vai nebūtu laiks apdomāties un apturēt šo virzību?
Rezumējot izteikšu savu viedokli par to, kas būtu jādara šajā situācijā. Pirmkārt, ir jāaizstāv vārda brīvība publiskajā telpā – mākslā, literatūrā, izglītībā, zinātnē, literatūrā un visur, kur vien tas ir iespējams. Pietiek ar cenzūru medijos, esam jau samierinājušies, ka tie paši filtrē savu telpu un nedod vārdu tiem, kuru viedokļi nesakrīt ar viņu veidotā meinstrīma “pareizajiem” viedokļiem. Tagad ir jācīnās par to, lai netiktu pieļautas vajāšanas pret citādi domājošiem. Tādēļ, otrkārt, vajadzētu panākt anonīmo anketu atcelšanu. Iespējams, ka tas būtu izdarāms tikai valsts līmenī, kas nozīmētu, ka tā ir neatrisināma problēma. Tādā gadījumā, treškārt, visiem veselā saprāta un godaprāta cilvēkiem vajadzētu elementāri sabotēt anonīmās anketas. Godprātīgiem studentiem tas nozīmētu vienkārši neaizpildīt tās, ja tas ir iespējams, bet ja nav iespējams, rakstīt par visiem pasniedzējiem tikai labas atsauksmes, kas laupītu šim uzspiestajam iestādījumam jebkādu jēgu. Zinu, ka daudzi krietni studenti tā arī dara: visiem pasniedzējiem ieraksta vienādi labas atsauksmes. Un tas ir pareizi. Savukārt godprātīgiem administrācijas pārstāvjiem tas nozīmētu ignorēt pret personālu vērstas anonīmas sūdzības, atstājot tās bez ievērības. Katrā ziņā katram ir jāizdara sava izvēle šajā cīņā par veselo saprātu un savu bērnu nākotni.