Harijs Tumans

Harijs Tumans (Dr. hist.)

Sieviete civilizācijas pirmsākumos

   Aptuveni VII gadu tūkstotī p. m.ē. tuvajos Austrumos sākās jauns cilvēces vēstures posms, ko sauc par neolītu (grieķu val. “jaunais akmens laikmets” ). Šo laikmetu raksturo jauni tehniskie atklājumi un jauns dzīves veids. Cilvēks pilnveidoja akmens apstrādi un sāka apgūt vara apstrādes tehnoloģiju; viņš izgudroja riteni un podnieka ripu, iemācījās taisīt traukus, vērpt un aust. Bet vistālejošākais jauninājums bija tas, ka cilvēks atklāja zemkopības pamatus un pārgāja uz vietsēžu dzīvesveidu. Dotajā laikā parādījās pirmie ciemati – protopilsētas. Šajos ciematos notika sabiedrības noslāņošanās process, veidojās sociālā organizācija, nobrieda valstiskuma pamati un visbeidzot, IV gadu tūkstotī dažviet  notika pāreja uz civilizāciju. Šis laiks atnesa tik radikālas pārmaiņas cilvēka dzīvē, ka daži pētnieki nosauca visus minētos procesus par “neolītisko revolūciju”.

   Par to, kā dzīvoja sieviete šajā laikmetā, mēs varam uzzināt, tikai pateicoties arheoloģiskajiem izrakumiem, kas sniedz mums tomēr visai niecīgu informāciju. Mēs zinām, ka neolītiskā sieviete tāpat kā pirmatnējā sieviete, dzemdēja un audzināja bērnus, gatavoja ēdienu un vadīja mājsaimniecību. Bet progress atnesa viņai jaunus darbus: tagad vajadzēja arī strādāt dārzā, aust, vērpt, adīt un taisīt traukus no māla. Protams, tam bija arī savi labumi: sieviete ģērbās vairs ne ādās, bet pašaustās drēbēs un reizēm valkāja rotaslietas no smalki apstrādātiem kauliem, dārgakmeņiem vai gliemežiem. Uzlabojās uzturs un līdz ar to arī veselība; dzīves ilgums palielinājās. Mēs labi varam iztēloties sievietes ikdienu, jo zinām, kāda bija viņas sadzīve, vide un darbarīki, bet joprojām mums ir miglaini priekšstati par viņas sabiedrisko stāvokli, jo rakstība tad vēl nebija izgudrota. Viss liecina par to, ka sieviete līdz ar pieaugušo darba slodzi, arvien vairāk noslēdzās savā mājās saimniecībā un ģimenē. Sabiedriskās aktivitātes līdz ar to palika vīriešu rokās.

   Un tomēr, šo laikmetu ar pilnām tiesībām var nosaukt par sievietes “zelta laikiem”, jo sieviete saņēma pārsteidzoši lielu godu. Šis vēl nepieredzētais gods visciešākā veidā saistīts ar zemkopības izgudrošanu. Šodien neviens nešaubās, ka zemkopību izgudroja tieši sieviete. Tajā laikā, kad vīrietis medīja, zvejoja, nodarbojās ar lopkopību un strādāja kopienas labā, sieviete ar bērniem dzīvoja mājās un viņai bija labas iespējas novērot visu, kas notiek apkārt. Tāpēc tieši viņa pamanīja, ka sēklas, kas iekrīt zemē, pēc kāda laika uzdīgst un dod jaunu ražu. Atlika tikai tās savākt un iesēt, lai no pasīvas augu vākšanas pārietu uz īstu zemkopību. Sieviete šo soli veica, un vienlaicīgi tas bija arī pirmais solis uz civilizāciju. Tāpēc var teikt, ka sieviete ir civilizācijas pamatu licēja.

    Paši senie cilvēki bija pārliecināti, ka zemkopību ieviesa sieviete. Piemēram, vienā šumeru mītā, kas stāsta par civilizācijas pirmsākumiem, tiek apgalvots, ka lopkopību cilvēkiem iemācīja vīriešu dievs Lahars, bet zemkopību – dieve Ašnana. Reiz viņi sastrīdējās par to, kura dāvana ir svarīgāka. Paši viņi izšķirt strīdu nevarēja, bet augstākie dievi noteica, ka Ašnanas veltes ir vērtīgākas. Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet mūsdienu zinātne arī uzskata, ka pirmie lopkopji bija vīrieši, bet zemkopji – sievietes, tieši tā, kā tas ir parādīts dotajā mītā. Sievietes civilizējošā loma alegoriskā veidā parādās vēl citā šumeru mītā, kas stāsta par to, kā tempļa prostitūta Šamhate padarīja par cilvēku mežonīgu spēkavīru Enkidu, kas dzīvoja mežā kopā ar zvēriem un nepazina civilizāciju. Kad Enkidu iepazina sievietes mīlestību, viņš zaudēja savu mežonīgumu, zvēri no viņa aizbēga, bet viņš kopā ar Šamhati aizgāja uz pilsētu un tur kļuva par īstu civilizētu cilvēku.

   Zemkopības atklāšana piešķīra sievietei lielu nozīmi un godu, un tieši šo faktu izmantoja XIX gadsimta pētnieki, lai pamatotu matriarhāta teoriju. Bet, par spīti viņu, kā arī viņu marksistisko un feministisko sekotāju apgalvojumiem, fakti liecina par to, ka sievietes vieta sabiedrībā tomēr nebija mainījusies un ka nekāda matriarhāta nekad nav bijis ( skat. Nr. 2. 2001 ). Tolaik sievietes gods izpaudās ne sabiedriskajā dzīvē, bet reliģijas laukā. Pateicoties zemkopībai, senais cilvēks atklāja mātīšķības brīnumu kā kosmiska mēroga mistēriju. Tagad zemkopis bija ļoti cieši atkarīgs no dabas labvēlības un it īpaši no zemes auglības, kas noteica ražu un labklājību. Tādēļ cilvēks ar dziļu dievbijību pievērsās auglības noslēpumam un atklāja to kā lielu kosmisku dzīves pamatprincipu. Viņš ieraudzīja, ka šis princips ir iemiesots sievišķajā dabā, kas piepilda visu pasauli. Rezultātā cilvēks mitoloģiski identificēja zemi ar sievieti, jo sievietes reproduktīvā funkcija viņam likās identiska zemes reproduktīvajai funkcijai. Sieviete, tāpat kā zeme, zināmu laiku uzglabā sevī sēklu, kas ar laiku kļūst par skaistu augli – bērnu. Dažās senajās valodās sieviete tika apzīmēta ar vārdu “aramlauks”, “aramzeme”. Senajā Grieķijā pat klasiskā laikmeta dzejnieki un dramaturgi devēja sievieti par aramlauku. Somijā līdz pat mūsu dienām ir saglabājies sakāmvārds “meiteņu lauks ir viņu miesās”. Tātad, mātišķība bija tas, kas vienoja sievieti un zemi, un kas, kā toreiz likās, bija dabas būtība. Tāpēc cilvēks sāka pielūgt zemi – māti, kas drīz vien pārvērtās par lielu dievieti – māti, dzīvības devēju. Sākās īstā dabas dzīvības spēka pielūgsme, kuras iespaidā neolīta laikā radās neskaitāmi varenās sieviešu dievības attēli. Šī dievība parasti tika attēlota divos veidos – kā māte ar bērnu, vai kā skaista kaila sieviete.

Raksturīgi, ka šīm figūriņām ir svešs naturālisms un nekad nav izstrādāta seja, jo tajās tiek parādīts mistiskais dievišķais spēks, kuram nav konkrētas formas. Arī erotisms ir svešs šādai mākslai, jo kailums tika uztverts kultiski, nevis jutekliski. Smalkums un erotisms ienāca mākslā līdz ar civilizācijas sākumiem. Tad neolītiskās dievietes ideja visspilgtāk iemiesojās slavenajā Krētas dievietes tēlā, kas tika attēlota ar kailām krūtīm un čūskām rokās.

   Tātad, sieviete kļuva par dabas dzīvības spēku iemiesojumu un avotu. Šo ideju labi atspoguļo daži neolītiskie trauki, kas bija paredzēti šķidruma uzglabāšanai un kuriem tika piešķirta abstrakta sievietes forma ( att. 3. ).

Šādiem traukiem ir izveidotas sieviešu krūtis ar caurumiem, pa kuriem var izlīt trauka saturs. Tādā veidā tika attēlota lielā dabas dieviete, māte – barotāja, kas uztur visu dabu, jo tā no savām krūtīm dod dzīvinošu valgumu. Sausajos dienvidos, kur ūdenim ir īpaša vērtība, šis simbols noteikti atstāja lielu iespaidu uz cilvēkiem, kas uzskatīja sevi par dabas – mātes bērniem. Kopš tiem laikiem daudzas senās tautas uztvēra šķidruma glabāšanai paredzētu trauku kā pasaules modeli, kā zemes simbolu, kas ir pilna ar dzīvību dodošu ūdeni.

   Sieviete, kas neolītiskā cilvēka uztverē saplūda ar mātišķo dabu, vienlaicīgi ietvēra sevī arī dzīvības un nāves noslēpumu. Katru gadu zeme – māte deva dzīvību augiem un katru gadu tie  mira, lai caur sēklām piedzimtu no jauna. Senajam cilvēkam likās, ka arī viņš ir kā augs, kas pēc nāves atgriezīsies savas mātes miesās un pēc tam piedzims no jauna kādā citā pasaulē. Zeme tika uztverta kā sieviete un sieviete – kā zeme, tādēļ mirušos guldīja zemē embrija pozā, jo uzskatīja, ka viņš ir atgriezies savas mātes klēpī, kas ir atkal grūta ar viņu, un kas drīzumā dzemdēs viņu jaunai dzīvei. Mirušus bērnus bieži vien guldīja lielos traukos, kas simbolizēja tādu pašu atgriešanos mātes miesās. Tas nozīmē, ka mūsu tradīcija apglabāt mirušos zemē ir nākusi no tiem tālajiem laikiem, kad cilvēks tiešā veidā uzskatīja zemi par savu māti. Starp citu, speciālistiem ir pazīstami gadījumi, kad dažas tautas apzināti ir atteikušās no zemkopības, pamatojot savu lēmumu ar to, ka viņi neuzdrošinās darīt sāpīgi savai mātei – zemei, apstrādājot to ar kapli, lāpstu vai arklu.

   Tas, ka neolīta laikmetā sievietē saskatīja un pielūdza dzīvību un auglību, nozīmēja arī to, ka sievietei tika uzticēta zemes un visas dabas auglības nodrošināšana. Sieviete kļuva “atbildīga” par ražu, un, lai to nodrošinātu, tai vajadzēja piedalīties dažādos darbos un rituālos. Sievietei nācās atlasīt un uzglabāt graudus sēklai, sēt un dažreiz pat nakšņot uz lauka graudu nobriešanas laikā, lai raža būtu laba. Dažas tautas ticēja, ka raža būs lielāka, ja sēklas sēs grūtniece. Savukārt, neauglīga sieviete apdraudēja ražu, un vīram bija tiesības šķirties no viņas ekonomisku apsvērumu dēļ. Tāpat bija izplatīts ticējums, ka augos vai kokos, kurus iestādīja sieviete, ir vairāk sulas un tie nes lielāku ražu, nekā tie augi vai koki, ko stādīja vīrietis. Kā redzams, jaunais zemkopības laikmets nepadarīja sievieti brīvāku, bet blakus godam uzlika vēl jaunus pienākumus un atbildību.

   Sievišķības dievišķošana vēl nenozīmēja, ka sieviete tika pielaista pie varas. Kā jau teikts, vīrieši saglabāja vadošās pozīcijas sabiedrības dzīvē. Tomēr godam un kultiskai pielūgsmei bija sava nozīme sievietes apziņas celšanā. Iespējams, ka tieši tajos laikos piedzima mītiskais sapnis par matriarhātu un amazonēm. Tikai sapnis tā arī palika sapnis. Bet, varbūt, ja nebija matriarhāta, tad bija vismaz kaut kāds sieviešu “dumpis”? Jāatzīst, ka nekādu vēsturisku liecību par to mums nav. Ir tikai daži miglaini mīti. Piemēram, Ašnana, kā mēs jau redzējām, atļāvās strīdēties ar Laharu un uzvarēja šajā strīdā. Savukārt, senajiem ebrejiem bija mutiski nostāsti par to, ka Ādama pirmā sieva bija Lilita, kas negribēja klausīt savam vīram un sacēlās pret to. Tad Dievs viņu sodīja, padarot viņu par ļaunu dēmonu, kas pazudina bērnus ( pretstats: Ieva dzemdē bērnus, bet Lilita tos iznīcina ) un tās vietā radīja Ādamam jaunu sievu – Ievu. Lilitu varētu uzskatīt par pirmo revolucionāri – feministi, bet šim mītam ir izteikti moralizējošs raksturs, un tam nav nekāda sakara ar vēsturisko patiesību. Vispār, nav nekāda pamata domāt, ka sieviete neolīta laikā jutās apspiesta vai neapmierināta ar savu stāvokli. Nekādas norādes uz to nevar atrast arī seno laiku literatūrā līdz pat relatīvi vēlajiem laikiem. Acīmredzot, abi dzimumi uztvēra savu stāvokli kā dabisku darba dalīšanas rezultātu, kad katrs dara to, kam viņš no dabas ir vairāk piemērots: sieviete audzina bērnus, bet vīrietis ar smagu fizisku darbu gādā ģimenei iztiku. Tik tiešām, grūti ir iedomāties, ka vīrieši varētu apspiest vai pazemot sievieti, to pašu sievieti, kurā viņi saskatīja dievišķu, mistisku spēku, no kura bija atkarīgi viņi paši, viņu bērni, viņu dzīvība un nāve.

   Dzīve prasīja dzimumu sadarbību un saskaņu ģimenē, darbā un kultā. Lielā dieviete – māte nevarēja kļūt par vienīgo un absolūto dievību jau tādēļ vien, ka ne zeme, ne sieviete nenesa augļus pašas no sevis, bet tikai tad, kad tās tika apaugļotas. Senais cilvēks ticēja, ka, tāpat kā vīrietis apaugļo sievieti, tā arī debesis apaugļo zemi ar lietu. Tāpēc debesu dievs vienmēr bija vīriešu kārtas pārstāvis un viņš ieņēma galveno vietu dievu vidū tieši pateicoties savai kreatīvajai funkcijai. Dzīvība un auglība varēja sākties tikai pateicoties debesu un zemes laulībai, ko pētnieki šodien sauc par “svēto laulību” ( hierogāmija ). Vīrišķais un sievišķais nevar pastāvēt atsevišķi, bet tikai kopā, un šo atziņu cilvēks attiecināja uz visu dabu, saskatot tajā visā šos divus pirmelementus. Pats sevi cilvēks saprata kā dabas sastāvdaļu, tādēļ vīrietis tika identificēts ar debesīm, bet sieviete – ar zemi. Daudzu tautu folklorā un literatūrā var atrast izteicienus, kas pielīdzina sievieti – laukam un vīrieti – sējējam; vagu –sieviešu dzimumorgānam un arklu – vīriešu dzimumorgānam, bet sēklu – vīrieša sēklai. Tādēļ arī dzimumakts tika pielīdzināts debesu un zemes hierogāmijai. Indijā klasiskās kāzu ceremonijas laikā līgavainis teica līgavai: “Es esmu debesis, tu esi zeme!” Arī zemes aršana tika uzskatīta par hierogāmiju un daudzām tautām bija tradīcija sākt aršanas darbus, izdarot hierogāmijas rituālu, kad vīri un sievas savienojās mīlestībā uz lauka. Viņuprāt, šis rituāls bija nepieciešams, lai piešķirtu zemei auglību un nodrošinātu labu ražu. Šis rituāls bija izplatīts visā pasaulē, un tā attēli ir atrasti arī Eiropā ( att. 4.).

 Kā relikts no hierogāmijas šur tur Eiropā līdz pat jaunākajiem laikiem ir saglabājusies tautiska tradīcija, kad ražas novākšanas laikā meitenes un puiši apkampušies vārtās pa lauku. Līdzīgas tradīcijas atblāzmas var saskatīt arī pazīstamajā latviešu tautas dziesmā:

                                           “Veldrē rudzi, veldrē mieži,

                                             Veldrē visa labībiņa,

                                             Veldrē visi jauni puiši

                                             Ar jaunāmi meitiņām”.

   Tātad, neolīts bija laiks, kad pateicoties sievietei, tika atklāta zemkopība un likti civilizācijas pamati. Tas bija sievietes – dabas un sievietes – mātes pielūgšanas laiks. Sievietes mātišķā funkcija tika iecelta vislielākajā godā, un kopš tiem laikiem cilvēce nepārstāj cildināt sievieti – māti gan mākslā gan dzīvē.