Vairākārt man jautā “kā sākt strādāt ar Arduino?”. Ir ļoti patīkami labam cilvēkam personīgi aizsūtīt tieši viņam optimizētu informāciju, bet tomēr vēlos aprakstīt latviski savu Arduino pieredzi.

Pirmais no Arduino manā īpašumā nonāca tieši Nano nevis Uno savietojamais mikrodators. Šobrīd vairs nevaru atcerēties kāpēc izdarīju tieši šādu izvēli, un vēl joprojam Nano man patīk vislabāk. Un tas ir tāpēc, ka Arduino es lietoju kā kādas iekārtas sastāvdaļu.

1. Vispirms salīdzināsim “kas lācītim vēderā”. Neskatories uz ļoti atšķirīgiem izmēriem, secinām, ka gan procesors gan pieejamās atmiņas apjomi abiem ir vienādi. Saskaitot programmētājam piejamās ieejas/izejas, novērojam pirmajā brīdī paradoksālu situāciju: Nano ir izvilktas visas 8 analogās ieejas (A0-A7), bet Uno tikai pirmās sešas no tam (A0-A5)! Tātad jau šeit Nano ir priekšrocības.
2. Parasti konstrukcijas, kas top tikai vienā eksemplārā, veido uz montāžas plāksnēm. Tad nu ar Nano nav problēmu, visas tā “kājiņas” trāpa caurumos. Diemžēl ar Uno tas tā nav, spraudnis ciparu ieejām/izejām D8-D13 ir nobīdīts par apmēram 1.15 mm (precīzi 0.05 inch) un “caurumos netrāpa”. Tas ir tāpēc, lai Arduino paplašinājuma paneļus varētu piespraust tikai vienā – pareizā veidā. Ļoti noderīgi iesācējam, bet ārkārtīgi traucējoši, ja gribās ātri izveidot savu paplašinājuma paneli. Starp citu, Nano ļoti labi var ielikt breadbordā.
   
3. Par USB spraudņiem. Uno man ir “gadījušies” gan ar vecajiem lielajiem USB Type-B gan arī ar jaunajiem Micro USB Type-B. Mana pieredze divus semestrus apmācot studentus ir šāda: 3 Arduino Uno no 20 radās problēmas ar Micro USB Type-B ligzdu ko izraisīja biežas USB kabeļa pieslēgšanas/atslēgšanas. Veicie USB Type-B ir pietiekoši noturīgi lai izturētu lekciju slodzi, bez tam arī atbilstošie USB vadi nekam citam nav vajadzīgi. Tikai ligzda tāda milzīga un nemoderna. Savukārt Nano ar  Mini USB Type-B spraudni manuprāt ir optimāls risinājums, nav bijis problēmu.

Ja vēlaties izveidot maketu ātri, tad iesaku izmantot Nano I/O Expansion sensor Shield Module. Savienojumu vadi uz šādiem stienīšiem turās ievērojami labāk kā bredbordā un elektiskais savienojums ir stabīlāks.  Vadi turas vēl labāk, ja tos “sasprauž” rindiņā. Tad kaimiņš atspiežas pret kaimiņu un izveidojas gandrīz vai spraudnis. Veidojot sarežģītāku konstrukciju kura sastav no vairākām iekārtām (piem. džoistiks un divi servomotori), hroniski pietrūkst GND gan VCC pieslēgumvietu. Tāpēc īpaši ērti ir tas, ka šim panelim blakus katrai no ieejas/izejas pieslēgumvietai ir savs GND un VCC.  Atsevišķi izvilkta I2C pieslēgumvieta kopā ar GND un VCC protams. Šeit vienkārši SDA ir savienots ar A4 un SCL attiecīgi ar A5. Tā tiešam ir  ērtāk un vajadzības gadījumā pie A4 un A5 var pieslēgt vēl vienu I2C iekārtu. Visu konstrukciju var barot no pietiekoši jaudīga ārējā barošanas avota un tā varēs darboties arī pēc USB kabeļa atvienošanas.

Mana pirmā arduino konstrukcija bija 8×8 LED tīkls ziemassvētku noformējumam: Nano + MAX7219.  Otrā konstrukcija bija līdzīga: procesora aritmētiski-loģiskās iekārtas emulators, kuru veidoju Jauno Fiziķu skolas nodarbības (JFS 6-6 – Bitiem matos) demonstrējumam. Uz apakšējās plates Arduino Nano un divas MAX7219 mikroshēmas. Viena vada 7-segmentu indikatorus, otra rūpējas par LED.

Visbeidzot vēl viens no iemesliem, kāpēc šo visu rakstīju. Strādājot ar saviem vecajiem Nano,  var likties, ka tie neprogrammējas! Īstenībā jābūt uzmanīgam un jāieslēdz pareizā versija: ATmega328P(Old Bootloader)