Mīļie draugi un visi, kam nav vienaldzīga kultūra un kultūras mantojums!

Man ir laba ziņa: esmu pabeidzis rakstīt grāmatu “Antīkie tēli Rīgas ielās”. Tajā es atklāju Rīgu no jauna skatupunkta, jo es analizēju un skaidroju antīkās izcelsmes tēlus, sižetus, dekorus un uzrakstus uz namu fasādēm. Būsiet pārsteigti un uzzināsiet daudz jauna par savu pilsētu. Sīkāka informācija ir atrodama pielikumā.

Taču grāmatu vēl vajag izdot, un tam ir vajadzīga nauda. Esmu noslēdzis vienošanās protokolu ar izdevniecību, un mēs sākam darbu pie finansējuma meklējumiem: gatavojam projektus, sniedzam dokumentus utt. Tomēr ir skaidrs, ka projekts ir ļoti dārgs (1 082 161 zīmes un 358 ilustrācijas), un atrast visu summu (provizoriska tāme: 9962 eur.) būs ļoti grūti. Tādēļ es aicinu iespējamos mecenātus (ceru, ka tādi vēl ir) atbalstīt šo projektu un lūdzu visus padalīties ar šo ziņu, lai šādus mecenātus varētu atrast. Būšu pateicīgs par jūsu atbalstu grāmatas izdošanai. Ja kādam ir vēlme atbalstīt šo skaisto un vērtīgo projektu, lūdzu rakstiet man. 

HARIJS TUMANS

ANTĪKĀS PĒDAS RĪGAS IELĀS

SATURA RĀDĪTĀJS:

1. NODAĻA. ARHITEKTŪRA………………………………………………..
   1. Antīkie orderi, to izcelsme un būtība………………………………………..
   1. Antīkie orderi Eiropas arhitektūras vēsturē………………………………..
   1. Antīkie orderi Rīgas ielās…………………………………………………………
   1. Triumfa arkas Romā, pasaulē un Rīgā………………………………………

• NODAĻA. MITOLOĢISKIE TĒLI
  • Rīgas Operas tēli ………………………………………………………………..
  • Dievi ………………………………………………………………………………..
  • Alegorijas …………………………………………………………………………
  • Varoņi ……………………………………………………………………………….
  • Mītiskās būtnes ……………………………………………………………………
  • Atlanti un kariatīdes ……………………………………………………………..
  • Amori un putti …………………………………………………………………….

• NODAĻA. DEKORI UN UZRAKSTI…………………………………..
  • Simboli……………………………………………………………………………….
  • Ornamenti…………………………………………………………………………….
  • Maskas…………………………………………………………………………………
  • Uzraksti………………………………………………………………………………..

• SECINĀJUMI.
• PIELIKUMS: AUGUSTS FOLCS UN VIŅA TĒLI………………

IEVADS

Šīs grāmatas ideja radās negaidīti un spontāni. 2014. gada septembrī man, tāpat kā daudziem maniem kolēģiem, tika piedāvāts nolasīt publisku lekciju LU Vēstures un filozofijas fakultātē par brīvi izvēlētu tēmu, kas būtu veltīta Latvijas vēsturei, izņemot historiogrāfiju, t.i., par citu pētnieku veikumiem. Piedāvājums likās kārdinošs, taču grūtības sagādāja tēmas izvēle. Pirmkārt tādēļ, ka es esmu antīkās vēstures speciālists un kopš studiju gadiem neko nebiju profesionāli pētījis no Latvijas vēstures, otrkārt tādēļ, ka tajā laikā es vēl turpināju strādāt pie savas monogrāfijas „Varoņi un varonība senajā Grieķijā”, tā kā man nebija laika pat padomāt par citiem projektiem. Vārdu sakot, manas izredzes iesaistīties publisko lekciju ciklā izskatījās minimālas. Turklāt atbilde bija jādod jau pēc divām – trīs dienām. Tomēr manas domas periodiski atgriezās pie šī jautājuma, un es turpināju meklēt seno Grieķiju vai Romu Latvijas vēsturē… Galvā grozījās idejas ap Rīgas vēsturi, jo es atcerējos vienu latviešu teiku par Rīgas dibināšanu, proti, to, kā vācieši piemuļķoja lībiešus, kuri bija atļāvuši tiem paņemt pilsētai tik daudz zemes, cik var apklāt ar vērša ādu, un tie, sagriezuši šo ādu sīkās strēmelēs, apklāja diezgan prāvu gabalu. Īstenībā tā ir antīkā leģenda par Kartāgas dibināšanu, kas ir pārcelta uz mūsu vēsturisko augsni. Šis stāsts pats par sevi ir interesants, bet nepietiekams veselai lekcijai. Kad pie vakariņu galda es izstāstīju savas pārdomas sievai, viņai, pārdomājot Rīgas tēmu, drīz vien radās risinājums – „paskaties uz māju fasādēm un tu redzēsi daudzus antīkos tēlus”. Šajā brīdī, ar sievas vieglo roku, es, var teikt, noķēru Ņūtona ābolu uz savas galvas. Ideja likās ģeniāla un tēma bija skaidra. Kad tēma tika apstiprināta, es nekavējoties ķēros pie darba un jau tuvākajā nedēļas nogalē devos Rīgas ielās ar fotoaparātu. Vairākas nedēļās es pie katras izdevības centos „izmest līkumu” pa Rīgas ielām un veicu speciālas ekskursijas gan kājām, gan ar velosipēdu. Tas, ko es ieraudzīju, pilnībā pārņēma mani, un es iegāju azartā. Ar pārsteigumu es konstatēju, ka atklāju sev jaunu Rīgu, pavisam citu, ne tādu, pie kādas biju pieradis mūža garumā. Es sāku skatīties uz savu dzimto pilsētu ne tā, kā agrāk, ne tā, kā parasti skatās vidējais statiskais „iedzīvotājs”, kurš ikdienā pārvietojoties no punkta „A” uz punktu „B”, reti paceļ acis uz augšu, lai aplūkotu arhitektūras skaistumu, un, savu rūpju pārņemts, tikai atzīmē kaut kur apziņas virsējos slāņos, ka tas, ko viņš redz, „ir skaisti”, bet necenšas tajā iedziļināties. Es sāku skatīties uz Rīgas fasādēm ar tūrista acīm –  tā, kā es to parasti daru ārzemēs, t.i., apbrīnojot kaut ko jaunu, skaistu un neredzētu. Rīga man atklājās jaunā dimensijā, un es ar pārsteigumu konstatēju, ka tās ēkas, kurām gadu desmitiem ilgi es ikdienā skrēju garām uz darbu un no darba, nepievēršot tām nekādu uzmanību, ir ne tikai skaistas (to es jau sen droši zināju, tikai nekad nepievērsu tam uzmanību), bet arī pilnas ar antīkās kultūras elementiem. Izrādījās, ka gandrīz katrā ēkā Rīgas centrā var ieraudzīt kādu antīko tēlu, simbolu vai dekoru. Jo vairāk es iedziļinājos šajā jaunajā pasaulē, jo lielāka auga mana sajūsma. Protams, paralēli jaunajai Rīgas „apgūšanai” notika arī literatūras meklēšana un lasīšana, kas padziļināja manu izpratni un izraisīja jaunus jautājumus. Kā tas parasti notiek, darba gaitā radās jaunas koncepcijas un atklājumi.

Rezultātā es nolasīju savu lekciju 2014. gada decembrī, divreiz pārsniedzot man atvēlēto laiku, un tomēr nepaspēju izstāstīt pat trešo daļu no visa, ko biju sakrājis. Savāktais materiāls izrādījās tik liels, ka tas nebija ietilpināms lekcijas apjomā. Tad es sapratu, ka man rokās ir materiāls veselai grāmatai. Turklāt izrādījās, ka skatījums uz Rīgu caur antīko tēlu prizmu ir jauns un neparasts arī citiem Rīgas pazinējiem. Noskaidrojās arī, ka atsevišķiem tēliem uz namu fasādēm ir ačgārni skaidrojumi un daudziem tēliem skaidrojumu nav vispār, jo tas neietilpst arhitektu, mākslas vēsturnieku un vēsturnieku-Rīgas speciālistu kompetencē. Radās pārliecība, ka ir pienācis laiks pētījumam, kas apkopotu un izskaidrotu antīkos elementus Rīgas arhitektūrā. Tādā veidā man pavērās plašs pētīšanas lauks un izkristalizējās grāmatas koncepcija.

Diemžēl ir jāsecina, ka šodien mēs lielā mērā esam zaudējuši spēju lasīt pagātnes tekstus, kuri rakstīti uz skaisto namu fasādēm. Parasti tie klusē, jo mēs, ar retiem izņēmumiem, vairs nepazīstam viņu valodu. Mūsu izglītības sistēmā antīkās kultūras mantojums ir tik ļoti minimizēts, ka lielākajai daļai šodienas cilvēku ir visai vāji un pavirši priekšstati par seno Grieķiju un seno Romu. Var teikt, ka ir noticis kultūras pārrāvums starp mums un iepriekšējiem laikmetiem, jo, skatoties uz to mantojumu, kuram mēs katru dienu ejam garām, visbiežāk mēs to nespējam uztvert un saprast. Šajā ziņā mēs līdzināmies tiem barbariem, kuri, staigājot iekarotās Romas ielās, redzēja sev apkārt skaistus tempļus un pieminekļus, bet nesaprata, ko viņi redz… Tas nozīmē, ka ir nepieciešams speciāls darbs, lai saprastu, kādas idejas mūsu priekšteči ir iemūžinājuši Rīgas ielās.

Tāds arī ir šī darba mērķis: atklāt jaunu Rīgu – tādu, kādu es to ieraudzīju, skatoties caur antīkās kultūras prizmu. Tas nozīmē, ka šeit tiek piedāvāts neierasts skatījums uz mūsu galvaspilsētu – nevis no mākslas vai vēstures skatupunkta, bet caur antīkās kultūras elementiem tās arhitektūrā. No vienas puses tas ļaus parādīt antīkā mantojuma nozīmi un klātbūtni mūsu kultūras telpā, bet no otras puses tas atklās jaunas nianses un dos iespēju labāk saprast tās idejas, kas ierakstītas namu fasādēs. Mans uzdevums nav tikai parādīt antīkā mantojuma klātbūtni Rīgas ielās, bet iespēju robežās to izskaidrot un aiz skaistas formas ieraudzīt interesantu saturu, kas veicinātu lasītāju izpratni par mūsu pagātni, dzīves telpu un mums pašiem.

Teiktais nozīmē, ka lielā mērā šis ir starpdiscilplīnārs pētījums, lai gan šis vārds ir dīvains iespējamas divdomības dēļ: burtiski tas nozīmē, ka šādi pētījumi atrodas pa vidu kādām citām disciplīnām, t.i., nekur, taču visi saprot, ka īstenībā tas apzīmē pētījumus, kuri pārstāv kādas divas vai vairākas disciplīnas vienlaicīgi. Šajā gadījumā tās ir mākslas vēsture un sabiedrības vēsture. No mākslas vēstures ir pats pētījuma priekšmets, kaut gan tieši ar tāda veida analīzi mākslas vēsturnieki parasti nenodarbojas. No vēstures ir zinātniskā pieeja, skatījuma veids un metode, kaut arī vēsturnieki neveic šāda tipa pētījumus. Es uzdrošinājos uzsākt šo pētījumu tādēļ, ka esmu vēsturnieks, turklāt tieši antīkās vēstures speciālists, proti, es pazīstu antīkos tekstus un tēlus, kas ir galvenais priekšnosacījums šim darbam. Kā arī tādēļ, ka šāds darbs ir jau sen nobriedis, lai to paveiktu.

Laikā, kad tika apbūvēts areāls, ko mēs saucam par Rīgas vēsturisko centru, Eiropas izglītība lielā mērā balstījās antīkās kultūras mantojumā, kas tika apgūts skolās, ģimnāzijās un universitātēs. Izglītoti cilvēki mācījās senās valodas, lasīja grieķu un romiešu autorus un pazina antīkās mākslas šedevrus. Antīkā māksla deva eiropiešiem skaistuma etalonus un iedvesmoja arhitektus, gleznotājus un tēlniekus, savukārt antīkie literārie tēli un personāži – kā mītiskie, tā arī vēsturiskie – kalpoja par morāliem paraugiem un plaši tika izmantoti audzināšanas nolūkos. Pateicoties tam Eiropas kultūra bija piesātināta ar antīkiem tēliem un simboliem, kas bija klātesoši praktiski visās dzīves jomās – mākslā, mūzikā, literatūrā, publicistikā, politikā un ikdienas dzīvē. Tie bija sastopami sadzīves priekšmetu dekoros, arhitektūras formās un rotājumos, literārajos tekstos un mākslas darbos. Citiem vārdiem sakot, cilvēkus no agras bērnības līdz sirmam vecumam pavadīja antīko tēlu un simbolu pasaule. Šīs pasaules valoda bija zināma un pašsaprotama visiem, kas dzīvoja kultūras un izglītības telpā. Tādēļ mākslinieki, tēlnieki un arhitekti brīvi lietoja antīkos tēlus drošā pārliecībā, ka tie tiks saprasti. Rīga bija Eiropas pilsēta un tās arhitektūra dabiski atspoguļoja tos pašus procesus, kuri norisinājās citās Eiropas valstīs. Pateicoties tam, mēs varam redzēt Rīgas ielās pārsteidzoši daudz antīkās pasaules elementus, kurus mēs ikdienā pat nepamanām, bet kuri var atklāt mūsu pilsētu no citas puses.

Lai iepazītos ar antīko Rīgu, nepietiek tikai apkopot un sistematizēt antīkos tēlus, simbolus un dekorus, jo katrs gribētājs pats ar savām acīm var tos apskatīt. Lai nonāktu pie izpratnes, ir nepieciešams tos arī izskaidrot, parādot izcelsmi, nozīmi un vēsturiskos likteņus. Izejot no tā, šajā grāmatā tiek piedāvāts sistemātisks, vēsturisks un analītisks antīko formu un tēlu apskats Rīgas ielās. Tas gan nenozīmē, ka šeit tiek apkopoti visi antīkās izcelsmes arhitektoniskie elementi, kas atrodami Rīgā. Šī grāmata nav enciklopēdija un tās mērķis nav savākt, saskaitīt un iegrāmatot visus saglabājušos ornamentus, simbolus un tēlus, bet gan analītiski apskatīt, sistematizēt un izskaidrot svarīgākos antīkos elementus Rīgas arhitektūrā. Lai darbs būtu paveicams, tika novilkta arī aptuvena ģeogrāfiskā robeža – Rīgas centrālā daļa no Daugavas līdz VEF kultūras pilij, Pārdaugavu un nomaļu rajonus neiekļaujot.

Jāatzīst, ka šī iecere bija grūti izpildāma, jo tās realizācija prasīja atrast pētāmos objektus Rīgas ielās, tos nofotografēt un pēc tam analītiski apstrādāt un rakstiski izskaidrot. Tā kā es pats esmu fotogrāfiju autors un es neesmu profesionāls fotogrāfs, no fotomākslas viedokļa manas fotogrāfijas nav ideālas, taču mans mērķis bija nevis radīt māksliniecisko vērtību, bet gan sagatavot ilustrācijas, kas dotu skaidru priekšstatu par apskatāmajiem objektiem. Uzskatu, ka ar šo uzdevumu esmu caurmērā sekmīgi ticis galā. Man pat šķiet, ka neperfektām fotogrāfijām ir viena priekšrocība salīdzinājumā ar profesionāliem fotoattēliem – tās rāda pilsētas arhitektūras vidi bez izskaistinošas idealizācijas, tādu, kādu to redz mūsu acis. Profesionāla fototehnika izskaistina realitāti, uzlabojot krāsas un iztaisnojot līnijas, kā rezultātā uz skaistām bildēm mēs redzam savu pilsētu idealizēti skaistu. Tātad manas fotogrāfijas vairāk vai mazāk atbilst tam, ko mēs redzam ar savām acīm, staigājot pa Rīgas ielām. Protams, es meklēju labākos rakursus, ķēru momentus, kad Rīgā spīd saule, un tās retās stundas, kad man ir brīvs laiks, lai vajadzīgā brīdī nonāktu pie vajadzīga objekta un nofotografētu to pēc iespējas labākā gaismā. Kaut kas ir sanācis labāk, kaut kas sliktāk, bet šķiet, ka lasītājs bez problēmām spēs atpazīt visus aprakstāmos objektus. Ja tas tā būs, tad var teikt, ka mans mērķis ir sasniegts.

Pati lielākā un reizē arī visinteresantākā problēma, kas man bija jārisina darba gaitā, bija tēlu identifikācija. Būvniecības dokumentācija parasti nesatur informāciju par fasādes dekora elementiem, t.i., par tēliem, vārdiem un sižetiem. Līdz ar to dekoratīvos figūru tēlus var identificēt, tikai izejot no tiem pašiem. Visdrošākais un vieglākais veids ir noteikt tēlus pēc to atribūtiem. Proti, antīkajiem dieviem katram bija savs atribūts, pēc kura tos var atpazīt – zizlis, cepure, ķivere utt. Līdzīgi arī varoņiem un alegorijām. Taču mūsu galvaspilsētas fasādēs mēs redzam daudzus tēlus, kuri ir antīki pēc formas, bet kuriem nav šādu specifisku atribūtu. Tādos gadījumos viņu identifikācijai ir jāizmanto visi iespējamie konteksti. Pirmais ir kompozīcijas konteksts – figūras izskats, poza, stāja attiecībā pret citām figūrām. Otrais ir laika un telpas konteksts, proti, līdzīgie tēli un sižeti attiecīgā laika Rīgas arhitektūrā. Trešais ir kultūras telpas konteksts, proti tas, kā šis sižets tiek atspoguļots tā laika arhitektūrā, literatūrā un mākslā gan Latvijas teritorijā, gan Eiropā, gan Krievijas impērijas teritorijā. Un ceturtais ir Eiropas kultūras vēstures konteksts, t.i., antīkā mantojuma apgūšanas tradīcija Eiropā vairāku gadsimtu gaitā, kā rezultātā tika izstrādāti zināmi kanoni. Kombinējot visus šos faktorus kopā, man bieži vien izdevās atrast jaunus un negaidītus pavērsienus, ar kuriem vēlos dalīties šajā grāmatā[1].

Tātad galvenais avots antīko tēlu identificēšanai ir paši tēli un to analoģijas Rīgā vai kādā citā pilsētā Eiropas kultūras telpā. Tajā pat laikā atsevišķos gadījumos lielu lomu spēlē blakus avoti, piemēram, laikmetīgā prese, kurā pa retam var atrast vērtīgu informāciju par kādu interesējošu objektu, kā arī tēlnieku un arhitektu rokasgrāmatas, kurās tie varēja smelties iedvesmu, izvēloties dekorus saviem projektiem[2]. Kas attiecas uz speciālo literatūru, tad jāatzīst, ka šajā jomā man praktiski nav priekšgājēju, un attiecīga historiogrāfiskā tradīcija vēl nav izveidojusies. Tādēļ es izmantoju literatūru, kas atbilst katrai tēmai un katram konkrētam objektam. Protams, es plaši izmantoju visiem pazīstamās Jāņa Krastiņa grāmatas par arhitektūru, kuras sniedz primāri nepieciešamo informāciju par Rīgas namiem un arhitektiem, kā arī citu autoru publikācijas periodikā un atsevišķus pētījumus, veltītus konkrētiem objektiem vai arhitektiem[3]. No tiem visvairāk uzmanības izpelnījās Silvijas Grosas publicētie darbi, jo viņas galvenā pētniecības tēma ir dekori Rīgas arhitektūrā. Īpaši aktuāla mana pētījuma kontekstā ir Grosas jaunākā grāmata par jūgendstila dekoru Rīgas arhitektūrā[4], jo tajā ir pieminēti vairāki objekti, kuri interesē arī mani. Lai gan, iepazīstoties ar šo darbu brīdī, kad paša grāmatas teksts pamatvilcienos bija jau gatavs, es konstatēju, ka dažos gadījumos man nāksies atteikties no atklājuma prioritātes, par cik pētnieki mēdz izdarīt vienus un tos pašus atklājumus neatkarīgi viens no otra. Tomēr jāsecina, ka ir taisnība senajiem romiešiem, kuri šādos gadījumos mēdza teikt: si duo faciunt idem, non faciunt idem[5]. Mākslas vēsturnieki galvenokārt pēta formālas dabas jautājumus (kas? kur? kad? ko? no kurienes?), un, tāpat kā arhitekti, lielākoties nepievērš uzmanību ēku dekoratīvo tēlu skaidrojumam, tikai viegli pieskaroties šai tēmai gadījumos, kad skaidrojumi liekas acīmredzami. Citos gadījumos viņi parasti aprobežojas ar frāzēm: “alegorisks attēls” vai “alegoriska kompozīcija”. Tas nozīmē, ka tēlu jēgas skaidrošana ļoti bieži paliek atklāts jautājums. Līdz ar to antīkie tēli un sižeti dabiski nonāk manā kompetencē. Mans uzdevums ir tos identificēt un pēc iespējas labāk izskaidrot to jēgu  – cik tas ir iespējams katrā konkrētā gadījumā.

Lai padarītu tekstu viegli uztveramu visiem ieinteresētiem lasītājiem, es, sekojot savam ieradumam, izvēlējos rakstīt pēc iespējas brīvākā valodā, izvairoties no smagnējuma un pseidoobjektīva pseidozinātniskuma. Kā vienmēr, es pieturos pie principa godīgi atspoguļot faktus, tos nesagrozot un nenoklusējot, bet tajā pat laikā es atļaujos paust savus vērtējumus un attieksmes. Tā kā pētnieks ir dzīvs cilvēks, viņš definitīvi nevar būt objektīvs, taču viņa pienākums ir būt zinātniski godīgam. Katrs pētnieks ir vērtīgs tieši ar savu skatījumu uz faktiem, par kuriem viņš raksta, tādēļ viņam ir jābūt spējīgam atklāti paust savus vērtējumus un savas attieksmes. Šajā gadījumā man šķiet svarīgi arī tas, lai katrs, kam ir tuva Latvija un Rīga, varētu iepazīties ar mūsu galvaspilsētu no nepierasta skatupunkta. Tādēļ es nolēmu savā darbā neizmantot arhitektūras terminu vārdnīcas un pēc iespējas atteikties no profesionālo arhitektūras terminu lietošanas, jo tad, kad tekstā parādās dzegas, zelmiņi, atiki, antablementi un pārējie rizalīti, teksts kļūst smagnējs, grūti uztverams un dzen lasītāju panikā. Ņemot to vērā, nolēmu aprobežoties ar minimāliem un absolūti neizbēgamiem terminiem, tādiem kā portiks, portāls, frontons vai erkeris, pārejos gadījumos iztiekot ar aprakstošām vārdu konstrukcijām.      

Tematiski visi apskatāmie objekti tiek iedalīti trīs grupās: antīkās formas arhitektūrā, antīkie tēli un sižeti, dekori un latīņu uzraksti. Atbilstoši šim sadalījumam ir izveidota darba struktūra. Ievadot katru tēmu, tiek stāstīts par attiecīgiem antīkiem prototipiem un to turpmāko dzīvi Eiropas kultūras vēsturē. Beigās pielikumā tiek piedāvāta īsa eseja par slaveno Rīgas tēlnieku Augustu Folcu, kurš ļoti daudz ir izdarījis mūsu pilsētas izdaiļošanā un radījis visskaistākās skulptūras par antīkiem motīviem.  

---

[1] XIX gs. beigās un XX gs. sākumā arhitektūras tēlniecībā dažreiz tika radīti tik sarežģīti sintētiski tēli, ka tos ne vienmēr ir iespējams viennozīmīgi interpretēt. Tādos gadījumos es sekoju vēstures tēva Hērodota piemēram: izskatu vairākas iespējas un izvēlos sev pieņemamāko versiju ar norādi par drošu pierādījumu neesamību.

[2] Piemēram, dažas šādas rokasgrāmatas, kuras deva lielu ieguldījumu šī pētījuma tapšanā: Meyer F.S. Handbook of Ornament. New York, 1849; Ripa C. Iconologia or Moral Emblems. London, 1709; Garlach M.P. Allegorien und Embleme. Originalentwürfe von den hervorragendsten modernen Künstlern, sowie Nachbildungen alter Zunftzeichen und moderne Entwürfe von Zunftwappen im Charakter der Renaissance. Bd.1-2. Wien, 1882. Sīkāk par attiecīgu literatūru un meistaru iedvesmas avotiem jūgendstila laikā skat.: Grosa S. Dekors Rīgas jūgendstila perioda arhitektūrā. Rīga, 2019. Lpp. 152-155.

[3] Visi izmantotie teksti norādīti atsaucēs un literatūras sarakstā.

[4] Grosa S. Dekors Rīgas jūgendstila perioda arhitektūrā. Rīga, 2019.

[5] Ja divi dara vienu un to pašu, viņi nedara vienu un to pašu – tulkojums no latīņu valodas.

Tumans: Iespējams, mūs gaida civilizācijas gals

„Vara vēlas visu kontrolēt, un, pateicoties digitālajām tehnoloģijām, rodas arvien jaunas iespējas to īstenot. Tagad – ciešā sasaistē ar tā dēvēto kovida pandēmiju ‒ tiek ieviesta arvien lielāka kontrole. Vairs nešķiet neticami, ka reiz visi nonāksim elektroniskajā koncentrācijas nometnē,” uzskata vēstures zinātņu doktors, profesors Harijs Tumans. Šodien saruna ar profesoru.

15.09.2020. Elita Veidemane

Publicēts nra.lv: https://neatkariga.nra.lv/intervijas/324648-tumans-iespejams-mus-gaida-civilizacijas-gals?fbclid=IwAR03rbkDsOlGQJmQXqwPfkyjyLhTVTed_CS3FNZVcXgh9Nvq6R9EDP3P26U

Tīmeklī nesen bija lasāma prātula par to, ka Darvina teorijai par cilvēka izcelšanos no pērtiķa esot turpinājums: cilvēks nu pamazām pārtopot par pērtiķi. Katrā jokā, protams, ir daļa joka…

Jā, novērojot šodienas procesus, var teikt, ka cilvēks dzīvnieciskojas. Brīžiem šķiet, ka vieglāk būtu noticēt, ka pērtiķis ir degradējies cilvēks, nevis otrādi (smaida). Redzot tās dzīvnieciskās izpausmes, līdz kādām ir nogrimis cilvēks, īpaši runājot par tā dēvēto BLM kustību, jāsāk domāt, kas gan cilvēku atšķir no dzīvnieka.

Manuprāt, dzīvniekus nevajag apvainot ar aizdomām par līdzināšanos cilvēkiem.

Patiesībā – jā. Ja cilvēka dzīves mērķis ir tikai apmierināt savas bioloģiskās vajadzības, proti, ēst, dzert un labi gulēt, tad – laimīgākais cilvēks pasaulē ir mans kaķis: viņam nav jāiet uz darbu, viņš labi ēd, guļ, cik ilgi vēlas, un visi viņu mīl. Bet cilvēku no dzīvnieka atšķir prāts, dvēsele un kultūra, un tas viss ir jākopj. Šādā aspektā nekopts cilvēks top par dzīvnieku. Tāds cilvēks dzīvo, pamatojoties uz instinktiem un primitīvām dziņām, tādējādi ne ar ko neatšķiroties no dzīvnieka. Prāts viņam kalpo tikai, lai izdomātu, kā gūt sev labumus, nereti tīšuprāt nodarot pāri citiem. Dzīvnieki nedara pāri cits citam tīšuprāt.

Tāpēc mums jāsāk domāt par to, kas ir kultūra.

Vārds „kultūra” cēlies no latīņu „colere” – kopt, uzturēt. Sākotnēji tas attiecās uz zemkopību, un tā ir ļoti laba paralēle: zeme nedod ražu bez kopšanas, kultūraugi izaug tikai ar kopšanas palīdzību, pašas aug tikai nezāles. Tāpat arī cilvēks un viņa dvēsele – tie ir jākopj. Mēs redzam, ka ikvienas kultūras pamatā ir reliģija, ko cilvēks tradicionāli, vēsturiski kopa primāri un visvairāk. Vārdi „kults” un „kultūra” ir no viena celma. Jau renesanses laikā, kad sāka veidoties mūsu kultūras jēdziens, kultūra tika saprasta kā pretstats mežonībai, t.i., nekoptības stāvoklim.

Kultūra ir vissvarīgākā jebkurai sabiedrībai. Bet sabiedrība bez kultūras – tas nav pat dzīvnieku bars, tā ir kaut kāds amēbu sakopojums.

Tieši tā. Cilvēks kļūst par cilvēku – šī vārda īstajā nozīmē – tikai kopšanas rezultātā. Bet vēsture rāda, ka cilvēka dabā ir ārkārtīgi plāns kultūras slānis, un tas var izzust jebkurā mirklī – to redzam pasaules vēsturē: karos, revolūcijās, citos milzu satricinājumos… Tā pati BLM ārdīšanās Amerikā: šis ārprāts ļoti labi parāda kultūrslāņa trauslumu.

Vai tas jums bija pārsteigums, kad maijā sākās tas #BlackLivesMatter ārprāts? Vai arī šādu saprāta un kultūras plīsumu mēs varējām sagaidīt?

Sen jau bija sajūta, ka uz esošās ideoloģijas augsnes kas tāds varētu izaugt. Par to jau sen rakstīja Osvalds Špenglers*, kuru liberālās aprindas uzskata par politnekorektu domātāju – acīmredzot tādēļ, ka viņš pārāk kritiski noraksturoja mūsu civilizāciju un tās politisko sistēmu. Starpkaru periodā viņš rakstīja, ka sociālajai revolūcijai sekos krāsainā revolūcija, proti, krāsainās tautas sacelsies pret balto rasi. Un tagad tas notiek. Drīzāk varētu brīnīties, ka tas notiek tikai tagad. Zīmīgi, ka šī situācija tiek politiski veicināta: ASV Demokrātu partija atbalsta BLM ārdīšanos. Tagad redzam, ka Amerikā melnie uzbrūk baltajie un baltajiem jābaidās par savu dzīvību, ‒ tas nozīmē, ka šī „krāsainā revolūcija” ir sākusies. Izskatās, ka tas reizē ir gan kultūru konflikts, gan mežonības un civilizācijas sadursme.

Bet kāpēc tas viss netiek apturēts?

Acīmredzot kādam tas ir izdevīgi. Bet to nevar reducēt tikai uz ASV priekšvēlēšanu cīņām. Mēs redzam, ka pasaulē notiek haotizācija, redzam, ka Eiropā tika pieļauta migrantu krīze. Kāpēc? Grūti noticēt, ka augstākās varas ešelonos neviens nesaprot, ar ko tas draud. Arvien biežāk dzirdam, ka Eiropā tiek demolētas un dedzinātas baznīcas – nav šaubu, tas ir karš pret mūsu civilizāciju.

Tātad – kurš ir galvenais šajā karā? Kurš ir karavadonis un virspavēlnieks?

Nezinu. Šodienas pasaulē nauda ir dievs un valdnieks… Ir redzams, ka paralēli notiek divi procesi: no vienas puses, pasaules haotizācija, bet no otras – totalitāras tendences pieaugums. Varai ir tieksme visu kontrolēt, un, pateicoties digitālajām tehnoloģijām, rodas arvien jaunas iespējas to īstenot. Tagad ciešā sasaistē ar tā dēvēto kovida pandēmiju tiek ieviesta arvien lielāka kontrole. Šis kovids ir radies īstajā laikā un ļoti veicina šo procesu. Vairs neliekas neticami, ka reiz visi nonāksim elektroniskajā koncentrācijas nometnē. Tagad iezīmējas divi nākotnes modeļi: vienai pasaules daļai tā ir arhaizācija, proti, primitivizācija, bads un karš, bet citai – dzīve iestāžu un elektronisko iekārtu kontrolē, kam priekšzīmi rāda Ķīna ar tās sociālo reitingu sistēmu. Un te nāk prātā XX gs. antiutopijas – ne tik daudz Orvels, cik Hakslijs, Bredberijs un Zamjatins, kuri paredzēja nākotni ar totālu kontroli pār cilvēku. Zīmīga detaļa: Bredberijs apraksta pasauli, kurā aizliegts lasīt grāmatas, un Hakslijs apraksta sabiedrību, kurā bērniem zemapziņā tiek iedzīts riebums pret skaistumu un pret grāmatām. Šodien redzam, ka šīs vīzijas sāk piepildīties: bez piespiešanas un vardarbības skaistums un grāmatas tiek izstumtas no dzīves telpas.

Grāmatas arvien retāk tiek lasītas, modernais stils neparedz tām vietu mājokļos, savukārt skaistumu apkaro mūsdienu „māksla” un mode – katra no savas puses uzspiežot neglītumu kā normu. Pirms simt gadiem Špenglers rakstīja, ka pienāks laiks, kad nebūs vairs Mocarta un Rembranta – nevis tādēļ, ka nebūs vairs nošu pierakstu un gleznu, bet tādēļ, ka nebūs ausu un acu, kas spēs viņus uztvert. Pravietiski vārdi.

Starp citu, neglīta un bezjēdzīga māksla ir kultūras slimības simptoms. Jo māksla ir kā lakmusa papīrs, kas uzrāda kultūras vecuma stadiju. Ir zināma vēsturiska likumsakarība: kad kultūra noveco un noriet, māksla vairs neatbilst tās klasiskajiem kanoniem, tā kļūst kroplīga un primitīva…

To redzam arī tepat Latvijas ikdienā. Un tomēr kaut kādi īstas kultūras aizmetņi vēl ir pamanāmi…

Protams, tikai kultūru arvien vairāk izspiež masu kultūras surogāts, un globalizācijas ceļa rullis visu samaļ vienā globālā putrā. Kā teikts, kultūra prasa piepūli jeb kopšanu, tā audzina, tā soli pa solim tiek apgūta ģimenē un caur izglītību, un katrai tautai tā ir sava. Turpretī masu kultūra neprasa pūliņus, tā tikai izklaidē, balstās uz instinktiem un dziņām, primitivizējot tā padara dažādu tautību cilvēkus vienādus, faktiski tā cilvēkus dzīvniecisko. Un tieši primitīvs cilvēks šodien ir pieprasīts. Ir teiciens, ka galvenais kapitālisma resurss ir muļķis – jo viņam var viegli „iesmērēt” visu. Jāpiebilst, ka arī vadīt viņu ir viegli.

Vēlēšanas to parāda itin skaidri.

Dabiski. Un vispār galvenais tagad ir bezdomu paklausīga sekošana trendam.

Cik labi, ka tāds kovids tika izdomāts: tas perfekti palīdz cilvēkus turēt īsā saitītē. Kāda tur vairs kultūra…

Tagad sociālā dresūra ir pirmajā vietā, un kovids tam ir tik piemērots! Arī labs trieciens izglītībai, ko tagad aktīvi pārceļ onlainā. Ir bažas, ka pēc tam, kad kovids pāries, izglītības onlainizācija turpināsies. Bet izglītība ir kultūras pamats, un tās degradācija ir simptomātiska. Līdz šim gandrīz visas mūsu izglītības reformas bija degradējošas, bet mūsu jaunā reforma būs graujoša, un tās paredzamo rezultātu vislabāk var raksturot ar vienu vārdu – debilizācija.

Ko jūs! Tā taču ir kompetenču izglītība!

Jā gan, ar nesaprotamām mistiskām „kompetencēm” tagad tiks aizvietotas zināšanas un izpratne. Apkarojot visu vispārīgo un teorētisko, šī reforma sagraus spējas vispārināt un analizēt, tātad sagraus spējas ieraudzīt kopsakarības un līdz ar to – patstāvīgi domāt un saprast lietas. Eiropas klasiskās izglītības mērķis bija vispusīgi attīstīts cilvēks, personība, tagad tas būs šaura pasaules uzskata un šauru iemaņu speciālists – skrūvīte sociālajā mehānismā. Zināšanas par vēsturi un kultūru skrūvītei ir liekas, tās nedod „kompetenci”. Toties cilvēks – skrūvīte ir tieši tas muļķis, kas vajadzīgs – labs patērētājs, viegli manipulējams indivīds.

Tas taču ir pasaules gals.

Civilizācijas gals. Kā teica Ortega i Gasets, mūsu civilizāciju radīja cilvēks ar noteiktām spējām un īpašībām, to trūkums var izrādīties fatāls. Domāju, ka mūs gaida nopietni satricinājumi.

Izskatās, ka tas ir mērķis – likvidēt kristīgo kultūru, izstumjot to no aprites. Bet vieta tukša nepaliks: nāks iekšā agresīvs islāmisms. Daudz kur tas jau ienācis.

Kristīgās Eiropas vairs nav. Dzīvojam postkristīgajā Eiropā, naudas civilizācijā. Šeit viss tiek pakļauts naudai, un tā ir augstāka vērtība par Dievu. Mūsdienu sabiedrībā pieņemtie uzvedības un vērtību normatīvi lielākoties ir pretēji kristīgajiem. Mēs dzīvojam postkristīgā civilizācijā, kurā vēl ir saglabājušies daži kristīgie rudimenti. Taču Eiropas kultūras pamatvērtības – cieņa pret cilvēku, humānisms, brīvība utt. – izauga kristīgās kultūras ietvaros, mūsu civilizācijas māte ir kristietība. Politikas vajadzībām šīs vērtības tika deformētas un papildinātas ar citām, mākslīgi radītām. Taču vērtības bez metafiziska pamata ātri devalvējas. Tagad redzam šo mākslīgo vērtību krīzi.

Piemēram, par kādām vērtībām runājat?

Par ideoloģiskām, par tām, kuras atspoguļo politkorektuma dogmatika. Bez reliģiskā pamata mūsdienu Rietumos vairs nav ideju, kas iedvesmotu un rādītu jaunus apvāršņus. Nauda un bauda ir galvenās vērtības, un diez vai atrādīsies daudz cilvēku, kuri būtu gatavi mirt demokrātisko procedūru vārdā. Vērtības, kas nav balstītas metafizikā, ilgi nestrādā, un komunisma vēsture tam ir labs piemērs. Starp citu, komunisti savu valsts iekārtu arī sauca par demokrātiju, turklāt īsto… Šodien ir likumsakarīgi, ka kareivīgais islāms ir nopietns drauds Rietumu civilizācijai. Vācijā virs kāda autobāņa reiz bija uzvilkts plakāts „Jūsu bērni pielūgs Allāhu vai mirs”. Un tiešām, metafiziskais vakuums ilgi nemēdz eksistēt – tā vietu ieņem cita reliģija, jo ideoloģija tikai īslaicīgi var aizpildīt šo nišu. Katras kultūras pamatā ir reliģija – tās māte un spēks. Vēsture rāda, ka kultūras, kas zaudē savu garīgo pamatu, iet bojā. Ja Eiropa nerestartēs sevi, tad var notikt tas, kas bija rakstīts minētajā plakātā.

Tam, ka naudas vērtība aizstāj garīgās vērtības, bija tipisks piemērs: 15. augustā ar apšaubāmiem kovida draudiem faktiski tika izjaukti un iznīcināti Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki Aglonā, kamēr tajā pašā dienā tika atklāts kaut kāds Jūrmalas šosejas autlets, kur pulcējās cilvēku tūkstoši. Tātad tur nekāds kovids neplosījās?

Tas uzrāda valdošās vērtības. Tipiski naudas civilizācijai.

Bet ko mēs varam darīt? Ko varam mainīt šajā totalitārisma pārņemtajā vidē? Pie mums gan vēl negrauj baznīcas…

Pret laika gaitu mēs neko nevaram izdarīt… Vienīgi – paši ar sevi varam strādāt. Varam mēģināt saglabāt veselo saprātu. Taču, protams, arī valstiskā līmenī kaut kas būtu jādara.

Jā, kā mums nezaudēt valsti, kas pagaidām vēl balstās uz kristīgām vērtībām?

Vieglāk būtu pateikti – kā mēs to varam zaudēt… Un zaudēt mēs to varam, turpinot visu kā līdz šim. No vēstures ir zināma tikai viena recepte, kas ir bijusi iedarbīga šādos gadījumos. Šodien tā daudziem nepatīk, bet… Tā ir varas centralizācija vienās rokās. Krīzes laikā, kad dominē destruktīvi procesi, apturēt lejupslīdi un krahu var tikai vienā veidā – ar varas centralizāciju.

Jaunāko laiku vēsturē tas varēja izpausties dažādi – gan prezidenta varas stiprināšanā, kā, piemēram, Rūzvelta gadījumā, gan diktatūrā. Jāsaka, ko no vienvaldības un stipras valsts visvairāk baidās tieši ietekmīgu grupējumu locekļi, jo valsts viņus ierobežo, toties tauta ar valsti saista cerības uz problēmu risināšanu un valstisku projektu realizāciju. Protams, būtu vēlams, lai viss notiktu leģitīmi un mierīgi. Piemēram, Senajā Romas republikā bija speciāls diktatora amats. Kad valstij draudēja nopietnas briesmas, Senāts iecēla diktatoru ar ārkārtējām pilnvarām uz pusgadu, bet vajadzības gadījumā varēja pagarināt termiņu. Daudzos gadījumos šī leģitīmā diktatūra paglāba Romu no nopietnām briesmām.

Šai receptei ir dabisks skaidrojums: krīzes gadījumos ir nepieciešamas nopietnas pārmaiņas, taču tām traucē milzīgie Gordija mezgli*, kuros kopā sasietas vadošo kliķu un vareno indivīdu intereses. Atraisīt tos no iekšpuses nav iespējams, tos var tikai pārcirst. Bet pārcirst tos var tikai centralizēta vara, kas stāv ārpus šiem mezgliem un virs tiem. Normālā veidā tam būtu vajadzīga prezidentāla republika, bet par to mēs pat sapņot nevaram – šī ideja pie mums tiek cītīgi apkarota.

Toties mums ir parlaments, kurā visas partijas cīnās par savām interesēm.

Visu nosaka grupu un indivīdu šauras intereses, valsts labums ļoti bieži eksistē tikai retorikā. Un, ja mainīt mēs to nevaram, atliek tikai aicināt katram apzināties savu atbildību valsts un tautas priekšā.

Piedodiet, bet tādi aicinājumi izklausās mazliet smieklīgi.

Nu jā, bet ko darīt? Situāciju tādā veidā mainīt nevar, var tikai cerēt uz kādiem individuāliem pavērsieniem…

Vai jūs redzat personības, kuras spētu vadīt valsti krīzes laikā, izveidojot tādu pozitīvo vienvaldību valsts interesēs?

Šobrīd neredzu. Tomēr – ja šāda iespēja būtu, tādi cilvēki rastos.

Mums nebūtu slikti paturēt prātā dažas Aristoteļa idejas par varu. Viņš uzskatīja, ka trīs labas valsts pārvaldes formas ar laiku pārtop sliktās: monarhija izvirst par tirāniju, aristokrātija – par oligarhiju un tautas vara – par pūļa varu. Vērtējumu nosaka viens kritērijs, kas atšķir labo pārvaldes formu no sliktās, un proti: kā labā tiek realizēta vara? Pašu valdošo vai valsts un tautas labā? Tātad nav svarīgi, cik cilvēku ir pie varas. Svarīga ir tautas labklājība. Tas ir īstais kritērijs, nevis politiskās procedūras. Pie mums ir otrādi: politiskās procedūras ir svarīgākas par visu.

Vispār mums derētu biežāk atcerēties, ka Aristotelis definēja valsti kā pilsoņu kopību, bet romiešu vārds res publica tulkojams kā „kopēja lieta”. Tātad tā ir lieta, kas attiecas uz mums visiem, un mums visiem par to ir jārūpējas. Mēs esam stipri, protam strādāt un pārvarēt grūtības, mūsos vēl ir veselais saprāts, kas iedveš cerības. Taču ir jāsaprot, ka kaut kas ir arī jādara kopējās lietas labā.

• Ortega i Gassets (1888‒1955) – spāņu filozofs un publicists, slavens ar sacerējumu „Masu sacelšanās”, kurā pirmo reizi sāka runāt par masu sabiedrību un tās problēmām.
• Osvalds Arnolds Gotfrīds Špenglers (1880-1936) – vācu vēsturnieks un filozofs. Špenglera pazīstamākais darbs ir „Rietumeiropas noriets” (Der Untergang des Abendlandes), kurā viņš izvirza teoriju par civilizāciju ciklisku rašanos, attīstību un bojāeju. Špenglers uzskatīja, ka Rietumeiropas civilizācija atrodas norieta periodā.
• Frāze „Pārcirst Gordija mezglu” nozīmē noteiktu situāciju, kad izpildāmais uzdevums vai problēma ir tik sarežģīta, ka personai, kas šo problēmu risina, ir jāizmanto oriģināla nestandarta pieeja. Sākotnēji tas ir stāsts par Aleksandru Lielo. Orākuls paziņoja, ka persona, kas atraisīs Gordija mezglus, radīs vislielāko impēriju uz planētas. Aleksandrs Lielais, nevarēdams atraisīt zemnieka Gordija mezglu, to vienkārši pārcirta, atrisinot šo problēmu.

TRIUMFA ARKAS TĒMA RĪGAS ARHITEKTŪRĀ

Publicēts: Latvijas vēstures institūta žurnāls. Nr.1 (111), 2020. Lpp. 5-31.

Dr. hist. Prof. Harijs Tumans

Dr. hist., profesors

Zinātniskās intereses: seno laiku vēsture, senās Grieķijas un Romas vēsture.

Šis raksts ir veltīts triumfa arkas formu izpētei Rīgas arhitektūrā. Rakstā tiek sniegts īss ieskats triumfa arkas vēsturē un analizēti līdz mūsu dienām saglabājušies arhitektūras pieminekļi, kuru veidolā ir izmantotas triumfa arkas formas. Lai gan ir zināms, ka Rīgā XVIII – XIX gs. laikā tika uzceltas vairākas triumfa arkas, no kurām saglabājusies ir tikai viena, jeb t.s. Aleksandra vārti, šeit tiek parādīts, ka triumfa arkas ideja tika izmantota vairākos gadījumos jau XVII gs. beigās un vēlākos laikos. Proti, pēc triumfa arkas formas tika izbūvēti trīs portāli Sv. Pētera baznīcā, kā arī portāli Reiterna namā un Dannenšterna namā. Turklāt svarīgi ir tas, ka šajos gadījumos tika izmantotas ne tikai triumfa arkas formas, bet arī saturiskais aspekts, uz kuru norāda attiecīgie ciļņi pie arku ailām. Visos trīs gadījumos triumfa arkas formas izmantošanu iespējams pamatot ar ideoloģiskiem apsvērumiem, uz kuriem norāda saistība ar zviedru karaspēka uzvaru gadadienām. Jaunākajos laikos triumfa arkas ideja tika apspēlēta Rīgas laicīgajā arhitektūrā gan konceptuāli, gan arī tikai formas ziņā.

Atslēgas vārdi: triumfa arka, senā Roma, uzvara, portāls, arhitektūra, Pēterbaznīca, Reiterna nams, Dannenšterna nams.   

Kā labi zināms, Rīgā patlaban ir tikai viena triumfa arka, jeb, t.s. Aleksandra vārti,  kas šobrīd atrodas Viestura dārzā. Bet, uzmanīgi ieskatoties, mēs varam ieraudzīt vēl četras “neoficiālas” triumfa arkas, kuras ir “nomaskētas” portālu formās. Lai gan šeit nav nepieciešams izvērst triumfa arku un portālu vēstures detalizētu apskatu, ir vērts sniegt nelielu vēsturisku ieskatu, lai skaidrāk iezīmētu problēmas būtību.

Senajā Romā triumfa svinēšana skaitījās augstākais pagodinājuma veids, uz kuru romietis varēja cerēt. Katru reizi tas bija izcils notikums, kas palika atmiņā un atstāja lielu iespaidu uz sabiedrību. Tādēļ ar laiku radās ideja iemūžināt atmiņu par triumfa gājieniem vai aizstāt nenotikušu triumfu[1] ar kādu pieminekli, kas cildinātu iegūto uzvaru un uzvarētāju. Šāda pieminekļa formai tika izvēlēti simboliski vārti, kas atgādināja triumfa procesiju. Sākotnēji triumfa arkas varēja celt privātpersonas, bet impērijas laikā uz šādu pagodinājumu varēja pretendēt tikai imperatori. Pēc Tita Līvija liecībām, pirmo triumfa arku uzcēla 196.g. p.m.ē. konsuls Lūcijs Stertinijs, kurš nesaņēma triumfu, bet vēlējās iemūžināt piemiņu par savām uzvarām Spānijā; turklāt viņš uzcēla uzreiz divas arkas no kara laupījuma līdzekļiem ( Liv. XXXIII, 27). Viena no senākajām triumfa arkām, kas ir saglabājusies līdz mūsu dienām, ir arka, kuru starp 29. un 27. g. p.m.ē. Pūlas pilsētā (tagadējā Horvātijā) uzcēla dižciltīgā Salvija Postuma par godu saviem brāļiem Sergijiem, kuri kā uzvarētāji gāja bojā jūras kaujā pie Akcijas raga[2] (1a att.).

Šajā arkā pirmo reizi parādās ciļņi ar lidojošas uzvaras dieves Viktorijas attēliem (1b att.), kas pēc tam kļūst par ierastu atribūtu šāda tipa celtnēs.

Pēc tam arku būvēšanu pārņēma savās rokās paši imperatori, kuri vēlējās iemūžināt savu ieroču panākumus ar pēc iespējas vērienīgākām celtnēm. Pateicoties tam, arkas ieguva majestātiskus izmērus un greznu dekorējumu. Piemēram, viena no slavenākajām ir Tita arka, ko uzcēla imperators Domiciāns 82. g. par godu Jeruzalemes ieņemšanai, ko paveica viņa brālis Tits 70. g. Tās fasādes rotājumu veido četras kolonnas, oficiāls uzraksts un divi dieves Viktorijas ciļņi abās ailas malās. Pēc šī parauga tika uzceltas daudzas citas arkas gan senajos, gan jaunajos laikos. Vēlāk izveidojās triumfa arkas modelis ar trīs ailām, kam par labu paraugu var kalpot slavenā imperatora Konstantina arka. Šī arka tika uzcelta par godu viņa uzvarai kaujā pie Mulvijas tilta 312.g., kas izbeidza pilsoņu karu un atnesa impērijai mieru un labklājību (2. att.). Arkai ir trīs ailas un bagātīgs ciļņu rotājums, turklāt vidējā aila ir augstāka par malējām. Un protams, divas Viktorijas figūras centrālās ailas sānos.

Triumfa arka ieguva jaunu dzīvi renesanses laikā, kad to sāka plaši izmantot portālu dekorēšanai vispirms baznīcās, bet vēlāk arī privātās rezidencēs. Pirmo reizi tas notika Rimini pilsētā, kur arhitekts Leons Batista Alberti izveidoja portālu San Frančesko baznīcai (pēc 1492.g.), par paraugu ņemot imperatora Augusta triumfa arku šajā pašā pilsētā. Principā katru baznīcas portālu var interpretēt kā triumfa arku, jo tas simbolizē Kristus triumfu, taču šeit var runāt tikai par formālu sakritību, nevis par idejas pēctecību. Tātad kopš renesanses laika triumfa arkas formas kļuva par ierastu elementu Eiropas arhitektūrā. Jaunajos laikos triumfa arka atkal tiek izmantota kā uzvaras piemineklis. Īpaši šajā ziņā izcēlās Parīze, kur pirmā triumfa arka parādījās jau 1672. g. par godu Ludviķa XIV uzvarām (Porte Saint-Denis). Krievijā pirmo triumfa arku 1696. g. uzcēla Pēteris I. Tātad, XVII gs. beigās triumfa arka bija labi pazīstama gan kā portāla forma, gan kā uzvaras piemineklis.

XVII gs. beigās triumfa arkas forma ienāca arī Rīgas arhitektūrā. 1694. gadā arhitekts Ruperts Bindenšū, kurš divus gadus iepriekš pabeidza Sv. Pētera baznīcas torņa atjaunošanas darbus, piebūvēja baznīcas fasādei trīs barokālus portālus  (3a att.).

Šie portāli veido klasiski simetrisku un harmonisku kompozīciju, kura precīzi atbilst trīs ailu triumfa arkas struktūrai: centrālā portāla arka ir lielāka par sānu arkām, un visas arkas ierāmē romiešu tipa apaļas kolonnas ar korintiešu kapiteļiem (sal.: 2. att.). Kompozīcijas saturisko būtību atklāj viens elements, kurš līdz šim nav ticis pienācīgi apzināts. Tie ir ciļņi, kuri attēlo spārnotas figūras virs sānu portālu ailām (3b att.).

Oficiāli šīs figūras tiek dēvētas par lidojošiem eņģeļiem ar slavas vainagiem rokās[3]. Taču ieskatoties vērīgāk, ir redzams, ka tās ir sievietes ar gariem plīvojošiem matiem, vienu atkailinātu krūti un vainagu izstieptā rokā. Šim tēlam ir antīkais prototips – tā ir romiešu uzvaras dieve Viktorija, kuru parasti attēloja ar spārniem, kas simbolizē viņas nepastāvību, ar uzvaras vainagu rokā un nereti arī ar palmas zaru, kas ir vēl viens uzvaras simbols. Šādi Viktorijas attēli bija raksturīgi romiešu triumfa arkām (1b att.). Tātad Pēterbaznīcas eņģeļi acīmredzami veidoti pēc Viktorijas parauga, kas portālu līdzību ar triumfa arku padara pilnīgu.

Spriežot pēc esošajām liecībām, triumfa arkas koncepcija šajā projektā parādījās ne uzreiz. Ir saglabājušies divi Ruperta Bindenšū zīmējumi, datēti ar 1692.g., kuros ir redzami divi portāli – centrālais un kreisais, un abos gadījumos mēs redzam citas skulptūras un ciļņus, nekā tie, kas ir saglabājušies līdz mūsu dienām (attiecībā uz kreiso portālu skat. 3a un c att.).

Sākotnējā plānā nav nekādu Viktoriju, bet ir klasiski eņģeļi ar spārniem. Tāpat arī skulptūras nišās, kā arī figūras uz frontona būtiski atšķiras no tām, kas ir zīmētas ar Bindenšū roku[4]. Taču mūsu rīcībā ir arī Broces zīmējums, kurš, neskatoties uz vispārinājumiem un shematismu, tomēr parāda, kā izskatījās baznīcas portāli ap 1773. g. (3d att.)[5].

Tajā var labi redzēt, ka visas galvenās skulptūras – gan tās, kas vainago frontonus, gan tās, kas stāv nišās – atbilst tām, kuras stāv šajās vietās šodien. Tāpat arī sākotnējo klasisko eņģeļu vietā ailu malās Broces zīmējumā ir labi saskatāmas spārnotas būtnes ar izstieptām rokām, kas precīzi atbilst tagad redzamajiem Viktoriju ciļņiem. Turklāt Viktorijas atrodas visos trīs portālos, tai skaitā centrālajā, kur šodien šīs vietas ir tukšas. Šie tukšumi ir redzami arī uz 1938. g. fotogrāfijas[6]. Arī skulptūras uz frontonu malām Brocem attēlotas savādāk, nekā Bindenšū projektā. Tas nozīmē, ka galvenās izmaiņas ir notikušas laika posmā no 1692. g., kad Bindenšū taisīja savu zīmējumu, līdz XVIII gs. beigām, kad baznīcu uzzīmēja Broce, kura zīmējums pamatvilcienos atbilst tam, ko mēs redzam šodien. Arī spriežot pēc skulptūru stilistiskās analīzes, visi šodien esošie tēli ir tapuši vēl Bindenšū laikā[7].

Tādējādi mums ir principiāli svarīgi saprast, kādēļ atšķiras Bindenšū un Broces zīmējumi. Teiktais liek domāt, ka pirmais projekts tika mainīts, un 1694. g., kad Bindenšū pabeidza darbu pie portālu izbūves un saņēma atalgojumu, tas bija jau cits projekts, kura detaļas šodien apskatāmas pie baznīcas fasādes. Ir saglabājušās arhīva liecības, ka baznīcas vadība (Kirchengericht ) noraidīja pirmo portālu projektu, kuru Bindenšū bija iesniedzis kopā ar akmeņkali Adreasu Pētermani, un lika to pārstrādāt atbilstoši noteiktām prasībām. Jauns projekts tika iesniegts un apstiprināts tā paša 1692. gada augustā[8]. Tātad var secināt, ka saglabājušies Bindenšū zīmējumi attiecas uz pirmo, noraidīto projektu, bet mūsu rīcībā esošie pieminekļi ir tapuši otrā, apstiprinātā projekta realizācijas rezultātā[9]. Broces zīmējums apstiprina šo versiju.

Līdz ar to dabiski rodas jautājums: kādā sakarā un ar kādu mērķi pasūtītājs lika mainīt projektu? Šķiet, ka rast atbildi var palīdzēt fakts, ka jaunajā projektā parastos eņģeļus nomainīja tādi, kuri izskatās pēc dieves Viktorijas, tātad tika akcentēts uzvaras un triumfa aspekts. Ja sākotnēji portāli atdarināja tikai triumfa arkas formu, tad otrajā projektā tiem tika nostiprināts arī triumfa arkas saturs. Par pamatu tam varētu būt kāds triumfāls datums, kuru pilsētas vadība vēlējās atzīmēt. Tuvākais datums, kas derētu šim gadījumam, ir 1656. gads, kad, zviedru – krievu kara laikā krievu karaspēks bija aplencis Rīgu, taču ieņemt pilsētu nespēja un atkāpās. Tātad ir iespējams, ka 1692. gadā, kad tika apstiprināts portāla izbūves projekts, pilsētas vadība plānoja šī notikuma 30-gadu jubilejas atzīmēšanu, kas joprojām bija aktuāla, ņemot vērā, ka Krievijas un Zviedrijas attiecības pa šiem gadiem nebija mainījušās uz labo pusi un konflikts jebkurā brīdī varēja uzliesmot ar jaunu spēku, kas arī notika pēc kāda laika. Protams, tas ir tikai minējums, un, iespējams, ka triumfa tēma baznīcas portālos nebija piesaistīta kādam konkrētam datumam, bet simbolizēja Zviedrijas varas spožumu un tās uzvaras kopumā. Katrā ziņā pārbūves darbi tik svarīgas baznīcas fasādē bija labs iegansts, lai atbilstoši laikmeta garam portālu rotājumā iekļautu kādu alegorisku attēlu ar ideoloģisku vēstījumu valsts varas labā.

Vairāki jautājumi rodas saistībā ar sieviešu  skulptūrām uz frontoniem (3e att.).

Vispirms gan jāpiebilst, ka šodien esošās skulptūras atšķiras no tām, kas redzamas gan Bindenšū, gan Broces zīmējumos (3c-d att.). Ja Bindenšū plānā tie ir eņģeļi ar spārniem un palmu zariem rokās, tad Broces zīmējumā sānu portālos sēž figūras bez spārniem, bet ar palmu zariem rokās. Lai gan Broces zīmējuma shematisms neļauj precīzi saskatīt detaļas, var teikt, ka viņa zīmētās skulptūras principā ir identiskas tām, kuras ir redzamas šodien, tikai tām nav palmas zaru. Centrālā portāla figūras Broce ir uzzīmējis ar spārniem, un arī šodien esošajā piemineklī spārni ir tikai centrālā portāla skulptūrām. Stilistiski šodien redzamās skulptūras ir ļoti līdzīgas skulptūrām uz Dannenšterna nama portālu frontoniem (5a-c att.), kas norāda uz to, ka abos gadījumos tās ir darinājis viens meistars – Dītrihs Valters[10]. Šie novērojumi liek domāt, ka sānu skulptūras uz Sv. Pētera baznīcas portālu frontoniem ir tapušas atbilstoši Bindenšū otrajam projektam, kas ticis realizēts 1694. g. Bet, kas attiecas uz neesošajiem palmu zariem, mums ir jāpieņem viens no diviem: vai tie tiešām kādreiz ir bijuši, bet pazuduši dramatiskajā laiku virpulī[11], vai arī Broce šajā gadījumā ir pieļāvis nelielu paviršību, kas gan ir maz ticams.

Šādā situācijā mums ir divas iespējas, lai izskaidrotu šīs skulptūras uz frontonu sāniem. Pirmkārt, pēc analoģijas ar Dannenšterna nama portālu tēliem, par kuriem ir skaidrs, ka tās ir alegorijas un kuri ir uzkrītoši līdzīgi, var pieņemt, ka Pēterbaznīcas frontona tēli arī ir kādas alegorijas. Taču pašas skulptūras nedod pamata tās identificēt, jo tām nav nekādu atribūtu. Otrkārt, ir iespēja saprast šos tēlus ar analoģiju palīdzību. Attiecīgas analoģijas ir atrodamas renesanses laikmetā iesakņojušajā tradīcijā attēlot eņģeļus ne tikai putti vai bezdzimuma būtņu izskatā, bet arī kā sievietes, pat ar izteiktām sieviešu krūtīm. Pamatu šai tradīcijai lika renesanses laikmeta aizraušanās ar simbolismu un alegorijām. Florences neoplatoniķi piemeklēja antīkajiem dieviem atbilstošas interpretācijas, padarot tos par dažādu tikumu alegorijām. Rezultātā pat romiešu Venēra no antīkās kaislīgas mīlas dieves pārvērtās par humanitātes (humanitas) simbolu, kuru ģeniālais Botičelli iemūžināja savā mākslā[12]. Pateicoties tam, par augstākā skaistuma iemiesojumu kļūst ideālas sievietes -Venēras skaistums. Tādēļ renesanses un baroka mākslā eņģeļi nereti izskatās kā skaistas sievietes. Rīgas Pēterbaznīcas portālu figūras seko zināmam standartam, kuram var atrast daudz paralēles Eiropas mākslā. Kā piemēru var minēt erotiski sievišķīgo eņģeļu pāri Sv. Franciska Bordžija (San Francesco Borgia,1740.) baznīcas portālā Katānijā (3f att.).

Tātad sieviešu figūras Rīgas Sv. Pētera baznīcas portālu frontonos mēs varam uztvert gan kā eņģeļu figūras[13], gan kā alegorijas, un nav izslēgts, ka šāda divdomība tika pieļauta tīšuprāt. Bet jebkurā gadījumā šeit mēs redzam kristīgo simbolu antikizāciju, kas labi korelē ar Viktorijas figūrām pie arku ailām.

Tas nozīmē, ka arī lidojošās Viktorijas figūras uz Pēterbaznīcas ciļņiem laikabiedri varēja uztvert divējādi. Šķiet, ka visbiežāk rīdzinieki tajos redzēja eņģeļus, jo atpazīt Viktoriju varēja tikai labi izglītoti cilvēki. No tā izriet, ka tolaik šis tēls bija divdomīgs un simbolizēja gan kristīgo eņģeli, gan antīko uzvaras dievieti vienlaicīgi. Var teikt, ka tādā veidā Viktorija ir nomaskēta zem eņģeļa ārienes, tāpat kā romiešu triumfa arka ir nomaskēta zem trīs portāliem baznīcas fasādē. Visi šie elementi kopā  nesa skaidri uztveramu triumfa vēsti. Šo vēsti var saprast divējādi: gan kā kristīgās vēsts triumfu, gan  kā atgādinājumu par zviedru armijas uzvarām.

Kā jau teikts, Rīgā ir vēl divas “nomaskētas” triumfa arkas. Pirmā no tām, kas ir pati pirmā šāda tipa arka, rotā Reiterna nama fasādi. Šis nams tika uzcelts 1688. g. pēc tā paša Ruperta Bindenšū projekta tirgotājam un Rātes loceklim Johanam Reiternam (Johann von Reutern),  kurš par dāsniem ziedojumiem zviedru kroņa labā bija ieguvis dižciltību ar  partikulu “von” priekšā. Viņa nama galvenā pērle ir greznais portāls ar divām romiešu tipa kolonnām, kuras vainago korintiešu ordera kapiteļi ar divām galvām virs tām, par kurām mēdz teikt, ka tie ir namīpašnieka un viņa kundzes portreti[14], kā arī ar dekora piesātinātu frīzi (4a att.).

Pats galvenais portāla elements, kas izsaka tā būtību, ir lidojošu eņģelīšu figūras ieejas ailas abās pusēs. Protams, eņģelīši viņi ir tikai formāli un nosacīti – īstenībā tie ir “kristianizēti” antīkie amoriņi, turklāt ar antīkiem uzvaras simboliem rokās. Katrs no viņiem izstieptā rokā tur vainagu, bet otrā rokā – palmas zaru. Tādējādi šīs “eņģelīšu” figūras precīzi atkārto Viktorijas attēlus uz triumfa arkām. Līdz ar to arī pats portāls pārvēršas par vēl vienu “nomaskētu” triumfa arku. To apstiprina arī dekoratīvā frīze zem frontona, kur ir attēlots lauva, kas uzvar lāci (4b att.).

Kā zināms, šim attēlam ir skaidrs politisks konteksts: lauva simbolizē Zviedriju, bet lācis – Krieviju[15]. Johana Reiterna tuvība Zviedrijas galmam dara saprotamu šo motīvu. Fasādes apdare tika pabeigta tieši 1688.g.[16], kad apritēja apaļi 30 gadi, kopš Zviedrija sekmīgi pabeidza iepriekšējo karu ar Krieviju. Tas bija tas pats karš, kura laikā krievu karaspēks neveiksmīgi centās ieņemt Rīgu (1656.g.). Tas ļauj domāt, ka triumfa tēma ir saistīta ar šo datumu un ka tādā veidā nama īpašnieks vēlējās parādīt savu uzticību Zviedrijas galmam.

Interesanti, ka triumfa zīmes Reiterna nama portālā nes eņģelīši, nevis Viktorijas. Acīmredzot tas ir tādēļ, ka Viktorijas tēls būtu piemērots oficiālai valsts mēroga celtnei, tādai kā Pēterbaznīca, kur to vēlāk ievietoja Bindenšū, bet privātmājas rotāšanai tas būtu nepiedienīgi un liecinātu par pārspīlētu ambīciju un bezgaumību. Toties eņģelīši ļāva izvairīties no nevajadzīgas nopietnības un oficioza, kā arī piešķīra visai ēkai barokālu rotaļīgumu, kas ļāva politisko manifestu interpretēt kā vienkāršu joku vai dekora elementu.

Trešā “nomaskētā” triumfa arka ir apskatāma Dannenšterna nama fasādē, kurš tika uzcelts 1696. g. holandiešu izcelsmes lieltirgotājam un kuģu īpašniekam, Johana fon Reiterna radiniekam[17] Ernestam Metsī Dannenšternam (Ernst Metsue von Dannenstern). Arī šīs kungs par nopelniem saņēma no Kārļa XII dižciltības titulu ar attiecīgu partikulu “von” uzvārda priekšā. Par viņa personības īpašībām liecina fakts, ka nama būvniecības sakarā viņu iesūdzēja tiesā divi meistari, kuriem viņš nebija izmaksājis nopelnīto naudu pilnā apjomā[18]. Nama arhitekta vārds nav zināms, bet, balstoties celtnes stilistiskajās īpatnībās, ir izteikts viedoklis, ka tas varētu būt tas pats Ruperts Bindenšū[19]. Tas šķiet loģiski un dabiski, jo blakus arhitektūras vēstures speciālistu minētajiem argumentiem par labu šai versijai vai minēt vēl dažus apsvērumus. Pirmkārt, Bindenšū bija tā laika labākais un galvenais Rīgas  arhitekts, otrkārt, viņš jau bija uzbūvējis namu Johanam fon Reiternam, kurš varēja ieteikt viņu savam draugam un radam Dannenšternam, un treškārt, Bindenšū savos svarīgākajos projektos tēlniecības darbus uzticēja Dītriham Valteram, kurš, kā jau teikts, veidoja fasādes skulptūras arī šajā projektā[20].

Ēkas barokālo fasādi grezno divi vienādi portāli ar pilastriem, kuri simbolizē kolonnas, un divām alegoriskām skulptūrām uz frontona malām. (5. att.).

Skulptūras attēlo pusguļošas dāmas ar atkailinātām krūtīm, kas uzrāda Dītriha Valtera rokrakstu un tipoloģiski ir ļoti līdzīgas tām, kuras rotā Pēterbaznīcas frontonus (3e att.). Šodien identificēt šīs alegorijas pēc izskata nav iespējams, jo dažām skulptūrām nav nekādu atribūtu, bet citām, kurām, kā var nojaust, tie ir bijuši, laika zoba darbības rezultātā tie ir kļuvuši nesaskatāmi. Tomēr, balstoties vecās fotogrāfijās, kurās vēl ir redzami atribūti, šīs figūras tiek identificētas kā tikumu alegorijas: Ticība, Cerība, Mīlestība un Pazemība[21]. Arī šie tēli ir attiecīgi antikizēti un atspoguļo to pašu klasisko skaistuma etalonu, aiz kura stāv alegoriski pārinterpretēts Venēras tēls. 

Triumfa arkas nozīmi portāliem piešķir pilastri, kuri simbolizē kolonnas, un  eņģelīši abās ailu malās, kuri tāpat kā Reiterna namā, vienā izstieptā rokā tur uzvaras vainagu, bet otrā – palmas zaru (5. att.). Ņemot vērā, ka šeit viņiem nav spārnu, tie var būt arī putti, nevis eņģelīši, kas piedod triumfa tēmai vēl rotaļīgāku pieskaņu. Toties pati par sevi šī tēma ir skaidri izteikta. Grūtāk ir saprast, kādām uzvarām par godu šis sižets varēja šeit parādīties. Iespējams, ka to var saistīt ar zviedru- poļu karu 1626. – 1629. g., īpaši tādēļ, ka 1629. g. ziemā zviedru karaspēks pārliecinoši sakāva poļu pulkus kaujā pie Gužno, un, neskatoties uz vēlākām neveiksmēm, noslēgtais miers bija Zviedrijai izdevīgs, jo tā paturēja savus īpašumus Vidzemes un Igaunijas teritorijās. Dannenšterna nama apdares darbi tika pabeigti 1699. g.[22], kad apritēja 70 gadi kopš uzvaras pie Gužno. Tajā pat laikā triumfālie putti neizceļas ar nopietnu noskaņojumu un tos viegli var interpretēt ārpus politiskā konteksta kā vienkāršu joku vai dekoru. Taču triumfa arkas simbolika ir acīmredzama, un tas ir skaidrs mājiens valsts ideoloģijas virzienā.

Tātad, XVII gs. beigās Rīgā divi ļoti turīgi pilsētnieki, kuri savienoja savas dzimtas ar radniecības saitēm, uzcēla divus sava laika iespaidīgākos namus, kurus būvēja viens arhitekts un kuru tēlniecisko apdari veica viens tēlnieks. Abi namīpašnieki kalpoja ar saviem līdzekļiem Zviedrijas kronim un saņēma par to dižciltības titulu. Abi izrotāja savus lepnos namus ar portāliem, būvētiem pēc triumfa arkas parauga un dekorētiem ar attiecīgiem triumfa tematikas ciļņiem. Turklāt viens no viņiem, lai nebūtu nekādu šaubu par to, kāda veida uzvaru godina viņa nama triumfālais portāls, lika novietot frīzes cilnī simbolisku sižetu ar zviedru heraldisko lauvu, kas uzvar krievu simbolisko lāci. Faktiski tajā pašā laikā arhitekts, kurš būvēja šos divus namus, strādāja pie Sv. Pētera baznīcas restaurācijas un piebūvēja tai klāt trīs portālus pēc trīs ailu triumfa arkas parauga ar triumfāliem ciļņiem tajos. Minētie fakti veido zināmu likumsakarību, kas liek domāt, ka šos objektus vieno ne tikai arhitekta un tēlnieka vārdi, ne tikai savstarpēja pazīšanās, bet arī viena ideoloģija, kura, acīmredzot, atbilda zviedru varas tā laika oficiālajai ideoloģijai. Abi dižkungi, šo prominento namu īpašnieki un veiksmīgi uzņēmēji, bija ieinteresēti uzturēt labas attiecības ar varu, tādēļ ir dabiski, ka viņi centās savu lojalitāti un atbalstu varai apliecināt ar redzamām zīmēm. Domājot par šiem faktiem, mums jāatceras, ka tas bija simbolu un alegoriju laikmets, kad publiski demonstrējamiem attēliem tika piešķirta īpaša nozīme un jēga, vēl jo vairāk tad, kad tiem bija saskatāms politisks konteksts. 

Interesanti, ka pēc “zviedru laiku” beigām, kad Rīga kopā ar visu Vidzemi nonāca Krievijas impērijas sastāvā, abi varenie kungi – Dannenšterns un Reiterns – veiksmīgi adaptējās jaunās varas apstākļos. Triumfa arka un simboliskais cilnis ar lauvu un lāci nemaz netraucēja Reiternu dzimtas labklājībai, kuras pārstāvji nākamās paaudzēs taisīja veiksmīgas karjeras, kalpojot Krievijas Impērijai. Reiterni ieņēma augstus amatus un XIX gs. beigās pat ieguva grāfu titulu. Dannenšterniem arī sekmējās: jau pats Ernsts Metsi pārgāja impērijas dienestā un ieņēma Rīgas muitas prezidenta un licenču virsinspektora amatu. Viņš bija labi ieredzēts no jaunās varas puses un pat tika uzskatīts par galma draugu[23]. Viņa dēls ar Pētera I pavēli tika iecelts par Rīgas ostas prefektu, bet mazdēli veidoja militāru karjeru Krievijas armijā.[24] Un pastāv leģenda, ka Pēteris I pats ieradās pie Dannenšterna, lai izprecinātu viņa meitu ar vienu savu virsnieku[25].

Vēlākos laikos Rīgā tika uzceltas vēl vairākas triumfa arkas par godu dažādiem imperatoriem un viņu uzvarām[26]. No tām ir saglabājusies tikai viena arka, kura tapa par godu Krievijas uzvarai pār Napoleonu. Tas ir likumsakarīgi, ka tieši Napoleona karu sakarā triumfa arka kā uzvaras un slavas piemineklis ieguva jaunu aktualitāti Eiropas arhitektūrā. Pamatu tam lika pats Francijas imperators, kurš par godu savai uzvarai Austerlicas kaujā (1805.g.) pavēlēja uzcelt skaistu trīs ailu arku ampīra stilā, atbilstoši labākajiem senās Romas paraugiem (Arc de Triomphe du Carrousel, 1808.g.), no kuriem vistuvākā laikam ir tieši Konstantīna arka (2. att.). Pēc Napoleona rīkojuma, par godu viņa armijas uzvarām 1806. g. tika uzsākta vēl vienas, slavenākās Francijas triumfa arkas (Arc de triomphe de l’Étoile) celtniecība, kura tika pabeigta jau pēc imperatora nāves 1836. g. un tika veltīta visiem viņa kariem. Kopš 1840. gada, kad caur arku izbrauca sēru korteža ar Napoleona mirstīgajām atliekām, Francijā pastāv tradīcija atvadoties godināt valsts slavenākos vīrus, izvedot tos svinīgā procesijā cauri arkai. Šī arka visvairāk atgādina vienas ailas Tita arku Romā. Protams, abās minētajās arkās uz fasādēm ir redzami Viktorijas attēli.

Parīzes piemēru iespaidā triumfa arkas parādījās arī koalīcijas valstu galvaspilsētās, kuras tādā veidā atzīmēja uzvaru pār pašu Napoleonu – tā ir Vellingtona arka Londonā (Wellington Arch, 1825.g.) un trīs lielas arkas Krievijā: divas Pēterburgā un viena Maskavā, neskaitot vēl mazas šur un tur. Vispirms tika uzcelta Narvas vārtu arka Pēterburgā (Нарвские триумфальные ворота, 1814.g.), kas tika paredzēta, lai sagaidītu karaspēka atgriešanos no Parīzes. Pēc tam parādījās Galvenā štāba arka (Арка Главного штаба, 1829.g.) Pēterburgā, kas atrodas tieši pretī Ziemas pilij un pie kuras sākas izeja uz galveno pilsētas ielu – Ņevas prospektu. Vēl pēc brīža parādījās Maskavas triumfa vārti  (Московские Триумфальные ворота, 1834.). Protams, ka visās šajās arkās ir redzamas Viktorijas figūras.

Svinot uzvaru pār Napoleonu, sava triumfa arka tika uzcelta arī Rīgā – tā pati vienīgā “oficiālā” arka, kas atrodas Viestura dārzā un ir pazīstama ar nosaukumu “Aleksandra vārti” (6. att.).

Arka tika uzcelta 1815. g. arhitekta Johana Daniela Gotfrīda vadībā kā piemineklis imperatora Aleksandra I mājupceļam no Parīzes. Sākotnēji tā atradās uz Pēterburgas ceļa (šodien Brīvības iela), bet vēlākos laikos tā divreiz tika pārcelta: 1904.g. uz priekšu,  pie jaunās pilsētas robežas un 1935.g., kad tā tika novietota patreizējā atrašanās vietā[27]. Jāsaka gan, ka arkas noformējums ir ļoti skops – divas kolonnas ar joniešu kapiteļiem un divi medaljoni ar tik tikko pamanāmiem ciļņiem, uz kuriem attēloti senie uzvaras simboli: divi sakrustoti palmu zari vienā pusē, un divi sakrustoti lauru zari ar zobenu – otrā pusē. Turklāt abas fasādes ir pilnīgi vienādas.

Iespējams, ka vēl viena triumfa arka ir konceptuāli “nomaskēta” lielā un majestātiskā neobaroka stilā būvētā ēkā Barona ielā 11 (Konstantīns Pekšēns, 1901, īres nams, 7a att.).

Ēkas smaguma centru veido vertikāli izstiepta niša arkas formā elegantu kolonnu ierāmējumā tieši uz stūra, kur krustojas Krišjāņa Barona un Dzirnavu ielas. Augšā nišas ailes abās malās ēkas fasādi rotā divas skaistas un oriģinālas skulptūras: uz lauvas sēdoša spārnota sieviete un uz sfinksas galvas sēdošs spārnots vīrietis (7b att.).

Šo grezno namu uzcēla latviešu uzņēmējs un mecenāts Kristaps Bergs, kurš, pateicoties savām spējām un sakrātajiem līdzekļiem, pacēlās no zemnieku kārtas līdz sabiedrības augšējiem slāņiem. Viņa monogramma atrodas goda vietā nišas iekšpusē un var kalpot par atslēgu visas kompozīcijas izpratnei. Silvija Grosa uzskata, ka niša ar kolonnām un skulptūrām ir “efektīgi izspēlēta triumfa arkas tēma”, kas jāsaprot kā nama īpašnieka apoteoze un viņa panākumu slavinājums[28].

Protams, tā nav triumfa arka vārda pilnīgā izpratnē, bet ir jāatzīst, ka arkas idejiskie elementi ir labi saskatāmi, proti, tās ir kolonnas, tā ir nišas pusloka forma un spārnotas ģēniju – sargātāju figūras[29], kuras aizvieto spārnotas Viktorijas tēlus. Tādēļ šķiet, ka Grosas piedāvātā apoteozes koncepcija ir pamatota, lai gan ar piebildi, ka šī kompozīcija ir drīzāk triumfa arkas simbols vai mājiens uz to. Kopumā var teikt, ka šeit ir eleganti apspēlēta triumfa arkas forma un semantika.

Apskatītie piemēri attiecas uz gadījumiem, kad triumfa arkas ideja Rīgas arhitektūrā tika izmantota attiecībā gan uz formu, gan saturu. Proti, Aleksandra vārti tika būvēti tieši kā triumfa arka par godu uzvarai karā. Savukārt četri izanalizētie Bindenšū būvētie portāli ārēji tikai imitē triumfa arkas formu, bet, pateicoties dekoratīvajiem eņģeļu-viktoriju ciļņiem, tie pauž triumfa arkas galveno ideju – uzvaras slavinājumu. Tāpat arī greznajā Kristapa Berga nama fasādē ļoti veiksmīgi tiek apspēlēta triumfa arkas tēma, iešifrētā veidā paužot ideju par nama īpašnieka personīgo triumfu.  Tajā pat laikā Rīgas laicīgajā arhitektūrā var sastapt gadījumus, kad triumfa arkas tēma tika izmantota tikai ārējai formai, bez sasaistes ar tās saturu. Piemēram, Ernesta Štālberga projektētie Eduarda Smiļģa mājas ārējie vārti (1924.-1930.g.) acīmredzami atkārto Aleksandra vārtu formas (8.att.).

Sakrīt ne tikai kopējās aprises, bet arī medaljoni. Var teikt, ka konstruktīvi vārti Smiļģa ielā 37/39 ir tie paši Aleksandra vārti, tikai ar piebūvētu balustrādi un iekļauti mūrētā iežogojumā. Eleganta variācija par trīsailu triumfa arku rotā Kārļa Felsko projektētā fon Stricka savrupnamu Aristīda Briāna ielā 9 (9. att.).

Kombinācijā ar pilastriem, frīzi un frontonu šis portāls raisa asociāciju ar antīkā tempļa fasādi, bet durvju ailas atdarina triumfa arkas siluetu. Abi šie piemēri – Smiļģa ielā un Aristīda Briāna ielā – parāda, cik viegli arhitekti varēja izmantot triumfa arkas formas dekoratīviem nolūkiem, bez saistības ar šīs konstrukcijas sākotnējo koncepciju. Lai gan nav izslēgts, ka Smiļģa ielas vārtiem šāda forma tika piešķirta ar mērķi paust mākslas triumfa alegorisko vēsti. Taču par to mēs varam tikai minēt. 

Tātad var secināt, ka Rīgā atrodas viena “oficiāla” triumfa arka – Aleksandra vārti un vēl četras “neoficiālas” triumfa arkas, “ieslēptas” portālu izskatā, bet pēc formas un satura precīzi atbilstošas triumfa arkas koncepcijai. Ar zināmām piebildēm šai kategorijai var pieskaitīt arī nišu ar skulptūrām Kristapa Berga namā. Kopumā visas šīs arkas atspoguļo sava laikmeta vēstures un kultūras kontekstu un nes vēsti, kuru mums jāprot izlasīt. Apskatītie piemēri liecina, ka Rīgā, tāpat kā citās Eiropas pilsētās, triumfa arkas forma tika izmantota dažādos laikos gan atbilstoši tās sākotnējai idejiskai koncepcija, gan nesaistīti ar to, kā tīri dekoratīvs arhitektūras elements. 

ATSAUCES

---

[1] Triumfa gājienu piešķīra tikai Senāts, tam bija jāatbilst vairākiem nosacījumiem. Ne katram karavadonim un ne par katru uzvaru tika piešķirts triumfs.

[2] Jūras kauja pie Akcijas raga  (Actium), notika 31. g. p.m.ē. Šajā kaujā Oktaviāna flote sakāva Antonija un Kleopatras floti, ar ko tika pielikts punkts pilsoņu kariem un Romas vēsturē sākās jauns vēsturiskais posms – impērijas laikmets.

[3] Anna Ancāne ( 2016). Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība 17.g.s otrajā pusē. Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts,102. lpp.

[4] Bindenšū kreisā portāla zīmējuma salīdzinājums ar realitāti uzrāda, ka A. Ancānes apgalvojums, ka “portālu centrālās figūras aprises atbilst Bindenšū projektā redzamajām”, neatbilst patiesībai: Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 105. lpp. Taču tas nav pretrunā ar autores secinājumu, ka esošās skulptūras stilistiski atbilst portālu tapšanas laikam: Turpat.

[5] Johans Kristofs Broce (1992). Zīmējumi un apraksti. 1. sēj. Rīgas skati, ļaudis un ēkas. Red. T. Zeids. Rīga: Zinātne, 205., 355-356. lpp. Attēls 152.

[6] Skat.: Paul Campe (1944). Der Stadt- Kunst- und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas uz Ende 17. Jh. Riga: Holzner Verlag, Abb.17.

[7] Sīkāk par to: Turpat, 104-107 lpp.

[8] Turpat, 21. lpp. 

[9] Pie portālu izstrādes darbojās vairāki meistari – skat.: Peter Arends (1944). St.-Petri-Kirche in Riga: V. Tepfers Verlag, 16-17 S.; Gunārs Zirnis (1984). Pētera baznīca. Rīga: Zinātne, 83. lpp.

[10] Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 107. lpp.

[11] Par labu tam runā šādi apsvērumi. Šīm skulptūrām brīvās rokas pirksti ir saliekti dūrē, tādējādi veidojot caurumu  (3e att.), kurā varēja iestiprināt palmas zaru. Taču rokas stāvoklis ir tāds, ka palmas zars, ja to taisni ieliktu dūrē, sliektos slīpi uz leju, nevis uz augšu, kā tam būtu jābūt. Tam var būt divi skaidrojumi: 1) palmas zaram varēja būt liektais stiprinājums, kas nodrošinātu tam vertikālu stāvokli, un 2) sakarā ar kaut kādiem bojājumiem, kādā no restaurācijas reizēm XVIII vai XIX gs. palmas zari tika noņemti un roku stāvoklis mainīts. Iespējams, ka tādā veidā nākamās varas iestādes vēlējās mazināt triumfālo noskaņojumu “zviedru laikos” celtajām skulptūrām. Taču tie ir tikai minējumi, jautājuma noskaidrošanai būtu nepieciešams veikt speciālu izpēti.

[12] Sīkāk skat.: Ernst Gombrich (1972). Symbolic Images. Studies in the Art of the Renaissance. New York: Phaidon, 1972.

[13]Zīmīgi, ka P. Arendss raksturo šos tēlus šādā veidā:  “Frauen, bzw., Engelsfiguren”, tātad “sieviešu jeb eņģeļu figūras”: Arends. St.-Petri-Kirche in Riga, 17. lpp.

[14] Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 146. lpp.

[15] Rietumeiropā jau kopš XVI gs. lācis tika asociēts ar Krieviju un pakāpeniski kļuva par Krievzemes markeru, vispirms uz ģeogrāfiskām kartēm: Денис Хрусталев. (2011). Происхождение ˮрусского медведяˮ. Новое литературное обозрение, 101.137-152. стр. (Denis Khrustalev (2011.) Proiskhozhdenie ˮrusskogo medvedyaˮ, Novoe literaturnoe obozrenie. 101,137-152 pp.)

[16] Pati ēka tika uzcelta jau 1685. g., bet vēl trīs gadus turpinājās apdares darbi: Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 144. lpp.

[17] Viņa meita Katarīna Barbara apprecēja rātskungu Johanu fon Reiternu: Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 160. lpp.

[18] Sīkāk skat.: Pārsla Pētersone (1992). Dannenšterna nams Rīgā. Latvijas arhīvi, 2,  35.-36. lpp.

[19] Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 170.-171. lpp.

[20] Skat.: Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 164. lpp.; Pētersone. Dannenšterna nams Rīgā, 35. lpp.

[21] Ancāne. Rīgas arhitektūra un pilsētbūvniecība, 166. lpp.

[22] Pētersone. Dannenšterna nams Rīgā, 35. lpp.

[23] Pētersone. Dannenšterna nams Rīgā, 32. lpp.

[24] Turpat.

[25] Stāsta avots ir: Constantin Mettig (1910). Erinnerungen an Peter den Grossen in Riga und an die Zeit der Belagerung. Riga: Mellin. 23. S. 110. 

[26] Sīkāk par to skat.: Aija Taimiņa ( 2016.). Impērijas svētku dekorācijas un iluminācijas Rīgā 18.-19.gs. Latvijas architektūra,125 lpp.

[27] Skat.: Ojārs Spārītis (2001).Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība, Rīga: Nacionālais apgāds. 31. lpp.

[28] Skat.:Silvija Grosa (2007.). Sociālā prestiža idejas atspoguļojums Rīgas agrā jūgendstila arhitektūras dekorā. Kaminska R. (sast.) Pilsēta. Laikmets. Vide. Rīga. 160-161 lpp.

[29] Silvija Grosa norāda, ka par iedvesmas avotiem šiem ģēniju tēliem kalpoja Antonio Kanovas Klementa XIII kapa piemineklis sv. Pētera katedrālē Romā: Silvija Grosa (2019.). Dekors Rīgas jūgendstila perioda arhitektūrā. Rīga, 215. lpp.

THE THEME OF TRIUPMHAL ARCH IN RIGA ARHITECTURE

Dr. hist. Prof. Harijs Tumans

Dr. hist., professor

Scientific interests: ancient history, history of the ancient Greece, Rome.

This article is dedicated to the research of forms of triumphal arches in Riga’s architecture. It gives a quick look at the history of triumphal arch and analyses the cases where the forms of the triumphal arch have been used in historical buildings of Riga. It is well known that during the XVIII-XIX centuries several triumphal arches were built in Riga, from which only one, the so called Alexander’s gate has survived till nowadays, the article shows that the concept of triumphal arch has been used in the city building in three more cases at the end of the XVII century-namely, in three portals of the St. Peter’s church as well as portals of the Reutern and Dannenstern houses. Importantly, that in all these cases both form and concept of triumphal arch have been used, as indicated by the respective reliefs at the apertures of the arches. In all three cases the use of the forms of triumphal arch can be explained by ideological considerations, hinted at the connection between time of their building and anniversaries of the victories of Swedish army.

Keywords: triumphal arch, ancient Rome, victory, portal, architecture, St. Peter’s church, Reutern house, Dannenstern house.

Summary

The main thesis of the article is that there are five triumphal arches in Riga. Alexander’s Gates, built in 1814 to commemorate the victory of the Russian army over Napoleon is the official and the most well-known of them. Apart from that, there are four more arches disguisedas portals of buildings constructed at the end of the XVII century under the Swedish rule: three portals of the St. Peter’s church (1694), one portal of Reutern house (1688) and two portals of the Dannenstern house (1696). Importantly, in all these cases both form and respective symbols-reliefs on the apertures of the portals-have been used to indicate these portals as triumphal arches. The St. Peter’s church portals display flying angels that hold laurel wreaths in their hands and are modelled to look like Victoria, the ancient Roman goddess of victory. Similarly, angels with symbols of victory – palm branches and wreaths – are displayed in the portals of the Reutern and Dannenstern houses. It is possible to establish the reason for the theme of triumph in all of these cases-the anniversaries of Swedish victories in the Russo-Swedish and Swedish-Polish wars. Thus, it means that these portals embody the idea of triumphal arches in both form and substance. Significantly, that the same architect took part in construction of all three objects – Rupert Bindenschu. The portal of the St. Peter’s church was an official order of the city council and reflected the city government ideology, yet the Reutern and Dannenstern projects were private requests. Both house owners were very wealthy men and served the Swedish throne with their resources and were thus granted titles of nobility. Therefore, there is a reason to believe that by building triumphal arch themed portals they wished to demonstrate their loyalty to the Swedish rule (while keeping a slight ambiguity) since both were interested in maintaining a good relationship with the authority. Interestingly, after Riga’s inclusion into the Russian empire both gentlemen managed to adapt successfully to the conditions of the new power, both being granted good positions for themselves and their children. All in all, these portals are interesting testimonies of their time, especially when considering the political context.

Kopsavilkums

Raksta galvenā tēze ir, ka Rīgā atrodas pavisam kopā piecas triumfa arkas. No tām viena ir “oficiāla” un visiem labi zināma – tie ir Aleksandra vārti, kas uzcelti 1814. g. par godu uzvarai karā ar Napoleonu. Taču blakus tai Rīgā atrodamas vēl četras citas triumfa arkas, kuras ir “nomaskētas” zem portālu izskata. Tie ir portāli, kas tika uzcelti Rīgā XVII gs. beigās, t.s. “zviedru laikos”: trīs Pēterbaznīcas portāli ( 1694. g.), Reiterna nama portāls  (1688.g.) un divi portāli Dannenšterna namā  (1696.). Svarīgi ir tas, ka visos šajos portālos tika izmantota ne tikai triumfa arkas forma, bet arī attiecīgi simboli, kuri norāda uz to, ka šiem portāliem tika piešķirta arī triumfa arkas saturiskā nozīme – tie ir ciļņi pie portālu ailām. Pēterbaznīcas portālos attēlotie lidojošie eņģeļi tur rokās uzvaras vainagus, un pašiem eņģeļiem piešķirts romiešu uzvaras dieves Viktorijas izskats. Līdzīgi arī Reiterna nama un Dannenšterna nama portālos ir attēloti eņģeļi ar uzvaras zīmēm – palmu zariem un vainagiem. Visos šajos gadījumos triumfa tēmai iespējams noteikt pamatojumu – zviedru uzvaru gadadienas zviedru-krievu un zviedru-poļu karos. Tas nozīmē, ka šie portāli iemieso triumfa arkas ideju gan pēc formas, gan pēc satura. Zīmīgi, ka visos trijos būvprojektos piedalījās viens arhitekts – Rupert Bindenschu. Ja strādājot pie Pēterbaznīcas portālu izveides viņš izpildīja oficiālu pasūtījumu, kas atspoguļoja oficiālu pilsētas vadības ideoloģiju, tad Reiterna un Dannenšterna projektos viņš izpildīja privātos pasūtījumus. Abi namīpašnieki bija ļoti turīgi un kalpoja ar saviem līdzekļiem Zviedrijas kronim, par ko abi saņēma dižciltības titulu. Tādēļ ir pamats domāt, ka, būvējot portālus ar triumfa arkas tematiku, viņi, lai gan saglabājot zināmu divdomību, vēlējās demonstrēt savu lojalitāti Zviedrijas varai, jo abi bija ieinteresēti uzturēt labas attiecības ar varu. Interesanti, ka pēc Rīgas pievienošanas Krievijas impērijai abi kungi veiksmīgi adaptējās jaunās varas apstākļos un saņēma no tās labus amatus gan paši, gan viņu bērni. Tādējādi visi šie portāli var kalpot par interesantām sava laika liecībām, īpaši ņemot vērā politisko kontekstu.

Uzruna Ekonomistu apvienības rudens konferencē

2018. gada 24.augustā, Sīkragā

 

 

Dr. hist. Prof. Harijs Tumans

 

Līderība klasiskajā un mūsdienu (Latvijas) politiskajā kontekstā.

 

Jebkura sabiedrība organizēta hierarhiski, taču ir atšķirīgi principi, uz kuriem veidojas hierarhija dažādās sabiedrībās. Un katru reizi, lai saprastu vienas vai otras sabiedrības specifiku, vispirms ir jāsaprot, uz kādiem pamatiem tajā veidojas elite, jeb, vienkārši sakot, kāpēc tieši šie cilvēki valda, bet pārējie klausās? Ja vispārīgi pieejam šī jautājuma atbildei – valda tie, kas uzņēmās atbildību un izpilda šai sabiedrībai svarīgākās funkcijas. Jeb, citiem vārdiem, vēsturiski hierarhijas pamatā bija darba dalīšana pēc principa: valda tie, kas izpilda svarīgāko darbu sabiedrības labā. Vēsturiski tie bija karavadoņi, priesteri, ierēdņi. Viņu augstais statuss tika pamatots ar viņu funkciju svarīgumu visai sabiedrībai. Visos laikos no elites pārstāvjiem tiek prasītas neordināras īpašības, jo, lai veiktu lielus darbus ir nepieciešams liels personības spēks, tātad līdera spējas.

Man ir tuvs senās Grieķijas piemērs, kur eliti veidoja drosmīgākie karavīri – aristokrāti. Laikmetā, kad sabiedriskās struktūras tikai veidojās, kļūt par aristokrātu varēja ikviens, kurš spēja nostāties pirmajā rindā kaujas ierindā. Un tad, kā toreiz teica, no kaujas jāatgriežas “ar vairogu”, t.i., dzīvs un ar uzvaru, vai “uz vairoga”, t.i., beigts vai smagi ievainots, bet ne bēdzis, nepametis savu vairogu, kas tik neērts bēgšanas gadījumā. Tātad, ja tev ir drosme riskēt, nostājies visiem priekšā un dari! Bet, ja šķiet, ka paša dzīvība ir svarīgāka par godu un slavu, ja šķiet, ka labāk dzīvot mājās, kur gaida sieva un bērni, tad var nostāties pēdējā rindā un neriskēt. Tiesa, pēc kaujas, kad sapulcē tiek spriests un pieņemti lēmumi, tai skaitā par iegūtā sadalījumu, pēdējiem vārdu nedos.

Vārdu sakot, līderis ir tas, kas stāv “pirmajā rindā” un uzņēmās atbildību. Bet, lai nostātos pirmajā rindā ir nepieciešama drosme. Senajā Grieķijā par varoni un līderi kļuva tas, kurš bija gatavs mirt. Jo varonība sākas tur, kur beidzas bailes. Ja esi pārvarējis nāves bailes, tad esi spējīgs uz visu. Un tā tas bija gan bruņinieku laikos Eiropā, gan samuraju Japānā, gan daudzviet citur.

Bet kur ņemt drosmi un spēju būt līderim? Pirmkārt, ar to piedzimst – tas ir tas, ko cilvēks saņem no Dieva, ka saka vieni, vai no dabas, kā saka citi. Tas ir tas, ko ir pierasts saukt par harismu, no sengrieķu vārda charis – “žēlastība”, t.i., no dieviem saņemta dāvana.  Otrkārt, drosmi rada attiecīga vērtību sistēma, kas dod indivīdam vērtības un ideālus, kas ir pārāki par viņa paša dzīvi un kuru dēļ viņš ir gatavs mirt. Šādas vērtības var būt Dievs, tauta, ģimene, vai gods un slava, kā tas bija Homēra varoņiem… Indivīda spēks ir viņā pašā, bet vērtības rada kultūra.

Šodien ir dažādi viedokļi par to, kas mūsdienu pasaulē ir elites veidošanās pamatā. Mans viedoklis ir šāds: mēs dzīvojam naudas varas laikmetā un eliti veido tie, kuriem ir nauda. Tradicionālais princips, saskaņā ar kuru eliti veido tie, kas izpilda svarīgākās funkcijas sabiedrības labā, vairs nav spēkā. Tagad visu nosaka nauda, nevis cilvēka vērtīgums tautas priekšā. Proti, mūsdienu elitei ir problēma ar tās statusa morālo leģitimāciju. Taču tauta ir gatava piedot “zelta podus”, ja redz ka to īpašnieks ir darījis daudz vērtīgu lietu sabiedrības labā. Tieši tādi līderi šobrīd ir pieprasīti un tieši tādu trūkst.

Runājot par īpašībām, kas nepieciešamas mūsdienu politiskajiem līderiem, ir jāsaka, ka pamatos tās ir tādas pašas kā citos laikos: līderim ir nepieciešama harizma, personības spējas, enerģija un drosme. Drosme uzņemties atbildību un iet pret straumi. Daudzi cilvēki nespēj sevi realizēt pat mazā kolektīvā, jo tiem trūkst drosmes uzņemties atbildību. Kopējā labuma vārdā no politiskā līdera tiek prasīta spēja pārvarēt kādas sabiedrības daļas pretestību, piemēram, nostāties pret valdošās elites viedokli vai citreiz arī pret tautu masas vēlmēm. Tas ir milzīgs risks, lai politiķis spētu kaut ko tādu uzņemties. Ja līderim ir pietiekami spēcīgs iekšējais potenciāls, tad nākamais, kas to var motivēt, ir misijas apziņa. Lai viņš būtu sekmīgs, tam ir nepieciešama pārliecība par to, ka viņš izpilda svarīgu misiju sabiedrības labā.

 

Kādēļ mūsdienu pasaulē trūkst līderu?

Jā, tā laikam tiešām ir problēma… atcerēsimies laikus, kad pasaules valstu līderi bija Helmūts Kols, Fransuā Miterāns, Margarete Tečere, Reigans – tie bija spēcīgi politiķi, kādu tagad vairs nav. Šodienas līderi nestāv tiem līdzās, tie pieder pavisam citai “svaru kategorijai”.

Cēloņi tam ir dažādi. Sākšu ar vienkāršāko. Pirmkārt, līderu deficītu zināmā mērā nosaka esošā partiju sistēma, kas neveicina spilgtu līderu veidošanos. Partijās valda disciplīna un pastāv stingras prasības, tur pieprasītas ir spējas iekļauties meinstrīmā, pakļauties un pakalpot. Īsi sakot, partijas audzina karjeristus, nevis spēcīgas personības un līderus. Lai izkļūtu cauri partijas sietam, ir jāspēj pielāgoties un pakļauties, nevis valdīt un brīvi paust savu viedokli.

Otrkārt, politiku tāpat kā vēsturi veido un virza idejas. Domas un idejas ir tās, kas nosaka attīstību un panākamus. Šodien valda politkorektums, kas īstenībā ir ideoloģiskā dogmatika, kas nokauj brīvu domu. Rezultātā domāšanas vājums veido vājus līderus. Šodien valda “noglaudīts” līdera tips, kurš ir vienmēr un visās lietās “pareizs”: vienmēr pareizi izskatās, pareizi smaida un pareizi runā, neatļaujoties atkāpes no politkorektuma dogmām. Trampa fenomens parāda, ka šāds tips ir jau noriebjies un ka ir pieprasījums pēc spilgtiem un stipriem līderiem.

Treškārt, tā ir mūsdienu kultūras situācija. Kultūra rada ideālus un varoņu tipus, ko šī sabiedrība uzskata par ideāliem. To labi var redzēt Holivudas filmās: ja pirms 50 – 30 gadiem filmu galvenais varonis bija spēcīgs un drosmīgs vīrietis, piemēram, kaut vai tas pats kovbojs, tad pēdējās desmitgadēs varoņa tips ir stipri mainījies, tas ir kļuvis histērisks, nereti iekšēji vājš un pat sievišķīgs. Un paskatīsimies, kādas īpašības tiek prasītas un sagaidītas no mūsdienu cilvēka, piemēram, darba tirgū. Visur tiek prasīts elastīgums, spēja pēc iespējas ātrāk un vieglāk adoptēties un pielāgoties mainīgai situācijai. Ja tam seko, tad veidojas vājš cilvēks bez savas pārliecības un bez savām domām, cilvēks bez mugurkaula, tātad cilvēks – tārps. Bet jebkurš varonis, līderis un vienkārši stiprs cilvēks, kas ir īstā personība, ir cilvēks ar mugurkaulu, savu pārliecību un skatu uz lietām. Viņu var salauzt, bet ne salocīt. Bet nevar gribēt, lai pastāvētu tas, kas tiek apkarots kultūrā…

Ceturtkārt, masu kultūras un mediju iespaids. Var redzēt, ka mūsdienu jauniešiem arvien grūtāk ir patstāvīgi domāt un pieņemt lēmumus, jo pastāv milzīga emocionālā atkarība no citu cilvēku ietekmes, “laiku” vai atzinības daudzuma sociālajos tīklos, bailes izkrist no valdošajām tendencēm, palaist kaut ko garām. Viņiem patīk peldēt meinstrīmā un daudziem ir bail izkrist no tā, viņi apjūk, ja sastop kādu neparastu viedokli.

Piektkārt, misijas apziņas neesamība. Kā jau teicu, no politiķa tiek prasīta drosme iet pret straumi un nostāties frontes priekšā – cik daudzi no šodienas līderiem tam ir gatavi? Lai būtu spēks iet un cīnīties, ir nepieciešama misijas apziņa. Kāda tā var būt postmodernisma laikmetā, kad viss kļūst tik cinisks? Ja galvenā vērtība ir nauda un bauda, tad par galveno mērķi kļūst labi iekārtoties. Ne velti plaši izplatīts ir uzskats, ka politikā dodas, lai iekārtotos siltā vietiņā, nevis lai glābtu valsti vai darītu kaut ko labu sabiedrībai. Protams, visi tā nedomā, bet šis stereotips ir valdošs, tāpēc daudzi izvairās politikā iesaistīties, lai vēlāk nebūtu kauns.

Tie ir vispārējie cēloņi, bet mums, latviešiem, vēl ir savi mentālie faktori, kas kavē līderu veidošanos. Piemēram, tā ir mūsu viensētnieku domāšana. Pagalms un sēta ir galvenās sabiedriskās vietas latviešu folklorā un principā – arī mūsu šodienas apziņā. Gadsimtiem ilgi mēs veidojāmies kā egocentriski orientēti cilvēki, ko ļoti paspilgtina masu kultūra ar hedonisma un egoisma propagandu. Mēs meklējam vispirms pašlabumu, ar aizdomām skatāmies uz citiem, mums ir grūti kooperēties un pavisam grūti solidarizēties.  Mums ir grūti domāt kopēja labuma kategorijā, taču tā ir valsts idejas pamatā. Jo, kā rakstīja Aristotelis, valsts ir cilvēku kopība, kas pastāv kopēja labuma dēļ. Un tā tas arī ir. Tātad mums trūkst valstiskās domāšanas un mums šī domāšana ir jākopj.

Mums ir raksturīgi domāt rāmjos, strikti ievērot normas, piesargāties, turēties ēnā, nesasteigt. Mums ir pierasts domāt, ka drīkst tikai tā un ne citādi. Mūsu mentalitātei ir raksturīga likumpaklausība, kārtīgums, paštaisnums. Šīs ir visnotaļ labas īpašības, taču dažreiz tās kļūst par problēmu, ja ieliek domāšanu rāmī. Jo līderim un valstsvīram ir jāspēj domāt arī ārpus rāmjiem, ir nepieciešama domāšanas drosme, lai rastu risinājumus grūtās situācijās.

Un vēl ir tas, ka mūsu kultūra ir izteikti sievišķīga. Tā ir liela tēma, kuru šeit nevaru izklāstīt, tomēr norādīšu uz dažām pazīmēm, kas ilustrē šo tēzi. Seno latviešu panteonā dominē spilgti sieviešu dievību tēli, iepretī tam vīriešu tēli ir bāli un krietni vārgāki. Valda spēcīgas mātes, bet Pērkons un Dieviņš izskatās pēc tādiem omulīgiem večukiem. Latviešu senatnē nebija radies varoņu eposs un līdz pat mūsu laikiem vīriešu varoņu tēli literatūrā ir samēra reti un bāli… Faktiski laikam tieši Sprīdītis ir ideālā vīrieša tēls mūsu kultūrā…

Interesanti, ka Kārlis Ulmanis šo stiprā vīriešu tēla deficītu literatūrā bija uztvēris kā nacionālo problēmu un aicināja radošo inteliģenci pievērsties tās risināšanai, bet 1940. gads lika galu visiem viņa centieniem. Sievišķo mentālo paradigmu atspoguļo arī valoda: mūsu lietvārdiem izteikti dominē sieviešu dzimte, mēs ļoti plaši lietojam deminutīvus un ciešamas kārtas konstrukcijas. Un tā tālāk un tā joprojām…

 

Taču tas viss nav akmenī cirsts un visu var mainīt uz labo. Jebkuru problēmu var risināt, ja to apzinās un ir griba. Mums ir vajadzīga griba un drosme rīkoties tautas labā. Latviešu tauta ir bagāta ar stipriem un talantīgiem cilvēkiem visās dzīves jomās. Nu ir pienācis laiks šiem cilvēkiem aktīvi pieteikties arī sabiedriskajā dzīvē, lai kopīgiem spēkiem risinātu esošas problēmas un veidotu Latvijas drošu un skaistu nākotni.

 

 

 

 

 

 

 

 

KĀ ATGŪT VALSTI UN NEPAZAUDĒT SEVI.

Publicēts: “Mājas viesis”. Nr. 47 ( 629 ) 23.-29.11.2017.

Numura saruna

 

Harijs Tumans

Vēstures doktors

Dzimis 1967. gada 1. novembrī Rīgā.

LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors.

Studējis Latvijas un Sanktpēterburgas universitātēs, specializējies antīkās pasaules vēsturē.

Sarakstījis fundamentālu pētījumu “Varoņi un varonība senajā Grieķijā”, pirmo latviski tapušu pētījumu par senās Grieķijas vēsturi un kultūru.

Saņēmis titulu “Gada vēsturnieks Latvijā 2015”.

Precējies ar Margaritu Tumanu. Dēli Dāvis un Georgs.

Izceltie citāti:

 

Vija Beinerte

Foto: Anda Krauze un no Harija Tumana personiskā arhīva

 

Kas piešķir mērķi un jēgu

 

Apveltīts ar asu prātu un gudru sirdi. Viens no Latvijā spēcīgākajiem viedokļu līderiem. Harijs Tumans. Mūsu saruna par to, kāpēc aktuāla ir mūžība, nevis laiks.

 

Kas notiek ar tautu un kultūru, kam laiks ir nauda, nevis žēlastība, kas dota mums līdz ar izredzi uz mūžību?

Tā ir parādība, kas raksturīga kultūrām norieta stadijā. Ne tikai laiks – viss tām ir nauda. Viss tiek mērīts ar naudu, nauda kļūst par cilvēka dzīves mērķi un jēgu. Šāds fenomens civilizācijas vēsturē ir pieredzēts jau vairākkārt: tā gāja bojā Babilonija, Feniķija, Grieķija, Roma utt. Mēs esam kārtējie, fināls ir zināms. Šodien toni nosaka grāmatveži, viss tiek rēķināts un pārvērsts naudas izteiksmē, pat izglītība un veselības aprūpe: cik studentu vai skolnieku uz vienu pedagogu, cik pacientu uz vienu ģimenes ārstu. Slēgsim skolas, slēgsim slimnīcas – jo nauda un cipari ir svarīgāki par visu! Taču tas nogalina, tas ir Kultūras krahs. Ejam vēlās Romas pēdās.

 

Un vēl arī nevēlēšanās domāt par nāvi.

Jā, arī tas ir simptomātiski. Katra Kultūra visupirms risina dzīvības un nāves jautājumu. Kultūra rodas uz kādas idejas pamata, patiesībā – uz reliģijas pamata. Reliģija piešķir dzīvei jēgu un atbild uz jautājumu par pēcnāves dzīvi. Tas ir fundamentāls jautājums, par ko ir jārunā un jādomā visa mūža garumā. Nāve ir kulminācija, svītra, ko pavelk zem saskaitāmajiem. Kopsavilkums. Kvintesence. Tāpēc senajā Ēģiptē, kad cilvēki sanāca uz draudzīgu pasēdēšanu, dzīru telpas vidū atradās reāls sarkofāgs ar reāliem kauliem – lai atgādinātu par laika limitu. Vēlāk to aizstāja simbolisks atveidojums, bet ideja palika tā pati – memento mori ( „atceries, ka tu mirsi!” ). Arī kristietība uztver dzīvi kā ceļu uz mūžību.

 

Nesen kāds Latvijā populārs teologs intervijā pateica, ka kristietības centrā vienmēr ir cilvēks. Ja kāds pēkšņi teiktu, ka Visuma centrā ir Zeme, bet Saule griežas ap to, no tā nekas nemainītos ne Saulei, ne Zemei, nedz pilngadīgam Latvijas pilsonim. Bet kā ir šinī gadījumā? Cilvēka iekšējā pasaulē taču pilnīgi viss ir atkarīgs no tā, ko cilvēks domā.

Nejautāšu, kas ir šis teologs, jo tā nav kristīga teoloģija. Kristietības centrā ir Kristus, nevis cilvēks. Ja pasaules centrā tiek nolikts cilvēks, tas patiesībā ir jau ateisms. Pirmo reizi tas tika izdarīts senajā Grieķijā, kad sofists Protagors pasludināja, ka cilvēks ir visu lietu mērs. Un tā tas ir arī mūsdienās. Bet, ja cilvēks kļūst par visu lietu mēru, tad no tā neizbēgami izriet morālais relatīvisms, kas spēj attaisnot jebkādu noziegumu, jo cilvēks pats sev nosaka, kas ir labs un ļauns. Bībelē tas tiek aprakstīts kā grēkā krišana – aizliegtais auglis tika paņemts tieši no laba un ļauna atzīšanas koka. Labs un ļauns – tās ir morāles normas, tā ir vērtību sistēma, orientieri jeb ceļa zīmes, ko Dievs ir devis cilvēkam, kuram nav tiesību tur kaut ko mainīt vai grozīt. Tātad grēkā krišana ir cilvēka pretenzija nolikt sevi Dieva vietā. Pasludinot sevi par pasaules centru un visu lietu mēru cilvēks faktiski iet Lucifera ceļu. Starp citu, var teikt, ka Lucifers bija pirmais revolucionārs un demokrāts, jo viņš sacēlās pret hierarhiju un pieprasīja sev vienlīdzību un tiesības – kā gaismas nesējs.

Aizmirstot, ka viņa spožums ir atstarota gaisma, jo ne jau viņš pats ir tās avots. Kad zeme pagriež muguru saulei, iestājas nakts. Kad baznīca pagriež muguru Kristus mīlestībai, iestājas tumsa. Kamēr Eiropa bija kristīga, tā spēja turēties pretī islāmam un sekmīgi atvairīt musulmaņu invāziju. Kad un kas ir mainījies?

Karot Eiropa spēj arī tagad – pateicoties tehnoloģijām. Atšķirība ir tāda, ka agrāk kristīgā Eiropa varēja stāties pretī musulmaņu karaspēkam ne tikai ar ieročiem, bet arī ar ideju un gara spēku. Un ar mazākiem spēkiem uzveikt pārspēku. Atcerēsimies kauju pie Puatje 732. gadā, kauju pie Lepanto 1571. gadā, vai Maltu, kura 1565. gadā atvairīja turku uzbrukumu, atcerēsimies Vīnes vārtus, kur 1683. gadā Polijas un Svētās Romas impērijas spēki sakāva Osmāņu impērijas armiju. Visās šajās kaujās kristieši cīnījās un uzvarēja, jo bija gatavi mirt patiesības vārdā. Šodien eiropiešiem nav patiesības, nav ticības, nav idejas, kuras vārdā būtu vērts mirt. Viņi domā tikai par dzīves baudām un kā glābt savu dārgo dzīvību. Un paļaujas nevis uz Dievu, bet uz ieročiem. Te varonībai nav no kā dzimt. Varonība dzimst tur, kur beidzas bailes no nāves. Bet tas var notikt tikai tad, ja ir kāda augstāka vērtība, kas ir svarīgāka un dārgāka par fiziskā ķermeņa eksistenci. Savukārt tehnoloģiskais pārākums nav mūžīgs un nav drošs garants.

 

Parunāsim par valsti, kas arī – kā reiz teicāt – rodas nevis uz asiņu vai teritorijas, bet uz idejas pamata.

Gan rodas, gan iet bojā. Romas impērija gāja bojā ne jau tādēļ, ka barbari to iekaroja, bet gan tāpēc, ka romieši paši bija kļuvuši par barbariem. Viņi bija zaudējuši Ideju, tātad valsts un civilizācijas jēgu. Bet bez jēgas viss sabrūk. Jēga jeb Ideja rada civilizāciju, bet tās zudums nolemj to pazušanai.

 

Un kā ir ar Latviju? Vai mums ir ideja, kas vieno?

Sāpīgs jautājums. Valsts ir cilvēki, jeb, kā teica Aristotelis, cilvēku kopība, kas pastāv kopēja labuma dēļ. Šīs kopības pamatā ir Ideja jeb projekts, kā teica Ortega i Gasets. Tātad vispirms Ideja, kas formulē cilvēku kopības jēgu un mērķi. Ideja, kas apvieno cilvēkus kopīgai darbībai. Bet kāds ir mūsu projekts? Tas ir valstiskās identitātes jautājums, kam jāatbild uz trim jautājumiem: kas mēs bijām, kas mēs esam un kas mēs būsim? Projekts nozīmē virzību: ko darām šodien, lai sasniegtu to, ko gribam rīt? Un te nu mums nav nekādas skaidrības. Mēs tikai apraudam smago pagātni, bet par rītdienu klusējam. Kā vienīgā ideja tautas vienošanai šobrīd tiek piedāvāta rusofobija, bet tā ir destruktīva pēc būtības un tai nav sakara ar kādu konstruktīvu nākotnes projektu. Projekta vietā ir divas savstarpēji konfliktējošas ideoloģijas. No vienas puses tiek sludināts patriotisms kā nacionālas valsts pamats, taču vienlaikus tiek proponētas pretējas vērtības – nauda un bauda. Tā ir reāla vērtību sadursme. Patriotam tēvzemes labklājība ir pirmajā vietā, bet mūsdienu liberālā ideoloģija ir radījusi egocentrisku patērētāju sabiedrību. Patriotisms un egocentrisms ir nesavienojami principi. Neviena sabiedrība, neviena civilizācija nevar uz tādiem pastāvēt. Jau sen ir teikts, ka nevar vienlaikus kalpot Dievam un mamonam…

Tradicionāli valsts vienmēr tika uztverta pēc analoģijas ar ģimeni, kur tēvs – valsts vara nes atbildību un rūpējas par visu locekļu labklājību. Šādā valstī rodas kopības sajūta un nācija saliedējas. Bet, atbilstoši liberālajai ideoloģijai, katram pašam jārūpējas par sevi, lai tiktu pie naudas un baudas, un valsts ir tikai naktssargs, kas pieskata, lai mēs te visi viens otram rīkli nepārkožam. Taču princips „katrs pats par sevi” atbilst nevis civilizācijas, bet mežonības stāvoklim. Pirmais to uzrādīja Homērs savā ciklopu aprakstā. Pēc viņa vārdiem ciklopu pasauli no civilizētas pasaules visvairāk atšķir tas, ka viņiem nav sociālās organizācijas un likumu, jo „taisnība viņiem ir sveša”, tie dzīvo katrs pats par sevi un „par citiem tie neliekas zināt”. Bet tā taču ir ideālā liberāļu pasaule!

 

Ciklopiem ir tikai viena acs, un tā allaž ir pievērsta sev.

(Smejas.) Varam arī tā skaidrot. Bet fakts ir tāds, ka katrs pats par sevi un sev – tā ir mežonība, tas ir visu karš pret visiem. Atgriešanās ciklopu stāvoklī arī liecina par civilizācijas norietu. Ciklopu sindroms izpaužas visos līmeņos – gan valsts lietās, gan privātajā dzīvē. Nereti mūsu likums ir ciklopu pusē, un tādēļ mēs redzam, kā Rīgā šur un tur lēni ruinē arhitektūras pieminekļi – jo nav iespējams iespaidot īpašniekus, kuri pieļauj šādu postu. Un mēs esam ciklopi katru reizi, kad ignorējam citus cilvēkus sev apkārt – vai darbā, vai pie stūres, vai kad terorizējam apkārtējos ar skaļu mūziku savās mājās vai sabiedriskās vietās. Piemēram, Saldū kāds ir uzcēlis kafejnīcu šaurā pilsētas pludmalē pie ezera, izlicis lielas tumbas un visu vasaru terorizē cilvēkus ar skaļu popsu. Kafejnīcas saimnieks nevēlas saprast, ka viņš dara pāri citiem. Tādu piemēru ir daudz mūsu dzīvē…Mēs esam izveidojuši valsti ciklopiem un brīnāmies, kādēļ tauta bēg no valsts. Mums jāatdod valsti tautai. Un dzimteni mums vajadzētu mīlēt ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem.

 

Kas būtu jādara, lai Latvijas simtgadē mēs nepazaudētu savu valsti?  

Vispirms mums tā būtu jāiegūst. Mums ir valsts institūcijas, kuras apkalpo sevi, atsevišķu grupējumu un indivīdu intereses, nevis kopīga labuma projektu. Mums nav paša galvenā – skaidras idejas, kam mūsu valsts ir domāta. Tātad mums ir tikai valsts ārējā forma, apvalks, t.i., ķermenis bez dvēseles. Bet kas ir ķermenis bez dvēseles? Izbāzenis, lelle. Tātad mums sava valsts ir jāatdzīvina, jāieliek tajā saturs un dvēsele – kopēja labuma ideja. Un jāsāk ir ar sevi. Jo valsts – tie esam mēs. Un te nu atkal ir problēmas. Pirmkārt, mūsu viensētnieku psiholoģija, kas traucē mums solidarizēties un mudina meklēt tikai savu, tikai lokālu labumu, ignorējot kopēju labumu. Otrkārt, mums nebija savas aristokrātijas un savas valsts līdz 1918. gadam, tātad nebija arī savas nacionālās elites, kas rada valstisku domāšanu. Tikai XX gs. mums izveidojās nacionālā elite no vakardienas zemniekiem, bet tas bija vēsturiski ļoti vēlu un šī elite tika izkauta un izkaisīta pēc 1940. gada. Tā nepaspēja iepotēt tautai valstisku domāšanu. Un tagad mums elites vietu aizņem tie, kas kaut kādā veidā ir tikuši pie naudas – bieži vien uz citu rēķina. Kādu valstisku domāšanu no viņiem varam sagaidīt? Mums vajadzīga patiesa elite.

 

Radošais mazākums.

Tieši tā! Tas apvieno masas, izvirza ideālu, piešķir jēgu un mērķi valstiskai kalpošanai, tas rada mākslu. Kultūras veido radošais mazākums, nevis masas. Bet mums tā vietā ir „veiksminieki”, kuri turpina dalīt un pārdalīt resursus. Arhibīskaps Jānis Vanags pirms septiņiem gadiem valsts svētkos pateica: valsts ir nozagta. Tā tas ir. Tā izpaužas ciklopu sindroms. Plus vēl dzīves princips, kuru atspoguļo sakāmvārds: „Latvietis latvietim – mīļākais ēdiens”. Ja gribam glābt valsti, jāsāk glābt pašiem sevi. Jāmācās ieraudzīt otrā cilvēkā nevis konkurentu un ienaidnieku, bet partneri, brāli, tuvāko. Kad Grieķijā sākās krīze, tauta bija ielās un viņiem pusi parādu atlaida, vienkārši norakstīja. Mēs tikai vaimanājam savos kaktos, un mums nevienu eiro neviens neatlaida.

 

Kad krīzes laikā valdībai bija jāizvēlas, vai glābt tautu, vai banku īpašniekus, nolēma glābt banku īpašniekus. Mēs klusējām. Un arī tagad – ja mediķi streiko, visiem būtu jābūt ielās, jo tā jau nav tikai mediķu problēma! Taču – nekā. Pārējie klusē.

Tur jau tā lieta! Ja mēs kaut ko gribam glābt, jāmaina apziņa, jāsaprot, ka visi kopā mēs varam iespaidot politisko varu. Jo šai varai ir jādarbojas mūsu interesēs. Taču te ir vēl viena svarīga lieta. Saskaņā ar Aristoteļa koncepciju ir trīs labas politiskās varas formas un trīs sliktas. Labās ir monarhija, aristokrātija un patiesa demokrātija. Sliktās ir tirānija, oligarhija un pūļa vara. Varu labu vai sliktu padara nevis valdošo cilvēku skaits, bet gan tas, kā labā šī vara darbojas – tautas labā, vai savā labā. Tātad vienalga, cik cilvēku ir pie varas – viens vai trīssimts, galvenais ir tas, kā šī vara attiecas pret kopējo labumu. Savukārt vēsture sniedz mums absolūti politnekorektu mācību, proti, ka pārvarēt krīzi un glābt valsti spēj tikai spēcīga centralizēta vara. Nespēj veikt nopietnus soļus valsts glābšanai vara, kas sadalīta naidīgu kliķu starpā. Ir jābūt varai, kas stāv pāri visiem lobijiem un grupējumiem, tādai varai, kas spēj piespiest visas kliķes rēķināties ar valsts interesēm un strādāt valsts labā. Bez šādas varas nav iespējams pieņemt nevienu principiāli svarīgu lēmumu, jo tas noteikti skars kādu ietekmīgu cilvēku intereses un tie caur savu lobiju to nobloķēs.

 

Spēcīgi līderi nerodas tukšā vietā. Izglītība, veselības aprūpe, kultūra. Pamats, uz kā balstās sabiedrības garīgā un fiziskā veselība. Cik stiprs un drošs tas ir Latvijā? 

Te ir jāsmejas vai jāraud. Mēs jau zinām, ka tieši šīs nozares mums ir vissmagākajā situācijā. Rodas jautājums: kādēļ? Tā ir vēl viena zīme, kas liecina, ka ar mūsu valsts modeli kaut kas nav kārtībā. Jo kas tad ir kam – tauta valstij, tas ir, aparātam, vai aparāts tautai? Kurš kuram kalpo?

 

Kurš patiesi ir karalis: tas, kas valdot kalpina, vai tas, kas valdot kalpo?

Precīzi! Tauta šodien ir tikai elektorāts vai resurss, kas domāts izsūkšanai, nevis valstiskuma nesējs un mērķis, kā tam būtu jābūt. Ja valsts kalpotu tautai, tad šīs stratēģiski svarīgās jomas nevarētu būt tik katastrofālā stāvoklī. Deputāti un ministri varētu paciesties, pagaidīt algas pielikumu, taču ne skolotāji, medmāsas, ārsti.

 

Kas notiek ar mākslu un kultūru?

Šodien par mākslu var pasludināt jebko – arī uz paplātes uzliktas vai pa audeklu izsmērētas fekālijas, ja vien tās tiek izstādītas. Un arī tā ir iznīkstošas kultūras pazīme. Kultūras vēsture skaidri parāda, ka mākslas dekadence atbilst kultūras norieta stadijai.

Masu kultūra, abstrakcionisms, atteikšanās no klasiskā stila un skaidrības, instalācijas un performances ir kultūras pirmsnāves stadijas pazīme. Patiesībā tām ar mākslu vairs nav nekāda sakara.

Taču visu izšķir jautājums: kāds ir mērķis? Masu kultūras mērķis ir nopelnīt un izklaidēt, tā cilvēku degradē. Mākslas mērķis ir audzināt, tā dara cilvēku labāku. Mākslas darbs vienmēr ir vēstījums cilvēkiem, tas radīts tādēļ, ka autoram ir ko teikt, nevis tādēļ, lai to varētu labi pārdot vai lai autors kļūtu populārs. Fakts, ka daudzi mākslas darbi tika radīti pēc pasūtījuma un pārdoti, nemaina lietas būtību: visu nosaka tas, kādi mērķi bija māksliniekam. Māksla kā atsevišķa kultūras sastāvdaļa, kas nesakrīt ar kultu, radās senajā Grieķijā. Pirms tam citās senajās kultūrās tie artefakti, kurus mēs uzskatām par mākslas darbiem, tika radīti kā kulta priekšmeti. Pirms simts gadiem Verners Jēgers savā pasaulslavenajā pētījumā pierādīja, ka visa sengrieķu māksla tika veltīta audzināšanai. Manuprāt, tāda ir patiesas Mākslas misija pasaulē. Bet šodien par mākslu var uzdod jebkādus zemapziņas murgus.

 

Te varētu būt vēl kāds aspekts. Piemēram, ko citi risina psihoterapeita kabinetā, to Ingmars Bergmans – uz ekrāna. Taču, pārvērsdams savus dēmonus ekrāna tēlos, viņš spēj tos padarīt par mākslas notikumu, kas skatītājā izraisa katarsi.

Jā, katarse varētu būt atslēgas vārds. Paņēmieni var būt dažādi, bet ja mērķis ir dvēseles šķīstīšana, tad tā ir māksla. Un te nu atkal mans mīļākais piemērs no senās Grieķijas. Tas ir Epidauras teātris, viens no slavenākajiem un skaistākajiem sengrieķu teātriem. Tas atradās līdzās Asklēpija svētnīcai – medicīnas dieva kulta vietai, kurp ļaudis brauca ārstēties. Tur bija viesnīcas, kūrmāja, stadions un teātris. Tātad procedūras un sports ķermenim, bet dvēselei – teātris, kur tai piedzīvot katarsi un dziedināties. Tas nozīmē, ka tas, ko rādīja teātrī, tika domāts dvēseles šķīstīšanai, nevis murgainas zemapziņas izpausmēm.

Grieķu izpratni par mākslu labi ilustrē kāds fakts: dramaturga Frīniha traģēdija “Milētas ieņemšana”. Tā tika uzvesta 492. g. p.m.ē., un tajā tika stāstīts par reāliem notikumiem – par to, kā persieši 494.p.m.ē. ieņēma un izpostīja šo Mazāzijas pilsētu, vīriešus apkāva, bet sievietes un bērnus aizveda verdzībā. Dramaturgs savā lugā to visu bija atainojis visnotaļ spilgti, kā rezultātā publika apraudājās. Bet žūrija piesprieda viņam milzīgu naudas sodu – par to, ka izrāde atstāja destruktīvu iespaidu, tā nerādīja neko cēlu un skaistu, neko neiemācīja un nedeva nekādas cerības uz labo.

Dažreiz es diskutēju ar māksliniekiem. Man saka: es tā gleznoju, jo tā es izpaužu savu zemapziņu, tā es izjūtu to, kas manī ir. Es atbildu: tad parādi savus darbus psihoterapeitam, viņš noteiks tev diagnozi. Tikai nevajag izgāzt savu slimo zemapziņu uz citiem cilvēkiem. Pasaulē ir gana daudz haosa un disharmonijas, nevajag to vairot. Mākslas uzdevums ir pretējs – vairot harmoniju pasaulē, tuvināt cilvēku Dievam. Katrs mākslinieks ir atbildīgs par to, ko viņš ienes pasaulē – gaismu vai tumsu.

 

Kur beidzas tolerance un sākas visatļautība? Un ar ko politkorektums atšķiras no gļēvuma?

Politkorektums ir smuks apzīmējums ideoloģiskai dogmatikai, kura nosaka, par ko un kā drīkst domāt un runāt. Un tolerance ir viena no šādām dogmām. Sākotnēji tā radās kā ideoloģisks ierocis pret kristietību. Kristiešiem pārmeta un pārmet netoleranci, proti, neiecietību pret grēku, kas tiem ir dabiska nostāja. Bet šodien tolerances dogma apkalpo globalizācijas projektu, jo globāla impērija nav iespējama bez šāda ideoloģiska pamata, kas dod iespēju relativizēt un reducēt visas patiesības un vērtības. Bet īstenībā tolerances nemaz nav. Ir ideoloģija, kas propagandē toleranci, bet tā pati nav toleranta pret citu, alternatīvu vērtību sistēmu. Vispār neviena reliģija un neviena ideoloģija nav toleranta, jo katra ideoloģiskā sistēma pretendē uz patiesību. Tā var tolerēt, t.i., pieciest tikai tās lietas, kas nav pretrunā ar tās būtību. Piemēram, ideologi mēdz pretnostatīt antīko it kā toleranto reliģiju netolerantajai kristietībai. Bet tas ir tikai sofistisks triks: iepretī kristiešiem, grieķiem un romiešiem nebija idejas par augstāko patiesību, kuras dēļ varētu mirt, tādēļ tie bija vienaldzīgi pret idejām un mācībām, bet viņiem principiāli svarīgs bija kults, tādēļ viņi pārstāja būt toleranti pret tiem, kas nonāca pretrunā ar formālām kulta prasībām. Tādēļ viņi represēja domātājus ( atcerēsimies kaut vai Sokrātu! ) un dedzināja, sita krustā un meta zvēriem saplosīšanai kristiešus, kuri nevēlējās iesaistīties imperatoru kultā.

Tēze, ka vienas patiesības nav, un ka visas patiesības ir vienādi patiesas, šodien ir kanonizēta un kļuvusi par augstāko patiesību noraidīto patiesību vietā… Un vai tam, kurš neatzīst politkorektuma dogmas – tas kļūst par ķeceri! Te visa tolerance beidzas.

Tādēļ šādu dogmu vietā es par rīcības vadlīniju uzskatu citas lietas – cilvēkmīlestību un cieņu. Cienīt un mīlēt otru – tas nāk no sirds un no audzināšanas. Vienkārši nedari otram to, ko nevēlies, lai citi darītu tev. Nevajag tolerēt, vajag mīlēt cilvēkus – un tad nekāds politkorektums nav vajadzīgs. Bet mīlēt cilvēku nenozīmē atzīt par pareizu visu, ko viņš saka un dara. Tolerances dogma ved tieši uz to, lai šķietama humānisma aizsegā mēs pieņemtu arī visu slikto un to tolerētu. Tas ir viltīgs triks, kas nomaina jēdzienus. Tas ir aplami! Ir jāmīl visi cilvēki, pret visiem jāizturas ar cieņu, bet nav jāakceptē viss, ko tie saka vai dara. Ir jābūt skaidrai vērtību sistēmai ar plusa un mīnusa zīmēm.

 

 

Vai jums ir brīvais laiks?

Ja ar to ir domāts laiks, brīvs no darba pienākumiem, tad ir. Taču īsti brīvs šis laiks tomēr nav, jo tad es cenšos rakstīt. Diemžēl tāda laika man ir maz, gribētos daudz vairāk pagūt uzrakstīt. Un tad vēl ir laiks, kad es atpūšos. Tiesa, tāda laika man ir vēl mazāk. Vislabāk man patīk lasīt, peldēties, braukt ar riteni vai pastaigāties dabā. Brīnišķīga sajūta, kad vasarā savā dārzā varu ērti iekārtoties atpūtas krēslā un palasīt grāmatu. Ziemā gan jāiztiek tikai ar staigāšanu pa mežu vai gar jūru un grāmatām. Bet ziemā var baudīt mākslu, tikai iepriekš jānoskaidro, vai režisors neņirgājas par klasiku un atskaņotāji nav nolēmuši partitūru modernizēt. Man patīk tīra klasika, nesamaitāta. Mocarta rekviēms man ir skaņdarbs numur viens, rakstīts brīdī, kad autors juta nāves elpu pakausī, var teikt – jau sarunājās ar Dievu. Bet mīļākais komponists man ir Vivaldi.

 

Ko darāt kopā ar ģimeni?

Grāmatas lasu viens, bet pārējo cenšos darīt kopā ar ģimeni. Un vēl man patīk ceļot. Reizi pa reizei dodos uz Grieķiju, tā ir zeme, kur gribas atgriezties, mana mīlestības zeme. Otra tāda ir Izraēla. Jeruzālemes muzejā var redzēt, ka šajā zemē atspoguļojas visa civilizācijas vēsture. Tur ir pirmā zemkopība, pirmā pilsēta, pirmie megalīti, tur ir ēģiptieši, persieši, grieķi, romieši – tur ir viss. Un joprojām tā ir ģeopolitiska ass, ap kuru joprojām grozās civilizācijas vēsture.

 

  Publicēts saīsinātā veidā žurnālā “Mājas viesis”, Nr. 38 ( 620 ) 21.-27.09.2017.

Šeit tiek piedāvāta pilna intervijas versija autora redakcijā.

Žurnālists Andris Tiļļa.

 

 

1. Kāda ir mūsu valstiskā un nacionālā identitāte, kā radīt simtgades svētkus?

Ar etnisko un politisko identitāti mums viss ir kārtībā, bet, kas attiecas uz valstisko, es, godīgi sakot, nezinu, vai tāda mums ir. Dzīvē, nevis uz papīra. Šķiet, ka tā ir konceptuāla problēma numur viens. No vienas puses, mēs visu laiku dzirdam par nacionālu valsti, bet no otras puses redzam, ka ar to kaut kas nav īsti tā kā vajag. Bez tam ir redzams, ka modernās pasaules attīstības tendences ir vērstas uz nacionālas valsts nonivelēšanu un pat likvidēšanu. Turklāt apziņā valda putra: no vienas puses tiek sludināts patriotisms kā nacionālas valsts pamats, bet no otras puses tiek propagandētas pretējas vērtības – nauda un bauda. Te rodas vērtību sadursme, jo patiess patriotisms paredz, ka dzimtenes labklājība cilvēkam ir pirmajā vietā, bet mūsdienu liberālās vērtības priekšplānā liek paša intereses un orientē uz absolūtu patērētāja egocentrismu. Bet, kā zināms, nevar vienlaicīgi kalpot Dievam un mamonam…

Attiecībā uz valsti es, kā sengrieķu domas piekritējs, uzskatu, ka valsts ir vispirms cilvēki, jeb, kā teica Aristotelis, cilvēku kopa, kas pastāv kopēja labuma dēļ. Atkārtoju: kopēja labuma dēļ, nevis kaut kādu kliķu, partiju vai indivīdu labuma dēļ. Man tuvs ir arī spāņu domātāja Ortegas-i-Gaseta viedoklis, kurš teica, ka valsts ir kopīgas dzīves projekts, t.i., projekts, kas apvieno cilvēkus kopīgai darbībai. Tas ir valstiskās identitātes pamats. Bet, lai to nodefinētu, ir jāatbild uz trīs jautājumiem: kas mēs bijām vakar, kas esam šodien, un kas gribam būt rīt? Diemžēl jāatzīst, ka mums ir puslīdz skaidra atbilde tikai uz pirmo jautājumu, turklāt tā ir depresīva, jo akcentē okupāciju un rusofobiju… Tā vietā, lai lepotos ar savu pagātni ( un mums ir ar ko lepoties! ), mums visu laiku tiek piedāvāts apraudāt vēsturiskos pāri darījumus. Rezultātā mums veidojas negatīvs pagātnes tēls un negatīva identitāte, kas traucē attīstīties šodien. Bez tam tā šķeļ sabiedrību, nevis vieno. Protams, vēsture ir jāzina un jāatceras, to nedrīkst aizmirst, bet nav produktīvi veltīt tik daudz laika un spēka tās apraudāšanai. Un katra sabiedrība veido savu identitāti uz pretnostatījuma pamata: „mēs – viņi”. Tas ir dabiski un pareizi, bet ar to nepietiek. Ir jāatbild arī uz jautājumu par mūsu valsts projekta būtību, par to, kas ir mūsu kopība šodien un kādu mēs to vēlamies redzēt rīt. Kādreiz mums tika stāstīts par eiropeisku labklājības valsti, bet šī brīža situācijā tas izklausās pēc izsmiekla. Pie mums labklājība kā valsts projekta ideja nedarbojas, jo pārsvarā cilvēki uztver labklājību individuāli un cenšas raut sev pēc iespējas vairāk, bet valsts lietas degradē. Cilvēki bēg no valsts ne tikai tādēļ, ka šobrīd neatrod sev iespējas un pielietojumu, bet arī tādēļ, ka neredz sev izredzes arī rīt.

Rezultātā šobrīd mūsu idejisko pamatu veido depresīva identitāte, kas vērsta uz ienaidnieka tēla uzturēšanu. Jo tā ir vieglāk konsolidēt tautu un tā var viegli novērst uzmanību no iekšējām problēmām, piemēram, no valsts izzagšanas… Domāju, ka tas ir destruktīvs ceļš. Tautai jākonsolidējas uz kopēja projekta pamata, nevis tikai uz baiļu, sāpju un aizvainojuma pamata. Mums ir nepieciešama ne tikai depresīva, uz pagātni vērsta identitāte, bet arī pozitīva, uz šodienu un nākotni vērsta identitāte, kas veidotu un konsolidētu valsts nāciju. Bet pagaidām es tādas neredzu. Šobrīd mūsu „projektu” varētu izteikt vienkāršā formulā: „grābj, kas var!”

Bet valsts svētkus vislabāk svinēt, ziedojot savai valstij kaut ko no sevis – savu darbu, naudu, savu rūpi. Ja mēs katrs kaut ko izdarīsim savas valsts labā, tā kļūs redzami skaistāka.

2. Kā jūs raksturotu pašreizējo sabiedrību, arhibīskaps Stankēvičs ir skarbs – valda alkatība… Vai nekļūstam bīstami paši sev – līdzīgi kā vēlīnā Roma?

Pilnīgi piekrītu arhibīskapa viedoklim, bet ar piebildi, ka alkatība ir viena no daudz lielākas problēmas izpausmēm – valstiskas domāšanas deficītam. Mēs jau esam pieraduši, ka valsts lietās pastāv gandrīz vienīgi privātas intereses, grupu, kliķu, partiju intereses, lai gan valsts, kā jau teicu, pēc būtības ir „kopēja lieta”. Acīmredzot tādā veidā izpaužas mūsu egocentriskā viensētnieka domāšana, kurai pasaule beidzas aiz sava žoga. Un, protams, to daudzkārt pastiprina mūsdienu patērētāja psiholoģija, kas tiek kultivēta sabiedrībā. Tādēļ nav brīnums, ka ir tik ierasts uzskatīt valsti par sili, kur baroties, un par savtīgu interešu realizācijas instrumentu. Arī savā ikdienas dzīvē mēs esam pieraduši redzēt tikai savas personīgās intereses, ignorējot gan „kopējās lietas” vajadzības, gan citu cilvēku intereses.

Šajā ziņā mēs tiešām līdzināmies Homēra aprakstītajiem ciklopiem, kuri nepazīst civilizāciju un iemieso mežonību, jo viņiem ir sveša izpratne par taisnību un kopdzīves principiem, viņi dzīvo katrs savam labumam un „par citiem tie neliekas zināt”. Ļoti bieži no mums lien laukā ciklopi: kad mēs savtīgu nolūku vadīti darām pāri citiem cilvēkiem, kad mēs ignorējam citus, braucot pie stūres vai parkojoties, vai kad terorizējam apkārtējos ar skaļu mūzikas klausīšanos. Un tā tālāk un tā joprojām… Starp citu, šķiet, ka terorizēt citus ar skaļu mūziku ir mūsu nacionālā slimība, jo daudziem patīk tādā veidā demonstrēt, ka viņi spļauj virsū visiem. Tā ir ļoti spilgta mežonības pazīme, kura nepastāv civilizētajā pasaulē. Vārdu sakot, es uzskatu, ka mums būtu jāpiestrādā pie savas domāšanas, mums ir jāmācās domāt solidāri un valstiski.

Un, ja ikdienas dzīvē mēs tik bieži demonstrējam ciklopu domāšanu, nav nekāds brīnums, ka tā valda arī valsts lietās, atstājot graujošas sekas. Bet mūsu pārvaldes sistēmā, kā redzams, nav reālu mehānismu, kas ļautu savaldīt „ciklopus” un pasargāt valsts intereses. Tādēļ  ir dabiski, ka periodiski atskan runas par prezidentālas republikas nepieciešamību…

Un paralēle ar seno Romu šeit ir vietā. Tā sabruka vispārējas morālas degradācijas un valsts „prihvatizācijas” apstākļos. Toreiz tāpat valdīja naudas un baudas kults, un ciklopu egoistiskā domāšana. Oligarhi sadalīja valsti savās privātajās „impērijās”, kur viņiem bija sava slēgta pasaule ar visām valsts pazīmēm, ar visām iespējām un izklaidēm, un plus vēl viņi izvairījās no nodokļu maksāšanas. Savukārt valsts birokrātija nepārtraukti auga un smacēja nost sabiedrību ar nodokļu jūgu. Parastie cilvēki bēga no valsts pie oligarhiem vai barbariem, lai tikai izvairītos no nodokļu iekasētājiem. Valsts, kas nodarbojās ar naudas izspiešanu un nepildīja savas saistības pret tautu, nebija vajadzīga nedz tautai, nedz oligarhiem. Rezultātā, kad uzbruka barbari, nebija gribētāju aizstāvēt šo valsti, bet pati valsts sev nespēja nodrošināt efektīvu aizsardzību. Savukārt  oligarhu „impērijas” izrādījās par vāju un viegli krita par upuri uzbrucējiem…

3. Kultūrpolitika, cik tā gudra, ko tajā vajadzētu mainīt?

Vispār mūsu kultūras politikā es redzu divas problēmas: finansējuma trūkumu un provinciālismu. Ar pirmo viss ir skaidrs: tas ir skābekļa trūkums kultūrai un tās sakņu sistēmai – izglītībai; par to daudz runāts un nav vērts tagad atkārtoties. Kas attiecas uz otro punktu, ar to es saprotu izveidojušos situāciju, ka tas pats trūcīgais kultūras finansējums tiek piešķirts gandrīz tikai vienai nozarei – letonikai. Kā rezultātā pasaules kultūra latviešu domas un valodas telpā tiek pārstāvēta nožēlojami vāji. Piemēram, joprojām latviešu valodā nav pieejami visi Platona un Aristoteļa teksti, kas ir Eiropas kultūras bāzes teksti. Tāpat nav arī daudzu citu svarīgu tekstu… Nav šaubu, letonikai jābūt prioritārai, tas ir pats par sevi saprotams. Bet, ja mēs nogriežam sevi no Eiropas kultūras mantojuma un visas pasaules kultūras mantojuma, mēs neizbēgami slīkstam provinciālismā.

Šajā sakarā nevar nepieminēt valsts jubilejas svinības. Man liekas, ka budžets, kas tam paredzēts (60 mljn. eiro ), ir daudzkārt pārspīlēts, īpaši ja salīdzina to ar izdevumiem, ko šim nolūkam paredz daudz bagātākā Somijas valsts ( 19 mljn. eiro ). Protams, jubileja ir jāsvin un jāsvin labi, bet viss jādara, ievērojot veselā saprāta un samērīguma robežas, īpaši laikos, kad valsts budžeta caurumi tiek lāpīti uz cilvēku rēķina, ieviešot arvien jaunus nodokļus un ceļot tarifus. Rodas aizdomas, ka šeit ir ne tik daudz patriotisma, cik vēlme „apgūt līdzekļus”, un droši vien, kā tas pie mums pieņemts, ar iespēju vienam otram labi iedzīvoties uz valsts rēķina. Domāju, ka somi mīl savu dzimteni ne mazāk par mums, vismaz viņi no tās nebēg. Nāk prātā arī kāds sengrieķu spārnotais teiciens. Kad spartiešu likumdevējam Likurgam pajautāja, kādēļ viņš ieviesa savā valstī tik pieticīgas upurēšanas ceremonijas dieviem, tas atbildēja: lai mēs nepārstātu godināt dievus. Šī frāze labi atklāj universālu likumsakarību: jo vairāk ārišķības, ārēja pompa un spožuma, jo mazāk patiesa satura un jēgas.

Man gribētos, lai mēs mīlētu Dzimteni nevis vārdos, bet darbos, un ne tikai uz budžeta rēķina, bet arī no tīras sirds.

 

Elita Veidemane

 

Harijs Tumans: Mīlēt dzimteni nozīmē darīt kaut ko tās labā

 

Nopublicēts Neatkarīgajā rīta avīzē 24.04.2017.

 

http://nra.lv/latvija/207891-harijs-tumans-milet-dzimteni-nozime-darit-kaut-ko-tas-laba.htm

 

Šeit tiek piedāvāta pilna versija, bez saīsinājumiem

 

 

 

Harijs Tumans ir brīvs savos izpaudumos, viņš necieš liekuļošanu un nemēdz izlikties labāks, nekā patiesībā ir. Tiklīdz laika apstākļi ir „paciešami”, viņš brauc uz Universitāti ar velosipēdu. Viņš ir politnekorekts, brīvs, ironisks un draudzīgs.

Šodien saruna ar Latvijas Universitātes vēstures un filozofijas fakultātes profesoru, vēstures doktoru Hariju Tumanu.

 

• Jūs esat minējis, ka neciešat politkorektumu. Esat ar to saskāries?
• Jo nedrīkst teikt tā vai vēl kā, piemēram, nedrīkst nēģerus saukt par nēģeriem utt. Piedodiet, latīņu valodā niger nozīmē „melns”. Iespējams, Amerikā tā nedrīkst, bet kāpēc mūs spiež nēģerus saukt par afroamerikāņiem? Varbūt labāk par afrolatviešiem? Melns kaķis – afrokaķis, Maļeviča Melnais kvadrāts – afrokvadrāts?
• Kāda ir mūsu politiskā elite? Politkorekta?
• Mūsu politiskā elite runā putnu valodā. Šī politiķu valoda ir visiem apnikusi, arī amerikāņiem, un tas bija viens no iemesliem, kādēļ viņi nobalsoja par Trampu – cilvēki ir noguruši no politkorektās vāvuļošanas.
• Cik lielā mērā politiķu un ierēdņu politkorektā uzvedība ir atkarīga no izglītības un kultūras līmeņa?
• Nav atkarīga: visi, kas iekļuvuši sistēmā, sāk spēlēt pēc tās noteikumiem. Daudz kas atkarīgs no tā, cik apķērīgs ir konkrētais cilvēks, lai pēc iespējas labāk nospēlētu šo spēli. Bet galvenais ir sistēmas „labais tonis”, kam pieskaņojas ikviens, kas tajā iekļuvis.
• Nesen TV24 raidījumā Preses klubs izcēlās skandāls starp Saeimas deputāti Ilzi Viņķeli (Vienotība) un mūzikas pedagogu Edgaru Kramiņu. Pēdējais bija spoži politnekorekts. Ja Kramiņa kungu ievēlētu Saeimā, viņš kļūtu politkorekts?
• Sistēma spēj parūpēties par to, lai šādi cilvēki tajā neiekļūtu, bet ja iekļūst, tad tikai klauna lomā – kā Žirinovskis, piemēram. Ja tu nepieņemsi spēles noteikumus, sistēma tevi izspļaus.
• Ko tauta, jūsuprāt, varētu ievēlēt, ja Latvijā notiktu tiešas prezidenta vēlēšanas?
• Jūs domājat personālijas?
• Jā.
• Viens no reālākajiem kandidātiem, manuprāt, būtu Aivars Lembergs. Ir viedoklis, ka viņš visu nopircis un ir galvenais ļaunuma avots Latvijā. Bet kurš var pateikt, cik tur patiesības un cik melnā piāra? Jo viņš atļaujas runāt lietas, kas nepatīk valdošajai elitei. Taču paskatīsimies no tautas viedokļa: cilvēki brauc uz Ventspili un redz, cik brīnišķīgi ir attīstījusies šī pilsēta, pateicoties tam, ka tai ir saimnieks. Un laba komanda, protams. Turpretī Rīgu, kur mainās valdošie grupējumi, tā arī nav izdevies sakopt. Latvijā ir daudz oligarhu, bet ko viņi labu darījuši dzimtenei? Bet te viens pacēlis veselu pilsētu, un cilvēki to novērtē, viņi spriež, ka tas, kurš spēj sakopt vienu pilsētu, spēs sakopt arī visu valsti. Tāda ir cilvēku loģika, un es to pazīstu jau no senajiem avotiem: sengrieķu vēsturnieks Hērodots apraksta šādu gadījumu. Kad Milētas pilsētas iedzīvotāji bija noguruši no pilsoņu kara, tie pasauca par šķīrējtiesnešiem kaimiņus un tie, apstaigājuši pilsētu, nolēma nodot varu tiem nedaudzajiem pilsoņiem, kuru saimniecības bija uzturētas labā kārtībā. Savu lēmumu viņi pamatoja ar to, ka tie, kas spēj rūpēties par savu saimniecību, spēs rūpēties arī par valsti.
• Mēs iesākām runāt par izglītību. Daudzi apgalvo, ka senāk studenti un skolēni mācījušies daudz vairāk. Kā ir tagad?
• Tā ir, bet ir jānodala divi līmeņi. No vienas puses, jaunieši vienmēr ir jauki un gudri, man patīk ar viņiem strādāt. Bet no otras puses, viņi kļūst par sistēmas upuriem. Jo sistēma ir degradējoša un izglītības līmenis visu laiku krīt. Universitātē es strādāju jau 25 gadus un labi redzu, kā ir krities līmenis. Reizēm šķiet, ka ar tādām zināšanām, kādas šodien ir vienam otram studentam, es savā laikā nevarētu pat vidusskolu pabeigt… Kāds teiks: tā taču bija padomju sistēma! Jā, ar ideoloģiju saindēta un pabojāta, taču pamatā tā bija klasiskā sistemātiskā izglītība. Šodien nav ne sistēmas, ne prasību. Toties ir absolūti idiotisks princips: nauda seko studentam (vai skolēnam). Tas ir daudzu nelaimju sākums. Šis princips nozīmē, ka augstskolām galvenais uzdevums ir dabūt pēc iespējas vairāk studentu, jo no tā būs atkarīgs budžets. Es smējos: rīt mēs iesim ielās, dalīsim kolu un prezervatīvus un aicināsim pie mums mācīties! Augstskola ir pārtaisīta par veikalu, un tas nozīmē totālu degradāciju, jo prasību latiņa visu laiku tiek laista arvien zemāk. Tā ir problēmas viena puse. Otra: no skolām lielākoties nāk bērni, kas nav iemācīti mācīties. Piespiest mācīties – tā ir vardarbība pret bērnu! Skolas uzdevums taču ir izklaidēt – lai mācības būtu atraktīvas! Nākamais solis izglītības degradācijā būs tā dēvētā kompetenču izglītība. Kas tas ir? Cik var saprast no ierēdņu tekstiem, galvenais princips ir tas, ka vajag mazāk zināšanu, bet vairāk iemaņu un prasmju to realizācijai praksē.
• Kaut kas uz zema līmeņa „profenes” pusi?
• Uz to pusi. Protams, tieši tā to neviens neteiks, bet virziens būs šāds. Un tad kādā brīdī izrādīsies, ka, piemēram, vēstures un literatūras zināšanas nav praksē pielietojamas. Jo tās taču nav kompetences! Kā tad tu „praksē pielietosi” viduslaikus vai Blaumaņa noveles?! Nevajag mācīties un domāt, bērniņiem svarīgāk ir izklaidēties un „praktiski darboties”!
• Bet skolotāji ir dažādi, un daudzi noteikti pretosies šādai primitivizācijai.
• Ir divi faktori, kas degradē izglītību: tā ir pati izglītības sistēma un masu kultūra, kura orientē uz izklaidi, patēriņu un baudu. Savukārt izglītības sistēma pieskaņojas masu kultūras līmenim. Bet izglītība savā būtībā ir smags darbs, sevi ir jāpiespiež mācīties, un ne velti ārzemju elitārajās skolās, kurās par bērnu izglītību vecāki maksā milzīgas summas, ir ārkārtīgi stingra disciplīna un pat tiek lietoti žagari. Tur labi saprot, ka, lai no cilvēka izveidotu Cilvēku, ir nepieciešami ārēji mobilizēšanas līdzekļi. Bet pie mums domā, ka bērnus vajag izklaidēt, nevis mobilizēt, un rezultātā liela daļa vairs neprot mācīties un vispār negrib piepūlēties. Un jautājums par to, lai atceltu principu „nauda seko studentam”, vispār netiek kustināts. Interesanti kādēļ?
• Uz kurieni tad mēs ejam ar tādu izglītības sistēmu? Kāda būs sabiedrība pēc gadiem divdesmit?
• Arī man tas šķiet biedējoši. Ja tas ir projekts, tad kāds ir projekta mērķis? Spāņu filozofs Hosē Ortega i Gasets rakstīja, ka mūsdienu civilizāciju radīja cilvēki ar noteiktu īpašību kopumu, un ka tagad šīs kvalitātes sāk zust. Viņš to rakstīja 20.gadsimta 20.gados. Ko viņš teiktu par šodienu? Mēs taču redzam, ka cilvēka kvalitātes pazūd drastiski! Viņš nebija nekāds alarmists, bet izdarīja secinājumu, ka civilizācija tiek būtiski apdraudēta. Un viņš runāja par pelēcības dominanci…
• Šobrīd ir vienkārši dramatiska pelēcību dominance.
• Bet vai šīs pelēcības ar savu mentālo kapacitāti spēs uzturēt tehnokrātisko civilizāciju esošajā līmenī, nemaz nerunājot par progresu? Varam cerēt uz ķīniešiem, indiešiem, bet agri vai vēlu dominējošā pelēcība pārmāks arī viņus.
• Ja valda mentālas pelēcības, tad vajadzība pēc kultūras – šā vārda augstākajā nozīmē – pakāpeniski izzūd.
• Kultūra šodien tiek apkarota un cilvēks pārvēršas par zombiju, par robotu.
• Par mankurtu: par vergu, kas neatceras ne savu, ne savas tautas pagātni, par būtni, kas uzticīga saimniekam – mankurts ir ideāls vergs, kas nekad neprotestēs pret esošo kārtību un varu.
• Cilvēku bez kultūras un vēsturiskās atmiņas ir daudz vieglāk vadīt. Oldesa Hakslija darbā Brīnišķīgā jaunā pasaule(1932) ir epizode, kurā parādīts, kā bērni tiek atradināti no kultūras un dabas – no skaistā. Tiklīdz bērns paņem rokās grāmatu vai tiek aizvests „uz dabu”, sāk skanēt baisas sirēnas un mirgot gaismas, un bērnus pārņem šausmas. Tas atkārtojas vairākas reizes, līdz zemapziņā tiek ieprogrammēts riebums pret visu skaisto. Šodien tas pats mērķis tiek panākts ar citiem līdzekļiem – visa „kultūras vide” veicina to, lai cilvēkiem nebūtu vēlmes izglītoties, lasīt grāmatas, tiekties uz skaisto…
• Beigās viss būs tā, kā aprakstīts šajā Hakslija darbā: cilvēkos ieprogrammēs viņu sociālo funkciju un fizioloģiskās vajadzības, apmierinātību ar savu nožēlojamo stāvokli, savukārt intelekts, emocijas un pilnīgi nevajadzīgā vēlme kaut ko mainīt šajā status quo tiks uzskatīta par krimināli amorālu parādību.
• Tā var notikt. Piemēram, kļūst arvien grūtāk atrast tādu teātra izrādi, kurā nebūtu ņirgāšanās par klasiku. Bet es gribu redzēt stāstu par Pelnrušķīti, kura būtu Pelnrušķīte, nevis prostitūta. Taču šodien pat fekālijas uz paplātes var nodēvēt par mākslu…
• Jūs tiksiet nodēvēts par tumsoņu, ja noliegsiet šādu „mākslu”.
• Piekritīšu Sokrātam, kurš ir teicis: man nav svarīgi, ko saka muļķi un ko saka vairākums, man ir svarīgi, ko teiks gudri cilvēki, kurus es cienu. Esmu visai „atpalicis” un aizkavējies kaut kur 18.gadsimtā vai senajā Grieķijā. Mana pārliecība: mākslas uzdevums ir darīt cilvēku skaistu. Iekšēji un ārēji. Mākslas uzdevums ir cilvēku darīt labāku nevis slimāku. Kāda jēga no mākslas, ja mākslinieks savu slimo zempaziņu izgāž pār skatītāju? Kāds gleznotājs man stāstīja, ka viņš savā murgainajā „daiļradē” iepazīst savas apziņas dziļumus utt. Ieteicu viņam paņemt savas gleznas un aiziet pie psihoterapeita: tas vismaz diagnozi noteiks. Mēs katrs esam ar savām drazām zemapziņā, bet nevajag to izgāzt uz citiem, nevajag vairot tumsu, rakājoties pa netīrumiem, pēcāk nodēvējot to par mākslu! Ja gribas baudīt negatīvo – lasiet kriminālhroniku. Bet māksla būs tikai tad, kad no negatīvā tiks izvilkts pozitīvais, kad no mēslu kaudzes tiks izvilkts dimants. Kad tiks izdarīti vērtīgi vispārinājumi, kad tiks parādīts ceļš, kā izkļūt no tumsas. Liela daļa pasaules literatūras klasikas sižetu tiešām izskatās kā patapinātas no kriminālhronikas. Ir šāds joks: tēvs runā ar meitu, kurai sešpadsmit gadu, un aizrāda viņai, ka tikties ar puisi vēl par agru. Meita iebilst, ka Romeo un Džuljeta bija vēl jaunāki. Tēvs atbild: viņu mīlestība turpinājās trīs dienas, un rezultātā gāja bojā pieci cilvēki. Tas ir kriminālhronikas sižets. Bet par mākslu to padara teksts un konteksts. Tur ielikta jēga: par mīlestību, par visaugstāko vērtību. Ja neglītajā ir cēlais, tad tā ir māksla.
• Vai latviešu tautai ir kādas iespējas saglabāties un augt, ņemot vērā nekultūras un nemākslas pārbagāto straumi?
• Jautājums pravietim… Manuprāt, izredzes ir diezgan niecīgas. Mēs bēgam, izmirstam, esam depresijā. Vērojot reakciju uz manām intervijām, tomēr jūtos patīkami pārsteigts, ka ir tik daudz domājošu cilvēku: mūsu tautā vēl ir veselais saprāts. Taču joprojām nav skaidra nacionālā un valstiskā identitāte, proti, kas ir mūsu valsts, kas ir mūsu valsts projekts? Kāds ir tā mērķis? Valsts nerodas uz asiņu vai teritorijas, bet gan uz idejas pamata. Valsts vienmēr ir cilvēku sadarbības projekts. Nacionālā un valstiskā identitāte veidojas no trim sastāvdaļām: kas mēs bijām vakar, kas mēs esam šodien un kas mēs gribam būt rīt. Par to, kas bijām, stāsts mums ir, tiesa gan, diezgan depresīvs, lai gan labāk būtu ar pagātni lepoties, nevis to apraudāt, un mums ir ar ko lepoties. Savukārt šodiena ir neskaidra un nestabila, bet nākotne tik biedējoša, ka par to negribas runāt… Un kurš tagad pateiks: kas ir Projekts Latvija? Kāds ir mūsu visu kopīgais mērķis? Neviens šos jautājumus pat neuzdod. Dzīvojam tādā kā mentālā putrā. No vienas puses dzirdam: mums ir nacionāla valsts, un tādai tai jābūt. Labi, attīstām nacionālās vērtības, tikai lūdzu, bez nacionālā naida. Bet no otras puses liberālā ideoloģija sludina: katrs pats par sevi, katrs lai pelna un bauda kā var, valsts nepiedalās, valsts ir tikai „naktssargs”, lai jūs, dzīdamies pēc naudas, nepārgrieztu cits citam rīkli. Taču šādi uzskati ir pretrunā ar nacionālas valsts ideju, jo pēdējā nozīmē kopdarbību un solidaritāti, nevis egoismu. Ja mēs dzīvojam tikai katrs priekš sevis, tad esam kā ciklopi, jeb mežoņi Homēra Odisejā: tie dzīvo katrs sev, „par citiem tie neliekas zināt”. Latviešiem tā ir sena problēma – mums ir viensētnieku psiholoģija, mums ir grūti sadarboties… Mēs saprotam, ka tas ir nepareizi, tāpēc mums tik ļoti patīk dziesmusvētki – vismaz tajos mēs jūtamies vienoti, ar kopīgiem mērķiem un ideāliem, tad mēs esam tauta. Bet paiet dziesmusvētki, un mēs atkal pārvēršamies par ciklopiem. Taču – ja iemācīsimies sadarboties, no mums var sagaidīt lielas lietas. Valsts ir ne tikai sadarbības projekts, bet arī kopējs labums. Aristotelis apzīmē valsti ar jēdzienu „koinonia” (κοινωνία) – kopība. Valsts ir kopība, nācijas kopīgais labums. Akmens, uz kura viss balstās. Tas, kas integrē visus valsts iedzīvotājus un viņu intereses. Pagaidām gan ir tā, ka valstiskas nozīmes lēmumi visbiežāk tiek pieņemti, balstoties uz savtīgām interesēm. Bet mīlēt dzimteni nozīmē darīt kaut ko tās labā. Dzimteni, tāpat kā sievieti, nevar mīlēt tikai ar vārdiem…
• Atliek secināt, ka esam nācija, ko viegli būs iznīcināt… „Bēgļu” invāzija var katalizēt šo procesu.
• Man ļoti nepatīk Briseles pasivitāte un noklusēšana attiecībā uz „bēgļu” problēmu. Bet jāatceras: jo dziļāk tu slēpj savu galvu smiltīs, jo lielākam riskam tu pakļauj savu dibenu. Te ir acīmredzama saistība ar barbariem, kas sagrāva seno Romu. Toreiz bija liela barbaru masa – gan ārpus, gan iekšpus Romas, un vienā brīdī šī masa bija tik liela, ka romieši ar to vairs netika galā. Arī paši romieši kļuva par barbariem, jo bija zaudējuši savu Kultūru. Ja iznīcināsim izglītību un kultūru, ja ļausim nekontrolēti ienākt barbariem, tad arī paši par tādiem kļūsim.
• Bet ko mēs varam darīt?
• Sokrāts ir teicis: katram jāstāv tur, kur viņš pats sevi ir nolicis vai kur Dievs viņu nolicis. Tātad katram cilvēkam ir godprātīgi jādara savs darbs savā vietā, jācenšas radīt gaismu sev apkārt. Par laimi – mums ir daudz tādu cilvēku. Pateicoties viņiem, mēs vēl esam. Jācer, ka arī būsim.

 

 

 

 

Save

Tuvojamies ciklopu līmenim. Saruna ar Hariju Tumanu

Publicēts “Sestdienā” 26.02.2017.:  https://www.diena.lv/raksts/sestdiena/intervijas/tuvojamies-ciklopu-limenim.-saruna-ar-hariju-tumanu-14166807

Man visu laiku par vienu un to pašu sanāk runāt – pirms intervijas nosaka Harijs Tumans, likdams noprast, ka profesoram pašam arī nepaliek nepamanīta mediju lielā interese par viņa viedokli Rietumu civilizācijas nākotnes perspektīvu sakarā. Droši vien tāpēc, ka atšķirībā no eirooptimistiem Tumans šīs perspektīvas zīmē nolemtības krāsās.

Juris Lorencs.

Dzīva zivs peld pret straumi. Saruna ar vēsturnieku Hariju Tumanu.

Latvijas Avīze, 2017. gada 4. februāris.

Publicēts: http://www.la.lv/dziva-zivs-peld-pret-straumi/

 

Harijs Tumans (dz. 1967. g.) ir vēstures doktors, LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors. Studējis Latvijas un Sanktpēterburgas universitātē, kur specializējies antīkās pasaules vēsturē. Sarakstījis fundamentālo pētījumu “Varoņi un varonība senajā Grieķijā”, kas ir pirmais latviešu valodā tapušais oriģinālais pētījums par senās Grieķijas vēsturi un kultūru. Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība viņam piešķīrusi balvu “Gada vēsturnieks Latvijā 2015”.

Pēdējā laikā medijos un publiskajā telpā izskan aicinājumi atgriezties pie tradicionālajām vērtībām. Bet ko mēs ar tām saprotam?

1. Tumans: Patiesībā tas ir visai izplūdis jēdziens. Dažs ar to saprot latvisko dzīvesziņu, cits – kristīgo baznīcu. Tomēr ir vērtības, kas bijušas klasiskas visos laikos. Piemēram, “Dievs, Daba, Darbs”, kā to izteica Anna Brigadere. Latvietim var likties īpaši svarīgi, ka tām ir vienoti kopsaucēji gan etnogrāfiskajā, gan kristīgajā pasaules skatījumā. Tomēr pamatā viss centrējas ap ētiku un ģimeniskām vērtībām – bērni, mazbērni, vecāki, paaudžu saites, savstarpēja gādība un atbildība vienam par otru. Tradicionālo vērtību sistēmā augušam cilvēkam veidojas stabils ētisks pamats, kas māca ar cieņu attiekties pret augstākiem spēkiem, pret dabu un pret līdzcilvēku. Diemžēl modernajā sabiedrībā šīs vērtības un ar tām saistītie cilvēku uzvedības modeļi jau ir daļēji izskaloti.

Jāsaprot, ka tradicionālās vērtības visupirms ir kultūras vērtības, turklāt kultūras ar lielo burtu. Pamatā tās kopējas visām tautām, visām reliģijām un visiem laikiem. Jau senie romieši pārsteigti konstatēja, ka pamatvērtības un ētiskās normas saskan gan “civilizētajiem” Romas pilsoņiem, gan tiem, kurus viņi dēvēja par “barbariem”. Uz šo normu pamata romieši izveidoja savas universālās tiesībās, kuras mēs principā izmantojam joprojām.

Manuprāt, šodienas pasaulē ne tik svarīgs ir cilvēku dalījums tautās, rasēs, reliģijās un civilizācijās, cik dalījums kultūras un bezkultūras cilvēkos. Ir iezīmējusies robežšķirtne, kas sadala cilvēci kultūras un pēckultūras laikmetos.

Pēckultūras laikmets – kā jūs to raksturotu?

Tā galvenā pazīme – tradicionālo vērtību izskalošanās, kā dēļ cilvēks zaudē pamatu zem kājām. Tas ir cilvēks bez reliģijas un kultūras, tāds, kurš nav iesakņots ne nacionālajā, ne pasaules kultūrā. Sekls, paviršs, iekšēji tukšs, orientēts vienīgi uz materiālo pasauli, labklājību, dzīves baudīšanu uz nepārtrauktu izklaidi un “tusiņu”. Filozofs Herberts Markūze nosauca šādu tipu par viendimensionālo cilvēku – tādu, kuram zudusi garīgā un ētiskā dimensija.

Starp citu, savā starpā daudz labāk saprotas divi kultūras cilvēki nekā kultūras cilvēks ar bezkultūras cilvēku. Ticīgs kristietis un musulmanis drīzāk atradīs kopēju valodu, nekā kristietis vai musulmanis ar ateistu.

Kādi mehānismi izskalojuši tradicionālās vērtības?

Visi kopā – politiskie, ekonomiskie, garīgie. Es piekrītu koncepcijai, ka kultūras, tāpat kā viss dzīvais šajā pasaulē, ir pakļautas zināmām likumsakarībām: tās aug, nobriest, noveco un iet bojā. Tas ir ciklisks attīstības ritms. Tas atbilst arī dzīves uztverei, ko mēs redzam tradicionālajā pasaulē – cilvēki tajā uztvēra laiku cikliski. Valodnieki zina, ka vairāku seno valodu gramatikā nav laiku formas, nav pagātnes un nākotnes, ir tikai pabeigta un nepabeigta darbība. Tradicionālajam cilvēkam gads simbolizē pasaules ciklu, gada laikā secīgi mainās gadskārtas, lauku darbi, svētki un rituāli.

Kā Edvarta Virzas “Straumēnos”?

Jā, zemnieka pasaules izjūta atbilst dzīvās dabas ritējumam. Cikliskais laiks neprasa īpašu jēgu, tas ir dabisks, pašsaprotams, jo pastāv kopā ar gadalaikiem, ar aršanu, sēju, pirmo ganu dienu, ražas novākšanu, pļauju. Pavisam citāds ir lineārais laiks, kas parādās līdz ar lielajām reliģijām – jūdaismu, kristietību, islāmu. Dievs rada pasauli, kurai jāiet bojā, tai ir sākums un beigas laikā un telpā. Tie ir pavisam citi atskaites punkti. Lineārais laiks prasa jēgu, piepildījumu. Vecajā, kristīgajā Eiropā laikam bija reliģisks piepildījums. Cilvēks uz pasauli raudzījās pasaules radīšanas, Kristus piedzimšanas, Lieldienu un Pastarās tiesas kontekstā, savu dzīvi viņš uztvēra kā ceļu uz Mūžību.

Šodien tas viss ir nograuts. Lielā franču revolūcija savā aizrautībā pat mēģināja ieviest jaunu kalendāru! Taču, nograujot reliģisko saturu, laikam tika atņemta jēga. Bet lineārais laiks nevar pastāvēt bez jēgas, kas ir viņa pamatbūtība. To mēģināja aizpildīt ar progresa ideju, kas būtībā ir primitīvs lielveikalu sauklis – “labāk, ērtāk, lētāk”. Progresa matrica šodien tik dziļi iespiedusies cilvēka apziņā, ka mēs citādi nemaz neprotam raudzīties uz dzīvi. Uz tās pamata jau 18. gadsimtā radās ideja būvēt jaunu pasauli, kuras centrā ir nevis Dievs, bet cilvēks. Būtībā būvēja ideālo Dieva valstību zemes virsū, tikai jau bez Dieva. Šo ceļu turpināja boļševiki un nacisti, ceļot komunismu un Trešo reihu – tie arī būvēja savu paradīzi zemes virsū bez Dieva. Un mēs šodien darām principā to pašu, tikai mums ir cits šīs iedomātās paradīzes modelis…

19. gadsimta beigās progresa modeli sāka apšaubīt daži Eiropas domātāji. Pats spilgtākais bija vācietis Osvalds Špenglers, kurš īsi pirms Pirmā pasaules kara uzrakstīja fundamentālo darbu “Vakarzemes noriets”. Viņš izvirzīja teoriju, ka kultūras attīstās cikliski – tās dzimst, realizē sevi, noveco un iet bojā.

Ko tas nozīmē Vakarzemes jeb Eiropas civilizācijai?

Ar medicīnu un veselīgu dzīvesveidu var pagarināt cilvēka dzīvi, bet nevar apturēt pašu novecošanās procesu un nāvi. Tāpat ir ar kultūrām. Špenglers uzskatīja, ka tās iet bojā brīdī, kad izsmeļ sevi un tajās izsīkst radošais gars. Kultūras vecuma stadiju viņš sauca par civilizāciju, jo tajā vairs nav radošā gara, tajā valda tehnika un ekonomika. Es uzskatu, ka katru kultūru veido ideja jeb ideāls, kas ir tās pamatā. Kultūra dzīvo un attīstās tik ilgi, kamēr tā apkalpo savu ideālu, un tā iet bojā, kad pārstāj to darīt.

Tieši to mēs vērojam šodienas Rietumu pasaulē. Mēs dzīvojam tās norieta laikā jeb vēlas civilizācijas stadijā. Nav vairs ideālu un vērtību, kas spēj cilvēkus mobilizēt, nav uz ko tiekties. Kultūrā valda destruktīvi procesi, bet sabiedrību pārņem pragmatisma, egocentrisma un patēriņa gars. Masas pielūdz divus elkus – naudu un baudu. Visas dzīves sfēras tiek pakļautas ekonomiskajām interesēm, un tas nokauj kultūru un visu dzīvo cilvēkā. Tā ir savdabīga ekonomikas diktatūra. Mūsu vēlajai civilizācijai atslēgas vārds ir “patēriņš”, un viss, kas nevar pārdoties, tiek apkarots, tas nedrīkst pastāvēt. Tā tiek apkarota pati kultūra, kas ir ideju auglis, nevis tirgus produkts. Tādēļ tā tiek aizstāta ar masu kultūru, kas ir tirgus prece un debilizācijas līdzeklis. Tādējādi kultūrofobija kļūst par ideoloģisko dogmu un pragmatiskas politikas principu. Tādēļ nav brīnums, ka, līdzīgi kā citos dekadences laikos, šodien uzplaukst tumsonība, maģija un okultisms, bet izglītība tiek degradēta.

Krītas cilvēku intelekta līmenis. Īpaši apdraudēti ir jaunieši. Degradāciju veicina divi faktori: masu kultūra un izglītības sistēmas “reformas”. Tuvākajā laikā mūsu izglītībā tiks ieviesta atkal jauna paradigma – tā saucamā kompetence. Zināšanas un spriešanas spējas nav vajadzīgas, tagad ir vajadzīgas “kompetences”, tātad praktiskas iemaņas. Klasiskā izglītība par savu mērķi uzskatīja cilvēka veidošanu. Jau vārda “izglītība” saknē ir vārds “glīts”, tā veidoja cilvēku glītu, tātad skaistu – ārēji un iekšēji. Tagad mērķis ir radīt cilvēku – skrūvīti, cilvēku – funkciju ar “kompetencēm”.

Cilvēks tiek sadrumstalots, viņš grib “dzīvot viegli”, patērēt un baudīt, viņš vairs nespēj mobilizēties, saspringt, cīnīties. Drīzumā būs grūti atrast kādu, kurš gribēs studēt “smagās” disciplīnas – medicīnu, matemātiku, inženierzinātnes. Jo tās prasa lielu darbu, zināšanas un domāšanu, nevis tikai “kompetences”.

Par to cīnīšanos – vienīgie, kuri izrādīja pretošanos norvēģu teroristam Breivīkam, kad viņš 2011. gadā Ūtejas salā aukstasinīgi apšāva 69 cilvēkus, bija divi sešpadsmit un septiņpadsmit gadus veci čečenu pusaudži.

Tas ir dabiski. Šie puiši nāk no tradicionālas sabiedrības, viņiem vēl ir izpratne par vīrišķību un godu – atšķirībā no “civilizētajiem” eiropiešiem.

Bet vai to var attiecināt arī uz latviešiem? Mēs taču esam salīdzinoši jauna tauta!

Latvijā vēl netrūkst cilvēku ar veselīgu domāšanu. Tomēr mēs esam Rietumu civilizācijas sastāvdaļa un līdz ar to esam pakļauti tās novecošanas ritmiem. Tā ir sanācis, ka mēs neesam radījuši savu oriģinālo kultūru. Kad 13. gadsimtā šajā zemē ieradās vācieši, mūsu senči dzīvoja apmēram tāpat kā cilvēki senajā Itālijā 2000 gadus pirms Kristus – ciltis, koka pilskalni un visu karš pret visiem… Latvijas teritorija toreiz atradās starp divām civilizācijām, diviem dzirnakmeņiem – Rietumeiropu un Krievzemi. Tā kā mūsu senči nepaguva izveidot savu valsti, tiem bija lemts pieslieties vienai vai otrai kultūrai. Mūsu zeme tika iekļauta Rietumeiropas kultūras telpā, kurā latvieši atrada savu nišu – bagātu, interesantu, spēcīgu, bet tikai nišu. Par to nevajadzētu bēdāties, līdzīga vēsture ir daudzām Eiropas tautām – somiem, igauņiem, īriem, norvēģiem.

1918. gadā, kad dibinājās Latvijas valsts, atklājās, ka mums ir izcili valstsvīri, rakstnieki, mākslinieki, juristi, zinātnieki, karavadoņi. Tie bija vēl vecās kultūras tradīcijā veidojušies cilvēki. No šodienas perspektīvas raugoties – neaizsniedzamas virsotnes. Bet šobrīd mēs lēni novecojam kopā ar Rietumu civilizāciju. Vienīgā atšķirība ir tā, ka, būdami bioloģiski jaunāka tauta, uz “vecās Eiropas” fona izskatāmies mazliet vitālāki.

Jā, patiešām, kāpēc jaunākās neatkarības gados nav radušies jauni blaumaņi, raiņi, ziedoņi, raimondi pauli?

Grūti tādus sagaidīt postkultūras laikmetā. Pirmkārt, vairs nav klasiskās izglītības. Otrkārt, valda kultūrofobisks utilitārs, komerciāls gars, kurā nav vietas gudriem, vispusīgi attīstītiem cilvēkiem. Godā celti miljonāri, politikāņi, šovbiznesa zvaigznes. Un te atkal ir acīm redzamas paralēles ar Senās Romas norietu. Reiz, 4. gadsimta vidū, kad Romas pilsētai radās grūtības ar pārtiku, no tās tika padzīti kultūras darbinieki, bet dažādi triku meistari un aktrises palika pilsētā. Līdzīgi arī mums – kad 2008. gadā sākās krīze, par vienu no pirmajiem “taupības avotiem” tika izvēlēta Latvijas Universitāte, kurai drastiski nogrieza budžetu. Starp citu, vēl līdz šim nav atjaunots pilna apjoma finansējums! Senajā Romā tās beigu posmā sacīkšu ratu braucējs vienā dienā pelnīja tik, cik skolotājs veselā gadā. To pašu vērojam šodien, kad pop­zvaigne par vienu koncertu saņem pat vairāk nekā skolotājs gada laikā.

Man gan šķiet, ka šodien degradējušās pat baudas. Sportu aizstāj nīkšana pie televizora ar alus pudeli rokā, randiņus – iepazīšanās portāli internetā, kāršu spēli draugu starpā – virtuāls pokers. Pat žurnālos blakus garšīgu un sātīgu ēdienu receptēm atrodam padomus, kā prasmīgāk spīdzināt sevi, kā badoties un tievēt.

Jā, tie ir tehniskā progresa augļi. Senajā Romā skatītājs amfiteātrī redzēja līstam īstas asinis – “tiešais ēters” viņam bija reāls. Šodien televīzija nepārtraukti piedāvā asinsizliešanu, un, lai gan tās ir virtuālas, būtība ir tāda pati.

Savā pētījumā par seno Grieķiju jūs velkat paralēles, ka kultūras izzušana iet roku rokā ar varoņu izzušanu.

Tas ir viens no krīzes simptomiem. Kas tad ir varonis? Cilvēks, kurš gatavs atdot pašu dārgāko – savu dzīvību kādas augstākas idejas vārdā – reliģijas, tautas, dzimtenes, mīlestības, goda vārdā. Bet varonība var rasties vienīgi tur, kur pastāv vērtības, kas svarīgākas par paša dzīvību. Kultūra ir tā, kas rada vērtības, savukārt varonis kalpo vērtībām. Un ir tikai loģiski, ka pēckultūras laikā, kad reliģija un politika ir degradētas, kad vērtības tiek noliegtas, kad viss ir relatīvs, apsmiets, mediju un interneta komentāru nozākāts, pazūd arī varoņi. Vērtību izskalošanu veicina divi faktori – liberālā pēckultūra, jo tā, apkalpojot politiku, nodarbojas ar vērtību demontāžu, un pati politika jeb konkrēti – pārstāvnieciskā demokrātija, kas veido bezvērtību pasauli.

Kā tas iespējams?

Vispirms jāatbild uz jautājumu – kas ir varas avots? Cilvēce zina tikai divas atbildes – Dievs vai tauta. Politiskās formas veidojas atbilstoši šai atbildei. Ja Dievs – tad rodas teokrātija, monarhija vai aristokrātija. Savukārt, ja vara izriet no tautas, tad tiek veidotas dažādas “demokrātijas”, kuras leģitimē sevi ar tautas gribu. Tās var izpausties gan kā partokrātija, kā to redzam boļševiku un nacistu režīmos, gan kā pluto­krātija jeb naudas vara. Protams, “tautas griba” ir katras šādas sistēmas pamats un attaisnojums, tādēļ visu laiku tiek spekulēts ar “tautas interesēm”.

Saprotams, tautas vārdā politiku īsteno politiskie spēki. Daudzpartiju sistēmā tauta kļūst par elektorātu, kuram tiek noteikta pircēja loma – viņam jāizvēlas partiju piedāvātā politiskā “prece”, lai gan īstenībā prece visu laiku ir viena un tā pati. Tādēļ politiskajā dzīvē valda mainīga “tirgus” konjunktūra, ar kuru spēlē profesionāli “brokeri” – politiķi. Līdz ar to profesionālajā politikā nevar būt nekādu vērtību, tajā var darboties tikai intereses, kuras jāprot izdevīgi pārdot. Par vērtībām cīnās līdz galam, bet intereses tirgo, un politika šodien ir šāds interešu “tirgus”. Šodien visu cenšas pataisīt par preci – jo tā visu var nopirkt un pakļaut. Un vēl viens aspekts: vērtības veido personības ar mugurkaulu, bet varai vajadzīgi viegli manipulējami cilvēki bez mugurkaula, tātad bez vērtībām. Vērtībām nav vietas šajā pasaulē, tātad arī kultūrai…

Vai tad mēs varam uzskatīt par varoņiem islāmistu pašnāviekus?

Nē, jo viņi cīnās nevis atklāti kaujas laukā, bet gan nogalina nevainīgas dzīvības. Pat no islāma reliģijas viedokļa viņi nav nekādi varoņi.

Bet varbūt varonība šodien izpaužas citādi nekā senos laikos? Vai cilvēks, kurš gadiem ilgi kopj slimu, uz gultas guļošu tuvinieku, nav varonis?

Maksimāla varonība var izpausties tikai uz nāves sliekšņa. Tieši tad atklājas cilvēka īstā daba. Jau Homēra eposos aprakstīts, kā cilvēkam dažu sekunžu laikā jāpieņem lēmums – mirt kaujas laukā un saglabāt godu vai padoties, nolikt ieročus un saglabāt dzīvību. Ne visi ir spējīgi uz šādu varonību, kas prasa paša dzīvību, tāpēc kultūra apbrīno šādus cilvēkus.

Bet jāpiekrīt, ka pastāv arī klusa ikdienas varonība. Ir cilvēki, kuri kopj nespējīgus vecākus, atsakoties paši no savas dzīves. Skolotāja pacietīgi gadiem ilgi palīdz atpalikušam, jau “norakstītam” bērnam, tērējot savu laiku un pūles, un burtiski izglābj šo cilvēku – es šādu gadījumu zinu.

Vai modernais cilvēks apzinās faktu, ka viņš reiz mirs?

Par nāvi nav pieņemts runāt, tā ir tabu tēma. Mēs cenšamies izlikties, ka nāves nav, ka tā uz mums neattiecas, ka nāve – “tie ir citi”. Kultūras laikmetā, kad vēl dzīva bija reliģija, cilvēki nāvi uztvēra citādi, no tās tik ļoti nebaidījās, tā bija dabiska dzīves sastāvdaļa. Ja tu zini, ka tev dots laika nogrieznis no punkta A uz punktu B, tad ir jautājums – kā to piepildīt? Visas reliģijas atbild uz šo jautājumu, jo par atskaites punktu pieņem cilvēka nemirstību. Reliģija piešķir dzīvei augstāko jēgu. Bet nāve kultūrā ir dzīves augstākais punkts, kurā tiek savilkta bilance.

Turpretim pēckultūras sabiedrībā nāve ir bieds, kas draud pārtraukt vienīgo eksistences jēgu – nemitīgo dzīves baudīšanu. Ja mēs uzskatām, ka šī ir mūsu vienīgā dzīve, kuras vērtība ir tikai materiālas lietas, nauda un bauda, tad mēs būtībā ne ar ko neatšķiramies, piemēram, no mana kaķa. Patiesībā esam pat sliktākā pozīcijā, jo mums tomēr ir jāstrādā, kamēr mincim viss tiek nolikts priekšā uz paplātes.

Varbūt jūs kā filozofs varat dot padomu – kā mums šajā laikmetā nodzīvot savu individuālo dzīvi?

Neesmu filozofs, es tikai mēģinu domāt. Bet atbilde ir – censties saglabāt sevī cilvēcisko, nest sevī kultūru, domāt par savu bilanci nāves stundā. Bet tas nozīmē peldēt pret straumi. Kāds gudrais esot teicis – kamēr zivs ir dzīva, tā peld pret straumi.

 

Dr. hist. Harijs Tumans

MASU KULTŪRA VĒSTURISKĀS RETROSPEKCIJAS SPOGULĪ:

SENO LAIKU PIEMĒRS

( Publicēts žurnālā “Sans” Nr 3, 2015.: https://las.am/lv/e-content/sans-nr-3 )

 

Par masu kultūru tiek runāts un rakstīts ļoti dažādi – gan aplūkojot tās no dažādiem skatu punktiem, gan analizējot ar dažādu metodoloģiju palīdzību. Taču parasti ar masu kultūru saprot jaunāko laiku fenomenu, kas ir sācies, kā daži domā- XIX gs. beigās vai XX gs. sākumā, kā domā citi. Arī internetā atrodamās definīcijas saista šo fenomenu ar moderno sabiedrību un mūsdienu masu medijiem. Tomēr labi izglītoti ļaudis iebilst, ka masu kultūra pastāvēja jau senajā Romā. Un viņiem ir taisnība: visi ir dzirdējuši seno romiešu saukli „maizi un izpriecas”, un visi zina, kas ir amfiteātris. Dabiski, ka šeit rodas jautājums: vai tam, kas ir bijis senajā Romā un tam, ko mēs pazīstam šodien, ir kopīga daba vai tā ir tikai nejauša analoģija? Lai rastu atbildi, vispirms jāsaprot, kas masu kultūra vispār ir. Taču šeit mēs ieejam tādos domu, viedokļu un teoriju brikšņos, ka izkļūt no tiem sveikā, t.i., tā, lai iegūtu skaidru priekšstatu, ir praktiski neiespējami. Un tiešām: ja mēs nespējam vienoties par to, kas ir kultūra ( šodien pastāv jau teju 1000 definīciju ), kā lai mēs definējam tās surogātu – masu kultūru?

Man šķiet, ka šajā situācijā vislabāk ir atsvešināties no definīcijām un vienkārši mēģināt saprast lietas būtību. Piedāvāju to izdarīt caur vēstures skatupunktu. Jau pats apzīmējums norāda uz to, ka runa iet (sic!) par kultūru, kas domāta masu patēriņam. Ja vajag, to var uzskatīt pat par formālu definējumu. Taču visi formālie definējumi ir defektīvi, un šis arī. Jo masu faktora konstatācija pati par sevi vēl neko nedod lietas izpratnei un, skatoties dziļāk, atklājas papildus nozīme: masu kultūra ir tā, kas ir zemākas kvalitātes nekā elitārā kultūra. Citiem vārdiem sakot, ir Kultūra un blakus tai arī kaut kāda kvazi (it kā) kultūra, ne gluži kultūra. Šāda izpratne ir sastopama jau XX gs. vidū-rakstos, kas kritizēja televīzijas raidījumus. Arī tā laika domātāji (Jasperss, Toinbijs) vērtēja masu kultūru kā Kultūras degradāciju. Pats par sevi saprotams, ka mūsdienu postmodernisms neatzīst vērtējošus spriedumus, noraida pretstatu starp masu un elitāro kultūru un, protams, nevēlas neko dzirdēt par degradāciju. Tas ir dabiski, jo sevi gribas redzēt pozitīvā gaismā un nav patīkami, ja kāds rāda ar pirkstu un kliedz, ka karalis ir pliks. Tādējādi postmodernisti šodien mēdz teikt, ka Šekspīrs un Mocarts arī izklaidēja publiku, t.i., radīja sava laika popsu, tātad darīja to pašu, ko šodien dara Lady Gaga. Kad es to dzirdu, nevaru valdīt iekšējo protestu: vai tiešām starp Mocartu un Lady Gaga nav principiālas atšķirības?!

Tam es iebilstu gan konceptuāli, gan metodoloģiski. Pirmkārt, šāda pieeja nojauc robežu starp cēlo un zemo, labo un ļauno, skaisto un neglīto. Tā rezultātā tiek stiprināts nevis skaistais un labais, bet gan tieši pretēji – neglītais un tumšais, jo tas tiek attaisnots. Kad Lady Gaga tiek nostādīta līdzās Mocartam, viņa sāk valdīt, bet Mocarts aiziet ēnā. Tas ir dabiski, jo masa definitīvi ir vairākumā un nospiež visu tieši „ar savu masu”. Var pat teikt, ka tas ir dabas likums – katrs var izdarīt vienkāršu eksperimentu: pielikt pie sienas galda lampu un pavērot gaismas un ēnas spēli. Tuvu gaismas ķermenim robeža starp gaismu un tumsu ir ļoti asa, bet jo tālāk, jo vājāka tā kļūst, līdz beidzot pazūd pavisam, pārejot vispirms pelēkā zonā un beidzot – pilnīgā tumsā. Kur beidzas gaismas un ēnas robeža, tur sākas tumsa. Šis princips ir labi redzams arī kultūru vēsturē: gaismas ķermenim šeit atbilst Kultūras impulss – sākumā tas spoži spīd, bet ar laiku paliek arvien vājāks, pelēcība (masa) pakāpeniski visu pārņem, līdz beigās iestājas pilnīga tumsa, kas atbilst Kultūras nāvei. Citiem vārdiem, masu dominance ir vecas kultūras pazīme un norāda uz attiecīgu stadiju tās dzīvē, kā to savulaik precīzi noformulēja Špenglers. Starp citu, balstoties savā teorijā, viņš jau XX gs. sākumā konstatēja, ka pienāks laiks, kad beigs pastāvēt Mocarts un Rembrants, un nevis tādēļ, ka nebūs nošu pierakstu vai gleznu, bet gan tādēļ, ka nebūs acu un ausu, kas spēs tos uztvert. Šodien ir acīmredzami, ka šis pareģojums sācis piepildīties, un mūsu pasaulē arvien mazāk paliek to ausu un acu, kas spēj uztvert Mocartu un Rembrantu, toties arvien vairāk kļūst Lady Gaga apjūsmotāju…

Otrkārt, postmodernā ideoloģija šajā gadījumā lieto viltīgu paņēmienu, kas tiek balstīts formālā pieejā: ja starp lietām pastāv kaut neliela ārēja līdzība, tiek apgalvots, ka šīs lietas ir identiskas. Skaidrs, ka tādā veidā visu ko var pielīdzināt visam kam. Bet, ja mēs skatāmies pēc būtības, redzam būtiskas atšķirības. Piemēram – klasiskais sengrieķu teātris. Kā zināms, tas bija paredzēts visiem polisas iedzīvotājiem, tātad toreizējām masām. Taču nevienam nav ienācis prātā to raksturot kā masu kultūru, taisni otrādi – to sauc par klasisko mākslu, sengrieķu Kultūras izpausmi. Tas nozīmē, ka galvenais kritērijs tomēr ir kvalitāte, nevis formālie kvantitātes rādītāji. Acīmredzot masu kultūra sākas tur, kur kvantitāte kļūst par kvalitāti. Pirmais uz to norādīja spāņu domātājs Ortega-i-Gasets, kurš apgalvoja, ka Kultūru rada radošais mazākums, bet masas, kad tās pārņem sabiedrisko telpu, uzspiež savu bezgaumību un vidusmēra cilvēka mērauklu. Tādā veidā izpaužas „masu sacelšanās”. Ja to saprot, tad ir skaidrs, ka starp Mocartu un Lady Gaga ir grandioza kvalitātes distance, drīzāk pat bezdibenis. Bet, lai apjēgtu šīs atšķirības, ir tuvāk jāieskatās lietas būtībā un jāienirst vēstures dzīlēs.

Mūsdienās, runājot par masu kultūru, tiek akcentēts tās komerciālais raksturs, kas nemanāmi kļūst par galveno tās pazīmi. Tik tiešām: mūsu laikmetā, kad valda nauda un viss ir kļuvis par preci, arī māksla un kultūra kopumā ir kļuvusi par preci. Līdz ar to šodien mākslinieka galvenais uzdevums ir pārdot savu produkciju, tādēļ  viņš rada to, ko masas labprāt pērk un patērē. Tomēr šis skatījums ir vienpusīgs un neatklāj lietas otru pusi, un proti, to, ka masu kultūras saturu diktē ne tikai tirgus pieprasījums, bet arī valdošā masu ideoloģija, jeb mainstream. Par spilgtu piemēru tam var kalpot tas pats sengrieķu teātris, kurš no Kultūras nesēja ar laiku pārvērtās par masu kultūras nesēju. Tam ir divi liecinieki: teātra vēsture un Platons.

Vēsture mums saka, ka pēc Eiripīda senajā Grieķijā nebija vairs neviena tik nozīmīga dramaturga, kura sacerējumi varētu pārdzīvot savu laiku un saglabāties līdz šīm dienām; mūsu rīcībā ir tikai autoru vārdi un viņu darbu atsevišķi fragmenti. Tomēr tā vēl nebija teātra nāve – vairākus gadsimtus pēc Eiripīda vēl Romas impērijas laikā visās pilsētās tika būvētas teātru ēkas un rīkotas izrādes. Bet, acīmredzot tās bija tik mākslinieciski mazvērtīgas, ka neizturēja laika pārbaudījumu, jo lugu teksti netika pārrakstīti un nodoti nākamajām paaudzēm. Tas nozīmē, ka uz skatuves tika uzvestas vai nu veco klasiķu lugas, bieži vien „jaunā interpretācijā” gandrīz mūsdienu garā, vai arī laikmetīgu autoru ludziņas, kas bija domātas vienīgi izklaidei vai īsas slavas meklēšanai. Bet kādēļ tā notika? Kādēļ grieķu teātra māksla tik ātri degradējās? Atbildes uz šiem jautājumiem mums sniedz Platons.

Platona dialogos Sokrāts periodiski runā par mākslu, tās patieso uzdevumu un patreizējo (t.i., V gs.p.m.ē. otrā puse) degradāciju. Viņš vairākas reizes ļoti kritiski izsakās par sava laika dzeju, teātra mākslu un runas mākslu. Dialogā „Likumi” viņš parāda degradācijas procesa gaitu: viņaprāt vecajos labajos laikos, kad viss bija pareizi, dzejnieki ievēroja žanru robežas, bet skatītāji klusi skatījās un gaidīja kompetentas žūrijas spriedumu, taču tagad jaunie dzejnieki ir sabojājuši mākslu, sajaucot kopā žanrus un cenšoties tikai pēc tā, lai izdabātu publikai un sagādātu tai baudījumu. Savukārt publika ir iedomājusies, ka ir spējīga kompetenti spriest par lietām, kurās tā īstenībā neko nesaprot, kļuvusi bezkaunīga un sākusi skaļi paust savus vērtējumus izrādes laikā ar kliegšanu, svilpšanu vai aplausiem ( starp citu, tas ir pirmais aplausu pieminējums vēsturē ). Rezultātā, secina Platons, teātros visu nosaka nevis labākie cilvēki, bet tumsonīga pūļa patvaļa un bezgaumība ( Plat. Leges, 700b-e). Vai tas nav masu kultūras apraksts? Retorisks jautājums, jo paralēles ar mūsdienām ir acīmredzamas. Vārdu sakot, sengrieķu teātris kā māksla un kā Kultūras izpausme beidza pastāvēt tad, kad tajā sāka valdīt masas gaume, t.i., masu kultūra. Kā redzams, ne tirgus, bet masu gaume kā ideoloģiskais mainstream bija tas, kas noteica mākslas pārtapšanu par surogātu. Atcerēsimies, ka tas notika Atēnās demokrātijas laikā, tātad gan politikā, gan mākslā notika viens process – tā pati „masu sacelšanās”. Nav brīnums, ka teātris pārstāja būt māksla un pārvērtās par šovu…

Protams, šeit rodas jautājums: vai paši grieķi saprata šīs pārmaiņas būtību? Platona dialogs „Gorgijs” dod apstiprinošu atbildi. Tajā Sokrāts pretnostata īsto mākslu un pseidomākslu: pirmajā gadījumā par mērķi tiek izvirzīts uzdevums darīt cilvēkus labākus, bet otrajā gadījumā tiek domāts vienīgi par peļņu un citu labumu gūšanu. Tiek paskaidrots, ka māksla audzina, bet pseidomāksla izdabā un sagādā baudījumu, uz kā pamata Sokrāts vispār to neatzīst par mākslu, bet dēvē par kaut kādu māku, līdzīgu pavāra mākai (Plat. Gorg., 459b-503b, 513e). Saprotams, ka tie, kas praktizē šādas mākas, rūpējoties par savu izdevīgumu, komercializē tās un padara par preci. Rezultātā tāpat kā šodien, viss griežas apburtā lokā: mainstream nosaka vērtības, gaumi un rada pasūtījumu tirgum, bet tirgus apkalpo un nosaka mainstream. Tomēr galvenais Platona vārdos ir tas, ka par mākslas uzdevumu viņš pasludina cilvēku audzināšanu. Principā tas attiecas uz visu Kultūru kopumā, jo katra Kultūra audzina – tāda ir tās būtība. Un, kā uzskatāmi parādīja Verners Jēgers savā nemirstīgajā „Paideijā”, visa sengrieķu Kultūra tika pakļauta šim uzdevumam. Iepretī tam masu kultūra izklaidē, jeb, kā mēdza teikt Platons, „izdabā pūļa gaumei”.

Masu kultūru mēdz saukt arī par patērētāju kultūru, kam tāpat ir paralēle senajā Grieķijā: kopš IV gs.p.m.ē. arheoloģija fiksē masu patēriņa preču izplatību visā grieķu pasaulē. Pārsvarā tā ir keramika, luksus preces, dažādi sadzīves priekšmeti un sīkas terakotas statuetes, kuras katrs varēja atļauties iegādāties atbilstoši principam: „mākslu – katrā mājā”. Citiem vārdiem, senie grieķi ikdienā lieliski pazina to, ko mēs saucam par plaša patēriņa preci (širpotrebu). Dabiski, ka ar laiku širpotrebs parādījās arī citās kultūras jomās – mākslā un literatūrā, kur arī sākās izdabāšana masu gaumei. Taču pilnīgi jaunu līmeni masu kultūra sasniedza jau hellēnisma laikmetā (IVgs. beigas – I gs.p.m.ē.).

Aleksandra Lielā iekarojumu rezultātā izauga jauna, liela, kosmopolītiska pasaule, kurā grieķi dzīvoja kopā ar Austrumu tautām pilsētās, kas tika celtas vai pārbūvētas pēc grieķu pilsētu parauga. Tur valdīja grieķu vara, dzīves stils, mode un mākslas. Šajā pasaulē pirmo reizi izveidojās fenomens, ko ir pierasts saukt par globalizāciju. Absolūts vairākums mūsdienu definīciju apraksta globalizāciju kā dažāda veida komunikāciju, saistību, apmaiņu un integrāciju procesus visās dzīves jomās. Taču ļoti reti kad šajās definīcijās parādās vārds, kas izsaka patieso lietas būtību – unifikācija. Jo visu šo apmaiņas un integrācijas procesu rezultāts ir tieši unifikācija. Tā tas bija šodien, un tā tas bija toreiz. Savukārt unifikācija nevar rasties pati no sevis, tā ir iespējama tikai uz kādas kultūras pamata. Un tiešām, mēs redzam, ka mūsdienu globalizācija notiek uz Rietumu, pārsvarā amerikāņu masu kultūras pamata, kam atbilst termins vesternizācija, kurš cita starpā apzīmē arī masu kultūras izplatīšanos svešu kultūru vidē. Savukārt hellēnisma laikmetā grieķu masu kultūra iekaroja Austrumu pasauli, un šo procesu vēsturnieki sauc par hellenizāciju. Vārds „iekaroja” ir principiāli svarīgs, jo tas norāda uz procesa būtību: abos gadījumos runa iet par masu kultūras ekspansiju, t.i., pasaules iekarošanu. Jo iekaro ne tikai ar zobenu vai ekonomiku, iekaro visvairāk tieši ar kultūras palīdzību. Ko tas nozīmē ģeopolitikā, lieliski parādīja Zbigņevs Bžezinskis savā slavenajā „Lielajā šaha dēlī”. Globalizācija ar tās nesto masu kultūru ir ne tikai dabisks integrācijas process, bet arī un vispirms tāda maiga (soft) pasaules iekarošanas forma, kas nodrošina vienas civilizācijas hegemoniju, jeb primacy, kā saka Bžezinskis.

Tātad attiecīgos apstākļos masu kultūra kļūst par globalizācijas, t.i., pasaules iekarošanas līdzekli vai instrumentu. Te var jautāt: kādēļ tieši masu kultūra? Atbilde ir acīmredzama: tādēļ, ka tā izklaidē, nevis audzina. Kultūra audzina un tiek apgūta audzināšanas ceļā, Kultūra nozīmē tradīciju, vērtības, garīgu un intelektuālu darbu, piepūli. Tradīcija nozīmē piesaisti pie dzimtenes, tautas, skolas. Pretēji tam masu kultūra iedarbojas uz cilvēka instinktiem, tā neprasa iepriekšējo sagatavotību un izglītību, tā nemāca un neprasa piepūli, tā tikai izklaidē un notrulina. Tradīcija katrai tautai un katrai reliģijai ir sava, bet instinkti ir visiem cilvēkiem vienādi. Tas nozīmē, ka impērijas vai hegemonijas ietvaros nav iespējams apvienot vienā veselumā dažādas tautas uz kādas vienas Tradīcijas vai Kultūras pamata, jo tā ir sveša citām tautām un Kultūrām. Toties visus var apvienot ar masu kultūru – uz instinktu pamata. Visas Tradīcijas un Kultūras pazūd zem masu kultūras visu nolīdzinošā ceļa ruļļa – kad amerikānis, vācieties, latvietis, krievs, arābs un indietis valkā vienādas drēbes, skatās vienādas filmas, klausās vienādu mūziku, runā vienā valodā un atkārto vienādus spriedumus par būtiskām lietām, viņi paši kļūst vienādi un atšķirības starp viņiem ir tikai sekundāras un nebūtiskas. Tā izpaužas unifikācija, ko rada masu kultūra.

Tas pats notika hellēnisma laikmetā, kad grieķi nesa Austrumu tautām nevis savu Kultūru, kas jau bija kļuvusi par vakardienu, bet savu masu kultūru. Viņu radītajā globalizētajā pasaulē dažādu tautību pārstāvji dzīvoja viņu pilsētās ar tām piemītošo komfortu un izklaidēm, kur visi runāja grieķu valodā, ģērbās grieķu tērpos, piekopa grieķisku dzīves stilu un gāja uz teātriem un stadioniem skatīties šovus. Protams, masu kultūra ne tikai kalpoja globalizētas varas mērķiem, bet blakus tam izpildīja arī savas primārās funkcijas – izklaidēja tautu un kalpoja par peļņas avotu. Dzejnieki rakstīja izklaidējošas vārsmas, bet rakstnieki sacerēja romānus ar saistošiem sižetiem un eksotiskiem notikumiem vai arī aizraujošus un fantastiskus stāstus, slavenu cilvēku biogrāfijas, pilnas ar tenkām dzeltenās preses garā, apkopojumus „īsi par visu” stilā utt. Savukārt tēlnieki un gleznotāji sacentās savā starpā mākā pārsteigt skatītājus ar neredzēti sarežģītām kompozīcijām un ārējiem efektiem. Arhitektūrā valdīja tendence uz gigantomāniju un efektivitāti, kas arī ir tipiska masu laikmeta pazīme. Īsi sakot, visas mākslas centās pārsteigt un izklaidēt pūli, tātad kultūrā valdīja širpotrebs. Līdzīgi procesi notika arī sabiedriskajā dzīvē. Ir pētījumi, kas parāda, ka politikā plaši ienāca izrāžu elementi. Un proti, politiskās debates un vēlēšanas, karavadoņu un politiķu uzstāšanās, kā arī oficiālās ceremonijas tika maksimāli teatralizētas un arvien biežāk notika teātros, nevis speciāli paredzētās vietās. Rezultātā visa sabiedriskā dzīve pārvērtās par šovu. Lieki teikt, cik ļoti tas atgādina mūsdienas…

Ieejot hellēnisma laikmetā, grieķu civilizācija jau atradās cienījamā vecumā, kā par to liecina masu kultūras fenomens. Hellēnisms nozīmēja šīs masu kultūras ekspansiju Austrumu pasaulē, kas pagarināja tās mūžu par pāris gadsimtiem. Taču ekspansijas impulss ātri izsmēlās, Austrumu civilizācija ņēma revanšu un sāka savu pretspiedienu. Šādā situācijā hellēnisms izrādījās vārgs – atbilstoši savam vecumam, un no pilnīgas iznīcības to izglāba tikai romiešu iekarojumi.

Senā Roma neradīja savu oriģinālu Kultūru, bet pārņēma un adaptēja pakļauto grieķu kultūru tās vecumdienās (III – I gs. p.m.ē.), jau masu kultūras formā. Sākotnēji visi mākslinieki, rakstnieki un dzejnieki bija vergi vai ārzemnieki, līdz ar to viņu statuss bija zems. Romas pilsoņa uzdevums bija kalpot savai tēvijai karā un politikā, nodarbošanās ar literatūru vai mākslu skaitījās viņa necienīga. Tomēr diezgan ātri Romas varenie ieraudzīja, ka masām patīk izklaides un sāka to izmantot savā politikā. Proti, kandidāti uz augstākiem amatiem par saviem līdzekļiem sāka rīkot dažādus šovus – gan teātra izrādes, gan gladiatoru spēles. Kurš greznāku šovu sarīkoja, tam bija lielākas izredzes tikt pie amata. Vajadzēja tikai prast izdabāt pūļa gaumei… Tātad masu kultūra kļuva par politikas instrumentu. Tā arī Romā iestājās pūļa bezgaumības vara. Patriciešiem bija jāuzpērk plebeji ne tikai ar maizi, bet arī ar izrādēm. Teātrī nedalāmi valdīja komēdija (lielākoties grieķu komēdiju apdares) un mims (frivolas ainiņas), jo pūlim nepatīk nopietnība un mācīšanās. Taču pat šāds teātris nespēja konkurēt ar gladiatoriem: Terencija komēdija „Vīramāte” divas reizes izgāzās, jo skatītāji bija aizbēguši: vienreiz skatīties dūru cīņas, bet citreiz – gladiatoru spēles. Starp citu, gladiatoru cīņas sākotnēji bija ļoti pieticīgas, jo tā bija reliģiska ceremonija pie kapa par godu mirušajam. Ar laiku, pateicoties politikai, šīs cīņas pārvērtās par grandioziem šoviem amfiteātros (masu kultūra visu spēj padarīt par šovu). Tāpat arī ratu braukšanas sacīkstes sākotnēji bija reliģisks rituāls ražas novākšanas laikā (zemnieki veda ražu ratos, lai nestu pateicības upurus dieviem), bet pārvērtās par aizraujošu šovu, kura vajadzībām Romā tika uzcelta iespaidīga arēna – slavenais Circus Maximus, kas atradās blakus vēl vairāk slavenajam Kolizejam.

Impērijas laikā (I – V gs.) masu kultūra sasniedza patiesi grandiozus apmērus: lai milzīgās masas būtu mierīgas, imperatoriem bija jāgādā tautai maize un izpriecas milzīgos daudzumos. Un tas tika darīts ar patiesi impērisku vērienu: Romā bija gladiatoru un ratu braucēju komandas, skatītāju fanklubi, reklāma un investīcijas, ap šoviem grozījās milzīgas naudas summas un vārījās politikas dzira… Plus vēl globalizācija: romieši lieliski apzinājās masu kultūras nozīmi citu tautu pakļaušanā un piekopa tās ekspansiju ne tikai ar vērienu, bet arī sistemātiski un mērķtiecīgi. Visur tika būvētas pilsētas pēc Romas parauga – ar saviem senātiem, amfiteātriem, stadioniem, pirtīm, ceļiem utt. Visur valdīja romiešu masu kultūra, visur valdīja pax romana. Vēsturnieki to sauc par romanizāciju, kas ir cits nosaukums globalizācijai.

Jau Cēzars savā Gallijas aprakstā bija secinājis, ka visvairāk pretestību izrāda tās tautas, kuras vēl nav izbaudījušas romiešu masu kultūras preces, „kas padara dvēseles vājas un mazdūšīgas” ( Caes. De bello gall., 1, 1). Simts gadus vēlāk Tacits aprakstīja, ar kādām metodēm romiešu karavadonis Agripa pakļāva britus: ”Cerēdams ar izpriecu palīdzību pieradināt pie mierīgas un sakārtotas dzīves cilvēkus, kuri dzīvo vientulīgi un mežonīgi un tādēļ viegli ķeras pie ieročiem, viņš … uzstājīgi mudināja britus celt svētnīcas, forumus un mājas…Vēl vairāk, jauniešus no dižciltīgām ģimenēm viņš sāka apmācīt brīvajās mākslās … un tie, kam latīņu valoda vēl pavisam nesen izraisīja atklātu riebumu, dedzīgi ķērās pie latīņu daiļrunības studēšanas. Tam sekoja vēlēšanās ģērbties tā, kā mēs ģērbjamies, un daudzi ir ieģērbušies togās. Tā soli pa solim mūsu netikumi savaldzināja britus un viņi pieķērās portikiem, pirtīm un smalkām dzīrēm. Un to, kas bija līdzeklis viņu tālākai paverdzināšanai, viņi, būdami nepieredzējuši un vientiesīgi, dēvēja par izglītotību un apgaismību” (Tac. Agr., 21). Skaidrāk vairs nevar pateikt, mums atliek tikai kārtējo reizi konstatēt, ka nekas nav jauns zem Saules.

Protams, romanizācijas politika deva savus augļus – impērijas spožums vilināja barbarus un tie labprāt pārcēlās uz pilsētām, kur tie varēja baudīt komfortu un masu kultūru. Grieķu rakstnieks Strabons m.ē. I gs. sākumā, aprakstot kādu spāņu cilti saka, ka Turditānijas apgabala iedzīvotāji „pilnīgi ir nomainījuši savu dzīves veidu pret romiešu dzīves veidu un pat ir aizmirsuši savu dzimtu valodu. Lielāka viņu daļa ir kļuvuši par latīņu pilsoņiem un viņi ir pieņēmuši pie sevis romiešu kolonistus, tā kā viņi visi gandrīz pārvērtušies par romiešiem” ( Strab., C 151, III, 2, 15). Nav brīnums, ka Romas impērijas izskaņā dzejnieks Rutilijs Namanciāns jūsmīgi iesaucās: „kas par pasauli saucās līdz šim, kļuva par Pilsētu tagad”. Par Pilsētu ( Urbs ) romiešu sauca vienīgi Romu…

Kad Hjū Hefners svinēja savu 80. dzimšanas dienu, intervijā kādam žurnālam viņš teica, ka ir ļoti gandarīts par mūža veikumu, bet cīņa vēl nav beigusies-nākamais mērķis ir islāma pasaule, kurā žurnāls „Playboy” nesīs demokrātiskās vērtības. Komentāri ir lieki – Romas ideja tiešām ir mūžīga. Masu kultūra dzīvo un uzvar. Un noslēgumā – vārds Ortega-i-Gasetam: „masa ir tas, kurš peld pa straumi un kam nav orientieru.”