Gribētos mazliet dalīties pārdomās par LU Teoloģijas fakultātes pašpārvaldes rīkotajiem pasākumiem un konferenci. Par karnevālu nevarēšu neko teikt, jo nebiju.
Vispirms jau par 10. februāri.
Cēlos diezgan agri tanī dienā, jo jau 10 no rīta bija jāsākas radošajai darbnīcai Dekanāta zālē. Kad ap 10 tur ierados, dekanāta zāles durvis bija slēgtas. Devos lejā uz datorklasi, lai noskaidrotu lietas apstākļus. Tur man paskaidroja, ka visi pasākumi sāksies tikai 12,lai gan sākums uz afišas norādīts 10.Tad kāda no pasniedzējām devās lejā un arī prasīja, vai nekas nenotiks. Mēs augšā gaidījām. Pēc neilga laika uznāca Jānis Briedis un Toms Treibergs. Jānis Briedis paraustīja durvis un pavaicāja, vai dekanātā neviena nav. Laima Geikina atbildēja, ka nē. Tad tas sāka noskaidrot, kur būtu atrodamas dekanāta zāles atslēgas, kuras Laima Geikina paņēma un atslēdza telpu. Mēs visi iegājām iekšā. No sākuma studentu bija maz, bet pēc brīža sanāca. Mūsu uzmanībai tika piedāvāta tāda atrakcija kā radošā darbnīca. Tas gan bija interesants pasākums, jo bija jāizdomā tāds kā fakultātes logo. Pēc tam katra grupa savu darbu varēja prezentēt, kas bija labas iespējas vērtēt savu un pārējo runāt prasmi. Arī par tēju, kafiju, cepumiem bija ticis padomāts, lai gan tas nav galvenais-galvenā, manuprāt, bija kopā būšanas sajūta. Pēc radošās darbnīcas tika nolasīts referāts par LU vēsturi, ja nemaldos, tad Artis no 1.kursa mums visiem mācīja meditāciju, kas arī bija ļoti interesants pasākums. Pēc tam uzstājās Atis Sinka, Vēsma Cielava, Andris Namnieks(Džimba),kā arī Harijs Kadiķis ar bundziņām. Vispirms skanēja instrumentālie gabali, tad dziesmas. Daža laba dziedāšana gan izklausījās pēc kaķa blēšanas. Kad visa šī daļa bija beigusies, tad pienāca laiks, kad būtu jārāda filma un jādiskutē par to. Mūsu uzmanībai tika piedāvāta filma” Ījaba Ceļš’’. Jāsaka, ka jau sākumā, kad izskanēja šīs filmas nosaukums, daudzas meitenes teica, ka viņas jau iepriekš esot sacījušas pašpārvaldes locekļiem, ka šo filmu nevēlas skatīties, taču tas netika ņemts vērā, jo Atis Sinka ielika tieši šo filmu, nosauca režisorus, pateica-visu cieņu šiem vīriem un pats ar Jāni Briedi kaut kur aizgāja. Arī es nesaprotu, kādēļ tāda izvēle fakultātes jubilejas pasākumā ar bēru minorīgu ievadu jau filmas sākumā. To varētu salīdzināt ar kāzām, kur dejām visu laiku skan bēru mūzika. Filmu noskatījās apmēram kādi pieci cilvēki, tika arī paskaidrots, ka mēs visi esam tādā stāvoklī kā Ījabs, ka mums ir atņemtas zemes, mājas, mēs visi vārtāmies bedrē meža vidū. Nezinu, bet man liekas, ja kaut kas ir jāskatās tikai skatīšanās pēc, tad tam nav nekādas jēgas un nozīmes. Arī iecerētā diskusija par šo filmu nenotika.
Tad vajadzēja būt vēl vienai daļai-talantu laiks. Tas diemžēl nenotika, kaut gan līdz burziņam laiks bija 2 stundas. Līdz ar to rodas jautājums-Vai tiešām tikai šie četri studenti, kuri spēlēja kliņģera laikā, ir vienīgie talantīgie mūsu fakultātē? Vai varbūt arī šis, tāpat kā studentu domu nerespektēšana filmas izvēlē, bija dažu pašpārvaldes locekļu paņirgāšanās par studentiem?
Tā mēs līdz burziņam dabūjām divas stundas nīkt. Arī burziņš nebija izdevies, jo visas sākuma domas par spēlēm kaut kur izplēnēja gaisā kā pagājušo laiku ogles, izdūmodamas katra uz savu pusi. Un tad jau visi pamazām arī devās mājās. Un nobeigumā rodas pārdomas-kas palika atmiņā no šīs dienas? Man vismaz palika radošā darbnīca, kura arī pēc tam bija avots šim rakstam.
Arī konference 1; 2 bija ļoti labas,
tikai Jānis Briedis nezināja teikt, kur otrajā dienā tās notiek, jo lejā nebija, bet Mazajā Aulā. Tas man vaicāja-kas notiek ?Nekas jau nenotiekot, īsāk, viņš par to neko nezinot. Pašam sanāca ne uz visām konferencēm tikt, tomēr divu dienu laikā uz kurām tiku, sacīšu, ka tās bija labas. Piektdien tikai pamaz cilvēku bija. Pat Normunds Titāns visiem bija teicis nākt, jo studenti neesot zinājuši, jautājuši, vai šie lasījumi esot tikai referentu starpā. Droši vien, ja tie būtu tikai tādā aspektā, tad tam nebūtu nekādas jēgas, jo neviens jau nedzīvo un neko nedara par prieku sev pašam, bet citiem. Lielākā daļa šo pasākumu rīkotāju no pašpārvaldes pašos pasākumos nebija redzami, kas arī bija liels izbrīns, jo, ja bija vēlme kaut kā saliedēt fakultāti, tad viņiem pašiem bija aktīvi jāpiedalās un jāaicina piedalīties arī pārējie, nevis tas bija jādara pasniedzējiem. Tomēr gribētu paslavēt pirmā kursa pašpārvaldes studentus, kuri bija ļoti aktīvi. Tādas ir manas pārdomas par šiem pasākumiem. Kādas bija jūsējās? Gaidīšu atsauksmes! Un jūsu domas par šiem pasākumiem.
Autors Rihards Vuškāns
Tuvojoties plkst. 14, sāka nākt interesenti un aplūkoja izstādītos materiālus.
Kad sākās izstādes atklāšana, bija sanācis kopā krietns pulks.
Tālāk sekoja svinīgās runas un pateicības.
Pēc kora dziesmām, svinīgām runām un pateicībām, turpinājās sirsnīgas sarunas. Par godu TF dzimšanas dienai tika ēsts kliņģeris.
Pirmais runāja rektors Ralfs Kokins. Un viņš teica: Sabiedrībā jebkuros laikos valda sāncensības gars. Šajā pasaulē visur ir dažādas problēmas. Tomēr jātiecas pēc lielām dāvanām, kaut kā vērtīga. Visām zinātnēm pāri ir mīlestība. Mīlestība ir vērtība, cilvēcība… kāda visam jēga bez mīlestības? Bez mīlestības nekas nav derīgs un kalpo postam, karam, nāvei…Visi upuri ir veltīgi bez mīlestības: universitātei, sabiedrībai…Bez mīlestības neviena zinātne nekalpo nekam labam.
Otrais runu teica docents Juris Cālītis. Viņš teica: Vai mēs otram liekam ceļā šķēršķus? Cilvēki kļūdīsies, bet vai Tu priecājies par cilvēku kļūdām vai mīlestība priecājas par patiesību? Mīlestība panes visu un cer, ja viss liekas bēdīgs. Tīņi bērni ir egocentriski, agresīvi un viņu vajadzības ir pirmā vietā. 
Sprediķi noslēdza Andris Priede. Viņš stāstīja par Teoloģijas fakultātes 90 gadu vēsturi. “Trīs mācītāji stājās priekšā// un teica visu, kas tiem iekšā.” Šajā pasaulē daudzas zināšanas ir svarīgas, bet mīlestība ir pāri visam un tā paliks mūžīgi, atšķirībā no citām zināšanām. Mīlestība spēj kalpot un piedot.
Pēc dievkalpojuma valdīja brīva atmosfēra, kur varēja apsveicināties viens ar otru. Dievkalpojumu apmeklēja LU rektors 