You are currently browsing the tēma category
Displaying 1 - 4 of 4 entries.

Demonoloģija Vecajā Derībā

  • Posted on April 27, 2010 at 20:11

Runājot par dēmoniem VD kontekstā – par to identitāti, dabu un lomu, sarežģījumus sagādā vairāki aspekti – gan terminoloģija, gan vēsturiskā attīstība, gan teorētiskie aspekti.

Faktori, kas sarežģī VD demonoloģijas pētniecību:

1) Terminoloģija. Lietot jēdzienu „dēmons” attiecībā uz VD ir problemātiski, jo

a) Ebreju Bībelē nav sastopams viens jēdziens, kuru burtiski un nešauboties varētu tulkot kā „dēmons”;

b) Vairāki termini, ko iespējams varētu attiecināt uz dēmoniem, parādās vien dažās vietās un tas rada neskaidrības;

c) Vārdu „dēmons” iespējams attiecināt uz diviem pavisam atšķirīgiem konceptiem: ļaunajiem gariem un neitrālajiem, anonīmajiem dieviem vai vienkārši gariem. VD sastopami gan vieni, gan otri.

2)Vēsturiskā attīstība. Arī sarežģī demonoloģijas pētniecību. VD nepiedāvā vienkāršu un loģisku dēmonu attēlojumu. Lielākā daļa pētnieku piekrīt, ka skatījums uz dēmoniem senajā Izraēlā pakāpeniski kļuva arvien negatīvāks un komplicētāks, lai arī to grūti pamanīt, lasot VD. Pētnieki piedāvā vairākas iespējamās teorijas:

a) Ticība neatkarīgiem dēmoniem kā ļaunajiem gariem vienmēr bijusi daļa no Izraēla teoloģijas.

b) Jau no pašiem pirmsākumiem ticība dēmoniem kā ambivalentiem gariem vai kā Dieva izpausmēm bijusi nozīmīga Izraēla teoloģijas sastāvdaļa. Vēlāk šī pārliecība dēmonus transformēja „labajos garos” (eņģeļos) un „ļaunajos garos” (dēmonos).

c) Ticība dēmoniem kā ļaunajiem gariem bija vēlāko laiku parādība – tad, kad sāka likties nepieņemami sliktās norises cilvēka dzīvē saistīt ar Dieva gribu.

d)Dēmonu tēls poētiskajos tekstos samazinājās līdz ko starptestamentālajā literatūrā palielinājās dēmonu cita veida izpratne – parādījās Sātana tēls, dēmoni, ļaunie gari.

3)Teorētiskie aspekti. Pētīt dēmonu identitāti, dabu un lomu ir sarežģīti arī teorētisku aspektu dēļ:

a) Dēmonu pētniecība VD kontekstā izmanto daudz salīdzinošos materiālus, arī no citām seno tuvo austrumu kultūrām.

b) Daudzkārt dēmoni gan VD, gan citos seno tuvo austrumu tekstos parādās poētiska rakstura darbos. Tas raisa diskusiju, kā tos interpretēt – kā literāras piezīmes par reāliem, ķermeniskiem fenomeniem vai kā poētiskus simbolus vai personifikācijas, vai arī kā piezīmes par reāliem dēmoniem vai dievībām.

c) Problēmas sagādā vārda „dēmons” tulkošana, ko ietekmējuši vairāki faktori: filoloģiski apsvērumi, teoloģija, izpratne u.tt.

d) Dēmoni VD noteikti jāaplūko plašākā kontekstā nekā tikai VD ietvaros, jo priekšstatus par tiem ietekmējušas gan dažādas senas maģiskas tradīcijas, populārā reliģija, oficiālais kults, poētiskie simboli un psiholoģija.

Dēmoni VD

Visa iepriekšminētā rezultātā demonoloģija VD nav konsekventa. Populārākā izpratne par dēmoniem ir kā par ļaunajiem gariem, kuri dzīvo gruvešos un/vai tuksnesī un rada slimības, dabas katastrofas un citas nelaimes. Par spīti tam, VD identificējami arī cita veida dēmoni – gan neitrālas dabas, gan pat pozitīvas.

  1. šēdīm un sēirīm. Liela daļa pētnieku dēmonus VD iedala divās daļās: šēdīm – dēmoni un šēirīm – dēmoni/satīri. Atsauces uz šiem dēmoniem parādās divās vietās: dēmonu kā viltus dievu vai elku pielūgšanas kontekstā (Deut/5. M. Gr. 32: 17; Ps. 106: 37 – šedīm; Lev/3. M. Gr. 17: 7, 2 Chr/2. Laiku grāmata 11:15 – sēirīm) un tiesas kontekstā (Jesajas 13:21, 34: 14), kur daži dēmoni palikuši starp drupām pēc Dieva tiesas.
  2. Lilita un Azazels – divi specifiski un atšķirīgi VD minēti dēmoni. Lilita ir sieviešu kārtas dēmons, pieminēta Jesajas gr. 34: 14, kopā ar citām mežonīgām un pārdabiskām būtnēm. Ārpus VD, Lilita pieminēta vairākos seno tuvo austrumu tekstos, rabīnu literatūrā, atrasts viņas attēls, kur Lilita attēlota kā sieviešu kārtas dēmons, kas zog bērnus, kā arī Lilita uzskatīta par Ādama pirmo sievu ar negantu raksturu.

Azazels – šis vārds parādās Lev/3. M. Gr 16. nod., kur Azazels ir mistiska būtne, kurai tuksnesī tiek sūtīts āzis. Lai arī citkārt Azazelu identificē ar šo pašu āzi vai arī ar vietu tuksnesī, lielākā daļa pētnieku uzskata, ka Azazels ir dēmona vārds, kam šis āzis 3. M. Gr. Tiek sūtīts.

  1. Dēmoni – dabas fenomeni vai katastrofas. Vairākkārt jēdziena „dēmons” lietojums attiecināms uz dabas fenomeniem vai katastrofām. Hozejas 13: 14, Habakuka 3:5 – deber – mēris, sērga. Deut/5.M. gr. 32: 24, Jesajas 28: 2 – qeteb – iznīcināšana. Deut. 32: 24, Habakuka 3: 5 – rešep – uguns. Psalmi 91 – 5 – pahad laylah – uzbrukums naktī. Psalmi 78 – 48 – bārād – aukstums. Līdzīgi dēmoni atrodami arī citos seno tuvo austrumu tekstos. Svarīgi, ka daudzkārt dēmoni saprotami nevis kā paši šie postījumi, bet gan viņu atbildība par tiem.
  2. Ļaunie gari – dēmoni.

a)      Dzīvniekveidīgi dēmoni. Zālamana pamācības 30: 15 – alūkāh – vampīrs, asinssūcējs. Num/4. M. Gr. 21: 6, 8; Jesajas 14: 29, 30: 6 – šērāpīm – lidojošas, uguņojošas čūskas

b)      Būtnes, kas saistās ar pazemi. Jesajas 28: 15, 18, Jeremijas 9: 20 – mavet – nāve. Psalmi 41: 9 – debar belial – Beliala lieta/vārds.

c)      Citi termini…Psalmi 91: 5, Ījaba 6:4, 34: 6 – hēs – (dēmoniska) bulta.

d)      Visbeidzot daži pētnieki dēmonus saprot kā vārdā nenosauktos – anonīmos – dievus un/vai garus. Dažkārt labi zināmais termins elohīm saprasts tieši šādā nozīmē. Piem. Exodus/2/ M. Gr. 31: 3, 1. Samuela grāmata 10: 10, 16: 15 – 16.

Dēmonu nozīme

Daži pētnieki uzskata, ka senajā Izraēlā pastāvējusi plaši izplatīta ticība dēmoniskajiem spēkiem, kas vēlāk tikusi apspiesta. Citi šo ideju kritizē, brīdinot piesardzīgāk interpretēt šādus reti un maz sastopamus dēmonu piemērus VD. Lielākās daļas pētnieku viedoklis atrodas kaut kur starp šiem abiem. Zināma ticība dēmoniem noteikti pastāvējusi kādos senās Izraēlas sabiedrības slāņos noteiktā laikā.

Dēmonu saistība ar Sātanu

Visbeidzot jāatzīst, ka VD kontekstā Sātans un tie dēmoni, kas pieminēti iepriekš nepavisam nav viens un tas pats, starp tiem nav arī nekādas saistības. 1. Laiku grāmatā 21: 1 tomēr minēts vārds „sātans”, kas varētu tikt uztverts ar dēmonisku nozīmi, jo nav personvārds. Sātans – kā persona – VD pamatā nozīmē pretinieku un apsūdzētāju, turklāt viņš darbojas vienīgi sadarbībā ar Dievu vai pēc Dieva norādījumiem. Ījaba grāmata 1, Zaharijas grāmata 3: 1.

Sātans VD

1) Sātana nozīme. Pastāv šaubas, vai lietvārds šātān ir attiecināms un saistīts ar darbības vārdu šātan. Šis darbības vārds VD parādās sešas reizes (Ps 38 – 21, 71 – 13, 109 – 4, 20, 29; Zaharijas 3: 1). Problēma rodas brīdī, kad tulkotāji cenšas atrast piemērotu ekvivalentu vārdam „sātans”, proti, rodas izvēle starp tādām nozīmēm kā apsūdzētājs, neslavas cēlājs, pretinieks jeb ienaidnieks.

Piemērots variants būtu kaut kas starp apsūdzētāja un neslavas cēlāja nozīmēm, bet šāda vārda nav. Vispārinot var sacīt, ka vārdam sātans pamatā piemīt apsūdzētāja nozīme, kā papildnozīmes var minēt neslavas celšanu un pretinieku, atkarībā no konteksta.

2) Sātans kā Cilvēciska būtne. Pirmais cilvēks, kas VD nosaukts kā „sātans” ir Dāvids. 1. Samuēla gr. 29: 4 – Dāvidu par „pretinieku” nosauc filistieši. Līdzīgi piemēri atrodami arī tālākā tekstā. Šeit ar vārdu „sātans” saprasts militārs ienaidnieks. Pēdējā atsauce uz sātanu kā cilvēcisku būtni atrodama Psalmos 109: 6: „un sātans lai stāv viņam pie viņa labās rokas!” – jāpiezīmē, ka starp psalmu pētniekiem tomēr pastāv arī maz izplatīts viedoklis, ka šis sātans tomēr ir domāts kā debesu būtne.

3) Sātans kā debesu būtne. Četrās VD grāmatās jēdziens „sātans” domāts kā debesu būtne. Num/4. M. Gr. 22: 22, 32; Ījaba grāmata 1 un 2; Zaharijas grāmata 3: 1 – 2 un 1. Laiku grāmata 21: 1.

Nobeigumā, tik tālu ir redzams, ka Sātans kā persona (ar noteikto artikulu) ir neslavas cēlājs (kā Ījaba grāmatas 1. un 2. nodaļā), Dieva kalpa apsūdzētājs (kā Zaharijas grāmatā 3: 1), Izraēlas valdnieka maldinātājs, kārdinātājs (kā 1. Laiku grāmatā 21: 1 – sātans mudināja Dāvidu uzsākt tautas skaitīšanu), taču jāatceras, ka Sātans šajos tekstos neko nedara bez Dieva ziņas, tas nozīmē, ka viņš ir arī nolemtas darbības vai vienošanās izpildītājs. Nepārprotami VD sātans (un arī pārējie dēmoni) ir saistīti ar grēku. Kā teicis viens no VD pētniekiem Jehezkel Kaufmann, „Bibliskā reliģija nespēja samierināties ar ideju, ka universā pastāv spēks, kas ir spējīgs un atļaujas nepakļauties Dieva autoritātei un darbojas opozīcijā. Tādejādi, tā centās šo ļaunumu transformēt no metafiziskas sfēras morālā – grēka sfērā.”

Sātans VD apokrifos

Kopumā jāsaka, ka Sātans VD apokrifos pieminēts daudz biežāk un plašāk, nekā VD. Iespējams, ka to ietekmējusi Persijas reliģija zoroastrisms un tajā balstītais duālisms. Apokrifos atveidots pasaules redzējums, kas vairāk līdzinās kaujas laukam vai teritorijai, kurā par ietekmi cīnās labdabīgās un nenovīdīgās dievības. Tomēr ir grūti izsekot, kā Persijas reliģiskās idejas ieguva savu autoritāti un nokļuva šajos jūdu pierakstos. Taču tādā gadījumā VD grāmatās būtu jāsaskata vairāk lojalitātes pret Persijas reliģiju. Stabilāka ir pētnieku pārliecība, ka demonoloģija apokrifos reprezentē Izraēlas mitoloģiju, kas bija plaši izplatīta VD laikā un tika apspiesta, jo bija naidīga ortodoksālajam monoteismam.

(no Anchor Bible Dictionary 2. un 5. sējuma)

Autors: Ilze Zicāne TF 1. kurss



Continue reading Demonoloģija Vecajā Derībā »

1 comment »

GRĒKS Vecajā Derībā

  • Posted on April 27, 2010 at 17:38

VD sākotnēji nav vienota jēdziena, kas ir grēks. VD ir pilna ar norādēm uz grēka izdarīšanu noteiktās vietās, noteiktā laikā un noteiktiem cilvēkiem. Bet mēs reti atrodam teoloģisku atspoguļojumu „grēkam” kā reliģiskam fenomenam. Childs uzsver, ka Grēks atbilstoši VD nav novirzīšanās no kāda abstrakta morāles standarta, bet ir pārkāpums tieši pret Dievu (Gen 20:6; Un Dievs sacīja viņam sapnī: „Arī Es zinu, ka tu ar nevainīgu sirdi to esi darījis, un Es pats atturēju tevi, ka tu negrēko pret Mani, tāpēc Es tevi pasargāju, ka tu viņu neaiztiki. 1Sam.1:25 Kad cilvēks pret cilvēku grēko, tad Dievs var salīdzināt, bet, kad cilvēks apgrēkojas pret To Kungu – kas tad var uzņemties tam būt par salīdzinātāju?). Tas iznīcina attiecības un ir brēcošs apvainojums. Paralēli darbības vārdi apraksta „grēku” ar tādu pašu intensitāti – pārkāpumu. Likumpārkāpēji ir tie, kas ‘ienīst’ Jahvi (Ex.20.5 Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešajam un ceturtam augumam, tiem, kas Mani ienīst).  Grēks ir attēlots kā savijies un izkropļots Dieva ceļš (‘wh), kurš veidojas no blēdīgas sirds (Jer.3:21 Klau! Kalnu augstienēs sadzirdamas raudas, nemitīgas Israēla bērnu vaimanas un žēlabas, tāpēc ka tie staigājuši greizus ceļus un aizmirsuši To Kungu, savu Dievu). Tie, kuri novirzās no pareizā ceļa – baušļiem – ir nekaunīgi un nolādēti (Ps.119:21 Tu norāji lepnos un pārgalvīgos; nolādēti ir, kas aizmaldās projām no Taviem baušļiem). Ir grēki kurus izdara netīši, ir, kurus izdara nekaunīgi – „ar paceltu roku” (Num.15:30 Bet tai dvēselei, kas to dara ar paceltu roku, vai tas ir jūsu vidū dzimušais vai svešinieks, tāds zaimotājs Tā Kunga priekšā, – un tai dvēselei ir jātop izdeldētai no savas tautas.), tādus grēkus nevar piedot. Likumpārkāpējiem ir jāiztur sekas un vaina. Ir daži apgalvojumi Psalmos, kuri ir nedaudz noteikti savā tendencē, bet tiem arī ir parasti sava atkāpe no pašu rīcības ar kuru runātājs (stāstītājs) sevi uzlādē. Nav viens vienots vārds, ar kuru varētu saprast jēdzienu „grēks”.

Trīs populārākie jēdzieni ar kuriem tiek domāts „grēks”.

1)      ht’ – pārkāpums

Šis vārds VD tiek lietos visbiežāk – 595 reizes. Šī vārda nozīme ir vienkārša – „būt maldīgam/kļūdīgam”, „būt vainīgam”, „pazaudēt mērķi”. Šis vārds, piemēram, tiek minēts stāstā par Benjaminu (Soģ 20:16), stāstā par straujo cilvēku, kurš „pazaudē” pareizo ceļu (Salamana pamācības 19:2), arī Ījaba 5:24, kur šis vārds lietots ar nozīmi, ka tev nekas netrūkst savā īpašumā. Šo vārdu var saistīt vairāk ar tādu kā ētisku pārkāpumu pret otru cilvēku (2Ķēniņu 18:14, Gen 31:36 utt), teoloģiskā jēga šajā jēdzienā parādās, kad šis pārkāpums ir vērsts pret Dievu vai pret kulta sfēru.

2)      pš’ – noziegums

Šis vārds VD tiek minēts vismazāk reižu no trim populārajiem – 135 reizes. Jēga šim vārdam ir apzināts, uz zināšanām balstīti normu vai standartu pārkāpumi. Parasti šis termins netiek attiecināts uz vienkāršu kļūdu, kas ir hatā gadījumā. Šis vārds tiek minēts vietās, kur tiek stāstīts par starptautisku politiku, kur šim vārdam ir nozīme „uzticības pārrāvums caur vardarbību” – latviski (1965.g. Bībelē) tas tiek tulkots kā atkrita, piemēram:  1 Ķēniņu 12:19 Tā Israēls atkrita no Dāvida nama, kā tas ir līdz pat šai dienai , 2.Ķēniņu 1:1Pēc Ahaba nāves Moābs atkrita no Israēla. Politiskā nozīme ir ietverta pāša teoloģiskajā nozīmē – kā pretestība pret Jahvi (1ķēniņu 8:50, Jesaja 1:2 Jeremija 3:13).

3)      ‘wn – vaina

Šis vārds Vd tiek minēts 229 reizes. Šis vārds ir ļoti reliģisks – tas gandrīz vienmēr tiek lietots tikai gadījumos, kad jāapzīmē morāla vaina vai nekrietnība pret Dievu (reti kā vaina pret cilvēku (1Sam 20:1 Tad Dāvids bēga no Najotas pie Rāmas, un viņš nāca un sacīja Jonatānam: „Ko es esmu darījis? Kāda ir mana pārkāpumu vaina, un ar ko es esmu noziedzies tava tēva priekšā, ka viņš tīko pēc manas dzīvības?„)). Šis vārds apzīmēt gan „grēku”, gan izrietošu „vainu”, gan „sodu” vai pat visus vienlaicīgi. Piemēram, Gen 4:13 Tad Kains sacīja Dievam: „Mans noziegums ir tik liels, ka es to nespēju panest.” – te lietotais ‘awon skaidri apzīmē „vainu” (tiesas un psiholoģisko) vai „sodu”, bet visticamāk, ka ietver abus šos jēdzienus.

Protams, VD pastāv arī citi vārdi, kas apzīmē grēku…

Āšām…, rāšā…, ven …

Pirmatnējā vēsture runā par cilvēku, kurš ir limitēts savās iespējās. Viņš ir ierobežots ar nāvi, var izdarīt pārkāpumu, noziegumu. Nepastāv neviens bez trūkumiem. Ja cilvēks ir saprotams kā Dieva radība, tad šie ierobežojumi ir saprotami kā daļa no cilvēka un Dieva attiecībām. Un Dievs iejaucas pret grēku, jo tam piemīt kavējošs, traucējošs un postošs efekts uz cilvēka eksistenci un, protams, attiecībām ar Dievu. Tomēr galvenais cilvēka fenomens „sliktā sirdsapziņa” apstiprina to, ka nekas no šī nav īpaši svarīgs. Tāpēc mēs par grēku dzirdam jau pirmatnējā vēsturē. Tas rada iespaidu, ka pārkāpums, ko mēs saucam par grēku, ir daļa no cilvēka eksistēšanas būtības. Ne reliģija, ne uzskati un citi iemesli to nevar mainīt. To apstiprina fakts, ka ierobežojumi pieder pie cilvēka eksistences un fakts, ka tas var apdraudēt kādu vai pat pašu.

Tātad kas tāds notika, ko cilvēks izdarīja attiecībā uz Dievu, ka Dievs ieviesa vardarbību viņa pastāvošajā kārtībā? Grēka iebrukšana un izplatīšanās sākās ar cilvēka bezatbildību pret laba un ļauna atzīšanas koka. Atsaucoties uz ebreju valodas lietojumu, stāstītājs apzīmējot šo augļu koku izmanto vārdus „labā un ļaunā atzīšanas koks”, kas nozīmē daudz vairāk kā parastu inteliģenci. Vārda  עדי nozīme ir zināšanas visās lietās un tajā pašā laikā arī meistarīgi sasniegumi visās lietās un noslēpumos, šeit labs un ļauns nav jāsaprot vienpusēji, bet gan kā „visas lietas”. Cenšoties palielināt savu esamības būtību, rīkošanās iespējas pēc saviem ieskatiem un meklējot iespējas līdzināties Dievam (ne jau burtiski), cilvēks izsoļoja no vienkāršas paklausības Dievam. Šajā gadījumā tas noveda pie zaudētas dzīves patīkamā dārzā Dieva tuvumā. Viss kas cilvēkam palika ir: smags darbs, sarežģīta cīņa ar ļaunumu un beigu beigās būt par nāves upuri. BET līdz šim neviens no grēku apzīmējošiem terminiem netiek minēts. Pirmo reiz grēks (חטא) tiek minēts Genesis 4:7 (Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu! Un Kains runāja ar savu brāli Ābelu.) Pirmā pāra dēls nogalināja savu brāli, tāpēc, ka viņš bija dusmīgs par to, ka Dievs izrādīja labpatiku tieši viņam. Viss beidzās ar to, ka Dievs izdzirdēja kā brēc Ābela izšļakstītās asinis un padzina slepkavu prom no auglīgās zemes. Tomēr tā galīgi nebija, ka Dievs pameta Kainu pavisam – viņš brāļa slepkavai deva aizsardzību pret citiem cilvēkiem, lai tie to nenogalinātu(Gen IV:15). Tomēr Kaina pēcnācēju vidū atriebības iekāre un atmaksa pārauga visas robežas. Bet lielākā katastrofa vēl bija priekšā. Šī katastrofa bija nopietnākā kāda bija bijusi, tagad robežas starp cilvēku un debesu esamību tika nojauktas vispār. Jahve nolēma iznīcināt cilvēci to sodot ar plūdiem. Tikai viens tika pasargāts. Un jauno pēcnācēju tēvs tagad bija Noa, kurš arī garantēja dzīvības turpināšanu. Bet drīz vien plūdiem sekoja cita katastrofa – lielais tornis, kuru cilvēki iesāka celt. Vēl nepabeigts tas tika nojaukts, sajaucot cilvēkiem valodu – tie vairs nesaprata cits citu.

Šajā pirmatnējā vēsturē atklājas arī Dieva kā radītāja attieksme pret cilvēka pārkāpumiem. 1)Dievs gan iejaucas kā tiesnesis. Tas ir Dievs, kurš visā pasaulē izplatot neatkarīgu tiesu pret pārkāpumiem ierobežo ļaunumu. 2)Plūdu stāsts mums parāda pavisam citādu Dieva reakciju uz cilvēka pārkāpumiem. Plūdu beigās Dievs apgalvo, ka vairs nekad nenolādēs zemi cilvēku dēļ un neiznīcinās visu dzīvo, jo „cilvēka sirdstieksme ir ļauna no mazām dienām „ (Gen.8:21).

Pravietojumu literatūra ir viens garš protests pret daudzajiem grēka izpausmes veidiem – gan pret Dievu, gan pret tuvāko.

Grēcīgs cilvēks VD ir attēlots nevis kā individuālās ciešanās pavadot vienatnē ar spīdzinātu sirdsapziņu bet drīzāk kā viens, kuram ir dota iespēja grēkus izpirkt caur vispāratzītiem upurēšanas rituāliem. Leviticus grāmatā ir noteikti rituāli, kuri atceļ grēku caur dažādām upurēšanas formām. Arī Psalmos parādās pašu cilvēku attieksme pret šo kultu. Ps.4:6ET5 Nesiet taisnības upurus un paļaujieties uz To Kungu!; Ps.20:4ET3 (Lūgšanā par valdnieku)Lai viņš tev sūta palīdzību no svētās vietas un atbalstu no Ciānas! Lai viņš piemin visus tavus upurus, tavus dedzināmos upurus lai Viņš nenoraida!; Ps.51:6ff (Dāvida grēku nožēlas lūgšana).., lai tu paliec taisns savos spriedumos un nevainojams savā tiesneša darbā!;  Ps.66:17

Par piedošanu VD runā dažādi dažādos gadījumos.

Lasot VD var ievērot, ka tā nerunā visos gadījumos vienādi par grēku un Dieva piedošanu. Sēru (žēlabu) Psalmos mēs varam  lasīt, ka cilvēku runāšanu ar Dievu kombinē ar lūgumu Dievam palīdzēt un lūgumu piedošanai, citos tas nemaz nav minēts. Tāpat arī ir ar psalmiem, kuros var lasīt par grēksūdzi, kamēr citos nekas nav minēts. Grēku piedošana nav daļa no katras sastapšanās ar Dievu. Tas parasti tiek attēlots patriarhu stāstos, kuros ir attēloti attiecības starp patriarhiem un viņu Dievu, kuros gandrīz nekas netiek minēts vispār par grēku un pret Dievu un Dieva piedošanu.

Jāzepa stāstā grēks un piedošana ir dominējošais motīvs, bet tas ir attēlots kā notikums starp cilvēkiem, ne kā starp cilvēku un Dievu. Šis stāsts precīzi atklāj kaut ko, kas ir svarīgs izprotot grēku un piedošanu VD. Tas parāda, ka grēks vai vaina rodas gadījumā starp divām pusēm. Pārkāpums salauž šalom (brīvību), kopības vienotību, un parāda vismaz vienu kā ciešanu upuri (no kopienas). Grēks vai vaina kopienā vienmēr izsauc ciešanas.

Jāzepa stāsts rāda arī ko ļoti svarīgu attiecībā uz piedošanu. Piedošanai ir savs laiks. Viss nenotiek pēc shēmas grēks-atzīšana-piedošana. Noteiktais laiks bieži nāk daudz vēlāk – kad atzīšana un piedošana ir iespējamas. Grēka atzīšanai ir jāveic tāls ceļš pirms pienāks piedošana.

IESPĒJAMIE IESMESLI GRĒKAM:

1) Kad Dievs pateica, ka viss, ko viņš ir radījis ir labs, to sakot viņš nedomāja, ka Ādams bija vislabākais, ko varēja radīt – tas jau liecina, ka var pastāvēt arī kaut kas ļauns. Bet Dievam nav zināms nekas par grēka autoru; viņš nav grēka radītājs, tieši pretēji – tas kaut kas pretējs Dievam, viņa būtībai, Cilvēki paši kļūst grēcīgi, piemēram, Ādams un Ieva tādi kļūst pēc grēkā krišanas. Bet, kad šī grēkā krišana notiek – Dievs nav pārsteigts, viņš nezaudē kontroli pār situāciju. Viņš zina kāpēc tas ir noticis un piedāvā risinājumu.

2) Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti – darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā! (Mih.6:8)

Jau Genesis2, pirms „kritiena”, cilvēka dzīve ar Dievu ir parādīta kā brīvība kopībā, tikai zem pavēles: „tev nebūs ēst..”.

Israēlas teoloģija nekad nav šaubījusies par to, ka grēks ir raksturīga raksturiezīme cilvēkiem. Ps.143:2 Un neej tiesāt savu kalpu, jo tavā priekšā nav neviena taisna dzīvajo vidū.

Cilvēks beidzot uzdrošinājās rīkoties pēc saviem ieskatiem, un tā bija izlaušanās brīvībā, pieprasot tiesības uz savu personisko kļūdu…

Izmantotās grāmatas:

1. Gerhard von Rad. Old Testament Theology.

2. Brevard S. Childs. Biblical Theology of the Old and New Testaments: Theological Reflection on the Christian Bible

3. Claus Westermann. Elements of Old Testament Theology.

4. The Anchor Bible Dictionary. Volume 6

5. The International Standard Bible Encyclopedia

6. Guntis Dišlers. Dievs un cilvēku vēsture VD (no šī ir tikai ņemti mazsvarīgo grēku nosaukumi)

Autors: 1. kursa studente A

Continue reading GRĒKS Vecajā Derībā »

Care to leave a comment? »

UPURIS Vecajā Derībā

  • Posted on April 27, 2010 at 17:32

Vecās derības tekstos ir sastopami 2 termini: minha (dāvana) un qorban, „atnesa tuvu” (ar nozīmi, uz altāra). Pamat termins upurim ir zabah t.i. „kaut” .

Saknes burti zbh arī parādās vārdā mizbeah („altāris”). Kā arī šis vārds „mizbeah” var būt pārtulkots kā „kaušanas vieta”.

Israēlieši varēja ziedot dāvinājumus, bet dāvinājumus nededzināja uz altāra. Dāvanas: desmitā tiesa (ma¢ašer), pirmos augļus (bikkurim), wave-offering (tenupa) heave-offering (teruma).

Kristietības un Jūdaisma tradīcijas pamatos ir upurēšanas koncepcija.

M.Maimonides (1135-1204) grāmatā Guide for the Perplexed, atsaucās uz praviešu kritiku (1 Sam 15:22, Jes 1:11, Jer 7:22-23), ka Dievs nav prasījis no cilvēces upurus. Mozum tika doti likumi, lai cilvēki varētu pretoties tā laika pagānisma valdzinājumam. Daudzi cilvēki par upura mērķi uzskata tā simbolisko nozīmi, dzīvnieku upurēšana ir saikne starp Dievu un cilvēci. Tylor uzskatīja, ka upuris ir „ dāvana dievībai, ja tā būtu cilvēks”, viņš definēja upurēšanu ar formulu: „es tev dodu un pretī arī sagaidu kaut ko”. Frazier savā teorijā apgalvoja, ka visi upuri ir radušies no rituāla „slaying a „divine king”” (dievišķā ķēniņa slepkavība). Rituāla slepkavība ir veids, kā palīdzēt augu augšanai. Robertson Smith uzskatīja, ka upurēšanas pirmavoti ir meklējami totēmisko dzīvnieku slepkavošanā, kas reprezentēja gan cilti, gan tās dievu. Upura gaļas ēšana nodrošināja cilts ļaudīm sakaru uzturēšanu ar cilts dievu – mistisks upura mērķis. Tikai pēc laika, upuri sāka uzskatīt par dāvanu dievam. Upurējamais dzīvnieks pārvēršas par starpnieku starp profānā un sakrālā pasaulēm, jo upura ķermenis pieder profānajai pasaulei un tā dzīvība pieder sakrālajai pasaulei. Viena problēma ar dāvinājuma teoriju, kā cilvēks var dot tik maz (vienu dzīvnieku) un saņemt tik daudz ( svētību apsolījumus)

Israēls upurēja dedzināmo upuri, ebreju valodā ¢ola (Leviticus 1; 6:8-13); graudu upuri – minha (latviešu Bībelē tiek izmantots termins – ēdamais upuris) (Leviticus 3; 7:11-26), lai parādītu YHWH savu uzticību, lojalitāti un pateicību. Savukārt, kad Israēls cieta neveiksmi, nīdēja un atsvešinājās no Dieva, tad upurēja: grēku upuri hatta’t (Leviticus 4:1-5:13, 6:24-30), vainas upuri ‘ašam (latviešu Bībelē tiek izmantots termins – vainas izpirkšanas upuris) (Leviticus 5:14-19, 7:1-10). Dedzināmais upuris (¢ola), (Lev 1) ir visizplatītākais un Bībelē visvecākais upuris, kam bija liela nozīme publiskā pielūgšanā (Num 28-29) un šķīstīšanās rituālos (Lev 12:6, 8; 14:19, 22; 15:15, 30; 16:24). Upurēja tēviņus, kad upurēja putnus, tad upurēšanai derēja gan tēviņi, gan mātītes. Viss dzīvnieks tika sadedzināts uz altāra. Bet priesteris saņēma dzīvnieka ādu (Lev 7:8).

Israēls nopietni izturējās pret grēku un atsvešināšanos, bet bez patoloģiskās intereses, jo ar YHWH žēlsirdību vaina un grēks tiek piedoti un aizmirsti.

Dieva godināšana tā ir Dieva likumu, morāles un ētikas normu, kā arī rituālu likumu ievērošana un izpildīšana. Rādīties Dieva priekšā, neievērojot Viņa taisnīgās prasības, nozīmē apvainot Viņu.(Jes 1:11-17: Amos 5:21-22). Dievs upurus neēda.

Ja Man gribētos ēst, tas Man nebūtu tev jāsaka, jo Man pieder pasaule un viss tās pilnums.

Vai tad lai Es ēdu vēršu gaļu un dzeru āžu asinis?

Nes Dievam pateicību kā upuri un tā pildi Visuaugstākajam savus solījumus!

(Ps. 50:12-14).

Upuris un citas pielūgšanas formas ir paņēmiens, lai godinātu Dievu kā Ķēniņu. Israēliešu pielūgšana ir aprakstīta Exodus, Leviticus un Numeri grāmatās. Leviticus ir likumu un noteikumu grāmata un ietver visus izraēliešu Dieva godināšanas aspektus. Lielā daļā grāmatas runāts par dažādiem upuriem – kad un kā jāupurē, kādas ir priesteru un augstā priestera priekštiesības un pienākumi un kādi ir likumi levītiem. Šeit minēti daudzi ceremoniālās nešķīstības iemesli, doti brīdinājumi nekļūt ceremoniāli nešķīstiem un norādījumi, kā rīkoties, lai noņemtu ceremoniālo nešķīstību.

Upuri tika pienesti Dievam kā dāvanas. Ebreju termins „graudu upuris” arī nozīmē „dāvanu” (Gen 32:19) vai „nodevu” (2 Sam 8:2). Kā arī asinis no grēku un vainas upuriem tika izmantotas svētnīcas šķīstīšanai. Visnozīmīgākā daļa dzīvnieku upurēšanā bija asins izliešana uz altāra. Ar dzīvnieku asinīm apšļakstīja altāra malas un altāra ragus, šādā veidā upurēšana atšķīrās no lopu kaušanas. Dzīvnieku tauki un iekšas piederēja Dievam (Lev 3:16). Tikai priesteris dedzināja upurus uz altāra. (Lev. 3:5, 11). Par saviem pakalpojumiem, priesteris saņēma daļu no upura. Upurēšanas dzīvnieki – liellopi, aita, kaza, dūja, balodis. Upurēja tikai mājas dzīvniekus, saskaņā ar kašrut likumiem savvaļas dzīvniekus (briedis, gazele, stirnu buks, savvaļas āzis, kalnu āzis, antilope, kalnu aitas; Deutr 14:5) varēja ēst, bet tie nebija piemēroti upurēšanai.

Veģetārajiem upuriem izmantoja kviešus, miežus, olīveļļu, vīnu, vīraku. Visiem upuriem vajadzēja uzbērt sāls (Lev 2:13, Ecēh 43:24). Upurējamajiem dzīvniekiem vajadzēja būt nevainojamiem, t.i. bez slimībām, bez ievainojumiem un nekastrētiem (Lev 22:17-25).

Miera upuris – šelomim (Lev 3) (latviešu Bībelē tiek izmantots termins – pateicības upuris) šis upuris tika pienests gadījumā, kad cilvēks gribēja paēst gaļu. Upurējamie dzīvnieki: vērsis, govs, aita, kaza (tēviņš vai mātīte). Rituāla izpildītājs saņēma labo augšstilbu un upura krūšu gabalu saņēma visi pārējie priesteri. (Lev 7:31-34). Atlikušo gaļu saņēma cilvēks, un šo upura gaļu vajadzēja apēst tajā pašā vai nākamajā dienā (Lev 7:15: 19:6-8).

Miera upura grupas: – upuris kā pateicība (toda); – labprātīgs upuris (nedaba); svinīgā solījuma upuris (Lev 7:11-18) (neder). 107 Psalmā  ir minēti gadījumi, kad tika pienests Dievam pateicības upuris: veiksmīga tuksneša pāriešana, atbrīvošanās no cietuma, izveseļošanās gadījumā, par izdzīvošanu jūras vētrā. Pateicības upuri upurēja kopā ar dažāda veida mīklas plāceņiem (Lev 7:12), kurus vajadzēja apēst tajā pašā dienā.

Svinīgā solījuma upura piemērs ir dots 2 Sam: „ Bet pēc četriem gadiem Absaloms sacīja ķēniņam: “Lūdzu, es gribētu iet uz Hebronu izpildīt savu solījumu, ko es Tam Kungam esmu solījis. Redzi, kad tavs kalps vēl dzīvoja Gešūrā, Sīrijā, tad tas deva solījumu, sacīdams: ja Tas Kungs man būs ļāvis atgriezties atpakaļ Jeruzālemē, tad es kalpošu Tam Kungam.” Labprātīgs upuris netika reglamentēts. Labprātīgu upuri un svinīgā solījuma upuri varēja apēst divu dienu laikā. Netika pieļauta upura ēšana trešajā dienā (Lev 7:15-18).

Ordinācijas upuris (millu’im) (priesteru iesvētīšanas upuris) bija pateicības upura paveids, kad asinis tika izmantotas augstākā priestera ordinēšanas rituālā. Šis upuris tika upurēts kopā ar mīklas plāceņiem un vajadzēja visu apēst tajā pašā dienā (Exod. 29:19-28, 31-34; Lev. 8:22-29, 31-32).

Grēku upuris (hatta’t) nav saistīts ar grēku izpirkšanu (Lev 4-5:13). Nozieguma izdarīšana bija sodāma ar sodu, nevis ar upura pienešanu. Noziegumus pret Dievu, kas bija izdarīti ar „paceltu roku” nevarēja izpirkt ar upuri (Num 15:30-31). Grēku upuri izmantoja tempļa šķīstīšanai. Regulāri šie upuri tika pienesti svētku laikā (Num.28:15, 22, 30; 29:5, 11, 16, 19). Personisks grēku upuris tika pienests šajos gadījumos: netīši pārkāpa aizliegumu (Lev 4:2), šķīstīšanās rituālos (Lev. 12:6; 14:19, 22; 15:15, 30; 16:3, 5; Num 6: 14, 16) aizmirsis šķīstīties (Lev 5:2-3), neizpildīja zvērestu (Lev 5:4) neatbildēja uz publisku lūgumu (Lev 5:1). Augstākais priesteris vai kopiena upurēja vērsi; valdnieks upurēja āzi, savukārt parasts cilvēks pienesa āzi vai avi. Ja bija nogrēkojusies kopiena vai augstākais priesteris kā kopienas pārstāvis, tad svētnīca tika uzskatīta par apgānītu. Tā tika šķīstīta slakot vērša asinis uz altāra aizsegu, kā arī asinis jāliek uz kvēpināmā altāra ragiem (Lev 4:5-7, 16-18). Vērša gaļu nedrīkstēja ēst, to sadedzināja ārpus nometnes. Gadījumā, ja valdnieks vai parasts cilvēks bija apgrēkojies, tad tikai ārējs altāris tika šķīstīts, un priesteris saņēma āža vai avs gaļu par paveiktajiem darbiem. Nabadzīgie varēja upurēt nedārgus upurus (Lev. 5:7-13: 12:8; 14:21-22).

Vainas upuris ‘ašam tika upurēts gadījumos, kad tika apgānīta svēta manta (Lev 5:14) vai tika pārkāpts zvērests (Lev 6:2-5), netīša apgrēkošanās. Upurēja aunu, kas tika upurēts pateicības upura kārtībā (Lev 7:2-7), kā arī pārkāpējs atzina savu vainu, atlīdzināja bojājumus, un maksāja soda nauda (20 procenti). Priesteris saņēma gaļu par saviem pakalpojumiem (Lev 7:7) Šo upuri varēja aizvietot ar naudu (Lev 5:18, 2 Ķēn 12-16). Vainas upuris vienmēr bija personisks upuris. Kad bija izveseļojies lepras slimnieks un gadījumā, kad nazīrieša solījums tika apgānīts ar nejaušu kontaktu ar līķi, tad upurēja jēru (tēviņu) (Lev 14:12, 21; Num. 6:9, 12).

Graudu upuris (Lev 2). – veģetārais upuris, kas ir līdzīgs dedzināmajam upurim. To varēja cept, vārīt vai arī vispār negatavot. Graudu upuris -neraudzēts un nesaldināts (Lev 2:11). Upurim klāt pievienoja eļļu. Tika izmantoti kviešu milti, bet miežu miltus vai sakaltušus graudus arī varēja upurēt. (Lev 2:14).

Nabadzīgi cilvēki varēja vainas upuri aizvietot ar graudu upuri, bet milti tika upurēti bez eļļas un vīraka (Lev 5:11; Num. 5:15). Daļa tika sadedzināta, daļa no upura tika iedota priesterim (Lev.2:2-3, 6:14-16). Saskaņā ar Numbers 15, dedzināmais upuris un miera upuris tika upurēti kopā ar graudu upuri (ar eļļu) un vīna ziedošanu.

Upurēšanas rituāls templī ir aprakstīts sekojošās grāmatās: Leviticus 6, Exodus 29:38-42; 30: 7-9, 34-36, Leviticus24:1-4, 1 Samuēla 3:3.

Dedzināmais upuris („uzkāpšanas upuris”) – viss upuris tika sadedzināts uz altāra un smaržas (dūmi) paceļas līdz debesu valstībai, kur dievībai vajadzēja ieelpot šīs smaržas. Pēc Levina domām, ar dedzināmā upura palīdzību tika piesaistīta dievības uzmanība un dievība piedalījās rituālos.

Milgrom uzskatīja, ka dedzināmais upuris bija grēku izpirkšanas upura agrīnā forma. Var saprast dedzināmo upuri kā dāvanu, kuru dievība apēda.

Dedzināmais upuris nodrošināja dievībai barību, savukārt ar šelamim tika baroti cilvēki. Pēc rabīnu vārdiem: svinēšana nozīmē gaļas ēšanu.

Upurēšana nozīmē kaut ko šķīstīt nevis atbrīvot no grēka. Lielākajai daļai pārkāpumu ir paredzēti upuri un rituāli, caur kuriem likumpārkāpējs var atbrīvoties no apgānīšanās un būt atkal svēts.

Autors: 1.kursa studente I

Continue reading UPURIS Vecajā Derībā »

Care to leave a comment? »

SVĒTKI Vecajā Derībā

  • Posted on April 15, 2010 at 10:38

Ebreju kalendārs

Ebreju kalendāru veido sinodiskais mēnesis. Tas nozīmē, ka mēness sākums atbilst jaunai mēness fāzei. Ebreju kalendārs ir sarežģīts, bet precīzs. Mēnesī ir 29 diennaktis(varbūt arī 30 dienas), 12 stundas, 44 minūtes, 2,9 sekundes. Ebreju un mūsu kalendāri nesakrīt. Ebreju gadā ir 354 dienas, tas ir par 11 dienām mazāk kā saules kalendārā. Problēmas var rasties 4 vai 5 gadā, kad pavasaris iekritīs ziemā. Tādēļ ir izveidots 19 gadu cikls(12+7). Katrā 1, 3, 6, 11, 14, 17 un 19 gadā, mēness kalendārā 7 reizes, pievieno pa 1 mēnesim ADARU mēnesim, šiem gadiem nav 12 mēneši, bet 13 mēneši. Gada mēneši: TIŠREJS(vienmēr pilns)30, MARHEŠVANS, KISLEVS29/30, TEVETS(vienmēr nepilns, sāk skaitīt)29, ŠVATS30, ADARS30/29, NISANS(pirmais mēnesis, iziešana no Ēģiptes)30, IJARS29, SIVANS30, TAMŪZS29, AVS30, ELULS29.

Vecās Derības svētki

Literatūrā sastopams jēdziens ir laiku salas, ko ebreji sauc par svētkiem. Laiku salas, jo tajās laiks iegūst citu jēgu, kvalitāti un labumu, dzīve sāk ritēt svinīgi un nozīmīgi.

Latviešu valodā vārdam svētki vislabāk atbilst ebreju vārds: HAG – līksmība. Visus svētkus var dalīt divās grupās:

– Svētceļojums – REGALĪM – Peshā, Šavuots (Pļauja svētki), Sukots (Būdiņu svētki), kas saistās ar līksmiem un priecīgiem svētceļojumiem uz Jeruzalemi.

– Noteikta diena – MOĒD – Roš-ašanā(Jauns gads), Jom-Kipurs (Grēknožēlas/Lielā gavēņa diena), kur līksmība arī ir vēlama, bet uzsvars ir iedziļināšanos sevī, pašanalīze.

Svētki tiek pielīdzināti sabata svinēšanai. Svētkos galvenais ir svētku turēšana godā, dalībnieku labsajūta un līksmība, kas ietver gatavošanos svētkiem un iekšējās noskaņas radīšana. Svētkos lasa lūgšanas un priecīgos psalmus. 5Moz16:14. Svētkos jāvalda jautrībai. Vīns ir obligāta svētku mielasta sastāvdaļa, bet nedrīkst aizmirst, ka ikviens atrodas Visvarenā priekšā. Atšķirībā no sabata svētkos drīkst gatavot ēst.

Saistībā ar svētkiem un traģiskiem notikumiem vēsturē, atceres dienas notiek gavēņi, bet tas ir cits temats.

Vispār Izraēlai ir ~ 40 svētkiem un piemiņas dienām.

Sabats – ŠABAT

Septīto nedēļas dienu ebreji sauc par Sabatu. Likums par sabatu ir ceturtais no desmit Baušļiem. Sabats ir Dieva, cilvēku un līdzcilvēku attiecību princips. Sabats iemieso visu skaisto, tīro, vislielāko krāšņumu un dārgumu visu citu dienu vidū. Sabatu mēdz saukt par „līgavu”. Sabata būtība ir Jahves pielūgšana. Sabatā nedara smagos ikdienas darbus – katrs cilvēks pazīst šīs gaidas: atnāks svētdiena – brīvdiena!

Sabatā atgādina, piemin, domā par:

– Pasaules radīšanu 2.Moz 2:2 – Dievs 6 dienās rada pasauli un 7 dienā radīšana bija beigusies un D radīja atpūtu – harmoniju starp Sevi un visu visumu.

– Iziešanu no Ēģiptes 5.Moz5:15 – atbrīvošana no Ēģiptes verdzības, tā cieši saistīta ar iekšējo brīvību, atbrīvojoties no materiālām ikdienas lietām un darbiem.

Ebrejiem sabats ir šķīstīšanās, apskaidrošanās, garīgas un mentālas atjaunotnes diena.

Aizliegumi sabatā: par aizliegtu darbu uzskatīja jebkādu iejaukšanos dabas un lietu kārtībā, jo D ir paredzējis atpūtu. Aizliegts pat sērkociņa aizdedzināšana, puķes noplūkšana, mezgla siešana. Garīgi darbi ir atļauti – dziedāšana, deklamēšana, lūgšanas.

Aizliegumi sabatā atceļas, ja cilvēkam draud briesmas vai draud nāve. 3mozus 18:5 Savu iegribu apmierināšana nav attaisnojums sabata neievērošanu.

Sabats iesākas ar 2 (atceries un ievēro // 2moz 20:8 un 5moz5:12) sveču (hai – dzīvības simbols) iedegšanu piektdienas vakarā 18 min pirms saulrieta ar skaisti klātu galdu, kur vajadzēja būt karšerai – augstas kvalitātes pārtikai. Sveces simbolizē dzīvību. Pēc tam vīrieši dodas uz sinagogu lūgt. Atnāk mājās un notur mielastu. Galdā bar būt: vistas buljonam, pildīta zivs, makaroni, kartupeļu sacepums, sautētas pupiņas ar gaļu un kartupeļiem.

Sabata rītā ēd brokastis un iet uz sinagogu, kur lasa Toru. Sabats beidzās ar pirmās zvaigznes parādīšanos. Sabatu noslēdz ar mielastu – Melavē Malka(atvadīšanās no ķēniņienes)

Torā noliktie svētki

Pesha – PESAH (paiet garām) – atceras iziešana no Ēģiptes, pavasara svētki, miežu pļaušanas laiks. 15 NISANA mēneša dienā.

Šajos svētkos atzīmē galveno notikumu tautas vēsturē. Svin 8 dienas. Jēkabs un viņa ģimene 70 cilvēki ieceļoja Ēģiptē. Jāzeps ieņēma augstu amatu valstī (kā premjerministrs), pēc pāris paaudzēm viņi bija savairojušies daudziem 1000. Baidoties, ka ebreji pārņems valsti, ēģiptieši viņus pakļāva kā beztiesību vergus. Līdz Mozus izveda tautu un līdzi arī cittautiešus no Ēģiptes cauri Sarkanai jūrai. Pēc 430 gadus pēc Jēkaba ierašanās Ēģiptē.

Pirmajā dienā izmet raugu no mājām. 7 dienas ēd neraudzētu maizi. 2Moz. 12:15 – 20. Īpaša nozīme un simbolika ir Peshā mielastam, pieminot iziešanu no Ēģiptes. Ja kāds neēda maizi, tad tas tiek atskaitīt no tautas. Mielastā ir paredzētas izdzert simboliskās 4 vīna glāzes: es jūs izvedīšu… un atbrīvošu jūs…. un glābšu jūs…. un padarīšu par savu tautu…. Pēdējā dienā lasa lasījumu no 2 Mozus par Niedru jūras pāršķelšanos.

Nedēļas svētki 7 nedēļas pēc Peshā.

Simbolizē atšķirtību starp Ēģiptes verdzību un ieiešanu Apsolītā zemē. Šķīstīšanās laiks, lai cienīgi sagaidītu un svinētu Toras došanas svētkus. 5 Moz. 16:9

Pirmā kūlīša svētki – OMERS – labības kūlītis. 16 Nisana dienā. Otrajā dienā pēc Peshā nesa uz Templi pirmo pļauto labības kūlīti upurēšanai. 3 Moz 23:10

Pirmās ražas jeb pļaujas svētki – ŠAVOTS – Uz Jeruzalemi tika nesta pirmā raža: kvieši, mieži, vīnogas, vīģes, dateles. 3Moz. 23:15 Nisana 16 diena

Tiek veikts svētku gājiens. Pa priekšu gāja izrotāts vērsis. Tuvojoties pilsētai gājienam pievienojās pats valdnieks ar grozu uz pleca. Vis noslēdzās pie Tempļa, kad leviji sveica atnācējus ar himnām.

Šajos svētkos piemin, svin Toras dāvināšanas dienu 2 Moz 19, 20. Pēc šķīstīšanās, svētīšanās un sasprindzinātas uzmanības 3 – ajā. dienā pēc ierašanās pie Sinaja kalna tiek dāvināti 10 Baušļi uz divām plāksnēm, kas norāda cilvēka pārkāpumus Dieva priekšā. Ebreji 10-t Baušļus ievēroja kā autoratīvus Visaugstākā dotus, bet citas tautas to ievēroja kā cilvēku veidoti morāli. Mozus nokāpšana no kalna ar Baušļiem sakrīt ar vasarassvētki – baznīcas dzimšanu.

Vakarā tika lasītas lūgšanas un turēts svētku mielasts. Šajā naktī atturējās no miega lasot Toru. Citē arī Rutes grāmatu un piemin ar to saistītos notikumus. Uzskata, ka Dāvids arī dzimis šajā laikā.

Būdiņu svētki – SUKOTS – piemiņa 40 gadu ilgai klejošanai tuksnesī. SIVAN 6 dienā un nedēļa.

Vasaras nogalē pēc ražas novākšanas. Pirmā bija atpūtas dienas, bet 7 dienas jādzīvo būdiņās par atgādinājumu, ka D izveda no Ēģiptes. 3Moz23:39 – 43

Ebreji dzīvo niedru vai zaru būdiņās, pārdomājot, ka vienīgi D ir uzticams, drošs un aizsargājošs.

Grēku izpirkšanas diena – JOM KIPURS – 7 mēneša 10 diena. norēķinās par nodzīvoto, nožēlo kļūdas un katru necienīgu rīcību. Mielastā ēd vistas ēdienus un līdz saulrietam jāpaspēj ierasties Sinagogā. Priekšvakarā bērni lūdz piedošanu vecākiem un skolnieki – skolotājiem. Šajos svētkos vairāk tiek dots labdarībai. Lūgšanās iekļauta grēknožēlas lūgšana. 3Moz16:30

Jaunais gads – ROŠ-HAŠANA – piemin, ka 6dienā tiek radīts cilvēks, tiesas dienas pieminēšana visai radībai.

Gadus sāka skaitīt jau Ēģiptē. 2 Moz 12:2. Noteikt jaunu mēnesi drīkst Sanhedrūns, balstoties uz aculiecinieku apstiprinājumu. Pēdējā mēneša Sabatā ŠABAT MEVARHĪM Sinagogā pēc Toras lasījuma notiek jauna mēneša svētīšana. Šajā laika posmā negavē un nerīko bēru ceremonijas. Sievietes atteicas no visa veida darbiem, kas simbolizē, ka sievietes atteicās atdot savas rotas zelta teļa izgatavošanai.

Vēsturisko notikumu svētki

Vēlāk sāka svinēt vēsturisko notikumu sakarā, ko iedibināja pravieši un Talūda gudrajie:

Hanuka – Jeruzalemes tempļa atbrīvošanai no grieķu armijas. KISLAV 25 diena

Nebija sagatavota eļļa. Bija nepieciešams eļļu pagatavot 8 dienas, bet nebija laika. Svētki bija šodien. Svētkus neatcēla. Notika brīnums eļļa pietika: Menorā (Hanujijā) dega eļļa 8 dienas. Tagad šīs dienas svin: katrā no svētku vakariem aizdedz vienu sveci. Svečturi novieto uz loga, lai visi redz un nelieto elektrību šajās dienās.

Purim – tautas izglābšanās caur Esteri no varas vīriem Babiloniešu trimdas laikā. ADAR 14/15 diena

Svētki saistās ar Esteres grāmatas lasīšanu, ēdiena sūtīšanu un dāvanu došanu nabagiem, Purim mielasta rīkošanu.

Sinagogās lasa Esteres grāmatu un kad nolasa vārdus „sitot Hamanu” bērni ceļ lielu troksni.

Nav aplūkoti:

Jahves kronēšanas svētki

Cilvēka dzīves personīgie nozīmīgi svētki:

Piedzimšana – Dēli tiek īpaši tēva audzināti.

Apgraizīšana – dēli pēc 8 dienas tiek tēva uzraudzībā apgraizītu un mācīti Tora

Derības dēls un meita 12 vai 13 gadu vecumā pilngadības sasniegšana

Laulības

Bēres

Autors: 1.kursa studente D

Continue reading SVĒTKI Vecajā Derībā »

1 comment »