Demonoloģija Vecajā Derībā

  • Posted on April 27, 2010 at 20:11

Runājot par dēmoniem VD kontekstā – par to identitāti, dabu un lomu, sarežģījumus sagādā vairāki aspekti – gan terminoloģija, gan vēsturiskā attīstība, gan teorētiskie aspekti.

Faktori, kas sarežģī VD demonoloģijas pētniecību:

1) Terminoloģija. Lietot jēdzienu „dēmons” attiecībā uz VD ir problemātiski, jo

a) Ebreju Bībelē nav sastopams viens jēdziens, kuru burtiski un nešauboties varētu tulkot kā „dēmons”;

b) Vairāki termini, ko iespējams varētu attiecināt uz dēmoniem, parādās vien dažās vietās un tas rada neskaidrības;

c) Vārdu „dēmons” iespējams attiecināt uz diviem pavisam atšķirīgiem konceptiem: ļaunajiem gariem un neitrālajiem, anonīmajiem dieviem vai vienkārši gariem. VD sastopami gan vieni, gan otri.

2)Vēsturiskā attīstība. Arī sarežģī demonoloģijas pētniecību. VD nepiedāvā vienkāršu un loģisku dēmonu attēlojumu. Lielākā daļa pētnieku piekrīt, ka skatījums uz dēmoniem senajā Izraēlā pakāpeniski kļuva arvien negatīvāks un komplicētāks, lai arī to grūti pamanīt, lasot VD. Pētnieki piedāvā vairākas iespējamās teorijas:

a) Ticība neatkarīgiem dēmoniem kā ļaunajiem gariem vienmēr bijusi daļa no Izraēla teoloģijas.

b) Jau no pašiem pirmsākumiem ticība dēmoniem kā ambivalentiem gariem vai kā Dieva izpausmēm bijusi nozīmīga Izraēla teoloģijas sastāvdaļa. Vēlāk šī pārliecība dēmonus transformēja „labajos garos” (eņģeļos) un „ļaunajos garos” (dēmonos).

c) Ticība dēmoniem kā ļaunajiem gariem bija vēlāko laiku parādība – tad, kad sāka likties nepieņemami sliktās norises cilvēka dzīvē saistīt ar Dieva gribu.

d)Dēmonu tēls poētiskajos tekstos samazinājās līdz ko starptestamentālajā literatūrā palielinājās dēmonu cita veida izpratne – parādījās Sātana tēls, dēmoni, ļaunie gari.

3)Teorētiskie aspekti. Pētīt dēmonu identitāti, dabu un lomu ir sarežģīti arī teorētisku aspektu dēļ:

a) Dēmonu pētniecība VD kontekstā izmanto daudz salīdzinošos materiālus, arī no citām seno tuvo austrumu kultūrām.

b) Daudzkārt dēmoni gan VD, gan citos seno tuvo austrumu tekstos parādās poētiska rakstura darbos. Tas raisa diskusiju, kā tos interpretēt – kā literāras piezīmes par reāliem, ķermeniskiem fenomeniem vai kā poētiskus simbolus vai personifikācijas, vai arī kā piezīmes par reāliem dēmoniem vai dievībām.

c) Problēmas sagādā vārda „dēmons” tulkošana, ko ietekmējuši vairāki faktori: filoloģiski apsvērumi, teoloģija, izpratne u.tt.

d) Dēmoni VD noteikti jāaplūko plašākā kontekstā nekā tikai VD ietvaros, jo priekšstatus par tiem ietekmējušas gan dažādas senas maģiskas tradīcijas, populārā reliģija, oficiālais kults, poētiskie simboli un psiholoģija.

Dēmoni VD

Visa iepriekšminētā rezultātā demonoloģija VD nav konsekventa. Populārākā izpratne par dēmoniem ir kā par ļaunajiem gariem, kuri dzīvo gruvešos un/vai tuksnesī un rada slimības, dabas katastrofas un citas nelaimes. Par spīti tam, VD identificējami arī cita veida dēmoni – gan neitrālas dabas, gan pat pozitīvas.

  1. šēdīm un sēirīm. Liela daļa pētnieku dēmonus VD iedala divās daļās: šēdīm – dēmoni un šēirīm – dēmoni/satīri. Atsauces uz šiem dēmoniem parādās divās vietās: dēmonu kā viltus dievu vai elku pielūgšanas kontekstā (Deut/5. M. Gr. 32: 17; Ps. 106: 37 – šedīm; Lev/3. M. Gr. 17: 7, 2 Chr/2. Laiku grāmata 11:15 – sēirīm) un tiesas kontekstā (Jesajas 13:21, 34: 14), kur daži dēmoni palikuši starp drupām pēc Dieva tiesas.
  2. Lilita un Azazels – divi specifiski un atšķirīgi VD minēti dēmoni. Lilita ir sieviešu kārtas dēmons, pieminēta Jesajas gr. 34: 14, kopā ar citām mežonīgām un pārdabiskām būtnēm. Ārpus VD, Lilita pieminēta vairākos seno tuvo austrumu tekstos, rabīnu literatūrā, atrasts viņas attēls, kur Lilita attēlota kā sieviešu kārtas dēmons, kas zog bērnus, kā arī Lilita uzskatīta par Ādama pirmo sievu ar negantu raksturu.

Azazels – šis vārds parādās Lev/3. M. Gr 16. nod., kur Azazels ir mistiska būtne, kurai tuksnesī tiek sūtīts āzis. Lai arī citkārt Azazelu identificē ar šo pašu āzi vai arī ar vietu tuksnesī, lielākā daļa pētnieku uzskata, ka Azazels ir dēmona vārds, kam šis āzis 3. M. Gr. Tiek sūtīts.

  1. Dēmoni – dabas fenomeni vai katastrofas. Vairākkārt jēdziena „dēmons” lietojums attiecināms uz dabas fenomeniem vai katastrofām. Hozejas 13: 14, Habakuka 3:5 – deber – mēris, sērga. Deut/5.M. gr. 32: 24, Jesajas 28: 2 – qeteb – iznīcināšana. Deut. 32: 24, Habakuka 3: 5 – rešep – uguns. Psalmi 91 – 5 – pahad laylah – uzbrukums naktī. Psalmi 78 – 48 – bārād – aukstums. Līdzīgi dēmoni atrodami arī citos seno tuvo austrumu tekstos. Svarīgi, ka daudzkārt dēmoni saprotami nevis kā paši šie postījumi, bet gan viņu atbildība par tiem.
  2. Ļaunie gari – dēmoni.

a)      Dzīvniekveidīgi dēmoni. Zālamana pamācības 30: 15 – alūkāh – vampīrs, asinssūcējs. Num/4. M. Gr. 21: 6, 8; Jesajas 14: 29, 30: 6 – šērāpīm – lidojošas, uguņojošas čūskas

b)      Būtnes, kas saistās ar pazemi. Jesajas 28: 15, 18, Jeremijas 9: 20 – mavet – nāve. Psalmi 41: 9 – debar belial – Beliala lieta/vārds.

c)      Citi termini…Psalmi 91: 5, Ījaba 6:4, 34: 6 – hēs – (dēmoniska) bulta.

d)      Visbeidzot daži pētnieki dēmonus saprot kā vārdā nenosauktos – anonīmos – dievus un/vai garus. Dažkārt labi zināmais termins elohīm saprasts tieši šādā nozīmē. Piem. Exodus/2/ M. Gr. 31: 3, 1. Samuela grāmata 10: 10, 16: 15 – 16.

Dēmonu nozīme

Daži pētnieki uzskata, ka senajā Izraēlā pastāvējusi plaši izplatīta ticība dēmoniskajiem spēkiem, kas vēlāk tikusi apspiesta. Citi šo ideju kritizē, brīdinot piesardzīgāk interpretēt šādus reti un maz sastopamus dēmonu piemērus VD. Lielākās daļas pētnieku viedoklis atrodas kaut kur starp šiem abiem. Zināma ticība dēmoniem noteikti pastāvējusi kādos senās Izraēlas sabiedrības slāņos noteiktā laikā.

Dēmonu saistība ar Sātanu

Visbeidzot jāatzīst, ka VD kontekstā Sātans un tie dēmoni, kas pieminēti iepriekš nepavisam nav viens un tas pats, starp tiem nav arī nekādas saistības. 1. Laiku grāmatā 21: 1 tomēr minēts vārds „sātans”, kas varētu tikt uztverts ar dēmonisku nozīmi, jo nav personvārds. Sātans – kā persona – VD pamatā nozīmē pretinieku un apsūdzētāju, turklāt viņš darbojas vienīgi sadarbībā ar Dievu vai pēc Dieva norādījumiem. Ījaba grāmata 1, Zaharijas grāmata 3: 1.

Sātans VD

1) Sātana nozīme. Pastāv šaubas, vai lietvārds šātān ir attiecināms un saistīts ar darbības vārdu šātan. Šis darbības vārds VD parādās sešas reizes (Ps 38 – 21, 71 – 13, 109 – 4, 20, 29; Zaharijas 3: 1). Problēma rodas brīdī, kad tulkotāji cenšas atrast piemērotu ekvivalentu vārdam „sātans”, proti, rodas izvēle starp tādām nozīmēm kā apsūdzētājs, neslavas cēlājs, pretinieks jeb ienaidnieks.

Piemērots variants būtu kaut kas starp apsūdzētāja un neslavas cēlāja nozīmēm, bet šāda vārda nav. Vispārinot var sacīt, ka vārdam sātans pamatā piemīt apsūdzētāja nozīme, kā papildnozīmes var minēt neslavas celšanu un pretinieku, atkarībā no konteksta.

2) Sātans kā Cilvēciska būtne. Pirmais cilvēks, kas VD nosaukts kā „sātans” ir Dāvids. 1. Samuēla gr. 29: 4 – Dāvidu par „pretinieku” nosauc filistieši. Līdzīgi piemēri atrodami arī tālākā tekstā. Šeit ar vārdu „sātans” saprasts militārs ienaidnieks. Pēdējā atsauce uz sātanu kā cilvēcisku būtni atrodama Psalmos 109: 6: „un sātans lai stāv viņam pie viņa labās rokas!” – jāpiezīmē, ka starp psalmu pētniekiem tomēr pastāv arī maz izplatīts viedoklis, ka šis sātans tomēr ir domāts kā debesu būtne.

3) Sātans kā debesu būtne. Četrās VD grāmatās jēdziens „sātans” domāts kā debesu būtne. Num/4. M. Gr. 22: 22, 32; Ījaba grāmata 1 un 2; Zaharijas grāmata 3: 1 – 2 un 1. Laiku grāmata 21: 1.

Nobeigumā, tik tālu ir redzams, ka Sātans kā persona (ar noteikto artikulu) ir neslavas cēlājs (kā Ījaba grāmatas 1. un 2. nodaļā), Dieva kalpa apsūdzētājs (kā Zaharijas grāmatā 3: 1), Izraēlas valdnieka maldinātājs, kārdinātājs (kā 1. Laiku grāmatā 21: 1 – sātans mudināja Dāvidu uzsākt tautas skaitīšanu), taču jāatceras, ka Sātans šajos tekstos neko nedara bez Dieva ziņas, tas nozīmē, ka viņš ir arī nolemtas darbības vai vienošanās izpildītājs. Nepārprotami VD sātans (un arī pārējie dēmoni) ir saistīti ar grēku. Kā teicis viens no VD pētniekiem Jehezkel Kaufmann, „Bibliskā reliģija nespēja samierināties ar ideju, ka universā pastāv spēks, kas ir spējīgs un atļaujas nepakļauties Dieva autoritātei un darbojas opozīcijā. Tādejādi, tā centās šo ļaunumu transformēt no metafiziskas sfēras morālā – grēka sfērā.”

Sātans VD apokrifos

Kopumā jāsaka, ka Sātans VD apokrifos pieminēts daudz biežāk un plašāk, nekā VD. Iespējams, ka to ietekmējusi Persijas reliģija zoroastrisms un tajā balstītais duālisms. Apokrifos atveidots pasaules redzējums, kas vairāk līdzinās kaujas laukam vai teritorijai, kurā par ietekmi cīnās labdabīgās un nenovīdīgās dievības. Tomēr ir grūti izsekot, kā Persijas reliģiskās idejas ieguva savu autoritāti un nokļuva šajos jūdu pierakstos. Taču tādā gadījumā VD grāmatās būtu jāsaskata vairāk lojalitātes pret Persijas reliģiju. Stabilāka ir pētnieku pārliecība, ka demonoloģija apokrifos reprezentē Izraēlas mitoloģiju, kas bija plaši izplatīta VD laikā un tika apspiesta, jo bija naidīga ortodoksālajam monoteismam.

(no Anchor Bible Dictionary 2. un 5. sējuma)

Autors: Ilze Zicāne TF 1. kurss



1 Comment on Demonoloģija Vecajā Derībā

  1. Fanija says:

    Par d’emoniem var palas’ities Ag’na Zari’na ma’gistra darb’a.

Leave a Reply