Tuber aestivum mikorizas pazīmes

Aprīlis 21st, 2017 by Ieva No comments »

Galvenās Vasaras trifeles jeb Tuber aestivum mikorizas raksturīgās pazīmes (Müller et al 1996, Rauscher et al 1996, Zambonelli et al 1984) saimniekauga sakņu sistēmā:

  1. hifu krāsa no okera  līdz brūnai, ko ietekmē saimniekauga un, iespējams, arī trifeles augļķermeņa izcelsme, piemēram, no Gotlandes vai Francijas,
  2. sakņu gals nav zarots vai ir monopodiāla –piramidālā zarošanās,
  3. mikoriza saimniekauga saknēs izvietota solitāri vai nelielā skaitā,
  4. nav rizomorfu, kas ir micēlija pārveidne,
  5. ar hifām apņemtajam sakņu galam ir taisna, nesazarota forma,
  6. cilindriska, neuzpūsta morfoloģijas forma pašam ar hifām apņemtajam sakņu galam.

 

 

 

 

 

Sarkanā ozola (Quercus rubra) saknes ar Tuber aestivum no Gotlandes, inokulēts sterilā dārza substrātā. 200x palielinājums

 

 

Literatūra

Müller W.R., Rauscher T., Agerer R., Chevalier G. 1996. Tuber aestivum Vitt. + Corylus avellana L. Description of Ectomychizae 1: 167-172
Rauscher T., Müller W.R., Chevalier G., Agerer R. 1996. Tuber aestivum. In Agerer R (ed) Colour Atlas of Ectomycorrhizae, plate 112, Einhorn-Verlag, Schwäbisch Gmünd.
Zambonelli A., Branzanti M.B. 1984. Prove do micorrizazione del nocciolo con Tuber aestivum e Tuber albidum. Micologia Italiana 13: 47-52

 

Darbu veica un 2014. gada 23. martā tekstu sagatavoja Dr.biol. Ieva Druva-Lūsīte.

Pateicība Latvijas Dabas muzejam par augstas kvalitātes mikroskopa un tā fototehnikas izmantošanu sakņu paraugu analīzē.

 

Lat-Lit finansēts TRUFFLE projekts 2012. aprīlis – 2014. septembris

Projekta vadītāja Dr. agr. Antra Balode

 

 

Augu inokulēšana ar Tuber sp. sporām

Aprīlis 29th, 2015 by Ieva No comments »

Par inokulēšanu sauc mākslīgu sēņu sporu ievadīšanu substrātā kontrolētos apstākļos, ko veic laboratorijā vai siltumnīcā. Savukārt, dabā Tuber sp. nobrieduši augļķermeņi izdala spēcīgu aromātu, pēc kura dzīvnieki tos atrod un pārkož, tādējādi izplatot augsnē sporas.

Projektā izmantojām zinātnieka Brundrett et al (1996) aprakstīto metodi, kā arī veicām savus novērojumus. Pirmkārt, ir jāizvēlas piemēroti podi augu stādīšanai un jāizrēķina to tilpums, kā arī jāizvēlas augu suga inokulācijai, kas dabā veido ektomikorizu. Baltijas valstīm iesakām parasto lazdu (Corylus avellana). Šī auga suga veido labu sakņu sistēmu un uzrāda labu vitalitāti pēc pārstādīšanas trifeļu dārzā. Trifeļu inokulācijai stādu sēklas izaudzē sterilā substrātā un apstākļos, piemēram, perlītā uz palodzes. Stādu saknes nedrīkst nonākt nekādā kontaktā ar citām ektomikorzas sēnēm. Izrēķina, cik daudz kopā būs nepieciešams substrāts. Šo daudzumu sadala divās dāļās attiecībā – augsne : perlīts, jo substrātā ir nepieciešams gaisa caurlaidīgs materiāls. Mēs varam ieteikt šādus substrātu veidus: kūdra sajaukta ar perlītu attiecībā 1:1, dārza augsne sajaukta ar perlītu attiecībā 7:1, sterilizēta dārza augsne sajaukta ar perlītu attiecībā 7:1. Jāpārbauda kūdras substrāta pH. Ja tas ir zems, tad pievieno krīta pulveri, jo pH ir jābūt 7,3. Pirms izmanto dārza augsni veic ķīmiskās analīzes laboratorijā. Ir svarīgi zināt, kurš elements trūkst vai ir par daudz. Laboratorijā augsnes zinātnieki ieteiks, kā uzlabot augsnes auglību. Dārza augsni var sterilizēt vai autoklāvēt tikai laboratorijā. Zemkopjiem šo substrāta veidu neiesakām, jo inokulācijas rezultāti rādīja, ka laba inokulācija bija parastai lazdai nesterilizētā dārza augsnē.

Lielā un tīrā traukā sajauc substrātu (kūdru vai dārza augsni) ar perlītu. To vajag izdarīt ļoti labi. Vēlams izmantot cimdus. Iesakām neizmanto visu perlītu, bet pataupīt kādus 100 g vēlākām darbībām.

Uz elektriskajiem svariem nosver Tuber sp. augļķermeni. Izrēķina, cik daudz sporu izmantos vienam stādam inokulācijā. Projektā izmantojām divus gramus. Augļķermeni sagriež šķēlēs un piestā sasmalcina. Traukā ar pataupīto perlītu pievieno sasmalcināto augļķermeni un sajauc tos. Tad pievieno substrātam un ļoti labi sajauc. Ar nelielu daļu perlītu ir vieglāk pievienot sporas substrātam. Pēc tam augus stāda podos ar substrātu, kas satur Tuber sp. sporas. Projektā izmantojām Tuber aestivum augļķermeņus. Šo inokulācijas metodi var izmantot arī citām Tuber sugām.

Vēl ir citi veidi, kā pievienot trifeļu sporas augsnei – no augšas uzlejot sporu suspensiju, micēlija mēslojumu vai sporu granulas, kad augs jau ir pārstādīts jaunā podā. Mūsu lietotā metode bija piemērotāka, jo sporas bija visapkārt stāda saknei podā. Šādi sēnei bija lielāka varbūtība kolonizēt saimniekauga saknes un izveidot veiksmīgu simbiozi. Mūsu metode imitēja dabu, kad sporas atrodas augsnes dziļumos.

 

Literatūra

Brundrett M., Bougher N., Dell B., Grove T., Malajczuk N. 1996. Working with Mycorrhizas in Forestry and Agriculture. ACIAR Monograph 32. Australian Centre for International Agricultural Research, Canberra

 

Inokulācijas eksperimentā piedalījās Mag.biol. Diāna Meiere un Dr.biol. Ieva Druva-Lūsīte.

Izsakām pateicību LLU Augsnes un augu zinātņu institūta darbiniekiem par atsaucību un palīdzību eksperimenta norisē.

Tekstu sagatavoja Dr.biol. Ieva Druva-Lūsīte.

 

Lat-Lit finansēts TRUFFLE projekts 2012. aprīlis – 2014.septembris

Projekta vadītāja Dr. agr. Antra Balode

Orhideju audzēšanas vēsture un tagadne Latvijā

Aprīlis 4th, 2011 by Ieva No comments »

Darba mērķis ir izzināt orhideju dzimtas augu audzēšanas entuziasma attīstību Latvijā un kādi latviešu izcelsmes dārzkopji ar to nodarbojušies. Darba pamatā ir fakti par orhideju audzēšanas vēsturi no grāmatas „Latvijas dārznieki no sendienām līdz 20. gadsimta nogalei”, autori Tarass Pūka, Ruta Zunde un Ilmārs Zunde, izdevējs Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds 2010. gadā, grāmatas apjoms 310 lappuses. Lasot šo grāmatu, radās doma atzīmēt tos dārzniekus, kas audzējuši vai kā citādi bija saistīti ar orhidejām. Arī par citām augu dzimtām būtu vērts izsekot to kultivēšanas vēsturei, jo, piemēram, ciklamenas, pasifloras un pat ananāsus audzēja jau 17.-18. gs. Grāmatā katras nodaļas sākumā ir īss ekskurss vēsturē, kas palīdz saprast tā laika notikumus. Dārznieki uzskaitīti pēc to uzvārdiem alfabēta kārtībā. Grāmatā ir piecas nodaļas, katra raksturo savu laika posmu – 17.-18. gs., 1800.-1880.g., 1880.-1920.g., 1920.-1945.g., 1945.-1990.g. Protams, lai darbs būtu pilnīgāks, minēšu nobeigumā arī par orhideju audzēšanas kustību Latvijā 21.gs. sākumā.

 

18. – 19. gadsimts

18.gs. sākumā Rīga un Latvija nonāk Krievijas cara Pētera I valdīšanā. Pirmais fakts par orhidejām minēts Rīgas komercdārznieka Johana Holmstrēma (Holmström) augu sūtījumā caram, kurā iekļautas piecas naktsvijoles podos 1721. gadā. 19.gs. sākumā dārznieks J.P. Buks Alūksnes muižā ir audzējis „retus oranžēriju un stikla māju augus”. Nav minētas, ka arī orhidejas audzētas, bet varam pieņemt, ka gan jau kāds pārstāvis no šīs dzimtas bija. 1816. gadā dibināja firma „C.H. Wagner”, kura ieguva popularitāti gan Vācijā, gan Krievijā. Firmu izveidoja dārznieks Kārlis Heinrihs sen. Vāgners (Wagner), kurš dzimis Šveicē, amatu apguvis pie Hesenes – Rotenburgas grāfistes dārznieka, strādājis Berlīnes botāniskajā dārzā, Poznaņā ierīkojis dārzu grāfam Melcinskim, gribējis doties uz Pēterburgu, bet tālāk par Rīgu netika. Firma pārdevusi sēklas un stādus. Savukārt Drēzdenes Karalisko dārzu mākslas dārznieks, vēlāk mākslas dārznieks Rīgā F.V. Tīme (Thieme) Vāgneru dārzniecībā izveidojis lielas oranžērijas ar tropu augiem, kuras apbrīnojuši pat ārzemnieki. Pēc tēva nāves 1846. gadā firmu pārņēma dēls Kārlis Heinrihs jun. Vāgners. Viņa laikā firmai bija uzplaukums. Aktīva dalība Rīgas Dārzkopības biedrībā, reklamējās, t.s., mēneša izstādēs – pasākumos, kuros 70. gados demonstrēja dāliju šķirnes, bagātīgas rožu, flokšu, mežvīteņu un orhideju kolekcijas.

19. – 20. gadsimts

 Laika posmā no 1880. gada līdz 1920. gadam vēsturē iezīmējas dažādas dārznieku aktivitātes sabiedriskās lietās – Ķeizariskās Krievijas Dārzkopības biedrības Rīgas nodaļas izveidošana un Bulduru skolas nodibināšana. Latviešu dārzkopjus augstu novērtēja. Viņus pieņēma darbā Baltijas muižās, taču daļa devās uz Krievijas muižām. Šajā laika posmā orhideju audzēšana ir populāra. Vidzemē 1840. gadā dzimušā Kārļa Sietiņsona mācekļa gaitas ritēja Vāgnera firmā. 21 gada vecumā viņš devās uz Pēterburgu, strādāja par Hedeviga palīgu. 1865. gadā kļuva par Zīsmaijera palīgu Ķeizariskās Taurijas pils dārzā. Pēc desmit gadiem ieguva virsdārznieka amatu Gromova dārzniecībā. 1875. gadā Pēterburgā dibināja savu dārzniecību. Ar laiku kļuva par turīgāko „starp komercdārzniekiem Krievijā”. Sietiņsons bija „lielākais orhideju audzētājs visā impērijā”. Pats tās aprūpējis un par tām daudz rakstījis. Savukārt Cēsu apriņķī mežsarga ģimenē dzimušais Augusts Bernhards (Bernards) 1900. gadā Pēterburgā pie Kārļa Sietiņsona apguva „orhideju audzēšanas mākslu”. Ar šo kultūru piedalījies izstādēs, kurās saņēma augstākos apbalvojumus. A. Bernhards popularizēja orhidejas, citus tropu augus, ceriņus un neļķes, rakstot par šo augu audzēšanu. Rīgas dārznieks A. Derics (Deritz) pēc savas dārzniecības izveidošanas 1908. gadā sāka audzēt kalantes un dendrobijus. Pirmā Pasaules karā tas viss aizgāja bojā. Pašu dārznieku nogalināja 1919. gadā lielinieku valdīšanas laikā. Ķeizariskās Krievijas Dārzkopības biedrības Rīgas nodaļas gadagrāmatās par orhideju kultūrām rakstīja latvietis Kārlis Augulis, kurš darbojās Krievijā 20. gs. sākumā. 1928. gadā Pēteris Dindonis raksturoja Auguli „kā lielu orhideju kultūras audzēšanas speciālistu”. Vēl viens izcils latviešu dārznieks Oto Preiss, kas darbojās Pēterburgā. Vadīja Pastuhova dārzniecību, vēlāk strādāja Ķeizariskās Jelagina dārzā. Pateicoties Preisa darbam, augsti novērtēja „„Jelagina” krizantēmas, rozes, begonijas un orhidejas”. Pēc dārznieka Zīmaijera nāves Oto Preiss kļuva par galma virsdārznieku Ķeizariskās Taurijas pils dārzā, kurā viņš pilnveidoja tropisko augu audzēšanas tehnoloģiju līdz Pirmā pasaules kara sākumam. Preisam piešķīra Pēterburgas Goda pilsoņa nosaukumu.

Kristapa Erdmaņa dārzniecība

Liepājnieks Jānis Goldmanis, kurš dzima 1862. gadā, bija Krievijā pazīstams „orhideju kultūras speciālists”. No 1880. gada Pēterburgā zinības apguva Pastuhova dārzniecībā, kuru raksturoja kā miljonāru un „puķu mecenātu”. Pēc atgriešanās Latvijā Goldmanis izglītoja jaunu komercdārznieku Kristapu Erdmani orhideju audzēšanā, kurš sāka tās audzēt Majoros pie krusttēva un dārzniecības īpašnieka Vilhelma Raša (Rasch). Erdmanis 22 gadu vecumā ar krizantēmām un orhidejām piedalījās izstādē, kas bija veltīta Rīgas 700 gadu jubilejai. Tajā par izstādītajām orhidejām saņēma augstāko godalgu. Kristapa Erdmaņa dzīves gājums grāmatā attēlots viss emocionālāk. Viņa dārzniecība atradusies no 1905. gada nomātajā Kandavas ielā, tagadējā LU Botāniskā dārza teritorijā. Tur audzējis rozes un grieztos ziedus sūtījis uz Pēterburgu. Piedalījies Pirmajā Pasaules karā, no kura pārnācis ar „Jura krustu pie krūtīm”. Nekavējoties viņš atsāka saimniekot savā dārzniecībā un arī Majoros. 1926. gadā Erdmanis ieguva īpašumā zemi Anniņmuižas ielā 71 (tagad Jūrmalas gatve). Pēc diviem gadiem uzcēla stikla siltumnīcas, kurās audzēja rozes. Erdmanim bija izcili sasniegumi arī citu augu audzēšanā – krizantēmas, baltās lilijas, hortenzijas, maijpuķītes, puansetijas, dālijas, arī ceriņu potēšanā. 1936. gadā, kad no Indijas atveda „25 katleju sugu izejmateriālu”, Erdmaņa dārzniecība sāka specializēties „orhideju audzēšanā vairumā”. Pēc diviem gadiem pie Erdmaņa vienas katlejas zieda cena bija 3.50 Ls. Vēl pēc gada uz Skandināviju sūtīja ne tikai rozes, bet arī katleju ziedus. Arī Rīgā un Majoros pārdeva Erdmaņa dārzniecībā saaudzēto. Vēl viena atzinība Kristapam Erdmanim bija „vispasaules izstādē Briselē” 1935. gadā, kad viņš par rožu ziedu izcilo kvalitāti un „progresīvas agrotehnikas demonstrēšanu” saņēma zelta medaļu. Tad seko emocionālākā daļa grāmatā sakarā ar 1941. gada 14. jūnija izsūtīšanu. Citēšu pilnībā „uz firmas veidlapas uzšņāpto zīmīti palicējiem”, kura atrodama Okupācijas muzeja materiālos: „„Neaizmirstiet apliet palmu kabinetā, ēdamistabā papardi…”(tālāk nav salasāms)”. Pēc šiem pēdējiem vārdiem varam nojaust, cik mīļi Kristapam Erdmanim bija augi. Tajā brīdī, kad paša dzīvība ir apdraudēta un liktenis izlemts, viņš vēl spēja domāt par istabas augu vajadzībām. Varbūt kāds to interpretēs citādāk. Un tā Latvija ir zaudējusi daudzus, jo daudzus izcilus cilvēkus un līdz ar to arī zināšanas, kuras nākas no jauna nākamām paaudzēm apgūt. Erdmeņa dārzniecība pēc Latvijas okupācijas kļūst par Rīgas Dārzu un parku tresta 5.dārzniecību. Arī Padomju Latvijas laikā šeit audzē orhidejas. 1953. gadā par dārzniecības vadītāju ieceļ Igaunijā, Tartu „pareizticīgo priestera ģimenē” dzimušo Jevgeņiju Burovu, kurš dārkopību bija apguvis pašmācības ceļā. Viņa vadībā dārzniecībā audzē rozes, par kurām saņemti dažādi apbalvojumi, ceriņu, kallu, lefkoju un orhideju ziedus. Burovs bija laipns un atsaucīgs, un dalījās ar savu pieredzi orhideju audzēšanā ar citiem (Tone, pers. komunikācija). Kristapa Erdmaņa sirdslieta bija rožu audzēšana. Tāpat kā viņa dēlam Alfrēdam Erdmanim. No tā, cik veiksmīgi darbojusies dārzniecība pēc tās saimnieka deportācijas, varam spriest, cik prasmīgi tā tikusi izveidota.

Orhideju audzēšana Tukumā

Komercdārznieks no Tukuma Mārtiņš Krauze, kurš izglītību no 1905. gada līdz 1906. gadam ieguva Braunšveigā, Vācijā, pēc stažēšanās Lugā, Pēterburgas guberņā, četrpadsmit gadus strādāja Rīgā „par virsdārznieku A.Reima dārzniecībā Nordeķos”. Pēc kapitāla iekrāšanas Krauze 1929. gadā kļuva par dārzniecības īpašnieku Tukumā. Sākumā viņš audzēja lilijas. Bet 1934. gadā Krauzes dārzniecībā ieveda orhideju izejmateriālu no „Eiropas zemēm”. Grāmatā minēts, ka Krauze bija ļoti uzņēmīgs cilvēks un pats vairākas reizes devās uz Dienvidameriku, „lai atvestu jaunas orhideju sugas, galvenokārt katlejas”. Krauzem bija bagātākā orhideju kolekcija Austrumeiropā. To izvietoja vairākās siltumnīcās. Ziedus varēja iegādāties Rīgā, bet daļu sūtīja uz Stokholmu. Par orhideju audzēšanu Krauze rakstīja tā laika presē. Arī Mārtiņu Krauzi 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja. Viņa orhideju kolekcija gāja zudumā, bet dārzniecību nacionalizēja.

Interese par orhidejām Latvijas Okupācijas gados

Padomju Latvijā orhideju audzēšana vairāk saistīta ar botānisko dārzu darbību un dārzniecībām. Nacionālajā botāniskajā dārzā (NBD) orhideju kolekciju izveidoja Gaisma Krastiņa (Tone, pers. komunikācija). Viņas vadībā strādāja Olga Virziņa, kas bija „speciāliste segto platību reti kultivējamo krāšņumaugu, piemēram, orhideju pavairošanas un audzēšanas tehnoloģijā”. No Ingūnas Gudrupas atmiņām, Virziņa esot puteksnējusi falenopšu ziedus, ieguvusi sēklas, no kurām Audu kultūru laboratorijās audzēti jauni augi. Vēlāk tos izpiķēja sfagnu sūnās un veica regulārus mērījumus par augu attīstību. „Par tropu un subtropu augu bioloģiju”, tajā skaitā arī par orhidejām, pēta Zane Purne. Viņa arī popularizē šo augu audzēšanu dažādos preses izdevumos un dārzkopības žurnālos. Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā, kuru pēc Latvijas okupācijas sauca „Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Botāniskais dārzs”, 20 gadus (1980-2000) darbojās agronome Gundega Birka, popularizējot tropu un subtropu augus. Ir vairākas speciālistes tropu un subtropu augu kultūrās – Maija Kārkliņa un Astrīda Vītoliņa, kura „īpaši iedziļinājusies orhideju kultūrā un to audzēšanā”. A. Vītoliņa ir sniegusi konsultācijas no Holandes ievestu cimbīdiju šķirņu audzēšanā uzņēmumā „Meristēmu kultūras”. Savukārt Latvijas Universitātes Bioloģijas institūtā, kuru agrāk sauca, Zinātņu Akadēmijas Bioloģijas institūts, Biruta Cepurīte pēta Latvijas dabā sastopamos orhideju dzimtas augus. To aprakstus B. Cepurīte ir sagatavojusi Latvijas Sarkanajā Grāmatā, 2003. gada izdevumā.

1945. gadā dibināja Tukuma izmēģinājuma paraugdārzniecību (TIPD), ieskaitot uz Mārtiņa Krauzes dārzniecības bāzes. Grāmatā pie galvenajām audzētajām kultūrām ir minētas arī orhidejas. Tātad kāda daļa no Krauzes kolekcijas tomēr ir saglabājusies. Agroķīmiķis Ralfs Kalniņš, sadarbojoties ar Ukrainas ZA Centrālo botānisko dārzu, „strādāja ar progresīvām orhideju Cymbidium pavairošanas metodēm”. Maigas Štrauses pārziņā bija cimbīdiju rūpnieciskā audzēšana. Savukārt TIPD 2. dārzā dārznieks Nikodēms Karčevskis (1947.-1962) audzējis arī orhidejas. 

Lauksaimniecības uzņēmumā „Meristēmu kultūras”, kuru 1975. gadā izveidoja Ogrē, fitopatoloģe Līga Kalniņa (Āpse) veica nozīmīgu darbu ar atveseļojamām kultūrām, tajā skaitā arī orhidejām. Savukārt virusoloģes Ilzes Žolas vadībā „tika paplašināta rūpniecisku puķu kultūru audzēšana ar meristēmām”, tajā skaitā arī orhidejas.

Rīgā Arvīda Pumpura dārzniecībā, kas kļuva par Rīgas Dārzu un parku tresta 26.dārzniecību Purvciemā, nodarbojās ar acāliju rūpniecisku pavairošanu, audzēja hiacintes, maijpuķītes un orhidejas, kas vēlāk, pēc dārzniecības likvidācijas, nonāca 37. dārzniecībā Dmitrija Vorobjova pārziņā.

Veronika Baumane vadīja dārzniecību „Rīgas zieds” Cēsu ielā (Tone, pers. komunikācija). Šajās siltumnīcās, kas aizņēma lielu platību, audzēja sekstaino celogīni, cimbīdijas, kurpītes, savukārt, kā kolekcijas eksemplāri bija stanopejas, kalantes, vanilla, haimārijas. Baumanes kundze bija atvērta iesācējiem.

Orhideologs – Dr. Ernests Foldāts

„Pasaulē izcilākais orhideju audzētājs un pētnieks” bija latvietis Venecuēlā dabaszinātnieks Ernests Foldāts (15.05.1925.-15.01.2003.). No profesora Riharda Kondratoviča rakstītā Latvijas Zinātņu akadēmijas mājas lapā Dr. Foldāta piemiņai www.lza.lv/ZV/zv030400.htm#6) – dzimis Liepājā, no ģimnāzijas iesaukts Latviešu leģiona 15. divīzijā, Otrā Pasaules kara beigās nokļuva Vācijā, kur 1945. gadā pabeidza Ēbenveileras latviešu ģimnāziju, pēc tam divus gadus studēja matemātiku Alberta Ludviga universitātē Freiburgā. Foldāts 1948. gada oktobrī emigrēja uz Venecuēlu. Piecus gadus studēja bioloģiju Venecuēlas Centrālajā Universitātē. Doktora disertāciju par orhideju pētījumiem izstrādāja ASV Harvarda universitātē. Grādu ieguva 1964. gadā. Bez tam Foldāts papildināja zināšanas arī ASV Jūras bioloģijas laboratorijā Woodshool.

Pārstrādājot un papildinot doktora darbu, no 1969.-1970. gadam izdeva piecos sējumos „Venecuēlas orhideju flora”, kurā aprakstītas 70 jaunas orhideju sugas. Par savu zinātnisko un sabiedrisko darbu Dr. Foldāts ir saņēmis daudzus apbalvojumus un uzņemts dažādās prestižās biedrībās. Ar daļu no tām var iepazīties LZA mājas lapā www.lza.lv/ZV/zv030400.htm#6.

Venecuēlas Centrālajā Universitētā Dr. Foldāts bija Botānikas departamenta un Bioloģijas skolas direktors, Zinātņu fakultātes dekāns. „Viņa lekciju kursi bija Ievads bioloģijā. Vispārīgā botānika, Augu morfoloģija, Zemāko augu sistemātika, Jūras botānika, Fikoloģija, Vispārīgā ekoloģija, Orhideoloģija, Augsnes ķīmija”. Jāsaka, laimīgie studenti, kas to visu klausījušies un mācījušies.

Beidzot aktīvās darba gaitas universitātē, Dr. Foldāts „no 1980. līdz 1983. gadam pie Marakaibo pilsētas Botāniskā dārza nodibināja un vadīja Augstāko Daiļdārzkopības skolu, strādāja Botānikas institūtā par orhideologu”.

Meklējot internetā informāciju, bieži zinātnieka vārds adaptēts viņa mītnes zemes spāņu valodai Ernesto Foldats. Viņu fotogrāfijās var apskatīt šeit: http://www.flickr.com/photos/efoldats/3211126559/in/photostream/. Šīs bildes pieder Dr. Foldāta dēlam Ernesto Foldats (jun.). Savukārt nedaudz  informācija ir atrodama Wikipēdijā: http://lv.wikipedia.org/wiki/Ernests_Fold%C4%81ts.

 

Dr. Foldāta vizītes Latvijā

Literatūras avotos minētas trīs vizītes 1990., 1991. un 1993. gadā. Pirmajā un trešajā vizītē Dr. Foldāts bija kā viesprofesors Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. Lasīja lekciju kursus – Tropu ekoloģiju, Algoloģiju, Tuksneša ekoloģiju un Orhideju ekoloģiju. Atkal jāsaka, laimīgie studenti, kas to visu dzirdējuši un mācījušies. Vai kādam pieraksti no tā laika vēl ir saglabājušies? Latvijā Dr. Foldāts konsultēja abus botānisko dārzu zinātniekus „par tropisko augu un it īpaši orhideju kultivēšanu” un dāvinājis tiem orhideju stādus: NBD – 25, LU Botāniskajam dārzam – 12. Būtu interesanti uzzināt, kādas sugas tās bija un vai kaut kas vēl ir saglabājies no Dr. Foldāta dāvinājuma. Savukārt „Bioloģijas fakultātes Botānikas un ekoloģijas katedrai dāvināja Venecuēlas orhideju un ķērpju herbāriju, zinātnisko literatūru, tai skaitā arī Venecuēlas orhideju floras visus 5 sējumus, kā arī grāmatu par viņa atklātajām un aprakstītajām 70 Venecuēlas orhideju sugām”. Būtu interesanti apskatīt Dr. Foldāta mantojumu.

Otrajā vizītē – 1991. gadā – Dr. Foldāts piedalījās Pasaules latviešu zinātnieku kongresā Rīgā.

Ernesta Foldāta skolnieks Latvijā ir Egons Tone, kurš kopš 1979. gada audzē orhidejas (www.orhidejas.lv).

Orhideju popularitāte 21. gadsimta sākumā

21. gs. sākumā daudz vairāk Latvijā ir cilvēku, kas audzē tropisko orhideju dzimtas augus mājās. Atsevišķu ģinšu pārstāvju hibrīdus, piemēram, falenopšus, dendrobijus, oncīdijas, cimbīdijas, retāk katlejas, miltonijas var brīvi iegādāties ziedu veikalos. Savukārt sugas orhidejas jeb, kuras dārzkopībā sauc par botāniskajām orhidejām, kas ir dabā sastopamas, speciāli pasūta no ārzemju audzētavām. Laikraksta „Diena” interneta versijā blogu par orhideju audzēšanu un to popularizēšanu 2008. gadā sāk Estere Braķe (http://www.diena.lv/lat/dzive/blog/estere-brake/). Pirms tam E. Braķe izveido savu mājas lapu internetā, kur tulko un iegūst informāciju par orhideju daudzveidību, kopšanu, slimībām no franču valodas interneta vietnes „ORCHIDOUXDINGUES” (http://lalam.pagesperso-orange.fr/index.html) un foruma „Forums Orchidees.fr.”. E. Braķe aizsāk popularizēt orhideju audzēšanu hidrokultūrā. Viņas mājas lapa ir bagāta ar noderīgu informāciju par dažādu populārāko orhideju dzimtas augu kopšana gan iesācējiem, gan pieredzējušiem puķkopjiem. Īpaši noderīga ir slimību un kaitēkļu noteikšanas tabula.

Orhideju audzēšanas entuziasti augu labturībai mājas apstākļos izgatavo speciālus plauktus, lai būtu kur tos izvietot. Citi atvēl istabu orhideju audzēšanai vai ierīko, tā saucamos, orhidārijus, vieta, kur ir īpaši mitruma un temperatūras apstākļi, piemēram, aizstiklotas un nosiltinātas lodžijas, kas ir pilnībā vai daļēji norobežotas no dzīvojamās telpas, lieli akvāriji vai terāriji. Šādos apstākļos audzē dabā sastopamos augus. Savukārt 2009. gada novembrī specializētu orhideju un tās floristikas firmu „Orhid” Latvijā nodibina Iveta Rikmane (www.orhid-orhid.lv).

Sociālajā portālā „draugiem.lv” Egons Tone izveido domubiedru grupu „Orhidejas un neparastie mājdzīvnieki”, kur var diskutēt un uzzināt daudz ko jaunu par orhideju dzimtas augiem.

Orhideju entuziasti apvienojas biedrībās

21. gadsimta sākumā sadarbībā ar Dr. Foldātu Egons Tone izveidoja neformālu orhideju audzēšanas entuziastu grupu „Naktsvijole”. Tās pirmā kopā sanākšana notika 2005. gada martā. „Naktsvijole” 2009. gada rudenī pārauga Latvijas Orhideju kolekcionāru asociācijā (LOKA, www.orchids.lv). Tās vadītājs ir Egons Tone.

Savukārt Kaktusu drauga klubā daļai kaktusu audzētāju interesi sāka saistīt arī orhideju dzimtas augi. Izstādēs Latvijas Dabas muzejā vasaras sākumā pēdējo gadu laikā līdzās kaktusiem un citiem sukulentiem izstādīja arī orhidejas, piemēram, 2006. gadā augus no Egona Tones un Silvijas Silavas kolekcijām. 2009. gada 16. decembrī uz Kaktusu drauga kluba bāzes izveidoja Latvijas Eksotisko augu draugu asociāciju (LEADA), vadītāja Jeļena Samcova. Biedrībai LEADA bija trīs klubi – kaktusu un citu sukulentu, orhideju un bromēliju, citu eksotisko augu draugu klubs. 2011. gada pavasarī kaktusu audzētāji atdalās no LEADA un izveido savu biedrību „Latvijas Kaktusu un citu sukulentu biedrība” (www.kaktusi-Latvia.lv), vadītāja Jeļena Samcova, savukārt LEADA kļūst par Latvijas Orhideju un eksotisko augu draugu asociāciju (LOEADA, www.loeada-orchids.lv), vadītāja Lolita Afanasjeva. Orhideju audzēšanas entuziastu biedrībās organizē tematiskas lekcijas par atsevišķām orhideju dzimtas ģintīm, par augu audzēšanas īpatnībām, īpašu interesi iegūst bloku kultūru izveidošana un kopšana, kā arī biedri savstarpēji apmainās ar orhideju dzimtas augu audzēšanas pieredzi un stādiem. Biedrībās notiek kopīgi ceļojumu uz orhideju izstādēm kaimiņvalstīs vai uz citām Eiropas valstīm. Īpaši populāras ir orhideju izstādes apmeklēšana Drēzdenē, Vācijā.

Nobeigums

Izvirzīto darba mērķi sasniedzu. Secinājums gan pēc grāmatas izlasīšanas, gan informācijas apkopošanas – Latvijas „Nokia” ir dārzkopji un dārzkopība, zināšanas un uzņēmība izzināt, pilnveidot, uzlabot. Un strādīgums, kā arī neatlaidība. Šie īpašības vārdi raksturo visus grāmatā un dzīvē sastaptos dārzkopjus. Savukārt, iedziļinoties Dr. Foldāta dzīves gājumā, šķiet, ka LU Bioloģijas fakultātē varētu vairāk pētīt un izzināt orhideju audzēšanas speciālista un pētnieka atstāto zināšanu mantojumu. Iespējams, ka visi orhideju audzētāji kopš sendienām līdz 20. gs. nogalei nemaz nebija pieminēti grāmatā. Līdzīgi tas ir sastopams arī mūsdienās.

Sliekas puķpodā

Augusts 6th, 2009 by Ieva 3 comments »

   Sliekas ir ļoti noderīgi augsnes bezmugurkaulnieki, kas irdina un veido augsni, nodrošina arī gaisa piekļuvi auga saknēm. Puķu pods ir samērā mazs augsnes mikrokosms un sliekas šeit izdara vairāk skādes, nekā labuma, vienkārši noēdot augam saknes.
   Dzirdēju radio Zanes Purnes no Nacionālā Botāniskā dārza padomu par slieku “izdzīšanas” metodi, iemērcot puķpodu ūdenī līdz augšai un druksu pat pāri puķu poda malai. Sliekām tas nepatikšot un tās līdīšot ārā.
   Tā arī izdarīju – iemērcu puķu podu ūdenī. Uzreiz nekas nenotika, bet pēc kādas apmēram stundas, kad gāju “eksperimentu” apskatīt, pirmās sliekas jau bija ārā. Domāju sākumā tās saskaitīt, bet pēc nākamā gājiena atmetu šo domu. Slieku bija daudz – juvenīlas (mazas) un pieauguši īpatņi. Toties ļoti mudīgas, lai izvairītos no bargās pincetes skavām, kas tās vēlējās nogādāt tālāk no puķu poda.

   “Eksperiments” ilga apmēram piecas stundas, bet izskatās, ka augs būs jāpārstāda citā augsnē. Slieku sugu nepateikšu, bet vizuāli tās bija smalkas, pieaugušas apmēram 5 cm garas ar

sārti rozā ķermeņa krāsu.

Mērķis

Jūlijs 25th, 2009 by Ieva No comments »

Šī bloga mērķis būs atspoguļot augu un to pētītāju dzīvi. plant-001