Vecās derības tekstos ir sastopami 2 termini: minha (dāvana) un qorban, „atnesa tuvu” (ar nozīmi, uz altāra). Pamat 
termins upurim ir zabah t.i. „kaut” .
Saknes burti zbh arī parādās vārdā mizbeah („altāris”). Kā arī šis vārds „mizbeah” var būt pārtulkots kā „kaušanas vieta”.
Israēlieši varēja ziedot dāvinājumus, bet dāvinājumus nededzināja uz altāra. Dāvanas: desmitā tiesa (ma¢ašer), pirmos augļus (bikkurim), wave-offering (tenupa) heave-offering (teruma).
Kristietības un Jūdaisma tradīcijas pamatos ir upurēšanas koncepcija.
M.Maimonides (1135-1204) grāmatā Guide for the Perplexed, atsaucās uz praviešu kritiku (1 Sam 15:22, Jes 1:11, Jer 7:22-23), ka Dievs nav prasījis no cilvēces upurus. Mozum tika doti likumi, lai cilvēki varētu pretoties tā laika pagānisma valdzinājumam. Daudzi cilvēki par upura mērķi uzskata tā simbolisko nozīmi, dzīvnieku upurēšana ir saikne starp Dievu un cilvēci. Tylor uzskatīja, ka upuris ir „ dāvana dievībai, ja tā būtu cilvēks”, viņš definēja upurēšanu ar formulu: „es tev dodu un pretī arī sagaidu kaut ko”. Frazier savā teorijā apgalvoja, ka visi upuri ir radušies no rituāla „slaying a „divine king”” (dievišķā ķēniņa slepkavība). Rituāla slepkavība ir veids, kā palīdzēt augu augšanai. Robertson Smith uzskatīja, ka upurēšanas pirmavoti ir meklējami totēmisko dzīvnieku slepkavošanā, kas reprezentēja gan cilti, gan tās dievu. Upura gaļas ēšana nodrošināja cilts ļaudīm sakaru uzturēšanu ar cilts dievu – mistisks upura mērķis. Tikai pēc laika, upuri sāka uzskatīt par dāvanu dievam. Upurējamais dzīvnieks pārvēršas par starpnieku starp profānā un sakrālā pasaulēm, jo upura ķermenis pieder profānajai pasaulei un tā dzīvība pieder sakrālajai pasaulei. Viena problēma ar dāvinājuma teoriju, kā cilvēks var dot tik maz (vienu dzīvnieku) un saņemt tik daudz ( svētību apsolījumus)
Israēls upurēja dedzināmo upuri, ebreju valodā ¢ola (Leviticus 1; 6:8-13); graudu upuri – minha (latviešu Bībelē tiek izmantots termins – ēdamais upuris) (Leviticus 3; 7:11-26), lai parādītu YHWH savu uzticību, lojalitāti un pateicību. Savukārt, kad Israēls cieta neveiksmi, nīdēja un atsvešinājās no Dieva, tad upurēja: grēku upuri hatta’t (Leviticus 4:1-5:13, 6:24-30), vainas upuri ‘ašam (latviešu Bībelē tiek izmantots termins – vainas izpirkšanas upuris) (Leviticus 5:14-19, 7:1-10). Dedzināmais upuris (¢ola), (Lev 1) ir visizplatītākais un Bībelē visvecākais upuris, kam bija liela nozīme publiskā pielūgšanā (Num 28-29) un šķīstīšanās rituālos (Lev 12:6, 8; 14:19, 22; 15:15, 30; 16:24). Upurēja tēviņus, kad upurēja putnus, tad upurēšanai derēja gan tēviņi, gan mātītes. Viss dzīvnieks tika sadedzināts uz altāra. Bet priesteris saņēma dzīvnieka ādu (Lev 7:8).
Israēls nopietni izturējās pret grēku un atsvešināšanos, bet bez patoloģiskās intereses, jo ar YHWH žēlsirdību vaina un grēks tiek piedoti un aizmirsti.
Dieva godināšana tā ir Dieva likumu, morāles un ētikas normu, kā arī rituālu likumu ievērošana un izpildīšana. Rādīties Dieva priekšā, neievērojot Viņa taisnīgās prasības, nozīmē apvainot Viņu.(Jes 1:11-17: Amos 5:21-22). Dievs upurus neēda.
Ja Man gribētos ēst, tas Man nebūtu tev jāsaka, jo Man pieder pasaule un viss tās pilnums.
Vai tad lai Es ēdu vēršu gaļu un dzeru āžu asinis?
Nes Dievam pateicību kā upuri un tā pildi Visuaugstākajam savus solījumus!
(Ps. 50:12-14).
Upuris un citas pielūgšanas formas ir paņēmiens, lai godinātu Dievu kā Ķēniņu. Israēliešu pielūgšana ir aprakstīta Exodus, Leviticus un Numeri grāmatās. Leviticus ir likumu un noteikumu grāmata un ietver visus izraēliešu Dieva godināšanas aspektus. Lielā daļā grāmatas runāts par dažādiem upuriem – kad un kā jāupurē, kādas ir priesteru un augstā priestera priekštiesības un pienākumi un kādi ir likumi levītiem. Šeit minēti daudzi ceremoniālās nešķīstības iemesli, doti brīdinājumi nekļūt ceremoniāli nešķīstiem un norādījumi, kā rīkoties, lai noņemtu ceremoniālo nešķīstību.
Upuri tika pienesti Dievam kā dāvanas. Ebreju termins „graudu upuris” arī nozīmē „dāvanu” (Gen 32:19) vai „nodevu” (2 Sam 8:2). Kā arī asinis no grēku un vainas upuriem tika izmantotas svētnīcas šķīstīšanai. Visnozīmīgākā daļa dzīvnieku upurēšanā bija asins izliešana uz altāra. Ar dzīvnieku asinīm apšļakstīja altāra malas un altāra ragus, šādā veidā upurēšana atšķīrās no lopu kaušanas. Dzīvnieku tauki un iekšas piederēja Dievam (Lev 3:16). Tikai priesteris dedzināja upurus uz altāra. (Lev. 3:5, 11). Par saviem pakalpojumiem, priesteris saņēma daļu no upura. Upurēšanas dzīvnieki – liellopi, aita, kaza, dūja, balodis. Upurēja tikai mājas dzīvniekus, saskaņā ar kašrut likumiem savvaļas dzīvniekus (briedis, gazele, stirnu buks, savvaļas āzis, kalnu āzis, antilope, kalnu aitas; Deutr 14:5) varēja ēst, bet tie nebija piemēroti upurēšanai.
Veģetārajiem upuriem izmantoja kviešus, miežus, olīveļļu, vīnu, vīraku. Visiem upuriem vajadzēja uzbērt sāls (Lev 2:13, Ecēh 43:24). Upurējamajiem dzīvniekiem vajadzēja būt nevainojamiem, t.i. bez slimībām, bez ievainojumiem un nekastrētiem (Lev 22:17-25).
Miera upuris – šelomim (Lev 3) (latviešu Bībelē tiek izmantots termins – pateicības upuris) šis upuris tika pienests gadījumā, kad cilvēks gribēja paēst gaļu. Upurējamie dzīvnieki: vērsis, govs, aita, kaza (tēviņš vai mātīte). Rituāla izpildītājs saņēma labo augšstilbu un upura krūšu gabalu saņēma visi pārējie priesteri. (Lev 7:31-34). Atlikušo gaļu saņēma cilvēks, un šo upura gaļu vajadzēja apēst tajā pašā vai nākamajā dienā (Lev 7:15: 19:6-8).
Miera upura grupas: – upuris kā pateicība (toda); – labprātīgs upuris (nedaba); svinīgā solījuma upuris (Lev 7:11-18) (neder). 107 Psalmā ir minēti gadījumi, kad tika pienests Dievam pateicības upuris: veiksmīga tuksneša pāriešana, atbrīvošanās no cietuma, izveseļošanās gadījumā, par izdzīvošanu jūras vētrā. Pateicības upuri upurēja kopā ar dažāda veida mīklas plāceņiem (Lev 7:12), kurus vajadzēja apēst tajā pašā dienā.
Svinīgā solījuma upura piemērs ir dots 2 Sam: „ Bet pēc četriem gadiem Absaloms sacīja ķēniņam: “Lūdzu, es gribētu iet uz Hebronu izpildīt savu solījumu, ko es Tam Kungam esmu solījis. Redzi, kad tavs kalps vēl dzīvoja Gešūrā, Sīrijā, tad tas deva solījumu, sacīdams: ja Tas Kungs man būs ļāvis atgriezties atpakaļ Jeruzālemē, tad es kalpošu Tam Kungam.” Labprātīgs upuris netika reglamentēts. Labprātīgu upuri un svinīgā solījuma upuri varēja apēst divu dienu laikā. Netika pieļauta upura ēšana trešajā dienā (Lev 7:15-18).
Ordinācijas upuris (millu’im) (priesteru iesvētīšanas upuris) bija pateicības upura paveids, kad asinis tika izmantotas augstākā priestera ordinēšanas rituālā. Šis upuris tika upurēts kopā ar mīklas plāceņiem un vajadzēja visu apēst tajā pašā dienā (Exod. 29:19-28, 31-34; Lev. 8:22-29, 31-32).
Grēku upuris (hatta’t) nav saistīts ar grēku izpirkšanu (Lev 4-5:13). Nozieguma izdarīšana bija sodāma ar sodu, nevis ar upura pienešanu. Noziegumus pret Dievu, kas bija izdarīti ar „paceltu roku” nevarēja izpirkt ar upuri (Num 15:30-31). Grēku upuri izmantoja tempļa šķīstīšanai. Regulāri šie upuri tika pienesti svētku laikā (Num.28:15, 22, 30; 29:5, 11, 16, 19). Personisks grēku upuris tika pienests šajos gadījumos: netīši pārkāpa aizliegumu (Lev 4:2), šķīstīšanās rituālos (Lev. 12:6; 14:19, 22; 15:15, 30; 16:3, 5; Num 6: 14, 16) aizmirsis šķīstīties (Lev 5:2-3), neizpildīja zvērestu (Lev 5:4) neatbildēja uz publisku lūgumu (Lev 5:1). Augstākais priesteris vai kopiena upurēja vērsi; valdnieks upurēja āzi, savukārt parasts cilvēks pienesa āzi vai avi. Ja bija nogrēkojusies kopiena vai augstākais priesteris kā kopienas pārstāvis, tad svētnīca tika uzskatīta par apgānītu. Tā tika šķīstīta slakot vērša asinis uz altāra aizsegu, kā arī asinis jāliek uz kvēpināmā altāra ragiem (Lev 4:5-7, 16-18). Vērša gaļu nedrīkstēja ēst, to sadedzināja ārpus nometnes. Gadījumā, ja valdnieks vai parasts cilvēks bija apgrēkojies, tad tikai ārējs altāris tika šķīstīts, un priesteris saņēma āža vai avs gaļu par paveiktajiem darbiem. Nabadzīgie varēja upurēt nedārgus upurus (Lev. 5:7-13: 12:8; 14:21-22).
Vainas upuris ‘ašam tika upurēts gadījumos, kad tika apgānīta svēta manta (Lev 5:14) vai tika pārkāpts zvērests (Lev 6:2-5), netīša apgrēkošanās. Upurēja aunu, kas tika upurēts pateicības upura kārtībā (Lev 7:2-7), kā arī pārkāpējs atzina savu vainu, atlīdzināja bojājumus, un maksāja soda nauda (20 procenti). Priesteris saņēma gaļu par saviem pakalpojumiem (Lev 7:7) Šo upuri varēja aizvietot ar naudu (Lev 5:18, 2 Ķēn 12-16). Vainas upuris vienmēr bija personisks upuris. Kad bija izveseļojies lepras slimnieks un gadījumā, kad nazīrieša solījums tika apgānīts ar nejaušu kontaktu ar līķi, tad upurēja jēru (tēviņu) (Lev 14:12, 21; Num. 6:9, 12).
Graudu upuris (Lev 2). – veģetārais upuris, kas ir līdzīgs dedzināmajam upurim. To varēja cept, vārīt vai arī vispār negatavot. Graudu upuris -neraudzēts un nesaldināts (Lev 2:11). Upurim klāt pievienoja eļļu. Tika izmantoti kviešu milti, bet miežu miltus vai sakaltušus graudus arī varēja upurēt. (Lev 2:14).
Nabadzīgi cilvēki varēja vainas upuri aizvietot ar graudu upuri, bet milti tika upurēti bez eļļas un vīraka (Lev 5:11; Num. 5:15). Daļa tika sadedzināta, daļa no upura tika iedota priesterim (Lev.2:2-3, 6:14-16). Saskaņā ar Numbers 15, dedzināmais upuris un miera upuris tika upurēti kopā ar graudu upuri (ar eļļu) un vīna ziedošanu.
Upurēšanas rituāls templī ir aprakstīts sekojošās grāmatās: Leviticus 6, Exodus 29:38-42; 30: 7-9, 34-36, Leviticus24:1-4, 1 Samuēla 3:3.
Dedzināmais upuris („uzkāpšanas upuris”) – viss upuris tika sadedzināts uz altāra un smaržas (dūmi) paceļas līdz debesu valstībai, kur dievībai vajadzēja ieelpot šīs smaržas. Pēc Levina domām, ar dedzināmā upura palīdzību tika piesaistīta dievības uzmanība un dievība piedalījās rituālos.
Milgrom uzskatīja, ka dedzināmais upuris bija grēku izpirkšanas upura agrīnā forma. Var saprast dedzināmo upuri kā dāvanu, kuru dievība apēda.
Dedzināmais upuris nodrošināja dievībai barību, savukārt ar šelamim tika baroti cilvēki. Pēc rabīnu vārdiem: svinēšana nozīmē gaļas ēšanu.
Upurēšana nozīmē kaut ko šķīstīt nevis atbrīvot no grēka. Lielākajai daļai pārkāpumu ir paredzēti upuri un rituāli, caur kuriem likumpārkāpējs var atbrīvoties no apgānīšanās un būt atkal svēts.
Autors: 1.kursa studente I