VD sākotnēji nav vienota jēdziena, kas ir grēks. VD ir pilna ar norādēm uz grēka izdarīšanu noteiktās vietās, noteiktā 
laikā un noteiktiem cilvēkiem. Bet mēs reti atrodam teoloģisku atspoguļojumu „grēkam” kā reliģiskam fenomenam. Childs uzsver, ka Grēks atbilstoši VD nav novirzīšanās no kāda abstrakta morāles standarta, bet ir pārkāpums tieši pret Dievu (Gen 20:6; Un Dievs sacīja viņam sapnī: „Arī Es zinu, ka tu ar nevainīgu sirdi to esi darījis, un Es pats atturēju tevi, ka tu negrēko pret Mani, tāpēc Es tevi pasargāju, ka tu viņu neaiztiki. 1Sam.1:25 Kad cilvēks pret cilvēku grēko, tad Dievs var salīdzināt, bet, kad cilvēks apgrēkojas pret To Kungu – kas tad var uzņemties tam būt par salīdzinātāju?). Tas iznīcina attiecības un ir brēcošs apvainojums. Paralēli darbības vārdi apraksta „grēku” ar tādu pašu intensitāti – pārkāpumu. Likumpārkāpēji ir tie, kas ‘ienīst’ Jahvi (Ex.20.5 Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem, jo Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešajam un ceturtam augumam, tiem, kas Mani ienīst). Grēks ir attēlots kā savijies un izkropļots Dieva ceļš (‘wh), kurš veidojas no blēdīgas sirds (Jer.3:21 Klau! Kalnu augstienēs sadzirdamas raudas, nemitīgas Israēla bērnu vaimanas un žēlabas, tāpēc ka tie staigājuši greizus ceļus un aizmirsuši To Kungu, savu Dievu). Tie, kuri novirzās no pareizā ceļa – baušļiem – ir nekaunīgi un nolādēti (Ps.119:21 Tu norāji lepnos un pārgalvīgos; nolādēti ir, kas aizmaldās projām no Taviem baušļiem). Ir grēki kurus izdara netīši, ir, kurus izdara nekaunīgi – „ar paceltu roku” (Num.15:30 Bet tai dvēselei, kas to dara ar paceltu roku, vai tas ir jūsu vidū dzimušais vai svešinieks, tāds zaimotājs Tā Kunga priekšā, – un tai dvēselei ir jātop izdeldētai no savas tautas.), tādus grēkus nevar piedot. Likumpārkāpējiem ir jāiztur sekas un vaina. Ir daži apgalvojumi Psalmos, kuri ir nedaudz noteikti savā tendencē, bet tiem arī ir parasti sava atkāpe no pašu rīcības ar kuru runātājs (stāstītājs) sevi uzlādē. Nav viens vienots vārds, ar kuru varētu saprast jēdzienu „grēks”.
Trīs populārākie jēdzieni ar kuriem tiek domāts „grēks”.
1) ht’ – pārkāpums
Šis vārds VD tiek lietos visbiežāk – 595 reizes. Šī vārda nozīme ir vienkārša – „būt maldīgam/kļūdīgam”, „būt vainīgam”, „pazaudēt mērķi”. Šis vārds, piemēram, tiek minēts stāstā par Benjaminu (Soģ 20:16), stāstā par straujo cilvēku, kurš „pazaudē” pareizo ceļu (Salamana pamācības 19:2), arī Ījaba 5:24, kur šis vārds lietots ar nozīmi, ka tev nekas netrūkst savā īpašumā. Šo vārdu var saistīt vairāk ar tādu kā ētisku pārkāpumu pret otru cilvēku (2Ķēniņu 18:14, Gen 31:36 utt), teoloģiskā jēga šajā jēdzienā parādās, kad šis pārkāpums ir vērsts pret Dievu vai pret kulta sfēru.
2) pš’ – noziegums
Šis vārds VD tiek minēts vismazāk reižu no trim populārajiem – 135 reizes. Jēga šim vārdam ir apzināts, uz zināšanām balstīti normu vai standartu pārkāpumi. Parasti šis termins netiek attiecināts uz vienkāršu kļūdu, kas ir hatā gadījumā. Šis vārds tiek minēts vietās, kur tiek stāstīts par starptautisku politiku, kur šim vārdam ir nozīme „uzticības pārrāvums caur vardarbību” – latviski (1965.g. Bībelē) tas tiek tulkots kā atkrita, piemēram: 1 Ķēniņu 12:19 Tā Israēls atkrita no Dāvida nama, kā tas ir līdz pat šai dienai , 2.Ķēniņu 1:1Pēc Ahaba nāves Moābs atkrita no Israēla. Politiskā nozīme ir ietverta pāša teoloģiskajā nozīmē – kā pretestība pret Jahvi (1ķēniņu 8:50, Jesaja 1:2 Jeremija 3:13).
3) ‘wn – vaina
Šis vārds Vd tiek minēts 229 reizes. Šis vārds ir ļoti reliģisks – tas gandrīz vienmēr tiek lietots tikai gadījumos, kad jāapzīmē morāla vaina vai nekrietnība pret Dievu (reti kā vaina pret cilvēku (1Sam 20:1 Tad Dāvids bēga no Najotas pie Rāmas, un viņš nāca un sacīja Jonatānam: „Ko es esmu darījis? Kāda ir mana pārkāpumu vaina, un ar ko es esmu noziedzies tava tēva priekšā, ka viņš tīko pēc manas dzīvības?„)). Šis vārds apzīmēt gan „grēku”, gan izrietošu „vainu”, gan „sodu” vai pat visus vienlaicīgi. Piemēram, Gen 4:13 Tad Kains sacīja Dievam: „Mans noziegums ir tik liels, ka es to nespēju panest.” – te lietotais ‘awon skaidri apzīmē „vainu” (tiesas un psiholoģisko) vai „sodu”, bet visticamāk, ka ietver abus šos jēdzienus.
Protams, VD pastāv arī citi vārdi, kas apzīmē grēku…
Āšām…, rāšā…, ven …
Pirmatnējā vēsture runā par cilvēku, kurš ir limitēts savās iespējās. Viņš ir ierobežots ar nāvi, var izdarīt pārkāpumu, noziegumu. Nepastāv neviens bez trūkumiem. Ja cilvēks ir saprotams kā Dieva radība, tad šie ierobežojumi ir saprotami kā daļa no cilvēka un Dieva attiecībām. Un Dievs iejaucas pret grēku, jo tam piemīt kavējošs, traucējošs un postošs efekts uz cilvēka eksistenci un, protams, attiecībām ar Dievu. Tomēr galvenais cilvēka fenomens „sliktā sirdsapziņa” apstiprina to, ka nekas no šī nav īpaši svarīgs. Tāpēc mēs par grēku dzirdam jau pirmatnējā vēsturē. Tas rada iespaidu, ka pārkāpums, ko mēs saucam par grēku, ir daļa no cilvēka eksistēšanas būtības. Ne reliģija, ne uzskati un citi iemesli to nevar mainīt. To apstiprina fakts, ka ierobežojumi pieder pie cilvēka eksistences un fakts, ka tas var apdraudēt kādu vai pat pašu.
Tātad kas tāds notika, ko cilvēks izdarīja attiecībā uz Dievu, ka Dievs ieviesa vardarbību viņa pastāvošajā kārtībā? Grēka iebrukšana un izplatīšanās sākās ar cilvēka bezatbildību pret laba un ļauna atzīšanas koka. Atsaucoties uz ebreju valodas lietojumu, stāstītājs apzīmējot šo augļu koku izmanto vārdus „labā un ļaunā atzīšanas koks”, kas nozīmē daudz vairāk kā parastu inteliģenci. Vārda עדי nozīme ir zināšanas visās lietās un tajā pašā laikā arī meistarīgi sasniegumi visās lietās un noslēpumos, šeit labs un ļauns nav jāsaprot vienpusēji, bet gan kā „visas lietas”. Cenšoties palielināt savu esamības būtību, rīkošanās iespējas pēc saviem ieskatiem un meklējot iespējas līdzināties Dievam (ne jau burtiski), cilvēks izsoļoja no vienkāršas paklausības Dievam. Šajā gadījumā tas noveda pie zaudētas dzīves patīkamā dārzā Dieva tuvumā. Viss kas cilvēkam palika ir: smags darbs, sarežģīta cīņa ar ļaunumu un beigu beigās būt par nāves upuri. BET līdz šim neviens no grēku apzīmējošiem terminiem netiek minēts. Pirmo reiz grēks (חטא) tiek minēts Genesis 4:7 (Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu! Un Kains runāja ar savu brāli Ābelu.) Pirmā pāra dēls nogalināja savu brāli, tāpēc, ka viņš bija dusmīgs par to, ka Dievs izrādīja labpatiku tieši viņam. Viss beidzās ar to, ka Dievs izdzirdēja kā brēc Ābela izšļakstītās asinis un padzina slepkavu prom no auglīgās zemes. Tomēr tā galīgi nebija, ka Dievs pameta Kainu pavisam – viņš brāļa slepkavai deva aizsardzību pret citiem cilvēkiem, lai tie to nenogalinātu(Gen IV:15). Tomēr Kaina pēcnācēju vidū atriebības iekāre un atmaksa pārauga visas robežas. Bet lielākā katastrofa vēl bija priekšā. Šī katastrofa bija nopietnākā kāda bija bijusi, tagad robežas starp cilvēku un debesu esamību tika nojauktas vispār. Jahve nolēma iznīcināt cilvēci to sodot ar plūdiem. Tikai viens tika pasargāts. Un jauno pēcnācēju tēvs tagad bija Noa, kurš arī garantēja dzīvības turpināšanu. Bet drīz vien plūdiem sekoja cita katastrofa – lielais tornis, kuru cilvēki iesāka celt. Vēl nepabeigts tas tika nojaukts, sajaucot cilvēkiem valodu – tie vairs nesaprata cits citu.
Šajā pirmatnējā vēsturē atklājas arī Dieva kā radītāja attieksme pret cilvēka pārkāpumiem. 1)Dievs gan iejaucas kā tiesnesis. Tas ir Dievs, kurš visā pasaulē izplatot neatkarīgu tiesu pret pārkāpumiem ierobežo ļaunumu. 2)Plūdu stāsts mums parāda pavisam citādu Dieva reakciju uz cilvēka pārkāpumiem. Plūdu beigās Dievs apgalvo, ka vairs nekad nenolādēs zemi cilvēku dēļ un neiznīcinās visu dzīvo, jo „cilvēka sirdstieksme ir ļauna no mazām dienām „ (Gen.8:21).
Pravietojumu literatūra ir viens garš protests pret daudzajiem grēka izpausmes veidiem – gan pret Dievu, gan pret tuvāko.
Grēcīgs cilvēks VD ir attēlots nevis kā individuālās ciešanās pavadot vienatnē ar spīdzinātu sirdsapziņu bet drīzāk kā viens, kuram ir dota iespēja grēkus izpirkt caur vispāratzītiem upurēšanas rituāliem. Leviticus grāmatā ir noteikti rituāli, kuri atceļ grēku caur dažādām upurēšanas formām. Arī Psalmos parādās pašu cilvēku attieksme pret šo kultu. Ps.4:6ET5 Nesiet taisnības upurus un paļaujieties uz To Kungu!; Ps.20:4ET3 (Lūgšanā par valdnieku)Lai viņš tev sūta palīdzību no svētās vietas un atbalstu no Ciānas! Lai viņš piemin visus tavus upurus, tavus dedzināmos upurus lai Viņš nenoraida!; Ps.51:6ff (Dāvida grēku nožēlas lūgšana).., lai tu paliec taisns savos spriedumos un nevainojams savā tiesneša darbā!; Ps.66:17
Par piedošanu VD runā dažādi dažādos gadījumos.
Lasot VD var ievērot, ka tā nerunā visos gadījumos vienādi par grēku un Dieva piedošanu. Sēru (žēlabu) Psalmos mēs varam lasīt, ka cilvēku runāšanu ar Dievu kombinē ar lūgumu Dievam palīdzēt un lūgumu piedošanai, citos tas nemaz nav minēts. Tāpat arī ir ar psalmiem, kuros var lasīt par grēksūdzi, kamēr citos nekas nav minēts. Grēku piedošana nav daļa no katras sastapšanās ar Dievu. Tas parasti tiek attēlots patriarhu stāstos, kuros ir attēloti attiecības starp patriarhiem un viņu Dievu, kuros gandrīz nekas netiek minēts vispār par grēku un pret Dievu un Dieva piedošanu.
Jāzepa stāstā grēks un piedošana ir dominējošais motīvs, bet tas ir attēlots kā notikums starp cilvēkiem, ne kā starp cilvēku un Dievu. Šis stāsts precīzi atklāj kaut ko, kas ir svarīgs izprotot grēku un piedošanu VD. Tas parāda, ka grēks vai vaina rodas gadījumā starp divām pusēm. Pārkāpums salauž šalom (brīvību), kopības vienotību, un parāda vismaz vienu kā ciešanu upuri (no kopienas). Grēks vai vaina kopienā vienmēr izsauc ciešanas.
Jāzepa stāsts rāda arī ko ļoti svarīgu attiecībā uz piedošanu. Piedošanai ir savs laiks. Viss nenotiek pēc shēmas grēks-atzīšana-piedošana. Noteiktais laiks bieži nāk daudz vēlāk – kad atzīšana un piedošana ir iespējamas. Grēka atzīšanai ir jāveic tāls ceļš pirms pienāks piedošana.
IESPĒJAMIE IESMESLI GRĒKAM:
1) Kad Dievs pateica, ka viss, ko viņš ir radījis ir labs, to sakot viņš nedomāja, ka Ādams bija vislabākais, ko varēja radīt – tas jau liecina, ka var pastāvēt arī kaut kas ļauns. Bet Dievam nav zināms nekas par grēka autoru; viņš nav grēka radītājs, tieši pretēji – tas kaut kas pretējs Dievam, viņa būtībai, Cilvēki paši kļūst grēcīgi, piemēram, Ādams un Ieva tādi kļūst pēc grēkā krišanas. Bet, kad šī grēkā krišana notiek – Dievs nav pārsteigts, viņš nezaudē kontroli pār situāciju. Viņš zina kāpēc tas ir noticis un piedāvā risinājumu.
2) Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti – darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā! (Mih.6:8)
Jau Genesis2, pirms „kritiena”, cilvēka dzīve ar Dievu ir parādīta kā brīvība kopībā, tikai zem pavēles: „tev nebūs ēst..”.
Israēlas teoloģija nekad nav šaubījusies par to, ka grēks ir raksturīga raksturiezīme cilvēkiem. Ps.143:2 Un neej tiesāt savu kalpu, jo tavā priekšā nav neviena taisna dzīvajo vidū.
Cilvēks beidzot uzdrošinājās rīkoties pēc saviem ieskatiem, un tā bija izlaušanās brīvībā, pieprasot tiesības uz savu personisko kļūdu…
Izmantotās grāmatas:
1. Gerhard von Rad. Old Testament Theology.
2. Brevard S. Childs. Biblical Theology of the Old and New Testaments: Theological Reflection on the Christian Bible
3. Claus Westermann. Elements of Old Testament Theology.
4. The Anchor Bible Dictionary. Volume 6
5. The International Standard Bible Encyclopedia
6. Guntis Dišlers. Dievs un cilvēku vēsture VD (no šī ir tikai ņemti mazsvarīgo grēku nosaukumi)
Autors: 1. kursa studente A