Latvijas Universitātes muzejs

Tartu Universitātes bēniņos

Nesen, pāris saulainas un vienu lietainu rudens dienu pavadīju pie mūsu kaimiņiem Igaunijā, Tartu. Tīkamāks un pierastāks no studiju laikiem gan šķiet viens no šīs pilsētas senajiem nosaukumiem – Tērbata. Tieši šis vārds tika lasīts, klausīts un pierakstīts kopā ar virkni latviešu kultūrā un zinātnē nozīmīgiem vārdiem – Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns, Jānis Endzelīns, Krišjānis Barons, Eduards Veidenbaums (es pat nemēģinu uzskaitīt visus). Jau ilgāku laiku biju nodomājusi apciemot Tartu (pie sevis saku – Tērbatas) Universitāti, kurā iepriekš minētie jaunieši augstas zinības apguva un ar spilgtām idejām atgriezās mājās. Papildus jāmin vēl divi fakti: 1) Arī Tartu Universitātei ir savs vēstures muzejs; 2) Arī viņiem ir saglabājies studentu karceris. Jāatzīst, tas ciemošanos vērta nedaudz līdzīgu rūpnieciskajai spiegošanai, jo, strādājot Latvijas Universitātes muzejā un vadot eksursijas, itin bieži biju nokļuvusi līdzīgā situācijā kā Sniegbaltītes pamāte sarunā ar Spoguli: ”Ak, sens un skaists jūsu karceris Latvijas Universitātē, bet tūkstoškārt senāks iraid karceris universitātē Tartu”. Saprotama bija vēlme pašai visu aplūkot un aptaustīt. Neminot visu piedzīvoto un redzēto, gribu dalīties pāris iespaidos par Tartu Universitātes karceri.

Tartu Universitātes studentu karceris, līdzīgi kā mūsu Universitātē, atrodas galvenās ēkas bēniņu stāvā. Kāpjot pa skaistām koka vītņkāpnēm kopā ar apburošo un jauko muzeja gidi, kura par savas universitātes vēsturi stāstīja tā, it kā būtu pazinusi visus minētos cilvēkus personiski, nokļūstam pie durvīm ar milzīgu atslēgu priekšā. Pēc tam atliek iziet caur krēslaino un vēso bēniņu telpu, lai nonāktu pie.. mazām durtiņām. Atslēdzot tās, tad arī atklājas studentu karceris, kas savu darbību uzsācis neilgi pēc Tartu Universitātes galvenās ēkas uzcelšanas 1809. gadā. Lai būtu iespēja gūt nelielu ieskatu karcera izskatā, pievienoju pāris fotoattēlus. Kā stāsta gide, studentu karceris darbojies piecās(!) telpās ar apkuri un labierīcībām. Tērbatas Universitātes students, nokļūdams karcerī, būtībā nonāca kaut arī no ārpuses aizslēgtā, tomēr siltā un mēbelētā istabā. Precizitātes labad jāmin fakts, ka 1965. gadā Tartu Universitātē plosās milzīgs ugunsgrēks, kā rezultātā no piecām karceru telpām saglabājusies viena, kurā aplūkojami vien pāris oriģinālie uzraksti un zīmējumi. Fotogrāfijās redzamā siena, pie kuras novietota gulta, nav īsta, zīmējumus uz tās pēc senajām fotogrāfijām zīmējumus veidojuši restauratori un Tartu mākslas skolas audzēkņi. Atzīšu, tas radīja nelielu vilšanos, jo no nostāstiem iztēlē biju uzbūrusi grandiozu ainu. Tomēr, arī nedaudzie oriģinālie zīmējumi un uzraksti spilgti atklāj 19. gadsimta studentu asprātību, kāda piemita studentiem gan Tērbatā, gan Rīgā. Tā, piemēram, kāds Tērbatas Universitātes students virs karcera durvīm turpmākajiem karcera iemītniekiem latīņu valodā uzrakstījis – Laipni lūgts nākamais! Viens no oriģinālajiem zīmējumiem gan bija tāds, kuru neuzdrošinos ievietot šajā blogā. Varu vien piebilst, ka Rīgas studenti acīmredzot bijuši kautrīgāki vai arī dažās jomās mazāk izglītoti.

Tiem pacietīgajiem cilvēkiem, kas spējuši tikt līdz šai vietai, nobeigumā piebildīšu, ka Tartu hostelī pie savām durvīm nepiesitu plāksnīti ar uzrakstu Latvietis, kā savulaik to studiju gados drosmīgi izdarīja Krišjānis Valdemārs; mājupceļā atšķirībā no Krišjāņa Barona nenācu ar kājām, tomēr arī autobusā pārdomām bija laika diezgan. Tartu ir skaista un omulīga pilsēta, kurā nebūtu garlaicīgi atgriezties (vecpilsēta, Doma kalns, milzīgais pilsētas parks, katedrāles drupas, kurās var arī uzkāpt uz skatu platformas, apburoša Tartu Universitātes kafejnīca, kurā piedāvā ceptu saldējumu), tas būtu viens secinājums. Bez tam brauciena laikā ar igauņu kolēģiem radās pāris jaunas ieceres, kuras, jācer, ar laiku izdosies realizēt. Kāpēc gan salīdzināt, ja var draudzēties?

♥af