8. jūlijā intervijā laikrakstam “Diena” jaunais valsts prezidents Andris Bērziņš sacīja: “Par izglītību. Man ir pavisam konkrēts viedoklis, ko vajadzētu darīt vidējās izglītības jomā. Man ir pilnīgi skaidra sajūta, ka no tiem 12 gadiem ir jātiek lejā uz 11. Es arī darīšu visu, lai tā tas notiek,” Delfi: Bērziņš uzskata, ka vidējā izglītība iegūstama 11 gados
Par šo Bērziņa ieceri jau pārsteigumu paudusi ES komisāre izglītības jautājumos Andrūla Vasilja, atgādinot, ka normālai vidējai izglītībai 12 gadi ir minimums.
Minēšu pāris piemērus.
Anglijas, Velsas un Skotijas jaunieši, īpaši tad, ja vēlas tālāk studēt augstskolā, mācās 13 gadus, sākot no 5 gadu vecuma. No tā 11 gadi, līdz 16 gadu vecumam, ir obligāti. Pēdējos divos gados notiek sagatavošana studijām.
Turklāt Ziemeļīrijā, kas ir diez gan atšķirīga no pārējām Lielbritānijas izglītības sistēmām, mācības sākas 4 gadu vecumā un pirmais posms (Key stage 1) ir par 1 gadu garāks.
Francijā kopš 1959. gada obligātā izglītība ir 10 gadi no 6 līdz 16 gadu vecumam, kopumā vispārējā vidējā izglītība ilgst 12 gadus, arodizglītība – 13 gadus (arodvidusskolā jāmācās 4 gadi). Faktiski obligāta ir sākumskola, pamatskola un vidusskolas pirmais gads.
Vācijā ir obligāta 9-10 gadus (atšķirīgi dažādās federālajās zemēs) ilga pilna laika izglītība sākot no 6 gadu vecuma. Tiem, kuri pēc obligātās izglītības neturpina mācības pilnā laikā vispārizglītojošā vidusskolā, ir obligāti 3 gadus jāmācās Berufsschule (profesionālā izglītība) daļlaikā. Kopumā vidējā izglītība ilgst 13 gadus līdz 19 gadu vecumam.
Austrijā izglītības apguve sākas 6 gadu vecumā, obligāta ir 9 gadus, bet kopumā – 12 gadus.
Nīderlandē vispārējā izglītība, atkarībā no izglītības veida, ilgst 12-13 gadus. Tā ir obligāta no 5 līdz 17 gadu vecumam, t.i., 12 gadus.
Beļģijā vispārējā izglītība ilgst no 6 līdz 18 gadu vecumam, t.i., 12 gadus, turklāt visi 12 gadi ir obligāti, tai skaitā līdz 15 gadu vecumam obligāti jāmācās pilnā laikā.
Spānijā vidējā izglītība ilgst 12 gadus no 6 līdz 18 gadu vecumam un ir obligāta līdz 16 gadu vecumam.
Grieķijas jaunieši mācās 12 gadus sākot no 6 gadu vecuma, un obligātā izglītība ir līdz 15 gadu vecumam.
Līdzīgi Grieķijai, Itālijā vispārējā izglītība sākas 6 gadu vecumā, ir obligāta līdz 15 gadu vecumam, bet ilgst 13 gadus un tiek pabeigta 19 gadu vecumā (laikam itāļiem vairāk patīk mācīties
).
Kiprā bērniem skolas gaitas obligāti jāsāk 4,8 gadu vecumā, taču var uzsākt jau 3 gadu vecumā, un ir obligāta līdz 15 gadu vecumam. Tam seko neobligāta vidusskola, kur mācību ilgums ir 3 gadi. Kopumā kiprieši vispārējā izglītībā pavada 13,2 līdz 15 gadus. Diez, ko viņi teiktu par mūsu prezidenta vēlmi 12 gadu vidējo izglītību vēl saīsināt par vienu gadu?!
Nākamā valsts – Dānija – ir salīdzinoši garlaicīga, jo arī tur vidējā izglītība, tāpat kā pie mums, ilgst 12 gadus no 7 līdz 19 gadu vecumam.
Čehu jaunieši mācības sāk 6 gadu vecumā, kopumā pamatskolā un ģimnāzijā (vidusskolā) pavadot 13 gadus.
Slovākijā jauniešu skolas gaitas sākas 6 gadu vecumā un, atkarībā no skolas veida, tās ilgst 12-13 gadus.
Ungārijā skolas gaitas ilgst 12 gadus un sākas 6 gadu vecumā.
Polijas jaunieši mācības sāk 7 gadu vecumā, mācās 12 gadus un mācības pabeidz 19 gadu vecumā.
Amerikas Savienotajās Valstīs izglītības sistēmas ir sava katrā no 50 štatiem, taču tās pārsvarā ir diez gan līdzīgas. Atšķirīgs ir kopējā laika sadalījums pa posmiem, bet visos štatos mācības sākas 6 gadu vecumā un ilgst 12 gadus.
Kanādā lielākajā daļā provinču izglītība ilgst 12 gadus, izņēmums ir Kvebeka, kur tā ir 13 gadus ilga.
Austrālijā vispārējā izglītība ilgst 12 gadus un sākas 6 gadu vecumā, taču tur ir arī obligāts sagatavošanas gads pirms skolas. Ar to kopā izglītība ilgst 13 gadus.
Indijā izglītība ilgst 12 gadus, sākot no 6 gadu vecuma, un obligāta ir 8 gadus.
Plašāka informācija šeit
Pēc šiem atsevišķajiem piemēriem skaidri redzama tendence, ka, kaut arī izglītības sistēmas vēsturisku iemeslu un kultūras īpatnību dēļ ir ļoti atšķirīgas, vairumā valstu vispārējai izglītībai tiek veltīti 12 un vairāk gadi. Šāda tendence netieši liecina par kādu iemeslu noteiktam izglītības ilgumam. Un šādi iemesli ir, un tos nosaukušas pedagoģija un psiholoģija.
Skolā jaunais cilvēks ne tikai apgūst zināšanas (tam pat nav obligāti nepieciešama skola), bet arī nobriest kā personība. Saskaņā ar vācu izcelsmes amerikāņu psihoanalītiķa Erika Ēriksona teoriju, kas ir viena no fundamentālajām attīstības psiholoģijas teorijām, personības attīstībā ļoti nozīmīgas ir noteiktas krīzes, kuru veiksmīga vai neveiksmīga atrisināšana nosaka turpmāko personības attīstību.
Apmēram starp 12 un 18 gadiem jaunieši piedzīvo identitātes krīzi. Šajā vecumā ir zināma aizkavēšanās personības elementu saliedētībā, un identitātes izjūtas izveidošana ir galvenā problēma. Jauniešiem tas nozīmē atrast atbildes uz daudziem jautājumiem par to, kas viņi ir un kādai jābūt viņu lomai sabiedrībā. Galvenās jauniešu problēmas var iedalīt 4 kategorijās:
- nākotne un karjera – svarīgi kļūst jautājumi par skolu, eksāmeniem un darbu;
- veselība un seksa, smēķēšanas, alkohola un narkotiku ietekme;
- identitāte jeb paštēla izjūta;
- sociālais paštēls, kas saistīts ar draugiem, attiecas uz izskatu, tikšanos ar pretējā dzimuma pārstāvjiem, sportu un citām sabiedriskajām aktivitātēm.
Nespēja izprast pašam sevi – identitātes trūkums – ved pie lomu difūzijas (samulsuma). Neveiksmīgs šīs krīzes risinājums paildzina agrīnās jaunības nevarību un ierobežo iespējamos veidus, kādos cilvēki darbojas pieaugušo lomās. Šie indivīdi vēlāk nespēj sekmīgi risināt turpmākās mūža krīzes. Savukārt veselīgs šīs krīzes risinājums rosina cilvēka pašpaļāvību un drošības izjūtu, ka nākotne būs laba.
[Pēc Geidžs, N.L., Berliners, D.C., “Pedagoģiskā psiholoģija”, Rīga: Zvaigzne ABC, 1999., 125. lpp.]
Te būtiski ņemt vērā, ka vecumposmu robežas ir nevis noteiktas, bet relatīvas, kas šai konkrētajā piemērā nozīmē to, ka katram jaunietim individuāli aprakstītā identitātes krīze var sākties agrāk un var sākties vēlāk par autora piedāvāto robežu, kā arī tā var ilgt garāku laika posmu vai atrisināties ātrāk.
Taču jebkurā gadījumā ir nepieņemami jaunieti izraut no jau pazīstamās un samērā ērtās skolas vides, kurā ir nodrošināts šai vecumā nepieciešamais pedagoģiskais un psiholoģiskais atbalsts, un iemest darba tirgū pirms viņš ir sapratis, kas viņš ir un kas vēlas kļūt, un atradis atbildes uz būtiskajiem jautājumiem par savu nākotni un karjeru.
Objektīvu iemeslu dēļ tikai pēc šīs attīstības krīzes vairāk vai mazāk sekmīgās atrisināšanas jaunietis ir spējīgs izvēlēties karjeru un profesiju.
Andra Bērziņa minētais arguments, ka ātrāk “dabūnot” jauniešus no skolas sola darba tirgū mēs kļūtu konkurētspējīgāki, ļoti iespējams (un tas ir pat acīmredzami!), balstās uz primitīvu aritmētisku aprēķinu, ka tādējādi kvantitatīvi palielinātos mūsu darbaspēka resurss. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka šai aspektā mēs nespējam un nekad nespēsim konkurēt ar ķīniešiem! Tā viennozīmīgi ir spēle vienos vārtos, un mums par sliktu!
Tā kā niša “liela apjoma lēts darbaspēks” ir aizņemta, mūsu konkurētspēja var balstīties vienīgi uz darbaspēka, cilvēkresursu kvalitāti. Taču lai to varētu īstenot, vidējās izglītības saīsināšana pavisam noteikti nav īstais risinājums!
Es redzu vairākus citus risinājumus šā mērķa sasniegšanai.
Pirmais ir sākt skolas gaitas agrāk. Kā jau redzējām sākumā, daudzās valstīs skolas gaitas sākas 6 un 5 vai pat 4 un 3 gadu vecumā. Un arī pie mums notiek izmēģinājums uzsākt skolas gaitas 6 gadu vecumā līdzšinējo 7 gadu vietā.
7 gadu vecums skolas gaitām jau ir par vēlu, jo daudzām lietām, tai skaitā gandrīz visām pamatprasmēm, uz ko balstās mūsdienu izglītības saturs, labākais laiks apguvei (sensiblie periodi) ir krietni agrāk.
Skatot citu valstu pieredzi, pāreja uz šādu modeli nav neiespējama, tomēr saistīta ar zināmām problēmām.
Otrais – pārstrukturizēt izglītības saturu. Mūsdienu straujās zinātnes un tehnoloģiju attīstības dēļ balstīt izglītības saturu uz konkrētu zināšanu apguvi nav efektīvi, jo tas reāli un pat tīri teorētiski nespēj tikt līdzi strauji augošajam un dažādu iemeslu dēļ mainīgajam faktu apjomam. Tā vietā izglītības satura galvenajiem pamatiem ir jābūt prasmēm:
- meklēt, atlasīt, analizēt un vērtēt informāciju (analītiskajām un kritiskās domāšanas prasmēm);
- mācīties patstāvīgi;
- lietot modernās informācijas un komunikāciju tehnoloģijas;
- sadarboties ar dažādiem cilvēkiem, tai skaitā dažādu tautību cilvēkiem, kā dēļ šeit pieskaitāmas arī svešvalodu prasmes.
Faktu zināšanu svarīgums nav noliedzams, taču mācību procesā faktiem piešķirama palīgfunkcija, tiem ir jāpalīdz apgūt iepriekš nosauktās pamatprasmes. Šādā mācību procesā, apgūstot analītiskās un kritiskās domāšanas prasmes, prasmi mācīties patstāvīgi u.c., skolēns papildus iemācīsies konkrētos faktus, turklāt nevis jau novecojušos un varbūt nepatiesos mācību grāmatā aprakstītos, bet jaunos zinātniskos pētījumos atklātus iepriekš atzītu teoriju atspēkojumus un šo atklājumu koriģētus faktus.
Trešais risinājums ir profesionālās izglītības prestiža celšana un tās materiāltehniskās bāzes u.c. resursu būtiska uzlabošana, panākot, ka daudz lielāks izglītojamo īpatsvars nekā šobrīd izvēlas apgūt profesionālo izglītību, un mainot situāciju no pašreizējās, ka profesionālajā izglītībā pārsvarā ne-brīvprātīgi nonāk no vispārizglītojošajām skolām nesekmības un/vai sliktas uzvedības dēļ izslēgtie jaunieši, uz situāciju, kad paši jaunieši labprātīgi izvēlas kāda konkrēta aroda apguvi.
Kā ceturto, bet ne galīgi pēdējo, vēlos minēt bilingvālo izglītību, proti, ka jebkurā skolā, ne tikai mazākumtautību, daļa priekšmetu tiek pasniegta kādā svešvalodā, tādējādi būtiski uzlabojot svešvalodu prasmes, kas neapšaubāmi ir būtisks konkurētspējas aspekts.
Noteikti var atrast vēl citus risinājumus ar pozitīvu rezultātu, taču vidējās izglītības saīsināšanai būs tikai negatīvas sekas, proti, pazeminot mūsu cilvēkresursu kvalitāti, tas negatīvi ietekmēs valsts ekonomisko attīstību.