Sliekas ir ļoti noderīgi augsnes bezmugurkaulnieki, kas irdina un veido augsni, nodrošina arī gaisa piekļuvi auga saknēm. Puķu pods ir samērā mazs augsnes mikrokosms un sliekas šeit izdara vairāk skādes, nekā labuma, vienkārši noēdot augam saknes.
   Dzirdēju radio Zanes Purnes no Nacionālā Botāniskā dārza padomu par slieku “izdzīšanas” metodi, iemērcot puķpodu ūdenī līdz augšai un druksu pat pāri puķu poda malai. Sliekām tas nepatikšot un tās līdīšot ārā.
   Tā arī izdarīju – iemērcu puķu podu ūdenī. Uzreiz nekas nenotika, bet pēc kādas apmēram stundas, kad gāju “eksperimentu” apskatīt, pirmās sliekas jau bija ārā. Domāju sākumā tās saskaitīt, bet pēc nākamā gājiena atmetu šo domu. Slieku bija daudz – juvenīlas (mazas) un pieauguši īpatņi. Toties ļoti mudīgas, lai izvairītos no bargās pincetes skavām, kas tās vēlējās nogādāt tālāk no puķu poda.

   “Eksperiments” ilga apmēram piecas stundas, bet izskatās, ka augs būs jāpārstāda citā augsnē. Slieku sugu nepateikšu, bet vizuāli tās bija smalkas, pieaugušas apmēram 5 cm garas ar

sārti rozā ķermeņa krāsu.