Sliekas ir ļoti noderīgi augsnes bezmugurkaulnieki, kas irdina un veido augsni, nodrošina arī gaisa piekļuvi auga saknēm. Puķu pods ir samērā mazs augsnes mikrokosms un sliekas šeit izdara vairāk skādes, nekā labuma, vienkārši noēdot augam saknes.
Dzirdēju radio Zanes Purnes no Nacionālā Botāniskā dārza padomu par slieku “izdzīšanas” metodi, iemērcot puķpodu ūdenī līdz augšai un druksu pat pāri puķu poda malai. Sliekām tas nepatikšot un tās līdīšot ārā.
Tā arī izdarīju – iemērcu puķu podu ūdenī. Uzreiz nekas nenotika, bet pēc kādas apmēram stundas, kad gāju “eksperimentu” apskatīt, pirmās sliekas jau bija ārā. Domāju sākumā tās saskaitīt, bet pēc nākamā gājiena atmetu šo domu. Slieku bija daudz – juvenīlas (mazas) un pieauguši īpatņi. Toties ļoti mudīgas, lai izvairītos no bargās pincetes skavām, kas tās vēlējās nogādāt tālāk no puķu poda.
“Eksperiments” ilga apmēram piecas stundas, bet izskatās, ka augs būs jāpārstāda citā augsnē. Slieku sugu nepateikšu, bet vizuāli tās bija smalkas, pieaugušas apmēram 5 cm garas ar
sārti rozā ķermeņa krāsu.
Tas par to sakņu noēšanu gan nav taisnība! Drīzāk otrādi. Ir daudz eksperimentu un novērojumu (tieši podiņos ar dažādiem augiem!) gan ārzemēs, gan arī pie mums, ka slieku klātbūtnē augi aug daudz labāk.
No pieredzes varu teik, ka skaistnātri sliekas aizlaida citos augu laukos, un daļa tikai no saknes bija palikusi. Jautājums, cik daudz šo slieku ir bijis eksperimentos – kādā biomasas attiecībā sliekas, augsne un augs. Parasti šiem eksperimentiem kontrolētos apstākļos mērķis ir izpētīt, kas notiek dabā, ja zinām tādus un tādus apstākļus. Bet uz lauka ir citādāk. Tur ir daudz vietu, kur sliekām izpausties. Ja ilgstoši daudz slieku būs mazā puķupodiņā, tad augam beigas.
Kurai slieku sugai ir zobi?