Home > Dažādi, Psiholoģijas vēsture > Sarkankalna slimnīca (psihiatriskā)

Sarkankalna slimnīca (psihiatriskā)

July 5th, 2015
‏‏    Ievadam
Ieraksts balstās uz šajā grāmatā atspoguļoto saturu.

Ieraksts balstās uz šajā grāmatā atspoguļoto saturu.

     He… te nu bija mana apņemšanās vismaz katru mēnesi kaut ko uzdrukāt, bet laikam jau labāk vēlu kā nekad… Kādu laiku prasīja arī 2000 spama komentārus izdzēst, tāpēc šī iespēja šeit tiks atspējota.

     Kā pēdējā ierakstā biju minējis, tad mana doma bija apstāties pie kādām no 3 tajā pieminētajām grāmatām. Iespējams, zinot savu slinkumu, mana kļūda bija ņemt biezāko 🙂 Tomēr, lai nu kā arī būtu, šīsdienas stāsts ir par Sarkankalna psihiatrisko slimnīcu.

     Kā jau pirms visiem stāstiem, arī pirms šī ir neliela atkāpe, proti, manā redzeslokā šī grāmata nenonāca nejauši. Biju dzirdējis par tādas eksistenci, tāpēc tā ieinteresēja tīri personīgu ne profesionālu iemeslu dēļ. Kad mati bija garāki un es pārvietojos sarkanā kombinezonā, tad es gribēju kļūt par vēsturnieku, bet diemžēl vai par laimi dažādu dzīves līkloču dēļ šī ideja norima. Vienlaikus gan jāsaka, ka atsevišķas tās izpausmes šad tad ir vērojamas. Piemēram, kā spontānas idejas, simto reizi garām braucot, uzzināt, kā cēlusies Ķīpsala un kas tur bijis, ieraugot Emīla Dārziņa pieminekli, noskaidrot, kā viņš nomiris u.c. To nevarētu nosaukt par akadēmisku interesi, bet drīzāk zinātkāri.

Mati un kombinezons :)

Mati un kombinezons 🙂

     Nu lūk, grāmatas kontekstā šī sajūta parādījās, kad gribēju noskaidrot, vai slimnīcās iepriekš ir bijis kaut kas no psiholoģijas, ko savā darbā integrējuši darbinieki.

     Atkāpe nr.2 (tie kas zina, kas ir klīniskais psihologs un kā atšķiras no psihiatra, šo daļu var izlaist) – iepriekšējos ierakstos minēju, ka psiholoģija formāli dibināta 1879.gadā, tomēr Latvijā tā laika psihiatrijas aizmetņi parādījās 1824.g (par to vēlāk nedaudz sīkāk), kas tikai loģiski parāda, ka sākumā psihologu nemaz slimnīcās būt nevarēja, taču mūsdienās jebkurā psihiatriskajā slimnīcā jūs atradīsiet pārīti klīnisko psihologu. Tas nozīmē, ka viņi laikaposmā starp 1824.g. un mūsdienām slimnīcās ir parādījušies. Visdrīzāk tas ir noticis kaut kad padomju varas gados, bet vismaz man par to ir diezgan skopa informācija, jo Latvijā psiholoģiju oficiāli var apgūt no 90-iem gadiem (protams, bija arī psihologi brīvvalsts gados, bet līdz ar padomju varas ienākšanu LV tie apsīka (par to kādu citu reizi).

     Lai nu kā augstāk minēju vārdu klīniskais psihologs (turpmāk – KP), tad tālāk īss tā skaidrojums. Tipiskā mācību grāmatā, meklējot psiholoģijas definīciju, jūs atradīsiet apmēram, ka tā ir zinātne par cilvēku un dzīvnieku psihiskajiem procesiem un uzvedību. Klasiski tiek uzskatīts, ka psihologu kompetence ir pētniecība un/vai darbs ar relatīvi „veselu” psihi ar visām no šīs vispārīgās definīcijas izejošajām sekām. Tomēr ir atsevišķas grupas – jau iepriekš minētie KP, kas bieži ir sastopami kā somatiskajās tā psihiatriskajās slimnīcās. Vienkāršiem vārdiem sakot, KP izpētes un darba priekšmets ir psihes darbību likumsakarības un uzvedība pie dažādiem traucējumiem – kā fiziskiem, piemēram, pēc galvas traumām, tā psihiskiem, piemēram, šizofrēnijas.

Tēlaini izsakoties, Klīniskais psihologs psihiatriskajā slimnīcā ir kā elfs, bet psihiatrs ir kā Santa Klauss.

     Abus interesē psihes izmaiņas pie dažādiem ne-normas stāvokļiem, tomēr ārsta-psihiatra arsenālā ir diagnozes noteikšana, medikamentozā ārstēšana. Viņa pamata izglītība ir medicīnā un viņš var nozīmēt citu specialitāšu ārstu izmeklējumus. Viņam ir specifiskas zināšanas par psihisko traucējumu izcelšanos, norisi, izplatību, attīstību, simptomiem, kurus meklē pacienta dzīves vēsturē un sarunas gaitā/novērojumos. Psihologam ir dažādi testi, ar kuru palīdzību šaubīgākos vai pirmreizējos stacionēšanas gadījumos, vai ar hronisku pacientu stāvokļa izvērtēšanu dinamikā var iegūt specifiskāku informāciju, kas nav notverama psihiatra veiktajā klīniskajā intervijā un dzīves datu ievākšanā. KP sniedz papildu informāciju, kas ārstam var palīdzēt noteikt precīzāku diagnozi vai apstiprināt jau esošus pieņēmumus, bet pats psihologs nenodarbojas ne ar diagnozes noteikšanu, ne ar ārstēšanu, viņš apraksta cilvēka psihiskos procesus – domāšanu, atmiņu, uzmanību u.c. un emocionālo/personības sfēru. Arī nespeciālistiem bieži  dzirdētie intelekta testi ir KP arsenālā, tomēr, lai gan psihologs var noteikt cilvēka IQ un tā formālu atbilstību kādam no garīgās atpalicības līmeņiem, tomēr, piemēram, diagnozi „Viegla garīga atpalicība”, nosaka ārsts, jo tā ir plašāka un ietver vēl citas cilvēka funkcionēšanas sfēras, ne tikai psihiskos jeb kognitīvos procesus. No šejienes arī Santa Klausa un elfa analoģija. Visu testu pielietošanas padarīšanu sauc par psihodiagnostiku, izmantojot medicīnisko analoģiju, šo pārbaudes veidu var uztvert kā vienas no analīzēm, kuru rezultātus izvērtē ārsts. Bez tam psihologi nodarbojas arī ar psiholoģisko konsultēšanu, kas, piemēram, izpaužas kā īslaicīgs atbalsts pacienta dažādu lēmumu pieņemšanā konkrētajā dzīves situācijā. Cilvēkam no malas tā var likties kā parasta saruna, tomēr to, ilgāk pavērojot, sapratīsiet, ka psihologa replikas atšķiras no parastas sarunas ar draugu (un tas nav jāsaprot ar Ainas – kā tu jūties utt.). Vēl viņi nodarbojas ar grupu vadīšanu pacientiem par dažādām tēmām, psihoizglītošanu – slimības simptomu izskaidrošanu (arī radiniekiem), to atpazīšanas stratēģijas un rīcību paasinājumu gadījumos u.c. lietām, kas man šobrīd nenāk prātā. Nē, viena gan ļoti būtiska nianse paskrēja garām – KP veic akadēmiskus pētījumus, iesaistot iepriekš minētās pacientu grupas. Citās Eiropas valstīs pieņemts, ka KP var mācīties arī psihoterapiju, tomēr Latvijā par to kategoriski iebilst ārsti-psihoterapeiti, kas gan ir paradoksāli, jo terapijā tiek izmantotas psiholoģijas metodes, tomēr šī tēma pati ir viena ieraksta vērta, tāpēc atļaušos to šeit neturpināt.

     Rezumējot var teikt, ka nekas labāks par elfu un Santa Klausu man šobrīd nenāk prātā un viss uzrakstītais principā sakrīt ar Amerikas psihologu asociācijas klīniskās psiholoģijas definējumu, ko angļu valodā var atrast šeit http://www.apa.org/ed/graduate/specialize/clinical.aspx Vienlaikus gan jāuzsver, ka Elfs-Santa Klauss ir pārspīlēts vienkāršojums, jo KP strādā ne tikai slimnīcās, bet arī, piemēram, krīzes centros, tomēr vienkāršības un konteksta labad arī detaļās neieslīgšu.

Tad nu par psihiatrisko slimnīcu attīstību mūsdienu Latvijas teritorijā….

     Nelielam ievadam jāsaka, ka 19.gs. sākumā Baltijā nebija nevienas iestādes, kuru varētu saukt par psihiatrisko slimnīcu. Cilvēkus ar psihiskiem traucējumiem turēja citadeles cietumā kopā ar  noziedzniekiem tik drausmīgos apstākļos, ka Aleksandrs I iedalīja zemi mūsdienu Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra atrašanās vietā, lai tur uzbūvētu atsevišķu iestādi, kurā izmitināt cilvēkus ar psihiskiem traucējumiem. Tika plānots, ka tajā savu pagaidu mājvietu radīs 5 cilvēku grupas:

Tautā sauktā "tvaicene", Aleksandra augstumu mūsdienu pēctecis

Tautā sauktā “tvaicene”, Aleksandra augstumu mūsdienu pēctecis

1.nespējīgie;

2.spaidu darbu  veicēji;

3.pārmācāmie;

4.vājprātīgie;

5.ar veneriskām slimībām sirgstošas sievietes.

 

     Tā 1824.g durvis vēra Aleksandra augstumu slimnīca (kuras pēcteči „Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs” 2014.gadā svinēja tās 190.gadu pastāvēšanas jubileju). Sākotnēji slimnīca esot vāji atbildusi cilvēku ar psihiskiem traucējumiem ārstēšanai, turklāt pirmajos gados pat nav bijis patstāvīgs ārsts. Pacienti arī šeit turpināja dzīvot kopā ar ieslodzītajiem, viņus baroja 1 reizi dienā. Garīgi slimajiem bija paredzētas 50-60 gultas vietas. Slimnīcu bija paredzēts uzlabot un palielināt gultu skaitu, tomēr īsti tās attīstība nevienu neinteresē. Uzreiz gan jāuzsver, ka tālākais stāsts šoreiz nebūs par šo iestādi, jo tā turpina pastāvēt arī mūsdienās (tomēr, ja ir interese, tad nelielu ieskatu par Aleksandra augstumiem var atrast šeit http://www.rpnc.lv/par-mums/vesture un šeit http://www.diena.lv/dienas-zurnali/sestdiena/dievam-tikams-nams-tvaika-iela-14070569).

Mūsdienu traumatoloģijas slimnīca, kuras pagalmā vēl atrodas Sarkankalna slimnīcas vajadzībām celtās ēkas

Mūsdienu traumatoloģijas slimnīca, kuras pagalmā vēl atrodas Sarkankalna slimnīcas vajadzībām celtās ēkas.

     Šodien rakstīšu par virsrakstā minēto Sarkankalna slimnīcu, kuras telpas mūsdienās izmanto Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca un tā atrodas pusstundas gājienā no Aleksandra augstumiem. Diezgan ironiski, jo Sarkankalna slimnīcas būvniecības iecere tika pamatota ar neapmierinošiem apstākļiem Aleksandra augstumos. Pēc projekta muļļāšanas un atlikšanas nepietiekama finansējuma dēļ Sarkankalna slimnīca jeb Rotenberga iestāde (jeb arī „Brucers” – atvasinot no ārsta uzvārda) durvis vēra 1862.gada 12.decembrī (pēc vecā stila kalendāra, mūsdienās 24.decembris).

Slimnīca pirmssākumos

Slimnīca pirmssākumos

     Sākotnēji tā bija privāta klīnika un tās īpašnieks un kādu laiku arī vienīgais ārsts bija Georgs Brucers, kas pārpirka cukurfabrikas īpašumus, kuri iepriekš atradās mūsdienu slimnīcas teritorijā. Brucers bija mācījies Tērbatā un vēlāk devies arī apgūt zināšanas Eiropā un beigās atgriezies. Slimnīca pirmajos gados varēja uzņemt 20 slimniekus – 12 vīriešus un 8 sievietes. Pirmajos 2 gados slimnīcā caurmērā ārstējās 3 slimnieki. Bija atsevišķas nodaļas sievietēm un vīriešiem, kas iedalījās vēl mierīgo un nemierīgo pacientu nodaļās. Jau pašā sākumā slimnīcu mocījušas finansiālas grūtības.

Iekštelpas

Iekštelpas

     Neraugoties uz to, slimnīcu palielina līdz 70 gultām, bet no 1867.gada – 1871.  slimnieku skaits pieaug no 30 līdz 42. Finansiālu grūtību spiests, Dr.Brucers slimnīcu 1872.gadā pārdeva un tā  pārgāja Rīgas pilsētas īpašumā 22.800 m2 platība ar parku, sakņu dārzu un 8 ēkām, 102 apsildāmām telpām, no kurām 62 bija slimnieku izvietošanai paredzētas. Tad tā ieguva nosaukumu Rīgas Rotenberga garīgi slimo ārstēšanas un kopšanas iestāde. Brucers palika par galveno ārstu, viņam piešķīra dzīvokli, bet vēlāk uzbūvēja atsevišķu ēku slimnīcas teritorijā, kurā viņš dzīvoja.

      Līdz ar pāriešanu Rīgas īpašumā slimnīcai tika izdots jauns reglaments (un ir skaidrs, no kurienes nāk latviešu „lamuvārdi”, kuriem senākos laikos bijusi citādāka nozīme).

     Iestāde uzņēma:

  1. kas slimo ar dziedināmu garīgu slimību;
  2. kas sirgst ar nedziedināmu garīgu slimību, kuras dēļ slimnieks top sev vai citiem bīstams vai arī sabiedrībai piedauzīgs, vai pilnīgi nevarīgs.

Kamēr nebija ierīkotas īpašas nodaļas, nevarēja uzņemt:

  • idiotus, kretīnus, personas ar iedzimtu vājprātību;
  • garīgi slimos, kas sirgst ar krītamo kaiti;
  • garīgi slimos, kas tai pašā laikā sirgst ar ārīgi acīs krītošām un riebīgām kaitēm kā vēzi, vispārīgu sifilisu utt.
Fakti:
  • Slimnīcas reliģiskās vajadzības apmierināja ar garīgās apkalpošanas nokārtošanu un mājas dievvārdu noturēšanu (Pats Brucers bijis diezgan dievticīgs, tādēļ pasākums pēc iespējas bija jāapmeklē arī darbiniekiem);
  • Visu slimnīcas darbinieku svarīgākais pienākums bija rūpīga un laipna apiešanās ar slimniekiem. Kur nākas ierobežot viņu dzīves izpausmē, tur tāda ierobežošana jāizdara ar labi apsvērtu nepieciešamību un ar iespējami lielāku saudzību.
  • Līdzekļi, ar kuriem slimnīca centās dziedinoši iedarboties – priekšzīmīga kārtība visā slimnīcas dienesta izpildījumā un mājas iekārtā, kā arī nodarbināšana mājturībā vai slimnīcas dārzā. Šiem līdzekļiem pieskaitāma arī darba lietderīga pārmaiņa ar jautru laika pavadīšanu – lasot, rotaļājoties vai muzicējot.
  • Katra tikšanās vai vēstules sūtīšanas reize bija jāsaskaņo ar slimnīcas direktoru. No slimnīcas izrakstīja pēc vismaz 3 mēnešiem, turklāt bija vēl 3 mēnešu pārbaudes laiks, kurā varēja cilvēku atkārtoti stacionēt, ja atkal rodas kādas slimības izpausmes.
Nodaļa

Nodaļa

     Ārsts, protams, dzīvoja slimnīcas teritorijā, savām vajadzībām izmantoja arī slimnīcas virtuvi. Vēlāk gan viņš īrēja dzīvokli 10 minūšu gājiena attālumā, bet beigās rāte deva iespēju uzcelt viņam māju slimnīcas teritorijā, kur kaimiņos atradās vīriešu nodaļa. Viņa dzīvoklim bija 8 istabas, kurās dzīvoja ar savu sievu un 11 bērniem. Vēlāk arī uzcēla stalli iestādes zirgam un māju, kurā dzīvoja kučieris. Teritorijā dzīvoja arī citi slimnīcas darbinieki.

  • 1872. gadā slimnīcas medpersonālu veidoja direktors un ārsts 1 personā (1 gab.) Ārsts (1 gab); 1 virskopējs, 2 virskopējas, 10 slimnieku kopēji un 10 slimnieku kopējas;
  • 1879.g uzceļ bumbotavas māju (boulinga vectētiņš), kurā spēlēja gan pacienti gan personāls. Vēlākos gados slimnīcā tika ierīkots arī tenisa korts. Turpmākajos gados norisinājās slimnīcas paplašināšanas darbi, tika celtas jaunas piebūvies un saimniecības mājas. Tā kā slimnīcai nebija īpaši daudz vannasistabu, tad personāls un pacienti vasarā peldējās turpat, Sarkandaugavā;
  • 1887.gada beigās slimnīcā mitinājās 250 slimnieku;
  • Kad celtniecības darbu iespaidā bija nepieciešams nojaukt ūdenstorni, tad pacienti ar spaiņiem iznēsāja ūdeni citām nodaļām;
  • Līdz 1890.gadam turpinājās slimnīcas paplašināšanās;
  • Slimnīcas dokumentos esot minēts, ka direktors Rīgai esot sūdzējies, ka par daudz nemierīgo pacientu un tie traucējot inteliģentajiem ārstēties;
  • 20.gs.sākumā gultu skaits pieauga jau līdz 404. 1910.gadā slimnīcā sveces un lampas nomainīja elektrība.
  • Slimnīcā auga hroniski slimo skaits, lai to mazinātu, paralēli ieviesa mājas aprūpi ne-stacionētiem slimniekiem. Kara laikā slimnīcas pacientu skaits bija pieaudzis līdz 460. Pirms kara slimnīcā darbojās 4 ārsti;
  • 1927.gadā tika nopirkts pirmais slimnīcas auto, izveidota moderna cūku kūts un stallis.
  • 1934.gadā izbeidza govju turēšanu slimnīcā, nopirka smago auto.
  • Līdz 1926.gadam slimnīcā sausās tualetes nomainīja skalojami klozetpodi.
  • Ieskats bumbotavā, tiesa ne slimnīcas, bet Līgatnes  papīrfabrikas darbinieku vajadzībām celtajā

    Ieskats bumbotavā, tiesa ne slimnīcas, bet Līgatnes papīrfabrikas darbinieku vajadzībām celtajā

    Jau no pirmsākumiem slimnīcā bija iespēja ārstēties 3 klasēs, izejot no komforta līmeņa: 1.augstākā, bagāto klase, bet 3. zemākā, trūcīgo klase;

     Kādi bija direktora pienākumi? – viņš noteica diagnozes, veidoja dziedināšanas plānu, parakstīja pielietojamos ārstēšanas līdzekļus plašākajā vārda nozīmē (psihotropo medikamentu vēl nebija). Direktoram katru dienu bija jātiekas vismaz vienu reizi ar visiem pacientiem, viņš noteica, kur slimnieku novietot, kādu viņam parakstīt ēdienu, ar ko nodarbināt. Direktora pakļaušanā bija visa ārstēšana, otrs ārsts nevarēja neko darīt bez direktora piekrišanas.

Nodaļa

Nodaļa

     Neliels izraksts par otrā ārsta pienākumiem – otrā ārsta pienākums, pēc iepriekšējas aprunāšanās ar slimnīcas direktoru, sarakstīties ar vīriešu nodaļas piederīgajiem. Piederīgajiem ziņoja par viņu slimnieku stāvokli aptuveni vienu reizi mēnesī. Otrā ārsta pienākums bija taisīt vīriešu nodaļā divas reizes dienā vizītes, un bez tam viņam bija dots norādījums pēc iespējas biežāk apmeklēt atsevišķus slimniekus, ar viņiem sarunāties, būt klāt ēšanas laikā un arī citā iestādes dzīves norises procesā.

     Pirmais direktors Brucers amatā pavadīja 21 gadu no iestādes dibināšanas līdz 1883. gadam, kad nomira un atstāja savu sievu ar 11 nepilngadīgajiem bērniem.

     Slimnīcas ārstam parasti piešķīra dzīvokli un viņš saņēma procentus no privāto slimnieku iemaksām. Pēc Brucera direktora amatu ieņēma Dr.Tīlings, saimniekojot 29 gadus līdz 1913.gadam, kad nomira. Pēc tam nāk vietā J.Šrēders, kurš amatā bija līdz 1919.gadam. 1919.gadā Latvijas valdība atgriezās Rīgā un veica būtisku darbinieku reorganizāciju, proti, izvērtēja, vai tie prot runāt latviski, tāpēc Šrēders pārcēlās uz Vāciju, bet viņa vietā iecēla Hermani Budulu, kurš bija Tērbates Universitātes garīgu un nervu slimību klīnikas asistents un 1924.gadā kļuva par psihiatrijas profesoru.

 

H.Buduls

H.Buduls

     Nelielai atkāpei jāsaka, ka Budulu, manuprāt (un domāju, ka daudzi psihiatri piekritīs), varētu saukt par Latvijas psihiatrijas tēvu, jo viņš darbojās gan akadēmiskajā, gan profesionālajā vidē, sarakstījis vairākas grāmatas latviešu valodā – tostarp arī par Jāni Poruku, kuras kalpos citu manu ierakstu tapšanā. Šobrīd Budula mazbērni par godu savam vectēvam ir izveidojuši stipendiju, kura paredzēta, lai Latvijā varētu veicināt medicīnas vai citus veselības apkopes darbus. Nedaudz sīkāk par H.Budulu šeit http://www.vitolufonds.lv/stipendijas/privatpersonu/budulu-gimenes-stipendija

 

  • 1937.gadā slimnīcā jau bija 6 ārstu vakances, tomēr arī slimnieku skaits pieauga līdz 900.

 

Nodaļa

Nodaļa

     Izraksti no slimnieku kopēju pienākumiem – kopējam vienmēr bija jāraugās uz sevi kā uz iestādes kalpu, bet ne kā slimnieka pārmācītāju. Viņa attiecības un izturēšanās pret slimniekiem, lai būtu tāda, kāda bija mājkalpotājiem pret viņu uzraudzībā nodotiem kungu bērniem. Nepieciešama prasība no katra kopēja bija, ka viņš savaldās slimnieku priekšā un ka nezaudē līdzsvaru slimniekā šķietamās un aiz slimības radušās ļaunprātības un satraukuma dēļ, tāpat lai viņš parādītu pacietību, kad slimnieki pretojas, un saudzību, atgaiņājoties no tiem.

 

     Kopējiem bija jācenšas iegūt slimnieka uzticību un simpātijas, bet ne peļamā ceļā, piemēram, ar to, ka viņš slimniekiem uztic savas personīgās lietas un kopā ar viņiem mēļo. Kopēja izveicība neparādās iekš tam, ka viņš ar slimniekiem daudz runā un ka viņš ar garām valodām grib viņu atgriezt uz īsta ceļa, kas nekad neko nelīdz, bet gan iekš tam, ka viņš tos sīki novēro un iegūst viņu labvēlību ar laipnu apiešanos un pacietību.

     Slimnieku kopējiem bija jānovērtē arī pacientu somatiskais un psihiskais stāvoklis.

Saimniecības telpas

Saimniecības telpas

Valoda – vai slimnieks runā daudz vai maz, vai dabīgā vai pārveidotā, klusā, stiprā, augstā, zemā, trīcošā vai aizmakušā balsī? Vai viņš pats pie sevis runā vai pret sienu, grīdu utt., it kā no turienes nāktu atbilde. Vai viņš uz jautājumiem dod pareizas atbildes vai arī atbild ne to, ko jautā? Vai viņa valodā ir saturs un sakarība vai arī viņš tikai dažus teikumus izrunā nesakarīgi? Vai viņš runā rīmēs, svešā valodā ar sevišķu izteiksmes veidu? Vai viņš vienmēr atkārto tās pašas domas? Vai tas, ko viņš saka, atbilst īstenībai utt.? Vai vispārīgi ir kaut kas savāds viņa valodai?

Saimniecības telpas

Saimniecības telpas

Maņu darbība – vai slimnieks asāk redz, dzird, sajūt garšu, ož un iztausta, un vai viņam sava ķermeņa izjūta ir dzīvāka nekā normālam cilvēkam? Vai slimniekam ir halucinācijas? T.i. vai viņš priekšmetus un personas citādi redz, dzird, ož, garšo un sajūt nekā viņi patiesībā ir, vai arī viņš, šķietas, pārdzīvojam vērojumus, kuros īstenībā nav nekādu priekšmetu.

Gara stāvoklis – vai slimnieks ir vienaldzīgs, truls, noskumis, bailīgs, neomulīgs, nepacietīgs, priecīgs, jautrs, laimīgs, jūtīgs? Vai gara stāvoklis bez redzama iemesla ātri mainās? Vai ir iespējams viņu uzlabot, piegriežot slimnieku citām domām? Vai slimnieks ir sevišķi pieejams dažām jūtām, piemēram, Dieva, savu tuvinieku, dzimtenes mīlestībai utt.

Saimniecības telpas

Saimniecības telpas

Prāta spēki – vai slimnieks saprot pareizi, neskaidri, sagrozīti, ātri, lēni, vai viņam ir laba vai slikta atmiņa? Vai viņu vienmēr nenodarbina dažas domas? Vai agrāko laiku notikumu atceres nespiežas pastāvīgi viņa apziņā, un vai šīs atceres tam parādās pareizi vai arī sagrozītā un sajukušā veidā? Vai slimnieks apzinās savu personu un savu stāvokli? Vai viņa valoda un rīcība ir pārliecinoša, vai arī viņš rīkojas bez apdomāšanas, vadīts no tā, kas katrreiz iekrīt prātā?

Telpas personāla vajadzībām

Telpas personāla vajadzībām

Griba un dziņas – vai slimniekam ir daudz iegribu, un vai viņam katru acumirkli neuznāk jaunas vēlēšanās? Vai viņam ir dažas slimīgi pārveidotas dziņas, piemēram, savākt priekšmetus, tos noslēpt, dažādas lietas norīt, tieksme samaitāt ēdienus, samērcēties vai priekšmetus notraipīt ar izkārnījumiem, mīzaliem, skrāpēt savu miesu vai citus skrāpēt, sist, kost, sakropļot, dziņa izdarīt pašnāvību, aizbēgt, klaiņot apkārt utt.? Vai dzimumu dziņa ir redzami pastiprināta? Vai it tieksme  rādīt savu kailumu, onanēt?

     Ziņojot ārstam, slimnieku kopējam bija jāizvairās no tādiem izteicieniem, kuros slimība attēlota kā peļams nodarījums, piem., ļauns, nerātns utt., jālieto tikai pats fakts, ko slimnieks runājis vai darījis. Slimniekus nedrīkstēa nekā citādi apzīmēt kā viņu pašu vārdā vai arī par slimnieku. Visi citi apzīmējumi: jucis, ārprātīgs, traks, utt. bija stingri noliegti.

Telpas personāla vajadzībām

Telpas personāla vajadzībām

     Ir bijuši arī spaidu līdzekļi – spaidu krekls, izolācijas istaba, spaidu krēsls utt., bet tos nedrīkstēja lietot kā sodu, bet tikai tad, ja nepieciešams pasargāt pašu slimnieku vai citus cilvēkus. Jānovērš citu slimnieku klātbūtne un skatiem šādos brīžos jābūt īpaši mierīgam.

 

  • Izrādās, ka gan pacienti, gan darbinieki varēja dabūt alu, turklāt nemierīgo slimnieku nodaļās alu darbiniekiem izsniedza vairāk nekā mierīgajās (mūsdienās gan jāsaka, ka alus aizvietots ar papildus brīvdienām 🙂 );
  • Slimniekiem bija darba terapija – strādāja dažādus darbus, kurus piemeklēja direktors, viņi strādāja pēc brokastīm un pusdienās – stallī, kūtī, veļasmājā u.c.;
  • Vasarās, ja bija karsts, atsevišķi slimnieki gulēja pagalmā speciālās teltīs;
  • Dažreiz pacientiem tika sarīkotas rotaļas, dejas, pastaigāšanās, izbraukumi ārpus pilsētas pa sauszemi vai ūdeni, dažreiz viņiem dāvināja mazas dāvanas – saldumus, papirosus, šņaucamo tabaku;
  • Pasākums

    Pasākums

    Jaunais direktors Tīlings 1884.gadā sarīkoja Jāņu pasākumus, pacientiem deva dzert alu un medu, spēlēja orķestris, slimnieki varēja nodoties dejām. Svinēja arī meteņu dienu ar maskarādēm. 1885.gadā uz iestādi tika uzaicinātas personas, kas lasīja referātus par vēsturiskiem un dabas zinātniskiem tematiem. Sākotnēji tie pastāvēja vairākus gadus un notika reizi mēnesī, tomēr ar laiku šī tradīcija izsīka. Uz svētkiem tika iestudētas arī izrādes, kurās piedalījās kā personāls (tostarp ārsti), tā pacienti. Tomēr pasākumu mērogs bija atkarīgs no pašiem pacientiem, ja to sastāvs bija turīgs, tad tie paši finansēja dejas un rotaļas.

  • Ārsti ar pacientiem devās izbraukumos, kuros parasti līdzi bija pusmuca alus.
  • Sākotnēji ārsts pats ēda ar pacientiem pie viena galda, cenšoties radīt maksimāli patīkamu atmosfēru.
  • Pēckara gados atsevišķi slimnieki tika arī nodarbināti slimnīcā, saņemot par to atalgojumu.
Nodaļa

Nodaļa

Bet tad nāca otrs karš un 1942.gadā slimnīcu slēdza, var tikai fantazēt, kas notika ar tiem 900 + … cilvēkiem. Kādu laiku tur atradās kara hospitālis, bet 1946.gadā atvēra Rīgas Ortopēdijas un reparatīvās ķirurģijas institūtu, kas mūsdienās pazīstama kā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca.

Kopsavilkums

     Protams, te grāmatas saturu koncentrēti izklāstīt nav pārāk viegls uzdevums, tomēr ceru, ka priekšstats par šo slimnīcu ir radies. Kas attiecas uz maniem psiholoģijas meklējumiem, tad jāsaka, ka pirms Pirmā pasaules kara psiholoģiskās metodes slimnīcā bija dominējošās. Kā raksta Buduls – „Agrāk Rotenberga iestādē galveno vērību piegrieza slimnieku novērošanai un tuvāka, pastāvīga kontakta uzturēšanu ar viņiem. Tādā kārtā tika radīta teicama atmosfēra starp ārstniecisko personālu un slimniekiem, kura psihoterapeitiskā kārtā labvēlīgi iespaidoja pacientu izveseļošanās gaitu. Pirms kara galvenokārt ārstēšanā tika izmantotas psihopatoloģiskas un vispārpsiholoģiskas metodes.  Pēc kara sāka ieviesties bioloģiski-ķīmiskās metodes.”

     Agrāk ārstniecības process balstījās uz kontakta veidošanos starp personālu un pacientiem, kas ir būtisks priekšnosacījums psihologu darbam arī mūsdienās. Tas izpaudās, piemēram, kad galvenais ārsts vismaz reizi dienā veltīja savu laiku katram pacientam, ēda ar viņiem pie viena galda u.c. Buduls arī min, ka agrākajos laikos Rotenberga iestādi raksturoja nopietnība un svinīgums, kas zināmā mērā atspoguļojas slimnīcas iekšējās dokumentācijas fragmentos, kas tika minēti augstāk. Īpaši jāuzsver attieksme, ar kādu visam slimnīcas personālam bija jāatteicas pret slimniekiem, kas, manuprāt, būtiski atspoguļota šajā fragmentā „attiecības un izturēšanās pret slimniekiem, lai būtu tāda, kāda bija mājkalpotājiem pret viņu uzraudzībā nodotiem kungu bērniem”. Tāpat arī virskopēju smalko novērojumu veikšana attālināti atgādina daļu no psiholoģiskās izpētes, arī simptomu novērošana un spriešanas spēju, atmiņas u.c. pārbaude, kas liecina, ka jau pagātnē tā bija būtiska informācija, kas bija nepieciešama diagnozes noteikšanai un rehabilitācijas procesam. Papildus pacienti tika nodarbināti gan dārzā, gan kūtī, tika veidotas ekskursijas un kopīga svētku svinēšana, izrādes, koncerti, zinātniski priekšlasījumi u.c. Ņemot minēto vērā, nav brīnums, ka tā bija viena no modernākajām šāda tipa iestādēm reģionā, kas ietver arī mūsdienu Krievijas teritoriju.

     Vienlaikus gan jāvērš uzmanība, ka uz papīra tas viss izskatās tiem laikiem ievērojami attīstīts, taču neaizmirsīsim, ka grāmata rakstīta no direktora skatupunkta, iespējams, pacienti to redzēja pavisam citādāk (arī tad, kad nebija slimības izraisīto pārdzīvojumu pārņemti), bet to mēs nekad vairs neuzzināsim. Lai nu kā, pēc grāmatas izlasīšanas ir skaidrs, ka klīnisko psihologu ienākšana psihiatriskajās slimnīcās ir loģiska un tās metožu vectētiņi slimnīcās jau darbojušies pirms tās dzimšanas.

 

P.S. Paldies visiem, kas izlasīja (ja tādi bija 😀 ). Turpinājumi sekos…..

Comments are closed.