Šāds jautājums tika uzdots portāla politika.lv rīkotajā diskusijā 14.oktobra vakarā. Jautājums sasaucās ar RTU rektora prof. L. Ribicka apgalvojumu, ka RTU to varētu izdarīt kaut vai rīt. Atbildes no auditorijas bija piesardzīgi apstiprinošas, bet secinājums bija kaut kas starp „grib, bet nevar” un „var, bet negrib” …
Vēlos par to parakt mazliet dziļāk.
Vispirms, jāsaprot, ka augstskolas nav viendabīga masa, un tajās var atrast gan teicamā, gan viduvējā kvalitātē nostādītas studijas, tāpēc nav vienas precīzas atbildes. Otrkārt, ir liela atšķirība, kura virziena studiju pārstāvim tiek uzdots jautājums. Pirms 20 gadiem mēs mantojām augstākās izglītības sistēmu, kurā tehniskās zinātnes un dabas zinātnes bija samērā labi situētas un plaši izmantoja literatūru svešvalodās, kā arī palaikam tikās ar Rietumu kolēģiem zinātniskajās konferencēs, tādējādi uzturot pietiekami labā līmenī arī valodu prasmi. Sociālās zinātnes, saprotamu iemeslu dēļ bija stipri ideoloģizētas un iekapsulētas krievu valodas telpā, bez reālām iespējām un tāpēc arī bez īstas motivācijas izmantot angļu valodu. Kā apliecinājums tam – pirmajos neatkarības gados lielākais skaits un labākie starptautiskās sadarbības projekti pārsvarā (Tempus programmā) tika pieteikti dabas zinātņu un tehnisko zinātņu jomās. Protams, Eiropas Komisija mēģināja ieviest pozitīvu diskrimināciju, un īpaši atbalstīt jaunus pasākumus sociālo zinātņu jomās, taču ir ļoti grūti kaut ko pasākt, ja kādā jomā nav jaunu, spējīgu docētāju kodola, uz ko balstīties, bet vidējā un vecākā paaudze, kas bija izglītota PSKP vēstures, marksisma-ļeņinisma un sociālisma politekonomijas jomās spēja gan pārtapt par politologiem pēc nosaukuma, bet nespēja nomainīt zināšanu bagāžu un domāšanas veidu, tāpēc sociālo zinātņu pārorientēšanās aizkavējās par 5-10 gadiem, un līdz ar to arī svešvalodu izmantošana.
Protams, jebkurā lietā ir izņēmumi, un te bija runa par galvenajām tendencēm. Kā pozitīvu piemēru jāmin Baltijas jūras valstu padomes un Eiropas Komisijas (sākumā no Tempus programmas, pēc tam no PHARE budžeta) finansēto Eirofakultātes projektu, kura ietvaros 3 Baltijas valstu universitātēs (Rīgā, Tartu un Viļņā) 10 gadu garumā tika mērķtiecīgi un sistemātiski piedāvātas studijas ar jaunu saturu uzņēmējdarbībā, politikas zinātnē, Eiropas studijās un dažās juridisko zinību jomās (piemēram, līgumu tiesībās). Šā projekta ietvaros tika algoti mācību spēki no Rietumu augstskolām, iepirktas mācību grāmatas un periodika svešvalodās, tika praktizētas jaunas mācību metodes. Kā šā projekta īpaša atsevišķa sastāvdaļa tika izveidota Rīgas ekonomikas augstskola (jeb, kā to dēvēja angļu variantā, Stokholmas ekonomikas augstskola Rīgā), jo Zviedrijas valdība pretēji citām Ziemeļvalstīm vēlējās savu ieguldījumu redzēt atsevišķi. Tiesa, ne viss šajā projektā gāja gludi, piemēram, neizdevās panākt ļoti labu sazobi ar LU Juridisko fakultāti un ar Ekonomikas fakultāti, tāpēc līdz ar projekta beigām daži no virzieniem vairs praktiski netika turpināti, taču dažos virzienos bija ļoti labas iestrādes. Bija arī vairāki simti docētāju individuālās mobilitātes stipendiju, un tās tika piešķirtas dažādās priekšmetu nozarēs. Tāpēc arī tagad pozitīvas atbildes gan uz jautājumu par angļu valodu, gan uz jautājumu par kvalitāti var saņemt ne tikai dabas zinībās, bet arī atsevišķās sociālo zinību jomās. Īpašs gadījums visā sistēmā ir uzņēmējdarbības vadība – sava internacionālā rakstura dēļ tā, protams, lielā mērā spiesta lietot angļu valodu.
Tātad, ja jautājums ir par mācību spēku spēju vadīt nodarbības angļu valodā, tad liela daļa no Latvijas augstskolu fakultātēm varēs atbildēt apstiprinoši. Pie tam runa ir ne tikai par spēju sazināties ar studentiem individuāli vai uzdot jautājumus un uzklausīt atbildes, bet arī sagatavot un nolasīt pilnu lekciju kursu (kam vajadzīga ne tikai valodu prasme, bet arī pietiekami augsta zinātniskā kvalifikācija). Tā piemēram, LU Ķīmijas fakultāte ir saņēmusi Eiropas atzinības zīmi par Ķīmijas bakalaura programmu (Eurobachelor in Chemistry). Šīs programmas pieteikumā bija, cita starpā, arī jāuzrāda, kuri mācību spēki kurus kursus spēj vadīt angļu valodā, bet eksperti, kuri bija atsūtīti novērtēt situāciju uz vietas, savas intervijas gan ar mācību spēkiem, gan ar studentiem noturēja angļu valodā bez tulka. Arī studiju programmu vispārējais izvērtējums, ko īsteno Augstākās izglītības padome, notika līdzīgā veidā – gan pašnovērtējuma ziņojumi par visām studiju programmām bija jāsagatavo angļu valodā, gan arī ārzemju ekspertu intervijas ar fakultātes vadību, docētājiem, studentiem un absolventiem notika angļu valodā bez tulka (tulku bija jāizmanto intervijās ar darba devēju pārstāvjiem, jo ne visi viņi brīvi pārvalda angļu valodu). Cik man zināms, tādā pašā veidā notika izvērtēšana arī citās dabas zinātņu fakultātēs, un ekspertu slēdzieni bija visnotaļ pozitīvi.
Taču tā nav atbilde uz jautājumu „vai mēs varam pāriet uz studijām angļu valodā?”. Diskusijas laikā tika lauzti šķēpi ap to, vai likums mums ļauj vai neļauj piedāvāt studijas angļu valodā. Atbilde, manuprāt, bija neprecīza, proti, ka ne tikai var, bet arī reāli tiek piedāvātas gandrīz 200 studiju programmas svešvalodās, pārsvarā angļu valodā. Tas tiesa, pēdējos gados tiešām ir stipri pieaudzis piedāvāto programmu skaits (pirms 4 gadiem to bija trīsreiz mazāk), tomēr, Augstskolu Likuma 56.pants nosaka, ka valsts augstskolās apmācība notiek valsts valodā, t.i. latviski, bet apmācību citu ES valstu valodās var piedāvāt ārzemniekiem, apmaiņas programmu ietvaros un kopīgajās studiju programmās. Tāpēc mēs pēc likuma tomēr nedrīkstēsim atteikties no studiju piedāvājuma latviešu valodā. Tātad atbilde uz jautājumu ir negatīva. Un pat ja Reformu partija, kura ir nominējusi R.Ķīli par ministru, piedāvātu likumu grozīt tā, ka par mācību valodu kļūtu angļu valoda, ir ļoti maza varbūtība, ka par to nobalsotu Saeimas deputātu vairākums. Starp citu, arī Reformu partija nav apspriedusi variantu par pāreju uz angļu valodu.
Somijā, kuru mums bieži vien stāda par paraugu, nav pārgājuši uz studijām angļu valodā, bet piedāvā tās paralēli studijām somu valodā. Tāpat arī Nīderlandē, Zviedrijā, Dānijā. Un šķiet, ka tikai Īrijā studijas notiek angļu nevis kā to varbūt varētu gaidīt, īru valodā. Tam ir savi skumīgi vēsturiski iemesli. Latvijai ir palaimējies, ka tā PSRS sastāvā bija inkorporēta tikai uz pusgadsimtu (ne tā, kā, piemēram, Baltkrievija vai Ukraina), citādi arī mums būtu radušās problēmas ar latviešu valodas statusa atjaunošanu. Padomju gados inženierzinātnēs jau vairākos studiju virzienos mācību process bija pārgājis uz krievu valodu. Un 80. gadu sākumā „no augšas” tika sūtīti nopietni signāli par nepieciešamību visu specialitāšu atsevišķu kursu lekcijas organizēt krievu valodā arī latviešu plūsmā, „lai labāk apgūtu krievu valodu” (šo „nepieciešamību” apturēja perestroika ar tai sekojošo PSRS sabrukumu). Kā neizbēgams rezultāts pārejai uz apmācību svešvalodā ir latviešu valodas izspiešana no zinātniskās terminoloģijas. Starp citu, arī prasība pēc zinātniskajām publikācijām starptautiski citējamos žurnālos (parasti angļu valodā) neveicina zinātniskās terminoloģijas uzturēšanu latviešu valodā, un būtu nopietni jādomā, kā šo trūkumu kompensēt.
Bet varbūt mums vispār nav vajadzīga apmācība svešvalodās? Diemžēl nesanāks. Mēs neesam vientuļa sala; mums vajag nostiprināties un kļūt konkurētspējīgiem starptautiskajā arēnā, un tāds nu reiz ir mazo valstu liktenis, ka tas var notikt tikai ar svešvalodu palīdzību. Un galvenokārt ar angļu valodu, jo tā neapstrīdami ir zinātnes lingua franca. Taču tas nedrīkst notikt uz latviešu valodas degradācijas rēķina.
Kas būtu darāms? Manuprāt, tas pats, ko ir darījušas citas valstis, kas ar šo problēmu saskārās agrāk. Jāatrod līdzekļi latviešu valodas saglabāšanai augstākajā izglītībā un zinātnē, orientējoties uz paralēlām studijām latviešu un angļu valodās. Jārūpējas par to, lai veidotos un nostiprinātos kvalitātes kultūra visās augstskolās un visu veidu studijās. Jāveicina studentu piesaiste no trešajām valstīm par maksu, lai studiju programmu uzturēšana angļu valodā atmaksātos. Jāgādā par zinātnisko žurnālu izdošanu latviešu valodā, lai daļa no nozīmīgām publikācijām visās zinātņu nozarēs tiktu publicēta arī latviski. Jāgādā par to, lai zinātnieki latviski skaidrotu galvenās atziņas savās zinātņu jomās plašākai publikai (ar populārzinātniskām publikācijām, ar raidījumiem TV un radio, ar publiskām diskusijām), un tādējādi piedalītos latviešu valodas kopšanā un bagātināšanā. Ir jābeidz svētais krusta karš pret augstskolām, un visiem spēkiem jāgādā, lai sabiedrībā nostiprinātos cieņa pret zināšanām un to vairotājiem un izplatītājiem. Tāpēc, ka augstākās izglītības uzturēšana augstā kvalitātē, paralēli divās valodās prasīs lielu atbalstu no valsts, arī no valsts budžeta. Un tas varēs notikt tikai tad, ja sabiedrība sapratīs un pieņems, ka dārga izglītība tomēr ir noderīgāka nekā tumsonība.