Augstskolas ir nonākušas krustugunīs. Sabiedrība polarizējas, sadaloties kaismīgos Roberta Ķīļa atbalstītājos un tikpat kaismīgos pretiniekos. Nu jau pārkāpta robeža „mēs vai viņi”, aiz kuras sākas karš bez analīzes un argumentiem. Es ļoti vēlētos šo milzu enerģiju ievirzīt lietderīgākā gultnē, lai sabiedrībai tā dotu gaismu, nevis saceltu putekļus.
Patlaban šķēpi tiek lauzti ap to, vai IZM veiktais alternatīvais studiju programmu izvērtējums ir korekts un leģitīms. Esmu par to izteicis arī savu viedokli, un IZM to, protams, atspēko (varu tikai izteikt apbrīnu, ar cik vieglu roku IZM darbinieki noliedz acīmredzamo un atspēko to, kas nemaz nav pārmests). Nupat sabiedrībai ir pamests jauns kauls ko grauzt: vai arī AIP izvērtējums nav falsifikācija? Un vai pašas augstskolas nav falsificējušas datus?
Šoreiz aicinu ieskatīties dziļāk. Pieņemsim kā neizbēgamu faktu to, ka daļa no programmām ir augstākā, citas zemākā kvalitātē. Daļu no tām finansē no valsts budžeta, citas nefinansē (arī tas ir fakts). Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīļis uzstāj uz to, ka nedrīkst tērēt valsts un nodokļu maksātāju naudu nekvalitatīvām studijām. IZM variantā atšķirīgs ir to programmu skaits, kuras būtu atzīstamas par nekvalitatīvām. Jaunākais Ministra piedāvājums ir augstskolām pašām izlemt, kuras programmas ir kvalitatīvākas, un uz tām pārlikt valsts budžeta finansējumu. Nezinu, vai daudzi to ir pamanījuši, bet uzsvars ir nobīdījies uz kaut ko agrāk nedzirdētu: no valsts budžeta finansēt daļu no studiju programmām nevis tāpēc, ka tās ir valstij vajadzīgas, bet tāpēc, ka tās ir kvalitatīvas. Tiek uzdots retorisks jautājums: vai tiešām mums jāuztur nekvalitatīvas programmas? Jautājums ir leģitīms. Bet leģitīms ir arī cits jautājums: vai ir pareizi no valsts budžeta uzturēt kvalitatīvas, bet nevajadzīgas programmas? Un vēl: vai kvalitāte pieaugs, ja naudu pārliks no vienām programmām uz citām, bet budžeta vietas cenu atstās līdzšinējā līmenī – zem pašizmaksas? Vai joprojām saglabāsim principu „zema kvalitāte par zemu cenu”?
Esmu vairākkārt rosinājis uz to, ka valstij būtu skaidrāk jāapzinās, kuras ir tās programmas, kuras gatavo visvairāk vajadzīgos speciālistus. Un ar ‘valsti’ šeit es apzīmēju ne tikai valsts varas un pārvaldes institūcijas, bet arī pašvaldības un plašāku sabiedrību, kam vajadzīgi augsti izglītoti darbinieki. Protams, ideālā variantā valsts budžetam vajadzētu finansēt visu augstāko izglītību kopumā. Ja tas nav iespējams (kamēr tas nav iespējams), ir jāfinansē tās programmas, kuras vajadzīgas valsts un sabiedrības sekmīgai funkcionēšanai. Godīgi sakot, arī tad, ja valsts būtu ļoti bagāta, tai diez vai vajadzētu uzturēt jebko, kas vien ir kvalitatīvs. Neesmu manījis, ka bagāti vai turīgi cilvēki, iegājuši veikalā, kaudzēm pirktu kvalitatīvās lietas, nedomājot, ko ar tām pēc tam iesāks. Ticiet man, es neaicinu samierināties ar zemu kvalitāti (par to vēlāk). Man vienkārši liekas nepieņemama šāda paradigmas maiņa. Ja man nepieciešamas bikses, es to vietā laikam tomēr nepirkšu elegantu un kvalitatīvu cepuri. Ja man vajadzīgs santehniķis, es viņa vietā neaicināšu ļoti prasmīgu konditoru. Un, ja man vajadzīgs ķīmiķis analītiķis, es neparko viņa vietā nepieņemšu darbā izcilu filosofu vai politologu. Tāpēc, ka visam ir sava vieta, un sabiedrībai, tāpat kā jebkuram atsevišķam cilvēkam ir jāapzinās savas patiesās vajadzības. Tāda ir lietu kārtība. Šķiet, ka to sāk apzināties arī Ministrs, un tāpēc retorikā parādās arī darba devēju intereses vai viedoklis. Ir pat parakstīts sadarbības memorands ar LDDK, ar domu, ka no turienes nāks informācija par darba tirgus vajadzībām. Taču LDDK nepārstāv visus darba devējus, tāpēc nav iespējams pārlikt uz LDDK valdības pienākumu rūpēties par valsts budžeta lietderīgu iztērēšanu. Būtu ārkārtīgi nepieciešams plašākā lokā diskutēt par to, kādi speciālisti un kādā skaitā valstij tiešām vajadzīgi, kuras programmas gatavo šādus speciālistus, un, kas ir darāms, lai šīs programmas kļūtu kvalitatīvas (ja tās tādas vēl nav). Arī par to, kādas jaunas programmas mums jāveido, ja izrādītos, ka kaut kāda virziena vajadzīgos speciālistus negatavo neviens. Šo diskusiju nevar aizstāt ar katras augstskolas individuālu piedāvājumu, uz ko patlaban aicina ministrs. Tai jānotiek komplektā ar prognozēm vai priekšlikumiem par valsts attīstību vidējā un ilgākā termiņā, tā kā tas savulaik notika Somijā (kuru daudzi uzskata par paraugu, uz ko virzīties). Mums tas vairs neizdosies nākamā gada budžeta kontekstā (jo paralēli gāgānu kariem tas jau apstiprināts), taču dzīve ar to vēl nebeidzas. Jāpanāk izpratne, kas noderēs aiznākamajam un turpmākajiem gadiem. Un, ja mēs būsim vienis prātis par to, kas mums īsti vajadzīgs, tad pieliksim pūles, lai šo vajadzību sasniegšanai būtu kvalitatīvi risinājumi.
Tagad par kvalitātes būtību. Pirmkārt, atmetīsim domu, ka kvalitāti var izmērīt centimetros vai nosvērt kilogramos. Arī dažādi pasaules augstskolu reitingi nepierāda kvalitāti tādā veidā, kā mēs to iedomājamies, un nedod mums nekādu norādi, kā pie kvalitātes tikt. Mūsu mediju publiskotais Latvijas augstskolu un koledžu reitings izsauca pamatotu sašutuma vētru akadēmiskajās aprindās, taču tas vienlaikus pierādīja arī to, cik maz šādiem visaptverošiem reitingiem ir vērts uzticēties, ar metodi reductio ad absurdum.
Kvalitāte kā summējošs jēdziens nozīmē nevis labu vai vislabāko, bet produkta atbilstību paredzētajam lietošanas mērķim. Augstākajā izglītībā produkts ir speciālistā ieslēptais zināšanu, prasmju, iemaņu un attieksmju komplekts, kurš nav statisks un laika gaitā var papildināties vai sarukt atkarībā no iemantotās spējas mācīties vai aizmirst. Tā atbilstība mērķim nav tik viegli pārbaudāma, jo studiju programmas aprakstā šis mērķis ietver spēju strādāt un pieņemt lēmumus dažādās situācijās, ko grūti paredzēt vai modelēt. Kvalitāte detaļās nozīmē daudzu dažādu parametru kopumu, kurus gala produktā var būt ļoti grūti vai pat neiespējami izmērīt. Speciālistam atzīmes diploma pielikumā sniedz kaut kādu priekšstatu par šīs kvalitātes detaļām, taču nevar to raksturot pilnībā. Šādos gadījumos tiek pievērsta uzmanība procesam, kurā produkts top, un tiek prasīts, lai šajā procesā tiek ievēroti noteikti priekšnosacījumi un noteiktas darbības, kas – kā iepriekš pārbaudīts – parasti dod vajadzīgo rezultātu. Augstākajā izglītībā tas ir akadēmiskais process, kurā būtisks ir studiju saturs un struktūra, nodarbību veidi, akadēmiskais personāls, studiju atbalsts, uzraudzība u.d.c. Attiecīgu prasību un ieteikumu kopumu, ko saīsināti apzīmē ar nosaukumu European Standards and Guidelines (ESG) – pēc Boloņas procesa dalībvalstu ierosinājuma – ir izstrādājušas 4 augstākajā izglītībā Eiropas mērogā darbojošās organizācijas: Eiropas Universitāšu asociācija (EUA), Eiropas Augstskolu asociācija (EURASHE), Eiropas Kvalitātes apliecināšana aģentūru asociācija (ENQA) un Eiropas Studentu savienība (ESU). 2007. gadā dalībvalstu (arī Latvijas) izglītības ministri to apstiprināja un apņēmās ieviest savu valstu augstākās izglītības sistēmās. Tajā ir arī norādījumi attiecībā uz kvalitātes novērtēšanas institūcijām un kvalitātes novērtēšanas procesu. Taču visa pamatā ir augstskolu iekšējā kvalitātes nodrošināšanas sistēma, jo tikai tā spēj ietekmēt akadēmisko procesu. Jebkura ārējā novērtēšana var tikai konstatēt, vai process un rezultāts atbilst uzstādītajām prasībām. Protams, ir ļoti svarīgi, lai ārējais novērtējums vadītos pēc tām pašām prasībām, kādas ir iekļautas iekšējā kvalitātes nodrošināšanas sistēmā, un lai tas būtu objektīvs un korekts, taču ārējās vērtēšanas vienīgais rezultāts ir attiecīgs lēmums par akreditāciju. Studiju programmas un sagatavoto speciālistu kvalitāti ietekmē nevis akreditācija, bet tikai un vienīgi visu procesā iesaistīto personu un institūciju konkrēts darbs vai atbalsts, lai attiecīgās prasības un ieteikumi tiktu izpildīti. Tieši uz to būtu jāvirza visu mūsu enerģija un metodiskais un finansiālais atbalsts, ja mēs vēlamies panākt situāciju, kurā gan ministrs, gan plaša sabiedrība piekristu: mūsu augstākā izglītība ir kvalitatīva un konkurētspējīga.
Īsumā šo prasību un ieteikumu saturs ir apkopojams sekoši:
1) Studiju programmai jābūt orientētai uz sasniedzamajiem studiju rezultātiem Boloņas procesa izpratnē, t.i. uz nepieciešamo zināšanu, prasmju un kompetenču ieguvi. Šai izpratnei jāizpaužas gan programmas aprakstā, gan konkrētajos mācību kursos, gan nodarbību veidu izvēlē. Studiju saturs regulāri jāpārskata un jāaktualizē, un šai procesā jāpiedalās arī studentiem un darba devēju pārstāvjiem. Arī akadēmiskajiem grādiem jābūt pakārtotiem šim pašam principam.
2) Studentu vērtēšana jābalsta uz ļoti skaidriem un publiskotiem kritērijiem. Arī studentu atzīmēm jābūt orientētām uz nepieciešamo prasmju un kompetenču apgūšanu, ne tikai uz teorētisko zināšanu pārbaudi. Pārbaudei jābūt skaidri reglamentētai un konsekventai; jānovērš iespēja, ka atzīmi nosaka viena cilvēka subjektīvs viedoklis;
3) Ir jābūt labi izstrādātai un konsekventai sistēmai docētāju sagatavošanā, atlasē un izvirzīšanā. Nepietiek ar to, ka docētājam ir zināms skaits publikāciju atbilstošajā jomā. Jābūt sistēmai, kas dod iespēju docēšanas kvalitāti regulāri vērtēt gan kolēģiem, gan studentiem, gan darba devēju pārstāvjiem, un tam jāizpaužas arī docētāja oficiālajā novērtējumā. Docētājiem jābūt iespējai mācīties un pilnveidot savas prasmes, un jābūt sistēmai, kas izstumj no docētāju vidus tos, kuri nav motivēti paši un nespēj motivēt studentus apgūt vajadzīgās zināšanas, prasmes un kompetences. Mācību darbam jābūt ciešā saiknē ar fundamentāliem vai lietišķajiem pētījumiem, bet ir jābūt labam un pamatotam līdzsvaram starp mācībām un pētniecību, un arī tam ir jāizpaužas studiju programmu un akadēmisko grādu un kvalifikāciju aprakstos.
4) Jābūt piemērotai mācību bāzei un mācību atbalsta resursiem. Arī šiem resursiem jābūt skaidri sasaistītiem ar atbilstošas studiju programmas saturu un tās izpildē iegūstamajām prasmēm un kompetencēm, un tiem jābūt adekvātiem programmas prasībām. Ir skaidri jāapzinās un jādara studentiem zināms, kādi konkrēti resursi un kāda palīdzība ir pieejama studiju programmas mērķu sasniegšanai (arī ārpus nodarbībām).
5) Augstskolā jābūt labi pārdomātai un izstrādātai informācijas sistēmai, kas dod iespēju apkopot datus par visiem mācību aspektiem, un apkopotos datus prasmīgi jāizmanto studiju procesa vadīšanai un citām ar to saistītajām darbībām.
6) Augstskolām un fakultātēm regulāri jāinformē sabiedrību, sniedzot tai aktuālu un objektīvu gan aprakstošu, gan kvantitatīvu informāciju par savām īstenojamām studiju programmām un piešķiramajiem grādiem.
7) Visiem šiem aspektiem jābūt noformulētiem un aprakstītiem augstskolas kvalitātes politikā, kā arī jābūt ar to saistītām procedūrām attiecībā uz studiju programmu un iegūstamo grādu un kvalifikāciju kvalitātes standartiem. Augstskolām jāizstrādā stratēģija kvalitātes nepārtrauktai uzlabošanai. Politikai, procedūrām un stratēģijai jābūt oficiāli apstiprinātām, un to izstrādē un apstiprināšanā noteiktai lomai jābūt arī studentiem un darba devējiem.
Kā ar šīm prasībām un ieteikumiem saistās AIP īstenotais ESF projekts un IZM veiktais alternatīvais izvērtējums?
AIP projektā ir iekļauti 62 kritēriji iepretī ESG septiņiem (pie tam septītais attiecas uz visu augstskolu kopumā, nevis uz vienu programmu vai studiju virzienu). Man labāk patiktos, ja to nebūtu tik daudz, vai, ja tie būtu sadalīti grupās atbilstoši augstāk uzskaitītajam. Bet iepriecina fakts, ka gandrīz visas ESG prasības un ieteikumi projektā pilnībā vai daļēji ir ietverti (vājākais ir 6.punkts – sabiedrības informēšana, kurš starp kritērijiem neparādās). Ir daži papildu kritēriji, kas nav ESG, bet kuri tos labi papildina, piem., par studentu uzņemšanu. IZM alternatīvajā vērtējumā izraudzītie galvenie kritēriji attiecas tikai uz 3 punktiem: 1., 3. un 4., pie kam attiecībā uz 1.p. uzsvars ir uz programmas formālo pusi, 3.p. skar gandrīz tikai docētāja zinātnisko darbu, bet 4. – materiālo bāzi; šai vērtējumā starp galvenajiem punktiem nav ietverta augstskolas kvalitātes nodrošināšanas sistēma.
Nevēlos šeit par jaunu vērtēt AIP vai IZM vērtējumus vai tos konfrontēt, varu tikai piekrist jau agrāk izskanējušajiem akadēmisko aprindu viedokļiem, ka AIP projekta secinājumi būtu izmantojami kā kvalitātes apliecinājums (bet ne kā materiāls augstskolu ranžēšanai), bet IZM alternatīvos secinājumus nevajadzētu turpmāk izplatīt un ņemt vērā. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka studiju programmu kvalitātes vērtēšanai ir vispārpieņemta atsauces sistēma ESG. Ja tā arī nav perfekta, tad, pēc tās vadoties, ir izredzes iegūt salīdzināmus datus ar pārējām Eiropas valstīm. Bet pats galvenais, ar to var operēt, veidojot vai uzlabojot konkrētas studiju programmas vai studiju virziena kvalitāti.
Pašlaik tuvojas nobeigumam konkrēts pētījums par ESG ieviešanu Eiropas augstskolu iekšējās kvalitātes nodrošināšanas sistēmās (arī Latvijā). Tajā piedalās 7 valstis, un Latviju tajā pārstāv LU pētnieku grupa; katrā valstī par izpētes objektu ir izraudzītas 4 augstskolas. Izvēlē iekļautas lielākas un mazākas, šauri specializētas un vispusīgas, valsts un privātās augstskolas. Tiek analizēti reglamentējošie dokumenti un augstskolās pieejamā informācija, kas attiecas uz kvalitātes nodrošināšanu, kā arī tiek iztaujātas akadēmiskajā procesā iesaistītās grupas un citas ieinteresētās puses: augstskolu un fakultāšu vadība un administrācija, docētāji, studenti, absolventi, darba devēji. Pētījumā punktu pa punktam cenšamies noskaidrot, kāda ir reālā situācija ar ESG ieviešanu, kādi ir objektīvie un subjektīvie šķēršļi to pilnīgai ieviešanai, kādi ir labās prakses piemēri augstskolās un dalībvalstīs. Par katru no punktiem top augstskolas analītiskais pārskats, apkopotais ziņojums par katru valsti un salīdzinošais ziņojums par visām 7 valstīm kopā, ietverot arī informāciju par izglītības politiku dalībvalstīs un ES. Patlaban šādā veidā ir jau izpētītas 5 tēmas, un paredzētas vēl 3 (salīdzinot ar augšminēto uzskaitījumu kā papildinājums ir studentu uzņemšana un augstskolu sadarbība ar vidusskolu). Lai nomierinātu sakarsušos ļaužu prātus un atbildētu uz paredzamu jautājumu, apliecinu, ka šis projekts tiek finansēts centralizētā veidā no līdzekļiem ko apsaimnieko EK izpildaģentūra, un nevis no Latvijas valsts budžeta vai valstij iedalītajiem ES struktūrfondiem. Projektu koordinē Čehijas Augstākās izglītības attīstības pētījumu centrs.
Tos, kuri cer manā turpmākajā stāstā atklāt jaunus faktus par Latvijas augstskolu zemo kvalitāti, būšu spiests apbēdināt: nekādu šokējošu jaunumu nebūs. Latvijas augstskolas nav perfektas, un augstskolu personāls to pietiekami labi apzinās. Bet augstskolu personāls un studenti arī saskata virzienus un ceļus kvalitātes uzlabošanai. Augstskolas attīstās tai pašā virzienā kā citās Eiropas valstīs, taču tām būtu vajadzīgs konkrēts un mērķtiecīgs atbalsts atsevišķu Eiropas kopīgajā augstākās izglītības telpā izstrādāto kvalitātes prasību un ieteikumu ieviešanā; pētījuma grupai neradās priekšstats, ka šai ziņā vajadzīgas kardinālas izmaiņas, kas skartu sistēmu kopumā.
Augstākajā izglītībā ir izveidota normatīvā bāze valsts un augstskolu līmenī, lai nodrošinātu kvalitātes iekšējo un ārējo apliecināšanu. Līdzīgi citām valstīm Latvijā darbojas akreditācijas sistēma ar ārvalstu ekspertu pieaicināšanu. Pēdējās izmaiņas akreditācijas sistēmā gan ir nedaudz neakurātas (Akreditācijas noteikumos un to pielikumos ir virkne neprecizitāšu un neskaidrību) un vēl nav novestas līdz galam, un tas rada augstskolās neziņu par turpmāko kārtību. Augstskolās (3 no 4) ir izveidota un funkcionē kvalitātes vadības sistēma, kas aptver visu akadēmisko procesu (LU KVS vēl nav novesta līdz galam, taču jau vairākus gadus ir noregulēti pamatprocesi, kas saistās ar studiju vadību un uzraudzību). Pētījuma sākuma brīdī valsts līmenī un daļēji arī augstskolās vēl nebija pilnas atbilstības starp kvalitātes kritērijiem un ESG. Kopš 2011. gada grozījumiem likumā situācija augstskolās ir uzlabojusies.
Valstī funkcionē studentu uzņemšanas sistēma, kas balstās uz centralizētajiem eksāmeniem un vidusskolas atzīmēm. Ir tomēr samērā liela neatbilstība starp reflektantu kopējo sagatavotības līmeni un augstskolas prasībām, tāpēc I kursa laikā ir liels atbirums. Ir disproporcijas starp studiju vietu piedāvājumu un reflektantu pieplūdumu – daļai studiju virzienu ir konkurss, un tiek uzņemti maksas studenti, citur reflektanti ar viduvējām atzīmēm nonāk budžeta grupās. Valstī būtu vajadzīgs mērķtiecīgāks darbs ar skolēniem attiecībā uz izvēli starp vispārējo un arodizglītību, kā arī uz studiju virziena izvēli.
Augstskolās ir rūpīgi izstrādāta studentu novērtēšanas sistēma. Gala vērtējums priekšmetā ietver ne tikai eksāmena vērtējumu, bet arī semestra laikā veikto pārbaudes darbu rezultātus. Latvijā nav noteikuma, ka eksāmenu obligāti jāpieņem 2 docētājiem, taču, ņemot vērā dažādos papildu pārbaudes rezultātus, var uzskatīt, ka kopumā tiek ievērota ESG prasība, lai vērtējums nebūtu atkarīgs no docētāja subjektīvā viedokļa par studentu (no tā palīdz izvairīties arī, piem., eksāmena jautājumu izvēle ar gadījumskaitļu ģeneratoru, kādu lieto augstskola Turība). Pētījuma brīdī (un arī patlaban) studentu pārbaude nav pilnībā balstīta uz programmā definētajiem studiju rezultātiem; šai ziņā labāka situācija ir reglamentētajās profesijās (kur jau ilgstoši pastāv noteikts praktisko iemaņu komplekts, ko iemāca un arī pārbauda) un dabaszinātnēs (kur tradicionāli tiek pildīti uz konkrētu prasmju un iemaņu apgūšanu orientēti praktiskie darbi).
Augstskolu augstākā un vidējā līmeņa vadība pētītajās augstskolās ir labi informēta par akadēmiskās kvalitātes jautājumiem un rūpējas par to ievērošanu. Tomēr, izņemot kvalitātes vadības personālu, daudzviet nav pilnas izpratnes par ESG, un ar kvalitāti bieži vien saprot augstskolas tradicionālo izpratni par vadītāja funkcijām un atbildību. Arī ierindas docētāji pārsvarā nelieto ESG kā galveno atsauces avotu. Taču, ESG konkrētās prasības ietvertas iekšējā normatīvajā dokumentācijā un tiek piekopta ikdienas praksē. Labas prakses piemērs šai ziņā ir Rēzeknes Augstskola, kur viss docētāju kolektīvs bija iesaistīts stimulēšanas sistēmas izveidē un tāpēc intensīvi analizēja dažādus kvalitātes kritērijus, līdz ar to arī ESG.
Augstskolas ir nodrošinātas ar telpām, kas nepieciešamas akadēmiskā procesa norisei un sava budžeta ietvaros arī ar atbilstošu aparatūru un materiāliem mācību un zinātniskajam darbam. Taču te ir atšķirības atkarībā no augstskolas profila un studiju virziena jo prasības attiecībā uz studiju atbalstam nepieciešamo aprīkojumu ir ļoti dažādas, un dažādas ir arī augstskolu iespējas.
Latvijā nav likumā reglamentētas augstskolu attiecības ar dažādām ieinteresētajām pusēm ārpus augstskolas. Ir rūpīgi iestrādātas studentu tiesības un loma, un ir norādes uz darba devējiem kā ārējās atsauces avotu akreditācijas procesā, Arī augstskolās pārsvarā tikai studenti tiek iekļauti lēmējinstitūcijās. Latvijas Universitātei ar darba devējiem sadarbība notiek galvenokārt fakultāšu līmenī, piemēram aptauju veidā par studiju un absolventu novērtēšanu, izmantojot ārējās organizācijas kā bāzi maģistra un doktora darbu izstrādei, pieaicinot pārstāvjus eksāmenu komisijās. Augstskolā Turība darba devēju pārstāvji ir iekļauti arī fakultāšu domēs. Rēzeknes augstskola aktīvi sadarbojas ar skolu kā darba devēju topošajiem pedagogiem, kā arī aktīvi darbojas reģionālajā uzņēmēju biedrībā. Ļoti cieša saikne ir starp Latvijas Jūras akadēmiju un kuģniecības kompānijām kā arī ar Latvijas Jūras administrāciju. Visām pētījumā iekļautajām augstskolām ar darba devēju organizācijām ir attiecīgi sadarbības līgumi vai nu augstskolas vai fakultāšu līmenī. Plašākas sabiedrības pārstāvji ir augstskolu Padomnieku Konventos. Kuri apspriež galvenokārt augstskolas vispārējo stratēģiju.
Patlaban pētījums notiek par docētāju darba kvalitātes aspektiem, kas noslēgsies decembra beigās. Nākamajā semestrī tiks pētīta datu apkopošana un apstrāde attiecībā uz tiem akadēmiskās darbības aspektiem, par kuriem tiek pieņemti vadības lēmumi, Un pēdējā tēma, kas tiks pētīta gada vidū, būs augstskolas darbs sabiedrības informēšanā par savām studiju programmām un piešķiramajiem grādiem.
Kāda veida atbalsts augstskolām būtu nepieciešams un ko tur varētu darīt valsts?
Studiju programmu saturs un struktūra formāli ir pašu augstskolu ziņā, un jebkurus pārveidojumus sadarbībā ar citām ieinteresētajām pusēm tās spēj veikt. Tomēr, ja runa ir par sistēmu kopumā, par resursu izmantošanas lietderīgumu, par speciālistu skaita un profila sabalansētību, tad pārmaiņas var īstenot tikai valdības, augstskolu un citu ieinteresēto pušu kopīgs darbs. Kā jau augstāk minēju, ir vajadzīga plaša strukturēta diskusija, kuras rezultātā izkristalizētos valsts vajadzības un taptu uzdevumi konkrētām augstskolām. Šajā diskusijā būtu jāpanāk arī konsenss attiecībā uz to, vai augstākā izglītība būs plaši pieejama vai elitāra. Valsts augstskolu strukturāli pārveidojumi virzienā konsolidēt studiju programmas vai apvienot vairāku augstskolu resursus neizbēgami nozīmē prasību pēc kapitālieguldījumiem, jo pašreizējā sadrumstalotā infrastruktūra, it īpaši Rīgā šai sakarā uzliek nepārvaramus šķēršļus. Piem., LU ēkas izkaisītas pa visu pilsētu, tajās nav auditoriju lielām studentu grupām, ļoti ierobežoti piedāvājumi studentu patstāvīgam darbam, tāpēc ir neiedomājami runāt par ciešāku sadarbību starp fakultātēm un resursu kopīgu izmantošanu. Privātās augstskolas valstij nav jānodrošina, jo pēc likuma to dara dibinātājs.
Pilnīga pāreja uz studiju rezultātiem ne tikai struktūrā, bet arī visās darba un pārbaudes formās prasa metodisku un finansiālu atbalstu ārpus parastā studiju programmu nodrošinājuma, jo jāorganizē praktiskās nodarbības docētāju apmācībai un pieredzes apmaiņai, jāmodelē dažādas situācijas, kurās varētu izpausties apgūtie studiju rezultāti. Tas ir dažāds dažādās augstskolās un cilvēkresursu nodrošinājums lielākoties būtu iespējams tepat Latvijā. Tas attiecas arī uz docētāju izpratnes palielināšanu par ESG un kvalitātes vadību.
Kvalitātes vadības sistēmu (KVS) ieviešana tajās augstskolās, kur tas vēl nav izdarīts un šo sistēmu uzturēšana prasa iesaistīt ārējās firmas, kuras uzņemas konsultēšanu izveides stadijā, sertificēšanu un ārējo kvalitātes auditu pēc KVS iedarbināšanas. Bet KVS vajadzētu arī IZM padotības iestādēm, īpaši tām, kas saistītas ar augstskolu uzraudzību un arī pašai IZM, jo ir paradoksāli, ja kvalitāti augstskolā novērtē iestāde, kurai pašai šādas pieredzes nav. Šāda prasība, starp citu tika plānota Valsts kancelejā jau pirms 5 gadiem, taču to nobremzēja krīze.
Studiju un zinātnes saistība (kas ir likuma prasība attiecībā uz akadēmiskajām studijām) būtu panākama ar zinātnisko institūciju un fakultāšu resursu apvienošanu. Normāli būtu panākt, ka apmēram puse slodzes docētājam saistīta ar studijām un metodisko darbu, otra puse ar pētniecību. Praktiski tas nozīmētu pašreizējo docētāju skaitu dubultot. Studiju programmas finansējuma grozā tas nozīmētu atbilstošu algu fondu, līdzekļus materiāliem un iekārtām un attiecīgas telpas. Patlaban zinātniskās struktūrvienības ir telpiski nodalītas un praktiski nesaņem finansējumu no valsts budžeta, tāpēc mehāniska apvienošana ar fakultātēm nav realizējama. Protams, viena daļa no zinātniskajiem institūtiem varētu pastāvēt kā autonomas vienības, ja tās spētu pildīt liela mēroga valsts vai komercorganizāciju pasūtījumus. Izmaiņas attiektos tikai uz to daļu, kas iesaista docētājus un studentus.
Vajadzīgas izmaiņas arī docētāju algu līmenim, jo pašreizējais algu līmenis nav konkurētspējīgs un ir problēmas ar kadru atjaunināšanu pat Latvijas ietvaros, nemaz nerunājot par kvalificētu speciālistu piesaisti no attīstītajām valstīm (patlaban doktorantūru pabeigušie atrod sev labāk apmaksātu darbu ārpus augstskolas vai citās valstīs).
Augstskolu internacionalizācija publiskajā telpā izskan ar draudīgu pieskaņu par latviešu valodas izspiešanu no aprites, soli pa solim palielinot angļu valodas daļu esošajās studiju programmās. Tas, protams, nav īstais ceļš. Bet internacionalizācija ir nepieciešama, un tai arī ir vajadzīgs atbalsts. Ārzemju studenti nebrauks pie mums tāpēc vien, ka viens vai vairāki priekšmeti studiju programmā ir angliski. Angliski ir jābūt pilnām studiju programmām vai atsevišķiem moduļiem gada garumā, un tie ir jāveido paralēli latviešu valodas plūsmai. Docētājiem jārada iespēju regulāriem radošajiem atvaļinājumam ārzemēs (uz pusgadu vai gadu katra ievēlēšanas termiņa ietvaros). Jāatbalsta kopīgu studiju programmu izveide ar citām valstīm. Arī tai jābūt paralēli esošajām latviešu plūsmām. Studentu uzņemšana no citām valstīm vai filiāļu atvēršana citās valstīs var augstskolām būt ienesīga, taču vispirms tā prasa ieguldījumus.
Mēs neesam pētījuši situāciju koledžās, taču pētījumam pakļauto augstskolu docētāji, kas saistīti ar dažām koledžām, uzskata, ka koledžu statuss tomēr prasās pēc izvērtēšanas un, iespējams, pēc strukturālām izmaiņām. Ir ļoti glaimojoši koledžām atrasties IZM vērtējumā augstāk par tradicionālajām augstskolām, taču būtu jāatzīst, ka ar 1 vai pāris studiju programmām un ļoti mazu docētāju skaitu koledžām nav izaugsmes perspektīvu, un ja tās tiešām pretendē uz augstskolas līmeni, tās būtu stingri jāpiesaista attiecīga profila augstskolām. Ja turpretī tās grib palikt [agrākā] tehnikuma līmenī, tām būtu jāatrod vietā vidējā profesionālajā izglītībā.
Augstskolas nevar turpināt uzņemt nepietiekami sagatavotus reflektantus. Arī te ir jāatrod risinājums valsts mērogā, panākot vienošanos starp visām ieinteresētajām pusēm. Iespējamie varianti ir: a) prasību paaugstināšana vidusskolā un apmācības metožu pieskaņošana pārejai uz augstskolu; b) uzņemšanas prasību paaugstināšana augstskolās (piem., nosakot, ka augstskola drīkst uzņemt reflektantus ar atzīmi centralizētajos eksāmenos vai gala eksāmenos, kas nav zemāka par 6); c) pedagoģiskās korekcijas klašu vai kursu veidošana ģimnāzijā vai augstskolā, d) atgriešanos pieiestājpārbaudījumiem. Varētu būt arī šo variantu kombinācijas vai alternatīvi risinājumi, taču būtu jāizbeidz prakse, ka augstskolā stājas reflektanti, kuri īstenībā nevar iekļauties studijās.
Augstskolām būtu jāuzlabo komunikācija ar sabiedrību. Patlaban tā notiek galvenokārt caur interneta vietnēm un (daļai no studiju virzieniem) caur kontaktiem ar konkrētām skolām. Ļoti maz tiek runāts par augstākās izglītības un zinātnes saturu populārā, visiem saprotamā veidā. Plašāka sabiedrība patiesībā nezin, kas augstskolās notiek, un veido savu viedokli uz baumu vai maldinošas informācijas pamata. Ir skumīgi noskatīties, cik labprāt sabiedrība uztver viedokli par augstskolu zemo līmeni un ar kādām negācijām interneta portālos tiek vērtēti augstskolu profesori un vadītāji. Piekritīšu, ka neviens nav Dievs, taču sabiedrībai būtu jāpieņem faktu, ka, par spīti visam, augstskolās ir lielākais valstī pieejamais intelektuālais potenciāls, un ka to var un vajag izmantot valsts attīstības labā. Augstskolas šai ziņā būtu pelnījušas lielāku pretimnākšanu no sabiedrisko mediju puses, lai būtu iespējams publiku iepazīstināt arī ar to, ko augstskolas dara ikdienā, kādas studiju programmas īsteno, kāds labums ir no to sagatavotajiem speciālistiem, nevis tikai ar skandāliem, kuri (diemžēl) notiek arī augstskolās (tāpat kā ārpus tām). Un lielāka izpratne vajadzīga no valdības puses, jo bez tās mēs nevaram cerēt uz pozitīvām pārmaiņām.
Patlaban uzsāktais karš starp IZM un augstskolām ved mūs uz iznīcību. Vajadzētu saņemties un pievērsties augstskolu atbalstam un augstākās izglītības kvalitātes uzlabošanai.

Dr. A.Prikulis
LU vad.pētnieks
Tiem, kas vēlas iepazīties ar pilnu ESG tekstu latviešu valodā: (http://www.aiknc.lv/lv/kopmat/ => Standarti un vadlīnijas…). Oriģinālais teksts angļu valodā atrodams ENQA vietnē http://www.enqa.eu/files/ESG_3edition%20(2).pdf